Podcasts about Ozols

Svinot Mūzikas akadēmijas kordiriģēšanas katedras jubileju un, protams, domājot gan par Dziesmu svētku nākotni, gan kordiriģentu atalgojumu Latvijā, par Latvijas kora mākslu un diriģēšanas skolu Kultūras rondo pārrunājam ar diriģentiem Airu Birziņu, Jāni Baltiņu un Mārtiņu Klišānu. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Kordiriģēšanas katedra 5. oktobrī svinēs savu 80 gadu jubileju – plkst. 18.00 Latvijas Universitātes Lielajā aulā izskanēs kormūzikas koncerts, kurā piedalīsies JVLMA jauktais koris un absolventi, kā arī bijušie un esošie katedras pedagogi. Koncerta pirmajā daļā dziedās JVLMA jauktais koris un diriģenti būs bijušie un esošie studentu kora vadītāji – Jānis Grigalis, Juris Kļaviņš, Romāns Vanags, Mārtiņš Klišāns, Māris Sirmais, Ints Teterovskis, Jānis Ozols, Valdis Tomsons un Kaspars Ādamsons. Koncerta otrajā daļā kopā ar JVLMA jaukto kori aicināti dziedāt absolventi. Šajā daļā diriģēs pašreizējie un bijušie katedras pedagogi – Leons Amoliņš, Jevgeņijs Augustinovičs, Jānis Baltiņš, Ivars Bērziņš, Aira Birziņa, Viesturs Gailis, Māra Marnauza, Mārtiņš Ozoliņš un Andris Veismanis. Programmā skanēs latviešu komponistu kormūzika – Jāzeps Vītols, Emīls Dārziņš, Emilis Melngailis, Pēteris Barisons, Jānis Kalniņš, Jānis Zālītis, Jēkabs Mediņš, Imants Ramiņš, Juris Karlsons, Roberts Liede, Rihards Dubra, Andris Vecumnieks, Juris Vaivods, Renāte Stivriņa un Andris Dzenītis. -- Aira Birziņa ir kora diriģēšanas profesore Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, diriģente Rīgas Doma meiteņu korī “Tiara”, VEF Kultūras pils sieviešu korī “Dzintars” un Ogres kultūras centra sieviešu korī “Rasa”. Viņa ir bijusi vairāku Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģente, ir Ogres apriņķa un Rīgas sieviešu koru grupas virsdiriģente, Latvijas koru nozares padomes eksperte. Mārtiņš Klišāns ir Cēsu rajona koru virsdiriģents, Rīgas Doma zēnu kora diriģents un mākslinieciskais vadītājs. Jānis Baltiņš ir Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docents un kopš 2017. gada – kora diriģēšanas katedras vadītājs.  

Bojāti interneta kabeļi jūras dibenā, draudi par satelītu notriekšanu, kara darbība Ukrainā - ziņu virsraksti, kas liek uzdot jautājumu, kas notiktu dienā, ja pazustu internets? Cik reāli tas ir? Vai tam ir gatava Latvija, Eiropa un pasaule? Kādi servisi un dzīves labumi nebūtu pieejami? Vai Tu spētu pasargāt savu ģimeni? Vai Tu tam esi gatavs? Digitālo brokastu galdā karsta saruna un viesi: Neils Kalniņš, Elektronisko sakaru 5G Techritory ekosistēmas vadītājs, Leo Trukšāns, Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes asociētais profesors, Ģirts Ozols, Latvijas Valsts radio un televīzijas centra valdes priekšsēdētājs, un jauniešu viedokli pārstāvēja Luīze Gorkša. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja audio/video krājuma glabātājs Juris Lubējs. Pagājušajā reizē mēs runājām par to, kā no vaska ripas, kurā tika iegriezts topošās skaņuplates skaņu ieraksta rievas, ar galvanizācijas paņēmienu tika veidotas metalizētas kopijas. Un finālā no pēdējās kopijas – “dēla”, kas ir matrica ar negatīvu nospiedumu –, tika iespiesta pati skaņuplate – ar pozitīvu nospiedumu. Tagad pastāstīšu par pašu materiālu, no kā skaņuplates tika izgatavotas. Ja mūsdienās tas ir mums visiem pazīstamais vinils – plastmasas paveids, tad līdz Otrajam pasaules karam un nedaudz pēc tā tas bija šellaks. Kas ir šellaks? Šellaks ir sveķi, ko Indijas un Taizemes mežos uz kokiem izdala laku vabole. Ķīmiski tas galvenokārt sastāv no aleirīnskābes, jalarskābes, šellolskābes un citiem dabīgiem vaskiem. To izmantoja un izmanto koka apdarei, lakošanai, bet arī kā pamatmateriālu skaņuplatēm. Šellaks ir trausls materiāls, un diemžēl arī skaņuplates ir plīstošas. Bet, lai vai kā, tā laika skaņuplates visas bija izgatavotas no šellaka.    Tātad pēdējā fāzē šī mīksti uzkarsētā šellaka masa ar dažām piedevām tika padota uz spiedi, kur tai pievienoja arī etiķeti, un ar 200 atmosfēru spiedienu no pēdējās matricas tika iespiesta gatavā skaņuplate, kura pēc tam tika pulēta no visām pusēm. Viss šis process sīki aprakstīts Ata Brētiņa “Latviešu skaņuplašu vēstures” grāmatā. Savukārt pats Helmārs Rudzītis atzīmē, ka sākumā skaņuplašu kvalitāte nebija apmierinoša, līdz tika atsaukti speciālisti no Berlīnes, kas visu noregulēja. Savukārt etiķetes dizains ir aizgūts no firmas “Brunswick” etiķetes, vienīgi vinjetes abās pusēs ir aizstātas ar art deco leņķiskām līnijām. Tāpat arī saullēkta motīvs ir tā laika populārs jaunā laikmeta ausmas simbols art deco mākslā. Etiķetes bija visdažādākajās nokrāsās. Dizains ir saglabājies arī neilgi pēc Otrā pasaules kara, kamēr fabrika nesa “Bellaccord” vārdu. Ja ar “Vox” fabrikas pārvešanu ražošanas process varēja sākties, tad tikpat lielas pūles tika ieguldītas, lai skaņu ierakstītu. Jau no paša sākuma H. Rudzītis vēlējās iegūt tā laika modernāko skaņu ierakstu aparatūru, kuru ražoja vācieša Georga Neimaņa (Neumann) firma Berlīnē. Neimanis bija slavens ar to, ka bija izgudrojis jauna veida mikrofonu – kondensatora mikrofonu, kas izcēlās ar augstu skaņas kvalitāti un bija pārāks par iepriekšējiem dinamiskajiem  mikrofoniem, un to izmantoja pirmskara radio un ierakstu studijās (pirmo reizi 1923. gadā). Šī mikrofona nosaukums bija CMV 3, un to sāka masveidā ražot. Pēc izskata tas atgādina pudeli ar bumbu galā, tāpēc to iesauca par “Neimaņa pudeli”. Līdz pat Otrajam pasaules karam šis dizains palika nemainīgs. Neimaņa firma ražoja arī visu skaņu ierakstu studijas aprīkojumu, bet tās bija patentētas un piederēja koncerniem. Tomēr Rudzītim izdevās nodibināt kontaktu ar Neimani, un viņš tika pie šīm iekārtām – Neimanis tām neuzlika savu logo, līdz ar to šos aizliegumus izdevās apiet. Papildus tam visam Rudzītim vajadzēja labu ierakstu studiju, ar labu akustiku, kā Radiofonā. Un, tā kā Latvijas Radio tolaik nebija tādas skaņas ierakstīšanas ierīces, tad Rudzītis noslēdza vienošanos, ka varēs izmantot Radio studijas telpu saviem mūzikas ierakstiem, bet Radio saviem ierakstiem varēs izmantot viņa aparatūru. Tā laika ieraksta studijas atšķīrās no mūsdienu studijām, kur ir digitālas pultis, daudz mikrofonu. Toreiz visa aparatūra bija smagnēja un sastāvēja no lieliem radiolampu blokiem, un skaņupults bija robusta. Arī mikrofonu bija maz. Jāatzīst, ka galarezultāts lielā mērā bija atkarīgs no speciālistiem, kas šo aparatūru apkalpoja. Rudzītis stāsta, ka tajā laikā visas skaņuplates ieskaņoja divi talantīgi Radiofona tehniķi – Kārlis Ozols un Helmāra brālēns – Ernests Rudzītis. Viņi uzstādīja gan mikrofonus, gan veica šo ierakstu vaska ripās, kuras pēc tam nogādāja uz fabriku ražošanai. Šādā veidā ierakstīja gan dziedoņus, gan orķestrus. Un bieži vien ne jau ar pirmo piegājienu. Jāņem vērā, ka šie ieraksti notika naktīs, lai netraucētu Radiofona raidījumus.

Have you ever poured your heart into a project, only to watch it slip through your fingers at the last moment? Maybe you're struggling to balance the pursuit of your professional aspirations with the overwhelming demands of your personal life? In this transformative episode we delve into the whirlwind life of an Olympian heart, where missed opportunities and the ferocity of resilience converge. Vilis Ozols, a former Canadian national volleyball player, joins us to share a treasure trove of hard-earned wisdom that transcends the volleyball court and infiltrates every aspect of life.After this Episode, You Will Be Able to ..Capitalize on opportunities that arise from your goal-oriented actions.Apply the 80-15 rule to your professional lifeAdopt the "maximum effort" philosophy to find peace in your pursuit.Order your copy of Unstoppable Grit: Breakthrough the 7 Roadblocks Standing Between You and Achieving Your GoalsJoin the Unstoppable Insiders Community and receive,Be the first to dive into transformational chapters available only for the Unstoppable Insiders Community. Access to a community of insiders willing to help and encourage you through life's challenges. Get the scoop on release dates, special events, and author Q&As to keep you in the loop at all times. Exclusive content, including workbooks, so you can take action and achieve your goalsBonuses to claim as we gear up for the big launchFree Resources: Thank you for taking the time to write a review and for sharing the podcast with your friends. To claim your free resources send a screenshot of your review to UnstoppableGritPodcast@DanielleCobo.com. We appreciate your support!Want to work with Danielle? Schedule your call today: https://bit.ly/3OnuLLOWant to work with Danielle? Schedule your call todayLet's Connect!Join the Unstoppable Grit Podcast Facebook CommunityUnstoppable Grit Podcast Guest BooksWatch Episode Now!About the guest:Vilis is a former member of the Canadian Jr. National Volleyball Team and a former Pro Beach Volleyball tour competitor. Vilis has also made significant contributions as a long-time NCAA Women's Volleyball Coach, including roles at the University of Colorado, University of Wyoming, Niagara University, and Siena College.Vilis holds a Master's degree in Business Administration and is the author of three books: "Motivational Leaders," "GRAND-Stories," and "Motivational Selling." His diverse career spans over 30 years, during which he's excelled in leadership roles in sales, customer service, marketing, and corporate training.Connect with Vilis OzolsWebsiteLinkedInInstagramFacebookRate, Review, and Follow on Apple Podcast, Spotify and Google Podcast

Situācijā, kad ir salūzis vai bojāts putekļsūcējs, veļas mazgāšanas mašīna vai kāda cita sadzīves tehnika, ir vieglāk iegādāties jaunu, nevis to remontēt, ja ir beidzies juridiskās garantijas termiņš. Ar jaunajiem Eiropas Savienības tiesību aktiem patērētājiem tiek radīts stimuls pagarināt produkta ekspluatācijas laiku, to remontējot. Vai un kā tas strādā, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Patērētāju tiesību aizsardzības biroja Patērētāju konsultāciju un sūdzību departamenta direktore Edīte Drozda, interneta veikala „220.lv” pārstāvis Kārlis Ozols un biedrības "Zero Waste Latvija" IT projektu vadītāja Evija Ozola - Ozoliņa. Edīte Drozda skaidro, ka Eiropas Komisija vēlas ražotājiem uzdot ražot jau remontējamas preces un ražot arī šīm precēm detaļas, lai varētu remontu veikt. No otras puses ir patērētāju tiesību regulējums, kas dos tiesības pēc laika, kas pienākas pēc likuma kā garantija, ja iegādātā prece salūzt, būs iespēja to ražotājam vai viņa pārstāvji, vai jebkurai darbnīcai nodot remontēt. Lai to ievestu dzīvē, jāmaina ne tikai ražotāju attieksme, bet arī patērētāju uzskati. Izpratni par aprites ekonomikas ieviešanu patērētājiem un paradumu maiņu veicina nevalstiskās organizācijas  Tiesa, nododot tehniku remontā, nāksies rēķināties, ka tas var aizņemt krietnu laiku, kamēr vajadzīgo detaļu sagādā. Tas, protams, var radīt sarežģījumus. Tāpat neviennozīmīgs ir jautājums par vecās uzticamās tehnikas energoefektivitāti.  

Spēlē piedalās Dainis Vinklers, Jānis Romanovskis, Jānis Ozols un Dāvis Matskins.  

WE talked about her Mystical Horror short The Ossan and Amys In The Freezer. Her love for filmmaking and her love for horror and her other films

Interneta krāpnieki. Par virtuālās pasaules zagļiem un viņu nedarbiem varam dzirdēt teju katru dienu, bet vai šis negatīvais fons ietekmē e-komercijas attīstību, raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē SIA "NESS" pārstāvis Jānis Karāns, e-komercijas stratēģis Vilnis Dreimanis, interneta veikala "220.lv" pārstāvis Kārlis Ozols un CERT.LV kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis.

Ceturtajā "Ruletes" epizodē pie Jurija Žigajeva ciemos reperis Ozols, kurš pastāstīja par savu gaidāmo koncertu un mūziķa karjeru kopumā, taču neizpalika arī dažādi pārbaudījumi

Iesaistoties pētniecības projektā, viņš ir nokļuvis valstī, kas tagad ir ierauta karā. Ko viņš tagad redz, zina un piedzīvo, Krustpunktā Lielā intervija arTuvo Austrumu politikas un kultūras pētnieku, žurnālistu un starptautisko notikumu apskatnieku Imantu Frederiku Ozolu.  

