POPULARITY
Program 480 was last Sunday. I'll pose the question here, how many folks are using the duel feed? How many get it from the single feed? Let me know! (888) 405-7524 to comment. Here's the playlist of last Sunday's show.Welcome to program 480 of the independent artist show series. On this edition of the program we're going to have new and old material alike. We'll see how it goes. Let's get started with new Phrozenlight. Set 1:Phrozenlight 02 - Dancing Beauties 29:23Phrozenlight 04 - Ambience 23:21Set 2:This next set takes from the apple music with some of what we couldn't play from a few artists. This will be a lengthy set, and contain a lot of music including covers. Feel free to play along during the podcast and see if you can name the tunes.Vitamin String Quartet Asbury Park, July 4 03:55Vitamin String Quartet Atlantic City 04:15Vitamin String Quartet The River 03:50Vitamin String Quartet Into the Fire 04:35Lauku muzikanti Varbūt Vienmēr Tā Būs (feat. Paula Kiete) [Koncertieraksts] 03:36Paula Kiete & Chris Snelling Can You Feel the Love Tonight (Arr. for Violin and Piano) 03:34Chris Snelling Début 02:30Jonathan Sarlat Four Dimensions 03:37Max Arnald Against All Odds (Arr. For Piano) 03:15Max Arnald Baby Can I Hold You (Arr. For Piano) 02:30Paula Kiete & Chris Snelling Rather Be (Arr. For Violin And Piano) 04:16Paula Kiete & Chris Snelling Someone You Loved (Arr. For Violin And Piano) 02:56Paula Kiete & Chris Snelling Come Out and Play (Arr. For Violin And Piano) 03:40Paula Kiete & Chris Snelling I'll Be Waiting Here 02:10Paula Kiete & Chris Snelling Visiting Hours (Arr. for Violin and Piano) 03:27Paula Kiete & Chris Snelling Not My Father's Son (Arr. for Violin and Piano) 05:33Paula Kiete & Chris Snelling Praise You (Arr. for Violin and Piano) 02:35Paula Kiete & Chris Snelling Go the Distance (Arr. for Violin and Piano) 03:51Paula Kiete & Chris Snelling Wind of Change (Arr. for Violin and Piano) 03:14Paula Kiete & Chris Snelling White Flag (Arr. for Violin and Piano) 03:43Paula Kiete & Chris Snelling The Lady in Red (Arr. for Violin and Piano) 04:19Paula Kiete & Chris Snelling Misirlou (Arr. for Violin and Piano) 02:41Paula Kiete & Chris Snelling Wherever You Will Go (Arr. for Violin and Piano) 03:23Paula Kiete & Chris Snelling Forrest Gump Main Theme (Arr. for Violin and Piano) 04:31Paula Kiete & Chris Snelling Glasgow Love Theme (Arr. for Violin and Piano) 02:03Paula Kiete & Chris Snelling Portuguese Love Theme (Arr. for Violin and Piano) 03:18This will complete the program. See you next time!
4. maijā Latvijas filmu maratonā pirmizrādi piedzīvoja Dzintras Gekas jaunākā dokumentālā filma “Dzimuši Sibīrijā. Mārtiņš Vilsons”. Filma, kurā aktieris Mārtiņš Vilsons Magadanā meklē savu dzimšanas vietu. Kultūras rondo tiekamies ar aktieri Mārtiņu Vilsonu un režisori Dzintru Geku. "Mēs bijām Krasnojarskas apgabalā laikam 2019. gadā, un viņi saka: brauciet atpakaļ, jums tur ir "natovci", bēdziet no viņiem, brauciet atpakaļ, paskatieties šeit ir neapstrādāti lauki, nav latviešu, kas strādā. Brauciet šurp!" atminoties filmas tapšanu un braucienus uz Sībīriju, stāsta Dzintra Geka, kurā arī sarunā min, ka jau pēdējos braucienos attieksme kļuvusi daudz nelabvēlīgāka pret latviešiem. Filmas tapšanā ir bijuši vairāki posmi. "Mēs kopš 2000. gada, kad pirmoreiz aizbraucām uz Sibīriju meklēt tur palikušos latviešu pēctečus, kuri bija kā bērni izsūtīti, katru gadu tur braucām un katru gadu mums pieteicās cilvēki, kuri gribēja nokļūt vietās, kur viņi tika izsūtīti vai kur ir jau dzimuši viņiem bērni," atminas Dzintra Geka. "2013. gadā bija ekspedīcija uz Magadanu, kuru bija diezgan sarežģīti noorganizēt. Mārtiņš ar Ēriku [Vilsoni] un vēl Astrīda Salmiņa, kura arī dzimusi tajā apgabalā, bija braucienā. Materiāls ir ļoti interesants, un pa šiem gadiem mums ir uzkrāti tādi materiāli, kādi droši vien nav nevienam Latvijā un arī Krievijā varbūt reti kuram. Mēs šos materiālus varam tagad izmantot filmās. Bet šeit sakrita šai filmai vēl tas, ka mēs pēc brauciena vēl satikām Ērika un Mārtiņa mammu Zentu Vilsoni un intervējām viņu. Tagad, kad vajadzēja veidot filmu, skatījāmies materiālus. Mēs arī esam Mārtiņu filmējuši pēdējos gadus arī viņa koncertdarbībā un likās, ka visi materiāli ir, lai izveidotu filmu," atklāj Dzintra Geka. Mārtiņ, kāpēc jums bija svarīgi aizbraukt uz Magadanu? Mārtiņš Vilsons: Tāpēc, ka es tur tomēr dzimu. Vienmēr cilvēkam ir svarīgi apzināties, kur viņš ir dzimis. Es zināju, ka tā nav nekāda labā vieta, bet es gribēju redzēt, kā tur izskatās, gribēju vispār arī šo to atcerēties un saprast. Es jau līdz šim vēl neesmu sapratis... Faktiski, kas tur ko saprast, ko tas "lielais brālis" domā un kā viņš dara. Tas ir skaidri redzams. Bet es arī ieguvu to, ko es gribēju, es redzēju, es šo to saprotu. Es varu tikai pateikt, ka daudziem cilvēkiem tika izpostītas dzīves un daudzi arī neatkopās no tā visa, bet mani kaut kā liktenis varbūt ir nedaudz saudzējis vai pavirzījis. Tāpēc es varu tādu jau zinošāku skatienu skatīties, kā tiek ir iznīcinātas tautas. Filma atklāj izsūtīto bērnu un viņu pēcteču likteņus – stāstus par piedzimšanu izsūtījumā, atgriešanos Latvijā un cīņu par identitāti svešā, nereti atsvešinātā vidē. Caur personīgām intervijām un atklātām atmiņām atklājas ne tikai vēstures rētas, bet arī mantojums, kas dzīvo nākamajās paaudzēs. Tas ir stāsts par bērnību, kas sākās svešumā, par atgriešanos, kas neatnesa mieru, un par cilvēka spēku būt, neskatoties uz vēstures uzlikto nastu. Vienas dzimtas un visas tautas stāsts.
Kārtība un tās ieviešana mājās var palīdzēt harmonizēt dzīvi. Kā izveidot mājokli, kurā paši visu vienmēr varam atrast, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas interjera dizainere, ainavu arhitekte Ilze Tola un dizaina eksperte, interjera un lietu dizainere Latvijas Dizaineru savienības valdes priekšsēdētājas vietniece Barbara Freiberga. Ilze Tola norāda, ka pirmām kārtām ir mājās jādomā par funkcionalitāti, jo māja mainās. "Ja jūs dzīvojat divatā, māja ir citāda. Tikko mājā ierodas vēl bērni, māja pilnība maina savu funkcionalitāti un jūs arī saprotat, ka tās lietas, ko darījāt un kā uzvedāties, kad bijāt divi, ir savādāk, nekā, kad esat četri, vai jums vēl ir suns vai vēl kāds mājdzīvnieks," atzīst Ilze Tola. Vienkāršs ieteikums - kad iet cauri mājai, lai pa vidu nebūtu ne galds, ne lete, ne kādi krēsli, lai var iziet taisni cauri, lai nekas netraucē. "Viskaitinošāk ir, kad ej un vienmēr kaut kas ķeras, kaut kādi priekšmeti atrodas," norāda Ilze Tola. Tālāk var domāt, ka sakārtot lietas, kas traucē. Barbara Freiberga neslēpj, ka dizaineriem var būt tieši tāpat, kā visiem cilvēkiem jeb kā kurpniekam ar kurpēm… Viņa aicina izveidot sarakstu ar lietām, kas palīdz dzīvot un kas traucē dzīvot. Tad veidojas kopaina, kas notiek dzīvoklī vai mājvietā. "Kad to var ieraudzīt pats uz papīra, tad arī pašam ir vieglāk soli pa solim sākt to novērst," bilst Barbara Freiberga. "Nākamais ir "iekāpt dizainera kurpēs" un pajautāt sev, kur ir problēma, kāds varētu būt risinājums un pamēģināt to ieviest. Varbūt nestrādā, tad pamēģināt ieviest nākamo risinājumu."
Bieži raidījumā Kā labāk dzīvot tiek pieminēts veselīga uzturs, jeb veselīga pārtika. Kas ir veselīga pārtika? Un - vai veselīga pārtika vienmēr ir arī droša pārtika? Analizē Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Lauku attīstības nodaļas vadītāja Elīna Ozola, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Lauksaimniecības un pārtikas tehnoloģiju fakultātes prodekāne, docente, pētniece Liene Ozola un Valsts zinātniskā institūta BIOR uztura speciāliste/ eksperte Inese Siksna. Ierakstā uzklausām Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas padomes locekli Gustavu Norkārklu. Viņš ir arī daudznozaru bioloģiskās zemnieku saimniecības "Salenieki" īpašnieks. Tāpēc vaicājam, vai bioloģiskā pārtika ir veselīga un droša?
"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci. Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa? Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku? Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi. Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā. Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga. Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem. Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?
"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci. Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa? Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku? Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi. Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā. Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga. Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem. Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?
Pirms dažiem gadiem pamanīju Elīnas Zeseres izsludinātu meistarklasi "Par vīrieša baudu". Toreiz Elīnai jautāju, vai viņa ko līdzīgu pasniedz par sievietes baudu. Elīna atbildēja, ka tāda meistarklase ir bijusi, tikai vīrieši tai nav pieteikušies. Savukārt, meistarklases par vīrieša baudu sievietes izpērk un bieži vien cer, ka viņu partneri tad vēlēsies ko vairāk apgūt par baudas sagādāšanu partnerei.Tad atcerējos noslēgumu kādai anekdotei, kurā vīrs savai jaunlaulātajai sievai izvirzīja dažādus noteikumus. Viņš pirmdienu vakaros nebūšot mājās, jo ar čomiem dodas nakts medībās, neatkarīgi no tā, ir viņa uz to ar mieru vai nē. Arī otrdienu vakaros nebūšot, jo tad ar čomiem spēlējot hoķi, patīk tas viņai vai nē. Trešdienās arī ne, jo tad ar čomiem bāra vakars, un tā tālāk. Sieva par to neko nedrīkstot teikt, tie esot viņa kopdzīves noteikumi. Viņa atbildēja, ka saprot. Vīrs pretī jautāja, kādi ir viņas noteikumi. Sieva noteica, ka tikai viens: "Sestdienu vakaros mūsu mājās būs galvu reibinošs sekss, neatkarīgi no tā, būsi tu mājās vai nē."Šo sarunu par sievietes seksuālo baudu ar Elīnu izveidojām, lai sievietei seksā ir vairāk baudas, neatkarīgi no tā, vai viņas partneris par mīļotās baudu ko mācās vai nē :)Par Cilvēkjaudas atbalstu paldies podmedia.lv, kas ir profesionāla režisoru un žurnālistu komanda, kuri tev palīdzēs izveidot savu podkāstu, kas atšķirs tevi no pārējiem nozares spēlētājiem un piesaistīs daudz jaunu klientu tavam biznesam. Piesakies podmedia.lv uz īsu sarunu ar viņiem un pavisam drīz tev būs savs podkāsts, kas palīdzēs sasniegt tavus biznesa mērķus.Cilvēkjaudas citas epizodes par seksu, intimitāti un baudu:#65 Par sievietēm un seksu ilgstošās attiecībās - 8 vīriešu atbildes, uz 14 jautājumiem.#112 Par seksuālo baudu ilgstošās attiecībās. Saruna ar Juriju Ohrimenko.#13 Par seksu, tā nozīmi un iespējām mainīt situācijas, kas sen vairs neder. Saruna ar klīnisko psiholoģi Kristīni Balodi.#147 Atklāta saruna par pieredzi sevis iepazīšanai caur seksu. Ar Elīnu Zeseri.#148 Par ķermeni, Tindera riskiem, biznesu (2.daļa sarunai par seksu). Ar Elīnu Zeseri.Sarunā pieminētās informācijas saites atradīsi 217. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads5:09 Kādēļ sievietes bieži interesējas, kā sagādāt baudu vīrietim, bet savu seksuālo baudu atstāj novārtā7:39 Galvenie mīti, kas traucē sievietei gūt baudu seksā9:42 Ieplānot seksu. Ilūzija par spontanitāti ilgstošās attiecībās14:58 “Seksuālā problēma ir visiem” – ar kādiem jautājumiem un kādos vecuma posmos cilvēki vēršas pie seksa un intimitātes kouča19:11 Ko darīt, ja sekss vienam no partneriem ir kļuvis par stresa izlādes mehānismu23:17 Riskanti, ja vīrieša seksuālā izglītošanās ir no pornogrāfijas skatīšanās26:22 Slēptākās fantāzijas un bailes no atraidījuma 29:14 Kļūdas komunikācijā, kas seksuāli attālina, nevis satuvina32:26 Podmedia īpašais piedāvājums Tava podkāsta izveidošanai podmedia.lv33:21 Kā atšķiras sievietes seksualitāte no vīrieša37:04 Katram sava daļa atbildības, lai sekss būtu baudāms39:32 Tehnikas sievietei, kā sevi emocionāli un fiziski noskaņot uz seksu43:21 “Vienmēr atceries, ka ar tevi viss ir kārtībā un tu esi normāla”47:40 Risinājumi, kas darbojas teju bezcerīgās situācijās, kad savstarpējās seksa problēmas ir ieilgušas52:40 Paņēmieni, kā sievietei paš
"Klasikā" tiekamies ar stikla mākslinieci Andu Munkevicu, kuras darbi ir pazīstami gan Latvijā, gan Eiropā, gan Amerikā, bet pirms nedēļas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā durvis vērusi Baltijas mūsdienu stikla izstāde "Slāņi", kurā skatāms arī Andas darbs "Iztaisno muguru!" ("Spine"). Inta Zēgnere: Tāds neparasts nosaukums šim darbam. Ko īsti ar to vēlējies pateikt? Par ko ir šis darbs? Anda Munkevica: Tā ir šodiena. Katrā no mums tam vajadzētu būt kā bauslim... Darbu veidoju, domājot un veltot to ukraiņu gara stiprumam un pasaules notikumiem šodienas kontekstā. Vienmēr esmu domājusi par to, kā ir tiem cilvēkiem, kuri atrodas mājās, kad viņus bombardē. Kā viņi jūtas, kā viņi saslēdzas. Un, neskatoties ne uz ko, nākamajā rītā noslauka pelnus un putekļus, iztaisno muguru un iet tālāk. Dzīvo tālāk. Tā patiesībā ir arī mūsu atbildība par to, ko darām ikdienā, kāpēc esam piedzimuši. Šie mūžīgie jautājumi: kādus darbus savā dzīvē darām? Kādas ir mūsu attiecības ar apkārtējiem – arī ar dabu. Tas arī ir šis te "Iztaisno muguru!" jeb dvēseles mugurkauls, kas patiesībā ir tas svarīgākais mūsu dzīvē. Šo mugurkaulu esmu veidojusi no dažādu paaudžu kopā saliktām rociņām… Tās veido mugurkaulu un faktiski arī ribāju. Mēs, cilvēki, esam savienoti vienotā asinsrites sistēmā, vienotā nervu sistēmā. Un kaut kur, kaut kādā ziņā mēs esam brāļi. To, starp citu, arī Arvo Perts saka savos darbos. Brāļi. Un tad ir jautājums: kāpēc viens brālis nosveras agresijas, varas, naudaskāras pusē, bet otrs – mīlestības, ģimenes, harmonijas un sirdsapziņas pusē? Kur ir tā robeža, kas viņus nošķir? Par tām rokām. Tās nav tādas abstraktas rokas, bet gan konkrētu cilvēku rokas, kas šo mugurkaulu satur kopā. Vai tu atšifrēsi nedaudz? Rokas es izvēlējos, jo tās aug no sirds. Ja skatāmies uz to anatomiski, tās ir kā mūsu dvēseles antenas, un visus darbus, ko darām, mēs darām ar rokām. Cilvēki, kuru rokas es izvēlējos, ir ļoti konkrēti. Apakšā šo skulptūru satur kopā tāds kā kodols, saknes. Apakšā ir vecajie, gudrajie, kas ir mana mammīte un augstskolas profesors. Tālāk seko mūsu aizstāvji, sarga ukraiņu karavīru rokas, un tālāk uz augšu: vīrs un es, un mani dēli, jaunas sievietes rokas ar cerību uz nākotni pie jaunākiem bērniem, un pašā augšgalā – desmitgadīga puikas rokas, kas ir skats uz nākotni, vērsts uz visu jauno. Ar cerību. Vairāk – ierakstā. ***
"Klasikā" tiekamies ar stikla mākslinieci Andu Munkevicu, kuras darbi ir pazīstami gan Latvijā, gan Eiropā, gan Amerikā, bet pirms nedēļas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā durvis vērusi Baltijas mūsdienu stikla izstāde "Slāņi", kurā skatāms arī Andas darbs "Iztaisno muguru!" ("Spine"). Inta Zēgnere: Tāds neparasts nosaukums šim darbam. Ko īsti ar to vēlējies pateikt? Par ko ir šis darbs? Anda Munkevica: Tā ir šodiena. Katrā no mums tam vajadzētu būt kā bauslim... Darbu veidoju, domājot un veltot to ukraiņu gara stiprumam un pasaules notikumiem šodienas kontekstā. Vienmēr esmu domājusi par to, kā ir tiem cilvēkiem, kuri atrodas mājās, kad viņus bombardē. Kā viņi jūtas, kā viņi saslēdzas. Un, neskatoties ne uz ko, nākamajā rītā noslauka pelnus un putekļus, iztaisno muguru un iet tālāk. Dzīvo tālāk. Tā patiesībā ir arī mūsu atbildība par to, ko darām ikdienā, kāpēc esam piedzimuši. Šie mūžīgie jautājumi: kādus darbus savā dzīvē darām? Kādas ir mūsu attiecības ar apkārtējiem – arī ar dabu. Tas arī ir šis te "Iztaisno muguru!" jeb dvēseles mugurkauls, kas patiesībā ir tas svarīgākais mūsu dzīvē. Šo mugurkaulu esmu veidojusi no dažādu paaudžu kopā saliktām rociņām… Tās veido mugurkaulu un faktiski arī ribāju. Mēs, cilvēki, esam savienoti vienotā asinsrites sistēmā, vienotā nervu sistēmā. Un kaut kur, kaut kādā ziņā mēs esam brāļi. To, starp citu, arī Arvo Perts saka savos darbos. Brāļi. Un tad ir jautājums: kāpēc viens brālis nosveras agresijas, varas, naudaskāras pusē, bet otrs – mīlestības, ģimenes, harmonijas un sirdsapziņas pusē? Kur ir tā robeža, kas viņus nošķir? Par tām rokām. Tās nav tādas abstraktas rokas, bet gan konkrētu cilvēku rokas, kas šo mugurkaulu satur kopā. Vai tu atšifrēsi nedaudz? Rokas es izvēlējos, jo tās aug no sirds. Ja skatāmies uz to anatomiski, tās ir kā mūsu dvēseles antenas, un visus darbus, ko darām, mēs darām ar rokām. Cilvēki, kuru rokas es izvēlējos, ir ļoti konkrēti. Apakšā šo skulptūru satur kopā tāds kā kodols, saknes. Apakšā ir vecajie, gudrajie, kas ir mana mammīte un augstskolas profesors. Tālāk seko mūsu aizstāvji, sarga ukraiņu karavīru rokas, un tālāk uz augšu: vīrs un es, un mani dēli, jaunas sievietes rokas ar cerību uz nākotni pie jaunākiem bērniem, un pašā augšgalā – desmitgadīga puikas rokas, kas ir skats uz nākotni, vērsts uz visu jauno. Ar cerību. Vairāk – ierakstā. ***
Pasaulē iecienītajam britu detektīvseriālam „Midsomeras slepkavības” ir savs, ne ar ko nesajaucams rokraksts – ekscentriski ļaudis un daudzskaitlīgas un brīžam neticami ērmīgas slepkavības uz skaistas Anglijas lauku ainavas fona. Ja esat seriāla fanu vidū, droši vien pamanījāt, ka šonedēļ Rīgā viesojās „Midsomeras slepkavību” galvenais varonis – detektīvs Džons Bārnabijs, pareizāk sakot, viņa lomas atveidotājs Nīls Dadžens (Neil Dudgeon). Kā norāda Latvijas Televīzijā, šī vizīte notika par godu seriāla gaidāmajai divdesmit piektajai sezonai un tā lielajai popularitātei Latvijā, kur „Midsomeras slepkavības” ar stabili augstiem reitingiem LTV rāda kopš 2011. gada. Savā spraigajā Rīgas vizītē detektīva Bārnabija lomas atveidotājs Nīls Dadžens atrada laiku iegriezties arī Latvijas. Saruna ar Nīlu Dadženu angļu valodā "Man šķiet, ka tas ir populārs tieši tāpēc, ka tas ir tik britisks! Lietas, kas cenšas patikt visiem, kļūst bezformīgas un banālas. Bet, ja stāsts ir par ļoti konkrētu vietu un konkrētiem cilvēkiem un tu tam pieej godprātīgi, tad šo cilvēcisko patiesību viegli varēs iztulkot jebkurā valodā un kultūrā," seriāla „Midsomeras slepkavības” popularitāti vērtē Nīls Dadžens. "Cilvēciskas lietas mums visiem ir saprotamas. Jā, varbūt cilvēki to uzskata par britisku, bet šis seriāls turpinās jau tik ilgi, ka varbūt tas pats sāk definēt, ko cilvēki uzskata par britisku… Viena no „Midsomeras slepkavību” lielākajām zvaigznēm, protams, ir Lielbritānijas lauku ainava, kurā tas tiek filmēts – visi tie lielie nami un baznīcas, tajā visā patiešām ir kaut kas ļoti anglisks. Un tad, protams, visi ekscentriskie varoņi. Arī pati detektīvstāstu jeb „kurš vainīgs” tēma aizved pie tādiem ļoti britiskiem autoriem kā Agatas Kristi un Dorotejas Seijersas. Lai gan daudzām kultūrām, protams, ir pašām savi slavenie detektīvi. Man jaunībā ārkārtīgi patika lasīt Agatas Kristi, Reimonda Čandlera un līdzīgu autoru darbus, jo tajos ir iebūvēta spriedze un noslēpumi. Vienmēr viss sākas ar slepkavību un beidzas ar atrisinājumu. Un pa vidu tu iepazīsti varoņus, kuri ir katrs savā veidā interesanti. Gan „Midsomerā”, gan citos detektīvstāstos cilvēki mūždien melo policijai – vai nu viņi kaut ko slēpj, izliekas par kādu citu, zog naudu vai kādu krāpj… Un man liekas, ka cilvēkiem patīk skatīties, kā cilvēki melo, mēģināt uzminēt, kāpēc viņi melo un kurš no visiem meļiem ir slepkava. Un tas ir arī par noslēpumiem, kādus glabā šīs noslēgtās kopienas. Tā ir universāla recepte: divi policisti dodas uz kādu nomaļu ciematu un atklāj tur apslēpto spriedzi…" (..) Pārsteigumu „Midsomeras slepkavībās” patiesi netrūkst: šis seriāls ir slavens ar ļoti ekscentriskām un ērmīgām slepkavībām – cilvēkus nogalina siera ruļļi, vīna pudeles, veļas žāvētāji un kas tik vēl ne. Šķiet atsvaidzinoši, ka šis seriāls sevi neuztver pārāk nopietni. Cik liela nozīme „Midsomeras slepkavībās” ir humoram? Nīls Dadžens: Jā, protams! Kad man piedāvāja pārņemt lomu no iepriekšējā detektīva Bārnabija lomas atveidotāja Džona Netlsa (John Nettles), es ļoti nopriecājos, jo jau pirms tam biju liels „Midsomeras slepkavību” fans. Zināju, kas man šajā seriālā patīk un kāpēc, tāpēc viegli varēju ielekt šajā noskaņā. „Midsomeras slepkavībās” man ļoti patīk šis sajaukums starp detektīvstāstu un ērmīgajiem, humorīgajiem brīžiem. Daudzas no slepkavībām, kā jau teicāt, notiek savādos un pārspīlētos apstākļos. Un tas viss šim seriālam piešķir savu īpašu rokrakstu arī britu televīzijas kontekstā. Citos kriminālstāstos un detektīvos neviens nepiesien upuri pie koka, neieziež ar trifeļu eļļu un neatstāj mežacūkām par barību. Jebkurā citā seriālā tas liktos pārāk traki un absurdi. Bet tas, cik radoši mūsu scenāristi pieiet slepkavību mākslai… Cerams, ka tur saglabājas zināma ticamība, lai jūs spētu šo stāstu izbaudīt, bet tās nav situācijas, kur cilvēki varētu sākt uztraukties – ak dieniņ, arī man no pils fasādes varētu uzkrist uz galvas akmens briesmonis un nogalināt mani! Tas ir pārāk ērmoti, lai cilvēki to uztvertu personiski. Šī bija pirmā „Midsomeras slepkavību” titulvaroņa vizīte Baltijas reģionā, reklamējot seriāla gaidāmo 25-to sezonu. Jau vakar Nīls Dadžens devās līdzīgā vizītē uz Prāgu, bet seriāla jaunāko sēriju uzņemšana sāksies marta beigās.
Episode 254 The Lunar Saloon Every Friday from 10P - 12A PST 99.1 FM Long Beach Streaming at KLBP.org Airdate: January 17, 2025 -=-=-=-=-=-=-=-=-=- Captain Mosez - Hey! Hey! Hey! (Instrumental Edit) Andre Forget Me Not - After Midnight (Extended Vocal Version) Aura - Yesterday's Love Julien Dyne - Copernicus Modern Folk Uclusu Featuring Aysegul Aldinc - Donme Dolap (Baris K Edit) Oluko Imo - Praise-Jah Sidiku Buari And His Jam Busters - Let's Go Funky Town Orchestra Algo Nuevo - Con Todos Los Hierros Publicity - Funky Feeling BAE IN-SOOK 배인숙 - On The Broadway, Give Me The Night Stefania Rotolo - I Got Rhythm (Disco Version) Kishore Kumar & Lata Mangeshkar - Disco '82 James Family - We've Got It Made Midnight Runners - Disco Panorama Mandré - Code Name: MM3 Slick - Put Your Pants On Magic Source - Speed Boat to Atlantis Voilaaa - Ben Bene La (feat. Lass) Buffalo - All Along The Watchtower Charlie Clemons And The Mighty Power Band - The Devil Made This Land His Playground (Tom Noble Remix) Midas Touch - Forklift Lalo Schifrin - Dragonfly Mirdza Zīvere - Vienmēr būt Jamaica Girls - Somebody New (dub) The Eastern Gang - Dynamic Dinosaur Maxine Singleton - Don't You Love It (Instrumental) Benelux & Nancy Dee - Let Your Heart Beat Susana Estrada - Mi Chico Favorito The Galactic Force Band - Conversation (Theme From Close Encounters Of The Third Kind) Performance - Lady Penelope Alberto Baldan Bembo - Toucans
Stāsta režisors Jānis Cimmermanis. Par leļļu filmu studiju šo to zināju diezgan sen. Dažas filmas arī bija redzētas. Pirmā tikšanās ar meistaru bija laikā, kad Leļļu teātris svinēja izrādes “Velniņi” jubileju: Atveras durvis, ienāk Arnolds Burovs, Arvīds Noriņš, Valentīns Jēkabsons un Gedimīns Kotello. Galanti kungi apsveic māksliniekus, jūtas kā sen gaidīti viesi. Vakara gaitā meistars Burovs uzaicina visus paviesoties leļļu studijā. Tā pirmo reizi skatījos leļļu kino uz lielā ekrāna. Bija daudz nesaprotama, neizskaidrojama, nezināma – kā to var dabūt gatavu? Tā arī viss beidzās – ar gūzmu neatbildētu jautājumu. Nākošā tikšanās reize notika aptuveni pēc septiņiem, astoņiem gadiem. Biju jau pabeidzis Sanktpēterburgas teātra un kino institūta leļļu teātra fakultāti, biju režisors Rīgas leļļu teātrī. Doma par Burova studiju kaut kur galvā perinājās. Zināju, ka tikt strādāt šajā elitārajā studijā tā vienkārši nevar, jo darbiniekus uzaicina un atlasa personīgi pats Arnolds Burovs. Par to var aizmirst un nedomāt, bet nē! Kādu dienu mājās atskanēja telefona zvans no kinostudijas. Mana kundze satraukta saka: “Burovs brauc šurp, grib ar tevi runāt!” Tikāmies Upesciema centrā, lija lietus, sēdējām uz pussabrukuša soliņa un sarunājāmies. Pareizāk sakot, runāja meistars, es klausījos. Viņš piedāvāja man pamēģināt strādāt pie viņa. Īsti nesapratu, vai tā ir īstenība – manā priekšā tiek pavērtas durvis uz leļļu kino! Gandrīz gadu pēc mēģinājumiem Leļļu teātrī braucu uz kinostudiju mācīties. Viss bija jāsāk no nulles. Atkal no sākuma. Meistaram laikam patika mana attieksme pret darbu, varbūt tas, ka arī es nāku no lellēm, vai arī tas, kā viņš teica: “Galva ir uz pleciem un rokas aug no pareizās vietas.” Meistars bija prasīgs, darbā bija jābūt maksimāli savāktam, precīzam, koncentrētam uzdevuma izpildē. Viņš necieta nevīžību un nolaidību. Atzinība nāca pēc nofilmētā materiāla noskatīšanās. Ja bija kļūdas, tad, gandrīz atvainodamies, meistars teica: “Vispār tā varētu būt, bet tomēr jāpārfilmē.” Meistars bija daudzpusīga, bet sevī noslēgta personība – to sapratu daudz vēlāk, vākdams materiālus filmai “Meistara slepenā dzīve”. Daudzveidīga, piedzīvojumu un pārdzīvojumu pilna, krāsaina, bet ne viegla dzīve. Tas izpaudās viņa attieksmē pret darbu un kolēģiem. Filmēšanas laikā arī viņš pats ievēroja klusumu. Ja bija kārtojamas kādas lietas – tās tika kārtotas klusināti, lai netraucētu svēto filmas radīšanas procesu. Bija arī citādi. Nodārd filmēšanas paviljona durvis, meistars atgriežas no redkolēģijas sēdes, kliedz: “Ko viņi zina, ko viņi saprot! Viņi mani māca, kurā rokā māksliniekam jātur pindzele!” Diena sabojāta. Otrā rītā viss pa vecam. Attiecībā pret kolēģiem Arnolds Burovs bija laipns, zolīds, galants pret sievietēm. Ak sievietes, sievietes! Vienmēr smaidi, skūpstītas rokas, komplimenti – brīnišķīgi! Reizēm meistars gribēja palikt studijā viens un vēlreiz pārdomāt paveikto un vēl darāmo. Savu filmu tēlus viņš uzrunāja par mīlulīšiem. Tā bija viņa pasaule. Bija arī atmiņas, ar kurām viņš nelabprāt dalījās. Citreiz, palikdams viens, ņēma rokās ģitāru un klusiņām spēlēja tikai sev. Dažreiz Buritis, smaidot un ar humora dzirksti, gremdējās bērnības, jaunības atmiņās. Stāstīja, kā bastoja skolu, slēpdamies klavieru kastē. Kā pēc iespējas biežāk izskrējis uz ielas, lai varētu sveicināt savus kaimiņus – Raini un Aspaziju. Viņu interesēja arī mūzika. Viņa vecākais brālis strādāja par viesmīli tolaik Rīgā smalkākajā lokālā “Al-hambra”, kurā viesojās Eiropā un pasaulē slaveni džeza mūziķi. Mūzika bija viena no viņa mīlestībām, – studijās konservatorijā viņš bija mācījies čella spēli. Protams, bija draudzība un tikšanās ar sabiedrībā populāriem cilvēkiem – Aleksandru Lembergu, Jāni Žīguru, Niklāvu Strunki, Albertu Terpilovski. Tas bija domubiedru klubiņš, kas tolaik radīja aizdomas un zināmu interesi dažādās valsts iestādēs. Par meistaru Burovu varētu uzrakstīt lielu, biezu grāmatu, grāmatu par unikālu cilvēku, mākslinieku, radošu personību, kurā būtu stāsti par viņa uzņemtajām ap 40 leļļu filmām: pašu pirmo “Ki-ke-ri-gū”,arī "Kozeti", "Bimini", Čārlijam Čaplinam veltīto triloģiju "Sapnis", "Princese un puma", "Pēdējā lapa", arī "Si-si-dra", "Tīģeris Ņau-ņau", "Papiņš" un vēl daudzām citām...
