Podcasts about lietuvie

Valoda ir kā mūzika, katrai sava melodija un savs ritms. Apgūt šīs dažādas intonācijas un tonalitātes ir liela māksla. Kuras ir ritmiskās, kuras - melodiskās valodas? Kāpēc vieni vārdus "skalda", citi teju izdzied? Un kāda ir latviešu valodas melodija? Raidījumā Zināmais nezināmajā par valodu melodijām stāsta baltu valodnieks, Edmunds Trumpa, Latvijas Universitātes Latviešu valodas instituta vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes asociētais profesors. Pētnieks ir lietuvietis, kurš pēta gan latviešu, gan citu valodu melodiskumu. Viņš atzīst, ka no divām baltu valodām melodiskākā ir latviešu valoda. "Latviešu valoda ir ārkārtīgi melodiska, dziedoša, salīdzinot ar lietuviešu valodu. Tā ir kā laboratorija, ko var pētīt ar lielu prieku. Gandrīz bez aparatūras var dzirdēt starpību starp zilbes intonācijām. Latviešu valoda melodiskāka, nenoliedzami," atzīst Edmunds Trumpa. Lietuvieši gan paši teikuši, ka latviešu valoda ir skarba un cieta. "Tāpēc, ka latviešu valodā ir divreiz mazāk līdzskaņu, lietuviešiem ir katram cietam līdzskani arī mīkstais pāris, bet latviešiem tikai kādai trešdaļai līdzskaņu ir savs mīkstais pāris. Tāpēc iespaids, ka ir "cieta" valoda," skaidro Edmunds Trumpa. Ir kāda profesija, kur valodu melodijas apguve ir ikdienas darbs, lai klausītājiem pasniegtu vislabāko priekšnesumu - un tas ir operas vokālists. Itāļu, franču, krievu, vācu un daudzās citās valodās sarakstītās operas jāprot izdziedāt - kā to dabūt gatavu, par vaicājam operas solistei un Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas asociētajai profesorei Airai Rūrānei.

Kad ap sirdi ir pavisam drūmi, atceries, ka tu neesi viens – ar šādu vēstījumu ceļu pie pusaudžu auditorijas sākusi Dailes teātra izrāde „Zilā lapsa”. Tās autors ir lietuviešu režisors Jons Tertelis (Jonas Tertelis), kuram šī ir debija Latvijas teātrī. Iestudējumu viņš veidojis, iedvesmojoties no japāņu animācijas, kas daudz vairāk nekā Rietumu pasakas pieskaras cilvēka iekšējai pasaulei un arī tās tumšākajiem brīžiem. Četrpadsmit gadus vecā Anna piedzīvo sāpīgu zaudējumu: kādu dienu pazūd viņas labākais draugs Neitans, ar ko Anna vadījusi daudz jauku brīžu, fantazējot par citām pasaulēm un piedzīvojumiem tajās. Pēc daudziem gadiem pieaugusī Anna negaidīti nonāk šādā pasaulē – Septiņu vēju valstībā. Un sākas viņas ceļojums uz Tūkstoš acu mežu, kurā klīstošās ēnas apsargā Zilā lapsa un kur viņa atkal ir pusaudze ar visām savām tā brīža emocijām. Lietuviešu režisors Jons Tertelis to radījis kā kolektīvā teātra stāstu: savu sākotnējo ideju ietvaru viņš attīstījis kopā ar Dailes teātra aktieriem. Savā darbā viņš palaikam strādā ar pusaudžiem, un Terteli ļoti interesē viņu pasaule. Lai gan izrādē netrūkst naivuma, izrāde apzināti veidota tumšos toņos un ar mērķi atgādināt – kad ir pavisam slikti, tu neesi viens.   Izrādei „Zilā lapsa” Dailes teātra Lielajā zālē pirmizrāde šovakar, 13. septebīr, un tā būs vienā cēlienā – mazliet vairāk nekā stundu gara.

Igaunijas latviešu kora „Ziemeļu balsis” dziedātāji, kuri šogad pārsteiguši Lietuvas simtgades dziesmu svētku rīkotājus, iemācoties visu svētku programmu un pievienojoties lielajam kopkorim. Viņu mērķis – trīs gados piedalīties visu trīs Baltijas valstu dziesmu svētkos. Stāsts par „Ziemeļu balsīm” ir daļa Māras Rozenbergas reportāžas no Viļņas, kur Lietuvas dziesmu svētki savā simtgadē piedzīvo vēl nebijušu mediju un skatītāju interesi. Kā lietuvieši svin savus dziesmu svētkus, par kuriem vairums no mums zina diezgan maz?