Tiekamies ar jauno Valsts meža dienesta ģenerāldirekotru Arvīdu Ozolu. Runājam par to, kā šobrīd tiek vērtēta VMD situācija. Ģenerāldirektors vērtē būtiskākās darbības jomas, nepieciešamību pēc reformām, par to, vai šobrīd vajadzīgi grozījumi Medību likumā. Uzdodas arī būtiskāko jautājumu - vai inspektori izmanto lietotni "Mednis", lai kontrolētu medniekus. Espizode sadarbībā ar Medību saimniecības attīstības fondu. Epizodi veido: Linda Dombrovska, Oskars Treilihs, Indulis Burka Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Join Chris and Nikki Ozols, MD, of Aviation Safety and Compliance Limited as they explore the latest developments in aviation safety and compliance. With a focus on the challenges faced by the industry post-pandemic, Nikki provides invaluable insights into the auditing process and human factors in safety policies and practices. In this episode, Chris and Nikki emphasize the importance of prioritizing safety over meeting deadlines and achieving bonuses, as well as the need for ongoing training and development to ensure the highest levels of safety and compliance. Whether you're a seasoned aviation professional or simply interested in learning more about aviation safety and compliance, this series offers a comprehensive discussion that will inform and inspire. Tune in for a thought-provoking conversation on the importance of safety in aviation. Visit our websites: https://evaintmedia.com | https://www.caasint.com | https://www.airsideint.com | https://airlinergs.com

Link to bioRxiv paper: http://biorxiv.org/cgi/content/short/2023.03.17.533127v1?rss=1 Authors: Jariwala, N., Ozols, M., Eckersley, A., Mambwe, B., Watson, R. E. B., Zeef, L., Gilmore, A., Debelle, L., Bell, M., Bradley, E. J., Doush, Y., Courage, C., Leroux, R., Peschard, O., Mondon, P., Ringenbach, C., Bernard, L., Pitois, A., Sherratt, M. J. Abstract: The exogenous application of small peptides can beneficially affect clinical skin appearance (wrinkles) and architecture (collagen and elastic fibre deposition and epidermal thickness). However, the discovery of new bioactive peptides has not been underpinned by any guiding hypothesis. As endogenous extracellular matrix (ECM)-derived peptides produced during tissue remodelling can act as molecular signals influencing cell metabolism, we hypothesised that protease cleavage site prediction could identify putative novel matrikines with beneficial activities. Here, we present an in silico to in vivo discovery pipeline, which enables the prediction and characterisation of peptide matrikines which differentially influence cellular metabolism in vitro. We use this pipeline to further characterise a combination of two novel ECM peptide mimics (GPKG and LSVD) which act in vitro to enhance the transcription of ECM organisation and cell proliferation genes and in vivo to promote epithelial and dermal remodelling. This pipeline approach can both identify new matrikines and provide insights into the mechanisms underpinning tissue homeostasis and repair. Copy rights belong to original authors. Visit the link for more info Podcast created by Paper Player, LLC

7. marta vakarā Latvijas Nacionālajā operā Lielās mūzikas balvas ceremonijā apbalvoti mūziķi par sasniegumiem 2022. gadā, savukārt ar balvu par mūža ieguldījumu mūzikā godināja dziedātāju un vokālo pedagoģi Ainu Bajāri un dziedātāju Liliju Greidāni. Iespaidi un komentāri pēc Lielās mūzikas balvas laureātu apbalvošanas. Kultūras rondo studijā žūrijas pārstāves - mūzikas un teātra kritiķe Lauma Mellēna-Bartkeviča un muzikoloģe Iveta Grunde un mūzikas un kultūras kritiķis Armands Znotiņš, kurš strādā Lielās mūzikas balvas 2023 žūrijā. Lielās mūzikas balvas 2022 laureāti: Par aizvadītā gada labāko jaundarbu Lielās mūzikas balvas žūrija atzinusi Andra Dzenīša Otro simfoniju "Silts vējš". Lielo mūzikas balvu par izcilu interpretāciju saņēma vijolniece Vineta Sareika. Lielo mūzikas balvu par izcilu darbu ansamblī piešķīra čellistei Ingai Ozolai. Par izcilu sniegumu gada garumā Lielo mūzikas balvu piešķīra sitaminstrumentālistam Guntaram Freibergam. Balvu kategorijā "Gada koncerts" saņēma "Čudars Trio" – Matīss Čudars, Edvīns Ozols un Ivars Arutjunjans. Gada jaunā mākslinieka titulu ieguva dziedātāja Arta Jēkabsone. Par gada uzvedumu Lielās mūzikas balvas žūrija atzina Annas Fišeres operu "Vēsā".

Spēlē piedalās - Jānis Ozols, Juris Iesaliņš, Uldis Apsalons un Nauris Mancēvičs.  

Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē atsākušies demokrātiskie “Brīvdienu mūzikas'' koncerti, kur klausītājiem tiek dota iespēja baudīt izcilu mūziku nepiespiestā atmosfērā un caur sarunām tuvāk iepazīties ar māksliniekiem. Koncertu vadītāja lomā iejūtas un ar mūziķiem sarunājas atraktīvais, publikas un koristu iemīļotais diriģents Jānis Ozols. 27. novembrī gaidāma kamerizrāde "Kabarē dziesmas", kuru iestudējusi radošā komanda ar publikas un kritiķu slavētiem māksliniekiem – daudzpusīgo soprānu Beāti Zviedri un temperamentīgo pianisti Agnesi Egliņu, aktieri Raimondu Celmu un režisori Anci Kukuli-Sniķeri. Par visu plašāk "Klasikai" stāsta Beāte Zviedre un Ance Kukule-Sniķere. Kabarē vaibsti ir tik dažādi un daudzveidīgi: Parīzē to iepazīstam intelektuālās izrādēs, Berlīnē – caur dzēlīgu satīru sadūmotos pagrabos, Holivudā zīmīgs ir liktenīgās sievietes tēls. Šis intriģējošais žanrs iekaro starpkaru Eiropu un savaldzina arīdzan tādus skaņu meistarus kā Bendžamins Britens un Viljams Bolkoms, kuri darinājuši kaislīgus kabarē skaņdarbus. Skanēs dziesmas par mīlestību, kas svarīgāka par priesteriem un politiķiem, un pilnasinīgi svin dzīvi. Kā mežonīgi ātrā braucienā gar acīm pazibēs kolorīti tēli – te aktieri, tur mīļākie, tepat neģēļi un mākslinieki, būs arī drāma un satīra, intimitāte un smiekli, vilšanās un prieks, garantējot neaizmirstamu vakaru. Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Studijā esat ieradušās aizdomīgi smaidošas... Ja mūziķi, kuriem pirms tam ir mēģinājums, uz interviju visbiežāk mēdz ierasties pēdējā brīdī un aizelsušies, jūs tā ļoti harmoniski šeit bijāt laicīgi. Ļoti smaidošas bildes vērojamas arī jūsu sociālo tīklu kontos – tas nozīmē, ka brīvdienu koncerts Dzintaros būs atelpa gan klausītājiem, gan arī jums? Beāte Zviedre: Atelpa gluži varbūt nē, bet tāds priecīgs dauzīšanās laiks gan mums šis  noteikti ir, jā!  Ance Kukule-Sniķere: Un ir arī ļoti svarīgi, ka šo projektu mēs veidojam ļoti jaukā kompānijā, un tas jau arī vienmēr iedvesmo un paceļ. Un, kā jau jūs teicāt, mēs tiešām šobrīd atgriežamies no mēģinājuma, kurā gan pasmējāmies, gan papļāpājām, gan arī izdarījām darbu – diezgan cienījami, manuprāt. (smejas) Kas jūs visus saveda kopā? Beāte Zviedre un Agnese Egliņa – tas vēl būtu skaidrs. Bet vēl ir arī Raimonds Celms un Ance Kukule-Sniķere. Kā jūs visi satikāties un kāpēc satikāties? Beāte: Ai, tas, kā vienmēr, ir garš stāsts. (smejas) Idejas autore ir Agnese Egliņa, kura parādīja man šīs brīnišķīgās dziesmas un teica – nu, taisām tādu? Es saku – protams, ka taisām! Jo mēs abas ar Agnesi satikāmies vienā ļoti īsā bērnu koncertā uz vienu dziesmu un sapratām, ka tas mums ir par maz, ka mums ļoti patīk kopā spēlēt un gribētos izveidot kopā kaut ko vēl. Tālāk sapratām, ka divatā jau tas neies krastā, jo tādās kabarē dziesmās jau bez vīrieša nekā nevarēs – ko tad dāmas publikā darīs? Un, ja jau tas vīrietis ir, tad vajag kādu, kas viņam pasaka, kas jādara. (visas smejas) Mums ar Anci jau savulaik ir bijusi sadarbība vienā brīnišķīgā koncertā ar Ilzi Grēveli-Skaraini, un man tas ļoti iepatikās. Zināju, ka viņai ir labas attiecības ar aktieriem vīriešiem, un tā nu mēs satikāmies.  Ance: Tas kopsavilkums ir tāds: Agnesei un Beātei bija ideja par šo mūziku, un Beātei ir brīnišķīga iezīme – visā viņas mākslinieciskajā karjerā viņa meklē izaicinājumus: viņa vēlas ne tikai muzicēt, bet visu ietērpt vēl kaut kādos līdzekļos, un tieši šajā gadījumā mums ir teātra līdzekļi, ko izmantojam, lai visa mūzika veidotu stāstu jau tādā kā uzveduma gultnē.  Ance, līdzās jūsu vārdam iekaviņās ir rakstīts – režisore. Vairāk gan tomēr jūs pazīstam kā aktrisi. Vai jums arī pašai negribas mazliet uzdziedāt šajā programmā? Un varbūt jūs to arī darīsiet?  Ance: (smejas) Es labāk klausīšos brīnišķīgajā Beātes balsī, kas tiešām ārkārtīgi iedvesmo! Mēs nācām šurp un es teicu – Beāt, bet iedomājies, tā mūzika tavā balsī skan ārkārtīgi dzidri, bet ierasti šāda mūzika skan pilnīgi citādāk, un mani ļoti iedvesmoja tas, kā Beātes balss skan šajā mūzikā: tas arī man ļoti daudz ko palīdz iztēloties un nodarboties ar režijas pusi. Bet, atbildot uz jūsu jautājumu par aktiera un režisora lomu maiņām – jā, pēc profesijas varbūt primāri esmu aktrise, bet man ir režisores izglītība nu jau ilgu laiku, jo es vienkārši vēlējos vēl kaut ko apgūt. Maģistra līmenī izgāju šo studiju programmu, un esmu jau gana iestudējusi – arī divas izrādes, turklāt man ir tāds niķis pašai rakstīt arī dramatizējumus. Līdz ar to šajā koncerta faktorā – šis man iznāk ceturtais koncerts – atkal priekšplānā caur mūziku un iedvesmojoties no tās, ir izveidots stāsts. Jā, mums ir tiešām stāsts, un mums ir naratīvs, kā to režijā saka, un mēģināsim to nodot mūsu mīļajiem skatītājiem un klausītājiem svētdien. Vai mēs šo stāstu varam jau mazliet ieskicēt? Tas stāstnieks būs Raimonds Celms? Ance: Ne gluži tā. Raimonds Celms, mans mīļais kursabiedrs un brīnišķīgais aktieris, kurš Latvijā jau iemantojis skatītāju mīlestību, kopā ar Beāti stāstīs šo stāstu: konceptuāli, protams, ir tā, ka mums klausītājiem jānodod informācija, kas tad iekodēts tajos dziesmu vārdos. Un tad nu Raimonds kopā ar Beāti koncerta pirmajā daļā stāstīs tādu mīlas stāstu – kā cilvēki satiekas, kādi ir mīlestības izpausmju meklējumi, kā vienam otru ieraudzīt šajā pasaulē, kā vienam ar otru sadzīvot, kā vienam otru uzrunāt un kā beigu beigās kopā tīrīt zobus... Pirmo daļu viņi beigs, tīrot kopā zobus. Saprotu, ka skatītājiem jāņem līdzi blociņi, jo būs instruktāža, kā iepazīties, kā sastapties un kā vispār veidot dialogu? Ance: Jā, mēs noteikti to pajautāsim arī skatītājiem – arī tas mums ir plānā! Raimonds noteikti uzrunās mūsu klausītājus – varbūt viņiem ir kāda ideja. Faktiski jau tagad mēs varētu lūgt, lai klausītāji, uz koncertu nākot, sagatavo savu definīciju vārdam "mīlestība". Ar to mēs sāksim koncertu.  Izklausās pēc 14. februāra koncerta. Beāte, ja jūs pirmās daļas beigās tīrāt zobus, ceru, ka nebūsiet gluži halātā, jo kabarē asociējas ar spozmi, ne lakatiņu galvā un ruļļiem matos. Beāte: Nē, nē, nē, tas noteikti tā nebūs! Es nebūšu halātā. (smejas) Lai nekļūtu pārāk salkani, mīlas stāsts būs tikai koncerta viena sadaļa – un, lai gan mums nav starpbrīža, runa šajā koncertā būs par visādām interesantām tēmām. Kabarē vienmēr ir ar stāstu, vārdi ir priekšplānā un saturs ir priekšplānā. Dziesmas ir angļu valodā, tāpēc man gribējās, lai arī latviski tās būtu saprotamas pilnīgi jebkuram, kurš atnāks. Arī tam, kuram angļu valoda tikai auss galiņā aizķērusies. Skanēs kabarē, ko man patīk saukt par akadēmisko kabarē mūziku: izpaliks spalvas un kabarē raksturīgie vakartērpi, jo arī mūzika ir tāds inteliģentais kabarē: Viljams Bolkoms un Bendžamins Britens: tie ir komponisti, kuriem ļoti patīk gan džezs, gan regtaims, gan pasaules mūzika. Bolkoms vispār ir ļoti ietekmējies no franču mūzikas, jo viņš pat ir studējis pie Dariusa Mijo un Olivjē Mesiāna, un ik pa brīdm viņa kabarē dziesmās iezogas kādas impresionistiskas noskaņas, kas ir ļoti atsvaidzinošas un interesnatas. Tā ka tas nebūs džezīgais, vakarīgais, sarkanvīnīgais un cigarešdūmīgais kabarē. Bet – nezaudējot jaukāko no tās sajūtas.  Vairāk un plašāk - ierakstā.

