Podcasts about dzird

"Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī, kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Vēl viena no lietām – neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas! Atnākam uz izrādi kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes to vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz," saka dejotājs, horeogrāds, arī scenogrāfs, pedagogs un Dejas balvas žūrijas priekšsēdētājs Dmitrijs Gaitjukevičs. Gaidot Dejas balvas pasniegšanas ceremoniju, kas 29. aprīlī risināsies koncertzālē "Cēsis", runājam par deju, dejas norisēm, dejas mākslas veidiem, virzieniem un uzzinām, kas būtisks nozarei. Signe Lagzdiņa: Sāksim ar lielajām balvām, kas jau zināmas: mūža balvas ieguvējas ir Baiba Rasma Šteina un Gunta Bāliņa. Dmitrij, vai izvēle par to, kam šogad piešķirt balvu par mūža ieguldījumu, bija sarežģīta? Vai arī viss jau bija skaidrs? Dmitrijs Gaitjukevičs: Tur viss bija skaidrs. Ļoti ātri nonācām pie viena kopsaucēja. Gribētu izmantot iespēju un vēlreiz mūsu žūrijas vārdā sveikt brīnišķīgās profesionāles, sava žanra pārstāves – Guntu un Baibu. Balva ir ļoti pelnīta un patīkami, ka tieši mums bija iespēja godināt abas dāmas. Vai varat divos teikumos pateikt – kāpēc tieši viņām pienākas balva par mūža ieguldījumu? Man šķiet, ka divos teikumos nesanāks. Jo katrai no šīm dāmām aiz muguras ir tik bagāta biogrāfija – visi lielie soļi, ko viņas ir paveikušas, sākot no savas izglītības, pēc tam ieguldījuma un attīstības gan pie mūsu skatuviskās tautas dejas, gan baleta mākslas. Nav iespējams to raksturot divos teikumos...  Paveiktais patiešām ir iespaidīgs un katram tādu mūžu var novēlēt! Bet vai jums jau ir kas zināms par pašu pasniegšanas ceremoniju? Vai arī žūrijas priekšsēdētājam un žūrijas locekļiem tas būs pārsteigums? Tas būs pārsteigums. Varēsiet atpūsties? Jā! Mums atsūtīja ielūgumus – būsim viesi un skatīsimies. Pirmo reizi, man šķiet, būsim skatītāja lomā. Būs interesanti! Vai visi darbi jau pabeigti, vai arī balsošana par nominantiem vēl priekšā? Nē. Vakar atnāca ziņa, ka viss ir parakstīts, pavisam droši – ar e-parakstiem. Viss jau ir izlemts.  Dejas balva tiek pasniegta reizi divos gados, līdz ar to periods, kas jums bija jāpiedzīvo žūrijas priekšsēdētāja amatā, bija patiešām vērienīgs. Divi gadi – 2023. un 2024. Jūsuprāt – tas ir labi, ka balva tiek pasniegta reizi divos gados, vai tomēr vajadzētu biežāk – reizi gadā? Nezinu... Šobrīd ir trešā reize, kad notiek šī ceremonija. Manā rīcībā nav precīzas statistikas par iepriekšējiem gadiem, bet šo divu gadu laikā bija 86 jaundarbi, ko mēs noskatījāmies. Salīdzinot ar "Spēlmaņu nakti", tas nav tik liels skaitlis, taču man tas šķiet diezgan optimāls, lai tas tomēr būtu biennāls notikums, nevis tiktu rīkots katru gadu. "Klasikā" īsi pēc Dejas balvas nominantu paziņošanas viesojās jūsu kolēģe Sintija Siliņa. Sarunā ar Orestu Silabriedi viņa atklāja, kā esat sadalījuši žanrus. Dejas balva taču ir tik plašs jēdziens. Dejot var tik dažādi. Dejot var menuetu un dejot var hiphopu…  Var arī nedejot un saukt to par deju... Sintija Siliņa: Mums ar gudru ziņu un savā ziņā arī ar eksperimentālu ziņu apvienoti četri žanri, jo divi no tiem – skatuviskā tautas deja un mūsdienu deja – darbojas profesionāli tās horeogrāfu, vadītāju un radošo risinājumu ziņā, lai arī izpildītāji nav profesionāli. Tomēr tas neizslēdz iespēju, ka galaprodukts ir vērtējams profesionālā kontekstā. Orests Silabriedis: Kas tad ir tie, kas dejo laikmetīgo deju? Profesionāļi. Laikmetīgajā un arī klasiskajā dejā Latvijā iespējams iegūt augstāko izglītību un arī maģistra grādu, un arī teorētiski spēt sevi uzturēt tādā formā, ka tas nav tikai izglītības apliecinājums. Klasiskajā dejā ir vienkāršāk: mums ir baleta trupa, un tur arī faktiski 99 procenti dejotāju sevi realizē.  Tas, kas notiek Baltajā namā, tas tad arī ir viss, vai ne? Tā būtu atsevišķa saruna, un to mani kolēģi žūrijas locekļi – Lita Beiris un Erlends Ritenbergs – arī uzsver, ka ir žēl, ka tā: mums pietrūkst norišu spēlētāju, kas varbūt to variētu, jo Baltā nama baleta trupa var nodrošināt tik, cik tā spēj, tomēr arī baleta pasaulē ir dažādas paaudzes. Man, piemēram, vienmēr žēl noskatīties un pat domāt, kas notiek pēc tam, kad baletdejotājs sasniedz vecumu, kad viņš praktiski var aiziet izdienas pensijā. Bet ar to jau neizbeidzas mākslinieka fiziskās un mākslinieciskās iespējas! Tās var transformēties un būt ne mazāk uzrunājošas skatītājiem. Bet, runājot par laikmetīgo deju, šeit ir milzīgi daudz starptautisko platformu. Tā ir globāla kustība, kurai ir ļoti daudz tīklu, kur var gan sevi trenēt, gan īstenot, gan arī iegūt zināšanas; rezidēt, braukt atpakaļ, veidot darbus rezidencēs, kas ir ārpus Latvijas – ļoti daudz ir tādu iespēju. Un tad varbūt to salikt kopā tepat Latvijā. Signe Lagzdiņa: Sintija jau iezīmēja vairākas problēmas, reizē ieskicējot žanrus, ko jūs vērtējat. Tie ir tik dažādi žanri, tik krasa atšķirība – ir skolu beiguši dejotāji un ir brīvā laika pavadīšanas pulciņi. Kā to var salikt pa plauktiņiem? Šķiet, ka būtiskākais ir  saprast, ka katram žanram ir savi principi, savas stiprās puses, savi uzdevumi; katram savi spēles noteikumi. Protams, mēs vērtējam, un vērtēšana ir diezgan liels izaicinājums un atbildība. Man viens no svarīgajiem kritērijiem vērtēšanā ir darba mākslinieciskā vērtība: vai tas mani uzrunā? Jo cilvēks vairāk lasa, vairāk skatās, vairāk klausās, viņam ir vieglāk uztvert konkrēto darbu. Bet ir arī ļoti daudzas reizes, kad cilvēks bez lielas pieredzes konkrēto darbu sajūt, un tas viņu ietekmē. Tajā ir kas tāds, kas uzrunā, un to var saprast arī neprofesionāļi. Atbildot uz jūsu jautājumu, ir pilnīgi vienalga, vai tas ir profesionāļu vai neprofesionālu veikums – galvenais ir vēstījums. Mūsdienu dejas lauciņš šobrīd ir ļoti plašs. Mūsdienu deju grupu ir ļoti daudz, turklāt katrai deju grupai vēl ir apakšgrupas, kas saistītas ar dalībnieku vecumu. Vai skatāties arī bērnus un jauniešus, vai tomēr vērtējat pieaugušos dejotājus? Mūsdienu dejas kategorijā izvirzīti vairāki jauniestudējumi, kuros piedalījās jaunieši. Te atkal jārunā par kritērijiem, kā mēs vērtējam: vai mēs vērtējam tikai tehnisko sniegumu, vai arī māksliniecisko sniegumu un darba māksliniecisko vērtību. Mēģinām būt maksimāli objektīvi, tomēr daudzi no mums zina viens par otru, zina to stāstu, kas saistīts ar katru mākslinieku. Ir reizes, kad tas viss jāatmet malā un jādod ļoti skaidrs vērtējums tieši par konkrētajiem diviem gadiem. Piemēram, ir nominācijas, kurās mēs ļoti vēlamies atzīmēt kādu mākslinieku, kurš vairs nav aktīvs dejotājs, taču mēs visi viņu atceramies. Bet mums diemžēl jānoliek malā savas personīgās vēlmes un skaidri jāskatās uz divu gadu laika bildi un jāvērtē tikai tas, kas noticis šo divu gadu laikā. Vai varat dalīties ar kādām īpašām tendencēm, ko pamanījāt? Varbūt skatuviskajai tautas dejai kaut kas bijis īpaši raksturīgs tieši šo divu gadu periodā? Tā varētu būt stilizācija – deja kļūst vizuāli niansētāka, tai ir laikmetīgās dejas pieskaņa; manāma arī teātra mākslas klātbūtne. Otra lieta, ko var atzīmēt – tie ir autentiskuma meklējumi. Mums joprojām ir ļoti svarīgi atgriezties pie savām saknēm, iet dziļumā un atrast savu autentiskumu, kas, manuprāt, skatuviskajā tautas dejā atkal kļuvis vai joprojām ir svarīgs un nozīmīgs. Vēl manāma interese par reģionālajām īpatnībām. Turpretī mūsdienu dejā ir pilnīgi kaut kas cits? Mūsdienu dejai ir sociālo tīklu ietekme, "Tik Tok" ietekme. Te viss ir ātri, spilgti, fragmentāri, iedarbīgi – efekts tiek sasniegts uzreiz. Tā ka šeit ir nedaudz savādāk. Skatītāju daudzums aug, un mūsu mākslinieki piedalās lielās, lielās sacensībās; popularitāte aug un arī kvalitāte kļuvusi daudz, daudz spēcīgāka, daudz tehniskāka.  Sintija Siliņa mazliet ieskicēs par baletu, un tad mēs paturpināsim mazliet arī par to. Sintija Siliņa: Tas, kas pamainījās ar šo - divgadīgā sadarbībā ar Kultūras ministrijas Dejas padomi, kas ir ar konsultatīvu iedabu, kurā tiek vērtēti tikai šajos divos gados pirmizrādītie jaundarbi, ja mēs runājam par iestudējumu vai notikumu. Un tā izrādījās problemātika baletam: daļa no uzvedumiem, ko mēs redzam repertuārā, ir iepirkti, tie ir pārlikti, un tie nav unikāli veidoti trupai, un līdz ar to sanāca, ka tie netiek vērtēti. Un tas ir arī bijis ar nolūku - gan Dejas padome, gan žūrija to darījusi ar nolūku, paužot tādu kā signālu: mēs gribam jaundarbus. Mums ir horeogrāfi, mēs gribam dot iespēju, mēs gribam stiprināt un veicināt iekšējos resursus.  Sintija Siliņa labi paskaidroja, kāpēc bieži varbūt kādi baleta uzvedumi, kas daudziem droši vien šķiet spilgti, efektīgi, tomēr netiek līdz Dejas balvai. Jūs skatāties tikai uz jaunradi? Jā. Vai jūs no sava skatupunkta arī varat nedaudz komentēt baleta norises? Man ir grūti komentēt baleta norises. Daļēji piekrītu Sintijai: arī man gribas, lai Latvijā būtu lielāka iespēja māksliniekiem būt ne tikai izpildītājiem, bet lai brīdī, kad viņu dejotāja karjera tuvojas noslēgumam, viņi varētu turpināt radīt jauniestudējumus, radīt izrādes – būt horeogrāfi. Šis ir prakses jautājums, ko viņiem varētu dot Baltais nams – lai viņi praktizējas un kļūst par mūsu Latvijas turpmākajiem Latvijas lielajiem vārdiem, lielajiem horeogrāfiem, jo mums ir ļoti daudz talantīgu kolēģu, kuri pabeiguši Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju un kuriem vienkārši trūkst prakses – nav iespēju, kur rādīt šīs izrādes. Tāpēc man ir diezgan grūti komentēt, bet daļēji piekrītu: man gribas, lai būtu vairāk Latvijas baleta horeogrāfu. Visbeidzot laikmetīgā deja. Te jūs esat liels eksperts. Laikmetīgās dejas norises ved ļoti dažādos virzienos. Var būt kino eksperimenti, var būt arī nekustīgs dejas uzvedums vai pilnīga abstrakcija, tāpat laikmetīgā deja satiekas ar cirka elementiem un dejām virvēs. Kas notiek laikmetīgās dejas žanrā? Kur ir tā robeža, kad priekšnesums vairs nav laikmetīgā deja? Man šķiet, ka nevajadzētu apstāties, jo laikmetīgās dejas pluss un stiprā puse ir tā, ka nav skaidru robežu un interpretācija ir ļoti plaša. (..) Tāpat kā restorānā – vienam garšo, vienam nē. Man šķiet, ar to ir viss pateikts. Tas ir brīnišķīgi, ka laikmetīgā deja ir tik plaša un tajā runa var būt par ļoti daudzām tēmām. Laikmetīgā deja var būt arī iekļaujoša: tajā var piedalīties cilvēki ar invaliditāti, kuri, ja skatāmies no baleta vai mūsdienu dejas viedokļa, tajās nevar piedalīties. Taču laikmetīgajā dejā viņi var sevi  realizēt, un tas ir brīnišķīgi! Tāpēc es laikmetīgo deju pagaidām neliktu rāmjos. Nezinu, kas notiks pēc kāda laika, taču pagaidām man šķiet, ka tas ir jauki. Dejas balvas žūrijas sastāvā ir arī Lība Bērziņa, kura rūpējas par to, lai cilvēkiem ar kustību traucējumiem būtu vides pieejamība. Viņa ir māksliniece, mākslas terapeite, mākslas mediatore. Tas ir ar nolūku – lai arī šādus procesus vieglāk izvērtētu? Lība mums ir ļoti daudz palīdzējusi ar savu viedokli. Kad žanra eksperti nereti par dziļu ieiet savās lietās, Lība vienmēr skaidri pasaka savu viedokli, un ļoti bieži mēs tajā ieklausāmies. Dzirdēt viedokli no malas vienmēr ir atsvaidzinoši. Tad galu galā - kāds tad ir tas žūrijas sastāvs, lai visus šos dažādos deju žanrus tā objektīvi, pēc iespējas profesionāli novērtētu, žūrijā jābūt katras jomas pārstāvim. oreiz Dejas balvā katrā žanrā ir divi žūrijas pārstāvji. Tā iepriekš nebija?  Manuprāt, nebija. Manuprāt, bija katra žanra pārstāvis un neatkarīgais eksperts, kāds šobrīd ir Lība. Šos divus gadus vērtē deviņi cilvēki. Tas ir mazliet vieglāk – mēs varam savā starpā parunāties. Jo dialogs jau ir pats būtiskākais, lai kaut ko tādu izvērtētu un saprastu, kurp doties. Vai jūs jau zināt, kas notiek ar nākamā perioda žūriju? Paliek Sintija Siliņa, es nepalieku. Nāk klāt Kristīne Brīniņa, brīnišķīga laikmetīgās dejas horeogrāfe. Kopumā ir ļoti jauks, spilgts laikmetīgās dejas pārstāvju sastāvs.  Un nu vēl viens fragments no sarunas ar Sintiju Siliņu, kur viņa runā par abstrakciju un dejas saprašanu. Sintija Siliņa: Nav noslēpums, ka Latvijas kultūras patērētājs, ja runājam par skatuves mākslu, ir teātra virzīts, naratīva virzīts, skaidra vēstījuma virzīts. Lai viss ir ļoti ātri uztverams. Abstrakcija ir kas tāds, kas joprojām ienāk lēni un joprojām skaitās margināla. Te mums jāpievēršas vēl vienai lietai, kas mums izpaliek, jo mums nākas cīnīties ar to stigmu, ka tā ir līdzvērtīga māksla. Horeogrāfijai ir neskaitāmas tehnikas un veidi, tāpat kā mūzikas radīšanā vai vizuālās mākslas tehnikās. Un veidi, kā strādāt, būvējot horeogrāfisku materiālu – ko tu tajā ietilpini vai neietilpini –, arī ir vesela disciplīna. Taču nākas domāt par to, kā mani sapratīs skatītājs – vai atnāks, vai atkal nesūdzēsies, ka neko nesaprot... Vai jums arī šādas dilemmas dažkārt ir? Vai jūs uztraucaties par to, ka jūs un jūsu paveikto kādreiz nesapratīs? Liekuļošu, ja teikšu, ka mani neuztrauc tas, kā skatītājs uztvers manu darbu. Protams, ka domāju par to, jo es taču strādāju tam, lai manu veikumu kāds novērtē, skatās un esmu ļoti priecīgs par to, ka man vispār ir iespēja pateikt to, ko gribu pateikt, īstenot savas iekšējās intereses un izvērst tēmas, kuras man ir ļoti aktuālas. Esmu ļoti pateicīgs, ja varu to kādam parādīt.  Bet par to saprašanu – bieži vien jādomā abstrakti. Arī skatoties skatuvisko tautas deju, noder abstraktā domāšana. Bet nu tomēr: ja mēs gribētu patulkot kādus soļus, jums ir kādi pavedieni, ko jūs mums varat atklāt, ja dodamies uz kādu dejas izrādi? Kam pievērst uzmanību, ja ir tā sajūta, ka neko nesaprotu? Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Kā jau minēju: jo vairāk skatos un redzu, jo vieglāk uztvert. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī. Kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Tā būtu viena no lietām – ka neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas: atnākam kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz. Jūsu padoms labi noderēs, arī dodoties uz koncertiem, teātri un operu! Bet vēl runājot par teātri. Jūs pats darbojaties dažādos teātros: ir izrādes, kurās iedzīvināts jūsu solis. Viena no izrādēm ir Latvijas Nacionālā teātra iestudējums "Ilgu tramvajs". Jā, tā bija ļoti jauka sadarbība ar Pēteri [Krilovu], kurš māk uzaicināt mākslinieku savā komandā tā, ka tikai tad, kad esi nolicis klausuli, saproti, ka esi jau piekritis. (smejas) Sarunas laikā tu runā par to darbu, it kā nekādi termiņi un uzdevumi īsti neatskan, bet pēc tam tu saproti, ka viss – tu esi iekšā, tu jau esi piekritis… Man ļoti patīk vērot, kā strādā Pēteris, un šī bija fantastiska pieredze redzēt arī, kā aktieri klausās un strādā. Redzēju katru mēģinājumu – brīnišķīgo aktieru darbu un viņu sniegumu. Tas bija ļoti, ļoti vērtīgs process. Maija Doveika un Jana Lisova pirmizrādes banketā esot uzsaukušas mazo tostu, kurā viņas man pateicās par neredzamo kustību... Tas bija ļoti liels kompliments, jo izrādē ne vienmēr ir deja – ir arī tādi risinājumi, ko skatītājs neasociēs ar deju. Tas bija ļoti patīkams kompliments. Ļoti, ļoti laba sadarbība, laba, dziļa, emocionāla izrāde – iesaku visiem!