"Patiesībā jau "Zelta globuss" ir balva ne tikai Latvijas kino: tā ir pirmā balva neatkarīgajam animācijas kino. (..) Tagad ar to "Straumi" gan ir tā, ka nevarēs jau gaidīt, ka arī visas nākamās Ginta filmas – vai visi projekti, pie kuriem es strādāšu – būs ar līdzīgiem panākumiem. Tie būs citādāki darbi un, cerams, tieši ar to arī uzrunās skatītāju: tur būs jauni meklējumi, kas nav vis saistīti ar kaķiem un nerunājošiem zvēriem, bet gan ar citiem personāžiem un tēmām, kas arī, cerams, uzrunās plašu auditoriju visā pasaulē," saka Ginta Zilbaloža filmas "Straume" producents Matīss Kaža. Viņš — arī "Spēlmaņu nakts" Gada jaunais skatuves mākslinieks. Viņš — arī viens no enerģiskākajiem un jaudīgakajiem jaunās paaudzes kino nozares profesionāļiem. Anete AšmaneVilsone: Vai šis laiks tavā dzīvē ir "Straumes" laiks? Matīss Kaža: Pavisam noteikti – jā. Dažādos līmeņos un dažādās izpratnē. "Straumes" laiks arī tādā ziņā, ka notikumi vienkārši ar mani notiek – pēkšņi un negaidīti, un tad kaut kā uz tiem ir jāreaģē. Tāpat kā kaķim filmā! Vai šonedēļ iznācis arī kāds miera mirklis, lai patiešām saprastu, ka viena no vislielākajām un vissvarīgākajām kino balvām ir saņemta, turklāt arī Latvijai tā ir pirmā – pateicoties jums? Nē, nav, jo paralēli bija vēl viens cits darbiņš – Kultūras akadēmijā mums bija pirmizrāde studentu izrādei "Degošie". Arī tagad viss turpinās, jo strādāju pie izrādes Nacionālajā teātrī. Tā ka vismaz līdz marta vidum joprojām būs gan "Straume", gan arī citas paralēlās straumes, jo turpinās arī balvu sezona: tūlīt būs zināmas nominācijas gan kino balvai "Bafta", gan "Oskaram", gan vēl visādi citi pasākumi, kuri, cerams, palīdzēs filmai "Straume" iegūt vēl vairāk skatītāju visā pasaulē. Kā ir ar kritiķu atzinību: vai par "Straumi" ir arī sliktas atsauksmes, vai tomēr tikai un vienīgi sajūsminātas? Par visām filmām ir arī sliktas atsauksmes. Arī par "Straumi" ir sliktas. Tomēr kritiķu atzinība un balvas, arī skatītāju atzinība – vai uz ko tādu tu un Gints Zilbalodis sākumā varējāt cerēt un gaidīt? Skaidrs, ka tik ārkārtīgi pozitīvu rezonansi negaidījām – tas būtu ļoti naivi. Tagad mēs kaut kā cenšamies uz to pēc iespējas adekvātāk reaģēt un turpināt strādāt arī pie Ginta nākamā projekta, neskatoties uz visu to, kas jāpaveic vēl ar šo filmu – galvenokārt tās ir mārketinga un publicitātes aktivitātes. Bet tas, uz ko mēs cerējām vēl izstrādes procesā, bija Kannu kinofestivāls, jo, zinot Ginta iepriekšējās filmas "Projām" panākumus un arī šīs filmas kvalitātes un unikālo autora rokrakstu, domājam, ka potenciāls tur varētu būt. Bet arī tur neklājās viegli: festivālā iekļuvām pēdējā brīdī – jau tad, kad tā programma jau bija izziņota. Bijām kā viena no papildus pievienotajām filmām… Kannu kinofestivāls, protams, bija ļoti spēcīga starta platforma, jo tās filmas, kuras ir Kannās, iegūst ārkārtīgi lielu preses uzmanību, industrijas uzmanību. Mums arī paveicās ar to, ka bijām vienīgā animācijas filma konkrētajā konkursā, un tad jau tā izcēlāmies. "Straume" saņēmusi ne tikai kritiķu un nozares profesionāļu atzinību: arī skatītāju kopējais skaits, kas jau noskatījušies filmu, ir ārkārtīgi liels. Jā, tur varētu būt jau virs pusotra miljona noteikti. Šobrīd Meksikā nedēļas, pusotras laikā jau ir vairāk nekā 500 tūkstoši skatītāju – Latvijas filmai tas ir nebijis precedents, ka tik milzīgs skatītāju skaits mazā laika periodā to noskatījies. Tāpēc paldies meksikāņiem, kuriem ir ļoti mīļa šī filma ar kaķi. (smaida) Kaut gan jāsaka, ka no izplatītāju puses tur bija sarīkota milzīga mārketinga kampaņa. Mehiko un arī citās lielajās Meksikas pilsētās esot daudz milzīgu izkārtņu ar filmu. Vai jums plūst arī sajūsminātas fanu vēstules? O jā, arī spāņu valodā! Ļoti daudz tiekam tagoti instagramā un citur, tiktokā ir ļoti daudz video. Jo īpaši tagad, kad filma jau nonākusi Amerikā. Arī digitālajās platformās "Apple TV" un "Fandango" ir daudz video par to, kā kaķi skatās "Straumi". Un tad raksta, vai noskatījās filmu līdz galam vai tomēr apnika, bet daudzi kaķi esot noskatījušies to līdz galam. Kad filma martā nonāks digitālajās platformās arī Latvijā, tas varētu būt otrais skatītāju vilnis – kaķi, kuri mājās skatās filmu. (smejas) Un izrādās, ka projekts ar mazu finansējumu var pārspēt simtiem miljonu vērtas filmas un vislielākās animācijas studijas. Šoreiz tā sanāca, bet domāju, ka filmas veiksmes noteicošais faktors ir tas, ka, līdzko cilvēki un arī konkrētās balvas balsotāji šo filmu ir noskatījušies, viņu attieksme pret to ir ārkārtīgi pozitīva. Cilvēki ar šo filmu ir pārņemti un ļoti emocionāli stāsta, ka viņiem šī filma liek domāt pat par eksistenciālām, trauslām, ārkārtīgi personīgām lietām. Katram tas ir kaut kas cits. Filma strādā vispārīgā līmenī un ir brīvi interpretējama – tur ir tik daudz simbolu, kurus var atkodēt, un katrs pieķeras kaut kam citam. Tāpēc mēs ļoti aktīvi strādājam tieši pie tā, lai maksimāli daudz balsotāju šīm balvām un industrijas pārstāvji Amerikā arī noskatās šo filmu. Esam dzirdējuši labus vārdus no daudziem brīnišķīgiem pasaulē pazīstamiem amerikāņu kino autoriem, toskait no Benija Avni, Bila Heidera. Tas iedvesmo – ka šie lielie vārdi tik tiešām arī šajā filmā saskata kaut ko jaunu un oriģinālu. Gintam arī bija iespēja šīs nedēļas laikā ar dažiem no viņiem satikties. Priecājamies, ka neatkarīgai animācijai ir atbalsts. (..) Jo patiesībā jau "Zelta globusa" balva ir ne tikai Latvijas kino: tā ir pirmā balva neatkarīgam animācijas kino, jo "Studio Ghibli" filmas "The Boy And The Heron", kas varētu būt tuvākā neatkarīgajai animācijai un kura līdz šim saņēmusi "Zelta globusu", budžets ir 80 miljoni dolāru. Tas nav salīdzināms ar pusnabadzības apstākļos veidoto filmu "Straume". 2017. gadā tapa tava pirmā filma – "Vienu biļeti, lūdzu"... Jā, un tai bija diezgan lieli panākumi kino festivālos dokumentālajā žanrā – it īpaši tajā ziņā, ka tā bija jauna režisora debija. Filmas "Vienu biļeti, lūdzu" panākumi palīdzējuši man taisīt jau nākamās filmas, jo bija iemantota uzticība, kas jaunajiem režisoriem reti kad tiek dāvāta. Vienmēr jau ar tādu skepsi skatās, kas tad tur iznāks, vai konkrētajam cilvēkam var uzticēt lielbudžeta projektu Latvijas kontekstā vai valsts finansējumu. Tagad gan ar to "Straumi" ir tā, ka nevarēs jau gaidīt, ka arī visas nākamās Ginta filmas (vai visi projekti, pie kuriem es strādāšu) būs ar līdzīgiem panākumiem. Tie būs citādāki darbi un, cerams, tieši ar to arī uzrunās skatītāju – ka tur būs jauni meklējumi, kas nav saistīti ar kaķiem un nerunājošiem zvēriem, bet gan ar citiem personāžiem un tēmām, kas arī, cerams, uzrunās plašu auditoriju visā pasaulē. Tas, kas ir mainījies pēc šīs filmas – tagad tās vārds ir izskanējis un Gints Zilbalodis kļuvis par vienu no pazīstamākajiem animācijas autoriem pasaulē, un tas nozīmē, ka mēs ceram iedvesmot jauniešus gan Latvijā, gan citur pasaulē, kas taisa nelielas animācijas filmiņas tieši šādā pašā brīvpieejas programmatūrā 3D kā mēs "Blenderī" vai citā, ka tas ir iespējams – ja tev ir redzējums un stāsts, ko pastāstīt, un tu esi gatavs būt emocionāli patiess un atklāts pirmkārt jau pats pret sevi, tad tas ir iespējams. Tas ir arī darba jautājums. Jo tik daudz, cik Gints šos gadus strādājis pie "Straumes"… Tas ir milzīgs apjoms, un jāsaprot, ka nebūs tā, ka tu vienkārši ieslēgsi programmiņu, kaut ko pačakarēsi, un pēc pusgada tev būs kaut kas ģeniāls. Tas tiešām ir darbs sešas, septiņas dienas nedēļā piecu gadu garumā. Vai tu piekrīti plaši izskanējušajam apgalvojumam, ka tieši animācija ir viens no spēcīgākajiem Latvijas kino industrijas žanriem? Animācija nav žanrs. Kā pērn teica Pablo Berdžers, saņemot Eiropas Kino akadēmijas balvu par "Robotu sapņiem" – animācija nav žanrs, tā ir viena no kino formām. Tas ir izteiksmes veids. Pašā animācijā var būt dažādi žanri: varam uztaisīt kriminālfilmu, vesternu, piedzīvojumu filmu un tā tālāk. Bet kā medijs, kā izteiksmes veids, kā viena no kino tehnikām mūsdienu animācija tiešām ir tā, ar kuru mēs visdrīzāk varam uzrunāt visplašāko auditoriju šodienas kontekstā, jo mums ir tā iespēja atšķirties no tā kanona, kurā strādā lielākā daļa mūsdienu animācijas studiju gan Eiropā, gan Holivudā. Tur viss veidots "Pixar 3D" estētikā. Šķiet, ka gandrīz visas filmas veidojis viens un tas pats mākslinieks, jo tās estētiski ir ļoti līdzīgas, personāži ir ļoti līdzīgi, un gandrīz visās ir pāris dziesmu kaut kur pa vidu, lai varētu tikt nominētas "Oskaram" par labāko dziesmu... Īpaši būtu vēlams pievērst uzmanību animācijas īsfilmām: lūk, tas gan ir formāts, kurā parādās ļoti daudz oriģinālas, interesantas, eksperimentālas stāstniecības. Tā ir ļoti atšķirīga vizuālā valoda. Skaidrs, ka pilnmetrāža prasa komerciālu potenciālu, jo animācija ir dārga un ilgi top. Tāpēc tur būs pārdodamāks virziens. Bet arī tur Eiropas, Āzijas un arī Dienvidamerikas neatkarīgā kino veidotāji var izcelties ar savdabīgu, oriģinālu stilu. Amerikā tas ir nedaudz grūtāk, bet arī tur šad tad parādās jaudīga neatkarīgā animācija. Tu pirms mirkļa pieminēji, ka Ginta nākamā filma būs citāda. Skatoties arī uz tavu režisora darbu, veidojot filmas – katra no tām ir atšķirīga! (..) 2017. gada intervijā Lienei Jakovļevai tu teici, ka ar filmu "Kur vedīs ceļš" gribi aizsāk žanru, kas nav tipisks latviešu kino, ar to domājot vesternu. Vai tas tev arī kā māksliniekam, kā režisoram ir apzināts lēmums – regulāri mainīt virzienus un mākslinieciskās trajektorijas, kurās tu dodies? Varbūt vēlies izaicināt sevi? Es domāju, ka jā. Arī tādā ziņā, ka pirmkārt man tas ir jauns lēciens nezināmajā, un, otrkārt, ir bail atkārtoties, kas kaut kādā ziņā stimulē iešanu jaunā virzienā vai mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu citādāku izmantojumu, dažādus meklējumus. Taču vēl tā ir vēlme kaut kā atsvaidzināt kopējo kino ainavu un Latvijas kontekstā piedāvāt jaunus virzienus. Bet domāju, ka tas pamata uzstādījums vienmēr ir – kas ir tas stāsts, kas tevi emocionāli šobrīd satrauc vai arī par kādu tēmu tu gribi tīri intelektuāli diskutēt ar skatītāju. Vairāk – audioierakstā.
Laikā kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē un lauku viensētā. Tādi ir arī jaunā Latvijas Radio podkāsta “Es izvēlos dzīvi laukos” piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Tomēr ar motivāciju vien nepietiek, dzīve laukos atklāj arī dažādus izaicinājumus. Vieta, kur dzīvot, ūdens un labierīcības ārā, ceļa tīrīšana ziemā, plānošana ne mēneša, bet gada ietvaros, ir tas, ar ko saskārās Imants un Dace Losāni, kas nu jau trešo ziemu aizvada savā lauku īpašumā Pīterkolnā. Pīterkons ir vieta Ozolaines pagastā, Rēzeknes novadā, kas nu jau tiek iezīmēta arī tūrisma kartēs, tā kā Dace te darbojas ar mālu, un viņas māla māksla nu jau otro gadu tiek apdedzināta pašu mūrētā ceplī. Bet Imants ir IT speciālists, kas savu pamata darbu nu savieno ar no senčiem mantotās zemes apkopšanu. Abi dzimuši un auguši pilsētā, ilgus gadus nodzīvojuši galvaspilsētā, kā arī darba dēļ ilgstošus periodus pavadījuši arī ārpus Latvijas dažādās valstīs, un jau tur sākuši domāt par laiku kad atgriezīsies dzimtajā pusē. "Novērtēt dabu, klusumu, savu zemi, iespēju pašam izaudzēt, saglabāt, būt pašpietiekamam.” Lauki iemāca daudz, tostarp plānošanu un to ka katrai lietai nepieciešama sagatavošanās. „Agrāk plānoji no algas līdz algai mēneša ietvaros, tagad plāno gada ietvaros. Piemēram, ja tu nepiebērsi ceļu rudenī, tad pavasarī no šeienes neizbrauksi. Ja neuzraksti zemi rudenī, tad pavasarī neiestādīsi kartupeļus.” Galvenā doma atgriežoties laukos, Imantam bijusi atgūt to sajūtu, kas bija bērnībā, kad vasaras tika pavadītas laukos - rīta izjāde zirga mugurā uz vietējo ezeru nopeldēties un vecāsmātes silto pankūku smarža. Šobrīd zirga viņiem vēl nav, bet tas ir klusais sapnis nākotnei. „Nē būšu godīga, tas, ko mēs domājām pirms tiem diviem trim gadiem, kad mēs pārvācāmies, kā būs tagad, pat puse nav izdarīta. Bet tāpat viss notiks, tikai mazliet lēnāk.” Problēmas ar ko saskārušies, sākot dzīvi laukos - pati māja, kur dzīvot, ceļu tīrīšana ziemā un tualete ārā. "Vienmēr ir viegli, kad tu no laukiem pārvācies uz dzīvokli, pie labāka pierast ir viegli, bet atgriezties soli atpakaļ…” Šobrīd jau ir nākošais lielais sapnis - Dace cer uz savu darbnīcu, kur strādāt ar mālu, tāpat sapņi ir arī par muzeju un veikaliņu. „Plānu ir daudz, viņi ir skaisti, piepildāmi, vienīgais – jāstrādā.”
6. decembrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga jau piektajā kopīgi veidotajā programmā tiksies ar seno taustiņinstrumentu spēles speciālistu Kristianu Bezeidenhautu, kurš dzimis Dienvidāfrikā, studējis Austrālijā un Ņujorkā, bet šobrīd dzīvo Londonā. Viņš teicami pārvalda gan klavieru, gan klavesīna, gan āmuriņklavieru spēli un ir arī atzīts izcils Mocarta mūzikas pazinējs. Koncertā Rīgā līdzās 18. gadsimta Vīnes klasicismam skanēs arī par “zviedru Mocartu” dēvētā Jozefa Martina Krausa mūzikam, kuru pārstāvēs Voltēra traģēdijas “Olimpija” iedvesmota uvertīra. Zinu, ka jūsu interese par Mocartu dzimusi jau bērnībā, skatoties Miloša Formana filmu "Amadejs". No šīs jūs filmas jūs daudz sapratāt vai arī jūs tikai fascinēja Mocarta mūzika? Jāpadomā. Filma iznāca 1984. gadā, un man toreiz bija pieci gadi, bet es to skatījos mazliet vēlāk, man jau varēja būt kādi deviņi vai desmit. Dažus filmas fragmentus vecāki man neļāva skatīties, piemēram, sākuma ainu ar Saljeri pašnāvības mēģinājumu. Savā ziņā tā bija bērnam bīstama filma, bet uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Cik meistarīgi mūzika ievīta šajā filmā, cik rūpīga bijusi attieksme pret ideju! Mūzika filmā ir kļuvusi par īstu personāžu! Izraudzītie skaņdarbi uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu, un arī filma kopumā man patika, tur bija visu elementu veiksmīga kombinācija. Jūs teicāt, ka agrāk kaunējāties pieminēt šo filmu, tagad vairs ne. Kāpēc kaunējāties? Tagad vairs nekaunos, manā prātā noticis kāds klikšķis. Es nezinu. Pirms gadiem desmit man tas šķita, varbūt ne gluži lēts, bet pārāk vienkāršots stāsts, lai izskaidrotu manu saikni ar Mocartu. Un tomēr domāju, ka bez šīs filmas viss būtu bijis citādāk. Ik reizi, dzirdot kādu skaņdarbu, kas ietverts šajā filmā, manī rodas spēcīgas atmiņas, tāda cieša emocionālā saikne ar šo mūziku. Ar citu komponistu darbiem man tā nekad nav bijis. Varbūt vienīgi ar Bahu, bet citu iemeslu dēļ. Vai bez šīs filmas ir vēl citi veidi, kā izskaidrot jūsu saikni ar Mocarta mūziku? Manuprāt, nav. Līdz ar šo filmu sākās mana apsēstība ar Mocarta mūziku. Un Mocarta raksturs mani fascinēja! Viņš bija tāda mistiska personība. Es domāju par šo cilvēku 18. gadsimta beigās. Kā viņš radījis tik daudz skaistas mūzikas taustiņinstrumentiem, tik lieliskas operas un daudz ko citu. Un kā centies atbrīvoties no rāmjiem, kas valdījuši 18. gadsimta beigās. Mocarts vairs nebija ar mieru, ka viņu uzskata par kalpu. Viņš gribēja būt slavens komponists. Bet tajā laikā tas vēl nebija iespējams. Pat Haidns šajā ziņā bija pateicīgākā situācijā. Viņam bija labāki apstākļi un infrastruktūra. Kad viņš devās uz Londonu, viņu kā īstu megazvaigzni. Un tad, protams, vēl ir Bēthovens. Pusaudža gados Jums negribējās vingrināties, tomēr Mocarta mūziku spēlēt gribējāt, tas kalpoja kā stimuls. Tā bija. Bet pusaudža vecumā es nemaz tik daudz nespēlēju Mocartu. Klausījos gan visu laiku. Manā prātā laikam bija kāda barjera, jo tolaik Mocartu spēlēja un mācīja ļoti specifiskā veidā. Viņa klaviermūziku vajadzēja atskaņot tieši tā un ne citādāk. Ja standartos neiekļāvies, tas nebija pieņemami. Un tad es atklāju atskaņojumus uz autentiskajiem instrumentiem. Klaviermūziku gan mazāk, vairāk simfonijas, operas un kamermūziku. Un tas pilnībā mainīja manu izpratni par to, kas IR un kas NAv iespējams šajā mūzikā. Mūziku klausīties Jūs varējāt, jo tēvs pirka CD, katru mēnesi vismaz vienu jaunu. Jā, tā bija. Tur bija arī Mocarta mūzika. Jā, daudz Mocarta mūzikas. Tā man ilgu laiku bija īsta apsēstība. Kad 1991. gadā Philiips laida klajā 180 albumu sēriju ar visiem Mocarta darbiem, es tik ļoti gribēju to iegūt. Man neizdevās, taču vecāki mani ļoti atbalstīja, iedrošināja un pirka daudz Mocarta mūzikas albumu. Un tad man pamazām mainījās prioritātes. 12-13 gadu vecumā sliecos vairāk Baha un Hendeļa virzienā. Baha mūzika mani īpaši interesēja. Bet Mocarts bijis man līdzās vienmēr, viņš bijis manas apsēstības sākums. Tolaik varējāt klausīties Baha siminora mesas 12 dažādas versijas un meklēt interpretācijas atšķirības. Kā ir tagad? Piemēram, Mocarta 20. klavierkoncertu arī klausāties dažādos variantos vai arī esat tikai jūs un partitūra? Klausīšanās aspekts pēdējo 15 gadu laikā ir ļoti mainījies. Vairs neklausos tik daudz ierakstu kā agrāk. Padsmitnieka vecumā gribēju noklausīties visus iespējamos Baha siminora mesas variantus, jo mani fascinēja atšķirības interpretācijā, atskaņošanas manierē. Klausījos, cik apjomīgs ir orķestris un koris katrā ierakstā. Protams, tas viss mani interesē arī šodien, tomēr tagad klausos nedaudz citādāk. Es pat teiktu - klīniskāk. Bet tad, ja dzirdu kaut ko patiešām izcilu, īsteni skaistu, ko varu vienkārši izbaudīt, ir skaidrs, ka atskaņojums ir izcils. Tieši pašlaik esmu pievērsies Baha siminora mesai, jo februārī to atskaņošu ar grupu The English concert. Klausījos Concerto Copenhagen un Lārsa Ulrika Mortensena ierakstu. Tur ir tikai kādi 10 dziedātāji, bet ieskaņojums ir absolūti izcils. Tik meistarīgi paveikts! Pie šāda ieraksta var atgriezties atkal un atkal, ikreizi atklājot aizvien jaunas un jaunas nianses. Tāds, lūk, atšķirīgs klausīšanas veids. Tagad vairs neklausos tik daudz prieka pēc. Pat pirms gadiem pieciem, sešiem vēl bija citādāk. Tagad klausīšanās man ir vairāk izziņas, pētniecības process. Tā tomēr ir brīnišķīga sajūta, ja mūziku var vienkārši klausīties, tai ļauties, nevis analizēt katru interpretācijas niansi. Tieši tā! Aizvien vairāk tiecamies pēc ierakstiem, kas sniedz šo sajūtu. Ļoti novērtēju savus kolēģus, kas spēj radīt ierakstus, ko gribas tikai klausīties un izbaudīt, secinot - viss paveikts ārkārtīgi skaisti. Īsta bauda klausīties! Bet repertuārs, ko klausos, ļoti bieži ir pavisam atšķirīgs no tā, ko spēlēju. Neklausos Mocarta koncdertus vai sonātes. Klausos Baha kantātes vai Šarpantjē mesas. Reizēm arī laikmetīgo mūziku? Vairs ne tik daudz. Agrāk bieži klausījos Stīvu Reihu, mani joprojām viņa mūzika ārkārtīgi interesē, šķiet neparasti skaista. Un tomēr tas nav repertuārs, ko klausos prieka pēc, kā tas ir ar Šarpantjē mūzikas albumiem. Man ļoti patīk Šarpantjē un Pērsels. Viņu mūzika bagātina, to klausoties es varu arī atpūsties. Mocarta mūziku esat daudz spēlējis un ieskaņojis. Jūsu jaunākajā, tikko novembrī klajā nākušajā albumā ietverts Mocarta 19. un 23. koncerts. Vai varat teikt, ka nu jau pārzināt un izprotat Mocarta mūziku? Nē. Aizvien mazāk un mazāk to izprotu. Bet varbūt varu palīdzēt klausītājiem un arī saviem kolēģiem paraudzīties uz šo mūziku no cita skatupunkta. Strādājot ar Mocarta klavierkoncertu vai kādu simfoniju, varu piedāvāt nedaudz atšķirīgu perspektīvu. Šajā mūzikā vēlos atklāt pēc iespējas vairāk detaļu, nianšu, degsmes un skaistuma. Nepārtraukti meklēju skaistumu un izsmalcinātību, atskaņojot šo mūziku tā, it kā tā būtu tikko rakstīta, svaiga, jauna, emocionāli saistoša. Es patiešām nezinu, vai tas, ko daru, ir pareizi vai nepareizi. Bet man šķiet, ka šāda attieksme liek Mocarta mūzikai skanēt dedzīgāk un emocionālāk. Reizēm Mocarta darbu atskaņojumos varam dzirdēt tieši pretējo. Esmu šai mūzikai veltījis tik daudz laika, ka tagad spēju tai piekļūt ātrāk. Noteikti nevaru teikt, ka tagad zinu vairāk nekā pirms gadiem 10, 15. Bet man tagad ir lielāka pieredze, spēju panāk, ka mūzika runā precīzāk un dzīvāk. Vai ir iespējams, ka vienā koncertā Mocarta ir par daudz? Mūsdienās daudzi diriģenti Mocartam līdzās liek kaut ko no laikmetīgā repertuāra, tādējādi meklējot līdzsvaru. Tā ir. Manuprāt, arī tādas programmas ir brīnišķīgas, un, ja es spētu atskaņot jauno mūziku, arī veidotu līdzīgus salikumus. Bet tāds repertuārs vienkārši nav priekš manis, un tas nekad nav bijis. Nekad neesmu juties tik ļoti saistīts ar jauno mūziku, lai spētu tajā kaut ko būtisku pateikt. Bet veidojot programmu, kurā ir tikai Mocarts vai tikai Bēthovens, rodas iespēja pilnībā ienirt viņu mūzikas pasaulē, tas ir vesels universs, ko varam mēģināt atklāt. Šoreiz programmā būs Mocarta reminora klavierkoncerts un "Prāgas simfonija", ļaujot mums ielūkoties ļoti konkrētā laika periodā 18. gasdimta nogalē, kad tapuši divi patiesi lieliski meistardarbi. Es nekad iepriekš neesmu šos darbus licis līdzās vienā programmā. Vienmēr esmu piedāvājis kādus atšķirīgākus salikumus, piemēram, ar "Jupitera simfoniju" vai vēlīno solminora simfoniju. Bet viena komponista programmas ļauj pilnībā iegrimt šo skaņražu valodā, mums mūziķiem, nav nekādu atšķirīga stila blakuslietu, kas novērš uzmanību. Tāpēc varam izcelt svarīgāko šajos skaņdarbos. Jūs esat teicis, ka Bēthovena mūziku sabojāt ir grūtāk nekā Mocarta. Kāpēc tā? Tā ir, es joprojām tā domāju. Varbūt tas ir nedaudz strīdīgs apgalvojums, gan jau kādi citi mūziķi man iebilstu un censtos pārliecinā par pretējo. Bet reizēm varam dzirdēt, piemēram, kādu jauniešu orķestri vai ne īpaši izcilu orķestri, kas Bēthovena simfoniju spēlē gluži pieņemami. Jo Bēthovena mūzikā ir tas enerģijas līmenis, kas jūtams teju vai fiziski. Bet, ja tas pats orķestris spēlē, teiksim, Mocarta Prāgas simfoniju, Mibemolmažora simfoniju vai arī kaut ko no Haidna, gribas teikt: lūdzu, beidziet! Kāpēc tas izklausās tik briesmīgi? Es nezinu! Joprojām nezinu, kāds ir iemesls, vēl neesmu to sapratis. Bet zinu, ka Mocarta mūzika prasa nepārtrauktu lēmumu pieņemšanu un meistarību. Vajag tādu īpašu iztēli, kas, līdzīgi kā darbojoties ar fotošopu, kaut ko mazliet paspilgtina, tā, lai tās vairāk izceltos. Varbūt acu krāsu vajag spilgtāku, varbūt ādaskrāsu gaišāku, varbūt kontrastu - lielāku. Bet Mocarta mūzikā tas nenotiek pats no sevis. Jāstrādā, lai ritms ir skaisti izcelts, lai būtu pareiza balsu hierarhija, jāsaprot katras takts uzbūve. Frāzējums varbūt pat nav tik svarīgs kā gramatika. Es te tagad jaucu kopā dažādas metaforas. Bet gribu teikt, ka sintaksei ir jābūt skaistai un rūpīgi izstrādātai, tikai