Droni jeb tālvadības bezpilota gaisa kuģi ir kļuvuši ļoti pieejami sabiedrībai. Pašreiz Latvijā ir reģistrēti aptuveni 6000 tālvadības piloti. Līdz ar to parādījusies nepieciešamība novērst riskus, kas saistās ar dronu nepareizu un neatļautu lietošanu. Tāpēc ir izveidota dronu uztveršanas sistēma. Par to #DigitālāsBrokastis stāsta Civilās aviācijas aģentūras Bezpilota gaisa kuģu lidojumu drošuma nodaļas vadītājs Ilmārs Ozols un Toms Sadovskis, Rīgas Pašvaldības policijas galvenais sabiedrisko attiecību speciālists. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi LSM portālā.  

Šovakar, 18. oktobrī, gan multipleksā „Citadele”, gan kinoteātrī „Splendid Palace” divi debijas darbi pilnmetrāžā. Rīgas Starptautiskā kino festivāla programmas veidotāji iepazīstinās ar Latvijas un Somijas kopražojumu, režisores Hannas Bergholmas mistisko šausmu filmu „Izšķilšanās” un fotogrāfa, aktiera un nu jau arī režisora Toma Harjo jauniešu attiecību risinājumu filmā „Sēklis”. „Izšķilšanās” 12 gadus vecā Tinja katru dienu izdabā mātei, kas viņu terorizē vingrošanas treniņos. Māte savulaik bijusi veiksmīga daiļslidotāja, bet šobrīd populāra influencere, kura diendienā publicē ideālas ģimenes mirkļus savā blogā “Jaukā ikdienas dzīve”. Vienu nakti pusaudze atrod pavisam savādu olu – to viņa ir gatava aprūpēt līdz šķilšanās mirklim. Tomēr zem čaumalas augošā Radība pārsteigs visus. Somu režisores – debitantes Hannas Bergholmas filma tapusi sadarbībā ar studiju “Mistrus Media” – tā uzņemta Latvijā, iesaistot vairākus Latvijas kino profesionāļus, un, kā šī sadarbība iesākusies, stāsta studijas producenti Gints Grūbe un Elīna Gediņa-Ducena. „Sēklis” Otrs stāsts par vēl vienu debiju, kura šovakar pirmoreiz satiks savus skatītājus. Ilggadēja fotogrāfa un nesenāk – Jaunā Rīgas teātra aktiera Toma Harjo režisētā spēlfilma „Sēklis”. Šovasar Pāvilostā uzņemtā filma iepazīstina ar trim mūslaiku attiecību dekonstrukcijām, kuras operatora Jāņa Šēnberga kamerai izspēlē divdesmitgadnieku paaudzei piederīgie: aktieri Jānis Grūtups, Agate Krista, Marta Lovisa, Matīss Ozols, Sabīne Tīkmane un arī pats režisors. Katram no pāriem piešķirta viņus raksturojoša krāsa:  Sarkanais pāris izvēlas pēdējās trīs kopdzīves dienās spēlēt saticības teātri. Tikmēr Zaļā pāra trīs dienas ir pilnas neziņas un trīsu, gaidot, kad tie viens otram atklāsies. Dzeltenais pāris – divi kolēģi – maldīsies dienesta romāna žanrā un tajā, kā neiemīlēties. Par darbu pie filmas stāsta Toms Harjo, iesākot ar atšķirības iezīmēšanu starp foto un kino mākslām.

Iespējams, sliktākais lēmums, ko Saeima varētu pieņemt, tā atklātajā vēstulē, ko bija parakstījuši 30 savas jomas speciālisti, bija teikts par parlamentā virzītajiem grozījumiem Izglītības likumā. Tas bija rosinājums izņemt no skolām uz laiku tos bērnus, kas ir vardarbīgi un dara pāri gan saviem vienaudžiem, gan terorizē skolotājus. Latvijā ir bijušas situācijas, kad šādu vardarbīgu jauniešu upuri nonāk arī slimnīcā. Protams, visi prasa, ko skola ir darījusi, lai nelaimi novērstu. Rosinājums bija nosūtīt uz mēnesi šos jauniešus mājmācībā, tad saukt īpašu komisiju, kas meklēs, ko darīt tālāk. Eksperti teica, ka šis ir ļoti slikts piedāvājums un situāciju nerisinās. Arī Valsts prezidents aicināja likuma izmaiņas atlikt un atbildīgā Saeimas komisija šodien tā arī izdarīja. Likuma virzīšana šobrīd apturēta. Tik daudz ir panākts, jautājums, kas notiek tālāk, jo problēma jau nav zudusi. Viena lieta ir apturēt likuma izmaiņas, otra - nekavēties ar risinājumu meklējumiem situācijām, kad skola katru dienu kādam var kļūt par bīstamu vietu. Kādu valsts politiku mēs sagaidām no atbildīgajām institūcijām, Krustpunktā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Arvils Ašeradens, Tiesībsarga biroja bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere, Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Ilze Kurme, izglītības un zinātnes ministres padomnieks juridiskajos jautājumos Jānis Ozols un Latvijas Pašvaldību savienības padomniece izglītības un kultūras jautājumos Ināra Dundure. Sašutumu par minēto grozījumu virzību jau izteikuši bērnu tiesību aizstāvji:  

Iespējams, sliktākais lēmums, ko Saeima varētu pieņemt, tā atklātajā vēstulē, ko bija parakstījuši 30 savas jomas speciālisti, bija teikts par parlamentā virzītajiem grozījumiem Izglītības likumā. Tas bija rosinājums izņemt no skolām uz laiku tos bērnus, kas ir vardarbīgi un dara pāri gan saviem vienaudžiem, gan terorizē skolotājus. Latvijā ir bijušas situācijas, kad šādu vardarbīgu jauniešu upuri nonāk arī slimnīcā. Protams, visi prasa, ko skola ir darījusi, lai nelaimi novērstu. Rosinājums bija nosūtīt uz mēnesi šos jauniešus mājmācībā, tad saukt īpašu komisiju, kas meklēs, ko darīt tālāk. Eksperti teica, ka šis ir ļoti slikts piedāvājums un situāciju nerisinās. Arī Valsts prezidents aicināja likuma izmaiņas atlikt un atbildīgā Saeimas komisija šodien tā arī izdarīja. Likuma virzīšana šobrīd apturēta. Tik daudz ir panākts, jautājums, kas notiek tālāk, jo problēma jau nav zudusi. Viena lieta ir apturēt likuma izmaiņas, otra - nekavēties ar risinājumu meklējumiem situācijām, kad skola katru dienu kādam var kļūt par bīstamu vietu. Kādu valsts politiku mēs sagaidām no atbildīgajām institūcijām, Krustpunktā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Arvils Ašeradens, Tiesībsarga biroja bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere, Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Ilze Kurme, izglītības un zinātnes ministres padomnieks juridiskajos jautājumos Jānis Ozols un Latvijas Pašvaldību savienības padomniece izglītības un kultūras jautājumos Ināra Dundure. Sašutumu par minēto grozījumu virzību jau izteikuši bērnu tiesību aizstāvji:  

Meet Venita Ozols-Graham! Venita is Director, Writer, Producer, and First Assistant Director. Venita splits her time between Washington State and Los Angeles and is an award-winning filmmaker and veteran of the film festival circuit. After graduating from Pratt Institute in New York City, Venita moved to Los Angeles and was accepted into the D.G.A.'s Assistant Director's Training Program. Venita joined the D.G.A. as an Assistant Director and A.D.'d on both features & television shows, she worked her way up to First Assistant Director/Associate Producer on shows like The X-Files, CSI, Veronica Mars, The District, Star Trek DS-9, and The Shield. About 10 years ago, Venita started her own production company called Wanderlust Film and she began directing and writing her own projects. Venita's first feature film, which she directed & produced called Black Widows, was distributed across streaming platforms by Gravitas Ventures. For the past few years, Venita has been honing her craft as a writer/director by making award-winning short films including - Amy's in the Freezer, Angel, Chicken, and Lift. Her latest short, Who Wants Dessert? which stars Sean Young, has garnered several awards and is currently finishing its festival run. Most recently, Venita has been busy raising funds for her next short film – The Ossan which will begin production in October of 2022. I met Vanita in 2019 when we both were traveling the film festival circuit with our short films and we hit it off right away. I love how passionate Venita is about filmmaking and about supporting others in their own artistic endeavors. I'm excited to bring you our chat where we learned more about each other, talk about what it takes to crowdfund successfully, and about Venita's new project The Ossan. Connect with Venita on Instagram - https://www.instagram.com/venitaozolsgraham Connect with Venita on Twitter - https://twitter.com/usedbodyparts Check out Venita's newest project The Ossan and please consider donating, on its website - https://www.theossanmovie.com

„Atkal kopā – vienmēr”, tā varētu pārtulkot melodiskā roka grupas „The Bad Tones” jaunāko veikuma, īsformāta albuma „Back Together Forever” nosaukumu, kurš šobrīd klausāms mūzikas straumēšanas lietotnēs un arī platformā YouTube. Kādas ir mūziķu atziņas pēc kopā pavadītajiem desmit gadiem uz skatuves un ierakstu studijās? Tāpat kā iepriekšējiem grupas „The Bad Tones” ierakstiem, arī jaunā albuma „Back Together Forever” producents ir Jaspers Rass, savukārt pašus “The Bad Tones” veido Edvards Broders, Rūdolfs Ozols, Alberts Levics un Kalvis Sležis. Kā to preses vēstījumā uzsver Edvards: „Paši to uzskatām par pagrieziena punktu mūsu pastāvēšanas vēsturē. Iespējams ne gluži skaņas vai kādā citā muzikālā ziņā, bet pavisam noteikti grupas dinamikā. Šis ir pirmais ieraksts, kas veikts visiem apvienības dalībniekiem atrodoties kopā vienā valstī, vienā pilsētā, vienā studijā. Un te būtiski piebilst, ka esam satikušies jau desmit gadus atpakaļ!” Kopības sajūta šajā gadījumā īpaši svarīga tādēļ, ka Edvards, Alberts un Rūdolfs savas zināšanas mūzikā apliecinājuši ar studijām Hāgas Karaliskajā konservatorijā. Mūsu tikšanās notiek pēc grupas koncerta kultūrvietā „M/Darbnīca” Aristīda Briāna ielā. „The Bad Tones”, līdzīgi kā citas grupas, ar kurām esmu sarunājies pēdējā laikā, piemēram, „Sigma”, organizē savas vasaras nometnes jeb mēģinājumu sesijas nošķirtībā no pilsētas kņadas un kalendārā sarakstītajiem pienākumiem. Interesējamies, kāda ir šīs radošās, varētu teikt, laboratorijas nozīme „Bad Tones” mūzikas radīšanas kontekstā?

On the third installment of our Building A Cabin Series, Joe, Butch, and Clint talk with Rob Ozols, founder of Vulcan Solar Power, about electricity options for your cabin project. Rob explains the options and the pros and cons of electrical service, solar systems, and generators. Plus, they deep dive into the construction, needed components, costs, and common maintenance issues. Enjoy the powerful show. Have More Land Investment Questions?Contact Clint or Joe at pros@landhuntin.com or click here!  Show Sponsors: Alabama Farmers Cooperative MB Ranch King Southern Seed and Feed Boater's List Photonis Farmer Credit of Northwest Florida Brush Clearing Services Buck's Island Marina Dixie Supply National Land Realty Great Days Outdoors Magazine  

Mākslas centrā "Noass" sestdien, 26. martā, plkst. 18 notiks labdarības koncerts "Latviešu reps pret karu Ukrainā". Kultūras rondo diskutējam ar reperiem Ansi un Arturu Skuteli, kā viņi redz lietu būtību un savu vietu kultūras telpā, turpinoties karam Ukrainā? Reperi piedalās gan citos labdarības koncertos, gan organizē to paši. "Lai gan latviešu reperi ir ļoti dažādi, atšķirīgi, kādam ir vienas domās par kādu jautājumu mūzikā vai politikā, kādam citas, bet svarīgi, ka varam atlikt tādus jautājumus malā un pateikt, ka mēs kā žanrs esam vienoti šajā pozīcijā – mēs sakām nē – karam, nē – Krievijas iebrukumam, mēs sakām jā – Ukrainai un jā –Ukrainas brīvībai," atzīst Arturs Skutelis. "Bez tā, ka tas ir būtisks žests un būtiska vienošanās, svarīgi, ka mēs spējam maz liet, bet arī finansiāli palīdzēt. koncerts jau ir izpārdots. Kopā esam jau savākuši nepilnus 4000 eiro un tas nodots Ziedot.lv projektam Ukrainas cilvēkiem," turpina Arturs Skutelis. Koncertā piedalīsies vairāki desmiti latviešu repa izpildītāju, piemēram, Eliots, "Brīvrunu projekts", "Edavārdi", "Ozols", "Bush", Reinšteins, Kurts, "Singapūras satīns", Melikols, "Idus Abra", "I Mean Love", Zeļģis, "March", Pikaso, Prusax, Ūga, "Punkts uz I", Deniss, ansis, "Muud", Fiņķis, Arčijs, Arturs Skutelis, "E.V.", Jānis Krūmiņš, "R.2.R.S.", "Kreisais krasts", "Pafs", "Karlo the", "Misters", Artūrs Jenots, "Ods", "Rolands če", "Dj Vinvins", "Banda banda", "xantikvariāts", "Arstarulsmirus, "Jacques of S'T'A", "BDM" un citi. Koncerta dalībnieki aicina atbalstīt Ukrainu, ziedojot arī "Ziedot.lv" mājaslapā vai zvanot uz ziedojuma tālruni 90006086. Maksa par zvanu ir 1,42 eiro. Koncerta norises vietā būs ziedojumu kastīte - arī šie ziedojumi tiks nogādāti projektam "Ukrainas cilvēkiem!".

