Podcasts about nekad

Kā atšķiras lauku iedzīvotāju pacientu pieredze no pilsētnieku pieredzes un vai tā ļauj secināt, kas būtu maināms vai uzlabojams? Raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē Latvijas Pacientu pieredzes asociācijas valdes priekšsēdētāja Vita Šteina, veselības komunikācijas speciāliste un ģimenes ārste Linda Šauriņa un Slimību profilakses un kontroles centra Pacientu drošības un veselības aprūpes kvalitātes pilnveides nodaļas vadītāja Irisa Zīle-Velika. Ierakstā skaidrojam, cik pieejami ir ģimenes ārsti un citi medicīnas pakalpojumi iedzīvotājiem ir reģionos, šoreiz Dobelē un Brocēnos. Runājot par dažādiem izmeklējumiem un ārstu apmeklējumu, Linda Šauriņa atgādina rūpīgi sagatavoties. "Es vienmēr saviem pacientiem saku - sagatavojieties un sarakstiet visu uz papīra. Kad nonākat kabinetā uz 10-15 minūtēm, uz pusstundu, saruna parasti iegrozās tā, ka jautājums aizmirstas, ja ir kur ieskatīties - man šis ir jāpajautā, pirmkārt, pats aiziesi gandarītāks, ka pajautāji visu, ko vēlējies," atgādina Linda Šauriņa. "Tas attiecas arī uz izmeklējumiem, mēs ejam uz digitalizāciju, izraksti no lielajiem stacionāriem ir e-veselībā pieejami, receptes ir pieejamas, izmeklējumi ir pieejami ar vienu lielu bet. Liela daļa šo izmeklējumu tik glabāti privātā "Datamed" sistēmā, ne visiem ārstiem ir pieejama šī maksas programma. Nevar paļauties uz to, ka rentgena kabinetā teica, ka šo saņems "Datamed", ka dakteri otrā pusē būs "Datamed", kur ieskatīties. Tāpēc vienmēr pacientiem ir jābūt līdzi izmeklējumiem. Nekad nebūs par daudz. Tā arī ir atbildība - paņemt to mapīti, paņemt tos jautājumus līdzi un nekad neiziet no kabineta bez ārsta slēdziena. Tas neattiecas uz primāro aprūpi, vairāk uz speciālistu apmeklējumu." Kāda klausītāja interesējas, kā mainīt ģimenes ārstu, ja cilvēks mainījis dzīvesvietu? "Latvijas likumdošana un tas, kā tiek reģistrēti pacienti ģimenes ārsta praksē, nosaka, ja esat deklarēti ģimenes ārsta pamatdarbības teritorijā, ārstam nav tiesību atteikt," skaidro Linda Šauriņa. "Lauku reģionos tas nav tik izteikti, bet Rīgā vairāk ejam uz milzīgajām praksēm, kur kapacitāte samazinās, reģionos tā nevajadzētu būt." Nacionālā veselības dienesta mājaslapā ir pieejams ģimenes ārstu reģistrs atbilstoši teritorijai. Tajā ir norādīts katra ārsta vārds un uzvārds, adrese, tālruņa numurs, darba laiki un reģistrēto pacientu skaits. Ja ieraksts ir oranžā krāsā, prakse nav pilna. Ja ieraksts ir melnā krāsā, prakse ir pilna. Tas nozīmē, ka kapacitāte ir izsmelta, bet likumdošana nosaka, ja arī prakse ir pilna, bet pacients dzīvo konkrētā ārsta darbības teritorijā, nedrīkst atteikt.  

Kako se održavaju mostovi između starog i novog života? Nekad su to bili zavičajni klubovi, misije i folklor – danas su to Facebook grupe, TikTok i WhatsApp chatovi. Nova dijaspora iz bivše Jugoslavije u Njemačkoj druži se drukčije, digitalno i fleksibilno. Što to znači za osjećaj pripadnosti? I koliko je to daleko od načina na koji se družila prije dvadesetak godina? Maja Marić razgovara s kolegom Filipom Slavkovićem i Sonjom Breljak, urednicom portala Hrvatski glas Berlin. Von Maja Maric.

Ur innehållet: Skånes Taltidning är nu en demokratifråga i Riksdagen. Nekad färdtjänst för dövblind också fråga i Riksdagen. Det mesta i samhället går bakåt säger fd SRF-ordförande. Jeans, jeans och åter jeans. Vi beskriver vårens dammode.

Latvijas metāla jaunās relīzes - 2025. gada 1. ceturksnis - METĀLKĀSTS LV Podkāsts #179Šajā epizodē sākam 2025. gada ceturkšņu ciklu un runājam ar Dāvi Kotu no EREMOS, jeb EREMOS-IX par viņu jaunizdoto albumu! Kā jau ierasts, apspriežam un uzskaitam visas LV smagās mūzikas relīzes, kuras tika izdotas aizgājušajā ceturksnī (janvārī, februārī, martā). Šoreiz būs arī neliels bunkura hroniku piesitiens, jo sērijā ietveram dažas brīvā stila tēmas, piemēram, aizgājušie un gaidāmie koncerti, Silvestra dokumentārijs, kolekcijas papildinājumi, u.c. tēmas. EREMOS (EREMOS-IX) pēc 6 klusuma gadiem ir atgriezies ar jaunizdotu EP "Marquis of Snakes"! EREMOS atgriešanās ir unikāla ar to, ka līdz ar šo relīzi, EREMOS ir pārtapuši par pilna sastāva koncertējošu grupu! Sākotnēji EREMOS bija Dāvja radīts anonīms solo studijas projekts, kurš nāca gaismā paralēli viņam darbojoties pazīstamākajā jaunās paaudzes Black metāla grupā VELNEZERS. EREMOS 2019. gadā debitēja ar Black/Doom metāla albumu "The Glass Mind Of A Recluse", bet ar jauno "Marquis Of Snakes" albumu EREMOS izteikti virzās uz disonantā Black metāla pusi. Jaunais albums ir niknāks, tumšāks, atmosfēriskāks un ar krāšņu instrumentālo dažādību, tāpēc nenoguli grupas augšāmcelšanos - šis albums ir tava klausījuma vērts!Sarunā ar Dāvi iepazīstam grupas jauno sastāvu, tās skatuves tēlu, konceptu, tematisko saturu un grupas vēsturi.UN pirmo reizi Metālkāsta vēsturē, saruna mums nes instrumentālo demonstrāciju!Saites uz pieminētajām relīzēm atrodamas google sheets saitē, jo apraksta sadaļā nepietiek vietas.2025. gada 1. ceturkšņa relīzes:https://docs.google.com/spreadsheets/d/e/2PACX-1vSsKEZuk7COIqrBX04U8a1ZIiRW3FXeMzkp3qXO2Yd4MENaftUSxK9aQ5cMLOLc5Q/pubhtml0:00 - Ievads2:56 - Silvestra dzīves stāsts "Augstspriegums" Dokumentārijā9:35 - NEKAD limitētie diski15:23 - Nejaušs kolekcijas papildinājums19:40 - Dr. Forge pētījumu secinājumi25:02 - Vokālista vakance26:24 - Notikušo koncertu atskats - Behemoth/Satyricon/RC39:14 - Rock relīzes43:09 - Modernā metāla relīzes45:09 - Svešo stilu relīzes47:37 - Power/Symphonic metāla relīzes52:32 - Trakās un smieklīgās relīzes56:34 - Punk un Alternative relīzes59:25 - Doom un Atmo relīzes1:02:10 - Grind relīzes1:03:23 - Black metāla relīzes1:13:50 - EREMOS sarunas ievads1:19:50 - Eremos-IX "Monarch Of The Mound" atskaņojums1:25:30 - Saruna: Jaunā EP raksturojums1:28:53 - Saruna: Ko nozīmē Eremos un IX?1:32:30 - Saruna: Eremos pirmsākumi un koncepta maiņa1:35:38 - Saruna: Skanējuma stila ievirze un ietekmes1:37:12 - Saruna: Ģitāras partiju demonstrācija I, mūzika skatuvei1:39:00 - Saruna: Kā Eremos pārtapa par pilnu grupu?1:42:58 - Saruna: Muzikālā iedvesma, ietekmes, dziesmu stāsti1:48:50 - Saruna: Ģitāras partiju demonstrācija II1:52:00 - Saruna: Kolotun laiku pienesums jaunajam materiālam1:56:00 - Saruna: Eremos 5. dalībnieks, uzstāšanās kārtība1:58:48 - Saruna: Par skatuves debiju2:03:00 - Saruna: Eremos skatuves tēls, priekšnesums un maskas2:07:45 - Saruna: Masku demonstrācija un attīstība2:17:17 - Saruna: Kas rada Eremos vizuālo daļu?2:19:07 - Saruna: Cik ilgi tapa jaunais albums?2:22:00 - Saruna: Vai top jauns materiāls? Grupas radošais process2:27:55 - Saruna: Grupas jaunie dalībnieki, viņu pienesums2:34:15 - Saruna: Fiziskais formāts un atribūtika2:40:24 - Saruna: Kas notika ar grupu Velnezers?2:43:56 - Saruna: Nākotnes plāni, komplimenti, izskaņas2:50:24 - Eremos-IX "Hereditary" atskaņojums2:55:24 - Gaidāmie koncerti un festivāliSEKO Metālkāstam: https://www.facebook.com/metalkastslv Pašmāju un ārzemju metāla/roka jaunumi LRMA.LV: https://lrma.lv/​ Metālkāsts LV ir podkāsts latviešu valodā smagās mūzikas cienītājiem. Albumu apskati, dažādi topi, sarunas/intervijas, koncertu apskati u.c. jaunumi m/

Visam labajam reiz pienāk noslēgums, un noslēgums pienācis arī šai "eXi" sezonai. Piedāvājam sporta sarunu šova “eXi” sestās sezonas noslēdzošo - 19. epizodi, kurā bijušie Latvijas sportisti Jānis Sprukts (hokejs), Žanis Peiners (basketbols) un Ansis Medenis (volejbols) tiekas tirdzniecības centrā “Domina Shopping”, lai dalītos stāstos par savu pieredzi dažādās arī šodien aktuālās sporta tēmās. Šoreiz tēmu klāsts plašāks...

Stāsta senās mūzikas pētniece, multiinstrumentāliste, vēsturisko pūšaminstrumentu pārvaldītāja Ieva Nīmane Kad Mocarts ar ģimeni ieradās Vīnē, viņš iepazinās ar Antonu Štadleru – tolaik spožāko un ievērojamāko klarnetistu, kura spēli Mocarts apbrīnoja vēstulēs savam tēvam. Par Antona Štadlera spēli teikti šādi vārdi “Nekad neesmu dzirdējis ko līdzīgu tam, ko jūs spējat izpildīt uz sava instrumenta... Jūsu instrumenta tonis ir tik maigs, tik smalks, ka neviens, kam ir sirds, tam nespēj pretoties.” Klarnete tikai 18. gadsimta otrajā pusē sāka iekarot pastāvīgu vietu uz koncertskatuvēm un orķestra partitūrās, jo līdz tam šo instrumentu spēlēja orķestra obojisti vai fagotisti. Bet līdz ar pirmo solistu parādīšanos auga arī instrumenta prestižs un repertuārs. Pēc Mocarta un Štadlera satikšanās Vīnē 1781. gadā visās Mocarta operu partitūrās parādās klarnetes. Nozīmīgākie Mocarta darbi šim instrumentam, tādi kā  Klarnetes kvintets Lamažorā K.581 un arī Koncerts klarnetei Lamažorā K.462, bija rakstīti Vīnes labākajam klarnetistam Antonam Štadleram. Abus saistīja arī cieša draudzība, sarakstē un ikdienā viņi viens otru uzrunāja par brāli, kā bija ierasts Brīvmūrnieku ložā, kurā abi atradās. Bet bija arī trešais. Viens no redzamākajiem Vīnes instrumentu meistariem – Teodors Locs. Visus trīs vienoja brīvmūrniecība, klarnete un mūzika. Šis ir viens no piemēriem mūzikas vēsturē, kā, sadarbojoties komponistam, izpildītājam un instrumentu meistaram, rodas uzlabojumi instrumenta uzbūvē, kurus komponists nekavējoties steidz atklāt mūzikā, jo augstākminētie skaņdarbi radušies tieši šajā sadarbībā. Jaunā basetklarnete, kuras apakšējais reģistrs salīdzinājumā ar tā saucamo A klarneti paplašināts par četriem pustoņiem, Antona Štadlera rokās Mocarta Klarnetes kvintetā un koncertā demonstrē savas labākās īpašības – maigu un samtainu skanējumu, kas Mocarta ieskatā lieliski imitē cilvēka balsi. Bet kā tad šī Mocarta klarnete saistīta ar Rīgu? Stāsts jāturpina ar to, ka Mocarta un Štadlera draudzība nebija tik viennozīmīgi saulaina. Daudzi Štadleru uzskatīja par krāpnieku, kurš regulāri iekuļas naudas grūtībās un izmanto Mocarta pieķeršanos un draudzību, aizņemoties no viņa naudu un tā arī nekad neatdodot… Turklāt pēc Mocarta pāragrās nāves 1791. gadā, kad daudzi Mocarta draugi visādi centās palīdzēt finansiālās grūtībās nonākušajai Mocarta atraitnei, Antons Štadlers necentās sniegt jelkādu atbalstu sava mirušā drauga sievai. Vēl vairāk – uz Mocarta atraitnes Konstances lūgumiem atdot viņai Antona Štadlera rīcībā esošos Klarnetes kvinteta un koncerta vērtīgos manuskriptus Štadlers atbildēja, ka koncertturnejas laikā viņam soma ar partitūrām un basetklarneti tikusi nozagta. Mocarta atraitne vēstulē izdevējam Johanam Andrē raksta, ka ir pilnīgi pārliecināta, ka Štadlers vērtīgās partitūras un instrumentu ir ieķīlājis vai pārdevis. 1794. gadā, kad Rīgā tiek izsludināts klarnetista Antona Štadlera koncerts, afišu rotā basetklarnetes attēls un koncerta pieteikumā īpaši atzīmēts, ka klausītājiem būs iespēja dzirdēt šo instrumentu. Todien rīdzinieki klausījās leģendāro klarnetistu un unikālo instrumentu, bet četrus gadus ilgušā koncertceļojuma laikā, kura maršruts vijās cauri Vācijas teritorijai un arī gar Baltijas jūras krastu, instruments bija neatgriezeniski pazaudēts. Kurš gan to būtu domājis, ka divus gadsimtus vēlāk tieši šī Rīgā drukātā afiša ar basetklarnetes attēlu kalpos par vērtīgu izziņas avotu pētniekiem un instrumentu meistariem mūsdienās, rekonstruējot pazaudēto instrumentu? Šāds ambiciozs projekts, kas ilga trīs gadus, ticis aizsākts jau mūsu gadsimtā, kad zviedru klarnetists Štefans Hargs un britu instrumentu meistars Gajs Kaulijs nolēma pēc basetklarnetes attēla uz Rīgā drukātās koncertafišas atkal likt ieskanēties šim instrumentam. Nu gluži tādā pašā tandēmā, kā reiz Vīnē Teodors Locs kopā ar Antonu Štadleru strādāja pie oriģinālā instrumenta! Un viņus visus pāri gadsimtiem vieno Mocarta pārpasaulīgā mūzika. Šajā video redzams rekonstruētais instruments un arī Štefans Hargs, atskaņojot Mocarta klarnetes kvintetu.  

Mākslas vēsturniece, publiciste, "Piebalgas kultūrtelpas biedrības" vadītāja Elvita Ruka turpina stāstus par aizraujošām piebaldzēnu dzīves epizodēm. Tās tiek smeltas brāļu Kārļa (1904–1990) un Voldemāra (1912–2004) Ruku atmiņās, kas glabājas Jaunpiebalgas novadpētniecības muzejā... Ruku Valdis (jeb Voldemārs Ruks) savās atmiņās raksta: "Mācīties Jēkabskolā uzsāku 1921. gadā, kad kara trokšņi bija apklusuši un uzsākusies Latvijas kā neatkarīgas, demokrātiskas valsts veidošana. Rudenī jau savlaicīgi uz skolu aizveda gultiņu, lai guļamistabas brīvā rūmē aizņemtu labāko vietu – mācības taču notika sešas dienas nedēļā un visi dzīvoja skolā. Ķīpu, kas cieti piebāzta ar rudzu salmiem, atveda tikai skolas pirmajā dienā. Tā bija matrača vietā. Cik salds un patīkams bija miegs, uz tās guļot, un vienmēr tajā palika silta, pēc auguma iespiesta bedrīte... Pirmdienās mani aizveda ar zirgu vai arī kāds no lielajiem palīdzēja aiznest nedēļai pielikto maizes kuli un sestdien mājās atnestās grāmatas. Kara laikā šī skola nedarbojās, un viens otrs no bērniem bija stipri pāraudzis. Pēdējo – ceturto – klasi apmeklēja jau pieauguši puiši un meitas, kuri zem gultas maisa slēpa tabaku un vakaros gāja ārā uzpīpot. Mācības notika divās atsevišķās telpās, kur darbojās četras klases. Zēnu guļamistaba bija nomaļus, bet meiteņu telpā bija pastāvīga kustība. Meiteņu gultiņas bija izvietotas pie pretējām sienām. Starp tām gluži kā pa lielceļu plūda skolnieku bars – gan uz ēdamtelpām, gan starpbrīžos uz pagalmu un arī uz zēnu guļamistabu. Meiteņu istabā, pašā koridora malā, bija Annas mātes gulta. Viņa bija guļamtelpu sargs, pusdienu vārītāja un apkopēja. Durvis uz zēnu guļamistabu viņa vakaros aizvēra, bet platās krāsns augša palika vaļēja. Puikām bija varonība pa krāsns augšu pārlīst no vienas telpas otrā. Ja šī pārdrošība notika, kad gaismas bija nodzēstas, pietika Annasmātei iesaukties: "Kur man tās špickas!", lai palaidnis ātri ielīstu atpakaļ savā gultā. Mīļa un tuva ritēja mācību gada dzīve mazajā skoliņā, kurā kopā bija sanākuši visi tuvējās apkārtnes lauku bērni. Tā bija kā liela, kopīga ģimene, kuru audzināja Drulles tēvs un jaunais, mūsu draiskulībām līdzi dzīvojošais skolotājs Miesnieks. Ziemās pirms gulētiešanas viņš mums atļāva ar basām kājām skriet pa sniega kupenām līdz attālajam mežiņam, bet mērenā salā arī pārsimt metrus līdz strautiņam. Pavasaros viņš mūs veda skatīties, kā šnepes velk un stāstīja medniekstāstus. Produktus kopgaldam vecāki veda noteiktās dienās. Rītos bija tēja vai cigoriņu kafija. Vakaros piena zupas un pusdienu pārpalikumi, kam katrs no savas cibiņas piekoda biezpienu, sviestu vai ievārījumu, ja tāds bija. Pirmajā skolas ziemā vairākums tēju saldināja ar saharīnu, jo cukura nepietika vai tas bija pārāk dārgs. Pusdienās visbiežāk bija zupa. Katram skolēnam bija no mājām līdzpaņemti gaļas gabaliņi. Katrs savējo pēc saraksta uzvēra uz apaļas drāts, ko Annasmāte lika vārīties kopējā katlā. Pie pusdienu galda viņa katram pēc tā paša saraksta izdalīja – katrs dabūja savējo. Sestdienās Annasmāte ļāva virtuvē uz pannas pašiem izcept neapēsto biezpienu. Tas bija nedēļu vecs, jau sapelējis, bet, klāt pieliekot rupjmaizi, taukus vai sviestu, tas cepot un maisot gardi staipījās. Lēcām uz soliņa un ar maisāmo dakšiņu stiepām to gandrīz līdz pašiem griestiem. Nekad mūžā vairs neesmu ēdis tik garšīgu cepto biezpienu kā Jēkabskolā. Mācību stundās rakstījām un rēķinājām ar gripeli katrs uz savas līstiņās ierāmētās tāfeles. Pēc atrādīšanas skolotājam uzrakstīto varēja viegli nodzēst un rakstīt atkal. Skolnieku rakstāmpapīra krājumi strauji palielinājās pēc Saeimas vēlēšanām 1922. gadā. Katram vēlētājam izsniedza apmēram simts kandidātu sarakstus. Urnā iemeta vienu, bet parējos, rūpīgi saglabātus, bērni nesa uz skolu, lai aprakstītu vai aprēķinātu kandidātu listes balto pusi. Pēc šīm sarakstu pakām rakstīšana ar grifeli strauji samazinājās. Iepazīšanās ar šīm daudzajām kandidātu listēm bija mūsu pirmā demokrātijas mācību stunda." Tā Ruku Valdis, kurš beidzamajos Jēkabskolas Ziemassvētkos uz mazās skatuvītes tēlojis Sprīdīti. Ar lāpstu rokā, kāju uzlicis uz zemā, imitētā celma, paceltā, skaļā balsī viņš teicis Lienītei: "Un tevi par sievu neņemšu, neņemšu nu!", tomēr tieši šī meitene viņam patikusi visvairāk. Skatītāju solos sēdējusi arī pirmās klases skolniece Nadīna, Ķenča prototipa Brandera mazmeita, un ar aizrautību esot skatījusies savas kaimiņsētas zēnā. Tieši no šī brīža viņa esot iemīlējusi drosmīgo laimes meklētāju Sprīdīti. Pagāja vien 12 vasaras, kad Nadīna kļuva par Voldemāra sievu un laimi nu meklēja abi kopā.