Prezidenta vēlēšanas Lietuvā. Krievijas ofensīva Ukrainā un pārbīdes Krievijas Aizsardzības ministrijā. Ziemeļmaķedonieši atkal kaitina kaimiņus. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, politologs Veiko Spolītis un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Kremlis briest nogurdināšanas karam Saskaņā ar Krievijas likumdošanu līdz ar jaunievēlēta prezidenta inaugurāciju demisionē ministru kabinets, un valsts galva ieceļ un parlaments apstiprina jaunu valdību. Arī pēc pēdējām t.s. „vēlēšanām” premjerministrs Mihails Mišustins iesniedza Kremļa saimniekam atkāpšanās rakstu, lai jau trīs dienas vēlāk no jauna apstiprināts atgrieztos amatā. To pašu gan nenākas sacīt par visiem viņa līdzšinējiem padotajiem, un pirmām kārtām pasaules uzmanību te piesaistījusi līdzšinējā aizsardzības ministra Sergeja Šoigu „aizrotēšana” uz Drošības padomes sekretāra amatu. Līdz šim Šoigu, tuvs režīma līdera Putina līdzgaitnieks, bija teju otrais cilvēks agresorvalsts varas virsotnē. Tagad viņš novietots uz šīm „rezerves sliedēm”, – konsultatīvā institūcijā, kuras priekšsēdētāja vietnieka amatā savas dienas vada vēl viens no reālās varas atstādinātais – eksprezidents Dmitrijs Medvedevs. Tā vien šķiet, ka vadzis, uz kura sakārtas visas pēdējo divu gadu Krievijas bruņoto spēku neveiksmes, beidzot lūzis. Par to liek domāt arī pēdējā laikā notikušie augsta ranga aizsardzības resora ierēdņu aresti. Kopš 23. aprīļa apcietinājumā atrodas kukuļņemšanā apsūdzētais aizsardzības ministra vietnieks Timurs Ivanovs, kura pārziņā bija armijas nekustamo īpašumu celtniecība un apsaimniekošana, militārpersonu dzīvokļu un medicīnas aprūpes jautājumi. Savukārt vakar, 14. maijā, parādījās informācija, ka līdzīga rakstura apsūdzības izvirzītas arī Aizsardzības ministrijas Galvenās kadru pārvaldes priekšniekam ģenerālleitnantam Jurijam Kuzņecovam. Šoigu vietu aizsardzības resora priekšgalā ieņems līdzšinējais premjerministra pirmais vietnieks Andrejs Belousovs. Jau 2020. gada sākumā izdevums „Politico” rakstā „Kurš stāsies Putina vietā?” minējis Belousovu kā iespējamo nākamo Kremļa saimnieku – tolaik gan kā vienu no otrā ešelona figūrām, kam priekšā gan Mišustins, gan Šoigu, gan Maskavas mērs Sergejs Sobjaņins. Kā zīmīgākās Belousova biogrāfijas detaļas „Politico” toreiz piesauca viņa uzskatu saderību ar Putinu, proti – Krievija atrodas naidīgu spēku ielenkumā, ar kuriem tai neizbēgami jākonfrontē. Tagad preses komentāros atrodamo Andreja Belousova raksturojumu sarakstā līdzās nelokāmajai lojalitātei Kremļa saimniekam ir arī izpildīgums un rūpība, spēja plānot tālākā perspektīvā, atrašanās ārpus tradicionālajiem Kremļa grupējumiem un, attiecīgi, naudas raušanas shēmām, piederība keinsisma ekonomikas skolai, kas proponē valsts nozīmīgu iedarbošanos uz ekonomikas procesiem, kā arī dziļa tradicionāla reliģiozitāte. Attiecīgi tiek secināts, ka Belousova iecelšana ir nepārprotams mājiens, ka Kremļa režīms ir gatavs ilgam nogurdināšanas karam, kurā Krievijas pārākajiem resursiem jāpārmāc Ukrainas pretošanās. Arī taktiskā līmenī Krievijas spēki frontē šobrīd mēģina gūt maksimumu no sava resursu pārsvara, kuru radījis nesenais Rietumu palīdzības apsīkums Ukrainai. Pēdējo dienu aktualitāte ir krievu iespiešanās pāri robežai un uzbrukums Vovčanskas pilsētai ziemeļaustrumos no Harkivas. Pilsēta tiek grauta ar artilēriju un planējošajām aviobumbām, un no aptuveni 20 000 kādreizējo iedzīvotāju tajā palikuši vien pāris simti. Lietuvieši vēl prezidentu Lietuva, kā zināms, ir vienīgā no trim Baltijas valstīm, kurā prezidentu ievēl tauta, un, attiecīgi, valsts galvam mūsu kaimiņvalstī ir nedaudz plašākas varas funkcijas, sevišķi ārpolitikas un drošības politikas jomā. Svētdien, 12. maijā, Lietuvas pilsoņi devās pie vēlēšanu urnām, lai izvēlētos savu prezidentu nākamajiem pieciem gadiem. Tā kā neviens no kandidātiem neieguva vairāk kā pusi vēlētāju balsu, galīgais rezultāts tiks noskaidrots otrajā kārtā 26. maijā. Visnopietnākās šķiet līdzšinējā prezidenta Gitana Nausēdas izredzes, kurš pretendē uz otro prezidentūras termiņu un svētdien ieguva vairāk nekā 44% balsu. Formāli viņš ir neatkarīgs kandidāts, taču viņu atbalsta kreisi centriskie spēki: Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija un Lietuvas Reģionu partija. Pats Nausēda gan ir drīzāk labēji centriskas ievirzes politiķis, un kreisāko spēku atbalsts viņam ir politiskās taktikas noteikts, ciktāl esošā prezidenta galvenā konkurente ir pašreizējā premjerministre Ingrīda Šimonīte, kuras pārstāvētā labēji centriskā partija „Tēvzemes savienība – Lietuvas Kristīgie demokrāti”, savukārt, ir nozīmīgākais kreisi centrisko sāncensis varas cīņā. Šīs cīņas kulminācija gaidāma Lietuvas Seima vēlēšanās oktobrī. Šobrīd sociāldemokrāti, jau 2021. gadā atņēmuši premjeres partijai reitingu līdera pozīcijas, ir tai krietni priekšā. Prezidents Nausēda jau izteicies, ka viņam nenāktos grūti sastrādāties arī ar sociāldemokrātu vadītu valdību. Svētdienas balsojumā Ingrīda Šimonīte palika otrā ar gandrīz 20% balsu, un, tātad, sacentīsies ar Nausēdu otrajā kārtā. Trešais ar vairāk nekā 12% balsu palika jurists Igns Vēgele, kuru atbalsta vairākas konservatīvas ievirzes partijas, nozīmīgākā no tām – Lietuvas Zemnieku un zaļo savienība. Gitana Nausēdas atbalstītāji ir pārsvarā arī teritoriāli, izņemot galvaspilsētu Viļņu, kur pārsvars ir premjerministrei Šimonītei, kā arī valsts dienvidaustrumu nostūri, kur koncentrējies daudzu populistu un labējo radikāļu favorīta, ārsta un medicīnas profesora Eduarda Vaitkus elektorāts. Vaitkus ar vairāk nekā 7% balsu palika piektajā vietā, ceturto pozīciju ar vairāk nekā 9% balsu atdodot vēl vienam nacionālradikālas ievirzes kandidātam, paša dibinātās partijas „Nemunas rītausma” līderim Remiģijum Žemaitaitim, kurš, cita starpā, izpelnījies uzmanību ar saviem antisemītiskajiem izteikumiem. (Ziemeļ)maķedonieši atkal kaitina kaimiņus Apmēram trīs desmitgades pašreizējā Ziemeļmaķedonija pavadīja saspīlētās attiecībās ar kaimiņvalsti Grieķiju, kura, cita starpā, bloķēja jaunās, uz sabrukušās Dienvidslāvijas drupām tapušās valsts iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā. Iemesls bija maķedoniešu vēlme dēvēt savu valsti par Maķedoniju, ko grieķi traktēja kā Grieķijas reģiona vārda un arī antīkās Maķedonijas karaļvalsts vēsturiskā mantojuma prettiesisku piesavināšanos. Galu galā problēmu izdevās atrisināt 2018. gadā, parakstot t.s. Prespas līgumu, saskaņā ar kuru maķedoniešu nācijas valsts piekrita turpmāk dēvēties par Ziemeļmaķedoniju. Atēnas atsauca savus iebildumus, ļaujot kaimiņvalstij iestāties NATO un uzsākt virzību uz Eiropas Savienību. Taču pašā Ziemeļmaķedonijā ar šo risinājumu ne tuvu ne visi bija mierā. Pret toreizējās Maķedonijas Sociāldemokrātiskās savienības valdības slēgto vienošanos asi iebilda tobrīd opozīcijā esošā labēji nacionālistiskā partija „Iekšējā Maķedonijas revolucionārā organizācija – Demokrātiskā partija par Maķedonijas nacionālo vienotību”, izvedot ielās protestētāju tūkstošus. 8. maijā notikušajās vēlēšanās labējie atgriezās pie varas, iegūstot gan vairākumu parlamentā, gan prezidenta posteni. Jaunievēlētā prezidente Gordana Siljanovska-Davkova izraisīja skandālu jau inaugurācijas ceremonijā, konsekventi lietojot apzīmējumu Maķedonija, nevis oficiālo Ziemeļmaķedonija. Protestējot pret to, Grieķijas vēstniece Sofija Filipidū nekavējoties pameta ceremoniju, un jau drīz no Atēnām pienāca nikns paziņojums, ka Ziemeļmaķedonija apdraud valstu divpusējās attiecības un savu virzību uz Eiropas Savienību. Līdzīgā garā savā sociālā tīklā X ierakstā izteicās arī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Var piebilst, ka Ziemeļmaķdeonijas ceļu uz Eiropas Savienību draud bloķēt arī Bulgārija, kura pieprasa, lai bulgāri, kuri etniski ir ļoti tuvi maķedoniešiem, iegūtu Ziemeļmaķedonijā mazākumtautības statusu. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Stāsta Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Izglītības un informācijas nodaļas vadītāja Rozīte Katrīna Ponne Vai zini, kur glabājas Latvijā dižākā kokle? Brīvības pieminekļa metu konkursa trešās vietas ieguvēju – tēlnieka Kārļa Zemdegas veidoto milzīgo granīta kokli ar tautumeitu – 1933. gadā par labu esam atzina raunēnieši un tas kļuva par Brīvības pieminekli Raunā. Tomēr pieminekli Raunā nesauc par kokli, bet gan par Koklētāju. Kas tad ir Latvijā dižākā kokle? Par dižkokli, dižkaukli un bāgu meistars Eduards Krauksts nosauca savu 1947. gadā radīto unikālo instrumentu – Latvijā un, iespējams, arī pasaulē dižāko kokli. Tāda izmēra kokle skan zemos reģistros, tātad to var saukt par basa kokli jeb bāgu. Izrādās, ka vārds "bāga" nāk tieši no suitiem, kur tā dēvē dūdu zemāko jeb basa stabuli. 1896. gadā dzimušā Eduarda Krauksta dzimta nāk no Lietuvas pierobežas, bet savas kokles viņš darināja Aizputē, kur kokļu būvi mācījās no slavenā koklētāja un kokļu meistara Pētera Korāta. Bāgs pārsteidz ar savu iespaidīgo izmēru. Ja vidējais mūsu valsts iedzīvotāju garums ir ap 1,75 cm, tad dižkokles garums ir 2 metri un 9 centimetri! Pati kokle ir darināta no egles, kas ir tradicionāls kokmateriāls, no kā tiek darinātas kokles, taču, pamatīgā izmēra stīgas meistars ir darinājis no vecas kara laiku telegrāfa līnijas vadiem – tātad no visa, kas nu pēckara apstākļos bija pieejams. Meistars Krauksts jaunībā dienēja latviešu strēlniekos un bija rotas rakstvedis. No tā laika viņam radās ieradums dokumentēt paša darinātos instrumentus: trīsdesmit gadu laikā savā reģistrā meistars ļoti rūpīgi dokumentēja kokļu gatavošanas procesu. Dižkokles abās pusēs ir īpaši, paša meistara veidoti raksti. Par laimi, savā mūzikas instrumentu reģistrā viņš ir uzrakstījis atrisinājumu abiem kokles sānos redzamajiem zīmējumiem. Tās ir mūsu dainu rindas. Uz viena sāna, izmantojot dažādus interesantus simbolus, ir iegravēts: "Brieži, lāči, aunat kājas, / aug man divi bāleliņi, / aug man divi bāleliņi, / trejdeviņi šunelīši." Vai gan kādreiz esat redzējuši kokli, kuras sānos būtu iegravēti mazi sunīši, turklāt katrs no viņiem – citādāks? Otrā kokles sānā ir Jāņiem veltīta tautasdziesma: "Jauni puiši, jaunas meitas / Jāņu nakti neguļat(i). / Tad rītiņā redzēsiet, / kā saulīte rotājās." Latvijā dižākās kokles oriģināls kopš pērnā gada glabājas Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja fondos, bet tam ir izveidota kopija. Latviešu senākā sabiedriskā organizācija – Rīgas Latviešu biedrība – pēc tam, kad bija saņēmusi Kraukstu ģimenes dāvinājumu, ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu īstenoja bāga jeb dižkokles atjaunošanas ceļu. Tagad mums ir spēlējama dižkokle, jo tās kopiju 2022. gadā izveidoja Druvienā dzīvojošais kokļu meistars Rihards Valters, un tā dzīvo savu dzīvi. Taču – tās oriģināls līdz ar vēl vairākiem Krauksta radītiem mūzikas instrumentiem glabājas Brīvdabas muzejā. Kraukstu ģimenes koklētāju ansamblis XX gadsimta piecdesmitajos gados dižkokli jeb bāgu spēlēja etnogrāfisko kāzu uzvedumā, ar ko apceļoja Kurzemi, bet, pārceļoties uz dzīvi Jūrmalā, tika izveidota seno tautas deju un dziesmu programma ar kokļu pavadījumu. Pēdējais seno dziesmu koncerts notika 1958. gadā Rīgas 1. ģimnāzijas (toreiz vidusskolas) aulā. Ko par koklēm senatnē saka pētnieki? Par kokles spēles veidu senatnē profesors Valdis Muktupāvels rakstījis, ka "atšķirībā no citiem instrumentiem, kokles spēlētas tikai sev – kā tāda kontemplācija jeb apcere, vērošana. Turklāt arhaiskajos priekšstatos par koklēšanu ir ideja par to, ka jākoklē, kamēr "galvā sāk zvanīt baznīcas zvani". Šo teicienu varētu skaidrot kā norādi uz izmainītās apziņas stāvokli, un baznīcas zvanu pieminēšana tam piešķir zināmu sakralitāti". Lietuviešu pētnieks Romualdas Apanavičus uzskata, ka kokles tika izdobtas laivu un zārku formā, jo tas apzīmē ceļojumu "citā saulē". Viņš pieļauj domu, ka tieši tamdēļ kokles tika veidotas šādā formā – lai arī formas ziņā attēlotu ceļojumu citā saulē.  Savukārt folkloras pētniece Janīna Kursīte raksta, ka kokle ir instruments, ar kura palīdzību tiek harmonizēta un pārjaunota pasaule. Kokles koklē saule, Jāņos tas ir pats Dieva dēls Jānis. Kokles skaņām esot piedēvēta arī maģiska iedarbība ne tikai uz klausītāju, bet arī uz visu apkārtējo telpu. Vairumā gadījumu tā ir pozitīva. Kokles patiesi ir viens no visvairāk apdziedātajiem mūsu tautas mūzikas instrumentiem, jo koklē gan puiši nu ja slavenajā tautasdziesmā "Es izjāju prūšu zemi", gan mums visiem labi zināmais "Krauklīt(s) sēž ozolā", kurš to dara ar zelta koklēm rociņā... Dižkokle jeb Bāgs rātni dus Brīvdabas muzeja fondos, bet dižkokles stāsts turpina skanēt, jo tās kopija – Dižkokle – skan koncertos visā valstī un nu jau arī aiz tās robežām.

