Podcasts about skalbes

“2020. gadā milzīgā alkohola reibumā ar nazi pārgriezu sev roku. Gribēju trāpīt vēnās, lai nomirtu. Es nezinu, kāpēc man nedeva šo iespēju – pabeigt šo dzīvi. Varbūt tāpēc, ka man ir meita,” rubrikā “Dzīvei nav melnraksta” stāsta Laura Cepurniece. Laura ir jauniete, kura bērnībā pārcieta gan emocionālo vardarbību, gan seksuālo vardarbību, kad viņai bija 5 gadi. Noraidījums un necieņa no mātes puses būtiski ietekmēja Lauras dzīvi. Līdz pat tam, ka viņa vairākkārt mēģināja aiziet no šīs dzīves. Neskatoties uz grūtībām, viņa gadiem ilgi nodarbojās ar dejām, sportu un mākslu, taču pusaudžu gados sāka cīnīties ar alkohola lietošanu un depresiju. 17 gadu vecumā Laura kļuva par māti un ļoti agri sāka strādāt, cenšoties nodrošināt meitai labāku nākotni. Pieaugot, viņa pārtrauca alkohola lietošanu, meklēja profesionālu palīdzību un turpina cīnīties ar zaudējumiem un sāpēm, tostarp brāļa nāvi. Neskatoties uz ciešanām, Laura apņēmīgi meklē ceļu uz dziedināšanu un labāku dzīvi. * Psihiskās veselības palīdzības iespējas: Krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” diennakts krīzes tālruņi: 6 7222922 ; 2 7722292 VBTAI Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis (visu diennakti) - 116111 * Aicinām ikvienu, kurš bērnībā vai jaunībā ir cietis seksuālā vardarbībā, nevairīties meklēt palīdzību. Ja Jums vai Jūsu tuviniekam ir līdzīga pieredze, lūdzam vērsties Valsts policijā. Jūsu drosme dalīties notikušajā var palīdzēt nodrošināt taisnīgumu un pasargāt citus!

Stāsta Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule Vai zini, ka Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja pamatlicējs ir dabaszinātnieks, ķīmiķis un ģeologs Jānis Greste?* Latvijas Nacionālais rakstniecības un mūzikas muzejs šogad svin savu simtgadi. Tās atskaites punkts ir 1925. gada sākums, kad Skolotāju savienības telpās Rīgā, Dzirnavu ielā 12/14, Jānis Greste (kurš ir arī viens no Pedagoģiskā muzeja dibinātājiem) iekārto pirmo "Rakstnieku stūrīti" savam kādreizējam draugam Rūdolfam Blaumanim: "Še ievietoju to, kas man no R. Blaumaņa uzglabājies. Ir apmēram 40 lietiņas. Nav nekas liels, bet – man šķiet, nākošā paaudze pratīs labāk novērtēt Blaumani, tos rakstu galiņus, fotogrāfiju uzņēmumus un Blaumaņa lietiņas, kas vēl ir uzglabājušās." Rakstniecības muzeja kā atsevišķas organizatoriskas vienības sākums datējams ar 1926. gada 13. oktobri, kad "muzejnieku sapulce" ievēl tā pagaidu valdi un nolemj nodot muzeju "atklātības lietošanai". Sapulces protokols liecina, ka muzejā tiek veidoti jau četri rakstnieku "stūrīši": Blaumaņa, brāļu Kaudzīšu, Raiņa un Brigaderes. Muzeja idejiskais un kolekciju pamatlicējs Jānis Greste – pēc izglītības pedagogs, dabaszinātnieks, ķīmiķis – bija pašaizliedzīga un dedzīga personība, kuru pamatoti uzskata par Latvijas muzeoloģiskās domas aizsācēju. Viņš pats sevi dēvējis par fanātiķi kolekcionāru: "Es esmu pamatīgi ķerts – bez cerībām uz labošanos. Mani sauc – tā indīgi – par lupatlasi. Drusku kulturālāku būtu – kolekcionārs. Es sāku ar papirosu kastītēm, tad pārgāju uz kauliem. Vēlāk vācu kopā visu, kas attiecas uz rakstniecību, sevišķi rokrakstus. Tā tapa Rakstniecības muzejs. Pret akmeni nekad neesmu bijis vienaldzīgs, un rezultāts – Izrakteņu muzejs." Jāņa Grestes apsēstība ar kolekcionēšanu gāja roku rokā ar nelokāmu pārliecību par īstu, uzskatāmu lietu izšķirīgu nozīmi skolēnu izglītošanā. Greste gāja savam laikam pa priekšu un bieži sastapās ar pretestību un neizpratni, taču tas viņu nespēja atturēt no iecerētā: "Nebaidies no puniem! Tas lai ir tavs dzīves pamatlikums." Viņš bija vizionārs, kurš iedibināja pašus būtiskākos muzeja darbības principus – runāt par aktuālo, mūsdienīgo, veidot kolekcijas sazobē ar tagadnīgo, glabāt nevis lai paturētu, bet gan dalītos ar sabiedrību, vairotu zināšanas un aizrautību ar tām. J. Greste iedibina mūsdienu muzeoloģijas teorijā un praksē joprojām aktuāli īstenoto muzejisko funkciju kopumu, kas ietver komplektēšanu, saglabāšanu, pētniecību un komunikāciju. Tieši izglītošanas un muzeja komunikācijas vajadzības – ekspozīciju (jeb rakstnieku stūrīšu) veidošana, sarīkojumu organizēšana ar pašu rakstnieku, aktieru piedalīšanos – bijušas pamatā Grestes aktīvi veiktajai muzeja krājuma komplektēšanai. Lai skolēnus pietuvinātu Raiņa ģēnijam, Greste cita starpā noskatījis rakstnieka rakstāmdēlīti – kādas nodilušas pasta sūtījumu kastes finiera vāciņu, kas Rainim kā paliktnis ir neaizstājams radošajā procesā. Rainis nevēlas šķirties no sava ierastā un ērtā dēlīša, tomēr piekāpjas, kad Greste apsola to aizstāt ar citu – gludāku, ērtāku, speciāli Rainim gatavotu. Raiņa īstais dēlītis nonāk Skolotāju muzeja īpašumā, vēlāk Raiņa muzejā Durbē, tagad eksponēts Raiņa un Aspazijas memoriālā muzeja ekspozīcijā Majoros. Bet surogātdēlītis, ko darinājis Greste vai kāds viņa skolēns, arī nonācis muzeja kolekcijā. "Jūs nevarat iedomāties, ko nozīmē bērniem tāda uzskatāma, konkrēta lieta. Raiņa nodilušais rakstamdēlītis tiem ir garīga laipa uz "Uguns un nakts" autoru,” raksta Greste. Bet nu jāatgriežas pie jautājuma sākuma. Citēšu Jāņa Grestes vēstuli rakstniecei Annai Brigaderei, kas 1928. gada 10. decembrī sūtīta no Jelgavas: "Otrdien plkst. 5 vakarā muzeja telpās Skalbes vakars skolēniem. Janvārī domājam par Jaunsudrabiņu. Vai zināt, tā tak ir "likteņa ironija", kā mēdz teikt, ka ķīmiķim jārīko "rakstnieku vakari". Vai tas nebūtu jādara tiem, kam literatūra tuvāk pie sirds un kas pats ko saprot?! Un tad dažreiz ienāk prātā: Schuster, bleib bei deinem Leisten! – Bet – kas teicis "a", tam jāteic arī "b". Kaut Jums netrūkstu veselības, tad būtu labi i Jums, i mums! Jūsu J. Greste." Šodienas Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā, kurš izaudzis no ķīmiķa Jāņa Grestes kolekcionāra un pedagoga degsmes, par literatūras, mūzikas un arī teātra radošo nozaru personību mantojumu un tā popularizēšanu sabiedrībā rūpējas plašs speciālistu loks, kuriem literatūra, mūzika un teātris ir profesionāls un sirds aicinājums, taču mūsdienīga muzeja asinsritē neiztikt ne bez Jāņa Grestes sava ceļa gājēja gara, nedz arī ķīmijas un citu zinātņu klātbūtnes. * Šajā epizodē iekļauti fakti no Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas ekspertes Ilonas Miezītes pētījuma, kā arī citāti no Jāņa Grestes atmiņu tēlojumiem un vēstulēm, kuras grāmatās "Krist un celties" un "Kā dzeņa vēders" apkopojusi literatūrzinātniece Līvija Volkova.

Losandželosas ugunsgrēki ir piespieduši vairāk nekā 200 000 cilvēkiem pamest savas mājas un laupījuši daudzu dzīvības, atstājot postošu nospiedumu visā reģionā, kurā, protams, dzīvo latvieši, kuriem arī nācās evakuēties. Trīs ģimenes savas mājas ir zaudējušas, un nodegusi māja, kurā trimdā dzīvoja rakstnieks Anšlavs Eglītis. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts tiekamies ar latviešiem, kuri Losandželosā piedzīvojuši vienu no postošākajām krīzēm, kas skārusi šo saules pielieto pilsētu. Skaidrojam, kā viņi spēj pielāgoties šai neprognozējamajai situācijai un kāda nozīme ir kopienai šajā sarežģītajā laikā.  Sarunājas Dienvidkalifornijas latviešu biedrības vadītājs Dāvis Reinis un viņa sieva Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītāja Guna Reine, producents Holivudā Artūrs Rūsis, Losandželosas latvieši Aija Kīna un Ēriks Kīns, kuriem nācās evakuēties ugunsgrēka dēļ, par laimi viņu māja  Altadenā, kas atrodas uz ziemeļiem no Losandželosas, nav liesmu skrata, un krīzes centra “Skalbes” psiholoģe un kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste Kristīne Millere.

Vai vientulība var ietekmēt cilvēka veselību? Ja jā, tad kādos gadījumos, un vai pastāv kādas kopsakarības, kas liek dažiem cilvēkiem vairāk ciest no vientulības nekā citiem? Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē krīzes centra "Skalbes" pārstāves: krīzes tālruņa 116123 projektu vadītāja Kristīne Circene un klīniskā un veselības psiholoģe, Junga analītiķe, atbalsta grupu vadītāja Inese Ruka. Vientulība katru gadu pieaug. Trešdaļa zvanu, ko saņem krīzes centrs "Skalbes", ir saistīta ar vientulību. 41% vīriešu un 59% sieviešu runā par vientulību. Tālejoši tas ietekmē cilvēka psihisko un fizisko veselību. Vientulība nav nekas nenormāls, ja tā ieilgst, jāmeklē palīdzība. "Statistika liecina, ka pēc palīdzības, zvanot uz krīzes tālruni, vēršas sievietes visos vecumos, savukārt vīrieši palīdzību meklē vecumā pēc 35 gadiem, kad jau dzīvē ir kaut kas pieredzēts un viņi nonāk kādās grūtībās. Piemēram, izirst romantiskas attiecības. Mūsu dati liecina, ka viņi to pārdzīvo kā depresīvu stāvokli četras reizes biežāk nekā sievietes, runā par to četras reizes biežāk," atzīst Inese Ruka.

Saruna par amerikāņu autores Kolīnas Hūveres romānu "Manas laimes lauskas" un tā ekranizāciju "It ends with us" ir saruna par vardarbību.Ieva (IG @mrs.lasitaja), Kristīne (@humpalasungramatas), Zane (IG @mom.who.reads.a.lot) un Aija (IG @piedzivot.lappuses) diskutē un spriež par to, cik meistarīgi vardarbības anatomiju rāda romāns un filma, aizrunājas par Kolīnas Hūveres fenomenu un neiztiek bez tīri sievišķīgiem strīdiem par Bleikas Laivlijas vizuālo tēlu filmā.Vardarbība mīl klusumu, tāpēc neklusē, ja ciet no vardarbības vai zini kādu, kas ir iekļuvis vardarbības ciešajos tīklos.Meklē atbalstu šeit:*bezmaksas Cietušo atbalsta tālrunis – 116006*centra "Marta" atbalsta tālrunis sievietēm, kas cietušas no vardarbības – 67378539*krīžu un konsultāciju centra "Skalbes" atbalsta tālrunis – 24551700

Raidījumā Grāmatai pa pēdām aplūkojam, kā latviešu grāmatniecība un prese spēja izdzīvot Pirmā pasaules kara laikā un turklāt spēlēja izšķirošu lomu nācijas kopības saglabāšanā un ticībā savai valstīm. Skanēs arī Kārļa Skalbes kara reportiera piezīmes. Pagājušajā nedēļā stāstījām par to, cik būtisks pavērsiena punkts šajā īsajā laikā bija jau Piektā gada revolūcija un tai sekojošās represijas, kam par spīti latviskā grāmatniecība tomēr turpināja augt un attīstīties. Taču 20. gadsimta otrās desmitgades vidū daudz kam svītru pārvilka Pirmais pasaules karš. Kā grāmatas un presi izdeva un lasīja kara laikā un cik liela bija to nozīme nācijas kopības saglabāšanā, pārrunājam ar vēsturniekiem Vitu Zelči un Mārtiņu Mintauru un grāmatzinātnieku Viesturu Zanderu. Latviskās izdevējdarbības apstākļi nebija viegli jau 20. gadsimta sākuma rusifikācijas un cenzūras apstākļos. Taču karš nesa vēl smagāks pārbaudījumus. Sākot jau ar milzīgo bēgļu kustību. Pēc vēsturnieku aplēsēm, bēgļu gaitās Pirmā pasaules kara laikā, sākot ar 1915. gadu, no Latvijas teritorijas devās apmēram 600000 cilvēku. Par spīti smagajiem apstākļiem, grāmatu un preses izdošana latviešu valodā ne uz brīdi pilnībā neapstājas. Grāmatu vēstures pētnieks Viesturs Zanders uz sarunu paņēmis vairākus kara laika izdevumus, kas parāda gan plašo izdošanas ģeogrāfiju, gan formu daudzveidību. Te ir, piemēram, 1916. gadā Rīgā "Valtera Rapas un biedru" apgādībā izdotās "Kara dziesmas" Kārļa Skalbes sakopojumā, Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas Pēterpilī izdotais "Bēgļu kalendārs 1917. gadam" un Viļa Plūdoņa "111 lirisku dziesmu", kas iznāk Pētera Stumpa izdevniecībā Limbažos 1918. gadā. Vairāk par projektu šeit:

Elles ķēķa pasaule Ņujorkā pagājušajā gadsimta vidū un pietuvināšanās tai šodien Kultūras rondo studijā, klausoties Mudītes Austriņas tekstus, kurus lasa aktrise Guna Zariņa, un ievelkot svaigus vaibstus Elles ķēķa dzejnieku radošajos portretos kopā ar kultūras festivāla "Gunars Saliņš un Elles ķēķis" galvenajiem balstiem. Stāsta literatūrzinātnieks Jānis Ozoliņš, Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa, Elles ķēķa dzejnieces Mudītes Austriņas krustmeita Ilze Auzere un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš, kurš sarunai pievienojas zoom platformā. Raidījumā ir arī iespēja paklausīties, kā Elles ķēķi raksturojis pats Gunars Saliņš, viņa stāsts ierakstīts Latvijas Radio 1993. gadā raidījumā "Piemini Latviju".   No 16. līdz 19. maijam Rīgā, Drustos un Vecpiebalgā norisināsies šī pavasara vērienīgākais kultūras festivāls "Gunars Saliņš un Elles ķēķis". 2024. gadā aprit gan vairāku Ņujorkas latviešu dzejnieku – Elles ķēķa grupējuma dalībnieku simtgades, gan arī Andrē Bretona sirreālisma manifesta simtgade. Šīs jubilejas mudina ar jaunu skatījumu palūkoties gan uz izcilā Elles ķēķa dzejnieka Gunara Saliņa darbiem, gan arī viņa draugu un domubiedru daiļradi. Festivāls aicina apmeklētājus gūt atklāsmes ne vien Rīgā, apmeklējot ieskaņas koncertu un konferenci, tiekoties ar Elles ķēķa otro paaudzi un izzinot gleznotāja Rolanda Kaņepa gleznu izstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, bet arī doties ārpus Rīgas uz sezonas atklāšanu brīvdabas mākslas telpā "Savvaļa", kas atrodas Drustos, un Piebalgas muzejiem – Antona Austriņa “Kaikašiem” un Kārļa Skalbes “Saulrietiem”.  Festivāla ieskaņas pasākums “Satikšanās ” norisināsies 16. maijā Rakstniecības un mūzikas muzeja telpā “Tintnīca”, kur ar koncertu uzstāsies Gunara Saliņa ģimene no abām Atlantijas okeāna pusēm: Gunara un Jautrītes meitas Laila Saliņa (mecosoprāns, režisore) un Lalita Saliņa (flautiste), kā arī Gunara brāļa, Aleksandra Saliņa mazbērni un mazmazbērni: Ieva Šmite (pianiste), Gundega Šmite (komponiste), un Ievas meita, Sonja Misiņa (perkusioniste). Šajā vakarā izskanēs dzeja, dziesmas un atmiņu stāsti no “Elles ķēķa” laika Ņujorkā. 17. maijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā norisināsies konference “Gunars Saliņš un Elles ķēķis”, kuru organizē LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. Konferences referātos iecerēts gan no dažādiem skatpunktiem aplūkot Saliņa dzeju, gan arī pievērsties citiem Elles ķēķa autoriem, kā arī sirreālisma mantojumam latviešu trimdas literatūrā. Konferences sākums plkst. 10:00. Dalībnieki: Anna Auziņa, Indra Avena, Inguna Daukste-Silasproģe, Jānis Krēsliņš jun., Ieva Melgalve, Artis Ostups, Andra Silapētere, Gundega Šmite, Ivars Šteinbergs, Nora Teikmane, Lauris Veips, Kārlis Vērdiņš, Kaspars Zellis. Plkst. 18:00 konferencei sekos apaļā galda diskusija “Elles ķēķa otrā paaudze”, kas norisināsies Latvijas Mākslas akadēmijas Jaunajā korpusā (Kalpaka bulvāra 13 iekšpagalmā). Aicināti piedalīties: Laris, Laila un Lalita Saliņi, Nora Teikmane, Indra Avena, Jānis un Zuze Krēsliņi un Ilze Auzere. Elles ķēķa dalībnieku bērni stāstīs atmiņas par savu vecāku literārajām un mākslinieciskajām aktivitātēm un savus iespaidus par uzaugšanu Elles ķēķī un trimdas latviešu kopienā ASV. Vakara noslēgumā Voldemāra Avena (1924–2022) pēdējā dzejoļu krājuma “Pagaidi” (izdevniecība “Aminori”, 2024) atvēršana. Šajā dzejoļu krājumā apkopoti ilgākā periodā tapuši darbi, kas liecina par dzīvi Ņujorkā, trimdinieka identitāti, kā arī nezūdošo mākslas un mīlestības valdzinājumu. Piedalās autora meita Indra Avena un grāmatas redaktors Kārlis Vērdiņš. 18. maijā festivāls “Gunars Saliņš un Elles ķēkis” ar īpašu programmu viesosies Drustos, lai piedalītos brīvdabas mākslas telpas “Savvaļa” 2024. gada sezonas atklāšanā ar mūsdienu latviešu dzejnieku un jauno mākslinieku piedalīšanos. Dzejnieks Semjons Haņins vadīs akciju “Pastaiga Ņujorkā”, iepazīstinot ar stāstiem par Elles ķēķi, ko pavadīs grupējuma tekstu lasījumi mūsdienu latviešu dzejnieku izpildījumā, kas norisināsies Savvaļas dabas takās, kur būs redzami Latvijas Mākslas akadēmijas “POST” maģistratūras programmas studentu veidotie objekti un citi mākslas darbi. Kārlis Vērdiņš iepazīstinās ar jauno Saliņa dzejas izlasi “Apmežosim Ņujorku” (“Neputns”, 2024), kas aptver 101 spožāko no viņa liriskajiem un liroepiskajiem dzejoļiem, kas sarakstīti no 1945. līdz 2003. gadam. Ar dzejas lasījumiem dubļu koncertzālē festivāla apmeklētājus priecēs dzejnieki Marija Luīze Meļķe, Kārlis Vērdiņš, Semjons Haņins, Arvis Viguls un Aivars Madris. Pasākumu Savvaļas bāzes vietā noslēgs koncerts ar Saliņu ģimenes un ģitārista Edgara Rubeņa piedalīšanos. 19. maijā paredzēta Mudītes Austriņas darbu izlases "Saules spēles" (LU LFMI, 2024) atvēršanas programma Vecpiebalgā. Tā sāksies Antona Austriņa memoriālajā muzejā "Kaikaši" ar Ņujorkas latviešu mācītāja Lara Saliņa vadītu Vasarsvētku svētbrīdi un turpināsies ar ekskursiju pa muzeju un Mudītes Austriņas sauļu kolekcijas apskati. Pasākuma otrā daļa norisināsies Kārļa Skalbes memoriālajā muzejā "Saulrieti", kur Jaunā Rīgas teātra aktrises Gunas Zariņas lasījumā iepazīsimies ar Mudītes Austriņas sirreālajiem “baletiņiem”, kas pirmoreiz apkopoti jaunajā grāmatā “Saules spēles” (izdevējs LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2024). Grāmatas sastādītājs Kārlis Vērdiņš stāstīs par Mudītes Austriņas literāro mantojumu, savukārt viņas krustmeita, grāmatas priekšvārda autore Ilze Auzere dalīsies atmiņās par savu “saulaino krustmāti”. Festivālu organizē LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, sadarbībā ar brīvdabas mākslas telpu “Savvaļa”, Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, Piebalgas memoriālo muzeju apvienību “Oresāre”, Latvijas Mākslas akadēmiju un Rakstniecības un mūzikas muzeju.

