Podcasts about nekad

"Klasikā" tiekamies ar diriģentu Intu Teterovski, un šoreiz sarunas tēmas ir divas. Pirmkārt, 23. maijā Alojā gaidāmie VI Virsdiriģentu svētki, kas veltīti pirmo trīs Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģenta Indriķa Zīles 185. dzimšanas dienai. Svētkos piedalīsies Dziesmu un Deju svētku virsdiriģenti, viņu vadītie kori un Limbažu novada kori, un Ints Teterovskis ir šo svētku mākslinieciskais vadītājs. Sarunājamies par šo svētku tradīciju un šī gada koncertu, kura veidošanā iesaistījušies visi virsdiriģenti, kuri izvēlējušies savas mīļākās dziesmas; par notikumiem bagāto dienu, ozolu stādīšanu un Indriķa Zīles kuplo ģimeni, kura arī būšot klāt. Vairāk par Virsdiriģentu svētkiem šeit! Bet interviju turpinām par Īles baznīcas koncertdzīvi un sadarbību ar Amerikas koriem, vietas atdzīvināšanu un īpašo auru, kas šeit valda, piesaistot vietējo publiku.  22. maijā plkst. 20.00 Īles luterāņu baznīcā risināsies starptautisks koru koncerts Voces Unitatis. Tajā piedalīsies Nevadas Universitātes sieviešu koris "Argenta" (Lasvegasa, ASV), diriģentes Stefānija Kounsila (Stephanie Council) un Sāra Norda (Sarah Noorda), kā arī jauniešu koris "Balsis" un diriģents Ints Teterovskis vadībā. Voces Unitatis ir tradicionāls starptautisks koru koncerts, kas ik gadu apvieno dziedātājus no dažādām valstīm kopīgā mākslinieciskā dialogā. Programma piedāvā daudzveidīgu muzikālo pieredzi, savijot dažādu tautu mūzikas tradīcijas ar sakrālo kormūziku, izceļot katrā kultūrā nozīmīgāko. Koncertā skanēs Palestrīnas, Lasso renesanses mūzikas paraugi, kā arī mūsdienu igauņu, latviešu un Ziemeļamerikas komponistu mūzika - Tormis, Ūsbergs, Kalniņš, Pauls, Vasks, Tiguls, Hogans, Smailija, Remzija, Betina, Kartela un Ezmeila. Atzīmējot izcilā latviešu komponista Pētera Vaska 80 gadu jubileju, kori apvienosies, lai atskaņotu “Fruit of Silence” ar Mātes Terēzes lūgšanas vārdiem. Tikām 30. maijā plkst. 20.00 kamermūzikas koncerts "Itālijas baroks Īlē", kurā skanēs krāšņa 17. un 18. gadsimta itāļu komponistu mūzikas programma. Zināmākais no programmā iekļautajiem komponistiem ir venēcietis Antonio Vivaldi, par kura kompozīciju "Nakts" un tās iespējamo saistību ar šausmu žanru, kā arī citiem skaņražiem, viņu opusiem un dažādiem interesantiem faktiem vēsta sagatavotie stāstījumi. Radoši un emocionāli jaudīgi šo baroka mūzikas partitūru lasījumi ir viens no aspektiem, ko vērts dzirdēt. Kā īpašs pārsteigums jeb bonuss – patiešām unikāls skanējums, ko veido meistarīga, šķiet, ar baroka mūziku nesavienojama mūzikas instrumentu saspēle. Cik kaislīgi skan bandoneons un akordeons, izpildot, piemēram, tango, vai kokle tautas un mūsdienu mūzikas kompozīcijās, tik pat spilgti un emocionāli sakāpināti šie instrumenti izdzied mīlas pārdzīvojumus, smieklus un asaras baroka mūzikas ietvarā. Pārsteigumiem un arī skaistas mūzikas baudījumam būs būt! Koncertā uzstāsies mūziķu apvienība: akordeonists un bandoneonists Artūrs Noviks, koklētājas Anda Eglīte un Dace Priedīte, un baroka vijolniece Lāsma Meldere-Šestakova.

Eiropas Politiskās kopienas samits Erevānā. Pūliņi nodrošināt kuģošanu Hormuza šaurumā. Tuvojas kārtējais 9. maijs ar Uzvaras dienas parādi Maskavas Sarkanajā laukumā. Aktualitātes analizē Latvijas ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Eiropas Savienības programmas vadītājs Marts Eduards Ivaskis un politologs Veiko Spolītis. Armēnijas eiropeiskuma apliecinājums 2026. gada 4. un 5. maijs Armēnijā kļuva par datumiem ar pirmreizības skaņu. Nekad iepriekš kopš neatkarīgā valstiskuma atjaunošanas 1991. gadā Erevāna nebija uzņēmusi tik plašu valstu vadītāju loku kā tas, kas šīs nedēļas sākumā pulcējās uz Eiropas Politiskās kopienas 8. samitu un tam sekojošo pirmo Eiropas Savienības un Armēnijas samitu. Klāt bija visu Eiropas Savienības nozīmīgāko institūciju vadītāji, NATO ģenerālsekretārs, Francijas un Ukrainas prezidenti, Lielbritānijas, Itālijas, Kanādas, Polijas premjerministri – pavisam apmēram pussimts valstu un starptautisko struktūru vadošo personu. Kā autonoms notikums šo dienu programmu papildināja Francijas prezidenta Emanuela Makrona oficiālā valsts vizīte Armēnijā. Tas viss ir nenoliedzami svarīgi Armēnijai, kura atrodas tālu Eiropas perifērijā un problemātisku kaimiņu ielenkumā. Eiropas Politiskā kopiena ir diskusiju platforma, kuras tapšana 2022. gadā bija saistīta ar Krievijas agresijas kara eskalāciju. Jaunie ģeopolitiskie izaicinājumi diktē nepieciešamību pēc formāta, kas piesaistītu Eiropas Savienības orbītai kaimiņvalstis, ar kurām tai šie izaicinājumi ir kopīgi. Saprotams, ka ārpus platformas tika atstāta agresorvalsts Krievija un tās satelīts Baltkrievija, toties iesaistījās Lielbritānija, Turcija, visas Dienvidkaukāza valstis un, līdz ar Erevānas samitu, arī Kanāda. Dienvidkaukāzs ir viens no tiem reģioniem, kurā Kremļa agresijas sekas izjūtamas ļoti tieši, un Armēnijai – sevišķi sāpīgi. Militārā avantūra Ukrainā ir noplicinājusi agresorvalsts resursus, tās ģeostratēģiskā ietekme izčākstējusi, un tas ļāva Azerbaidžānai 2023. gadā ar militāriem līdzekļiem atrisināt sev par labu gadu desmitiem ilgušo strīdu par Kalnu Karabahas faktisko piederību. Teritorijai krītot azerbaidžāņu spēku rokās, to pameta praktiski visi tur dzīvojušie etniskie armēņi, vairāk nekā simts tūkstoši, un Armēnijai neatlika nekas cits kā piekāpties. Attiecīga vienošanās, kā zināms, tika noslēgta 2025. gada augustā Vašingtonā ar Donalda Trampa līdzdalību, tomēr tā vēl nav pārtapusi pilnvērtīgā ratificētā miera līgumā. Tomēr Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs uzrunāja 4. maija samita dalībniekus vismaz tiešsaistē, savukārt Azerbaidžānas ciešāko sabiedroto Turciju, kuras attiecības ar Armēniju arī ir praktiski iesaldētas, Erevānā pārstāvēja viceprezidents Dževdets Jilmazs, un abi šie fakti tiek atzīmēti kā apliecinājums pozitīvai attīstībai starpvalstu attiecībās. Eiropas Savienības un Armēnijas samita rezultātā tapusi plaša kopīga deklarācija, kuras nozīmīgs aspekts ir savienības paustā atzīšana Armēnijas vēlmei uzsākt pievienošanās procesu. Citi deklarācijas temati ir sadarbība loģistikas, enerģētikas, augsto tehnoloģiju attīstības sfērās, kā arī virzība uz bezvīzu režīma ieviešanu Armēnijas pilsoņiem Šengenas zonā. Tramps atkal turp un atpakaļ Pirmdien, 4. maijā, Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps pieteica kārtējo jaunumu Hormuza šauruma krīzes sakarā – operāciju „Projekts Brīvība”. Tās ietvaros amerikāņu militārie spēki grasās uzsākt transportkuģu konvojēšanu cauri Irānas apdraudētajiem Hormuza ūdeņiem. ASV Bruņoto spēku Centrālā pavēlniecība ziņoja, ka gatavojas iesaistīt uzdevuma īstenošanā ar vadāmajām raķetēm aprīkotus eskadras mīnu kuģus, apmēram simts jūrā un uz sauszemes bāzētu lidmašīnu, kā arī dažādas bezpilota platformas. Irāna reaģēja ar draudiem vērst triecienus pret amerikāņu kuģiem, ja tie uzsāks darbību Hormuza ūdeņos, un paziņoja, ka piesaukto operāciju uzlūkos par pašreiz spēkā esošā trauslā pamiera pārkāpumu. Mediji metās apspriest, vai amerikāņu militārie līdzekļi ir pietiekami deklarētā mērķa īstenošanai, kādā veidā tas būtu izdarāms, un cik nopietna eskalācija iestātos, ja Irāna īstenotu savus draudus. Taču jau pēc nepilnas diennakts no Vašingtonas izskanēja nākamais paziņojums: operācija „Projekts Brīvība” pagaidām tiek apturēta, dodot iespēju turpmākajiem diplomātiskajiem pūliņiem. Savukārt šodien valsts sekretārs Marko Rubio paziņoja, ka Savienoto Valstu pret Irānas teritoriju vērstā militārā kampaņa esot noslēgusies un amerikāņu bruņoto spēku uzmanība turpmāk tikšot koncentrēta tikai kuģošanas nodrošināšanai Hormuza šaurumā. Tas licis daudziem komentētājiem paust cerību, ka diplomātiskais risinājums joprojām ir aktuāls. Tiek piesaukti intensīvi Pakistānas diplomātijas centieni, kā arī Irānas ārlietu ministra Abāsa Arāgči vizīte Pekinā un tikšanās ar savu ķīniešu kolēģi Vanu Ji. Jāpiebilst, ka vien nepilnas desmit dienas atlikušas līdz plānotajai Baltā nama saimnieka vizītei Pekinā, kas agrāk tika atlikta, Savienotajām Valstīm un Izraēlai uzsākot karadarbību pret Irānu. Baiļpilno parāde Tuvojas kārtējais 9. maijs – diena, kad Krievijas režīma kultivētā „uzvaras psihoze” sasniedz savu ikgadējo kulmināciju. Centrālais notikums te allaž bijusi Uzvaras dienas parāde Maskavas Sarkanajā laukumā ar agresorvalsts vadoni un viņam draudzīgo valstu līderiem tribīnēs. Taču šoreiz priekšsvētku noskaņa ir sevišķas nervozitātes apdvesta. Iespēja, ka īpašajā datumā virs Sarkanā laukuma varētu atskanēt ukraiņu lidrobotu dūkoņa, tika apspriesta jau pagājušogad. Tomēr toreiz tā šķita maz ticama īpaši tādēļ, ka viesu vidū bija Ķīnas līderis Sji Dziņpins. Šogad notikumā gaidāmi labi ja ierastie „statisti” Aleksandrs Lukašenko un Kasims Žomarts Tokajevs, un pat Slovākijas premjers Roberts Fico paziņojis, ka Maskavu gan apmeklēšot un pie mūžīgās uguns ziedus nolikšot, taču parādi izlaidīšot. Kā zināms, Ukraina pēdējās nedēļās sevišķi intensīvi demonstrējusi savas gaisa triecienu spējas. Tās lidroboti un raķetes ne vien pamatīgi izpostījuši naftas produktu tranzītostu netālajā Tuapse, bet sasnieguši arī Primorsku un Ustjlugu pie Somu līča, Ņižņijnovgorodu Volgas vidustecē, Permu Urālos un citas vietas līdz pat pusotru tūkstoti kilometru dziļi Krievijas iekšienē. Krievijas naftas pārstrādes jaudas pēdējos mēnešos kritušās, iespējams, pat par divām piektdaļām, salīdzinot ar pirmskara apjomu. Katrā ziņā Ukrainas triecienlīdzekļu spējas aizlidot līdz Maskavai nerada šaubas. Tiek ziņots, ka ap galvaspilsētu tiekot koncentrēti no citiem reģioniem atvilkti pretgaisa aizsardzības līdzekļi, savukārt ap Sarkano laukumu jau izvietotas vienības ar zenītložmetējiem; parāde, visticamāk, notikšot bez bruņutehnikas un citu nopietna kalibra ieroču demonstrēšanas. Pirmdien, 4. maijā, Krievijas Aizsardzības ministrija sociālajos tīklos publicēja paziņojumu, ka, sekojot Vladimira Putina pavēlei, Krievijas bruņotie spēki izsludinot vienpusēju uguns pārtraukšanu no astotā līdz desmitajam maijam. No Ukrainas tiekot sagaidīta pievienošanās šim pamieram, bet ja ukraiņi atļaušoties apdraudēt Uzvaras dienas priekus Maskavā, tad pa Kijivas centru tikšot vērsts īpaši nikns prettrieciens. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis paziņojis, ka Ukraina gan neesot saņēmusi nekādu oficiālu Krievijas puses priekšlikumu uguns pārtraukšanai, taču izsludinot „klusuma periodu” jau sākot ar pusnakti uz 6. maiju. Viņš ieteicis Krievijai spert konkrētus soļus kara izbeigšanai, ievērojot, ka pat parāde Sarkanajā laukumā jau kļuvusi atkarīga no Ukrainas labās gribas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Apa jadi bila seorang pekerja sosial dari Singapura, negara tropika, dihantar ke Artik dalam suhu -35°C? Dalam episod NoTapis ini, penerbit podcast Cik Natasha Mustafa dan wartawan BH, Cik Nur Syuhrah Hassan berbual dengan Cik Atikah Syarah Ismail, salah seorang daripada 20 peserta dunia untuk ekspedisi Fjällräven Polar 2026. Dari mengawal anjing sled sejauh 300KM, hampir nak give up di hari ketiga… sampai ke realiti yang ramai tak pernah fikir: macam mana nak ke tandas di tengah salji? Cik Atikah berkongsi bagaimana beliau menyesuaikan diri sepanjang ekspedisi lima hari di Artik.See omnystudio.com/listener for privacy information.

"Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Tāpēc es tur esmu," – tik skaisti par savu darbu teic Mūzikas nama "Daile" direktore Anda Zadovska, kura 4. maijā kļūs par Atzinības krusta komandieri.  Par bērnību pilī un brīvdienām pie jūras, par radošu prieku un izaicinājumiem, vadot privātu koncertzāli, uzzinām šajā skaistajā sarunā, uz kuru Andu aicinājusi "Klasikas" direktore Gunda Vaivode.  Gunda Vaivode: Anda, 4. maijā Rīgas pilī Valsts prezidents tev pasniegs Atzinības krustu, un tu kļūsi par tā komandieri. Šo apbalvojumu pasniedz godaprāta ļaudīm par izcilu Tēvijas mīlestību un sevišķiem nopelniem valsts, sabiedriskajā, kultūras, zinātnes, sporta un izglītības darbā. Kopš izziņošanas brīža "Latvijas Vēstnesī" pagājis jau labs laiciņš. Kas tevi apsveica pirmais?  Anda Zadovska: Pirmā īsziņa atnāca neilgi pirms pusnakts, un to man atsūtīja Valmieras teātra direktore Evita Sniedze [Ašeradena]. Paskatījos, bet nereaģēju, jo, ņemot vērā, ka ceļos piecos un eju gulēt deviņos vai desmitos vakarā, nodomāju, ka tas nav nekas svarīgs. Pēc tam atnāca otra īsziņa – to atsūtīja Rafaels Ciekurs no Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta. Domāju – nē, kaut kas tur riktīgi nav! Viņš rakstīja, ka sveic mani kā Atzinības krusta komandieri. Tas laikam bija 1. aprīlis, un man likās, ka varbūt kāds joko. Bet rezultātā, protams, visu nakti nevarēju gulēt… Vai esi jau apdomājusi, ko teiksi savā atbildes runā?  Apdomājusi esmu, bet līdz galam vēl nē. Tas noteikti nebūs kaut kas garš. Tas ir ļoti nopietns pasākums, un man vēl ir laiks. Bet izlasot šī apbalvojuma devīzi – "Godaprāta ļaudīm" – es, protams, ļoti cenšos. Jūtos ārkārtīgi pagodināta...  "Godaprāta ļaudis – pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem" Formulējums tiešām ir ļoti skaists – godaprāta ļaudis. Vai šajā kontekstā esi iedomājusies par saviem senčiem?  Jā, pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem. Lielu daļu bērnības pavadīju pie viņiem Ezerē, tas ir tieši pie Lietuvas robežas. Tie bija mammas vecāki, kurus, kā jau daudzus latviešus, 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Arī mammu, trīsgadīgu bērnu… Viņi bija saimnieki?  Nē! Tur tas interesantākais, ka tieši no tēta puses vecvecāki bija lielsaimnieki ar simt hektāriem Sēlijā. Tētis staigāja jūrnieka kostīmiņā, kalpi apkārt. Arī viņi bija sarakstos, bet viņiem kāds to bija pateicis, un viņi no izsūtīšanas paglābās, aizbēgot mežā. Bet izsūtīja tieši manas mammas vecvecākus Frici un Emmu no Ezeres, jo Fricis negribēja stāties kolhozā. Kaimiņš viņu nodeva, un viņiem nācās gandrīz desmit gadus pavadīt Sibīrijā. Tie ir lielākie godaprāta ļaudis, kas man pirmie nāk prātā. Jo šiem cilvēkiem divas reizes nācās savu dzīvi sākt no pilnīgas nulles. Vecvecāki paguva atgriezties? Jā, viņi paguva atgriezties, un vēl līdz deviņdesmitajiem gadiem bija klātesoši mūsu dzīvē. Kad es šodien iedomājos... Viņi savu dzīvi sāka Embūtē, Dienvidkurzemē, kur bija tieši Kurzemes katls. Kā viņi stāstīja – tikko bijis bērniņš piedzimis, nāk kāds zaldāts un saka – ātri bēdziet projām, jo tūlīt fronte nāks pāri. Viņi tikko jaunu māju bija uzcēluši… Un vēl pat līdz mežam nebija tikuši, kad tā uzgāja gaisā... Tad vecvecāki aizbrauca uz Ezeri, no kurienes 1949. gadā viņus aizveda uz Sibīriju. Tā ka viņi dabūja pilnīgi no nulles visu dzīvi sākt divas reizes. Bet tas interesantākais un apbrīnojamākais ir tas, ka viņi nekad par to nesūdzējās! Nekad. Viņi bija ļoti gaiši cilvēki, un ļoti daudzi – arī mēs ar māsu Kristīni (Andas māsa ir dziedātāja Kristīne Zadovska – red.) Še ir cilvēki, kas man laikam ir vissvarīgākie.  Bet tu saviem vecākiem piedzimi Dobelē?  Mani vecāki bija skolotāji Zebrenes skolā, kas bija Dobeles rajonā. Dobeles pilsētā mēs nedzīvojām, taču tieši tur abas ar Kristīni esam dzimušas.  Tātad ceriņi ir tavs laiks?  Jā, tieši tā. Esmu arī beigusi Dobeles mūzikas skolu, kas tagad skaisti atjaunota – šķiet, tā šobrīd ir viena no skaistākajām mūzikas skolām Latvijā! Tā ka esam uz Zemgales un Kurzemes robežas. Man liekas – ļoti labs komplekts.  "Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi pilī" Bet tavas bērnības lielākais laiks ir pagājis pilī!  Tieši tāda bija mūsu adrese: Jaunpils, un pēdiņās – "Pils". Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi tieši pilī. Tas iznāca tā: manu tēti uzaicināja par orķestra vadītāju Jaunpilī, un tā mēs tur nokļuvām. Tur iedeva dzīvokli, un mēs dzīvojām pilī. Nu, tad tu vari iedomāties! Un mamma savukārt kūrēja kultūras dzīvi. Mamma bija Kultūras nama vadītāja, kas atradās tieši zem mūsu dzīvokļa. Čībās uz turieni varējām noiet. Tātad tas laikam gēnu līmenī mani ir ietekmējis… Mamma jūs lika arī pie darba Kultūras nama pasākumos?  Biju apkopēja, un vēl kopā ar tagadējo politiķi Uldi Auguli vadījām pensionāru vakarus. Ļoti aktīvi iesaistījos! Mana sirdslieta gan ir tautas deju kolektīvu vadīšana, jo mana pirmā izglītība ir tieši tautas deju kolektīva vadītāja! Toreiz izdomāju, ka būšu tikai tautas deju kolektīva vadītāja un atgriezīšos Jaunpilī. Mana mamma, protams, bija pilnīgā ārprātā, ka neeju uz augstskolu, un ir tikai deju kolektīvs un Dziesmu svētki. Bet nu – kad apgrozījos Rīgā, sapratu, ka tomēr vajag arī kaut ko citu.  Mammīte ir darbīga joprojām! Jā, mammīte ir darbīga un dzīvo Jaunpilī. Šogad viņai apaļa 80 gadu jubileja, ko svinēsim Jaunpils pilī, Kultūras namā.  "Skolā matemātika man bija stiprākā puse" Tu esi privātas koncertzāles vadītāja. Vai tad, kad gāji studēt Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē, tev jau bija kāda nojauta par to, ko gribi darīt? Pilnīgi noteikti tajā brīdī nojauta par privātas koncertzāles izveidošanu nebija. Bet dzīve cilvēku aizved tur, kur viņam jābūt. Man kādreiz likās – ja izlasa manu CV, ir sajūta, ka tas cilvēks tiešām nav zinājis, ko viņš dzīvē grib darīt. Jo tur ir gan flauta, gan tautas deju kolektīvu vadīšana, pa vidu – pedagoģija, un tad ir LU Ekonomikas un vadības fakultāte, kas ir nopietnāka izglītība. Tagad viss komplekts man ļoti labi noder: ja man būtu tikai humanitāra izglītība, nekad dzīvē privātkoncertzāli vadīt nevarētu! Jo galvenā sadaļa šeit ir tā, kā tu to lielo bildi finansiāli vari savilkt kopā. Ikdienā strādājam tūkstoš kvadrātmetru lielā zālē ar nulles dotācijām – viss jānopelna mums pašiem. Lai to varētu izdomāt, ekonomikas zināšanas ir vajadzīgas. Bet matemātika man arī bija stiprākā puse skolā, nevis, piemēram, valodas.  Ko no tevis ikdienā paģēr koncertzāles vadīšana? Tā ir milzīga atbildība. Pirmkārt par cilvēkiem, kuri ir mani darbinieki. Cik tev ir darbinieku? Pamata komandā esam pieci cilvēki: divi tehniskie – Kristers un Artūrs, mana vietniece Ieva, mārketinga vadītāja Betija un cilvēks-orķestris – aizskatuves administrators Kaspars. Vēl ir publiku apkalpojošais personāls. Jā, neesam daudz, neskatoties uz to, ka mums ir ļoti liels skatītāju skaits un notiek daudzi pasākumi. Mēs paši visu darām.  Un kā jūs mērāt savus izmērāmos rezultātus? Tas ir pasākumu skaits, tas ir skatītāju skaits, un tas ir apgrozījums: varam ar to lepoties. jo Latvijas koncertu vietu vidū pēc "Biļešu paradīzes" datiem esam diezgan augstās pozīcijās, augšgalā. Manī bija spīts – pierādīšu, ka to var izdarīt! Pieņemu, ka ne vienmēr esat eiforijā, ka viss sanāk. Eiforijas nav vispār, jo mums taču bija pandēmija, kas likās pilnīgs izmisums. Principā tajā laikā vajadzēja aiztaisīt tās durvis ciet, bet tobrīd manī bija spīts – es tik un tā to noturēšu un pierādīšu, ka to var izdarīt! Kaut patiesībā tas bija diezgan neiespējami ar visiem atceltajiem pasākumiem. Atceros pa datumiem, kā tas viss notika: 11. martā toreiz visu aizvēra, mēs kvalificējāmies visiem atbalstiem, bet saņēmām tos decembrī. Visu laiku ar privātiem aizņēmumiem – kaut kā tā. Arī darbinieki taču bija jānotur – viņi  nebija vainīgi. Tas bija diezgan liels izaicinājums, un arī tagad nevaram rēķināties ne ar ko uz priekšu. Tā ir laime dotētajām iestādēm – ka tās var saplānot vismaz vienu sezonu uz priekšu! Bet es to nevaru, jo nezinu, kādi būs ieņēmumi. Tas atkarīgs tikai no tā. Tagad apkure par janvāri, februāri, martu – komunālo pakalpojumu rēķins ir septiņi tūkstoši! Tagad domājam, ko darīt.  Bet zāles lielākoties vienmēr ir pilnas, biļetes pārdotas ilgu laiku uz priekšu, un tas piedāvājums ir apskaužami daudzveidīgs: tie nav tikai dažādžanru koncerti – tie ir dažādi vakari, un man šķiet, ka tev pašai īpaši mīļi ir dzejnieku vakari.  Man sevišķi tuvi pagājušo gadsimtu mijas dzejnieki – Plūdons, Skalbe, Fricis Bārda. Sen neesam uztaisījuši nevienu jaunu programmu, bet vajadzētu. Pandēmija visus nolika uz pauzes. Bet pirms tam taču mums bija programmas ar Vili Daudziņu – viņš mums ir tāds kā dzejas teātra patrons. Pirmā programma bija ar Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa vēstulēm – kopā ar Kasparu Znotiņu un Vili Daudziņu: tas mums bija absolūtais bestsellers! Bet tas bija jau pirms desmit gadiem – nospēlējām gandrīz simt reižu. Tā bija izrāde, par kuru teicu – var to likt pirmdien no rīta, arī tad būs izpārdota! Un tad bija iestudējums, kuru centrā bija brāļi Veidenbaumi. Tā bija Viļa Daudziņa ideja, jo daudzi nezināja, ka Veidenbaumam Eduardam bija brālis Kārlis, kurš arī rakstīja dzeju, bet viņš bija tas, kurš saimniekoja Kalāču mājās: kādam jau tur bija jāstrādā, lai Eduards varētu dzīvoties pa Tērbatu... Stāsts bija ļoti interesants, un mēs to piedāvājām arī "Skolas somai". Jo man likās – ja bērns atnāk un noskatās Viļa pētījumu par laiku, kurā Veidenbaumi dzīvoja, par cara laika Latviju – tā uzreiz ir mācību stunda! Tādi izglītojoši pasākumi, kuros arī pati daudz uzzinu. Daumants Kalniņš sarakstīja mūziku ar Friča Bārdas dzeju – izveidojās programma "Sirds prieks". Sekoja programma ar Knuta Skujenieka vārdiem, par ko Daumants saņēma "Zelta mikrofonu". Man pašai tas viss ir tik tuvs – tāpēc arī tik aizrautīgi par to stāstu! Protams, visi Vecpiebalgas dižgari: pirms kāda laika sarīkojām latviešu kultūras nedēļu "Vecpiebalga atver durvis", kas turpinās vēl šobrīd; Kārļa Skalbes mājās bija ikgadējie koncerti. Mums pašiem patīk un citiem arī.  "Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā"  Ar senajiem meistariem iznāk vairs tikai virtuāla tikšanās, bet ar dzejniekiem, kuri vēl pavisam nesen bija mūsu vidū, tev droši vien veidojusies skaista, pavisam tuva draudzība.  Draudzība – tā varbūt neteiktu. Bet tādi cilvēki patiesi bijuši pie manis "Dailes" namā – piemēram, Knuts Skujenieks savu 85 gadu jubileju – savu pēdējo jubileju – sagaidīja uz "Dailes" nama skatuves un bija klāt arī Daumanta programmas "Drošinājums" pirmatskaņojumā. Protams, ka tā ir ļoti liela vērtība – ka esi šos cilvēkus saticis un saproti, kādai ellei viņi izgājuši cauri – te domāju Knutu Skujenieku.  Un tas, ka viņš – tāds Baltais tētiņš – spējis palikt tik gaišs cilvēks – tas ir apbrīnojami! Un vēl mums bija Imanta Kalniņa iepriekšējās jubilejas ballīte, kurā bija Uldis Bērziņš, Knuts Skujenieks un pats Imants Kalniņš. Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā.  Arī Latvijas Radio koris ir tavs lielais draugs – vairākas programmas rīkotas tieši ar to. Piemēram, Artura Maskata mūzikas programma. Tā laikam ir tava īpašā mīlestība. Jā, Latvijas Radio koris ir mani draugi visu "Dailes" nama gadu garumā. Pirmajai programmai, kurai Sigvards Kļava bija mākslinieciskais vadītājs, veidojām speciālas aranžijas – Andris Sējāns pirmajai daļai un Valts Pūce – otrajai daļai. Imanta Kalniņa oratorijā "Dzejnieks un Nāra" pirmoreiz satikos ar Daumantu Kalniņu kā solistu, un tad arī sākās mūsu draudzība – tas bija jau pirms vienpadsmit gadiem. Tagad mums ir plāns "Dzejnieku un Nāru" rudenī kopā ar Sigvardu jauniestudēt, jo toreiz "Dailes" nams bija knapi atvērts, un šī programma bija pelnījusi skanēt ilgāk. Tāpēc tā atkal jāiestudē no jauna! Vēl ar Latvijas Radio kori bija Artura Maskata jubilejas programma, Broņislavas Martuževas programma ar Daci Everss un Daumantu.  Veidojot šīs programmas, tev iznāk brīnišķīga sadarbība arī ar vadošajiem režisoriem un dramaturgiem! Protams! Diezgan daudz esam sadarbojušies ar Māru Ķimeli. Tagad jubilārs Artūrs Dīcis mums ir dramaturgs Mārča Auziņa un Daiņa Grūbes izrādē. Reinis Suhanovs bija atklāšanas izrādes režisors. Laikam jau patiesībā esam sadarbojušies ar visiem, kas ir mūsu vidū.  Sava publika – tā ir puse no uzvaras! Līdzās koncertiem, muzikālajiem uzvedumiem un džeza koncertiem Mūzikas namā "Daile" ir arī sarunu vakari. Izskatās, ka cilvēkiem ir nepieciešamība pēc klusinātām sarunām, kur divas personības sarunājas par šodien būtiskām tēmām.  Mums bija divi cikla darbi – un droši vien būs arī trešais – ar abiem Mārčiem Auziņiem: ģitāristu Mārci Auziņu un zinātnieku Mārci Auziņu, ar kuru mums izveidojusies cieša draudzība – viņš ir vienkārši brīnišķīgs cilvēks! Cilvēkiem tas interesē, un tēmas ir dažādas: pirmā bija par mākslīgo intelektu, kur bija gan mūzika, gan profesora skatījums, bet saruna "Flirts ar Budu" bija kā meditācija, kurā skanēja mūzika. Tādi starpžanru projekti. Un vēl ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kamermūzikas koncerti, kur skan gan klasika, gan arī laikmetīgā mūzika! Vai uz tiem nāk "Dailes" namam uzticīgā publika, vai tomēr līdz ar žanru un stila maiņu mainās arī cilvēki? Kādi astoņdesmit procenti ir uzticamā publika. Es jau šos cilvēkus atpazīstu vaigā. Taču LNSO kamermūzikas koncerti publikā ienesuši arī jaunas sejas. Ļoti ceru, ka viņi vēlāk atrod arī kaut ko sev piemērotu no mūsu repertuāra.  Kad atvēru "Dailes" namu, mans galvenais mērķis un sapnis bija, ka mums izveidotos sava publika – jo tā jau ir puse no uzvaras! Un es atļaušos domāt, ka trīspadsmit gadu laikā tas tiešām noticis. Bet septembrī apritēs astoņpadsmit gadi, kopš sarīkoju savu pirmo koncertu... Tev ir liela privilēģija – strādāt kopā ar Maestro Raimondu Paulu, turklāt uzņemties tādu lielu un atbildīgu pienākumu kā lielā draugu lokā nosvinēt viņa 90. dzimšanas dienu, kas patiešām bija fantastisks vakars. Bet sadarbība rit arī ikdienā. Cik reižu jau nospēlēta izrāde "Vīrieši labākos gados"?  Ap 120. Tieši uz Maestro jubileju apkopojām kopīgo programmu skaitu, un patiesi: kopā ar Maestro veidotas 15 programmas ar dažādiem solistiem. Pirmā bija ar Zigfrīdu Muktupāvelu, tad ar Agnesi Rakovsku, Dināru Rudāni un Andri Keišu, tad bija Zigfrīda Muktupāvela programma ar Jāņa Petera dzeju, jau pieminētā Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa programma… Ļoti daudzas programmas bijušas ar Maestro. Un ne tikai ar Maestro – pie mums bijis arī Zigmara Liepiņa 70 gadu jubilejas koncerts. Un arī Jāņa Lūsēna un Imanta Kalniņa jubileja tikusi svinēta. Atļaušos teikt, ka ļoti popularizējam latviešu autoru dzeju un mūziku. Tas ir mūsu galvenais mērķis, un mēs solāmies to darīt arī turpmāk.  Un Frenka Sinatras visgarākā dzimšanas diena! Jā, Frenka Sinatras dzimšanas diena tika svinēta desmit gadu garumā. "Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums" Anda, tu visos koncertos pati esi klāt. Šķiet, ka pilnīgi katru vakaru! Pieņemu, ka tas ir ne tikai tavs darba pienākums, bet tev ir arī patīkami redzēt [sava darba] augļus.  Tieši tā. Zinu visas programmas no galvas, bet… Ņemot vērā to, ka esam privāta koncertzāle, mums darba roku nav tik daudz, bet skatītāju vietu skaits ir vairāk nekā četri simti. Tāpēc visu darām paši – arī tērpus sakārtojam māksliniekiem, uzklājam kafijas galdu. Mēs reāli strādājam kā publiku un mākslinieku apkalpojošais personāls. Tāpēc arī tur esmu. Un tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Mūzikas nams "Daile" atrodas Lāčplēša un Barona ielas stūrī – tāda ļoti laba kultūras vietu saliņa! Blakus – restorāns "Osiris", netālu – Jaunais Rīgas teātris, virs jums ir "Arhis Arhitekti", un turpat ir arī galerija "Istaba". Jā, tāds radošais kvartāls.  Bet jūs arī kaut kā sadarbojaties?  Mēs vienkārši draudzējamies. Jaunā Rīgas teātra aktieri pie mums uzstājas, publika iet uz "Osiris" – lai gan arī mums ir pašiem sava kafejnīca –, un "Osiris" publika nāk pie mums. Pagalmiņš ir viens – visi Jāņos satiekamies.  Man bija pārsteigums, ka savulaik esi strādājusi pie Andreja Žagara.  Andrejam tolaik bija, manuprāt, septiņi restorāni: tas bija augstākais punkts, kad viņš atvēra "Žagara jauno restorānu". Berga bazārā bija "Simpozijs", vīnu veikals, Vecrīgā bija grieķu restorāns, vēl "Dizzi" klubs, "Osiris"... Biju šo restorānu izpilddirektore. Ar Andreju iepazināmies kādā ballītē Operā, un viņš saprata: šitā meitene, kaut arī no laukiem, ir baigi ašā. Kaut kāds materiāls tur ir! Andrejam esmu ļoti pateicīga – viņš man ļoti daudz ko iemācīja. Vienbrīd viņš saka: tagad braucam uz Londonu un Parīzi, uz restorāniem! Es domāju – man pat nav nekā, ko mugurā vilkt... Ar Andreju vienu laiku ļoti cieši strādājām.  Viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis Tu esi ne tikai šīs koncertzāles turētāja un saimniece, bet arī mūzikas izdevniecības "Ars Nova" vadītāja. Tagad tas vairāk "Spotify" platformai. Apvienība tika nodibināta, kad sākām strādāt kopā ar Jāni Lūsēnu – tas bija 2008. gadā, un septembrī kopš tā laika būs apritējuši jau astoņpadsmit gadi. Tas viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis. Jo pirms tam strādāju pilnīgi citā sfērā un reiz vedu Kristīni uz koncertu, kurā viņai bija jāpiedalās kopā ar Māru Zālīti, Jāni Lūsēnu un Zigfrīdu Muktupāvelu. To koncertu atcēla. Kaut kā sākām runāt, un Lūsēns saka – man nākošgad piecdesmit gadu jubileja, bet nav, kas uztaisa. Saku – es taču varu uztaisīt! Bet tad tikai Operā, jo tikai tajā kaut ko zinu. Tā tas sākās – kā joks. Pa vidu Jānis uzrakstīja ciklu "Mazu brīdi pirms". Tas bija 2008. gadā – mans pirmais rīkotais koncerts. Pilnīgs liktenis! Tad bija laiks, kad iestudējām dažādus mūziklus – Valmieras teātrī bija "Kaupēn, mans mīļais" un "Agrā rūsa". Bet ciešāka sadarbība raisījās  tikai ar Lūsēnu. Bet tā mūžīgā telpu problēma... Un tad es iedomājos, vai Rīgā nav kāds bijušais kinoteātris… Ierakstīju tīmekļa meklētājā – un tiešām! Sludinājums, ka izīrē bijušā kinoteātra telpas. Taču sludinājuma termiņš jau bija beidzies. Nodomāju: tā ir tieši "Osiris" māja, kurā visus pazīstu. Jānoskaidro. Viņi saka – tur ir izīrēts, bet varbūt viens procents, ka [mans sapnis] varētu piepildīties. Un tas viens procents arī piepildījās! Liktenis!  Vai to, ko rādāt uz skatuves, mēdzat arī izdot ciešripās un platēs? Tagad aktuāla analogā mode. Tagad tās vinilplates, jā, un ļoti gribētu izdot dažas no mūsu programmām.  Kuras tās būtu? Piemēram, programmu "Suni ārā nedzenama nakts" – tā ir ļoti, ļoti, ļoti īpaša. Tā man ļoti, ļoti patīk. Arī Knuta Skujenieka un Daumanta Kalniņa "Drošinājums", kas izpelnījās "Zelta mikrofonu". Mēs paši veidojam arī televīzijas ierakstus un dodam Latvijas Televīzijai – šie ieraksti bieži tiek parādīti televīzijā. "Pats Artūrs Banga sēdējis pie manas priedes!" Dzirdēju, ka tev bijusi doma savas mājas Lapmžciemā izveidot kā brīvdabas koncertzāli.  Tās mājas tieši ar tādu domu vispār tika iekārtotas. Tas bija pandēmijas laiks. Man bija saikne ar Lapmežciemu, un biju izdomājusi, ka tā varētu būt "Dailes" nama vasaras rezidence, un doma nav atmesta – tādi brīvdabas koncerti, jo sēta ir ļoti skaista – pie jūras un ar vēsturi: šajā sētā filmēts "Ilgais ceļš kāpās"... Diezgan daudz tur esmu savedusi kārtībā, tā ka – kas zina. Pandēmijas laikā taisījām visādas fotosesijas; esam filmējuši arī raidījumu "Daudz laimes, jubilār!" Vajadzētu sākt ar "Ilgā ceļa kāpās" vakara kino seansu, lai redz, kur ir Artūra priede! Jā, pats Artūrs Banga (viens no filmas galvenajiem varoņiem – red.) sēdējis pie manas priedes! Tas uzreiz ir stāsts! (Smejas.) Vēl tikai mājai jāuzliek šindeļu jumts. Vai maz vēl ir meistari, kas māk tādu uzlikt? Mani meistari brauc no Alūksnes, jo daudz tādu vairs nav. Tas ir tāds ļoti labais gadījums, kas man liek noticēt, ka ar Latviju viss ir kārtībā, jo šindeļu jumta licējam – galvenajam meistaram – ir pieci dēli, un visi pieci ir apmācīti šindeļu jumta likšanā! Jā, viņi mācās dažādās universitātēs, bet viņi prot to amatu. Un tad nu visi pieci dēli brauc un liek manai mājai jumtu. Tā ir vērtība! Ko vēl dari savā brīvajā laikā, ja tev tāds ir? Brīvā laika man ir ļoti maz. Bet, cik nu ir, to cenšos pavadīt dabā. Jo ikdienā, kā jau tu arī teici, katru vakaru esmu "Dailes" namā, apkārt četrsimt cilvēki, un tas, kas pēcāk visvairāk nepieciešams, ir klusums, līdzsvars, miers, kuru var atrast tikai un vienīgi dabā: mežā, pie jūras, arī tomātus stādot, arī rozēm lapas griežot un kaut ko tādu darot. Tad tomēr dārza darbi tev maķenīt patīk? Tagad patīk, jā! Kad mamma savulaik Jaunpilī lika divus hektārus biešu izkaplēt – citādi uz balli netikšu, likās – nemūžam man nekā tāda nebūs! Bet tagad patīk.  Gribas savu tomātu noplūkt!  To tomātu nav tik daudz, drīzāk tā sajūta, ka no rīta ieej siltumnīcā – tas ir pilnīgi kaut kas cits. Un tā ir vienīgā atslodze, kas iespējama, savādāk nevar – daba!  Daba, un tūlīt arī maijs, tūlīt svētki. Man vienkārši gribas novēlēt tev, lai vari izbaudīt šo pavasari un kopā ar savējiem nosvinēt gan savu atzinību, gan mūsu valsts neatkarības atjaunošanas svētkus. Lai mums visiem skaistas aprīļa beigas un maija sākums, kad daba plaukst!  Sirsnīgs paldies tev, Gunda! Baltā galdauta svētki 4. maijā man vienmēr ir patikuši – man vispār patīk galdu klāt. Tagad būs īpašs iemesls. Paldies! 

Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļas docente, dejas pētniece Valda Vidzemniece. Producente Zane Prēdele. “Kustība nekad nemelo” bija amerikāņu modernās dejas horeogrāfes Martas Grēmas (Martha Graham, 1894–1991) bieži atkārtota frāze, viņas daiļrades moto. Marta bija dzimusi un augusi nelielā pilsētiņā netālu no Pitsburgas, Pensilvānijas štatā. Viņas tēvs bija ārsts,  kas specializējās psihiatrijā, viņu sevišķi interesēja cilvēka uzvedības un ķermeņa kustību simptomātiska izpēte. Kādreiz, kad Marta bija samelojusies, tēvs esot teicis, ka viņam nav grūti pateikt, ka meita mānās, jo kustība nekad nemelo. Vēlāk šī pārliecība kļuva par horeogrāfes daiļrades pamatprincipu. Marta Grēma bija spilgta radoša personība – dejotāja, horeogrāfe, pedagoģe, modernās dejas tehnikas pamatlicēja, viņas izveidotā inovatīvā kustību struktūra un dejas stils ietekmēja vairākas dejotāju un horeogrāfu paaudzes. Marta Grēma pievērsās dejai tikai 22 gadu vecumā, kad jau bija “gandrīz par vēlu”, bet kļuva par ietekmīgāko sava laika amerikāņu horeogrāfi. Pēc studijām “Denišoun” skolā, ko vadīja Ruta Sendenī (Ruth St. Denis) un Teds Šouns (Ted Shown), kā arī aktīvas dalības skolas koncertprogrammās (1916–1923) jaunā dejotāja uzsāka patstāvīgu karjeru un pēc dažiem gadiem (1926) izveidoja savu dejas kompāniju. Šogad tiek svinēta Martas Grēmas kompānijas simtgade, kompānija joprojām pastāv, lielajam notikumam par godu tiek rīkota pasaules koncerttūre un maijā jubilejas koncertprogramma būs skatāma arī Rīgā. Martas Grēmas māksliniecisko pārliecību ietekmēja vācu modernās dejas pārstāves Mērijas Vigmanes dejas filozofija un ekspresīvais izteiksmes veids. Arī Marta dejā gribēja paust savus un savu laikabiedru pārdzīvojumus tā, lai tas izskatītos dramatiski piesātināti un patiesi. Kā panākt, lai kustība nemelotu? Viņa sāk ar vienkāršu cilvēka ķermeņa funkciju – elpas darbību. Kas notiek ar cilvēka elpu, kad viņš smejas? Kā reaģē ķermenis? Kas notiek ar cilvēka elpu, kad viņš raud vai ir uztraucies? Kas notiek ar visu ķermeni un atsevišķām ķermeņa daļām? Pētījumi palīdzēja radīt kustību sistēmu un izstrādāt dejas tehnikas principus, kas balstās uz muskuļu sasprindzinājuma un atslābuma pretstatījumu, izpildāmu saiknē ar elpas darbību (angļu: Contraction & Release). Modernās dejas praksē beidzot parādījās detalizēti izstrādāta tehnika un treniņu sistēma. Dejas tehnikā bija daudz jaunievedumu, bet tie nebija pašmērķīgi kustību leksikas  meklējumi, galvenais horeogrāfes mērķis bija radīt motivētu, ekspresīvu un iedarbīgu dejas valodu. Daiļrades sākumposmā Marta Grēma pat noliedza jebkādu mīmisko izteiksmi, jo ķermeņa kustībai bija jārunā pašai, vēlāk gan viņa šo strikto nostāju mainīja. Martas Grēmas izrādes bija inovatīvas arī scenogrāfijas un kostīmu aspektā, viņai bija savdabīga muzikālā gaume un izpratne par mūzikas lomu dejas iestudējumos, bet, nenoliedzami, visi izrādes elementi kalpoja vienai idejai – radīt emocionāli iedarbīgu mākslas darbu. ASV modernās dejas laukā parādījās vēl arī citas jaunas dejas tehnikas, kas balstījās kopīgos teorētiskajos konceptos, bet atšķīrās ar dejas tehnikas pamatprincipiem, akcentiem, treniņstundas struktūru un metodiku. Tās bija Dorisas Hamfrijas, Hosē Limona, Lestera Hortona, Mersa Kaningema dejas tehnikas, kas joprojām tiek praktizētas un saglabājas dejas augstskolu programmās. * Marta Grēma “Žēlabas” (“Lamentation”) * Martas Grēmas horeogrāfija “Nakts ceļojums”

Ādolfs Šapiro iestudējis Migela de Servantesa “Donu Kihotu” Jaunajā Rīgas teātrī. Ikoniskas lietas mūsdienu pasaulē. Kultūras rondo Smiļģa kabinetā tikās ar režisoru Ādolfu Šapiro un aktieriem – Kasparu Znotiņu (Donu Kihotu) un Gundaru Āboliņu (Sančo Pansu). Sarunā Kaspars Znotiņš negaidīti atzīstas nepietiekamā lasīšanā, bet Gundars Āboliņš akcentēs, ka tieši Sančo Pansa palīdz izvairīties no didaktikas izrādē. Vēl arī stāsts par kādu ainu, kas izrādē tā arī nenokļuva, par balkona pēdējo rindu, par Donkihotu nepieciešamību, bet vēlams drošā attālumā, piemēram – uz skatuves. No jokiem pie dziļas nopietnības un atpakaļ, tā ir izrādē “Dons Kihots”, tā ir arī sarunā ar aktieriem Kasparu Znotiņu un Gundaru Āboliņu. "Nekad nebiju domājis iestudēt "Donu Kihotu", pirms Alvis [Hermanis] piedāvāja strādāt Rīgā," atzīst režisors Ādolfs Šapiro. Viņš izvēlējies tieši šo darbu un autoru, lai būtu kas jauns, ko Rīgā nav iestudējis. "Ja nebūtu Kaspara un Gundara, varbūt arī nepaņemtu "Donu Kihotu"," atzīst režisors. Ādolfs Šapiro savulaik vadījis Jaunatnes teātri Rīgā, gandrīz 30 gadus. Viņa iestudējumi ierakstīti Latvijas Kultūras Kanonā. Pēc Jaunatnes teātra slēgšanas iestudē izrādes un strādā ar jaunajiem aktieriem daudzviet pasaulē. 2014. gadā paraksta vēstuli pret Krievijas politiku Krimā, pēc 2022. gada uz Krievijas skatuvēm vairs neatgriežas, kaut gan bijis paredzēts operas iestudējums Lielajā teātrī. Viņa pasaule dalās divās daļās – Rīga un pārējais laiks. Strādājot JRt un iestudējot ‘Donu Kihotu”, latviešu valoda arvien vairāk atgriežas. Viņš gan atvainojas par kļūdām.