"Laiks īstiem vīriem"; 09.01.2025 17.00 - 18.00 Cikls "Es un mans nams." Nr.4 (1.Klausīties un dzirdēt) turpinājums viesis Lauris Grīns

Četrās piektdienās četri daudzdzīvokļu māju renovācijas stāsti izstāstīti. Piektajā piektdienā redzētā un dzirdētā apkopojums, kā arī spriežam par daudzdzīvokļu ēku renovācijas programmas nākotni. Raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē Ekonomikas ministrijas Enerģētikas finanšu instrumentu departamenta direktore Selīna Vancāne, Rīgas namu pārvaldnieka Māju atjaunošanas nodaļas atjaunošanas projektu vadītājs Arnis Neimanis, Latvijas namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Ģirts Beikmanis, Rīgas valstpilsētas pašvaldības pārstāvis Jānis Ikaunieks. Uzklausām arī rīdzinieku pieredzes stāstu. Jana un Rūta dzīvo Rīgā, kādā Valdemāra ielas daudzdzīvokļu namā. Namam pavisam drīz varētu piemērot grausta statusu, jo ēkai ir nosēdušies pamati, jāatjauno arī mājas fasāde. Par izaicinājumiem, ar kuriem jāsaskaras mājas iedzīvotājiem, kas dzīvo tā dēvētajā Staļina laikos celtajā mājā, vairāk ierakstā.

Šī luga ir veltījums manai meitai, un es ar to dalos, jo ticu – kādam tas var palīdzēt kaut nedaudz nejusties vientuļam. Vismaz man tāds stāsts būtu noderējis,” jaunās Liepājas teātra izrādes „Dievs ir šeit” programmiņā raksta dramaturģe Ludmila Roziņa. Teātra jaunā mākslinieciskā vadītāja Valtera Sīļa režijā skatuves dzīvi sācis viņas pieredzes stāsts par neauglību un zaudējumu, kurā liela cerība un ticība labajam mijas ar bezspēcību un skaudru realitāti. Caur šo iestudējumu, kurā ir arī daudz gaišuma un melnā humora, izrādes komanda veido telpu sarunai par sāpīgo neauglības pieredzi, ar ko saskaras daudzi, bet par ko sabiedrībā joprojām trūkst sapratnes un iejūtības. Ar ieilgušu klusuma pauzi pēc godīga, bet neērta dialoga sākas izrāde „Dievs ir šeit”. Dzirdēt citu sāpes reizēm ir grūti, izteikt līdzjūtību var šķist neveikli vai pārāk privāti. Nezinot, kā reaģēt, prāts sāk ražot padomus un standartfrāzes. Taču cilvēkiem, kas piedzīvo zaudējumu, tas nepalīdz, drīzāk otrādi. Tā ir viena no tēmām, par ko liek aizdomāties izrāde „Dievs ir šeit”, kas balstās dramaturģes Ludmilas Roziņas personīgajā pieredzē, saskaroties ar ilgstošiem mēģinājumiem tikt pie bērniņa un divām zaudētām grūtniecībām. „Pagājušā gada rudenī es biju stāvoklī, gaidīju bērnu. Tad mēs ar vīru saņēmām diagnozi par 18. hromosomas trisomiju [hromosomāla patoloģija, pazīstama arī ar nosaukumu Edvardsa sindroms – red.]. Tas bija tik drausmīgs, šokējošs un dzīvi mainošs notikums, ka viss, ko varēju darīt – es varēju tikai rakstīt. Kaut kāda teksta daļa ir tapusi tajā laikā, kad tas ar mani reāli notika. Vienā brīdī sapratu, ka nevaru to turēt pie sevis. Tad piedāvāju Valteram [Sīlim] šo ideju. Es arī šaubījos, vai tādu izrādi vajag, vai kāds nāks kaut ko tādu skatīties, jo tēma ir smaga. Nav varbūt pirmā izvēle, ko darīt piektdienas vakarā – aiziesim paskatīties izrādi par neauglību! Bet Valters uzreiz atbildēja: jā, tādu stāstu vajag. Un tad es uzrakstīju lugu,” atkāj Ludmila Roziņa. Režisors Valters Sīlis atceras, ka Ludmilas Roziņas atsūtīto stāstu izlasījis autobusā un tas trāpījis tieši pakrūtē. „Nākamajā dienā zvanīju Ludmilai un teicu: tam vienkārši ir jābūt! Redzēs, cik daudz būs skatītāju, bet to ir vērts izdarīt. (..) Viscaur šim darbam ir cerību un realitātes mīšanās. Tas, kā mēs gribam ticēt un kā kas izvēršas. Un tajā pašā laikā ir ļoti labi portretēta mūsu vide. (..) Man liekas, ka cilvēki nevar būt ārkārtīgi uzmanīgi, mums dabiski gadās sāpināt vienam otru, tā ir daļa no dzīves. Tajā pašā laikā man šķiet, ka ir lietas, kas kļūst par politiku, neapzinoties, ka tās ir īstu cilvēku dzīves, kas tiek apspriestas. Par šiem jautājumiem, tai skaitā par ētiskas dabas jautājumiem, tiek vairāk runāts teorētiskā plāksnē, nedodot balsi realitātei,” stāsta Valters Sīlis. Dramaturģe Ludmila Roziņa lugai devusi nosaukumu „Dievs ir šeit”. Tas ir arī ļoti atklāts stāsts par viņas attiecībām ar Dievu apstākļos, kad cerības aptumšo nepielūdzama realitāte un jāizdara izvēles, kur labu variantu vienkārši nav.

#121 – gluži kā tāds chestburster, kas izlaužas no kāda krūšukurvja, podkāsts "Kino Kults" pabāž savu galvu no ieilgušā vasaras atvaļinājuma. Esam bijuši aizņemti ar visādām citām darīšanām, bet nu bija sakrājies daudz sakāmā, lai atkal sanāktu kopā un apspriestu aktuālākās kino lietas, īpašu uzsvaru liekot uz "Alien: Romulus" iznākšanu (taimkodos atradīsiet marķieri, kur diskusija sākas AR SPOILERIEM). Tā ka welcome back arī jums, klausītāji, un slēdzam iekšā! Šajā raidījumā: Straumēšanas platformu spožums un posts un citi jaunumi (00:02:40); "Alien: Romulus" – bez spoileriem (00:51:24); "Aliem Romulus" – ar spoileriem (01:18:18); Plugs, plugs, plugs (01:54:18). Piedalās: Sergejs Timoņins, Līva Spandega, Toms Cielēns Montāža: Toms Cielēns

Tuvojoties Vasarsvētkiem, šoreiz runāsim par Svēto Garu. Dzirdēsi sarunu ar ievērojamu kalpotāju Polijas katoļu harizmātiskajā atjaunotnē, māsu Tomašu Potžebovsku (Tomasza Potrzebowska) Polijā ir ļoti pazīstama. Ir vadījusi neskaitāmas rekolekcijas, palīdzot iepazīt Svēta Gara personu un atklāt VIņa dāvanas. Kopā ar pr. Džonu Bašaboru Polijā vairākus gadus pēc kārtas ir rīkojusi liela mēroga katoļu harizmātiskus pasākumus ar nosaukumu "Jēzus stadionā", vienkopus stadionā pulcinot līdz pat 60 000 ticīgajiem. Ar māsu Tomašu sarunājās Māris Veliks.

Par saskatīto un sadzirdēto mākslas mesē "NADA" (New Art Dealer Alliance (jaunās mākslas dīleru alianse)) Ņujorkā un jaunākajiem virzieniem laikmetīgajā mākslā un sadarbībā ar dažādām galerijām Kultūras rondo saruna ar mākslinieku Indriķi Ģelzi. "Sajūta ir tāda, ka esmu sasmēlies pilnas plaukstas ar ūdeni. Skaidrs, ka iespējas, kas man tagad ir dotas, lēnām tecēs starp pirkstu šķirbām un mēs ar galeristi centīsimies uzķert visu, ko spējam, no tā," pieredzēto Ņujorkā raksturo Indriķis Ģelzis. Šādam notikumam, kurā piedalījās Indriķis Ģelzis, mākslinieks pats nevar pieteikties. Māksliniekus piesaka galerijas, kas vispirms piedalās konkursā.  "Galeristam ir jājūt, ka tu esi mākslinieks šim notikumam, ka tu varētu rezonēt vai ka tas varētu būt abpusēji noderīgs notikums," turpina Indriķis Ģelzis. Indriķa Ģelža darbus mesē piedāvāja galerija "Tatjana Pieters" no Beļģijas, kuras rezidents ir mākslinieks. Indriķis Ģelzis piedalījies mākslas mesē “NADA New York 2024”, kas norisinājās no 2. maija līdz 5. maijam Čelsijas rietumu galeriju rajonā Manhetenā. Ņujorkā dibinātā (2002) Jaunās mākslas tirgotāju alianse (NADA) ir bezpeļņas organizācija, kas nodarbojas ar jaunu virzienu izkopšanu, atbalstu un attīstību laikmetīgajā mākslā. Katru gadu uzņemot vairāk nekā 10 000 apmeklētāju, šis ikgadējais un īpaši gaidītais notikums kalpo par pasaules mēroga epicentru jaunām un atzītām galerijām un māksliniekiem.

Šajā raidījumā mēs pastāstīsim par kopienas Emmanuel evanģelizācijas skolām. Dzirdēsim pieredzi un liecības par skolā piedzīvoto no tiem, kuri tur ir mācījušies.

Stāsta vijolnieks, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas emeritētais profesors Juris Švolkovskis Vai zini, ka Latvijas mūzikas vēsturē zināmas divas sievietes, kas jau tālajā 19. gadsimtā augstskolā studējušas vijoļspēli? Šoreiz pastāstīšu par vienu no viņām – Mariju Feders. Par viņu kaut ko uzzināt man palīdzēja mūzikas pētnieks Elmārs Zemovičs, vēsturnieks Ainārs Radovics un arī pianists Ventis Zilberts. Pirmais, kas deva impulsu uzzināt kaut ko par Mariju Feders, bija slavenā Sanktpēterburgas vijoļspēles profesora Leopolda Auera studentu un absolventu saraksts. Tur es ieraudzīju šo vārdu. Mums ir ļoti ievērojams gleznotājs Jūlijs Feders.  Ieinteresējos, vai arī Marija Feders nav viena no Federu ģimenes? Un – jā! Izrādījās, ka Marija Feders ir Jūlija Federa brāļa meita! Pie reizes jāpasaka, ka Marijas Feders brālis ir mūsu ievērojamais arhitekts Pēteris Feders, kas piedalījies gan Brāļu kapu izveidē, gan ilgus gadus bijis Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors un Vilhelma Purvīša palīgs. Ko izdevies uzzināt par Mariju Feders? To, ka no 1876. līdz 1881. gadam viņa studējusi pie Leopolda Auera – tā paša profesora, kurš mūsu Jāzepu Vītolu izmeta no kvarteta klases jau pēc pirmā mēģinājuma (Vītols kvartetā spēlējis altu). Pēc studiju gadiem par Mariju Feders nekas daudz vairs nav zināms. Viņa acīmredzot nav meklējusi latviešu sabiedrību. Vienlaikus ar Mariju Feders Sankpēterburgas Konservatorijā mācās arī Jurjānu Andrejs, 1880. gadā studiju gaitas sāk Jāzeps Vītols, bet viņi savās atmiņās Mariju Feders nepiemin ne ar vienu vārdu. Dzirdētas leģendas, ka viņa bijusi iecienīta cara galmā, kur spēlējusi un bijusi pazīstama ar cara ģimenes locekļiem. Taču tās ir leģendas, ko apstiprināt nav izdevies.  To, ko izdevies atrast, ir trīs Marijas Feders pases. Viena no tām 1908. gadā izdota Valmierā, bet nodota šī pase ir 1921. gadā, Marijai Feders kā bēglei ierodoties Latvijā.  Kas Mariju Feders saistīja ar Valmieru, pateikt grūti, taču tajā laikā tur strādāja mācītājs Georgs Feders – varbūt viņas radinieks? Šo pasi Marija Feders, Latvijā ierodoties kā bēgle, nodod un saņem savu otro pasi – Latvijas pasi. Tajā viņa ierakstīta kā Latvijas (Valmieras) pilsone. Pateicoties šai pasei, varam uzzināt Marijas Feders dzimšanas gadu: tas ir 1863. gads, kaut arī baznīcu grāmatās ir citi dati. Šajā pasē ir arī fotogrāfija – kundze gados –, un atzīmēts, ka viņa ir "artiste", bet pēc tautības – latviete. Taču paraksts – krievu burtiem. Nākamā Marijas Feders pase izdota 1927. gadā Rīgas Jūrmalā. Pēc šīm pasēm uzzinām arī, kur Marija Feders dzīvojusi. Viņas dzīvesvieta (pēc pases) bijusi Asaros, Parka ielā 2. Mēģināju  Asaros meklēt Parka ielu – nav! Izrādās,1935. gadā, sakārtojot Jūrmalas ielu nosaukumus, Parka iela pārdēvēta par Induļa ielu, mainīts arī mājas numurs un tagad šī māja atrodas Induļa ielā 4. Nams ir saglabājies, apdzīvots un atrodams arī internetā. Šajā mājā Marija Feders dzīvojusi līdz 1933. gadam, kad mirusi, un tad nams pārgājis viņas brāļa arhitekta Pētera Federa īpašumā. Interesanti, ka Asaru staciju (arī Bēnes, Gulbenes, Siguldas, Dobeles, Saldus u.c.) projektējis tieši Pēteris Feders. Pēteris Feders 1868. gadā ir dzimis Kazaņā. Tas liecina par to, ka Marijas Feders bērnība nav pagājusi tikai Latvijā. Viņa ir dzimusi Rīgā, bērnība pagājusi ārpus Latvijas un savu pirmskonservatorijas vijoļspēles izglītību Marija Feders, visticamāk, ir ieguvusi Kazaņā. Tomēr šī izglītība ir bijusi pietiekami laba, lai Marija varētu iestāties Sanktpēterburgas konservatorijā un pie tam – paša Leopolda Auera klasē! Viņa ir vienīgā latviete, kas mācījusies pie profesora Auera, un, manuprāt, arī vienīgā vijolniece no Baltijas, kas mācījusies Auera klasē. Tas ir ievērojams Latvijas vijoļvēstures fakts. No Marijas Feders darbības Latvijā zināmas vismaz divas uzstāšanās: tās notikušas 1892. un 1893. gadā Ķemeru vasaras sezonā un tas ir arī atspoguļots presē.  Attiecībā uz Pēteri Federu – viņš dzimis Kazaņā, bet studējis Ķeizariskajā Mākslas akadēmijā Sanktpēterburgā. Kā redzams, viņu vecāki bijuši pietiekami turīgi, lai augstskolā varētu izskolot divus savus bērnus, kas tolaik nebija lēts prieks. Tas prasīja daudz līdzekļu, un mēs zinām, cik grūti gāja daudziem latviešiem ar augstākās izglītības iegūšanu Sanktpēterburgā. Pēteris Feders ir absolvējis Sanktpēterburgas Mākslas akadēmiju un pēc tam lielāko mūža daļu, līdz atgriezies Latvijā, darbojies Varšavā. Tāpēc arī viens no mūsu gleznotājiem – Kārlis Neils – savās atmiņās Pēteri Federu uzskatījis par krievu profesoru Latvijas Mākslas akadēmijā, jo viņam bijušas diezgan lielas grūtības ar latviešu valodu. Laikā, kad Marija Feders dzīvojusi Jūrmalā, pie viņas mācījušies divi pazīstami latviešu vijolnieki: Otto Amoliņš (viņš gan vēlāk ir nodarbojies ne tik daudz ar vijoli, cik pūtēju orķestriem Madonas rajona Cesvainē un mūža nogalē Limbažos) un Roberts Zommers. Roberts Zommers bija vijolnieks un ļoti populārs dziedātājs! Abi šie mūziķi saistīti ar Jūrmalu. Otto Amoliņš, cik man zināms, ir dzimis Slokā, Roberts Zommers – Tukuma rajonā, Slokā viņam bijusi vasarnīca un apglabāts viņš ir Jaundubultu kapos. Savās atmiņās Otto Amoliņš un Roberts Zommers piemin, ka viņi mācījušies pie Marijas Feders. Vai nu tīri bez pēdām būtu pazudis Marijas Feders arhīvs? Man ir izdevies tikt tikai pie Pētera Federa personīgās lietas, kas no Latvijas Mākslas akadēmijas nonākusi Valsts arhīvā. Es ceru, ka pēc šī raidījuma varbūt kāds varētu atsaukties un palīdzēt meklējumos, jo Marijas Feders piemiņa noteikti ir uzturama, un es nedaudz brīnos, ka mūsu pētnieki tik maz ir par viņu interesējušies viņas dzīves laikā.