Kā dažiem cilvēkiem izdodas saglabāt optimistisku skatījumu uz dzīvi, savukārt citi jūtas bezspēcīgi un paguruši? Kā spēt raudzīties uz notiekošo tā, lai glāze liktos pa pusei pilna, nevis pustukša, kā rast sevī dzīvesspēku, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē geštaltterapeite Elīna Zelčāne un centra "Skalbes" bezmaksas krīzes tālruņa projekta vadītāja Anda Švinka. Ko nozīmē dzīvesspēks, kas ir salīdzinoši jauns termins, skaidro Elīna Zelčāne. "Tas ir līdzīgi kā kaučuka bumbiņa, kad triec pret zemi, atlēkt atpakaļ, vai kad dārzā ravējat gārsu un liekas, viss ir izravēts, bet gārsa pamanās izlīst ārā. Tā ir mūsu spēja brīdī, kad dzīves grūtības mūs triec pie zemes un rada pārbaudījumus, adaptēties, atkopties un turpināt dzīvot. Līdzīgi kā ekosistēmās ir klimata pārmaiņas, bet ekosistēma pielāgojas un eksistē, kaut kas līdzīgs notiek arī ar cilvēku," skaidro Elīna Zelčāne. Uz jautājumu, ko darīt situācijā, kad, lai man būtu labi, nonāk pretrunā ar, lai maniem mīļajiem būtu labi, speciālistes iesaka vērtēt, vai tas ir saistīts ar paša grūtībām vai otra cilvēka problēmām. Zelčāne norāda, ja runājam par grūtībām, ar kurām saskārušies mūsu tuvinieki, svarīgākais ir būt līdzās un dot pleca sajūtu vai sirds siltumu. Ne vienmēr vajag padomus un kaut ko risināt. Tas arī atkarīgs no paša cilvēka, kādu palīdzību viņš vēlas. "Ja ar mums pašiem kaut kas ir noticis un ir doma, ka es negribu apgrūtināt tuviniekus, bet vienlaikus es gribu, lai arī man ir labi, varbūt jāmeklē līdzsvars, ka kādreiz es parunāju ģimenē, kādreiz varu piezvanīt uz palīdzības tālruni, man ir draugi, ir vēl cilvēki, ka nav tikai partneris vai kāds cits viens cilvēks, kuram visu vezumu iedot. Padalīt, pašķaidīt," uzskata Elīna Zelčāne. Viens ieteikums no speciālistēm - dzīvesspēku var palīdzēt uzturēt arī mērenība, neuzlikt sev pārāk augstus uzstādījumus "Reizēm ir tā, kā cilvēki uzliek sev pārāk lielus mērķus, viņi nespēj tos sasniegt un ir neapmierināti ar sevi un tas viņus grūž dziļāk  neapmierinātībā. Kad mērķus uzliekam mazākus, reālistiskākus, mums ir prieks. Veidojas tā saucamais dopomīns jeb atalgojuma hormons no tā, ka man sanāca," norāda Elīna Zelčāne. "Agrāk es pulkstenī, kas skaita soļus, uzliku 10000 un viss, ja es biju nogājusi kādus 4000, likās, es neizdarīju, man nav spēka, bet kad uzliku, ka ir minimālais, optimālais un maksimālais plāns, es par saviem 5000 soļiem priecājos. Nekas, man bija grūta diena, bet vismaz izdarīju minimumu. Tas ļoti maina."   Ierakstā uzklausām "Vecpiebalgas rūķus". Cēsu novada Vecpiebalgā darbojas biedrība "Vecpiebalgas rūķi". Ja sākotnēji biedrības mērķis bija atbalstīt trūcīgas ģimenes, tad tagad katru gadu pārtiku, apģērbu un citas nepieciešamas lietas biedrības pārstāvji ved ap 30 ģimenēm, kas nonākušas īslaicīgās grūtībās finansiālu iemeslu, veselības vai citu apstākļu dēļ.

Dzejniece Broņislava Martuževa ne tikai rakstījusi dzeju, bet arī komponējusi dziesmas ar Jāņa Akuratera, Kārļa Skalbes un Jāņa Ziemeļnieka dzeju. Raidījumā šoreiz par Broņislavas Martuževas 100. jubilejas gada ieskaņas sarīkojumu Jāņa Akuratera muzejā un gaidāmajiem jubilejas notikumiem šopavasar, saruna ar dzejnieces piemiņas glabātāju Annu Eglienu un Akuratera muzeja vadītāju Mairu Valteri.

Ziemassvētku vakarā, 24. decembrī, Latvijas Radio un Latvijas Televīzija raidīs literāri muzikālu uzvedumu „Baltie svētki”, kas tapis pēc Kārļa Skalbes pasakas „Ziemassvētki būdiņā” motīviem Raimonda Paula mūzikas mijiedarbībā. Kā norāda muzikālā uzveduma veidotāji, tas ļaus pierimt saspringtajā laikā, apstājoties un ieklausoties Kārļa Skalbes radītajā sižetā. Pirmatskaņojumu gaidot, Kultūras rondo tiekamies ar Māri Briežkalnu.

Stāsta pianists Ventis Zilberts Komponista Jāņa Ivanova daiļradē solodziesmas žanrs aizņem nelielu, bet diezgan būtisku vietu – apmēram 25 kompozīcijas. No tām tipogrāfiski iespiestas tikai trīs dziesmas 1959. gadā. Šajā izdevumā divām dziesmām – "Latgales līdumos" un "Manas dzimtenes pusē" – kā teksta autors minēts A. Eglājs. Vienmēr likās jocīgi, ka dzejniekam nav minēts pilns vārds. Man ik pa laikam dažos komponista daiļradei veltītajos koncertos nācies komentēt atskaņojamos darbus, tajā skaitā šīs pieminētās solodziesmas. Atceros, ka muzikologs Olģerts Grāvītis kādā sarunā, stāstot par pieminēto trīs dziesmu izdevumu, atcerējās, ka Jāņa Ivanova dziesmas "Latgales līdumos" teksta autora Andreja Eglīša vietā izdevuma veidotājiem minējis citu, vārda saknē mazliet līdzīgu uzvārdu - Eglājs. Kāpēc?  Lai tā laika cenzūra akceptētu nošu izdošanu. Saprotams, ka Andreja Eglīša vārds 1959. gadā pārsvītrotu ideju izdot kaut vai vienu dziesmu, un nebūtu iedomājams šāds konteksts – Jānis Ivanovs – tolaik Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas profesors, Valsts prēmijas laureāts, LPSR Tautas mākslinieks, un Andrejs Eglītis – trimdinieks un tā laika izpratnē  buržuāziskais nacionālists. 1939. gadā periodikā un arī dzejoļu krājumā "Varavīksna" var atrast publicētu dzejoli "Latgalē" – tas patiešām ir tas, kura rindiņas redzamas notīs dziesmā "Latgales līdumos" - tā tapusi 1940. gadā. Padomju laikā laikrakstu publikācijās, rakstot par šo Jāņa Ivanova dziesmu, autoriem droši vien vajadzēja visādi izlocīties, lai, pasarg' Dievs, nebūtu jāmin tolaik ļoti nevēlamā Andreja  Eglīša vārds. Tā, piemēram, 1956. gada  žurnālā "Karogs" muzikologs Artūrs Verners komponista  50. jubilejas  reizē, apcerot viņa daiļradi, piemin dziesmu "Latgales līdumos" ar it kā Kārļa Skalbes tekstu. Savukārt 1974. gadā kādā laikraksta "Cīņa" recenzijā (sakarā ar Jāņa Ivanova iemīļotā dziedoņa Tāļa Matīsa 70 gadu jubilejas koncertu) vēl viena nepareizība, varbūt apzināta. Recenzijā minēts, ka jubilejas koncertu jubilārs sāka ar sava novadnieka Jāņa Ivanova dziesmu "Latgales līdumos", kurai teksts paša dziedātāja sacerēts. Un kā ar otru dziesmas "Manas dzimtenes pusē" tekstu? Vismaz Andreja Eglīša  kopotajos rakstos nav atrodams tāds dzejolis. Atrisinājums ir gluži negaidīts – periodikā atrodama publikācija 1937. gada laikrakstā "Rīts". Dzejoļa autors – Kārlis Baltpurviņš, pēc kara trimdinieks ASV. Tikai rodas jautājums, kāpēc notīs arī šai dziesmai kā teksta autors minēts  mistiskais Eglājs? Mans minējums – iespējams, Olģerta Grāvīša domu gājiens bija, kā tautā saka: "Pie vienām sāpēm, varbūt izies cauri, liksim to pašu Eglāju arī šai dziesmai!" Runājot par dzejnieku, režisoru un aktieri Kārli Baltpurviņu – noteikti viņš un Jānis Ivanovs bija labi pazīstami, 30. gadu otrajā pusē komponists strādāja par diriģentu Rīgas radiofonā, savukārt Kārlis Baltpurviņš bija darbinieks radiofona literārajā daļā. Starp citu, viņš ir dziesmas “Pie Dzintarjūras”, jeb kā rakstīts 1939.gada izdotajās notīs “Dzintarjūras krastā”, latviskā teksta autors. Un šī dziesma, kā mēs zinām no vēstures, pirmo reizi skanējusi kinofilmā “Zvejnieka dēls”. Tā nu iznācis, ka viens pseidonīms jeb, kā teiktu literatūrzinātnieks Ilgonis Bērsons, segburts un segvārds A. Eglājs, kas minēts notīs, ticis vienlaikus diviem dzejniekiem – Andrejam Eglītim un Kārlim Baltpurviņam, pašiem tos neizvēloties un droši vien nezinot par to... Iedvesmu sniegt šo mazo vēstījumu man deva lieliskā segburtu un segvārdu mednieka, jau pieminētā Ilgoņa Bērsona grāmatas par tiem. Tēlaini sakot, piemērīju viņa mednieka zābakus – tie derēja, gan jau tos uzvilkšu atkal kādu citu reizi.  

Katrs romāns un katra monogrāfija sērijā „Es esmu…” par latviešu literatūras klasiķiem ir gaidīta un nāk arī ar savu rašanās stāstu. Romānu par Kārli Skalbi bija iecerējis Pauls Bankovskis, bet pēc viņa aiziešanas mūžībā tas tika uzticēts Svenam Kuzminam. Ar Svenu tiekamies pie romāna „Skaistums un nemiers”, kas vēsta par Skalbes jaunības ideāliem, pirmajiem literārajiem mēģinājumiem, pirmajiem darbiem un sapņiem. „Tiem lasītājiem, kas Skalbi vispirms saista ar pasakām un dzeju, ar dziļa patriotisma pilnajām „Mazajām piezīmēm” un rakstnieka darbību Latvijas brīvvalsts laikā, iespējams, dzejnieka jaunības laika sakari ar revolūcijas idejām var likties negaidīti. Taču pietiek vien atcerēties Skalbes pirmo sarakstīto pasaku „Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” un tajā skaidri paustās dumpīgās alkas izrauties no Miera un Pieticības malas trūdiem, pietiek atcerēties ziemeļblāzmas jeb kāvu simbolismu gan šajā pasakā, gan Skalbes dibinātajā publicistikas izdevumā ar tādu pašu nosaukumu („Kāvi”), lai nojaustu, ka romantizētas estētikas un daudzsološu pārmaiņu idejas, kuras Svens Kuzmins jaunajā romānā izvirza kā centrālās, Skalbem noteikti nevarēja būt svešas un jaunībā vēl diez vai bija iežogotas racionālu izpausmju un loģikas rāmjos,” tā recenzijā par romānu laikrakstā „Diena” raksta Bārbala Simsone. Kopā ar Gundaru Āboliņu un autoru Svenu Kuzminu lasām romānu par Kārli Skalbi „Skaistums un nemiers”.  Romānu „Skaistums un nemiers” romānu un monogrāfiju sērijā „Es esmu…” izdevusi „Dienas Grāmata”. Raidījumu atbalsta:

Jauna grāmata tikko nākusi klajā latviešu literatūras klasiķiem veltītajā sērijā "Es esmu…". Tas ir Svena Kuzmina romāns par latviešu dzejnieku, prozaiķi un politiķi Kārli Skalbi. Grāmata saucas "Skaistums un nemiers". Kultūras rondo tiekamies ar rakstnieku. Iespējams, ka pirmais, kas nāk prātā, pieminot Skalbes vārdu, ir viņa pasakas, "Kaķīša dzirnavas", "Pasaka par vērdiņu" un citas, ne velti viņš dēvēts par mūsu "pasaku ķēniņu". Taču romānā neuzzināsim, kā tapa šīs un citas pasakas, jo romāna autors izcēlis Skalbes dzīves posmu vēl pirms pasaku perioda – no laika, kad Skalbe 16 gadu vecumā uzsāk savas kolpoltiera jeb grāmatu izplatītāja gaitas, līdz 1905. gada revolūcijai un nedaudz arī tās atskaņām Skalbes dzīvē. Tie ir aptuveni 10 gadi jaunā rakstnieka dzīvē, bet ārkārtīgi piesātināti, trauksmaini un droši vien arī ļoti nozīmīgi, lai viņš vēlāk izveidotos par tik izcilu rakstniecības meistaru. Uz jautājumu par struktūru viennozīmīgi atbildēt ir grūti, saruna Kultūras rondo atzīst Svens Kuzmins. "Grāmata ir sadalīta četrās daļās, bet starp tām daļām ne vienmēr ir redzama saistība. Dramaturģiski struktūru izplānot ir viens, bet ne biogrāfija, ne vēstures notikumi īsti dramaturģiskai struktūrai nepakļaujas. Tur ir kaut kādi savi likumi, kas dažreiz dramaturģiskai uzbūvei iet pilnīgi šķērsām, viss notiek tieši tā, kā autoram nav izdevīgi. Tā it kā viņi pirms 120 gadiem būtu sazvērējušies, lai radītu dramaturgiem maksimālas neērtības. Tāpēc struktūra ir ļoti pielāgota notikumiem, nevis otrādi. Līdz ar to neesošā pirmā daļa un tad kaut kur parādās otrā, tie arī ir gājieni, kas, pirmkārt, pašam Kārlim nebija sveši, jo viņš arī mēdza rakstīt fragmentāri, saliekot kopā lietas pēkšņi, kas nemaz nebija paredzēts kopā salikt," stāsta Svens Kuzmins. "Kaut kādā ziņā tā nestandarta situācija arī iezīme situāciju. Man bija doma, ka tie notikumi izsit cilvēku no ierindas. Tāpat man gribējās, lai tā uzbūve izsit cilvēku no ierindas. Tu domā, ka tev ir kaut kāda viena romāna struktūra, un pēkšņi kaut kas notiek un tev vienkārši izrauj pamatu zem kājām." Sākumā viņš vēlējies rakstīt tikai par 1905. gadu. Sācis pētīt Kārļa Skalbes izdoto žurnālu "Kāvi". Bet vajadzēja priekšvēsturi vēl un paskaidrot. Tā sanāca desmit gadi viena vietā. "Sāku pētīt ar beigām, bet rakstīt sāku ar sākumu," atzīst Svens Kuzmins. Sākumā Kārlis Skalbe ir parasts jauns cilvēks, kas mēģina rakstīt, mēģina piedāvāt savus darbus publikai, mēģina pelnīt naudu, pārdodot grāmatas, strādājot par skrīveri. Vai pirms ķerties pie jaunā romāna, ir jālasa citi darbi, paša Kārļa Skalbes rakstītais. Svens Kuzmins bilst, ka tas ir vēlams, bet nav nepieciešams, mēģināja rakstīt tā, lai var lasīt ar nulles zināšanām un pakāpeniski tās iegūt par Skalbi. „Agrāk vai vēlāk tos Kārļa darbus būs jāizlasa,” piebilst Svens Kuzmins. Svenam Kuzminam ceļš līdz romānam par Kārli Skalbi nebija vienkāršs. "Es šajā sērijā ielecu braucošā vilcienā. Es pārmantoju šo Kārļa Skalbes tēlu no Paula Bankovska. Pauls izvēlējās pats, ka viņš grib rakstīt par Kārli, ka tas ir viņam tuvs tēls," atklāj Svens Kuzmins. "Mums bija ar viņu dažāda veida sarunas pirms tam pēdējās nedēļas. Mēs nerunājām konkrēti, kas un kā tur būs. Tad man piezvanīja no izdevniecības un teica, vai tu vēlies uzrakstīt par Kārli Skalbi? Tas bija negaidīts pagrieziens. Ne es par to ko zināju, bija arī savas ieceres, kuras nācās nolikt malā. Bet viss sakrita tā, ka nebija īsti vairs izvēles. Sajūta bija tāda, ka izvēle ir manā vietā izdarīta un jāņem un jāraksta." Tēlaini varētu teikt, ka Pauls Bankovskis aizgāja aprunāties ar pašu Kārli Skalbi. Un pa abiem nolēma nodot stafeti Svenam Kuzminam, kurš sāka rakstīt.