tad šī mūzika atstās iespaidu uz klausītājiem. Bēthovena mūzikā ir tiešāks spēks, tās ir neapturamas emocijas, Mocarts ir daudz smalkāks. Jūs minējāt, ka Mocarts prasa nepārtraukti pieņemt lēmumus. Jums tas patīk? Arī dzīvē esat izlēmīgs? Ļoti labs jautājums, neviens man to nebija prasījis! Pirmajā brīdī gribas atbildēt: "Nē, man īsti nepatīk pieņemt lēmumus. Jo manā dzīvē jau tā ir tik daudz lietu, kas ieplānotas kalendārā trīs gadus uz priekšu, piemēram, šajā dienā tu būsi Rīgā un spēlēsi šo koncertu, tagad tev jāizvēlas lidojums, un tagad taksometrs, un kurā viesnīcā nakšņosi. Diendienā tik daudz kas ir saistīts ar lēmumu pieņemšanu. Tāpēc šķiet, ka mana atbilde būtu nē. Bet, ja runājam par lēmumu pieņemšanas procesu mūzikā, tad labākais ir tas, ka šos lēmumus tu pieņem kopā ar pārējiem mūziķiem. Jo tu jau vari viens pats mājās prātot par kādu konkrētu fragmentu un domāt, ka šo spēlēsim tā un tas atkal būs tā, bet formu veidosim tā... Bet kad mēģinājumā tu dzirdi iztēlototo orķestra sniegumā, saproti: nē, tas ir par daudz, bet te - par maz, bet šī vispār nav pareizā doma! Mēģinājums ir gluži kā tāds sarunu process. Man ļoti patīk kopā ar kolēģiem izmēģināt dažādas idejas. Tad ir sajūta, ka visu darām kopā. Es tiešām neesmu no tiem cilvēkiem, kas nāk uz mēģinājumu un saka, ka obligāti jābūt tā un tā. Nu, varbūt ir daži izņēmumi attiecībā uz kādām pamatlietām. Bet vispār man šis process ļoti patīk. Un Jūs tiešām arī mājās prātojat par kādiem skaņdarba posmiem? Jā, noteikti. Reizēm naktī, guļot ienāk prātā kāda doma, vai mazgājoties dušā saproti, ka tai mūzikas frāzei vajadzētu lielāku diminuendo, vai, ja šis motīvs būtu īsāks, tad atrisinātos tās problēmas. Jo īpaši tas attiecas uz ornamentu veidošanu. Tos es biežāk nosapņoju, nevis izdomāju, sēžot pie klavierēm. Šoreiz programmā būs Mocarta 20.tais klavierkoncerts, tas ir viens no diviem Mocarta klavierkoncertiem, kas rakstīti minora tonalitāte. Vai minoram šeit ir kāda īpaša nozīme? Es nezinu, ko Mocarts domājis ar šo minoru. Var diezgan skaidri redzēt, kā viņš visas savas karjeras laikā kaut ko izmēģina, kā strādā pie kādas idejas un kā to attīsta. Reizēm viņš darbojas kā tāds detektīvs. Kaut ko izmēģina un izstrādā. Piemēram, pūšaminstrumentiem viņš raksta noteiktās tonalitātēs. Un Mocarta brieduma perioda darbos labi var redzēt, kā konkrētu tonalitāti viņš saista ar noteiktu afektu, drāmu, DNS. Un ir skaidrs, ka reminors viņam kļūst par īstu iedvesmas avotu. Jo īpaši operā "Dons Žuans" viņš to ļoti spēcīgi izmanto. Un arī reminora klavierkoncertā šī tonalitāte, tās krāsas nosaka to, ka Mocarts raksta orķestrim, kādus akordus tam piešķir. "Dona Žuana" ievadakords vispār ir pasaules dārgums, to vajadzētu iekļaut UNESCO pasaules mantojuma sarakstā! Tātad reminors Mocartam kļūst par tādu kā laboratoriju eksperimentiem. Viņam vienmēr ir tas kontrasts starp tumsu un gaismu, starp reminoru un Remažoru, viņš starp tiem migrē turp un atpakaļ, tas rada īpašu noskaņu un raksturu. To labi varam redzēt operās "Dons Žuans", "Figaro kāzas" un "Cosi fan tutte", kur liela nozīme minora tonalitātēm. Tās Mocartam ir ļoti teatrālas un kļūst par treniņu platformu, dodot iespēju eksperimentēt. Prāgas simfonija ir Remažorā, bet arī tur jūtam šo minora un mažora mijiedarbību. Tieši tā! Adagio ievadā Mocarts it kā eksperimentē, simfonija ir mažorā, bet sākumā ir oktāvas un kādu brīdi nemaz nevar saprast, vai tas ir mažors, vai minors. Tad parādās pirmais akords - apvērsums ar la diezu basā, tas ir fadiezmažora akords ar atrisinājumu siminorā. Un tad pēkšņi skaidri parādās re minors. Visu laiku ir sajūta, ka Mocarts eksperimentē ar mažoru un minoru. Mazliet līdzīgi kā tas ir Šūbertam. Bet svarīgi atcerēties, ka 18. gadsimtā šādas spēles kaut kas jauns. Jā, klavierkoncertos tā mēdz notikt, bet simfonijā Remažora un reminora tēlu mija skan tik moderni, patiešām neparasti. Ļoti svarīgs aspekts šajā "Prāgas simfonijā". Šī simfonija ir trijās, nevis četrās daļās. Nav menueta. Vai tam ir kāds sakars ar Prāgas publikas gaumi? Labs jautājums. Es nezinu. Lielisks jautājums. Tāpat tas ir arī "Parīzes simfonijā". Nezinu, kāds tam ir pamatojums. Bieži vien šādu simfoniju malējās daļas ir enerģiskas, vitālas, bet otrā daļa - daudz maigāka, savā ziņā tāda nevainīga. Pavisam citādāk nekā "Jupitera" simfonijā un solminora simfonijā, kur tā sauktās lēnās daļas ar patiešām izvērsti, nopietni, skaņdarbi, neparsati un izsmalcināti. Bet "Prāgas simfonijā" vidējo daļu caurstrāvo naivums, nevainība un aizkustinoša vienkāršība. Te atkal ir Solmažors, ko Mocarts šādām noskaņām bieži izmanto. Ļoti mierīga daļa. Domāju, tas tāpēc, ka malējās daļās viņš vēlējies maksimālu enerģiju un dramatismu. Un tad nolēmis, nu labi, klausītājiem vajag mazliet laika atelpai, ļaušu viņiem atpūsties otrajā daļā. Varbūt, ka tā. Es nezinu. Pirmā daļa sākas ar diezgan lēnu ievadu, tas ir visai izvērsts. Varbūt tāpēc, lai kompensētu menueta neesamību, lai kopējā hronometrāža būtu līdzvērtīga četrdaļībai? Domāju, ka Jums taisnība. Mocarts ļoti jūtīgi izturas pret šādiem strukturāliem elementiem. Pirmā daļa ir patiešām apjomīga. Ne tikai hronometrāžas ziņā. Tā ir arī ārkārtīgi piesātināta, tur ir daudz muzikālā materiāla. Mocarta mūzikā daudziem ar to nācās cīnīties. Piemēram, klavieru kvartetos. Zināmu iemeslu dēļ tie nebija tik populāri. Jo tur ir tik daudz mūzikas materiāli, tik daudz melodiju un dažādu raksturu, kas zibenīgi seko cits pēc cita. Domāju, tieši tāpēc Mocarts "Prāgas simfonijā" nolēmis nerakstīt ceturto daļu. Jo tā labuma jau tā ir daudz. Šajā simfonijā pūšaminstrumentiem ir liela nozīme. Jā, noteikti. Pilnībā piekrītu. Šis ir svarīgs aspekts, jo patiesībā tā ir pirmā reize, kad Mocarts eksperimentē ar pūšaminstrumentu neatkarību. Esam jau gan ko līdzīgu redzējuši klavierkocertos pāris gadus pirms šī - pirms 1786. gada. Taču šeit tā ir pirmā reize simfonijā. Mocarts pirmo reizi izceļ pūšaminstrumentus starmešu gaismā, viņiem ir patstāvīga loma, viņi spēlē paši savu tēmu, nevis tikai dublē stīgas. Un rodas nemitīgs dialogs, mūzikas materiālu parāda te pūšaminstrumenti, tad atkal stīgas. Un katra grupa atspoguļo savu tēlu. Apbrīnojami, kā Mocarts to visu panācis, teju bez jebkāda iepriekšējā treniņa. Jā, ir bijuši klavierkoncerti, bet te, simfonijā, Mocarts izlemj, ka izmantos šo ideju. Un rezultāts ir tik augstā līmenī. Perfekts, izsmalcināts, detalizēts. Kaut ko līdzīgu tolaik nespēj neviens cits skaņradis. Vai diriģējot Jūs arī domājat par to, kā Mocarts pats vadījis atskaņojumu? Skaidrs, ka tā nebija diriģēšana tādā 19. gadsimta izpratnē. Nebija gan. Un atkal jāsaka: kurš gan zina, kā patiesībā noticis. Skaidri gan zinām, ka šajos lielajos koncertos Prāgā un Vīnē Mocarts spēlējis arī klavieres, līdzās klavierkoncertam bijusi simfonija, Mocarts, droši vien arī mazliet spēlējis solo, varbūt improvizējis, vabūt atskaņojis kādu fantāziju vai variācijas. Daudzi pētnieki centušies noskaidrot, kāda šajos koncertos bijusi Mocarta loma. Daži mani kolēģi domā, ka Mocarts varbūt nospēlējis solo savā klavierkoncertā un tad apsēdies klausītāju vidū, lai izbaudītu savu simoniju kā tādu reverensu par godu viņam. Bet es gan nevaru iedomāties, ka Mocarts, kuram bija tik svarīgi visu kontrolēt, būtu ko tādu pieļāvis. Mēs zinām, ka Vīnē viņš spēlējis "Bēgšanā no serāla", bijis pie klavierēm viarākās izrādēs, tad pēc laika atgriezies un secinājis, ka orķestris ir pārāk atslābis, vajag būt pie klavierēm un enerģiju mazliet pavirzīt. Tā ir mūzika bez īstiem rečitatīviem un continuo, tomēr Mocarts spēlē līdzi un kļūs par dzinējspēku, kas rada impulsus. Varbūt tikai, paceļot uzacis vai pamājot ar roku. Esmu drošs, ka pārējie mūziķi Mocartu tā arī uztvēra: viņš bija par atskaņojumu atbildīgs, viņš radīja impulsus, enerģiju. Ne jau nu ierādīja katru taktsdaļu, bet sniedza tādu kā emocinālo karti, ļaujot mūziķiem saprast, kādam vajadzētu būt skanējumam. Nevaram runāt īsti par diriģēšanu, drīzāk par cilvēku iedvesmošanu. Bet kas zina, varbūt viņš brīžiem cēlās kājās, mazliet pavicināja rokas, pamāja ar galvu, varbūt spēlēja continuo simfonijā, un darbojās pie klavierēm līdzīgi kā spēlējot klavierkoncertu. Kas to lai zina. Varbūt atskaņojuma vadīšana notika tandēmā ar orķestra koncertmeistaru. Skaidru liecību ir maz, daudz ko nākas minēt. "Prāgas simfonijas" partitūras autogrāfs liecina, ka darbs pabeigts 1786. gada 6. decembrī. Tagad tieši sestajā decembrī to atskaņosiet, būs jubilejas gadskārta! Patiešām! Cik brīnišķīgi. Skaista sakritība. Tādas gadās reti. Šodien runāju ar vienu no televīzijas cilvēkiem par mūziku Adventes un Ziemassvētku laikā, kad ir tik daudz emociju, tā ir kāda īpaša enerģija. Un "Prāgas simfonija" trāpa tieši sirdī. Bet šī simfonija ir tik neparasts ideju apvienojums. Te ir tik daudz kontrapunkta, it kā līdzīgi kā Hendelim un Baham, bet vienmēr izklausās emocionāli piesātināti. Piemēram, "Burvju flautas" uvertīra. Kā viens cilvēks spēj uzrakstīt uvertīru fūgas stilā tā, lai tā tomēr būtu visbrīnišķīgākā un dzīvespriecīgākā mūzika pasaulē?! Vai arī "Jupitera simfonijas" fināls. Uz papīra viss izskatās teju vai klīniski, tik pareizi un inteliģenti, tik pārdomāti. Bet galu galā, kad klausies, teju pacelies spārnos. Šķiet, ka tu lidotu, it kā kāds būtu pacēlis tevi gaisā un iemetis prieka mākonī. Nezinu nevienu citu komponistu, kura mūzika spēj radīt šādu sajūtu, visu laiku prieka asaras. Kādas klavieres spēlēsiet šajā koncertā, vai tas būs mūslaiku instruments? Jā, mūsdienu klavieres. Šķiet, pašā pirmajā reizē, kad spēlēju ar orķestri Sinfonietta Rīga, mēs eksperimentējām, Bēthovena koncertā spēlēju klavieres, kas tika vestas no Igaunijas. Bija interesanti, tomēr orķestra mūsdienu instrumenti nomāca seno klavieru skaņu. Instrumenti jāizvēlas ļoti uzmanīgi, jādomā par balansu, lai efekts nav nomācošs, lai mūziķi nejūtas saspringti, bet var izbaudīt spēlēšanu. Bet koncertā es šīs mūsdienu klavieres nemaz visu laiku nespēlēšu skaļi, klavieres iekļausies kopējā tekstūrā. Tādu principu, manuprāt, vajadzētu ievērot. Gribu, lai ir tā kamermuzicēšanas sajūta, īpaši mijiedarbojoties klavierēm un pūšaminstrumentiem. Mocarts pats bijis solists sava 20. klavierkoncerta pirmatskaņojumā un viņš esot spēlējis instrumentu, kam arī pedāļu klaviatūra bijusi. Jā, tā ir. Īsti nezinu, kā šis instruments izskatījies. Ir bijuši vairāki mēģinājumi rekonstruēt šādu instrumentu. Jādomā arī, kāpēc Mocartam ko tādu vajadzēja. Tas ir tāds dīvaini brīnišķīgs koncepts, nezinām, kāpēc. Lai paspilgtinātu basa līniju un paplašinātu klavieru reģistru? Jā, droši vien. Mocarts ieviesis teju vai Holivudas, Brodvejas cienīgu izrādīšanās elementu, kas atspoguļo viņa neticamo talantu. Šie koncerti jau tika rīkoti, lai izrādītos, Mocarts bija to centrā. Par šīm programmām zinām diezgan daudz un ir skaidrs, ka Mocarts bija ļoti augstās domās par sevi, viņš bija tāds Narcisa tips, kurš alka būt uzmanības centrā. Visai sarežģīta personība, domāju, nebija viegli būt ar viņu kopā. Mēs daudz runājām par Mocarta mūziku, bet programmā būs arī uvertīra, kuras autors ir Jozefs Martins Krauss, dēvēts arī par "zviedru Mocartu". Krauss ir neparasta personība, Mocarta laikabiedrs. Spožs vizionārs, to viņa mūzikā var labi redzēt. Īpaši stīgu kvarteti ir lieliski darbi. Bet lielformas darbi, kā piemēram, dominora simfonija, ir tiešām revolucionāri. Pavisam nemanāmi, tomēr jūtam Haidna ietekmi, arī Sturm und Drang vēsmas. Tas nav precīzs "Vētru un dziņu laikmets", bet tikai tāda atblāzma, iedvesma. Bet Krausam patīk minora tonalitātes, stūrainas melodijas, drāma un kaislības, sava veida ekstrēmisms, to visu labi var dzirdēt Krausa uvertīrā, ar ko sāksim koncertu. Ļoti atkailinātas, tiešas emocijas. Kaut kādā veidā Krauss malziet atgādina Gluku, ir kādas līdzības orķestra krāsās. Šī uvertīra rakstīta stīgām, divām obojām un fagotiem, kā arī mežragiem. Esmu dažas reizes šo uvertīru atskaņojis kā prelūdiju reminora klavierkoncertam. Tas labi der, jo uvertīra beidzas ar dominanti. Ļoti smalks darbs, skaists, ar teju dēmoniskām instrumentālajām krāsām. Ir lēns ievads - adagio, ko spēlē tikai stīgu instrumenti, tas skan visai antīki, it kā no baroka iedvesmojoties. Bet tad seko Allegro ma non troppo, un te jau jūtam gluži vai Karlu Fīlipu Emanuelu Bahu. Tāds nervozs satraukums, ekscentriski, dramatiski kontrasti. Kā pretstats Mocartam šī uvertīra der ļoti labi. Krauss būtu pelnījis, lai viņa mūziku atskaņo biežāk. Viņam ir laba kamermūzika, lieliskas vijolsonātes, viņš radījis arī, šķiet, trīs klaviersonātes, tie ir ļoti labi darbi. Lieliska mūzika, ko arī kopā ar orķestri atspoguļosim. Teicāt, ka šī uvertīra beidzas ar dominanti. Tātad spēlēsiet bez pārtraukuma un uvertīrai sekos Mocarta klavierkoncerts? Jā, tieši tā. Gluži kā prelūdija, kam atacca seko koncerts. Paldies par sarunu, paldies par Jūsu laiku. Lai patīkams laiks šeit Rīgā! Bija prieks parunāt par mūziku, iedziļināties repertuārā, kas būs šajā programmā. Jo ļoti bieži man uzdod jautājumus par dzīvi. Arī tas ir labi. Bet aicinu tiešām izbaudīt šos divus Mocarta pasaules klases skaņdarbus, kas tapuši vienā laika periodā. Jūtos ļoti pagodināts, ka varu atskaņot šo mūziku, sadarbojoties ar Sinfonietta Rīga lieliskajiem mūziķiem. Man ir sajūta, ka spēlē pareizo iemeslu dēļ, cenšoties sasniegt vislabāko rezultātu. Šodienas mēģinājums man tiešām sildīja sirdi. Redzēju, cik ļoti cilvēki izbauda procesu, izbauda šo mūziku un ir lepni par rezultātu. To ir ļoti patīkami redzēt, jo mēs jau strādājam ļoti cītīgi. Bet darba procesā ir tik daudz prieka un lepnuma! Šorīt jutos ļoti noguris. Pusdesmitos devos uz ģērbtuvi, man tā nāca miegs, ka gribēju divdesmit minūtes pagulēt, nesapratu, kā tikšu galā ar mēģinājumu. Bet līdz ar simfonijas pirmajām taktīm viss nogurums pagaisa. Nav iespējams būt neapmierinātam, atskaņojot tik brīnišķīgu mūziku. To gribēju pateikt noslēgumā.
Par ņergu var saukt cilvēku, kas iznieko un peļ ēdienu, ir kaprīzs un slimīgs, arī pagļēvs, bet var būt arī kauslīgs vai gļēvulis. Mūsdienās par ņergu var saukt arī cilvēku, kam viss vienmēr būs slikti. Kā par tādu nekļūt, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Latvijas Universitātes profesors, Eksperimentālās fizikas katedras un Lāzeru centra vadītājs Mārcis Auziņš un kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste un supervizore Marija Ābeltiņa. Marija Ābeltiņa atzīst, ka ir cilvēki, kam viss ir slikti, bet tas nenozīmē, ja internetā ieraugām 10 negatīvos komentārus, tad visi ir šādi cilvēki. Mums ļoti patīk vispārināt. "Nav tā, ka visi cilvēki jūtas tik nomākti vai tik ļoti vīlušies dzīvē, lai par visu sūdzētos," uzskata Marija Ābeltiņa. "Attieksme, ka viss ir slikti, var radīt dažādas lietas, tas var būt kaut kas par klīnisko depresiju, ka cilvēki dzīvo un skatās uz sevi un pasauli caur melnām brillēm. Tā ir diagnozes īpatnība, ka tiešām tā redzam pasauli. Būs cilvēki, kam nebūs klīniskās depresijas, bet viņiem kā izdzīvošanas stratēģija ir izveidojusies žēlošanās. Un šī žēlošanās arī izklausīsies pēc nepatīkamas lietas, tie, kas klausās vai lasa, teiks - kāds ņerga. Domāju, ka ir dažādi virzieni, kur skatīties." Viņa norāda, ka tas var būt arī situatīvi - šodien ierakstu negatīvo komentāru, bet kopumā es neesmu cilvēks, kas uzskata, ka viss ir slikti. "Ņergas var būt ļoti dažādi, tie procesi, kad mēs sūdzamies par dzīvi vai redzam tikai vai citiem stāstām tikai negatīvās lietas, tur varbūt dažādi iemesli un motivācijas," vērtē Marija Ābeltiņa. Mārcis Auziņš vārdu ņerga vairāk asociē ar nozīmi čīkstulis un iesaka lietot to par cilvēkiem, kas par visu nepārtraukti gaužas un čīkst. "Katrs mēs tādus cilvēkus esam sastapuši," uzskata Mārcis Auziņš. "Man vienmēr rodas par šiem cilvēkiem sajūta, ka viņiem šķiet, ka dzīve iet kaut kur garām. Viss notiek kaut kur citur, mani tur neaicina, es tur nepiedalos, tādēļ noteikti tur kāds kaut ko perina pret mani sliktākajā gadījumā. Droši vien vienas receptes nav, kā ar šo tikt galā, katram no mums šādas situācijas kaut kādā mērā ir pazīstamas." Analizējot nedaudz līdzībās, Mārcis Auziņš atsaucas uz kādu savu kolēģi, kurš atzinis, ka cilvēkiem laicīgi ir jāizveido sev hobiji, lai nebūtu "kā no laivas izmest", kad dosies pensijā, būs ārā no aktīvās aprites. "Domāju, ka šeit arī ir tā situācija, ka kaut kas notiek blakus. Vai tam ir "pretinde" vai kā rīkoties pret, man liekas, ka ir," uzskata Mārcis Auziņš. "Atrodi kādas interesantas nodarbes sev dzīvē blakus savām profesionālām nodarbēm, apzinies, ka patiesībā no tevis daudz kas ir atkarīgs. Domāju, ka mēs brīžiem nenovērtējam ļoti nelielā valstī, "kompaktā, bet gudrā valstī", ar ļoti nelielu spēka pielikumu, ar to es domāju iniciatīvu, var izdarīt daudzas lietas. Mēs brīžam to neapzināmies."
Kas liek mums tik daudz ēst, lai pēc tam būtu jācīnās ar lieko svaru un pat aptaukošanos? Veselīgāk dzīvot aicina profesore, kardioloģe Iveta Mintāle un biedrības "ParSirdi.lv" vadītāja Inese Mauriņa. "Nedomājam līdzi, nav ieaudzināta veselības vērtība un nav ieaudzināti pasākumi, ar kādiem veselību var noturēt un uzlabot. Nav ieaudzināts, kas ir labie produkti, kuri dod vienu, otru, piekto labumu, nav ieaudzināts, kurus produktus neēst," uzskata Iveta Mintāle. "Šajā laikmetā, kad pārtikas rūpniecība ir attīstījusies tik ļoti, ka veikalos jau liek produktus, kuri ir tālu no ēdamiem, izšķirtspēja, kas ir ēdams, kas - neēdams, varbūt tā krāsainā kastīte nav labākais iepakojums, varbūt labāk nopirkt tirgū tādu ne īpaši tīru burkānu vai kartupeli, tā izšķiršanās spēja drusciņ ir pazudusi. Varbūt tiešām steigā cilvēki mazāk par to domā." Ārste arī norāda, ja cilvēki plāno, kā bez sāpēm un zālēm dzīvos pēc 30 - 40 gadiem, vairāk ir jāplāno ikdienas dzīve, kas ietver arī iepirkšanos reizi nedēļā pēc saraksta, sastādīt plānu, kurās dienās varēs pavingrot. Tā ir vienkārša pašdisciplīna un atruna "man nav laika" ir plānošanas problēma. "Lietojiet produktus, kurus atpazīstat pēc skata," mudina Iveta Mintāle. "Tas nozīmē, ka viņi nav apstrādāti. Ja gaļas gabaliņš, tad gabaliņš, un uzreiz var pateikt, kas tā par gaļu, kuram dzīvniekam. Ja tas ir dārzenis, tad dārzenis. Tie, kas jau ir gatavi, sagatavoti produkti, tas, kam kāds pirms jums ir pieskāries, sagatavojis, iepakojis ar garu derīguma termiņu, nu nav tas ēdams!" "Vienmēr ir izvēle aiziet uz tirgu un nopirkt no zemniekiem vistu, kas ir ēdusi to, kas viņai paredzēts, nevis granulas vai kapsulas. Un cena nebūs lielāka. Parasti veikalā cilvēki izvēlas fileju vai steika gabaliņu, nekad vistas spārniņus vai kājiņas. Vienmēr visu vajag tīru, lai nevajadzētu smērēt rokas, lai nevajadzētu vēl kaut ko griezt un ņemties," uzskata Iveta Mintāle. "Nopērkat visu vistu. (..) No vienas vistas, tirgū nopirktas vistas, kas, protams, maksās dārgāk, var uztaisīt buljonu, risoto, var uztaisīt skaistu sasmorētu vistiņu pēc vecām vecmāmiņas receptēm. Pabarot var desmit cilvēkus droši, un ēdienu klāsts būs arī dažāds, nevis viens. Vajag vienkārši izmantot visu, ja mēs runājam arī par ilgtspējīgumu. Nav jākauj dzīvnieks tikai tāpēc, lai ēstu tikai steiku, vajag atcerēties, ka ir arī citas dzīvnieka daļas, kuras var ēst un pilnīgi droši vajag. Un tas būs lētāk."
Stāsta mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas docente Helēna Demakova Reiz ejot pa Ņujorku, burtiski apstulbu, jo to, ko ieraudzīju, nebiju gatava sastapt šeit. Manā acu priekšā bija vairāki bazalta bluķi un līdzās tiem kārtīgi iestādīti kociņi. Tā bija un turpina būt 22. Rietumu iela Manhetenā, un mans ceļa mērķis bija Dia Art Foundation jeb Dia Mākslas fonds Čelsijas rajonā. Ņujorka nebūt ne visur ir piesātināta ar debeskrāpjiem, un tieši tāda, mūsu mērogiem pierastāka vietumis ir tās 22. iela. Kādēļ es apstulbu un kādēļ pēc brīža acīs sariesās asaras? Iedomājieties, tas bija laiks brīdi pirms interneta, kad fiziskajā telpā bija vairāk un pēkšņāki pārsteigumi. Es nezināju un nevarēju iedomāties, ka Jozefa Boisa mākslas darbs "7000 ozoli" atradīsies arī Čelsijā, Manhetenā. Vienmēr bija licies, ka tas atrodas tikai tā sākotnes vietā, Vācijas Hesenes pavalsts pilsētiņā Kaselē. Jozefs Boiss ir ievērojamākais Vācijas 20. gadsimta mākslinieks. Par pierādījumu tam kalpo viņa reklamēšana vērienīgajā 1999. un 2000.gadu mijas izstādē "Vācija. 20. gadsimts", kas notika septiņās lielākajās izstāžu vietās Berlīnē. Jau sākot no lidostas, visur bija izlikti plakāti ar Boisa attēlu ar raksturīgo lidotāja vestīti un filca hūtīti galvā. Arī uz ieejas biļetes bija šī fotogrāfija. Tā bija visur. Savukārt Kaselē kopš 1955. gada reizi piecos gados notiek nozīmīgākā laikmetīgās mākslas izstāde pasaulē. Tajā parādītās aktuālās mākslas tendences vienmēr pārspēj Venēcijas biennāli. Jozefs Boiss Kaseles izstādē, kuru sauc Documenta, piedalījās kopš 1964. gada, jau būdams Diseldorfas Mākslas akadēmijas profesors. Kaseles Documenta Boiss ir izlicis no vaska veidotas bišu karalienes, dīvainus mehānismus ar šļūtenēm, bet Documenta 5 viņš atteicās radīt darbu materiālā un noorganizēja "Tiešās demokrātijas caur tautas nobalsošanu biroju". Viņš ir "boksējies" ar citu mākslinieku, bet iespaidīgākais darbs Kaselē sāka tapt 1982. gada Documenta. Viņš pie galvenās izstādes norises vietas, muzeja Fridericianum, izbēra 7000 bazalta bluķus, katru no tiem - apmēram pusotra metra augstumā. Viņa koncepts paredzēja, ka bazalta bluķi tiks izvietoti pa pilsētu un pie katra no tiem tiks iestādīts ozols. Pirmo mazo ozolu 1982. gada Documenta atklāšanā iestādīja Jozefs Boiss pats. Pēdējo ozolu nākamajā Kaseles Documenta 1987. gadā iestādīja viņa dēls Vencels. Boiss mira 1986. gadā 64 gadu vecumā no smagas slimības. Ņujorkas bazalta bluķiem līdzās bija dažādi koki, šķiet, ozolu tur nebija. Un diez vai pat ļoti bagātais Dia Mākslas fonds transportēja pāri okeānam Boisa sarūpētos akmeņus. Gadu gaitā akmeņu un koku kombinācija Čelsijā, Manhetenā, izaugusi līdz vairākiem desmitiem. Bet Kaseles vecākajai paaudzei, šķiet, tagad ir kauns. Tikai pakāpeniski, lēnām, viņi saprata un pieņēma Boisa 7000 ozolu otro mākslinieka doto nosaukumu "Pilsētas apmežošana pilsētas pārvaldes vietā". Vācu mežs kā ideoloģisks konstrukts tika sakompromitēts nacionālsociālistu divpadsmit valdīšanas gados. Boiss ideoloģisko jēdzienu pārvērta ekoloģiskā.