27. janvāra vakarā koncerta "Bēthovena Piektā" koncertprogrammā koncertzālē „Latvija” skanēs ne tikai Bēthovens – Liepājas Simfoniskais orķestris un diriģents Murats Cems Orhans kopā ar sitaminstrumentālistu Guntaru Freibergu iepazīstinās arī ar franču komponista Emanuela Sežurnē „Koncertu marimbai un orķestrim”. Emanuels Sežurnē vairākkārt viesojies arī Latvijā un nekad nav slēpis, ka šo koncertu viņu pamudinājis rakstīt fakts, ka sitaminstrumentālistiem pietrūkst repertuāra. Jau pavisam drīz koncertam esot bijuši pat trīssimt atskaņojumu. Guntars Freibergs stāsta, ka marimbas koncertu simfoniskajā žanrā pirms piecpadsmit, divdesmit gadiem tiešām nebijis daudz. "Nevarētu teikt, ka bija pilnīgs tukšums, bet Emanuelam gribējās uzrakstīt tādu neoromantisma stilistikā veidotu darbu, kas būtu monumentāls un dramatisks, un varētu skanēt līdzās dažādu romantiskās un klasicisma mūzikas dižgaru darbiem. Darba pirmā redakcija bija divdaļīgs koncerts, kurš vairākkārt ir skanējis Latvijā, arī manā izpildījumā un manu kolēģu izpildījumā, bet gribu vērst uzmanību uz to, ka otrā redakcija, kurā šim koncertam ir trīs daļas, manuprāt, Latvijā pilnā mērā nav skanējusi. Esmu diezgan drošs par to. Savā ziņā šis būs šīs nosacīti jaunās redakcijas pirmatskaņojums Latvijā, ko 27. janvārī  varēs dzirdēt koncertzālē "Latvija". Esmu arī pats pie Sežurnē četrus gadus mācījies, tā ka man viņa rokraksts ir ļoti labi zināms un man viņš ir ļoti labi pazīstams, mēs esam kopā arī Latvijā koncertējuši. Mums bija dueta koncerts Spīķeru koncertzālē, tā ka man šī būs ļoti īpaša satikšanās mūzikā.  Šis koncerts ir ja ne šobrīd pats spēlētākais marimbas koncerts pasaulē, tad viens no spēlētākajiem viennozīmīgi."  Darbā jaušamas vairāku mūzikas stilu ietekmes, atzīst Guntars Freibergs. "Trāpīgākais apzīmējums, manuprāt, būtu neoromantisma mūzikas valoda, bet ir arī ļoti liela franču šansona ietekme. Varu teikt, ka Emanuels Sežurnē reizēm ir ļoti klišejisks francūzis – viņam garšo siers ar pelējumu un sarkanvīns, un tas tiešām ir par viņu. Man šī mūzika savā ziņā šķiet ļoti francūziska, bet klātesošas ir arī džeza, kinomūzikas ietekmes. Viņš ar visiem šiem stiliem spēlējas." Guntars Freibergs atzīst, ka publikai šāda mūzika viennozīmīgi patīk, jo tā ir viegli saprotama – ļoti demokrātiska, drīzāk emocionāla nevis intelektuāla. "Jāatzīst, ka man pašam šo darbu ir ļoti interesanti atskaņot vairāku iemeslu dēļ. Iestudējot to atkal, sajūta ir ļoti nostaļģiska, tā ir kā atgriešanās Strasbūrā, atgriešanās pie saknēm. Teikšu godīgi, es arī sen neesmu šāda tipa mūziku spēlējis. Pēdējos gadus esmu bijis vairāk laikmetīgajā mūzikā un avangardā, tā ka man šis piedāvājums spēlēt Sežurnā, kas nāca no Gunta Kuzmas puses, sākumā nedaudz radīja sajūtu, ka jā, bet šis ir tas, ko es vairs nedaru, bet jau nākamajā brīdī nodomāju – bet kāpēc ne! Bieži es šādu mūziku šajā brīdī neatskaņoju, tāpēc vēl jo vairāk šī ir ļoti interesanta sajūta – atgriešanās jaunībā, atgriešanās studiju gados, atgriešanās sev netipiskā romantismā, jā, tik romantisku mani diez vai būsiet pēdējā laikā kaut kur dzirdējuši!" 

Kad pirms nedēļas Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja „Leopoldštate”, visas acis bija pievērstas starptautiski pazīstamajam režisoram Džonam Malkovičam. Mazliet ēnā palika pats lugas autors, Sers Toms Stopards, kuru mēdz dēvēt par dižāko britu dramaturgu pēc Šekspīra. Stopardam ir 86 gadi, un „Leopoldštati” viņš sarakstīja pavisam nesen. Viņš nebija klāt lugas pirmizrādē Rīgā, bet labprāt atsaucās Latvijas Radio aicinājumam sarunāties tiešsaistē. "Es tiešām priecājos par šo sarunu! Tā varu kaut nedaudz atdarīt par to, ka nevarēju klātienē ierasties uz "Leopoldštates" pirmizrādi Rīgā," ekskluzīvā intervijā Latvijas Radio saka slavenākais mūsdienu britu dramaturgs sers Toms Stopards. Mēs tiekamies video intervijā nākamajā nedēļā pēc viņa jaunākās lugas pirmizrādes Dailes teātrī Džona Malkoviča režijā. Stopards ir savās mājās Dorsetas grāfistē, apmēram 160 kilometrus uz dienvidrietumiem no Londonas. Viņa sieva Sabrina ieslēdz saziņas programmu un aicina Tomu pie datora. Stopards joprojām savas lugas raksta ar roku. Viņš aizsmēķē cigareti un sāk ar atvainošanos, ka nav bijis klāt "Leopoldštates" pirmizrādē Rīgā. “Man patīk būt citās vietās, reiz jau esmu bijis Rīgā un labprāt būtu atkal. Taču pēdējā laikā mani atbaida pats ceļošanas process. Varbūt tas mainīsies. Būtu interesanti un aizraujoši redzēt “Leopoldštati” citā valodā. Man tas tiešām patiktu! Dzirdēju, ka esot gājis labi. Džons Malkovičs man pirmizrādes dienā atsūtīja ziņu, un tad gan man likās – ak vai, man vajadzēja aizbraukt! Bet te nu mēs esam,” viņš nopūšas. “Leopoldštate” pirmizrādi piedzīvoja Londonas Vestendā 2020.gada sākumā, īsi pirms pasauli pārņēma Covid pandēmija. “Pēc šī iestudējuma es veicu vienu lielu tehnisku labojumu – atteicos no starpbrīža un saīsināju lugu tiktāl, lai to varētu nospēlēt divās stundās un desmit minūtēs bez pārtraukuma,” stāsta dramaturgs. “Man personīgi starpbrīdis ir vismazāk mīļā daļa no teātra apmeklējuma. Īpaši tad, ja pats esmu sarakstījis lugu, kas tiek spēlēta. Tu tur stāvi, un cilvēki apkārt viens otram jautā – nu, kā tev pagaidām liekas...?” Stopards grib zināt, cik cēlienu ir Dailes teātra izrādē. Uzzinājis, ka tomēr divi, viņš jautā par Rīgas iestudējuma garumu.“Trīs stundas un desmit minūtes ar starpbrīdi... Nu jā, tādā gadījumā man droši vien jāpiekrīt Džonam [Malkovičam], ka vienā cēlienā to rādīt būtu par garu.” Toms Stopards ar Džonu Malkoviču ir pazīstami jau sen, un dramaturgs par režisora izvēli iestudēt “Leopoldštati” bijis priecīgs. “Viņš ir talantīgs cilvēks ar izcilu teātra instinktu,” saka Stopards, “tā ka es to uzreiz uztvēru kā komplimentu.” Taču tā arī nekad neesot Malkovičam pajautājis, kāpēc viņš grib iestudēt šo lugu valodā, kuru pats nesaprot. Stopards labprāt grib dzirdēt par izrādes iespaidiem un pasmaida, dzirdot, ka daži skatītāji teikuši – beidzot atkal vecais labais teātris! Garāku sarunu ar un par Tomu Stopardu sestdienas Kultūras rondo, kad veltām viņa daiļradei visu raidījumu.    

Pirmdienas "Neatliekamajā sarunā" tiekamies ar Jāņa Norviļa Madonas Mūzikas skolas direktoru, diriģentu Mārtiņu Bergu, lai runātu par 26. latviešu mūzikas svētkiem, kas Madonā risināsies līdz 4. augustam. Aiz muguras jau topošo mūziķu iecienītā vasaras nometne "Daba pilna mūzikas" Jumurdas muižā, kas risinājās no 16. līdz 22. jūlijam. Nometnes veiksmes stāstu veido gan izcilie meistarklašu pedagogi, gan šīs nometnes vadītāji. Šogad nometnē piedalījās 80 bērni un jaunieši no 28 Latvijas mūzikas skolām. Meistarklases vadīja Vita Rozēna-Gaļicka (flauta), Agnese Egliņa (klavieres), Magdalēna Geka (vijole), Anna Veselova (čells), Reinis Tomiņš (sitaminstrumenti), Oskars Herliņš (kompozīcija), Varis Klausītājs (improvizācijas un zīmējumu teātris) un Mārtiņš Bergs (orķestris). Latviešu mūzikas svētku ļoti nozīmīga sadaļa ir jauno komponistu meistarklases, kas risināsies no 26. jūlija līdz 4. augustam. Kopš 2013. gada kopumā 52 jaunie skaņraži 10 dienu meistarkursos slīpējuši amata prasmi pie atzītiem kompozīcijas meistariem un profesionālu mūziķu ansambļa, kas iestudē dalībnieku rakstītos darbus, tādējādi gūstot unikālu pieredzi. Šogad meistarklasēs piedalīsies 11 dalībnieki. Savukārt koncertos, kas no 29. jūlija notiks turpat skolā, Cesvaines pilī un Cesvaines evaņģēliski luteriskajā baznīcā, kā ik gadu, bagātināsimies ar 20. gs. latviešu klasiķu un mūslaiku skaņražu komponēto mūziku. Dzirdēsim pavisam svaigi rakstītas mūzikas pirmatskaņojumus un turpināsim iesākto tradīciju, vienu vakaru atvēlot nakts džeza koncertam. Šogad koncertu viens no raksturīgākajiem vaibstiem būs tāds, ka gandrīz katru vakaru varēsim baudīt divu dažādu, atšķirīgu kameransambļu skanējumu. "Kas ir latviešu mūzika bez latviešu komponista? Tas ir jākopj. Ja es to varu darīt, tad uzskatu to par savu misiju," sarunas gaitā uzsver Mārtiņš Bergs. Viss par 26. latviešu mūzikas svētkiem 

"Klasikā" tiekamies ar vijolnieku Daniilu Bulajevu, jo jau rīt, 28. jūnijā, pulksten 19.30 Daniils kopā ar paša izveidoto kamerorķestri Davinspiro camerata kāps uz Dzintaru koncertzāles skatuves, lai atskaņotu krāšņu, emocijām piesātinātu un nedaudz smeldzīgu programmu. Kopā ar jaunajiem mūziķiem uzstāsies pieredzes bagātais izcilais kontrabasists Grigorijs Kovaļevskis. Dzirdēsim dzīvespriecīgos Vivaldi "Gadalaikus", kas, izrādās, balstīti itāļu sonetu tekstā, un šo rindu autors, iespējams, bijis pats komponists. Putnu dziesmas, līksmi zemnieki, nimfas un gadalaiku nomaiņa – to visu var saklausīt šajā mūzikā. Līdzās Vivaldi skanēs arī Čaikovska "Gadalaiki". Komponists ciklā ietvēris visus gada mēnešus, raksturodams tos vai nu noskaņas veidā vai ar kādu īpašu notikumu. Ciklu viņam savulaik pasūtīja Pēterburgas mūzikas izdevums Nouvellist, kura lappusēs ik mēnesi parādījās atbilstošais "Gadalaiku" skaņdarbs. Bet koncerta noslēgumā skanēs Argentīnas tango meistara Astora Pjacollas "Četri Buenosairesas gadalaiki". Šī melanholiskā kaisles caurstrāvotā mūzika ievibrēs ikviena klausītāja dvēseles stīgas. Intervijā ar Daniilu Bulajevu runājam par laiku no Dārziņskolas absolvēšanas līdz iestājeksāmeniem Latvijas Mūzikas akadēmijā jūlija vidū, par jaunā mākslinieka mīļāko gadalaiku dzīvē un mūzikā, par koncertprogrammas trim stūrakmeņiem - Vivaldi, Čaikovski, Pjacollu un viņu atšķirīgo skatu uz dabu un likteņiem. Arī par sadarbību ar klavesīnisti Ievu Salieti, kontrabasistu Grigoriju Kovaļevski, kurš šobrīd dzīvo Jūrmalā, par koncertmeistaru Andreju Jegorovu un aranžētāju Alekseju Streļņikovu. Sarunas gaitā Daniils neslēpj – labākā atpūta ir aizskatuves sarunas ar mūziķiem: tā nudien ir īsta radošu ideju kalve! Vairāk par koncertu meklējiet šeit!  

17. jūnijā Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" un 18. jūnijā Talsu Tautas namā koncertos MacchinAria uzstāsies Lietuvas Simfoniskais pūtēju orķestris un tā diriģents, mākslinieciskais vadītājs Leifs Karlsons. Kopā ar orķestri uzstāsies arī sitaminstrumentu ansamblis Giunter Percussion un latviešu sitaminstrumentālisti Guntars Freibergs un Edgars Saksons. Sarunā ar Leifu Karlsonu uzzinām par Lietuvas orķestra viesošanos Latvijā, koncerta programmas veidošanu, par diriģenta sadarbību ar Lietuvas kolektīvu un nākotnes mērķiem, par aktuālajiem koncertiem Zviedrijā, kur svin karaļa 50. valdīšanas gadskārtu un karaļa Gustava Vāsas tronī kāpšanas 500. gadskārtu. Vai esat agrāk uzstājies ar sastāvu, kur līdzās likti simfoniskais pūtēju sastāvs un sitaminstrumentu ansamblis? Jā, man ir šāda pieredze. Zviedrijā strādāju par mūzikas inspektoru Zviedrijas bruņoto spēku mūziķu sastāvos. Man ir tie paši pienākumi, kas manam Latvijas kolēģim, Nacionālo bruņoto spēku galvenajam diriģentam Andim Karelim. Pie tam esmu Lietuvas Simfoniskā pūtēju orķestra mākslinieciskais vadītājs un savulaik spēlēju pazīstamajā Zviedrijas sitaminstrumentu ansamblī Kroumata. Pastāstiet, lūdzu, vairāk par mirkli, kad kā profesionāls sitaminstrumentālists sapratāt, ka vēlaties būt arī diriģents. Kroumata ansambli dibinājām 1978. gadā. Bijām seši dalībnieki, un mums nepārtraukti bij jāizlīdz viens otram, savā veidā jānodarbojas ar diriģēšanu, iestāšanās ierādīšanu. Mani aizvien ieintriģēja diriģēšana, atskaņojuma vadīšana. Vēlāk mani sāka interesēt līderība mūzikas atskaņojumā. Būt tam cilvēkam, kurš pārējos vada uz veiksmīgu atskaņojumu, vai tieši otrādi – pakāpjas malā, kad partitūra neprasa diriģenta iejaukšanos, - tāds ir mans ceļš uz diriģēšanu. Lūdzu, pastāstiet vairāk par programmu, kura skanēs Liepājā un Talsos. Daļēji šī programma veidota, jo vēlējāmies sadarboties ar Pāvela Gintera ansambli un viņu Latvijas kolēģiem. Tālab izvēlējos skaņdarbu, kuru savulaik, 80. gadu sākumā, atskaņojām ar Kroumata ansambli. Kopš tā laika šis opuss vairs nav atskaņots. Vēlējāmies būvēt programmu ap sitaminstrumentu specifisko skanējumu, tāpēc pievienojām skaņdarbu marimbai, ko komponējis amerikāņu marimbists Marks Fords. Ap šiem diviem darbiem centrējas mūsu programma. Tad domājām – kas vēl mūzikas repertuārā būtu atbilstīgs ar zīmīgu lomu sitaminstrumentiem? Protams, Ravela Bolero un mazo bundziņu ostinētais motīvs, kas vijas cauri šim darbam. Tas likās ļoti dabisks papildinājums koncertam. Ņēmām vērā arī to, ka pūšaminstrumentu sastāvam pārsvarā mūziku raksta vīrieši, bet mūsu sastāvam lielisku mūziku komponējušas arī sievietes. Programmā esam iekļāvuši kanādiešu komponistes Džūlijas Žirū opusu Radial Shadows. Pievienojām arī jauku uvertīru. Ravela Bolero vismaz pēdējā laikā pierasts redzēt koncertprogrammu noslēgumos. Jūs darāt tāpat, vai arī esat tam atraduši vietu vidū starp citiem darbiem? Arī mēs spēlēsim Bolero pašās koncerta beigās. Tas ir pazīstams skaņdarbs, un pēc tā milzīgā crescendo ir grūti spēlēt vēl kaut ko citu. Vēlos teikt vislabākos vārdus par orķestra mūziķiem, kuri fantastiski spēlē šīs partitūras solo līnijas. Cik ilgi sadarbojaties ar Lietuvas orķestri, kā turpināsies jūsu sadarbība? Ik sezonu pagarinu līgumu par vienu gadu. Sākām strādāt kopā pirms diviem vai trim gadiem. Uzstādījām mērķi kļūt par vienu no desmit labākajiem pūtēju orķestriem Eiropā. Mēs esam ceļā uz šo mērķi, un es vēlētos nākotnē vēl vairāk izpētīt orķestra krāsu paleti. Kolektīvā notiek paaudžu maiņa, nāk jaunie mūziķi, kas izglītību guvuši Lietuvā, kā arī Skandināvijā, Vācijā vai Holandē, un ar to ceļas orķestra līmenis. Vēl jāņem vērā, ka atnācu pie kolektīva, kas pārsvarā spēlēja parāžu repertuāru, vienlaikus maršējot pa ielām. No tā izrietēja attieksme un skaņas kvalitāte. Esam to pavērsuši jaunā virzienā, nu esam simfoniskais pūtēju orķestris. Vēlamies pasūtīt daudz jaundarbu un izveidot savu skanējumu. Mans darbs ar orķestri vēl nav galā. Cik daudz esat paguvis iepazīt lietuviešu komponistu rakstīto mūziku pūtēju orķestrim? Ir skaņdarbi, kas jau ir uzrakstīti. Agrīnajās Kroumata dienās spēlējām mūziku, kas bija pieejama, protams, mums rakstīja jaunus darbus, bet dažreiz varēja vēlēties, lai tie būtu uzrakstīti interesantāk, un tā mēs arīdzan izglītojām jaunos komponistus, kā viņi varētu pilnveidot savu rakstību sitaminstrumentu vienībai. Mēs arī ļoti reti pasūtījām darbus praktizējošiem sitējiem, daudz biežāk sadarbojāmies ar komponistiem, kas pirms tam bija izpaudušies citos žanros. Darbā ar jauniem lietuviešu opusiem orķestrim esam vēl ceļa sākumā. Iedvesmot un pa reizei mazliet pamācīt jaunos komponistus ir ļoti iedvesmojoši, tas vienmēr ir kā ceļojums. Pēdējais jautājums par Leifa Karlsona koncertu Zviedrijas karaļpārim dienā, kad tapa sarunas ieraksts. Zviedrijas karalis šogad svin 50 jubileju kopš kāpšanas tronī. Vienlaikus atzīmējam 500. gadskārtu kopš Gustavs Vāsa kļuva par pirmo Zviedrijas karali. Koncerti notiek visu vasaru, bet šoreiz diriģēju Gotlandes militāro ansambli. Tā bija jauka ceremonija ar skaistu mūziku. Marši, nacionālā himna – viss kā pienākas. Gan klausītāji, gan karaļpāris bija ļoti priecīgi par koncertu. Vai jums plānoti vēl citi svētku koncerti? Pagaidām tas ir viss, atgriezīšos rudenī, kad septembra vidū būs lieli svētki, spēlēs militārās mūziķu vienības. Man kā mūzikas inspektoram jāorganizē desmit militārie ansambļi, kas ies kopīgā parādes gājienā 16. septembrī. Pirms tam atgriezīšos Viļņā, kurp dodos arī tagad, mums būs mēģinājumi Latvijas tūrei. Tāpat mums būs vasaras koncerti Viļņā, Filharmonijas vasaras festivālā, un vēl citviet. Ļoti gaidu viesošanos Latvijā, ir pagājis zināms laiks, kopš pēdējoreiz viesojos. Toreiz koncerts notika Lielajā ģildē. Dzirdēju, ka koncerts Liepājā notis lieliskā koncertzālē. Un ceru, ka mums palīdzēs lieliskā akustika.