Nekad su bili najperspektivniji hrvatski startup, a danas za njih čujemo praktički isključivo u kontekstu skandala. Najnoviji je otkriće danskog medija Berlingske da je navodni ured Bellabeata u San Francisku tek unajmljena poslovna adresa, a desetak zaposlenika koji, prema informacijama na tvrtkinoj stranici na Linkedinu, rade u SAD, po svemu sudeći – lažni profili._______________0:00 Uvod0:50 Ovdje je Bellabeat muljao, tvrde Danci8:00 Prihodi su se prepolovili,a digitalna pretplata prodaje se u dućanu?18:05 Bellabeat ima milijun eura prihoda po zaposleniku?26:30 Procurile nove Metine kontroverze - genocid u Mjanmaru i zaštita maloljetnihTOP i FLOP34:40 Chromecast ugašen38:04 Rusija hrani chatbotove lažnim informacijama39:50 Antoniji digitalni biseri 41:50 AI dešifrira papiruse stare 2000. godina_______________

Saruna ar grupu NEKAD - METĀLKĀSTS LV Podkāsts #175 Šajā epizodē saruna ar Black/HC grupas NEKAD dalībniekiem - Raiti Ragu (ģitāra, balss) un Tomasu Beķeri (bass)! Pēdējās ceturkšņa sērijas kontekstā uzaicinājām šos vīrus parunāt par viņu jaunizdoto albumu "Amence", bet grupai esot ar ļoti jaudīgu diskogrāfiju un pašiem mūziķiem esot ļoti darbīgiem, saruna rezultējās ļoti plaša, visaptveroša un kā pamatīga atsevišķa sērija! Sarunā apspriežam daudz un dažādas tēmas! Dažas no apspriestajām tēmām: jaunais albums, grupas radošais process, grupas attīstība, sastāva un stila izmaiņas, muzikālās ietekmes, nākotnes plāni un grupas dalībnieku muzikālie projekti, kā piemēram, Wagars!NEKAD jaunais albums "Amence" ir vēl nežēlīgāks, smagāks un tumšāks kā abas iepriekšējās relīzes! Velti pilnvērtīgu klausījumu, Tu to nenožēlosi!NEKAD:https://www.nekad.us/https://www.facebook.com/nekadhchttps://www.instagram.com/nekad_band/https://nekad.bandcamp.com/album/amencehttps://open.spotify.com/album/2zwgl8lx5V3QvjdBSeB0kW?si=kdI2JTMkRaOMPz7zd_MJIADziesmas "Elpa" videoklips:https://youtu.be/ljLCau-Bxho?si=0fddYn3Os4L7vRh10:00 - Ievads3:33 - Nekad "Elpa" atskaņojums ar videoklipu7:45 - Nekad jaunā "Amence" albuma tematika11:11 - Skanējuma attīstība pāri visām grupas relīzēm14:20 - Muzikālās ietekmes, mūziķu stilistiskā pašizpausme19:20 - Grupas sadarbība ar Kristiānu Kārkliņu dziesmā "Simts Naktis"24:50 - Nekad fiziskais formāts, plāni jaunā albuma kontekstā29:46 - Albuma grafiskais noformējums30:45 - Albums vai EP? Kā un cik ilgstoši albums tapa?35:06 - Grupas radošais process38:01 - Saistība ar grupu Anna Kijevā?39:05 - Grupas Wagars stāvoklis41:03 - Nekad dalībnieku pagātnes un tagadnes muzikālie projekti50:11 - Tomasa radio raidījums Smagsvars53:39 - Jaunā albuma fiziskās relīzes apspriedes turpinājums57:23 - Iepriekšējo albumu fiziskā tirāža un kvalitāte58:59 - 444! Nekad albumu izdošanas grafiks?1:00:48 - Kādā muzikālajā stilā ietilpst Nekad? Rīgas tumšais!1:02:45 - Ģeogrāfiskā ietekme, Ādmiņu kopienas sadarbība1:08:23 - Nekad dalībnieku muzikālie pamatžanri1:12:31 - Nekad topošais materiāls 1:15:51 - Grupas dalībnieku retrospekcija uz paveikto darbu1:18:21 - Grupa Nekad mangā?!1:20:32 - Retrospekcijas turpinājums1:22:09 - Nekad un pašu mūziķu nākotnes plāni1:26:22 - Izskaņas, atvadas1:28:07 - Nekad "Atvērtām Acīm" atskaņojumsDeath Metal vakars! Koncerts, kura organizēšanā esam pielikuši savu roku:https://www.facebook.com/events/631413472692624Tiekamies Vagonu hallē, 7. martā! Biļetes pieejamas ticketshopā. (Jā, lokācija ir nomainīta no 1983 uz lielo Vagonu halli)SEKO Metālkāstam: https://www.facebook.com/metalkastslv Pašmāju un ārzemju metāla/roka jaunumi LRMA.LV: https://lrma.lv/​ Metālkāsts LV ir podkāsts latviešu valodā smagās mūzikas cienītājiem. Albumu apskati, dažādi topi, sarunas/intervijas, koncertu apskati u.c. jaunumi m/

Latvijas metāla jaunās relīzes - 2024. gada 4. ceturksnis - METĀLKĀSTS LV Podkāsts #174 Aprit gads kopš veidojam šīs ceturkšņu epizodes, tāpēc noslēgsim 24. gadu ar vērienu! Kā jau ierasts, apspriežam un uzskaitam visas LV smagās mūzikas relīzes, kuras tika izdotas aizgājušajā ceturksnī (oktobrī, novembrī, decembrī). Šoreiz uz sarunu par saviem jaunajiem un albumiem pievienosies VESELI 4 PROJEKTI/GRUPAS: GHETOZLOBA, NEKAD, PURVA METĀLS un vēl viens mistisks projekts! - GHETTOZLOBA pēc ilga skatuves pauzes un vairākus gadus pēc pēdējā jaunizdotā materiāla nākusi klajā ar viņu jauno albumu "Prognoze Mainīsies". Apspriest viņu jauno veikumu, grupas radošās gaitas un sastāva maiņas mums pievienojās grupas vokālists Vilnis Bekmanis un bundzinieks Mārtiņš Kokars. Albums ved lielu emociju vezumu! - NEKAD šajā ceturksnī izdeva savu 3. relīzi "Amence", kura ir vēl nežēlīgāka, smagāka un tumšāka, kā abas iepriekšējās relīzes. Uz sarunu par jauno relīzi pievienojās grupas balss un ģitāra - Raitis Rags un grupas bass - Tomass Beķeris. Pilnā saruna tiks publicēta atsevišķā epizodē, pavisam drīz! - PURVA METĀLS, mistiskais un mitoloģiskais projekts šajā ceturksnī izdeva savu 2. EP, "Murgu Purvā", kurš ir turpinājums viņu pirmajai EP relīzei, jeb pilnā albuma otrā puse. Projekts turpina VELNA KRUSTI grupā iesākto un pārsteidz ar savu radošo tumšumu. Par savu jauno relīzi pastāstīt mums pievienojās "Armaggeddons" Andrejs Planders, bet par pašu Purva Metālu un pārējiem Andreja metālmūzikas projektiem varēsiet plašāk dzirdēt pilnajā sarunas epizodē, drīzumā! Ja vēlies lai tavu jaunizdoto metālmūziku nepalaižam garām un pieminam nākamajā ceturkšņa sērijā, droši dod mums ziņu! Saites uz pieminētajām relīzēm atrodamas google sheets saitē, jo apraksta sadaļā nepietiek vietas. 2024. gada 4. ceturkšņa relīzes: https://docs.google.com/spreadsheets/d/1oNlGwlsXdvk978gr-vfLvPbBdC-alzHx/edit?usp=sharing&ouid=106956594396342401891&rtpof=true&sd=true PURVA METĀLS: https://purvametals.bandcamp.com/album/murgu-purvs https://open.spotify.com/album/1qVah5gJGDZGHrlXwHcnae?si=HLME0Bj9RMWuNWnB6b3gHw NEKAD: https://www.nekad.us/ https://www.facebook.com/nekadhc https://www.instagram.com/nekad_band/ https://nekad.bandcamp.com/album/amence https://open.spotify.com/album/2zwgl8lx5V3QvjdBSeB0kW?si=kdI2JTMkRaOMPz7zd_MJIA Dziesmas "Elpa" videoklips: https://youtu.be/ljLCau-Bxho?si=0fddYn3Os4L7vRh1 GHETTOZLOBA: https://www.facebook.com/ghettozloba https://www.instagram.com/ghettozloba_band/ https://ghettozloba.bandcamp.com/album/prognoze-main-sies https://open.spotify.com/album/7j8u50vAYedf4COoXFvmb1?si=N2kJYsxzQuyOXRw0SUlB0g Dziesmas "Prognoze Mainīsies" liriku videoklips: https://youtu.be/Lp8QeyWgk_4?si=pUWF_2gWZ4QMGPZy 0:00 - Ievads 6:55 - Rīkojam Death Metāla koncertu 7. martā 11:10 - Black metāla relīzes 17:20 - Saruna: Mistisks pārsteiguma viesis 25:12 - PURVA METĀLS sarunas ievads 27:38 - Purva Metāls "TTC" atskaņojums 30:30 - Saruna: Purva Metāls, par jauno EP 1:04:50 - Death metāla un ekstrēmās relīzes 1:12:30 - Post metāla relīzes 1:14:45 - Zelta mikrofona rants 1:19:00 - Post metāla relīzes 1:20:45 - Prog metāla relīzes 1:23:12 - NEKAD sarunas ievads 1:24:25 - Nekad "Simts Naktis" atskaņojums 1:28:27 - Saruna: Nekad, par jauno albumu 2:02:20 - Metālkāsta pateicības rants 2:05:10 - Doom un ambient relīzes 2:08:40 - Grind relīzes 2:10:35 - Punk relīzes 2:12:45 - Grunge relīzes 2:14:00 - Rock relīzes 2:16:50 - Random stila relīzes 2:20:14 - Metalcore un modernā metāla relīzes 2:25:50 - Relīžu apskata noslēgums, izskaņas 2:27:35 - GHETTOZLOBA sarunas ievads un atvadas 2:31:40 - Ghettozloba "Viens Elpas Vilciens" atskaņojums 2:36:20 - Saruna: Ghettozloba biedru aktīvās un bijušās grupas 2:43:35 - Saruna: Saistība ar LV HC scēnām 2:46:46 - Saruna: Par grupas klusajiem laikiem, sastāva maiņas 2:58:33 - Saruna: Jaunā albuma tapšana 3:14:25 - Saruna: Par albuma un Ghettozlobas tekstiem 3:26:30 - Saruna: Kurš albums ir smagākais? Kas jauns briest? 3:29:39 - Saruna: Ghettozloba nākotnes plāni, koncerti 3:36:50 - Saruna: Izskaņas un pateicības 3:41:12 - Ghettozloba "Tepat" atskaņojums SEKO Metālkāstam: https://www.facebook.com/metalkastslv Pašmāju un ārzemju metāla/roka jaunumi LRMA.LV: https://lrma.lv/​ Metālkāsts LV ir podkāsts latviešu valodā smagās mūzikas cienītājiem. Albumu apskati, dažādi topi, sarunas/intervijas, koncertu apskati u.c. jaunumi m/

"Dzīvības elpa" ir Evilenas Protektores jaunā autorprogramma, kas aicina reflektēt par dzīves patieso vērtību. Šīs programmas galvenais vēstījums ir kļuvis par pamatu dziļai izpratnei par to, ka visvērtīgākais, kas cilvēkam dzīvē ir, ir pati dzīve. Mūsdienu straujajā pasaulē ir viegli apjukt sīkumos un aizmirst par lietām, kas patiesi ir svarīgas – ģimeni, mīlestību, cilvēcību un taisnīgumu. Ar Evilenu Protektori tiekamies "Pa ceļam ar Klasiku". Sarunas ievadā par to, kāpēc Evilenai patīk smelties iedvesmu no citiem autoriem un cik ilgs laiks bija nepieciešams, lai taptu šī oriģinālprogramma. Runājam par dziesmu tekstiem un uzzinām, kādēļ viņa tos raksta pati. Par sarežītāko momentu procesā – dziesmu nosaukumiem. Runājam arī par jaunās programmas skatuves partneriem, izpausmes līdzekļu meklējumiem, par dzinuli savu zināšanu paplašināšanai un pedagoģisko darbu ar studentiem, par hobijiem un darbu.  

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis. Kinofilmas galvenās sastāvdaļas – attēls, teksts, krāsa, mūzika, trokšņi. Mūsu studijas filmās mūzika stādā paralēli attēlam. Rada noskaņu, palīdz skatītājam emocionāli pieslēgties redzamajam. Mūzika bieži vien izceļ, pastiprina ekrānā redzamos notikumus. Dažreiz apslēpj filmā radušās neveiklības. Komponists ir, tā teikt, pirmais skatītājs, arī pirmais jaunās filmas vērtētājs. Mārtiņš Brauns bija komponists, ar kuru es visvairāk tiku sastrādājies. Ar Mārtiņu bija ļoti interesanti un jautri sadarboties. Viņam patika studijas “Animācijas brigāde” filmas. “Jo trakāk, jo labāk!”, tā teica Mārtiņš. Notiek pirmā filmas materiāla atrādīšana komponistam. Mārtiņš, pāris reizes noskatījies materiālu, jautā: “Ko tu īsti gribi? Tur tāpat viss ir skaidrs!” Tad tika sastādīts mūzikas gabalu saraksts (ēdienkarte). Vairākkārtīgi pārrunāti un skatīti fragmenti; paralēli pirmās mūzikas tēmu improvizācijas, akcenti, piedāvāti mūzikas instrumenti. Visvairāk tādās reizēs no Mārtiņa cieta sintezatora slēdži un taustiņi – ja kas nesanāca pēc viņa ieceres, Mārtiņš lamāja sintezatoru par cūku, kas nedara to, ko viņš grib. Kad bijām izgājuši tam visam cauri, viņš noteica: “Man viss skaidrs, es padomāšu.” Mārtiņš domāja ātri. Gadījās arī tā, ka nepaspēju nonākt mājās, kad viņš jau zvana: “Kā tev patīk šī tēma? Vai derēs?” Viņš spēlē, es klausos telefonā. “Avārijas brigādes” sērijām nofilmējām sākuma titru ar lāci un Lāčplēsi. Es saku: “Mārtiņ, vajag kaut ko lielu, varonis taču!” Mārtiņš atbild: “Būs “Rīga dimd”, un finālā tas pats, tikai rotaļīgi, kā joks.” Un tad radās iespaids, ka Mārtiņš jau dzird, kā skan filma. Viņš jautā: “Kad vajadzīgs?” Es atbildu: “Drīz.” Mārtiņš atbild: “Būs!” Tā arī notika, šī tēma skan visās seriāla filmās.            Filmās par Avārijas brigādi izmantojām fragmentus no pasaules mūzikas dižgaru darbiem. Pirmajā sērijā “Gulbis” skanēja fragmenti no Vāgnera “Loengrīns” galvenā varoņa dziedājuma. Protams arī “Valkīru lidojums” – Valkīras skan visās šī seriāla filmās. Protams, Brauna humoristiskajā apdarē. Tā, piemēram, mūzika “jūt līdzi” varonim filmā “Iesnas”, ar iesnām sasirgušajam Bembelātam. Situācijas komismu pastiprina fonā skanošā ārija “Nekad, nekad tā nemīlēju dzīvi...” – no Džakomo Pučīni operas “Toska”. Mārtiņš sarakstījis mūziku vairāk nekā 40 leļļu filmām. Mūsu studijas filmām muzikālo ietērpu veidojuši vairāki Latvijas labākie, populārākie komponisti, un saraksts būtu stipri garš. Tā Arnolda Burova filmai “Bimini” komponists ir Imants Kalniņš. Ivars Vīgners – filmai “Si-si-dra”. Raimonds Pauls ir komponējis mūziku filmai “Sapnis”. Arī scenāriju autors Māris Putniņš rakstīja mūziku, piemēram, seriālam “Munks un Lemijs”. Katram no komponistiem ir sava pieeja un metode šāda veida darbam. Vieni diezgan ilgi domā, citiem interesē, vai bez mūzikas būs vēl arī trokšņi vai teksts. Kādi mūzikas instrumenti ir domāti. Komponisti ir interesanta tauta! Tā ir kā loterija. Noteikti vinnēsi, tikai nezini īsti ko. Bet parasti – lielais laimests neizpaliek.

Ceturtdien, 23. janvārī, kultūras nama “Zvejniekciems” Lielajā zālē notiks koncerts “Mūsu komponisti – Saulkrastiem un pasaulei” ar divu komponistu – janvāra jubilāru – Dona Jaffē un Māra Lasmaņa radītiem skaņdarbiem, tai skaitā – īpaši Saulkrastiem veltītiem opusiem: čellista un komponista Dona Jaffē svīta – fantāzija “Saulkrasti” sasauksies ar fotogrāfes Gitas Memmēnas tvertajām gadalaiku ainām Saulkrastu novadā, bet pianista un komponista Māra Lasmaņa skaņdarbu cikla “Saulkrastu dienasgrāmata” miniatūras ilustrēs piejūras daba fotogrāfes Maijas Druvas atspoguļojumā. Cikls "Atklāj Saulkrastus no jauna" aizsākās 2023.gadā ar izglītojošām lekcijām par Saulkrastu novada vēsturi, bet šāds koncerts cikla ietvaros tiek organizēts pirmoreiz. Sarunbiedri "Klasikā": vijolnieks, festivāla „Satikšanās Saulkrastos” mākslinieciskais vadītājs Konstantīns Paturskis, arfiste, kurai nesen beidzies studiju laiks Londonā, Elizabete Gulbe, un Saulkrastu novada kultūras centrs krājuma glabātāja Ilva Erkmane. Sarunā – par komponistu un koncerta dalībnieku saistību ar Saulkrastiem, par katra autora skaņu valodu un saderību programmā. Par sarežģīto Dona Jaffē fantāziju „Saulkrasti”, kuras atskaņojumam brīžam katrai rokai būtu nepieciešami septiņi pirksti, un alegorisko smaidu "Balādē par foreli un Franča Šūberta dzīvi", pirmo iepazīšanos ar Māra Lasmaņa daiļradi un idejām turpmākajam.

Keisha berasal dari luar kota, dan datang untuk tinggal bersama saudaranya di sebuah rusun di pinggiran jakarta timur. hal janggal yang hadir ketika melihat tempat itu, kian lama menjadi hal yang nyata, banyak gangguan mistis yang hadir disana. dan seakan menemani keisha selama dia tinggal di rusun itu. Bagaimana kisah selengkapnya? Simak video berikut, jangan lupa berikan like dan komentarnya Copyright 2024, Lentera Malam

Neki od najvećih svjetskih rock sastava nastali su u osnovnoj školi. Nekad davno. A danas? Kako mladi bandovi dolaze do prvih javnih nastupa? Lako? Nenad Kreizer razgovara s Anom Bajom, pokretačicom festivala mladih bandova Superval iz Hrvatske koji se u međuvremenu proširio i na cijelu regiju. Zoran Ćatić iz Sarajeva šalje prve ovogodišnje glazbene dojmove koji, shodno godišnjem dobu, zvuče prilično melankolično. Zato nimalo melankolično ne zvuče novi singlovi bandova Porto Morto i Labia! Von Nenad Kreizer.

Stāsta ilggadējā Latvijas Televīzijas redaktore un žurnāliste Sarmīte Plūme Šis būs stāsts par Latvijas Televīzijas neatņemamu un būtisku  sastāvdaļu – par grimētājām. Bez viņām mēs neviens neesam bijuši kadrā. Pirms raidījuma grimēja ikvienu – gan raidījuma vadītāju, gan intervējamos viesus. Mana visspilgtākā izjūta – grimētavā īsu brīdi pirms tiešā ētera vai ieraksta es ieguvu  mieru. Mani ne tikai saposa un apčubināja, bet sarunās nomierināja, likās, pat deva iedrošinājumu: “Tu to vari! Tev izdosies!” Joprojām man tā ir neatbildēta mīkla – kā grimētājas prata ar mums tā strādāt, lai, izejot no grimētavas, es justos ne tikai smukāka (frizūra, grims), bet arī pārliecinošāka. Par to jums, cienījamās grima meistares, milzu paldies! Pirmā meistare manās acīs bija Asja Strēle – sākusi strādāt Latvijas Televīzijā tai gadā, kad es piedzimu. Viņa bija grima māksliniece vispārākajā pakāpē, strādāja ne vien ikdienas darbus, bet veidoja grimu un parūkas Latvijas Televīzijas uzvedumiem. Tad nāca atturīgā un stingrā Irisa Treimane, dziļi inteliģentā un vienmēr perfekti sakoptā Biruta Magele. Reiz viņa man grimētavā teica: “Tev nu gan šodien tāds cārs kostīms mugurā!” Ilgi domāju – vai tas ir kompliments vai nopēlums? Tomēr izrādījās pirmais – atzinība par apģērbu kā atspulgu no cara laika galma. Manas (ar nozīmi – manas iemīļotās) grimētājas bija Brigita Stūrīte un Dagnija Gaubšteina, vēlāk arī Maruta Meliņa. Viņas prata ne tikai pareizi uzlikt grimu un sataisīt matus, lai kadrā izskatītos labi (tikai vēlāk sapratu, ka mans skats spogulī ne vienmēr atbilst skatam TV ekrānā, un pēdējais allaž bija noteicošais). Viņas bija izcili sarunu biedri, es pat teiktu – psihoterapeiti pirms iziešanas ēterā. Nekad, nekad man nebija jāpārķemmē mati vai jāpalabo grims. Viss tika izdarīts perfekti. Tolaik, kad sāku strādāt Latvijas Televīzijā (tās bija 70. gadu beigas), mēs katrs ģērbāmies savās personīgajās drēbēs. Nebija nekāda stilista kā šodien. Ik reizi pirms raidījuma ar režisoru pārrunājām, ko vilkt mugurā, kas būtu atbilstošākais šai konkrētai reizei. Bija jāizvēlas no sava skapja. Nekādas ķezas ar to negadījās. Manai māsai Gundegai gan reiz pēc “Apvāršņa” raidījuma trakta mēģinājuma palūdza noņemt kaklarotu – tā pārlieku atgādinot krustu. Kaut pirkta  padomju laikā smalkā mākslas salonā, tā neiederējās vecāko klašu skolēnu raidījumā. Ko darīt? Māsa vakarā raidījuma tiešraidē bija askētiski melnā kleitiņā, bez savas sudraba rotas. Bija daži īpaši notikumi, kad mums, tā sauktajām “ētera sejām” šuva individuālus tērpus. Latvijas Televīzija savu 45. dzimšanas dienu 1999. gada novembrī svinēja Latvijas Nacionālajā operā. Mums katrai modelēja vakartērpu, neprasot, vai tev patīk vai nē. Man savējais ļoti patika, pēc tam šo kleitu pat nopirku. Bet bija kolēģe, kam nebija pa prātam modistu piedāvātais, un svarīgajā tiešraidē viņa ieradās pašas sarūpētā Nīcas tautas tērpā. Pirms ētera ar mums strādāja tobrīd nepazīstams modes mākslinieks Romans Andrejevs, kas tikai vēlāk kļuva par populāro Dāvidu. Viņš lika uzvilkt augstpapēžu kurpes un mācīja kustēties pa studiju, lai vēlāk to atkārtotu operā. Tā bija skaista Televīzijas dzimšanas diena ar noslēgumā piecu tenoru dziedātu speciālu veltījumu “Mūsu dzīve ir tiešraide”. Tā paša gada decembrī, ieejot jaunā gadu tūkstotī, Latvijas Televīzija rīkoja darbinieku Jaungada balli. Kopā ar kolēģiem sagatavojām deju priekšnesumu “Solis laikā” – kā dāvanu un pārsteigumu citiem. Atceros, cik pārsteigta biju pati, kad grimētāja Asja Strēle pirmo reizi mūžā mani ar parūkas palīdzību pārvērta par blondīni, sakot: “Nu tagad tu vari dejot savu “Rozamundi”!” Vēl kāds spilgts mirklis no Jaunā gada sagaidīšanas Doma laukumā tiešraidē 2002. gada 31. decembrī. Bija ļoti auksts, ap mīnus 20 grādiem. Grimējāmies Zaķusalā. Bija sagādātas gadu mijai piemērotas galvas segas. Man tika Elitas Patmalnieces balts cilindrs ar laimes pakaviņiem. Kā šodien atceros, cik iejūtīgi mani grimēja Brigita Stūrīte, sakot – viss būs labi, aukstumu pārcietīsiet. Un tā arī bija. Jaungada nakts Doma laukumā ne tuvu nebija tik salta kā sinoptiķu solītā. Un tajā savas siltās rokas klāt bija pielikušas mūsu grimētājas.

6. decembrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga jau piektajā kopīgi veidotajā programmā tiksies ar seno taustiņinstrumentu spēles speciālistu Kristianu Bezeidenhautu, kurš dzimis Dienvidāfrikā, studējis Austrālijā un Ņujorkā, bet šobrīd dzīvo Londonā. Viņš teicami pārvalda gan klavieru, gan klavesīna, gan āmuriņklavieru spēli un ir arī atzīts izcils Mocarta mūzikas pazinējs. Koncertā Rīgā līdzās 18. gadsimta Vīnes klasicismam skanēs arī par “zviedru Mocartu” dēvētā Jozefa Martina Krausa mūzikam, kuru pārstāvēs Voltēra traģēdijas “Olimpija” iedvesmota uvertīra. Zinu, ka jūsu interese par Mocartu dzimusi jau bērnībā, skatoties Miloša Formana filmu "Amadejs". No šīs jūs filmas jūs daudz sapratāt vai arī jūs tikai fascinēja Mocarta mūzika? Jāpadomā. Filma iznāca 1984. gadā, un man toreiz bija pieci gadi, bet es to skatījos mazliet vēlāk, man jau varēja būt kādi deviņi vai desmit. Dažus filmas fragmentus vecāki man neļāva skatīties, piemēram, sākuma ainu ar Saljeri pašnāvības mēģinājumu. Savā ziņā tā bija bērnam bīstama filma, bet uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Cik meistarīgi mūzika ievīta šajā filmā, cik rūpīga bijusi attieksme pret ideju! Mūzika filmā ir kļuvusi par īstu personāžu! Izraudzītie skaņdarbi uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu, un arī filma kopumā man patika, tur bija visu elementu veiksmīga kombinācija.  Jūs teicāt, ka agrāk kaunējāties pieminēt šo filmu, tagad vairs ne. Kāpēc kaunējāties? Tagad vairs nekaunos, manā prātā noticis kāds klikšķis. Es nezinu. Pirms gadiem desmit man tas šķita, varbūt ne gluži lēts, bet pārāk vienkāršots stāsts, lai izskaidrotu manu saikni ar Mocartu. Un tomēr domāju, ka bez šīs filmas viss būtu bijis citādāk. Ik reizi, dzirdot kādu skaņdarbu, kas ietverts šajā filmā, manī rodas spēcīgas atmiņas, tāda cieša emocionālā saikne ar šo mūziku. Ar citu komponistu darbiem man tā nekad nav bijis. Varbūt vienīgi ar Bahu, bet citu iemeslu dēļ. Vai bez šīs filmas ir vēl citi veidi, kā izskaidrot jūsu saikni ar Mocarta mūziku? Manuprāt, nav. Līdz ar šo filmu sākās mana apsēstība ar Mocarta mūziku. Un Mocarta raksturs mani fascinēja! Viņš bija tāda mistiska personība. Es domāju par šo cilvēku 18. gadsimta beigās. Kā viņš radījis tik daudz skaistas mūzikas taustiņinstrumentiem, tik lieliskas operas un daudz ko citu. Un kā centies atbrīvoties no rāmjiem, kas valdījuši 18. gadsimta beigās. Mocarts vairs nebija ar mieru, ka viņu uzskata par kalpu. Viņš gribēja būt slavens komponists. Bet tajā laikā tas vēl nebija iespējams. Pat Haidns šajā ziņā bija pateicīgākā situācijā. Viņam bija labāki apstākļi un infrastruktūra. Kad viņš devās uz Londonu, viņu kā īstu megazvaigzni. Un tad, protams, vēl ir Bēthovens. Pusaudža gados Jums negribējās vingrināties, tomēr Mocarta mūziku spēlēt gribējāt, tas kalpoja kā stimuls. Tā bija. Bet pusaudža vecumā es nemaz tik daudz nespēlēju Mocartu. Klausījos gan visu laiku. Manā prātā laikam bija kāda barjera, jo tolaik Mocartu spēlēja un mācīja ļoti specifiskā veidā. Viņa klaviermūziku vajadzēja atskaņot tieši tā un ne citādāk. Ja standartos neiekļāvies, tas nebija pieņemami. Un tad es atklāju atskaņojumus uz autentiskajiem instrumentiem. Klaviermūziku gan mazāk, vairāk simfonijas, operas un kamermūziku. Un tas pilnībā mainīja manu izpratni par to, kas IR un kas NAv iespējams šajā mūzikā. Mūziku klausīties Jūs varējāt, jo tēvs pirka CD, katru mēnesi vismaz vienu jaunu. Jā, tā bija. Tur bija arī Mocarta mūzika. Jā, daudz Mocarta mūzikas. Tā man ilgu laiku bija īsta apsēstība. Kad 1991. gadā Philiips laida klajā 180 albumu sēriju ar visiem Mocarta darbiem, es tik ļoti gribēju to iegūt. Man neizdevās, taču vecāki mani ļoti atbalstīja, iedrošināja un pirka daudz Mocarta mūzikas albumu. Un tad man pamazām mainījās prioritātes. 12-13 gadu vecumā sliecos vairāk Baha un Hendeļa virzienā. Baha mūzika mani īpaši interesēja. Bet Mocarts bijis man līdzās vienmēr, viņš bijis manas apsēstības sākums. Tolaik varējāt klausīties Baha siminora mesas 12 dažādas versijas un meklēt interpretācijas atšķirības. Kā ir tagad? Piemēram, Mocarta 20. klavierkoncertu arī klausāties dažādos variantos vai arī esat tikai jūs un partitūra? Klausīšanās aspekts pēdējo 15 gadu laikā ir ļoti mainījies. Vairs neklausos tik daudz ierakstu kā agrāk. Padsmitnieka vecumā gribēju noklausīties visus iespējamos Baha siminora mesas variantus, jo mani fascinēja atšķirības interpretācijā, atskaņošanas manierē. Klausījos, cik apjomīgs ir orķestris un koris katrā ierakstā. Protams, tas viss mani interesē arī šodien, tomēr tagad klausos nedaudz citādāk. Es pat teiktu - klīniskāk. Bet tad, ja dzirdu kaut ko patiešām izcilu, īsteni skaistu, ko varu vienkārši izbaudīt, ir skaidrs, ka atskaņojums ir izcils. Tieši pašlaik esmu pievērsies Baha siminora mesai, jo februārī to atskaņošu ar grupu The English concert. Klausījos Concerto Copenhagen un Lārsa Ulrika Mortensena ierakstu. Tur ir tikai kādi 10 dziedātāji, bet ieskaņojums ir absolūti izcils. Tik meistarīgi paveikts! Pie šāda ieraksta var atgriezties atkal un atkal, ikreizi atklājot aizvien jaunas un jaunas nianses. Tāds, lūk, atšķirīgs klausīšanas veids. Tagad vairs neklausos tik daudz prieka pēc. Pat pirms gadiem pieciem, sešiem vēl bija citādāk. Tagad klausīšanās man ir vairāk izziņas, pētniecības process. Tā tomēr ir brīnišķīga sajūta, ja mūziku var vienkārši klausīties, tai ļauties, nevis analizēt katru interpretācijas niansi. Tieši tā! Aizvien vairāk tiecamies pēc ierakstiem, kas sniedz šo sajūtu. Ļoti novērtēju savus kolēģus, kas spēj radīt ierakstus, ko gribas tikai klausīties un izbaudīt, secinot - viss paveikts ārkārtīgi skaisti. Īsta bauda klausīties! Bet repertuārs, ko klausos, ļoti bieži ir pavisam atšķirīgs no tā, ko spēlēju. Neklausos Mocarta koncdertus vai sonātes. Klausos Baha kantātes vai Šarpantjē mesas. Reizēm arī laikmetīgo mūziku? Vairs ne tik daudz. Agrāk bieži klausījos Stīvu Reihu, mani joprojām viņa mūzika ārkārtīgi interesē, šķiet neparasti skaista. Un tomēr tas nav repertuārs, ko klausos prieka pēc, kā tas ir ar Šarpantjē mūzikas albumiem. Man ļoti patīk Šarpantjē un Pērsels. Viņu mūzika bagātina, to klausoties es varu arī atpūsties. Mocarta mūziku esat daudz spēlējis un ieskaņojis. Jūsu jaunākajā, tikko novembrī klajā nākušajā albumā ietverts Mocarta 19. un 23. koncerts. Vai varat teikt, ka nu jau pārzināt un izprotat Mocarta mūziku? Nē. Aizvien mazāk un mazāk to izprotu. Bet varbūt varu palīdzēt klausītājiem un arī saviem kolēģiem paraudzīties uz šo mūziku no cita skatupunkta. Strādājot ar Mocarta klavierkoncertu vai kādu simfoniju, varu piedāvāt nedaudz atšķirīgu perspektīvu. Šajā mūzikā vēlos atklāt pēc iespējas vairāk detaļu, nianšu, degsmes un skaistuma. Nepārtraukti meklēju skaistumu un izsmalcinātību, atskaņojot šo mūziku tā, it kā tā būtu tikko rakstīta, svaiga, jauna, emocionāli saistoša. Es patiešām nezinu, vai tas, ko daru, ir pareizi vai nepareizi. Bet man šķiet, ka šāda attieksme liek Mocarta mūzikai skanēt dedzīgāk un emocionālāk. Reizēm Mocarta darbu atskaņojumos varam dzirdēt tieši pretējo. Esmu šai mūzikai veltījis tik daudz laika, ka tagad spēju tai piekļūt ātrāk. Noteikti nevaru teikt, ka tagad zinu vairāk nekā pirms gadiem 10, 15. Bet man tagad ir lielāka pieredze, spēju panāk, ka mūzika runā precīzāk un dzīvāk. Vai ir iespējams, ka vienā koncertā Mocarta ir par daudz? Mūsdienās daudzi diriģenti Mocartam līdzās liek kaut ko no laikmetīgā repertuāra, tādējādi meklējot līdzsvaru. Tā ir. Manuprāt, arī tādas programmas ir brīnišķīgas, un, ja es spētu atskaņot jauno mūziku, arī veidotu līdzīgus salikumus. Bet tāds repertuārs vienkārši nav priekš manis, un tas nekad nav bijis. Nekad neesmu juties tik ļoti saistīts ar jauno mūziku, lai spētu tajā kaut ko būtisku pateikt. Bet veidojot programmu, kurā ir tikai Mocarts vai tikai Bēthovens, rodas iespēja pilnībā ienirt viņu mūzikas pasaulē, tas ir vesels universs, ko varam mēģināt atklāt. Šoreiz programmā būs Mocarta reminora klavierkoncerts un "Prāgas simfonija", ļaujot mums ielūkoties ļoti konkrētā laika periodā 18. gasdimta nogalē, kad tapuši divi patiesi lieliski meistardarbi. Es nekad iepriekš neesmu šos darbus licis līdzās vienā programmā. Vienmēr esmu piedāvājis kādus atšķirīgākus salikumus, piemēram, ar "Jupitera simfoniju" vai vēlīno solminora simfoniju. Bet viena komponista programmas ļauj pilnībā iegrimt šo skaņražu valodā, mums mūziķiem, nav nekādu atšķirīga stila blakuslietu, kas novērš uzmanību. Tāpēc varam izcelt svarīgāko šajos skaņdarbos.  Jūs esat teicis, ka Bēthovena mūziku sabojāt ir grūtāk nekā Mocarta. Kāpēc tā? Tā ir, es joprojām tā domāju. Varbūt tas ir nedaudz strīdīgs apgalvojums, gan jau kādi citi mūziķi man iebilstu un censtos pārliecinā par pretējo. Bet reizēm varam dzirdēt, piemēram, kādu jauniešu orķestri vai ne īpaši izcilu orķestri, kas Bēthovena simfoniju spēlē gluži pieņemami. Jo Bēthovena mūzikā ir tas enerģijas līmenis, kas jūtams teju vai fiziski. Bet, ja tas pats orķestris spēlē, teiksim, Mocarta Prāgas simfoniju, Mibemolmažora simfoniju vai arī kaut ko no Haidna, gribas teikt: lūdzu, beidziet! Kāpēc tas izklausās tik briesmīgi? Es nezinu! Joprojām nezinu, kāds ir iemesls, vēl neesmu to sapratis. Bet zinu, ka Mocarta mūzika prasa nepārtrauktu lēmumu pieņemšanu un meistarību. Vajag tādu īpašu iztēli, kas, līdzīgi kā darbojoties ar fotošopu, kaut ko mazliet paspilgtina, tā, lai tās vairāk izceltos. Varbūt acu krāsu vajag spilgtāku, varbūt ādaskrāsu gaišāku, varbūt kontrastu - lielāku. Bet Mocarta mūzikā tas nenotiek pats no sevis. Jāstrādā, lai ritms ir skaisti izcelts, lai būtu pareiza balsu hierarhija, jāsaprot katras takts uzbūve. Frāzējums varbūt pat nav tik svarīgs kā gramatika. Es te tagad jaucu kopā dažādas metaforas. Bet gribu teikt, ka sintaksei ir jābūt skaistai un rūpīgi izstrādātai, tikai tad šī mūzika atstās iespaidu uz klausītājiem. Bēthovena mūzikā ir tiešāks spēks, tās ir neapturamas emocijas, Mocarts ir daudz smalkāks. Jūs minējāt, ka Mocarts prasa nepārtraukti pieņemt lēmumus. Jums tas patīk? Arī dzīvē esat izlēmīgs? Ļoti labs jautājums, neviens man to nebija prasījis! Pirmajā brīdī gribas atbildēt: "Nē, man īsti nepatīk pieņemt lēmumus. Jo manā dzīvē jau tā ir tik daudz lietu, kas ieplānotas kalendārā trīs gadus uz priekšu, piemēram, šajā dienā tu būsi Rīgā un spēlēsi šo koncertu, tagad tev jāizvēlas lidojums, un tagad taksometrs, un kurā viesnīcā nakšņosi. Diendienā tik daudz kas ir saistīts ar lēmumu pieņemšanu. Tāpēc šķiet, ka mana atbilde būtu nē. Bet, ja runājam par lēmumu pieņemšanas procesu mūzikā, tad labākais ir tas, ka šos lēmumus tu pieņem kopā ar pārējiem mūziķiem. Jo tu jau vari viens pats mājās prātot par kādu konkrētu fragmentu un domāt, ka šo spēlēsim tā un tas atkal būs tā, bet formu veidosim tā... Bet kad mēģinājumā tu dzirdi iztēlototo orķestra sniegumā, saproti: nē, tas ir par daudz, bet te - par maz, bet šī vispār nav pareizā doma! Mēģinājums ir gluži kā tāds sarunu process. Man ļoti patīk kopā ar kolēģiem izmēģināt dažādas idejas. Tad ir sajūta, ka visu darām kopā. Es tiešām neesmu  no tiem cilvēkiem, kas nāk uz mēģinājumu un saka, ka obligāti jābūt tā un tā. Nu, varbūt ir daži izņēmumi attiecībā uz kādām pamatlietām. Bet vispār man šis process ļoti patīk. Un Jūs tiešām arī mājās prātojat par kādiem skaņdarba posmiem? Jā, noteikti. Reizēm naktī, guļot ienāk prātā kāda doma, vai mazgājoties dušā saproti, ka tai mūzikas frāzei vajadzētu lielāku diminuendo, vai, ja šis motīvs būtu īsāks, tad atrisinātos tās problēmas. Jo īpaši tas attiecas uz ornamentu veidošanu. Tos es biežāk nosapņoju, nevis izdomāju, sēžot pie klavierēm. Šoreiz programmā būs Mocarta 20.tais klavierkoncerts, tas ir viens no diviem Mocarta klavierkoncertiem, kas rakstīti minora tonalitāte. Vai minoram šeit ir kāda īpaša nozīme? Es nezinu, ko Mocarts domājis ar šo minoru. Var diezgan skaidri redzēt, kā viņš visas savas karjeras laikā kaut ko izmēģina, kā strādā pie kādas idejas un kā to attīsta. Reizēm viņš darbojas kā tāds detektīvs. Kaut ko izmēģina un izstrādā.  Piemēram, pūšaminstrumentiem viņš raksta noteiktās tonalitātēs. Un Mocarta brieduma perioda darbos labi var redzēt, kā konkrētu tonalitāti viņš saista ar noteiktu afektu, drāmu, DNS. Un ir skaidrs, ka reminors viņam kļūst par īstu iedvesmas avotu. Jo īpaši operā "Dons Žuans" viņš to ļoti spēcīgi izmanto. Un arī reminora klavierkoncertā šī tonalitāte, tās krāsas nosaka to, ka Mocarts raksta orķestrim, kādus akordus tam piešķir. "Dona Žuana" ievadakords vispār ir pasaules dārgums, to vajadzētu iekļaut UNESCO pasaules mantojuma sarakstā! Tātad reminors Mocartam kļūst par tādu kā laboratoriju eksperimentiem. Viņam vienmēr ir tas kontrasts starp tumsu un gaismu, starp reminoru un Remažoru, viņš starp tiem migrē turp un atpakaļ, tas rada īpašu noskaņu un raksturu. To labi varam redzēt operās "Dons Žuans", "Figaro kāzas" un "Cosi fan tutte", kur liela nozīme minora tonalitātēm. Tās Mocartam ir ļoti teatrālas un kļūst par treniņu platformu, dodot iespēju eksperimentēt. Prāgas simfonija ir Remažorā, bet arī tur jūtam šo minora un mažora mijiedarbību. Tieši tā! Adagio ievadā Mocarts it kā eksperimentē, simfonija ir mažorā, bet sākumā ir oktāvas un kādu brīdi nemaz nevar saprast, vai tas ir mažors, vai minors. Tad parādās pirmais akords - apvērsums ar la diezu basā, tas ir fadiezmažora akords ar atrisinājumu siminorā. Un tad pēkšņi skaidri parādās re minors. Visu laiku ir sajūta, ka Mocarts eksperimentē ar mažoru un minoru. Mazliet līdzīgi kā tas ir Šūbertam. Bet svarīgi atcerēties, ka 18. gadsimtā šādas spēles kaut kas jauns. Jā, klavierkoncertos tā mēdz notikt, bet simfonijā Remažora un reminora tēlu mija skan tik moderni, patiešām neparasti. Ļoti svarīgs aspekts šajā "Prāgas simfonijā". Šī simfonija ir trijās, nevis četrās daļās. Nav menueta. Vai tam ir kāds sakars ar Prāgas publikas gaumi? Labs jautājums. Es nezinu. Lielisks jautājums. Tāpat tas ir arī "Parīzes simfonijā". Nezinu, kāds tam ir pamatojums. Bieži vien šādu simfoniju malējās daļas ir enerģiskas, vitālas, bet otrā daļa - daudz maigāka, savā ziņā tāda nevainīga. Pavisam citādāk nekā "Jupitera" simfonijā un solminora simfonijā, kur tā sauktās lēnās daļas ar patiešām izvērsti, nopietni, skaņdarbi, neparsati un izsmalcināti. Bet "Prāgas simfonijā" vidējo daļu caurstrāvo naivums, nevainība un aizkustinoša vienkāršība. Te atkal ir Solmažors, ko Mocarts šādām noskaņām bieži izmanto. Ļoti mierīga daļa. Domāju, tas tāpēc, ka malējās daļās viņš vēlējies maksimālu enerģiju un dramatismu. Un tad nolēmis, nu labi, klausītājiem vajag mazliet laika atelpai, ļaušu viņiem atpūsties otrajā daļā. Varbūt, ka tā. Es nezinu. Pirmā daļa sākas ar diezgan lēnu ievadu, tas ir visai izvērsts. Varbūt tāpēc, lai kompensētu menueta neesamību, lai kopējā hronometrāža būtu līdzvērtīga četrdaļībai? Domāju, ka Jums taisnība. Mocarts ļoti jūtīgi izturas pret šādiem strukturāliem elementiem. Pirmā daļa ir patiešām apjomīga. Ne tikai hronometrāžas ziņā. Tā ir arī ārkārtīgi piesātināta, tur ir daudz muzikālā materiāla. Mocarta mūzikā daudziem ar to nācās cīnīties. Piemēram, klavieru kvartetos. Zināmu iemeslu dēļ tie nebija tik populāri. Jo tur ir tik daudz mūzikas materiāli, tik daudz melodiju un dažādu raksturu, kas zibenīgi seko cits pēc cita. Domāju, tieši tāpēc Mocarts "Prāgas simfonijā" nolēmis nerakstīt ceturto daļu. Jo tā labuma jau tā ir daudz. Šajā simfonijā pūšaminstrumentiem ir liela nozīme. Jā, noteikti. Pilnībā piekrītu. Šis ir svarīgs aspekts, jo patiesībā tā ir pirmā reize, kad Mocarts eksperimentē ar pūšaminstrumentu neatkarību. Esam jau gan ko līdzīgu redzējuši klavierkocertos pāris gadus pirms šī - pirms 1786. gada. Taču šeit tā ir pirmā reize simfonijā. Mocarts pirmo reizi izceļ pūšaminstrumentus starmešu gaismā, viņiem ir patstāvīga loma, viņi spēlē paši savu tēmu, nevis tikai dublē stīgas. Un rodas nemitīgs dialogs, mūzikas materiālu parāda te pūšaminstrumenti, tad atkal stīgas. Un katra grupa atspoguļo savu tēlu. Apbrīnojami, kā Mocarts to visu panācis, teju bez jebkāda iepriekšējā treniņa. Jā, ir bijuši klavierkoncerti, bet te, simfonijā, Mocarts izlemj, ka izmantos šo ideju. Un rezultāts ir tik augstā līmenī. Perfekts, izsmalcināts, detalizēts. Kaut ko līdzīgu tolaik nespēj neviens cits skaņradis. Vai diriģējot Jūs arī domājat par to, kā Mocarts pats vadījis atskaņojumu? Skaidrs, ka tā nebija diriģēšana tādā 19. gadsimta izpratnē. Nebija gan. Un atkal jāsaka: kurš gan zina, kā patiesībā noticis. Skaidri gan zinām, ka šajos lielajos koncertos Prāgā un Vīnē Mocarts spēlējis arī klavieres, līdzās klavierkoncertam bijusi simfonija, Mocarts, droši vien arī mazliet spēlējis solo, varbūt improvizējis, vabūt atskaņojis kādu fantāziju vai variācijas. Daudzi pētnieki centušies noskaidrot, kāda šajos koncertos bijusi Mocarta loma. Daži mani kolēģi domā, ka Mocarts varbūt nospēlējis solo savā klavierkoncertā un tad apsēdies klausītāju vidū, lai izbaudītu savu simoniju kā tādu reverensu par godu viņam. Bet es gan nevaru iedomāties, ka Mocarts, kuram bija tik svarīgi visu kontrolēt, būtu ko tādu pieļāvis. Mēs zinām, ka Vīnē viņš spēlējis "Bēgšanā no serāla", bijis pie klavierēm viarākās izrādēs, tad pēc laika atgriezies un secinājis, ka orķestris ir pārāk atslābis, vajag būt pie klavierēm un enerģiju mazliet pavirzīt. Tā ir mūzika bez īstiem rečitatīviem un continuo, tomēr Mocarts spēlē līdzi un kļūs par dzinējspēku, kas rada impulsus. Varbūt tikai, paceļot uzacis vai pamājot ar roku. Esmu drošs, ka pārējie mūziķi Mocartu tā arī uztvēra: viņš bija par atskaņojumu atbildīgs, viņš radīja impulsus, enerģiju. Ne jau nu ierādīja katru taktsdaļu, bet sniedza tādu kā emocinālo karti, ļaujot mūziķiem saprast, kādam vajadzētu būt skanējumam. Nevaram runāt īsti par diriģēšanu, drīzāk par cilvēku iedvesmošanu. Bet kas zina, varbūt viņš brīžiem cēlās kājās, mazliet pavicināja rokas, pamāja ar galvu, varbūt spēlēja continuo simfonijā, un darbojās pie klavierēm līdzīgi kā spēlējot klavierkoncertu. Kas to lai zina. Varbūt atskaņojuma vadīšana notika tandēmā ar orķestra koncertmeistaru. Skaidru liecību ir maz, daudz ko nākas minēt. "Prāgas simfonijas" partitūras autogrāfs liecina, ka darbs pabeigts 1786. gada 6. decembrī. Tagad tieši sestajā decembrī to atskaņosiet, būs jubilejas gadskārta! Patiešām! Cik brīnišķīgi. Skaista sakritība. Tādas gadās reti. Šodien runāju ar vienu no televīzijas cilvēkiem par mūziku Adventes un Ziemassvētku laikā, kad ir tik daudz emociju, tā ir kāda īpaša enerģija. Un "Prāgas simfonija" trāpa tieši sirdī. Bet šī simfonija ir tik neparasts ideju apvienojums. Te ir tik daudz kontrapunkta, it kā līdzīgi kā Hendelim un Baham, bet vienmēr izklausās emocionāli piesātināti. Piemēram, "Burvju flautas" uvertīra. Kā viens cilvēks spēj uzrakstīt uvertīru fūgas stilā tā, lai tā tomēr būtu visbrīnišķīgākā un dzīvespriecīgākā mūzika pasaulē?! Vai arī "Jupitera simfonijas" fināls. Uz papīra viss izskatās teju vai klīniski, tik pareizi un inteliģenti, tik pārdomāti. Bet galu galā, kad klausies, teju pacelies spārnos. Šķiet, ka tu lidotu, it kā kāds būtu pacēlis tevi gaisā un iemetis prieka mākonī. Nezinu nevienu citu komponistu, kura mūzika spēj radīt šādu sajūtu, visu laiku prieka asaras. Kādas klavieres spēlēsiet šajā koncertā, vai tas būs mūslaiku instruments? Jā, mūsdienu klavieres. Šķiet, pašā pirmajā reizē, kad spēlēju ar orķestri Sinfonietta Rīga, mēs eksperimentējām, Bēthovena koncertā spēlēju klavieres, kas tika vestas no Igaunijas. Bija interesanti, tomēr orķestra mūsdienu instrumenti nomāca seno klavieru skaņu. Instrumenti jāizvēlas ļoti uzmanīgi, jādomā par balansu, lai efekts nav nomācošs, lai mūziķi nejūtas saspringti, bet var izbaudīt spēlēšanu. Bet koncertā es šīs mūsdienu klavieres nemaz visu laiku nespēlēšu skaļi, klavieres iekļausies kopējā tekstūrā. Tādu principu, manuprāt, vajadzētu ievērot. Gribu, lai ir tā kamermuzicēšanas sajūta, īpaši mijiedarbojoties klavierēm un pūšaminstrumentiem. Mocarts pats bijis solists sava 20. klavierkoncerta pirmatskaņojumā un viņš esot spēlējis instrumentu, kam arī pedāļu klaviatūra bijusi. Jā, tā ir. Īsti nezinu, kā šis instruments izskatījies. Ir bijuši vairāki mēģinājumi rekonstruēt šādu instrumentu. Jādomā arī, kāpēc Mocartam ko tādu vajadzēja. Tas ir tāds dīvaini brīnišķīgs koncepts, nezinām, kāpēc. Lai paspilgtinātu basa līniju un paplašinātu klavieru reģistru? Jā, droši vien. Mocarts ieviesis teju vai Holivudas, Brodvejas cienīgu izrādīšanās elementu, kas atspoguļo viņa neticamo talantu. Šie koncerti jau tika rīkoti, lai izrādītos, Mocarts bija to centrā. Par šīm programmām zinām diezgan daudz un ir skaidrs, ka Mocarts bija ļoti augstās domās par sevi, viņš bija tāds Narcisa tips, kurš alka būt uzmanības centrā. Visai sarežģīta personība, domāju, nebija viegli būt ar viņu kopā. Mēs daudz runājām par Mocarta mūziku, bet programmā būs arī uvertīra, kuras autors ir Jozefs Martins Krauss, dēvēts arī par "zviedru Mocartu". Krauss ir neparasta personība, Mocarta laikabiedrs. Spožs vizionārs, to viņa mūzikā var labi redzēt. Īpaši stīgu kvarteti ir lieliski darbi. Bet lielformas darbi, kā piemēram, dominora simfonija, ir tiešām revolucionāri. Pavisam nemanāmi, tomēr jūtam Haidna ietekmi, arī Sturm und Drang vēsmas. Tas nav precīzs "Vētru un dziņu laikmets", bet tikai tāda atblāzma, iedvesma. Bet Krausam patīk minora tonalitātes, stūrainas melodijas, drāma un kaislības, sava veida ekstrēmisms, to visu labi var dzirdēt Krausa uvertīrā, ar ko sāksim koncertu. Ļoti atkailinātas, tiešas emocijas. Kaut kādā veidā Krauss malziet atgādina Gluku, ir kādas līdzības orķestra krāsās. Šī uvertīra rakstīta stīgām, divām obojām un fagotiem, kā arī mežragiem. Esmu dažas reizes šo uvertīru atskaņojis kā prelūdiju reminora klavierkoncertam. Tas labi der, jo uvertīra beidzas ar dominanti. Ļoti smalks darbs, skaists, ar teju dēmoniskām instrumentālajām krāsām. Ir lēns ievads - adagio, ko spēlē tikai stīgu instrumenti, tas skan visai antīki, it kā no baroka iedvesmojoties. Bet tad seko Allegro ma non troppo, un te jau jūtam gluži vai Karlu Fīlipu Emanuelu Bahu. Tāds nervozs satraukums, ekscentriski, dramatiski kontrasti. Kā pretstats Mocartam šī uvertīra der ļoti labi. Krauss būtu pelnījis, lai viņa mūziku atskaņo biežāk. Viņam ir laba kamermūzika, lieliskas vijolsonātes, viņš radījis arī, šķiet, trīs klaviersonātes, tie ir ļoti labi darbi. Lieliska mūzika, ko arī kopā ar orķestri atspoguļosim. Teicāt, ka šī uvertīra beidzas ar dominanti. Tātad spēlēsiet bez pārtraukuma un uvertīrai sekos Mocarta klavierkoncerts? Jā, tieši tā. Gluži kā prelūdija, kam atacca seko koncerts. Paldies par sarunu, paldies par Jūsu laiku. Lai patīkams laiks šeit Rīgā! Bija prieks parunāt par mūziku, iedziļināties repertuārā, kas būs šajā programmā. Jo ļoti bieži man uzdod jautājumus par dzīvi. Arī tas ir labi. Bet aicinu tiešām izbaudīt šos divus Mocarta pasaules klases skaņdarbus, kas tapuši vienā laika periodā. Jūtos ļoti pagodināts, ka varu atskaņot šo mūziku, sadarbojoties ar Sinfonietta Rīga lieliskajiem mūziķiem. Man ir sajūta, ka spēlē pareizo iemeslu dēļ, cenšoties sasniegt vislabāko rezultātu.  Šodienas mēģinājums man tiešām sildīja sirdi. Redzēju, cik ļoti cilvēki izbauda procesu, izbauda šo mūziku un ir lepni par rezultātu. To ir ļoti patīkami redzēt, jo mēs jau strādājam ļoti cītīgi. Bet darba procesā ir tik daudz prieka un lepnuma! Šorīt jutos ļoti noguris. Pusdesmitos devos uz ģērbtuvi, man tā nāca miegs, ka gribēju divdesmit minūtes pagulēt, nesapratu, kā tikšu galā ar mēģinājumu. Bet līdz ar simfonijas pirmajām taktīm viss nogurums pagaisa. Nav iespējams būt neapmierinātam, atskaņojot tik brīnišķīgu mūziku. To gribēju pateikt noslēgumā.      