Bez tā nekādi! Tāpat kā ikdienā mēs veicam virkni darbību, kas uztur cilvēka organisma veselību, ko apzīmējam ar vārdu higiēna, virtuālajā pasaulē mums ir jārūpējas par savu kiberhigiēnu. Kas ir kiberhigiēna? Kas ir tās lietas, kas jāzina ikvienam, lai aizsargātu personas un organizācijas no kiberdraudiem? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro "Possible Security" vadītājs Kirils Solovjovs un CERT.LV kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis. Hakeru skaits pieaudzis, to sekmējis arī pandēmijas laiks. Hakeru tīklā ir tādi, kam tas ir darbs, un pat nav jāmāk pašam kaut uzlauzt, tikai izvēlēties pareizos rīkus un tos darbināt. Kibernoziegumu ekosistēmā apgrozās liela nauda. Lai cilvēku neaicinātu pievienoties dažādām aizdomīgām "WhatsApp" grupām, eksperti iesaka uzstādījumos norādīt, ka grupai varēs pievienot tikai tie, kas ir cilvēka kontaktu sarakstā. Tad nesaņems aicinājumus pievienoties grupām, par kurām nav nekādas nojausmas. Otra iespēja – saņemt dažādus aicinājumus, bet pievienoties tikai tad, kad pats apstiprina dalību. Vēlams izpētīt pakalpojuma iespējas. "Vienmēr spiežam neļaut, kamēr jūtamies ērti, aplikācija ir lietojama un ikdiena nav sačakarēta," uzskata Kirils Solovjovs, vērtējot, vai sociālo mediju tīkliem ļaut piekļūt kontaktiem cilvēka tālrunī. "Jāsaprot, ja vienreiz datus kaut kur ielejat, ļoti teorētiski Eiropas Savienībā ir regulas, kas ļauj pateikt, ka - nē, izmetiet visus manus datus. Tas īsti praktiski nav izdarāms. Labāk neiedot, nekā pamosties un teikt – tagad visu izdzēsiet. Var mēģināt, bet nav simtprocentīgas garantijas," atzīst Gints Mālkalnietis. Vēl viens speciālistu ieteikums – datiem veidot trīs kopijas. Oriģināls glabājas datorā, pirmā kopija kādā lokāla atmiņā, trešā – "mākonī" un pirms ievietot, datus šifrēt.
Visdažādākajās neskaidrībās un nebūšanās šobrīd tiek vainotas komunikācijas problēmas. Kāpēc tā un vai vienmēr veiksmīga komunikācija palīdzēs? Krustpunktā diskutē Latvijas asociācijas sabiedrisko attiecību profesionāļiem biedrs Ivars Svilāns, rakstnieks un politikas eksperts Jurģis Liepnieks, Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektore Lāsma Šķestere. Sazināmies ar Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" producente Madara Fridrihsone. Vispirms neveiksmīgā nodokļa reforma. Dienā, kad tika atcelta Finanšu ministrijas izziņotā preses konference, izrādījās, ka sociālie partneri par piedāvājumu ir pamatīgi sašutuši. Valsts prezidents sadusmojies teica, ka šis ir arī komunikācijas cilvēku slikts darbs. Tad pēc pāris dienām sekoja Satiksmes ministrijas atklāsmes par "Rail Baltica" nedienām un to, kā pārdalīt naudu, lai vispār tur kaut ko uzceltu, pēc tam arī par "airBaltic". Tajā brīdī šķita, ka nevienā citā ministrijā nav tik daudz bardaka un nesaprotamā. Bet pēc dažām dienām uzzinājām, ka arī Aizsardzības ministrijā neklājas labāk - tur spekulācijas ap nogāzušos dronu nerimst joprojām. Tik daudz jaunumu, tik daudz nezināmā un pārsteigum.. Un vārdu salikums neveiksmīga komunikācija pēdējā laikā ir locīts tik bieži kā iepriekš nekad. Vai tiešām Latvijā ir tik daudz problēmu tieši ar komunikāciju? Kāda ir situācija, ja runājam par informācijas apriti, par politiķu un amatpersonu sarunāšanos ar sabiedrību?
Visdažādākajās neskaidrībās un nebūšanās šobrīd tiek vainotas komunikācijas problēmas. Kāpēc tā un vai vienmēr veiksmīga komunikācija palīdzēs? Krustpunktā diskutē Latvijas asociācijas sabiedrisko attiecību profesionāļiem biedrs Ivars Svilāns, rakstnieks un politikas eksperts Jurģis Liepnieks, Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektore Lāsma Šķestere. Sazināmies ar Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" producente Madara Fridrihsone. Vispirms neveiksmīgā nodokļa reforma. Dienā, kad tika atcelta Finanšu ministrijas izziņotā preses konference, izrādījās, ka sociālie partneri par piedāvājumu ir pamatīgi sašutuši. Valsts prezidents sadusmojies teica, ka šis ir arī komunikācijas cilvēku slikts darbs. Tad pēc pāris dienām sekoja Satiksmes ministrijas atklāsmes par "Rail Baltica" nedienām un to, kā pārdalīt naudu, lai vispār tur kaut ko uzceltu, pēc tam arī par "airBaltic". Tajā brīdī šķita, ka nevienā citā ministrijā nav tik daudz bardaka un nesaprotamā. Bet pēc dažām dienām uzzinājām, ka arī Aizsardzības ministrijā neklājas labāk - tur spekulācijas ap nogāzušos dronu nerimst joprojām. Tik daudz jaunumu, tik daudz nezināmā un pārsteigum.. Un vārdu salikums neveiksmīga komunikācija pēdējā laikā ir locīts tik bieži kā iepriekš nekad. Vai tiešām Latvijā ir tik daudz problēmu tieši ar komunikāciju? Kāda ir situācija, ja runājam par informācijas apriti, par politiķu un amatpersonu sarunāšanos ar sabiedrību?
Lībiešu institūta eksperte Bridžita Morana-Nae piedzima Anglijā, izauga Francijā, bet tagad no Rumānijas ir pārcēlusies uz Igauniju, kur studēs doktorantūrā. Kultūras rondo viņa dalās pārdomās par valodu studijām un aizraušanos ar lībiešu valodu. Bridžita Morana-Nae pārcēlusies uz Tartu, jo sākusi doktorantūras studijas saistībā ar lībiešu pētniecība. Grib konceptualizēt lībiešu mūziķi kā valodas politikas aktierus Latvijā. Jau maģistrantūrā pētījusi lībiešu valodu un tās politiku. Bridžitas dzīves stāsts tiešām ir neparasts. Viņa dzimusi Anglijā, abi vecāki bijuši valodu skolotāji. Tā kā vecākiem nav patikusi Anglijas skolu sistēma, ģimene pārcēlusies uz Franciju. Bridžita stāsta, ka ir uzaugusi Elzasas reģionā. Pati saka, ka gan angļu, gan franču valoda ir viņas dzimtā valoda. Skolā savukārt vairākas stundas notikušas arī vācu valodā. "Vienmēr jūtos kā eiropiete, ka man Eiropa ir ļoti svarīga," atzīst Bridžita Morana-Nae. Jau 17 gadu vecumā zinājusi, ka grib studēt skandināvistiku, bet nezināja, kur to vēlas darīt, tāpēc izlēmusi paņemt brīvu gadu un pieteikusies iespējai veikt brīvprātīgo darbu Eiropā. Tajā gadā viņai ļoti patikusi Latvijas Eirovīzijas dziesma, tā bija Jorena Šteinhauera "Cep kūku!", tāpēc iedomājusies, ka interesētu braukt uz Latviju. Meklējusi projektus un atradusi projektu Rankas pagastā. "Visiem stāstīju, ka nebraukšu uz universitāti, bet uz Latviju," stāsta Bridžita Morana-Nae. Nekad iepriekš viņa nebija bijusi Latvijā un arī tik tālu Ziemeļeiropā. Rankā Bridžita strādāja jauniešu centrā un bērnudārzā, arī skolā. Rankā ar visiem runājusi latviski, gan arī Eiropas brīvprātīgo programmas ietvaros mācījusies latviešu valodu. Pēc gada Rankā arvien vēlējusies studēt skandināvistiku, tāpēc pārcēlās uz Vīni, kur studēja dāņu un islandiešu valodu. Erasmus programmas ietvaros nav bijis iespēju braukt uz Latviju, tāpēc Brižita izvēlējusies Lietuvu, kur mācījās mazliet lietuviešu un igauņu valodu. Atgriežoties Vīnē, sapratusi, ka viņai pietrūkst Baltijas reģiona. Augstskolā bijis kurss par valodas politiku Ziemeļeiropā, kur profesors runāja par lībiešiem. "Es - hm - lībieši? Es gadu šeit dzīvoju un nekad nebiju dzirdējusi vārdu lībieši. Domāju, ka gribu vairāk par to uzzināt," turpina Bridžita Morana-Nae. Rakstījusi referātu un sapratusi, ka tas ļoti interesē, jo arī saistīts ar Latviju. Covid laikā pārcēlās uz Rumāniju un strādāja par skolotāju, bet 2023. gadā sāka studēt lingvistiku Nīderlandē, kur augstskolā bijis ar lībiešiem saistīts projekts. Profesors piedāvājis iesaistīties un arī braukt uz Latviju pētījuma ietvaros. Profesors palīdzēja sazināties ar Valtu Ernštreitu no Lībiešu institūta. Pēc pāris zoom sarunām Bridžita saņēmusi darba piedāvājumu Latvijā. "Biju šokā. Domāju - četrus gadus neesmu runājusi latviski, vai tiešām labi saprotu, vai viņi man tiešām piedāvā darba vietu?" stāsta Bridžita Morana-Nae. "Bija projekts par valodas pārmantošanu, tas tieši saistīts ar to, ko vēlējos pētīt, tie ir lībiešu ansambļi, kā viņi redz savu lomu revitalizācijas procesā." Tagad Bridžita dodas tālāk un studēs Tartu Universitātē, kā arī turpinās strādāt Lībiešu institūtā Latvijā. "Man ļoti patīk, ka varu izmantot latviešu valodu tik bieži," Bridžita Morana-Nae.
Mežs ir lieliska vieta, kur atpūsties un atgūt spēkus. Tomēr mežā var apmaldīties. Kā nenokļūt šādā situācijā un kā to risināt, ja tomēr nevaram atrast īsto taku, bet vakars teju jau klāt, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Rīgas reģiona pārvaldes dienesta nodaļas vecākais inspektors Kristaps Kalvāns, Valsts policijas Prevencijas vadības biroja priekšnieks Andis Rinkevics un ceļotājs, personīgās izaugsmes treneris, glābējs Andžejs Reiters. Vienkāršākais ieteikums - pirms doties mežā, informēt piederīgos, kurp dodas un kad aptuveni varētu atgriezties. Otra problēma - nav saziņas līdzekļu vai nevar noteikt orientierus, kur atrodas, jo ir apjucis vidē, kur atrodas. "Tad iestājas sava veida panika cilvēkam. Viss apkārt šķiet vienāds, bet neesam iepriekš pievērsuši uzmanību objektiem, kas ir apkārt - lieli koki, nolūzuši koki, kādas pļavas. Dziļi mežā viss šķiet vienāds," norāda Kristaps Kalvāns. Andžejs norāda, ka cilvēki mūsdienās ļoti paļaujas uz tālrunī pieejamo GPS sistēmu. "Tas ir brīnišķīgi, līdz brīdim, kamēr telefons nav izlādējies vai iekritis peļķē. Tajā brīdī ir trakāk nekā būtu bez tā. Ja ir bez telefona, cilvēks pievērš uzmanību mežam, kurā vietā viņš atrodas. Ja viņš ir kaut mazliet pirms tam paskatījies kartē, ir lielākas izredzes pašizglābties, nekā ja paļaujas tikai uz telefonu," atzīst Andžejs Reiters. "Tā bilde ir bēdīga, vienā brīdī ir viss, vienā - nav nekā, tad panika ir baisāka, jo pilnīgi cilvēks nesaprot, kur atrodas." Andis Rinkevics iesaka jāizdomāt, ko darīs situācijā "x". "Ejot uz mežu, lielāka daļa nedomā, ko darīs, kad apmaldīsies. Tas būtu pirmais mājas darbs, izdomāt, ko es darīšu tajā brīdī. Lai cik tas izklausītos absurdi, mēs daļēji šo domu muguras smadzenēs iestādām. Kad mums būs panika un panika būs vienmēr vai stress krīzes situācijā, tad tā informācija, ko miera apstākļos būsim sev ieprogrammējuši, vismaz kaut kādā mērā palīdzēs. Es ieteiktu arī to pārdomāt, ko varētu darīt tajā brīdī, kad apmaldīšos," norāda Andis Rinkevics. Savukārt Andžejs Reiters norāda, ko būtiski pateikt, sazinoties ar glābējiem "Vienmēr rēķinos ar viskritiskāko situāciju. Ja ir telefons, pieņemu, ka ir 2% [baterija], nevis ka ir pilns, bet tādā situācijā, ka jāpasaka būtiskākais. Ja tādā brīdī saku - ļoti traki nomaldījos, tas neizsaka neko. Tās ir emocijas, kas neizsaka neko glābējam vai meklētājam. Atrodos tajā un tajā vietā, vārds tāds un tāds, pēdējo reizi iegāju mežā, redzēju to un to, jūtos šobrīd tā un tā. Šīs lietas pirmās, varbūt vārdu var pateikt pēdējo, kaut gan vārds ir būtisks, jo pēc soctīkliem var atrast cilvēka pēdējo atrašanās vietu," skaidro Andžejs Reiters. "Šīs lietas būtiskas vairāku iemeslu dēļ. Tās var būt pēdējās skaņas, ziemā sevišķi telefons var nosalt, cilvēkam var būt slikti un pēdējais, ko varu, ir pateikt - atrodos tajā un tajā vietā. Tas ir visbūtiskākais, jo ar šo informāciju pēc tam strādā." VUGD ik gadu palīdz meklēt mežā apmaldījušos cilvēkus, biežāk apmaldas rudens pusē, kad cilvēki dodas pēc „loma”. Šogad jau izglābti 19 cilvēki. 2023. gadā palīdzēts 61 cilvēkam, 2022. gadā - 65 cilvēki. Visbiežāk atrod, izmantojot gaismas un skaņas signālus. Diemžēl statistika gadu no gada nemainīga.
Jūnija nogalē klajā laists RTU vīru kora «Gaudeamus» un grupas «Pērkons» albums «Kulakovs. Veidenbaums. Mīlestībā viļņo krūts». Tā pamatā ir koncertprogramma, ko pirms 15 gadiem kopīgi izveidoja abas mūziķu apvienības. Dziesmas ar Eduarda Veidenbauma vārdiem tika virknētas kantātē "Mīlestībā viļņo krūts", kas pirmoreiz izskanēja 2008. gadā Rīgas Kongresu namā. Ierakstā piedalās grupa «Pērkons» (Juris Kulakovs, Juris un Leons Sējāni, Ikars Ruņģis, Raimonds Bartašēvics un Ieva Akurātere), kā arī RTU vīru koris «Gaudeamus». Diriģents un arī solists – Ivars Cinkuss. Ieraksta pēcapstrādi veicis Mārtiņš Krastiņš. Par albuma ieceri un tapšanas ceļu Liene Jakovļeva izvaicā vīru kora "Gaudeamus" dirģentu Ivaru Cinkusu. Ivars Cinkuss: Esmu ar "Pērkonu" bijis saistīts jau daudzu gadu garumā, un man ļoti tīk mūsu saspēle. Vienmēr esmu bijis laimīgs tikties ar "Pērkonu", tiešām, no sirds. Manuprāt, Juris Kulakovs un Eduards Veidenbaums ir bijuši absolūti tuvi. Juris ir smēlies no Veidenbauma, un Juris ir radījis no Veidenbauma, jo viņi ir tik gara līdzīgi cilvēki. Man šķiet, ka Juris arī vizuāli ir mēģinājis tuvoties Veidenbaumam. Cik viņu esmu pazinis, tik viņš ir ļoti bijis gara radinieks Veidenbaumam, absolūti. (..) Šis ieraksts ir sācies pirms 15 gadiem idejiskā līmenī, bet ir beidzies tieši tagad, kad tas ir iznācis. Kantāte ir viens no skaņdarbiem, kas paliks mūsu kora galvenajā, klasiskajā repertuārā. Tas vienmēr būs mūsu, absolūti, nešaubīgi. Jā, lietas nāk un iet, bet Juris Kulakovs ar kantāti "Mīlestībā viļņo krūts" paliks mūsu starpā. Koris to mīl. Ne pilnā veidolā, bet fragmentus mēs ļoti bieži dziedam visādos koncertos, un katrreiz tas ir ar lielu prieku.
No 3. līdz 6. jūlijam norisināsies 24. starptautiskais improvizācijas, džeza un globālās mūzikas festivāls “Rīgas Ritmi”. Galvenā koncertvieta būs Rīgas Doma dārzs, kur 4. un 5. jūlijā notiks lielākie koncerti. Festivāla skatuves būs arī “Riga Jazz Lounge” viesnīcā “Radisson Blu Latvija”, “Fenikss Lounge” viesnīcā “Aston Hotel Riga” un “Jersika Stage” mākslas centrā “Noass”, bet Latvijas Radio 1. studijā notiks festivāla mākslinieku atvērtās meistarklases. Vairāk informācijas gan par meistarklasēm, gan visiem uzstājmāksliniekiem festivāla mājaslapā. 4. jūlijā Rīgas Doma dārzā uzstāsies Londonā dzīvojošais itāļu džeza ģitārists Antonio Forčione (Antonio Forcione) ar savu trio un itāļu komponists, aranžētājs, pianists un bandoneonists Daniele di Bonaventura kopā ar kamerorķestri “Sinfonietta Rīga” programmā “Tango svīta”. 5. jūlijā Rīgas Doma dārzā - Kubas džeza pianistiem Horhe Lūiss Pačeko (Jorge Luis Pacheco) ar savu kvartetu un amerikāņu soul, funk un hip-hop mākslinieks Hosē Džeimss (José James) ar savu jauno džeza zvaigžņu un “Grammy” balvas nominantu kvartetu. Latviju festivālā pārstāvēs Matīsa Žilinska trio, Jūlijas Zakirovas kvartets, Elizabetas Lāces trio, Ellas Zīriņas trio, “Third Stream Quartet”, Vadima Dmitrijeva kvintets, Reinis Jaunais ar Ernu Daugavieti, Klāva Ābola kvintets un vēl citi mākslinieki. Plašāk par festivāla viesiem un programmu - festivāla mākslinieciskais direktors Māris Briežkalns un džeza mūziķis Indriķis Veitners, kurš kopā ar kvartetu third stream festivālā sniegs divus koncertus. Māris Briežkalns: “Šie mums vienmēr ir svētki. Festivālā būs vairāki nozīmīgi Notikumi – tiem mūziķiem, kuri uzstāsies “Noasā”, nāks ārā jaunas plates, Rīgas Doma dārzā uzmirdzēs amerikāņu zvaigzne Hosē Džeimss kopā ar ne mazāk spožu pavadošo grupu, turpat uzstāsies lieliskais bandoneonists Daniele di Bonaventura, kurš pats arī diriģēs mūsu kamerorķestri “Sinfonietta Rīga”, muzicēs ģeniālais Antonio Forčione, kurš ir ne tikai lielisks ģitārists, bet arī tik tiešām prot komunicēt ar publiku, un pirmoreiz Rīgā būs jaunā kubiešu pianisma zvaigzne Horhe Lūiss Pačeko, kurš arīdzan ir lielisks šovmenis plus vēl dziedātājs, tādēļ – nāciet un izbaudiet fantastisku mūziku!” Indriķis Veitners: "Man tiešām ir liels prieks festivāla dalībnieku vidū redzēt diezgan pamatīgu plejādi ar aktīvākajiem jaunās paaudzes džeza mūziķiem. Te var saukt visus vārdus pēc kārtas – Matīss Žilinskis, kas nedēļu atpakaļ veiksmīgi finišēja Mūzikas akadēmijas džeza katedru, Ella Zīriņa, kas mācās Holandē, Vadims Dmitrijevs, kuram tūlīt „Jersika Records” iznāks jauna plate, Toms Rudzinskis, kurš varbūt gluži vairs nav jaunais, tāpat arī Klāvs Ābols un citi. Tā ir skatuve jaunajiem latviešu džeza mūziķiem, un man liekas, ka tas ir ļoti lieliski un festivālam tieši tas jādara. Faktiski tā ir iespēja redzēt mūsdienu Latvijas jauno džeza scēnu."
No 14. jūnijā izstāžu zāles “Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa” Intro zālē būs apskatāma Madaras Gruntmanes personālizstāde “Klusumā: Dzērājmeitiņa”. Kultūras rondo tiekamies ar izstādes autori Madaru Gruntmani, kuru līdz šim pazinām kā dzejnieci. Ko nozīmē piedzīvot vardarbību? Kā dzeja var kļūt par dziedināšanas līdzekli? Šī līdz kaulam patiesā instalācija, kuras kuratore ir Korina L. Apostola (Amsterdamas Universitāte), aicina skatītājus iedziļināties sarežģītajā mīlestības un vardarbības mijiedarbībā. Izstādes centrā ir mākslinieces videodarbs, kurā savijas stāsts par atklātu un noklusētu vardarbību uz skarbu, neauglīgu ainavu fona, kuras caurstrāvo maģiska un vizuāli pārliecinoša noskaņa. "Man nav bijis mērķis tikt no viņas vaļā. Tas ir tāpat, kā nogriezt sev roku. Viņa ir ar mani visu laiku," tā par krājumu "Dzērājmeitiņa" (2018), kas tagad pārtapis arī izstāde, saka Mdara Gruntmane. Drīzumā krājums "Dzērājmeitiņa" iznāks arī Londonā angļu valodā. “Dzērājmeitiņa” ir izaicinājums tradicionālajam stāstījumam, radot valodu, kas runā par vardarbību, neakcentējot stereotipus un neradot papildu kaitējumu. M. Gruntmanes darbs rosina pieredzēt empātijas un dziļas izziņas diskursu, mudinot izprast vardarbības skarto cilvēku izturību un cilvēcību, neatkarīgi no tā vai pieredzēta autoritāra apspiešana, vai ciešanas ģimenē. Madara Gruntmane un Rīgas Laikmetīgā mākslas telpa aicina skatītājus pieredzēt šo mākslas darbu, kas sola ne vien konfrontēt, bet arī dziedināt un iedvesmot, ļauties pārdomām par cilvēciskās būtības esenci personīgu un kopīgu pārbaudījumu kontekstā. Raksturojot mediju izvēli, lai runātu par sev sāpīgām tēmām, Madara Gruntmane norāda, ka tā ir instialācija apvienota video darbu, kas ietver vizualitāti un dzeju. Angliski to dēvē "poetry video", latviski tā būtu dzejfilma, bet līdz ar to vairāk asociējas ar kino, kas nebūtu precīzi. Video ieskauj instalācija. Kas savulaik pamudināja uzrakstīt "Dzērājmeitiņu"? "Vardarbīgas attiecības. Es joprojām uzskatu, ka par to ir jārunā, jāmēģina to dziedināt. Jāiedrošina jaunieši, ka par to drīkst runāt," norāda Madara Gruntmane. "Tajā brīdī, kad es tiekos ar jauniešiem, es vienmēr pieminu to, ja ar tevi notiek kaut kas tāds, ko tu negribi, tev jāatrod kāda atbalsta persona, pie kuras tu vari vērsties. Ir vairāki aspekti. Esmu saņēmusi arī jautājumus, vai tu raksti, lai sevi kaut kā izdziedētu. Vienmēr esmu teikusi - nē. Ja nu vienīgi kaut kādā veidā zemapziņā. Mans galvenais virmērķis ir runāt par šiem jautājumiem un darīt visu iespējamo, lai to mazinātu." Izstāde būs apskatāma līdz 14. jūlijam.
Miegs ir nepieciešams mums visiem, tomēr ne vienmēr cilvēki var teikt, ka guļ labi un ka miegs sniedz atspirdzinājumu. Par ko var liecināt miega kvalitātes izmaiņas, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Miega medicīnas biedrības valdes locekle, miega speciāliste Marta Celmiņa un otorinolaringoloģe Rudīte Pivņenko.
Stāsta Viļa Plūdoņa muzeja vadītāja Elīna Kūla-Braže Vai zini, ka dzejnieks Vilis Plūdons savu pseidonīmu "Plūdons" izvēlējās 18 gadu vecumā, kad izdeva savu pirmo dzejoļu krājumu "Pirmie akordi"? Šo pseidonīmu Vilis Lejnieks ieguva no savas dzejas autoritātes dzejnieka Ausekļa. Ausekļa daiļradē pastāvēja jaunradītu mītisku dievu plejāde, kur starp citiem izdomātiem latviešu dieviem bija iedzīvojies arī upes dievs Plūdons. Vilis bija audzis gleznainā Mēmeles upes krastā, šis pseidonīms saistījās ar viņa plūdonisko dabu, ko viņš vēlāk dzīvē vairākkārt apliecināja. Viņš bija gan straujš pēc dabas, gan dedzīgi aizrāvies ar jaunības ideāliem, un, kā upe plūst pāri plūdu palos aiznesdama visu lieko, tā viņš arī gribēja, lai viņa vārdi būtu kā upes ūdeņi, kas ar savu plūdumu iedvesmo cilvēkus. Bieži tiek uzdoti jautājumi, kā pareizi rakstīt – Plūdons vai Plūdonis? Forma "Plūdonis" visbiežāk sastopama padomju laika grāmatu izdevumos. Bet pats Plūdons savas grāmatas vienmēr parakstīja ar pseidonīmu "Plūdons". 1921. gadā visa Plūdoņa ģimene pieņēma uzvārdu Plūdons, jo tā bija rakstnieka vēlēšanās. Kopš jaunais dzejnieks ar pseidonīmu "Plūdons" izdeva savu pirmo dzejoļu krājumu, viņš bija "plūdonisks". Viņam piemita īpaši "plūdoniski" principi un arī izkopts ārējais dzejnieka tēls. Gan uzsākot skolotāju darba gaitas, gan arī vēlāk Plūdons vienmēr centās ievērot labu ģērbšanās stilu. 1897. gadā, kad Plūdons strādāja par skolotāju Liezerē, Madonas apriņķī, vēstulē brālim Jānim viņš sūdzējās, ka vecais mētelis novalkāts – tāds, ka piedurknes pavisam jau nokarājušās, un lūdza atsūtīt auduma mētelim. "Un pielūko lai nebūtu par maz drēbes, lai odere būtu rūtaina un apkakle no samta," rakstīja Vilis vēsulē brālim Jānim. Nākamajā vēstulē dzejnieks ar neviltotu prieku pateicās brālim, uzslavējot viņu, ka sagādātā drēbe ir tiešām baroniska. Aplūkojot fotogrāfijas Plūdoņa ģimenes arhīvā, vērojam, ka Plūdonam patika pozēt fotogrāfam. Katrreiz uz fotografēšanos viņš bija saposies uzvalkā, vienmēr perfekti izgludinātā kreklā, iemūžinājis savu tēlu arī labi pašūtā mētelī, pat ar karakulādas cepuri galvā. Dzejnieka vizuālā tēla neiztrūkstošie atribūti bija platmale, apmetnis, spieķis un īpatnā pušķī sasiets kaklauts. Plūdonam piederējuši vairāki šādi kaklauti: melns, rūtains un ābeļziedu krāsā. Svinīgākās reizēs viņam patika krekla manšetes saspraust ar greznām aproču pogām. Jaunībā Plūdons bija vidējas miesasbūves. Vēlāk, brieduma gados, viņš pieņēmās druknumā. Plūdoņa kolorīto tēlu atcerējās dzejnieka skolēni, kuriem viņš mācīja latviešu valodu un literatūru Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā. Viens no viņiem, Aleksandrs Kēse, Plūdonu raksturojis šādi: "Jāatzīmē vispirms, ka jau ārēji Plūdons izdalījās citu pasniedzēju vidū ar savu apģērbu, stāvu, gaitu. Viņš bija drīzāk pamaza nekā vidēja auguma, apaļīgi drukns un gāja ļoti mīksti, viegli šūpodamies. Īsts dzejnieka atribūts bija viņa kuplā kaklasaite, parasti melnas krāsas. Pie viņa ielas tērpa piederēja neiztrūkstošā platmale ar nolaistām malām un apmetnis. Vienmēr likās, ka apkārtnei un videi, kurā viņš atrodas, it īpaši, kad viņš gāja pa koridoru vai ielu, viņš nepiegriež nekādu vērību, ka tas stāv ārpus viņa interešu loka. Varbūt tā bija izstrādājusies aizsargreakcija pret popularitāti, kuru viņš baudīja, jo, kā jau teikts, viņa ārējais izskats nepārprotami liecināja, ka mums ir darīšana ar dzejnieku." Viņa skolēni bija pamanījuši arī to, ka, gadalaikiem mainoties, Plūdons nomainīja savu drēbju kārtu. "Mums toreiz, skolas solā sēžot, nevajadzēja skatīties laukā pa logu, lai zinātu, ka klāt ir pavasaris. To Plūdons ienes klasē kopā ar dabu, nomezdams tumšās drānas un tērpdamies gaišā uzvalkā ar gaišu platmali. Pieskaņot apģērbam, pārmainījās arī mākslinieciskā pušķī sietā kaklasaite. Tā vairs nebija melna, bet plīvoja pār viņa krūtīm gaišā ābeļu ziedu krāsā," teikts Teodora Zeltiņa atmiņās. Rakstniece Zenta Mauriņa Plūdoni raksturoja šādi: "Par Plūdoņa stipri estētiskajām tieksmēm jau liecināja viņa koptā āriene. Uzvalks nebija tik jauns un moderns, cik smalks un labi piegulošs. Mirdzoši balta kravate piešķir apģērbam māksliniecisku akcentu. Viņa kustības bija apsvērtas. Viņa izturēšanās atgādināja Vakareiropas aristokrātus."