Mākslas un varas sarežģītās attiecības, kā vara iznīcina cilvēku – tēmas, ko risina Marjus Ivaškevičs lugā „Totalitārais romāns”. 28.februārī "Hanzas Peronā" gaidāms neparasts skatuves mākslas notikums – lietuviešu dramaturga Marjus Ivaškeviča lugas „Totalitārais romāns” lasījums. Uz vienas skatuves satiksies starptautiska teātra profesionāļu komanda. Lasījumu kopā ar aktieriem gatavo dramaturgs Ivaškevičs un  producente Jevgēņija Šermeņeva. Lasījums noticis arī Narvā ar citu aktieru piedalīšanos, vienā no lomām iejutās Gundars Āboliņš. Lietuviešu rakstnieks, esejists un dramaturgs Marjus Ivaškevičs Latvijā ir labi zināms, vairākas viņa lugas  iestudētas arī Latvijas teātros („Kaimiņš” un  „Tuvā pilsēta” Nacionālajā teātrī, „Izraidītie” Dailes teātrī, „Mališ” Liepājas teātrī), pavisam nesen latviešu valodā iznāca Ivaškeviča trešais romāns „Tomass Mūrs”, tulkojusi Dace Meiere.  Producente Jevgēņija Šermeņeva, taujāta par ieceri Rīgā veidot Ivaškeviča lugas „Totalitārais romāns” lasījumu, atklāj, ka aizsākums lugu lasījumiem  saistās ar  pandēmijas laiku, 2020.gada pavasari, kad  zoom platformā veidoja Ivaškeviča lugas „Gulošie” lasījumu ar starptautisku komandu. Jevgēņija organizējusi vēl citu autoru, 2022.gada rudenī arī ukraiņu autoru lugu  lasījumus. Lugā „Totalitārais romāns” savijas vairākas paralēlas vēsturiskas un mūsdienu sižeta līnijas – personīgā pieredze un sarunas ar citiem māksliniekiem, kā arī ceļojumi pa Vidusāziju. Visi šie stāsti un varoņi rotaļājas spilgtā kaleidoskopā, vēstot par mākslas un varas sarežģītajām attiecībām. Lasījumā piedalīsies starptautiska aktieru komanda, un gandrīz visu aktieru pēdējo gadu pieredze ir līdzīga: pēc kara sākuma  Ukrainā pametuši Krieviju, šobrīd  dzīvo Vācijā, Lietuvā, Latvijā vai kā Aleksandrs Fekļistovs pēc publiskiem paziņojumiem par atbalstu Ukrainai, 2022.gada pavasarī bija spiests pamest Krieviju, šobrīd dzīvo Barselonā. Jevgēņija Šermeņeva ļoti vēlējusies, lai Meistara lomā būtu tieši Fekļistovs. Autora loma lasījumā Darjum Meškauskim, viņš ir Klaipēdas Drāmas teātra vadošais aktieris, par lomu filmā „Mana brīvība” tikko saņēmis Latvijas nacionālo kino balvu „Lielais Kristaps”. Strādājot ar starptautisku komandu,  mēģinājums Rīgā būs īsi pirms lasījuma, apliecina producente Jevgēņija Šermeņeva un atgādina, ka Marjus Ivaškevičs ir arī režisors, iestudējis savas pirmās  lugas Viļņā, uzņēmis arī filmu. Tiem, kas tik labi nezina krievu valodu un varētu būt grūti sekot līdzi sižetam, sagatavots epizožu tulkojums jeb īss satura pārstāts, ko tulkojusi Edīte Tišheizere. Aktieru  balss, intonācija, sejas,  viņu savstarpējās attiecības, tā ir gandrīz izrāde – tāpēc sekot  līdzi sižetam, palīdzēs satura pārstāsts.  Kad Jevgēņijai jautāju, kas viņai kā producentei vissarežģītākais, viņa piemin gan riskus, gan to, ka visu organizē pati, turklāt lasījums notiks Hanzas Peronā, jo citur nebija iespējams dabūt telpas. Tomēr vieta ir absolūti piemērota  totalitārisma tēmai, pārliecināta Jevgēņija:   Lugu „Totalitārais romāns” Marjus Ivaškevičs rakstīja 2023.gadā, un pašlaik tās tēma ir ļoti aktuāla, uzsver Jevgēņija Šermeņeva. Marjus Ivaškevičs pēc lasījuma atbildēs uz skatītāju jautājumiem, viņaprāt, jautājumi būs, un viņš  ir gatavs uz tiem atbildēt. Tā kā sarunas sākumā Jevgēņija Šermeņeva minēja festivālu Narvā, kur notika šīs pašas Ivaškeviča lugas „Totalitārisma romāns” lasījums, tajā piedalījās aktieris Gundars Āboliņš. Nākamās sezonas sākumā Igaunijas Drāmas teātrī taps izrāde, to iestudēs teātra mākslinieciskais vadītājs Hendriks Toompere juniors, un Gundars Āboliņš atveidos Meistaru.

Lietuviešu dramaturgs un rakstnieks Marjus Ivaškevičs Latvijā ir pazīstams no iestudējumiem uz teātru skatuvēm – "Izraidītie", "Tuvā pilsēta", "Mališ". Tagad latviešu valodā izdots viņa romāns "Tomass Mūrs" par rakstnieku, kurš maina valodas, kurš piedzīvo visas iespējamās krīzes, tajā skaitā radošo. Romāns ir arī distopija par laiku, kad radošie cilvēki dzīvos rezidencēs, stikla būros kā zooloģiskajā dārzā, kur tūristi nāk aplūkot, kā tad viņi tur rada. Darbības pārcelšana it kā tuvā nākotnē ir arī zināmā mērā autora maska un vairogs, lai netiktu vilktas pārāk tiešas paralēles ar viņa paša biogrāfiju. Dace Meiere ir tulkojusi romānu "Tomass Mūrs" no lietuviešu valodas, izdevis Jāņa Rozes apgāds. Autors – Marjus Ivaškevičs, kura vārdu latviski joprojām vieglāk izrunāt nominatīvā.   Raidījumu atbalsta:  

Gan igauņi, gan lietuvieši māk labāk „dauzīties”, atzīst latviešu grāmatizdevēji, kuru klāstā ir mūsu kaimiņu autoru  grāmatas. Tā kā februāris ir Lietuvas un Igaunijas neatkarības dienu mēnesis, Rakstniecības un mūzikas muzejs šonedēļ rīkoja sarunu un literatūras lasījumu vakaru. Tajā pievērsa uzmanību igauņu un lietuviešu literatūrai, uzdodot jautājumu – kā latvieši neraksta. Rakstniecības un mūzikas muzeja kultūrtelpā „Tintnīca” trešdienas vakarā bija pulcējušies daudzi interesenti, visas sēdvietas aizņemtas. Bet par kaimiņu literatūru un tulkojumiem gatavi spriest Latvijas Rakstnieku savienības  priekšsēdētājs, rakstnieks Arno Jundze, tulkotāja Daiga Lapāne, rakstniece, izdevniecības „Pētergailis” vadītāja Ingūna Cepīte un vakara vadītāja Liega Piešiņa. Sarunas par kaimiņu literatūru iesākas bez ievadvārdiem, bet ar dzeju, aktieris  Gundars Āboliņš lasa latviešiem labi zināmā igauņu autora Contras dzejoļus. Vakara gaitā sarunas un domapmaiņa mijas ar fragmentiem no igauņu un lietuviešu autoru darbiem, ko izvēlējušies mūsu tulkotāji no kaimiņu valodām Maima Grīnberga, Dace Meiere, Guntars Godiņš un Daiga Lapāne. Baltijas valstu tautas, lai gan vēsturiski cieši saistītas, katra ir gājusi savu individuālu ceļu literatūrā. Tulkotāja Daiga Lapāne, kā dominējošu stihiju  lietuviešu literārajos darbos izceļ ūdeni, tāpēc lietus grabināšana sarīkojuma vakarā aiz loga, šķiet pastiprina šo domu. Baltijas Asamblejas balvas izdevumi ir labi atpazīstami pēc vizuāli vienotā noformējuma. Arno Jundze  atklāj, kā sākusies viņa saistība ar Baltijas Asamblejas laureātu darbu sēriju. Ingūna Cepīte vispirms pauž gandarījumu, ka viņas pašas autobiogrāfisko romānu „Ulsiks” tulkojis Contra, taču arī izdevniecība „Pētergailis” allaž izdod kaimiņu autoru darbus, starp jaunākajiem igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka romāns „Lidojums uz mēnesi”. Sarunu vakarā tika izcelta Baltijas valstu literāro procesu savstarpējā mijiedarbība un tas, ka kopā esam spēcīgāki arī literatūrā.  Klātesošie guva atbildi arī uz jautājumu: kā latvieši neraksta. Secinājums: nav mums tik daudz ironijas un humora.

Apkopojot Latvijas iedzīvotāju genoma informāciju, pētnieki atklājuši interesantus faktus par latviešiem un lietuviešiem, piemēram, mednieku-vācēju gēna klātbūtni, kas ir retums mūsdienu Eiropas iedzīvotāju kopienā. Kāpēc nepieciešams apzināt iedzīvotāju genomu un ko tas dos medicīnai un pētniecībai, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra Zinātniskās padomes priekšsēdētājs Jānis Kloviņš. Ģenētika lielā mērā regulē mūsu dzīvi, proti, nosaka, cik stipra būs mūsu veselība, kā arī - vai un ko pārmantosim no iepriekšējām paaudzēm. Taču svarīga ir ne vien mūsu individuālā ģenētika, bet arī tas, kāds ir lielākas populācijas genoms. Šobrīd Latvijas iedzīvotāji ir aicināti iesaistīties pētniecības projektā, kas zinātniekiem Eiropas mērogā ļautu iegūt datus par vairāku valstu iedzīvotāju genomu, tā saistību ar kādām saslimšanām, un tas savukārt palīdzētu attīstīt veselības aprūpi un plānot profilaktiskus pasākumus slimībām. Kas vēl interesanti - līdz šim jau iegūtie dati no Latvijas iedzīvotājiem ļāvuši noskaidrot kādu interesantu atklāsmi par latviešiem un lietuviešiem un to, kā gadu tūkstošu laikā mūsu genoms joprojām glabā pēdas no senās mednieku-vācēju kultūras. "Jau tagad, ja ir ārsta ģenētiķis, kuram par viņa pacientu ir atnākusi kaut kāda informācija, pieņemsim, no diagnostikas laboratorijas ārzemēs, tad, visticamāk, tā ir informācija: "Pēc mūsu informācijas, izskatās, ka šim pacientam ir mutācija "x", kas varētu izraisīt šo slimību. Bet mēs neesam pilnīgi pārliecināti, jo mēs nezinām, kāda ir šāda genoma variācijas sastopamība Latvijas populācijā". Tātad mēs nevaram izskaidrot, mums pietrūkst datu. Ja šai kompānijai vai pašam ārstam būtu piekļuve šādām Latvijas genoma references projektam, tad jau daudzas no atbildēm tiktu diezgan lielā mērā uzreiz precizētas," skaidro Jānis Kloviņš. "Ja šī genoma izmaiņa, tātad mutācija nav atrasta nekur citur pasaulē vai Eiropā, vai atrasta tikai vienas slimības slimniekiem, tad skaidrs, ka viņa ir šīs slimības izraisītāja. Savukārt, ja mēs redzam, varbūt, ka mums ir tā īpatnība, ka tieši šāds variants mums ir vienkārši visiem cilvēkiem, kas pilnībā veseli. Un tad mēs viņu varam izsvītrot no šī sarakstiņa. Tieši šādas lietas ir tās, kuras tagad ārstiem ģenētiķiem pietrūkst tajā lietošanā.  Protams, tas ir tikai viens mazs piemērs, un tādu ir ļoti daudz, ko mēs varam izmantot, lai gan šeit, Latvijā, specifiski, gan lai visa Eiropa arī kaut ko iemācītos no katras valsts genoma." Kā šis genoms varētu palīdzēt medicīnas nozarei, proti, kontrolēt vai ārstēt kādas specifiskas saslimšanas, izvēlēties medikamentus. Ja, mēs, piemēram, iedomājamies tādas saslimšanas kā cukura diabēts, astma, artrīts , vai izpratne par populācijas genomu palīdzēs izprast dažādu slimību attīstību. Jānis Kloviņš: Patiesībā, pēc jau pašreiz uzkrātās informācijas, mēs varam, ja vien cilvēkiem ir pieejams genoms, uzbūvēt viņam šādu potenciālo risku saslimt ar katru no nosauktajām slimībām. Mēs paņemam datus no literatūras, ir algoritmi, ir speciāls katalogs, kurā mēs to uzbūvējam. Kur ir problēma? Pirmkārt, viņš būs neprecīzs, tāpēc ka šie dati ir nākuši no citām populācijām, nevis no Latvijas. Un, kā jau minēju, tur var būt tādas nelielas atšķirības. Otrkārt, viņš ir neprecīzs uz doto brīdi pēc būtības, tāpēc ka mums nav vēl tik daudz zināšanu par visiem genomu variantiem un viņu saistību ar slimībām. Tas ir process, kur pētījumi vēl joprojām turpinās. Trešais, šāds ģenētiskais risks uz tādām bieži sastopamajām slimībām nenozīmē, ka tas ir pagalam un viss cilvēkam, ka vairs nav izejas. Mūsu slimība veidojas, kombinējoties ģenētiskiem riskam un apkārtējās vides faktoriem, respektīvi, tam, ko mēs liekam sevī iekšā vai nu pārtikas veidā, vai varbūt dzērienu, vai smēķēšana, pieņemsim, un citi nelāgi paradumi. Tas viss kombinējas mums slimības veidošanā. (..) Viens piemērs, kaut vai visiem labi zināmais krūts vēzis. Ja mēs zinām, ka ir palielināts risks un uz doto brīdi mēs varētu aprēķināt, ka lielai daļai populācijas varētu būt šāds ļoti paaugstināts risks, ja mēs būtu visus Latvijas cilvēkus izanalizējuši. Tad var piedāvāt ātrāk skrīningu uzsākt šiem cilvēkiem. Šie cilvēki noteikti būs arī motivētāki to darīt, iet un regulāri pārbaudīt. Pēc būtības agrīni atklājot šo audzēju, viņu var arī daudz veiksmīgāk izārstēt, nekā tad, ja visai populācijai piemēro šo skrīningu vienā veidā, un arī mēs kā nemotivējamu cilvēks to darīt.   