Najpoznatija konjska trka u Australiji - Melbourne Cup, koja se po tradiciji održava svakog prvog utorka u novembru, ima svoju jako dugu tradiciju i postala je razlogom da dan njenog održavanja postane državni praznik u Viktoriji. Melbourne Cup je dugo opisivana kao trka koja zaustavlja naciju, ali pitanje je može li još uvijek zadržati taj naslov. Njena popularnost opada, mahom zbog kockanja, a mahom i zbog aktivista za prava životinja koji već kritikuju Melbourne Cup zbog povezanosti sa zlostavljanjem konja.

Šajā sarunā neiroimunoloģe Dr. med. Viktorija Ķēniņa stāsta par stresa ietekmi uz imunitāti, mūsu nervu veselību un veidiem, kā varam ikdienā rūpēties par savas iekšējās pasaules higiēnu. Tā ir saruna par pārmaiņām savā dzīvē, par kurām zinām, ka tās mums ir vajadzīgas, bet uz ko pagaidām nevaram saņemties. Daktere piebilda, ka pie neirologiem mēdz nonākt arī pacienti, kuriem citi ārsti nav atraduši veselības sarežģījumu cēloni un veidu, kā viņiem palīdzēt. Daktere Viktorija Ķēniņa ir neirologs, imunologs un virsārste Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Reto neiroloģisko slimību centrā. 2023. gadā daktere saņēma Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) īpašo speciālbalvu “Gada iedvesma”. Viņa ir asociētā profesore RSU.Dakteres specializācija ir neiroimunoloģija. Tā ir medicīnas joma, kas vērsta uz nervu sistēmas un imūnsistēmas savstarpējo mijiedarbību veselības uzturēšanā un slimību izcelsmē. Par šo tēmu viņa kopā ar kolēģiem ir izveidojusi grāmatu “Neiroimunoloģija klīniskajā praksē”. Daktere ir līdzautore grāmatai "Autoimūno slimību ārstēšanas ceļvedis. Ievads integratīvajā un holistiskajā medicīnā".Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads3:52 Vēlme strādāt ar neparastu saslimšanu gadījumiem Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Reto neiroloģisko slimību centrā9:37 Kas ir pamatā neiroloģiskām saslimšanām13:05 Savas dzīves pārskatīšana kā papildu atbalsts veiksmīgai ārstēšanai15:02 Pēdējo 20 gadu tendence autoimūno slimību jomā16:46 “Mūsu uztverei, mūsu emocionālajam fonam ir ļoti liela nozīme”18:09 Kā palīdzēt jauniešiem, kuru liela daļa dzīvo nopietnā trauksmes stāvoklī20:28 Ir svarīgi trenēties “neķert kreņķi”23:43 “Jebkura autoimūna slimība asociējas ar iekaisumu” – iekaisumu negatīvās puses31:49 Ar ko atšķiras akūta slimība no hroniskas35:12 “Mūsu valstī nav tādas kultūras tikt galā ar emocionālām problēmām tāpat, kā es tieku galā ar rokas lūzumu'41:44 Kā nepieļaut izdegšanu, ja strādā darbu ar augstu stresa līmeni46:31 Dakteres pieredze ar nepatīkamu starpgadījumu darba dzīvē, un kā to varētu vieglāk atrisināt52:17 Higiēna katra cilvēka iekšējai pasaulei. Kā to iemācīt bērniem56:25 Kā cilvēkam pašam saprast, ir viņš trauksmains vai nav1:00:06 Kādu postu cilvēkam nodara hronisks stress, pat ja tas ir neliels1:01:02 Ar ko atšķiras psihiatrs un neirologs, kādos gadījumos izvēlēties vienu vai otru speciālistu1:07:03 “Ar katru gadu arvien vairāk ir slimību, kuras var ārstēt ar terapiju”1:08:57 Nekad nepadoties, jo ir slimības, kuras iepriekš bija neārstējamas, bet šobrīd tās jau tiek ārstētas1:13:26 Kas ir imunoloģija un kādas ir tās iespējas ārstniecībā un profilaksē1:21:00 Ko pēta neiroimunoloģija un kādu slimību ārstēšanā tā var palīdzēt1:27:20 “Ja tu labi zini, kā tev attīstas slimība, tu vieglāk vari pieņemt terapiju”1:28:56 Kad savu lietu mīli tik ļoti, ka vēlies to parādīt visai pasaulei – grāmatas, pie kurām strādājusi daktere Viktorija Ķēniņa

Lībiešu institūta eksperte Bridžita Morana-Nae piedzima Anglijā, izauga Francijā, bet tagad no Rumānijas ir pārcēlusies uz Igauniju, kur studēs doktorantūrā. Kultūras rondo viņa dalās pārdomās par valodu studijām un aizraušanos ar lībiešu valodu. Bridžita Morana-Nae pārcēlusies uz Tartu, jo sākusi doktorantūras studijas saistībā ar lībiešu pētniecība. Grib konceptualizēt lībiešu mūziķi kā  valodas politikas aktierus Latvijā. Jau maģistrantūrā pētījusi lībiešu valodu un tās politiku. Bridžitas dzīves stāsts tiešām ir neparasts. Viņa dzimusi Anglijā, abi vecāki bijuši valodu skolotāji. Tā kā vecākiem nav patikusi Anglijas skolu sistēma, ģimene pārcēlusies uz Franciju. Bridžita stāsta, ka ir uzaugusi Elzasas reģionā. Pati saka, ka gan angļu, gan franču valoda ir viņas dzimtā valoda. Skolā savukārt vairākas stundas notikušas arī vācu valodā. "Vienmēr jūtos kā eiropiete, ka man Eiropa ir ļoti svarīga," atzīst Bridžita Morana-Nae. Jau 17 gadu vecumā zinājusi, ka grib studēt skandināvistiku, bet nezināja, kur to vēlas darīt, tāpēc izlēmusi paņemt brīvu gadu un pieteikusies iespējai veikt brīvprātīgo darbu Eiropā. Tajā gadā viņai ļoti patikusi Latvijas Eirovīzijas dziesma, tā bija Jorena Šteinhauera "Cep kūku!", tāpēc iedomājusies, ka interesētu braukt uz Latviju. Meklējusi projektus un atradusi projektu Rankas pagastā. "Visiem stāstīju, ka nebraukšu uz universitāti, bet uz Latviju," stāsta Bridžita Morana-Nae. Nekad iepriekš viņa nebija bijusi Latvijā un arī tik tālu Ziemeļeiropā. Rankā Bridžita strādāja jauniešu centrā un bērnudārzā, arī skolā. Rankā ar visiem runājusi latviski, gan arī Eiropas brīvprātīgo programmas ietvaros mācījusies latviešu valodu. Pēc gada Rankā arvien vēlējusies studēt skandināvistiku, tāpēc pārcēlās uz Vīni, kur studēja dāņu un islandiešu valodu. Erasmus programmas ietvaros nav bijis iespēju braukt uz Latviju, tāpēc Brižita izvēlējusies Lietuvu, kur mācījās mazliet lietuviešu un igauņu valodu. Atgriežoties Vīnē, sapratusi, ka viņai pietrūkst Baltijas reģiona. Augstskolā bijis kurss par valodas politiku Ziemeļeiropā, kur profesors runāja par lībiešiem. "Es - hm - lībieši? Es gadu šeit dzīvoju un nekad nebiju dzirdējusi vārdu lībieši. Domāju, ka gribu vairāk par to uzzināt," turpina Bridžita Morana-Nae. Rakstījusi referātu un sapratusi, ka tas ļoti interesē, jo arī saistīts ar Latviju. Covid laikā pārcēlās uz Rumāniju un strādāja par skolotāju, bet 2023. gadā sāka studēt lingvistiku Nīderlandē, kur augstskolā bijis ar lībiešiem saistīts projekts. Profesors piedāvājis iesaistīties un arī braukt uz Latviju pētījuma ietvaros. Profesors palīdzēja sazināties ar Valtu Ernštreitu no Lībiešu institūta. Pēc pāris zoom sarunām Bridžita saņēmusi darba piedāvājumu Latvijā. "Biju šokā. Domāju - četrus gadus neesmu runājusi latviski, vai tiešām labi saprotu, vai viņi man tiešām piedāvā darba vietu?" stāsta Bridžita Morana-Nae. "Bija projekts par valodas pārmantošanu, tas tieši saistīts ar to, ko vēlējos pētīt, tie ir lībiešu  ansambļi, kā viņi redz savu lomu revitalizācijas procesā." Tagad Bridžita dodas tālāk un studēs Tartu Universitātē, kā arī turpinās strādāt Lībiešu institūtā Latvijā. "Man ļoti patīk, ka varu izmantot latviešu valodu tik bieži," Bridžita Morana-Nae.