Inese Pučeka veido podkāstu "Retinātā gaisā", kur notiek sarunas ar pašmāju alpīnistiem un klinšu kāpējiem, lai neatstātu "gājienus uz virsotnēm tikai to cilvēku atmiņās, kas kopā saluši vienā teltī". Ineses mērķis ar podkāsta stāstiem ir iedvesmot ikvienu, kuru vilina šauras kalnu taciņas, kilometru augstas granīta klinšu sienas, saplaisājuši ledāji un sniegotas virsotnes.Darba ikdienā Inese ir TV izpildproducente, bet savu brīvo laiku viņa pavada piedzīvojumos - garos pārgājienos, klinšu kāpšanā un kalnos. Viņas stāsti izraisa vēlmi atļauties sev vēl kādu piedzīvojumu un varēt vairāk.Vairāk informācijas ir sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:3:15 Uzkāpt iepriekš nekāptā virsotnē Kirgizstānā4:36 Māksla katru grūtību pārvērst piedzīvojumā13:20 “Uzskriet” Kazbegā18:04 Trīs iemesli, kāpēc radās podkāsts ar kalnu un klinšu kāpējiem “Retinātā gaisā”24:07 Kāda ir klinšu kāpējas ikdienas treniņu rutīna27:48 “Vispār man patīk varēt lietas”30:02 Vai vienkāršam ikdienas skrējējam ir vajadzīgs skriešanas treneris34:50 Psiholoģiskie un fiziskie izaicinājumi, kāpjot 7000 metru augstā virsotnē39:31 Būt gatavam pieņemt neparedzētas situācijas izmaiņas46:08 Fiziskie un pašsajūtas izaicinājumi, atrodoties augstkalnos51:57 Trilleris galvā un sarunāšanās ar klintīm56:23 “Vienmēr pirmā pieredze tev daudz ko iemāca”1:00:03 Piedzīvojumi, vienai ejot Karaļa kalnu taku Zviedrijā1:07:13 Doties dabā iepazīt īsto sevi1:11:59 Kādus pārgājienu apavus izvēlas piedzīvojumu meklētāja Inese Pučeka1:13:47 Cik izmaksā brauciens uz augstkalniem1:17:18 Pirmā pieredze ar kāpšanu pa ledus sienu1:20:48 Kādus ieteikumus no klinšu kāpšanas profesionāļiem Inese ņēma vērā, dodoties 7000 metru augstajā virsotnē1:27:41 Trīs epizodes no podkāsta “Retinātā gaisā”, kuras Inese iesaka noklausīties ikvienam1:34:51 Komandas un biedra pleca nozīme, esot augstu kalnos1:45:00 Kas atrodas alpīnistu somās, un kā tiek sadalīts nesamais1:46:50 Ieteikumi un novērojumi no pieredzes, kas var noderēt citiem kalnos kāpējiem1:55:05 “Tu pats izdomā lietas, no kā tu baidies”
Ienākumu deklarāciju par 2023. gadu Valsts ieņēmumu dienestā (VID) jau paspējuši iesniegt vairāki desmiti tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Par to, kam un kad deklarācijas jāiesniedz obligāti, attaisnotajiem izdevumiem un nodokļu pārmaksas izmaksām saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro VID Nodokļu pārvaldes Klientu apkalpošanas daļas Rīgas ceturtās nodaļas vadītāja vietniece Natālija Konopecka un VID Nodokļu pārvaldes Fizisko personu deklarāciju uzskaites daļas vadītāja Dace Ķirse-Ķirša. Šogad arī īpaši aktuāli digitālās drošības jautājumi. Sazināmies ar Cert.LV kiberdrošības ekspertu Armīnu Palmu. Armīns Palms norāda, ka jau pirms deklarāciju iesniegšanas termiņa sākuma konstatēts, ka tika veidotas viltus mājaslapas, kas būtu līdzīgas EDS sistēmai. Kopumā jau identificēti vairāk nekā 20 resursi, kas bija domāti, lai apkrāptu Latvijas iedzīvotājus. "Cert.lv" nevar bloķēt viltus lapu, bet organizācijas radītais DNS ugunsmūris ir pirmais drošības vilnis, kas var cilvēkus pasargāt, pat, ja laba vēl ir aktīva. Palms aicina sekot instrukcijā "Cert.lv" mājaslapā, lai konfigurētu tālrunī vai datorā šo programmatūru. "Ja cilvēks saņem īsziņu ar pievienotām saitēm, ka Valsts ieņēmumu dienests grib ar viņu sazināties, tas noteikti ir krāpšanas mēģinājums," apliecina Palms. "Arī e-pasti, kur ir pievienotas saites, kur kaut kas ir aktīvi jādara. Vienmēr ir jābūt kritiskam. Ne tikai šī krāpšanas viļņa ietvaros. Jebkurā gadījumā, ja jūs steidzina, 90% tā varētu būt kaut kāda veida krāpšana. Tas arī viss, ko der atcerēties - ja jūs steidzina kaut ko darīt nekavējoties labāk apstājaties." Arī VID pārstāves norāda, ka Valsts ieņēmumu dienests nekad nesūta īsziņas, tikai uz reģistrētu e-pastu paziņojumu, ka cilvēkam ir pienākusi vēstule EDS sistēmā. Arī pašu vēstuli neredz, tikai aicinājumu apmeklēt EDS un tur veikt visas darbības un saraksti ar VID.
Svētdien, 11. februārī festivālā "Ziemas kamermūzika 13. gs. Kapitula zālē " izskanēs programma Bach d`amour ar Leipcigas periodā tapušu Johana Sebastiāna Baha mūziku, kuru atskaņos dziedātāja Ilze Grēvele-Skaraine, pūšaminstrumentāliste Ieva Nīmane, čelliste Māra Botmane un ērģelniece Ilze Reine. Viņu lasījumā skanēs fragmenti no Baha čella svītām un ērģeļvariācijas, kā arī soprāna ārijas, kas sabalsotas ar oboju, blokflautu, čellu vai kādu taustiņinstrumentu. Nozīmīga loma šajā programmā ir obojai, kas ir arī viens no Baha visiecienītākajiem tā dēvētajiem “obligātajiem instrumentiem” – meistars to “ieaudis” vairāk nekā 200 āriju skaņurakstos!" Rūta Paula uz sarunu aicināja Ievu Nīmani (baroka oboja, blokflauta) un Ilzi Reini, kura spēlēs pozitīvu. Sarunā - par koncerta programmu un mūzikas izvēli, par mūziķu kvartetu, Baha mūziku šādam sastāvam un pārlikumiem, par instrumentiem un tālākajiem sezonas plāniem. Ieva Nīmane: Šīs programmas ideju, tā teikt, nēsāju sevī diezgan ilgi, un nu tai ir iespēja nonākt pie klausītājiem. Mums katrai ir savi iemesli mīlēt Baha mūziku. Protams, īpaši ērģelniekiem, jo tas bija Baha paša spēlētais instruments, un repertuārs, manuprāt, ir neizsmeļams, nezinu, vai vienas dzīves laikā nospēlējams. Tāpat arī dziedātājiem, čellistiem, mazāk zinām par obojistiem. Oboja bija ļoti īpašs instruments Baham tieši Leipcigas periodā, jo Leipcigā tajā laikā dzīvoja izcils obojists Johans Kaspars Gledičs (Johann Caspar Gletditsch), kuram lielākoties Bahs rakstīja partijas savās kantātēs un citos vokālinstrumentālajos darbos. To ir vairāk kā 200, un apmēram puse no šiem solo ir domāti tieši obojai d'amour - instrumentam, kurš savu vietu un ceļu uz skatuves ieraudzīja ne tikai caur Baha mūziku, bet arī ciešā sadarbībā komponistam ar instrumentu meistariem un, protams, izpildītājiem. Jūsu instruments šajā vakarā būs viens? Ieva Nīmane: Nē, instrumenti būs vairāki. Lai gan koncerta programmā pieteikta tika baroka oboja, būs gan oboja, gan oboja d'amour, gan oboja da caccia, kas arī, varētu teikt, ir Baha instruments - tas tiešām ekskluzīvi izmantots viņa darbos. Pēc tam vairs ne tik bieži, bet tā, protams, uzskatāma par angļu raga priekšteci, ir tajā pašā skaņojumā. Būs arī blokflauta. Centīšos mūsu koncertu krāsot ar dažādiem tembriem. Tātad laikam gandrīz visi Jūsu rīcībā esošie instrumenti piedalīsies vai mājās arī kāds paliks? Ieva Nīmane: Man ir vēl daži (smiekli), bet šie ir Baha laika instrumenti. Respektīvi, ja obojists, kurš spēlē vēsturiskos instrumentus, grib būt pilnvērtīgs Baha mūzikas atskaņotājs, tad viņam tiešām ir nepieciešami visi šie instrumenti. Jā, arī blokflauta, kas Baha laikā nekad nav bijusi orķestra sastāvdaļa. To mūziķi vienmēr ir spēlējuši kā papildus instrumentu. Arī, teiksim, Mateja pasijā ir tikai viena ārija, kurā parādās blokflauta - to spēlē kāds no flautistiem vai kāds obojists orķestrī, varbūt kāds fagotists. Šis instruments būs klātesošs arī mūsu koncertā. Ilze Reine: Es ļoti labprāt draudzējos ar [Rīgas] Doma pozitīvu, jo tas ir ļoti jauks instruments ar brīnišķīgu pieskāriena sajūtu un spilgtu skaņu. Tas tiešām ir instruments ar lielo burtu, nevis vienkārši kaut kāds pozitīvs, pie kura mēs pieskrienam. Ar to instrumentu vienmēr gribas draudzēties. Kaut arī man nav lielas solo lomas šajā koncertā, tur tomēr pietiek, ko darīt ar basso continuo. Ievas izvēlētās ārijas brīžiem ir diezgan nedraudzīgas tam, kurš spēlē akordus, jo tur ir tonalitātes ar nepatīkamām zīmēm un visādiem pagriezieniem, bet, tā kā tur ir dažādas tēmas par neatvairāmo nāvi, kura nāk, un par brīdinājumiem, tad ar Bahu ir skaidrs, ka tas nekad nebūs vienkārši. Kāds instruments ir šis pozitīvs? Vai tas jau sen ir Rīgas Doma rīcībā? Ilze Reine: 10 gadus noteikti. Tas ir Vācijā būvēts, ļoti prasmīgs būvētājs, un instruments šajos gados sevi ir pierādījis kā ļoti uzticamu. Tas ir tiešām labi veidots, ļoti skanīgs, un Kapitula zāle ir brīnišķīga vieta, kur akustiski tas viss ļoti labi skan. Vienmēr ir mēģinājumu šoks, kad ir liela šalkoņa, un pēc tam koncerta šoks, kad šalkoņas vairs nav vispār, bet akustika vienalga ir ļoti skaista un patīkama. Šis instruments ir diezgan skanīgs, tas nav klusināts un ir ļoti, ļoti labi tehniski funkcionējošs, ar ļoti viegliem taustiņiem, ļoti izlīdzinātu klaviatūru. Tas tiešām ir patīkami.
Stāsta mūziķe, folkloras skolotāja, mūsdienu tautas mūzikas grupas "Iļģi" vadītāja Ilga Reizniece Vai zini, ka ir kāds teiksmains motīvs latviešu folklorā, par ko dzied dziesmas un stāsta pasakas? Tā ir Garā pupa. Pasaka par bārenīti, kas uzkāpj debesīs pa pelnos izdīgušās pupas zariem, domāju, visiem zināma. Meklēdama to savā pasaku grāmatu plauktā, uzduros mazai pelēcīgi brūnganai grāmatiņai "Brīnumzeme. Latviešu tautas pasakas un teikas". Šis kabatas izmēra grāmatu formāts labi zināms – tādas, lielākoties latviešu rakstnieku un dzejnieku grāmatiņas, latviešu izdevēji laida klajā dīpīšu nometņu laikā pēckara Vācijā. Vienmēr esmu tās apbrīnojusi un jutusi dziļu cieņu pret to izdevējiem. Konkrēti šo pasaku grāmatiņu 1947. gadā kopīgi izdevuši Pētera Mantnieka un Edgara Ķiploka apgādi. Bet pasakas sakārtojis un plašu priekšvārdu sarakstījis Kārlis Dziļleja. (Ļaujos vēlmei noskaidrot, vai šis dzejiskais uzvārds ir rakstnieka pseidonīms. Izrādās, nē, tas ir tiešs vāciskā uzvārda latviskojums. Līdz 1940.gadam Kārlis bijis Tīfentāls. Taču pseidonīmu viņam nav trūcis. Iesaku visiem iepazīties kaut vai tikai ar viņa biogrāfiju. Cik gan daudz viens cilvēks var izdarīt savas tautas kultūras un sabiedrības labā!) Pasaku par Garo pupu atrodu minētās grāmatas sadaļā ar didaktisku nosaukumu "Tikumības pasakas" (te Kārlis Dziļleja sekojis Teodora Zeiferta pasaku sadalījuma paraugam). Par tām savā apcerējumā Kārlis Dziļleja raksta: "Tikumības pasakas visspilgtāk izteic dzīves ētiskos principus un rāda, ka krietnie tikumi arvien ved pie laimes un labklājības, bet nekrietnajam cilvēkam jākrīt kaunā vai jāiet bojā." Skan pārāk pareizi. Bet atrodu Latvijas Radio ierakstu no 2019. gada, kur Latviešu pasaku gada ietvaros Vaira Vīķe-Freiberga stāsta ne tikai pašu pasaku par Garo pupu, bet atklāj arī to, kāpēc tā ir viņas mīļākā latviešu tautas pasaka un kā tā ietekmējusi viņas dzīvi. Garās pupas tēls latviešu kultūrā izmantots daudzveidīgi. Tas iedvesmojis Kārli Skalbi, Annu Brigaderi, Uldi Ausekli. Varbūt jums acu priekšā ir Niklāva Strunkes brīnišķīgais zīmējums… Tieši Uldis Auseklis 20. gadsimta 80. gados izveidoja latviešu dzejas antoloģiju bērniem "Garā pupa", un 90. gadu sākumā – arī grāmatu apgādu ar tādu pašu nosaukumu. Bērnu dzejas gadagrāmatas "Garā pupa" izdošana pēc ilgāka pārtraukuma tika atjaunota 2014.gadā. Bet nu par dziesmām. Akadēmiskā izdevuma "Latviešu tautasdziesmas" sestajā sējumā, kas veltīts bērnu folklorai un klajā nāca 1993. gadā, atrodams vispilnīgākais Garās pupas tekstu apkopojums. 28 pamatdziesmas ar milzumdaudziem variantiem! Savulaik man neizpratni radīja fakts, ka šīs dziesmas ievietotas pie bērnu dziesmām. Ir taču skaidrs, ka tās ir mitoloģiskās dziesmas! Taču bija jāsamierinās, jo "Latviešu tautasdziesmas" 15 sējumos, no kuriem līdz šim iznākuši 12, atsevišķs sējums mitoloģijai nav paredzēts. Tāpēc arī es neanalizēšu šos tekstus šādā aspektā; nepiesaukšu ne pasaules koku, ne iniciācijas rituālus. Tikai pārlūkošu, ko tad mūsu senči cerēja ieraudzīt, uzkāpjot debesīs pa Garo pupu. Vispirms – ne vienmēr tā ir pupa. Ir dziesmas, kur kāpšana notiek pa baltas puķes, baltas rozes, liepas, arī zirņa zariņiem. Tomēr visbiežāk tiek iesēta pupa, un tieši balta. Taču – arī liela, diža, zelta, cūku un turku pupa. Pēdējā pārceļojusi arī uz labi zināmo bērnu skaitāmpantiņu. Kur tad pupu sēj? Rožu dārziņā, Augstajā vai baltu smilšu kalniņā. Jūras, purva, Daugaviņas maliņā. Bet visinteresantākais, protams, ir tas, ko kāpējs debesīs ierauga un sastop. Visbiežāk – Dievu, Dieva dēlu vai dēlus, retāk – mīļo vai svēto Māru. Ko tik viņi tur nedara – koklē zelta kokles, seglo vai gana zirgus, siekiem naudu mēra, Saules meitai kāzas dzer…Vairumā variantu dziesmas varonis sastaptajām dievībām jautā pēc tēva un mātes. Un saņem atbildes, lielākoties nomierinošas – sak', labi viņiem iet. Strādā vieglus darbus. Vai – "Tēvs ar māti Vāczemē / Saules meitai kāzas dzer". Vai šīs dziesmas ir klausāmas teicēju, ne modernu mūsdienu izpildītāju sniegumā? Jā, mums ir dota tāda iespēja. Jāapmeklē Folkloras krātuves digitālais arhīvs Garamantas.lv. Atverot audio sadaļu un meklētājā ierakstot, piemēram, vārdu "pupa" vai "pupu", atvērsies faili ar notīm un klausāmām dziesmām. Senākās – no 1927. gada, Artūra Salaka kolekcijas. Tiesa, ļoti grūti saklausāmas. Toties no 60. gadu ekspedīcijām pieejami brīnišķīgi ieraksti. Visām dziesmām ir interesanti, neparasti piedziedājumi. Iesaku paklausīties. Un nobeigumā – cerams, redzējāt to Garo pupu, ko pagājušā gada nogalē kā visu laiku augstāko gaismu instalāciju varēja vērot Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā. Bija jādomā par visiem mūsu senčiem, kuri debesīs varēja pacelties tikai ar dziesmas palīdzību. Uzziņas avoti: "Brīnumzeme". Latviešu tautas pasakas un teikas. Vācija, Pētera Mantnieka apgāds. Edgara Ķiploka apgāds. 1947. "Latviešu tautasdziesmas". 6. sējums. Rīga, "Zinātne", 1993. Garamantas.lv
*Vienmēr priecājieties Kungā! Vēlreiz saku: priecājieties! Jo Kungs ir tuvu. /Flp 4:4-5/* Adventa trešajā svētdienā tiekam aicināti priecāties par drīzo Pestītāja atnākšanu. Mēs dzirdam arī Jāņa Kristītāja liecību un, turpinot virzīties pretī Kungam, vesperēs sveicam Viņu kā Gudrību pirmajā no lielajām O-antifonām: O Sapientia! Jānis Kristītājs ir liecinieks, kurš apzinās savu pravieša sūtību un pazemīgi to pieņem, visdrīzāk apzinoties visus riskus, kas ar to ir saistīti. Svētais Gregors Lielais palīdz saprast šo sūtību, rakstot, ka «tradicionāli antīkajā pasaulē, ja kāds atteicās precēt tam apsolīto līgavu, viņam vajadzēja atraisīt sandales tam, kurš tika izraudzīts par jauno līgavaini.» Svētais pāvests turpina: «Vai tad Kristus nav sevi atklājis kā svētās Baznīcas Līgavainis? … bet, tā kā ļaudis domāja, ka Jānis varētu būt Kristus - to Jānis pats noliedz - viņš paziņo, ka nav cienīgs atraisīt tā sandales, it kā skaidri pasakot: ‘es nepiedēvēju sev līgavaiņa vārdu'» (Homiliae XL in Evangelia, VII). Jānis Kristītājs savos vārdos un ar savu piemēru palīdz mums drošāk rīkoties, labāk izprotot un uzņemot cilvēktapšanas noslēpumu, atklājot, ka patiesa un ilgtspējīga prieka noslēpums ir mūsu spējā radīt otram telpu, nebaidoties pazaudēt savu vietu un prestižu, nebaidoties tikt cita aizēnotam vai pat aizmirstam. Vai tā nav gudrība, ko mums māca īstā Gudrība — pats Jēzus? «Ak, Gudrība, kas izgāji no Visaugstā mutes, sniedzoties no vienas pasaules malas līdz otrai, un visu kārto ar saldmi un spēku: nāc, māci mums vieduma ceļu». Jēzus ir Tēva Gudrība, – tas, kurš saskaņā ar apustuļa Pāvila vārdiem „ir kļuvis gudrība un taisnība, un svētums, un izpirkšanas maksa” (1 Kor 1,30), novedot līdz pilnībai Likumā, Praviešos un Gudrības rakstos klātesošo Izraēļa cerību. Viņš ir darbīgais Vārds, kas izgājis no Tēva mutes, Viņa pasludinātais mīlestības Vārds, kas atskanējis pār visu radību, kļūstot par visa pastāvošā iesākumu un piepildījumu. «Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai tava un mana sirds ielīksmotos no jauna. **Šodien tu vari priecāties par mazajām un vienkāršajām lietām savā ikdienā.**
SKDS aptaujas dati liecina, ka 60% iedzīvotāju uzskata, ka būtu nepieciešams ieviest īpašu marķējumu, lai būtu iespējams noteikt produktu patiesās izcelsmes valsti. Kā varam atpazīt un būt pilnībā pārliecināti, ka izvēlētais pārtikas produkts ir ražots Latvijā? Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD)Pārtikas uzraudzības departamenta direktora vietnieks Jānis Altenburgs, PVD Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vecākā eksperte Svetlana Aļminoviča- Miļjanoviča, Latvijas Apvienotā putnkopības nozares asociācija (LAPNA) valdes priekšsēdētājs Jānis Gaigals un Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes (LOSP) valdes priekšsēdētāju Guntis Gūtmanis. Sazināmies ar Latvijas bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadītāju Gustavu Norkārklu.
Veselīgs uzturs – šķiet, gandrīz vai katram ir viedoklis par to, kas tas ir. Tomēr cilvēki ir dažādi un arī viņu vajadzības atšķiras, tāpēc ne vienmēr būs tā, ka tas, kas ir veselīgs vienam, būs veselīgs ariī otram. Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Paula Stradiņa Klīniskās Universitātes slimnīcas Dietoloģijas dienesta vadītāja, dietoloģe Laila Meija un Latvijas Diētas ārstu asociācijas valdes priekšsēdētājs Andis Brēmanis.
Izdots vērienīgs Rutas Čaupovas pētījums “Profesionālā tēlniecība Latvijā. Ievirzes. Personības. Notikumi”. Par kopsakarībām, zīmīgiem pagrieziena punktiem un personībām Latvijas tēlniecībā pārrunājam Kultūras rondo. Stāsta Latvijas tēlniecības un objektu kolekcijas glabātāja Arta Vārpa un mākslas zinātniece, izdevuma redaktore Laima Slava. Ierakstā uzklausām pētījuma autori Rutu Čaupovu. "Ja cilvēks visu mūžu velta kādi nozarei, kādam jautājumam, kas viņam ir mīļš un tuvs, ko uztvēris kā savu, gala rezultātā šāds pētījums var tapt. Ruta Čaupova tā izvairīgi saka: ah, man tas tā uzrakstījās. Kuram katram tā viss nenotiktu," atzīst Laima Slava. "Arī ļoti gaidīts un nepieciešams izdevums, jo šāda apkopojuma līdz šim pat atsevišķiem periodiem, pat klasiķiem veltīta nav bijis. Tā ir ļoti dāsna Čaupovas kundzes dāvana ne tikai nozarei, ne tikai tēlniekiem, ne tikai mākslas vēsturei, bet sabiedrībai kopumā, jo ar tēlniecību atšķirībā no citiem mākslas veidiem mēs ikdienā dzīvojam kopā pilsētvidē, kapos, dabas vidē, ne tikai muzeju ekspozīcijās," vērtē Arta Vārpa. Aplūkojot mūsu mākslas parādībām veltīto pētniecisko literatūru, nākas secināt, ka zināšanām par tēlniecību joprojām ir pabērna loma. Mūsu izcilā tēlniecības jomas speciāliste, mākslas zinātniece Dr. art. Ruta Čaupova ir veikusi unikālu darbu, lai apkopotu savas ilgstoši krātās zināšanas par profesionālo tēlniecību Latvijā un radītu erudītu, plašā kontekstā tvertu, saistoši uzrakstītu ieskatu mūsu tēlniecības īpašajā pasaulē no tās pirmsākumiem līdz mūsu dienām. Daudzu gadu desmitu gaitā Ruta Čaupova ir bijusi lieciniece ar tēlniecības attīstību saistītajiem procesiem, tikusies ar vecmeistariem, iepazinusi tēlnieku paaudzes citu pēc citas, recenzējusi, vērtējusi viņu sniegumu, bijusi klāt visos tēlniecībai nozīmīgajos notikumos mūsu reģionā. Tai pašā laikā viņa vienmēr ir pārzinājusi arī pasaules aktuālo literatūru par tēlniecības jautājumiem, kas dažādiem ceļiem nonāca arī padomjlaika Latvijā. Vienmēr augsti vērtējot modernisma izstrādātās vērtības, viņa ir bijis erudīts atbalsts visam progresīvajam, kas, neskatoties uz režīma noteikumiem, veidojās arī tēlniecībā Latvijā. Grāmatu izdevis apgāds "Neputns".
27. oktobrī Lielajā ģildē un tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" pirmoreiz kopā muzicēs somu diriģente Emīlija Hovinga un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, programmā iekļaujot svītu no Sergeja Prokofjeva baleta “Pelnrušķīte” un divu čehu autoru darbus. Latvijas pirmatskaņojumu piedzīvos 20. gadsimta čehu komponistes Vitežslavas Kapralovas skaņdarbs Suita Rustica, kas izskanēs līdzās Kapralovas skolotāja – Bohuslava Martinū – Trešajam klavierkoncertam ar Vestarda Šimkus solo. Emīlija Hovinga savu diriģēšanas karjeru sākusi 2019. gadā, kļūstot par Hannu Lintu asistentdiriģenti Somijas Radio simfoniskajā orķestrī. No 2020. līdz 2022. gadam pildījusi Miko Franka asistentdiriģentes pienākumus Francijas Radio filharmoniskajā orķestrī. Šajā sezonā notikušas debijas ar Zviedrijas Radio simfonisko orķestri, Bornmutas simfonisko orķestri, Gēteborgas simfonisko orķestri un citiem. Ieva Zeidmane: Priecājos jūs sveicināt Latvijā - esat studējusi kopā ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galveno diriģentu Tarmo Peltokoski. Vai pirms braukšanas šurp izvaicājāt viņu par mūsu orķestri? Paldies par aicinājumu uz interviju - priecājos būt šeit Rīgā. Jā, ar Tarmo mēs tiešām esam labi draugi, kopā studējām. Viņš man ir ļoti nozīmīgs kolēģis un ir svarīgi, ka Tev līdzās ir labi kolēģi. Protams, mēs runājam par darbu, bet neko pārāk detalizēti par orķestri nerunājām. Es viņam uzrakstīju ziņu, kad ierados šeit, jautāju viņam, kur labāk iet paēst un viņš man šo to ieteica. Bet noslēpumus par orķestri neatklāja? Manuprāt, ir svarīgi, ka pati iepazīstu orķestri. Reizēm ir labāk vienkārši iet pie orķestra ar atvērtu prātu un pašai atklāt, kāds ir šis orķestris, kas jāņem vērā un kam jāpievērš uzmanība. Tas ir labāk, nekā ja Tarmo man visu būtu jau atklājis. Tā kā esat gados jauna diriģente, regulāri debitējat pie kāda orķestra diriģenta pults. Ko darāt, kad pirmoreiz stājaties kāda, iepriekš nesatikta orķestra priekšā? Jā, tiekoties ar kādu iepriekš neiepazītu orķestri, pirmā mēģinājumu diena vienmēr ir patīkami satraucoša. Bet man nav nekādas slepenas receptes, ko darīt, nav nekādas maģijas. Vienkārši daru to, ko vienmēr, proti, koncentrējos uz pašu svarīgāko, un tā ir mūzika. Bet, protams, pirmajā dienā manā galvā notiek analizēšana, jo tā ir nepazīstamu cilvēku grupa. Analizēju visus orķestra aspektus un plānoju, kā organizēsim mēģinājumus. Iepriekš jau nezinu, kādā virzienā vairāk būs jāstrādā. Tātad - vissvarīgākais ir būt pašai, izbaudīt procesu un muzicēt kopā ar orķestri. Ar orķestri jau tikāties mēģinājumā - kāds tad ir virziens, kurā strādāsiet? Jā, pirmajās divās dienās es sapratu, kuriem skaņdarbiem jāvelta vairāk laika, lai mūziķi labāk izprastu to stilu. Kuriem skaņdarbiem vajag vairāk darba, kura mūzika mums ir pazīstamāka, tāpēc tai nevajag tik daudz laika. Tas ir balansa jautājums. Diriģenti ir ļoti dažādi. Ja es jūs lūgtu izveidot savu diriģentes vizītkarti, kas tajā būtu rakstīts? Interesants jautājums! Droši vien tur būtu rakstīts Emīlija Hovinga - diriģente - mīl mūziku un kopš 2019. gada iedvesmo mūziķus. Man nekad nav bijis vizītkartes, tāpēc nav tādas pieredzes, bet noteikti es rakstītu kādu citātu, izvēlētos kaut ko jautru un asprātīgu. Bet, ja skatāmies plašāk, kā jums šķiet - kāda diriģente esat? Vienmēr jau vieglāk analizēt no malas, bet man vissvarīgākais ir, kā jau teicu - iedvesma. Gribu iedvesmot mūziķus, radīt tādu atmosfēru un atvērtību, lai varam mūziku radīt kopā. Laba tehnika, protams, diriģentam ir vajadzīga, tomēr vissvarīgākais ir mūzika, mūzikai vienmēr vajadzētu būt pirmajā vietā. Esat spēlējusi klavieres un klarneti. Bet studiju laikā sākāt mācīties spēlēt čellu. Kāpēc? Biju jau sākusi Sibēliusa akadēmijā studēt diriģēšanu, kad četrus gadus mācījos spēlēt čellu. Tā ir daļa no Sibēliusa akadēmijas diriģēšanas apguves programmas - pāris gadus mācīties spēlēt kādu orķestra instrumentu. Paralēli čellam mācījos arī klavierspēli, un nolēmu, ka tā vietā, lai spēlētu klarneti, labāk pievērsīšos kādam stīgu instrumentam, lai labāk izprastu, kā stīgu instrumenti funkcionē. Un šie četri gadi man sniedza tieši šīs zināšanas. Es nebiju laba čelliste, lai gan man ļoti patika spēlēt, patika, kā čells rezonē. Diemžēl čellu biju tikai aizņēmusies no akadēmijas, tagad man mājās šī instrumenta vairs nav, es nevaru spēlēt. Bet es sapratu, kā izmanto lociņu, kā no šī instrumenta izvilināt skaņu, un tas man palīdzēja augt arī kā diriģentei. Bet tieši čellu es izvēlējos, jo tas labi der, ja sāc to mācīties pieauguša cilvēka vecumā. Vijoles spēlē vairāk iesaistīta sīkā motorika, man būtu bijis nepieciešams vairāk laika, lai to apgūtu. Turklāt vijoles pozīcija ne vienmēr ir ergonomiska. Un sākot mācīties no nulles, es nevēlējos riskēt, negribēju savainot kādus muskuļus. Čells bija laba izvēle, jo tas gluži dabiski ir tev klēpī un nevajag ķermeni nekā sagrozīt. Kas vēl pietrūkst? Arfas un sitaminsturmentu spēle? Sitaminstrumenti būtu lieliski! Bet mana nākamā izvēle būtu mežrags, jo metāla pūšaminstrumenti ļoti atšķiras no koka pūšaminstrumentiem, ir atšķirīga spēles tehnika, skaņas veidošana un elpas kontrolēšana, tas būtu interesanti. Sitaminstrumenti vienmēr ir noderīgi, tos man gribētos spēlēt kādā ansamblī, jā, kamermūzika man būtu ļoti interesanta. Parunāsim par gaidāmā koncerta programmu, tajā ir arī mūsu publikai nezināmi darbi, un skanēs arī 20. gadsimta pirmās puses čehu komponistes Vitežslavas Kapralovas Suita Rustica. Kā nonācāt pie šīs komponistes? Godīgi sakot, neatceros. Kaut kā uzdūros viņas mūzikai internetā, atradu viņai veltītu mājas lapu un sāku klausīties. Ir daži ieraksti, tos klausījos un atradu šo darbu - Suita Rustica. Kāpēc mani vilināja šī komponiste? Man vispār patīk meklēt un atklāt mūziku un darbus, kas nav labi zināmi. Domāju, ka diriģenta profesijā ir ļoti svarīgi meklēt un atklāt, jo ir tik daudz mūzikas, par kuru daudzi no mums neko nezina. Tāpēc esmu priecīga, ka atradu šo Suita Rustica. Kapralova man šķiet ļoti interesanta komponiste. Viņa nomira ļoti jauna un tas bija traģisks zaudējums. Jo jau īsā laika posmā viņa bija sarakstījusi apjomīgu repertuāru, ja vien viņa būtu dzīvojusi ilgāk, esmu pārliecināta, ka būtu radījusi vēl ļoti daudzus darbus. Bet esmu pateicīga arī par šiem darbiem, kas mums ir. Suita Rustica pasūtinājums nāca no Londonas, viņi vēlējās darbu, kurā ieskanētos čehu tautas melodijas un dejas. Un tiešām Kapralova savā trijdaļīgajā svītā iekļāvusi vismaz piecas dažādas, autentiskas čehu tautas melodijas. Un vēl ļoti jūtama ir Stravinska ietekme. Kapralovu ļoti iedvesmoja un interesēja Stravinska "Petruška" - tas bija darbs, ko viņa analizēja, pie tā viņa laiku pa laikam atkal atgriezās. Es tiešām šajā Kapralovas svītā saklausu arī kaut ko no Stravinska. Un Stravinskis, savukārt ir viens no jūsu mīļākajiem komponistiem. Jā, tā ir. Iespējams, tieši tāpēc Kapralovas stils man šķiet pazīstams un patīkams. Programmā ir arī Martinū Trešais klavierkoncerts, un Martinū bija Kapralovas skolotājs. Jā, tā ir. Studiju laikā Kapralova dzirdēja Martinū mūziku, tas bija viens no viņa klavierkoncertiem, kas Kapralovu iedvesmoja. Un vēlāk - 30. gadu beigās viņa pārcēlās uz Parīzi un dažus gadus mācījās pie Martinū. Viņa ietekme, manuprāt, Kapralovas mūzikā ir dzirdama. Programmā šoreiz būs Martinū Trešais klavierkoncerts. Man pašai Martinū mūzika ir kas jauns, ar to neesmu agrāk strādājusi. Taču bija ļoti aizraujoši caur šo kompozīciju iepazīt Martinū stilu. Vasarā un aizvadītajos mēnešos es daudz klausījos viņa mūziku, man bija interesanti to atklāt. Un es teiktu, ka klavierkoncerta žanrs Martinū daiļradē ir bijis ļoti nozīmīgs, viņš šim žanram pievērsās visas karjeras gaitā, un klavierkoncerti ir stila ziņā visai atšķirīgi. Martinū stils bieži tiek raksturots kā ļoti eklektisks, dažādas ietekmes viņš savij kopā vienotā audumā, kas tad arī veido viņa paša rokrakstu. Viņu ietekmējis Stravinskis, džeza mūzika un impresionisms, kā arī čehu tautas mūzika. Šis - trešais klavierkoncerts, manuprāt, ir visai romantisks, bet tajā ir arī neoklasicisma elementi. Interesanta kombinācija. Jā, Martinū kā komponists ir ļoti eklektisks, bet tas veids, kā viņš apvieno elementus, man šķiet unikāls un ļoti svaigs. Runājām par Stravinska ietekmēm, bet trešais komponists šajā programmā ir nevis Stravinskis, bet gan Prokofjevs. Es ieteicu šo skaņdarbu iekļaut programmā, un koncerta otrajā daļā mēs atskaņosim Prokofejva pirmo svītu no baleta "Pelnrušķīte". No šī baleta Prokofjevs pats izveidojis vismaz trīs svītas simfoniskajam orķestrim un šoreiz piedāvāsim pirmo svītu. Tā neseko sižetam secīgi, tajā ir fragmenti no nogriežņi no dažādām vietām baletā, tomēr, manuprāt, ir labi jūtama dramatiskā arka. Kā baletkomponists Prokofjevs ir brīnišķīgs, viņš ir lielisks stāstnieks. Un "Pelnrušķīti" caurstrāvo maģija, to ir ļoti patīkami klausīties un spēlēt. Mēs visi zinām stāstu par Pelnrušķīti, bet interesanti ir, ka Prokofjevs izmantojis vadmotīvus, tas nozīmē, ka melodijas vai kādi instrumentu tembri visā darbā atspoguļo kādu konkrētu personāžu vai emocijas. Klausītājiem un baleta skatītājiem šīs muzikālās izpausmes ir kā norādes, kas nekļūdīgi palīdz saprast - te Pelnrušķīte sapņo par kaut ko skaistu, bet šī mūzika atspoguļo Pelnrušķītes skumjas un nomāktību. Lūk, te, ir nejaukās pusmāsas, bet te - ierodas šarmantais princis. Mūzika kā tāds labs gids mūs vada cauri baleta sižetam. Man pašai visinteresantākie raksturi šķiet pusmāsas - tie raksturi un krāsas, ko Prokofjevs izspēlē ironiskā manierē, pasvītrojot visu ar nazālu skaņas tembru ir ļoti spilgti arī šajā svītā, ko mēs atskaņosim. Kā jau teicu - šajā mūzikā ir daudz maģijas, bet tajā pašā laikā Prokofjevs atspoguļojis īstas, cilvēcīgas emocijas un jūtas, ar kurām mums katram ir kaut kas kopīgs. Mēs varam sevi asociēt ar to, kas notiek uz skatuves. Krāsas šajā mūzikā ir brīnišķīgi ierakstītas. Stāstot par Pelnrušķīti jūs smaidījāt, un jau gribēju vaicāt, vai esat romantiķe, bet tad atplaukāt runājot par pusmāsām, nevis princi. Nezinu, laikam romantikas ziņā esmu vidusmēra cilvēks. Parasti es tiešām ļoti izbaudu mūziku, kas atveido dīvainus vai asprātīgus tēlus, tā kaut kā mani uzrunā. Vai tuvākajā nākotnē jūsu plānos ir kas tāds, ko ļoti gaidāt? Gaidāmi vairāki brīnišķīgi koncerti. Šajā sezonā man plānotas vairākas debijas, bet gaidu arī atgriešanos pie orķestriem, ar kuriem jau esmu pazīstama. Ziemas laikā gaidāmas vairākas jaunas vietas , un tas vienmēr ir aizraujoši, tāpat kā šobrīd šeit, Rīgā - jauna pilsēta, jauna atmosfēra, viss šķiet interesants. Bet ļoti gaidu arī nākamo koncertu Francijā, jo tas Francijas Radio orķestrī esmu darbojusies kā diriģenta asistente, bet tagad atgriezīšos tur, lai sniegtu koncertu. Tas ir orķestris, ko es jau itin labi pazīstu un pēc kāda laika tā būs patīkama atkalsatikšanās ar šiem mūziķiem. Gaidu ar nepacietību.