Apvienības "IevaKrish" dziedājumu un dejas izrādei "Satikt" ir jau sava īpaša vēsture. Pirmo reizi tā rādīta 2020.gadā Valmieras Vasaras teātra festivālā. Bet šogad aprīļa sākumā  izrādi bija iespējams redzēt Rīgas Cirkā. Tās pamatā pētījums lietuviešu tradicionālo sutartiņu dziedājumu daudzbalsībā. Izrādē līdzās dejotājiem piedalās arī divas dziedātājas, izpildot sutartiņu dziedājumus. Horeogrāfi un dejotāji Ieva Gaurilčikaite-Sants un Krišjānis Sants pirms izrādes Rīgas Cirkā skatītājiem pastāsta, kas ir lietuviešu sutartines, kurā Lietuvas daļā izplatījušās, kāpēc ilgi saglabājušās, arī to, kā iedzīvinājuši kustībā. Tad dodamies Kupola zālē, kur plašajā telpā izvietoti koka krēsli, tie ir tie paši, kas  savulaik radīti citai izrādei "Labra nams" un ar tiem ērti pagriezties, lai sekotu līdzi  izpildītājiem. Kopā ar dziedātājām Dārtu Dravu un Ilzi Amandu Zakrevsku, kas izpilda sutartiņu dziedājumus lietuviešu valodā, telpā atrodas arī dejotāji, izrādes autori Ieva un Krišjānis, ko zinām kā apvienību "IevaKrish". Abi dejotāji veido no sutartiņu dziedājumiem atvasināto divbalsīgo dejas materiālu. Izrāde vienreiz rādīta Valmieras Vasaras teātra festivālā un vienreiz festivālā "Sansusī", tagad Krišjānis Sants to iecerējis rādīt vēlreiz augustā starp abiem šiem festivāliem. Tas būtu konceptuāli.  Dziedājumu un dejas izrāde "Satikt" iekļauta šī gada laikmetīgās dejas viesizrāžu programmā "Horos".

Dzejnieks, atdzejotājs, esejists Hermanis Marģers Majevskis (1951. - 2001.) pieder pie izcilo dzejnieku, atdzejotāju paaudzes, kuri literatūrā ienāca pagājušā gadsimta 70. gados. Hermaņa Marģera Majevska dzīve noritējusi starp Latviju un Lietuvu, un šobrīd tieši Lietuvas puse devusi savu ieguldījumu, lai atgādinātu par dzejnieku. Izdevniecībā “Hieronimus” latviešu – lietuviešu bilingvālā izdevumā iznākusi dzejas izlase “Pretstraumes čuksti”, kurā apkopoti un atdzejoti lietuviski gandrīz visi viņa dzejoļi no iepriekšējiem krājumiem. Īsu brīdi, no 1974. līdz 1975. gadam strādājis arī Latvijas Radio literāro raidījumu redakcijā. Tālākā Radio fonotēkā glabātā intervija ar dzejnieku Valdi Luksu tā laika ideoloģijas nospiedumu dēļ vairs nav atskaņojama, taču balss turpina skanēt, un ik pa laikam Hermaņa Marģera Majevska dzeju, un arī atdzejojumus sev atklāj un novērtē šīs paaudzes dzejnieki.  Kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem, Hermaņa Marģera Majevska dzīve  gan darba, gan privātu apstākļu dēļ, noritējusi starp Latviju un Lietuvu, un šobrīd tieši Lietuvas puse devusi lielu ieguldījumu dzejnieka atgādināšanā. Izdevniecībā “Hieronimus”  latviešu – lietuviešu bilingvālā izdevumā iznākusi Hermaņa Marģera Majevska dzejas izlase “Pretstraumes čuksti”, kurā apkopoti, gan latviski, gan atdzejoti lietuviski – gandrīz visi viņa dzejoļi no iznākušajiem trim krājumiem. Grāmatas atvēršanas svētki gaidāmi 15. decembrī, Muzeju krātuvē Pārdaugavā, Rakstniecības un mūzikas muzeja sarīkojumu zālē “Tintnīca”. Raidījuma Augstāk par zemi viesi – dzejniece, tulkotāja rakstniece Inese Paklone un dzejnieks, atdzejotājs, literatūrpētnieks, kurš pētījis arī Hermaņa Marģera  Majevska dzīvi un devumu – Marians Rižijs. “Hermaņa Marģera Majevska dzejā gandrīz nav “āķīšu”, kas saķertos ar Latvijas dzejas tradīcijas acīmredzamo slāni alūziju, stilizāciju, kultūras kodu izmantojumā. Savā ziņā Majevskis savas dzejas pasaules īstenošanas vajadzībām izauda pats savu kultūras lauku un intertekstuālo atsauču tīklu – gan atdzejodams, gan rakstīdams par izcilajiem Eiropas dzejniekiem, kas pārstāv t. s. metafizisko skatījumu uz esamību.” – šādi Marians Rižijs secina aprakstā pie Hermaņa Marģera Majevska šķirkļa portālā literatura.lv. Sajūta, ka viņš no savas paaudzes palicis līdz galam nenovērtēts, gluži nepamatota nav. Dzīves laikā – vienmēr uzteikts, un tomēr, līdz pat mūsdienām, ne gluži līdzās sava laika lielajiem meistariem – Knutam Skujeniekam, Jānim Rokpelnim, Leonam Briedim. Dzīves laikā šī nepietiekamības sajūta varētu būt kā uguns. Un arī atrašanos uz robežas savā dzīvē Hermanis Marģers Majevskis iepazinis labi. Desmit gadu vecumā viņš pieredz tēva nāvi. Astoņgadīgās skolas kursu Marģers Kukainis pabeidz Cēsu sanatorijas skolā, un veselības problēmu dēļ viņam vēlāk nākas pamest sekmīgi uzsākto darbu televīzijā. Viņš nemaz nevar būt kā citi. Henrika Kukaine ir Hermaņa Marģera Majevska otrā sieva, Viļņas poliete, un tieši pateicoties viņas neatlaidībai tapis bilingvālais dzejas krājums “Pretstraumes čuksti”. Šai krājumā ir arī dzejnieka pirmās dzīvesbiedres, izcilās lietuviešu dzejnieces Juditas Vaičūnaites atdzejoti viņa dzejoļi, Marģers Majevskis savukārt bija latviskojis Vaičūnaites dzejas krājumu “Zemei pieskaroties”. Šie biogrāfijas fakti arī ir atminējums, kāpēc Hermanis Marģers Majevskis, līdzās Knutam Skujeniekam, Pēterim Brūverim, bija kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem latviešu – lietuviešu kultūru starpniekiem. Dzejnieks Vlads Brazjūns, Latvijas literatūras gada balvas par mūža ieguldījumu atdzejā, kā arī Baltijas asamblejas balvas laureāts, atdzejotājs Hermaņa Marģera Majevska krājumā “Pretstraumes čuksti”. Atdzejotāju vidū arī Judita Vaičūnaite, Vaidots Daunis, Almis Grībausks, Antans Jonīns. Lietuviešu dzejnieku pulciņš, kuru acīmredzot, vieno spēja un interese atdzejot latviešu dzeju. Latvijas Radio fonotēkā ierakstu, kuros viņš būtu lasījis dzeju, nav, Radio tolaik bija pieņemts, ka dzeju skandē aktieri. Taču raidījumu ievadvārdos Hermaņa Marģera Majevska balss skan.

Francijas kūrortpilsētā Kannās 17. maijā atklās ikgadējo starptautisko kinofestivālu. Pasākums notiks līdz 28. maijam un pulcēs daudzas slavenības un kinoindustrijas pārstāvjus, tai skaitā no Latvijas. Lietuviešu dokumentālā kino režisora Mants Kvedaravičs pirms mēneša tika nogalināts Ukrainas austrumos, kur uzņēma filmu "Mariupole 2" - dokumentālie ieraksti savu pirmizrādi piedzīvos 75. Kannu kinofestivālā. Par Latvijas dalību festivālā sazināsimies ar Nacionālā kino centra direktori Ditu Rietumu.  

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Raidījumā Pievienotā vērtība šodien par pensijām: par to, kā sokas dažādiem 2.līmeņa pensiju plāniem, kā izvēlēties sev atbilstošāko un labāko, un vai arī Latvijā vajadzētu iet Igaunijas ceļu un ļaut cilvēkiem izstāties no sistēmas un parūpēties pašiem par sevi.  Pirms nedēļas mazliet stāstījām par Igauņu pensiju fondu naudu, kur cilvēkiem ir iespēja atteikties no dalības 2.pensiju līmenī un saņemt visu uzkrāto naudu un principā darīt ar to, ko vēlas. Tas pamudināja palūkoties, kā ar pensiju uzkrājumiem un to vairošanu sokas pie mums Latvijā. Kāds ir bijis pēdējais gads pensiju fondu pārvaldniekiem?  Un protams, paskatīsimies, kas notiek Baltijas biržā, kā veicas mūsu personīgajiem ieguldījumu portfeļiem un vai vērts ieguldīt Lietuviešu mēbeļu ražotāja „Vilniaus Baldai” akcijās.