Lielo sacensību sezona nu ir pienākusi sākusies ar Omloop Het Nieuwsblad un Kuurne–Brussels–Kuurne tāpēc mēs aprunājāmies ar Kārli Ozolu. Kārlis mūsuprāt ir vērienīgākais pašmāju žurnālists, kurš raksta un runā par velosportu uz globālās skatuves. Viņš pavisam nesen ir sācis darbu pie viena no lielākajiem specializētajiem velosporta medijiem pasaulē Lanterne Rouge. Runājām ar Kārli kamēr viņš bija Spānijā par to, kā viņš nonāca līdz šādam lēcienam savā karjerā, tā pat kā par to kā viņš iegūst datus saviem grafikiem tā pat kā par daudz ko citu. Klausies mūsu sarunu un pieseko Kārļa twitter kontam

Cikls "LKA studenti stāsta pasakas". Vladimira Sutejeva pasaku "Eža brīnumnūjiņa" stāsta Kristaps Kristers Ozols. Jau vairāku Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas un režijas kursu studenti pirmās runas prasmes pie mikrofona apgūst tieši Radioteātra studijā. Šogad režisore un runas pedagoģe Zane Daudziņa uz Radio atveda 1. kursa audzēkņus.

In this episode we talk about the path of real estate development - from concepts to brick and mortar stages, as well as the current market situation in Riga and main capital pipelines for Baltic states.

100% svaiga epizode! Eitanāzijas drošas braukšanas skoliņa piedāvā - trīs pieskārienu likumu un semušku noslēpumu. Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/ Audio apstrāde - Gatis Gavars Seko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/ Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418 Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

ORTO Klīnikas traumatalogi, ortopēdi Andrejs Peredistijs un Ēriks Ozols kopš novembra ir Smith & Nephew starptautiskas ārstu izglītības programmas pasniedzēji. Tas nozīmē, ka turpmāk ORTO Klīnikā nelielā meistarklašu formātā regulāri tiks praktiski un teorētiski izglītoti ārsti, pilnveidojot viņu zināšanas un iemaņas ceļa locītavas artroskopijā. Kā ķirurģijā rodas knifi, ar kuriem dalīties? Kādēļ mācīšanās ārstu vidē vienmēr ir abpusēji dodošs process? Vai sasniegumi neattālina no vienkārša cilvēka, vienkāršām sāpēm?   Par to visu šajā sarunā ar Andreju Peredistiju ORTO Klīnikas traumatlogu, ortopēdu

Orests Silabriedis par dziesmu tapšanu, saistību ar koriem un dzīvi Rēzeknē sarunājas ar komponisti, Latgales vēstniecības GORS mākslinieciskās un pasākumu nodaļas vadītāju Ilonu Rupaini. Liene Jakovļeva viesojas Rīgas pilsētas rātsnamā, lai sarunātos ar Rīgas mēru Mārtiņu Staķi un diriģentiem Jāni un Martu Ozoliem, atklājot kora “Pa saulei” tapšanu un kopīgos Dziesmu svētku stāstus.LAUDAMUS STĀSTIPirmdienās 20.00 kanālā ReTV

Pamēģināt dzīvīgi, reālistiski un sentimentāli atklāt Džoisu – tā norāda režisors Pēteris Krilovs pēc „Dublinieši Miera ielā” pirmizrādes Jaunajā Rīgas teātrī (JRT). Dramatizējumā izmantoti īru rakstnieka Džeimsa Džoisa darbi, un visu kopā ar režisoru vienotā audumā saaudis dramaturgs Matīss Gricamnis. Pētera Krilova personiskās attiecības ar Džoisu ir ļoti senas, kas iegūtas jauna cilvēka tapšanas agrīnajos gados. Un arī izrāde ir par jauna cilvēka pieaugšanu. Iestudējumā kopā ar JRT pieredzējušiem aktieriem arī pieci Kultūras akadēmijas 4.kursa studenti. Iestudējuma radošajā komandā scenogrāfs Gints Sippo, kostīmu māksliniece Kristīne Abika, arī horeogrāfs Dmitrijs Gaitjukevičs. Izrādē „Dublinieši Miera ielā” Džeimsa Džoisa stāstu un romānu varoņi mijas ar aktieru paštēliem, dažbrīd pāreja no lomas lomā un atkal paštēlā ir nemanāma, dažbrīd ievijas Latvijai vai tieši Jaunajam Rīgas teātrim atpazīstamais. Izrādes darbība risinās Miera ielā labi zināmā kafejnīcā, kas kādā brīdī pārtop par Dublinas bāru, Martello torni vai par katoļu koledžu. Pēteris Krilovs ar īru rakstnieka Džeimsa Džoisa darbiem saticies arī iepriekš uz skatuves un atļāvies, kā pats saka „noimprovizēt” Daugavpilī ar kolāžu no Džoisa darbiem, pēc tam sadarbībā ar aktrisi Mariju Bērziņu skatuves valodu ieguva „Ulisa” 18.nodaļa jeb slavenais Mollijas monologs bez pieturzīmēm izrādē „Mollija saka jā” Nacionālajā teātrī. Dramaturgs Matīss Gricmanis atzīt, ka iestudējums tapis sarežģītā procesā. Darba tapšanas laikā gadījušies vairāki notikumi, kad dzīve izspēlējusi savu dramaturģiju, viens no tiem – zādzība. Džeimsa Džoisa darbiem raksturīgi, ka aprakstītie varoņi vijas cauri vairākiem darbiem, tāds ir arī Stefana Dedala tēls, ko atveido JRT studijas 4.kursa students Matīss Ozols. No pieredzējušajiem dažādas lomas atveido Guna Zariņa, Baiba Broka, Kaspars Znotiņš, Ģirts Krūmiņš, Regīna Razuma, Sandra Kļaviņa, Andris Keišs un Ivars Krasts, arī Marija Linarte. Uzklausu Vili Daudziņu, kurš režisora skatījumā ir tātad klasiskais jeb „vecais” JRT aktieris. Aktieris savulaik beidzis Daugavpils teātra aktieru kursu pie pedagogiem Annas Eižvertiņas un Pētera Krilova. Vilis Daudziņš zina, ka Pēterim Krilovam ir trīs autori Dostojesvkis, Folkners un Džoiss, kas liek parādīties uz skatuves vai nu studentu darbos, vai profesionālos teātros. Vērtīga ir izrādes programmiņa, tajā var uzzināt ne tikai par režisora ciešo saikni ar Džoisa darbiem un šīs izrādes impulsu, stāvot 7.tramvaja pieturā, bet arī kādu tēlu no Džoisa darbiem katrs aktieris vai aktrise atveido, vai arī ir viņš pats.

Welcome to lifelines, holding onto hope. A podcast series in which people who've reached a dark place in their lives share their stories.As part of the Out of the Shadows program we talk with Ingrid Ozols about how she has battled with suicide ideation since childhood. Now she helps others by sharing what she has learned on her journey of recovery.

Kas nepieciešams, lai lidinātu dronu? Kur drīkst un kur nedrīkst lidot? Vai ir jēga apgūt to profesionāli? Pie #DigitālāsBrokastis galda lidinās Civilās aviācijas aģentūras Bezpilota gaisa kuģu lidojumu drošuma nodaļas vadītājs Ilmārs Ozols un Latvijas Mobilā telefona Dronu skolas pārstāve Evija Plone. Tehnoloģiju duelis: Samsung Galaxy XCover 5 vs. Cat S42 H+.* Tehnoloģiju ziņu topā: Rimi izveido digitālu recepšu rīku Ķīnā atklāts levitējošs vilciens ar maksimālo ātrumu 600 km/h Tesla ar abonementu piedāvā pilnībā pašbraucošo pakalpojumu tās automašīnām * Samsung neatmaksātam un neatkarīgam apskatam mums sagādāja Samsung Electronics Baltics, savukārt Cat telefonus - to pārstāvji Baltijā TCCM

Šodien pirmizrāde jaunai sadaļai - DIENA PĒC | LĪDERĪBA. Pirmajā sērijā tās autore Agnese Strazda uz sarunu ir aicinājusi Aināru Ozolu, kurš veicina labu pārvaldību Latvijas uzņēmumos, no kuriem dažos viņš ir arī padomes loceklis, lai apspriestu kas ir līderis, kas ir  vadītājs, kā pieņemt pārmaiņas procesus, kā tos vadīt, kas ir līdera sekmju pamatā un arī to, kas kopīgs līderībai ar ugunskuru.Support the show (http://www.dienapec.lv)

Sarunas moderatora, muzikologa Oresta Silabrieža rosināti, diriģenti Jurģis Cābulis, Aigars Meri, Jānis Ozols un Valdis Tomsons diskutē par to, kas būtu jādara, lai "jaunie, daudzsološie" nepaliktu tādi līdz radošā mūža vainagojumam, kādam jābūt dziesmusvētku virsdiriģentam un vai nepieciešama virsdiriģentu aprite gan lielajā tribīnē, gan apriņķos. Sarunas gaitā pieskaras arī tam, kādā veidā koris spoguļojas sava diriģenta personībā un cik cieši koristam jāpazīst savs dziedātājs. Raidījums ReTV ēterā: 31.05.2021.

Ilgus gadus amerikas latviešu sabiedrība bija cieši saistīta ar prāvestu Albertu Ozolu, viņš kalpoja latviešu sabiedrībai. Šoreiz raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts saruna ar prāvesta dēluKnutu, vedeklu Baibu un mazbērniem galvenokārt par dzimtas stiprumu, latviešu spītu un ikdienas gaitām, dzīvojot tālu prom no Latvijas un nesot tālāk Ozolu dzimtas vārdu. Ozolu dzimta nāk no Valmieras, tur dzimis Alberts Ozols, kuru 1940. gadā Rīgas sv. Pētera baznīcā ordinēja par mācītāju un kurš trīs gadus vēlāk salaulājās ar Elzu Gāriju Lūsi, kura viņam 1944. gada vasarā dāvāja dēlu Knutu. Drīz pēc tam ģimenei bija Latvija jāatstāj un jādodas svešumā. Savas dzīves lielāko daļu prāvests Ozols kalpojis Ņujorkas draudzē. Bet Baiba un Knuts iepazinās Vašingtonā, strādādami “Amerikas Balss” latviešu valodas raidījumu nodaļā. Viņiem ir trīs bērni - Silvija, Elga un Alberts. Sarunā piedalās Knuts Ozols, Baiba Ozola un viņu meitas Silvija un Elga.  

Un sākumā nebija tik viegli pieslēgt "garāžas studiju" ēteram...

Un sākumā nebija tik viegli pieslēgt "garāžas studiju" ēteram...

If you listened in last week you would know this week is part 2 in our series on the Victorian Royal Commission and Mental health Reform. If you missed it, you can find it HERELast week we spoke to the wonderful Cindy Smith, the CEO of the Australian Association of Social Workers. This week we have the absolute pleasure to speak with Ingrid Ozols AM. Ingrid is an active workplace, and community, mental health and suicide prevention life experience advocate, educator, and peer support co-design and research consultant of 20 years with many other working roles within the Mental Health & Health sector. Ingrid is the founding director of Mental Health At Work and has contributed to mental health policy reform in Australia. Ingrid is currently working with Suicide Prevention Australia and has made many submissions to the Royal Commission as both an individual and as someone who works in the sector. She is here today to talk about the submissions she has made as well as her overall view of Mental Health Reform.

Episode Notes My guests include Infectious disease doctor Dr. Steve Threlkeld who will give us his take on rising case numbers, variants, vaccinations, J&J and what comes next. Jerri Green, Director, Community Legal Center drops by to tell how they fulfill their mission to provide civil legal services to those with limited means and those at risk. And more importantly, how you can help them do it. Finally, Rachel Ozols from Volunteer Odyssey will share details on their virtual volunteer day and how you can make a difference from a distance. That and more Monday 6-7 pm on WYXR 91.7 FM, your Crosstown radio station. Also on Tunein, WYXR.org or wherever you get your podcasts. Now go out and tell somebody!

Episode NotesMy guests include Infectious disease doctor Dr. Steve Threlkeld who will give us his take on rising case numbers, variants, vaccinations, J&J and what comes next. Jerri Green, Director, Community Legal Center drops by to tell how they fulfill their mission to provide civil legal services to those with limited means and those at risk. And more importantly, how you can help them do it. Finally, Rachel Ozols from Volunteer Odyssey will share details on their virtual volunteer day and how you can make a difference from a distance. That and more Monday 6-7 pm on WYXR 91.7 FM, your Crosstown radio station. Also on Tunein, WYXR.org or wherever you get your podcasts. Now go out and tell somebody!

Notikumu kaleidoskopā Raidījuma vadītājs: Ainārs Ašaks “Notikumu Kaleidoskopā” aicina ciemos uz sarunu sabiedrībā zināmus un aktīvus cilvēkus, politiķus, māksliniekus, lai ieklausītos viņu viedokļos un atziņās par notiekošo Latvijā, izvērtētu veiksmes un neveiksmes un dotu ticību nākotnes iespējām.

I’m excited to welcome one of the coolest women you’ll ever meet!For more than thirty years, as an Assistant Director in network television and studio feature films, she’s worked on some of the biggest shows and with the biggest stars on programs like The Sopranos, Veronica Mars, The Shield, X-Files, CSI, and Deep Space Nine, just to name a few. She eventually created her own production company called “Wanderlust Films,” and began writing, producing, and directing her own projects. Over her long career, and as a woman in the entertainment business, she’s seen just about everything, from the darkest moments that led to the #MeToo movement, to the brightest accomplishments of a well-trained cast and crew. A lover of horror movies, a proud Mom, and an uncensored, kick ass human being… please welcome Venita Ozols-Graham!Check out the official "Who Wants Dessert?" Facebook page: https://www.facebook.com/WhoWantsDessert1/Nightmare's Film Festival world premiere October 21 - 25: https://nightmaresfest.com/Support the show (https://www.patreon.com/moonbird)

Ozols mums to tā arī nepateica...

Ozols mums to tā arī nepateica...

Kādas pārmaiņas gaida tuvākajā laikā Rīgu? Šīs nedēļas tiesas spriedumi liek domāt, ka jaunā Rīgas dome drīz varētu uzsākt darbu. Kaut kādas izmaiņas vēl iespējamas domes sastāvā pēc balsu pārskaitīšanas, taču koalīciju tas neietekmēs – tā ir apņēmības pilna Rīgā sākt jaunu ēru. Ko tad topošā galvaspilsētas vadība sola? Krustpunktā diskutē visu četru valdošo partiju frakcijas vadītāji – Mārtiņš Kossovičs no Attīstībai/Par! un Progresīvajiem, Kārlis Šadurskis no Jaunās Vienotības, Einārs Cilinskis no Nacionālās apvienības un Latvijas Reģionu apvienības un Jānis Ozols no Jaunās Konservatīvās partijas. Pārrunāsim, kādas pārmaiņas gaida gan Rīgas ielas un satiksmi, gan drošības jomu un Rīgas zaļo vidi. Pa tālruni uzklausām opozīcijas pārstāvjus - Annu Vladovu no "Saskaņas" un Oļegu Burovu no "Gods kalpot Rīgai".