28. oktobrī plkst. 19.00 Mazmežotnes muižā dziedātāja Aleksandra Špicberga un džeza ērģelnieks un pianists Atis Andersons aicina uz romantisku koncertu "Ja jūs mīlat mani" (If ye love Me). Tas būs kājūtu un domu ceļojums laikā, kur kopā savīsies senais un mūsdienīgais, pieredze un sapņi, klasika un džezs. Bet jau šobrīd ar abiem māksliniekiem tiekamies "Klasikas" studijā un runājam gan par to, cik būtiski, veidojot programmas, saglabāt garīgo vertikālo līniju, gan arī to, ko džeza mūziķim dod iedziļināšanās baroka lielmeistaru skaņurakstos. Arī par divām dažādām Hamonda ērģeļu spēles tehnikām un prieka rašanu ikdienā. Inga Saksone: Šķiet, ka tur, kur programmas kārto Aleksandra, vienmēr jārēķinās ar ekskursiem dažādos gadsimtos – gan tālākos, gan tuvākos, un arī šī jaunā programma vedina mūs ielūkoties gan baroka laikmetā, gan arī laikmetīgākā mūzikā. "Ja jūs mīlat mani, turiet manas pavēles, un es lūgšu Tēvu, un viņš dos citu aizstāvi…" Vai citā tulkojumā: "Ja jūs mīlat mani, izpildiet manus baušļus, un es lūgšu Tēvu, un viņš dos jums citu iepriecinātāju, lai tas paliktu pie jums mūžīgi." Tāds ir jūsu koncerta moto. Kāda būs programmas ievirze? Aleksandra Špicberga: Vienmēr, kad veidojam programmas, vēlamies saglabāt garīgo vertikālo līniju, kas neļauj mums noiet no pareizā ceļa un aiziet kaut kur pa labi, pa kreisi. Katrā repertuārā cenšamies saglabāt sasaisti ar garīgo ceļu. Tas ir galvenais – ka nemeklējam tikai dziesmas un mūziku, kas mums vienkārši patīk: katrai dziesmai ir vēstījums, jēga, nozīme. Un šis citāts mums uzreiz iekrita ausīs. Tas ir Tomasa Tallisa skaņdarbs "If ye love My", un ar to arī mēs iesāksim programmu. Oriģinālvariantā tas ir kora a cappella korālis, bet mēs to krāsojam ar ērģelēm, paši liekam salikumus un jaunas krāsas, kā šo a cappella kora skaņdarbu parādīt citās skaņās. Pieteikums vedina domāt, ka koncertā varētu skanēt tikai sakrālā mūzika, taču gluži tā tas nebūs, vai ne? Aleksandra Špicberga: Jā, tā tas nebūs. Programma ir divās daļās: pirmajā vairāk skanēs baroka mūzika, bet otrajā daļā – 20. gadsimta kinofilmu un mūziklu pērles, taču arī šajās dziesmās ir cīņas, ir teksti par to, ka mēs ejam taisnu ceļu, ka mēs nesamierināmies tikai ar kaut ko mazu vai kaut ko uzspiestu, ka mēs tomēr vedam sevi, klausāmies citos, lūdzam un virzāmies uz priekšu. Katrā dziesmā ir maziņš stāsts. Būs gan Leonarda Bernsteina skaņdarbi, gan Maikla Legrāna un arī Džordža Gēršvina dziesma. Tā ka būs arī romantiskas emocijas, jo mīlestība taču ir galvenais, kas mūsos mājo un ar ko mēs dzīvojam. Un laikam, Ati, tas arī atbilst Hamonda ērģelēm, ka no vienas puses tās var būt baznīcas instruments, bet no otras puses ir ļoti iederīgas ne tikai džezā, bet pat kino mūzikā! Atis Andersons: Absolūti! Un īstenībā tas arī ir tas interesantais – ka no baznīcas varam aiziet viscaur citiem gadsimtiem. Man tas ir pats interesantākais – paplašināt savu redzējumu: pārsvarā spēlēju džeza mūziku, un šī programma mani mudina spert pirmos soļus klasiskās mūzikas virzienā, un tieši izmantojot Hamonda ērģeles! Tas ir tik interesanti – kā to visu tembrāli iekrāsot un spēlēt to, kur viss ir izrakstīts, atrast tajā visu šo skaistumu. Interesanti! Programmā mums ir arī Bahs, kurš mani izsenis uzrunājis: man šķiet aizraujoši pētīt viņa harmonijas, to, kā viņš ved basu, kā izmanto sekvences. Esmu visā tajā iekšā, un man kā īstam harmonijas entuziastam tas ir aizraujoši – meklēt vēl papildus informāciju. Bahs ļoti daudz māca. Vai meklējat arī atšķirīgus spēles paņēmienus? Hamonda ērģeles ir pietiekami elastīgas, lai varētu atskaņot gan baroku, gan džezu. Atis Andersons: Tieši tā, tur jau tā lieta! Turklāt arī pašam spēlētājam jācenšas būt elastīgam, un īstenībā pret to es arī atdūros... Tieši pēdējā laikā esmu sapratis, ka reāli ir divas dažādas spēles tehnikas, kā spēlējam Hamonda ērģeles. Pirmkārt, pēc Džimija Smita 50. gadu stilistikas ir ne tikai raksturīgais tembrs, bet tas, kā izmantojamu kāju basu, jo ritmiskajā mūzikā Hamonda ērģelēm jāpilda nedaudz savādāka funkcija – mēs vienmēr esam basisti. Un tad visa kreisā ķermeņa puse principā ir bass. Bet šeit kaut kādā veidā manas iestrādnes koordinācijā ir jālauž – jo var spēlēt arī akordus un atsevišķi vēl ir pedālis. Tur ir diezgan daudz darba. Esmu aizrāvies… Vairāk – audioierakstā.
Stāsta Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja Izglītības programmu kuratore Agrita Pore Šogad Ansim Cīrulim 140. dzimšanas diena. Meistara laikabiedri aizsaulē, bet viņu rakstītais arvien rosina atcerēties mākslinieku kā izcilu lietišķās mākslas un dizaina nozares pamatlicēju, gleznotāju un neparastu personību. Savulaik mākslinieka dēls Aivars Cīrulis man uzticēja savus atmiņu pierakstus. Tie līdz šim nav publiskoti. Ansis Cīrulis audzis ģimenē, kurā rūpes par tuviniekiem bija agri ieaudzinātas. Studiju gados no Pēterburgas, Parīzes un citām pilsētām rakstītajās vēstulēs mājiniekiem izskan pamudinājumi neaizmirst rakstīt un rakstīt: "Es tikai vēlētos, kaut jūs atrakstītu man garu, garu vēstuli un pastāstītu sīki jo sīki par visu, kā jums tur mājās iet, ko dariet un kā dzīvojiet." 1920. gadā Ansis Cīrulis nodibina savu ģimeni – salaulājas ar skolotāju Sofiju Veisu. Viņš gan esot baidījies, ka ģimenes dzīve ierobežos radošo darbu un personisko brīvību, bet tas izrādījies velti: Sofija labi sapratusi un atbalstījusi mākslinieku, pati uzņemdamās rūpes par māju un bērniem, kaut arī nebija viegli drīz pēc laulībām samierināties ar Cīruļa mākslas studijām Parīzē. Kādā vēstulē Sofijai mākslinieks rakstīja: "Es nevaru tik šauri, man vajag plašuma, vajag skaistuma, vajag tāles un pārtraukumu dzīvē... Te es esmu visu dienu ārpus mājas, muzejos, uz lekcijām, akadēmijā jeb staigāju pa ielām un dažreiz nosēžos kafejnīcā. Vienmēr cenšos vairāk redzēt, dzirdēt, uzņemt. Muzejos es taisu dažas piezīmes atmiņai un vienu otru lietu uzzīmēju burtnīcā, lekcijās klausos uz mākslu attiecīgas lietas, tas arī lai valodu mācītos, akadēmijā zīmēju uzmetumus pēc modeļa. Arī pa ielu ejot, reizēm taisu sīkus uzmetumus, tas tā būtu viss. Ja vēl lasu avīzes, dažas grāmatas u.t.t. Enerģija iztērēta tiek daudz un darīts tiek kaut kas, bet tas vēl nav tas darbs, kuram jātiek darītam. Es ceru, ka ar laiku nāks arī tas. Galvenām kārtām es gribu pastudēt seno grieķu un orientāliešu darbus, man derīgāko uzzīmējot, lai labāki saprastu un atminētu. Man liekas, ka priekš manis tur daudz kā derīga, saprotams, formas un kompozīcijas ziņā. Kas attiecas uz pašu gleznu taisīšanu, tad to var arī citur, bet tās mantas ir tikai te. Ir atkal rīts, es dzeru tēju. Man pašam ir jau sava saimniecība. Ir spirta lampa, ir alumīnija tējkanniņa, glāzes, karotes, viss (neiedomā pārāk lielu komplektu; dažas lietas nopirku, bet daži sīkumi bija uzglabājušies no priekškara laika). Ir uzglabājušās arī visas manas priekškara vēstules (man sūtītās) un grāmatas, kuras prombraukdams atstāju toreiz bibliotēkā." Vēlākajos gados mākslinieks vairs nedodas uz Parīzi. Viņa ģimenē aug trīs dēli: Aivars, Ojārs un Uldis. Ir daudz darba un rūpju. Rīgā viena adrese nomaina otru, 1924. gadā Cīruļi dzīvoja Ādmiņu ielā, Sofija strādāja par skolotāju, bet Ansis – Nacionālajā Līgā un arī mājās. Cīruļa dēls Aivars pirms divdesmit gadiem vēstulē tēvam, kurš 1942. gadā dodas aizsaulē, raksta: "Sen jau varēju rakstīt dienas grāmatu, vai atmiņas, kurās figurētu arī Tu, Tavas domas un ieceres. Bet bērnība vienmēr ir bijusi egoistiska. Daba to ir apbrīnojami nežēlīgi iekārtojusi, ka paliekam saviem vecākiem parādā, un neviena paaudze nekad to nav varējusi nolīdzināt." Pārlapojot Aivara pierakstus, atrodu piezīmes par mājām: "Maniem vecākiem patika rīkot interesantas un jautras viesības. Lielākā dziedātāja bija māte. Sofijai bija laba balss. Pie mums viesojās gan mana jaunākā brāļa Ulda krusttēvs, skolotājs un rakstnieks Jēkabs Jansons-Saiva, kurš rakstīja tekstus brāļu Laivinieku dziesmām, Dievturu vadonis Ernests Brastiņš un citi sabiedrībā zināmi ļaudis. Atceros, kā Ādmiņu ielā skatījos pa logu un pavadīju Tevi acīm, kad Tu devies savās gaitās. Tavos soļos izpaudās kaut kāda elastīga, aizturēta, neatraisīta enerģija, kura varbūt Tev neļāva izlādēties mājas apstākļos? Iespējams, ka kļūdos. Bet kādēļ tad tieši atmiņa fiksējusi Tavu gaitu? Kaut kur zemapziņā čalo, nē, pareizāk būtu teikt, ka burbuļo Tavu vārdu rāmais plūdums. Nevaru atšķirt ne vārdus, ne teikumus. Dominē kaut kāda monotona it kā patumša dzintara krāsa, kurā tomēr pārsvarā ir gaišie mažora toņi. Neatceros, ka būtu dzirdējis Tevi sakām ko negatīvu par kādu cilvēku. Tavs ampluā bija precīzs faktu konstatējums, un tikai. Ārpus tā Tu drīzāk tad spēji klusēt. Bet tas, ko no Tevis uzņēma mana dvēsele bērnībā, bija neatgriezeniski iesakņojies jau tad. Tā nu ir noticis." Aivara brālēns Kārlis Cīrulis atceras, ka krusttēva Anša Cīruļa dzīvoklis Kāpu ielā bija kā muzejs, jo tur viss bija paša taisīts no durvju roktura līdz aizkariem. Visas sienas burtiski bija noklātas ar viņa darbiem. "Visa Anša Cīruļa mājas atmosfēra un cilvēki bija burtiski piepildīti ar mākslu. Katru ceturtdienu tēvoča dzīvoklī bija atvērto durvju diena. Kāpu ielas namā (Kāpu iela 13, tagad Torņkalna iela) pulcējās daudzi toreizējās Latvijas inteliģences pārstāvji: rakstnieks Anšlavs Eglītis, mākslas vēsturnieks Jānis Dombrovskis, Jēkabs Bīne, Jānis Akuraters, Ernests Brastiņš un citi. Uz galda kūkas, un visi strīdējās par mākslu. Bet Ansis Cīrulis nevienam neuzspieda savu gribu, asajos strīdos ik pa laikam atskanēja viņa mierīgā balss – var jau arī tā…" Tieši ši neuzbāzība, viņa labestība mani ļoti iespaidoja." Dzejnieks, gleznotājs un mākslas kritiķis Oļģerts Saldavs atceras, kāda nostāja Ansim Cīrulim bija, sastopoties ar citiem māksliniekiem. Atturīga kautrība, visa uzmanība pret otra stāstījumiem, neliekot sevi manīt. Nekad nerunājot par savu darbu, nekad to nenostādot kā pašvērtību. Viņš klusi izdzēra savu kafijas tasi, uzsmaidīja gaišu latvieša smaidu, katram paspieda roku un aizgāja savās dienas gaitās un pienākumos. Kafejnīcā viņš negāja, mīlēdams tās atmosfēru – viņš to apmeklēja īsu brīdi pusdienas cēlienā, kad tur kādreiz salasījās latviešu gleznotāji un literāti. Bet sacītais ir tikai maza epizode no Cīruļa dzīves gaitām, kuras viņš nostaigāja darbīgs un pieticīgs.
Kā izskatās nākotnes juridiskā konsultācija un cik sekmīga varētu būt mākslīgā intelekta lietošana, risinot reizēm ļoti sarežģītas problēmas, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Kā mākslīgais intelekts var palīdzēt labāk, efektīvāk apkalpot klientus, kā tas var palīdzēt efektivizēt notāra biroja darbu un vai kaut ko vajag reglamentēt arī ar likuma spēku. Vērtē Notāru padomes priekšsēdētājs Jānis Skrastiņš un Latvijas Zvērinātu notāru padomes locekle Ilze Metuzāle. "Lai kvalitatīvi apkalpotu klientu, nepieciešams apkopot informāciju dažādos reģistros un datu bāzēs, manuāli tas aizņem laiku. Ja tajā varam piesaistīt mākslīgo intelektu (MI), kas daudz ko sagatavo, apkopo un iedod notāram kaut kādu analīzi, līdz ar to vairāk laika var veltīt klientam. Ir daudzas lietas, ko MI tāpat kā pie ārsta vai jurisprudencē nespēs izdarīt, jo ir vajadzīga empātija, subjektīvas lietas, ko mašīna.. Ja pat ir vienādas mantojuma lietas, ir skaidrs, bet subjektīvi apstākļi liek iesaistīties cilvēkam un mašīna vismaz tuvākā nākotnē to nevarēs izdarīt. Varbūt pēc 20 gadiem tas būs iespējams," analizē Jānis Skrastiņš. "Arī šobrīd notārs strādā ar sagatavēm un ir sistēmas, kas mums palīdz, atzīst Ilze Metuzāle. "Vienkārša testamenta sagatavošana neaizņem vairāk par trim līdz piecām minūtēm varbūt. Neesmu pamēģinājusi, bet domāju, ka "chatgpt" vienkāršu novēlējumu varētu uzrakstīt un nekas nebūtu aplams un nepareizs. Bet vienmēr, lai cik būtu jaudīgas mākslīgā intelekta sistēmas, ir jāatceras, ka tie ir algoritmi, standartizēti algoritmi, ko sistēma ir apguvusi no iepriekšējām situācijām. Vienmēr būs vajadzīgs cilvēks, kurš pieņem lēmumu, cilvēks, kurš uzņemas atbildību par to, ko tā algoritmu mašīna ir saveidojusi. Arī cilvēks, kurš algoritmam iedod pareizo informāciju, pareizos atslēgas vārdus un varbūt pareizos apstākļus, lai dokuments būtu atbilstošs un vislabākais cilvēkam, kuram viņš ir vajadzīgs." Bez cilvēka neiztiks! Tomēr Jānis Skrastiņš min, ka notāri kopā ar IT speciālistiem vēlas radīt rīku, kas atpazīst vajadzību un sašķiro informāciju. "Lai nav katru reizi cilvēkam nav jāuzdod visi standarta jautājumi, to var izdarīt mašīna ar standarta frāzēm un jautājumiem. Saprast, kur cilvēku novirzīt, vai viņam vajag vienkāršu pilnvaru, vai tā ir sarežģīta mantojuma lieta vai kāds darījums. To darīsim tuvākajā laikā," atklāj Jānis Skrastiņš. "Primāri tikt galā ar sadrumstaloto komunikāciju un apvienot vienā kanālā, kur kāda klienta vajadzība nonāk - notāram vai konsultantam, pēc sarežģītības pakāpes." Kā piemēru viņš min vecāku pilnvaru bērniem, dodoties uz kādu vasaras nometni. "Tagad ir katram jāstāsta, viņš atsūta datus. Tas rīks varētu būt, ka cilvēks jau pats ievada savus personīgos datus mūsu sistēmā, tā uzģenerē dokumenta sagatavi, tad tikai atliek konkrētā laikā atnākt pie notāra, pārbaudīt, vai tiešām tu esi tas vecāks, pārbaudīt standarta lietas, ko pārbaudām - rīcībspēju, dokumentus, identitāti," skaidro Jānis Skrastiņš.
Stāsta pianists Ventis Zilberts Komponista Jāņa Ivanova daiļradē solodziesmas žanrs aizņem nelielu, bet diezgan būtisku vietu – apmēram 25 kompozīcijas. No tām tipogrāfiski iespiestas tikai trīs dziesmas 1959. gadā. Šajā izdevumā divām dziesmām – "Latgales līdumos" un "Manas dzimtenes pusē" – kā teksta autors minēts A. Eglājs. Vienmēr likās jocīgi, ka dzejniekam nav minēts pilns vārds. Man ik pa laikam dažos komponista daiļradei veltītajos koncertos nācies komentēt atskaņojamos darbus, tajā skaitā šīs pieminētās solodziesmas. Atceros, ka muzikologs Olģerts Grāvītis kādā sarunā, stāstot par pieminēto trīs dziesmu izdevumu, atcerējās, ka Jāņa Ivanova dziesmas "Latgales līdumos" teksta autora Andreja Eglīša vietā izdevuma veidotājiem minējis citu, vārda saknē mazliet līdzīgu uzvārdu - Eglājs. Kāpēc? Lai tā laika cenzūra akceptētu nošu izdošanu. Saprotams, ka Andreja Eglīša vārds 1959. gadā pārsvītrotu ideju izdot kaut vai vienu dziesmu, un nebūtu iedomājams šāds konteksts – Jānis Ivanovs – tolaik Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas profesors, Valsts prēmijas laureāts, LPSR Tautas mākslinieks, un Andrejs Eglītis – trimdinieks un tā laika izpratnē buržuāziskais nacionālists. 1939. gadā periodikā un arī dzejoļu krājumā "Varavīksna" var atrast publicētu dzejoli "Latgalē" – tas patiešām ir tas, kura rindiņas redzamas notīs dziesmā "Latgales līdumos" - tā tapusi 1940. gadā. Padomju laikā laikrakstu publikācijās, rakstot par šo Jāņa Ivanova dziesmu, autoriem droši vien vajadzēja visādi izlocīties, lai, pasarg' Dievs, nebūtu jāmin tolaik ļoti nevēlamā Andreja Eglīša vārds. Tā, piemēram, 1956. gada žurnālā "Karogs" muzikologs Artūrs Verners komponista 50. jubilejas reizē, apcerot viņa daiļradi, piemin dziesmu "Latgales līdumos" ar it kā Kārļa Skalbes tekstu. Savukārt 1974. gadā kādā laikraksta "Cīņa" recenzijā (sakarā ar Jāņa Ivanova iemīļotā dziedoņa Tāļa Matīsa 70 gadu jubilejas koncertu) vēl viena nepareizība, varbūt apzināta. Recenzijā minēts, ka jubilejas koncertu jubilārs sāka ar sava novadnieka Jāņa Ivanova dziesmu "Latgales līdumos", kurai teksts paša dziedātāja sacerēts. Un kā ar otru dziesmas "Manas dzimtenes pusē" tekstu? Vismaz Andreja Eglīša kopotajos rakstos nav atrodams tāds dzejolis. Atrisinājums ir gluži negaidīts – periodikā atrodama publikācija 1937. gada laikrakstā "Rīts". Dzejoļa autors – Kārlis Baltpurviņš, pēc kara trimdinieks ASV. Tikai rodas jautājums, kāpēc notīs arī šai dziesmai kā teksta autors minēts mistiskais Eglājs? Mans minējums – iespējams, Olģerta Grāvīša domu gājiens bija, kā tautā saka: "Pie vienām sāpēm, varbūt izies cauri, liksim to pašu Eglāju arī šai dziesmai!" Runājot par dzejnieku, režisoru un aktieri Kārli Baltpurviņu – noteikti viņš un Jānis Ivanovs bija labi pazīstami, 30. gadu otrajā pusē komponists strādāja par diriģentu Rīgas radiofonā, savukārt Kārlis Baltpurviņš bija darbinieks radiofona literārajā daļā. Starp citu, viņš ir dziesmas “Pie Dzintarjūras”, jeb kā rakstīts 1939.gada izdotajās notīs “Dzintarjūras krastā”, latviskā teksta autors. Un šī dziesma, kā mēs zinām no vēstures, pirmo reizi skanējusi kinofilmā “Zvejnieka dēls”. Tā nu iznācis, ka viens pseidonīms jeb, kā teiktu literatūrzinātnieks Ilgonis Bērsons, segburts un segvārds A. Eglājs, kas minēts notīs, ticis vienlaikus diviem dzejniekiem – Andrejam Eglītim un Kārlim Baltpurviņam, pašiem tos neizvēloties un droši vien nezinot par to... Iedvesmu sniegt šo mazo vēstījumu man deva lieliskā segburtu un segvārdu mednieka, jau pieminētā Ilgoņa Bērsona grāmatas par tiem. Tēlaini sakot, piemērīju viņa mednieka zābakus – tie derēja, gan jau tos uzvilkšu atkal kādu citu reizi.