Pirmo nedēļu Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora amatā aizvadījis mūsu šīrīta "Atsperes" viesis - vēsturnieks Toms Ķikuts. Sarunājamies par muzeja lomu šodienas sabiedrībā, uzdevumiem, vēstures pētniecību, nākotnes attīstības vīzijām un latvisko spēku. Anete Ašmane-Vilsone: Kā aizritējušas pirmās dienas jaunajā amatā? Iepriekš bijāt direktora vietnieks, pilnīgu pārsteigumu noteikti nav, bet gan jau kādas jaunas sajūtas tomēr ir ienākušas. Toms Ķikuts: Ļoti precīzi - jaunas sajūtas, jauni pienākumi. No otras puses, ritenis turpinās un rit uz priekšu. Ekspozīciju iekārtošana ir tas, ko darīju jau pagājušajā gadā, un tagad paralēli direktora pienākumiem tas ir jāizdara līdz galam tajā detalizācijā, kas bija pirms tam, līdz ar to darba ir daudz. Visvairāk žēl, ka pilnīgi noteikti paliks mazāk laika tam, kas vēsturnieku un muzejnieku interesē visvairāk  - satura plānošana, veidošana, kontakts ar auditoriju, jo man patīk ik pa laikam kādu ekskursiju novadīt. “Kultūras ziņās” teicāt, ka tomēr gribēsiet to saglabāt. Jā, droši vien, bet skaidrs, ka direktora amata pienākumi liek citus uzdevumus klāt, kas samazina laiku tam. Domājot par to, kas labi iesākts, tomēr šķita, ka ir jāturpina kopīgi ar mūsu kolēģiem veiktais darbs. Esmu ļoti aktīvi darbojies ekspozīciju lietās kopš Brīvības bulvāra pagaidu mājas izveidošanas, un domāju, ka mēs daudz labu lietu esam izdarījuši. Ir posms, kas vēl turpinās un kurā jāiet uz priekšu, un varbūt tad, kad visa Rīgas pils būs gatava, tad atkal būs kāds jauns posms sācies un varēs domāt par citiem izaicinājumiem. Kādā stadijā un dzīves posmā šobrīd atrodas Nacionālais vēstures muzejs? Jūsu pārziņā ir četras vietas (Rīgas pilī, Dauderos, Tautas frontes muzejā un Muzeju krātuvē), bet rūpju pilnākā laikam ir Rīgas pils? Sava rūpe, protams, ir katrai vietai, bet no auditorijas piesaistes un muzeja publiskās programmas viedokļa, protams, Rīgas pils šobrīd ir uzmanības centrā. Esam ļoti priecīgi par atjaunoto daļu, bet tā ir tikai aptuveni trešdaļa no kopējā 16. gadsimta būves apjoma. Tiem, kas tik labi nepārzina pili - iekšā lielajā kompleksā ir apslēpta kvadrātiska būve, kas saucas “kastela”, ar četriem korpusiem, kas ir muzeja mājvieta. Tad gan pret Vanšu tilta, gan pret Pils laukuma pusi ir piebūvēta jaunākā pils daļa, kas ir Valsts prezidenta rīcībā. Visa vēsturiskā daļa ir paredzēta muzejam, bet tikai pavisam neliela daļa no tās šobrīd ir rekonstruēta. Rekonstruēšanas termiņš pārējām daļām šobrīd diemžēl ir nezināms, lai gan Reiņa Liepiņa projekts ir gatavs un mēs bijām gatavi iet iekšā visā apjomā, bet dažādu un vairākkārtēju problēmu, iepirkumu un naudas līdzekļu trūkuma dēļ mēs diemžēl esam vienā daļā. Bet trešdaļu jūs apdzīvojat, un šobrīd tiek iekārtota ekspozīcija. Tieši tā. Esam ļoti gandarīti, ka mums tam šobrīd ir finanšu līdzekļi, lai gan varbūt ļoti pakāpeniski, bet ir, un projekti ir gatavi visām ekspozīcijām - “Livonijas mūra pilis”, “Rīgas pils vēsture”, “Sakrālā māksla” un “Straumējot laiku”. Pēdējā nosauktā - Latvijas vēstures pārskata ekspozīcija - ir salīdzinoši ļoti tuvu gatavībai un apmeklētājiem to vērsim marta beigās. “Livonijas mūra pilis” arī ir procesā un būs, visticamāk, vasaras sākumā pieejama apmeklētājiem. Tās būs no jauna veidotas gan saturiski, gan dizainiski, gan arī tehniski - jaunas, mūsdienīgas un, ļoti ceram, interesantas apmeklētājiem. Esam ļoti daudz domājuši par saturu, un ceru, ka tas būs dažādām auditorijām pievilcīgs.  Kas Jūs saista vēstures zinātnē, iespējā pētīt laiku, ko neesam varējuši piedzīvot? Tas ir nedaudz arī izmeklētāja darbs, varētu tā teikt? Jā, bez šaubām, un tieši šajā izziņas procesā, ka vari kaut ko atklāt, ir tas radošums. Par vēsturi var strīdēties - viena daļa ir ļoti stingros uzskatos, ka tā ir zinātne un metode ir pirmajā vietā, daļa uzskata, ka tā ir vairāk humanitāra māksla un interpretācija. Varbūt arī fikcija… Jā, jo mēs radām šo kombināciju, šo tekstu. Nekad nevaram absolūti pietuvoties īstenībai, jo tik, cik šodiena ir neaprakstāmi daudzveidīga, tāda ir arī pagātne. Mēs tikai kaut kādu daļu no tās varam paņemt. Šodien mēs vienkārši vairāk saglabājam sevi, tostarp ar sociālajiem medijiem un vēl kādām iespējām izpausties. Bet tik un tā mēs fiksējam mazu daļiņu tā visa - ļoti daudz paliek ārpusē. Mēs jau šodien saprotam, kas ir svarīgs, kas mazāk. Vēsturnieku uzdevums - mēs radām kaut kādu jaunu koncentrātu, un tik un ar visu metodi un zinātnisko pamatu tur ir arī radošā daļa, un tā ir tieši darbā ar avotu, kad ieraugi to kopsakarību. Jo vairāk darbojies, jo vairāk ir jautājumu, jo interesantāk paliek. Ja tev noliek priekšā piecus dokumentu sējumus, katru neatkarīgi izlasot, varbūt nekāds īpašs iespaids nerodas, bet, kad savelc šo saiti kopā, tad tas ir interesanti. Tas detektīvs kādreiz ir ļoti tiešs. Piemēram, mēs meklējām un centāmies identificēt Kārļa Ulmaņa mantas, kas ar tām notika 1940. gadā pēc okupācijas - tas bija īsts detektīvs. No dokumentiem, atmiņām, arhīvu materiāliem un mūsu muzeja krājuma sadzinām pēdas, sapratām, ka daļa tikusi pārvesta 1940. gadā, izprotot visu ceļu, un atklājām vairākus desmitus priekšmetu, kas bijuši viņa īpašumā un par kuriem jauši vai nejauši padomju laikā informācija ir zaudēta. Tur tas detektīvs ir ļoti tiešs, un, protams, ir bezgala interesanti.  

Ako ste kao mali, iz zabave pred publikom objašnjavali šta sve znate o Tutankamonu, bili ponos i dika svojih roditelja svirajući za prijatelje Betovena na klaviru ili za svaki uspeh u školi, peticu ili savršeno odigranu utakmicu dobijali pohvale i nagrade, stigli ste na pravo mesto. Da, bili ste u problemu, a ukoliko se i daje držite agende da samo socijalno visoko vrednovano provođenje vremena znači odmor ili kvalitetno utrošeno vreme, možda, ma ne možda, definitivno i danas jeste u problemu. Ambicija je jedna od onih reči koje zvuče moćno, gotovo obavezno poželjno. Ali, šta zapravo podrazumevamo kada kažemo da je neko ambiciozan? I gde je granica između zdrave ambicije i one koja nas polako troši, gura u hronično nezadovoljstvo ili stalni osećaj da nikada nismo dovoljni? Mi, sami, kao bića, nismo dovoljno dobri? Olivera i Roberto danas razgovaraju o ambiciji onako kako se ona zaista živi, a ne kako se prodaje u motivacionim parolama. Da li je svaka ambicija dobra? Šta stoji iza osećaja da moramo više i možemo bolje , i kako razlikovati unutrašnji poriv od nametnutih očekivanja okoline? Šta je sa preteranom ambicijom, onom koja se maskira kao disciplina i uspeh, a zapravo vodi u sagorevanje, anksioznost i gubitak kontakta sa sobom? Kada ambicija prestaje da bude pokretač, a postaje pritisak? I kako pronaći meru koja je lična, realna i održiva? Na kraju, vraćamo se jednostavnoj, ali često zaboravljenoj istini: promena je neizbežna. Kao voda koja uvek nađe svoj put, i mi možemo naučiti da se krećemo kroz život bez lomljenja, sa više poverenja u sopstveni ritam i želje, i možemo pronaći zdravi balans. Setimo se samo da ne moramo uvek da jurimo uzbrdo da bismo stigli tamo gde treba. Nekad je dovoljno da zastanemo, oslušnemo sebe i dozvolimo da se put sam pokaže.

Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba. Latvijas Radio, protams, ir milzīga vēsture. Mēs šogad atskatāmies uz veseliem simts gadiem, un dabiski, ka arī mūzikas jomā vēsture ir tikpat ilga, jo mēs taču sākām ar „Madama Butterfly” pirmizrādi. Latvijas Radio gan neatrodas simts gadus šajā Doma laukuma ēkā, un simts gadus mēs arī neveicam mūzikas ierakstus. Mana vēsture Latvijas Radio aizsākās 1977. gadā vēl kā studentei. Līdz ar to es varu atcerēties šādu periodu. Tad, kad šeit ienācu, Radio mūzikas ziņā pilnā mērā varēja konkurēt ar Latvijas filharmoniju. Viņiem nebija simfoniskā orķestra, bet mums bija. Valsts akadēmiskais koris „Latvija” tur, protams, bija, savukārt mums bija Latvijas Radio koris.  Mums bija no orķestra atvasināts Radio kamerorķestris, mums bija Lauku kapela, kā arī Estrādes un vieglās mūzikas orķestris. Tam dažādos laikos ir bijuši dažādi nosaukumi, tāpat kā Radio orķestrim, kurš vienubrīd bija arī Valsts simfoniskais orķestris un tagad jau ir Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Laika gaitā viss mainījās. Viens pēc otra šie kolektīvi no Radio aizgāja. Bet tas nenozīmē, ka mūsu Pirmā studija, kurā tie visi kādreiz satilpa gan mēģinot, gan nereti arī ierakstot (lielie kolektīvi gan biežāk ierakstījās citās, plašākās telpās), kļuva klusa. Tāpat šeit turpinājās kā mēģinājumi, tā ieraksti. Nekad nebija aizdomājusies, kā tas viss toreiz 1. studijā varēja sadzīvot. Bet kolektīviem tas izdevās ļoti labi. Radio orķestris un Radio koris savulaik ne tikai spēlēja koncertus, bet viņiem bija arī ierakstu normas. Un jāteic, ka tieši tādas pašas ierakstu normas bija arī mūsu štata koncertmeistariem. Cik atceros, Radio pārsvarā vienmēr bija divi pianisti. Savā laikā tā bija Vilma Cīrule un Hermanis Brauns, pēc viņiem sekoja Inta Villeruša un Ventis Zilberts. Pēc tam šādas štata vietas Latvijas Radio vairs nebija. Mēs ierakstījām simfonisko mūziku, kora mūziku, dažādus solistus ar mūsu štata pianistiem, tāpat 1. studijas ierakstos piedalījās dažādi kameransambļi. Tas, pēc kā mēs vienmēr esam tiekušies jebkurā jomā – tie ir ļoti augsti standarti. Mums katram bija jāparāda savs teksts redaktoram. Manuprāt, tas arī mūs pieradināja pie labas sarunu valodas. Droši vien rodas jautājums, kurš šajā raibajā jūklī spēja saprast, ko tad ieskaņot? Kuru mūziku, kuru mūziķi? Radio, pirmkārt, vienmēr ir sekojis aktuālajam mūzikas dzīvē. Aktuālais nenozīmē tikai to, kas notiek šobrīd. Skatījāmies arī uz mūsu mantojumu. Lielākoties parasti centrējāmies uz lielākām jubilejām. Ņemot vērā, ka mēs rakstījām dažādus izpildītājus, aicinājām tos, kuri bija konkrētajā brīdī sasnieguši savu labāko formu un spēja mums dot ko interesantu. Rezultātā mums veidojās sava veida izlase no vislabākā, ko piedāvā mūzikas dzīve. Kad pēkšņi mūžībā devās Ringolds Ore, Alnis Zaķis tika uzaicināts strādāt par Radio estrādes orķestra vadītāju. Ņemot vērā, ka Raimonds Pauls vadīja Latvijas Filharmonijas paspārnē esošo Rīgas estrādes orķestri, Alnis Zaķis bija vienīgais pietiekami augsta līmeņa mūziķis, kuram uzticēja ierakstu atlases pienākumu veikšanu. Ierakstos mēs nevarējām „šķaidīties” ar pilnīgi visu, kas iespējams. Mums bija jāseko mūziķu gaitām, jāiet uz koncertiem, jāklausās. Mums bija jābūt informētiem par to, kas ir labākais, lai  laikus sarunātu un aicinātu šos mūziķus uz studiju.   Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados neierakstīja arī jebkuru estrādes dziesmu. Komponisti nesa savus skaņdarbus. Tā saucamajā „tirdziņā” bija atsevišķa speciālistu komisija, un šie augstākās raudzes profesionāļi izvēlējās tikai labākās dziesmas. Skaidrs, ka kādam vienmēr bija jāsaka pēdējais vārds. Bieži vien to, tiesa, pēc koleģiālas apspriešanās, pieņēma mūsu vadītāji. Es domāju, ka tad, kad Jānis Ivanovs vadīja Mūzikas redakciju, varēja būt līdzīga sistēma. Manā darba vēsturē bija tikai viens periods, kad skaņdarbu izvēli apspriedām ģenerāldirektora kabinetā. Tas notika Mākslas zinātņu doktora Arnolda Klotiņa laikā. Izvērtējām tiešām rūpīgi, jo deviņdesmito gadu sākumā līdzekļu ierakstiem gandrīz nebija. Man šķiet, ka tobrīd mēnesī visiem ierakstiem mēs varējām atlicināt vien deviņdesmit latu. Tieši Arnoldam Klotiņam arī radās doma, ka ierakstiem jāvelta īpašs raidījums. Tā kā es tajā laikā jau strādāju ar  mūzikas ierakstiem un jau pirms tam biju veidojusi daudzus raidījumus, tad jaunā ideja bija jārealizē man. Man šķiet, ka nosaukumu „Autogrāfs pēc ieskaņojuma” izdomāju es pati. Ēterā šo raidījumu varēja dzirdēt padsmit gadus. Šajā laikā uz sarunu aicināju vairāk nekā simts mūziķu, tāpat komponistus un skaņu režisorus. Ļoti priecājos, ka varējām saglabāt ne tikai mūsu mūziķu ierakstus, bet arī viņu pārdomas un atmiņas. Man šķiet, ka vēsturei tas noderēs.

Psihoterapija je često predstavljena kao put ka ličnom oslobađanju i izlečenju, ali koliko zaista poznajemo i njene granice, rizike i kritike? U ovoj epizodi psihijatri Mihailo Ilić i Milutin Kostić razgovaraju o senovitim stranama psihoterapije - o mogućim zabludama, prenaglašenim obećanjima i momentima kada terapija može da bude kontraproduktivna. Ko odlučuje gde prestaje pomoć, a gde počinje manipulacija? I koliko je sama praksa zavisna od konteksta, stručnosti terapeuta i otvorenosti klijenta?Naša publika dobro zna da se bavimo temama bez idealizacije - i ova epizoda je prilika da čujete kako stručnjaci iznutra posmatraju sopstvenu profesiju, pitajući se gde su granice odgovornosti i gde počinje prostor za kritiku.Kao i uvek, ostajemo verni kampanji koja nas podseća da je promena neizbežna i jedina konstanta. Obraćamo se onima koji žele rast i balansiraju između ličnog i poslovnog života. Uprkos izazovima, oni zadržavaju pozitivan stav i spremni su za ono što nosi sutra. Promena je u našoj prirodi - baš kao što voda uvek nađe svoj put, tako i mi pozivamo slušaoce da pronađu svoj.Prirodno je, menjamo se. Nekad sa osmehom, nekad jer se zaljubljujemo, nekad jer postajemo roditelji - svaki korak je novi početak. Podsetnik da rast i napredak nisu luksuz, već prirodni tok života.

Līdz 28. septembrim Rīgā norisināsies Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotais ikgadējais starptautiskais laikmetīgās mākslas festivāls “Survival Kit”. Tas pieteikts ar nosaukumu "Simurga nams" un tā mākslinieciskā vadība uzticēta Eiropā bāzētai kuratoru apvienībai "Slavs and Tatars" un Mihalam Gžegožekam. Pasākuma rīkotāji skaidro, ka, izmantojot mītisko putnu Simurgu kā simbolu, šīgada festivāls pievērsīsies transnacionālo saišu un brīvības kritiskajam stāvoklim pasaulē, kur cilvēka identitāte bieži tiek uztverta vienkāršoti. Par festivālu stāsta Latvijas Laikmetīgā mākslas centra direktore, "Survival Kit" dibinātāja un radošā direktore Solvita Krese, mākslas kolektīva "Slavs and Tatars" dalībnieks, viens no "Survival Kit 16" izstādes kuratoriem Pajams Šarifi (Payam Sharifi), "Survival Kit 16" publiskās programmas kurators Evarts Melnalksnis un arhitektu biroja OAD dizainere un ainavu arhitekte, “Grīziņdārza” vīzijas un attīstības attīstītāja Zane Legzdiņa. Solvita Krese: "Festivālu iedibinājām 2009. gadā. Patiesībā nedomājām, ka tas būs festivāls, vienkārši reaģējām uz ekonomisko krīzi, kas Latviju smagi skāra. Bija daudz tukšu veikalu, tukšu telpu un šķita, ka tās vajag apdzīvot, ievācāmies kopā ar māksliniekiem, mums bija ļoti ierobežoti līdzekļi, paši visu darījām, veidojām savām rokām, lai ar radošo enerģiju piepildītu šo tukšumu. Un tā tas festivālam iegājies, ka vienmēr izmantojam tukšas telpas, dodamies no vienas vietas uz nākamo. Kopš 2009. gada festivāls ir izaudzis par vienu no nozīmīgākajiem notikumiem Baltijas reģionā, festivāls ir apjomīgs, ar starptautisku izstādi tā centrā un ļoti dinamisku publisko programmu. Sākumā vairākus gadus spriedām, vai ir jēga veidot festivālu ar nosaukumu "Survival Kit", bet pēdējos desmit gados, īpaši pēdējā laikā ir arvien vairāk iemeslu domāt par “izdzīvošanas komplektu”. Ģeopolitiskās krīzes, karš Ukrainā un Gazā, pandēmija, ekoloģiskās katastrofas – tas viss liek domāt par nākotnes scenārijiem un to, kā izdzīvosim. Šogad festivālu kūrēt esam aicinājuši mākslinieku kolektīvu "Slāvs and Tatars", kura intereses sniedzas no Berlīnes mūra līdz Lielajam Ķīnas mūrim. Un šī nav nejaušība. Pēdējos trijos gados, kopš Krievija Ukrainā izvērsusi plaša mēroga iebrukumu, esam vairāk uzmanību pievērsuši Centrālajai Āzijai un Kaukāzam. Ceram veidot horizontālu tīklu starp Postpadomju teritorijām un Austrumu Eiropu. To nediktē ne Rietumeiropa, ne Maskava, bet mēs cenšamies rast jaunu solidaritātes formu. Šogad izstādes nosaukums ir “Simurga nams”.  Simurgs ir mītisks putns, labi zināms austrumu kultūrās. Bet es vēlējos atrast arī kādas līdzības latviešu kultūrā. Un sapratu, ka daudzās latviešu tautas pasakās figurē Brīnumputns. Viņš ir tāds kā glābējs. Ir pasaka, kurā aklā karaļa trešais dēls ar laipnību un gudrību pārvar dažādus šķēršļus, atrodo Brīnumputnu un aizvedot to atpakaļ pie tēva – Karalis, dzirdot Brīnumputnu dziedam, atgūst acu gaismu. Domāju, ka mūsdienās, šajā trakajā pasaulē, mums tādi Simurgi vai Brīnumputni ir ļoti nepieciešami, lai tie izdziedinātu mūsu laika aklos karaļus." Pajams Šarifi: "Aizvadītajos trīsdesmit gados pēc padomju savienības sabrukuma, katra valsts ir centusies spodrināt savu nacionālo identitāti, kopt savu valodu, un tas ir brīnišķīgi. Bet tas noved pie identitātes sašaurināšanas, nacionalitāšu norobežošanās un aktivitāšu limitēšanas. Un mūs, ne tikai kā māksliniekus, bet vienkārši kā cilvēkus, interesē, ko kopīgu varam atrast, kas mūs vieno. Tās nav politiskas saites, bet piemēram, šāds mītisks putns. Tādu zina Irānā, Tadžikistānā, Uzbekistānā, Azerbaidžānā un vēl citās zemēs līdz pat Ukrainai. Simurgs mūsu pasaules daļā ir tikpat zināms kā ērglis jūsu pusē. Un kad es saku „ērglis”, uzreiz prātā nāk konkrēts attēls. Ērglis vairākām valstīm ir nacionālais simbols, to redzam Vācijas, Polijas, Albānijas karogos. Ērglis vienmēr ir mačo, ļoti maskulīns, tas simbolizē impēriju un nacionālismu. Nekad neesmu redzējis ērgli attēlotu kā sievišķu būtni. Tas vienmēr ir tāds slinks toksiskās maskulinitātes paveids. Savukārt Simurgs ir pavisam citādāks. Tas ir mistisks putns, ko vari sasniegt tikai tad, ja atsakies no sava ego, tādā budisma izpratnē. Simurgs ir nebinārs, reizēm ar sievietes seju, reizēm ar suņa seju, vienmēr liesmo un pieder nevis šai, bet jau nākamajai pasaulei. Patiesa atklāsme bieži pieprasa simbolisku nāvi – atteikšanos no sevis tādā formā, kādā esi sevi līdz šim pazinis. Šī ekspozīcija ir par transformāciju, par idendtitātes pārtapšanu, par dažādām identitātēm, par transnacionālismu. Nevis tikai: ka esi latvietis, lietuvietis, polis, pat  ne caur defisi – britu-pakistānis, bet par to, ka domājam ārpus nacionalitātes robežām, meklējot to, kas mūs vieno. Vai nu tās būtu valodu grupas, līdzīgas rituāla prakses, tradīcijas – tāds ir šīs ekspozīcijas pamats. 

Kad mazs bērns savā likstā vaino kādu citu, pārlieku asi reaģē stresa situācijā vai ir centrēts uz sevi un savām vēlmēm - to mēs itin viegli saprotam un skaidrojam ar vecuma īpatnībām, bet, ko darīt, ja šādas reakcijas rada pieaugušais? Pasē pilngadību sasniedzam līdz ar 18. dzimšanas dienu, bet, kad par pieaugušo ir uzskatāms cilvēks no bioloģijas skatu punkta? Vai cilvēka smadzenēs emocionālais briedums tiek sasniegts līdz ar kādu gada skaitli, bioķīmisku procesu vai smagu iekšēju darbu ar savām domām un darbiem un kāpēc daži to nesasniedz nekad? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Anika Miltuze, attīstības psiholoģe, Latvijas Universitātes asociētā profesore. Sazināmies ar neirologu Jāni Mednieku. Ir kāds brīdis cilvēka dzīvē, kad mēs varam teikt no attīstības psiholoģijas viedokļa - viss, mēs esam izauguši, pieauguši, nobrieduši, adekvāti cilvēki? Annika Miltuze: Tas būtu baigi forši, ja varētu prognozēt, ka ir 18. dzimšanas dienas rīts un es pamostos pieaudzis, nobriedis. Parasti tas nenotiek vienā dienā, un arī tā ļoti skaidri novilkt robežu, kurā brīdī tas notiek, ir grūti. Pirmām kārtām tāpēc, ka katrs cilvēks attīstās individuāli. Bet, ja mēs gribam kaut kādas kopīgās likumsakarības, tad mūsdienās no fizioloģiskās attīstības viedokļa, no smadzeņu attīstības viedokļa tiek runāts par 25 gadu vecumu. Psiholoģiskās teorijās bieži vien tiek runāts pat par 30 gadu vecumu. Bet, kā jau es teicu, tas ir diezgan individuāls process. (..) Laika gaitā brieduma kritēriji ir mainījuši. Piemēram, pirms gadiem 30 bija diezgan skaidrs, ka pieaudzis cilvēks, nobriedis cilvēks ir tas, kurš ir pabeidzis izglītību, kuram ir darbs, kuram ir piedzimuši bērni, viņš veido ģimeni. Un apmēram bija diezgan skaidrs, kurā vecumā tas notiek. Ir pagājuši 30 gadi, sociālā situācija, konteksts, kurā mēs dzīvojam, ir mainījies, līdz ar to mēs nevaram vairs skatīties, piemēram, pēc izglītības jo mūsdienās mācās gan divdesmitgadnieki, gan sešdesmitgadnieki. Tātad - kurā brīdī tu esi pabeidzis izglītību? Tas nav saprotams.  Bērni dzimst arī ļoti dažādos vecumos, dzimst 20 gados, dzimst 40 gados, pat 45 gados. Darbs arī nav vairs kritērijs. Cilvēki reizē mācās, strādā. Dzīve pie vecākiem, padzīvoju pie vecākiem, dzīvoju patstāvīgi, atkal padzīvoju pie vecākiem. Šobrīd ir daudz grūtāk atrast skaidrus, taustāmus kritērijus, tāpēc pētnieki vairāk pievēršas tieši psiholoģiskajiem kritērijiem. Bet tur arī nav tik viennozīmīgi, jo tas ir atkarīgs no kultūras, kurā mēs dzīvojam. Piemēram, Rietumu kultūrā biežāk kā brieduma kritēriji tiek uzskatīti spēja uzņemties atbildību, finansiālā neatkarība un autonomija, respektīvi, ka tu esi patstāvīgs indivīds, kas nedzīvo nevienam uz kakla.  Austrumu kultūrās, pētījumi, kas nāk no Ķīnas, no Indijas rāda, tur bieži vien centrā izvirzās rēķināšanās ar citiem, jo tās ir vairāk kolektīvās kultūras, savu emociju paškontrole, ka tu spēj citu labā varbūt apvaldīt sevi. Bet visam cauri tomēr vijas tā spēja uzņemties atbildību, kas, man liekas, ir tāds viens no tādiem fundamentālākajiem kritērijiem.   Paaudžu attiecības un savstarpējās rūpēm senāk. Sarunas 1. daļa Mūsu tautas folklorā varam atrast teicienu “ar ragaviņām uz mežu”, kas nozīmētu - aizvest no savām acīm prom it kā traucējošos vecos cilvēkus. Ko šāds teiciens pasaka par paaudžu attiecībām un savstarpējām rūpēm senāk? Kā šīs attiecības un vajadzība pēc aprūpes iestādēm senioriem mainījusies mūsdienās? “Ar ragaviņām uz mežu”, nabagmāja, pansionāts - tie ir jēdzieni, kas tapuši dažādos laikos un sniedz informāciju par attiecībām ar vecāka gadājuma, nabadzīgiem vai smagi slimiem cilvēkiem un attieksmi pret viņiem. Interesanti gan ir tas, ka mūsdienās savā domāšanā un valodā mēs lietojam visus pieminētos apzīmējumus, kaut nabagmāju vietā ir sociālās aprūpes centri, ikdienā dēvēti par pansionātiem, un ar ragaviņām uz mežu, kas pieminētas tautas pasakās, neviens savus vecākus vai vecvecākus neved. Vērojumu līmenī šķiet, ka paaudžu attiecības mūsdienās tomēr ir citādas nekā pirms 100 vai 200 gadiem. Vecākā paaudze tagad ilgi ir aktīva, strādā arī pensijas vecumā, un vēl jūtama liela individualizācija. Ja agrāk paaudzes bieži dzīvoja kopā, tad tagad ģimenes vēlas nošķirties. Vai tas ietekmējis arī pietāti pret senioriem? Šim meklējam atbildes sarunā ar Annu Žabicku - sociālantropoloģi, kā arī pētnieci Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā, Rīgas Stradiņa universitātē un arī Latvijas Universitātē. Ko tad rāda dati par paaudžu kopādzīvošanu un savstarpējām rūpēm?