Kādas pārmaiņas gaida tuvākajā laikā Rīgu? Šīs nedēļas tiesas spriedumi liek domāt, ka jaunā Rīgas dome drīz varētu uzsākt darbu. Kaut kādas izmaiņas vēl iespējamas domes sastāvā pēc balsu pārskaitīšanas, taču koalīciju tas neietekmēs – tā ir apņēmības pilna Rīgā sākt jaunu ēru. Ko tad topošā galvaspilsētas vadība sola? Krustpunktā diskutē visu četru valdošo partiju frakcijas vadītāji – Mārtiņš Kossovičs no Attīstībai/Par! un Progresīvajiem, Kārlis Šadurskis no Jaunās Vienotības, Einārs Cilinskis no Nacionālās apvienības un Latvijas Reģionu apvienības un Jānis Ozols no Jaunās Konservatīvās partijas. Pārrunāsim, kādas pārmaiņas gaida gan Rīgas ielas un satiksmi, gan drošības jomu un Rīgas zaļo vidi. Pa tālruni uzklausām opozīcijas pārstāvjus - Annu Vladovu no "Saskaņas" un Oļegu Burovu no "Gods kalpot Rīgai".

Apēdamas puķes rudenī. Šo Ievas Vaivodes un citu klausītāju atsūtītās rudens mīklas min jelgavniece, audēja un puzuru darinātāja Ausma Spalviņa un Jelgavas pilsētas pašvaldības iestādes "Kultūra" vadītājs Mintauts Buškevics. Rudens mīklas sagudrojuši: Toms Ločmelis, Diāna Meiere, Knuts Bartuševics, Ieva Vaivode, Ilze Boratkina, Diāna Dzelme, Kristīne Delle, Rūdolfs Ozols, Nora Riekstiņa, Gustavs Māziks, Madlēna Pērse, Eugēnija Audare, Biruta Pāvilsone un Andris Rupais.

"Delfi TV ar Jāni Domburu" raidījumu ciklā "Par ko balsot Rīgā?" atbild Jaunās konservatīvās partijas (JKP) saraksta deleģētie kandidāti. Jānis Domburs viņus izvaicā par Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām pieteiktajiem kandidātiem, programmu un iecerēm galvaspilsētā. JKP sarakstu raidījumā pārstāv Saeimas deputāte Linda Ozola, SIA "ET NOVUM" valdes loceklis Jānis Ozols, un SIA "Komūna" valdes priekšsēdētājs Dāvis Stalts. Kopumā no Jaunās konservatīvās partijas saraksta kandidē 63 cilvēki. Saraksta numurs Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās ir 11. 18.08.2020. raidījums.

E is an active person that channels her passions into multiple activities and likes to stay active. One of those activities is writing. She has written a book called Hope the Little Fox. This is a fantasy book that shows a strong female character finding out about the world. She is still early in her author career and working on future works.

Aleksandrs Sotņiks, Rūdolfs Ozols un Farrukh Saydullaev viesojās pie Jāņa Eisaka, parunājot gan par boksu, gan par MMA

Mēs par dzīvību uz Marsa. Ar šādu saukli vairāki simti pilsoņu protestē pret Drošības dienesta ēku Marsa parka vietā. Kā iepūst dzīvību galvaspilsētā? Pirms Rīgas domes vēlēšanām viens no protestētājiem, arhitekts Oto Ozols ir mūsu šīs nedēļas raidījuma viesis.

We have five program divisions that support Oregonians and when the Governor put physical distancing requirements in place, all quickly reacted. Each program found its own way to balance our responsibility to maintain services for the public and staff safety. Each week we’ll be spotlighting a different program’s response to COVID-19. First up is Vocational Rehabilitation (VR). VR helps people with disabilities find and keep jobs that match their skills, interests and abilities. The program turns 100 this year and VR Director Keith Ozols said innovation is one reason behind the program’s longevity. It’s also why VR was able to swiftly adapt to the coronavirus public health crisis and transition its work into the virtual environment. These days, VR is focused on preparing its clients for the economy to reopen and has become a “voice of hope” to Oregonians with disabilities.   Ozols and DHS Director Fariborz Pakseresht discuss the successes and challenges VR is discovering in the COVID-19 environment.  Find more information for staff about COVID-19 on the OWL. Find more information for clients and the public about COVID-19 on the DHS website. Follow DHS on Twitter @OregonDHS. Download full script by clicking here.

5. marta radio Star FM rīta programmas Zoopasta tehnoloģiju rubrikas ieraksts. Ciemos Ilmārs Ozols no Civilās Aviācijas Aģentūras un kopā apspriežam dronu pilotēšanas pamatnoteikumus Latvijā. Sezona drīz sāksies un labāk būt informētam par visām prasībām un riskiem.

Trešdienas - lietišķās komunikācijas dienas. Gaisā jau vairākus gadus virmo domas un runas par to, cik stipra vai vāja ir Latvijas galveno mediju apraide austrumu pierobežā. Kāpēc cilvēki lūkojās skatīties tos kanālus, kam ir stiprāks pārraides signāls (Krievijas un Baltkrievijas radio un TV) un vai šos paradumus ir iespējams mainīt tagad, kad Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs (LVRTC) ir realizējis savu divu mastu projektu Latgalē? Vai nav jau par vēlu? Tāpat - no LVRTC valdes locekļa Ģirta Ozola uzzināsiet, kas jādara X stundā, lai saņemtu oficiālo informāciju no valsts vadītājiem. Komentārus, jautājumus un ierosinājumus, kā ierasts, adresējiet e-pastam - pasts@dienapec.lv. #Sadarbiba #LVRTCSupport the show (http://www.dienapec.lv)