Stāsta Zentas Mauriņas piemiņas istabu vadītāja Grobiņā Maija Rolava Zentas Mauriņas mūzikas privātskolotājs Hanss Holcapfels, tā laika Liepājas Simfoniskā orķestra diriģents, daudz stāstīja par tagadnes un pagātnes dzejniekiem, it kā pats personīgi tos būtu pazinis, bet viņam nebija izpratnes par latviešu literatūru, viņš nezināja ne kluso Poruku, ne Skalbes vienkāršību, ne Akuratera lepnumu... Lai iepazīstinātu ģimenes draugu ar latviešu literatūras dziļumiem, Zenta lielā aizrautībā vācu valodā pārtulkoja Akuratera stāstu "Mana vismīļā".  Diriģents to uzmanīgi izlasīja, aizrādīja uz dažiem stilistiskiem negludumiem un ieteica izskaust baltvāciešu provinciālismu. Liepājas vācu avīze bija solījusi iztulkoto stāstu iespiest. Pēc divām nedēļām viņš atbraucis ar avīzes numuru un rožu pušķi. Mātei atkal pārmetumi – kādēļ gan viss šis teātris... Veltīgi modināt bērnā godkārību! Ja mājas draugam nebūtu pazīšanās ar avīzes redaktoriem, neviens šo stāstiņu nebūtu iespiedis! Bet Zenta raugās avīzē kā apburta. Tur iespiests viņas vārds un tas vairs nepieder viņai vien, liekas, tas atraisījies no viņas un atnes jaunu vēl nepazītu prieku. Ar Jāni Akurateru Zenta iepazinusies Liepājas dzīves posmā 1919. gadā, kad viņš, uzturēdamies Liepājā, bija saslimis ar tīfu. Vēstulē 1919. gada 20. novembrī viņa dzejniekam raksta: "Atvainojos,  ka tik vēlu sūtu jums tulkojumu no "Mana vismīļā". Nekādā ceļā nevarēju jūsu adresi dabūt. Būtu ļoti pateicīga, ja jūs man pateiktu, vai esat ar tulkojumu mierā. Es dabūju vēstules no Vācijas – tur brīnījās par negaidīto skaistumu latviešu literatūrā." Pārtikas jautājums šajā periodā, kad notiek karš un pilsēta nogriezta no laukiem, ir ļoti smags. To, ko Zenta dabūjusi no tēva pacientiem kā lielu dārgumu – nedaudz sviesta un dažas olas, viņa iesaiņo kastītē un nogādā dzejniekam. Vai drīkst sūtīt pārtiku dzejniekam – sapņainam romantiķim, kas nicina ikdienu? Bet cits jautājums – vai var atspirgt, badojoties? Vēstulē viņa raksta: "Jūs toreiz slimnīcā bijāt tik mīļš… Ja jūs man dāvinātu vienu mirkli un dažus vārdus atrakstītu, es ārkārtīgi priecātos. Es jau priecāšos par jūsu rokrakstu, kas tikpat aristokrātisks un klusi skumjš kā katrs jūsu rakstītais vārds. Atrakstiet man – lai man būtu ilūzija, ka kāds no dzejniekiem par mani vēl domā. Es neprasu faktisko realitāti, ar ilūziju man pietiek."  Grāmatā "Iedrīkstēties ir skaisti" Zenta Mauriņa raksta, ka Akuraters viņu bieži apciemojis. Slavējis viņas tulkojumu. Runājis par saviem darbiem, stāstījis par trimdas gadiem Somijā, Norvēģijā, Parīzē. Kad ceļš uz Rīgu atbrīvojies, viņš aicinājis Zentu braukt līdzi. Viņai tas ir kā pasakā, kad princis ierodas un atbrīvo ļaunu garu apburtu meiteni. Kādas brīnišķīgas iedomas! Smalkos tīmekļus, kas Zentu ar viņu saistījuši, ikdiena acumirklī būtu saplosījusi. Uz aicinājumu kopā sākt jaunu dzīvi Rīgā Zenta atbildējusi ar noraidījumu, jo viņai šķitis, ka dzejnieks tiecies ar viņu ceļot tikai sapņu pasaulē. Zenta vēlējās iztulkot vācu valodā vēl dažus Akuratera stāstus. Viņa strādā ar lielu aizrautību. "Līdz februārim domāju pabeigt – tik viegli un skanīgi šis tulkojums iet uz priekšu," viņa raksta vēstulē dzejniekam. 1921. gadā mazais sējumiņš, glīti iespiests, guļ uz viņas galda. Viņa jūtas laimīga. No vācu valodas stāsti pārtulkoti dāniski. Šī ir pirmā grāmata, kuras titullapā redzams Zentas vārds. Dzejnieks pateicībā dāvina daudz rožu – pilna istaba ar sarkanām rozēm! Pret sevi Zenta gan ir kritiska. Viņa raksta: "Te notikusi kāda pārskatīšanās. Tādu radījumu kā mani neapber rozēm. Tas nebija dabiski. Apzinīgi un noteikti sargājos no katra jūtu viltojuma. Piekļāvu rozi pie lūpām un jautāju, par ko gan dzejnieks bija domājis, man šos ziedus dāvinādams?" Dzejnieks bija apveltīts ar spēju skaisti dot, skaisti ņemt un skaisti aiziet. Divas lietas viņš neatzina – solījumu un pienākumu, to vietā liekot inspirāciju un entuziasmu. Vai tā bija puķe, grāmata, mirklis – viss, kam viņš tuvojās, kļuva daiļš. Satiekoties viņš nav ļāvis pavadonim Zentu nest, viņa, nobažījusies, vai nav par smagu, lūkoja atrunāt, bet viņš atbildējis, ka tas neesot nekāds vīrietis, kurš sievieti nevarētu nest uz rokām.  Viņa draudzība pret Zentu bijusi smalka un atturīga. Tā nepieskārās ikdienai. Tas bija maigums, ko neizsaka vārds, bet mājiens. Viņa vārds uzbūra sapņus. "Kad viņa lūpas skāra manas acis, bija tā, it kā tās būtu tauriņu spārnu noglāstītas. Viņa rokas skūpsts bija īsts rituāls. Lēnītēm viņš apgrieza roku un ar lūpām skāra delnu, it kā no tās dzertu. Viņš sacerēja fantāziju spēli, sadalīja lomas un bija tās režisors. Iekāres dēmons neiejaucās mūsu attiecībās." Zenta viesojās Akuratera mājā, kur valdījis klusums. Viņa sieva – glīta, gaišmataina un līdzsvarota – nosmej: "Dzejniekam arvien nepieciešami jauni ierosinājumi. Svaigas puķes visās vāzēs, kad tās apvīst, viņš aizmet tās prom. Jānim Akurateram tīk viss, kas ir neparasts. Viņš nemīl puķes podos. Viņš nekopj puķes, viņš tās bauda!" Bet Zenta ilgojas pēc aizsardzības, saprotošas un saudzīgas mīlestības – tādu dāvināt viņš nespēja. Viņa bija tik laimīga, tik laimīga, ka slavenais dzejnieks ļāva sevi mīlēt! Zenta Mauriņa Akurateram rakstījusi daudz vēstuļu, bet no dzejnieka saņemtās gan nav saglabājušās, bet rakstītas tā, it kā visiem un tūlīt iespiežamas. No ārzemēm rakstītajām trūkusi atpakaļadrese, tādēļ nav bijis iespējams atbildēt.   Vēlākajos dzīves gados Zenta Mauriņa bieži atceras gan sarunas, gan tikšanās, gan dāvātos ziedus. Mūža nogalē dzīvojot trimdā, rakstniece atzīstas, ka nekad nav spējusi noticēt ne Jāņa Akuratera mīlestībai, ne viņa dāvātajiem ziedu klēpjiem. "Ja mīlēt nozīmē paša "es" aizmirst un pāri sev pašam dzīvot, tad savos studentes pirmajos gados nevienu tā neesmu mīlējusi kā dzejnieku Akurateru," atzīstas Zenta Mauriņa.

Emocionālā un fiziskā vardarbība Latvijā. Kā palīdzēt cietušajiem un kāpēc tik grūti ir to aptūrēt? Krustpunktā Lielā intervija ar krīžu un konsultāciju centra "Skalbes" direktoru Raivo Vilcānu.

Stāsta Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja speciāliste Zita Pētersone Šogad aprit tieši simt gadu, kopš Latvijas Republikā tika pieņemts pirmais lēmums par ielu pārdēvēšanu latviešu valodā. Jau 1920. gadā Rīgas galva Artūrs Frīdenbergs nolēma, ka Rīgā jāmaina ielu nosaukumi. Viņš šo pienākumu deleģēja Rīgas pilsētas valdes Būvju nodaļai, taču tā vairākus mēnešus ar to nenodarbojās, un rezultātā šis pienākums tika deleģēts Rīgas pilsētas domes Izglītības nodaļai. Tika sastādīta komisija, kurā darbojās ļoti daudz slavenu cilvēku, toskait pedagogs Fricis Adamovičs, rakstnieks Kārlis Skalbe, etnogrāfs Matīss Siliņš un arī filologs Kārlis Straubergs. Tālaika presē ļoti daudzi slaveni cilvēki, tai skaitā Jānis Endzelīns, kuram tika uzticēts pārbaudīt šo ielu nosaukumu pareizrakstību, vērtēja šo nosaukumu nozīmi; Endzelīns izteicās, ka ļoti daudzi nosaukumi viņa uztverē nav jāpārdēvē, jo tie ir tikai bijušo laiku nekaitīgas paliekas. Sākotnēji komisija bija nolēmusi pārdēvēt kādas pārdesmit ielas, bet pēc diviem gadiem, 1923. gadā, tapa ļoti garš ielu nosaukumu pārdēvēšanas saraksts – kopumā tajā bija 192 ielas! Kādas ielas rezultātā īsti pārdēvēja? Lielākoties tās, kuras nesa aizgājušo laiku caru un viņu ģimeņu nosaukumus, kā arī tos nosaukumus, kas neatbilda tā laika garam.  1920. gadā Rīgā atgriezās Rainis un Aspazija. Tad nu Latvijas Republikas laikā tā bija vienīgā reize, kad cilvēkiem vēl dzīviem esot, ielas tika nodēvētas viņu vārdā: Troņmantnieka bulvāri, kas bija nosaukts Krievijas cara Alekseja II dēlam par godu, pārdevēja par Raiņa bulvāri, bet Teātra bulvāri pārdēvēja par Aspazijas bulvāri.  Arī 1930. gados gan kādu ielu gribēja nosaukt rakstnieka Kārļa Skalbes vārdā, pašam rakstniekam vēl dzīvam esot, bet Rīgas dome izlēma, ka tā nav laba prakse, tālab šo jautājumu atcēla. No 1923. gada Rīga ieguvusi daudz jaunu nosaukumu, kurus pazīstam vēl šobaltdien: Aleksandra iela tika pārdēvēta par Brīvības ielu, jo pa šo ielu ienāca Brīvības cīņu dalībnieki. Ģenerāļa gubernatora Aleksandra Suvorova iela tika pārdēvēta par Krišjāņa Barona ielu, Romanova iela – par Lāčplēša ielu. Vēl ļoti daudzām ielām nosaukumi tika mainīti tādēļ, ka to nosaukumi latviešu valodā nebija pareizi: piemēram, tagadējā Rozena iela nezin kāpēc bija kļuvusi par Rožu ielu, bet tas neatbilda vēsturiskajam nosaukumam, tādēļ arī iela atguva šo seno nosaukumu – Rozena iela. Tāpat arī Domes laukums atguva savu pareizo latvisko nosaukumu – Doma laukums. Tad vēl vairākas ielas pārdevēja tāpēc, ka nosaukumi atkārtojās – Augļu iela tika pārdēvēta par Dārzaugļu ielu (jo Augļu iela jau bija Pārdaugavā).  Lielais lēmums tika publicēts arī "Valdības Vēstnesī" 1923. gada 2. novembrī, un ar to arī sākās ielu pārdēvēšana. Latvijas Republikas laikā neviens lēmums nebija tik vērienīgs kā šis.  