Vismaz reizi gadā Latvijas Televīzija rāda videofilmu "Likteņa līdumnieki". Virdžīnija Lejiņa ir "Līdumnieku" režisore. Kopā ar vīru Jāni Lejiņu sarakstījusi grāmatu "Straupes pilskungi", kas lielā mērā bija sākotnēji iecerēta kā scenārijs. Ja radošam cilvēkam enerģija plūst pāri malām, bet vairs nav iespēju filmēt televīzijā, tad jārodas kam jaunam – tā Virdžīnija Lejiņa radīja dokumentālo filmu par aktrisi Elvīru Baldiņu "Es esmu runājusi. Elvīra Baldiņa". Par latviešu aktrisi, kura aizgāja mūžībā 105. gadu vecumā, kura esot mācējusi ar tautasdziesmām vien izvadīt. Viņai vispār bija tautasdziesmas katram dzīves gadījumam. Tagad Virdžīnija Lejiņa (draugu un kolēģu saukta par Džīnu) ir grāmatas autore. Tās nosaukums „Reizēm. Vienmēr. Nekad." Grāmatas pirmajā lappusē ir Marģera Zariņa citāts: „Kur tas vējš aprakts un no kuras puses tas suns pūš? Labs jautājums." Virdžīnijas Lejiņas romānu "Reizēm. Vienmēr. Nekad" izdevusi "Dienas Grāmata". Raidījumu atbalsta:  

Kā atšķiras lauku iedzīvotāju pacientu pieredze no pilsētnieku pieredzes un vai tā ļauj secināt, kas būtu maināms vai uzlabojams? Raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē Latvijas Pacientu pieredzes asociācijas valdes priekšsēdētāja Vita Šteina, veselības komunikācijas speciāliste un ģimenes ārste Linda Šauriņa un Slimību profilakses un kontroles centra Pacientu drošības un veselības aprūpes kvalitātes pilnveides nodaļas vadītāja Irisa Zīle-Velika. Ierakstā skaidrojam, cik pieejami ir ģimenes ārsti un citi medicīnas pakalpojumi iedzīvotājiem ir reģionos, šoreiz Dobelē un Brocēnos. Runājot par dažādiem izmeklējumiem un ārstu apmeklējumu, Linda Šauriņa atgādina rūpīgi sagatavoties. "Es vienmēr saviem pacientiem saku - sagatavojieties un sarakstiet visu uz papīra. Kad nonākat kabinetā uz 10-15 minūtēm, uz pusstundu, saruna parasti iegrozās tā, ka jautājums aizmirstas, ja ir kur ieskatīties - man šis ir jāpajautā, pirmkārt, pats aiziesi gandarītāks, ka pajautāji visu, ko vēlējies," atgādina Linda Šauriņa. "Tas attiecas arī uz izmeklējumiem, mēs ejam uz digitalizāciju, izraksti no lielajiem stacionāriem ir e-veselībā pieejami, receptes ir pieejamas, izmeklējumi ir pieejami ar vienu lielu bet. Liela daļa šo izmeklējumu tik glabāti privātā "Datamed" sistēmā, ne visiem ārstiem ir pieejama šī maksas programma. Nevar paļauties uz to, ka rentgena kabinetā teica, ka šo saņems "Datamed", ka dakteri otrā pusē būs "Datamed", kur ieskatīties. Tāpēc vienmēr pacientiem ir jābūt līdzi izmeklējumiem. Nekad nebūs par daudz. Tā arī ir atbildība - paņemt to mapīti, paņemt tos jautājumus līdzi un nekad neiziet no kabineta bez ārsta slēdziena. Tas neattiecas uz primāro aprūpi, vairāk uz speciālistu apmeklējumu." Kāda klausītāja interesējas, kā mainīt ģimenes ārstu, ja cilvēks mainījis dzīvesvietu? "Latvijas likumdošana un tas, kā tiek reģistrēti pacienti ģimenes ārsta praksē, nosaka, ja esat deklarēti ģimenes ārsta pamatdarbības teritorijā, ārstam nav tiesību atteikt," skaidro Linda Šauriņa. "Lauku reģionos tas nav tik izteikti, bet Rīgā vairāk ejam uz milzīgajām praksēm, kur kapacitāte samazinās, reģionos tā nevajadzētu būt." Nacionālā veselības dienesta mājaslapā ir pieejams ģimenes ārstu reģistrs atbilstoši teritorijai. Tajā ir norādīts katra ārsta vārds un uzvārds, adrese, tālruņa numurs, darba laiki un reģistrēto pacientu skaits. Ja ieraksts ir oranžā krāsā, prakse nav pilna. Ja ieraksts ir melnā krāsā, prakse ir pilna. Tas nozīmē, ka kapacitāte ir izsmelta, bet likumdošana nosaka, ja arī prakse ir pilna, bet pacients dzīvo konkrētā ārsta darbības teritorijā, nedrīkst atteikt.  

Kako se održavaju mostovi između starog i novog života? Nekad su to bili zavičajni klubovi, misije i folklor – danas su to Facebook grupe, TikTok i WhatsApp chatovi. Nova dijaspora iz bivše Jugoslavije u Njemačkoj druži se drukčije, digitalno i fleksibilno. Što to znači za osjećaj pripadnosti? I koliko je to daleko od načina na koji se družila prije dvadesetak godina? Maja Marić razgovara s kolegom Filipom Slavkovićem i Sonjom Breljak, urednicom portala Hrvatski glas Berlin. Von Maja Maric.

Ur innehållet: Skånes Taltidning är nu en demokratifråga i Riksdagen. Nekad färdtjänst för dövblind också fråga i Riksdagen. Det mesta i samhället går bakåt säger fd SRF-ordförande. Jeans, jeans och åter jeans. Vi beskriver vårens dammode.

Latvijas metāla jaunās relīzes - 2025. gada 1. ceturksnis - METĀLKĀSTS LV Podkāsts #179Šajā epizodē sākam 2025. gada ceturkšņu ciklu un runājam ar Dāvi Kotu no EREMOS, jeb EREMOS-IX par viņu jaunizdoto albumu! Kā jau ierasts, apspriežam un uzskaitam visas LV smagās mūzikas relīzes, kuras tika izdotas aizgājušajā ceturksnī (janvārī, februārī, martā). Šoreiz būs arī neliels bunkura hroniku piesitiens, jo sērijā ietveram dažas brīvā stila tēmas, piemēram, aizgājušie un gaidāmie koncerti, Silvestra dokumentārijs, kolekcijas papildinājumi, u.c. tēmas. EREMOS (EREMOS-IX) pēc 6 klusuma gadiem ir atgriezies ar jaunizdotu EP "Marquis of Snakes"! EREMOS atgriešanās ir unikāla ar to, ka līdz ar šo relīzi, EREMOS ir pārtapuši par pilna sastāva koncertējošu grupu! Sākotnēji EREMOS bija Dāvja radīts anonīms solo studijas projekts, kurš nāca gaismā paralēli viņam darbojoties pazīstamākajā jaunās paaudzes Black metāla grupā VELNEZERS. EREMOS 2019. gadā debitēja ar Black/Doom metāla albumu "The Glass Mind Of A Recluse", bet ar jauno "Marquis Of Snakes" albumu EREMOS izteikti virzās uz disonantā Black metāla pusi. Jaunais albums ir niknāks, tumšāks, atmosfēriskāks un ar krāšņu instrumentālo dažādību, tāpēc nenoguli grupas augšāmcelšanos - šis albums ir tava klausījuma vērts!Sarunā ar Dāvi iepazīstam grupas jauno sastāvu, tās skatuves tēlu, konceptu, tematisko saturu un grupas vēsturi.UN pirmo reizi Metālkāsta vēsturē, saruna mums nes instrumentālo demonstrāciju!Saites uz pieminētajām relīzēm atrodamas google sheets saitē, jo apraksta sadaļā nepietiek vietas.2025. gada 1. ceturkšņa relīzes:https://docs.google.com/spreadsheets/d/e/2PACX-1vSsKEZuk7COIqrBX04U8a1ZIiRW3FXeMzkp3qXO2Yd4MENaftUSxK9aQ5cMLOLc5Q/pubhtml0:00 - Ievads2:56 - Silvestra dzīves stāsts "Augstspriegums" Dokumentārijā9:35 - NEKAD limitētie diski15:23 - Nejaušs kolekcijas papildinājums19:40 - Dr. Forge pētījumu secinājumi25:02 - Vokālista vakance26:24 - Notikušo koncertu atskats - Behemoth/Satyricon/RC39:14 - Rock relīzes43:09 - Modernā metāla relīzes45:09 - Svešo stilu relīzes47:37 - Power/Symphonic metāla relīzes52:32 - Trakās un smieklīgās relīzes56:34 - Punk un Alternative relīzes59:25 - Doom un Atmo relīzes1:02:10 - Grind relīzes1:03:23 - Black metāla relīzes1:13:50 - EREMOS sarunas ievads1:19:50 - Eremos-IX "Monarch Of The Mound" atskaņojums1:25:30 - Saruna: Jaunā EP raksturojums1:28:53 - Saruna: Ko nozīmē Eremos un IX?1:32:30 - Saruna: Eremos pirmsākumi un koncepta maiņa1:35:38 - Saruna: Skanējuma stila ievirze un ietekmes1:37:12 - Saruna: Ģitāras partiju demonstrācija I, mūzika skatuvei1:39:00 - Saruna: Kā Eremos pārtapa par pilnu grupu?1:42:58 - Saruna: Muzikālā iedvesma, ietekmes, dziesmu stāsti1:48:50 - Saruna: Ģitāras partiju demonstrācija II1:52:00 - Saruna: Kolotun laiku pienesums jaunajam materiālam1:56:00 - Saruna: Eremos 5. dalībnieks, uzstāšanās kārtība1:58:48 - Saruna: Par skatuves debiju2:03:00 - Saruna: Eremos skatuves tēls, priekšnesums un maskas2:07:45 - Saruna: Masku demonstrācija un attīstība2:17:17 - Saruna: Kas rada Eremos vizuālo daļu?2:19:07 - Saruna: Cik ilgi tapa jaunais albums?2:22:00 - Saruna: Vai top jauns materiāls? Grupas radošais process2:27:55 - Saruna: Grupas jaunie dalībnieki, viņu pienesums2:34:15 - Saruna: Fiziskais formāts un atribūtika2:40:24 - Saruna: Kas notika ar grupu Velnezers?2:43:56 - Saruna: Nākotnes plāni, komplimenti, izskaņas2:50:24 - Eremos-IX "Hereditary" atskaņojums2:55:24 - Gaidāmie koncerti un festivāliSEKO Metālkāstam: https://www.facebook.com/metalkastslv Pašmāju un ārzemju metāla/roka jaunumi LRMA.LV: https://lrma.lv/​ Metālkāsts LV ir podkāsts latviešu valodā smagās mūzikas cienītājiem. Albumu apskati, dažādi topi, sarunas/intervijas, koncertu apskati u.c. jaunumi m/

Visam labajam reiz pienāk noslēgums, un noslēgums pienācis arī šai "eXi" sezonai. Piedāvājam sporta sarunu šova “eXi” sestās sezonas noslēdzošo - 19. epizodi, kurā bijušie Latvijas sportisti Jānis Sprukts (hokejs), Žanis Peiners (basketbols) un Ansis Medenis (volejbols) tiekas tirdzniecības centrā “Domina Shopping”, lai dalītos stāstos par savu pieredzi dažādās arī šodien aktuālās sporta tēmās. Šoreiz tēmu klāsts plašāks...

Stāsta senās mūzikas pētniece, multiinstrumentāliste, vēsturisko pūšaminstrumentu pārvaldītāja Ieva Nīmane Kad Mocarts ar ģimeni ieradās Vīnē, viņš iepazinās ar Antonu Štadleru – tolaik spožāko un ievērojamāko klarnetistu, kura spēli Mocarts apbrīnoja vēstulēs savam tēvam. Par Antona Štadlera spēli teikti šādi vārdi “Nekad neesmu dzirdējis ko līdzīgu tam, ko jūs spējat izpildīt uz sava instrumenta... Jūsu instrumenta tonis ir tik maigs, tik smalks, ka neviens, kam ir sirds, tam nespēj pretoties.” Klarnete tikai 18. gadsimta otrajā pusē sāka iekarot pastāvīgu vietu uz koncertskatuvēm un orķestra partitūrās, jo līdz tam šo instrumentu spēlēja orķestra obojisti vai fagotisti. Bet līdz ar pirmo solistu parādīšanos auga arī instrumenta prestižs un repertuārs. Pēc Mocarta un Štadlera satikšanās Vīnē 1781. gadā visās Mocarta operu partitūrās parādās klarnetes. Nozīmīgākie Mocarta darbi šim instrumentam, tādi kā  Klarnetes kvintets Lamažorā K.581 un arī Koncerts klarnetei Lamažorā K.462, bija rakstīti Vīnes labākajam klarnetistam Antonam Štadleram. Abus saistīja arī cieša draudzība, sarakstē un ikdienā viņi viens otru uzrunāja par brāli, kā bija ierasts Brīvmūrnieku ložā, kurā abi atradās. Bet bija arī trešais. Viens no redzamākajiem Vīnes instrumentu meistariem – Teodors Locs. Visus trīs vienoja brīvmūrniecība, klarnete un mūzika. Šis ir viens no piemēriem mūzikas vēsturē, kā, sadarbojoties komponistam, izpildītājam un instrumentu meistaram, rodas uzlabojumi instrumenta uzbūvē, kurus komponists nekavējoties steidz atklāt mūzikā, jo augstākminētie skaņdarbi radušies tieši šajā sadarbībā. Jaunā basetklarnete, kuras apakšējais reģistrs salīdzinājumā ar tā saucamo A klarneti paplašināts par četriem pustoņiem, Antona Štadlera rokās Mocarta Klarnetes kvintetā un koncertā demonstrē savas labākās īpašības – maigu un samtainu skanējumu, kas Mocarta ieskatā lieliski imitē cilvēka balsi. Bet kā tad šī Mocarta klarnete saistīta ar Rīgu? Stāsts jāturpina ar to, ka Mocarta un Štadlera draudzība nebija tik viennozīmīgi saulaina. Daudzi Štadleru uzskatīja par krāpnieku, kurš regulāri iekuļas naudas grūtībās un izmanto Mocarta pieķeršanos un draudzību, aizņemoties no viņa naudu un tā arī nekad neatdodot… Turklāt pēc Mocarta pāragrās nāves 1791. gadā, kad daudzi Mocarta draugi visādi centās palīdzēt finansiālās grūtībās nonākušajai Mocarta atraitnei, Antons Štadlers necentās sniegt jelkādu atbalstu sava mirušā drauga sievai. Vēl vairāk – uz Mocarta atraitnes Konstances lūgumiem atdot viņai Antona Štadlera rīcībā esošos Klarnetes kvinteta un koncerta vērtīgos manuskriptus Štadlers atbildēja, ka koncertturnejas laikā viņam soma ar partitūrām un basetklarneti tikusi nozagta. Mocarta atraitne vēstulē izdevējam Johanam Andrē raksta, ka ir pilnīgi pārliecināta, ka Štadlers vērtīgās partitūras un instrumentu ir ieķīlājis vai pārdevis. 1794. gadā, kad Rīgā tiek izsludināts klarnetista Antona Štadlera koncerts, afišu rotā basetklarnetes attēls un koncerta pieteikumā īpaši atzīmēts, ka klausītājiem būs iespēja dzirdēt šo instrumentu. Todien rīdzinieki klausījās leģendāro klarnetistu un unikālo instrumentu, bet četrus gadus ilgušā koncertceļojuma laikā, kura maršruts vijās cauri Vācijas teritorijai un arī gar Baltijas jūras krastu, instruments bija neatgriezeniski pazaudēts. Kurš gan to būtu domājis, ka divus gadsimtus vēlāk tieši šī Rīgā drukātā afiša ar basetklarnetes attēlu kalpos par vērtīgu izziņas avotu pētniekiem un instrumentu meistariem mūsdienās, rekonstruējot pazaudēto instrumentu? Šāds ambiciozs projekts, kas ilga trīs gadus, ticis aizsākts jau mūsu gadsimtā, kad zviedru klarnetists Štefans Hargs un britu instrumentu meistars Gajs Kaulijs nolēma pēc basetklarnetes attēla uz Rīgā drukātās koncertafišas atkal likt ieskanēties šim instrumentam. Nu gluži tādā pašā tandēmā, kā reiz Vīnē Teodors Locs kopā ar Antonu Štadleru strādāja pie oriģinālā instrumenta! Un viņus visus pāri gadsimtiem vieno Mocarta pārpasaulīgā mūzika. Šajā video redzams rekonstruētais instruments un arī Štefans Hargs, atskaņojot Mocarta klarnetes kvintetu.  

Mākslas vēsturniece, publiciste, "Piebalgas kultūrtelpas biedrības" vadītāja Elvita Ruka turpina stāstus par aizraujošām piebaldzēnu dzīves epizodēm. Tās tiek smeltas brāļu Kārļa (1904–1990) un Voldemāra (1912–2004) Ruku atmiņās, kas glabājas Jaunpiebalgas novadpētniecības muzejā... Ruku Valdis (jeb Voldemārs Ruks) savās atmiņās raksta: "Mācīties Jēkabskolā uzsāku 1921. gadā, kad kara trokšņi bija apklusuši un uzsākusies Latvijas kā neatkarīgas, demokrātiskas valsts veidošana. Rudenī jau savlaicīgi uz skolu aizveda gultiņu, lai guļamistabas brīvā rūmē aizņemtu labāko vietu – mācības taču notika sešas dienas nedēļā un visi dzīvoja skolā. Ķīpu, kas cieti piebāzta ar rudzu salmiem, atveda tikai skolas pirmajā dienā. Tā bija matrača vietā. Cik salds un patīkams bija miegs, uz tās guļot, un vienmēr tajā palika silta, pēc auguma iespiesta bedrīte... Pirmdienās mani aizveda ar zirgu vai arī kāds no lielajiem palīdzēja aiznest nedēļai pielikto maizes kuli un sestdien mājās atnestās grāmatas. Kara laikā šī skola nedarbojās, un viens otrs no bērniem bija stipri pāraudzis. Pēdējo – ceturto – klasi apmeklēja jau pieauguši puiši un meitas, kuri zem gultas maisa slēpa tabaku un vakaros gāja ārā uzpīpot. Mācības notika divās atsevišķās telpās, kur darbojās četras klases. Zēnu guļamistaba bija nomaļus, bet meiteņu telpā bija pastāvīga kustība. Meiteņu gultiņas bija izvietotas pie pretējām sienām. Starp tām gluži kā pa lielceļu plūda skolnieku bars – gan uz ēdamtelpām, gan starpbrīžos uz pagalmu un arī uz zēnu guļamistabu. Meiteņu istabā, pašā koridora malā, bija Annas mātes gulta. Viņa bija guļamtelpu sargs, pusdienu vārītāja un apkopēja. Durvis uz zēnu guļamistabu viņa vakaros aizvēra, bet platās krāsns augša palika vaļēja. Puikām bija varonība pa krāsns augšu pārlīst no vienas telpas otrā. Ja šī pārdrošība notika, kad gaismas bija nodzēstas, pietika Annasmātei iesaukties: "Kur man tās špickas!", lai palaidnis ātri ielīstu atpakaļ savā gultā. Mīļa un tuva ritēja mācību gada dzīve mazajā skoliņā, kurā kopā bija sanākuši visi tuvējās apkārtnes lauku bērni. Tā bija kā liela, kopīga ģimene, kuru audzināja Drulles tēvs un jaunais, mūsu draiskulībām līdzi dzīvojošais skolotājs Miesnieks. Ziemās pirms gulētiešanas viņš mums atļāva ar basām kājām skriet pa sniega kupenām līdz attālajam mežiņam, bet mērenā salā arī pārsimt metrus līdz strautiņam. Pavasaros viņš mūs veda skatīties, kā šnepes velk un stāstīja medniekstāstus. Produktus kopgaldam vecāki veda noteiktās dienās. Rītos bija tēja vai cigoriņu kafija. Vakaros piena zupas un pusdienu pārpalikumi, kam katrs no savas cibiņas piekoda biezpienu, sviestu vai ievārījumu, ja tāds bija. Pirmajā skolas ziemā vairākums tēju saldināja ar saharīnu, jo cukura nepietika vai tas bija pārāk dārgs. Pusdienās visbiežāk bija zupa. Katram skolēnam bija no mājām līdzpaņemti gaļas gabaliņi. Katrs savējo pēc saraksta uzvēra uz apaļas drāts, ko Annasmāte lika vārīties kopējā katlā. Pie pusdienu galda viņa katram pēc tā paša saraksta izdalīja – katrs dabūja savējo. Sestdienās Annasmāte ļāva virtuvē uz pannas pašiem izcept neapēsto biezpienu. Tas bija nedēļu vecs, jau sapelējis, bet, klāt pieliekot rupjmaizi, taukus vai sviestu, tas cepot un maisot gardi staipījās. Lēcām uz soliņa un ar maisāmo dakšiņu stiepām to gandrīz līdz pašiem griestiem. Nekad mūžā vairs neesmu ēdis tik garšīgu cepto biezpienu kā Jēkabskolā. Mācību stundās rakstījām un rēķinājām ar gripeli katrs uz savas līstiņās ierāmētās tāfeles. Pēc atrādīšanas skolotājam uzrakstīto varēja viegli nodzēst un rakstīt atkal. Skolnieku rakstāmpapīra krājumi strauji palielinājās pēc Saeimas vēlēšanām 1922. gadā. Katram vēlētājam izsniedza apmēram simts kandidātu sarakstus. Urnā iemeta vienu, bet parējos, rūpīgi saglabātus, bērni nesa uz skolu, lai aprakstītu vai aprēķinātu kandidātu listes balto pusi. Pēc šīm sarakstu pakām rakstīšana ar grifeli strauji samazinājās. Iepazīšanās ar šīm daudzajām kandidātu listēm bija mūsu pirmā demokrātijas mācību stunda." Tā Ruku Valdis, kurš beidzamajos Jēkabskolas Ziemassvētkos uz mazās skatuvītes tēlojis Sprīdīti. Ar lāpstu rokā, kāju uzlicis uz zemā, imitētā celma, paceltā, skaļā balsī viņš teicis Lienītei: "Un tevi par sievu neņemšu, neņemšu nu!", tomēr tieši šī meitene viņam patikusi visvairāk. Skatītāju solos sēdējusi arī pirmās klases skolniece Nadīna, Ķenča prototipa Brandera mazmeita, un ar aizrautību esot skatījusies savas kaimiņsētas zēnā. Tieši no šī brīža viņa esot iemīlējusi drosmīgo laimes meklētāju Sprīdīti. Pagāja vien 12 vasaras, kad Nadīna kļuva par Voldemāra sievu un laimi nu meklēja abi kopā.