Gluži tāpat kā šobrīd arī barikāžu laikā pirms 30 gadiem mediķi bija gatavi nesavtīgam darbam, lai palīdzētu iespējamiem cietušajiem. Tika atbrīvotas Rīgas slimnīcas, Doma baznīcā ierīkots hospitālis, kā arī nodrošinātas nepārtrauktas mediķu dežūras svarīgākajos barikāžu punktos. 1991.gada notikumos Rīgā klāt bija arī jaunā mediķe no Varakļāniem, šobrīd ārste anestezioloģe-reanimatoloģe Ligita Zepa, kurai barikāžu laikā bija 26 gadi. Pirms 30 gadiem kā mediķis Ligita Zepa dežūrēja Stradiņa slimnīcā un uz barikādēm Dzirnavu ielā pie Centrālā telegrāfa. “Pirmās atmiņā tās priecīgās dienas, kad mēs visi esam laimīgi, mēs ceram uz labu iznākumu, mēs neticam, ka tas var notikt. Vai tiešām tanki nāks uz mums, mierīgajiem?” Tāpat barikāžu laiks Ligitai asociējas ar radio un ziemas ainām galvaspilsētā. “Kur stāv buldozeri, traktori ar baļķiem, smagās mašīnas, un tie vienkāršie lauku vīrieši un sievietes, kas tur ir, un pienāk pilsētnieki… Ka tie ugunskuri deg. Viens ar otru sarunājas - atturīgie latvieši. Viens otru pabalsta, kaut ko palīdz…” Ligita Zepa atmiņās daloties ar savu dēlu Ēriku Zepu, mūziķi un raidījuma „Kolnasāta” vadītāju atzīst, ka nožēlo to, ka tolaik, dodoties uz specializācijas kursiem Rīgā, no mājām līdzi nebija paņēmusi savu “Zenit” fotoaparātu. Tāpēc bilžu no tiem laikiem praktiski nav. Viņas vārdiem, Latgales pusē pat dažas dienas pirms šiem notikumiem nekas neradīja aizdomas, ka kaut kas tāds varētu notikt. Kādu brīdi pat licies, ka pēc 4.maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas viss esot sācis virzīties un kārtoties, bet tad pēkšņi - šoks - “Atmodas” pirmo vāku rotā attēli no Lietuvas. “Man acīs joprojām ir tā bilde, kur ir tanks un zem tanka var redzēt sievietes kāju. Varēja redzēt, ka tur [zem tanka] ir cilvēks. Un viņi brauca mierīgajiem iedzīvotājiem virsū. Lietuviešus vienmēr mēs esam uztvēruši kā savu brāļu tautu, un es nevarēju saprast, kā tā - mūsu “mierīgā” armija brauc uz cilvēkiem… Tad es sapratu, ka kaut kas nav labi. Precīzu datumu neatceros, bet droši vien pirmdienā, kad es aizgāju uz saviem kursiem, docents Daugulis teica: “Kursus pārtraucam. Jums ir iespēja doties mājup vai arī palikt šeit un stāvēt posteņos. Jūsu izvēle.” Ligitai neesot bijis divu domu - ir jāpaliek. Grūti teikt, vai pirmām kārtām ieslēdzās mediķa apzinīgums, vai arī nacionālais spīts, kas bija radies, klausoties kā latviešu profesori latviešu studentiem lekcijas lasa krievu valodā vai kā kolēģi nicīgi aizrāda jaunajiem mediķiem par “nepareizajā” - proti, latviešu valodā aizpildītām slimības vēsturēm. Un tā viņa palika dežūrēt - gan Stradiņa slimnīcā, gan Centrālā telegrāfa ēkā. “Mēs gaidījām cietušos, jo pēc Lietuvas mēs sapratām, ka būs cietušie. Mēs bijām gatavi atsāpināt, apturēt asiņošanu… Mēs [objektos] bijām kā mediķi, lai būtu klāt, jo vienu gan sapratām - aizvest uz slimnīcām droši vien nevarēs. Stradiņi visi bija tukši, jo gaidīja tomēr daudz cietušo. Tad jau [vēlāk] operāciju māsas un tie, kas bija bijuši TV tornī, teica: “No Zaķusalas neatvedīs nevienu, piespiedīs pie Daugavas...” Tika teikts, ka tur uz vietas ir jābūt gataviem. Mums atkārtoja kā elpināt un atsāpināt. [Objektos] vienmēr bija ķirurgs, kurš bija gatavībā.” {module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="913" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""} Pavisam atšķirīgas Ligitas Zepas atmiņās ir pirmās barikāžu dienas un vēlākais laiks. Pirmajās dienās pie ugunskuriem bija dejas un dziesmas - “Bēdu manu, lielu bēdu”, “Liepas satumst”, „Miglā asaro logs”, „Zilais lakatiņš”… , valdīja zināma līksmība, sparīgi dziedāta “Dievs, svētī Latviju”. Viss mainījās pie pirmā kritušā. 16.janvārī tika nošauts Satiksmes ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks. Vēlāk, 20.janvārī sekoja Bastejkalns…. Tajā vakarā viņa Esplanādē sēdās 14.trolejbusā. Bija dīvainas skaņas, trolejbusa pasažieri neticīgi un bažīgi saskatījās: “Rīgā šauj!” “Nākošajā dienā mēs aizgājām pastaigāt pa Bastejkalnu. Tur bija asinis, atradām tās 5 vietas, kur bija bijuši mirušie, sākumā ievainotie. Protams, Stradiņos arī runājām. Slimnīcas speciālisti arī brauca uz Rīgas 1. slimnīcu, kur bija aizvests [Gvido] Zvaigzne. Docents Daugulis atbraucis teica: “Tur slikti būs. Jūs varat iedomāties - viņi uz mierīgajiem iedzīvotājiem šauj ar kaujas lodēm - ar trasējošajām lodēm.” Mēs nezinājām, kas tas ir, un man teica: “Tā ir lode, kas vienā punktā ieiet iekšā, izvirpuļo pa visiem iekšējiem orgāniem un iziet ārā.” Protams, mediķi par [Gvido] Zvaigzni cīnījās, kā varēja, bet mums kā mediķiem bija skumji, ka mēs zinājām - nekā tur nebūs. Cerības kā vienmēr cilvēkiem tiek dotas, bet mums likās, - kā tā var, uz parastu cilvēku...  Tie, kas tur bija, nejauši, kam trāpīja, piemēram, tam skolēnam, kurš tur bija ziņkāres pēc… Principā sanāk, ja es tur būtu līdusi - Bastejkalns un Esplanāde - cik tad tālu tas ir...” atceras Ligita Zepa. Protams, ka bija bailes. Tajā laikā jaunā mediķe sāka līdzi nēsāt lapiņu ar savu vārdu un kontaktpersonu, kam piezvanīt traģēdijas gadījumā. Bet tomēr - nebija panikas, nebija haosa, tam visam pāri spēja noturēties cilvēku vienotība, degošie ugunskuri, savstarpējais atbalsts - vietējo piegādātās maizītes, tēja un kafija… Ligita Zepa atminas, ka tā bijusi pieklājīga ziema, bet auksti nav bijis nevienā brīdī. “Pirmkārt, [barikādes] parādīja, ka mēs varam mobilizēties. Ja ir švaki, tad vairums mūsu spēj sadot elkoņus, kā zāģa zobi saķerties ar rokām, mutēm, ķermeņiem un valodu. Ja ļoti vajag, mēs varam mobilizēties un nostāties. Nu gribam mēs to savu Latviju saglabāt, to valstiņu, valodu… Noturēties šeit.” Pēc divām nedēļām mediķu dežūras barikāžu objektos beidzās. “Tā nedēļa bija tik piesātināta, ka likās - ir vesels mēnesis pagājis. Tik daudz viskaut kā bija...” Rīgu pamazām sakārtoja, viena cīņa bija izcīnīta, bet tomēr palika piesardzība un neskaidrība par nākotni, jo arī kolēģu vidū domas par atmodu dalījās. Viss pamazām mainījās, Bet Ligitas Zepas pārliecība mainījusies nav - arī šodien viņa būtu gatava stāvēt barikādēs par savu valsti un savu valodu.

Pirms 30 gadiem šajā dienā pēc Latvijas Tautas frontes aicinājuma Daugavmalā sanāca apmēram 500 tūkstoši cilvēku, lai paustu atbalstu Augstākajai Padomei un Ministru Padomei un nosodītu bruņotās akcijas Lietuvā, kur iepriekšējā naktī padomju armijas tanki un lodes laupīja dzīvību 14 Viļņas televīzijas torņa aizstāvjiem. Notikumi Lietuvā īsā laikā mobilizēja brīvprātīgos Latvijas stratēģiski svarīgo objektu aizsardzībai, un šis laiks vēsturē iegājis ar nosaukumu “1991. gada barikādes”. Latvijas Radio ēterā – intervija ar tā laika Latvijas Tautas frontes priekšsēdētāju Romualdu Ražuku, kurš tikko sarakstījis grāmatu “Latvijas Tautas fronte barikādēs”. Veidot barikādes nebija spontāns lēmums Lietuvas notikumu iespaidā, kā tas varbūt šķita no malas. “Ko jūs, mēs gatavojāmies barikādēm kopš 1990. gada 15. maija. Toreiz saulainajam 4. maijam sekoja Interfrontes uzbrukums Augstākajai Padomei. Viņi mēģināja ielauzties un tādā veidā veikt apvērsumu,” saka Ražuks. Sekoja Tautas frontes paziņojums – ja turpināsies šādi uzbrukumi, LTF patur sev tiesības aicināt simtiem tūkstošu savu piekritēju visā Latvijā braukt uz Rīgu un sargāt Augstāko padomi. Vēlāk jau radās doma dibināt pašaizsardzības vienības. “Sākās šis domāšanas process – ko tad mēs darīsim, kad viņi nāks,” atceras toreizējais LTF priekšsēdētājs. Sākotnēji nebūt nebija domas tieši par barikāžu celšanu – tikai vēlāk šis vārds iegājās kā visu saspringto 1991. gada janvāra notikumu simbols. “Ja jūs paprasīsiet lietuviešiem par barikādēm, viņi nesapratīs, par ko jūs runājat. Lietuvieši to sauca “sausio tryliktoji“ - trīspadsmitais janvāris. Tās dienas traģisms izpletās un ar to apzīmēja visu 1991. gada janvāra krīzi. Mēs sākumā runājām par stratēģiski svarīgo objektu aizsardzību. Jau novembrī mums bija slepena sapulce, un tur es no Voldemāra Jaroņa pirmo reizi dzirdēju kaut ko līdzīgu. Bet viņš runāja par ceļu un ielu aizsprostojumiem. Viņš bija pulkvedis padomju armijas rezervē, un viņš no krievu „zagražģeņije“ tos sauca par nosprostojumiem,“ atceras Ražuks.

Pēc pāris dienām apritēs 50 gadi kopš lietuviešu jūrnieka Sima Kudirkas izmisīgā lēciena no padomju zvejas kuģa uz ASV krasta apsardzes kuteri, lai lūgtu politisko patvērumu. Lietuviešu režisores Ģiedres Žickītes dokumentālā filma "Lēciens" šo stāstu izstāsta daudzšķautņaini un neviennozīmīgi. Filmas pirmizrāde Rīgā plānota 27. novembrī, ARTDOCFEST tiešsaistes filmu skatē.