Dzirdēju kāda sprediķotāja šokējošus vārdus: “Visaizmirstākā tēma Baznīcā mūsdienās ir... Dievs!” Kad Tu pēdējo reizi dzirdēji sprediķi par pašu Dievu? Nē, nē, ne par lūgšanu, baušļiem, tikumu, žēlsirdību, sakramentiem. Protams, Dievs te vienmēr ir fonā. Bet kā ir ar pašu Dievu, kurš būtu centrā? Varens, skaists, dižens, apbrīnojams, visa Radītājs! Lai 21. gadsimta Baznīca atdzimtu, tai ir atkal ir jānofokusē skatiens uz pašu Dievu kā augstāko prioritāti, jeb, Bībeles valodā runājot, tai ir jāatgriežas pie Dieva meklēšanas. Par Dieva meklēšanu šodien “Randiņā ar Bībeli”

Ir pavasaris, un tas ir līksmākais laiks dabā kaut vai tādēļ, ka klusuma vairs nav gandrīz nekur. Dzirdīgas ausis dabā saklausīs fantastisku koncertu, kurā cits citu pārdziedāt un sasaukt sacenšas visdažādākie putni. Daži no tiem ir estrādes zvaigznes, citi tikai svilpj un pīkst. Ķērkšana, griešana, kliegšana, klabināšana – šos un vēl citus apzīmējumus varētu attiecināt uz putnu veidotajām skaņām, un šīm skaņām ir arī dažādas nozīmes putnu dzīvē. Tieši tāpat kā cilvēks var izsaukties no prieka vai iekliegties dusmās, arī putnu emociju gamma var būt daudzveidīga. Kāpēc putni dzied un ko tie savā starpā runā, skaidro ornitologs Viesturs Ķerus. "Putnus nosacīti var dalīt divās lielās "kastītēs", kas ir dziedātāj putni un pārējie. Latvijas gadījumā ir vienkārši, ka putni, kas mācās dziesmas, visi ir zvirbuļveidīgi. Tie, kas nav zvirbuļveidīgie, tiem arī dziesmas, ne tikai saucieni, ir iedzimtas. Pasaulē kopumā ir arī nezvirbuļveidīgie, kas iemācās. Labs piemērs ir papagaiļi," atklāj Viesturs Ķerus. Mācīšanās process ir interesants un kaut kādā mērā līdzīgs tam, ka cilvēks apgūst valodu. "Kaut kāds iedzimts priekšstats, kādai putna dziesmai ir jābūt, viņam ir. Kaut kādu elementāru dziesmiņu dziedātājputni dziedās arī tad, ja viņiem nav bijusi iespēja klausīties. Iedzimtais priekšstats palīdz vēlāk mācīties un iemācīties pareizās skaņas. Līdzīgi kā cilvēka bērni dzird visādas skaņas apkārt, bet viņi nesāk runāt suņu valodā, durvju valodā vai putnu valodā, viņi iemācās cilvēku valodu. Arī cilvēkiem ir kaut kāds priekšstats, kuras ir tās skaņas, kuras vajadzētu mācīties. Un tad ir kāds, kas tās skaņas māca," turpina Viesturs Ķerus. "Konstatēts, ka putni var mācīties no ierakstiem, bet labāk iemācās, ja ir dzīvs skolotājs. Reizēm pat viņš nav jāredz. Kad viņam ir iedzimtais priekšstats, pirmais, ko dara, klausās, kā dzied citi. Kas ir tie citi, tas var atšķirties no sugas uz sugu. Tie var būt vecāki, tie var būt kaimiņi nākamajā sezonā, bet ir kaut kāds jutīgais periods, kad viņi klausās un iegaumē. Pēc tam nākamais solis ir, ka viņi mēģina dziedāt paši un ieklausīties, salīdzināt ar piemēru." "Ir tāds putniņš amadīns. Ir izpētīts, ka viņi dziesmas atkārtošanu mācās pat miegā. Pa sapņiem atkārto un mēģina saprast, vai ir pareizi," atklāj Viesturs Ķerus. "Šis atkal ir līdzīgi, kā ar maziem bērniem. Tie, kas ir bijuši klāt maziem bērniem, kad viņi mācās runāt, zina, ka bērnu izmantotais skaņu spektrs ir daudz lielāks, nekā tad, kad viņi iedzīti mūsu "pareizi ir teikt šitā kastītēs". Tad skaņu spektrs sašaurinās. Līdzīgi ir arī ar jauniem putniem, viņi visādas skaņas izmanto, izmēģina, kā izklausās. Nē, šitais neizklausās pareizi, un tā pamazām nonāk līdz pareizajai, smukai dziesmai. Ir putni, kas iemācās vairāk, ir putni, kas iemācās mazāk dažādu iemeslu dēļ, līdz ar to dziesma var pastāstīt arī putnu mātītei, atvainojos, cik kvalitatīvs ir šis tēviņš." Latvijas Ornitoloģijas biedrība aicina ieklausīties putnu dziesmās Vēlies noteikt, kādas putnu sugas šobrīd dzied tev tuvajā apkārtnē? Ieraksti savā telefonā vai kādā citā ierīcē piecu minūšu garu putnu balsu kori, un tā gan noskaidrosi savas apkaimes dziedātājus, gan pie reizes palīdzēsi speciālistiem  krāt informāciju par putnu sugām. Kas jauns, pateicoties šādiem ierakstiem, jau ir atklāts, stāsta ornitologs Andris Dekants.   Latvijas Ornitoloģijas biedrība aicina ikvienu līdz jūnijam veikt putnu balsu audioierakstus piecu minūšu garumā, sevišķi attālākās vietās Latvijā. Papildus putnu balsu ierakstiem šosezon ornitologi mudina aktīvi ziņot par īpaši aizsargājamu putnu sugu novērojumiem, ļaujot vairāk uzzināt par šo sugu izplatību un par to pārmaiņām.  Šis ir labākais laiks, kad ierakstīt putnu dziesmas, jo drīz vien jau tie perēs olas, auklēs mazuļus un tad tādā apmērā, kā tagad, putnu balsis nedzirdēsim. “Iespēja ar putnu balsu ierakstu noskaidrot un iepazīt tuvāk savus spārnotos kaimiņus ir ieguvums tiem, kuri iesūta mums pašu veiktos audio ierakstus piecu minūšu garumā. Savukārt mums tas palīdz apzināt  stāvokli ligzdojošo putnu populācijās, lai nepieciešamības gadījumā varam plānot tālākus soļus šo sugu stāvokļa uzlabošanā Latvijā,” skaidro Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis, ornitologs Andris Dekants. Šāds pasākums jau norisinās ceturto gadu un kā stāsta Andris Dekants, tad pagājušā gads izcēlās ar lielu aktivitāti, bija iesūtīts 381 ieraksts un šogad jau maija sākumā aptuveni 100 interesenti atsūtījuši vairāk nekā 200 ierakstus. Ikviens var arī palūkoties LOB  mājaslapā, kur redzama karte, kurā tumšākie kvadrātiņi iezīmē tās teritorijas, no kurām vismazāk vai nemaz nav saņemti putnu balsu ieraksti. Audioierakstus līdz pat šī gada jūnija beigām jāiesūta uz e-pastu atlants@lob.lv, vēstules tēmas laukā norādot “Audiopiecminūte”. Atbildi, kurā būs uzskaitītas visas ierakstā dzirdamās putnu sugas, ikviens iesūtītājs saņems individuāli e-pastā, noslēdzoties aktīvajai putnu sezonai, kad šie dati būs apkopoti. Turklāt aktīvākie dalībnieki saņems pateicības veltes. Datu apkopošanu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds.

Rīgā turpinās dāņu režisora Larsa fon Trīra filmu retrospekcija. Šovakar „Dogvila”. Dzirdēsit, ko par Trīra filmām saka lekciju autori – Dita Rietuma, Sonora Broka, Kristiāns Brekte, Aiks Karapetjans un Daira Āboliņa, kā arī Lietuvas filmu izplatīšanas kompānijas „Lauva, lācis un zars” pārstāvji.

Vēl joprojām ir daudz dziļu lietu, kas ir līdz galam jāizvērtē mūsu valsts vēsturē, tāpēc Kultūras rondo devās uz Okupācijas muzeju, lai, pieminot 25. marta deportācijas, apzinātos tās vērtības, kuras aizstāvam un mums ir būtiskas pašlaik.  Laikā, kad skan raidījums, piemiņas pasākumos visā Latvijā, kā arī citviet pasaulē skan represēto vārdi un uzvārdi, pieminot un godinot ikvienu 1949. gada deportācijās cietušo. 1949. gada 25. martā 42 300 Latvijas ļaudis tika vardarbīgi deportēti uz Sībīriju. Raidījuma sākumā skan Martas Loginas liecība, atmiņu stāsta fragments par notikumiem 1949. gada 25. martā. Stāstu tūkstoši un aiz katra no tiem cilvēku dzīves, kas tika izpostītas. Pieminām izsūtītos un caur viņu pieredzēto raugāmies arī uz sevi, savu dzīvi un notikumiem, kas risinās mums blakus, Ukrainā. Dzirdēto liecību blakus daudzām citām glabā Latvijas Okupācijas muzejs, ar kura palīdzību tapis šis raidījums. Dodamies uz Okupācijas muzeju tikties ar tā darbiniekiem, lūkot liecības par izsūtītajiem, saskatīt paralēles ar karu Ukraina un gūtu spēka un pārliecību visa labā un gaišā uzvarai pār varmācību un tumsu. Tieši tā ir veidota okupācijas muzeja ekspozīcija.  Stāsta un rāda Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība, muzeja Audiovizuālo materiālu krātuves vadītāja Evita Feldentāle, galvenā krājuma glabātāja, direktora vietniece Taiga Kokneviča un ģeogrāfs, digitālas kartes deportetie.kartes.lv veidotājs Jānis Turlais, Latvijas Okupācijas muzeja biedrības priekšsēde Dzintra Bunks un izsūtījumu pieredzējušais Jānis Ploriņš.

Vēl joprojām ir daudz dziļu lietu, kas ir līdz galam jāizvērtē mūsu valsts vēsturē, tāpēc Kultūras rondo devās uz Okupācijas muzeju, lai, pieminot 25. marta deportācijas, apzinātos tās vērtības, kuras aizstāvam un mums ir būtiskas pašlaik.  Laikā, kad skan raidījums, piemiņas pasākumos visā Latvijā, kā arī citviet pasaulē skan represēto vārdi un uzvārdi, pieminot un godinot ikvienu 1949. gada deportācijās cietušo. 1949. gada 25. martā 42 300 Latvijas ļaudis tika vardarbīgi deportēti uz Sībīriju. Raidījuma sākumā skan Martas Loginas liecība, atmiņu stāsta fragments par notikumiem 1949. gada 25. martā. Stāstu tūkstoši un aiz katra no tiem cilvēku dzīves, kas tika izpostītas. Pieminām izsūtītos un caur viņu pieredzēto raugāmies arī uz sevi, savu dzīvi un notikumiem, kas risinās mums blakus, Ukrainā. Dzirdēto liecību blakus daudzām citām glabā Latvijas Okupācijas muzejs, ar kura palīdzību tapis šis raidījums. Dodamies uz Okupācijas muzeju tikties ar tā darbiniekiem, lūkot liecības par izsūtītajiem, saskatīt paralēles ar karu Ukraina un gūtu spēka un pārliecību visa labā un gaišā uzvarai pār varmācību un tumsu. Tieši tā ir veidota okupācijas muzeja ekspozīcija.  Stāsta un rāda Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība, muzeja Audiovizuālo materiālu krātuves vadītāja Evita Feldentāle, galvenā krājuma glabātāja, direktora vietniece Taiga Kokneviča un ģeogrāfs, digitālas kartes deportetie.kartes.lv veidotājs Jānis Turlais, Latvijas Okupācijas muzeja biedrības priekšsēde Dzintra Bunks un izsūtījumu pieredzējušais Jānis Ploriņš.

"Tik bieži mēs esam noguruši, tik bieži – noskumuši, nelaimīgi un dusmīgi... To visu projām! Lai mūzika paceļ virs zemes! Lai tā noglāsta dvēseli, lai noglāsta mūs. Jo tas taču ir mūzikas uzdevums – pacelt pāri reālajai dzīvei, kurā mēs dzīvojam: mūzika mums dod tādus laimes brīžus, kad tas viss ir prom, tavai dvēselei ir spārni un tā var lidot," ir pārliecināts komponists Pēteris Vasks. Intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" viņš stāsta par savas kormūzikas interpretējumiem tikko Berlīnē un vēl citu savu opusu dzīvi aiz Latvijas robežām, kā arī par Rīgas Domā gaidāmo "Jubilejas mesu" un "Musica Serena" Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un tā jaunā galvenā diriģenta Tarmo Peltokoski programmā. Rūta Paula: Tava mūzika skan gan Latvijā, gan arvien tālāk pasaulē. Tikko biji uz kāda sava jaundarba pirmatskaņojumu Berlīnē. Pēteris Vasks: 26. novembra vakarā Berlīnes filharmonijas kamermūzikas zālē bija Berlīnes RIAS kamerkora koncerts, kura programmu bija iestudējusi un vadīja mūsu jaunā, brīnišķīgā diriģente Krista Audere. Sevišķi pēc uzvaras Erika Eriksona kordiriģentu konkursā pagājušajā gadā Krista Audere tagad ir pieprasīta diriģente – visi Eiropas profesionālie kori stāv pie viņas rindā, lai uzaicinātu uz sadarbību...  Tā bija pamatīga divdaļīga programma, kuras nosaukums bija Mūzika mieram. Koncerts iesākās ar somu komponista Einojuhani Rautavāras Mesu korim a cappella, tad bija Krimā dzimušās, bet nu jau ilgstoši Igaunijā mītošās Gaļinas Grigorjevas kompozīcija, tad pauze, bet otrajā daļā bija Arvo Perta skaņdarbs, un milzīgs prieks bija par mūsu Jēkaba Jančevska darbu korim ar čellu, ko koncertā spēlēja arī Latvijā pazīstamais Nikolass Altštets. Jēkabam šis ir ļoti skaists darbs! Un tad bija veseli divi mani darbi: vispirms "Fruit of Silence" jeb "Klusuma auglis", ko pasaulē kori labprāt un daudz dzied. Šajā gadījumā – oriģinālajā a cappella versijā. Un tad – pavisam  netipiski – kā pats pēdējais skaņdarbs bija mana dziesma, ko Kristai uzrakstīju, uzzinot to prieka vēsti, ka viņa uzvarējusi Eriksona konkursā. Toreiz es vienkārši spontāni atšķīru mana iemīļotā dzejnieka Knuta Skujenieka kopoto rakstu sējumu un atradu brīnumskaistu tekstu un uzrakstīju viņai skaņdarbu kā tādu mazu dāvanu. Krista šo darbu izvēlējās pirmatskaņot sestdienas vakara koncertā. Parasti jau pieņemts, ka koncerta noslēgumā ir kaut kas ar patosu, bet man tā mūzika uz beigām paliek tāda klusāka, maigāka, un dziesma tā klusi un skaisti izdzisa – Domažorā. Kaut kā pēdējā laikā mani darbi vienmēr beidzas ar Domažoru! "Siltums bezgalīgs" – tā nosaucu šo dziesmu; tās ir skaistā dzejoļa pēdējās divas rindas, kur, manuprāt, pateikta visa būtība. Brīnumskaisti tā izskanēja – protams, latviešu valodā, kā gan savādāk – programmas grāmatiņā bija tulkojums, lai cilvēki aptuveni saprastu šo ārkārtīgi skaisto tekstu. Un Krista bija tik apgarota – viņa tā spēja pacelt vispirms kori – kā virs zemes, un tad arī klausītāji man likās ļoti aizkustināti un priecīgi. Klausītāju bija daudz, un, kā jau pēc tādiem koncertiem, visi cēlās kājās un bija sajūsmā. Liels prieks, ka bija daudz arī latviešu mūziķu: sāksim ar Ivetu Apkalnu, tad arī jaunā Latvijas vēstniece Vācijā Alda Vanaga, kura ir aktīva koncertu apmeklētāja. Bija liels, skaists notikums, pēc kura uz rokām nesām Kristu – viņa pēc koncerta atnāca pie mums, latviešu pulciņa, un varējām viņu samīļot un pateikties par visu skaisto.  Un tev kā komponistam atkal tāds iedvesmojošs un rosinošs brīdis! Protams, jā! Pirmā iepazīšanās ar Kristu bija pirms gadiem trim, četriem, kad viņa uzstājās savā Amsterdamas "Muziekgebouw" – tur ir skaista zāle, kur koris skan visnotaļ labi, un viņa bija iestudējusi manas "Mīlestības dziesmas": ir man tāds kora cikls, kuru viņa bija izvēlējusies, un es, aizbraucot un noklausoties koncertu, pēkšņi sapratu, cik brīnišķīga ir Krista Audere! Un tad vēl beigu beigās noskaidrojās, ka arī Krista nākusi pasaulē mazajā Aizputes pilsētiņā, tā ka mēs esam ne tikai domubiedri, bet arī novadnieki. Bija tik skaisti! Par šo muzikālo draudzību man liels prieks.  Krista vēl ir no tiem latviešu mūziķiem, kas aiziedami pasaulē arvien tālāk, nezaudē saikni ar dzimto zemi – viņa savās programmās daudz un labprāt liek mūsu mūziku. Ne visi mūsu slavenie interpreti to uzskata pašu par sevi saprotamu, bet Krista pieder pie tiem, kas daudz un labprāt diriģē mūsu mūziku. Paldies viņai par to. Šobrīd dzīvojam divu tavu jaundarbu pirmatskaņojumu gaidās. Pirmais būs Latvijas Radio kora koncertā "Jubilejas mesa" piektdien Rīgas Domā. Šo darbu veidojuši seši Latvijas komponisti - kopā ar tevi vēl pieci kolēģi: Arturs Maskats, Juris Karlsons, Andris Dzenītis, Ēriks Ešenvalds un Andrejs Selickis. Daļa no mūzikas, tostarp arī tavs "Agnus dei" tapis jau pirms kāda laiciņa. Diemžēl pandēmija izjauca pirms diviem gadiem iecerēto Latvijas Radio kora jubilejas koncertu, bet nu ir klāt Sigvarda Kļavas 60. jubileja, un tad nu šī "Jubilejas mesa" tiks atskaņota Rīgas Doma velvēs. Vai arī pirms diviem gadiem tavs "Agnus dei" bija iecerēts kā lielākas formas daļa? Pirmsākums ir tāds, ka Dānijas Radio koris pasūtīja man skaņdarbu korim a cappella, dodot man pilnīgi brīvu izvēli teksta un valodas ziņā. Tajā brīdī biju gatavs rakstīt mesu latīņu valodā. To arī izdarīju, viņi to iestudēja, aizbraucu uz iestudējumu, un tā bija viena no retajām reizēm, kad biju diezgan nelaimīgs par pirmatskaņojumu – īsti nevarēju saprast, ko esmu tur aplam izdarījis, bet bija vēl cerība: kad to nodziedās kāds no mūsu koriem, sapratīšu, vai darbs ir izdevies, vai tomēr tas ir jāliek "šūplādē". Uzrakstīju otro versiju, pieliekot klāt ērģeles, un to iestudēja mūsu Latvijas Radio koris Sigvarda Kļavas vadībā. Sapratu – ir labi. Uzrakstīju vēl vienu versiju manam mīļākajam sastāvam – stīgām, un tā, protams, ir veiksmīgākā, jo, kā es vienmēr saku, divkāršs dziedājums, kad kopā dzied koris un stīgas, ir lielākais spēks, kāds mūzikā var būt. Tātad Mesa eksistē trijās versijās, un tai ir diezgan laimīgs liktenis: manas izdevniecības pārskatos skatos, ka Eiropā to šobrīd atskaņo diezgan daudz, un tieši versiju ar stīgu orķestri. "Jubilejas mesas" atskaņojumā Rīgas Domā "Kyrie Eleison" no manas Mesas būs kā pirmā daļa, bet pēdējā daļa būs "Agnus dei", kas man liekas kā tāda kvintesence, kur tu visvairāk tuvojies dievišķajam mīlestības un mūžīgās gaismas brīnumam. Mūsu izcilie dažādu paaudžu komponisti ir uzrakstījuši arī jaunas mesas daļas. Dod, Dievs, lai tas būtu liels un skaists garīgs piedzīvojums un pārdzīvojums mums visiem. Mūzikas vēsturē šad un tad ir bijis, ka vairāki komponisti raksta vienu skaņdarbu. Jums, šīs mesas rakstītājiem, ir ļoti atšķirīgi rokraksti: kā, tavuprāt, tas viss varētu saliedēties? Zinot komponistus, kuri raksta, un zinot, ko viņi raksta, domāju, ka tur jebkura skaņa un nots būs svētīta no mūžīgās gaismas un ļoti ceru, ka tas būs patiesi liels notikums mūsu mūzikas dzīvē. 10. decembrī Rīgas Domā jau atkal skanēs tava mūzika, un šoreiz – Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un tā galvenā diriģenta Tarmo Peltokoski koncertā. Līdzās Vona-Viljamsa "Jūras simfonijai" būs tava "Musica Serena", kuru tu pats esi raksturojis kā nostalģisku rudens ainavu, mierpilnu jausmu. Man vizualizējas tāda rudens ainava: kad lapas nobirušas, tu ej kādā tālā pastaigā, un pēkšņi ieraugi ko tādu, ko brīdī, kad viss plauka un ziedēja, tu neredzēji, bet tagad pēkšņi paveras jauni apvāršņi un tu par to priecājies, par to brīnies – nekad nedrīkst zaudēt brīnīšanās sajūtu sevī! Bet nu redz, šad un tad pieķeru sevi, ka mēģinu skaidrot mūziku – tai pašai jāizstāsta viss. Bet te ir tā rudens gaisma, kas ir savādāka nekā citas gaismas, bet ir tik skaista un tik sevišķa. Šo skaņdarbu veltīju savam draugam – somu diriģentam Juham Kangasam dzimšanas dienā. Tā vienkārši ir mīlestības pilna dāvana, un tiem, kas to klausās, lai tā noglāsta dvēseli, lai noglāsta mūs: tik bieži mēs esam noguruši, tik bieži - noskumuši, nelaimīgi un dusmīgi... To visu projām! Lai mūzika paceļ virs zemes!  Jo tas taču ir mūzikas uzdevums - pacelt pāri reālajai dzīvei, kurā mēs dzīvojam: mūzika mums dod tādus laimes brīžus, kad tas viss ir prom, tavai dvēselei ir spārni un tā var lidot. Šis darbs skanēs Tarmo Peltokoski vadībā. Vai tev ir iznācis jau tikties ar viņu un parunāt par šo darbu, jeb tu ļauj pilnīgu vaļu šim jaunajam talantam? Par šo darbu ne, tur, manuprāt, nav daudz, ko runāt. Bet vienkārši trūkst vārdu vai atkal to būs daudz par daudz, lai izteiktu, kas tas ir par brīnumu - Tarmo, šis jaunais somu puisis. Šķiet, viņš no kosmosa atlidojis šeit - trūkst vārdu, lai izteiktu sajūsmu un apbrīnu par to, kāds viņā ir apbrīnojams spēks! Orķestris pamatā ir liels mūziķu pulks, kurš spēlē tā, kā viņus vada, kā viņus diriģē un dod impulsu. Un tas, kā Tarmo mūsu Nacionālajam orķestrim viņa inaugurācijas koncertā Cēsīs iedeva šo impulsu - protams, pēc rūpīga un nopietna mēģinājuma procesa, jo viņš ir ļoti prasīgs, principiāls... Dzirdēju, kāds mūsu orķestrim ir pianissimo! Kādas negaidītas nianses! Galvenais, ka mūzika notiek tajā brīdī: dvēsele lido kopā ar orķestri, kad to diriģē šis jaunais somu puisis Tarmo. Tā mums ir tāda dāvana! Uz jebkuru viņa koncertu jābūt klāt visiem, kas vien var būt, jo tādi brīnumi nenotiek bieži. 22 gadus vecs jauneklis, kurš spēj orķestrim iedvest tādu dzīvību, tādu enerģiju - tas ir kaut kas neparasts! Viņa inaugurācijas koncertā bija divas Piektās simfonijas: Vona-Viljamsa Piektā, kuru mēs tikpat kā nezinām - tas ir slavinājums tam labajam, kas katrā no mums ir iekšā. Jo viens no mūzikas uzdevumiem ir stāstīt, ka mēs dzīvosim un izdzīvosim, un mūsu nākotne būs tikai tad, kad naids un ļaunums tiks pārvarēts, un mēs atvērsimies viens pret otru mīlestībā un draudzībā. Un tas viss šajā Piektajā simfonijā bija tik apbrīnojami skaisti! Un tad Sibēliusa Piektā - gulbja lidojums. Tas bija kaut kas neaprakstāms. Arī mūsu Krista Auznieka darbs bija ļoti interesants: viņš ir apbrīnojami talantīgs komponists, un arī no viņa nāk pozitīva garīga enerģija. Pozitīva un apliecinoša, tāda gaiša. Ne vienmēr ar mūsdienu mūziku ir tā, ka pēcgarša pēc tās izskanēšanas ir tik gaiša un prieka pilna. Tā ka brīnumu brīnumi notiek mūsu mūzikas dzīvē! Saruna pilnā aojomā lasāma portālā lsm.lv.