Nekad su bili najperspektivniji hrvatski startup, a danas za njih čujemo praktički isključivo u kontekstu skandala. Najnoviji je otkriće danskog medija Berlingske da je navodni ured Bellabeata u San Francisku tek unajmljena poslovna adresa, a desetak zaposlenika koji, prema informacijama na tvrtkinoj stranici na Linkedinu, rade u SAD, po svemu sudeći – lažni profili._______________0:00 Uvod0:50 Ovdje je Bellabeat muljao, tvrde Danci8:00 Prihodi su se prepolovili,a digitalna pretplata prodaje se u dućanu?18:05 Bellabeat ima milijun eura prihoda po zaposleniku?26:30 Procurile nove Metine kontroverze - genocid u Mjanmaru i zaštita maloljetnihTOP i FLOP34:40 Chromecast ugašen38:04 Rusija hrani chatbotove lažnim informacijama39:50 Antoniji digitalni biseri 41:50 AI dešifrira papiruse stare 2000. godina_______________

Saruna ar grupu NEKAD - METĀLKĀSTS LV Podkāsts #175 Šajā epizodē saruna ar Black/HC grupas NEKAD dalībniekiem - Raiti Ragu (ģitāra, balss) un Tomasu Beķeri (bass)! Pēdējās ceturkšņa sērijas kontekstā uzaicinājām šos vīrus parunāt par viņu jaunizdoto albumu "Amence", bet grupai esot ar ļoti jaudīgu diskogrāfiju un pašiem mūziķiem esot ļoti darbīgiem, saruna rezultējās ļoti plaša, visaptveroša un kā pamatīga atsevišķa sērija! Sarunā apspriežam daudz un dažādas tēmas! Dažas no apspriestajām tēmām: jaunais albums, grupas radošais process, grupas attīstība, sastāva un stila izmaiņas, muzikālās ietekmes, nākotnes plāni un grupas dalībnieku muzikālie projekti, kā piemēram, Wagars!NEKAD jaunais albums "Amence" ir vēl nežēlīgāks, smagāks un tumšāks kā abas iepriekšējās relīzes! Velti pilnvērtīgu klausījumu, Tu to nenožēlosi!NEKAD:https://www.nekad.us/https://www.facebook.com/nekadhchttps://www.instagram.com/nekad_band/https://nekad.bandcamp.com/album/amencehttps://open.spotify.com/album/2zwgl8lx5V3QvjdBSeB0kW?si=kdI2JTMkRaOMPz7zd_MJIADziesmas "Elpa" videoklips:https://youtu.be/ljLCau-Bxho?si=0fddYn3Os4L7vRh10:00 - Ievads3:33 - Nekad "Elpa" atskaņojums ar videoklipu7:45 - Nekad jaunā "Amence" albuma tematika11:11 - Skanējuma attīstība pāri visām grupas relīzēm14:20 - Muzikālās ietekmes, mūziķu stilistiskā pašizpausme19:20 - Grupas sadarbība ar Kristiānu Kārkliņu dziesmā "Simts Naktis"24:50 - Nekad fiziskais formāts, plāni jaunā albuma kontekstā29:46 - Albuma grafiskais noformējums30:45 - Albums vai EP? Kā un cik ilgstoši albums tapa?35:06 - Grupas radošais process38:01 - Saistība ar grupu Anna Kijevā?39:05 - Grupas Wagars stāvoklis41:03 - Nekad dalībnieku pagātnes un tagadnes muzikālie projekti50:11 - Tomasa radio raidījums Smagsvars53:39 - Jaunā albuma fiziskās relīzes apspriedes turpinājums57:23 - Iepriekšējo albumu fiziskā tirāža un kvalitāte58:59 - 444! Nekad albumu izdošanas grafiks?1:00:48 - Kādā muzikālajā stilā ietilpst Nekad? Rīgas tumšais!1:02:45 - Ģeogrāfiskā ietekme, Ādmiņu kopienas sadarbība1:08:23 - Nekad dalībnieku muzikālie pamatžanri1:12:31 - Nekad topošais materiāls 1:15:51 - Grupas dalībnieku retrospekcija uz paveikto darbu1:18:21 - Grupa Nekad mangā?!1:20:32 - Retrospekcijas turpinājums1:22:09 - Nekad un pašu mūziķu nākotnes plāni1:26:22 - Izskaņas, atvadas1:28:07 - Nekad "Atvērtām Acīm" atskaņojumsDeath Metal vakars! Koncerts, kura organizēšanā esam pielikuši savu roku:https://www.facebook.com/events/631413472692624Tiekamies Vagonu hallē, 7. martā! Biļetes pieejamas ticketshopā. (Jā, lokācija ir nomainīta no 1983 uz lielo Vagonu halli)SEKO Metālkāstam: https://www.facebook.com/metalkastslv Pašmāju un ārzemju metāla/roka jaunumi LRMA.LV: https://lrma.lv/​ Metālkāsts LV ir podkāsts latviešu valodā smagās mūzikas cienītājiem. Albumu apskati, dažādi topi, sarunas/intervijas, koncertu apskati u.c. jaunumi m/

Latvijas metāla jaunās relīzes - 2024. gada 4. ceturksnis - METĀLKĀSTS LV Podkāsts #174 Aprit gads kopš veidojam šīs ceturkšņu epizodes, tāpēc noslēgsim 24. gadu ar vērienu! Kā jau ierasts, apspriežam un uzskaitam visas LV smagās mūzikas relīzes, kuras tika izdotas aizgājušajā ceturksnī (oktobrī, novembrī, decembrī). Šoreiz uz sarunu par saviem jaunajiem un albumiem pievienosies VESELI 4 PROJEKTI/GRUPAS: GHETOZLOBA, NEKAD, PURVA METĀLS un vēl viens mistisks projekts! - GHETTOZLOBA pēc ilga skatuves pauzes un vairākus gadus pēc pēdējā jaunizdotā materiāla nākusi klajā ar viņu jauno albumu "Prognoze Mainīsies". Apspriest viņu jauno veikumu, grupas radošās gaitas un sastāva maiņas mums pievienojās grupas vokālists Vilnis Bekmanis un bundzinieks Mārtiņš Kokars. Albums ved lielu emociju vezumu! - NEKAD šajā ceturksnī izdeva savu 3. relīzi "Amence", kura ir vēl nežēlīgāka, smagāka un tumšāka, kā abas iepriekšējās relīzes. Uz sarunu par jauno relīzi pievienojās grupas balss un ģitāra - Raitis Rags un grupas bass - Tomass Beķeris. Pilnā saruna tiks publicēta atsevišķā epizodē, pavisam drīz! - PURVA METĀLS, mistiskais un mitoloģiskais projekts šajā ceturksnī izdeva savu 2. EP, "Murgu Purvā", kurš ir turpinājums viņu pirmajai EP relīzei, jeb pilnā albuma otrā puse. Projekts turpina VELNA KRUSTI grupā iesākto un pārsteidz ar savu radošo tumšumu. Par savu jauno relīzi pastāstīt mums pievienojās "Armaggeddons" Andrejs Planders, bet par pašu Purva Metālu un pārējiem Andreja metālmūzikas projektiem varēsiet plašāk dzirdēt pilnajā sarunas epizodē, drīzumā! Ja vēlies lai tavu jaunizdoto metālmūziku nepalaižam garām un pieminam nākamajā ceturkšņa sērijā, droši dod mums ziņu! Saites uz pieminētajām relīzēm atrodamas google sheets saitē, jo apraksta sadaļā nepietiek vietas. 2024. gada 4. ceturkšņa relīzes: https://docs.google.com/spreadsheets/d/1oNlGwlsXdvk978gr-vfLvPbBdC-alzHx/edit?usp=sharing&ouid=106956594396342401891&rtpof=true&sd=true PURVA METĀLS: https://purvametals.bandcamp.com/album/murgu-purvs https://open.spotify.com/album/1qVah5gJGDZGHrlXwHcnae?si=HLME0Bj9RMWuNWnB6b3gHw NEKAD: https://www.nekad.us/ https://www.facebook.com/nekadhc https://www.instagram.com/nekad_band/ https://nekad.bandcamp.com/album/amence https://open.spotify.com/album/2zwgl8lx5V3QvjdBSeB0kW?si=kdI2JTMkRaOMPz7zd_MJIA Dziesmas "Elpa" videoklips: https://youtu.be/ljLCau-Bxho?si=0fddYn3Os4L7vRh1 GHETTOZLOBA: https://www.facebook.com/ghettozloba https://www.instagram.com/ghettozloba_band/ https://ghettozloba.bandcamp.com/album/prognoze-main-sies https://open.spotify.com/album/7j8u50vAYedf4COoXFvmb1?si=N2kJYsxzQuyOXRw0SUlB0g Dziesmas "Prognoze Mainīsies" liriku videoklips: https://youtu.be/Lp8QeyWgk_4?si=pUWF_2gWZ4QMGPZy 0:00 - Ievads 6:55 - Rīkojam Death Metāla koncertu 7. martā 11:10 - Black metāla relīzes 17:20 - Saruna: Mistisks pārsteiguma viesis 25:12 - PURVA METĀLS sarunas ievads 27:38 - Purva Metāls "TTC" atskaņojums 30:30 - Saruna: Purva Metāls, par jauno EP 1:04:50 - Death metāla un ekstrēmās relīzes 1:12:30 - Post metāla relīzes 1:14:45 - Zelta mikrofona rants 1:19:00 - Post metāla relīzes 1:20:45 - Prog metāla relīzes 1:23:12 - NEKAD sarunas ievads 1:24:25 - Nekad "Simts Naktis" atskaņojums 1:28:27 - Saruna: Nekad, par jauno albumu 2:02:20 - Metālkāsta pateicības rants 2:05:10 - Doom un ambient relīzes 2:08:40 - Grind relīzes 2:10:35 - Punk relīzes 2:12:45 - Grunge relīzes 2:14:00 - Rock relīzes 2:16:50 - Random stila relīzes 2:20:14 - Metalcore un modernā metāla relīzes 2:25:50 - Relīžu apskata noslēgums, izskaņas 2:27:35 - GHETTOZLOBA sarunas ievads un atvadas 2:31:40 - Ghettozloba "Viens Elpas Vilciens" atskaņojums 2:36:20 - Saruna: Ghettozloba biedru aktīvās un bijušās grupas 2:43:35 - Saruna: Saistība ar LV HC scēnām 2:46:46 - Saruna: Par grupas klusajiem laikiem, sastāva maiņas 2:58:33 - Saruna: Jaunā albuma tapšana 3:14:25 - Saruna: Par albuma un Ghettozlobas tekstiem 3:26:30 - Saruna: Kurš albums ir smagākais? Kas jauns briest? 3:29:39 - Saruna: Ghettozloba nākotnes plāni, koncerti 3:36:50 - Saruna: Izskaņas un pateicības 3:41:12 - Ghettozloba "Tepat" atskaņojums SEKO Metālkāstam: https://www.facebook.com/metalkastslv Pašmāju un ārzemju metāla/roka jaunumi LRMA.LV: https://lrma.lv/​ Metālkāsts LV ir podkāsts latviešu valodā smagās mūzikas cienītājiem. Albumu apskati, dažādi topi, sarunas/intervijas, koncertu apskati u.c. jaunumi m/

"Dzīvības elpa" ir Evilenas Protektores jaunā autorprogramma, kas aicina reflektēt par dzīves patieso vērtību. Šīs programmas galvenais vēstījums ir kļuvis par pamatu dziļai izpratnei par to, ka visvērtīgākais, kas cilvēkam dzīvē ir, ir pati dzīve. Mūsdienu straujajā pasaulē ir viegli apjukt sīkumos un aizmirst par lietām, kas patiesi ir svarīgas – ģimeni, mīlestību, cilvēcību un taisnīgumu. Ar Evilenu Protektori tiekamies "Pa ceļam ar Klasiku". Sarunas ievadā par to, kāpēc Evilenai patīk smelties iedvesmu no citiem autoriem un cik ilgs laiks bija nepieciešams, lai taptu šī oriģinālprogramma. Runājam par dziesmu tekstiem un uzzinām, kādēļ viņa tos raksta pati. Par sarežītāko momentu procesā – dziesmu nosaukumiem. Runājam arī par jaunās programmas skatuves partneriem, izpausmes līdzekļu meklējumiem, par dzinuli savu zināšanu paplašināšanai un pedagoģisko darbu ar studentiem, par hobijiem un darbu.  

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis. Kinofilmas galvenās sastāvdaļas – attēls, teksts, krāsa, mūzika, trokšņi. Mūsu studijas filmās mūzika stādā paralēli attēlam. Rada noskaņu, palīdz skatītājam emocionāli pieslēgties redzamajam. Mūzika bieži vien izceļ, pastiprina ekrānā redzamos notikumus. Dažreiz apslēpj filmā radušās neveiklības. Komponists ir, tā teikt, pirmais skatītājs, arī pirmais jaunās filmas vērtētājs. Mārtiņš Brauns bija komponists, ar kuru es visvairāk tiku sastrādājies. Ar Mārtiņu bija ļoti interesanti un jautri sadarboties. Viņam patika studijas “Animācijas brigāde” filmas. “Jo trakāk, jo labāk!”, tā teica Mārtiņš. Notiek pirmā filmas materiāla atrādīšana komponistam. Mārtiņš, pāris reizes noskatījies materiālu, jautā: “Ko tu īsti gribi? Tur tāpat viss ir skaidrs!” Tad tika sastādīts mūzikas gabalu saraksts (ēdienkarte). Vairākkārtīgi pārrunāti un skatīti fragmenti; paralēli pirmās mūzikas tēmu improvizācijas, akcenti, piedāvāti mūzikas instrumenti. Visvairāk tādās reizēs no Mārtiņa cieta sintezatora slēdži un taustiņi – ja kas nesanāca pēc viņa ieceres, Mārtiņš lamāja sintezatoru par cūku, kas nedara to, ko viņš grib. Kad bijām izgājuši tam visam cauri, viņš noteica: “Man viss skaidrs, es padomāšu.” Mārtiņš domāja ātri. Gadījās arī tā, ka nepaspēju nonākt mājās, kad viņš jau zvana: “Kā tev patīk šī tēma? Vai derēs?” Viņš spēlē, es klausos telefonā. “Avārijas brigādes” sērijām nofilmējām sākuma titru ar lāci un Lāčplēsi. Es saku: “Mārtiņ, vajag kaut ko lielu, varonis taču!” Mārtiņš atbild: “Būs “Rīga dimd”, un finālā tas pats, tikai rotaļīgi, kā joks.” Un tad radās iespaids, ka Mārtiņš jau dzird, kā skan filma. Viņš jautā: “Kad vajadzīgs?” Es atbildu: “Drīz.” Mārtiņš atbild: “Būs!” Tā arī notika, šī tēma skan visās seriāla filmās.            Filmās par Avārijas brigādi izmantojām fragmentus no pasaules mūzikas dižgaru darbiem. Pirmajā sērijā “Gulbis” skanēja fragmenti no Vāgnera “Loengrīns” galvenā varoņa dziedājuma. Protams arī “Valkīru lidojums” – Valkīras skan visās šī seriāla filmās. Protams, Brauna humoristiskajā apdarē. Tā, piemēram, mūzika “jūt līdzi” varonim filmā “Iesnas”, ar iesnām sasirgušajam Bembelātam. Situācijas komismu pastiprina fonā skanošā ārija “Nekad, nekad tā nemīlēju dzīvi...” – no Džakomo Pučīni operas “Toska”. Mārtiņš sarakstījis mūziku vairāk nekā 40 leļļu filmām. Mūsu studijas filmām muzikālo ietērpu veidojuši vairāki Latvijas labākie, populārākie komponisti, un saraksts būtu stipri garš. Tā Arnolda Burova filmai “Bimini” komponists ir Imants Kalniņš. Ivars Vīgners – filmai “Si-si-dra”. Raimonds Pauls ir komponējis mūziku filmai “Sapnis”. Arī scenāriju autors Māris Putniņš rakstīja mūziku, piemēram, seriālam “Munks un Lemijs”. Katram no komponistiem ir sava pieeja un metode šāda veida darbam. Vieni diezgan ilgi domā, citiem interesē, vai bez mūzikas būs vēl arī trokšņi vai teksts. Kādi mūzikas instrumenti ir domāti. Komponisti ir interesanta tauta! Tā ir kā loterija. Noteikti vinnēsi, tikai nezini īsti ko. Bet parasti – lielais laimests neizpaliek.

Ceturtdien, 23. janvārī, kultūras nama “Zvejniekciems” Lielajā zālē notiks koncerts “Mūsu komponisti – Saulkrastiem un pasaulei” ar divu komponistu – janvāra jubilāru – Dona Jaffē un Māra Lasmaņa radītiem skaņdarbiem, tai skaitā – īpaši Saulkrastiem veltītiem opusiem: čellista un komponista Dona Jaffē svīta – fantāzija “Saulkrasti” sasauksies ar fotogrāfes Gitas Memmēnas tvertajām gadalaiku ainām Saulkrastu novadā, bet pianista un komponista Māra Lasmaņa skaņdarbu cikla “Saulkrastu dienasgrāmata” miniatūras ilustrēs piejūras daba fotogrāfes Maijas Druvas atspoguļojumā. Cikls "Atklāj Saulkrastus no jauna" aizsākās 2023.gadā ar izglītojošām lekcijām par Saulkrastu novada vēsturi, bet šāds koncerts cikla ietvaros tiek organizēts pirmoreiz. Sarunbiedri "Klasikā": vijolnieks, festivāla „Satikšanās Saulkrastos” mākslinieciskais vadītājs Konstantīns Paturskis, arfiste, kurai nesen beidzies studiju laiks Londonā, Elizabete Gulbe, un Saulkrastu novada kultūras centrs krājuma glabātāja Ilva Erkmane. Sarunā – par komponistu un koncerta dalībnieku saistību ar Saulkrastiem, par katra autora skaņu valodu un saderību programmā. Par sarežģīto Dona Jaffē fantāziju „Saulkrasti”, kuras atskaņojumam brīžam katrai rokai būtu nepieciešami septiņi pirksti, un alegorisko smaidu "Balādē par foreli un Franča Šūberta dzīvi", pirmo iepazīšanos ar Māra Lasmaņa daiļradi un idejām turpmākajam.

Keisha berasal dari luar kota, dan datang untuk tinggal bersama saudaranya di sebuah rusun di pinggiran jakarta timur. hal janggal yang hadir ketika melihat tempat itu, kian lama menjadi hal yang nyata, banyak gangguan mistis yang hadir disana. dan seakan menemani keisha selama dia tinggal di rusun itu. Bagaimana kisah selengkapnya? Simak video berikut, jangan lupa berikan like dan komentarnya Copyright 2024, Lentera Malam

Neki od najvećih svjetskih rock sastava nastali su u osnovnoj školi. Nekad davno. A danas? Kako mladi bandovi dolaze do prvih javnih nastupa? Lako? Nenad Kreizer razgovara s Anom Bajom, pokretačicom festivala mladih bandova Superval iz Hrvatske koji se u međuvremenu proširio i na cijelu regiju. Zoran Ćatić iz Sarajeva šalje prve ovogodišnje glazbene dojmove koji, shodno godišnjem dobu, zvuče prilično melankolično. Zato nimalo melankolično ne zvuče novi singlovi bandova Porto Morto i Labia! Von Nenad Kreizer.

Stāsta ilggadējā Latvijas Televīzijas redaktore un žurnāliste Sarmīte Plūme Šis būs stāsts par Latvijas Televīzijas neatņemamu un būtisku  sastāvdaļu – par grimētājām. Bez viņām mēs neviens neesam bijuši kadrā. Pirms raidījuma grimēja ikvienu – gan raidījuma vadītāju, gan intervējamos viesus. Mana visspilgtākā izjūta – grimētavā īsu brīdi pirms tiešā ētera vai ieraksta es ieguvu  mieru. Mani ne tikai saposa un apčubināja, bet sarunās nomierināja, likās, pat deva iedrošinājumu: “Tu to vari! Tev izdosies!” Joprojām man tā ir neatbildēta mīkla – kā grimētājas prata ar mums tā strādāt, lai, izejot no grimētavas, es justos ne tikai smukāka (frizūra, grims), bet arī pārliecinošāka. Par to jums, cienījamās grima meistares, milzu paldies! Pirmā meistare manās acīs bija Asja Strēle – sākusi strādāt Latvijas Televīzijā tai gadā, kad es piedzimu. Viņa bija grima māksliniece vispārākajā pakāpē, strādāja ne vien ikdienas darbus, bet veidoja grimu un parūkas Latvijas Televīzijas uzvedumiem. Tad nāca atturīgā un stingrā Irisa Treimane, dziļi inteliģentā un vienmēr perfekti sakoptā Biruta Magele. Reiz viņa man grimētavā teica: “Tev nu gan šodien tāds cārs kostīms mugurā!” Ilgi domāju – vai tas ir kompliments vai nopēlums? Tomēr izrādījās pirmais – atzinība par apģērbu kā atspulgu no cara laika galma. Manas (ar nozīmi – manas iemīļotās) grimētājas bija Brigita Stūrīte un Dagnija Gaubšteina, vēlāk arī Maruta Meliņa. Viņas prata ne tikai pareizi uzlikt grimu un sataisīt matus, lai kadrā izskatītos labi (tikai vēlāk sapratu, ka mans skats spogulī ne vienmēr atbilst skatam TV ekrānā, un pēdējais allaž bija noteicošais). Viņas bija izcili sarunu biedri, es pat teiktu – psihoterapeiti pirms iziešanas ēterā. Nekad, nekad man nebija jāpārķemmē mati vai jāpalabo grims. Viss tika izdarīts perfekti. Tolaik, kad sāku strādāt Latvijas Televīzijā (tās bija 70. gadu beigas), mēs katrs ģērbāmies savās personīgajās drēbēs. Nebija nekāda stilista kā šodien. Ik reizi pirms raidījuma ar režisoru pārrunājām, ko vilkt mugurā, kas būtu atbilstošākais šai konkrētai reizei. Bija jāizvēlas no sava skapja. Nekādas ķezas ar to negadījās. Manai māsai Gundegai gan reiz pēc “Apvāršņa” raidījuma trakta mēģinājuma palūdza noņemt kaklarotu – tā pārlieku atgādinot krustu. Kaut pirkta  padomju laikā smalkā mākslas salonā, tā neiederējās vecāko klašu skolēnu raidījumā. Ko darīt? Māsa vakarā raidījuma tiešraidē bija askētiski melnā kleitiņā, bez savas sudraba rotas. Bija daži īpaši notikumi, kad mums, tā sauktajām “ētera sejām” šuva individuālus tērpus. Latvijas Televīzija savu 45. dzimšanas dienu 1999. gada novembrī svinēja Latvijas Nacionālajā operā. Mums katrai modelēja vakartērpu, neprasot, vai tev patīk vai nē. Man savējais ļoti patika, pēc tam šo kleitu pat nopirku. Bet bija kolēģe, kam nebija pa prātam modistu piedāvātais, un svarīgajā tiešraidē viņa ieradās pašas sarūpētā Nīcas tautas tērpā. Pirms ētera ar mums strādāja tobrīd nepazīstams modes mākslinieks Romans Andrejevs, kas tikai vēlāk kļuva par populāro Dāvidu. Viņš lika uzvilkt augstpapēžu kurpes un mācīja kustēties pa studiju, lai vēlāk to atkārtotu operā. Tā bija skaista Televīzijas dzimšanas diena ar noslēgumā piecu tenoru dziedātu speciālu veltījumu “Mūsu dzīve ir tiešraide”. Tā paša gada decembrī, ieejot jaunā gadu tūkstotī, Latvijas Televīzija rīkoja darbinieku Jaungada balli. Kopā ar kolēģiem sagatavojām deju priekšnesumu “Solis laikā” – kā dāvanu un pārsteigumu citiem. Atceros, cik pārsteigta biju pati, kad grimētāja Asja Strēle pirmo reizi mūžā mani ar parūkas palīdzību pārvērta par blondīni, sakot: “Nu tagad tu vari dejot savu “Rozamundi”!” Vēl kāds spilgts mirklis no Jaunā gada sagaidīšanas Doma laukumā tiešraidē 2002. gada 31. decembrī. Bija ļoti auksts, ap mīnus 20 grādiem. Grimējāmies Zaķusalā. Bija sagādātas gadu mijai piemērotas galvas segas. Man tika Elitas Patmalnieces balts cilindrs ar laimes pakaviņiem. Kā šodien atceros, cik iejūtīgi mani grimēja Brigita Stūrīte, sakot – viss būs labi, aukstumu pārcietīsiet. Un tā arī bija. Jaungada nakts Doma laukumā ne tuvu nebija tik salta kā sinoptiķu solītā. Un tajā savas siltās rokas klāt bija pielikušas mūsu grimētājas.

6. decembrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga jau piektajā kopīgi veidotajā programmā tiksies ar seno taustiņinstrumentu spēles speciālistu Kristianu Bezeidenhautu, kurš dzimis Dienvidāfrikā, studējis Austrālijā un Ņujorkā, bet šobrīd dzīvo Londonā. Viņš teicami pārvalda gan klavieru, gan klavesīna, gan āmuriņklavieru spēli un ir arī atzīts izcils Mocarta mūzikas pazinējs. Koncertā Rīgā līdzās 18. gadsimta Vīnes klasicismam skanēs arī par “zviedru Mocartu” dēvētā Jozefa Martina Krausa mūzikam, kuru pārstāvēs Voltēra traģēdijas “Olimpija” iedvesmota uvertīra. Zinu, ka jūsu interese par Mocartu dzimusi jau bērnībā, skatoties Miloša Formana filmu "Amadejs". No šīs jūs filmas jūs daudz sapratāt vai arī jūs tikai fascinēja Mocarta mūzika? Jāpadomā. Filma iznāca 1984. gadā, un man toreiz bija pieci gadi, bet es to skatījos mazliet vēlāk, man jau varēja būt kādi deviņi vai desmit. Dažus filmas fragmentus vecāki man neļāva skatīties, piemēram, sākuma ainu ar Saljeri pašnāvības mēģinājumu. Savā ziņā tā bija bērnam bīstama filma, bet uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Cik meistarīgi mūzika ievīta šajā filmā, cik rūpīga bijusi attieksme pret ideju! Mūzika filmā ir kļuvusi par īstu personāžu! Izraudzītie skaņdarbi uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu, un arī filma kopumā man patika, tur bija visu elementu veiksmīga kombinācija.  Jūs teicāt, ka agrāk kaunējāties pieminēt šo filmu, tagad vairs ne. Kāpēc kaunējāties? Tagad vairs nekaunos, manā prātā noticis kāds klikšķis. Es nezinu. Pirms gadiem desmit man tas šķita, varbūt ne gluži lēts, bet pārāk vienkāršots stāsts, lai izskaidrotu manu saikni ar Mocartu. Un tomēr domāju, ka bez šīs filmas viss būtu bijis citādāk. Ik reizi, dzirdot kādu skaņdarbu, kas ietverts šajā filmā, manī rodas spēcīgas atmiņas, tāda cieša emocionālā saikne ar šo mūziku. Ar citu komponistu darbiem man tā nekad nav bijis. Varbūt vienīgi ar Bahu, bet citu iemeslu dēļ. Vai bez šīs filmas ir vēl citi veidi, kā izskaidrot jūsu saikni ar Mocarta mūziku? Manuprāt, nav. Līdz ar šo filmu sākās mana apsēstība ar Mocarta mūziku. Un Mocarta raksturs mani fascinēja! Viņš bija tāda mistiska personība. Es domāju par šo cilvēku 18. gadsimta beigās. Kā viņš radījis tik daudz skaistas mūzikas taustiņinstrumentiem, tik lieliskas operas un daudz ko citu. Un kā centies atbrīvoties no rāmjiem, kas valdījuši 18. gadsimta beigās. Mocarts vairs nebija ar mieru, ka viņu uzskata par kalpu. Viņš gribēja būt slavens komponists. Bet tajā laikā tas vēl nebija iespējams. Pat Haidns šajā ziņā bija pateicīgākā situācijā. Viņam bija labāki apstākļi un infrastruktūra. Kad viņš devās uz Londonu, viņu kā īstu megazvaigzni. Un tad, protams, vēl ir Bēthovens. Pusaudža gados Jums negribējās vingrināties, tomēr Mocarta mūziku spēlēt gribējāt, tas kalpoja kā stimuls. Tā bija. Bet pusaudža vecumā es nemaz tik daudz nespēlēju Mocartu. Klausījos gan visu laiku. Manā prātā laikam bija kāda barjera, jo tolaik Mocartu spēlēja un mācīja ļoti specifiskā veidā. Viņa klaviermūziku vajadzēja atskaņot tieši tā un ne citādāk. Ja standartos neiekļāvies, tas nebija pieņemami. Un tad es atklāju atskaņojumus uz autentiskajiem instrumentiem. Klaviermūziku gan mazāk, vairāk simfonijas, operas un kamermūziku. Un tas pilnībā mainīja manu izpratni par to, kas IR un kas NAv iespējams šajā mūzikā. Mūziku klausīties Jūs varējāt, jo tēvs pirka CD, katru mēnesi vismaz vienu jaunu. Jā, tā bija. Tur bija arī Mocarta mūzika. Jā, daudz Mocarta mūzikas. Tā man ilgu laiku bija īsta apsēstība. Kad 1991. gadā Philiips laida klajā 180 albumu sēriju ar visiem Mocarta darbiem, es tik ļoti gribēju to iegūt. Man neizdevās, taču vecāki mani ļoti atbalstīja, iedrošināja un pirka daudz Mocarta mūzikas albumu. Un tad man pamazām mainījās prioritātes. 12-13 gadu vecumā sliecos vairāk Baha un Hendeļa virzienā. Baha mūzika mani īpaši interesēja. Bet Mocarts bijis man līdzās vienmēr, viņš bijis manas apsēstības sākums. Tolaik varējāt klausīties Baha siminora mesas 12 dažādas versijas un meklēt interpretācijas atšķirības. Kā ir tagad? Piemēram, Mocarta 20. klavierkoncertu arī klausāties dažādos variantos vai arī esat tikai jūs un partitūra? Klausīšanās aspekts pēdējo 15 gadu laikā ir ļoti mainījies. Vairs neklausos tik daudz ierakstu kā agrāk. Padsmitnieka vecumā gribēju noklausīties visus iespējamos Baha siminora mesas variantus, jo mani fascinēja atšķirības interpretācijā, atskaņošanas manierē. Klausījos, cik apjomīgs ir orķestris un koris katrā ierakstā. Protams, tas viss mani interesē arī šodien, tomēr tagad klausos nedaudz citādāk. Es pat teiktu - klīniskāk. Bet tad, ja dzirdu kaut ko patiešām izcilu, īsteni skaistu, ko varu vienkārši izbaudīt, ir skaidrs, ka atskaņojums ir izcils. Tieši pašlaik esmu pievērsies Baha siminora mesai, jo februārī to atskaņošu ar grupu The English concert. Klausījos Concerto Copenhagen un Lārsa Ulrika Mortensena ierakstu. Tur ir tikai kādi 10 dziedātāji, bet ieskaņojums ir absolūti izcils. Tik meistarīgi paveikts! Pie šāda ieraksta var atgriezties atkal un atkal, ikreizi atklājot aizvien jaunas un jaunas nianses. Tāds, lūk, atšķirīgs klausīšanas veids. Tagad vairs neklausos tik daudz prieka pēc. Pat pirms gadiem pieciem, sešiem vēl bija citādāk. Tagad klausīšanās man ir vairāk izziņas, pētniecības process. Tā tomēr ir brīnišķīga sajūta, ja mūziku var vienkārši klausīties, tai ļauties, nevis analizēt katru interpretācijas niansi. Tieši tā! Aizvien vairāk tiecamies pēc ierakstiem, kas sniedz šo sajūtu. Ļoti novērtēju savus kolēģus, kas spēj radīt ierakstus, ko gribas tikai klausīties un izbaudīt, secinot - viss paveikts ārkārtīgi skaisti. Īsta bauda klausīties! Bet repertuārs, ko klausos, ļoti bieži ir pavisam atšķirīgs no tā, ko spēlēju. Neklausos Mocarta koncdertus vai sonātes. Klausos Baha kantātes vai Šarpantjē mesas. Reizēm arī laikmetīgo mūziku? Vairs ne tik daudz. Agrāk bieži klausījos Stīvu Reihu, mani joprojām viņa mūzika ārkārtīgi interesē, šķiet neparasti skaista. Un tomēr tas nav repertuārs, ko klausos prieka pēc, kā tas ir ar Šarpantjē mūzikas albumiem. Man ļoti patīk Šarpantjē un Pērsels. Viņu mūzika bagātina, to klausoties es varu arī atpūsties. Mocarta mūziku esat daudz spēlējis un ieskaņojis. Jūsu jaunākajā, tikko novembrī klajā nākušajā albumā ietverts Mocarta 19. un 23. koncerts. Vai varat teikt, ka nu jau pārzināt un izprotat Mocarta mūziku? Nē. Aizvien mazāk un mazāk to izprotu. Bet varbūt varu palīdzēt klausītājiem un arī saviem kolēģiem paraudzīties uz šo mūziku no cita skatupunkta. Strādājot ar Mocarta klavierkoncertu vai kādu simfoniju, varu piedāvāt nedaudz atšķirīgu perspektīvu. Šajā mūzikā vēlos atklāt pēc iespējas vairāk detaļu, nianšu, degsmes un skaistuma. Nepārtraukti meklēju skaistumu un izsmalcinātību, atskaņojot šo mūziku tā, it kā tā būtu tikko rakstīta, svaiga, jauna, emocionāli saistoša. Es patiešām nezinu, vai tas, ko daru, ir pareizi vai nepareizi. Bet man šķiet, ka šāda attieksme liek Mocarta mūzikai skanēt dedzīgāk un emocionālāk. Reizēm Mocarta darbu atskaņojumos varam dzirdēt tieši pretējo. Esmu šai mūzikai veltījis tik daudz laika, ka tagad spēju tai piekļūt ātrāk. Noteikti nevaru teikt, ka tagad zinu vairāk nekā pirms gadiem 10, 15. Bet man tagad ir lielāka pieredze, spēju panāk, ka mūzika runā precīzāk un dzīvāk. Vai ir iespējams, ka vienā koncertā Mocarta ir par daudz? Mūsdienās daudzi diriģenti Mocartam līdzās liek kaut ko no laikmetīgā repertuāra, tādējādi meklējot līdzsvaru. Tā ir. Manuprāt, arī tādas programmas ir brīnišķīgas, un, ja es spētu atskaņot jauno mūziku, arī veidotu līdzīgus salikumus. Bet tāds repertuārs vienkārši nav priekš manis, un tas nekad nav bijis. Nekad neesmu juties tik ļoti saistīts ar jauno mūziku, lai spētu tajā kaut ko būtisku pateikt. Bet veidojot programmu, kurā ir tikai Mocarts vai tikai Bēthovens, rodas iespēja pilnībā ienirt viņu mūzikas pasaulē, tas ir vesels universs, ko varam mēģināt atklāt. Šoreiz programmā būs Mocarta reminora klavierkoncerts un "Prāgas simfonija", ļaujot mums ielūkoties ļoti konkrētā laika periodā 18. gasdimta nogalē, kad tapuši divi patiesi lieliski meistardarbi. Es nekad iepriekš neesmu šos darbus licis līdzās vienā programmā. Vienmēr esmu piedāvājis kādus atšķirīgākus salikumus, piemēram, ar "Jupitera simfoniju" vai vēlīno solminora simfoniju. Bet viena komponista programmas ļauj pilnībā iegrimt šo skaņražu valodā, mums mūziķiem, nav nekādu atšķirīga stila blakuslietu, kas novērš uzmanību. Tāpēc varam izcelt svarīgāko šajos skaņdarbos.  Jūs esat teicis, ka Bēthovena mūziku sabojāt ir grūtāk nekā Mocarta. Kāpēc tā? Tā ir, es joprojām tā domāju. Varbūt tas ir nedaudz strīdīgs apgalvojums, gan jau kādi citi mūziķi man iebilstu un censtos pārliecinā par pretējo. Bet reizēm varam dzirdēt, piemēram, kādu jauniešu orķestri vai ne īpaši izcilu orķestri, kas Bēthovena simfoniju spēlē gluži pieņemami. Jo Bēthovena mūzikā ir tas enerģijas līmenis, kas jūtams teju vai fiziski. Bet, ja tas pats orķestris spēlē, teiksim, Mocarta Prāgas simfoniju, Mibemolmažora simfoniju vai arī kaut ko no Haidna, gribas teikt: lūdzu, beidziet! Kāpēc tas izklausās tik briesmīgi? Es nezinu! Joprojām nezinu, kāds ir iemesls, vēl neesmu to sapratis. Bet zinu, ka Mocarta mūzika prasa nepārtrauktu lēmumu pieņemšanu un meistarību. Vajag tādu īpašu iztēli, kas, līdzīgi kā darbojoties ar fotošopu, kaut ko mazliet paspilgtina, tā, lai tās vairāk izceltos. Varbūt acu krāsu vajag spilgtāku, varbūt ādaskrāsu gaišāku, varbūt kontrastu - lielāku. Bet Mocarta mūzikā tas nenotiek pats no sevis. Jāstrādā, lai ritms ir skaisti izcelts, lai būtu pareiza balsu hierarhija, jāsaprot katras takts uzbūve. Frāzējums varbūt pat nav tik svarīgs kā gramatika. Es te tagad jaucu kopā dažādas metaforas. Bet gribu teikt, ka sintaksei ir jābūt skaistai un rūpīgi izstrādātai, tikai tad šī mūzika atstās iespaidu uz klausītājiem. Bēthovena mūzikā ir tiešāks spēks, tās ir neapturamas emocijas, Mocarts ir daudz smalkāks. Jūs minējāt, ka Mocarts prasa nepārtraukti pieņemt lēmumus. Jums tas patīk? Arī dzīvē esat izlēmīgs? Ļoti labs jautājums, neviens man to nebija prasījis! Pirmajā brīdī gribas atbildēt: "Nē, man īsti nepatīk pieņemt lēmumus. Jo manā dzīvē jau tā ir tik daudz lietu, kas ieplānotas kalendārā trīs gadus uz priekšu, piemēram, šajā dienā tu būsi Rīgā un spēlēsi šo koncertu, tagad tev jāizvēlas lidojums, un tagad taksometrs, un kurā viesnīcā nakšņosi. Diendienā tik daudz kas ir saistīts ar lēmumu pieņemšanu. Tāpēc šķiet, ka mana atbilde būtu nē. Bet, ja runājam par lēmumu pieņemšanas procesu mūzikā, tad labākais ir tas, ka šos lēmumus tu pieņem kopā ar pārējiem mūziķiem. Jo tu jau vari viens pats mājās prātot par kādu konkrētu fragmentu un domāt, ka šo spēlēsim tā un tas atkal būs tā, bet formu veidosim tā... Bet kad mēģinājumā tu dzirdi iztēlototo orķestra sniegumā, saproti: nē, tas ir par daudz, bet te - par maz, bet šī vispār nav pareizā doma! Mēģinājums ir gluži kā tāds sarunu process. Man ļoti patīk kopā ar kolēģiem izmēģināt dažādas idejas. Tad ir sajūta, ka visu darām kopā. Es tiešām neesmu  no tiem cilvēkiem, kas nāk uz mēģinājumu un saka, ka obligāti jābūt tā un tā. Nu, varbūt ir daži izņēmumi attiecībā uz kādām pamatlietām. Bet vispār man šis process ļoti patīk. Un Jūs tiešām arī mājās prātojat par kādiem skaņdarba posmiem? Jā, noteikti. Reizēm naktī, guļot ienāk prātā kāda doma, vai mazgājoties dušā saproti, ka tai mūzikas frāzei vajadzētu lielāku diminuendo, vai, ja šis motīvs būtu īsāks, tad atrisinātos tās problēmas. Jo īpaši tas attiecas uz ornamentu veidošanu. Tos es biežāk nosapņoju, nevis izdomāju, sēžot pie klavierēm. Šoreiz programmā būs Mocarta 20.tais klavierkoncerts, tas ir viens no diviem Mocarta klavierkoncertiem, kas rakstīti minora tonalitāte. Vai minoram šeit ir kāda īpaša nozīme? Es nezinu, ko Mocarts domājis ar šo minoru. Var diezgan skaidri redzēt, kā viņš visas savas karjeras laikā kaut ko izmēģina, kā strādā pie kādas idejas un kā to attīsta. Reizēm viņš darbojas kā tāds detektīvs. Kaut ko izmēģina un izstrādā.  Piemēram, pūšaminstrumentiem viņš raksta noteiktās tonalitātēs. Un Mocarta brieduma perioda darbos labi var redzēt, kā konkrētu tonalitāti viņš saista ar noteiktu afektu, drāmu, DNS. Un ir skaidrs, ka reminors viņam kļūst par īstu iedvesmas avotu. Jo īpaši operā "Dons Žuans" viņš to ļoti spēcīgi izmanto. Un arī reminora klavierkoncertā šī tonalitāte, tās krāsas nosaka to, ka Mocarts raksta orķestrim, kādus akordus tam piešķir. "Dona Žuana" ievadakords vispār ir pasaules dārgums, to vajadzētu iekļaut UNESCO pasaules mantojuma sarakstā! Tātad reminors Mocartam kļūst par tādu kā laboratoriju eksperimentiem. Viņam vienmēr ir tas kontrasts starp tumsu un gaismu, starp reminoru un Remažoru, viņš starp tiem migrē turp un atpakaļ, tas rada īpašu noskaņu un raksturu. To labi varam redzēt operās "Dons Žuans", "Figaro kāzas" un "Cosi fan tutte", kur liela nozīme minora tonalitātēm. Tās Mocartam ir ļoti teatrālas un kļūst par treniņu platformu, dodot iespēju eksperimentēt. Prāgas simfonija ir Remažorā, bet arī tur jūtam šo minora un mažora mijiedarbību. Tieši tā! Adagio ievadā Mocarts it kā eksperimentē, simfonija ir mažorā, bet sākumā ir oktāvas un kādu brīdi nemaz nevar saprast, vai tas ir mažors, vai minors. Tad parādās pirmais akords - apvērsums ar la diezu basā, tas ir fadiezmažora akords ar atrisinājumu siminorā. Un tad pēkšņi skaidri parādās re minors. Visu laiku ir sajūta, ka Mocarts eksperimentē ar mažoru un minoru. Mazliet līdzīgi kā tas ir Šūbertam. Bet svarīgi atcerēties, ka 18. gadsimtā šādas spēles kaut kas jauns. Jā, klavierkoncertos tā mēdz notikt, bet simfonijā Remažora un reminora tēlu mija skan tik moderni, patiešām neparasti. Ļoti svarīgs aspekts šajā "Prāgas simfonijā". Šī simfonija ir trijās, nevis četrās daļās. Nav menueta. Vai tam ir kāds sakars ar Prāgas publikas gaumi? Labs jautājums. Es nezinu. Lielisks jautājums. Tāpat tas ir arī "Parīzes simfonijā". Nezinu, kāds tam ir pamatojums. Bieži vien šādu simfoniju malējās daļas ir enerģiskas, vitālas, bet otrā daļa - daudz maigāka, savā ziņā tāda nevainīga. Pavisam citādāk nekā "Jupitera" simfonijā un solminora simfonijā, kur tā sauktās lēnās daļas ar patiešām izvērsti, nopietni, skaņdarbi, neparsati un izsmalcināti. Bet "Prāgas simfonijā" vidējo daļu caurstrāvo naivums, nevainība un aizkustinoša vienkāršība. Te atkal ir Solmažors, ko Mocarts šādām noskaņām bieži izmanto. Ļoti mierīga daļa. Domāju, tas tāpēc, ka malējās daļās viņš vēlējies maksimālu enerģiju un dramatismu. Un tad nolēmis, nu labi, klausītājiem vajag mazliet laika atelpai, ļaušu viņiem atpūsties otrajā daļā. Varbūt, ka tā. Es nezinu. Pirmā daļa sākas ar diezgan lēnu ievadu, tas ir visai izvērsts. Varbūt tāpēc, lai kompensētu menueta neesamību, lai kopējā hronometrāža būtu līdzvērtīga četrdaļībai? Domāju, ka Jums taisnība. Mocarts ļoti jūtīgi izturas pret šādiem strukturāliem elementiem. Pirmā daļa ir patiešām apjomīga. Ne tikai hronometrāžas ziņā. Tā ir arī ārkārtīgi piesātināta, tur ir daudz muzikālā materiāla. Mocarta mūzikā daudziem ar to nācās cīnīties. Piemēram, klavieru kvartetos. Zināmu iemeslu dēļ tie nebija tik populāri. Jo tur ir tik daudz mūzikas materiāli, tik daudz melodiju un dažādu raksturu, kas zibenīgi seko cits pēc cita. Domāju, tieši tāpēc Mocarts "Prāgas simfonijā" nolēmis nerakstīt ceturto daļu. Jo tā labuma jau tā ir daudz. Šajā simfonijā pūšaminstrumentiem ir liela nozīme. Jā, noteikti. Pilnībā piekrītu. Šis ir svarīgs aspekts, jo patiesībā tā ir pirmā reize, kad Mocarts eksperimentē ar pūšaminstrumentu neatkarību. Esam jau gan ko līdzīgu redzējuši klavierkocertos pāris gadus pirms šī - pirms 1786. gada. Taču šeit tā ir pirmā reize simfonijā. Mocarts pirmo reizi izceļ pūšaminstrumentus starmešu gaismā, viņiem ir patstāvīga loma, viņi spēlē paši savu tēmu, nevis tikai dublē stīgas. Un rodas nemitīgs dialogs, mūzikas materiālu parāda te pūšaminstrumenti, tad atkal stīgas. Un katra grupa atspoguļo savu tēlu. Apbrīnojami, kā Mocarts to visu panācis, teju bez jebkāda iepriekšējā treniņa. Jā, ir bijuši klavierkoncerti, bet te, simfonijā, Mocarts izlemj, ka izmantos šo ideju. Un rezultāts ir tik augstā līmenī. Perfekts, izsmalcināts, detalizēts. Kaut ko līdzīgu tolaik nespēj neviens cits skaņradis. Vai diriģējot Jūs arī domājat par to, kā Mocarts pats vadījis atskaņojumu? Skaidrs, ka tā nebija diriģēšana tādā 19. gadsimta izpratnē. Nebija gan. Un atkal jāsaka: kurš gan zina, kā patiesībā noticis. Skaidri gan zinām, ka šajos lielajos koncertos Prāgā un Vīnē Mocarts spēlējis arī klavieres, līdzās klavierkoncertam bijusi simfonija, Mocarts, droši vien arī mazliet spēlējis solo, varbūt improvizējis, vabūt atskaņojis kādu fantāziju vai variācijas. Daudzi pētnieki centušies noskaidrot, kāda šajos koncertos bijusi Mocarta loma. Daži mani kolēģi domā, ka Mocarts varbūt nospēlējis solo savā klavierkoncertā un tad apsēdies klausītāju vidū, lai izbaudītu savu simoniju kā tādu reverensu par godu viņam. Bet es gan nevaru iedomāties, ka Mocarts, kuram bija tik svarīgi visu kontrolēt, būtu ko tādu pieļāvis. Mēs zinām, ka Vīnē viņš spēlējis "Bēgšanā no serāla", bijis pie klavierēm viarākās izrādēs, tad pēc laika atgriezies un secinājis, ka orķestris ir pārāk atslābis, vajag būt pie klavierēm un enerģiju mazliet pavirzīt. Tā ir mūzika bez īstiem rečitatīviem un continuo, tomēr Mocarts spēlē līdzi un kļūs par dzinējspēku, kas rada impulsus. Varbūt tikai, paceļot uzacis vai pamājot ar roku. Esmu drošs, ka pārējie mūziķi Mocartu tā arī uztvēra: viņš bija par atskaņojumu atbildīgs, viņš radīja impulsus, enerģiju. Ne jau nu ierādīja katru taktsdaļu, bet sniedza tādu kā emocinālo karti, ļaujot mūziķiem saprast, kādam vajadzētu būt skanējumam. Nevaram runāt īsti par diriģēšanu, drīzāk par cilvēku iedvesmošanu. Bet kas zina, varbūt viņš brīžiem cēlās kājās, mazliet pavicināja rokas, pamāja ar galvu, varbūt spēlēja continuo simfonijā, un darbojās pie klavierēm līdzīgi kā spēlējot klavierkoncertu. Kas to lai zina. Varbūt atskaņojuma vadīšana notika tandēmā ar orķestra koncertmeistaru. Skaidru liecību ir maz, daudz ko nākas minēt. "Prāgas simfonijas" partitūras autogrāfs liecina, ka darbs pabeigts 1786. gada 6. decembrī. Tagad tieši sestajā decembrī to atskaņosiet, būs jubilejas gadskārta! Patiešām! Cik brīnišķīgi. Skaista sakritība. Tādas gadās reti. Šodien runāju ar vienu no televīzijas cilvēkiem par mūziku Adventes un Ziemassvētku laikā, kad ir tik daudz emociju, tā ir kāda īpaša enerģija. Un "Prāgas simfonija" trāpa tieši sirdī. Bet šī simfonija ir tik neparasts ideju apvienojums. Te ir tik daudz kontrapunkta, it kā līdzīgi kā Hendelim un Baham, bet vienmēr izklausās emocionāli piesātināti. Piemēram, "Burvju flautas" uvertīra. Kā viens cilvēks spēj uzrakstīt uvertīru fūgas stilā tā, lai tā tomēr būtu visbrīnišķīgākā un dzīvespriecīgākā mūzika pasaulē?! Vai arī "Jupitera simfonijas" fināls. Uz papīra viss izskatās teju vai klīniski, tik pareizi un inteliģenti, tik pārdomāti. Bet galu galā, kad klausies, teju pacelies spārnos. Šķiet, ka tu lidotu, it kā kāds būtu pacēlis tevi gaisā un iemetis prieka mākonī. Nezinu nevienu citu komponistu, kura mūzika spēj radīt šādu sajūtu, visu laiku prieka asaras. Kādas klavieres spēlēsiet šajā koncertā, vai tas būs mūslaiku instruments? Jā, mūsdienu klavieres. Šķiet, pašā pirmajā reizē, kad spēlēju ar orķestri Sinfonietta Rīga, mēs eksperimentējām, Bēthovena koncertā spēlēju klavieres, kas tika vestas no Igaunijas. Bija interesanti, tomēr orķestra mūsdienu instrumenti nomāca seno klavieru skaņu. Instrumenti jāizvēlas ļoti uzmanīgi, jādomā par balansu, lai efekts nav nomācošs, lai mūziķi nejūtas saspringti, bet var izbaudīt spēlēšanu. Bet koncertā es šīs mūsdienu klavieres nemaz visu laiku nespēlēšu skaļi, klavieres iekļausies kopējā tekstūrā. Tādu principu, manuprāt, vajadzētu ievērot. Gribu, lai ir tā kamermuzicēšanas sajūta, īpaši mijiedarbojoties klavierēm un pūšaminstrumentiem. Mocarts pats bijis solists sava 20. klavierkoncerta pirmatskaņojumā un viņš esot spēlējis instrumentu, kam arī pedāļu klaviatūra bijusi. Jā, tā ir. Īsti nezinu, kā šis instruments izskatījies. Ir bijuši vairāki mēģinājumi rekonstruēt šādu instrumentu. Jādomā arī, kāpēc Mocartam ko tādu vajadzēja. Tas ir tāds dīvaini brīnišķīgs koncepts, nezinām, kāpēc. Lai paspilgtinātu basa līniju un paplašinātu klavieru reģistru? Jā, droši vien. Mocarts ieviesis teju vai Holivudas, Brodvejas cienīgu izrādīšanās elementu, kas atspoguļo viņa neticamo talantu. Šie koncerti jau tika rīkoti, lai izrādītos, Mocarts bija to centrā. Par šīm programmām zinām diezgan daudz un ir skaidrs, ka Mocarts bija ļoti augstās domās par sevi, viņš bija tāds Narcisa tips, kurš alka būt uzmanības centrā. Visai sarežģīta personība, domāju, nebija viegli būt ar viņu kopā. Mēs daudz runājām par Mocarta mūziku, bet programmā būs arī uvertīra, kuras autors ir Jozefs Martins Krauss, dēvēts arī par "zviedru Mocartu". Krauss ir neparasta personība, Mocarta laikabiedrs. Spožs vizionārs, to viņa mūzikā var labi redzēt. Īpaši stīgu kvarteti ir lieliski darbi. Bet lielformas darbi, kā piemēram, dominora simfonija, ir tiešām revolucionāri. Pavisam nemanāmi, tomēr jūtam Haidna ietekmi, arī Sturm und Drang vēsmas. Tas nav precīzs "Vētru un dziņu laikmets", bet tikai tāda atblāzma, iedvesma. Bet Krausam patīk minora tonalitātes, stūrainas melodijas, drāma un kaislības, sava veida ekstrēmisms, to visu labi var dzirdēt Krausa uvertīrā, ar ko sāksim koncertu. Ļoti atkailinātas, tiešas emocijas. Kaut kādā veidā Krauss malziet atgādina Gluku, ir kādas līdzības orķestra krāsās. Šī uvertīra rakstīta stīgām, divām obojām un fagotiem, kā arī mežragiem. Esmu dažas reizes šo uvertīru atskaņojis kā prelūdiju reminora klavierkoncertam. Tas labi der, jo uvertīra beidzas ar dominanti. Ļoti smalks darbs, skaists, ar teju dēmoniskām instrumentālajām krāsām. Ir lēns ievads - adagio, ko spēlē tikai stīgu instrumenti, tas skan visai antīki, it kā no baroka iedvesmojoties. Bet tad seko Allegro ma non troppo, un te jau jūtam gluži vai Karlu Fīlipu Emanuelu Bahu. Tāds nervozs satraukums, ekscentriski, dramatiski kontrasti. Kā pretstats Mocartam šī uvertīra der ļoti labi. Krauss būtu pelnījis, lai viņa mūziku atskaņo biežāk. Viņam ir laba kamermūzika, lieliskas vijolsonātes, viņš radījis arī, šķiet, trīs klaviersonātes, tie ir ļoti labi darbi. Lieliska mūzika, ko arī kopā ar orķestri atspoguļosim. Teicāt, ka šī uvertīra beidzas ar dominanti. Tātad spēlēsiet bez pārtraukuma un uvertīrai sekos Mocarta klavierkoncerts? Jā, tieši tā. Gluži kā prelūdija, kam atacca seko koncerts. Paldies par sarunu, paldies par Jūsu laiku. Lai patīkams laiks šeit Rīgā! Bija prieks parunāt par mūziku, iedziļināties repertuārā, kas būs šajā programmā. Jo ļoti bieži man uzdod jautājumus par dzīvi. Arī tas ir labi. Bet aicinu tiešām izbaudīt šos divus Mocarta pasaules klases skaņdarbus, kas tapuši vienā laika periodā. Jūtos ļoti pagodināts, ka varu atskaņot šo mūziku, sadarbojoties ar Sinfonietta Rīga lieliskajiem mūziķiem. Man ir sajūta, ka spēlē pareizo iemeslu dēļ, cenšoties sasniegt vislabāko rezultātu.  Šodienas mēģinājums man tiešām sildīja sirdi. Redzēju, cik ļoti cilvēki izbauda procesu, izbauda šo mūziku un ir lepni par rezultātu. To ir ļoti patīkami redzēt, jo mēs jau strādājam ļoti cītīgi. Bet darba procesā ir tik daudz prieka un lepnuma! Šorīt jutos ļoti noguris. Pusdesmitos devos uz ģērbtuvi, man tā nāca miegs, ka gribēju divdesmit minūtes pagulēt, nesapratu, kā tikšu galā ar mēģinājumu. Bet līdz ar simfonijas pirmajām taktīm viss nogurums pagaisa. Nav iespējams būt neapmierinātam, atskaņojot tik brīnišķīgu mūziku. To gribēju pateikt noslēgumā.      