Lietuviešu rakstnieces Kristīnas Sabaļauskaites nesen iznākušais romāns “Pētera imperatore” no jauna uzjundījis minējumus un strīdus par Bībeles latviskotāja Ernsta Glika audžumeitas Martas Skavronskas dzīvi. Vai Marta bija latviete? Vai viņa prata lasīt un rakstīt? Kas viņā bija tik īpašs? Gluži neticamais Martas Skavronskas, vēlāk – cara Pētera I sievas un Krievijas imperatores Katrīnas I dzīvesstāsts, neliek mieru vēsturniekiem, un vienkārši – interesentiem, nu jau gadsimtiem. Tā bija sensācija 18. gadsimta Eiropā, Voltērs, tiesa, jau pēc viņas nāves, aprakstīdams Martas dzīvi, nosauc to par Pelnrušķītes augšupejas stāstu. Interesi par Martu uzjundī nupat latviski iznākušais lietuviešu bestselleru autores Kristīnas Sabaļauskaites romāns “Pētera imperatore”. Tajā rakstniece Martas izcilību saista ar viņas lietuvisko izcelsmi, pie kam piederību lietuviešu bajāru kārtai. Protams, mēs, Martu Skavronsku, kā Bībeles latviskotāja Ernsta Glika audžumeitu, uzskatām par savējo, jo īpaši trimdas sabiedrība. Vēsturnieks Edgars Dunsdorfs pagājušā gadsimta vidū attīstīja hipotēzi, ka Martas tēvs varētu būt bijis latvietis, zviedru Vidzemes karavīrs Stepiņš Krauklis. Igaunijas Nacionālās operas valsts simtgades plānos ir Tomasa Edura balets, kas pavisam drīz apgalvos, ka Krievijas Katrīna nāk no igauņiem. Raidījumā Augstāk par zemi uzmeklējam Latvijā nopietnus pētniekus, kas iedziļinājušies Martas Skavronskas dzīvesstāstā. Stāsta ar atsaucēm pamatota, sākotnēji žurnālā “Karogs”, šobrīd internetā pārpublicētā raksta “Ķeizariene Katrīna I jeb Kādu senu laikmetu un neparastu stāstu atceroties” autors, vēsturnieks Aldis Upmalis. Un teātra zinātniece Guna Zeltiņa, kura par Martu Skavronsku, vēlāko Katrīnu I ir uzrakstījusi lugu. Fragmentus no Kristīnes Sabaļauskaites grāmatas “Pētera imperatore”, Gundars Āboliņš lasa raidījumā “Radio mazā lasītava”. Skandāls izceļas, kad Marta Skavronska, kalpojot Gliku ģimenē, ir gaidībās. Dauts vaino Gliku ģimenes vīriešus – Ernstu Gliku vai viņa vecāko dēlu Kristiānu. Gliks savukārt, netikumībā apsūdz savu priekšnieku, kuram jau iepriekš bijusi sieviešu mīlētāja slava. Apsteidzot notikumus, kad Marta Skavronska kļūst par Katrīnu I, viņas radi – divi brāļi un divas māsas, balstoties uz Bestuževa ziņojumi, tiek uzmeklēti, nosūtīti uz Pēterburgu, izdevīgi apprecināti. Tas, kas pārsteidz, ja reiz patiesība ir noskaidrota, atzīta un nostiprināta, kamdēļ vēl joprojām paralēli pastāv arī citas Martas Skavronskas izcelsmes versijas? Ka patiesībā viņa dzimusi Rengā Igaunijā, un Martas tēvs bijis zviedru armijas pulkvežleitnants grāfs Rozens? Vai – Marta bijusi Vidzemes barona Alvendēla ārlaulības meita? Vai, jau pieminētā, Krievijas galma popularizētā versija, par izcelšanos no lietuviešu Skavronsku dižciltīgās dzimtas? Tikai pirms gada iznāca Ingas Žoludes un Tīta Aleksejeva grāmata “Livonijas debesis” - igauņu un latviešu rakstnieka versija par Martas Skavronskas dzīvi. Arī tās lasījumus varat meklēt “Radio mazās lasītavas” arhīvā. Ingas Žoludes stāsta centrā ir Martas attiecības ar rakstīto vārdu, rakstniece respektē vēsturnieku vairākuma versiju, ka Marta rakstīto vārdu tomēr nav pratusi, taču mūsdienu cilvēkam varbūt grūti šo niansi aptvert – tas neliedzis attīstīt skaistuma izjūtu, arī lasītnepratējs varētu būt spējīgs novērtēt Dieva vārda valodas skaistumu, uzklausot tapušo Bībeles tulkojumu Gliku mājās vai baznīcas dievkalpojumos. Pie Glikiem Alūksnē, toreizējā Marienburgā, Marta dzīvo līdz 15 gadu vecumam, 1702. gadā tiek izdota par sievu zviedru dragūnam Johanam Krūzem. Laulība ilgst nedēļu, tā kā ir sācies Lielais Ziemeļu karš, Krūzes pulks dodas uz Rīgu, pazūd bez vēsts. Marta atgriežas pie Glikiem. Šai pašā 1702. gadā Marienburgas cietoksni aplenc krievu karaspēks grāfa Borisa Šeremetjeva vadībā. Par krievu karagūstekni kļūst arī Marienburgas prāvests, Bībeles tulkotājs Ernsts Gliks ar ģimeni, kurš, starp citu, jau Alūksnes periodā esot ar kāda krievu mūka palīdzību uzsācis Bībeles tulkošanu no baznīcslāvu valodas krieviski. Iedomāsimies situāciju: pie karavadoņa Šeremetjeva tiek vesti gūstekņi, viņam dienā jāpieņem neskaitāmi lēmumi. Kas Martā bija tāds, kas lika viņu pamanīt pūlī? Alekseja Meņšikova attieksme pret Martu tiek raksturota kā apsēstība. Pēterim I visu mūžu ir bijušas mīļākās, kas lika viņam tieši Martu padarīt par savu sievu un līdzvaldītāju? Es domāju, ap to galvu ir lauzījuši itin visi, kas iepazinuši šo dzīvesstāstu. Kas Martā bija īpašs? Kristinas Sabaļauskaites romāns “Pētera imperatore” stāsta par pēdējo dienu Krievijas impērijas ķeizarienes Katrīnas I dzīvē. Pirms stāties Dieva priekšā, viņa sev uzdod jautājumu – kas īsti viņa ir? Bārene Marta Skavronska? Piederīga savu aizbildņu – Veselovsku vai Gliku ģimenēm? Zviedru dragūna sieva? Kristīta pareizticībā kā Katrīna Mihailova, proti – bezvārda Katrīna, jo “Mihailovs” bija segvārds, ko pats Pēteris I pieņēma, kad ceļoja inkognito? Par Krievijas impērijas ķeizarieni Katrīna I kļuva 1725. gadā, kad ar vēl viena neskaidras izcelsmes karavadoņa, kņaza Meņšikova atbalstu guva virsroku pučā, kas izcēlās pēc Pētera I nāves. Iecerēts, ka nākamgad režisore Dita Balčus iestudēs Gunas Zeltiņas sarakstītu lugu, tās pirmizrāde plānota Alūksnē, netālu no vēsturiskajām vietām, kur norisinājušies Martas Skavronskas dzīves notikumi. Taču tālāk paredzēts, ka izrāde varētu ceļot pa Latvijas atjaunotajām pilīm un muižām.  

Lietuviešu rakstnieces Kristīnes Sabaļauskaites jaunākais vēsturiskais romāns „Pētera imperatore” ir pirmā diloģijas grāmata, kas vēsta par Martas Skovroņskas – cara Pētera I sievas un Krievijas pirmās imperatores Katrīnas I – pēdējo mūža diennakti, kuras laikā viņa atceras, murgo, sarunājas. Tas ir arī stāsts par Austrumu un Rietumu kultūru un mentalitāšu sadursmi šajā laulībā. Romānu „Pētera imperatore” no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, izdevusi „Zvaigzne ABC”.   Raidījumu atbalsta:

Latvijas dzimšanas diena. Jā, laiks skrien ātri, vēl spilgtā atmiņā valsts simtgades svinības un te jau gads apkārt un jau 101 gads mūs šķir no tā brīža, kad 38 Tautas padomes dalībnieki proklamēja Latvijas Republiku. Protams, ka par pamatu valsts dibināšanai bija latviešu pašnoteikšanās tiesības un tās apdzīvoto etnogrāfisko novadu apvienošana, bet tāpat kā pirms 101 gada, arī šobrīd Latvijā dzīvo dažādu tautību cilvēki, kas, kā rakstīts Latvijas Republikas Satversmē, kopā ar mums, latviešiem, veido Latvijas tautu. Tāpēc raidījumā Kā labāk dzīvot par to, kas 18.novembris un Latvija ir tiem latviešiem, kam dzimtā valoda nav latviešu. Kas padara skatījumā Latviju par labāko vietu pasaulē, kur dzīvot? Kā jūs reklamētu Latviju, ja īsos vārdos būtu jāraksturo - kas ir Latvija? Kas ir "zelta vērts" Latvijā un ar ko leposimies pēc 100 gadiem, to vaicājam ārstam, luterāņu evaņģēlistam Ikšķiles iecirknī Pāvelam Naumovam un Rīgas Lietuviešu vidusskolas direktorei Jolantai Naglei.

Latvijas dzimšanas diena. Jā, laiks skrien ātri, vēl spilgtā atmiņā valsts simtgades svinības un te jau gads apkārt un jau 101 gads mūs šķir no tā brīža, kad 38 Tautas padomes dalībnieki proklamēja Latvijas Republiku. Protams, ka par pamatu valsts dibināšanai bija latviešu pašnoteikšanās tiesības un tās apdzīvoto etnogrāfisko novadu apvienošana, bet tāpat kā pirms 101 gada, arī šobrīd Latvijā dzīvo dažādu tautību cilvēki, kas, kā rakstīts Latvijas Republikas Satversmē, kopā ar mums, latviešiem, veido Latvijas tautu. Tāpēc raidījumā Kā labāk dzīvot par to, kas 18.novembris un Latvija ir tiem latviešiem, kam dzimtā valoda nav latviešu. Kas padara skatījumā Latviju par labāko vietu pasaulē, kur dzīvot? Kā jūs reklamētu Latviju, ja īsos vārdos būtu jāraksturo - kas ir Latvija? Kas ir "zelta vērts" Latvijā un ar ko leposimies pēc 100 gadiem, to vaicājam ārstam, luterāņu evaņģēlistam Ikšķiles iecirknī Pāvelam Naumovam un Rīgas Lietuviešu vidusskolas direktorei Jolantai Naglei.