"Demokrātijas nekad nevar būt par daudz," uzskata Starptautiskā jaunā teātra festivāla Homo Novus kuratore Santa Remere un režisors, aktieris un mūziķis Artūrs Čukurs, stāstot par festivālu, kas šogad notiks jau divdesmito reizi.  Festivālā Homo Novus, kas sāksies 29. augustā un līdz pat 8. septembrim turpināsies Rīgā un reģionos, varēs noskatīties 20 izrādes. Skatītāji tiek aicināti atmest vērotāja lomu un piedzīvot pasauli caur otra pieredzi. "Homo Novus" pievērsīs uzmanību tēmām ārpus ierastā loka un mudinās aizdomāties par to, kā un kāpēc eksistējam šajā pasaulē, kā arī apzināties, ka visi esam savstarpēji saistīti un ka spēles noteikumus iespējams mainīt. Ar Santu Remeri un Artūru Čukuru runājam par to, kur atrodas teātris, par to, kam būtu jānotiek, lai nepazustu teātra daudzveidīgajā piedāvājumā, kā arī par to, kāpēc Igora Stravinska "Svētpavasaris" turpina suģestēt arvien jaunas mākslinieku paaudzes. Anna Marta-Burve: Festivāla kontekstā ievēroju kādu zīmīgu frāzi... Tad nu jautāšu tā: kam jūsu dzīvē jānotiek, lai jūs savā ikdienā teiktu: "Šī ir mana mīļākā diena!" Santa Remere: Varu izstāstīt stāstu, kas tā ir par frāzi. Tas ir Kirila Ēča teikums, ko pagājušā gadā, kad viņš ar scenogrāfu kolektīvu "Grāfienes" brauca uz Prāgas kvadriennāli, katru dienu sev teica ceļā: "Šī ir mana mīļākā diena!" Tā ir frāze, ko saki sev kā apņemšanos dienas sākumā. Tu nevari paredzēt, kāda tā būs, bet nodomā: es esmu gatavs tagadnei, es esmu gatavs šodienai, esmu gatavs tam, kā būs, un es paļaujos uz sevi, saviem draugiem, savu kolektīvu, ka reaģēsim un  būsim responsīvi, lai kāda arī nebūtu situācija. Man liekas, tāda ir arī šodienas realitāte: katru dienu mums pienāk jaunas ziņas, un kurš tām vairs var izsekot, kurš tam visam var sagatavoties? Bet tas, ko mēs varam spēcināt sevī, ir tas  muskulis, ka šī ir mana mīļākā diena, un es to dzīvošu. Patiesībā šeit ieskanas arī minorīga nots: pirmoreiz šo teikumu, kas parādās plakātā un arī uz kataloga vāciņa, uzrakstījām dienā, kad no mums bija aizgājusi Zane Kreicberga – mūsu valdes locekle, un mēs nesapratām, kā uz to reaģēt. Zaudēt draugu un zaudēt tuvu kolēģi ir kas tāds, kam neesi gatavs nekad... Un tad "Grāfienes", jaunās paaudzes scenogrāfienes, teica: "Mēs iesim un rakstīsim: "Šī ir mana mīļākā diena!" Mēs sapulcēsimies, un Zane būs ar mums... Jo festivāla formāts ir tāds, ka klāt ir arī tie, kuru nav klāt. Artūrs Čukurs: Santa visu pateica ļoti precīzi un skaidri... Man šis teiciens ir aktuāls kopš pagājušās vasaras, kurā daudz laika pavadīju kopā ar Kirilu, un man tas bija pielipis jau pirms festivāla. Domāju, ka ikdienā nav jānotiek nekam ārkārtējam vai īpašam, vienkārši vajag atcerēties, ka šī mana mīļākā diena. Vai jums šī frāze arī pirms Kirila Ēča bija tāds kā motivējošs teikums, ko sev teikt? Vai tomēr to uztvērāt un par to domājāt citādāk? Santa Remere: Nezinu, vai es to biju lietojusi, bet šis teikums man palīdzēja noformulēt kaut kādas idejas par teātri un skatuves mākslu, ko esmu ik pa laikam atkārtojusi arī citās šī festivāla brošūrās – ka teātris ir tas, kas notiek tagad; tajā ir svarīgs klātbūtnes un šībrīža moments, un kā festivāla sauklis tas vēlreiz uzsver to, ka teātris notiek tagad, tagad, tagad, tagad, tagad...  Festivāls notiks jau divdesmito reizi, un šogad īpaši vēlaties pievērsties attiecībām starp mākslinieku, skatītāju un mākslas darbu. Kāpēc šogad tieši šāds kāds akcents? Santa Remere: Man jau šķiet, ka tas ir diezgan klasisks "Homo Novus" akcents – ļaut satikties mākslas darbam, vietai, videi, māksliniekam un skatītājam, un skatītāja lomu arī vienmēr novērtēt – ka viņš ir līdzdalībnieks, līdzveidotājs, ar savu perspektīvu; viņš redzēto projicē uz sevi. Proti, tas, ko tu redzi, tas nav par dzīvi, bet par tevi, atsaucoties uz Oskaru Vaildu. Tas nebeidz būt aktuāli un mēs nebeidzam aicināt uz festivālu visdažādākos cilvēkus, visdažādāko publiku – kļūt par izrāžu līdzdalībniekiem un līdzveidotājiem. Tas ir arī demokrātijas princips. Un man šķiet, ka demokrātijas šeit nevar būt par daudz. Artūrs Čukurs: Varu tikai tev piekrist! Tas, ko tu, Santa, saki – ka teātris notiek šeit, šeit un šeit, un nekad nekur citur – teātris nav teksts, kustība, darbība, telpa vai mākslinieks. Teātris ir satikšanās, un tikai konkrētajā brīdī, telpā un laikā varam būt kopā un tas var notikt ar mums. Mēs varam kaut ko kopā piedzīvot. Tā ir kaut kāda kopīga pieredze. Artūr, jūs festivālam esat sagatavojis izrādi "Putekļu Rīga. Pilsētas smalko daļiņu katalogs", kas 29. un 30. augustā būs skatāma uz viesnīca "Riga Islande Hotel" 10. stāva terasē. Kā jūs pats lūkojaties uz ikdienas nepamanāmajiem sīkumiem, detaļām? Kā tas, jūsuprāt, ietekmē mūsu pasaules uztveri? Un vai ietekmē, ja mēs to teorētiski neredzam? Artūrs Čukurs: Jā gan, mana izrāde ir par ļoti, ļoti smalkām daļiņām pilsētā; par dažādām pilsētas daļām un tās vissmalkākajām daļiņām. Tās ir tik smalkas, ka tās nevar redzēt, nevar dzirdēt, un man šķita interesanti pievērsties tieši šim neredzamajam pilsētā, kurā es dzīvoju jau vairāk nekā 12 gadus, un mēģināt uz savu ikdienu, savu dzīvi, visu, kas tajā notiek, paskatīties no cita skatupunkta. Jo teātris jebkurā gadījumā ir par skatīšanos. Skatīšanos citādi. Savos darbos mēģinu atrast kādas lietas sev līdzās, kaut kādas materialitātes struktūras, kuras it kā ir pierastas un pašsaprotamas, bet vienlaikus – ja tu tās noķer un ļauj sev pabūt ar tām kopā, tās tevi maina: maina tavu skatienu un tavu perspektīvu, [uz pasauli] ļaujot paraudzīties pavisam citādi. Vismaz uz to brīdi, kamēr rit izrāde, ja ne arī pēc tam. Santa Remere: Tu saki, ka teātris ir par skatīšanos. Man gribētos teikt, ka teātris ir gaisā. Tas ir tas, kas notiek tajā brīdī – tā ir kaut kāda elektrība, kas ir gaisā, kaut kas, kas tur tā kā rodas, bet ko nevar aprakstīt... Artūr, kur un kā notiks jūsu izrāde?  Izrāde notiks Ķīpsalā. Sapulcēsimies uz viesnīcas jumta terases, skatītājiem un klausītājiem tiks izdalītas austiņas, un vienlaikus viņi varēs vērot mākoņus un pilsētu no neierastāka skatupunkta, iedziļināties kādos tās punktos un satikt lietas, kas visu laiku ir gaisā; satikt citus cilvēkus, satikt mani, satikt manu perspektīvu, manu stāstu un ļaut manai perspektīvai, manai trajektorijai, satikties ar viņu trajektoriju.  Santa Remere: Festivālā mums ir divi "gaisa darbi". Man šķiet ļoti interesanta doma, ka gaiss ir tas, ko mēs nepamanām, ko pieņemam par pašsaprotamu, un pamanām kā esošu tikai tad, kad tas ir sasmacis, sabojājies. Man liekas, ka tur ir paralēle ar attiecību klimatu, kultūras klimatu un visu citu – tik daudzas lietas mēs pieņemam par pašsaprotamām un pamanām tās tikai krīzes brīdī. Tas attiecas uz dažādiem līmeņiem, dažādiem ēteriem. Vairāk – audioierakstā.

Dzīvei jābūt pilnvērtīgai jebkurā vecumā. Kā iešūpoties zelta ritmā un kā aktīvi un jēgpilni pavadīt laiku kopā, smeļoties iedvesmu, noskaidrosim raidījumā Kā labāk dzīvot, gaidot festivālu "Zelta ritmi", kas šogad norisināsies 11. augustā no plkst. 11.00 Rīgā, skvērā aiz Latvijas Nacionālā mākslas muzeja. Būt aktīviem arī senioru vecumā aicina festivāla "Zelta ritmi" organizatoru pārstāve, "Mammamuntetiem.lv" projektu vadītāja Ella Karele, invalīdu apvienības "Aizvējš" līnijdeju kopas pārstāve Marga Maldava, VEF kultūras pils senioru deju kolektīva "Sendancis" dalībniece Inga Lebede un Rīgas Stradiņa universitātes profesors, gerontologs Jānis Zaļkalns. Profesors Zaļkalns mudina seniorus būt atvērtiem un pieņemt jaunās lietas, tajā pašā laikā kritiski izvērtēt, vai man tas patīk un to vēlos, vai tas atbilst manam vecumam un situācijai. "Viens no atslēgas vārdiem ir nīgruma, noguruma, nevēlēšanās pārvarēšana. Tas ir pats svarīgākais. Kā tikai tu pieķer, ka sāc domāt nevis, ko darīt, bet ko varētu nedarīt, tas ir signāls pašam, ka ir jārīkojas. Ka ir jārīkojas, ka ir jādarbojas," atzīst Jānis Zaļkalns. "(..) Nekad nepieņemsim gaidītāja pozu - man pienākas. Nevis dzīvot ar sajūtu, man pienākas, bet dzīvot ar sajūtu, ko es pats pirmkārt varu darīt, lai mani seniora gadi būtu spilgti, jēgpilni un es par to būtu priecīgs un apmierināts."

Antropoloģijas doktore un mutvārdu vēstures pētniece Vieda Skultāne grāmatā “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur” uzrakstījusi savas dzimtas stāstu. Šis stāsts tapis dzīves garumā: atmiņu stāsti veidojuši viņas kā Otrā pasaules kara bēgles identitātes pamatu, stāsts slīpēts, veidojot starptautiski atpazīstamas zinātnieces karjeru Bristoles universitātē. Raidījumā saruna par atmiņu iedabu. Kā tas var būt, kad “šeit” un kur ir “tur”, bet “toreiz” ir “tagad”?  “Šeit ir tur”  ietverta norāde uz kādreizējā trimdīša likteni, autore ir no Otrā pasaules kara bēgļiem, lai gan  Viedas Skultānes dzīves stāsts gan nav tipisks pārvietotās personas stāsts, varbūt tāpēc, ka Latviju viņa atstāja pavisam maza, un iejušanās jaunajā mītnes zemē vairāk bija viņas vecāku un vecvecāku paaudzes rūpe. Viedas Skultānes zinātnieces karjera Bristoles universitātē izveidojās ilga un veiksmīga, viņa ir vairāku monogrāfiju un zinātnisku publikāciju autore. Un tomēr kādreizējā bēgļa situācijā tas vienmēr ir sarežģīti, kur tad ir “šeit” un kur ir “tur”. “Toreiz ir tagad” savukārt ir stāsts par aizbraukšanu un atgriešanos, kas dramaturģiski satur kopā nupat grāmatā iznākušo Viedas Skultānes dzimtu stāstus. Viņa, kā trīs dzimtu – Verneru, Zariņu un Skultānu – pēctece, pēc Otrā pasaules kara savu dzimteni zaudēja, taču jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas deviņdesmito gadu sākuma viņa ir bijusi klātesoša Latvijas zinātnes aprindās, sniedzot nenovērtējamu ieguldījumu antropoloģijas kā Latvijā jaunas jomas ienākšanā, kā arī mutvārdu vēstures izpētes zinātniskas izpētes stiprināšanā.  Bijusi klāt arī tīri fiziski, Latvijā Vieda Skultāne ir dzīvojusi ilgākus laika periodus, lai arī viņas mājas joprojām ir Apvienotajā Karalistē. Arī šo vasaru Vieda Skultāne pavada Latvijā, es viesojos pie zinātnieces viņas vasaras mājā Tūjā. Intervija sākas palēnām, ar cilvēciska kontakta iedibināšanu, kafijas galda klāšanu, un, protams, stāstiem. Stāstiem, kas šai gadījumā virmo ap Tūjā pirms daudziem gadiem nopirkto māju. Vieda Skultāne patiešām, mūža garumā, gan kā antropoloģe, gan pārvietotās personas traumu dziedējot, mērķtiecīgi strādājusi, lai emocionāli pārdzīvotu, izzinātu iespējamo lielāku ar savu dzīvi saistīto atmiņu areālu, un šīs tiecības mūža garumā rezultāts ir nupat iznākusī grāmata.  Kad pieminēju “ideālo dzīvesstāstu”, ar to domāju prasmi, ar kādu šis dzimtas stāsts iekārtots grāmatā “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur”. Līdzīgi kā zinātniskam izdevumam, tam ir skaidrojošas zemsvītras piezīmes, personu rādītājs, atsauces. No parasta dzīves stāsta, kurā stāstītāja atmiņas mēdz būt miglainas vai neskaidras, šajā mērķtiecīgi ir sameklēti pieminēto personu vārdi, viņu dzīves notikumi ielikti plašākā kontekstā. Grāmatas “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur” apakšvirsraksts ir “vienas ģimenes stāsts”. Viedas Skultānes ģimenē saplūduši trīs dzimtu stāsti. Nekad nesatiktā vectēva Pētera Vernera un viņa sievas Kristīnes stāsts attiecas uz Tūjas apkaimi, “Ķuķu” saimniecību. Kaislību šai stāstā ne mazāk kā Blaumaņa lugās. Zariņu dzimtas stāsts ir liecība par Pirmā pasaules kara laiku, kad laba daļa Latvijas iedzīvotāju bija bēgļu gaitās, ko daudzi arī izmantoja jauna biznesa izveidošanai. Apbrīnojama ir neatlaidība, ar kādu tikai pāris paaudzes pēc dzimtbūšanas atcelšanas, latvieši lauzās pēc turības un izglītības. Mazliet mulsinoši šķiet, ka rakstot tik pamatīgu savas dzimtas stāstu grāmatā “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur”, Vieda Skultāne tajā ir izlaidusi ko būtisku. Savu pašas dzīvi.   “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur” pēcvārdu ir sarakstījusi sociālantropoloģe Agita Lūse, un tajā viņa gan ieskicē Viedas Skultānes lomu tikko atjaunotās Latvijas valsts zinātnē, gan arī pateicas personīgi par mudinājumu pievērsties antropoloģijai.

Arturs Surmovičs stāsta par to, kā viesojies ar lekciju jauno mednieku nometnē "Vanaga acs". Dažādas atziņas, idejas un pārdomas par šo fantastiko pasākumu. Tad mazliet runājam par ētiku - par to, ko darīt un nedarīt ar medījumu - te arī analoģija ar vecmāmiņu. Pēc tam seko diskusija par nāves briesmām - dažādiem nelaimes gadījumiem un kā no tiem izvairīties. Epizodi atbalsta Medību saimniecības attīstības fonds. Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Najpoznatija srpska karatistkinja, svetska i evropska vicešampionka, ali i pravnica, pijanistkinja, pesnikinja, Tanja Petrović, majka dvoje dece Tare i Mateje, duže od 20 godina priprema za život i svet, svoju, i svu decu koja prolaze njenu školu karatea, kroz borilačke veštine, učenje discipline, poštovanja, uz neizmerno negovanje ljubavi prema sportu. Svet virtuelnog, mobilni telefoni, igrice, internet, zatvaraju decu u četiri zida i odvlače ih od parka, igrališta, fizičkih aktivnosti, sporta, a posledice su deca sa motoričkim problemima, nedostatkom samopouzdanja, prijatelja, volje za životom, priča naša gošća. Osim sportista koji moraju biti i pedagozi, ako treniraju decu, roditelji su najvažnija karika, jer oni svojim modelom pokazuju, uče dete da voli sport, da izađe napolje, da se druži, takmiči, postiže uspehe. „Moja Tara imala je šest meseci kada sam je na leđima nosila na proteste tokom bombardovanja, a na rancu bila nalepljena meta. Učila sam ih borbenom duhu od prvog dana života, ali i avanturi, sportu, pokretu. Svuda su išli sa mnom i gledali kako ja to radim, pratili su me. Karate je sastavni deo njihovog života, zbog čega sam presrećna“, priča Tanja. Decu ne treba forsirati na sport, ali ona će sama razviti volju, ako su naučena da tako žive od malih nogu, ako su ih vozili na bicikli, izvodili napolje, sa njima trčali, plivali, skakali u vodu, peli se na drvo. „Meni je mobilni telefon zamena za život, rekao mi je dečak na našem kampu, dok je učestvovao u trci koju smo organizovali. Pitala sam ga kako mu je, da li mu se sviđaju aktivnosti i da li je pomislio na telefon, i to je odgovorio“, kaže Tanja. Deca u današnje vreme su u daleko težem položaju nego što smo bili mi, smatra ona. Oni su nesigurni, uplašeni, roditelji na njih projektuju svoje strahove, misli, osećaje, ne puštaju ih, ne daju im slobodu, pa čak su i dečja igrališta opasana ogradom, a na tlu je mekana podloga, da se ne povrede. „Treba da nauče da se povrede, pa da izbegnu udarac, da osete sve, da istražuju, da su lakomisleni, slobodni, jer deca su, detinjstvo je vreme za to. To pruža park, ulica. Nekad smo svi hteli prvo da budemo šampioni ulice u nekom sportu, a onda se probudi i želja za postoljem na Olimpijadi i prvenstvima“, naglašava Tanja. Ona objašnjava kako deci približiti sport i privoleti ih da treniraju, a i kako treneri uspevaju da dopru do današnje dece. Upozorava na posledice preteranog korišćenja mobilnih telefona kod dece i zamene parka sa četiri zida. Opisuje takođe razliku između načina života dece danas i pre 20, 30 godina. Tanja nas uči osnovnim načelima sporta i života, koje polaznici njene škole svakodnevno ponavljaju, a kojima je naučila i svoju decu. Ona objašnjava i zašto je u sportu važna uloga roditelja, a i kako je sama uspela u ulozi majke. Deca koja su prošla sportsko udruženje „Nippon“ i njihove kampove, treninge karatea, naučila su mnogo od Tanje, mnogi su bili sa njom u školskom uzrastu, a danas joj dovode svoju decu. Dok ih je učila borbi, samopoštovanju, disciplini, priznaje da je i ona od njih naučila najvažniju osobinu ratnika, borca. Naučili su je – strpljenju.

Lai arī ne vienmēr kritiķu cienīts, detektīvam vienmēr bijusi īpaša vieta lasītāju sirdīs, ne velti detektīvi aizvien ir centrālā vietā grāmatnīcu plauktos vai seriālu piedāvājumā. Taču, kā detektīvs varēja funkcionēt Padomju Savienībā, kad noziedzība "nedrīkstēja" pastāvēt? Kāpēc filma "Aveņu vīns" bija tik iecienīta un ko detektīvi stāstīja par padomju laika noziedzības pasauli? Vasara ir atvaļinājumu laiks un, manuprāt, atvaļinājuma labākā formula ir patverties ēnā no kodīgās saules un lasīt labu detektīvu. Un, ja lasīt negribas, tad detektīvu var arī slinki skatīties, jo nu jau aizraujošus noziegumu stāstus kino un literatūras pasaule ražo citu pēc cita gluži kā fabrikā. Atliek vien nobrīnīties, kur autori rod jaunas ierosmes un dažbrīd arī pasmaidīt, kad sižeta līnija un varoņu portretējums aizdomīgi atgādina kaut ko jau reiz redzētu un lasītu. Piedāvajam ielūkoties padomju detektīvu lappusēs un iepazīt, ko tā laika autoru darbi stāsta par noziedzību padomju periodā. Par to saruna ar vēsturnieku, Latvijas Universitātes docentu un Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Mārtiņu Mintauru. "Nekad detektīvromānu rakstnieku nav bijis pārāk daudz, jo tā ir tomēr ļoti specifiska literatūra, kas var šķist lasītājam no malas un varbūt arī dažam labam kritiķim, ka tas ir ļoti vienkārši, ka tur ir gatavas receptes, kuras var izmantot. Tas varbūt ir tieši grūtāk tāpēc, ka vienmēr ir jāizdomā kaut kas jauns, jāizdomā kaut kas, lai nerastos tā sajūta, kuru sākumā pieminējāt, ka es jau to kaut kur esmu lasījis vai redzējis kādā filmā kādu līdzīgu sižeta pavērsieni un tamlīdzīgi," norāda Mārtiņš Mintaurs. "Tāpēc detektīvromāna autoram droši vien ir diezgan grūta dzīve, tev ir ne tikai jāizdomā sižets un notikums, bet arī jāizdomā, kā tu to izstāstīsi, lai tas neatgādinātu kaut ko jau reiz lasītu un dzirdētu." "Andris Kolbergs izmantoja arī, piemēram, reālu notikumu detaļas un fragmentus no reālām krimināllietām, kas tika izmeklētas un atšķetinātas, tāpēc tur arī lasot var just, ka ir zināma tāda autentiskuma piegarša, ka tas nav tikai rakstnieka fantāzijas auglis, pilnīga izdoma, kas varbūt arī ļoti rafinēta un ģeniāla, bet to jūt, ka tas ir konstruēts. Kolbergs joprojām ir interesants un vērtīgs, jo viņa darbos ir tā laikmeta garša diezgan labi jūtama, vērtē Mārtiņš Mintaurs. "Tas, kas atšķir varbūt to padomju perioda detektīvu no citiem detektīviem, arī no tiem, ko mēs šodien lasām, tur nav nekādu sensacionālu noziegumu, kas arī ir pilnīgi dabiski, tāpēc ka uz to, no vienas puses, diezgan stingri raudzījās cenzūra, jo padomju sabiedrībā nevar notikt nekas ārkārtējs, tur nevar būt, teiksim, maniaki vai kaut kādi smagi dzimumnoziegumi, vai kaut kas tamlīdzīgs, par ko mēs šodien lasām ziņās ikdienā un par ko arī gan filmas, gan gan literatūra," turpina Mārtiņš Mintaurs. "Tāpēc tas padomju detektīvs atšķiras ar to, ka tur ir tā pelēkā ikdiena, kurā notiek it kā sadzīviskas lietas, kas noved, piemēram, līdz slepkavībai. Un tad uzdevums tam, toreiz milicijas izmeklētājam, kurš nodarbojas ar šo noziegumu atrisināšanu, ir saprast, kas tad radīja situāciju, kāpēc cilvēks nonāca līdz tam, ka kļuva par noziedznieku. Tas ir tas, kā dēļ tie padomju laika latviešu detektīvromāni ir interesanti, jo tad tu redzi visu to sabiedrības šķērsgriezumu. Kā mēs arī to seriālos redzam un arī detektīvliteratūrā. Lai saprastu, kas tad īsti ir noticis un kādēļ ir noticis, vajag parasti izmeklētājam vai detektīvam satikties ar dažādiem cilvēkiem, un tu redzi visu sociālo vidi, kāda tā tajā laikā bija. Ne tikai vienas grupas pārstāvji, ne tikai viena sociālā slāņa pārstāvji, bet tu redzi tur visu, sākot no sētnieka, kurš ir nejaušais liecinieks kaut kādam noziegumam, beidzot ar to upura vai, vai, vai aizdomās turamā draugu un paziņu loku, kā jau tas kriminālizmeklēšanā notiek. Ejot cauri tām biogrāfijām, tu būtībā ieraugi caur detektīvu visu tā laika situāciju, kā cilvēki dzīvo, ar ko viņi nodarbojas, kādas ir viņu intereses, vēlmes, problēmas un kas rada to nozieguma augsni un noziegumu padara iespējamu," stāsta Mārtiņš Mintaurs. Prāta mežģis – bridžs un šīs spēles vēsture “Es sāku spēlēt bridžu mājās. Mani vecāki spēlēja, viņiem nāca draugi. Visticamāk, tā bija kāda 5. – 6. klase, kad viens cilvēks no tās četrotnes nevarēja tikt vai nevēlējās, un tad vajadzēja ceturto spēlētāju. Tā es tiku ievilkts.” To saka Jānis Bethers, kurš šobrīd ir Latvijas bridža federācijas valdes loceklis, gan Eiropas, gan pasaules bridža federāciju meistars, Latvijas lielmeistars un starptautisks bridža spēlētājs jeb bridžists – tā sevi dēvē bridža spēlētāji. Jau pēc šīs „ievilkšanas” spēlē bridžam nopietnāk viņš pievērsies 8. klasē, kad sācis apmeklēt bridža pulciņu un tas kļuvis par nopietnāku hobiju un sporta veidu. Bridžs ir pasaulē populārākā kāršu spēle, un tās saknes ietiecas jau 16. gadsimtā. Bridžu spēlē četri cilvēki, no kuriem veidojas divi pāri, un spēlei nepieciešamas 52 kārtis. Bridža attīstību plašāk skaidro Jānis Bethers. Bridžs ir spēle, kas pieminēts vairākos literatūras un kinomākslas darbos. Viens no tiem ir Agatas Kristi romāns “Kārtis galdā”. Romāna sižeta pamatā ir mājas saimnieka Šaitana slepkavība viesību laikā, kamēr četri izmeklētāji un četri aizdomās turamie spēlē bridžu. Erkils Puaro pēc bridža partiju pierakstiem spēj atrisināt slepkavības norisi un atrast vainīgo.  Bridžs ir Starptautiskās olimpiskās komitejas atzīts sporta veids. Latvijas bridža federācija ir gan Eiropas bridža līgas, gan Pasaules bridža federācijas biedrs, un abas federācijas rīko čempionātus, kuros Latvija ir aktīvs dalībnieks. Protams, arī Latvijas bridža federācija rīko dažādas sacensības.