Valsts Akadēmiskajam korim "Latvija" decembra sākums sācies ar sprinta cienīgu ātrumu un intensitāti. Aizvadīti Raimonda Tigula jubilejas koncerti Rīgā un Ventspilī, 10. decembrī gaidāma pirmā oficiālā tikšanās ar LNSO jauno galveno diriģentu Tarmo Peltokoski, bet 7. decembrī koris aicina klausītājus uz īpašu Adventes laika koncertu jaunajā kultūras centrā "Ulbrokas pērle", kurā izskanēs vairāki pasaules pirmatskaņojumi. Tiešraidē šo koncertu dzirdēs Latvijas Radio 3 "Klasika" klausītāji. "Šobrīd to ļoti var izjust: midzinošais kovidlaiks, kad dzīve ieņēma "lento" tempu, ir aiz muguras, un atsākusies spriedze, pie kādas mēs vienmēr bijām pieraduši: tas nebija nekas īpašs, ja skatāmies četru, piecu gadu distancē – tas bija normāli. Ir jauki, ka pilnasinīgā dzīve kūsāt kūsā," atzīst kora mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais. Runājot par jaundarbiem, diriģents atzīmē, ka viena daļa mantota no kovidlaikā nenotikušajiem koncertiem: "Daļu no plānotajiem darbiem nodziedājām Garīgās mūzikas festivāla jaundarbu koncertā, kuri tematiski bija ļoti piemēroti augusta beigām, bet tie, kuros bija ļoti izteikta Ziemassvētku tēma, gaidīja brīdi, kad varēs piedzīvot dienasgaismu. Un tagad divi šādi darbi, kas mantoti no savulaik paredzētās programmas, ir Andra Kontauta opuss un Riharda Zaļupes "Ziemas karuselis" ar četrām daļām, kurās komponists izmantojis latviešu tautasdziesmu tekstus - tas ir kārtīgiem vitamīniem bagāts darbs! Un tas ir ļoti, ļoti simpātiski, ka Latvijā ir arī tādi autori, kas absolūti dominējošo saldsērīgi apcerīgo latvisko noskaņu spēj nomainīt ar dzirkstošu, raitu un ritmisku plūdumu. Rihardam tas ir ļoti, ļoti veiksmīgi izdevies. Viņš arī sagādājis ļoti interesantus instrumentus - rokas zvanus, kas ir salīdzinoši lielāka izmēra, nekā redzēts." Lai gan Andris Kontauts pirmām kārtām ir latviešu tautasdziesmu apdaru meistars, diriģents prāto, ka komponists savu "Gaisms evaņģēliju" gleznojis kā akvareli: "Andris pats man stāstījis, ka viņš nav pat centies vārdu izcelt kā priekšplānu - devis tikai kādas nojausmas, kādas asociācijas. Tas patiesi ir kā akvarelis, kur ļoti daudzbalsīgi un bagāti harmonija klājas pāri harmonijai." Savukārt Polijā mītošā latviešu komponiste Renāte Stivriņa savu jaundarbu rakstījusi speciāli šim koncertam, un korim to atsūtījusi salīdzinoši nesen. "Mēs nekad nevaram paredzēt - tas vienmēr ir tas lielais nezināmais un arī tajā pašā laikā ļoti interesantais, kā jaundarbi vērsies vaļā, kā spēs uzrunāt klausītāju. Iedzīvošanās sajūta prasa laiku, lai komponista ieceri tu varētu pieņemt kā savu miesu, kā savu garu, kā savu personīgo labsajūtu - ka tu komfortabli jūties tajā mūzikā," prāto Sirmais un atzīmē, ka koncertā skanēs arī virkne citu darbu, par ko parūpējies Ēriks Ešenvalds: "Viņš pats, būdams starptautiskā kompozīciju konkursa žūrijā, atveda veselu piedāvājumu paketi ar ļoti interesantiem un latviešu mentalitātei varbūt pat neraksturīgiem darbiem, jo tie ir pasaules komponisti: būs gan komponisti no Polijas, gan viens no Īrijas, gan no Dānijas. Tādi ļoti interesanti redzējumi. Daļa no komponistiem būs klāt arī koncertā, un viņiem tas noteikti būs liels pārdzīvojums, ka viņu darbi, kas rakstīti konkursam, kurā tos izpildījis amatieru koris, skanēs profesionāla kora izpildījumā." Diriģents arī slavē dziedātājus, kuri, brīnišķīgi pārzinot kora faktūru un kora skanējumu, uzrakstījuši ļoti skaistas tradicionālo Ziemassvētku dziesmu apdares: "Esmu diezgan pārliecināts, ka šīs apdares būs tādas, kuras daudzi kolektīvi labprāt gribēs iekļaut savās programmās. Arī šie divi darbi - gan "Klusa nakts", gan "Katru gad' no jauna" - jau pāris gadu gaidījuši pirmatskaņojumu." Par "Ulbrokas pērli" diriģents ar komplimentiem neskopojas: "Esmu ļoti pagodināts, ka arī šajā vietā varam veidot koncertus, iepazīstinot ne tikai Rīgas, bet arī Latvijas klausītājus: zāle ir gaumīgi un skaisti izveidota, akustiski to esam jau pārbaudījuši - mums bija uzticēts zāles atklāšanas koncerts. Tā ir jauna, skaista, sakopta kultūras vieta, kurā mēs ļoti priecātos sagaidīt klausītājus. Tas ir arī ļoti tuvu Rīgai, nav tik tālu kā Cēsis, Ventspils vai Liepāja. Koncerts būs ziemsvētīga iespēja izbraukt ārpus centra un pabūt vienā ļoti skaistā un sakoptā vidē." Renātes Stivriņas darbs kā filma  Vaicāta, kā dzimusi ideja - "Mazo Adventes mistēriju" balstīt poļu mūzikā, komponiste labprāt atklāj: "Ideja nāca vēl pirms gada - ar kora "Latvija" direktoru Māri Ošleju runājām par to, ka tas varētu būt Adventa laika skaņdarbs, jo nav nemaz tik daudz skaņdarbu šajā repertuārā. Māris arī bija šīs koncepcijas autors, jo toreiz daudz ceļoju no Polijas dienvidiem uz ziemeļiem, un tas nozīmē izbraukt cauri visai valsij, mērojot ap septiņiem simtiem kilometru! Un Māris man teica tā: nu tad, Renāte, lai jaunajā opusā izskan visi tavi ceļojumi! To arī paturēju sirdī, ietekmējos no šīs sarunas un atradu tādu Mazpolijas kalniešu melodiju ar veseliem 16 pantiem. Iznāk tāda sāga, kurā ļoti spraigi dialogi ritinās starp Jāzepu un Mariju. Viss, protams, notiek par un ap Jēzus dzimšanu, bet tā ir samērā temperamentīga saruna. Manas sajūtās tā atgādina filmu: ir brīži, kur stāsts ātri virzās uz priekšu, un ir tādi kā stopkadri, kur var mazliet vairāk iepazīt galvenā varoņa iekšējo pasauli. Koncepcijas nozīmē man, manuprāt, izdevās aptvert gan dienvidu kalnus, gan ziemeļu jūru." Bet vārdi būs latviešu valodā: "Šo tekstu atradu katoļu lūgšanu grāmatā - gan ar pilnīgi citu melodiju, daudz rāmāku un mierīgāku. Bet teksts jau bija iztulkots pirms gadiem simt, divsimt," stāsta komponiste, kura savu jaundarbu rakstījusi rudens krēslā: "Man bija nepieciešama tāda rudens krēsla, mazliet drūms noskaņojums, bet pozitīvā nozīmē - drūmums, kas tūlīt pārtaps gaismā." Sadarbība ar kori "Latvija" Renātei Stivriņai nav sveša: līdz šim tapuši divi apjomīgi darbi, no kuriem viens pavisam nesen izskanēja Garīgās mūzikas festivālā, bet pirms daudziem gadiem vēl bijis darbs Vasarsvētku sakarā. "Sadarbība ar Māri Sirmo un Valsts Akadēmisko kori man ir milzīgi svētki, jo tur varu eksperimentēt, kaut ko jaunu uzdrīkstēties. Un tā apziņa, ka Māris vienmēr man pateiks patiesību - ko var labāk, ko var citādāk. Tā ir gan sadarbība, gan paļāvība, ka skaņdarbs būs baudāms un klausāms visaugstākajā mākslinieciskajā kvalitātē," sāsta Renāte Stivriņa. Andris Kontauts glezno akvareli Vai Andrim Kontautam, sacerot "Gaismas evaņģēliju" ("Cauri ziemai kāds nāk"), rokas bijušas brīvas? "Tas ir liels iepriecinājums un pagodinājums, kad saņemu šādus piedāvājumus - un, lai arī kādas būtu rokas, vienmēr tās atbrīvošu, lai kaut ko paveiktu," uzsver Kontauts. "Pirmām kārtām, man tas ir iedvesmojoši, bet no diriģenta un kora puses es to uztveru kā uzticēšanos, avansu un atbildību. Kad sāku rakstīt šo ciklu, savu sajūtu atrisināju no viena darba - Andas Līces "Gaismas evaņģēlija". Izlasot šo darbiņu, man prātā radās skaniskais gleznojums, un tajā brīdī uzreiz sapratu visu darba kopainu - no tā atsperoties, arī viss sākās. Nākošais dzejolītis, ar ko sastapos, bija "Cauri ziemai kāds nāk", un tas tik ļoti sasaucās ar Adventi, ka tapa skaidra muzikālā vīzija un muzikālā glezna, kādā gribu zīmēt šo darbu," darba tapšanu atminas komponists. "Pārējais jau bija loģisks vai nejaušības skarts meklējums attiecībā pret izjūtām pēc izlasītā. Tāpēc nostādne, radot šo darbu, bija tāda, ka daudz būtiskāka ir mana izjūta, ks rodas, izlasot dzeju - nevis burtiski vārds, bet skaniskā zīmējuma gleznieciskā izjūta. Un pie tā arī nolēmu pieturēties. Tas man pašam bija tāds atklājums - ka nemēģināšu burtiski atainot vārdu, bet savu izjūtu - līdzīgi kā gleznotājs, kurš zīmē ainavu, tā arī es biju nolēmis, ka vārds mani neietekmēs - būtiskāka būs krāsa un sajūta. Faktiski tas ir tāds Adventes vainags ar visām četrām svecītēm - ar mieru, prieku, mīlestību un cerību." Kaut arī Andra ieskatā vārdam nav tik liela nozīme, tomēr Ziemassvētku laikā tieši dziesmas ir tās, kas skan visvairāk. ""Gaismas evaņģēlijā" ir tāda doma - vai gaisma var nākt tikai no augšas? Šis teikums mani ļoti uzrunāja... Domāju, ka tā gaisma, ko mēs sevī starojam, īstenībā jau arī ir tas Ziemassvētku laika galvenais aicinājums. Caur pašiem rast gaismu uz zemes. Un mūzika noteikti ir viens no līdzekļiem, kas visvairāk parāda mūsu starojumu un mūsu vēlmi pēc labā, mīļā, skaistā un gaišajā," atzīmē Andris KOntauts, kura "Gaismas evaņģēlijā" skan Kārļa Skalbes, Andas Līces un arī Martas Neretas teksti. Rihards Zaļupe atceras bērnības karuseli  Visai nopietnās ievirzes programmā Riharda Zaļupes "Ziemas karuselis" ienesīs prieku un dauzīšanos. Lai gan nosaukums "Karuselis" ir diezgan simbolisks šībrīža situācijā. "Karuselis pēc būtības ir tāds fenomens, kas katram no mum asociējas ar kaut ko savu. Bet tas ir arī ļoti pateicīgs, lai to izspēlētu dažādos raksturos, dažādās situācijās," prāto komponists. "Mēs paši varam pavērot savas sajūtas, kad pie mums sabrauc cirks no dažādām ārvalsīm: kādi tik karuseļi tur nav - sākot no lidmašīnu karuseļiem un beidzot ar klasiskajiem Vīnes stila Ziemassvētku karuseļiem. Kad Māris uzaicināja rakstīt šo dziesmu, pirmā asociācija bija par bērnību, kuru pavadīju laukos. Un laukos Ziemassvētki ar kūti, ar dzīvniekiem un visu mājsaimniecību apkārt ir pilnīgi savādāki nekā Rīgā vai pilsētas dzīvoklī! Man likās ļoti interesanti izspēlēt savas sajūtas, kas asociējas tieši ar tiem laikiem, kad mums nebija visa tā satura, ko tagad piedāvā televīzijas un pašiem bija jāuzbur Ziemassvētku aina. Tieši tādēļ arī mans "Ziemas karuselis" ir apvienojums nopietnībai un tajā pašā laikā arī priekam, kas mums asociējas ar Ziemassvētkiem Latvijā. Nezinu, kāpēc pie mums tos sauc par Ziemassvētkiem, bet angliski visur saka - Kristus svētki. Likās ļoti interesanti to visu ievīt mūzikā un apskatīties, kur tad var ar to tikt." Līdz ar to organiski arī nākuši latviešu tautasdziesmas vārdi. "Joprojām Ziemassvētkos skaitām pantiņus - smieklīgos un nesmieklīgos. Sāku tādus meklēt, un biju ļoti, ļoti priecīgs, ka izdevās sameklēt tādus, kas mani ļoti uzrunā. Tāds kārtējais milzīgs apliecinājums, ka mūsu folklora ir ļoti bagāta un jaudīga, jo zem katras no šīm dziesmām var atrast daudzas emocijas un pārdzīvojumus, ko var ļoti dažādi interpretēt. Tāpēc man patīk ik pa laikam strādāt ar folkloru. Šoreiz zināju, ka negribu rakstīt nopietnu mūziku, jo man pašam Ziemassvētki vienmēr asociējušies ar prieku. Ja gaismiņas arī tik spilgti nespīd, tomēr to ātrumu gribas uzņemt, lai ir īsts virpulis - tad nu mēģināju pēc iespējas spilgti un dažādi to visu apspēlēt." Arī pats Rihards piedalīsies sava jaundarba atskaņojumā, un kā nu Ziemassvētku dziesmas bez zvaniņiem! "Ar ļoti minimālām lietām, ko pieliek korim klāt, efekts ļoti labi strādā, un tādi zvaniņi ar kori Ziemassvētku laikā iedod īsto atmosfēru." Interesanti, ka Rihards Zaļupe ir vienīgais sitaminstrumentālists pārējo autoru kompānijā, turklāt beidzamajā laikā sācis arī dziedāt. "Jā, šī darba rakstīšanā pieeja ir no sitaminstrumentālista puses, bet visas sarežģītās partijas, ko esmu rakstījis korim, pats vienmēr esmu dziedājis - tas nav tā, ka uzrakstu, pielieku notīm tekstu un nodomāju - ai, cerams, ka izdziedās... Pēdējā laikā visas lietas - ne tikai vokālās, bet arī instrumentālās, pats improvizējot ar savu balsi meklēju. Runājot par sitaminstrumentālistam piemītošo ritma izjūtu - ļoti priecājos, ka man tā ir, kaut gan eju no tās arvien tālāk projām, bet tas viennozīmīgi nepazudīs. Bet šī skaņdarba kontekstā bija ļoti interesanti krāsas pameklēt. (..) Vienmēr esmu ierosinājis nesitaminstrumentālistiem rakstīt mūziku sitaminstrumentiem, jo tad sitaminstrumenti skan pilnīgi savādāk nekā tad, ja sitaminstrumentālists raksta dziedātājiem."

Kā palīdzēt ģimenēm, kuras ieceļojušas no Ukrainas, un kādu atbalstu krīzē var saņemt gan šie cilvēki, gan arī Latvijas iedzīvotāji, kuri raizējas par karu un tā sekām? Par to, kāda palīdzība ir nepieciešama gan cilvēkiem Ukrainā, gan tiem, kas ieradušies Latvijā, raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta centra "Marta" vadītāja Iluta Lāce un krīžu un konsultāciju centrs "Skalbes" pāstāve Darja Veļičko. Ivanofrankivskā, Ukrainā, Latvijas vēstnieks Ilgvars Kļava 30. novembrī ir atklājis rehabilitācijas centru sievietēm, kas cietušas no Krievijas armijas pastrādātajiem seksuālās vardarbības noziegumiem, informē Ārlietu ministrija. Centrā sadarbībā ar Ivanofrankivskas medicīnas iestādēm cietušajām sievietēm tiks nodrošināts patvērums, fiziska un garīga rehabilitācija, iekļaujot sociālo, psiholoģisko un juridisko, kā arī medicīnisko palīdzību. Rehabilitācijas centrs sniegs patvērumu 20 sievietēm un viņu ģimenes locekļiem. Tajā iekārtotas telpas dzīvošanai, kā arī psihologa un medicīnas speciālista darbam. Centrā izbūvēta autonoma apkures un elektroapgādes sistēma. Tā nodrošinās centra nepārtrauktu darbību, neraugoties uz Ukrainas energosistēmas pārrāvumiem, ko radījuši Krievijas nemitīgie uzbrukumi Ukrainas enerģētikas infrastruktūrai. Novērtējot Latvijas sniegto atbalstu, viena no telpām nosaukta latviešu dzejnieces, emancipācijas un sieviešu tiesību aizstāves Aspazijas vārdā. Biedrībai “Centrs MARTA” sadarbībā ar partneriem Ukrainā ir atvērta uzticības tālruņa līnija seksuālo noziegumu un spīdzināšanas upuriem. Ar uzticības tālruņa palīdzību tika nodrošinātas konsultācijas, psiholoģiskā palīdzība, informācija un piekļuve sociālajai, medicīniskajai, juridiskajai un humānajai palīdzībai. Četru mēnešu laikā palīdzību saņēmušas vairāk nekā simts sieviešu, kas cietušas no seksuālās vardarbības. Iluta Lāce atklāj, ka jau šobrīd palīdzību jau ir saņēmušas 104 sievietēm un darbs turpināsies. Tāpat paralēli palīdzības sniegšanai tiek īstenots projekts, lai izglītotu speciālistus un līdzcilvēkus, lai viņi spēj pamanīt noziegumus, ziņotu par tiem un sniegt u atbalstu cietušajiem.  Viņa arī aicina doties uz centra mājaslapu un ziedot, lai nodrošinātu bezmaksas palīdzību vardarbībā cietušām sievietēm un viņu bērniem. Šobrīd, ziedojot projekta ietvaros, katra ziedotā summa ar Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas atbalstu tiks dubultota. Runājot par palīdzību, Darja Veļičko vērtē, ka katrs var kaut izdarīt no savas puses, lai atbalstītu. Ja nav iespēja palīdzēt ar mājokli, tā var būt pārtikas paka vai silts apģērbs ziemā vai citas lietas. "Tāpat jāizvērtē savas spējas atbalstīt un uzklausīt," bilst Darja Veļičko, runājot par psiholoģisko atbalstu. "Jāsaprot, vai paši būtu gatavi būt klāt un atbalstīt, uzklausīt smagas lietas. To arī pamanīt ir ārkārtīgi grūti. Cilvēki parasti labi turas un nestāsta.  Sākt ar to, ka dot zināmu, ka esam pieejami, ka esam gatavi būt klāt un uzklausīt, ja tas ir nepieciešams. Nespiest, bet iedrošināt, ja vēlies, esmu gatavs uzklausīt. Pazīmes pamanīt ir grūti, jo tās bieži ir personiskas. Ne katrs ir gatavs parādīt, ka krīt panikā pie katras skaļākas skaņas. Piemēram, kad lido lidmašīnas, kas ir ļoti izplatīta lieta cilvēkiem, kas atbraukuši no Ukrainas. Viņiem panikās lēkmes sākas, dzirdot lidmašīnu skaņas. Ne katrs ir gatavs kaut ko tādu parādīt. Būt klāt, izvērtēt savas iespējas un iedrošināt runāt, ja ir nepieciešamība, gan arī informēt par iespējam saņemt profesionālu atbalstu."

Ir ne tikai dzejas, bet arī kino rudens Latvijā. Ar Aika Karapetjana filmas "Sema ceļojumi" pirmizrādi sākas latviešu kino rudens maratons. Latvijas kino rudeni raksturo režisori, kuru filmas drīzumā redzēsim kinoteātros. Aika Karapetjana filma "Sema ceļojumi" ir asa alegorija. Stāsts ir par vīrieti vārdā Semjuels, īsāk, Sems, viņš tiek ļoti diskrēti pasniegts kā vienkāršs eiropietis. Arī filmas darbībā  netiek akcentēts, ka šis stāsts notiek Latvijā, tātad tā ir bezmaz tāda Kārļa Skalbes stila zeme, kurā cilvēki ir ļoti vienkārši, ļoti drastiski. Viņi audzē cūkas, un viņu uzskati par to, kāda ir lietu kārtība, ir ļoti īpatnēja. Aika Karapetjana filmas "Sema ceļojumi" pirmizrāde jau 8. septembrī. Filma "Mamma vēl smaida". Režisore Elza Gauja, trīs aktrises - Baiba Broka, Anta Aizupe un Daiga Kažociņa, kuras ir arī scenārija līdzautores. Stāsts ir par trim māsām, kurām viņa mamma aiziet mūžībā kādā Eiropas valstī, nav precizēts kurā. Meitas nolemj, protams, mamma jāgulda Latvijas zemē. Taču dažādām oficiālām procedūrām naudas nepietiek, un tā sākas ceļojums cauri Eiropai ar mašīnu un mammu.. jumta bagāžniekā. Tāds ir Elzas Gaujas stāsts. Filmas "Mamma vēl smaida" pirmizrāde 29. septembrī.  Staņislava Tokolova filma "Mīlulis". Šis ir vairāk sociāli aktuāls stāsts par jaunu un ambiciozu maksātnespējas administratoru. Šis jaunais vīrietis piedzīvo emocionālu triecienu, proti, iet bojā viņa draudzene, un jaunajam vīrietim ir jāuzņemas atbildība gan par viņas dārgo īpašumu, gan arī par 10 gadus veco meitu Paulu. Galvenajā lomā Kārlis Arnolds Avots. Vēl redzēsim arī Kristīni Krūzi un Paulu Lābani, kurai tā ir debija uz lielā ekrāna. Attiecību drāmas "Mīlulis" pirmizrāde 21. septembrī. Savukārt no 16. septembra kinoteātros visā Latvijā būs skatāms vēsturisks spiegu trilleris "Suflieris" ar Prītu Voigemastu, Agnesi Budovsku un Kasparu Znotiņu galvenajās lomās.  Filma ir Latvijas, Igaunijas, Somijas un Lietuvas kopražojums, kurā atspoguļota Otrā pasaules kara priekšvakara spriedze. Bet no 4. oktobrī pirmizrāde Uģa Oltes filmai "Upurga". Šis stāsts un kuru devīze ir mitoloģisks trilleris dabā, ir par piedzīvojumu gidu Andreju, kurš mežonīgas upes ielejā pazaudē savu māsu un viņas kolēģus - reklāmu filmēšanas grupu. Un neviens no filmas varoņiem nezina, ka šajā ielejā rudeņos parādās, uzplaukst kāda dabas parādība, kurai piemīt neprātīgs spēks.  Vēl par darbu pie diviem jauniem kinostāstiem stāsta operatos Aleksandrs Grebņevs: tās ir Matīsa Kažas jauniešu drāma "Neona pavasaris" un režisores Lindas Oltes pusaudžu adopcijas stāsts "Māsas". Kopumā līdz gada beigām gaidāmas pirmizrādes 20 jauniem darbiem, spēlfilmām un dokumentālā kino stāstiem.