Lai gan veselības aprūpes sistēma visas trīs Baltijas valstīs ir līdzīga, teikt, ka pie mūsu ziemeļu un dienvidu kaimiņiem ir tāpat kā pie mums, nav gluži pamata. Kas ir kopīgs un kas atšķirīgs, analizējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viešņa - Latvijas ārstu biedrības prezidente, ģimenes ārste Ilze Aizsilniece. Veselības aprūpes sistēmu katrā valstī vērtē tās iedzīvotāji. Lietuvieši ļoti optimistiski vērtē savu veselības sistēmu. Igaunijā un Latvijā cilvēku neapmierinātība ar savas valsts veselības sistēmu ir lielāka. Par veselības apdrošināšanu Igaunijā stāsta Igaunijas Sociālas ministrijas Veselības aprūpes resursu nodaļas vadītāja Kristi Esanare. Situāciju Igaunijā no sava skatupunkta raksturo jaunā ārste rezidente. Par jaunajiem speciālistiem Lietuvā stāsta Lietuvas Veselības zinātņu  universitātes studente Jorune Jurjonaite. Mēs nemēģinām noskaidrot, kurš ir labākais, vai kur labāk dzīvot – Latvijā, Lietuvā vai Igaunijā, mēs meklējam kopējo, kas mūs vieno, un to, ko būtu vērts mācīties vai aizgūt no kaimiņiem. Raidījumu kopā ar Elvi Jansonu vada Aiste Brusokaite (Lietuva) un Madis Must (Igaunija). Raidījums tapis ar Eiropas Savienības un Eiropas Parlamenta atbalstu.

Lietuviešu tautas pasaku "Zaķu gans" 1982. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Harijs Liepiņš (1927-1998) Zigismunda Lorenca dziesmu "Zaķīša sapnis" ar Jāzepa Osmaņa vārdiem dzied bērnu vokālais ansamblis "Knīpas un knauķi".  Kāds karalis reiz izsludinājis ziņu, ka savu meitu par sievu atdošot tam, kurš pratīs uzbūvēt tādu kuģi, kas braukšot kā pa ūdeni un zemi, tā pa gaisu. Tieši tolaik kādam zemniekam bijuši trīs dēli. Kā jau parasti: divi vecākie itin kā gudri (īstenībā - tādi pusmuļķi vien!), bet jaunākais - tīrais eņģelis. Vecākajiem ar kuģa būvēšanu iet kā pa celmiem, turklāt viņu neveiksmēs roku pieliek kāds noslēpumains vecītis. Satiekoties ar Ansi, viss ir citādi. Novēlēdams, lai sokas kuģa būvēšanā, vecītis dodas projām. Kad kuģis uzbūvēts, Ansis dodas pie karaļa. Bet vai tas dos savu meitu par sievu uzreiz? Nekā nebija! Karalim šķiet, ka puisis nav diez ko izskatīgs. Tāpēc tam tiek uzticēts vēl viens darbs. Proti, karalis no aploka izlaiž 100 zaķu, kuri  Ansim dienas gaitā jānogana, bet vakarā jāsadzen aplokā. Tikai sākumā viss izskatās vienkārši, jo pa zaķim ar viltu mēģina izkrāpt gan karaļmeita, gan pats karalis. Taču Ansis ar abiem tiek galā dažu minūšu laikā. Taču visai slidens pašam karalim izrādās trešais uzdevums, ko pats vien izdomājis. Tad kuram īsti vajadzēja nobučot ķēvīti zem astes???

Tieši šodien savu neatkarības simtgadi svin mūsu kaimiņvalsts Lietuva, un tam par godu visu nedēļu esam jūs iepazīstinājuši ar mūziku, kas citkārt Latvijas Radio faktiski neskan. Arī šorīt jums sveicienus sūta muzikoloģe Jūrate Katinaite no Lietuvas Radio „Klasika”, kurai lūdzām izvēlēties piecas dziesmas, kurām līdzi dzied teju ikviens lietuvietis. Un kā pēdējo viņas izlasē dzirdēsim filmu un teātra mūzikas komponista Fausta Latena (Faustas Latėnas) dziesmu „Tu ne viena” (Tu neesi viena), kas veltīta Baltijas ceļa divdesmitgadei. Interesanti, ka vārdu autors ir neviens cits kā lietuviešu atmodas līderis un pirmais atjaunotās Lietuvas prezidents Vītauts Landsberģis (Vytautas Landsbergis). Dziesma vēsta – tu neesi viena, mazā māsa Lietuva, jo, lai gan tev ir „lielais brālis”, tev ir arī divas citas mazās māsas – Latvija un Igaunija.

Kamēr Latvija vēl tikai gatavojas savai simtgadei, jau šo piektdien savu simto dzimšanas dienu svin mūsu kaimiņvalsts Lietuva, bet vēl pēc nedēļas – Igaunija. Sveicot kaimiņus jubilejās, turpmākās divas nedēļas šajā laikā dzirdēsim mūziku, kura Latvijas Radio citkārt faktiski neskan. Jums sveicienus sūta muzikoloģe Jūrate Katinaite no Lietuvas Radio „Klasika”, kurai lūdzām izvēlēties piecas dziesmas, kurām līdzi dzied teju ikviens lietuvietis. Kā otro viņas izlasē šodien dzirdēsim dziesmu "Šaukiu aš tautą" jeb "Saucu es tautu". Kā raksta Katinaite, šī ir viena no populārākajām lietuviešu dziesmām dziesmotās revolūcijas laikā, kas tika sacerēta 1989.gadā un ko izpildīja populārais lietuviešu aktieris un bards Vītauts Kernagis ((Vytautas Kernagis (1951–2008)). Šīs dziesmas vārdus 1941.gadā sarakstīja lietuviešu dzejnieks Bernards Brazdžonis (Bernardas Brazdžionis (1907–2002)), kurš vēlāk emigrēja uz ASV, bet mūzikas autors ir Gintauts Abarijs (Gintautas Abarius (1959–2010)).

14. decembra radio Star FM rīta programmas Zoopasta tehnoloģiju rubrikas ieraksts. Šodien runājam par: * Sonarworks piesaista 500 000 eiro investīcijas no igauņu Karma Ventures. * Noskaidroti 2017. gada Latvijā populārākie meklējumi “Google” meklētājā. * Nākamgad būs iespēja dokumentus parakstīt arī viedtālrunī. * Lietuviešu pārvadātājs Girteka pirmais Eiropā iegādāsies Tesla Semi elektrisko kravas auto. * Francijā liegs bērniem līdz 15 gadu vecumam skolās izmantot viedtālruņus. * Nīderlandē policija tomēr neizmantos ērgļus dronu ķeršanai. * Apple nopircis mūzikas atpazīšanas servisu Shazam. * Policija apcietinājusi bandu, kas ar droniem cietumos ielidina aizliegtus priekšmetus. Paldies, rubrikas sponsoram interneta lielveikalam 1a.lv! Tiekamies pēc nedēļas!