Dr. Hayes interviews Dr. Young about his time with CHOP and MOPP TRANSCRIPT   Disclaimer: The purpose of this podcast is to educate and to inform. This is not a substitute for professional medical care and is not intended for use in the diagnosis or treatment of individual conditions. Guests on this podcast express their own opinions, experience, and conclusions. The mention of any product, service, organization, activity, or therapy should not be construed as an ASCO endorsement. Dr. Hayes: Welcome to JCO's Cancer Stories, The Art of Oncology, brought to you by the ASCO Podcast Network, a collection of nine programs, covering a range of educational and scientific content, and offering enriching insight into the world of cancer care. You can find all of the shows, including this one, at podcast.asco.org. Welcome to Cancer Stories. I'm Dr. Daniel Hayes. I'm a medical oncologist and translational researcher at the University of Michigan, Rogel Cancer Center. And I've also had the pleasure of being past president of the American Society of Clinical Oncology. I'm privileged to be your host for a series of podcast interviews with people I consider the founders of our field. Over the last 40 years, I've really been fortunate to have been trained and mentored and inspired by many of these pioneers. It's my hope that through these conversations we can all be equally inspired by gaining an appreciation of the courage, the vision, and also the scientific understanding that led these men and women to establish the field of clinical cancer care over the last 70 years. By understanding how we got to the present and what we now consider normal in oncology, we can also imagine and we can work together towards a better future for our patients and their families during and after cancer treatment. Today, my guest on this podcast is Dr. Robert Young. Among many designations he has, my favorite I think for Dr. Young is that he was considered one of the, quote, "gang of five," end of quote, I think self-named, who were responsible for developing the first curative chemotherapy regimen for Hodgkin's disease and non-Hodgkin's lymphomas at the National Cancer Institute in the early 1970s. Dr. Young is currently president of RCY Medicine, a private consulting firm based in Philadelphia. He was raised in Columbus, Ohio, where he couldn't get into the University of Michigan. So he went to a second-rate community college in Columbus called Ohio State. My bosses made me say it that way, Bob, here at the University of Michigan. Dr. Young: Not the correct way, The Ohio State University. Dr. Hayes: So he received his MD then at Cornell in 1965, followed by an internship at the New York Hospital. He spent the next two years as a clinical associate in the medicine branch at the National Cancer Institute. And then he completed his residency in medicine at Yale New Haven Medical Center. In 1970, he returned to the NCI, where he stayed for the next 18 years, serving during most of that as the chief of the medicine branch. Dr. Young accepted the role as president of the Fox Chase Cancer Center in Philadelphia and served in that role and then chancellor in 2009. Dr. Young has authored over 400 peer reviewed papers regarding a broad range of both scientific and policy issues in oncology. But in addition to the I consider astonishing and precedent-setting reports of cures in Hodgkin's disease and non-Hodgkin's lymphoma, perhaps most importantly with his longtime colleague and friend Dr. Robert Ozols, he led many of the early and groundbreaking studies in ovarian cancer diagnosis and treatment that I think still guide our care today for patients with this disease. He's won too many awards and honors for me to go through. But of the major ones, he won the prestigious Bristol-Myers Squibb award, which he shared with Dr. Ozols in 2002, the Margaret Foley Award for Leadership and Extraordinary Achievements in Cancer Research from the American Association of Cancer Research, and ASCO's Distinguished Service Award, one of our highest awards, for Scientific Leadership in 2004. Of note and close to my own heart, Bob served as the ASCO president 1989/1990, which I consider a really critical time in the evolution of our society. Dr. Young, welcome to our program. Dr. Young: Thank you. Dr. Hayes: So as I noted, you grew up in Columbus, Ohio, or again, as we say in Ann Arbor, that town down south, but more importantly that your father was a surgeon. And I've heard you tell the stories as a boy you went on rounds with him and that inspired it. Was he academic or was he a really community physician or both? Dr. Young: Well he was a little of both. He was primarily a community physician. But he did, particularly at the time of the Second World War, because he was a very skilled hand surgeon, he got involved with a lot of hand surgery related to a company called North American Aviation that produced a lot of World War II planes. And there were a lot of injuries in that setting. And so he became quite a skilled hand surgeon and actually taught at Ohio State's Medical Center. So he had both an academic and community-based practice. But primarily he was a practicing community surgeon. Dr. Hayes: And did you actually go into the OR with him as a boy? Dr. Young: Oh, yeah. Oh, sure. Dr. Hayes: Wow. Dr. Young: You know, in those days, there weren't any rules and regulations about that. And so I went in and watched surgery and held retractors and participated, you know, when I was a youngster. Dr. Hayes: Wow. What a privilege. You're right, that would not be allowed now. That's a good story. What did you see, bad and good, compared to medicine now then. I mean, if you had to say here are a couple things that we've lost that you regret. Dr. Young: Well, I think that it was more under the control of the physician than it is in this day and age in so many ways. For instance, my father practiced in three different hospitals. And he admitted patients depending upon what kind of surgical support and nursing support they needed. If they were complex, he went to a bigger hospital. If they were very straightforward cases, he put them into a smaller hospital. And so he had a lot more control over how his patients were dealt with and the circumstances under which they were cared for. And, of course, most of his practice was before Medicare and all of the insurance sort of thing, so that people paid what they could pay. And so it was a much simpler and much more physician-driven practice than it is today. Dr. Hayes: Just as an aside, there's a wonderful book called The Brothers Mayo, written by a woman named Clapesattle in the 1930s after both Charlie and Will died. And it's a history of the Mayo Clinic. But in it, she says that Will basically charged people what they could afford to pay. So if you were wealthy, he charged you a lot. And if you were poor, he gave it to you for free and everything in between. And he sort started made up the billing schedule the way he wanted it to happen. And one of his more wealthy patients challenged him on this, and he said, go somewhere else. Dr. Young: Yeah, well, that's exactly the kind of practice my father ran. Dr. Hayes: Yeah. Anyway, I'm intrigued by year two-year stint at the NCI in the late '60s before you then went back and finished at Yale. And hopefully this is not insulting and I know you're considered one of the so-called yellow berets. But tell me, tell us all about your choice to interrupt your residency and go to the NIH. I don't think our young listeners really understand the political climate and the circumstances of the time that led so many of you to go there. Dr. Young: Well, I think that's a great question, because it will lead to some of the other discussions we have later. But essentially, I graduated from medical school in 1965 at the height of the Vietnam War. And in those days, there was not only a general draft, there was a physicians draft. So graduating in medical school in those days, you had one of three choices. You could either take your chances-- and again, the numbers, your priority scores at the time, didn't really have anything to do with it, because they took as many doctors of whatever kind of type they wanted for whatever purpose they wanted. So that you couldn't be sure if you had a low number that you'd not be drafted. But you could take your chance. And in those days, a lot of people did. And a lot of people got drafted. Or you could join the Berry Plan, which was at the time an opportunity to continue your specialty training until you were finished. But then you owed back the military the number of years that you had been in specialty training. Or you could do a much less well-known track and that is with the US Public Health Service. And amongst the opportunities for the US Public Health Service were things like the Indian Health Service and the Coast Guard Service and those sorts of things, or the National Institutes of Health, about which at the time I knew almost nothing except that it existed. And I owe it to some of the folks that I worked with at Cornell, primarily a hematologist oncologist by the name of Dick Silver, Richard Silver, who's still at practice at New York Hospital, who when I was working in the labs there, because I was doing some research when I was at Cornell, and they were telling me about the fact that you could actually apply for a position at the NIH. And you would be in the US Public Health Service. So it took me about 3 milliseconds to figure out that for me that was clearly a track that I wanted to explore. And I had done some research in platelet function and platelet kinetics and so forth. And there was a guy by the Raphael Schulman who is at the NIH at the time. And I said, that would be a miracle if I could get this. So the way it worked was that you applied. And then you actually interviewed with a whole bunch of different people. And as it turned out, I didn't get a position with Dr. Schulman. But I was introduced to the National Cancer Institute and both the leukemia service and the then called the solid tumor service. And I applied to various things like that. And I actually got in on the leukemia service. So I walked in after I signed up and was taking care of little kids with acute leukemia, having never been a pediatrician or knowing anything about leukemia. But it was a baptism of fire and a very exciting place even then. Dr. Hayes: I want to get back to that in a second because that's a critical part of this. But, again, going back to the political climate, my opinion, this entire issue and your personal journey and many others had a profound effect on both the scientific and medical community of this country as a whole. I think it was an unintended effect. But because of the Vietnam War and because the NIH was such a great place to train in those days. Do you agree with me? Dr. Young: You are absolutely correct. I mean, one of the things that needs to be said is that this was a transformational phenomenon for cancer research. But it also took place in every other field. And the NIH at the time was just swarming with people of all medical disciplines who were coming to take advantage of the opportunities that existed within the NIH, but also to serve in this capacity as opposed to some of the alternatives that were around. And I think I heard a figure one time, which I'm sure is true, and that is at one point in time, 30% of the chairmen of medicine in the United States had done training at the NIH before they ended up being chairmen of medicine. So that gives you an idea of the impact of this. And you're absolutely right, it was a totally unintended consequence. Nobody ever designed it that way. Nobody ever planned for it to happen that way. But in retrospect, when looked at it and you can see exactly why what happened happened. Dr. Hayes: Yeah. And I interrupted you, but I did it on purpose, because it didn't sound to me like you really had a plan to go into cancer treatment, but sort of landed there serendipitously. Is that true? I mean how do you end up there? Dr. Young: Oh yeah, oh, yeah, I mean I did get very interested in hematology when I was in medical school. I first went to medical school, of course, thinking I was going to be a surgeon, because my father had a great practice and he had a wonderful experience with surgery and it was really cool. But I just found that I just wasn't designed just the same way. And it was increasingly clear that cancer was not my not my goal-- I mean, surgery was not my goal. And so, you know, I knew I wanted to stay in internal medicine. And I got interested in the research. And I had done some significant research and in platelet function, as I said. I knew that's what I wanted to do, some sort of clinically-related research in medicine. If I'd had my choices, of course, I would have gone into a sort of pure hematology track. And, of course, it's worth saying that it's difficult for oncologists nowadays to understand how big an outlier oncology was. There was no subspecialty in oncology at the time I went to train down there. There was a subspecialty in hematology. And, of course, all of us, the Gang of Five that you mentioned, all of us took hematology boards. And that's because it wasn't clear that there was going to be oncology. When oncology came along we all took the first oncology boards ever given. So that gives you an idea of how early in the history of oncology we were in the late '60s, early 1970s. Dr. Hayes: So we're talking 1970 or so right when you started? Dr. Young: Well, 1967 to '69, I was a clinical associate. Then I was at Yale for a year. And then in 1970, I came back on the senior staff. Dr. Hayes: And who were the characters above you when you came in? I know Doctors Frei and Freireich had been there before. Dr. Young: Yes. Frei and Freireich had just left the year before. One went off to MD Anderson, the other went off to the Memorial. And George and Vince-- George Cannellos, Vince DeVita-- had stayed on, with Vince as the head of the medicine branch. And then when we came back, Vince sort of brought two of us back that he'd had before, Bruce Chabner and I. He'd sort of sent us off to Yale and said they could buff us up a little bit. And he didn't offer us a job coming back. But we went off, and we were training up there. And he called us both up and says, why don't you to come back and join the senior staff. He recruited Phil Schein as well. And so that was the Gang of Five that we started out. Four of us ended up being president of ASCO at one time or another. And I suspect the only one who didn't, Bruce Chabner, probably would have except for the fact that he was the director of the Division of Cancer Treatment of the NCI for a long time. And the NCI and the NIH changed its attitude toward allowing people to participate in major leadership positions nationally, a tragedy as far as I'm concerned, which has I think affected the morale of the NIH and a lot of other things and deprived a lot of good people of opportunities to serve nationally. But that was the way it was, otherwise we would all ended up at some point leading-- Dr. Hayes: So the Gang of Five was you Bruce Chabner, George Cannellos, Phil Schein, and Vince DeVita, right? Dr. Young: Right, exactly. Dr. Hayes: And what were the dynamics among you? I mean, so were you and-- Dr. Young: Well, I mean, it was an incredible time. You know, there was enormous talent that had poured into the NIH, as we talked before. And an enormous amount of talent was present and was recruited in during this period of time. I mean, you know, Paul Carbone was still there. John Minna was recruited. Harman Ayer, who was the longtime chief medical officer of the American Cancer Society. Tom Waldman was a world class hematologist. Max Wicha was a part of this group. Sam Broder, Allen Lichter, an other ASCO president, Steve Rosenberg, Phil Pizzo was the head of the pediatric oncology branch, now dean at Stanford. And it goes on and on and on. And so there's a massive amount of talent and a lot of freedom. And so Vince was clearly the leader, he had a lot of ideas and a lot of creativity. But he let out a lot of people do whatever they wanted at the same time. And it was sort of a situation in which we all participated, because we were all attending at the same time. So Vince and George did a lot of the lymphoma and Hodgkin's disease stuff. We all participated. I got interested in ovarian cancer. And you talked about that. Bruce Chabner and Phil Schein were always very pharmacologically oriented. And so they did a lot of the phase 1 and phase 2 trials and a lot of the laboratory backup associated with the studies we did. And everybody shared. And so there was really not a lot of competition in that sense. Everybody was I think very competitive. Because it was all sort of shared, it worked out so that everybody felt that they were getting a substantial part of the recognition that was going on in the group. Another thing that was unusual about the NIH, but it had unintended, but important consequences is that nobody had anything to do with what they got paid. So that you could go to events and say, well, you know, I deserve to be paid more, but it didn't have anything to do with what you got paid. We had no control over anybody's salary. So that I don't think the whole time I was there, the whole 14 years I was chief of the medicine branch, I don't think I ever had a conversation with anybody about money, because I didn't have anything to do with what people got paid. Let me tell you, that's a big change. It actually has a remarkable, remarkable effect on the way people work. Because if for some reason somebody wanted to make more money, they just had to leave. There wasn't any way to do it. So you either had to accept that this is what everybody got paid and that you were rewarded by the opportunities to do the kinds of research that were done. Or you said, look, I need to go on and go somewhere else. Dr. Hayes: Now, just between you and me, and maybe a few thousand other people who are listening to this, who is the first guy to say let's give combination chemotherapy to Hodgkin's disease? Dr. Young: Well, actually, I don't know the answer to that. I think if I had to guess, I would say Vince, because Vince and George had been around in the Frei and Freireich days. And of course, you know, they'd already had experience with the impact of combination chemotherapy in leukemia. And so the concept was you took drugs that were active in the disease and put them together if they had different kinds of toxicity. And you were then able to utilize the combined impact on the tumor and sort of spread around the toxicity. So it was more tolerable. And that was the concept. And I think that because Vince and George were treating chronic leukemias and treating Hodgkin's disease, the notion of combining it with combinations was pretty straightforward evolution from the experience in leukemia. There are other people who claim that. I think from time to time both Jay Freireich and Tom Frei have claimed it. I think that there was a dust up between Vince and Paul Carbone and George because there was some suggestion by somebody that Paul was the one who originated the idea or Gordon Zubrod. And quite frankly, I don't know. If I knew, I would tell you. But I don't actually know. I can tell you this, that the emotional and passionate driver of the concept of combination chemotherapy as a successful modality in Hodgkin's disease and lymphoma was Vincent. Dr. Hayes: Your answer is very consistent with what other people have said the same thing. It must have been somewhere along the line that all of you began to see that there really were cures. And did you realize, as a group, that you were making history? Or was it just day to day-- Dr. Young: Well, you know, it's interesting. I can tell you one of the most transformational experiences that I had in the early days is, of course, we were following all these patients who had started on MOP. And so to do that you had to sort of go back and pull out the charts and all this kind of stuff. You know, we didn't have electronic systems that had all the stuff recorded. You just had to go down and pull off the charts. And what struck me so tremendously was the attitude of the physicians that had first started some of these patients on this therapy, because the notes made it very clear that they were sort of flabbergasted when these people came back after the first couple of months and they were watching their disease disappear, and that they really didn't anticipate at all, initially, that they were going to see these people after a couple of weeks. And it was very clear in the notes. By the time we had gotten there, of course, there were a significant number of people already on the trial. And it was already clear that we were seeing things that nobody had ever seen before. And I think that's when it first began to dawn on everybody. And as soon as we saw it in Hodgkin's disease based on the experience that we'd seen with non-Hodgkin's lymphoma, we had a suspicion that it would likely be the case as well there. Dr. Hayes: So you already bounced across it, but as I was looking through your CV I knew this anyway, you really mentored a who's who of oncology-- Rich Schilsky, Dan Longo, Max Whishaw, Dan Van Hoff-- and you noted already that oncology training has evolved. I mean BJ Kennedy pushed through boards I think in '74 or '75, something around there. What have you seen in the evolution on oncology training that you think is good or bad? Dr. Young: Oh, I think in general, it's much better. And I think it's much better because, of course, there's a lot of success that's been built into what's been accomplished. And that makes it a lot easier to teach people about how to treat Hodgkin's disease well, than we ever could at the time we were doing it because nobody knew the answer to those things. And I think there's also a lot more of it. You know, I think at the time we were at the NIH, you know, I think credibly you could count on both hands the number of really established academic oncology programs in the United States. And now, there are probably 100. And so the quality of training and the quality of mentoring is dramatically better than it was in those days. In those days, you know, hematologist we're doing most of the treatment of cancers. And they were all sort of in the Sidney Farber mode. You take one drug, and you give it as long as it works. And then you switch to another drug and use that as long as it works. And that was pretty much the way hematologists approached the disease. And by all means, you don't cause any toxicity. Dr. Hayes: I picked up several adults who had been Sidney Farber's patient when I was at the Dana-- Sidney Farber Cancer Institute in those days in the early '80s. So I had his handwritten notes. And sadly, I did not photocopy them. I would have love to have had it. But he had a very different mindset in terms of the way-- Dr. Young: Oh, absolutely, absolutely. And as far as I can tell, this is just my own personal reaction, is that I don't think either George or Vince at the time we got here shared any of that attitude. George is a little more cautious than Vince, as everybody knows. But neither one of them for a minute ever suggested that we were being too aggressive, that it was unfair and immoral to treat people with these kinds of toxicities, not that they desired to make people sick. But they were absolutely convinced that aggressive therapy could make a dramatic difference in the natural history of these diseases. Dr. Hayes: Yeah, certainly, Dr. Frei felt that way too. Dr. Young: Yes. And well, they were his mentors. I mean, you know, all these guys were there at the same time. And they were all influencing one another. Dr. Hayes: You know, it's amazing, I think all of us-- there are 44,000 members of ASCO now-- basically are derived from about 10 people in the 1950s and '60s, most of the DNA, not completely-- Karnofsky and some others around, but-- Dr. Young: Oh, yeah. Dr. Hayes: Well, the other thing is actually, you were talking about the safety, what are the war stories? I mean, how did you give chemotherapy? Were you guys mixing it up and giving it yourself? You know, we got all these bells and whistles. Dr. Young: Well, I mean, for instance, you know this is the first time really protocols were written. And the reason that we wrote protocols was simply because we were working with fellows. And they literally needed the recipe of what it was they were supposed to give and when. And so we wrote up these what were the first of the clinical trial protocols. There was no formal informed consent at the time of these studies. We had, of course, informed consent, the same way you do informed consent now, really. And that is you talk to the patient. You explain to the patient what the treatment is and what your expectations for the treatment are. And the patient understands the disease they face and decide that they can do it or not do it. And it's actually still the same today. The only difference is we now have 14, 17-page informed consent documents that make lawyers happy, but don't really impact, at least in my view, whether patients decide to participate or not. But we didn't have those. So I think that was the other one of the great things about the setting at the NIH, not that I'm anti-informed consent, but it was simpler. It was easier to get something done. You could do unconventional treatment and nobody looked at you and said, "you can't do that, that's never been done before, you're not allowed to do that." We didn't have academic constraints. One of the things that always surprised me is when, you know, we would develop a particular technique, like peritoneoscopy or laparoscopy for ovarian cancer staging, and when guys left the program having been well-trained to do this, they couldn't do it when they went to their new institutions because gastroenterologists did this. That was the sort of thing that the constraint wasn't here. There were also very easy-- I mean, all you had to do was to get an idea and write it up. I took a look at ovarian cancer and said, you know, "It seems to me, here's a disease that's now being managed by gynecologic oncologist. Internists never see these patients. They're all treated with the melphalan. And those that happen to live a long time develop acute leukemia from that treatment. They ought to be something better than what we're doing." And so we just decided that we would begin to take patients with advanced ovarian cancer into the NIH. And the rest sort of is history. But you couldn't do that in another hospital. You know, the biggest treaters of ovarian cancer probably program-wise was MD Anderson. But all his patients were treated by gynecologic oncologists. You couldn't have gone into the MD Anderson and said, "OK, we're going to take over the treatment of advanced ovarian cancer." They would have laughed in your face. Dr. Hayes: Actually, you just segued into my next question. And again, you and Dr. Ozols, in my opinion, completely changed the course of ovarian cancer treatment. Did you get a lot of pushback from the gynecologic community? Dr. Young: Well, no, actually. It's interesting. Now I don't know what we got behind the lines, you know when they were all sitting around the bar after the meetings. We really didn't. First of all, one of the other advantages of being at the NIH is that when you said something, people listened. And the other thing is, of course, when we got really going with ovarian cancer-- this was after the passage of the National Cancer Act-- and there was money at the NIH. So one of the things we did, for instance, was to put on a series of symposia about ovarian cancer treatment, what was going on, what wasn't going on, and brought the movers and shakers of this field together in meetings and talked about what was being done and what should be done and what information we didn't have that we needed. And we actually got funded for a period of time, a group called the Ovarian Cancer Study Group, which eventually evolved into the Gynecologic Oncology Cooperative Group, National Cooperative Group. So we had some other tools that we could bring to bear to drum up an interest in new research in ovarian cancer. And, of course, gynecologic oncologists couldn't prevent us from taking patients that were referred to us. And our surgeons, for instance, none of whom were gynecologic oncologists, were happy to help and to operate on them when they needed to be operated on. And Steve Rosenberg's group has fantastic surgeons. So we didn't have any problem getting state of the art surgery done on these people. And, in fact, they are general surgeons learned some gynecologic oncology at the same time. Dr. Hayes: Yeah, you know, it's been interesting to me that the surgeons, the general surgeons, willingly gave a systemic therapy. But that still in this country, there are very few medical oncologist who do GYN oncology. It's still mostly done by GYN oncologists. Dr. Young: Yes. Dr. Hayes: And there are very few trained medical oncologist in this. And I think it's gotten too complicated for a surgeon to do both. I don't really see why that hasn't happened based on, especially your model and Bob's model, that's my own soapbox. Dr. Young: Yeah, that's an interesting point, because at the NIH, when we were there, Steve Rosenberg and Eli Gladstein in radiation therapy, there were no rules that said that they couldn't do chemotherapy. And, in fact, they did it sometimes. And we didn't say anything about it. Usually, they called on us and said, hey, look, you know, we need you to help us or participate with us or whatever. But there were no rules that said that they couldn't. And sometimes they did. But for the most part they said, "look, this is not the business we're in. We want you guys to do the chemotherapy." And so for the most part we were able to do that. Dr. Hayes: The entire NSABP, those guys were all given their own surgery, their own chemotherapy. And they ultimately handed most of it over to medical oncology through the years. But that's not happened so much in GYN. OK, I want to go into your role in ASCO at the end here. And as I noted, I think you were president during a really critical turning point for the society. And just a few things, you already mentioned that I think you were already at Fox Chase when you ran. So you'd left NCI. And what made you run? But more importantly, tell us about your role in the evolution at that time of the society. Dr. Young: I think actually they recruited me to run just at the time that I was looking to leave. And so I left in December of 1988. And I was president of ASCO 1989 to 1990. At the time, I had moved from the medicine branch and ran the cancer center's program for a year. And I decided that I liked it. I thought, well, maybe I'll just stay here for the rest of my life, the way Steve Rosenberg did and others have done very successfully. But I said, well, you know, it's either sort of now or never. And so I decided that I would make the jump. But when I got into the sort of ladder, if you will, of ASCO through the board and so forth, it became clear that there were a couple of things that were a real challenge for the society. The society had at the time for the most part been essentially run on contract, that there was no organization of ASCO at all. It was it was all run by a contract organization. And it was clear that we had grown to a size such that we really needed to begin to recruit our own leadership staff. And so my year as president was actually the first year we hired a full-time employee. And she was based in a law firm that we used for ASCO legal business. But that was the first employee ever hired by ASCO. And that was in 1990, or 1989, I don't remember which, put in that year anyway. The other thing that was going on, which was critical for the society, is that, of course, there's always been a 'town gown' challenge in all aspects of medicine. And medical oncology was no different. So it had originally been the province of academic oncologists. But the numbers began to change dramatically. And it became clear that there was an enormous number of community-based oncologists, who looked at the challenges that face the organization somewhat differently than the academics. And this is one of the things that I think I benefited from growing up with a father that had both his feet in the community-based practice and the academic practice. And I realized how private practicing physicians view academics and view academic control of organizations. And I realized-- and others did too. I wasn't alone on this-- that we really needed to build up the recognition of community-based oncology as a first class citizen in the society. And so we began to create and bring in all of these state society organizations. And we began to get leadership roles who were based in community oncology, rather than just academics. And Joe Bailes was our first head of the Public Relations Committee of the society and grew this into a national presence and became the first community-based president of ASCO. So I think I think those are the two things that I saw that hopefully I made an impact on. And it always amazes me to realize that the society was really that young. I mean, people can't believe that it's just, what, 30 years ago when we had our first employee. Dr. Hayes: Yeah, that's why I'm doing these podcasts. We make sure we get this history. You know, it's interesting, I often give you credit for the ladder. As president myself, it was made very clear to me that 90% of the patients in this country with cancer are treated by community oncologists, maybe 85% or so. And about 2/3 of our membership are community oncologists. So we now have designated seats on the board of directors. We started a Department of Clinical Affairs that Steve Grubbs is running. That's just a few years old. But, boy, it's been fabulous. We now have a designated chair, the state affiliate council is invited to the board of directors and sits in and presents. And the state affiliate councils meets at ASCO headquarters at least once a year. And we've had a couple presidents who are, besides Joe, Doug Blayney and Skip Burris now coming in in June. So I think we've been reaching out. It always struck me when I sat in the headquarters, the seven founding members were, for the most part, community people. They met just to talk about how do you give chemotherapy. It wasn't, you know, about Tom Frei or Freireich or Jim Holland. It was folks in the community. And then it grew into an academic society. And I think you and then Joe Bailes and others kind of brought us back and grounded us. And to me, that's a really critical evolution in our society. I think it's made us much stronger. So those are most of my questions. You've answered almost everything I had written down that I always wanted to ask you if I got a moment in a cab with you. I want to thank you for taking time to do this. But more importantly, I want to thank you for all the contributions you have made to the field. I mean, I don't think I would be here and I don't think most of us who do oncology would be here if it weren't for you and the Gang of Five and the things you've done, both by the courage to moving forward to giving the kinds of chemotherapy and stuff, establishing science in the field, but also the policy stuff. Your articles in The New England Journal over the years, I think have been classics. You should put this all in a book and send them out to everybody because they have to do with not just giving chemotherapy, but the whys and hows of what we do. So I know I'm being long-winded, but that's because I'm a big fan. Well, thank you very much. Dr. Young: You know one of the things, I got to say is that I've just been a very lucky person. I happened to have had great opportunities. And I think I was able to take advantage of those opportunities. But somebody gave me those opportunities and put me at the right place at the right time. And so I am a very lucky guy. Dr. Hayes: Well, and I want to finish up and say how nice it is to see at least one graduate of Ohio State University do well. You know, it doesn't come very often. So congrat-- Dr. Young: Yeah, yeah, yeah, yeah, yeah The team up north, the team that will not be named, yes. Dr. Hayes: Thank you so much. And appreciate all you've done. Again, appreciate your taking time with us. Dr. Young: Thank you very much, Dan. Dr. Hayes: Until next time, thank you for listening to this JCO's Cancer Stories, The Art of Oncology podcast. If you enjoyed what you heard today, don't forget to give us a rating or review on Apple Podcasts or wherever you listened. While you're there, be sure to subscribe so you never miss an episode. JCO's Cancer Stories, The Art of Oncology podcast is just one ASCO's many podcasts. You can find all the shows at podcast.asco.org.