Cilvēka izdzīvošana ir atkarīga no spējas darboties kā kopienai, tāpēc jau tūkstošiem gadu cilvēces pastāvēšanā izraidīšana no kopienas ir bijis bargākais sods. Taču, ja senajā pasaulē tas bija teju nāves sods un izraidīšana bija fizisks daudz, tad vēlāk gadsimtos izsūtījumam klāt nāca daudz vairāk nozīmju un mērķu.  Izraidījums, izsūtījums, trimda un bēgšana – kā un kāpēc cilvēki vēsturē pametuši savas kopienas un ko eksils nozīmējis cilvēkiem dažādos vēstures periodos, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro vēsturnieks, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Andris Levāns un šīs fakultātes zinātniskais asistents, doktorants viduslaiku vēsturē Rūdolfs Reinis Vītoliņš. Otrais pasaules karš maina latviešu žurnālistu dzīvi trimdā Kā trimdas laikā darbojās latviešu periodika, konkrēti, kā Otrā pasaules kara beigās latviešu bēgļu nometnēs iznāca laikraksti un par ko preses rakstīja? Lielais vairums periodikas iznāca Vācijā un pirmais laikraksts bija "Latviešu Balss". Laikraksts sniedza elementāru, ka arī kara cenzūras ierobežotu informāciju par bēgļu stāvokli, stāsta Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas bijusi darbiniece filoloģe un bibliogrāfe Velga Kince. "Hamburgā darbojas latviešu būvuzņēmēja Kārla Rušhes būvfirma, kas nodarbina latviešu amatniekus un strādniekus. Pašlaik firma meklē šādus darbiniekus: mūrniekus, namdarus, galdniekus, būvstrādniekus, mūrnieku un namdaru darbiem." "Altgardes mazajā pilsētā iekārtota nometne Baltijas valstu bēgļiem. Dzīves apstākļi ļoti labi, jo nometne atrodas kādas bijušās ārzemnieku nometnes vietā. Nometņotājiem ir ne tikai moderna un ērta virtuve, bet arī plaša ēdamzāle ar savu trauku inventāru." "1. jūlijā Altgardes latvieši sarīkoja dzejnieka K. Skalbes piemiņas vakaru. To ar dziesmām kuplināja arī nometnes koris. Pateicoties iedzīvotāju uzmanībai, nometnē visur manāma liela kartība, par ko vietējais angļu komendants izteicis savu pateicību." Tās ir ziņas no izdevuma "Saule" 1945. gada 11. jūlijā. Laikā no 1944. gada, kad Vācijā, Zviedrijā un citviet Eiropā parādījās pirmie latviešu bēgļi, līdz 1950. gadam, kad nometnes sāka likvidēt un latvieši devās tālāk uz savām jaunajām mājvietām, šajās bēgļu nometnēs tika izdoti ap 320 laikrakstu. Filoloģe un bibliogrāfe Velga Kince ir izlikusi vairākus laikrakstus, var redzēt, cik ļoti dažādi gan satura, gan iespieddarbu kvalitātes ziņā tie ir. 

Sadalītas Latvijas literatūras gada balvas. Žūrija lēma, ka kategorijā “Labākais prozas darbs” balvu piešķirt Svena Kuzmina romāna “Dizažio”, kuru izdevusi izdevniecība “Dienas grāmata”. Bet šobrīd rakstnieka domas aizņem Kārļa Skalbes personība, jo sērijā "Es esmu..." viņš strādā pie darba par šo rakstnieku, dzejnieku un sabiedrisko darbinieku.

Cikls "LKA studenti stāsta pasakas". Kārļa Skalbes pasaku "Laimes sala" stāsta Elza Rūta Jordāne. Latviešu tautas pasaku "Mūžīgā pasaka" stāsta Olafs Putrālis. Jau vairāku Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas un režijas kursu studenti pirmās runas prasmes pie mikrofona apgūst tieši Radioteātra studijā. Šogad režisore un runas pedagoģe Zane Daudziņa uz Radio atveda 1. kursa audzēkņus.

Veselība un kultūra. Labsajūta un labbūtība. Māksla un terapija. Jēdzieni, kurus nu jau kādu laiku lietojam, lai raksturotu un stāstītu par iespējām, ko sniedz kultūras klātbūtne, lai mēs vieglāk pārdzīvotu nenoteiktību un sakārtotu sevi arī tik mainīgajā laikā. Muzejs kā zāles - par savu ideju Kultūras rondo stāsta Cēsu novada  projekta “Nosūtījums uz muzeju” pārstāves Cēsu vēstures un mākslas muzeja vadītāja Kristīne Skrīvere un Āraišu ezerpils arheoloģiskā parka vadītāja Eva koljera un projekta “Vairāk gaismas”  vadītāja un kuratore Eduarda Veidenbauma memoriālajā muzejā "Kalāči" Inga Surgunte. "Nosūtījums uz muzeju" ir pilotprojekts, ko īsteno četri Cēsu novada muzeji sadarbībā ar medicīnas ekspertiem un konsultantiem. Muzeji sadarbībā ar medicīnas ekspertiem un konsultantiem ir izveidojuši īpaši izstrādātas programmas, lai palīdzētu cilvēkiem uzlabot mentālo veselību. Projektā piedalās četri Cēsu novada muzeji un kultūras mantojuma institūcijas – Āraišu ezerpils Arheoloģiskais parks, Cēsu Vēstures un mākslas muzejs, Eduarda Veidenbauma muzejs "Kalāči" un Piebalgas muzeju apvienība "Orisāre". Pilotprojekta mērķis ir radīt sociālo aktivitāšu izrakstīšanas programmu Cēsu novada muzejos. Tas kalpos kā pamats, lai izveidotu pastāvīgu un oficiāli atzītu sadarbību starp kultūras un veselības nozarēm Cēsu novadā. Nākotnē paredzēts papildināt programmu klāstu un projektā iesaistīt arī citas Cēsu novada kultūras mantojuma institūcijas. Šī ir pirmā iniciatīva Latvijā, kas apvieno muzejus un mentālās veselības profesionāļus viena novada ietvarā, lai attīstītu mūsdienīgu sadarbību starp kultūras un veselības aprūpes sektoriem. Āraišu ezerpils Arheoloģiskajā parkā un Cēsu Vēstures un mākslas muzejā programmas jau ir pieejamas apmeklētājiem, Eduarda Veidenbauma memoriālais muzejs "Kalāči" un Kārļa Skalbes memoriālais muzejs "Saulrieti" savas programmas apmeklētājiem vērs no 2022.gada 1.maija.  

Jaunums. Cikls "LKA studenti stāsta pasakas". Kārļa Skalbes pasaku "Par neizdodamo dālderi" lasa Elizabete Milta. No 7. līdz 13. februārim ik vakaru pulksten 20.45 raidījumā "Labu nakti” skanēs LKA studentu lasītās pasakas. Jau vairāku Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas un režijas kursu studenti pirmās runas prasmes pie mikrofona apgūst tieši Radioteātra studijā. Šogad režisore un runas pedagoģe Zane Daudziņa uz Radio atveda 1. kursa audzēkņus.

Pastāv viedoklis  ka azartspēļu atkarība ir teju bīstamākā no visām atkarībām. Tajā pašā laikā klātienes azartspēles aizvadītajā gadā 237 dienas Latvijā ir bijušas aizliegtas. Vai tas nozīmē, ka samazinās cilvēku skaits, kas meklē palīdzību, un vai var uzskatīt, ka problēma ir mazāk aktuāla? Vērtē krīžu un konsultāciju centra "Skalbes" krīzes intervences speciāliste, atbalsta tālruņa azartspēļu atkarībās nonākušajiem koordinatore Santa Laimiņa un Latvijas spēļu biznesa asociācijas attīstības komitejas biedrs „Olympic Casino Latvia” korporatīvās komunikācijas vadītājs Artūrs Čakars.  

Svētkiem sitot augstu vilni, viegli aizmirst, ka varbūt tepat blakus ir kāds, kuram nemaz nav viegli un kurš tikai izliekas stiprs. Kā pamanīt, uzklausīt un palīdzēt krīzes brīdī, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bērnu un pusaudžu uzticības tālruņa  116111 Uzticības tālruņa konsultante Marija Sorokina atzīst, ka no zvaniem, ko saņēma svētku laikā no pusaudžiem, no jauniešiem, sajutusi bezspēcību, ko darīt, kā rīkoties.  "Es esmu viens, es esmu nosodīts, jo neesmu saņēmis tādas atzīmes, kādas vēlās vecāki. Vecāki kaut aizbraukuši," stāsta  Marija Sorokina. Viņa vērš uzmanību, ka bērni it sevišķi gaida atzinību, mīlestību, pat iedrošinājumu un apliecinājumu, ka viņš tomēr ir labs. Ne vienmēr viņš to saņem. "Šis bija tāds bēdu stāsts, ka nekas nav mainījies svētku laikā, viņi nav saņēmuši šo atzinību," bilst Marija Sorokina. Viņa atzīst, ka no uzticības tālruņa darbinieku puses ir svarīgi uzklausīt un arī iedrošināt runāt, jo ir tik daudz baiļu, daudz pārmetumu. "Maziem solīšiem mēģinām, ka droši vari runāt," stāsta Marija Sorokina. Zvanot uz uzticības tālruni, saņēma nedalītu uzmanību bez nosodījumiem un pārmetumiem, ko dzird ikdienā. Savukārt uzticības tālruņa darbinieki cenšas saprast, kāpēc šis emocijas ir tik sakāpinātas, ja ir viens mājās, kā varētu palīdzēt. Krīzes centra „Skalbes” bezmaksas krīzes tālruņa projekta vadītāja Anda Švinka piekrīt, ka svētku laikā zvanu skaits ir pieaudzis.  "Zvana par vientulību, kas Ziemassvētku, svētku laikā vispār ir ļoti intensīva, jo visapkārt ir kņada, ir kopābūšanas laiks, gribas būt ar ģimeni, bet daudzi vientuļi, vieni. Cilvēki ir vienu, bet arī lielās ģimenēs jūtas vientuļi," atzīst Anda Švinka. Vēl viņa min, ka cilvēki zvanījuši par akūtām krīzēm, ka noticis kaut kas un cilvēks juties apjucis, dezorientēts. šokēts un viņam nepieciešama palīdzība. Tās var būt pavisam ikdienišķas lietas: cilvēki zvana, jo ir šokēti par to, kā mediķi izturas pret kādu viņa tuvinieku, vai izsaka savas bailes par balstvakcīnu. Situācijas ir dažādas, cilvēki zvana arī par to, ka nevar aiziet uz veikalu nopirkt cukura paku, un tā ir viņa problēma; vai nezina, kā sazvanīt interneta pakalpojumu sniedzēju, lai redzētu Vecgada uzrunas. Arī vardarbības tēma ir aktuāla zvanos. Sociālā projekta "Sonido" dibinātāja un vadītāja Inga Muižniece arī atzīst, ka decembrī pieaudzis zvanu skaits. Projekts "Parunāsim" ir kā sarunu draugs un nesniedz psihologa konsultācijas. Par covid vairs tik daudz nerunā, joprojām cilvēki jūtas vientuļi un daudz vairāk saņem drosmi par to runāt.  

Esam pandēmijas viducī un, šobrīd vienīgie cilvēki, kuri atrodas forntes līnijā ir mediķi, tāpēc šajā epizodē runāsim par izdegšanu. Lai gan šķiet, ka par šo tēmu esmu runājusi daudz un lasīti ir kalni ar dažādiem pētījumiem un rakstiem, arī šobrīd es lasu grāmatu par izdegšanu, lai labāk saprastu to, kas ar mums notiek un nenotiek, kad esam nemitīgos palīdzēšanas apstākļos. Aptaujas visā pasaulē apliecina, ka medicīnas nozares darbinieki jau pirms covid pandēmijas bija uz riska robežas, jo lai gan optimistiski, bet tomēr noguruši un uz izdegšanas sliekšņa. Šodienas situācija liek domāt, ka aptauja nemaz nav nepieciešama, jo situācija runā pati par sevi - ārsti, māsas, medicīnas personāls ir frontes līnijā un, visticamāk, jau labu laiku atpakaļ, sadeguši, šobrīd vienkārši ārkārtas apstākļos neapstājoties strādā. Ārsts ir profesija, kurā cilvēki pašaizliedzīgi sniedz roku visiem, kuriem tā nepieciešama, lai izveseļotos, atgrieztos atpakaļ dzīvē. Šados brīžos noteikti mūsos ir emociju kārtu kārtām. Kas ar mums notiek šādās emocijās, cik ilgi mēs varam būt šajā tunelī, nad neredz gaismu, kā to izturēt, ko darīt, lai nesabruktu gan emocionāli, gan fiziski?Pie manis ciemos attālinātajā studijā Aija Vilde -  Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas infektoloģe, LU Medicīnas fakultātes lektore, Marija Ābeltiņa, klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste un Gundega Skruze-Janava, Ģimenes ārste, kuras darbalauks ir galvenokārt bērni un viņu vecāki, pasniedzēja Rīgas Stradiņa universitātē, mācot anatomiju medicīnas studentiem. Epizodē pieminētie/ieteicamie resursi: https://www.idready.lv/lv/informativie-materiali/citi-materialiliteratūra, kas mani uzrunā, saistībā ar idegšanas tēmu:Šobrīd lasu grāmatu: https://www.amazon.com/Burnout-Secret-Unlocking-Stress-Cycle/dp/198481706XPodkāsts ar grāmatas autorēm: https://brenebrown.com/podcast/brene-with-emily-and-amelia-nagoski-on-burnout-and-how-to-complete-the-stress-cycle/Skalbes krīzēs centrs - https://www.skalbes.lv/en/Izdegšanas sindroms - https://eveselibaspunkts.lv/en/Article/Read/izdegsanas-sindromsPodkāsts "Runāt ar Gintu" par izdegšanas tēmu - https://gintaruna.substack.com/p/bonuss-izdegana

Bailes var būt palīdzošas, bet var arī kļūt par šķērsli lēmumu pieņemšanā, padarot racionālas darbības neiespējamas. Ko mums dod bailes un kā tās izmantot savā labā, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Krīžu un konsultāciju centra "Skalbes" krīzes intervences speciāliste Santa Laimiņa atzīst, ka cilvēki zvana un runā par bailēm un vispār krīžu tālruņa darbību var sadalīt pirms un pēc pandēmijas.  "Pirms cilvēki runāja par vispārpieņemtām bailēm - bailes par attiecībām, tuviniekiem, bailes par savu finansiālo stāvokli. Vispārējas bailes, ar ko ikdienā katrs sastopas. Šobrīd profils mainījies, nāk klāt bailes par nākotni, saslimšanu, bailes runāt nāvi, saskarties ar nāvi, arī bailes no vakcinēšanas, no paša vīrusa. Konkrētas un specifiskas bailes ienākušas mūsu ikdienas darbā," skaidro Santa Laimiņa. Vairāk nekā puse zvanu ir tieši par konkrēto laiku, jo cilvēkiem nākas domāt, kā izdzīvot, adaptēties un pielāgoties šajos jaunajos apstākļos.  Psihiatrs, psihoterapeits Andris Veselovskis, norāda, ka baiļu funkcija ir brīdināt par bīstamību. "Piemēram, ir slidens ceļš, mēs sajūtam bailes un braucam lēnāk. Vai ir vīruss, mēs pētām situāciju, nobīstamies un pieņemam racionālu lēmumu," atzīst Andris Veselovskis. "Svarīgi, lai baiļu intensitāte būtu ne par mazu, ne lielu. Vidusceļš ir labākais, kas palīdz izvēlēties racionālo lēmumu. Ja ir par maz baiļu, cilvēks vispār nepiesargājas un nonāk nepatikšanās, vai arī, ja pārmērīgi baidās, tad sastingst, pieņem nepareizu, neracionālu lēmumu." Šajā krīzē, kas saistīta ar pandēmiju, cilvēkiem raksturīgas bailes no nezināmā, jo nezinām, ka vīruss attīstīsies. "Recepte būtu, ka nevis gaidām, ka vecā dzīve atjaunosies," komentē Andris Veselovskis. "Cilvēks, kad kaut ko nezina, viņš kaut ko gaida un prātā vairojas baiļu idejas. Tā vietā, lai nevairotos, ir koncepts – pieņemu nezināmo, tikšu galā, adaptēšos, mācos pieņemt nezināmo, pierodu pie jauniem apstākļiem. Lai bailes nevairojas, svarīgi pa solītim daruīt, kas ir zināms. Piemēram, paēdu brokastis, aizvadu bērnu uz dārziņu, eju uz darbu, sazvanos ar draugu. Lai tukšajā, nezināmajā telpā neveidotos bailes, uzmanība jānovirza uz kaut ko zināmu, pozitīvu." Vēl viens speciālista ieteikums - ieslēgt "youtube" un mācīties dejot. Tas būs kaut kas jauns pozitīvs pretī bailēm. Ārsts-psihoterapeits Andris Jansons skaidro, ka cilvēkiem, kam ir augstāks trauksmes līmenis var veidoties bailes no bailēm.