Najpoznatija konjska trka u Australiji - Melbourne Cup, koja se po tradiciji održava svakog prvog utorka u novembru, ima svoju jako dugu tradiciju i postala je razlogom da dan njenog održavanja postane državni praznik u Viktoriji. Melbourne Cup je dugo opisivana kao trka koja zaustavlja naciju, ali pitanje je može li još uvijek zadržati taj naslov. Njena popularnost opada, mahom zbog kockanja, a mahom i zbog aktivista za prava životinja koji već kritikuju Melbourne Cup zbog povezanosti sa zlostavljanjem konja.

Šajā sarunā neiroimunoloģe Dr. med. Viktorija Ķēniņa stāsta par stresa ietekmi uz imunitāti, mūsu nervu veselību un veidiem, kā varam ikdienā rūpēties par savas iekšējās pasaules higiēnu. Tā ir saruna par pārmaiņām savā dzīvē, par kurām zinām, ka tās mums ir vajadzīgas, bet uz ko pagaidām nevaram saņemties. Daktere piebilda, ka pie neirologiem mēdz nonākt arī pacienti, kuriem citi ārsti nav atraduši veselības sarežģījumu cēloni un veidu, kā viņiem palīdzēt. Daktere Viktorija Ķēniņa ir neirologs, imunologs un virsārste Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Reto neiroloģisko slimību centrā. 2023. gadā daktere saņēma Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) īpašo speciālbalvu “Gada iedvesma”. Viņa ir asociētā profesore RSU.Dakteres specializācija ir neiroimunoloģija. Tā ir medicīnas joma, kas vērsta uz nervu sistēmas un imūnsistēmas savstarpējo mijiedarbību veselības uzturēšanā un slimību izcelsmē. Par šo tēmu viņa kopā ar kolēģiem ir izveidojusi grāmatu “Neiroimunoloģija klīniskajā praksē”. Daktere ir līdzautore grāmatai "Autoimūno slimību ārstēšanas ceļvedis. Ievads integratīvajā un holistiskajā medicīnā".Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads3:52 Vēlme strādāt ar neparastu saslimšanu gadījumiem Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Reto neiroloģisko slimību centrā9:37 Kas ir pamatā neiroloģiskām saslimšanām13:05 Savas dzīves pārskatīšana kā papildu atbalsts veiksmīgai ārstēšanai15:02 Pēdējo 20 gadu tendence autoimūno slimību jomā16:46 “Mūsu uztverei, mūsu emocionālajam fonam ir ļoti liela nozīme”18:09 Kā palīdzēt jauniešiem, kuru liela daļa dzīvo nopietnā trauksmes stāvoklī20:28 Ir svarīgi trenēties “neķert kreņķi”23:43 “Jebkura autoimūna slimība asociējas ar iekaisumu” – iekaisumu negatīvās puses31:49 Ar ko atšķiras akūta slimība no hroniskas35:12 “Mūsu valstī nav tādas kultūras tikt galā ar emocionālām problēmām tāpat, kā es tieku galā ar rokas lūzumu'41:44 Kā nepieļaut izdegšanu, ja strādā darbu ar augstu stresa līmeni46:31 Dakteres pieredze ar nepatīkamu starpgadījumu darba dzīvē, un kā to varētu vieglāk atrisināt52:17 Higiēna katra cilvēka iekšējai pasaulei. Kā to iemācīt bērniem56:25 Kā cilvēkam pašam saprast, ir viņš trauksmains vai nav1:00:06 Kādu postu cilvēkam nodara hronisks stress, pat ja tas ir neliels1:01:02 Ar ko atšķiras psihiatrs un neirologs, kādos gadījumos izvēlēties vienu vai otru speciālistu1:07:03 “Ar katru gadu arvien vairāk ir slimību, kuras var ārstēt ar terapiju”1:08:57 Nekad nepadoties, jo ir slimības, kuras iepriekš bija neārstējamas, bet šobrīd tās jau tiek ārstētas1:13:26 Kas ir imunoloģija un kādas ir tās iespējas ārstniecībā un profilaksē1:21:00 Ko pēta neiroimunoloģija un kādu slimību ārstēšanā tā var palīdzēt1:27:20 “Ja tu labi zini, kā tev attīstas slimība, tu vieglāk vari pieņemt terapiju”1:28:56 Kad savu lietu mīli tik ļoti, ka vēlies to parādīt visai pasaulei – grāmatas, pie kurām strādājusi daktere Viktorija Ķēniņa

Lībiešu institūta eksperte Bridžita Morana-Nae piedzima Anglijā, izauga Francijā, bet tagad no Rumānijas ir pārcēlusies uz Igauniju, kur studēs doktorantūrā. Kultūras rondo viņa dalās pārdomās par valodu studijām un aizraušanos ar lībiešu valodu. Bridžita Morana-Nae pārcēlusies uz Tartu, jo sākusi doktorantūras studijas saistībā ar lībiešu pētniecība. Grib konceptualizēt lībiešu mūziķi kā  valodas politikas aktierus Latvijā. Jau maģistrantūrā pētījusi lībiešu valodu un tās politiku. Bridžitas dzīves stāsts tiešām ir neparasts. Viņa dzimusi Anglijā, abi vecāki bijuši valodu skolotāji. Tā kā vecākiem nav patikusi Anglijas skolu sistēma, ģimene pārcēlusies uz Franciju. Bridžita stāsta, ka ir uzaugusi Elzasas reģionā. Pati saka, ka gan angļu, gan franču valoda ir viņas dzimtā valoda. Skolā savukārt vairākas stundas notikušas arī vācu valodā. "Vienmēr jūtos kā eiropiete, ka man Eiropa ir ļoti svarīga," atzīst Bridžita Morana-Nae. Jau 17 gadu vecumā zinājusi, ka grib studēt skandināvistiku, bet nezināja, kur to vēlas darīt, tāpēc izlēmusi paņemt brīvu gadu un pieteikusies iespējai veikt brīvprātīgo darbu Eiropā. Tajā gadā viņai ļoti patikusi Latvijas Eirovīzijas dziesma, tā bija Jorena Šteinhauera "Cep kūku!", tāpēc iedomājusies, ka interesētu braukt uz Latviju. Meklējusi projektus un atradusi projektu Rankas pagastā. "Visiem stāstīju, ka nebraukšu uz universitāti, bet uz Latviju," stāsta Bridžita Morana-Nae. Nekad iepriekš viņa nebija bijusi Latvijā un arī tik tālu Ziemeļeiropā. Rankā Bridžita strādāja jauniešu centrā un bērnudārzā, arī skolā. Rankā ar visiem runājusi latviski, gan arī Eiropas brīvprātīgo programmas ietvaros mācījusies latviešu valodu. Pēc gada Rankā arvien vēlējusies studēt skandināvistiku, tāpēc pārcēlās uz Vīni, kur studēja dāņu un islandiešu valodu. Erasmus programmas ietvaros nav bijis iespēju braukt uz Latviju, tāpēc Brižita izvēlējusies Lietuvu, kur mācījās mazliet lietuviešu un igauņu valodu. Atgriežoties Vīnē, sapratusi, ka viņai pietrūkst Baltijas reģiona. Augstskolā bijis kurss par valodas politiku Ziemeļeiropā, kur profesors runāja par lībiešiem. "Es - hm - lībieši? Es gadu šeit dzīvoju un nekad nebiju dzirdējusi vārdu lībieši. Domāju, ka gribu vairāk par to uzzināt," turpina Bridžita Morana-Nae. Rakstījusi referātu un sapratusi, ka tas ļoti interesē, jo arī saistīts ar Latviju. Covid laikā pārcēlās uz Rumāniju un strādāja par skolotāju, bet 2023. gadā sāka studēt lingvistiku Nīderlandē, kur augstskolā bijis ar lībiešiem saistīts projekts. Profesors piedāvājis iesaistīties un arī braukt uz Latviju pētījuma ietvaros. Profesors palīdzēja sazināties ar Valtu Ernštreitu no Lībiešu institūta. Pēc pāris zoom sarunām Bridžita saņēmusi darba piedāvājumu Latvijā. "Biju šokā. Domāju - četrus gadus neesmu runājusi latviski, vai tiešām labi saprotu, vai viņi man tiešām piedāvā darba vietu?" stāsta Bridžita Morana-Nae. "Bija projekts par valodas pārmantošanu, tas tieši saistīts ar to, ko vēlējos pētīt, tie ir lībiešu  ansambļi, kā viņi redz savu lomu revitalizācijas procesā." Tagad Bridžita dodas tālāk un studēs Tartu Universitātē, kā arī turpinās strādāt Lībiešu institūtā Latvijā. "Man ļoti patīk, ka varu izmantot latviešu valodu tik bieži," Bridžita Morana-Nae.

Dzīvei jābūt pilnvērtīgai jebkurā vecumā. Kā iešūpoties zelta ritmā un kā aktīvi un jēgpilni pavadīt laiku kopā, smeļoties iedvesmu, noskaidrosim raidījumā Kā labāk dzīvot, gaidot festivālu "Zelta ritmi", kas šogad norisināsies 11. augustā no plkst. 11.00 Rīgā, skvērā aiz Latvijas Nacionālā mākslas muzeja. Būt aktīviem arī senioru vecumā aicina festivāla "Zelta ritmi" organizatoru pārstāve, "Mammamuntetiem.lv" projektu vadītāja Ella Karele, invalīdu apvienības "Aizvējš" līnijdeju kopas pārstāve Marga Maldava, VEF kultūras pils senioru deju kolektīva "Sendancis" dalībniece Inga Lebede un Rīgas Stradiņa universitātes profesors, gerontologs Jānis Zaļkalns. Profesors Zaļkalns mudina seniorus būt atvērtiem un pieņemt jaunās lietas, tajā pašā laikā kritiski izvērtēt, vai man tas patīk un to vēlos, vai tas atbilst manam vecumam un situācijai. "Viens no atslēgas vārdiem ir nīgruma, noguruma, nevēlēšanās pārvarēšana. Tas ir pats svarīgākais. Kā tikai tu pieķer, ka sāc domāt nevis, ko darīt, bet ko varētu nedarīt, tas ir signāls pašam, ka ir jārīkojas. Ka ir jārīkojas, ka ir jādarbojas," atzīst Jānis Zaļkalns. "(..) Nekad nepieņemsim gaidītāja pozu - man pienākas. Nevis dzīvot ar sajūtu, man pienākas, bet dzīvot ar sajūtu, ko es pats pirmkārt varu darīt, lai mani seniora gadi būtu spilgti, jēgpilni un es par to būtu priecīgs un apmierināts."

Antropoloģijas doktore un mutvārdu vēstures pētniece Vieda Skultāne grāmatā “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur” uzrakstījusi savas dzimtas stāstu. Šis stāsts tapis dzīves garumā: atmiņu stāsti veidojuši viņas kā Otrā pasaules kara bēgles identitātes pamatu, stāsts slīpēts, veidojot starptautiski atpazīstamas zinātnieces karjeru Bristoles universitātē. Raidījumā saruna par atmiņu iedabu. Kā tas var būt, kad “šeit” un kur ir “tur”, bet “toreiz” ir “tagad”?  “Šeit ir tur”  ietverta norāde uz kādreizējā trimdīša likteni, autore ir no Otrā pasaules kara bēgļiem, lai gan  Viedas Skultānes dzīves stāsts gan nav tipisks pārvietotās personas stāsts, varbūt tāpēc, ka Latviju viņa atstāja pavisam maza, un iejušanās jaunajā mītnes zemē vairāk bija viņas vecāku un vecvecāku paaudzes rūpe. Viedas Skultānes zinātnieces karjera Bristoles universitātē izveidojās ilga un veiksmīga, viņa ir vairāku monogrāfiju un zinātnisku publikāciju autore. Un tomēr kādreizējā bēgļa situācijā tas vienmēr ir sarežģīti, kur tad ir “šeit” un kur ir “tur”. “Toreiz ir tagad” savukārt ir stāsts par aizbraukšanu un atgriešanos, kas dramaturģiski satur kopā nupat grāmatā iznākušo Viedas Skultānes dzimtu stāstus. Viņa, kā trīs dzimtu – Verneru, Zariņu un Skultānu – pēctece, pēc Otrā pasaules kara savu dzimteni zaudēja, taču jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas deviņdesmito gadu sākuma viņa ir bijusi klātesoša Latvijas zinātnes aprindās, sniedzot nenovērtējamu ieguldījumu antropoloģijas kā Latvijā jaunas jomas ienākšanā, kā arī mutvārdu vēstures izpētes zinātniskas izpētes stiprināšanā.  Bijusi klāt arī tīri fiziski, Latvijā Vieda Skultāne ir dzīvojusi ilgākus laika periodus, lai arī viņas mājas joprojām ir Apvienotajā Karalistē. Arī šo vasaru Vieda Skultāne pavada Latvijā, es viesojos pie zinātnieces viņas vasaras mājā Tūjā. Intervija sākas palēnām, ar cilvēciska kontakta iedibināšanu, kafijas galda klāšanu, un, protams, stāstiem. Stāstiem, kas šai gadījumā virmo ap Tūjā pirms daudziem gadiem nopirkto māju. Vieda Skultāne patiešām, mūža garumā, gan kā antropoloģe, gan pārvietotās personas traumu dziedējot, mērķtiecīgi strādājusi, lai emocionāli pārdzīvotu, izzinātu iespējamo lielāku ar savu dzīvi saistīto atmiņu areālu, un šīs tiecības mūža garumā rezultāts ir nupat iznākusī grāmata.  Kad pieminēju “ideālo dzīvesstāstu”, ar to domāju prasmi, ar kādu šis dzimtas stāsts iekārtots grāmatā “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur”. Līdzīgi kā zinātniskam izdevumam, tam ir skaidrojošas zemsvītras piezīmes, personu rādītājs, atsauces. No parasta dzīves stāsta, kurā stāstītāja atmiņas mēdz būt miglainas vai neskaidras, šajā mērķtiecīgi ir sameklēti pieminēto personu vārdi, viņu dzīves notikumi ielikti plašākā kontekstā. Grāmatas “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur” apakšvirsraksts ir “vienas ģimenes stāsts”. Viedas Skultānes ģimenē saplūduši trīs dzimtu stāsti. Nekad nesatiktā vectēva Pētera Vernera un viņa sievas Kristīnes stāsts attiecas uz Tūjas apkaimi, “Ķuķu” saimniecību. Kaislību šai stāstā ne mazāk kā Blaumaņa lugās. Zariņu dzimtas stāsts ir liecība par Pirmā pasaules kara laiku, kad laba daļa Latvijas iedzīvotāju bija bēgļu gaitās, ko daudzi arī izmantoja jauna biznesa izveidošanai. Apbrīnojama ir neatlaidība, ar kādu tikai pāris paaudzes pēc dzimtbūšanas atcelšanas, latvieši lauzās pēc turības un izglītības. Mazliet mulsinoši šķiet, ka rakstot tik pamatīgu savas dzimtas stāstu grāmatā “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur”, Vieda Skultāne tajā ir izlaidusi ko būtisku. Savu pašas dzīvi.   “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur” pēcvārdu ir sarakstījusi sociālantropoloģe Agita Lūse, un tajā viņa gan ieskicē Viedas Skultānes lomu tikko atjaunotās Latvijas valsts zinātnē, gan arī pateicas personīgi par mudinājumu pievērsties antropoloģijai.

Najpoznatija srpska karatistkinja, svetska i evropska vicešampionka, ali i pravnica, pijanistkinja, pesnikinja, Tanja Petrović, majka dvoje dece Tare i Mateje, duže od 20 godina priprema za život i svet, svoju, i svu decu koja prolaze njenu školu karatea, kroz borilačke veštine, učenje discipline, poštovanja, uz neizmerno negovanje ljubavi prema sportu. Svet virtuelnog, mobilni telefoni, igrice, internet, zatvaraju decu u četiri zida i odvlače ih od parka, igrališta, fizičkih aktivnosti, sporta, a posledice su deca sa motoričkim problemima, nedostatkom samopouzdanja, prijatelja, volje za životom, priča naša gošća. Osim sportista koji moraju biti i pedagozi, ako treniraju decu, roditelji su najvažnija karika, jer oni svojim modelom pokazuju, uče dete da voli sport, da izađe napolje, da se druži, takmiči, postiže uspehe. „Moja Tara imala je šest meseci kada sam je na leđima nosila na proteste tokom bombardovanja, a na rancu bila nalepljena meta. Učila sam ih borbenom duhu od prvog dana života, ali i avanturi, sportu, pokretu. Svuda su išli sa mnom i gledali kako ja to radim, pratili su me. Karate je sastavni deo njihovog života, zbog čega sam presrećna“, priča Tanja. Decu ne treba forsirati na sport, ali ona će sama razviti volju, ako su naučena da tako žive od malih nogu, ako su ih vozili na bicikli, izvodili napolje, sa njima trčali, plivali, skakali u vodu, peli se na drvo. „Meni je mobilni telefon zamena za život, rekao mi je dečak na našem kampu, dok je učestvovao u trci koju smo organizovali. Pitala sam ga kako mu je, da li mu se sviđaju aktivnosti i da li je pomislio na telefon, i to je odgovorio“, kaže Tanja. Deca u današnje vreme su u daleko težem položaju nego što smo bili mi, smatra ona. Oni su nesigurni, uplašeni, roditelji na njih projektuju svoje strahove, misli, osećaje, ne puštaju ih, ne daju im slobodu, pa čak su i dečja igrališta opasana ogradom, a na tlu je mekana podloga, da se ne povrede. „Treba da nauče da se povrede, pa da izbegnu udarac, da osete sve, da istražuju, da su lakomisleni, slobodni, jer deca su, detinjstvo je vreme za to. To pruža park, ulica. Nekad smo svi hteli prvo da budemo šampioni ulice u nekom sportu, a onda se probudi i želja za postoljem na Olimpijadi i prvenstvima“, naglašava Tanja. Ona objašnjava kako deci približiti sport i privoleti ih da treniraju, a i kako treneri uspevaju da dopru do današnje dece. Upozorava na posledice preteranog korišćenja mobilnih telefona kod dece i zamene parka sa četiri zida. Opisuje takođe razliku između načina života dece danas i pre 20, 30 godina. Tanja nas uči osnovnim načelima sporta i života, koje polaznici njene škole svakodnevno ponavljaju, a kojima je naučila i svoju decu. Ona objašnjava i zašto je u sportu važna uloga roditelja, a i kako je sama uspela u ulozi majke. Deca koja su prošla sportsko udruženje „Nippon“ i njihove kampove, treninge karatea, naučila su mnogo od Tanje, mnogi su bili sa njom u školskom uzrastu, a danas joj dovode svoju decu. Dok ih je učila borbi, samopoštovanju, disciplini, priznaje da je i ona od njih naučila najvažniju osobinu ratnika, borca. Naučili su je – strpljenju.

Lai arī ne vienmēr kritiķu cienīts, detektīvam vienmēr bijusi īpaša vieta lasītāju sirdīs, ne velti detektīvi aizvien ir centrālā vietā grāmatnīcu plauktos vai seriālu piedāvājumā. Taču, kā detektīvs varēja funkcionēt Padomju Savienībā, kad noziedzība "nedrīkstēja" pastāvēt? Kāpēc filma "Aveņu vīns" bija tik iecienīta un ko detektīvi stāstīja par padomju laika noziedzības pasauli? Vasara ir atvaļinājumu laiks un, manuprāt, atvaļinājuma labākā formula ir patverties ēnā no kodīgās saules un lasīt labu detektīvu. Un, ja lasīt negribas, tad detektīvu var arī slinki skatīties, jo nu jau aizraujošus noziegumu stāstus kino un literatūras pasaule ražo citu pēc cita gluži kā fabrikā. Atliek vien nobrīnīties, kur autori rod jaunas ierosmes un dažbrīd arī pasmaidīt, kad sižeta līnija un varoņu portretējums aizdomīgi atgādina kaut ko jau reiz redzētu un lasītu. Piedāvajam ielūkoties padomju detektīvu lappusēs un iepazīt, ko tā laika autoru darbi stāsta par noziedzību padomju periodā. Par to saruna ar vēsturnieku, Latvijas Universitātes docentu un Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Mārtiņu Mintauru. "Nekad detektīvromānu rakstnieku nav bijis pārāk daudz, jo tā ir tomēr ļoti specifiska literatūra, kas var šķist lasītājam no malas un varbūt arī dažam labam kritiķim, ka tas ir ļoti vienkārši, ka tur ir gatavas receptes, kuras var izmantot. Tas varbūt ir tieši grūtāk tāpēc, ka vienmēr ir jāizdomā kaut kas jauns, jāizdomā kaut kas, lai nerastos tā sajūta, kuru sākumā pieminējāt, ka es jau to kaut kur esmu lasījis vai redzējis kādā filmā kādu līdzīgu sižeta pavērsieni un tamlīdzīgi," norāda Mārtiņš Mintaurs. "Tāpēc detektīvromāna autoram droši vien ir diezgan grūta dzīve, tev ir ne tikai jāizdomā sižets un notikums, bet arī jāizdomā, kā tu to izstāstīsi, lai tas neatgādinātu kaut ko jau reiz lasītu un dzirdētu." "Andris Kolbergs izmantoja arī, piemēram, reālu notikumu detaļas un fragmentus no reālām krimināllietām, kas tika izmeklētas un atšķetinātas, tāpēc tur arī lasot var just, ka ir zināma tāda autentiskuma piegarša, ka tas nav tikai rakstnieka fantāzijas auglis, pilnīga izdoma, kas varbūt arī ļoti rafinēta un ģeniāla, bet to jūt, ka tas ir konstruēts. Kolbergs joprojām ir interesants un vērtīgs, jo viņa darbos ir tā laikmeta garša diezgan labi jūtama, vērtē Mārtiņš Mintaurs. "Tas, kas atšķir varbūt to padomju perioda detektīvu no citiem detektīviem, arī no tiem, ko mēs šodien lasām, tur nav nekādu sensacionālu noziegumu, kas arī ir pilnīgi dabiski, tāpēc ka uz to, no vienas puses, diezgan stingri raudzījās cenzūra, jo padomju sabiedrībā nevar notikt nekas ārkārtējs, tur nevar būt, teiksim, maniaki vai kaut kādi smagi dzimumnoziegumi, vai kaut kas tamlīdzīgs, par ko mēs šodien lasām ziņās ikdienā un par ko arī gan filmas, gan gan literatūra," turpina Mārtiņš Mintaurs. "Tāpēc tas padomju detektīvs atšķiras ar to, ka tur ir tā pelēkā ikdiena, kurā notiek it kā sadzīviskas lietas, kas noved, piemēram, līdz slepkavībai. Un tad uzdevums tam, toreiz milicijas izmeklētājam, kurš nodarbojas ar šo noziegumu atrisināšanu, ir saprast, kas tad radīja situāciju, kāpēc cilvēks nonāca līdz tam, ka kļuva par noziedznieku. Tas ir tas, kā dēļ tie padomju laika latviešu detektīvromāni ir interesanti, jo tad tu redzi visu to sabiedrības šķērsgriezumu. Kā mēs arī to seriālos redzam un arī detektīvliteratūrā. Lai saprastu, kas tad īsti ir noticis un kādēļ ir noticis, vajag parasti izmeklētājam vai detektīvam satikties ar dažādiem cilvēkiem, un tu redzi visu sociālo vidi, kāda tā tajā laikā bija. Ne tikai vienas grupas pārstāvji, ne tikai viena sociālā slāņa pārstāvji, bet tu redzi tur visu, sākot no sētnieka, kurš ir nejaušais liecinieks kaut kādam noziegumam, beidzot ar to upura vai, vai, vai aizdomās turamā draugu un paziņu loku, kā jau tas kriminālizmeklēšanā notiek. Ejot cauri tām biogrāfijām, tu būtībā ieraugi caur detektīvu visu tā laika situāciju, kā cilvēki dzīvo, ar ko viņi nodarbojas, kādas ir viņu intereses, vēlmes, problēmas un kas rada to nozieguma augsni un noziegumu padara iespējamu," stāsta Mārtiņš Mintaurs. Prāta mežģis – bridžs un šīs spēles vēsture “Es sāku spēlēt bridžu mājās. Mani vecāki spēlēja, viņiem nāca draugi. Visticamāk, tā bija kāda 5. – 6. klase, kad viens cilvēks no tās četrotnes nevarēja tikt vai nevēlējās, un tad vajadzēja ceturto spēlētāju. Tā es tiku ievilkts.” To saka Jānis Bethers, kurš šobrīd ir Latvijas bridža federācijas valdes loceklis, gan Eiropas, gan pasaules bridža federāciju meistars, Latvijas lielmeistars un starptautisks bridža spēlētājs jeb bridžists – tā sevi dēvē bridža spēlētāji. Jau pēc šīs „ievilkšanas” spēlē bridžam nopietnāk viņš pievērsies 8. klasē, kad sācis apmeklēt bridža pulciņu un tas kļuvis par nopietnāku hobiju un sporta veidu. Bridžs ir pasaulē populārākā kāršu spēle, un tās saknes ietiecas jau 16. gadsimtā. Bridžu spēlē četri cilvēki, no kuriem veidojas divi pāri, un spēlei nepieciešamas 52 kārtis. Bridža attīstību plašāk skaidro Jānis Bethers. Bridžs ir spēle, kas pieminēts vairākos literatūras un kinomākslas darbos. Viens no tiem ir Agatas Kristi romāns “Kārtis galdā”. Romāna sižeta pamatā ir mājas saimnieka Šaitana slepkavība viesību laikā, kamēr četri izmeklētāji un četri aizdomās turamie spēlē bridžu. Erkils Puaro pēc bridža partiju pierakstiem spēj atrisināt slepkavības norisi un atrast vainīgo.  Bridžs ir Starptautiskās olimpiskās komitejas atzīts sporta veids. Latvijas bridža federācija ir gan Eiropas bridža līgas, gan Pasaules bridža federācijas biedrs, un abas federācijas rīko čempionātus, kuros Latvija ir aktīvs dalībnieks. Protams, arī Latvijas bridža federācija rīko dažādas sacensības.