Slavimo 15 godina Netokracije u 200. epizodi! Prošlo je 15 godina otkad smo pokrenuli mali blog koji je postao vodeći hrvatski tehnološki medij, ali... koji su nam bili najdraži trenuci? U ovoj epizodi ispitujemo svakog člana Netokracije koji im je najveći top i flop ovih prvih 15 godina!_______________0:00 Uvod1:11 Mijina trauma zvana IBB4:30 Kako je IBB-ov "cut-out" živio život10:55 Zašto je Tena dala otkaz?13:30 Najbizarniji trenutak na konferenciji15:40 Borimo se za ravnopravnost žena u IT-ju i ovako su na napadali17:50 Zašto smo recenzirali usisavač?20:10 Kako je nastala Netokracija Srbija?22:05 Stvorili smo vjerne zajednice u dvije države24:30 O prvom velikom poslovnom uspjehu28:45 Nekad smo se pitali je li bolje da smo ovce čuvali31:10 AMK nije shvatila ozbiljno Netokracijinu ponudu za posao35:00 Antonija je doslovno bila SVE u Netokraciji 40:00 Razni Netokracijini projekti koji su obogatili domaću IT zajednicu43:00 "Zašto zovemo IBB-a na konfu? Što je on napravio u životu?"47:45 IBB je došao na sastanak s japankama51:15 Roastanje IBB-a se nastavlja

NF 15 HAJI - AGEN TRAVEL NAKAL AKAN DITINDAK TEGAS JIKA NEKAD BERANGKATKAN HAJI NON VISA #LiputanHajiElshinta2024 #Haji2024 #MCH2024 #KemenagRI

"Atsperes" studijā ciemojas Latvijas Nacionālā teātra "bezkaunīgais vecis" Juris Lisners. Pieklājīgi runājam par teātri un šodienas sajūtām, jaunības draugiem un vaļaspriekiem...  Gunda Vaivode: Juri, cik liela nozīme ir vietai, kurā tu esi piedzimis un uzaudzis? Juris Lisners: Man liekas – izšķiroša. Jo mēs, bērzainieši, uzskatām Cēsīs, ka tā ir pati galvenā vieta Cēsīs, jo tā ir parku zona. Kādreiz tā bija mazliet norobežota no lielajām Cēsīm. Mēs uzskatām, ka tā ir elitāra vieta Cēsīs. Un joprojām tāda intelektuāla sala. Jā, nu… Tas ir tāds nacionāllokālpatriotisms. Bet nu – tādi mēs bijām, un tādi mēs paliekam. Un kur tad jūs to teātri spēlējāt – visi četrīši – tu, brāļi Žagari un Māris Pūris? Cēsu kultūras namā. Brāļi Žagari un it sevišķi Māris Pūris tolaik bija lielākās zvaigznes. Es tur biju perifērākais no visiem. (smejas) Viņi mani iesaistīja šajā avantūrā, kas beigu beigās izrādījās par mana mūža darbu. Vienā intervijā tu stāstīji: būdams vēl skolnieks, reiz esi atbraucis uz Rīgu un restorānā "Kamielis" ieraudzījis Ģirtu Jakovļevu. Pēc tam aizbraucis atpakaļ uz Cēsīm, stāstījis par to, un neviens tev nav ticējis. Tagad jaunieši sociālajos tīklos redz visu, un diezin vai viņiem maz var būt kāds pārsteigums. Bet par ko tu šodien pabrīnītos, ja kādu satiktu? Kas tas varētu būt par cilvēku? Domāju, ka arī mani ir skāris tas pats jaunības kults, jo es laikam ne par ko nebrīnītos. Jo, teiksim, Sjūzenu Sarandonu esmu redzējis tuvāk nekā tevi tagad, Deividu Boviju drusku tālāk esmu redzējis, un Kristapu Porziņģi arī esmu redzējis – viņš man nāca pretī. Raimonds Pauls ir ar mani runājis un arī viens otrs prezidents. Tā ka būtībā nav [nekā tāda], kas mani varētu tā ļoti pārsteigt. Pavisam nesen pirmizrādi piedzīvoja Gata Šmita iestudētā Anšlava Eglīša komēdija "Bezkaunīgais vecis", kur tev ir galvenā loma – esi vienskaitļots, atšķirībā no iepriekšējā iestudējuma. Nacionālā teātra mājaslapā pie izrādes publicēti daži uzvedinoši jautājumi, kas man šobrīd prasās atbildami. Cik alus kausu dienā drīkst izdzert, sasniedzot 65 gadu vecumu? Tik daudz, cik gribas, bet lai netraucētu citiem un nezaudētu jēgu. Vai jaunas brilles ir greznība? Nu jau jā... Jaunas labas brilles.  Un cik gadu vecumā vajadzētu pārstāt vadīt automašīnu? Tas arī ir diskutējams jautājums... Tu, starp citu, taču arī vadi auto? Jā, turklāt esmu šofera dēls. Atceros, kā mans tēvs 75 gadu vecumā, būdams profesionāls šoferis, jūtami zaudēja savas iemaņas tieši vecuma dēļ. Jo viņš bija ideāls šoferis, profesionālis! Un 75 gados viņš sāka braukt jūtami sliktāk. Tā kā tā ir tēma, kas būtu apskatāma. Tavs priekšgājējs tavā lomā šajā izrādē ir tavs skolotājs Alfrēds Jaunušans, kura kursu tu konservatorijā arī pabeidzi. Kas ir svarīgākās lietas, ko viņš tev iemācīja? Gandrīz viss, ko tagad daru uz skatuves un dzīvē, ir saistīts ar viņa dotajām pamācībām. Viena no pamācībām, ko mēģinu pielietot, ir šāda: ja gadījumā intervijās man prasa, ko es ar šo lomu esmu gribējis pateikt, tad Jaunušans mācīja, ko lai atbild: atnāciet uz izrādi, paskatieties, un to, ko jūs redzējāt, to es arī gribēju pateikt! Līdz ar to bieži vien, klausoties savas kolēģu intervijas, kurās tiek stāstīts par mīļāko lomu, sak', mana mīļotā loma ir Jegors Petrovičs, un es tajā atradu tur tādus un šitādus dziļumus... Es mēģinu no tādiem tekstiem izvairīties, jo maz kurš skatītājs zina, kas ir Jegors Petrovičs, vai ne? Un nezina to lugu, varbūt pat nav redzējis izrādi. Līdz ar to mēģinu no šāda veida jautājumiem veikli izvairīties. Starp citu, kuri aktieri bija tavā kursā?  Ināra Slucka, Dace Bonāte, Ilze Rūdolfa, Juris Rijnieks, Dainis Porgants, Jānis Reinis, Dzintars Belogrudovs. Mēs bijām "zelta kurss", kas diemžēl neizturēja juku un nabagu laikus un no talantīgā kursa mūsu teātrī esam palikuši tikai Dace, Ināra un es. Atceros, ka jūsu kurss bija ļoti spēcīgs jau konservatoriju beidzot – [uz jums skatījās] ar lielām cerībām. Tas bija arī laiks, kad teātros neienāca milzum daudz jaunatnes kā tagad. Teātrī ienācām pēc gandrīz desmit gadu pārtraukuma, līdz ar to mums tika ļoti liela uzmanība. Uzreiz bija visa prese, par mums interesējās, mēs bijām notikums Latvijas kultūras dzīvē. Tagad tie laiki ir pagājuši. Tagad teātrī iekšā un ārā staigā ļoti daudzi jaunie aktieri. Vienkārši laiki ir mainījušies. No Lāčplēša līdz Pumpišam, no varoņiem līdz humoristiskiem puišiem un lēnprātīgiem večiem –  ka jaunībā, piemēram gribas visu – un tad paķer arī to, ko nevar. Ar dziedātājiem tā notiek nereti, bet kā ar aktieriem un ar tevi pašu?  Es vienmēr esmu bijis diezgan piezemēts. Nekad neesmu īpaši kārojis kādu lomu. Kas man ir trāpījies, to esmu spēlējis, un es iemīlu to lomu, kas man tiek piedāvāta. Bet vai bijis arī kas tāds, kas bijis par grūtu? Piemēram, dziedātāji šad un tad grēko šajā ziņā, ka paņem kaut ko, kas vēl nav viņu profesionalitātei un attīstībai piemērots. Latiņa paņemta par augstu.  Tas jāprasa skatītājiem, jo [pašam šķiet, ka] ir veiksmīgākas, mazāk veiksmīgas lomas. Atkarīgs arī no tā, kādā iestudējumā tu esi, ar ko strādā kopā – tur ir vairāki faktori. Tas nav tā, ka "augsto do" nevari izdziedāt tāpēc, ka vēl neesi tam gatavs. Piemēram, Romeo es neesmu spēlējis. Bet būtu gribējis? Nē, tāpēc jau es saku – man nav bijušas sapņu lomas, ja nu vienīgi vienmēr, arī jaunībā, esmu sapņojis, ka varētu nospēlēt Ābramu izrādē "Skroderdienas Silmačos"… Un tas sapnis nu ir piepildījies! Jā, tas tā ir. Un atnāca laikā – tieši tad, kad biju tam gatavs. Esmu dikti priecīgs par šo lomu. Tu nupat pieminēji vārdu "kopā", un tas ir vārds, kas pēdējā laikā tiek lietots ļoti bieži. Tas ir gan modes vārds, gan arī pēc būtības lietots vārds, jo arī radio mūs uz to mudina – darīt lietas kopā un nesēdēt vairs vienam savā cellē. Teātrī jau tas ir pavisam normāli, jo tā ir tik sintezējoša māksla, kur satiekas viss. Tomēr gribu vaicāt: cik tavā darbā ir kopā darīšanas, un cik daudz tev ir vientulības, strādājot pie lomas?  Gan – gan. Pirms nākt kopā, ir jāpaveic mājasdarbi, un tie nu gan jādara vienam pašam, lai tu būtu gatavs strādāt ar saviem kolēģiem, lai tu viņus neapgrūtinātu un neierastos uz sarunu ar viņiem kā balta lapa. Tev jābūt gatavam. Tā ir cieņa gan pret materiālu, gan pret darbu, gan pret kolēģiem.  Ko tu dari vēl bez tā, ka izlasi lugas materiālu? Daudz domāju, iedziļinos sevī. Kas ir mūsu profesijas galvenā lieta? Ja nevari kā aktieris iekāpt smilšu kastītē, kopā ar bērniem rakņāties, paņemt mazu sērkociņu kārbiņu un teikt, ka tas ir tanks, kas šauj un tā tālāk – ja tev nav šīs spējas, naivitātes pakāpes – tev nav vietas profesijā. Tev jāiet projām. Ir jāmāk rotaļāties arī sirmā vecumā. Mazliet jābūt bērna prātā. Kādreiz iznāk tik atklātas sarunas arī ar jaunajiem kolēģiem? Droši vien, ka nē. Jaunos īpaši neinteresē mūsu viedoklis. Bet, ja man pajautātu, es labprāt pastāstītu, kā es domāju, kā man tas rādās un mālējas. Bet jaunie iet savu ceļu. Kostīmi, grims, scenogrāfija, mūzika – visam jāsaskan… Man, piemēram, ļoti gāja pie sirds “Bezkaunīgā veča” vizualizācija – Mārtiņa Vilkārša skatuve un Bertas Vilipsones kostīmi. Bet, vai tev ir gadījies arī iekšēji disharmonēt ar piedāvāto ārējo risinājumu? Tu tomēr pēc horoskopa esi Jaunava, visam jābūt sakārtotam. Pieņemu, ka tas tev varētu arī traucēt.  Mēdzu būt diezgan kašķīgs šajos jautājumos. Bieži vien man ir gluži vienalga, bet reizēm kļūstu arī sīkumains, kas laikam Jaunavām ir raksturīgi – ja pieķeros kādam sīkumam, nelaižos vaļā, kamēr tas netiek izpildīts. Bet kā tu jūties jaunās izrādes skatuves telpā? Mārtiņš Vilkārsis – tas ir vārds pats par sevi. Tas vispār neprasa nekādus komentārus. Mārtiņš šodien ir numur viens Latvijā savā profesijā. Mārtiņš ir Mārtiņš. Tu vienkārši skaties un brīnies, kā viņš visu redz.  Bertai Vilipsonei arī jau ir maza pieredze.  Nav pirmā reize, kad ar Bertu strādājam kopā. Berta ir ārkārtīgi burvīgs, patīkams cilvēks. Viņa ļoti maigi māk panākt to, ko grib. Skatoties acīs, jūtu, ka viņa mani māna, bet tas notiek tik burvīgi, ka es viņai to piedodu. Saku – jā, Berta, tev ir taisnība, es vilkšu šīs kurpes, man tās tīri labi patīk! Kaut arī pirms tam tās man nepatika. (smejas)  Bet kurpēm uz skatuves jābūt ērtām, vai ne? Tās arī ir ērtas, tikai gribēju citu fasonu. Bet nu – Berta to māk tik smalki panākt.. Tas arī jāmāk.  (..) Mēs šobrīd it kā dzīvojam savu mierīgo dzīvi, kaut zinām, ka pavisam netālu ir karš. Un arī pirms šī raidījuma dzirdējām, ka radio viļņos mūs visu laiku mazliet tā kā brīdina vai mudina būt gataviem X stundai. Vai tu arī par to domā? Visu laiku... Būtībā tas traucē man darbā, tas traucē man dzīvē, tas ēd mani kopā… Domāju par to visu laiku. Tāpēc bieži vien ir grūti mācīties vārdiņus [lugai]. Naktī aizmiegu, klausoties šīs tēmas Youtube. Smagi runāt par to... Un smagi man ir nevis par krieviem, kas uzbrūk, bet par tiem, kas var palīdzēt, bet nepalīdz. Tas mani visvairāk tracina un arī baida – ka kāds dara visu, lai nepalīdzētu. Var, bet neizdara. Un tad, kad mēs sakām, ka esam drošībā – mūs  sargā Piektais pants un tā tālāk –, esmu skeptisks. Ļoti. Man ir smagi par to runāt, bet domāju, ka kristīgā pasaule varbūt dzīvo savus pēdējos pārdesmit gadus – tik tālu acīmredzot esam degradējušies, ka mūsu laiks vēsturē beidzas. Ceru, ka kļūdos, bet manī ir ļoti daudz pesimisma.  Tomēr vienmēr jādomā uz to labo... Jādomā, jā. Bet optimismam lielas rūmes šobrīd nav atstāts, tāpēc ir jābūt gataviem, ka ziepes var būt un ka tev tā plinte būs jāņem padusē. Ir jābūt gataviem. Tas var notikt strauji… Nezinu, kurš par tevi to ir teicis – ka tevi ir grūti pārliecināt par to, kam mūža garumā esi radis pats savus pierādījumus, un gods tev ir augstā vērtē. Kas ir tavi goda postulāti? Mans princips ir – ja nevari izdarīt labu, vismaz nedari sliktu.  Tas nav maz. Jā. Mēģinu pēc tā principa dzīvot. Vai nu man tas izdodas, vai neizdodas, to lai citi saka, bet tā es sev pats esmu iestāstījis – runāt var viskautko, bet tu nedrīksti darīt sliktu.  Paturēsim to prātā! Nopietni mēs savu izklaidējošo raidījumu pabeidzam, bet tādā pasaulē šobrīd dzīvojam.  Cerēsim, ka notiks brīnums un mēs varēsim vairāk smaidīt, vairāk priecāties un mums būs jādomā tikai par jaukām, gaišām lietām, nevis par to, kas apkārt – melns, tumšs. Tāpēc, mīļie draugi, ejiet vēlēt! Neesiet slinki, neesiet lecīgi, neaizbildinieties ar visādiem sīkumiem, vienkārši aizejiet un izdariet – izpildiet savu pilsoņa pienākumu! Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā LSM.LV.

Pagi di Sinar akan menyinari pagi anda, setiap Isnin hingga Jumaat, 6 pagi - 10 pagi!

Stāsta dzejnieka Gunara Saliņa meita, aktrise, dziedātāja un mūziķe Laila Maria Saliņa Mans tēvs, "Elles ķēķa" dzejnieks Gunars Saliņš, labprāt atdzejoja Rainera Marijas Rilkes jeb Rainer Maria Rilke dzeju. Speciāli uzsveru vārdu "Maria", jo tāds tas ierakstīts arī manā pasē: "Maria", nevis "Marija" ar "j". Tas speciāli izvēlēts kā mans otrais vārds, jo Gunara tēva māte bija Marija, taču mans tēvs ļoti mīlēja arī Rainera Marijas Rilkes darbus. Bērnam tas, kā viņš ir uzaudzis – tā ir viņa realitāte, tas ir vienīgais, ko tu zini. Domāju, ka būtiskākais mums, bērniem, tik ļoti nebija tas, ka tētis bija dzejnieks, bet drīzāk tas, ka mājās runājām latviski, centāmies uzturēt savu latviešu valodu – tēvam kā dzejniekam tas bija svarīgi, mums kā ģimenei tas bija svarīgi, un arī visai trimdas sabiedrībai tas bija svarīgi. Tamdēļ bija latviešu svētdienas skola, kori, nometnes, baznīcas – viss kaut kas! Tas, ka tētis bija dzejnieks, man kā bērnam saistījās ar to, ka mūsu mājās bieži bija saviesīgi vakari: viņš bija tik šarmants un draudzīgs, ka pie mums bieži ciemojās gan mākslinieki, gan literāti – visvisādi draugi. Par Gonku tēti sauca jau viņa bērnībā, un tā viņu sauca arī mani draugi. Pie tā jau bijām pieraduši. Protams, kā bērni mēs viņu saucām par tētiņu vai tēti, bet pusaudža gados, īpaši tad, kad bijām jau tādā vecumā, kad varējām būt kopā arī sabiedrībā un pārrunāt dzīvi, viņš speciāli teica – sauciet taču mani par Gonku! Toreiz par to neiedomājos, bet man tagad saka, ka tas "gonkot" ir tā kā steigties. Tā ir interesanta asociācija, jo tētim ļoti patika ātri braukt ar mašīnu. Vispār viņa temps bija tāds, ka arī staigājot viņš diezgan bieži ar savu ātro staigāšanu reizēm sasita pieri... Jā, viņš bija tāds "gonkotājs". Dzejošana viņam bija viss: tā bija viņa dzīves uztvere, brīdis, kad tu tā kā visu sakoncentrē savā būtībā. Tēvs atdzejoja Viljamu Šekspīru, Frīdrihu Helderlīnu, Johanu Meierhofu Helderlīnu, Georgu Trāklu, Bertoltu Brehtu un daudzus citus autorus. Viens no viņa beidzamajiem atdzejojumiem bija mana brāļa mācītāja Lara Saliņa teksts. Ik pa laikam, kad tēvs izlasīja kādu Rilkes dzejoli, kas viņam īpaši patika, tas viņu mudināja censties atrast atbilstošus vārdus latviešu valodā. Nekad netiku viņam to prasījusi, tāpēc tagad varu tikai pilnīgi brīvi aizdomāties kā viņa meita: es pati bieži koncertēju latviešu trimdas sabiedrībai Amerikā, Kanādā, Eiropā, un trimdas sabiedrība ļoti bieži gribēja dzirdēt dziesmas latviešu valodā, jo viņiem tā visa trūka, tāpēc mans tēvs bieži un labprāt iztulkoja dziesmu tekstus, lai varētu tās dziedāt latviski. Manuprāt, tas viņam bija gandrīz vai tāds mājas uzdevums, ko viņš darīja ar lielu prieku: man šķiet, dzeja viņam bija kā spēlēšanās ar vārdiem, ar ritmiem – šis  process viņu pacilāja, iedvesmoja, aizrāva gandrīz vai tādā mazliet zinātniskā veidā – kā tu vari paņemt vienu tekstu, kas skan vācu valodā, un tad izdomāt, kā to varētu pateikt latviski. Tā bija tāda kā rotaļāšanās. Un vēl tētis bija ļoti labs klausītājs: īpaši pusaudža gados, kad tā kā gribējās noslēpt savas emocijas un privāto dzīvi, apsēdies viņam blakus, un viņš varēja no tevis to visu izvilkt...  *** 21. aprīlī dzejniekam GUNARAM SALIŅAM (1924–2010) – 100! "Jādzejo tas, kā nav, tas, kas mēs gribam tapt. Jādzīvo ar dzeju, gleznām un mūziku tad, kad jūtas, ka dzīve ir kļuvusi par šauru," teicis dzejnieks Gunars Saliņš. Dzimis Dobelē, skolojies Naudītē, Jelgavā, vēlāk Amerikā, izgājis bēgļu nometņu laiku Vācijā, kad kļūst skaidrs – tapis spilgts dzejnieks, kopš 1950. gada Gunars Saliņš dzīvoja Ņūdžersijā, Glenridžā. Otrpus Hudzonas upei, kur Ņujorka, Manhetena ar Elles ķēķi (Hell`s Kitchen). Uzaudzis ar vecmammas senajām gudrībām, pasakām un dainām, dzejā kopāsaaudis latviskās saknes ar pasaules plašumu, modernizējis latviešu dzeju, kuras galvenā īpatnība – vizuāli spilgts, simboliski ietilpīgs dzejas tēls un emocionāli spriega, kustīga vēstījuma intonācija ar negaidītām, vizuāli žilbinošām asociācijām. Ņujorkas steidzīgums viņā raisa ilgas pēc laukiem – apmežosim Ņujorku. Taču, neraugoties uz pasaules pilsētas trauksmainumu, raibo ņirbu, Ņujorkā Gunars Saliņš jutās kā zivs ūdenī, pilsēta deva brīvību, plašuma apjautu, impulsus. Viņa dzeja apkopota trīs krājumos – "Miglas krogs un citi dzejoļi" (1957), "Melnā saule" (1967), "Satikšanās" (1979), izlasē "Satiksimies Miglas krogā pie Melnās saules", grāmatā "Gunara Saliņa iedvesma no Naudītes līdz Elles ķēķim un 33 dzejoļi – itin neseni" (1997) un divos "Rakstu" sējumos (2006, 2023), kur vienviet rodama visa viņa literārā daudzveidība. Saņēmis godalgas un nedalītu lasītāju un dzejas klausītāju mīlestību. "Miglas kroga laikos bijām klejotāji un meklētāji. [..] tika joņots no dienas malas uz otru. Pa miglu un tumsu, uguņiem un lietū... Ne tik daudz, lai ko atrastu, kā pašas meklēšanas dēļ," teicis pirms vairāk nekā pusgadsimta. Arī 21. gs. dzejas lasītājs var meklēt Gunara Saliņa dzeju, meklēt to, kas atrasts, un to, kā veidojas dzejas gleznas, kā dzeja skan. Viņš prata apburt ar savu vārdos tverto noskaņu, pasaules redzējumu, rotaļību un nopietnību vienlaikus. Viņa tumšajās acīs dzirkstīja dzīve, pasaule un sirsnība. (Filoloģijas doktore, literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe)