Kāds bija 2015. gads? "Es esmu Šarlī", Latvijas veiksmīgi aizvadītā prezidentūra, Grexit, Brexit, Sīrijas pilsoņa kara pārtapšana, Turcijas lomas maiņa, bēgļu izraisītās bailes un naids, Melnās piektdienas terors, Šengenas zonas ļodzīšanās, politiskā radikālisma uzplaukums Eiropā, ANO Klimata pārmaiņu konferences vienošanās un sapratne, ka Austrumu frontē nekas nemainās – Ukraina un Krievija nekur nepazūd. Raidījumā Septiņas dienas Eiropā ar gudriem cilvēkiem spriežam par to, kā šis gads ir mūs neatgriezeniski izmainījis un kāds tas, visdrīzāk, paliks mūsu atmiņās. Viesi studijā: sociālās atmiņas pētniece, profesore Vita Zelče, filozofs, profesors Igors Šuvajevs un politikas komentētājs, žurnālists Aivars Ozoliņš.   Parīze – Rīga – Parīze Parīze. Uzbrukums franču satīriskā žurnāla “Charlie Hebdo” redakcijai gada sākumā ne tikai satricināja sabiedrību visā Eiropā un mudināja solidarizēties atbalsta akcijā “Es esmu Čārlijs”, bet arī aizsāka nopietnus disputus par Francijas imigrācijas politikas izgāšanos, islāma lomu mūsdienu pasaulē un to, cik pieņemama ir agresīva šīs reliģijas kariķēšana. Arī par to, vai tas dažkārt nepārkāpj robežas, virzoties ksenofobijas un rasisma virzienā. Rīga. Terorakta ēnā sākās arī Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē pusgads janvārī. Jau lietuvieši par savu pieredzi prezidentūrā apgalvoja, ka var plānot un solīt cik vēlas, bet katras prezidentūras kursu noteiks ārējie apstākļi un notikumi. Turklāt – neprognozēti. Lietuviešiem bija Snoudens, itāļiem – Ukraina un sankcijas. Kopumā Latvija un Rīga saņēma atzinīgus vārdus ne tikai par drošības speciālistu profesionalitāti, bet par aptuveni 200 dažāda līmeņa ar prezidentūru saistītu pasākumu koordinēšanu un organizēšanu. Par kuru centrālo norises vietu bija kļuvusi Latvijas Nacionālā bibliotēka jeb Gaismas pils. Šis gan nereti bija savdabīgs izaicinājums ierindas rīdziniekiem, sevišķi, ja Bibliotēkā bija iecerēts pavadīt laiku, piemēram, apkopojot vajadzīgo studijām. Kuru katru dienu šāda aktivitāte nebija iespējama. Noslēdzoties Latvijas prezidentūrai kā galvenie panākumi tika norādīti - vienošanās par Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, Enerģētikas savienības izveide un paveiktais darbs pie Digitālā vienotā tirgus izveides. Atgriežoties Parīzē. Īru rokgrupa “U2” 6. decembrī, koncertā Parīzē pieminēja novembra teroraktos bojāgājušos. “Lai dzīvo Francija,” klausītājiem teica “U2” solists Bono: “Šovakar mēs visi esam parīzieši. Ja jūs mīlat brīvību, tad Parīze ir jūsu pilsēta." Jau ierasts, ka mākslas/kultūras pārstāvji, dažādi argumentējot, pauž savu attieksmi karstajos politiskajos jautājumos. Arī, piemēram, par neizbēgami līdzās esošo bēgļu krīzes problēmu, kurā ES nepārtraukti tiek pārmesta gausā un neizlēmīgā pieeja risinājumu meklēšanā. Ar to sastopamies visi – kā rīdzinieki, tā parīzieši un ikviens domājošs cilvēks Eiropā. Pēdējo piecu gadu laikā pasaulē ir izcēlušies vairāk ka desmit bruņoti konflikti, un lielākais bēgļu skaits ienāk Eiropā tieši no konfliktu skartajiem reģioniem. Sīrija, Turcija, “Daesh”, Sauda Arābija, Asads, bailes, naids u.c. – ir jēdzieni, kas patlaban iet roku roka eiropiešu apziņā, saskaroties ar bēgļu jautājumu. Tikmēr analītiķi norāda, ka agresīvi vairojas nepieciešamība veikt diplomātiskās sarunas, jo aizvien vairāk valstu iesaistās konfliktā, spriedze ir arī pieaugusi, kopš Turcijas armija notrieca krievu lidmašīnu.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par vienu no Prezidentūras izvirzītajām prioritātēm: Eiropas vietas un lomas stiprināšanu pasaulē, kā arī par to kāda šobrīd īsti ir Latvijas vieta Eiropā un pasaulē. Viesis studijā: Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs Ojārs Ēriks Kalniņš. Jaunajā rubrikā piedāvāsim dažādus viedokļus par Eiropas vārda brīvības sadursmi ar teroristiski noskaņotiem pretiniekiem. Imigrācijas politika, islāma vaina un agresīva islāma kariķēšana Uzbrukums franču satīriskā žurnāla „Charlie Hebdo” redakcijai ne tikai satricinājis sabiedrību un mudinājis solidarizēties atbalsta akcījā 'es esmu čārlijs', bet arī aizsācis plašas debates par Francijas imigrācijas politikas fiasko, islāma vainu un to, cik pieņemama ir agresīva islāma kariķēšana, kas dažkārt robežojas ar ksenofobiju un rasismu. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="62240" layoutid="0" layout="" static=""} Politikas analītiķis Žeroms Sent-Marī britu laikrakstam „The Guardian” prognozēja, ka Francijā, kur jau līdz šim bija negatīva attieksme pret islāmu un ir vāja valdība, apšaude kļūs par pagrieziena punktu un tai būs ļoti nopietnas un ilgstošas sekas Francijas politiskajā dzīvē. Eksperts lēš, ka visdrīzāk lielākie cietēji būs vienkāršie musulmaņi. Imigrantu kopienas jau līdz šim Eiropā tika uzlīkotas ar lielām aizdomām. Īpaši Francijā un Vācijā. Francijā dzīvo vislielākais musulmaņu skaits visā Eiropā - pieci miljoni, bet Vācijā dzīvo četri miljoni musulmaņu jeb pieci procenti no kopējā iedzīvotāju skaita. Šāvēji turklāt nebija iebraucēji, bet gan imigranti trešajā paaudzē. Daudziem tas licis secināt, ka Francijas piekoptā integrācijas politika ir izgāzusies. Musulmaņu organizācijas Francijā un citviet Eiropā ir paudušas viennozīmīgu nosodījumu notikušajam, skaidrojot, ka starp islāmu un terorismu nav liekama vienlīdzības zīme. Tikai neliels musulmaņu skaits apšaudē vaino islāmu. Lielākā daļa uzskata, ka vardarbības iemesls ir aizvainojums un arābu tautu apspiešana, nevis teoloģija. Stīvens Fišs, politologs no Kalifornijas universitātes Bērklijā, savā grāmatā “Vai musulmaņi ir atšķirīgi” ir izpētījis saikni starp islāmu un vardarbību un secina, ka valstīs, kur musulmaņi veido lielāko iedzīvotāju daļu, slepkavību skaits ir daudzkārt zemāks. Apvienoto Nāciju Organizācijas augstais komisārs cilvēktiesību jautājumos Zeids Rads al Huseins, kurš pats ir musulmanis, skaidro, ka islāms nav vainojams notikušajā. „Mums šobrīd visiem ir nepieciešams nomierināties, mums nevajag atmaksāt ar to pašu. Ne islāms, ne arī Eiropas multikulturālisms ir vainojams asiņainajos uzbrukumos, kā daži labējā spārna politiķi ir sākuši apgalvot,” norāda Zeids Rads al Huseins. ANO komisāra aicinājums dzirdīgas ausis Francijas sabiedrībā pagaidām liekas gan nav atradis. Liela daļa sabiedrības uzskata, ka pie visa ir vainojama tieši islāma reliģija, tādēļ aicina ierobežot imigrāciju. Kareivīgā Francijas „Nacionālās frontes” partijas līdere Marina Le Pena ir gājusi vēl tālāk un ierosinājusi sarīkot referendumu par nāves soda atjaunošanu, kā arī Šengena zonas atcelšanu. Pret imigrācijas noskaņotās partijas visā Eiropā tagad veikli izmanto Parīzes apšaudes kā pierādījumu, ka viņu bažas un brīdinājumi par Eiropas islamizāciju bijuši patiesi. Prezidentūra ES padomē: Latvijas loma globālās spēlēs „Junkers, apskāvis Straujumu, ieved Latviju ES prezidentūrā” pagājušā nedēļā vēstīja laikraksts „Diena”, jo vienā no oficiālo pasākumu fotogrāfijām tieši šāds mirklis fiksēts. Žestu kultūras pētniekiem šeit būtu savs skaidrojums, bet acumirkļa vērtējums liek domāt, ka tas ir saudzīgs, bet stingrs „mājiens” – „jums būs jātiek galā ar daudziem izaicinājumiem”. 8. janvārī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers kopā ar Latvijas Ministru prezidenti Laimdotu Straujumu,  Latvijas valdību un Eiropas komisāriem Latvijas Nacionālajā bibliotēkā apsprieda prezidentūras prioritātes. Līdz ar „darba uzdevumu listes” oficiālo sakārtošanu turpmākiem sešiem mēnešiem, rodas nepieciešamība saprast šī perioda Latvijas lomu pasaulē, jo viena no Latvijas prezidentūras izvirzītajām prioritātēm ir Eiropas lomas stiprināšana pasaulē. Latvija ir Eiropa, mēs esam Eiropa – kas mums būs jādara, lai veicinātu ES un Latvijas globālā spēlētāja lomas attīstību? {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="62334" layoutid="0" layout="" static=""} Preses konferencē EK priekšsēdātājs Junkers uzsvēra mazo valstu spēju koncentrēties uz svarīgajiem jautājumiem, līdz ar to norādot, ka tās nereti ir spējīgākas prezidentūras īstenošanā kā lielās valstis: „Pēc pieredzes varu teikt, ka mazo valstu prezidentūras bieži vien ir krietni veiksmīgākas nekā lielajām valstīm,” atzina Junkers. Neprognozējami „spēles noteikumi” būs uzdevuma, censties nokārtot „domstarpības” starp ES un Krieviju. No Latvijas tiek gaidīta vidutāja loma šo attiecību noregulēšanā. „Attiecībās ar Krieviju jāievēro dažādas stratēģijas - sankcijas un atvērtus komunikāciju kanālus, lai varētu baudīt sankciju augļus, un Latvija var nodrošināt sabalansētu pieeju šajā jautājumā, ” diskusijā ar Saeimas Ārlietu komisijas deputātiem sacīja ES augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos Federika Mogerīni. Mogerīni akcentēja arī Latvijas ārlietu ministra Edgara Rinkēviča pirmo vizīšu mērķi un uzdevumus. Rinkēvičs savas vizītes uz Kijevu un Maskavu pats nedaudz jokojot nodēvējis par „izlūkmisiju”, lai ziņotu, kā „varētu virzīties tālāk gan kopīgas Eiropas Savienības stratēģijas izstrādē attiecībā pret Krieviju, arī par jautājumiem, ko ES varētu virzīt tālāk uz priekšu politiska dialoga veidā”. Augstā pārstāve ārlietās un drošības jautājumos pauda pārliecību, ka Latvijas prezidentūra ES var palīdzēt stiprināt ES vienotību un Rinkēviča redzējumu vērtēja atzinīgi. Arī Eiropadomes priekšsēdētājs Donalds Tusks akcentēja Latvijas nozīmi ES attiecību ar Krieviju noregulēšanā, īpaši uzsverot, ka ES īstenos mierīgu līdzāspastāvēšanas politiku – tā nebūs vērsta „pret Krieviju”. Viņš arī atzina, ka Latvijai šāds politikas virziens maksās augstāku cenu nekā daudzām citām ES valstīm, taču pašreiz nav citas iespējas. Tāpat Tusks vērtēja Latviju kā labu piemēru tam, kā veiksmīgi izkļūt no krīzes un kā pieņemt drosmīgus lēmumus par strukturālām reformām, lai atjaunotu ekonomisko stabilitāti. „Es esmu pārliecināts, ka prezidentūra Laimdotas Straujumas vadībā būs aktīva, efektīva un produktīva,” Latviju uzteica Tusks. Pagaidām jaunais Latvijas statuss ES mērogā vairāk akcentēts ir tieši ārpolitiskā līmenī, bet ko par to domā cilvēki Latvijā? Vai viņi jūtas kā īpaša ES sastāvdaļa, vai prezidentūrai būs kāda loma arī ikviena ikdienas dzīvē turpmāko pusgadu un ilgāk, to rādīs laiks un notikumi, un katra paša pārdomas un secinājumi. Analītiķi atzīst, ka par prezidentūras sākumu grūti sniegt vērtējumu, jo pirmās dienas noritēja svinīgā gaisotnē, visiem iesaistītajiem iepazīstot prezidentūras īstenošanas komandu, politiķus un ierēdņus. Svarīgs aspekts ir arī, ka Latvijas prezidentūru ES Padomē atklāšanas pasākumu dienaskārtību ietekmēja terora akts Parīzē.  Jau lietuvieši par savu pieredzi prezidentūrā apgalvoja, ka var plānot un solīt cik vēlas, bet katras prezidentūras kursu noteiks apstākļi un notikumi. Turklāt – neprognozēti. Lietuviešiem bija Snoudens, itāļiem – Ukraina un sankcijas. Vai Parīzes terorakts izrādīsies mūsu prezidentūras noteicošais notikums? Latvijas lomu pasaules ģeopolitikā var tikai prognozēt, ņemot vērā mūsu valsts pirmās prezidentūras ES Padomē uzdevumus un izaicinājumus. Rezultātus varēsim sākt analizēt jau visai drīz, pirmos  – pēc Rinkēviča kunga vizītēm pie mūsu austrumu kaimiņiem.

Lietuviešu tautas pasaku "Pateicīgie kustoņi" Alfona Suhovska tulkojumā 1993. gada 11. novembrī Latvijas Radio studijā ieskaņojusi aktrise Venta Vecumniece. Mūžsenais stāsts par trim tēva dēliem, no kuriem divi gudri, bet trešais – muļķītis. Dodoties pasaulē peļņu meklēt, garajā ceļā gudrie brāļi visvisādi apceļ muļķīti. Taču viņš, abus ļaunā neņemdams, pamanās palīdzēt gan skudru pūznim, kuru nomācis kritušais koks, gan bitēm, kuru medu iekārojis lācis, gan kraukļa bērnam, kas no ligzdas izkritis. Nopietnākie pārbaudījumi muļķītim vēl tikai priekšā: kā tikt galā ar bagātā muižkunga uzdevumiem? Ja muļķītis trīs darbus paveikšot, tikšot pie trim siekiem zelta. Sarežģītajos uzdevumos muļķītim talkā nāk visi, kam viņš palīdzējis: labības pūru savākšanā iesaistās milzīgs skudru karaspēks, staltās vaska baznīcas celšanā - bišu pulks, bet vaska baznīcas zelta gaiļa darināšanā – krauklītis, kas paglābts no nāves. No paša velna pils tiek izzagts zelta gailis! Kā muļķītim klāsies, atgriežoties mājās? Tas nekas, ka gudrie brāļi tēvam sastāstījuši pulka nepatiesību: muļķītis pierāda, kurš te ir tas visgudrākais!