Slavimo 15 godina Netokracije u 200. epizodi! Prošlo je 15 godina otkad smo pokrenuli mali blog koji je postao vodeći hrvatski tehnološki medij, ali... koji su nam bili najdraži trenuci? U ovoj epizodi ispitujemo svakog člana Netokracije koji im je najveći top i flop ovih prvih 15 godina!_______________0:00 Uvod1:11 Mijina trauma zvana IBB4:30 Kako je IBB-ov "cut-out" živio život10:55 Zašto je Tena dala otkaz?13:30 Najbizarniji trenutak na konferenciji15:40 Borimo se za ravnopravnost žena u IT-ju i ovako su na napadali17:50 Zašto smo recenzirali usisavač?20:10 Kako je nastala Netokracija Srbija?22:05 Stvorili smo vjerne zajednice u dvije države24:30 O prvom velikom poslovnom uspjehu28:45 Nekad smo se pitali je li bolje da smo ovce čuvali31:10 AMK nije shvatila ozbiljno Netokracijinu ponudu za posao35:00 Antonija je doslovno bila SVE u Netokraciji 40:00 Razni Netokracijini projekti koji su obogatili domaću IT zajednicu43:00 "Zašto zovemo IBB-a na konfu? Što je on napravio u životu?"47:45 IBB je došao na sastanak s japankama51:15 Roastanje IBB-a se nastavlja

Pred vama je nova epizoda podcasta Snaga uma, koju smo posvetili neophodnom razgovoru sa psihološkinjom i psihoanalitičarkom Vesnom Brzev-Ćurčić. o seksualnim traumama stečenim u ranom detinjstvu, o životu uz potisnuta sećanja, o osvešćavanju traume, zaceljenju, ali i podršci koja može mnogo da znači. Kako se dogodi da deca ne kažu roditeljima da im se desilo nešto što im nije bilo prijatno? Koje slabosti dece zloupotrebljavaju predatori? Kako možemo nesvesno da pogrešimo u razgovoru sa žrtvama nasilja iz svog okruženja? Najzad, šta nas čini osobom od poverenja u životu i okruženju nekoga ko živi sa traumom? Nekad mogu proći i decenije dok neko ne oseti da je trenutak da progovori o preživljenoj traumi. Kako razumevanje okruženja neizmerno može da pomogne na tom putu oslobađanja, epizoda koju smo pripremili nije namenjena samo onima koji su preživeli nešto o čemu ćute, već svima koji žele da budu vredni poverenja onih koji su nekad bili jako povređeni.

Līdzās eParakstam, Smart-ID turpmāk būs kvalificēts elektroniskās identifikācijas līdzeklis. Tomēr šī rīka lietošanas vienkāršība ir radījusi iespēju interneta krāpniekiem nozagt prāvus līdzekļus no Latvijas iedzīvotāju virtuālajiem maciņiem. Par Smart-ID drošu lietošanu saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro "SK ID Solutions" Latvijas filiāles vadītāja Sanita Meijere un programmētājs, tehnoloģiju entuziasts Elviss Strazdiņš. Klausītājs atsūtījis stāstu par to, ka viņš ievietojis sludinājumu portālā, ka pārdod trauku mazgājamo mašīnu un pircējs pieteicies, solot pārskaitīt maksājumu. Kad tas apstiprināts, krāpnieki bija tikuši klāt kontam. "Klasiska shēma," komentē Elviss Strazdiņš. "Vienīgais, ko es varu ieteikt, ir lasīt tiešām, kas notiek ekrānā. Izstāstīšu shēmu: ieliek cilvēks sludinājumu portālā, viņam uzraksta kāds ļoti ieinteresēts cilvēks. Bieži vien viņus var atšifrēt pēc tā, ka viņš ir pārāk ieinteresēts. Tu vari viņam pat eksperimentālā kārtā uzrakstīt, ka tu pēkšņi pārdomāji un dubulto cenu. Un parasti tie krāpnieki ir tik uzmācīgi, ka viņi pat pieņems dubulto cenu. Nākamais solis –viņi prasa iedot kartes datus, lai it kā pārskaitītu naudu un tad viņi aizsūtīs kurjeru pakaļ precei. Cilvēki iedod kartes datus. Viņi saka: tagad jums vajadzēs apstiprināt to naudas pārskaitījumu it kā jums savā internetbankā, bet patiesībā tā nauda iet pretējā virzienā. Nevis jums pārskaita uz karti, bet jūs pārskaitiet prom. Cilvēks ātrumā ierauga - jā tur cipari ir tādi, kādus viņš nosauc, uzspiež apstiprināt. Īstenībā viņš apstiprina aizskaitīt prom naudu." "Nekad jums uz karti neviens nepārskaitīs naudu. Tāpēc šis jau ir viens no daudziem sarkanajiem karogiem, kas šajā situācijā – nekad nedodiet savus karšu datus kādam," atgādina Elviss Strazdiņš. Vai potenciāli ir kaut kas jāmaina lietotājām, ja SmartID ir kā interneta bankas autentifikācijas līdzeklis, lai to varētu izmantot kā eparakstu? "Ja ir kvalificētā versija, nekas nav jāmaina, ja ir bāzes versija jeb zaļā versija,  aplikācijas fons ir zaļā krāsā, tad ir jāizvēlas iespēja atjaunot līmeni vai pārveidot uz augstāku un jāveic telefonā biometriskā reģistrācija. Tad tiks iegūts līmenis, ar kuru var parakstīt dokumentus. Tas, kas ir bāzes jeb pamata, kas Latvijā ir palicis ļoti maz, tas neļauj parakstīt dokumentus ar kvalificētu elektronisko parakstu un neļauj ieiet citās vietnēs, izņemot internetbanku. Tas ir paredzēts tikai internetbankai," norāda Sanita Meijere. Viņa skaidro, ka pāreja ir ļoti vienkārša, ja ir labs interneta pieslēgums un labs apgaismojums, lai varētu fiksēt biometriskos sejas datus ar tālruņa kameru. Vēl runājot par drošību, Elviss Strazdiņš, atstāstot veikto eksperimentu ar utilizēšanai nodotiem tālruņiem, mudina pirms to izmešanas iztīrīt visus datus. "Tāpēc, cilvēki, pirms jūs utilizēt savas ierīces, iztīriet tās," aicina Elviss Strazdiņš.

Kalau udah cinta, numbers are nothing! Jadi Juara Dunia itu ga itung-itungan seberapa besar effort yang udah dikeluarkan, you just do it until your dream comes true! Prestasinya mungkin udah wonderdog saat ini, tapi temen-temen ga boleh overlook proses underdog duo @johnchristopher @mandiesoengkono mengharumkan nama

Nekad tanpa tekad itu gegabah. Underdog story kali ini akan bawa temen-temen ke sebuah petualangan @jeffrycoklatman yang nekad bisnis coklat lokal, tetapi akhirnya tekad dia membuat produknya tembus pasar global. Episode ini cocok buat yang sedang cinta-cintanya sama kerjaan, tapi mau nyerah karena berbagai keterbatasan. Kasih spoiler dikit ya, ternyata keterbatasan itu awal mula dari kreativitas yang sesungguhnya. Makin cepet nonton, makin cepet dapat insight, go! TIMESTAMP: 00:00 - Intro 02:17 - Bisnis Cokelat Tapi Benci Cokelat? 04:06 - Ngga Kuliah Demi Cokelat 15:07 - Cara Meyakinkan Client 17:21 - Pitching yang Berkesan 24:13 - Belajar Bikin Cokelat 26:53 - Building a Team 34:20 - Kita Manusia Bukan Mesin 41:47 - Kreativitas Dalam Limitasi 48:25 - Culture Book Korte 55:48 - Coba Aja Dulu Kita percaya bahwa momen 'lunch' bisa menjadi momen kita upgrade diri, dengan makan siang bersama orang-orang yang lebih kaya, bukan hanya kaya secara materi, tapi lebih penting lagi, kaya pengalaman, ilmu, insight, wisdom. Podcast ini adalah hadiah untuk Gen-Z dan Millenials yang sedang berproses menjalani hidup & karir-nya. Holla at Ruby & Ario to this email address : hello@thirtydaysoflunch.com

Šta su zapravo digitalne marketing komunikacije, kako su se brendovi i kompanije poslednjih deset godina prilagođavali promenama na digitalnim kanalima, kako savladati svaku novu društvenu mrežu? Da li su danas kontekst ili content ti koji prave razliku na mrežama? Odgovore na ova ali i mnoga druga pitanja dala nam je divna Una Zabunov, šef službe za digitalne marketing komunikacije u kompaniji Telekom Srbija. Višegodišnje iskustvo u vođenju korporativnih naloga MTS-a na digitalnim kanalima Uni je dalo mogućnost da danas ima širu sliku i stekne neverovatnu količinu znanja koje nesebično deli sa kolegama u zajednici. Jedan fantastičan razgovor za sve one koji ‘'žive digital'', baš poput Une. Una Zabunov, Šef Službe za digitalne marketing komunikacije @ Telekom Srbija - https://www.linkedin.com/in/unazabunov/ Teme u podkastu: - Uvod i predstavljanje - Unin background - Šta se promenilo za deset godina na korporativnim stranicama na ruštvenim mrežama? - Kako se menjao uticaj na mrežama – (influenseri: od TweetUp-a do TikTok MeetUp-a) - Kako se menjala organizaciona struktura u kompanijama koja se bavi digitalnim marketing komunikacijama? - Mora li kompanija danas da ima prisutnost na svim mrežama? - Kako je Una savladala sve mreže - Da li se i danas može reći da je sadržaj kralj? - Kakva je publika danas na mrežama? Kako se ponaša? - Šta se danas smatra uspešnom kampanjom na digitalu? - Kako danas adekvatno koristiti influensere? - TikTok je mreža u fokusu - koliko je važna za vas? - Šta su danas trendovi na digitalu - Kako danas izgleda rad na kampanjama u digitalnom marketingu? - Da li je emocija važna za svaku kampanju? - Da li je i danas integrisana komunikacija važna? - Koliko su za jednu kompaniju kao što je to Telekom Srbija, važno da su prisutni u podkastima? - Kako nove medijske forme utiču na stare? - Nužnost kontinuirane edukacije Prijavite se na naš YouTube kanal: https://bit.ly/3uWtLES Posetite naš sajt i prijavite se na našu mailing listu - https://www.digitalk.rs Pratite DigiTalk.rs na društvenim mrežama: Facebook: https://www.facebook.com/Digitalk.rs Instagram: https://www.instagram.com/digitalk.rs/ Linkedin: https://www.linkedin.com/company/digitalkrs Veliku zahvalnost dugujemo kompanijama koje su prepoznale kvalitet onoga što radimo i odlučile da nas podrže i daju nam vetar u leđa: 1. Pokrovitelj podkasta: MTS - https://mts.rs/ 2. Partneri podkasta: - OTP banka - https://www.otpbanka.rs/ Nova mBanking aplikacija OTP banke: Google play - https://play.google.com/store/apps/details?id=eu.newfrontier.iBanking.mobile.SOG.Retail&hl=en App store - https://apps.apple.com/app/soge-m-bank/id803935073?ls=1 - kompanija Mastercard - https://www.mastercard.rs/sr-rs.html - Ananas - https://ananas.rs/ - kompanija Idea - https://online.idea.rs/ U Ideinoj online prodavnici unesite promo kod digitalk500 i očekuje vas 500 dinara popusta prilikom vaše online kupovine! 3. Prijatelj podkasta: - Izdavačka kuća Finesa - https://www.finesa.edu.rs/ U ovoj epizodi podelićemo dve knjige ‘'FOMO | Strah od propuštanja'' izdavačke kuće Finesa onima koji budu najbrži i najkreativniji sa komentarima, a možete nam slobodno pisati i na info@digitalk.rs i direktno nam uputiti komentar, sugestiju ili primedbu. Takođe, svi oni koji na Finesinom websajtu poruče knjige i unesu promo kod digitalk dobiće 10% popusta na već snižene cene izdanja na sajtu: https://www.finesa.edu.rs/

Mazuļa radīšana, izmantojot trīs cilvēku DNS, lai novērstu neārstējamu slimību nodošanu bērnam, ir risinājums, kas izmisumā varētu sniegt palīdzīgu roku daudzām ģimenēm. Pasaulē par šādu mazuli ar trīs personu DNS dzirdam ne pirmo reizi, bet šogad par šādu ārstu sasniegumu uzzinājām atkal. Lielbritānijā dzimis mazulis, kuram ir trīs vecāku DNS. Šī mākslīgās apaugļošanas metode palīdz izvairīties no mitohondriālo slimību pārnešanas no mātes - bērnam. Kā vērtējama šī un citas reproduktīvās tehnoloģijas, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore Signe Mežinska un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārste-ģenētiķe un vienlaikus klīnikas “IVF Rīga” ārste-ģenētiķe Ieva Grīnfelde. Ieva Grīnfelde skaidro, ka šīs ir jaunas tehnoloģijas, kas Latvijā vēl nav pielietotas, bet tās palīdz samazināt risku piedzimt bērniņam ar mitohondriālu slimību. "Mitohondriālas slimības nozīmē, ka cilvēkam ir traucēta mitohondrija funkcijas - tās ir šūnas enerģijas fabrikas, kas nodrošina mums visas dzīvībās funkcijas. Ja nestrādā mitohondriji, šūnā jeb organismā ir izslēgta elektrība. Nekas nenotiek. Visvairāk cieš tie audi, kuri visvairāk patērē enerģiju, - smadzenes, muskuļi, sirds un acis," norāda Ieva Grīnfelde. Mitohondriālos gēnus bērns pārmanto tikai no mātes. Tēvs savus mitohondrijus pēcnācējiem nenodod. Ja sievietei ir problēma mitohondriālajā DNS, viņa visiem saviem bērniem nodod šo patoloģisko DNS.  "Mitohondriālo slimību izpausmju spektrs ir ļoti plašs. Kā teica vienā konferencē - mitohondriālā slimība var izpausties jebkuram cilvēkam jebkurā vecumā ar jebkādiem simptomiem. Nekad nevar pateikt, ka tā nav mitohondriāla slimība. Biežākās ir epilepsija, muskuļu saslimšanas un dzirdes un redzes traucējumi. Var būt diabēts, neiroloģiskas problēmas," skaidro Ieva Grīnfelde.

Maz ticams, ka būs daudz sporta veidu Latvijā , kur sezonas laikā sacensības notiek teju ik pārdienu. Viens no šādiem, varbūt pat vienīgais, ir orientēšanās sports, kur sacensību blīvums ir tik liels, ka pie vēlmes sportotājs var no meža ārā nenākt mēnešiem. Kur slēpjas orientēšanās sporta lielā popularitāte, raidījumā Kā labāk dzīvot atklāj Latvijas Orientēšanās federācijas viceprezidente, daudzu starptautisku un Latvijas mēroga sacensību organizatore, aktīva orientieriste Ildze Straume, orientēšanās kluba "Siguldas takas" vadītājs, aktīvs Siguldas sporta dzīves organizators tautas sacensību jomā Valdis Janovs un orientēšanās sacensību "Zvaigžņu stafete" producents, orientēšanās entuziasts kopš 1968. gada Gunārs Dukšte. Kas orientēšanos padarījis tik populāru un mudina cilvēku izkustēties? "Man tā vienmēr bijusi piedzīvojumu sajūta, iespēja piedzīvot, iespēja dabūt kaut ko ārpus ikdienas. Ikdienā tu celies, mosties, ej uz darbu, ved bērnus, tad tev vajag kaut kādā veidā to visu mazliet atšķaidīt. Tā iespēja, ka vari doties piedzīvojumā, sportiskā piedzīvojumā ir ļoti interesanta. Nekad nekas neatkārtojas," vērtē Valdis Janovs. Tā kā viņš ir arī savas ģimenes kapteinis, Valdis arī atzīst, ka orientēšanās ir labs piedzīvojums kopā ar bērniem.   Gunārs Dukšte stāsta, ka viņam svarīgi jau no pirmsākumiem bijis ne tikai iziet distanci, bet arī satikt līdzīgi domājošos, aprunāties. Tas jau ir draugu pulks ar "līdzīgu asinsgrupu".  Ierakstā uzklausām Jelgavas orientēšanās kluba biedrus. Alnis ir Jelgavas simbols un arī Jelgavas orientēšanās sporta klubam dots nosaukums "Alnis". Klubu dibināja Mārīte Bolšteina, kas joprojām arī pati nodarbojas ar orientēšanos un kluba devīze ir : "Ja tev mājās nav kur dēties, nāc uz mežu orientēties!"

Ova epizoda Digitalk podkasta nosi jednu iskrenu priču sa dečkom koji godinama ‘'peče'' zanat u IT industriji, od tehničkih rola i programiranja, do prodaje i državanja kurseva nekim mladim kadrovima. Nenad Pavlov, Managing Director i osnivač firme SimplyGrow podelio je sa nama svoja iskustva i uvide do kojih je došao tokom svoje karijere, pričali smo o razvoju srpske IT scene, problemima koji muče ovu industriju, kako se koji problem može rešiti, te koji je pravi način da uđete u IT, a da pritom sebi ne raspršite snove ubrzo. Jedan iskren i pitak razgovor sa predstavnikom novosadske IT scene. Nenad Pavlov, Managing Director @ SimplyGrow - https://www.linkedin.com/in/nenad-pavlov Teme u ovoj epizodi: - Uvod i predstavljanje - Školovanje i karijera: više rola u IT industriji - Šta se sve dešavalo u poslednjih 15 godina u srpskoj IT industriji - Strane firme u Srbiji & vrtoglavi rast plata - Pojava netehničkih pozicija - Različiti pogledi na problem kadrova u industriji - Kursevi - Problemi sa seniorima o kojima se ne priča mnogo - Kako da uđete u IT industriju - Prodaja i pronalaženje klijenata - Outsourcing vs. produkt iz ugla prodaje - Trenutno stanje & Proricanje sudbine - Poruka za kraj Posetite naš sajt i prijavite se na našu mailing listu - https://www.digitalk.rs Pratite DigiTalk.rs na društvenim mrežama: Facebook: https://www.facebook.com/Digitalk.rs Instagram: https://www.instagram.com/digitalk.rs/ Linkedin: https://www.linkedin.com/company/digitalkrs Veliku zahvalnost dugujemo kompanijama koje su prepoznale kvalitet onoga što radimo i odlučile da nas podrže i daju nam vetar u leđa: 1. Pokrovitelj podkasta: MTS - https://mts.rs/ 2. Partneri podkasta: - OTP banka - https://www.otpbanka.rs/ Nova mBanking aplikacija OTP banke: Google play - https://play.google.com/store/apps/details?id=eu.newfrontier.iBanking.mobile.SOG.Retail&hl=en App store - https://apps.apple.com/app/soge-m-bank/id803935073?ls=1 - kompanija Mastercard - https://www.mastercard.rs/sr-rs.html - Ananas - https://ananas.rs/ - kompanija Idea - https://online.idea.rs/ U Ideinoj online prodavnici unesite promo kod digitalk500 i očekuje vas 500 dinara popusta prilikom vaše online kupovine! 3. Prijatelj podkasta: - Samsung - https://www.samsung.com/rs/smartphones/galaxy-s23-ultra/ Još jedan prijatelj podcasta je i kompanija Samsung, njihov najnoviji model iz S23 serije, Samsung Galaxy S23 Ultra. Ovaj model je predstavljen na globalnom nivou 01.02. i dostupan je na našem tržištu kod Samsung ovlašćenih partnera. Ovo je model sa najnaprednijom kamerom do sada i vrhunskim gejming performansama. I zaista, cela Galaxy S23 serija postavlja nove standarde kad je reč o pouzdanim, vrhunskim iskustvima korišćenja pametnih telefona. - Izdavačka kuća Finesa - https://www.finesa.edu.rs/ U ovoj epizodi podelićemo dve knjige ‘'Trenje'' izdavačke kuće Finesa onima koji budu najbrži i najkreativniji sa komentarima, a možete nam slobodno pisati i na info@digitalk.rs i direktno nam uputiti komentar, sugestiju ili primedbu. Takođe, svi oni koji na Finesinom websajtu poruče knjige i unesu promo kod digitalk dobiće 10% popusta na već snižene cene izdanja na sajtu: https://www.finesa.edu.rs/

Zatvaramo sezonu uz povremeno uživo praćenje sjednice Skupštine o Kosovu. A pričamo o svemu sem o politici. Pričamo o krvnim grupama, o voukštini, pojemo, o Đokoviću, o zajedničkim prijateljima, o serijama, o Evroviziji. Sve ono što vas i inače privlači Dopisima iz Diznilenda. Čujemo se! Nekad! Pratite nas na: www.facebook.com/DopisiizDiznilenda/ www.podcast.rs/autori/dopisi-iz-diznilenda/ Ako želite da nam pomognete u održavanju servera na soundcloudu, uplate rado primamo na PayPal: mtanic@gmail.com ili postanite naš patron na www.patreon.com/dopisi Miljan: fb: /mtanic, Twitter/Instagram: @mtanic YouTube: /Mtanic Nemanja: fb: /paleksic @diznilend iTunes: itunes.apple.com/us/podcast/id1223989792 Stitcher: https://www.stitcher.com/show/dopisi-iz-diznilenda-podcast Pocket Casts: pca.st/pT2h podcast.rs/show/dopisi-iz-diznilenda/ Spotify: https://open.spotify.com/show/4U3wm6QOkJ30QEbk1kvqZS?si=RM6QdrOlTuO0WUJzYBl7hA

Mēdz uzskatīt, ka vispubliskākā žurnālistikas forma ir televīzijas diktors. Dzīvojot pasaulē, kurā visu laiku kaut kas notiek un mainās, mums ir plaša informācijas pieeja - ziņas televīzijā, radio un internetā. Kā top ziņu raidījumi un kāda ir ziņu diktora dienas kārtība? Vai raidījuma vadītājs ir viens no raidījuma veidotājiem? Par šo uzzini DIENA PĒC autora Kristapa Pētersona sarunā ar LTV raidījumu vadītāju un žurnālistu Jāni Gesti.Support the show

Dobrodošli u novi podcast serijal koji će biti redoviti dio pomalo podcasta — pomalo too much! Kroz ovaj podcast serijal te vodimo ja, Marie, i Eva koju neki od vas sigurno znaju s Instagrama pod imenom @toomucheva. Zato i ime — pomalo too much! Što očekivati? Nekad grleni smijeh, nekad ranjivost, nekad razgovor o filozofskim temama, nekad konkretne savjete iz svijeta psihologije, a najčešće dijeliće naših života, koje ćemo dijeliti kao primjer svima. Primjer da... nisi jedini/a, nisi "čudan/na", nisi "preosjetljiv/a". Nisi sve to što su ti nekad govorili da jesi - jer oni nisu znali drugačije. A najbolje od svega: u svemu ovome jedva čekamo čuti i TEBE. Epizode će ići van jednom mjesečno, a svaka peta epizoda bit će