Skatpunktu maiņa – tā par mākslinieka Niklāva Strunkes (1894-1966) daiļradi secina nupat klajā laistās monogrāfijas „Niklāvs Strunke” veidotāji. Kā galveno izceļot mākslinieka paveikto grāmatu ilustrācijā un scenogrāfijā. Monogrāfijā par Niklāvu Strunki pirmo reizi apkopots plašais Strunkes mantojums – glezniecība, grāmatu māksla, scenogrāfija, dažādas dekoratīvās, lietišķās mākslas un dizaina nozares. Izdevumā bagāts vizuālais materiāls Ieskatu apjomīgajā pētījumā par Niklāvu Strunki sniedz klasikas sērijas izdevuma sastādītāja mākslas zinātniece Laima Slava un mākslas vēsturniece Aija Brasliņa. Izdevniecībā „Neputns” valda patiesi priecīga gaisotne, ir paveikts liels darbs. Kad skaidroju, kāds bija pamudinājums veidot tik apjomīgu izdevumu par Niklāvu Strunki, grāmatas sastādītāja, mākslas zinātniece un „Neputna” vadītāja Laima Slava vispirms atgādina, ka monogrāfija iznākusi „Lielās klasikas sērijā”, kurā jau izdoti citiem Rīgas mākslinieku grupas dalībniekiem veltīti izdevumi. Bet iecer monogrāfijai par Niklāvu Strunki aizsākusies pirms sešiem gadiem. Grāmata ar 824 lapaspusēm ir līdz šim apjomīgākais Lielās klasikas sērijas izdevums. Grāmatu aizsāk darbu izlases un fotodokumentu albums, kas dod vispārīgu priekšstatu par mākslinieku un viņa daiļradi. Tam seko pētījumi par mākslas jomām, kurām Niklāvs Strunke pievērsies – mākslas zinātniece Aija Brasliņa pētījusi Strunkes glezniecību un radošos kontaktus, kā arī biogrāfiju, mākslinieks Valdis Villerušs pievērsies grāmatu pasaulei un grafikai, teātra zinātniece Edīte Tišheizere raksta par teātri, savukārt mākslas zinātniece Ilze Martinsone atklāj pielietojamās mākslas negaidīti plašo diapazonu Strunkes mantojumā. Grāmatu papildina Laimas Slavas saruna ar Strunkes dēlu mākslinieku Lari Strunki, kā arī dzejnieka Pāvila Johansona un Niklāva mazmeitas Lailas Strunkes atmiņas. Uz monogrāfija vāka Niklāva Strunkes glezna „Cilvēks, kas ieiet istabā”, tas ir hrestomātisks darbs, iekļauts arī Latvijas kultūras kanonā. Viens no oriģinālākajiem klasiskā modernisma piemēriem latviešu glezniecībā. Mākslas zinātniece Aija Brasliņa monogrāfijā rakstījusi nodaļu „Strunke ar trim zvaigznītēm. Mākslinieks”. Tas saistīts ar leģendāro mākslinieka parakstu. Arī Niklāva Strunkes darbnīca Mārstaļu ielā 1 ir leģenda, tajā pabijuši monogrāfijas veidotāji. Aija Brasliņa līdzi paņēmusi savas dzimtas relikviju Viļa Plūdoņa pasakas „Eža kažociņš” 1927. gada izdevumu ar Niklāva Strunkes ilustrācijām. Mākslinieks ir daudzu pasaku grāmatu, arī Kārļa Skalbes literāro pasaku ilustrators, un Aija Brasliņa Niklāvu Strunki uzskata par pasaku ķēniņu. Mākslinieks Valdis Villerušs apliecina, ka grāmatu ilustrēšana ir bijis peļņas darbs, taču apbrīnojams ir apjoms. Monogrāfijā atradīsim gan fotogrāfijas kopā ar Linardu Laicenu, gan viņa grāmatu ilustrācijas. Monogrāfijā iepazīsim vai vismaz nojautīsim, kāds temperaments piemitis Niklāvam Strunkem. Grāmatā daudz ģimenes fotogrāfiju, kas arī veido savu stāstu par mākslinieku. Un vēl Niklāvs Strunke bijis arī labs rakstītājs, rakstījis ne tikai teorētiskus rakstus par mākslu, bet lieliska ir viņa rakstu sērija par Itāliju. Tā monogrāfiju noslēdz Niklāva Strunkes raksts „Ostērijas un vīni”.

Dzejnieks, rakstnieks, politiķis un žurnālists Kārlis Skalbe (1879–1945) latviešu literatūras vēsturē īpaši spēcīgu nospiedumu atstājis ar savām literārajām pasakām. Šī iemesla dēļ viņš tika dēvēts par "pasaku ķēniņu". Toms un Svens rakstnieka izteiksmē atrada līdzības ar Ursulas Le Gvinas "Jūraszemes" sēriju. Galvenokārt vēstījuma un morāli filozofiskās tīrības dēļ. Raidījumā Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru abi kolēģi iegrimst Kārļa Skalbes pasaku meditatīvajā ritmā un aicina tajā ieklausīties arī klausītājus. 

Sabiedrisko mediju labdarības maratons “Dod pieci!” šogad pievērsīsies vardarbībai ģimenē – sarežģītam un daudzslāņainam tematam, runājot gan par emocionālo, fizisko, finansiālo un cita veida vardarbību ģimenes locekļu starpā, gan par sekām un rīcības scenārijiem, lai dotu iespēju sākt dzīvi no jauna.  Maratona laikā saziedotie līdzekļi tiks novirzīti Ziedot.lv ātrās reaģēšanas jeb krīzes fondam, sniedzot finansiālu atbalstu galvenokārt sievietēm un bērniem, kas grib izrauties no apburtā loka – aiziet no vardarbīgām attiecībām –, bet nespēj to izdarīt atbalsta trūkuma dēļ. "Šī gada "Dod pieci!" tēma ir palīdzība vardarbības upuriem šeit un tagad, tūlīt, tajā brīdi, kad vardarbība atklājas, kad ir lēmums pieņemts, ka es vairs to negribu vai nevaru. Tajā brīdī upuris ir viszemākajā posmā, un tad ir nepieciešams tūlītējs praktisks atbalsts," raidījumā Kā labāk dzīvot atklāj Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta. "Tieši tāpēc mēs "Dod pieci!" ziedojumus gribam novirzīt sākuma fāzei, lai vardarbības upuris, piemēram, sieviete ar bērniem varētu ātri nomainīt dzīvesvietu. Protams, Valsts policija un tiesa var nolikt netuvošanos, aizliegumu, bet tas ne vienmēr palīdz. Ir jāizraujas arī no tās vides. Īslaicīgu mājokli nodrošināt, transportu, lai aizbrauktu tur. Domāju, ka nevienam nav speciāls maciņš, noglabāta aploksne izdevumiem vardarbības gadījumā. Parasti tu esi zemākajā punktā un tev nav lieku līdzekļu, lai apmaksātu transportu, aizvestu savas drēbes uz jaunu dzīves vietu. Medicīniskā palīdzība, ēdiens. Tāda ātra, īslaicīga intervence. (..) Pirmā brīdī nav neviena, kas var ātri pieņemt lēmumu un iedot praktisku palīdzību. Tieši tāpēc mēs gribam "Dod pieci!" maratona laikā, pieci eiro par katru dziesmu, savākt palīdzības fondam vai izlaušanās maciņam, no kura varētu upuriem piešķirt līdzekļus praktiskai palīdzībai." "Ja runa ir par vardarbību, tad bieži spēkā ir teiciens "slīcēja glābšana paša slīcēja rokās". Bieži ir situācija, ka cilvēks ir cietis vardarbībā, tiesībsargājošās institūcijas var pieņemt lēmumus piešķirt pagaidu tiesisko aizsardzību vai aizvest varmāku, bet jāņem vērā, ka ar vienu iejaukšanos nepietiek, tas ir garš ceļš, kā atbrīvoties no vardarbībās, bieži šajā ceļā cilvēkam nav līdzgaitnieku," atzīst biedrības "Skalbes" atbalsta tālruņa noziegumos cietušajiem vadītājs Raivo Vilcāns. "Jāņem vērā, ka ģimenes vardarbībā cietušajam uzgāžas liels blāķis virsū. Cilvēks ir pieņēmis lēmumu pārtraukt vardarbību, viņš ir cietis fiziski, emocionāli. Viņš jau tajā mirklī, kad vēlas uzsākt šo procesu, ir psiholoģiski vājākā stāvoklī. Papildus tam ir jautājumi - kur es dzīvošu, kā ēdīšu, kas notiks ar bērniem. Bieži šis lielais apjukums un problēmas, kas uzgāžas, ir par pamatu tam, ka pārtrauc ceļu, lai pārtrauktu vardarbību pret sevi, turpina Raivo Vilcāns. Domājot par to, kas varētu palīdzēt, Raivo Vilcāns  norāda, ka svarīgi stabilizēt psiholoģisko stāvokli, bieži atbalsta tālrunis pirmais, kur cilvēks uzdrošinās piezvanīt un pastāstīt, ka cieš no vardarbības. Viņš arī norāda, ka vardarbībai ir ļoti augsta manipulatīvā daļa. Bieži vien par varmāku nevar pateikt, ka viņš varētu uzvesties un rīkoties vardarbīgi pret tuviniekiem. "Arī mēs kā sabiedrība varam būt atbalstoši, ja pie mums nonāk informācija par vardarbību, atbalstīt to cilvēku, virzīt uz resursiem. Protams, ir jautājums par citiem resursiem - krīžu centri, draudzenes. Mums ir atbalsta pakalpojumu liela fragmentācija, attiecīgi dažkārt situācijas, kur pārklājas divu iestāžu kompetence, pa vidu paliek cilvēks, kurš nevar vērsties ne pie viena, ne otra. Tādēļ svarīgi mekēt atbalstu un viens no veidiem ir atbalsta tālrunis noziegumos cietušajiem," atzīst Raivo Vilcāks. Atbalsta tālrunis noziegumos cietušajiem ir 116006. Tas ir bezmaksas, strādā katru dienu no plkst. 12 - 22. Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica vardarbības tēmu padziļināti pēta kopš pagājušā gada. Re:Baltica žurnāliste Ilze Vēbere atzīst, ka vardarbība ģimenē ir izplatīta problēma, par kuru maz runā. "Tie, kuri saņemas runāt, ne reti saņem nosodījumu no sabiedrības, upuri tiek vainoti, parādās teksti - viena pagale nedeg, droši vien pati izprovocēji, nav ko precēties, kāpēc neej prom. Mūsu sērijas mērķis ir par to stāstīt. Pirmkārt, atpazīt vardarbību, parādīt, ar ko sākt, kur meklēt palīdzību, un parādīt, ka šis nav tabu temats, par to ir jārunā, jāizgaismo gan kļūdas sistēmā un sabiedrības uztverē," stāsta Ilze Vēbere "Pamatproblēma, ka upurim, kurš ir saņēmies pārtraukt vardarbīgās attiecības, ir pašam jāzina, kur vērsties, ko darīt, kādus iesniegumus rakstīt. Nav institūcijas vai cilvēka, kas aiz rokas izved caur visām iestādēm un pasaka tev jādara šis un tas, jāraksta tās. Jābūt lielam gribasspēkam to izdarīt, lai saņemtu palīdzību," vērtē Ilze Vēbere. Labdarības maratons “Dod Pieci!” notiks no 17. līdz 23. decembrim. To rīko Latvijas Radio sadarbībā ar Latvijas Televīziju un sabiedrisko mediju portālu lsm.lv. Pirmo reizi projekta satura partneris būs Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica, kas vardarbības tēmu padziļināti pēta kopš pagājušā gada.  

Kuratores Sniedzes Kāles gādībā Kalnciema kvartāla mākslas galerijā šobrīd iedzīvojusies mākslinieka un animācijas režisora Kārļa Vītola personālizstāde „Ceļojums uz Ameriku”. Miniatūrus tušas zīmējumus tajā papildina autora vectēva Amerikas ceļojuma diapozitīvi un paša Kārļa Vītola 1997. gadā uzņemtā filma ar savu klasesbiedru par ambiciozu scenāristu, kurš vēlas iekarot Ameriku. Animators un mākslinieks Kārlis Vītols savas izstādes “Ceļojums uz Ameriku” pavaddekstā vēstī: “Es devos līdzi amerikāņiem ar savu izdomāto fotoaparātu pa lietotnes Google Earth ielām un uzklausīju viņu stāstus, ko tie man uzticēja. Jāteic, ka visiem stāstiem bija kaut kas kopīgs ar stereotipiem un klišejām, ko biju redzējis kino, vai lasījis ziņu virsrakstos vai pamanījis televīzijā. Viņi visi man atkārtoja līdzīgas lietas un likās, ka es to esmu zinājis visu savu dzīvi. Kad pamodos no sava Amerikas sapņa un noslaucīju no mutes garu siekalu, spēju atcerēties tikai divus vārdus SKUMJAS un LAIME.” Par izstādes vizuālā griezuma paraugu Kārlis izvēlējies 20. gs. 50. gadu amerikāņu fotogrāfes Vivianas Maijeres darbus, kurus iepazinis 2013. gadā un, kurus uzlūkojot, pirmoreiz atskārtis, ka arī fotogrāfija var būt māksla. Gleznotājs un animācijas autorkino veidotājs Kārlis Vītols mācījies Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijā, kur ieguvis maģistra grādu grafikas un glezniecības nodaļā. Jaunās personālizstādes kontekstā tušas zīmējums izrādījies pārliecinošāks un saprotamāks par centieniem fotografēt. “Tā nu ne reizi nesperot kāju uz ASV teritorijas, ne reizi nepametis veco kontinentu, šķiet, ka esmu bijis Amerikā un izjutis to vairāk, nekā tie tūkstoši, kas uztaisījuši pašiņu Brīvības statujas kronī, vai pasēdējuši Taimskvērā,” raksta Kārlis Vītols. Kas viņu mudinājis uz šādu atskārtu, varat uzzināt Kalnciema kvartāla Mākslas galerijā. Savukārt 21. oktobrī, Rīgas starptautiskā kinofestivāla RIGA IFF laikā, notiks Kārļa Vītola jaunākās animācijas filmas „Gulbju jaunava” pirmizrāde. Tā veidota pēc Kārļa Skalbes pasakas motīviem.

"Radio mazā lasītava ceļo". Turpinām viesoties Latvijas rakstnieku muzejos. Šoreiz kopā ar Ingunu Baueri tiekamies ar lasītājiem Vecpiebalgā, Kārļa Skalbes "Saulrietos". Gundars Āboliņš lasa fragmentus no Kārļa Skalbes darbiem un Ingunas Baueres biogrāfiskajiem romāniem.   Raidījumu atbalsta:

„Katram latvietim kaut reizi mūžā ir jāatbrauc uz Kārļa Skalbes „Saulrietiem” Piebalgā”,  tā, mūs sagaidot, saka Piebalgas  muzeju apvienības „Orisāre” vadītāja Līva Grudule. „Radio mazā lasītava” turpina ceļot, un šovasar esam pie Skalbes, kopā ar aktieri Gundaru Āboliņu;  arī rakstniece Inguna Bauere un viņas grāmatas „ Lizete, dzejniekam lemtā” un „Mazā klusā sirds”. Par Skalbes „Saulrietiem” stāsta Līva Grudule.

Antropoloģes un Oksfordas Universitātes asociētās profesores Daces Dzenovskas monogrāfija “Eiropeiskuma skola: iecietība un citas politiskā liberālisma mācības Latvijā” (School of Europeanness: Tolerance and Other Lessons in Political Liberalism in Latvia), kuru 2018. gadā publicējusi Kornela Universitātes izdevniecība, nule kā saņēmusi nozīmīgu novērtējumu - tā ieguvusi Baltijas studiju veicināšanas asociācijas galveno balvu. Par īpašu atzinību izpelnījušos grāmatu un citām pētnieces akadēmiskajām interesēm attālināti runājam raidījumā Zināmais nezināmajā ar Daci Dzenovsku. Skaidrojam, kā tas ir pētīt Austrumeiropu, strādājot un dzīvojot Lielbritānijā. "Grāmatas mērķis ir parādīt, kas ir liberālisms pēc aukstā kara mūsdienu vēsturiskajā kontekstā, kā tas izskatās, no kādām praksēm sastāv praktiski eksistējošais liberālisms. Secinājums, ka tas kā vēsturisks veidojums ir sava veida ideoloģija, kas pieprasa, lai cilvēki radikāli maina savu izpratni par indivīdu, tā attiecībām ar līdzcilvēkiem, kolektīvu," atklāj Dzenovska. "Piemēram, grāmatā ir nodaļa par valodu, kas apskata valodas ideoloģiju šajā sakarā. Ja iecietības veicinātāji strādāja ar valodas ideoloģiju un uzskatīja, ka vārdi rada pasauli, ne to reprezentē. Tie, kas nepiekrita viņu uzskatiem, atzina, ka valoda vienkārši izsaka vai reprezentē pasauli. Mēģināju skatīties, kas lietām ir apakšā, no kā tās sastāv," turpina pētniece. Dzenovska par atgādina par debatēm, ko savulaik raisīja vārds žīds, vai tas, lietots sabiedriskā telpā, ievaino cilvēku.  "Tas, ka vārds ievaino ir specifiska veida valodas ideoloģija, kas ir atšķirīga no tās, ka valoda vienkārši izsaka to, kas jau ir," norāda Dzenovska. Viņas vēlme pētījumā bijusi dziļi skatīties uz pamatpieņēmumiem, kas ir pamatā tam, ko uzskatām par liberālismu, vai tam, ko uzskatām par nacionālismu. "Gribējās aicināt sabiedrību padomāt, faktiski kritiski distancēties no politiskajām debatēm, lai palūkotos, par ko ir strīds. Kā mēs sevi pārveidojam kā cilvēki, kā sabiedrība, lai pievērstos vienam vai otram virzienam," norāda Dzenovska. Literatūru var pētīt arī no gastropoētiskā aspekta Pasakās, romānos un citos literāros darbos varoņi ne tikai risina dažādus jautājumus, bet arī mielojas ar gardiem ēdieniem un dzērieniem. Tāpēc nav pārsteigums, ja kādu īpašu zupu vai cepeti saistām ar izlasītu grāmatu. Šie ir daži no aspektiem, kurus aplūko gastropoētika, taču gastropoētikas pētījumi var sniegt arī krietni plašāku informāciju gan par nacionālās identitātes veidošanos, gan sociālām problēmām sabiedrībā. Par riekstu gaņģiem un mandeļu gaņģiem stāstīts latviešu rakstnieka Kārļa Skalbes pasakā „Kaķīša dzirnavas”, kas tapusi 20. gadsimta sākumā. Vai Kārlis Skalbe un viņa laikabiedri rada iespēju mieloties ar riekstiem un mandelēm? Rast atbildi šim jautājumam būtu detektīva cienīgs darbs, taču zināms ir tas, ka literatūru var pētīt gastropoētiskā aspektā, priekšplānā izvirzot tieši gastronomiju un ēdienu. 13 pētnieki no vairākām Latvijas un citu Eiropas valstu augstskolām uzsākuši projektu, kura ietvaros paredzēts ne vien pētīt literāros darbos atspoguļoto ēdiena dimensiju, bet arī analizēt, ko šis ēdiens stāsta par Latvijas iedzīvotāju nacionālo identitāti. Gastropoētiku un pētnieku ieceri plašāk skaidro projekta galvenā izpildītāja, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes vadošā pētniece Astra Spalvēna. "Gastropoētika ir viens no literatūras pētniecības veidiem, kas pēta ēdienu esamības veidus literāros tekstos, kā mēs redzam ēdienu gan literatūrā, gan pavārgrāmatās. Jāņem vērā arī  tas, ka ar ēdienu saprotam dažādu parādību kopumu, gan ēdiens un dzēriens, gan ēšana, gan ēdiena pagatavošana, pasniegšana, ēdienreizes. Ēdiens kā pārsedzošs termins," skaidro Astra Spalvēna. "Tekstu klāsts ir plašs, bet nav daudz literāru tekstu par ēdienu. Dzejā reti kad par ēdienu ir runa, tajos gadījumos, kad tā ir, tas patiešām kļūst interesanti," norāda pētniece. Protams, ka ēdienus literatūrā varētu analizēt arī no sociālantropoloģiskā viedokļa, piemēram, vai riekstus un mandeles savā ikdienā mēs saistām ar pārticību, jo riekstu un mandeļu gaņģi Kārļa Skalbes „Kaķīša dzirnavās” stāsta par turību un labu dzīvi. Vai, piemēram, moments no Marsela Prusta romānu cikla „Zudušo laiku meklējot” par madlēnas cepumiņiem rosina arī mums tos pagaršot. Astra Spalvēna min, ka kopā ar pētnieku komandu ir vērts arī padomāt, kā konkrētā projekta rezultāti varētu radīt sociālu ietekmi ilgtermiņā. Projekta galarezultāts būs kolektīva monogrāfija, un tuvāko trīs gadu laikā gan Latvijas Universitātes mājas lapā, gan sociālo tīklu platformās noteikti vēl uzzināsim par pētnieku atziņām gastropoētikā.  