Šajā epizodē pie mums ciemos atnāca Ozols. Parunājām par viņa un Katapullt jauno relīzi "Kruīza kontroles zēni", par koncertu Siguldā, boksu un to, cik daudz Ozolam vēl jāpaveic līdz atvaļinājumam.

Cēsis, mežs pie Sarkanajām klintīm, un vienpadsmit gleznas, kas radušās, lasot Kārli Skalbi. Ieceri par galeriju mežā īstenojusi biedrība „Art Cēsis”, kas aicināja vairākus Latvijā zināmus māksliniekus doties plenērā dabā un arī atstāt mežā apskatei savus darbus. Par mākslas plenēru "Pārvēršanās”, kas veltīts Kārlim Skalbem, kuram šoruden 140. dzimšanas diena, Kultūras Rondo studijā saruna ar mākslinieku Ritumu Ivanovu un literatūrzinātnieku Toronto Universitātes salīdzinošās literatūras doktorantu Kasparu Reini. "Tā ir neformāla Cēsu mākslinieku grupa, kuru apvieno Inese Ciekure, lai mākslinieki atgrieztos un būtu Cēsīs," atklāj Ritums Ivanovs.  Mežā gleznoja Signe Vanadziņa, Ritums Ivanovs kopā ar dēliem, Laima Bikše, Jānis Dukāts, Ansis Rozentāls, Zīle Ziemele, Dāvis Ozols un Reinis Liepa. Kaspars Reinis gleznoja ar vārdiem, viņš lasīja Kārļa Skabes mājās lekciju par pasakām, par simbolismu pasakās, sagatavoja izvilkumus no Kārļa Skalbes publicistikas, būs arī topošā izstādes kataloga tekstu autors. Mākslinieki Cēsīs katru vasaru testē kādu tehnoloģisku iespēju, mācā. "Šogad strādājām ar krāsām, kas domātas āram. Mūsdienu tehnoloģija, kas nav pārbaudīta, jo tās vecās zināšanas ar jauno tehnoloģiju," atklāj Ritums Ivanovs.

Andrejs Siliņš uz sarunu aicinājis Sportacentrs.com galveno redaktoru Jāni Celmiņu un Sportacentrs.com Jauno žurnālistu akadēmijas labāko absolventu Kārli Ozolu, kurš akadēmiju pabeidza paralēli 12. klasei vidusskolā, tagad jau pāris mēnešus darbojas uz pusslodzi, kā arī ticis līdz publikācijām Latvijas prestižākajā sporta izdevumā "Sporta Avīze". Sila piezīmēs: 1) Roberts Štelmahers apstiprināts par vīru izlases galveno treneri; 2) Dīdžejs Kūpers dopinga testā nodod draudzenes urīnu; 3) Eirolīgas algu TOP5: vai trauksmes zvani par krīzi?

Krustpunktā šīs stundas sarunas temats – meži un koku izciršana. Zemkopības ministrija piedāvā mainīt koku ciršanas noteikumus, kas ļautu cirst jaunākus un tievākus kokus. Pret to iebilst dabas aizsardzības organizācijas, uzskatot, ka šādi noteikumi balstīti tikai saimnieciskos apsvērumos un apdraud dabas daudzveidību. Kā sabalansēt šīs intereses, raidījumā diskutē Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktors Arvīds Ozols, Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks, Pasaules dabas fonda valdes priekšsēdētājs Uģis Rotbergs un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Dabas aizsardzības departamenta direktore Daiga Vilkaste.

Izskatās, ka galvaspilsētas mēra Nila Ušakova valdīšanas laiks Rīgā ir pietuvojies beigām. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija apsver iespēju viņu atstādināt no amata, bet pats Ušakovs kopā ar savu ilggadīgo palīgu un vicemēru Andri Ameriku nolēmuši kandidēt uz Eiropas parlamentu, tādējādi pametot Rīgas domi. Protams, gala lēmums šajā lietā būs vēlētājiem, taču aktuāls ir jautājums, kas tālāk notiks Rīgas domē? Kurš varētu uzņemties mēra pienākumus, kā valdošā koalīcija grasās strādāt tālāk un ko taisās darīt opozīcija? Krustpunktā studijā diskutē Rīgas domnieki: esam aicinājuši abus jaunos Rīgas vicemērus – Oļegu Burovu no “ Gods kalpot Rīgai” un Vadimu Baraņņiku no “Saskaņas”. Savukārt opozīciju pārstāvēs “Jaunās Vienotības” frakcijas vadītājs Vilnis Ķirsis un Jaunās Konservatīvās partijas frakcijas vadītājs Jānis Ozols.

"Karsts Karsts" ir atpakaļ, bet nesauciet to par atgriešanos! Bijām ciemos pie Ozola, lai parunātu par mūziku, biznesu, dzelteno presi, par kādu albumu, kurš savu dienas gaismu nav ieraudzījis un daudz ko citu. 

Latvijā tāpat kā citviet pasaulē arvien aktuālāki kļūst droni jeb bizpilota lidaparāti. Tie ne tikai filmē un fotografē, bet arī glābj, dzēš, meklē un visādi citādi piedalās mūsu ikdienas dzīvē. Daži pasaulē patiešām ievērojami droni top arī Latvijā un kas ir ne mazāk būtiski – pie mums ir arī gana attīstīta dronu sacensību kultūra. Kā notiek sacensību lidojumi dronu pasaulē, kā tos iespējams vadīt galvu reibinošā ātrumā un kāpēc braucienu ar dronu sacensību trasē mēdz salīdzināt ar braukšanu F1 sacīkšu trasē, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta biedrības “Drone racing Latvia” dibinātājs, dronu pilots Āris Muitnieks un dronu pilots Pasaules čempionāta 3.vietas ieguvējs Kārlis Gross. Noteikumi, kas jāņem vērā, lidojot ar dronu Ja pirms gadiem piecdesmit bērni sapņoja virs māju jumtiem ieraudzīt apaļīgu lidojošu tēvoci, kas čiepj smalkmaizītes no sestā stāva palodzes, tad tagad Karlsonu ir izkonkurējuši realitātē ienākušie droni, kas ir gan lielu, gan mazu ļaužu izklaide. Bet,lai neiekultos nepatikšanās un padarītu dronu vadīšanu par drošu izklaidi, ir jāņem vērā vairāki noteikumi un ar tiem iepazīstina „Civilās aviācijas aģentūras” Bezpilota gaisa kuģu drošuma nodaļas vecākais inspektors Ilmārs Ozols. Šobrīd notiek arī darbs pie „ Civilās aviācijas aģentūras” mājas lapas izstrādes, kur būs redzami konkrēti objekti un ielas, kur nedrīkstēs lidot ar droniem, tāpat šī gada laikā būs arī izmaiņas noteikumos.

Ģirts Rozentāls, pazīstams arī kā Ozols, ir viens no latviešu hip-hopa kultūras pamatlicējiem un veikala Hood Shop (www.hoodshop.eu) saimnieks.

Susitikimas su kompozitoriumi, LRT Klasikos bendradarbiu, laidos „Audiologai“ autoriumi Giedriumi Kuprevičiumi. Su rubrika „Retro“ prisiminsime Juozą Mažeiką, operos artisto kelią pradėjusį Kauno valstybės teatre. Lapkričio 18-ąją jam būtų sukakę 110 metų. Lapkričio 18-ąją Nepriklausomybės 99-ąsias metines minėjo ir Latvija. Puiki proga pagroti keletą kūrinių iš naujos latvių etnomuzikologo ir aranžuotojo Valdžio Muktupavelo kompaktinės postfolkloro plokštelės „Ozols“ (Ąžuolas). Paskutinį pusvalandį magiškais airiško šokio rilio sukiniais užburs kompaktinė plokštelė „Muzikos aistra“: XVII a. anglų ir keltų muziką grieš ansambliai „Il suonar parlante“ ir „Ensemble 1700“.