Tēlnieks Roberts Diners, kura piemiņai Mākslas stacijā "Dubulti" radīta izstāde "Pasaule manos sapņos", ir šīsdienas Kultūras rondo galvenais tēls, kura pasauli atklājam kopā ar mākslinieci Liliju Dineri un kuratori Ingu Šteimani.   "Uzskatu, ka visu Roberta daiļradi raksturo vieglums. Tas ir tāpēc, ka tur nav šīs zinātniskās pētniecības aspekts, ko mēs varbūt domātu, kas piedien laikmetīgai mākslai," vērtē Inga Šteimane. "Roberts strādāja intuitīvi un būtībā viņš nekad neaizslēdza to bērnišķīgo pasauli. Viņš nekad to neaizslēdza un nekad no tās nenorobežojās. Nekad nekļuva par krasi laikmetīgu sociālu domātāju, sociālu būtni, viņš vienmēr palika saistībā ar šiem dziļajiem arhaiskajiem slāņiem. Manuprāt, viņam pašam pat neradās jautājumi, ka tā nevarētu būt. Tas var būt radīja interesi apkārtējos, tajos, kas vairāk kļuvuši par racionālām, zinātniski pētošām būtnēm. (..) Tas radīja zināmu izbrīnu, kā viens mākslinieks, viens cilvēks var tik brīvi dzīvot šajā paplašinātajā realitātē, kādā, es uzskatu, dzīvoja Roberts. Tas savā ziņā radīja piesardzību - vai tā var būt? Kur tad ir mūsdienu cilvēka saspringtība, visas racionalizētās un konceptualizētās kolīzijas?"  Pērn pāragri aprāvās tēlnieka Roberta Dinera (1977–2023) dzīve. Mākslinieks dzīvoja Jūrmalā un vietējiem bija labi zināms ar skulptūru izstādēm pludmalē. Roberta Dinera piemiņas izstāde "Pasaule manos sapņos" no 15. marta apskatāma mākslas stacijā "Dubulti" un piedāvā hronoloģiski plašu darbu klāstu. Te būs gan košās un krāsainās deviņdesmito gadu vaska skulptūras, gan divtūkstošo gadu miniatūrās bronzas un fotogrāfijas, gan episka karam veltīta instalācija, kā arī kopā ar Liliju Dineri veidotās seno literāro pieminekļu ilustrācijas. Izstādi papildina videohronikas. Roberts Diners veidoja tēlus, kuros cilvēks, dzīvnieks, senie arhetipi un mūsdienu asociācijas saplūst vienotā mistērijā. Tie ietver laikmetīgo ekoloģisko vēlmi līdzsvarot cilvēku un citu pasaules iemītnieku dzīves. Darbi ir kritiski pret cilvēka egocentrisko dominanci. Formas ziņā Roberts Diners izkopa miniatūru, kurā saskatīja monumentālismu. Tāpēc nereti skulptūras papildina autora fotografēti attēli ar tēlu fotopalielinājumiem. Roberts Diners sacījis: "Radot mākslas darbu, iedvesmu gūstu senajā mākslā, kurā atspoguļojas mitoloģiskā domāšana. Apvienojot mītus ar manu personisko dzīves pieredzi, izveidojas jauns mīts." Izstādes kuratore ir Mākslas stacijas "Dubulti" vadītāja Inga Šteimane. Viņa veidojusi arī Roberta Dinera pirmo personālizstādi Latvijā "Cilvēkzvēru noslēpumainā dzīve" 1998. gadā.  Izstādes atklāšana notiks 15. martā pulksten 17. Gaidāmas arī ekskursijas izstādē - 16. martā pulksten 14 un 17. martā pulksten 14. Turpmākās ekskursijas 14. aprīlī pulksten 14 un 12. maijā pulksten 14. Izstāde "Pasaule manos sapņos" Mākslas stacijā "Dubulti" būs aplūkojama līdz 12. maijam.

ZAYAN Pagi menerima panggilan daripada bekas peserta Akademi Fantasia, Akma Abdullah, yang berkongsikan pengalaman tentang kisahnya yang berhenti bekerja.

Pred vama je nova epizoda podcasta Snaga uma, koju smo posvetili neophodnom razgovoru sa psihološkinjom i psihoanalitičarkom Vesnom Brzev-Ćurčić. o seksualnim traumama stečenim u ranom detinjstvu, o životu uz potisnuta sećanja, o osvešćavanju traume, zaceljenju, ali i podršci koja može mnogo da znači. Kako se dogodi da deca ne kažu roditeljima da im se desilo nešto što im nije bilo prijatno? Koje slabosti dece zloupotrebljavaju predatori? Kako možemo nesvesno da pogrešimo u razgovoru sa žrtvama nasilja iz svog okruženja? Najzad, šta nas čini osobom od poverenja u životu i okruženju nekoga ko živi sa traumom? Nekad mogu proći i decenije dok neko ne oseti da je trenutak da progovori o preživljenoj traumi. Kako razumevanje okruženja neizmerno može da pomogne na tom putu oslobađanja, epizoda koju smo pripremili nije namenjena samo onima koji su preživeli nešto o čemu ćute, već svima koji žele da budu vredni poverenja onih koji su nekad bili jako povređeni.

Kultūras rondo saruna ar mūžam možo, neatkarīgo un brīvprātības pilno aktieri un ceļotāju Jāni Jarānu, ar kuru runājam gan par nupat uz ekrāniem nonākušo Elzas Gaujas filmu "Pastkarte no Romas", kur Jānim atvēlēta teju galvenā – seniora Ernesta – loma, kā arī par neatkarīga aktiera dzīves reālijām kopumā. Smeldzīgs, bet gaišs divu senioru mīlas stāsts ir Elzas Gaujas jaunā spēlfilma "Pastkarte no Romas". Galvenās lomas – Alvīni un Ernestu – tajā atveido lieliskie aktieri Indra Burkovska un Jānis Jarāns. Viņi iejūtas precēta pastnieku pāra lomā, kuru attiecībās sāk ielauzties Alvīnes strauji progresējošā Alcheimera slimība. Bet Alvīnes mūža sapnis turpina būt ceļojums uz Romu, ko Ernests viņai savulaik apsolījis. "Nekad neesmu aicināts uz kino lomām, jo esmu televīzijas aktieris, "Imanta - Babīte", kur tev jābūt  ķēmos, tādos tēlos. Skatoties, kā mani kolēģi kino, ir grūti. Tad pateicoties... gribu lielu paldies pateikt Elzai Gaujai, ka viņa manī saredzēja šo nopietno. (..) Viņai par mani nebija nekāda priekšstata, ko esmu darījis līdz tam, jo dzīvoja Francijā, tā dzīve bija iegrozījusies," sarunā atzīst Jānis Jarāns. "(..) Un viņa vienmēr man pienāca - varbūt tā bišķi paņem uz leju, jo man ir teātra skola - bišķi pārspīlēt, skaļi, precīza dikcija." Šobrīd Jānim Jarānam ir vairākas kino lomas, viņš filmējies seriālā "Pansija pilī", kā arī vēl topošajā seriālā "Padomju džinsi" "Es jau kino neko neesmu spēlēji, bijušas mazas epizodītes," atzīst Jānis Jarāns. "Pēdējo divu gadu laikā. Elza Gauja atvēra durvis un iestūma mani šajā kino pasaulē, pēkšņi uzreiz pie lielām lomām, tūlīt būs arī "Padomju džinsi".    Arī iepriekš par filmu esam stāstījuši Kultūras rondo:  

Līdzās eParakstam, Smart-ID turpmāk būs kvalificēts elektroniskās identifikācijas līdzeklis. Tomēr šī rīka lietošanas vienkāršība ir radījusi iespēju interneta krāpniekiem nozagt prāvus līdzekļus no Latvijas iedzīvotāju virtuālajiem maciņiem. Par Smart-ID drošu lietošanu saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro "SK ID Solutions" Latvijas filiāles vadītāja Sanita Meijere un programmētājs, tehnoloģiju entuziasts Elviss Strazdiņš. Klausītājs atsūtījis stāstu par to, ka viņš ievietojis sludinājumu portālā, ka pārdod trauku mazgājamo mašīnu un pircējs pieteicies, solot pārskaitīt maksājumu. Kad tas apstiprināts, krāpnieki bija tikuši klāt kontam. "Klasiska shēma," komentē Elviss Strazdiņš. "Vienīgais, ko es varu ieteikt, ir lasīt tiešām, kas notiek ekrānā. Izstāstīšu shēmu: ieliek cilvēks sludinājumu portālā, viņam uzraksta kāds ļoti ieinteresēts cilvēks. Bieži vien viņus var atšifrēt pēc tā, ka viņš ir pārāk ieinteresēts. Tu vari viņam pat eksperimentālā kārtā uzrakstīt, ka tu pēkšņi pārdomāji un dubulto cenu. Un parasti tie krāpnieki ir tik uzmācīgi, ka viņi pat pieņems dubulto cenu. Nākamais solis –viņi prasa iedot kartes datus, lai it kā pārskaitītu naudu un tad viņi aizsūtīs kurjeru pakaļ precei. Cilvēki iedod kartes datus. Viņi saka: tagad jums vajadzēs apstiprināt to naudas pārskaitījumu it kā jums savā internetbankā, bet patiesībā tā nauda iet pretējā virzienā. Nevis jums pārskaita uz karti, bet jūs pārskaitiet prom. Cilvēks ātrumā ierauga - jā tur cipari ir tādi, kādus viņš nosauc, uzspiež apstiprināt. Īstenībā viņš apstiprina aizskaitīt prom naudu." "Nekad jums uz karti neviens nepārskaitīs naudu. Tāpēc šis jau ir viens no daudziem sarkanajiem karogiem, kas šajā situācijā – nekad nedodiet savus karšu datus kādam," atgādina Elviss Strazdiņš. Vai potenciāli ir kaut kas jāmaina lietotājām, ja SmartID ir kā interneta bankas autentifikācijas līdzeklis, lai to varētu izmantot kā eparakstu? "Ja ir kvalificētā versija, nekas nav jāmaina, ja ir bāzes versija jeb zaļā versija,  aplikācijas fons ir zaļā krāsā, tad ir jāizvēlas iespēja atjaunot līmeni vai pārveidot uz augstāku un jāveic telefonā biometriskā reģistrācija. Tad tiks iegūts līmenis, ar kuru var parakstīt dokumentus. Tas, kas ir bāzes jeb pamata, kas Latvijā ir palicis ļoti maz, tas neļauj parakstīt dokumentus ar kvalificētu elektronisko parakstu un neļauj ieiet citās vietnēs, izņemot internetbanku. Tas ir paredzēts tikai internetbankai," norāda Sanita Meijere. Viņa skaidro, ka pāreja ir ļoti vienkārša, ja ir labs interneta pieslēgums un labs apgaismojums, lai varētu fiksēt biometriskos sejas datus ar tālruņa kameru. Vēl runājot par drošību, Elviss Strazdiņš, atstāstot veikto eksperimentu ar utilizēšanai nodotiem tālruņiem, mudina pirms to izmešanas iztīrīt visus datus. "Tāpēc, cilvēki, pirms jūs utilizēt savas ierīces, iztīriet tās," aicina Elviss Strazdiņš.

Unatoč stabilnim ekonomskim pokazateljima, niskoj stopi nezaposlenosti i realnom rastu plaća, percepcija kod dobrog dijela njemačkog društva je da se nekada u ovoj zemlji živjelo mnogo bolje. Prikazivanju stanja u Njemačkoj u negativnom svjetlu pridružuju se i mediji u regiji jugoistočne Europe. No koliko ovom pesimizmu zaista ima temelja u stvarnosti? O tomu u ovom podcastu Nenad Kreizer razgovora s uglednim hrvatskim ekonomistom Damirom Novotnyjem i kolegom Sašom Bojićem. Von Nenad Kreizer.

Stāsta Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja Izglītības programmu kuratore Agrita Pore Šogad Ansim Cīrulim 140. dzimšanas diena. Meistara laikabiedri aizsaulē, bet viņu rakstītais arvien rosina atcerēties mākslinieku kā izcilu lietišķās mākslas un dizaina nozares pamatlicēju, gleznotāju un neparastu personību. Savulaik mākslinieka dēls Aivars Cīrulis man uzticēja savus atmiņu pierakstus. Tie līdz šim nav publiskoti.  Ansis Cīrulis audzis ģimenē, kurā rūpes par tuviniekiem bija agri ieaudzinātas. Studiju gados no Pēterburgas, Parīzes un citām pilsētām rakstītajās vēstulēs mājiniekiem izskan pamudinājumi neaizmirst rakstīt un rakstīt: "Es tikai vēlētos, kaut jūs atrakstītu man garu, garu vēstuli un pastāstītu sīki jo sīki par visu, kā jums tur mājās iet, ko dariet un kā dzīvojiet."  1920. gadā Ansis Cīrulis nodibina savu ģimeni – salaulājas ar skolotāju Sofiju Veisu. Viņš gan esot baidījies, ka ģimenes dzīve ierobežos radošo darbu un personisko brīvību, bet tas izrādījies velti: Sofija labi sapratusi un atbalstījusi mākslinieku, pati  uzņemdamās rūpes par māju un bērniem, kaut arī nebija viegli drīz pēc laulībām samierināties ar Cīruļa mākslas studijām Parīzē. Kādā vēstulē Sofijai mākslinieks rakstīja: "Es nevaru tik šauri, man vajag plašuma, vajag skaistuma, vajag tāles un pārtraukumu dzīvē... Te es esmu visu dienu ārpus mājas, muzejos, uz lekcijām, akadēmijā jeb staigāju pa ielām un dažreiz nosēžos kafejnīcā. Vienmēr cenšos vairāk redzēt, dzirdēt, uzņemt. Muzejos es taisu dažas piezīmes atmiņai un vienu otru lietu uzzīmēju burtnīcā, lekcijās klausos uz mākslu attiecīgas lietas, tas arī lai valodu mācītos, akadēmijā zīmēju uzmetumus pēc modeļa. Arī pa ielu ejot, reizēm taisu sīkus uzmetumus, tas tā būtu viss. Ja vēl lasu avīzes, dažas grāmatas u.t.t. Enerģija iztērēta tiek daudz un darīts tiek kaut kas, bet tas vēl nav tas darbs, kuram jātiek darītam. Es ceru, ka ar laiku nāks arī tas. Galvenām kārtām es gribu pastudēt seno grieķu un orientāliešu darbus, man derīgāko uzzīmējot, lai labāki saprastu un atminētu. Man liekas, ka priekš manis tur daudz kā derīga, saprotams, formas un kompozīcijas ziņā. Kas attiecas uz pašu gleznu taisīšanu, tad to var arī citur, bet tās mantas ir tikai te. Ir atkal rīts, es dzeru tēju. Man pašam ir jau sava saimniecība. Ir spirta lampa, ir alumīnija tējkanniņa, glāzes, karotes, viss (neiedomā pārāk lielu komplektu; dažas lietas nopirku, bet daži sīkumi bija uzglabājušies no priekškara laika). Ir uzglabājušās arī visas manas priekškara vēstules (man sūtītās) un grāmatas, kuras prombraukdams atstāju toreiz bibliotēkā."  Vēlākajos gados mākslinieks vairs nedodas uz Parīzi. Viņa ģimenē aug trīs dēli: Aivars, Ojārs un Uldis. Ir daudz darba un rūpju. Rīgā viena adrese nomaina otru, 1924. gadā Cīruļi dzīvoja Ādmiņu ielā, Sofija strādāja par skolotāju, bet Ansis – Nacionālajā Līgā un arī mājās. Cīruļa dēls Aivars pirms divdesmit gadiem vēstulē tēvam, kurš 1942. gadā dodas aizsaulē, raksta: "Sen jau varēju rakstīt dienas grāmatu, vai atmiņas, kurās figurētu arī Tu, Tavas domas un ieceres. Bet bērnība vienmēr ir bijusi egoistiska. Daba to ir apbrīnojami nežēlīgi iekārtojusi, ka paliekam saviem vecākiem parādā, un neviena paaudze nekad to nav varējusi nolīdzināt." Pārlapojot Aivara pierakstus, atrodu piezīmes par mājām: "Maniem vecākiem patika rīkot interesantas un jautras viesības. Lielākā dziedātāja bija māte. Sofijai bija laba balss. Pie mums viesojās gan mana jaunākā brāļa Ulda krusttēvs, skolotājs un rakstnieks Jēkabs Jansons-Saiva, kurš rakstīja tekstus brāļu Laivinieku dziesmām, Dievturu vadonis Ernests Brastiņš un citi sabiedrībā zināmi ļaudis. Atceros, kā Ādmiņu ielā skatījos pa logu un pavadīju Tevi acīm, kad Tu devies savās gaitās. Tavos soļos izpaudās kaut kāda elastīga, aizturēta, neatraisīta enerģija, kura varbūt Tev neļāva izlādēties mājas apstākļos? Iespējams, ka kļūdos. Bet kādēļ tad tieši atmiņa fiksējusi Tavu gaitu? Kaut kur zemapziņā čalo, nē, pareizāk būtu teikt, ka burbuļo Tavu vārdu rāmais plūdums. Nevaru atšķirt ne vārdus, ne teikumus. Dominē kaut kāda monotona it kā patumša dzintara krāsa, kurā tomēr pārsvarā ir gaišie mažora toņi. Neatceros, ka būtu dzirdējis Tevi sakām ko negatīvu par kādu cilvēku. Tavs ampluā bija precīzs faktu konstatējums, un tikai. Ārpus tā Tu drīzāk tad spēji klusēt. Bet tas, ko no Tevis uzņēma mana dvēsele bērnībā, bija neatgriezeniski iesakņojies jau tad. Tā nu ir noticis."  Aivara brālēns Kārlis Cīrulis atceras, ka krusttēva  Anša Cīruļa dzīvoklis Kāpu ielā bija kā muzejs, jo tur viss bija paša taisīts no durvju roktura līdz aizkariem. Visas sienas burtiski bija noklātas ar viņa darbiem. "Visa Anša Cīruļa mājas atmosfēra un cilvēki bija burtiski piepildīti ar mākslu. Katru ceturtdienu tēvoča dzīvoklī bija atvērto durvju diena. Kāpu ielas namā (Kāpu iela 13, tagad Torņkalna iela) pulcējās daudzi toreizējās Latvijas inteliģences pārstāvji: rakstnieks Anšlavs Eglītis, mākslas vēsturnieks Jānis Dombrovskis, Jēkabs Bīne, Jānis Akuraters, Ernests Brastiņš un citi. Uz galda kūkas, un visi strīdējās par mākslu. Bet Ansis Cīrulis nevienam neuzspieda savu gribu, asajos strīdos ik pa laikam atskanēja viņa mierīgā balss – var jau arī tā…" Tieši ši neuzbāzība, viņa labestība mani ļoti iespaidoja."  Dzejnieks, gleznotājs un mākslas kritiķis Oļģerts Saldavs atceras, kāda nostāja Ansim Cīrulim bija, sastopoties ar citiem māksliniekiem. Atturīga kautrība, visa uzmanība pret otra stāstījumiem, neliekot sevi manīt. Nekad nerunājot par savu darbu, nekad to nenostādot kā pašvērtību. Viņš klusi izdzēra savu kafijas tasi, uzsmaidīja gaišu latvieša smaidu, katram paspieda roku un aizgāja savās dienas gaitās un pienākumos. Kafejnīcā viņš negāja, mīlēdams tās atmosfēru – viņš to apmeklēja īsu brīdi pusdienas cēlienā, kad tur kādreiz salasījās latviešu gleznotāji un literāti. Bet sacītais ir tikai maza epizode no Cīruļa dzīves gaitām, kuras viņš nostaigāja darbīgs un pieticīgs.