Radio Marija Latvija studijā abi publicisti runās par Krievijas noziedzīgo karu Ukrainā un okupantu pieminekļa nogāšanu Pārdaugavā, kā arī Mihaila Gorbačova nāvi un šo notikumu starptautisko rezonansi. Dzirdēsiet arī viedokļus par Latvijas drošību, drīzajām Saeimas vēlēšanām.

Radio Marija Latvija studijā abi publicisti runās par Krievijas noziedzīgo karu Ukrainā un okupantu pieminekļa nogāšanu Pārdaugavā, kā arī Mihaila Gorbačova nāvi un šo notikumu starptautisko rezonansi. Dzirdēsiet arī viedokļus par Latvijas drošību, drīzajām Saeimas vēlēšanām.

Latvijas hokeja izlase pasaules čempionātā Somijā šogad ir viena no jaunākajām vienībām. Gan aizsardzībā, gan uzbrukumā ir daudz jaunu seju, bet kapteinis šajā izlases modelī ir 26 gadus vecais Rodrigo Ābols. Viņš ir valstsvienības jaunākais kapteinis (laika posmā pēc neatkarības atjaunošanas). Viņš sarunā ar Latvijas Radio žurnālistu Mārtiņu Kļavenieku uzsvēra, ka komanda katru maču ļoti vēlas redzēt Latvijas karogus tribīnēs, kā arī pēc mača dzirdēt skanam Latvijas himnu. 

Gatavojamies vasarai un pludmales sezonai! Kādas diētas palīdzētu uzlabot pašsajūtu un izskatu, nekaitējot veselībai, spriedīsim raidījumā. Studijā medicīnas zinātņu doktore, sertificēta dietoloģe Laila Meija. Dzirdēsit arī dabiskās veselības atjaunošanas centra "ReCure" uztura speciālisti, LDUSA (Latvijas Diētas un uztura speciālistu asociācijas) valdes priekšēdētāju Gunu Bīlandi, sertificētu uztura speciālisti Lieni Sondori un rehabilitācijas centra "Jaunķemeri" uztura speciālisti Ilzi Luteri.

Šodien mēs iesāksim lasīt Mateja evaņģēlija 15. nodaļu. Dzirdēsim par Jēzus un farizeju strīdu par tradīciju ievērošanu. Galvenā problemātika - vai var būt tā, ka ievērojot kādu ieražu kā ļoti svarīgu, tu nonāc pretrunā tam, uz ko aicina Dieva vārds. Uhhh, slidena, bet interesanta tēma! Randiņš ar Bībeli Raidījuma vadītājs: Māris Veliks Vēlies labāk saprast Svētos Rakstus, bet nezini, ar ko sākt? Tavā draudzē nav Bībeles studiju pulciņa, bet Tu vēlētos tādu apmeklēt? Nevari atrast Svēto Rakstu komentārus latviski? Ja tā, tad “Randiņš ar Bībeli” ir Tava skanošā neklātienes Bībeles studiju iespēja – dinamiska, mūsdienīga un aktuāla! Iepazīst dažādas Bībeles grāmatas kopā ar “savedēju” Māri Veliku!

Šajā Eitanāzijas nedēļā izskaidrojām visu svarīgāko sākot ar sociālā kredīta sistēmu un beidzot ar twitter atbildes formulu. Dzirdēsiet arī labākos jokus no mums tuviem cilvēkiem, sapratīsiet, kad jums būs sigma grindsets. Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/ Audio apstrāde - Gatis Gavars Seko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/ Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418 Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Dainis Īvāns ir viena no spilgtākajām Atmodas personībām, kas Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas laikā bija pirmais Latvijas Tautas Frontes vadītājs un Latvijas Republikas Padomes priekšsēdētaja pirmais vietnieks. Šoreiz abi kungi vērtēs trīs atkal suverēnā valstī nodzīvotos gadu desmitus. Dainis Īvāns pastāstīs arī par saimniekošanu savā tēvutēvu lauku mājā, kā arī par savu divu dēlu un divu meitu profesionālajām gaitām. Dzirdēsiet Daiņa Īvāna izraudzītas dziesmas.

Dainis Īvāns ir viena no spilgtākajām Atmodas personībām, kas Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas laikā bija pirmais Latvijas Tautas Frontes vadītājs un Latvijas Republikas Padomes priekšsēdētaja pirmais vietnieks. Šoreiz abi kungi vērtēs trīs atkal suverēnā valstī nodzīvotos gadu desmitus. Dainis Īvāns pastāstīs arī par saimniekošanu savā tēvutēvu lauku mājā, kā arī par savu divu dēlu un divu meitu profesionālajām gaitām. Dzirdēsiet Daiņa Īvāna izraudzītas dziesmas.

4. sezonas pirmajā epizodē Vineta un podkāsta producents Juris, abi personāla atlases speciālisti, pasmaida par Instagram bildēm "Strādāju brīvā dabā"  un  runā par  algas rakstīšanu savā CV, muļķīgiem jautājumiem par algu, kāpēc jāzina divi savas algas līmeņi, vieglākais veids, kā saņemt algas pielikumu tavā šī brīža darbā un vēl.Dzirdēsiet īsus fragmentus-pieteikumus augusta epizodēm, intervijas par darba meklēšanu Francijā un Vācijā, padomu došanu darba meklētājiem un kuriozām darba pārrunām.Sazināties ar podkāsta saimnieci Vineta Bērziņa Linkedin, pieteikties podkāstā – e-pastsPodkāsta sociālie tīkli  Facebook  Instagram  YoutubeReklāma un sadarbība – Juris Garjāns  /producents/ AMBONA t.29600765   

Vienam no latviešu mīlētākajiem skaņražiem - Imantam Kalniņam - nule apritējuši 80 gadi. Latvijas Radio koris Sigvarda Kļavas vadībā komponista jubilejā veicis koncertierakstu ar Imanta Kalniņa mūzikas stāstiem, izdziedātiem cauri dzejniekiem. Par šo skaisto projektu tad arī ar Sigvardu Kļavu runājam otrdienas "Neatliekamajā sarunā". Koncertierakstā, kas 10. jūlijā pulksten 22:00 tiks translēts TV kanālā ReTV un retv.lv, skanēs dziesmas, kas tapušas ar Jāņa Poruka, Ojāra Vācieša, Māra Čaklā un Broņislavas Martuževas dzeju. Dzejnieki  atšķirīgos Kalniņa daiļrades posmos  kalpojuši par māksliniecisku impulsu, iekšēju pasūtījumu, lai taptu paša komponista mūzika. Tiekšanās pēc skaistuma, mīlestība, dumpinieciskums, filozofiska vertikāle, poētiskas ilgas sasaista dzejas pasauli ar kalniņisko garu. Koncertā būs dzirdami paša Imanta Kalniņa ierunātie teksti par šiem dzejniekiem. "Domāju, ka dziesma ir vispilnīgākais mūzikas veidols. Mūzika pašos pamatos ir radīta dziedāšanai," - tā Imants Kalniņš teicis grāmatā "Jauno mūzika". Dzirdēsim tādus skaņdarbus kā Kalniņa kora dziesmas no cikla "Desmit dziesmas ar Jāņa Poruka vārdiem", roka balādi "Septiņas skumjas zvaigznes", no kuras melodijas vēlāk izauga Ceturtā simfonija, "Es atnācu klusēdams", "Kur zvaigzne tā", "Marija, Aglonas māte" un citus. *** Inta Pīrāga: Savā kopīgajā ceļā ar Latvijas Radio kori tu vairākkārt esi piestājis un pasmēlies no akas, ko pildījis Imants Kalniņš. Viens no jūsu pirmajiem kopīgajiem projektiem jau tālajos deviņdesmitajos gados bija cikls ar Jāņa Poruka tekstu. Pie jaunākajiem veikumiem noteikti daudzi atceras jūsu brīnišķīgos iestudējumus "Imants un Ziedonis", "Dzejnieks un Nāra" un, protams, arī koncertuzvedumu ar Broņislavas Martuževas vārdiem. Saki, vai joprojām ir kas tāds, par ko tu, atverot Kalniņa notis, esi spējīgs brīnīties? Sigvards Kļava: Tas, par ko es nebeidzu brīnīties, ir tā brīnišķā lieta, ka Imanta Kalniņa mūzika nepadodas racionālam izskaidrojumam. Nevaru pateikt, kas tajā ir tāds, ka tā stāv pāri kaut kādām prognozētām veiksmēm vai neveiksmēm. Kāpēc ir skaņdarbi, kas dzīvo cilvēku atmiņās ārpus noteikta notikuma? Es te varētu saukt daudzas jo daudzas dziesmas, kuras dzīvo savu dzīvi, arī pašam Imantam Kalniņam nespējot izskaidrot, kāpēc tas tā ir. Kaut gan Imants pats skaidri un gaiši pasaka - ja kādas dziesmas nedzīvo cilvēku atmiņās, tad tā viņām arī vajag. Ka tās pelnījušas to, ka nav spējušas uzrunāt. Līdz ar to atbilde par to brīnīšanos - ka mūzika ir caur un cauri smēlusies no kāda ļoti jaudīga pirmavota; pārsvarā tā ir izcila dzeja. Varbūt atbilde ir tāda, ka mēs barojamies no viena pirmavota - dzejas, kas Imantam Kalniņam ir ārkārtīgi būtiska. Viņš arī nekautrējas to skaitīt no galvas un nekautrējas par to runāt, bet - vai tas ir izskaidrojums tam, par ko ir jābrīnās? To es nezinu. Bet par ko noteikti ir jābrīnās - ka iekšējā sajūta ļoti dažādos laikos prasa atgriezties pie šīs mūzikas, un cik ļoti jauki, ka šis lielais karastāvoklis jeb pārmaiņu stāvoklis atnāca ar Imanta dzimšanas dienas brīdi, kad mēs varējām visu lielo maiņu un pārmaiņu jūklī atgriezties un mēģināt apsveikt Imantu dzimšanas dienā. Un uz viņa mūziku, uz viņa personību paskatīties no dažādiem rakursiem. Tu jau gandrīz atbildēji uz manu nākošo jautājumu, vai gadu gaitā tu esi kļuvis pragmatiskāks attiecībā uz Imantu Kalniņu, bet tu jau atbildēji - ka tomēr absolūti nē, ka tas emocionālais joprojām ir labā līdzsvarā. Noteikti! [Labprāt] iestudētu jeb pāriestudētu man ļoti labi zināmus Kalniņa opusus, jo vairāk redzu sevī brīvības, vairāk iedvesmas. Man Imanta mūzika pašlaik piešķir vairāk spēka lidināties. Nenovecot, kas ir ļoti svarīgi. Tā laikam ir atbilde par to brīnīšanos. Varbūt fiziski mēs pārvēršamies - ar citiem vaibstiem, citu matu krāsu, tomēr tas gars... Toreiz tas bija hipijiskais gars, šodien - brīvības gars, nenofrizētās attiecības un varbūt speciāli pret noteikto likumu konstruētās muzikālas lietas - tās caur un cauri ir interesantas. Bet man nav racionāla izskaidrojuma, kāpēc ir milzīga vilkme pret šo mūziku, pret šo personību. Kā līdzās visiem meinstrīmiem ir lietas, kas ik pa laikam vienkārši ir ļoti vajadzīgas. Vairāk un plašāk - ierakstā.  