Turpinām stāstīt par režisora Arnolda Burova filmām, tuvojoties viņa 105. gadadienai. Kārļa Skalbes “Pasaka par vērdiņu” un pirtnieku Ansi, kurš no dziļas trūcības nonāk pie neticamas bagātības, rosinājusi pārdomas ne tikai skolniekiem viņu domrakstu tapināšanā, bet arī tiem, kuri skolas solu sen jau kā atstājuši, nonākot Dzīves Skolas bieži vien neparedzamajos gaiteņos. Kārļa Skalbes “Pasaka par vērdiņu” aicina lasītāju – un, Arnolda Burova 1969. gada animācijas filmā – skatītāju aizdomāties par bīstamo brīdi, kurā piepildās vēlēšanās. Pirtnieka Anša bezgalīgais vērdiņš, kurš pats sevi pavairo trūcīgā jaunekļa vamža kabatā un kuru Ansim iedāvā Baltais Tētiņš, rada dramaturģisku šķērspozīciju, nojauc veco dzīvi, iedibinot jaunu. Turība pāraug bagātībā, bagātība – apmātībā. Kas gan labs tai varētu sekot? Vienīgi, metaforā balstīts brīdinājums katram no mums, ieausts Gunāra Cilīša mākslinieka redzējumā, Imanta Kalniņa mūzikā, Harija Misiņa kodolīgajā lasījumā un Arnolda Burova režijā. 2011. gadā uz Dailes teātra skatuves “Pasaka par vērdiņu” tika iedzīvināta Evitas Sniedzes dramatizējumā un Paula Timrota inscenējumā. Režisoram jautājam, kas viņu tolaik uzrunāja Skalbes pasakā un vai viņa izvēlē sava loma bija arī Arnolda Burova filmai? 2011. gadā restaurēto filmas “Pasaka par vērdiņu” versiju varat noskatīties Nacionālā kino centra vietnē Filmas.lv.

Sabiedrības aptaujā par "Latvijas gada monētu 2019" atzīta kolekcijas monēta "Kaķīša dzirnavas". Raksturojot darba tapšanu, Elīna Brasliņa Kultūras Rondo atklāj, ka vispirms datorā tapušas skices, bet visinteresantā bijusi sadarbība ar Ligitu Franckeviču, kas veidoja cilni, pēc kura monētu tapināja kaltuvē. "Ar Ligitu mēs tikāmies vairākas reizes, piemēram, veselu stundu runājot, kā kaķīša mīmika atveidojama, kā no divdimensionāla zīmējuma to pārnest trīsdimensionālā cilnī. Tas bija visnegaidītākais visā procesā. No ārpuses varbūt nav iespējas novērtēt, cik liela nozīme ir tieši tēlnieka darbam. Tas ir neatsverami," atzīst Elīna Brasliņa. Uz monētas attēloti Latvijas kultūras kanonā iekļautā K. Skalbes pasaku krājuma "Ziemas pasakas" (1913) darba "Kaķīša dzirnavas" tēli – kaķītis, melnais runcis, ķēniņš. Pasakas kodols ir morāla atziņa: nevairo ļaunumu un mācies piedot. Šai vērtībai līdzās ir godīgums, darba tikums un mīlestība. Elīna Brasliņa stāsta, ka šī nav pirmā reize, kad viņa piedalās monētu metu konkursā. "Šoreiz sagadījās uzvarēt un tas bija liels pārsteigums," bilst māksliniece. Kā izaicinājumus šajā darbā māksliniece min mazo formātu, ka stāsts jāsatilpina divās mazās bildītēs, izaicinājums ari bijis stradāt monohromi. Kolekcijas monētas "Kaķīša dzirnavas" grafiskā dizaina autore ir Elīna Brasliņa, bet plastisko veidojumu darinājusi Ligita Franckeviča. Monēta izgatavota Lietuvas kaltuvē "Lietuvos monetų kalykla".        

Ir izdota jauna grāmata par Daugavpils Vienības namu “Spītā pacelties. Vienības nams laikos un nelaikos”. Tās autors Dainis Īvāns uzsver, ka Vienības nams tā tapšanas laikā  nebija būve, tā bija ideja par garīgo centru Latgalē.  Grāmatas  nosaukumam Dainis Īvāns iedvesmojies no Daugavpils rokgrupas “Elpa” dziesmas ar Arvīda Skalbes vārdiem. Viņš uzskata, ka vārdi ‘spītā pacelties’ precīzi raksturo Vienības namu. “Un tikai tagad, rakstot grāmatu, es uzzināju to, ka Arvīds Skalbe varbūt ir rakstījis šo dzejoli par Vienības namu, jo viņš bija Daugavpils Pedagoģiskā institūta students pirmskara Latvijā, viņš ir redzējis šo okupāciju, viņš redzējis vienu okupāciju, otru, trešo, šo Daugavpils Vienības nama sagraušanu un atkal Daugavpils Vienības nama augšāmcelšanos, un, man šķiet, ka šim namam šis ir visprecīzākais nosaukums,  lai arī kādas vētras nav gājušas pāri, kādas dienas un nedienas, šis nams vienmēr ir stāvējis  te kā Brīvās Latvijas simbols,” uzsver Dainis Īvāns. Vienības nams nupat kā nosvinējis 82. gadadienu. Tā celtniecība ilga 17 mēnešus. Nams būvēts par ziedojumiem un valsts piešķirtajiem līdzekļiem. Būvniecības iniciatori bija Daugavpils Latviešu biedrības pārstāvji. Vienības nams kļuva par daudzfunkcionāla ēku, kas tolaik bija modernākā Eiropā. Grāmatā ir apkopotas Daiņa Īvāna gan personīgās pārdomas par Vienības namu, gan vēsture, gan mūsdienas. Teksts latviešu valodā tulkots  angliski un krieviski. Tekstu papildina fotogrāfijas. Grāmata tapusi pateicoties Vienības nama arhitekta Vernera Vitanda dēla Egila Vitanda ziedojumam, kurš dzīvo ASV.

Latvijas Neatkarības kara simtgades svētbrīdis. Studijā mācītājs Elmārs Pļaviņš. "Tā nu paliek ticība cerība un mīlestība, bet lielākā no tām ir mīlestība," grūti atrast iederīgākus vārdus, lai raksturotu to garīgo un emocionālo noskaņojumu, kas valdīja cīnītājos Neatkarības kara laikā. Tāpat kā trīs zvaigznes Brīvības piemineklī ar Kārļa Skalbes vārdiem "Tēvzemei un brīvībai" apvieno Latvijas vēsturiskos novadus vienā simboliskā veselumā, tā arī šie trīs lielie kristīgās ticības izceltie vārdi – ticība, cerība un mīlestība – izgaismo to iekšējo garaspēku, lielumu, drosmi un noteiktību, ar kādu Latviju aizstāvēja tās dēli un meitas.

Latvijas Neatkarības kara simtgades svētbrīdis. Studijā mācītājs Elmārs Pļaviņš. "Tā nu paliek ticība cerība un mīlestība, bet lielākā no tām ir mīlestība," grūti atrast iederīgākus vārdus, lai raksturotu to garīgo un emocionālo noskaņojumu, kas valdīja cīnītājos Neatkarības kara laikā. Tāpat kā trīs zvaigznes Brīvības piemineklī ar Kārļa Skalbes vārdiem "Tēvzemei un brīvībai" apvieno Latvijas vēsturiskos novadus vienā simboliskā veselumā, tā arī šie trīs lielie kristīgās ticības izceltie vārdi – ticība, cerība un mīlestība – izgaismo to iekšējo garaspēku, lielumu, drosmi un noteiktību, ar kādu Latviju aizstāvēja tās dēli un meitas.

Kāpēc Kārļa Skalbes personība un viņa atstātais literārais mantojums joprojām raisa interesi un jaunas interpretācijas mūsdienās? Kultūras Rondo studijā literatūrzinātniece Lita Silova un rakstnieks Pauls Bankovskis. Grāmatu sērijā "Es esmu.." viens no 12 autoriem, par kuru top romāns un arī pētījums, ir Kārlis Skalbe. Grāmatu sērijas ieceres autores rakstnieces Gundegas Repšes uzrunāti literāro darbu par Kārli Skalbi raksta Pauls Bankovskis, savukārt pētījumu veido literatūrzinātniece Lita Silova. "Gundega Repše ierosināja, ka Skalbe varētu būt mana romāna varonis vai tēma," atklāj rakstnieks Pauls Bankovskis. "Pirmajā mirklī nedaudz samulsu un nevarēju saprast – kāpēc. Lai par kaut ko rakstītu man vienmēr nepieciešams atrast kādu personīgu motīvu vai sasaisti ar tēmu, par kuru rakstu. Kādu laiciņu padomāju un šo tēmu arī izdomāju." Bankovskis stāsta, ka viņa topošā darba tēma būs nevis tieši Kārlis Skalbe, bet "kā būt labam".  Lita Silova bilst, ka viņas domas par tēmu savā ziņā sabalsojas ar Bankovska teikto.  "Kad ar mani runāja, bija patīkami apzināties, ka es tieku iesaistīta šajā projektā. Kad teicu, ka esmu ar mieru piedalīties šajā projektā un man bija iespēja pateikt, par ko, man bija trīs autori, starp kuriem teorētiski varēju izvēlēties. No kuriem viens ir – Kārlis Skalbe," stāsta Lita Silova. Silova skaidro, ka viņas līdzšinējās pētnieciskajās interesēs Kārlis Skalbe bijis visai attālināts, pētnieciskā nolūkā ciešāk saskārusies maģistratūras studiju laikā. Grāmatu sērijā "Es esmu.." paredzēts izdot kopumā 24 darbus – 12 rakstnieki un 12 literatūrzinātnieki paralēli rada katrs savu autonomu darbu par vienu no 12 latviešu literatūras klasiķiem. Rezultātā pie lasītājiem nonāks 12 romāni un 12 monogrāfijas.

Šodien 90.dzimšanas dienā sveicienus sūtām aktrisei Ilgai Hincenbergai, kura nospēlējusi daudzas lomas Nacionālajā (tolaik Drāmas) teātrī, bet 80.gados ar latviešu tautas pasaku programmu apbraukājusi vai visu Latviju. Nu jau 10 gadus, kopš vīra arhitekta Modra Ģelža aiziešanas mūžībā, viņa dzīvo Alūksnē - Alūksnes pils Palmu mājā, namā, kas 1933.gadā piešķirts brāļiem Hincenbergiem, un kuri tur ierīkoja linsēklu spiestuvi. Pirms diviem gadiem, veidojot raidījumu „Dzimtas saknes” par Ģelžu dzimtu, tuvāk iepazinām Ģelžu ciltsmāti. Alūksnē netrūka smieklu un nopietnības, savstarpēju zobgalību un atmiņu tajās dažās stundās, kad par Ģelžu ģimeni stāstīja Ilga Hincenberga. Šajā nozīmīgās jubilejas reizē atgādinām arī aktrises lomas teātrī un radio uzvedumos -„Mazais princis” (1962), „Lorencačo” (1973), Arvīda Skalbes dzejas kompozīcija).

Cēsis, mežs pie Sarkanajām klintīm, un vienpadsmit gleznas, kas radušās, lasot Kārli Skalbi. Ieceri par galeriju mežā īstenojusi biedrība „Art Cēsis”, kas aicināja vairākus Latvijā zināmus māksliniekus doties plenērā dabā un arī atstāt mežā apskatei savus darbus. Par mākslas plenēru "Pārvēršanās”, kas veltīts Kārlim Skalbem, kuram šoruden 140. dzimšanas diena, Kultūras Rondo studijā saruna ar mākslinieku Ritumu Ivanovu un literatūrzinātnieku Toronto Universitātes salīdzinošās literatūras doktorantu Kasparu Reini. "Tā ir neformāla Cēsu mākslinieku grupa, kuru apvieno Inese Ciekure, lai mākslinieki atgrieztos un būtu Cēsīs," atklāj Ritums Ivanovs.  Mežā gleznoja Signe Vanadziņa, Ritums Ivanovs kopā ar dēliem, Laima Bikše, Jānis Dukāts, Ansis Rozentāls, Zīle Ziemele, Dāvis Ozols un Reinis Liepa. Kaspars Reinis gleznoja ar vārdiem, viņš lasīja Kārļa Skabes mājās lekciju par pasakām, par simbolismu pasakās, sagatavoja izvilkumus no Kārļa Skalbes publicistikas, būs arī topošā izstādes kataloga tekstu autors. Mākslinieki Cēsīs katru vasaru testē kādu tehnoloģisku iespēju, mācā. "Šogad strādājām ar krāsām, kas domātas āram. Mūsdienu tehnoloģija, kas nav pārbaudīta, jo tās vecās zināšanas ar jauno tehnoloģiju," atklāj Ritums Ivanovs.

  Raidījums, kurš dos iespēju labāk izprast sevi, savus ģimenes locekļus un draugus. Tikai par to runājot, nosaucot lietas īstajos vārdos un apzinoties, kas ar mums notiek, mēs varam saprast, kā rīkoties tālāk. Par īstām izjūtām, piedzīvoto un pārdzīvoto stāsta aktrise Dārta Daneviča un grafikas dizaineris Toms Grīnvalds - Kalniņš. Izjūtas komentē un paskaidro pusaudžu psihoterapeits un Pusaudžu resursu centra vadītājs Nils Konstantinovs. Raidījumā: Kāpēc viena raidījuma ietvaros runājam par trauksmi un depresiju? Ko nozīmē piedzīvot trauksmes lēkmi? Kāpēc cilvēki jūtas nomākti? Kā uzvedas pusaudzis, kurš pakļauts trauksmes vai depresijas riskam? Kādi ir galvenie simptomi, kuriem jāpievērš uzmanība draugu, ģimenes locekļu uzvedībā? Kā uzvedas cilvēks brīdī, kad izlēmis izdarīt pašnāvību? Kad tu pajautāji saviem tuviniekiem - vai viņi domā par pašnāvību? Kad tu saviem tuviniekiem atgādināji, cik ļoti svarīgi viņi tev ir? Kā mazināt trauksmainos un depresīvos brīžus? Kā saprast, ka dzīve ir skaistākā dāvana, kura mums ir dota? Diennakts krīzes tālruņi krīžu un konsultāciju centrā „Skalbes”: 67222922 (Lattelecom) 27722292 (Bite) https://pusaudzim.lv https://www.nenoversies.lv/ http://www.depresija.lv/  

  Raidījums, kurš dos iespēju labāk izprast sevi, savus ģimenes locekļus un draugus. Tikai par to runājot, nosaucot lietas īstajos vārdos un apzinoties, kas ar mums notiek, mēs varam saprast, kā rīkoties tālāk. Par īstām izjūtām, piedzīvoto un pārdzīvoto stāsta aktrise Dārta Daneviča un grafikas dizaineris Toms Grīnvalds - Kalniņš. Izjūtas komentē un paskaidro pusaudžu psihoterapeits un Pusaudžu resursu centra vadītājs Nils Konstantinovs. Raidījumā: Kāpēc viena raidījuma ietvaros runājam par trauksmi un depresiju? Ko nozīmē piedzīvot trauksmes lēkmi? Kāpēc cilvēki jūtas nomākti? Kā uzvedas pusaudzis, kurš pakļauts trauksmes vai depresijas riskam? Kādi ir galvenie simptomi, kuriem jāpievērš uzmanība draugu, ģimenes locekļu uzvedībā? Kā uzvedas cilvēks brīdī, kad izlēmis izdarīt pašnāvību? Kad tu pajautāji saviem tuviniekiem - vai viņi domā par pašnāvību? Kad tu saviem tuviniekiem atgādināji, cik ļoti svarīgi viņi tev ir? Kā mazināt trauksmainos un depresīvos brīžus? Kā saprast, ka dzīve ir skaistākā dāvana, kura mums ir dota? Diennakts krīzes tālruņi krīžu un konsultāciju centrā „Skalbes”: 67222922 (Lattelecom) 27722292 (Bite) https://pusaudzim.lv https://www.nenoversies.lv/ http://www.depresija.lv/  