"Vienmēr tas muļķīgais arguments – mums nav naudas, tas ir par dārgu... Nacionālajai kultūras celtnei nedrīkst taupīt! Mums ir jāparāda, ka atradīsim pēdējo kapeiku, varbūt ēdīsim ļoti pieticīgi, dzīvosim ļoti pieticīgi, brauksim pieticīgās mašīnās, bet kultūras celtne, kas parādīs mūs kā nāciju, būs! Un tā būs efektīga! Visa pasaule zina, kas ir Sidnejas opera. Kāpēc latviešiem nav šo ambīciju? Mums ir ambīcijas par basketbolu, mums ir ambīcijas par hokeju, bet kāpēc mums nav ambīciju par kultūrceltnēm?!" – runājot par Rīgas akustisko koncertzāli, intervijā "Klasikas" direktorei Gundai Vaivodei emocijas neslēpj Valdis Zatlers – Valsts prezidents no 2007. līdz 2011. gadam, izcils ķirurgs un savulaik – arī azartisks basketbolists un bundzinieks. Viņš ir arī cilvēks ar "zaļajiem pirkstiņiem" – kamēr siltumnīcās briest vīnogas un tomāti, fantastiskajā dārzā acis priecē hortenzijas, rozes un peonijas. "Ja mūzikā Bahs ir tas, kurš mani harmonizē un paceļ tādā stāvoklī, ka šķiet – es lidoju, šeit tā ir daba, kurā viss ir tā, kā tam jābūt. Tā ir dabas loģika. Bet prāta loģika bieži vien mūs aizved bīstamos neceļos," domīgi teic Zatlera kungs, kurš, nesen īstenojis sapni par Brīvības pieminekļa izgaismošanu, nu ķēries pie Laikmetīgās mākslas muzeja idejas iedzīvināšanas. Gunda Vaivode: Ne tikai kolēģi radio, bet žurnālisti visdažādākajos medijos arvien vaicā pēc tava viedokļa visdažādākajos – svarīgos un arī mazāk svarīgos, ikdienišķos jautājumos. Tā ir redzamā daļa un dzirdamā daļa. Bet kāda ir prezidenta ikdienas dzīve pēc prezidentūras: kādi pienākumi paliek, kas nāk no jauna? Valdis Zatlers: Dzīve turpinās un jāatrod tāds dzīvesveids, kurā jūties labi un kurā no tevis būtu kāds labums arī citiem. Kā parasti jokoju – man ir kaut kas jādara, jo man par to prezidenta pensiju maksā! Man ir atbildības sajūta par to, ko varu sniegt citiem cilvēkiem. Jo prezidenta laiks ir ļoti interesants: cilvēks [šajā amatā] uzzina ļoti daudz – arī to, ko nav iespējams uzzināt ne no grāmatām, ne no interneta, ne no žurnāliem, un bijušo prezidentu, tostarp arī mans pienākums ir ar to dalīties. Zinu, ka tu joprojām brauc arī uz dažādām konferencēm un saietiem: tā arī ir daļa no dzīves? Tā ir daļa no dzīves, jo, pirmkārt, tas bieži vien ir prāta treniņš – ir kāda tēma, kas varbūt tev nav tik tuva.Pieņemsim, Ķīnā savulaik man bija jārunā par pilsētbūvniecību. Nu, ko es zinu par pilsētbūvniecību? Neko! Piezvanu saviem draugiem arhitektiem un saku – man kā prezidentam vajadzīgs īss brīfings, pastāstiet man, lūdzu, kāda ir lietas būtība. Kļūsti izglītotāks, un tad arī savu domu pasaki. Bet svarīgi ir pateikt savu domu. Jo tādus, kas "atskaņo" to, kas jau kaut kur ir pateikts, lielā vērtē netur. (..) "Iekustināt cilvēkus ir samērā grūti" Darīt labu valstij, darīt labu cilvēkiem. Brīvības pieminekļa izgaismošana lielā mērā kļuvusi iespējama, pateicoties tev un tavai neatlaidībai. Vairākus gadus tu biji Brīvības pieminekļa izgaismošanas fonda vadītājs. Bet kas ir nepieciešams, lai iekustinātu arī pārējos? Jo ziedojumu mērķu šobrīd ir tik ļoti daudz. Pacietība, neatlaidība un ļoti skaidra ideja. Jo iekustināt cilvēkus ir samērā grūti – nav tā, ka mēs uzreiz tev sekojam, jo tava ideja ir laba. Parasti tā pirmā atbilde ir – mums tas nav vajadzīgs, "priekš kam" tev tas vajadzīgs, un kāpēc vispār mums tas vajadzīgs – mēs taču bez tā varam iztikt. Un tad pienāk tā diena, kad visi saka – jā, tas ir vajadzīgs! Tātad tev ir jādarbojas neatlaidīgi, pacietīgi un pat pašvaldības vai valsts iestādes – tad, kad politiķi redz, ka cilvēki darbojas un viņiem kaut kas sanāk, tad arī viņi uzreiz piedalās. Bet, ja tu prasi konkrēti par Brīvības pieminekļa izgaismošanu, tad teikšu tā: tas, kas notika trīs gadu laikā, īstenībā ir brīnums. Jo pēc tam ar daudziem citiem projektiem gājis ļoti grūti. Bet – ideja! Toties tagad ir tik skaisti, vakarā garāmejot. Man prieks! Un visi uztver, ka tā tas vienmēr ir bijis. Jo pie labajiem darbiem jau mēs ātri pierodam. Toreiz tu teici: "Kad atskārtu, ka piemineklis ir tumsā, nolēmu rīkoties!" Tagad tumsas zonā ir ļoti daudz kas, un tu atkal esi nolēmis pieķerties vienai konkrētai – Laikmetīgās mākslas muzeja īstenošanai. Redzi, jākoncentrējas uz kaut ko kaut ļoti konkrētu, uz vienu lietu, un par to ir jāstāsta. Varu pateikt, kāpēc mani interesē tieši Laikmetīgās mākslas muzejs. Mūzikā notiek daudzi skaisti pasaules pirmatskaņojumi, un mums vismaz ir koncertu vietas, ja ne koncertzāles, kurās mēs tos varam dzirdēt. Bet vizuālajā mākslā praktiski nav tādas vietas, par kuru varam teikt – pasaules pirmizstādījums kaut kam, kas radies šodien Latvijā, un te nu mēs to varam redzēt. Un vēl mani aizrāva ideja, ka nedrīkstam palikt vecos muzeja stereotipos – sak, tur ir mākslas darbi, mēs pārdodam biļetes, izīrējam telpas kafejnīcai. Tas ir diezgan vecmodīgi, tas neatbilst mūsdienu laikam. Muzejs ir vieta, kurp vedam savus bērnus, uz kuru iet jauni cilvēki, kuri tur var izpausties, kuri iemācās nebaidīties no tā, ka viņi ir radoši, ka viņi var kaut ko ieraudzīt savādāk vai parādīt savādāk. Muzejs ir templis, kurā mutuļo šodienas radošā doma. Ja mēs to tā uztveram, tad tas ir nenormāli vajadzīgs. "Nenormāli" saku tāpēc, ka normālos apstākļos tam jau sen bija jābūt. Divi starptautiski projekti ir bijuši: pirmais, kam bija jābūt Andrejsalā – pasaulslavenā nīderlandiešu arhitekta Rema Kolhāza projekts. Otrs – sera Deivida Adžeja projektētā ēka Skanstes rajonā, Hanzas ielā… Jā, un atkal mums ir pasaulslavens arhitekts, kurš iedziļinājies tieši Latvijas vidē un konkrētā vietā pēc labākās sirdsapziņas radījis arhitektonisku projektu, un mēs atduramies pret to, ka nepieņemam šo lēmumu... Nepieņemam arī dāvinājumu. Otro, kam bija jābūt gatavam 2021. gada 18. novembrī, ABLV banka vēlējās atdāvināt valstij, bet valsts nepieņēma, jo "projekts nav kristāldzidrs", kā teica kultūras ministrs Nauris Puntulis. Savukārt kolekcija ir bankas īpašums, kas brīdī, kad tiks atklāts Laikmetīgās mākslas muzejs, būtu jāatdāvina valstij. Muzeja nav. Projekts ir pat ļoti kristāldzidrs, bet dāvinātāji varbūt nav tik kristāldzidri mūsu izpratnē šodien. Bet fakts ir tāds, ka cilvēkiem šķiet, ka muzejus rada paši mākslinieki, tāpat kā koncertzāles rada mūziķi. Īstenībā tas tā nav. (..) Lēmumus pieņem politiķi. Visi lielie, skaistie projekti, no kuriem pasaulē visspilgtākais piemērs ir Sidnejas opera – lēmumus par šiem projektiem pieņēmuši drosmīgi politiķi, kas Sidnejas gadījumā saprata, kāda ir šīs operas nozīme Austrālijā. Tāpēc jāsaprot, kāda būtu Laikmetīgās mākslas muzeja nozīme Latvijai un tās nākotnei. Ja esam ļoti daudz sasnieguši ar savu Dziesmu svētku kultūru, mūzikas skolām un mākslas skolām, tad šī soļa iztrūkst. Bet mūsu politiķi jau arī – kamēr vieni nolemj, atnāk nākamie un nobīda malā. Politiķiem vajag ieklausīties cilvēkos – ko cilvēki vēlas. Ja paskatāmies uz lietām pavisam vienkārši: saliek krāsainus zaķīšus Rīgas parkos, un cilvēki ved bērnus, skatās un priecājas. Cilvēkiem vajag kādu estētisku notikumu! Jā, bieži vien tas ir arī kaut kas neestētisks, bet tam nav nozīmes – galvenais ir notikums un brīvība. Nesen biju diskusijā, kur viena kundze teica: strādājam pie tā, lai būtu juridiski definēta brīvība. Tajā brīdī gandrīz palēcos, jo domāju – kas tas tāds? Mēs varam juridiski definēt tiesības, bet brīvību – māksliniecisko, radošo brīvību jūs nevarat definēt! Jo tā ir sajūta, kas ir katrā cilvēkā, katrā māksliniekā. Viņam pašam jājūtas brīvi. Bet kā viņš var justies brīvi, ja redz apkārtējo vidi? Lai rastos viens ģēnijs, lai būtu vēl viena Vija Celmiņš, mums jābūt vismaz tūkstotim cilvēku, kas mēģina radīt jaunu mākslu. Bet tā ir arī izglītības lieta: Laikmetīgās mākslas muzejs kalpotu arī kā izglītības līdzeklis. Jo izpratne par laikmetīgo mākslu cilvēku vidū šobrīd ir ļoti šaura. Bieži vien arī nievājoši slikta, jo ar to nereti asociē vien nesaprotamas instalācijas vai abstrakcionismu, kas, iespējams, ir aizsegs ideju trūkumam. Tieši izglītība un regulārs mākslas patēriņš varētu šo situāciju glābt. Muzejs tam lieti noderētu. Visa laikmetīgā māksla jau nav tā vērta, lai to saprastu un par to priecātos. Tas arī ir fakts. Bet ir ļoti daudz cilvēku, kuri saka – es to īsti neizprotu, bet saprotu, ka muzejs ir vajadzīgs. Tātad ir cilvēki, kuri domā sabiedriskās kategorijās. Katrā pilsētā, kur ir modernās mākslas muzejs, es to apmeklēju – vienkārši mani interesē, kā tas tur notiek. Un vienmēr tajos kaut ko atrodu – kaut ko, kas varbūt būs paliekošs. Jo jābūt arī reālistiem: skaistajā impresionisma glezniecībā, par ko mēs jūsmojam, bija arī daudz vāju mākslinieku, bet tie kaut kur pazuda – palika tikai tie, kas tiešām bija ļoti vērtīgi un pārlaicīgi. Kā visās lietās! Jā, bet mēs dzīvojam šodienai, un mums jāsaprot, ka visu laiku nevarēsim rādīt Alberta ielas jūgendstilu, sakot, cik mēs esam izglītoti, kulturāli cilvēki, cik skaista ir mūsu pilsēta un valsts, kurā ir patīkami atrasties. Mums ir kaut kas jārada arī šodien. "Visu laiku kaut ko pielāgot, pārveidot – tā ir patērētāja domāšana" Tu pieminēji Sidnejas operu, kas, protams, ir arhitektūras ikona. Šobrīd tiek runāts par "New Bauhaus" principu – izmantot jau esošās celtnes jaunai funkcionalitātei. Mans principiālais uzstādījums – kāpēc mums vajag kaut ko pielāgot?! Mums vajag kaut ko jaunu, kas raksturīgs tieši šim gadsimtam, konkrētajai desmitgadei. Jo tad, ja radīsim kaut ko jaunu, šī mūsu laika iezīme paliks simtiem gadu – ja mēs to izdarīsim veiksmīgi, protams. Bet kaut ko visu laiku pielāgot, pārveidot – tā ir tāda patērētāja domāšana, tā nav vīzijas domāšana. Es vienmēr saku, ka mūsu Rīgai vajadzīgs mērs, kas ir rīdzinieks un kurš mīl Rīgu, nevis vienkārši vietas izpildītājs, kurš aizpilda šo vietu. To varam teikt par daudzām amatpersonām. Mums ir vajadzīgi cilvēki, kuri deg par konkrētajām lietām un kas saprot, ka tieši vide pilsētā ir tā, kas pievelk (vai nepievelk) cilvēkus, kur vietējie jūtas īpaši labi, kuru viesi nāk un apbrīno. Mums jāspēj atkārtot tās Rīgas veiksme, kas bija pirms Pirmā pasaules kara, tātad 19. gadsimta beigas, 20. gadsimta sākums. Ja nezinām, ko un kā darīt, paskatāmies, ko darīja Armitsteds (Džordžs Armitsteds (1847-1912) – inženieris, rūpnieks, Rīgas pilsētas galva laikā no 1901. līdz 1912. gadam – red.) un kā viņš to darīja. Esam saņēmuši viņa mantojumu. Bet ko mēs atstāsim mantojumā? Ko par mums padomās mūsu bērni? Tā ir ļoti svarīga lieta, jo pilsētvide un kultūrvide ir galvenās, nevis, piedodiet, labs restorāns. Esam diezgan loģiski nonākuši līdz vēl vienai trūkstošai vietai Rīgas kartē – pie koncertzāles. Šobrīd pēdējā nodaļa šajā milzīgi garajā eposā ir Rīgas filharmonija Kongresu namā. Kāds ir tavs viedoklis par šo izvēli? Mums jau bija ideja par bijušās LPSR Komunistiskās partijas Centrālkomitejas mājas pārbūvēšanu. Tagad atkal grasāmies kaut ko pārbūvēt. Bet tā nebūs jaunā arhitektūra! Pat ja sasniegsim akustiskās prasības, tā nekad nebūs jaunā arhitektūra. Nekad nevarēsim pateikt, ka mēs, 21. gadsimta rīdzinieki, esam to uzbūvējuši. Tāpēc man vienmēr kļūst skumji, kad atceros, kā pazuda ideja par unikālo celtni uz AB dambja. Vienmēr tas muļķīgais arguments – mums nav naudas, tas ir par dārgu. Nacionālajai kultūras celtnei nedrīkst taupīt! Mums ir jāparāda, ka atradīsim pēdējo kapeiku, varbūt ēdīsim ļoti pieticīgi, dzīvosim ļoti pieticīgi, brauksim pieticīgās mašīnās, bet kultūras celtne, kas parādīs mūs kā nāciju, būs! Un tā būs efektīga! Arhitektūru nevajag novērtēt par zemu. Jo tā pati Sidnejas opera – īstenībā man bija pārsteigums, ka tur apmēram ir tikai divas trīs operizrādes mēnesī. Austrālijā ir 20 miljoni iedzīvotāju, tā ir ļoti plaša teritorija, piesaistīt lielas zvaigznes no visas pasaules arī ir tā, kā ir, un viņi faktiski eksponē šo namu kā arhitektūras brīnumu. Arhitektūru kā mākslu. Jo pati celtne ir kaut kas. Un visa pasaule zina, kas ir Sidnejas opera. Kāpēc latviešiem nav šo ambīciju? Mums ir ambīcijas par basketbolu, mums ir ambīcijas par hokeju, bet kāpēc mums nav ambīciju par kultūrceltnēm?! "Nevajag nicināt kultūru, ja tai ir kultūras vērtība" Ir vēl viens jautājums, kuru gribu tev pavaicāt – par krievu kultūru. Nav šaubu, ka tā ir būtiska pasaules kultūras – īpaši jau mūzikas – daļa, ar kuru lielā mērā saaudzis arī mūsu reģions. Cik tālu vai dziļi vajadzētu ietiekties atteikšanās kultūrai? Vai to attiecinām uz padomju laiku, atsevišķiem politiski iekrāsotiem darbiem, un kā ar mūziķiem un viņu attieksmes paušanu vai nepaušanu? Pirmkārt, tajā brīdī, kad kādā vietā sāk dedzināt grāmatas, iznīcināt pārtiku vai rediģēt kultūru, dalot to "labajā" un "sliktajā", it sevišķi gadījumā, ja tā ir pagājušo gadsimtu kultūra – tas nav labs rādītājs par to, kas notiek cilvēku galvās. Jo kultūra tomēr ir universāla. Protams, tā vienmēr tiek izmantota arī politiskiem mērķiem – kaut kas tiek izcelts, jo arī paši mākslinieki, kas radījuši šo kultūru, nereti bijušas ļoti pretrunīgas personības. Es varbūt šobrīd piebremzētu ar tās popularizēšanu, bet teikt, ka mēs nespēlēsim Čaikovski – tas vienkārši ir muļķīgi. Tas nav kulturāli. Tas, ka Krievijā rodas pseidokultūra, un arī Padomju Savienībā bija pseidokultūra – no tās gan vajag norobežoties pilnīgi un galīgi. Jo šī kultūra radīja to monstru, kas šobrīd ir agresīvā, militarizētā Krievija. Bet izslēgt komponistus un rakstniekus, kuri 19. gadsimtā rakstīja pasaules humānismā un arī cilvēka psihes izpratnē balstītus darbus – tas ir muļķīgi. Tas būtu apmēram tā, ja mēs sāktu atteikties no Korāna vai no Bībeles, sakot, ka šī nu gan ir slikta grāmata. Tā nedrīkst. Tā ir vēsturiskajā kultūrā balstīta pieredze, tie ir kultūrslāņi, kas klājušies. Mēs varam uzlikt "stop" darbiem, kas radušies, sākot no 1917. gada un Lielās oktobra revolūcijas, no kura sākās visas šausmas un vēl joprojām turpinās. Un ja vēl paskatāmies, cik daudzi no krievu komponistiem dzīvojuši Amerikā, nevis Krievijā... Nevajag dedzināt grāmatas, nevajag mest ārā pārtiku un nevajag nicināt kultūru, ja tai ir kultūras vērtība! Situācijas jau ir ļoti dažādas: arī šobrīd pasaulē uz vienas skatuves uzstājas gan krievu mākslinieki, gan ukraiņi. Tas viss ir emocionāls jautājums, kas atkarīgs no tā, cik katrs konkrētais cilvēks ir saistīts ar karu. Tas, ka karš ir vājprāts, un šo vājprātu uzsāka Krievija un tā ir jāaptur nevis uz īsu brīdi, bet uz visiem laikiem, par to neviens nešaubās. Bet ir daudzas citas lietas, ar kurām mēs varam daudz efektīvāk iedarboties, nevis teikt – nespēlēsim Čaikovski. "Valsts apbalvojumus dodam par maz" Ir lietas, kuras cilvēkiem ir svarīgas, un viena no tādām lietām ir pateicība. Triju Zvaigžņu ordenis: tu pats esi tā ieguvējs, un esi darbojies arī Ordeņu kapitulā. Arī pati esmu Ordeņu kapitulā un būšu arī tā jaunajā sasaukumā, tāpēc man dažreiz bijis ļoti skumīgi, ja saka, ka ordeņus dala pa labi un pa kreisi. Parasti gan to saka tie, kuri ordeni nav saņēmuši. Bet mēs taču ļoti labi zinām, cik ļoti laimīgi ir tie cilvēki – un viņu nav nemaz tik daudz –, kuri šo ordeni saņem. Jo tā ir valsts pateicība par labu darbu. Visi cilvēki alkst atzinības. Jā, visi cilvēki, kuri godprātīgi strādā, zina, ka viņi labi strādā, bet, ja kāds no malas pasaka – jūs labi strādājat, paldies jums par to! – viņi jūtas emocionāli un arī valstiski piepildīti. Runājot par skaitu – tam nav nozīmes. Šie cilvēki ir jāierauga! Joprojām uzskatu, ka valsts apbalvojumus dodam par maz. (..) Un tas bēdīgākais – cilvēki varētu daudz vairāk pamanīt tos, kuri ir pelnījuši! Jo ordenim taču kādu izvirza apkārtējie cilvēki. Es arī tagad nonāku tādās situācijās... Piemēram, cilvēks vienā darbavietā strādā četrdesmit gadu. Šis cilvēks ir novērtējams! Viņš ir bijis uzticīgs, viņš ir godprātīgi strādājis. Viņš ir redzējis savu vietu mūsu valstī, mūsu dzīvē. Viņš ir pelnījis valsts apbalvojumu. Šādus cilvēkus vajadzētu vairāk pamanīt. Jo priekšnieks priekšnieku dzen, priekšnieks priekšnieku izvirza, bet daudz svarīgāki ir cilvēki, kurus ikdienā nepamanām. Atceros, kad apbalvojām vienu sētnieku – un tieši par darbu visa mūža garumā, ja nemaldos, tie bija piecdesmit gadi –, visi uzreiz: bet mums vēl ir daudz labu sētnieku!" Nu, lūdzu – atrodiet viņus, parādiet! Mums jāpaskatās sev apkārt, lai uzticētos viens otram, lai redzētu, cik esam spēcīga tauta. Bet bieži vien mēs nokavējam. Jo visiem liekas, ka ordenis – tas ir tad, kad tu aizej pensijā. Tad tev iedod ordeni. Nē! Ordeni esi pelnījis arī tad, ja esi izdarījis kaut ko ļoti lielu, būtisku... Šobrīd būs jautājums par hokejistiem, kuri izcīnīja trešo vietu pasaulē: nevajag gaidīt, kamēr viņi aizies pensijā! Bet uzreiz parādās kādi citādi piegājieni – jā, bet ir daudzi cilvēki, kas ar to strādāja, un beigu beigās varbūt būs 20 spēlētāju un 40 funkcionāri… Jāsaprot taču, kas ir galvenais šajā panākumā, un tie ir spēlētāji un treneri. Pēdējos trīs vakarus esam pavadījuši dažādos teātros – gan Jaunajā Rīgas teātrī, gan Nacionālajā, gan Dailē, apmeklējot sezonas pirmizrādes. Kāds ir tavs viedoklis par redzēto? Ir ļoti interesanti, ko katrs teātris ir izdomājis – kāda būs tā izrāde, ko viņi vēlas parādīt skatītājiem, lai sezonas laikā cilvēki nāktu uz izrādēm. Bija ļoti dažādi, un tas arī bija tas labākais – ka bija ļoti dažādas izrādes par ļoti dažādām tēmām. Tāpēc novēlētu visiem teātriem tā turpināt un nebaidīties no tā, ka jūs kādreiz kritizē – par to kritiķiem algu maksā. Bet fakts ir tāds, ka tā ir daļa no mūsu kultūras, no mūsu dzīves. Gribu, lai mūsu dzīve būtu arvien labāka, gaišāka. Un lai mūzikā pēc iespējas vairāk būtu mistērijas. "Prāta loģika bieži vien mūs aizved bīstamos neceļos" Tu esi cilvēks ar "zaļajiem pirkstiņiem". Tev ir vairākas siltumnīcas, kurās aug vīnogas un tomāti, un tev ir fantastisks hortenziju, rožu un peoniju dārzs. Kas ir tas, kāpēc tu to dari? Atslēgvārds ir harmonija. Piemēram, Bahs mūzikā ir tas, kas mani kaut kādā veidā harmonizē un paceļ tādā stāvoklī, ka šķiet – es lidoju! Šeit tā ir daba – iespēja vērot, spēja nedaudz ietekmēt, kaut arī spēja ietekmēt dabu – tā īstenībā ir ilūzija. Tas nekad nebūs iespējams, jo daba vienmēr ietekmēs mūs. Austrālijas aborigēnu dzīves princips – nevis zeme pieder mums, bet mēs piederam zemei. Šovasar, piemēram, pievedu mazbērnu pie rozes un saku – paskaties, vai tā smaržo vai nesmaržo? Un viņš saka – jā, smaržo pēc ziepēm! (smejas) Un tad es saku – tās ziepes smaržu ir ieguvušas no šīs rozes. Urbanizācija un dzīvošana pilsētvidē nu jau vairākās paaudzēs ir bīstama, jo rada to, ka prāts ņem virsroku pār saprātu. Latviešiem ir tā privilēģija, ka dabas gēni ir gandrīz visās ģimenēs, un mūsu saprātam būtu jāņem virsroka pār prātu, jo ar prātu var izdarīt TĀDAS muļķības un TĀDU ļaunumu gan sabiedrībai, gan nākotnei, gan mūsu bērniem, gan planētai kopā! Dabā viss ir tā, kā tam jābūt – loģiski. Tā ir dabas loģika. Bet prāta loģika bieži vien mūs aizved bīstamos neceļos. Septembris ir dzejas mēnesis. Tev ir kāds dzejolis kabatā? Man ir trīs mantras, no kurām divas gan nav dzeja. Tā ir Tēvreize, kas nav dzejolis, bet kurā ir ļoti piesātināts teksts. Otra mantra ir [Džona] Kenedija runa viņa inaugurācijai, kas ir ļoti gudrs teksts – vienmēr pie tā atgriežos. Bet viens teksts, ko man iedzina skolā un kas gan ir dzeja, ir Šekspīrs: "Būt vai nebūt – tāds ir jautājums. Kas prāta cienīgāk – vai paciest tūkstoš bultu, ko sūta ļaunais liktenis, vai pacelt ieročus pret posta jūru, un, pretim stāvot, izbeigt to?" Tas ir mans brīvais tulkojums, jo īsti nepatīk tas īstais tulkojums – man liekas, ka nav īsti šekspīriski precīzi. Tas arī ir viens ļoti pielādēts teksts, ko esam primitivizējuši līdz "Būt vai nebūt". Daudz svarīgāks ir nākošais jautājums: "Kas prāta cienīgāk…" Saruna drīzumā būs lasāma arī portālā lsm.lv.
"Mēs esam kā nelielas skrūvītes šajā pasaules politiskajā situācijā, taču arī mēs ko varam," par savu sūtību pierobežā saka paši mākslinieki. Aizvadītās nedēļas garumā projekta "Collective Community Movement" ietvaros Latvijas pierobežā – Piedrujā un Indrā – notika ekspedīcija "MĒS – Mūsu Ēras Stāsti". Ekspedīcijas dalībnieki – mākslinieki, žurnālisti, režisori pievērsās pierobežas iedzīvotāju stāstiem par draudzību, kas pārvar šķēršļus, un pierobežas identitātei, pētot pierobežas sociālo un politisko klimatu kopumā, apzinot tā iekšējās kulturālās, valodiskās un epistēmiskās robežas. Kā viens no šīs ekspedīcijas pēdējiem pasākumiem bija pierobežā – mākslinieces Gundegas Evelones vadītā “Vēstuļu vīšanas darbnīca”, kurā līdz ar ekspedīcijas dalībniekiem tika aicināti piedalīties arī vietējie iedzīvotāji, kopā uzrakstot vai uzzīmējot īpašas formas vēstuli. Viss uzrakstītais, uzzīmētais un izveidotais tika ievīts kopējā vēstuļu vijumā ar nosaukumu - "Robežu NAV. Politisku un intīmu vēstuļvijumu pludināšana uz Latvijas-Baltkrievijas robežas", kas performatīvā akcijā tika nodots Daugavas pretējam krastam – Baltkrievijas pusei. Kāds vēstījums tika iekļauts šajā vēstuļu simboliskajā vijumā, kādi secinājumi par ekspedīcijā pieredzēto pašiem māksliniekiem un kāda bija galvenā šīs ekspedīcijas ideja, par to ierakstā no Baltkrievijas pierobežas Indrā un Piedrujā. Latvijas mākslinieku ekspedīcija Baltkrievijas pierobežā notiek jau ne pirmo gadu. Māksliniekus interesē, kā dzīvo cilvēki pierobežā, ko tie jūt, ko domā, kā uztver notiekošo pasaulē un aiz robežas, kas tiem ir pavisam blakus. „Pirmo gadu bijām Indrā, tad Piedrujā un tagad atkal esam bāzēti Piedrujā. Mēs šo ekspedīciju organizējam jau trešo gadu, katru reizi citā ietvarā. Iepriekš mēs to darījām Integrācijas projekta ietvaros, šogad tas notiek festivāla Survival Kit 14 ietvarā. Vienmēr mērķis ir viens – apzināt, kas notiek mūsu pierobežā un tagad, pēdējos gadus Krievijas Ukrainas kara kontekstā, šis jautājums ir īpaši aktualizējies,” Ssāsta mākslas kuratore un Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese. „Mums gribas saprast, kā cilvēki reaģē uz notikumiem pasaulē, uz tādām turbulencēm, kas lielā mērā skar arī mūs. Un šī gada festivāla Survival Kit tēma „Attāluma draudzības” ietiecas arī mūsu ekspedīcijā.Mums gribas saprast, kādas ir šīs attāluma draudzības vai nedraudzības vai kādas ir šīs pārrautās saites starp piemēram Piedrujas vai Indras iedzīvotajiem un Baltkrieviju – Druju otrā Daugavas pusē. Kas tagad tur notiek, šī situācija ir mainījusies tieši kara dēļ. Mēs mēģinām tagad izsekot tos pavedienus, kā mēs uz to varam paskatīties.” Šis skatījums primāri notiek caur šo ekspedīciju, tieši tiekoties un runājoties ar dzīvojošajiem pierobežā, stāsta Solvita Krese, runājot arī par atklāsmēm, kas piedzīvotas šajās tikšanās reizēs. Šai pārrobežu performatīvajai akcijai Piedrujā būs turpinājums. Ekspedīcijas rezultāti tiks apkopoti un publicēti laikmetīgās mākslas festivāla "Survival Kit 14" laikā, kas notiks Rīgā, Vidzemes tirgū, no 7. septembra līdz 8. oktobrim.
Āfrikas cūku mēris Latvijas lauksaimniekiem rada gana daudz problēmu. Atšķirībā no klasiskā cūku mēra, tas ir neārstējams, pret to nevar arī vakcinēt meža vai mājas dzīvniekus. Kā ierobežot slimības izplatību un kā pasargāt savu saimniecību, raidījumā Kā labāk dzīvot atgādina Latvijas cūku audzētāju asociācijas vadītāja Dzintra Lejniece, Pārtikas un veterinārā dienesta Veterinārās uzraudzības departamenta direktore Kristīne Lamberga un Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Valters Lūsis. "Neviens speciāli nenes mēri kūtī, protams. Ir jādzīvo visu laiku ar sajūtu, ka uz tevi glūn. Tiešām jau 10 gadus Latvijas cūkkopjiem ir jādzīvo ar apziņu, ka uz tevi glūn. Un ir tie periodi, kad glūn vairāk, kā tas ir šobrīd. Šobrīd vajag izziņot tādu trauksmi, lai cūkaudzētāji pat "neelpo" uz kādu pusotru mēnesi. Šobrīd ir ļoti tāds periods, ka ir jāpiesargājas," atzīst Kristīne Lamberga. Viņa skaidro, ka Āfrikas cūku mērim raksturīga sezonalitāte un vīruss ir izturīgs. "Katru gadu meža cūkām dzimst sivēni, tagad, vasaras periodā, viņi jau ir paaugušies un aktīvi. Vienmēr sakām, neko nenesiet cūkām kūtī un fermās no lauka, tiešā veidā nemielojiet cūkas ar zaļumiem, jo ļoti aktīvi gan labības laukos, gan piemājas dārzos, gan pļavās, mežmalās pārvietojas meža cūku bari. Meža cūku populācija ir "pīķa augstumā". Līdz ko ir populācija, vīrusam ir vieglāk iespēja satikt savu saimnieku un inficēt jaunus meža cūku barus. Meža cūkas tā piesārņo dabu un tad netiešā veida, jo neviens jau meža cūku neved kūtī, tiek ievazāts arī mājās," norāda Kristīne Lamberga. Saimnieki slimību pamana, ka cūka neēd, nav apetītes, paaugstinās arī temperatūra. Vīruss, kas cirkulē ir agresīvs un cūkas ātri nomirst mokpilnā nāvē. Pagaidām nav vakcīnas pret Āfrikas cūku mēri. Vakcīnas izstrāde prasīs vēl gadus. "Varam pasargāt mājas cūkas no Āfrikas cūku mēra, gan lielās novietnēs, gan mazās, tikai ir jāiepazīst tuvāk slimība. Zinām, kas ir vājākās vietas, kā Āfrikas cūku mērim patīk iečāpot novietnēs," vērtē Kristīne Lamberga. "Jo visriskantākais subjekts, ar ko var ienest kūtī Āfrikas cūku mēri, ir mūsu apavi un riepas. Jāskatās, kas iebrauc cūku kūtī. Mazo saimniecību gadījumā tās var būt pat ķerras, saimniecei jāmaina apavi ik reizi, ieejot kūtī. Lielās fermās ir līdzīgi, tikai daudz komplicētāk. Jāskatās, ar ko braucam un ar ko ienākam."