Aktieris GUNDARS ĀBOLIŅŠ iztulkojis Vladimira Zismana "Ceļvedi orķestra pasaulē un tās pažobelēs", un nākamnedēļ izdevniecībā "Upe tuviem un tāliem" izdotā grāmata nonāks pie lasītājiem. "Šī grāmata stāsta par simfonisko orķestri un par to, kā tas ir iekārtots, par mūzikas instrumentiem un cilvēkiem, kuri tos spēlē, un, protams, arī tiem, kuri tos nespēlē. Starp citu, lai jūs nemaldina ārēji labestīgais grāmatas nosaukums — patiesībā tas ir īsts trilleris. (..) Pats briesmīgākais ir tas, ka grāmata ir absolūti patiesa," lasāms grāmatas ievadā. Liene Jakovļeva: Tu neesi vienas mūzas kalps - jau atkal esi pievērsies tulkošanai. Tūlīt klajā nāks grāmata, un manuskriptu esmu palasījusi. Saprotu, ka tur ir ļoti daudz smieklu un daudz ironijas. Nu bet tad man tev jājautā - cik tur ir daudz sviedru un asiņu no tavas puses? Gundars Āboliņš: Nedaudz pazīstot mūziķus, man jāizsaka sava cieņa un apbrīns tam darba apjomam, ko viņi iegulda, lai nospēlētu vienu koncertu... Lai sagatavotu vienu programmu, tev diendienā ir jāvingrinās, jāspēlē, jāpaspēj uz otru darbu, jo vienā kolektīvā, kā mēs zinām, mūziķu aldziņas nav pārāk apskaužamas. Vārdu sakot, savā dzīvē šo pasaules daļu esmu mazliet iepazinis. Ja kāds lasa un smejas, tā ir lielākā atzinība. Kaut vai tās mūžvecās anekdotes par altistiem... Bet atkal lasīju un smējos līdz asarām. Bet grāmata ir patiesa. Un tā ir ne tikai par orķestri - tur ir gan drusku no mūzikas vēstures, gan drusku no mūzikas instrumentu vēstures, drusku tehnoloģisks skaidrojums, kāpēc, kas un kā skan un reizēm arī nesaskan. Pats galvenais ir tas, ka šajā grāmatā orķestris ir aplūkots nevis kā instrumentu kopums vai instrumentālistu sastāvs, bet kā cilvēku ansamblis. Tie ir cilvēki, personības, individualitātes, kā saka - valsts akadēmiskais serpentārijs. Jo pats autors ir profesionāls mūziķis, apmēram mans vienaudzis. Visu mūžu spēlē gan Staņislavska Muzikālajā teātrī Maskavā, gan arī Valsts Akadēmiskajā simfoniskajā orķestrī. Viņš ir obojists, kaut gan sācis kā muzikologs. Esat pazīstami? Jā. Iepazināmies feisbukā, sazvanījāmies. Saņēmu viņa atļauju tulkošanai, un viņš bija iepriecināts, ka viņa grāmatas ārpus Krievijas ir pazīstama un izpelnījusies tādu interesi. Bet kā šī grāmata nonāca pie tevis? Tas viss uzrakstīts grāmatas ievadā... Manu draugu lokā ir daudzi mūziķi, un man tuvs draugs, koncertmeistare Ieva Dzērve vienu dienu man saka - še, paskaties, man liekas, tev patiks. Sāku lasīt un man patiešām uzreiz iepatikās - sajutu to garšu. Skaņu režisors Kārlis Pinnis to speciāli bija pasūtījis no Maskavas. Rīgā to vēl nevarēja nopirkt. Domāju, ka Latvijas mūziķiem šī grāmata nav gluži sveša, ka viens otrs to jau ir lasījis krievu valodā. Bet latviešu valodā būs iespēja salīdzināt. Un tad tu uzreiz sajuti, ka varētu to pārcelt latviešu valodā. Vērsies pie Ivetas Mielavas un viņas izdevniecības "Upe tuviem un tāliem"? Ar Ivetu man bija laba sadarbība, izdodot manis tulkoto "Oblomovu". Domāju - ja reiz pirmā pieredze bija laba, uzrunāšu viņu otru reizi. Kā zināms, arī Iveta ar mūziku ir cieši saistīta. Nolēmām, ka to vajadzētu. Grāmatai ir diezgan daudz lapu... Cik ilgi gāja tulkošana? Pirmais tulkojums jau ir tas rupjais malums, tad jāsāk ar smalkākiem sietiem... Pēc iepriekšējās pieredzes uzrunāju redaktori Intu Kārkliņu, kura ar mani bija ļoti stingra, un tas ir ļoti veselīgi - kā brist pa nātrēm pret reimatismu... Uzrunāju korektori Sandru Rapu, kas arī ir redaktore, bet muzikālais redaktors ir Imants Resnis, kurš ir gan diriģents, gan orķestra mūziķis ar lielu pieredzi. Kad Imantam ieteicos, ka lūgšu palīgā kādu profesionāli, kurš bijis gan diriģenta, gan mūziķa vietā, viņš teica - Главное, чтоб был старого разлива ("Galvenais, lai būtu ar veco pildījumu..."). Jo grāmatā ir daudz atmiņu par padomju laikiem, par visiem absurdiem, kas tolaik valdīja, līdz pat šodienai. Bet pamatā tur ir diezgan daudz atskata vēsturē - mūzikas un kultūras vēsturē. Tā ir ļoti izzinoša grāmata, ko varētu ieteikt jauniešiem, kam ir interese par mūziku. Tavuprāt, viņi iegūs objektīvu priekšstatu? Nav objektīva priekšstata! Skatījums var būt tikai un vienīgi subjektīvs, kamēr to izsaka cilvēks. Tas nekas, ka tur var pasmieties. Nopietns taču vēl nenozīmē - drūms. Dzirdēju, ka arī Ditai Krenbergai tue sot zvanījis, lai noskaidrotu kādas nianses par flautu. Jā, jo grāmata rakstīta tādā kā nepareizā valodā. Mazliet žargonā, mazliet sarunvalodā. Tā, kā mūziķi savā starpā arī sarunājas. Jo mūziķi dažas instrumenta detaļas vai spēles paņēmienus ne vienmēr sauc tā, kā tas ierakstīts enciklopēdijā. Piemēram, jautājums par kalifoniju vai kalifoliju. Veicu aptauju pie Nacionālā simfoniskā orķestra stīdziniekiem, lai viņi pasaka - kas ir tas, ar ko viņi ierīvē lociņu - kalifonijs vai kolofonijs? Neviens nevar pateikt. Izrādās, pareizi ir gan tā, gan tā. Mēs palikām pie kalifonija.  Bet nebiedēsim klausītājus! Grāmata taču nav tik specifiska... Galīgi nē! Tā ir grāmata pilnīgi visiem! Tā ir grāmata cilvēkam, kurš varbūt reizi mūžā bijis uz simfoniskās mūzikas koncertu vai operu un redzējis orķestri. Ir ārkārtīgi interesanti, kā tas mehānisms darbojas. (..) Tur ir arī intrigas, piedzīvojumi, dēkas. Tā ir grāmata par dzīvi orķestrī. Tu neatbildēji, cik ilgi tu tulkoji. Mēnešus trīs, četrus. Pēc tam gāju cauri redakcijas labojumiem. Strīdējos ar vienu redaktori, strīdējos ar otru redaktori, kura man ļoti precīzi norādīja visas latviešu valodas gramatikas un latviešu valodas likumu piemērošanu. Es saku - jā, tas ir pareizi, bet tas neder: man vajag nepareizi - tā, lai ir dzīvi! Visu laiku centos balansēt uz robežas, lai neaizvainotu tos, kuriem latviešu valoda principā ir svarīga tīra. Bet šai gadījumā tīra valoda iznāk tā kā drusku sterila, bet tur, kur valda sterilitāte, nerodas dzīvība. Dzīvībai ir vajadzīgs mitrums, siltums un baciļi... Nu, protams, ar mēru. Man šķiet, ka tulkojums lasās viegli, vismaz man pašam tā šķiet. Lasot oriģinālu, bija tāda sajūta, ka autors ar tevi sarunājas, un es gribēju saglabāt to toni, to valodas un runas stilu, it kā autors ar tevi sarunātos. Es jau esmu tikai starpnieks. Bet ar savu savu garšu un savu pienesumu. Bet tas ir interesanti, tas ir izaicinājums! Jo redzi, aktiera darbs jau arī būtībā ir tulkotājs, tikai tu tulko lugas materiālu arī citos izteiksmes līdzekļos, ne tikai tekstā. Šeit viss bija jāieliek tekstā. Tā ka ar tulkošanu es nodarbojos jau ļoti ilgi, jo aktiera profesija būtībā ir dramaturģiskā materiāla režisora idejas tulkojums caur sevi skatītājam vai lasītājam. Vairāk un plašāk - ierakstā.

Rīta cēliens Raidījuma vadītājs: RML komanda “Labrīt! Vai esi jau pamodies? Laiks modināt prātu!” – ar šādiem vārdiem iesākas katrs raidījums “Rīta cēliens”, kurā kopā ar klausītājiem un studijas viesiem pārrunājam visdažādākās tēmas. Raibs, dinamisks un daudzveidīgs – tāds ir šis raidījums.

**Gavēņa 23. diena** *Pēc divi dienām Viņš no turienes aizgāja uz Galileju, jo pats Jēzus bija apliecinājis, ka pravietis netiek cienīts savā tēvu zemē. Kad nu Viņš nonāca Galilejā, galilieši Viņu uzņēma, jo tie bija redzējuši visu, ko Jēzus svētkos Jeruzālemē bija darījis; jo viņi paši arī bija bijuši svētkos. Tā Viņš atkal nonāca Kānā Galilejā, kur bija pārvērtis ūdeni par vīnu. Bija kāds ķēniņa galma vīrs, kura dēls gulēja slims, Kapernaumā. Dzirdējis, ka Jēzus no Jūdejas atnācis uz Galileju, tas nogāja pie Viņa un lūdza Viņu, lai Tas nāktu un dziedinātu viņa dēlu, jo tas gulēja uz miršanu. Jēzus viņam sacīja: "Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat." Galma vīrs Viņam saka: "Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst." Jēzus viņam saka: "Ej, tavs dēls ir dzīvs." Galma vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja. Vēl viņam ceļā esot, viņa kalpi viņam nāca pretī un ziņoja, ka viņa dēls ir dzīvs. Tad viņš apjautājās pie viņiem pēc stundas, kad tam kļuvis labāk. Tie viņam stāstīja: "Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstājis." Tad tēvs saprata, ka tas bijis tanī pašā stundā, kad Jēzus viņam bija teicis: "Tavs dēls ir dzīvs." Un viņš kļuva ticīgs ar visu savu namu. Šī jau bija otra zīme, ko Jēzus darīja, atnācis no Jūdejas Galilejā. /Jņ 4:43-54/* Arī mūsu dzīve dažreiz, šķiet ir vareno žēlastībā, taču Evaņģēlijs mums saka, ka Dievs vienmēr spēj glābt to, kas ir svarīgs, ja vien mēs izmantosim tādu pašu radošo drosmi kā Nazaretes galdnieks, kurš problēmu var pārvērst par iespēju, vienmēr uzticoties Apredzībai. Ej, Tavs dēls ir dzīvs. Cilvēks noticēja Jēzus vārdiem un aizgāja. Jēzus mums atklāj, ka Viņš ar savām asinīm mūs atbrīvo no Ļaunā gara varas. Jēzus brūcēs mēs tiekam dziedināti. Paliek jautājums: kam es ticu? Savām izjūtām? Domām? Citiem? Vai arī ieticēšu tam, ko saka Jēzus? Ticēt nozīmē apliecināt savu ticību, to izteikt, veikt izvēli. Ticēt nozīmē arī dzīvot atbilstoši mūsu izvēlei. Ticība nav izjūta, tā ir lēmums. Kam ticam, par to arī kļūstam. ***Jautājumi pārdomām:*** * Kam es ticu? Kā mana ticība Dievam ietekmē manas ikienas izvēles? Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis **pr. Arnis Maziļevskis**.

Mīlestības terapija Raidījuma vadītājs: Mīlestības māja, Profesionālā pastorālās konsultēšanas asociācija “Mīlestības terapija” ir saruna par cilvēka dzīves dažādiem psiholoģiskiem aspektiem, kuru ved dažādu jomu kristīgi psiholoģijas speciālisti .Šajā gadā psiholoģe Ina Grasmane sarunāsies gan ar Ģimenes sistēmisko psihoterapeitu Gati Līdumu, gan ar mākslas terapeiti Līgu Cepurīti, gan ar topošo psihologu Jāni Jēkabsonu, gan ar kustību terapeiti Maritu Bukovsku, gan ar topošo Dūlu un Mīlestības pedagoģijas pedagoģi Gunu Aeliti – par laulību, par sievišķību un vīrišķību, par bērnu audzināšanu, par emocionāliem sastrēgumiem un traucējumiem, par ceļu ārā no dažādām slimībām, u.c.

Mīlestības terapija Raidījuma vadītājs: Mīlestības māja, Profesionālā pastorālās konsultēšanas asociācija “Mīlestības terapija” ir saruna par cilvēka dzīves dažādiem psiholoģiskiem aspektiem, kuru ved dažādu jomu kristīgi psiholoģijas speciālisti .Šajā gadā psiholoģe Ina Grasmane sarunāsies gan ar Ģimenes sistēmisko psihoterapeitu Gati Līdumu, gan ar mākslas terapeiti Līgu Cepurīti, gan ar topošo psihologu Jāni Jēkabsonu, gan ar kustību terapeiti Maritu Bukovsku, gan ar topošo Dūlu un Mīlestības pedagoģijas pedagoģi Gunu Aeliti – par laulību, par sievišķību un vīrišķību, par bērnu audzināšanu, par emocionāliem sastrēgumiem un traucējumiem, par ceļu ārā no dažādām slimībām, u.c.

Rīta cēliens Raidījuma vadītājs: RML komanda “Labrīt! Vai esi jau pamodies? Laiks modināt prātu!” – ar šādiem vārdiem iesākas katrs raidījums “Rīta cēliens”, kurā kopā ar klausītājiem un studijas viesiem pārrunājam visdažādākās tēmas. Raibs, dinamisks un daudzveidīgs – tāds ir šis raidījums.

Šodien sākam lasīt Mt 8. Dzirdēsim trīs dziedināšanas stāstus, bet raidījuma beigās lūgšu par veslību. Jēzus savu varu un autoritāti apliecina ne tikai ar sludināšanu, bet pirmkārt jau darbībā – caur dziedināšanām un eksorcismiem. Par to arī vēstī turpmākais evaņģēlija teksts - 8. un 9. nodaļa. Šeit atrodam 9 dziedināšanas liecības, kas sakārtotas pa trim. Šodien raidījumā mēs analizēsim pirmās trīs dziedināšanas šajās nodaļās, Pirmais stāsts būs par spitālīgo, otrais – par romiešu centurionu un viņa kalpu, trešais – par Pētera sievasmātes dziedināšanu. Randiņš ar Bībeli Raidījuma vadītājs: Māris Veliks Vēlies labāk saprast Svētos Rakstus, bet nezini, ar ko sākt? Tavā draudzē nav Bībeles studiju pulciņa, bet Tu vēlētos tādu apmeklēt? Nevari atrast Svēto Rakstu komentārus latviski? Ja tā, tad “Randiņš ar Bībeli” ir Tava skanošā neklātienes Bībeles studiju iespēja – dinamiska, mūsdienīga un aktuāla! Iepazīst dažādas Bībeles grāmatas kopā ar “savedēju” Māri Veliku!

Sludinātājs: Raimonds Logins / Sērija: Dieva Evaņģēlijs / Rakstvieta: Rm 1:18-20

Pirmā intervija ir ar Ilzi Kronbergu, par sērfošanas instruktora darbu Tenerifē, par slidām, kas aizveda uz hokeju, industriālā alpīnisma darbu puišu kolektīvā un mammu, kurai nestāsta savus plānus.No 29. minūtes. Pie manis viesojas podkāsta Kancele  https://linktr.ee/kancele autors Juris Garjāns, kurš pastāsta par savā podkāstā notikušu interviju ar publicistu Mārci Bendiku un grāmatvedības eksperti Annu Braķi. Klausāmies fragmentus no divas stundas garas sarunas par nodokļu izmaiņām, kas nākamgad dramatiski ietekmēs daudzas pakalpojumu un ražošanas nozares, tai skaitā, personāla atlases un konsultāciju biznesus. Dzirdēsiet galveno par MUN un minimālo sociālo nodokli.Sarunā pieminēts Rutas Zilveres blogs https://rutazilvere.blogspot.comPodkāsts top sadarbībā ar programmēšanas kursiem Codelex. Informācija un pieteikšanās - https://www.codelex.io/pirms-darbaPar podkāstu Facebook https://www.facebook.com/podkasts.pirmsdarbaInstagram https://www.instagram.com/pirmsdarba/Reklāma podkāstā – Juris Garjāns /producents/juris@darbs.work   

Izstādē „Iļģuciema stikls” pirmo reizi vienkopus skatāma Iļģuciemā ražotā stikla produkcija. Eksponētie 300 stikla izstrādājumi tapuši laika periodā no 19.gadsimta beigām līdz 1960.gadam. Turklāt izstādes apmeklētājiem iespēja iesaukties: "Man mājās arī tāds trauks, tāda vāze!", un to izstādes veidotāji dzirdot katru dienu. Izstādē līdzās stikla izstrādājumiem bagātīgs vizuālais materiāls, arī kinohronikas, fotogrāfijas, kartes un plāni. Dažādu laiku kinohronikas un dokumentālie kadri no Iļģuciema stikla fabrikas ikdienas sniedz aptuvenu nojautu par fiziski smago darbu, kādā top skaistie stikla izstrādājumi – vāzes, glāzes, glāzītes, bļodas, karafes, dažādi trauki un trauciņi, pat sveču manšetes. Kā aizsākusies fabrikas vēsture, atklāj viena no izstādes veidotājām Margarita Barzdeviča. Fabrika veiksmīgi darbojas līdz Pirmajam pasaules karam, tad iekārtas evakuē uz Krieviju, un fabrika darbu atsāk 1921.gadā. Tās atjaunošanā piedalās Beka ģimene, bet iesaistīti arī citi akcionāri. Seko pāris veiksmīgi gadi, pat līgums ar Londonas tirdzniecības namu, īpaši pieprasītas ir viskija glāzes. Taču pieaugot konkurencei un nodokļiem, fabrika nonāk bankrota priekšā. Ar trauku veidiem, kādi Iļģuciema fabrikā ražoti 30.gados, iepazīstina krājuma glabātāja Vivita Buivida, tolaik tiek ražoti ap 4000 dažādi izstrādājumi. 30.gados „Iļģuciema stikla fabrika” savu produkciju aktīvi reklamēja, piedalījās dažādās izstādēs, bija pirmā, kas sāka sadarbību ar profesionāliem māksliniekiem. Īpaši veiksmīga izvērtās sadarbība ar Romānu Sutu. Vēl būtiski – Iļģuciema stikla fabrikas produkcija bijusi iecienīta dāvana: Arī padomju periodā Iļģuciema stikla fabrikā līdzās mazāk kvalitatīvai produkcijai, tapuši izstrādājumi, kas paredzēti dāvināšanai. Vēl viena izstādes veidotāja, vēsturniece Zita Pētersone iedziļinājusies fabrikas padomju periodā un tam, kāda produkcija ražota līdz 1960.gadam. Izstādē ir ko pētīt un skatīt, jo ekspozīcijā arī senie stikla apstrādes instrumenti, kas daudz līdz mūsu dienām neesot mainījušies. Izstādi kompakti, bet ar interesantiem akcentiem iekārtojusi māksliniece Antra Augustinoviča. 1960.gadā „Iļģuciema stikla fabrika” tika iekļauta uzņēmumā „Rīgas stikla fabrika”, tādējādi zaudējot patstāvību un slaveno zīmolu. Plašu ieskatu fabrikas bagātajā vēsturē sniedz izstāde „Iļģuciema stikls”, kas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā būs skatāma līdz nākamā gada 28.martam.