Podkāsta mājaslapa: www.SvarigasDetalas.lv === Maruta Freimane: "Ja es mērķi formulēju kā mācīšanās mērķi, respektīvi - darīt labāk, kā es darīju vakar [..] pētījumi parāda, ka ne vien rezultāti ir labāki, bet es arī jūtos labāk. [..] bet, ja es izmantoju sasniegumus kā ieroci, lai citi mani mīlētu - tas vienkārši tā nestrādā."   Noteikti būsi pamanījis, ka cilvēki ir traki. Viņi uzpūš ziloņus no mušām, ignorē svarīgo, uztraucās par nesvarīgo un pat, ja to apzinās - lietas labā neko nedara. Varbūt esi pamanījis, ka arī Tu tā dari. Es arī. Šajā sērijā sarunājos ar psihoterapeiti Marutu Freimani, viņa cilvēku dabu pētījusi jau vairāk kā 15 gadus, viņai ir doktora grāds psiholoģijā, viņa ir bijusi konsultante krīzes situācijās, krīzes centrā Skalbes un konsultē cilvēkus psiholoģijas un kognitīvi biheviorālās terapijas centrā Intellego, un pati šo centru ir dibinājusi.   Sērijā apspriežam: Kā veidojas depresija un kā tikt tai pāri. Psihodēlisko vielu asistēta terapija. Kā izreaģēt savas emocijas ikdienā. Kas ir kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT) un kā tā norit. Bērnības un audzināšānas ietekme uz uzvedību vēlāk dzīvē. Ieradumu un uzvedības modeļu mainīšana. Kā saglabāt iekšēju mieru ceļā uz panākumiem. Emociju vadības programmas uzņēmumos. Un daudz vairāk.   Ja tagad vari podkāstam veltīt tikai 5 minūtes, dodies uz sarunas punktu 46:29, kur Maruta pastāsta kādēļ, redzot, ka kāds padodas grūtību priekšā, gribas teikt "Saņemies!" un kas ir efektīvāks veids kā iedrošināt cilvēku uz grūtību pārvarēšanu.   Baudi un dalies!   Sērijas saturs zemāk.   0:00:00 - Ievads 0:01:22 - Kur Maruta uzauga. 0:02:21 - Kā Maruta nonāca līdz psiholoģijai. 0:08:00 - Kas ir kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT). 0:14:14 - Kas ir uzvedības modeļi un kā tie izveidojas. 0:17:18 - Vai mūsu uzvedības modeļu cēloņi vienmēr ir meklējami bērnībā. 0:24:34 - Kāda veida aptaujas ļauj noskaidrot savas pamatpārliecības. 0:29:05 - Ārēji sasniegumi kā nebeidzama tiekšanās kompensēt neapmierinātas pamatvajadzības. 0:33:21 - Kādos slazdos var iekrist inteliģenti cilvēki attiecībā uz savu emociju izprašanu tikai intelektuālā līmenī. 0:36:21 - Kas ir insight brīdis terapijā un kā tas palīdz noskaidrot, kurā virzienā doties terapijas laikā. 0:40:20 - Kas notiek pirmajā KBT konsultācijā? 0:43:19 - Kā mēs iemācāmies savas, šķietami automātiskās reakcijas un kā tās mainīt. 0:46:29 - Kādēļ, redzot, ka kāds padodas grūtību priekšā, gribas teikt "Saņemies!" un kas ir efektīvāks veids kā iedrošināt uz grūtību pārvarēšanu. 0:50:33 - Kā saglabāt iekšēju mieru ceļā uz panākumiem.  0:56:54 - Kā noteikt uzņēmumu vajadzības emociju vadības programmās. 0:59:39 - Kā uzņēmumos (vai ikdienā) nodrošināt iespēju izreaģēt savas emocijas. 1:06:43 - Kā veidojas depresija un kā tikt tai pāri. 1:12:13 - Kā rīkoties depresīva cilvēka klātbūtnē. 1:15:54 - Kā veidot jaunus ieradumus un atbrīvoties no sociālo tīklu atkarības. 1:21:36 - Psihodēlisko vielu asistēta terapija un Michael Pollan grāmata How to Change Your Mind. 1:30:38 - Kur Intellego meklēt internetā un fiziskajā pasaulē. 1:31:55 - Vai Marutai ir kāds uzskats par ko vairums cilvēku viņai nepiekrīt. 1:34:17 - Kādu grāmatu Maruta citiem iesaka visbiežāk. 1:34:49 - Marutas ikdienas rutīnas no kurām viņa neatkāpjas. 1:35:51 - Kas ir labākais padoms, ko Maruta ir saņēmusi.   Intellego mājaslapa: intellego.lv Intellego Facebook lapa: facebook.com/intellego.lv/ Podkāsta mājaslapa: www.SvarigasDetalas.lv Podkāsta Patreon lapa: http://patreon.com/svarigasdetalas Podkāsta Facebook lapa: www.facebook.com/SvarigasDetalasPodkāsts itunes: https://itunes.apple.com/lv/podcast//id1455599870Es twitterī: @JurisBaltacs

Atkarībai ir dažādas sejas un reizēm ir grūti no tās atbrīvoties saviem spēkiem. Par azartspēļu atkarību, atkarības veidošanos un jaunām iniciatīvām, kas palīdzēs to uzveikt, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas psihoterapeite Dace Caica, krīzes centra "Skalbes" pārstāvis Raivo Vilcāns un Velga Sudraba, psihoterapeite ar specializāciju narkoloģijā. Biedrība "Esi brīvs!" ir izveidojusi iniciatīvu "Spēles brīvība", kas cīnās pret azartspēļu atkarību. Tā  ir sociāla iniciatīva atbildīgas azartspēļu lietošanas veicināšanai. Tās ietvaros tiek nodrošināts īpašs krīzes tālrunis cilvēkiem, kas kļuvuši atkarīgi no azarstspēlēm, un to līdzatkarīgajiem tuviniekiem, kā arī speciāli izstrādāts bezmaksas tests atkarības un līdzatkarības riska noteikšanai un novēršanai. Iniciatīvu organizē vadošais spēļu biznesa uzņēmums Latvijā “Alfor” ar tā pārziņā esošajām spēļu zālēm “Fēnikss” sadarbībā ar biedrību “Esi brīvs” un krīzes centru “Skalbes”. Atkarība ir slimība un iespēja piezvanīt uz atbalsta tālruni azartspēļu atakarīgajiem, ko izveidojis krīzes centrs "Skalbes", ir pirmais solis uz atlabšanu. Tālrunis 29323202. Azartspēles cilvēki saskata kā iespēju iegūt kādus trūkstošos līdzekļus, bet tas izvēršas par atkarību. Atkarīgs var kļūt ar vienu spēli, ja laimests ir pietiekami nozīmīgs. Azartspēļu atkarība var tālu aizvest. Azartspēļu spēlmanis var būt labi ģērbts ar dārgu pulksteni uz rokas, bet viņam nav naudas auto stāvvietai, ikdienas produktiem ģimenei. Daudzi azartspēļu atkarīgie aizņemas naudu un melo, lai to iegūtu. Neviens tik ļoti nemelo kā azartspēļu atkarīgie. Azartspēļu atkarīgie visvairāk arī izdara pašnāvības. Vīrieši ir vairāk atkarīgie, sievietes - līdzatkarīgās. Dace Caica aicina iesaistīties bezmaksas pašpalīdzības grupās atkarīgajiem.

Podkāsta mājaslapa: SvarigasDetalas.lv === Ieva Stokenberga: "Ir ļoti, ļoti grūti, bieži vien, pieņemt [..] un saprast, ka no manas rīcības ir ārkārtīgi daudz kas atkarīgs." === Ieva Stokenberga ir Latvijas Universitātes docente un psiholoģijas doktore. Viņas profesionālajās interesēs ietilpst humors, laime un seksualitāte. Jau divpadsmit gadus viņa vada mācības uzņēmumā "Triviums apmācība", bet papildus tam, viņa ir konsultējusi cilvēkus krīzes situācijās, krīzes centrā Skalbes un Papardes ziedā ir apmācījusi jauniešus jautājumos par seksualitāti un veselību. Tēmas, ko mēs apspriedām podkāstā ir: * Kā stāsti, ko mēs sev stāstām, ietekmē mūsu laimes izjūtu neatkarīgi no ārējiem apstākļiem. * Vai ir vērts ieguldīt laiku dzīves jēgas meklējumos. * Kā justies laimīgam savā darbā, neatkarīgi no tā, kādu darbu Tu dari. * Kā iemācīties pateikt nē. * Ko par cilvēku var secināt pēc viņa humora izjūtas. * Un daudz, daudz vairāk. Ja tagad podkāstam vari veltīt tikai piecas minūtes, dodies uz sarunas 51. minūti un 1. sekundi, kur Ieva pastāsta kādu attieksmi pret savu darbu ir izveidojuši cilvēki, kas jūtas laimīgi strādājot pie konvejiera. Baudi un dalies! Sērijas saturs: 0:00:00 - Ievads 0:03:28 - Kur Ieva uzauga. 0:07:55 - Kā Ievas vecāki, viņas bērnībā rosināja Ievu lietas izzināt pašai un Ievas skats uz zinātkāres rosināšanu bērnos. 0:14:40 - Par diviem cilvēku veidiem, kuri iet mācīties psiholoģiju. 0:17:53 - Par emocionālās inteliģences popularitātes pieaugumu pēdējos gados. 0:20:47 - Kā es sāku interesēties par emocionālo inteliģenci un kā podkāsta veidošana man palīdz to attīstīt. 0:26:23 - Kāda ir lēnā laika kultūras nozīme mūsdienu ātrajā laikmetā. 0:35:52 - Kāda ir lēnā laika nozīme laimes nodrošināšanā. 0:41:57 - Vai visas pozitīvās emocijas vienlīdz labi veicina ilgstošu laimes izjūtu. 0:44:42 - Kā mēs varam trenēt spēju pamanīt pozitīvo savā dzīvē. 0:48:38 - Kur, patiku pret savu darbu, rod cilvēki ar augstiem karjeras sasniegumiem tajos brīžos, kad viņi nav jaunās karjeras virsotnēs. 0:51:01 - Kādu attieksmi pret savu darbu ir izveidojuši cilvēki, kas jūtas laimīgi strādājot pie konvejiera. 0:54:38 - Kā varam būt laimīgi neatkarīgi no ārējiem apstākļiem. 1:00:35 - Kā iemācīties pateikt nē. 1:07:08 - Kā sociālie tīkli ietekmē mūsu laimi. 1:16:21 - Ko var secināt par cilvēka personību pēc tā, kas šim cilvēkam liekas smieklīgi. 1:23:20 - Kur Ievu meklēt internetā. 1:23:49 - Kā Ieva definē vārdu panākumi. 1:24:31 - Ja Ieva varētu jebkur pasaulē izlikt lielu ziņojumu, kas uz tā būtu rakstīts. 1:26:06 - Vai Ieva tic kaut kam, ko nevar pierādīt. 1:28:05 - Kas ir labākais padoms, ko Ieva ir saņēmusi. Ieva twitterī: @Stokenberga Ievas darba e-pasts: ieva.stokenberga@lu.lv Es twitterī: @JurisBaltacs

Завершился октябрь - месяц здоровья груди. В Латвии работает благотворительный Фонд розового поезда, который оказывает поддержку женщинам с диагнозом «рак груди». Это самая распространенная форма рака у женщин в Латвии -- регистрируется более 1000 случаев в год. Фонд предлагает пациенткам бесплатные психологические консультации и занятия у физиотерапевта. За 4 года работы фонд помог трем сотням женщин. Благотворительный Фонд розового поезда - герой программы «100 добрых дел». Фонд «Розовый поезд» четыре года назад основала Зинта Ускале – женщина, которая сама прошла через рак груди: "Мне тогда действительно не хватало психологической поддержки. У меня было две операции, химиотерапия, лучевая терапия. И когда я стала немного от всего этого отходить, мне не предложили психологическую помощь. Сейчас к нам обращаются женщины – они ищут эту помощь. Они заполняют анкету, где пишут в том числе и отзывы. И пишут, что консультации у психолога – это то, что в данный момент очень и очень помогло, и это неоценимая поддержка. Химиотерапия и лучевая терапия не из легких, есть свои побочные эффекты. Это нестандартная ситуация, и поэтому важно, чтобы у женщины была возможность поговорить со специалистом" Фонд называется «Розовый поезд». Почему поезд? И почему розовый? Все очень просто: когда фонд только начинал свою работу, здесь устраивали экскурсии на поезде. Участники жертвовали сумму стоимости билета на нужды фонда. "Мне присвоили вторую степень инвалидности и я смогла бесплатно ездить на электричке. И однажды, когда я ехала, я подумала, что сэкономленную сумму могу пожертвовать на  благотворительность. Сначала я думала помочь какому-нибудь ребенку, а потом решила помочь женщинам с этой болезнью. Но ездить одной было неинтересно. Я стала устраивать экскурсии для своих иностранных коллег и просить их небольшую сумму жертвовать пациенткам. Дело пошло и решено было создать фонд, чтобы всё было официально", - рассказывает Зинта Ускале. Сейчас «Розовый поезд» собирает средства, организуя различные акции и мероприятия. Есть и частные пожертвования. Розовый в названии фонда присутствует в знак розовой ленты -- международного символа борьбы против рака молочной железы. Благотворительны фонд предлагает женщинам с диагнозом «рак груди» бесплатные консультации у психолога и занятия у физиотерапевта. Психолог Татьяна Гришкина работает в кризисном центре Skalbes. С фондом сотрудничает все время его существования, то есть 4 года.  Она одна из тех, кто отвечает за психологическую поддержку. К ней на прием регулярно приходят женщины с диагнозом, и задача специалиста помочь им справиться с испытанием. Сейчас в больнице Страдиня проходит выставка фотографий, на которых запечатлены женщины, которые прошли через рак груди. Их истории преодоления, нужны тем, кто, может, только недавно узнал о своем диагнозе. За время своей работы фонд помог трем сотням женщин.

Sabiedrības attieksme pēdējo pāris gadu laikā mainījusies - tolerance pret vardarbību mazinās. Neesam iestrēguši neiecietības vilnī par to, kas notiek mums blakus. 2016. gadā 64 % uzskatīja, ka nedrīkst būt iecietīgs pret vardarbību, 2018. gadā tā domā 75% aptaujāto, tā secināts, īstenojot sociālo projektu par tolerances mazināšanu pret vardarbību ģimenē pret sievieti. "Piektā daļa sabiedrības ir pēdējā gada laikā mainījusi savu uzskatu, atzīst, ka ir jāiejaucas, ja redz vardarbību. Tas, ka runājam un saucam lietas īstajos vārdos, maina arī sabiedrības attieksmi," skaidro Agnese Gaile. Ģimenes konflikti, kas pāraug vardarbībā, nospiedošā vairumā  gadījumu paliek  „ģimenes lieta” un policijas saukšana vai citas palīdzības meklēšana joprojām ir reta parādība. Kā mazināt toleranci pret vardarbību ģimenē, raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē krīžu un konsultāciju centra "Skalbes" psiholoģe Santa Ozoliņa, Labklājības ministrijas Sociālās politikas plānošanas un attīstības departamenta Vecākā eksperte Agnese Gaile un kustības “Ghetto Games” pārstāve Sanda Gertnere. Labklājības ministrija sadarbībā kustību “Ghetto Games” un krīžu un konsultāciju centru "Skalbes" īstenoja sociālu projektu par tolerances mazināšanu pret vardarbību ģimenē pret sievieti. Projekta mērķis bija skaidrot, kā atpazīst vardarbību, kādi ir tās veidi, kā rīkoties, ja pret tevi tiek vērsta vardarbība, kā var palīdzēt cietušajiem un kur pēc palīdzības var vērsties arī varmāka. Mūsdienās vardarbības veidi mainās. Ja agrāk vīrietis sievieti ietekmēja ar sitieniem, mūsdienās tam pievienojās, piemēram, arī ekonomiskā vardarbība – vīrietis nedod naudu, neļauj strādāt, mācīties, lai sieviete sevi pierādītu. Tas ir plašs vardarbības veids un fiziskā vardarbība nekad nav atrauta no citiem vardarbības veidiem. Tāpat aktualizēti jautājumi, kādas ir ir iespējas jauniešiem izrauties no vardarbības loka, kā var mācīt jauniešiem tolerantu attieksmi pret sievieti jau no bērnības, lai vardarbība nenotiktu nākotnē, lai neatkārtotos ģimenes vai vecāku paraugs. Kampaņa ir arī rosinājusi vīriešus runāt par emocionālo vardarbību pret vīriešiem ģimenē. Vardarbība ir apburtais loks, no kura izrauties ir grūti.

Kārļa Skalbes pasaku "Lācis un pelīte" 2004. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojusi aktrise Vera Singajevska (1923-2014). Reiz kādā mežā sirsnīgā draudzībā dzīvoja lācis un pelīte. Lācis ir lēns un slinks – guļ, sapņojot vaļā acīm par medus kārēm, kamēr pelīte čakli jo čakli tekā un čabinās viņam apkārt cauru dienu: te guļvietu sakārto, te aiz auss pakasa, te pakakli paieskā. Lācis nevar vien nobrīnīties par pelītes čaklumu: kamēr viņš nožāvājas, pelīte jau trīsreiz aptek ap žagaru blāķi, kurā viņš snauduļo! Uz ziemu lācis ierokas uz guļu žagaru blāķī, bet pelīte ieritinās tā pūkainajā ausī, čukstēdama pekainim medainas pasaciņas. Uz pavasara pusi mežā ieskrien vējš: tas purina egles, plēš ledainās skujas, izsvaida čiekurus un visbeidzot iztraucē lāci no miega! Pelīte saka – tas esot tikai Skujplēsis, kurš nometis viņai čiekuriņu. Nākamās mieru patraucē no kokiem pilošās lāstekas. Bet, kad jau pavasara ūdeņi sāk plūst, ledus iet un pie celma skudras tekalēt, lācis ir kājās un aiz prieka par pavasari ierēcas tā, ka putni sasit spārnus! Te vienbrīd, kad sniegs jau nokusis, mežā ienāk bezgaldaiļš runcis. Sūnās uzmanīgi likdams ķepiņas, viņš rūpīgi jo rūpīgi apskata itin visu – ik zariņu, ik lapiņu, ik zāles stiebriņu. Bet mazas pelītes viņam patīk no visa vislabāk! Tā nu dienām ilgi runčuks sēž pie žagaru kaudzes. "Nudien, viņš ir manī iemīlējies," nosarkusi prāto pelīte, mulsdama no runča degošā skata. Un viņš patiesi ir tik skaists, tik maigām ķepiņām, tik tīrīgs, tik balts! Pelītes sievišķīgajai sirdij tas nepaliek nepamanīts, un kādu vakaru tā lācim teic, ka iziešot laukā pastaigāties. Lācis neliedz ar' – kā gan viņš, nabags, var zināt, ka aiz žagaru kaudzes gaida runcis, asti izslējis?! Ak, vai... Pelīte kā gāja, tā aizgāja. Tikai lācis, ilgi nerimis, staigā pa mežu, gaužas asaras liedams. Kur tās nokrīt, tur izaug maigas, zilas puķītes, ar kurām vēl tagad pilni meži...