Māja, kā noliktava, nav kur spert soli, jo neko nedrīkst izmest, viss taču kādreiz var noderēt. Bet vai vienmēr vēlme visu paturēt un nekad nešķirties no lietām, kuras ir zaudējušas savu vērtību, ir atbalstāma vai tomēr tā ir problēma, analizējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē interjera dizainere Vīva Ieviņa un zinātņu doktore klīniskajā psiholoģijā, kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste, supervizore Marija Ābeltiņa, kura norādījusi, ka patoloģiska krāšana ir psihiskās veselības traucējums, nevis untums, ko daudzi neatpazīst. "Ir ļoti svarīgi atšķirt cilvēku, kuram patīk maksimālisms, vai ir daudz mantu, no tāda patiešām smaga stāvokļa, kas ir patiesībā psihiska saslimšana, tas ir mentālās veselības traucējums, kas ir šī vākšana un prasa profesionālu palīdzību," norāda Marija Ābeltiņa. "Tas nav vienkārši, ka man ir daudz mantu. Tāpēc, no vienas puses, mēs varam būt piekritēji tam, ka mums ir varbūt vairāk grāmatas, varbūt vairāk drēbes un kaut kādas sentimentālās lietas. Tas nenozīmē, ka katram vajag pieturēties pie minimālisma savā dzīves stilā. Bet ja mēs skatāmies uz šo patoloģisko vākšanu, to raksturo tāda pilnīga dzīves telpas piepildīšana ar dažnedažādām mantām. Kad es saku, pilnīga piepildīšana, to arī burtiski domāju. Nereti cilvēkiem, kam ir mentālās veselības traucējumi, viņiem īsti nepaliek vieta, kur aiziet uz virtuvi, vai viss dzīvoklis, visa māja izskatās kā tāda ļoti blīvi piepildīta, tur ir tikai tādas ejas, kas patiesībā apdraud arī dzīvību, jo mantas tiek sakrāmētas tādās kā piramīdās, un tas viss var uzkrist virsū. Tāpēc tās ir divas dažādas lietas - vienkārši cilvēks, kam ir daudz mantu vai kuram nav ideāla kārtība, un cilvēks, kura dzīve ir manta." "Patoloģiska vākšana var attīstīties jebkurā vecumā, bet novērots, ka ar katru desmitgadi, ja cilvēkam ir tas sācies, pasliktinās. Var teikt, ka līdz ar vecumu mēs redzēsim lielākas izpausmes šim traucējumam," turpina Marija Ābeltiņa. "Divi lielie pasaulē atzītie slimību klasifikatora šobrīd vākšana Ir atdalījuši kā tādu atsevišķu diagnozi, agrāk tā ietilpa obsesīvi kompulsīvos traucējumos, bet šobrīd ir skaidrs, ka tā ir atsevišķa diagnoze, kas patiesībā arī diezgan grūti padodas ārstēšanai tāpēc, ka cilvēki nereti paši neuztver to kā problēmu, cilvēki tiešām tajā nesaskata kaut ko īpašu. Pētījumi par šo traucējumu un to, kas to izraisa vēl turpinās. "Šobrīd ir skaidrs, ka cilvēki tiešām gūst prieku no tā, ka viņi vāc lietas: ir arī cilvēki, kas kompulsīvi iepērkas, nevar apstāties. Bet arī nespēja šķirties no mantām. Patiesībā ar iekšējām vērtībām saistītas lietas. Piemēram, cilvēkam var būt sajūta, ka viņš negrib piemēslot planētu, mest ārā lietas, kas pēc tam 500 gadu kaut kur mēģina sadalīties, skaidro Marija Ābeltiņa. "Tas var būt saistīts ar sentimentālām izjūtām, atmiņām, kaut kādā ziņā cilvēks pieķeras tām mantām, ja viņām ir šī sentimentālā jēga, pieķeršanās, kas varbūt citiem cilvēkiem nemaz nav raksturīga. Tur ir tāds prieka moments." "Ja kaut kādā ziņā vardarbīgi atņem šīs mantas, cilvēki izjūt ļoti daudz gan bēdu, gan skumju, gan dusmu. Tur ir milzīgs pārdzīvojums. Tas nav vienkārši izmest mantas, tas ir šiem cilvēkiem kā izmest daļu no viņiem," atzīst Marija Ābeltiņa. "Un, protams, tad, kad cilvēks ir apjēdzis, ka tā ir problēma, ka tas ietekmē viņa dzīvi, kaut kādā mirklī viņam var trenēt prasmes, kā šīs sentimentālās lietas mēģināt kārtot, vai ka no viena pasākuma nevajag glabāt 25 atmiņu lietas, bet var izvēlēties vienu. Bet tas ir tad, kad jau viņš ir gatavs sadarboties un tādas prasmes, kā kārtot mantas, var būt noderīgas. Bet ar to nevar sākt. Ja cilvēks uzskata, ka ar viņu viss ir kārtībā un viņam tas sagādā tādu piepildījumu un prieku, ka viņam ir ļoti daudz mantu, un kāds atnāk un sāk to visu ņemt nost, tad cilvēks ir vienkārši tāda apjukumā vai frustrācijā, kas notiek ar mani, kāpēc tie cilvēki man dara pāri, kāpēc mani tuvinieki dara man pāri." Pie speciālista vispirms var konsultēties arī tuvinieki, jo dzīvot kopā vai kaimiņos ar šādu cilvēku ir grūti un sarežģīti. "Nevajag cerēt, ka cilvēks pāries uz minimālismu. Arī nesaku, ka minimālisms ir tas pareizais ceļš, kur mums iet, vienkārši cilvēks var sākt dzīvot normālu dzīvi, kur mantas viņu neapdraud un nav viņa dzīves vienīgā sastāvdaļa," bilst Marija Ābeltiņa.
Kāpēc Jāni Šteinhaueru, kurš dzīvoja 18. gadsimtā, varam uzskatīt par varoni un kādēļ mūsdienās viņa personībai pievēršam uzmanību? Studijā domubiedri – arhitekts Pēteris Blūms un mūziķe Ilga Reizniece. 31. martā plkst. 17.30 Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) 1. stāva "Klīversalas" telpā notiks pasākums "Izrakt Šteinhaueru". Tā mērķis sarunu, priekšlasījumu un muzikālu priekšnesumu formātā pievērst uzmanību izcilajai, bet nepelnīti aizmirstajai Jāņa Šteinhauera (1705–1779) personībai. Pēteris Blūms atklāj, ka motīvs pasākumam ir vēsturnieka Gvido Straubes doma no filmas "Šteinhauers un Blūms", ja citām tautām ir lielie varoņi, kam taisa pieminekļus sēdus uz zirga, mums tādu nav. Kā tad rodas šādi varoņi un vai viņi mums ir vajadzīgi? "Ja mums tie varoņi nav vajadzīgi, varbūt mēs viņus negribam. Ja mēs viņus neradīsim sev, viņi to izdarīt vairs nevar. Ja man liekas, Ilgai liekas, ka viņš ir varonis [Šteinhauers], un mēs neesam vienīgie, ir jāpieliek zināmas pulēs, lai, pirmkārt, viņu "izraktu", jo viņš atkal slīd atpakaļ tajā kapā, no kura mēs viņu pirms trim gadiem ar kolēģiem, likās, ka esam izcēluši," vērtē Pēteris Blūms. "Tautas atmiņa ir īsa. Šis ir pasākums, kurā mēs mēģināsim viņu "izrakt" un viņam ir jāierāda pelnītā vieta mums un mūsu nākotnē." Pēteris Blūms ir apkopojis 11 punktusi, kas ir Jāņa Šteinhaera izcilība. Daži no tiem: Viņš ir pirmais latviešu politiķis, pirmais latviešu muižnieks de facto, pirmais cilvēks, kurš sāka ar pilnu prātu un apziņu cīnjties par latviešu nacionālajām tiesībām, turklāt ar juridiskiem līdzekļiem, viens pats pret Rīgas rāti ar visu viņas budžetu. Un šo karu pēc nāves uzvarēja. Viņš bija karavadonis bez karaspēkā. Viņu var uzskatīt par kopdziedāšanas aizsācēju Rīgā, pateicoties viņam un viņai sievai, mums ir Zāļu diena. Viņš bija izcilākais speciālists savā jomā, kas ir kokrūpniecība. Faktiski viņš ir pirmais lielais eiropietis, arī pasaules pilsonis lielā mērā, tāpat kā viņa ģimene. Tas ir pirmais latvietis, kas nopirka 16 kvadrātkilometrus zemes un uzdāvināja to hernhūtiešu draudzei, kuru Rīgā viņš vadīja 40 gadus. Ilgai Reizniecei ir savs stāsts par sastapšanos ar Jāni Šteinhaueru. "Vienmēr licies, ka latviešu folklora, tie ir lauki. Kas tad Rīgā var būt? Jāmeklē tālāk no Rīgas. Daļa taisnības tam ir. Mīts par to, ka latvieši bijuši vienmēr apspiesti, ka 18. gadsimts bijis visbriesmīgākais, kā arī bija laukos, bet izrādās, Rīgā bija brīvi cilvēki. Un tie brīvie latvieši dzīvoja tur, kur es tagad dzīvoju. Tā ir Pārdaugava, Zunda, Iļģuciems. Man šī vēsture sākās caur šiem ciemiem," stāsta Ilga Reizniece. "Jānis Šteinhauers, to es atklāju, kad mani piespieda "Iļģi" spēlēt Dzegužkalnā. Man tā bija milzīga apgrēcība, jo Jāņi ir laukos, tālu prom no Rīgas. Es meklēju sev attaisnojuma rīkus un uzgāju, ka ir bijis Šteinhauers, kurš ar sievu pulcinājuši visus Pārdaugavas latviešus viņu muižā. (..) Tas, ka es tur esmu, palīdz man sajust. Cilvēks no grāmatas izkāpa un ienāca manā dzīvē." Pirmais latviešu tautības lieluzņēmējs, politiķis, izglītotājs, muižu un zemes īpašnieks, Rīgas hernhūtiešu kustības vadītājs, cīnītājs par Rīgas latviešu tiesībām – Jāņa Šteinhauera darbības virzieni un vēriens ir apbrīnas vērti un pilnībā maina priekšstatus par latviešu tautības cilvēku dzīvi un iespējām 18. gadsimtā. Viņš bija liela mēroga kokrūpnieks un eksportētājs, Šteinhaueram piederēja muižas un nekustāmie īpašumi, tostarp Spilves pļavas, Fosa sala, Volera muiža, Zasu muiža, Hermeliņa muiža un lielākā daļa Iļģuciema zemju. 40 gadu garumā viņš bija Rīgas, īpaši Pārdaugavas, latviešu sabiedrības līderis, kura iedibinātās tradīcijas, piemēram, Zāļu dienas svinēšana Rīgā, ir dzīvas joprojām – pēc 300 gadiem. Kaut arī Jāņa Šteinhauera paveiktā ietekmi var atrast joprojām, viņa vārds mūsdienu sabiedrībā paradoksālā kārtā ir mazpazīstams. No pilnīgas aizmirstības tas pamazām tiek izcelts, lielā mērā pateicoties arhitektam un Šteinhauera pētniekam Pēterim Blūmam.
Katram cilvēkam būtu jāpiedzīvo cienīgas vecumdienas. Dažos gadījumos tas prasa vairāk rūpju un tad var gadīties, ka nepieciešams pansionāts. Kā saņemt šādu pakalpojumu un ko vajadzētu zināt tuviniekiem, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Rīgas domes Labklājības departamenta Sociālo pakalpojumu administrēšanas nodaļas pilngadīgām personām galvenā speciāliste - eksperte Ludmila Ozola, privātā pansionāta "Rūre" vadītājs Kristiāns Dāvis, pašvaldības pansionāta "Mežciems" direktore Solvita Rudoviča. Sazināmies ar Liepājas Sociālā dienesta direktori Diānu Meijeri. Ierakstā stāsts par to, kā darbojas sociālās aprūpes centrs Aizkraukles novadā. Sociālās aprūpes centrs "Nereta" atrodas Aizkraukles novadā, 4 km no Lietuvas robežas. Divstāvu ēkā savulaik bija Aizkraukles slimnīcas filiāle, bet pirms 14 gadiem tika izveidots sociālās aprūpes centrs. Sākumā tajā bija 15 iemītnieki, tagad - 34, bet gada beigās to skaits varētu sasniegt 50. "Stereotipi jālauž," uzskata Solvita Rudoviča. "Kādam nonākšana aprūpes centrā ir labākais, kas var būt. Tā arī dzirdam no saviem iemītniekiem. Viņi arī tā saka - labākais man pēdējos gados ir tas, ka te nonācu. Viens otrs pat saka, jā, mani atveda es nevarēju neko, man ir draugi, dažādas iespējas." "Mēs visi novecojam, tas liek raudzīties uz to, ka šādi pakalpojumi senioriem jāattīsta vairāk, jo ir daudzveidīgāki un interesantāki, arvien vairāk ienāk privātie pakalpojumu sniedzēji, jo katrs var piedāvāt savu, ar kaut ko piesaistīt un parādīt, ka tiešām neesam nabagmājas, ka esam vieta, kur cilvēks var justies droši, var justies aprūpēts," turpina Solvita Rudoviča. "Arī piederīgie var turpināt darīt to, ko iesākuši. Var turpināt strādāt un rūpēties par savām ģimenēm. (..) Jādara viss, lai lauztu vecos stereotipus." Rīgā var pretendēt uz vietu pansionātā var, ja cilvēks ir pensijas vecuma persona vai 1. vai 2. grupas invaliditāte. Diāna Meijere atzīst, ka pakalpojums ir ļoti pieprasīts, jo sabiedrība strauji noveco. Tas nepieciešams cilvēkiem, kas sasnieguši cienījamu vecumu, kā arī tiem, kam ir kādas slimības dēļ iestājusies invaliditāte. Liepājā pakalpojumu nodrošina seši aprūpes centri. Runājot par nozari un pakalpojuma nodrošināšanu Diāna Meijere atzīst, ka finansējums vienmēr ir nepietiekams. "Šobrīd būtiskākā problēma, ar ko saskaras sociālais dienests, ir tas, ka nevar saņemt līdzfinansējumu no apgādniekiem. Tā ir būtiska problēma, kur saredzam risinājumu valstiskā līmenī, nepieciešams iesaistīties gan valstij, gan pašvaldībai un meklēt risinājumus, jo pašvaldību kapacitāte nevar nodrošināt visiem klientiem, kuriem nepieciešams pansionāta pakalpojums, finansiāli to nespēj samaksāt. Problēma ir tā, ka ka arī apgādniekiem ne vienmēr ir šādas finanšu iespējas, lai pakalpojumu saviem vecākiem apmaksātu. Līdz ar to būtu ļoti noderīga valsts iesaiste šo jautājumu risināšanā. Pašvaldību kapacitāte to nevar nodrošināt." Primāri pansionāta pakalpojumus nodrošina vientuļiem senioriem un senioriem, kuru apgādniekiem ir zemi ienākumi. Bet pakalpojums ir nepieciešams cilvēkiem ar dažādiem ienākumiem. Visbiežāk tuvinieki nevēršas pēc pansionāta pakalpojuma, kamēr vien saviem spēkiem var nodrošināt atbalstu un palīdzību savam senioram," atzīst Diāna Meijere. "Kad pakalpojums nepieciešams, uzraudzība nepieciešama 24 stundas diennaktī, tas ir apgrūtinoši visiem ģimenes locekļiem, tad kā pēdējo variantu viņi izvēlas ilgstošo sociālās aprūpes pakalpojumu. Vienmēr ir pirms tam pakalpojums aprūpe mājās, vai īslaicīgās sociālās aprūpes pakalpojums, ko varam piedāvāt. Tuvinieki dažkārt atpūšas mēnesi, divus, trīs, izmanto īslaicīgās sociālās aprūpes pakalpojumu, viņi atpūtušies un paņem senioru atpakaļ mājās. Dažkārt veselības stāvokļa dēļ vai ģimenes stāvokļa dēļ tas nav iespējams. Tas ir ļoti individuāli, bet mēs saredzam, ka tas ir galējais un pēdējais pakalpojums, kad visi citi izsmelti."
No pirmās Ukrainas kara dienas Latvijas iedzīvotāji ir nesavtīgi palīdzējuši ukraiņiem cīnīties ar iebrucēju ordu, gan atbalstot Ukrainas bruņotos spēkus, gan palīdzot bēgļiem ar pajumti un maizes riecienu. Diemžēl karam pagaidām beigas neredz un katrs mūsu ziedotais eiro joprojām ir teju dzīvības cenā. Par to, kā un kur ziedot Ukrainai, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Kādas šobrīd ir aktuālākās palīdzības nepieciešamības un kā iespējams ziedot, stāsta biedrības "Gribu palīdzēt bēgļiem" valdes locekle Linda Jākabsone-Gavale, biedrības "Tev" pārstāve Linda Spoģe un "Ziedot.lv" vadītāja Rūta Dimante. "Mantiskās vajadzības ir ārkārtīgi daudz, bet tas nav vienīgais ziedojumu veids. Ziedošanās iespējas ir visā Latvijā un arī bēgļi ir visā Latvijā, "Palidzibaskarte.lv" var atrast visas vietas ar darba laikiem, ko tur pieņem. Vienmēr aicinu iepriekš sazināties un pārbaudīt, vai tas punkts ir tajā brīdī vaļā un kas ir tās lietas, kas ir nepieciešamās. Iespējams, ka tajā punktā ir daudz bērnu ratu, bet vajag šampūnu. Vajadzības ir ļoti dažādas. (..) Pārbaudīt, kādas lietas visvairāk nepieciešamas. Vajadzību saraksts ir ārkārtīgi garš," atzīst Linda Jākabsone-Gavale. Izvēloties ziedot šampūnu vai naudu, labāks ziedojums būtu nauda, jo cilvēki, kas strādā organizācijās, varēs iepirkt vairumā, tas būs lētāk, loģistika būs vienkāršāka un ziedojumu varēs pielāgot nepieciešamai vajadzībai. Bet jebkurš ziedojums būs labs arī mantiskā formā. "Reizēm cilvēki sakautrējas vai pie sevis mēz padomāt, ko tad es ar vienu zeķu pāri vai šampuna pudeli... Vajag atcerēties, ka, pirmkārt, mazu ziedojumu nav, otrkārt, ļoti liela nozīmē, reizēm vēl lielāka ir, ja to neaiznes kādai organizācijai, bet paliec ar atvērtu sirdi ikdienā, lai kur tu būtu, strādātu, darītu, domāju, sanāk saskarties ar cilvēku no Ukrainas, nekautrēties iet klāt, uzrunāt un apvaicāties, kā jums iet un vai varam palīdzēt," uzskata Linda Spoģe. Daudziem noder mentora padoms no vietējiem. Rūta Dimanta skaidro, ka šogad sabiedrisko mediju labdarības maratonā "Dod pieci!", katrs var ziedot "Dodpieci.lv" piecus eiro un izvēlēties dziesmu. "Galvenā ideja ir izlietot saziedotu naudu visā Latvijā sadarbībā ar citām labdarības organizācijām, kuru redzes lokā ir kara bēgļu bērni no Ukrainas, un sniegt tieši mērķtiecīgu, mērķētu palīdzību - to, kas katram bērnam ir visnepieciešamākais. Nevis, ka vienkārši nopērkam visiem saldumu paciņas vai visiem mēteļus, bet katra bērna vajadzības. Tā mēs ar citām organizācijām strādājam visus šos deviņu mēnešus. Ja bērniņam ir vajadzīgs apmaksāt brilles, kas nav valsts apmaksātas, tad no šāda ziedojuma ar ārsta receptes pamatojumu tiek apmaksāts. Ja ir vajadzīga datortehnika skolai, arī šāda veida palīdzība. Tas nebūs tikai Rīgā, bet visā Latvijā, esam ar citām labdarības organizācijām šādu aptauju veikuši, kura organizācija ko ir gatava palīdzēt," skaidro Rūta Dimanta. Tāpat Latvijā dzīvojošie ukraiņi varēs pieteikties nepieciešamajai palīdzībai "Dod pieci!" mājaslapā.
Latvijas Nacionālajā vēstures muzeja (LNVM) izstāde “Krimplēnmānija. Modes kliedziens padomju garderobē” veltīta spilgtai modes parādībai – krimplēna apģērbam, kas bija 1960.-70. gadu modes kliedziens. Plašāk stāsta LNVM pārstāvji - izstādes veidotāji - Jauno un jaunāko laiku vēstures pētniecības nodaļas vadītājs Imants Cīrulis un šīs nodaļas galvenā krājuma glabātāja Agnija Cigelniece, kā arī māksliniece Anna Aizsilniece, kuras kolekcija ir skatāma izstādē. Muzejā izstādīts viens no Latvijā bagātākajiem krimplēna tērpu vākumiem no mākslinieces Annas Aizsilnieces kolekcijas, ko papildina LNVM krājuma priekšmeti un privāti apģērbu deponējumi, kā arī privātpersonu atmiņas par savulaik valdījušo “krimplēnmāniju”, stāsti par to, kā šo audumu ieguva, šuva un valkāja. Vienlaikus izstādes vēstījumam ir daudz dziļāks 20. gs. otrās puses Latvijas un pasaules kultūrvēstures konteksts – tehnoloģiju progress, izmaiņas sabiedrības gaumē un estētikā, moderno dizaina formu ienākšana cilvēku ikdienā. Klātesošs ir arī tālaika pasaules dalījums divos ideoloģiski naidīgos blokos abpus Dzelzs priekškaram. Vienmēr izskatīgais krimplēns iemiesoja sava laikmeta realitāti un bija praktiskāks par jebkuru citu moderno audumu. 60. gados gan Rietumu pasaulē, gan PSRS notika līdzīgas pārmaiņas dzīvesveidā un modē. Tika uzsvērta tieksme pēc ērtības, vienkāršības un funkcionalitātes, kas atvieglotu steidzīga pilsētnieka dzīvi. To varēja nodrošināt krimplēna audums – neburzīgs, viegli kopjams, košs. Jau drīz pēc parādīšanās veikalos krimplēns kļuva par visiekārotāko garderobes daļu – no tā šuva kleitas, sarafānus, kostīmus, uzvalkus un vieglos mēteļus. Līdz ar krimplēnu populārākas kļuva košās, piesātinātās krāsas – fuksijas, rozā, zilā, tirkīzzilā, zaļā, sarkanā, dzeltenā un oranžā, kas mainīja līdz tam pelēcīgo padomju ikdienas vizuālo realitāti; blakus vienkrāsainajiem krimplēna tērpiem bieži parādījās arī drosmīgāki raksti – ar punktiņiem, rūtiņām, svītriņām, lieliem vai sīkiem ziediem un abstraktiem rakstiem. Krimplēna mode izgaismoja arī padomju sistēmas nepievilcīgo, pat traģikomisko pusi. Padomju Latvijā šis sintētiskais audums ienāca 60. gadu beigās – ar krietnu laika nobīdi, salīdzinot ar Rietumu pasauli. Sākumā tas bija ļoti ekskluzīvs, jo ražots ārpus PSRS. Krimplēnu paslepen pirka no jūrniekiem un tālbraucējiem, paciņās sūtīja Rietumos trimdā dzīvojošie radi, un pa retam, ar pazīšanos vai apmaiņā pret citiem labumiem to varēja sadabūt arī patukšajos Padomju Latvijas veikalos. Tādējādi “Krimplēnmānija” bija ne tikai “skriešana pakaļ modei”, kas raksturīga visiem laikmetiem un paaudzēm. Tā parādīja arī preču trūkuma jeb deficīta mērogus, kā arī privātas pazīšanās jeb “blata” izpausmes PSRS ikdienā. Paradoksāli, ka līdz brīdim, kad krimplēnu beidzot sāka ražot padomju tekstilrūpnīcās, auduma popularitāte un prestižs jau bija pabalējis un pasaules mode savu skatu vērsa jaunos virzienos. Apakšveļas vēsture Apakšveļa ir kā starpnieks starp mūsu ķermeni un apģērbu. Tā izsenis ir bijusi acīm slēpta un diskrēta un tomēr tai veltīta īpaša lappuse modes vēsturē, sākot no gariem apakšsvārkiem, līdz korsetēm un mūsdienu funkcionālai veļai. Apakšveļa mainījusies līdz ar sabiedrības vērtībām, modes kaprīzēm un cilvēku dzīves veidu. Vairāk informācijas par apakšveļas pirmsākumiem un evolūciju ir rodamas vīriešu garderobē, jo ilgstoši par tiem auduma gabaliem, kas sedza sieviešu miesu, nebija piedienīgi runāt, teic modes vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas docente un mākslas doktore Edīte Parute. Sarunā ar viņu izsekojam apakšveļas attīstībai gadsimtu gaitā, tostarp krūšturu un garo apakšbikšu pirmsākumiem. 20. gs. sākums ir tas laiks, kad sievietes iepazīst krūšturi, pateicoties tā izgudrotājai amerikānietei Mērijai Felpsai Džeikobai, kurai radās ideja sasiet kopā divus kabatlakatiņus, bet izrādās, sākotnēji šis izgudrojums nemaz neizraisīja tik lielu sajūsmu sieviešu aprindās un vēl labu laiku pēc tam konservatīvākās dāmas turpināja žņaugties korsetēs. Sākotnēji apakšveļas audumi ir lins, kokvilna, un zīds, līdz pagājušā gadsimtā 30.- 40. gadiem, kad tās ražošanā sāk izmantot sintētiskus elastīgos audumus, bet kā stāsta Edīte Parute, ir bijis laiks, kad apakšveļu gatavoja no vilnas un ne siltuma, bet higiēnisku apsvērumu dēļ.
Pēdējo nedēļu laikā publiskajā telpā daudz diskutēts par to, kādi latviešu valodas vārdi iederas vai tieši otrādi neiederas iekļaujošās komunikācijas principos. Tam pieskaramies arī mēs februāra latviešu valodas stundā, kurā, kā ierasts, komentārus sniedz valodnieki Dite Liepa un Andrejs Veisbergs. Lielu vētru sociālajos tīklos sacēla ziņa: Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija izskatīja ierosinājumu apkopot iekļaujošās komunikācijas principam atbilstošus latviskos apzīmējumus dažādām rasēm un etniskajām grupām. Eksperti secināja, ka oficiāls apkopojums netiek plānots, bet norādīja uz vispārīgajiem principiem šādu nosaukumu veidošanā. Latvisko terminu stilistiskā neitralitāte jāvērtē no latviešu pasaules uztveres un Latvijas vēstures, nevis citu kultūru pieredzes pozīcijām, tāpēc tādi vārdi kā, piemēram, “nēģeris”, “krievs”, “aziāts” uzskatāmi par tikpat neitrāliem kā, piemēram, “latvietis” un “rīdzinieks”, secinājuši valodnieki. "Palieku pie tā un esmu teikusi, ka tie, kas to izvilka un pasniedza kā Latviešu valodas komisijas lēmumu, alka pēc zināmas sensacionalitātes. Tas ir izvilkums no 2020. gada Latviešu valodas ekspertu komisijas protokola izvilkums," skaidro Dite Liepa "Es vēl joprojām varu pateikt, ja mēs skatāmies vārdnīcā, varat atvērt tezaurs.lv un apskatīties, kas ir rakstīts pie vārda nēģeris, kas ir rakstīts pie vārda žīds, kas ir rakstīts pie vārda čigāns. Ja jūs man tagad jautājiet, kādi ir latviešu valodā leksikas dotumi, leksiskais skaidrojums, tur nav šī negatīvā, kas būtu iekodēts pašā vārdā," turpina Dite Liepa. Valodniece norāda, ka citāts ir izrauts no konteksta. "Tā nav pirmā reize, kad par to jautā. Atceros, ka piedalījos Latvijas Radio diskusijā pirms dažiem gadiem, kad man jautāja, ko mēs darīsim ar tautasdziesmām, ko darīsim ar Rūdolfu Blaumani, ko darīsim ar bērnības grāmatu "Ieviņa Āfrikā", kur bija puisītis Gabo un Mbago, kur Ieviņa saka, cik tu esi melns, ja tevi nomazgātu, vai tu nekļūtu baltāks.No mūsdienu viedokļa to vairs absolūti nevarat pieņem kā normālu, kā to pieņēma padomju laikā padomju bērni padomju literatūrā," komentē Dite Liepa. "Protams, vienmēr jāmeklē konteksts, situācija. (..) Mūsdienās mēs labi zinām, ka viens otru par nēģeriem sauc paši melnādainie. Tā viņi drīkstot saukt. Tur ir dziļa vēsture, kāpēc baltais tā nedrīkst saukt, kāpēc ir tas noniecinājums," atzīst valodniece. "Es protams, piekrītu, ka es nevienam apzināti šo vārdu neteikšu un meklēšu aizstājēju. Tajā pašā laikā, lai tas nenonicinātu cilvēku. Vienmēr mēs skatāmies kontekstu, vai tas ir nicināšanas vai pazemojošais konteksts. Tā cilvēkam teikt nevajag, ja tas viņu pazemo. Vēsturiskais skaidrojums ir pilnīgi neitrāls, es neko sliktu neredzu. Nav tā, ka kāds vārds ir apzināti ļauns vai slikts, no konteksta piedodam klāt negatīvo vai nicinoši. Andrejs Veisbergs norāda, ka sliktais vārds ir "nigers", ko ļoti reti lieto Latvijā. "Nēģeris un nigers pat nav vienas saknes vārdi. Mēs nevar sākt skaust vienas saknes vārdus, kur kaut kas ir ar "negro" vai Nigēriju. "Nigers" ir aizguvums no angļu valodas. Tas ir nievājošs vārds nēģerim," skaidro Andrejs Veisbergs. "Domāju, ka tas netiek šķirts sabiedrībā. Fonētiskā līdzība visticamāk... Es arī nešaubos, ka šīs sarunas, noklausoties pirmo teikumu, var pateikt, teica, ka drīkst," vērtē Dite Liepa. Viedokli par šo Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas lēmumu Andrejs Veisbergs izteica arī raidījumā Krustpunktā.