Susitikimas su kompozitoriumi, LRT Klasikos bendradarbiu, laidos „Audiologai“ autoriumi Giedriumi Kuprevičiumi. Su rubrika „Retro“ prisiminsime Juozą Mažeiką, operos artisto kelią pradėjusį Kauno valstybės teatre. Lapkričio 18-ąją jam būtų sukakę 110 metų. Lapkričio 18-ąją Nepriklausomybės 99-ąsias metines minėjo ir Latvija. Puiki proga pagroti keletą kūrinių iš naujos latvių etnomuzikologo ir aranžuotojo Valdžio Muktupavelo kompaktinės postfolkloro plokštelės „Ozols“ (Ąžuolas). Paskutinį pusvalandį magiškais airiško šokio rilio sukiniais užburs kompaktinė plokštelė „Muzikos aistra“: XVII a. anglų ir keltų muziką grieš ansambliai „Il suonar parlante“ ir „Ensemble 1700“.

Pirms 80 gadiem mikrofonu iekāra krūmā un skaņu platēs rakstīja lakstīgalu balsis, tagad izlīdzas ar interneta vietnēs atrodamo dzīvnieku skaņu klāstu vai raksta savus mājdzīvniekus, vai imitē zvēru skaņas, piemēram, ar  cepuri. Ir arī tādi radioļaudis, kas tup purvā vai staigā pa mežu ar mikrofonu. Kā top dzīvnieku raidījumi, to stāstīs zaļā  radiožurnāliste Anitra Tooma un šī raidījuma autore Zane Lāce. Pirmais bija gailis. Tā jāsaka, ja runājam par dzīvnieku balsu ierakstiem Latvijas Radio. Proti, netālu no toreizēja Rīgas radiofona – Vecrīgā mita pulksteņmeistars Kuzņecovs, kuram piederēja pāris balti dresēti gaiļi, kuru fotoattēli arī iemūžināti pagājušā gadsimta 30. gadu presē. „Jaunāko Ziņu” 1934. gada maija numurā var lasīt „…pagājušā gadā Rīgas radiofons sagādāja saviem klausītājiem lielu pārsteigumu ar baltu gailīšu palīdzību: vispirms tos gailīšus dresēja pulksteņmeistars Kuzņecovs, tad viņi iedziedāja plati un pēc tam viņu dzīvespriecīgais kikerigi sāka skanēt ik rītus- labrīta vietā.” Šo rindu autors ir žurnālists Kārlis Krūmājs-Štrauhs, starp citu, populārās dziesmas „Laša kundze bola acis” vārdu un humoristiskās grāmatas „ Dižkareivis Vilibalds Drosmiņš.” autors. Viņš arī tajā pašā „Jaunāko Ziņu” numurā ir uzrakstījis reportāžu par lakstīgalu koncerta ieskaņošanu radio. Fragments no raksta „ (..) Jauka maija pēcpusdiena, spēcīga mašīna apstājas kanāla malā pie pirmā radiomasta, pa kāpnēm nāk lejā Radiofona sporta šefs U. Miezītis, tehniķis R. Ozols. un minētais gaiļu īpašnieks - pulksteņmeistars Kuzņecovs. Viņi nes lielu čemodānu, patafonu un elektrības bateriju. Ielādējamies mašīnā un braucam Jūrmalas virzienā. Laižam cauri Kurzemes Šveices galvaspilsētai - Kandavai un apstājamies kaut kur krūmos. Tur dziļā un ziedošā gravā līkumo Amula. Man paskaidro: „Mūsu aģenti ziņoja, ka te dzied lakstīgalas.” Mēs ejam ar čemodānu, patafonu un baterijām, lienam krūmos. No čemodāna tehniķis tin ārā kabeli ar uztvērēja mikrofonu galā. To uzkar krūmā. Kabeli velk tālāk. Čemodānā iemontēts skaņu pastiprinātājs. No tā vads pie baterijas un patafona. Uz patafona plates vietā balta vaska ripa. Nu jau tā lieta skaidra - lakstīgala dziedās mikrofonā un vaska platē rakstīsies viņas dziesma. Pīpot nedrīkst, runāt - tikai klusi. Tāpēc es čukstu: „Bet vai tā lakstīgala tiešam nāks pie mikrofona?” „Es viņu pasaukšu”- atbild Kuzņecovs. Viņš paslēpjas krūmos pie paša mikrofona un tur atskan putna svilpieni. „Kuzņecovs tēlo lakstīgalas jaunkundzi, kas aicina uz randiņu lakstīgalas kungu,” čukst man ausī Miezis. „Īstais dziedātājs ir tikai lakstīgalas kungs.” Paiet dažas minūtes, tikai mūsu lakstīgalu jaunava, kas starp citu jaunībā bijis grieķu-romiešu cīņas čempions, maija naktī raida savus ilgu saucienus. Un tad!... Mēs dzirdam spārnus tumsā. Un iedziedājās lakstīgala pie mikrofona. Sākumā dažas atsevišķas notis, mazs trilleris. Kā virtuozs pārskrien klavieru taustes, pirms sākas slaveno variāciju brāzmas. Tehniķis palaiž atsperi. Vaska ripa sāk griezties un adata velk uz tās Amulas lakstīgalu dziesmu rakstus. „Man pietiek,” beidzot čukst tehniķis. „Četras plates.” Lakstīgala, kas vītero raidījumā Reiz radio... gan nav no tām ulamaņlaika vaska platēm, bet pēdējo gadu ieraksts, ko veicis šobrīd profesionālākais putnu balsu rakstītājs – ornitologs Edmunds Račinskis, biežs viesis radio raidījumos par dabu. Kā saka raidījuma „Zaļais vilnis” veidotāja Anitra Tooma, tad Edmundam ir absolūtā dzirde uz putnu balsīm, un kopš viņa ir redzējusi šī ornitologa ierakstu aparatūru un nopietno pieeju spārnaiņu skaņu ierakstiem, viņa vairs nepūlas ar savu radiomikrofonu iemūžināt putnu balsis, Anitra tās ņem no interneta skaņu krājumiem. Radiomājā ir divas "zvērīgas" žurnālistes, jau dzirdētā Anitra Tooma un arī raidījuma Reiz radio... autore Zane Lācē sešus gadus tapināja „Kustoņu pasauli”, kurā arī uzkrājusi pieredzi dzīvnieku skaņu rakstīšanā. Kā vienu no skaistākajiem dabas skaņu ierakstu momentiem viņa atceras Ugāles mežos rakstīto briežu bauri rudenī. "Kopā ar mežsargu Mārci Pavloviču vairākas stundas tupējām lauka malā, un vērojām, kā tumstot vairāku simtu metru attālumā no mums parādās briežu kungi, lai cīnītos par briežu dāmu uzmanību. Tādas pašas jaukas atmiņas ir no citas tikšanās ar Mārci Pavloviču, kad lietū dirnējām no vakara līdz vēlai naktij meža vidū, lai ierakstītu medņu knipelēšanu. Vakarā nekādu skaņu nedabūju, tik nosalušas kājas un pāris stundu miega, lai četros no rīta atkal dotos uz to pašu vietu un tiktu aplaimota ar dažiem vārgiem putna knikšķu ierakstiem, bet sagaidītu skaists rītu mežā un vērotu kā daba mostas,” stāsta Zane Lāce. “Protams, ka labākā vieta eksotisku dzīvnieku ierakstiem ir mūsu zoodārzs, kur pateicoties zoodārza cilvēkiem darba dēļ, tieku vietās, kas apmeklētājiem parasti ir liegtas, un tad pēc pilnas programmas varu pamielot acis un ausis ar dažādiem jaukumiem, piemēram, Kakadu papagaili, kas pēc izskata atgādina palienu spalvainu zefīru ar ļoti valdzinošu un saprātīgu acu skatu, bet pamatīgu knābi, kas neatsakās arī iecirsties mikrofonā.”

“„Zvejnieka dēlu” rakstījām jūras malā. Skaņas, kur Garozas lomas tēlotājs aktieris Kārlis Sebris brauc motorlaivā un sauc uz zvejniekiem ar visu jūru un vēju, ir dabiskas,” tā darbu pie šī radioiestudējuma atceras skaņu režisors Maigonis Ozols. Kā tika “rakstīti gulbji Rīgas kanālmalā”, kur radiotelpās atrodas “asfalts” un kā imitēt ķēdēs iekalta cilvēka staigāšanu, par to runāsim šajā raidījumā, lūkojot skaņu ierakstīšanas mākslu Radio. Amata noslēpumus atsklāj skaņu režisori Ungars Savickis, Maigonis Ozols un Maigoņa dzīvesbiedre Valentīna Ozola. Uzņēmums, kurā redzami A. Migla, R. Ādmīdiņš V. Līne, E. Radziņa, V. Artmane, M. Pūris un M Ozols, tapis 1993. gadā režisores Noras Vētras-Muižnieces darba "Māsas" radioiestudējuma veidošanas laikā. Skaņu meistara Maigoņa Ozola meistarstiķi Savulaik, spārdot metāla kasti, kas iepriekš kalpojusi mūzikas instrumentu pārnēsāšanai, tika imitēti pērkona dārdi. Tagad bez lielām pūlēm dažnedažādus skaņu efektus var atrast bagātīgos interneta krājumos, taču radio iestudējumi ar lietus un viļņu šalkām, trauku šķindoņu vai atbalsi, tika radīti jau krietni sen pirms datoru ēras. Radioteātra studijā ilggadīgais skaņu režisors Ungars Savickis skatam atklāj ikdienā apslēptu pasauli ar dažāda veida kāpnēm, slēģu lodziņu, neskaitāmiem rekvizītiem, ar ko radīt skaņu efektus, un grīdu, kur zem mīkstā seguma ir paslēpts gan marmors, gan dēļi, gan pavisam īsts asfalts. Izrādās, šīs idejas vaininieks bija kādreizējais Latvijas Radio skaņu režisors Maigonis Ozols. Savulaik neskaitāmu raidlugu skaņu darinātājs, par savu darbu 2005. gadā ieguvis Nacionālās radio un televīzijas padomes balvu par mūža ieguldījumu. Radio viesojas pie sirmā kunga viņa mājās Slokā. Lai arī Maigonim Ozolam rit 88 gads, viņš ir sprigans un tikpat smaidīgs un omulīgs kādu viņu atminas bijušie kolēģi. Radio Maigonis Ozols sāka strādāt 1959. gadā. Tolaik viņam aiz muguras bija mūzikas skolas izglītība un jaunais Ozols spēlējis trompeti Auto darbinieku kluba ansamblī, līdz paziņa viņam piedāvājis aizvietot Radio skaņu režisoru, kuram sākās obligātais dienests armijas rindās. Maigoņa Ozola, ja tā var teikt, meistarstiķi, bija ieraksti ārpus radiostudijas sienām, pie jūras, uz ielas, mežā, pilīs vai muižās. Laikrakstā „Rīgas Balss” 1971. gadā intervijā Maigonis Ozols stāsta: „…uz skatuves jūs redzat kā varonis pariet no vienas situācijas, no viena stāvokļa uz citu. kā viņš ar izteiksmīgu žestu izsaka savu noskaņojumu, turpretim mums pa radio jāpārraida gan kustības, gan žesti, gan jācenšas ar skaņu efektiem klausītāju iztēlē izveidot varoņu ārējo izskatu. Taču tas nebūt nenozīmē, ka skaņa pati par sevi spēj atrisināt visas problēmas – nē! Ir nepieciešami apvienojumi, ir vajadzīga visa skaņu gamma, kā arī prasme to izmantot. Dažs apgalvo, ka cilvēki ar karotīti kuļ glāzē ūdeni, lai rastos satrakotas jūras viļņu šļaksti, taču īstenībā viss ir daudz vienkāršāk un tomēr komplicētāk – radio trokšņu-tēka ir ļoti bagāta. Skaņu režisors stundām, dienām, pat nedēļām ilgi nostrādājas, lai ierakstītu lentē īstu troksni, kas vienlaikus derētu arī radiopārraidēm.” Šo rakstu no 1971. gada ir saglabājusi Maigoņa Ozola dzīvesbiedre Valentīna, kura ir Maigoņa labais gariņš, asistente un sekretāre vienā personā. Arī tagad viņa palīdz vīram atminēties notikumus no radiodarba laikiem. Vaicāts par sirdij tuvāko darbu, Maigonis Ozols min raidlugu „Velnakaula dvīņi”, kas veidota pēc rakstnieka Egona Līva romāna. Te atkal citāts no minētās intervijas “Rīgas Balsī”: „…visgrūtākais skaņu režisora darbā ir lielie radio uzvedumi, kur darbība norisinās dabā. Man ilgi paliks prātā raidluga „Velnakaula dvīņi”, kur ļoti plaši tika izmantota daba: jūra, mežs. Darbs bija grūts, taču interesants. Pēc ieraksta ar prieku uzzinājām, ka šis uzvedums ir guvis ļoti augstu novērtējumu Latvijas radio dienā Maskavā.” Vēl, runājot par pagājuša gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, jāpiemin Rūdolfa Blaumaņa “Velniņu” iestudējums Osvalda Krēsliņa režijā. Tā ir pirmā radio stereoluga. Tikām Maigoņa dzīvesbiedre ir atcerējusies vēl citas ierakstu vietas: piemēram, 1984. gadā „Uršulīti” pēc Jāņa Jaunsudrabiņa darba motīviem ierakstīja toreizējā partija līdera Vosa medību saimniecībā.  

Silvija Ozols (The Stepfathers, Rogue Elephant) and i geek about theatre, she reveals her Latvian dance history, and question why Mr. Fantastic is the leader of the Fantastic Four.

Iain Morris (co-creator, The Inbetweeners [UK]; Flight of the Conchords); Fred Stoller (Seinfeld; Handy Manny); Charlie Grandy (The Daily Show; co-creator, Guys with Kids); Amy Ozols (Late Night with Jimmy Fallon; co-creator, Guys with Kids). Recorded September 16, 2012.

ResearchToPractice.com/OCU110 – Conversations with Oncology Investigators. Bridging the Gap between Research and Patient Care. Interview with Robert F Ozols, MD, PhD conducted by Neil Love, MD. Produced by Research To Practice.

OvarianCancerUpdate.com – Conversations with Oncology Investigators. Bridging the Gap between Research and Patient Care. Interviews conducted by Neil Love, MD. Produced by Research To Practice.