Šīs epizodes pirmais viesis ir Vinetas sens paziņa - Andris Laduzāns linkedin.com/in/andrisladuzans kurš vairākus gadus pacietīgi, bet apņēmīgi gājis uz savu mērķi – iegūt programmētāja profesiju. Dzirdēsiet stāstu par darbu veikalā, pie fotogrāfiem, mācībām programmēšanas kursos un par to, kā cilvēks var noskaidrot, vai viņš ir piemērots programmētāja darbam. Epizodes otrajā daļā pie Vinetas pirmo reizi viesojas cita podkāsta https://www.linkedin.com/company/pieturzimes/ saimniece – latviešu valodas kopēja un aprūpētāja, Aiga Veckalne linkedin.com/in/aigaveckalne , un piesaka tēmu, par kuru latviski nav podkāsta. Vineta izvaicā Aigu par to, kā latviešu valoda meklē savu vietu personāla atlases un cilvēkresursu vadības profesionāļu sarunās un rakstos. Sadarbībā ar programmēšanas kursiem Codelex. Informācija un pieteikšanās -  https://www.codelex.io/pirms-darbaPar podkāstu Facebook https://www.facebook.com/podkasts.pirmsdarbaun Instagram https://www.instagram.com/pirmsdarba/Sponsorēšana podkāstā – Juris Garjāns - producentsjuris@darbs.work  tālr. 29600765 

Epizodes pirmajā daļā pie Vinetas ciemojas Māra Krūze un stāsta par savām mākslas dizaina studijām Anglijā, darbu Rīgas Centrāltirgus zivju paviljonā, lampu un apģērbu biznesu MC2 un Kalnciema tirdziņā un par to, kāpēc jūtas labi tagad strādājot apdrošināšanas kompānijā Balta un kā tomēr atrod laiku savai radošajai personai http://www.kronudarbnicas.lv/Epizodes otrajā daļā gara un aizraujoša saruna ar Sandri Artemjevu linkedin.com/in/a-sandris  – programmētāju ar stāžu un neordinārām idejām, kurš izveidojis veiksmīgu programmēšanas skolu. Dzirdēsiet to, kā cilvēki bez iepriekšējas sagatavotības trīs mēnešu laikā apgūst programmētāja profesiju un par apmācību nemaksā neko. Sandris stāsta par  to kāpēc, lai apgūtu programmēšanu, jāveic pārbaudes tests un jāpamet darbs. Vairāk informācijas un pieteikties:  https://www.codelex.io/pirms-darbaPar podkāstu Facebook https://www.facebook.com/podkasts.pirmsdarbaInstagram https://www.instagram.com/pirmsdarba/Reklāma podkāstā – Juris Garjāns /producents/Tālr. 29600765   juris@darbs.work

Dzirdēsim Kitiju Laksu, kas  tika izvēlēta pirmajā kārtā ar kopējo 11.numuru, kļūstot par visaugstāk draftēto Latvijas basketbolisti Sieviešu Nacionālajā basketbola asociācijā, uzklausām vairākus viedokļus par to -  vai un kā būtu jāsaglabā leģendārā sieviešu basketbola komanda  "TTT", kas ar zelta burtiem ierakstīta Eiropas un pasaules basketbola vēsturē, tostarp Ginesa rekordu grāmatā.Tagad komanda piedzīvo smagu laiku, vēl pirms korona vīrusa krīzes iestāšanās spēlētājām netika izmaksātas algas, kavēti arī citi maksājumi.  Covid-19 dēļ izsludinātā ārkārtas stāvokļa laikā Latvijā atcelti visi sporta pasākumi, tostarp arī visas plānotās orientēšanās sacensības un seriāli. Taču orientēšanās ir sporta veids, kurā nav jāsanāk kopā, lai varētu sportot. Tāpēc jau kopš marta vidus ikviens ir aicināts piedalīties individuālos orientēšanās treniņos brīvi izvēlētā laikā. Par iniciatīvām šajā sakarā stāsta treneris un sporta skolotājs Pēteris Krastiņš no Jēkabpils Salas.   Basketbolisti Kitiju Laksu  Sieviešu nacionālās basketbola asociācijas (WNBA) draftā izraudzījās Sietlas "Storm" komanda pirmajā kārtā ar kopējo 11.numuru, kļūstot par visaugstāk draftēto Latvijas basketbolisti WNBA draftā. Šo sezonu 23 gadus vecā Laksa aizvadīja "TTT Rīga" komandā, bet pirms tam nozīmīga loma viņas karjerā bija  studiju laikam ASV, kur tad arī mūsu basketbolisti ievēroja, novērtēja un arī nominēja. Laksa no 2015. līdz 2019.gadam studēja Dienvidflorifdas universitātē, ieguva bakalaura grādu psiholoģijā. Viņa trīs gadus pēc kārtas sasniedza "American Athletic" konferences līgas finālu un palīdzēja "Bulls" komandai trīsreiz kvalificēties Nacionālās koledžu sporta asociācijas (NCAA) čempionātam. 2018.gada sezonā sasniedza divus NCAA pirmās divīzijas rekordus - iemeta 11 trīspunktu metienus vienā spēlē pēc kārtas un realizēja soda metienus ar 96,5% precizitāti (111/115).  Spēlētāja 2016.gadā treneru balsojumā vienbalsīgi tika atzīta par "American" līgas sezonas labāko pirmgadnieci. Nākamajās divās sezonās viņa divas reizes tika iekļauta līgas simboliskajā komandā, turklāt 2018.gada sezonā kļuva par vienīgo spēlētāju, kura divreiz guva vismaz 40 punktus. 2018.gadā Laksa tika atzīta par Latvijas gada labāko basketbolisti. Viņas pirmā trenere ir Mudīte Zandere. Ar Kitiju Laksu jau pēc drafta ceremonijas aprunājās Māris Bergs. Bez Laksas WNBA draftā līdz šim izraudzītas vēl trīs Latvijas basketbolistes - 2004. gadā tā bija Ieva Kubliņa, divus gadus vēlāk Zane Tamane,  2011.gadā  arī Elīna Babkina, taču visas priekšgājējas tika izvēlētas trešajā kārtā. Februāra beigās Elīna noslēdza īstermiņa līgumu ar Atlantas "Dream" komandu. Zane Tamane kļuva par pirmo latvieti, kas spēlējusi šajā Līgā, bet  Anete Jēkabsone-Žogota 2014. gadā Fīniksas "Mercury" sastāvā kļuva par Līgas čempioni. Sieviešu basketbola komanda TTT ir brends, pazīstams aiz Latvijas robežām. Tikai ar Latvijā izaugušu spēlētāju un treneru spēkiem 18 reižu izcīnīts Eiropas valstu čempionvienību kauss un vienu reizi Liliānas Ronketi Eiropas kauss, 21 reizi uzvarēts sieviešu basketbola lielvalsts Padomju Savienības čempionātā, un vēl sešas reizes ar Latvijas PSR izlases vārdu iegūta pirmā vieta PSRS tautu spartakiādēs — tāda bijusi no 1958. līdz 1987. gadam gūto panākumu unikālā sērija. Tradicionālie formas tērpi oranžs ar melnu gan netika pārņemti 2007. gadā, kad ar Rīgas domes un uzņēmuma “Rīgas satiksme” atbalstu tika izveidots nodibinājums “Basketbola klubs TTT Rīga”, kas uzņēmās rūpes par komandu ar leģendāro nosaukumu. Raidījumā “Labrīt” skanēja sižets par tematu, kā saglabāt komandu, lai tā neaizietu, tā sakot - pa skuju taku, dzirdējāt komandas ģenerālmenedžera Egīla Lūša, bijušo spēlētāju Anetes Jēkabsones Žogotas un Uljanas Semjonovas viedokli, kā arī domes pārstāves Dinas Vīksnas prognozi, ka finanšu jautājumi tiks kārtoti ne agrāk kā vasarā, ņemot vērā ārkārtas situāciju valstī. Pie komandas gadu desmitiem allaž klāt bijuši cilvēki, kas bija vairāk nekā atbalstītāji. Saruna ar vienu no viņiem Andri Ārgali raidījumā”Piespēle”.

Raidījumā par aktualitātēm Kīnā, kur krietna darba pieredze Igoram Migliniekam. Dzirdēsim arī Latvijas sporta pedagoģijas akadēmijas profesori  Agitu Ābeli, kas atkārtoti  ievēlēta Latvijas augstskolu sporta savienības prezidentes amatā. 1988. gadā PSRS izlases sastāvā Igors Miglinieks kļuva par Olimpisko čempionu un pirmo latvieti, kam izdevās kārt kaklā zelta medaļu visaugstākā līmeņa forumā. Saruna Piespēlē arī par  ķīnas medicīnu, adatu terapiju un tās lomu sportistu atjaunošanas procesā, kādēļ Āzijā tā arī neizdodas sasniegt groza bumbā gaidīto progresu, un protams neizbēgsim arī no Kovit 19 temata. Latvijas basketbola speciālists strādā Ķīnas čempionvienības Guandanas “Southern Tigers” treneru korpusā , komanda bāzējas Donguanā, Deviņu miljonu pilsētā. Agita Ābele nesen atkal ievēlēta Latvijas augstskolu sporta savienības prezidentes amatā, ar LSPA profesori saruna ne tikai par studentiem,bet arī par viņas iemīļoto sporta veidu daiļslidošanu.

Svētrīts. Mācītāja Ivara Jēkabsona pārdomas: Kādas ir mūsu patiesās vēlmes un vajadzības. Lasījums no Lūkas evaņģēlija 18. nodaļas: Un, tos divpadsmit pie Sevis ņēmis, Viņš tiem sacīja: "Redziet, mēs noejam uz Jeruzālemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs, šautīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām." Bet viņi no tā neko nesaprata; tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast. Bet, kad Viņš tuvojās Jērikai, kāds akls tur sēdēja ceļmalā un ubagoja. Dzirdēdams ļaužu barus garām ejam, viņš sāka taujāt, kas tur esot. Tad viņam pateica, ka Jēzus Nacarietis ejot garām. Tad viņš sauca: "Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!" Tie, kas priekšā gāja, viņu apsauca, lai tas ciešot klusu. Bet viņš vēl stiprāk kliedza: "Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!" Tad Jēzus apstājās un lika to atvest pie Sevis. Kad tas bija pienācis klāt, Viņš tam jautāja: "Ko tu gribi, lai Es tev daru?" Tas atbildēja: "Kungs, ka es varu redzēt." Tad Jēzus viņam sacīja: "Esi redzīgs, tava ticība tev ir palīdzējusi." Un tūliņ viņš kļuva redzīgs un gāja viņiem līdzi, Dievu slavēdams. Un visa tauta, to redzēdama, deva Dievam godu.

Kādas ir nāves tradīcijas? Veselīgu uzskati par nāvi un tās pieņemšanu? Orgānu ziedošana un reģistrēšanās tam? Par to un vēl vairāk šodienas "Citā domnīcā" diskutēsim ar nāves pētnieku Rinaldu Gulbi, režisori/scenogrāfi Pamelu Butāni un transplantologu Aleksandru Maļcevu!  ❤ Dzirdēsim arī komentāru no mātes, kuras meitai pirms vairākiem gadiem tika veikta sirds transplantācija - domas, sajūtas un piedzīvotais!   Raidījuma producēšana šonedēļ uzticēta Rīgas Stradiņa Universitātes studentu medija praktikantēm. Klausies un izsaki savu viedokli par dzirdēto!

Kādas ir nāves tradīcijas? Veselīgu uzskati par nāvi un tās pieņemšanu? Orgānu ziedošana un reģistrēšanās tam? Par to un vēl vairāk šodienas "Citā domnīcā" diskutēsim ar nāves pētnieku Rinaldu Gulbi, režisori/scenogrāfi Pamelu Butāni un transplantologu Aleksandru Maļcevu!  ❤ Dzirdēsim arī komentāru no mātes, kuras meitai pirms vairākiem gadiem tika veikta sirds transplantācija - domas, sajūtas un piedzīvotais!   Raidījuma producēšana šonedēļ uzticēta Rīgas Stradiņa Universitātes studentu medija praktikantēm. Klausies un izsaki savu viedokli par dzirdēto!

The post Māceklis dzird, redz un dara appeared first on Cerība.

The post Māceklis dzird, redz un dara appeared first on Cerība.

Andris Kravalis, Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps: Es nāku no lielas ģimenes. Mēs esam 5 bērni. Un vienmēr pasakām, teikām, stāstiem mūsu ģimenē bijusi liela nozīme. Ne tikai mani vecāki, bet vecmamma Rozālija bieži vien, lai mūs nomierinātu, stāstīja kādu dzīves atziņu un ilustrēja to ar kādu notikumu. Protams, viņa bieži vien atsaucās uz Bībeles tekstiem, uz Bībeles gudrību. Bet tieši šodien mēs redzam, kā labais uzvar ļauno, kā ļaunais pats tiek satriekts sevī. Tāpēc tautas kultūra, tautas folklora ir tā, kas mūs atver uz mūžību, atver uz bezgalīgo. Dzirdēsit divas pasakas „Vējš un Viesulis” un „Lietus-Migla, Sniegs-Krusa” Andra Kravaļa lasījumā. Lietus, Migla – Sniegs, Krusa Divi pāri – Lietus ar savu sievu Miglu un Sniegs ar savu sievu Krusu – izgāja darbu meklēt. Pie krustceļa abi pāri izšķīrās: Lietus ar Miglu gāja pa labo roku; Sniegs ar Krusu pa kreiso. Pēc triju dienu gājuma Lietus ar Miglu nonāca Pasaulē. Pasaules īpašniece bija bagāta saimniece: viņai bija nepārredzami lauki, neapzināmas pļavas, milzīgi meži, lieli dārzi. Pie tādas saimnieces darba bez mitas: tur bij ko laistīt, tur bij ko ravēt, tur bij ko pļaut, tur ari ko žāvēt. Tā nu Lietus ar Miglu nonāca pie šīs bagātas saimnieces un uzmācās, lai dodot darba. „Kādu darbu tad protiet?” Pasaule uzprasīja. „Es protu daudz,” Lietus atbildēja, „bet vislabaki man vedas dārzus laistīt, puķes audzināt: kur savas rokas pielikšu, kur laistīšu, tur augs smaļi, tur ziedēs līgodamies. Tādēļ: es laistīšu un mana sieva – Migla – nesīs ūdeni klāt. Rītos, vakaros lai viņa nokāpj jūriņā pasniegt man ūdens krājumus; es sniegšu viņai roku pretim, sakrāšu ūdeņus un nākšu dienas karstumā tavus augus veldzināt.” To dzirdot, Pasaule pieņēma abus un pavēlēja lai tūliņ stājoties pie darba. – Migla nogāja uz jūru, nostājās uz jūras kāpām un lūdza mīlīgā balsī: „Jūriņ, mīļā, Jūriņ, labā! Dodi man lai kādu tiesiņu no saviem ūdens krājumiem!” Tā tas palika. Te pēc nedēļas laika – kur gadījušies, kur ne – Sniegs ar Krusu klāt. Esot izrājušies šur un tur, nekur darba atrast, lai dodot darba. „Kādu darbu tad protiet?” Pasaule uzprasīja. Ak, tu manu dieniņu! Kā nu Sniegs sāka lielīties. Viņš esot varens pļāvējs; deviņas riežas par dienu it nekas; viņa sieva – Krusa – atkal varena ravētaja: deviņi dārzi par dienu, tas itin nekas. Nu, tad tā, lai tad pļauj, lai ravē. Tik to Pasaule ravētājai pieteica, : tā kā Lietus katru puķītī aplaistījis, katru ziediņu audzinājis, tā lai Krusa katru puķīti, katru ziediņu saudzē; tik nezāles lai ravējot. Un, uz Sniegu pagriezusies, tā piemetināja: „Klausies – lielo pļāvēj – tā tik tu negatavo labību nenopļauj! Mieži gatavi, bet auzas puszaļas – tām jānogatavojas. – ” No rīta Krusa devās pie darba... Kā Krusai un Sniegam vedās darbi, par to klausies ierakstā.   Vējš un Viesulis Vienam tēvam bij divi dēli: Vējš un Viesulis. Kādu dienu tēvs iedod katram dēlam trīs dukātus un saka tā: „Še, bērni, katram trīs zelta dukāti; eitat pasaulē vēl citus trīs piepelnīt klāt. Kurš no jums abiem visātrāk sapelnīs un pārnākas, tam atdošu mājas.” Dēli aiziet. Pie krustcelēm tie izšķiras: Vējš iet pa labo roku; Viesulis pa kreiso. Pirmo dienu Vējš salīga pie saimnieka labību vētīt un sienu žāvēt. Vienā dienā labībā bij izvētīta, siens izžāvēts. Saimnieks aizmaksā Vējam zelta dukātu un atlaiž tencinādams. Otru Vējš salīgst pie meldera malt. Sudmalas griežas knaši: vienā dienā labībā samalta. Melderis aizmaksā Vējam zelta dukātu un atlaiž tencinādams. Trešo dienu Vējš salīgst pie laivenieka laivu uz Vāczemi dzīt. Laiva skrēja ātri: pāris dienās – Vāczeme klāt. Laivinieks aizmaksā Vējam zelta dukātu un atlaiž tencinadams. Viesulis ari bij uzgājis kādu saimnieku, kam labībā vētījama, siens žāvems. Bet viņš domāja brāli apkaunot, sacīdams: „Ko tu, brālīt, čurka, gribi man ar darbiem priekšā aiziet, tas par velti – man vajaga mājas dabūt!” Viesulis piepūta vaigus un sāka strādāt... Ko Viesulis sadarīja un kuram dēlam tēvs mājas atdeva, klausies pasakas lasījumā Andra Kravaļa izpildījumā.  

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 7, 21.24-27) Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Ne katrs, kas man saka: “Kungs, Kungs!” – ieies Debesu valstībā, bet gan tas, kas pilda mana Tēva gribu, kurš ir Debesīs. Tāpēc ikviens, kas dzird šos manus vārdus un tos pilda, ir pielīdzināms prātīgam vīram, kas uzcēlis savu māju uz klints. Nāca lieti, upju pali un vēja brāzmas un gāzās pār šo māju, bet tā nesagruva, jo bija celta uz klints. Un ikviens, kas dzird šos manus vārdus, bet tos nepilda, būs līdzīgs neprātīgam vīram, kas uzcēla savu māju uz smiltīm. Nāca lieti, upju pali un vēja brāzmas un gāzās pār šo māju, un tā sagruva, un tās posts bija liels.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi. Priestera katehēzi sagatavojis pr.Pēteris Skudra. Visi adventa katehēžu ieraksti klausāmi šeit: Advents 2019 Savukārt, šeit atrodams 2019. gada Adventa kalendārs. Teksts sadarbībā ar mieramtuvu.lv. Advents, 2019. gada decembris

Raidījumā "Piespēle" - par peldēšanu un peldētājiem. Gatavojoties 30. Novadu kausa izcīņai, tāpat kā allaž, pasākuma iedibinātājs Uldis Zemzars, kausus solījis pasniegt arī šogad. Latvijas novadu kausa izcīņa secīgi katru gadu notiek savā Latvijas novadā. Šogad sacīkstes notiks  6. un 7. decembrī. Ventspils ūdens piedzīvojumu parka 25 m baseinā. Dzirdēsim arī Agnesi Ozoliņu - viņa ir viena no četriem  olimpiešiem, kas savulaik rūdījusies šajās sacīkstēs. Agnese Ozoliņa Latvijas novadu kausa izcīņā augstvērtīgākos rezultātus uzstādīja no 1996. līdz 99. gadam ieskaitot. Tagad viņa ir Agnese Batlere un Floridā darbojas investīciju jomā, bet kvartetam ar Agnesi joprojām pieder Latvijas  rekords 4 reiz 200 m brīvajā stilā 25 m baseinā; Uzzināsim arī, kā Eiropas čempionātam gatavojas jūrmalniece Arina Baikova, par FINA programmu stāsta viņas treneris Aleksejs Ļeonovs. Latvijā ir augstākais mirstības līmenis noslīkstot, bet peldētapmācību īsteno tikai 28 procenti izglītības iestāžu. To pārrunājam ar Latvijas Peldēšanas federācijas prezidentu Aivaru Platonovu.