Kalau udah cinta, numbers are nothing! Jadi Juara Dunia itu ga itung-itungan seberapa besar effort yang udah dikeluarkan, you just do it until your dream comes true! Prestasinya mungkin udah wonderdog saat ini, tapi temen-temen ga boleh overlook proses underdog duo @johnchristopher @mandiesoengkono mengharumkan nama

Nekad tanpa tekad itu gegabah. Underdog story kali ini akan bawa temen-temen ke sebuah petualangan @jeffrycoklatman yang nekad bisnis coklat lokal, tetapi akhirnya tekad dia membuat produknya tembus pasar global. Episode ini cocok buat yang sedang cinta-cintanya sama kerjaan, tapi mau nyerah karena berbagai keterbatasan. Kasih spoiler dikit ya, ternyata keterbatasan itu awal mula dari kreativitas yang sesungguhnya. Makin cepet nonton, makin cepet dapat insight, go! TIMESTAMP: 00:00 - Intro 02:17 - Bisnis Cokelat Tapi Benci Cokelat? 04:06 - Ngga Kuliah Demi Cokelat 15:07 - Cara Meyakinkan Client 17:21 - Pitching yang Berkesan 24:13 - Belajar Bikin Cokelat 26:53 - Building a Team 34:20 - Kita Manusia Bukan Mesin 41:47 - Kreativitas Dalam Limitasi 48:25 - Culture Book Korte 55:48 - Coba Aja Dulu Kita percaya bahwa momen 'lunch' bisa menjadi momen kita upgrade diri, dengan makan siang bersama orang-orang yang lebih kaya, bukan hanya kaya secara materi, tapi lebih penting lagi, kaya pengalaman, ilmu, insight, wisdom. Podcast ini adalah hadiah untuk Gen-Z dan Millenials yang sedang berproses menjalani hidup & karir-nya. Holla at Ruby & Ario to this email address : hello@thirtydaysoflunch.com

Šta su zapravo digitalne marketing komunikacije, kako su se brendovi i kompanije poslednjih deset godina prilagođavali promenama na digitalnim kanalima, kako savladati svaku novu društvenu mrežu? Da li su danas kontekst ili content ti koji prave razliku na mrežama? Odgovore na ova ali i mnoga druga pitanja dala nam je divna Una Zabunov, šef službe za digitalne marketing komunikacije u kompaniji Telekom Srbija. Višegodišnje iskustvo u vođenju korporativnih naloga MTS-a na digitalnim kanalima Uni je dalo mogućnost da danas ima širu sliku i stekne neverovatnu količinu znanja koje nesebično deli sa kolegama u zajednici. Jedan fantastičan razgovor za sve one koji ‘'žive digital'', baš poput Une. Una Zabunov, Šef Službe za digitalne marketing komunikacije @ Telekom Srbija - https://www.linkedin.com/in/unazabunov/ Teme u podkastu: - Uvod i predstavljanje - Unin background - Šta se promenilo za deset godina na korporativnim stranicama na ruštvenim mrežama? - Kako se menjao uticaj na mrežama – (influenseri: od TweetUp-a do TikTok MeetUp-a) - Kako se menjala organizaciona struktura u kompanijama koja se bavi digitalnim marketing komunikacijama? - Mora li kompanija danas da ima prisutnost na svim mrežama? - Kako je Una savladala sve mreže - Da li se i danas može reći da je sadržaj kralj? - Kakva je publika danas na mrežama? Kako se ponaša? - Šta se danas smatra uspešnom kampanjom na digitalu? - Kako danas adekvatno koristiti influensere? - TikTok je mreža u fokusu - koliko je važna za vas? - Šta su danas trendovi na digitalu - Kako danas izgleda rad na kampanjama u digitalnom marketingu? - Da li je emocija važna za svaku kampanju? - Da li je i danas integrisana komunikacija važna? - Koliko su za jednu kompaniju kao što je to Telekom Srbija, važno da su prisutni u podkastima? - Kako nove medijske forme utiču na stare? - Nužnost kontinuirane edukacije Prijavite se na naš YouTube kanal: https://bit.ly/3uWtLES Posetite naš sajt i prijavite se na našu mailing listu - https://www.digitalk.rs Pratite DigiTalk.rs na društvenim mrežama: Facebook: https://www.facebook.com/Digitalk.rs Instagram: https://www.instagram.com/digitalk.rs/ Linkedin: https://www.linkedin.com/company/digitalkrs Veliku zahvalnost dugujemo kompanijama koje su prepoznale kvalitet onoga što radimo i odlučile da nas podrže i daju nam vetar u leđa: 1. Pokrovitelj podkasta: MTS - https://mts.rs/ 2. Partneri podkasta: - OTP banka - https://www.otpbanka.rs/ Nova mBanking aplikacija OTP banke: Google play - https://play.google.com/store/apps/details?id=eu.newfrontier.iBanking.mobile.SOG.Retail&hl=en App store - https://apps.apple.com/app/soge-m-bank/id803935073?ls=1 - kompanija Mastercard - https://www.mastercard.rs/sr-rs.html - Ananas - https://ananas.rs/ - kompanija Idea - https://online.idea.rs/ U Ideinoj online prodavnici unesite promo kod digitalk500 i očekuje vas 500 dinara popusta prilikom vaše online kupovine! 3. Prijatelj podkasta: - Izdavačka kuća Finesa - https://www.finesa.edu.rs/ U ovoj epizodi podelićemo dve knjige ‘'FOMO | Strah od propuštanja'' izdavačke kuće Finesa onima koji budu najbrži i najkreativniji sa komentarima, a možete nam slobodno pisati i na info@digitalk.rs i direktno nam uputiti komentar, sugestiju ili primedbu. Takođe, svi oni koji na Finesinom websajtu poruče knjige i unesu promo kod digitalk dobiće 10% popusta na već snižene cene izdanja na sajtu: https://www.finesa.edu.rs/

Mazuļa radīšana, izmantojot trīs cilvēku DNS, lai novērstu neārstējamu slimību nodošanu bērnam, ir risinājums, kas izmisumā varētu sniegt palīdzīgu roku daudzām ģimenēm. Pasaulē par šādu mazuli ar trīs personu DNS dzirdam ne pirmo reizi, bet šogad par šādu ārstu sasniegumu uzzinājām atkal. Lielbritānijā dzimis mazulis, kuram ir trīs vecāku DNS. Šī mākslīgās apaugļošanas metode palīdz izvairīties no mitohondriālo slimību pārnešanas no mātes - bērnam. Kā vērtējama šī un citas reproduktīvās tehnoloģijas, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore Signe Mežinska un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārste-ģenētiķe un vienlaikus klīnikas “IVF Rīga” ārste-ģenētiķe Ieva Grīnfelde. Ieva Grīnfelde skaidro, ka šīs ir jaunas tehnoloģijas, kas Latvijā vēl nav pielietotas, bet tās palīdz samazināt risku piedzimt bērniņam ar mitohondriālu slimību. "Mitohondriālas slimības nozīmē, ka cilvēkam ir traucēta mitohondrija funkcijas - tās ir šūnas enerģijas fabrikas, kas nodrošina mums visas dzīvībās funkcijas. Ja nestrādā mitohondriji, šūnā jeb organismā ir izslēgta elektrība. Nekas nenotiek. Visvairāk cieš tie audi, kuri visvairāk patērē enerģiju, - smadzenes, muskuļi, sirds un acis," norāda Ieva Grīnfelde. Mitohondriālos gēnus bērns pārmanto tikai no mātes. Tēvs savus mitohondrijus pēcnācējiem nenodod. Ja sievietei ir problēma mitohondriālajā DNS, viņa visiem saviem bērniem nodod šo patoloģisko DNS.  "Mitohondriālo slimību izpausmju spektrs ir ļoti plašs. Kā teica vienā konferencē - mitohondriālā slimība var izpausties jebkuram cilvēkam jebkurā vecumā ar jebkādiem simptomiem. Nekad nevar pateikt, ka tā nav mitohondriāla slimība. Biežākās ir epilepsija, muskuļu saslimšanas un dzirdes un redzes traucējumi. Var būt diabēts, neiroloģiskas problēmas," skaidro Ieva Grīnfelde.

Maz ticams, ka būs daudz sporta veidu Latvijā , kur sezonas laikā sacensības notiek teju ik pārdienu. Viens no šādiem, varbūt pat vienīgais, ir orientēšanās sports, kur sacensību blīvums ir tik liels, ka pie vēlmes sportotājs var no meža ārā nenākt mēnešiem. Kur slēpjas orientēšanās sporta lielā popularitāte, raidījumā Kā labāk dzīvot atklāj Latvijas Orientēšanās federācijas viceprezidente, daudzu starptautisku un Latvijas mēroga sacensību organizatore, aktīva orientieriste Ildze Straume, orientēšanās kluba "Siguldas takas" vadītājs, aktīvs Siguldas sporta dzīves organizators tautas sacensību jomā Valdis Janovs un orientēšanās sacensību "Zvaigžņu stafete" producents, orientēšanās entuziasts kopš 1968. gada Gunārs Dukšte. Kas orientēšanos padarījis tik populāru un mudina cilvēku izkustēties? "Man tā vienmēr bijusi piedzīvojumu sajūta, iespēja piedzīvot, iespēja dabūt kaut ko ārpus ikdienas. Ikdienā tu celies, mosties, ej uz darbu, ved bērnus, tad tev vajag kaut kādā veidā to visu mazliet atšķaidīt. Tā iespēja, ka vari doties piedzīvojumā, sportiskā piedzīvojumā ir ļoti interesanta. Nekad nekas neatkārtojas," vērtē Valdis Janovs. Tā kā viņš ir arī savas ģimenes kapteinis, Valdis arī atzīst, ka orientēšanās ir labs piedzīvojums kopā ar bērniem.   Gunārs Dukšte stāsta, ka viņam svarīgi jau no pirmsākumiem bijis ne tikai iziet distanci, bet arī satikt līdzīgi domājošos, aprunāties. Tas jau ir draugu pulks ar "līdzīgu asinsgrupu".  Ierakstā uzklausām Jelgavas orientēšanās kluba biedrus. Alnis ir Jelgavas simbols un arī Jelgavas orientēšanās sporta klubam dots nosaukums "Alnis". Klubu dibināja Mārīte Bolšteina, kas joprojām arī pati nodarbojas ar orientēšanos un kluba devīze ir : "Ja tev mājās nav kur dēties, nāc uz mežu orientēties!"

Ova epizoda Digitalk podkasta nosi jednu iskrenu priču sa dečkom koji godinama ‘'peče'' zanat u IT industriji, od tehničkih rola i programiranja, do prodaje i državanja kurseva nekim mladim kadrovima. Nenad Pavlov, Managing Director i osnivač firme SimplyGrow podelio je sa nama svoja iskustva i uvide do kojih je došao tokom svoje karijere, pričali smo o razvoju srpske IT scene, problemima koji muče ovu industriju, kako se koji problem može rešiti, te koji je pravi način da uđete u IT, a da pritom sebi ne raspršite snove ubrzo. Jedan iskren i pitak razgovor sa predstavnikom novosadske IT scene. Nenad Pavlov, Managing Director @ SimplyGrow - https://www.linkedin.com/in/nenad-pavlov Teme u ovoj epizodi: - Uvod i predstavljanje - Školovanje i karijera: više rola u IT industriji - Šta se sve dešavalo u poslednjih 15 godina u srpskoj IT industriji - Strane firme u Srbiji & vrtoglavi rast plata - Pojava netehničkih pozicija - Različiti pogledi na problem kadrova u industriji - Kursevi - Problemi sa seniorima o kojima se ne priča mnogo - Kako da uđete u IT industriju - Prodaja i pronalaženje klijenata - Outsourcing vs. produkt iz ugla prodaje - Trenutno stanje & Proricanje sudbine - Poruka za kraj Posetite naš sajt i prijavite se na našu mailing listu - https://www.digitalk.rs Pratite DigiTalk.rs na društvenim mrežama: Facebook: https://www.facebook.com/Digitalk.rs Instagram: https://www.instagram.com/digitalk.rs/ Linkedin: https://www.linkedin.com/company/digitalkrs Veliku zahvalnost dugujemo kompanijama koje su prepoznale kvalitet onoga što radimo i odlučile da nas podrže i daju nam vetar u leđa: 1. Pokrovitelj podkasta: MTS - https://mts.rs/ 2. Partneri podkasta: - OTP banka - https://www.otpbanka.rs/ Nova mBanking aplikacija OTP banke: Google play - https://play.google.com/store/apps/details?id=eu.newfrontier.iBanking.mobile.SOG.Retail&hl=en App store - https://apps.apple.com/app/soge-m-bank/id803935073?ls=1 - kompanija Mastercard - https://www.mastercard.rs/sr-rs.html - Ananas - https://ananas.rs/ - kompanija Idea - https://online.idea.rs/ U Ideinoj online prodavnici unesite promo kod digitalk500 i očekuje vas 500 dinara popusta prilikom vaše online kupovine! 3. Prijatelj podkasta: - Samsung - https://www.samsung.com/rs/smartphones/galaxy-s23-ultra/ Još jedan prijatelj podcasta je i kompanija Samsung, njihov najnoviji model iz S23 serije, Samsung Galaxy S23 Ultra. Ovaj model je predstavljen na globalnom nivou 01.02. i dostupan je na našem tržištu kod Samsung ovlašćenih partnera. Ovo je model sa najnaprednijom kamerom do sada i vrhunskim gejming performansama. I zaista, cela Galaxy S23 serija postavlja nove standarde kad je reč o pouzdanim, vrhunskim iskustvima korišćenja pametnih telefona. - Izdavačka kuća Finesa - https://www.finesa.edu.rs/ U ovoj epizodi podelićemo dve knjige ‘'Trenje'' izdavačke kuće Finesa onima koji budu najbrži i najkreativniji sa komentarima, a možete nam slobodno pisati i na info@digitalk.rs i direktno nam uputiti komentar, sugestiju ili primedbu. Takođe, svi oni koji na Finesinom websajtu poruče knjige i unesu promo kod digitalk dobiće 10% popusta na već snižene cene izdanja na sajtu: https://www.finesa.edu.rs/

Zatvaramo sezonu uz povremeno uživo praćenje sjednice Skupštine o Kosovu. A pričamo o svemu sem o politici. Pričamo o krvnim grupama, o voukštini, pojemo, o Đokoviću, o zajedničkim prijateljima, o serijama, o Evroviziji. Sve ono što vas i inače privlači Dopisima iz Diznilenda. Čujemo se! Nekad! Pratite nas na: www.facebook.com/DopisiizDiznilenda/ www.podcast.rs/autori/dopisi-iz-diznilenda/ Ako želite da nam pomognete u održavanju servera na soundcloudu, uplate rado primamo na PayPal: mtanic@gmail.com ili postanite naš patron na www.patreon.com/dopisi Miljan: fb: /mtanic, Twitter/Instagram: @mtanic YouTube: /Mtanic Nemanja: fb: /paleksic @diznilend iTunes: itunes.apple.com/us/podcast/id1223989792 Stitcher: https://www.stitcher.com/show/dopisi-iz-diznilenda-podcast Pocket Casts: pca.st/pT2h podcast.rs/show/dopisi-iz-diznilenda/ Spotify: https://open.spotify.com/show/4U3wm6QOkJ30QEbk1kvqZS?si=RM6QdrOlTuO0WUJzYBl7hA

Mēdz uzskatīt, ka vispubliskākā žurnālistikas forma ir televīzijas diktors. Dzīvojot pasaulē, kurā visu laiku kaut kas notiek un mainās, mums ir plaša informācijas pieeja - ziņas televīzijā, radio un internetā. Kā top ziņu raidījumi un kāda ir ziņu diktora dienas kārtība? Vai raidījuma vadītājs ir viens no raidījuma veidotājiem? Par šo uzzini DIENA PĒC autora Kristapa Pētersona sarunā ar LTV raidījumu vadītāju un žurnālistu Jāni Gesti.Support the show

Mācīties nekad nav par vēlu! Latvijā iespēja iesaistīties „Erasmus” programmā pastāv jau krietnu laiku. Kas mainījies, kopš šāda iespēja radās, kāda bijusi attīstība un kādas ir iespējas pilnveidoties profesionāli vai akadēmiski pašlaik, raidījumā Kā labāk dzīvot atklāj un skaidro Valsts izglītības attīstības aģentūras Erasmus+ departamenta Skolu un pieaugušo mobilitātes nodaļas vadītāja Jana Meržvinska, biedrības „Project Net” valdes locekle Iveta Cīrule un Sieviešu sadarbības tīkla valdes priekšsēdētāja Inete Ielīte. -- Podkāstu aptauja: https://ej.uz/podkastuaptauja/

DIENA PĒC | Īpašums autors, nekustamā īpašuma attīstītāja  "Kaamos Latvia", vadītājs  Guntars Cauna uz savu pirmo sarunu aicinājis šefpavāru Lauri Aleksejevu. Šoreiz ne tik daudz par pašu ēdienu, bet par to, kas īsti notiek virtuvē un ārpus tās.Support the show

Dobrodošli u novi podcast serijal koji će biti redoviti dio pomalo podcasta — pomalo too much! Kroz ovaj podcast serijal te vodimo ja, Marie, i Eva koju neki od vas sigurno znaju s Instagrama pod imenom @toomucheva. Zato i ime — pomalo too much! Što očekivati? Nekad grleni smijeh, nekad ranjivost, nekad razgovor o filozofskim temama, nekad konkretne savjete iz svijeta psihologije, a najčešće dijeliće naših života, koje ćemo dijeliti kao primjer svima. Primjer da... nisi jedini/a, nisi "čudan/na", nisi "preosjetljiv/a". Nisi sve to što su ti nekad govorili da jesi - jer oni nisu znali drugačije. A najbolje od svega: u svemu ovome jedva čekamo čuti i TEBE. Epizode će ići van jednom mjesečno, a svaka peta epizoda bit će

No  3. līdz 8. martam Rīgā notiks Starptautiskais dokumentālo filmu festivāls "Artdocfest/Riga". 5. martā festivāla konkursa “Baltijas fokuss” programmā notiks jaunās ukraiņu režisores Alīnas Gorlovas 2020. gada filmas “Šis lietus nekad nebeigsies” Latvijas pirmizrāde. Filmas nosaukumā minēts “lietus”, taču stāsts ir par karu. Tās galvenais varonis Andrejs Suleimans dzimis kurda un ukrainietes ģimenē, bērnībā bija spiests pamest vienu savu dzimteni kara dēļ, pāris gadus vēlāk karadarbība aizsākās arī Ukrainā. Karš noteicis Andreja dzīvi, un savdabīgā veidā pārtapis par viņa profesijā, viņš strādā Sarkanajā Krustā, palīdz iedzīvotājiem kara skartajos reģionos. Raidījumā telefonsaruna ar filmas režisori Alīnu Gorlovu. Filma “Šis lietus nekad nebeigsies” ir Ukrainas, Vācijas un Latvijas kopražojums, no Latvijas puses filmas tapšanā iesaistījušies "Avantis" producente Ilona Bičevska, filmas mūziku komponējis Goran Gora. Ar viņiem saruna Radio studijā. Alīna Gorlova stāsta par Andreju Suleimanu, kurā apvienojušās divu atšķirīgu kultūru – Sīrijas kurdu, ukraiņu asinis, taču abas šīs zemes šobrīd apvieno kara pieredze. Filmā mēs iepazīstam Andreja tēvu, kurš kā fizioterapeits palīdz atlabt sakropļotiem jauniem vīriešiem. Nekas netiek paskaidrots, bet filmas kopējā noskaņa mudina saprast, ka smagās traumas gūtas tieši kara laukā. Paralēli tiek rādīti kadri no militārām parādēm, tanku rūpnīcas. Andreja Suleimana brālis ieprecējies Vācijā. Filmā ir kadri arī no kurdu kopienas dzīves Berlīnē, kur arī maršē, taču pavisam citādi nekā Ukrainā, Berlīnē šai laikā notiek praids. Filmas notikumi aizved arī uz Sīriju. Turp filmēt režisore Andrejam līdzi esot brauksi viena pati. Vecvecāki iekrampējas, cik jaušams, sen nesatiktajā mazdēlā, negrib ne brīdi laist viņu vaļā. Ir neiespējami nejust līdzi skaistajam, mīlestības pilnajam kurdu pārim, kuru bērni, mazbērni izklīduši pasaulē. Un arī tāds ir karš. Plānots, ka ukraiņu režisore Alīna Gorlova  5. martā, filmas “Šis lietus nekad nebeigsies” Latvijas pirmizrādē būs klātesoša Rīgā. Tiesa, notikumi Ukrainā šobrīd attīstās ne dienām, bet stundām. Iepriekšējā dienā mums bija norunāta telefonintervija, brīdi pirms sarunas atnāk zīmīte, ka force major, saruna nevarēs notikt. Intervijas laikā producente Ilona Bičevska tomēr sazvana Alīnu, viņa piekrīt īsai sarunai. Arī sarunu ar Kijevā mītošo režisori mēs sākam nevis par filmu, bet gan par šobrīd notiekošo.