Raidījumā par nule kā aizvadīto starptautiosko dambretes turnīru "Rīga Open", kas galvaspilsētā pulcēja līdz šim vēl nebijušu zvaigžņu plejādi. Par to sarunā ar Latvijas Dambretes federācijas prezidentu Robertu Misānu un vienu no turnīra rīkotājiem - Raivi Paegli. Dzirdēsit arī reportāžu no Sporta muzeja kur hokejistu saime klātienē iepazinās ar pirmās neatkarīgās Latvijas laika hokeja leģendas Leonīda Vedēja radiniekiem. No tālās Mičiganas štata atceļojis 36. gada Olimpisko spēļu karognesēja krūšutēls, kas nu uzdāvināts Latvijai.

The post Dzirdēt, lai sekotu šodien appeared first on Cerība.

The post Dzirdēt, lai sekotu šodien appeared first on Cerība.

Mēneša sākumā uzdzīvo kā buržujs un tad mēneša beigās ēd tikai plikus rīsus? Kā iemācīties pārvaldīt savas finanses un neiekrist ātro kredītu slazdā? Grūts ir tas brīdis, kad nākas pamest vecāku ligzdu, lai uzsāktu savu patstāvīgo dzīvi. Bieži vien tas notiek ap to laiku, kad jaunietim aprit 20 gadu. Šo brīdi mēdz saukt par divdesmitgadnieku krīzi. Tas ir laiks, kad jaunietim ir jāiemācās dzīvot ar savu naudu Raidījumā ar viedokli dalās 18 gadus jaunā blogere, Youtubere un iedvesmotāja Paula Birzniece, kura stāsta par to, kā ir būt jaunai, dzīvot patstāvīgu dzīvi, un cik pelna iedvesmotāji Latvijā, kā arī biznesa treneris un rakstnieks, kurš stāsta par finansēm, motivāciju un to, kā labi dzīvot Latvijā- Toms Kreicbergs.  Dzirdēsi divus īstus pieredzes stāstus- par to, kā ir, kad paņem ātro kredītu 18 gadu vecumā un nespēj to atdot. Vai tiešām gadās tā, ka pie durvīm klauvē izsitēji? Raidījumā meklējam atbildes uz jautājumiem: Kā izpaužas divdesmitgadnieku krīze? Kā šis brīdis ietekmē mūs finansiāli?  Kā iemācīties pārvaldīt savas finanses? Kā neiekrist ātro kredītu slazdā? Klausies un iedvesmojies!      

Par talantīgo peldētāju, Eiropas vicečempionu junioriem Didzi Rudavu, kas no  Eiropas Junioru čempionāta atgriezās ar sudraba medaļu 50m brasā. Jelgavas Specializētās peldēšanas skolas  audzēknis  atkārtoti izpildījis arī Pasaules jaunatnes olimpisko spēļu A normatīvu, lai startētu  jaunatnes olimpiādē  oktobrī Buenosairesā. Stāstīsim arī par skeletonistu jeb par nākamo "Martinu" dēvēto Elvi Veinbergu. Uzzināsim, kā un kāpēc Murjāņos treneris Gints Dzērve pats uzbūvējis starta estekādi skeletonistiem. Dzirdēsim, kā pirms pāris gadiem izcīnīto kontinenta čempionu titulu mēģinās atgūt pludmales volejbolistes Tīna Graudiņa un Anastasija Kravčenoka. Majoru smiltīs – šajā nedēļas nogalē notiek U22 Eiropas čempionāts.

Populisms Populārā līmenī ar "populismu" saprot politiķu izdabāšanu elektorāta gaidām, nerēķinoties ar šādas rīcības sekām. Visbiežāk runa ir par nereāliem solījumiem, cīnoties par varu, vai elektorātam tīkamu, bet sabiedrības ilglaicīgām interesēm neatbilstošu rīcību, esot pie varas. Tomēr šāda populisma izpratne padara robežu starp populistisku un nepopulistisku politiku izplūdušu un grūti konstatējamu, jo rīkošanās saskaņā ar elektorāta prasījumiem ir jebkuras sekmīgas politikas neatņemama sastāvdaļa. Kā 2017. gadā publicētajā darbā „Ļoti īss ievads populismā” formulē autori Kass Mude un Kristobals Rovira Kaltvasers, tā ir „šauri centrēta ideoloģija, kas uztver sabiedrību kā nepārprotami sašķeltu divās homogēnās un antagonistiskās nometnēs – „krietnajā tautā” un tai pretstāvošajā „korumpētajā elitē” – un uzstāj, ka politikai jābūt tautas vienotās gribas izpaudumam”. No šī formulējuma nepārprotami izriet, ka populisms tīrā veidā var pastāvēt tikai līdz brīdim, kad tā paudēji paši nav kļuvuši par varas nesējiem, respektīvi – par eliti. Trampa un Putina tikšanās Savienoto Valstu prezidentam Donaldam Trampam šī ir ļoti aizņemta nedēļa. „Tātad man ir NATO, man ir Apvienotā Karaliste, kur šobrīd ir drusku juceklis, un man ir Putins,” prezidents klāstīja žurnālistiem pirms došanās uz Eiropu. Kas taps abu harizmātisko personību dialogā aiz slēgtām durvīm Helsinkos? Tad jau redzēsim! Britu valdības maiņas Pagājušajā nedēļā tika publiskota Lielbritānijas Ministru kabineta īsā versija par Apvienotās Karalistes izstāšanās nosacījumiem no Eiropas Savienības. Panākta spraigās sarunās, tā apliecināja Terēzas Mejas valdības orientēšanos uz tā dēvēto „maigo Breksitu”: brīvās tirdzniecības līgums starp karalisti un Eiropas Savienību, attiecīga ražojumu standartu saskaņošana, muitas ūnija, joprojām salīdzinoši brīvi šķērsojama robeža starp Īrijas Republiku un Ziemeļīriju. Tomēr, kā rādīja turpmākie notikumi, kabineta lēmums nebūt nebija vienprātīgs. Pēc plāna publiskošanas savus posteņus Mejas valdībā pameta par izstāšanās procesu atbildīgais kabineta loceklis Deivids Deiviss un arī ārlietu resora vadītājs Boriss Džonsons. Studijā Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors Andis Kudors un žurnāliste Anna Ūdre, kura nese atgriezusies no Vašingtonas. Dzirdēsit arī Vidzemes augstskolas starptautisko attiecību lektoru Jāni Kapustānu.

Bērnu grāmatu ieteicējs. 32.epizode. Šodien Burtu Burvja īrnieki spēlēs Bekijas Danielas "Loģiskās prāta spēles", mācīsies valstu karogus "Karogu uzlīmju grāmatā" un lasīs noslēpumaino Mērijas Poupas Osbornas stāstu "Pirāti saulrietā" no sērijas "Burvju namiņš kokā". Karogu uzlīmes VOLDIS:                      Karogi! Kur tu ņēmi tik daudz karogu, Burtu Princese? ZIRNEKLIS:                 Te jau var apmaldīties! Cik karogu te ir? PRINCESE:                180 dažādu valstu karogu no visas pasaules! Izmantojot šo KAROGU uzlīmju grāmatiņu, ko izdevis apgāds MADRIS, mēs varam iepazīt visu pasaules valstu karogus, to krāsas, zīmējumus un simboliku! VOLDIS:                      „Vai Tu zini, ka pareizo valsts formu var ieraudzīt tikai uz globusa? Uz kartes nav iespējams uzzīmēt valstis precīzi, jo zeme ir apaļa, bet kartes ir plakanas.” PRINCESE:                „Aptuveni 73% zemeslodes klāj ūdens. Apmēram 1/3 Zemes virsmas klāj Klusais okeāns. Pārējā zeme ir sadalīta 7 lielos kontinentos – Āzija, Āfrika, Ziemeļamerika, Dienvidamerika, Antarktīda, Eiropa un Okeānija.” ZIRNEKLIS:                 Nekad neesmu dzirdējis par tādu kontinentu – Okeānija. PRINCESE:                Okeānija sastāv no ļoti daudzām Klusā okeāna salām. Austrāliju un Jaunzēlandi taču tu zini? ZIRNEKLIS:                 Dzirdētas.. PRINCESE:                Nu, re! Austrālija ir lielākā no Okeānijas salām, tāpēc arī visu kontinentu bieži mēdz saukt vienkārši par Austrāliju. Bet šajā grāmatiņā ir Okeānija.   Karogus lieto, lai sniegtu cilvēkiem informāciju. Katram karogam ir sava vēsture, un vērīgi izpētot tā krāsas, formu un simbolus, var daudz uzzināt par attiecīgo valsti. ZIRNEKLIS:                 Sākam līmēt uzlīmes?   Pirāti saulrietā ZIRNEKLIS:                 Tev jāsāk, Princesīt… nu, atceries… Džeks un Enija…  netālu no viņu mājas ir burvju namiņš kokā, kas abus bērnus mēdz ieraut neticamos piedzīvojumos… Es būšu Džeks, bet tu - Enija, mana māsa… PRINCESE:                Varam sākt! Voldi, lūdzu vēju un lietu… VOLDIS                       Lūdzu! PRINCESE:                “Brrr! – Enija nodrebinājās – šodien te nav diez cik omulīgi.” ZIRNEKLIS:                 „Džeks domāja tāpat. Namiņā bija pārāk auksts un mitrs.” PRINCESE:                „Vai redzi? – Enija norādīja uz atvērtu grāmatu kaktā. – Neatminos, ka šeit kāda grāmata būtu stāvējusi vaļā.” ZIRNEKLIS:                 „- Es arī ne!” PRINCESE:                „Paskat tik… liekas, tā ir brīnišķīga vieta! – viņa parādīja uzšķirto attēlu Džekam. Tājā bija redzama saulaina pludmale. Palmā sēdēja liels, zaļš papagailis. Zilā jūrā peldēja kuģis. Vēja brāzma iesvieda namiņā jaunu lietus šalti. Kaut es būtu tur, nevis šeit!” ZIRNEKLIS:                 „- Jā… bet kur tas ir TUR?”

Svētrīts. Studijā mācītājs Ivars Jēkabsons. Lasījums no Lūkas evaņģēlija 18. nodaļas: Ņēmis pie sevis tos divpadsmit, Jēzus tiem sacīja: "Redziet, mēs noejam uz Jeruzalemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs, šaudīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām." Viņi no tā neko nesaprata; tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast. Kad Viņš tuvojās Jērikai, kāds akls tur sēdēja ceļmalā un ubagoja. Dzirdēdams ļaužu barus garām ejam, viņš sāka taujāt, kas tur esot. Tad viņam pateica, ka Jēzus Nacarietis ejot garām. Tad viņš sauca: "Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!" Tie, kas priekšā gāja, viņu apsauca, lai tas ciešot klusu. Bet viņš vēl stiprāk kliedza: "Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!" Jēzus apstājās un lika to atvest pie Sevis. Kad tas bija pienācis klāt, Viņš tam jautāja: "Ko tu gribi, lai Es tev daru?" Viņš atbildēja: "Kungs, ka es varu redzēt." Jēzus viņam sacīja: "Esi redzīgs, tava ticība ir tevi izdziedinājusi." Un tūliņ viņš kļuva redzīgs un gāja viņiem līdzi, Dievu slavēdams. Un visi ļaudis, kas to redzēja, godināja Dievu.

„Ir jāatskaņo Latvijas himna un jāsaka uzruna tautai, lai cilvēki nākt glābt radio!” - ar šādiem vārdiem 1941. gada 1. jūlijā inženieris Alberts Jekste telefona sarunā uzrunāja savu draugu latviešu kino un teātra režisoru Voldemāru Pūci. Kas skanēja uzrunā un kā tas beidzās Voldemāram Pūcem, par to Reiz radio… stāstīs viņa dēls aktieris Kaspars Pūce. Raidījums Reiz radio... viesojas pie aktiera Kaspara Pūces, klausāmies viņa lasītajā no 1949. gada nopratināšanas protokola. Dzirdēto tekstu tajā laikā čekistiem ir teicis radio tehniskās nodaļas inženieris Valfrīds Breikšs. Protokolā minētais Voldemārs Pūce par šo izgājienu tajā pašā 1949. gadā par „par Dzimtenes nodevību" tika notiesāts un izsūtīts uz Vorkutu ieslodzījumā stingrā režīma nometnē. To, ka tēvam ir bijusi saistība ar radio un viņš radioēkā cietis negadījumā, iekrītot lifta šahtā, to Pūču ģimenē zināja, bet kā un kāpēc tas noticis, par to padomju gados netika runāts. Voldemārs Pūce 1981. gadā aizgāja mūžībā un stāstu par radio liftu aiznesa sev līdz. Tikai tad, ka sabruka PSRS un bija pieejami Drošības komitejas dokumenti, Kaspars tos izpētīja un rūpīgi visu pierakstīja trijās biezās kladēs. Tur arī atklājās tēva krimināllieta - sadarbība ar vācu okupantiem un pretpadomju aģitācija. Un tagad arī radioklausītājiem piedāvājam atmiņas par 1941. gada 1.jūliju, laiku, kad tikko ir notikušas deportācijas 14. jūnijā, tikko Rīgu ir atstājis krievu karaspēks un latvieši gaida Hitlera armiju kā atbrīvotājus no padomju okupantu jūga. Inženieris Alberts Jekste zvana savam draugam kino režisoram un tolaik arī latvju drāmas ansambļa vadītājam Voldemāram Pūcem un aicina glābt radio, un rakstīt uzrunu klausītājiem. Alberta Jekstes runa Rīgas radiofonā 1941. gada 1. jūlijā „Latvji, Sarkanā armija no mūsu galvaspilsētas šodien padzīta. To varēja veikt tikai pilnīgi un ar vismodernāko kara tehniku apbruņotā, uzvarām vainagotā Vācijas armija. Latvieši, esiet tagad vienoti visi kā viens vīrs, sagaidiet vācu karavīrus tagad ar pateicības gavilēm un sniedziet palīdzīgu roku, kur vien un kā vien varēdami. Postu, ko nesis karš, salabosim, bet neesam neviens spējīgs vairs atdot dzīvību tiem labākajiem latvju dēliem un meitām, kuri tika čekas kamerās, Rīgā, Stabu ielā 12 nobendēti un centrālapkures krāsnīs sadedzināti. Laipni lūdzam ikvienu glābt no uguns posta, kas glābjams, jo tas nāks tikai mums pašiem par labu. Pilsoņi, kas vēlas ņemt dalību kārtības uzturēšanā Latvijas galvaspilsētā Rīgā, tiek lūgti sapulcēties pie Pasta ēkas centrā, jo katrs ir saimnieks savā zemē! Pulcēsimies zem Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga! Lai dzīvo Hitlers un viņa neuzvaramā armija! Virsnieki, instruktori, kareivji, kas vēl dzīvi, vecie partizāni un 19-ā gada kara dalībnieki, nākat pie mums, mēs jūs gaidām palīgā katrā laikā un vietā.” Pēc uzrunas uzrakstīšanas Voldmārs Pūce, izejot radio gaitenī piektajā stāvā un kāpjot liftā,iekrīt lifta šahtā. Sarkanā krusta slimnīcā viņam uzstāda diagnozi - augšdelma lūzums, smagi mugurkaula lūzumi, muguras skriemeļu un muguras smadzeņu bojājumi. Nekustīgs guļot gultā, viņš dzird ārstu sakām, ka ar tādiem ievainojumiem cilvēki vairs nepieceļoties. Kaspars Pūce atminas, tad tēvā šis spriedums iesvēlis spītu, viņš atcerējies sava skolotāja - skatuves mākslas pedagoga, aktiera un režisora Mihaila Čehova mācīto par impulsu sūtīšanu savam ķermenim un pareizu elpošanu, un rezultātā pēc aptuveni diviem mēnešiem Voldemārs Pūce pats savām kājām iznācis no slimnīcas. Kā zināms, pēc tam sekoja izsūtījums uz Sibīriju, bet arī tas nesalauza sīksto vīru, kuru zinām kā 1940. gadā uzņemtās filmas „Kaugurieši” un 1968. gadā uzņemtās filmas „Mērnieku laiki” režisoru. Savukārt Alberts Jekste par savu patriotismu Latvijas radiofonā nopelna vienu gadu Salaspils koncentrācijas nometnē. Talantīgais inženieris, starp citu, aktrises Antas Klints pusbrālis, savulaik strādājis VEF rūpnīcā, tur bijis projektēšanas nodaļas biroja vadītājs, vēlāk viņš izveido pirmo profesionālās skaņu studiju Latvijā un darbojas uzņēmumā „Rīgas filma”, ieskaņojot gan dokumentālās, gan pirmās spēlfimas, jau minētos "Kauguriešus" un arī Viļa Lapenieka režijā uzņemto „Zvejnieka dēlu”. 1941. gada jūlijā Albertam Jekstem uztic vadīt Latvijas radiofonu, ko viņš arī īsu brīdi veic, līdz visā valstī un, protams, arī radio nostiprinās vācu vara un Jeksti iesloga koncentrācijas nometnē. Pēc Otrā pasaules kara viņš aizbēg uz Vāciju, tur Minhenē atjauno akciju sabiedrību „Rīgas filma”. Vēlāk Jekste pārceļas uz Kanādu, kur piecdesmito gadu beigās nodibina uzņēmumu "Atlantic Films", kas ne vien veiksmīgi izveido 20 dokumentālās filmas, bet attīsta jauninājumus filmu tehnoloģijā. 

Šonedēļ raidījums Septiņas dienas Eiropā par jokiem un nopietnību - kādos nolūkos politiskajā retorikā tiek izmantota ironija, satīra un humors, par Eiropas un pasaules valstu atšķirīgajām humora izjūtām. Dzirdēset, kā joko Obama, Merkele un Kamerons, kā arī mazliet spriedīsim par Boratu. Studijas viesis Komunikācijas doktors, Tartu Universitātes un Latvijas Universitātes pētnieks, Mārtiņš Kaprāns. Iknedēļas atskatā spriedīsim par ASV un ES samitu, G8 pārtapšanu par G7 un NATO lidmašīnām Baltijas gaisa telpā.