Podcasts about filolo

V oddaji potujemo v Banja Luko, kjer so na slovenskem lektoratu, ki deluje na tamkajšnji Filološki fakulteti, slovesno odprli tako imenovano Slovensko učilnico. Ustavljamo se na slovenskem radiu v Sydneyu, kjer so minuli konec tedna s slavnostno prireditvijo in odprtjem novega radijskega studia zaznamovali prvo obletnico slovenske radijske oddaje, podajamo pa se tudi k slovenskim rojakom v Berlin, ki obujajo slovenski običaj spuščanja lučk po reki ob Gregorjevem.

Etnogrāfs un afrikāņu kultūras pētnieks Ziedonis Ligers (1917–2001) Latvijā pagaidām ir maz zināma personība. Liecības par viņa dzīvi glabājas dzimtajā pusē – Kalnciema muzejā. Latvijas Antropoloģijas biedrības pētnieki šobrīd ķērušies pie pirmā starptautiski atzītā latviešu antropologa dzīvesstāsta un veikuma izzināšanas, kā arī pie Francijā dzīvojušā zinātnieka dokumentu daļējas atgriešanās dzimtenē. Ziedonis Ligers 1944. gadā, vācu okupācijai mijoties ar padomju karaspēka ienākšanu, atstāja Latviju, un neatgriezās arī pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas. Viņa dzīve aizritēja desmit gadu ekspedīcijā Āfrikā un viņa savrupnamā Francijā, Normandijā. Mūžībā Ziedonis Ligers aizgāja 2001. gadā, un šobrīd tiek spriests par viņa mantojuma tālāko likteni. Lai apliecinātu Latvijas ieinteresētību glabāt liecības par latviešu zinātnieka Ziedoņa Ligera dzīvi, 2024. gada rudenī iepazīties ar viņa mantojumu un tā glabātājiem uz Franciju devās antropoloģes Agita Lūse un Anna Griķe, kā arī Kalnciema muzeja vadītājs Dāvis Beitlers. Visi trīs Ziedoņa Ligera dzīvesstāstā ieinteresētie pētnieki arī ir raidījuma viesi. 1931. gadā Ligers absolvēja Kalnciema sešgadīgo pamatskolu un diezgan netipiski kalnciemiešiem, kuri parasti izvēlējās mācīties tuvākajā Jelgava, uzsāka mācības Rīgas 2. ģimnāzijā. 1936. gadā iestājās Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, un viņš arī ir ieguvis jurista diplomu, pēc laulībām ar Gaidu Ģinteri kādu laiku dzīvoja Berlīnē, kur papildinājās krimināltiesībās. Taču paralēli Ziedonis Ligers apmeklēja lekciju kursus Filoloģijas fakultātes vēstures nodaļā, kas arī izrādījās viņa dzīves lielā kaislība. Jau studiju laikā apceļoja Franciju, Beļģiju, Vāciju, studējot arhīvu un muzeju materiālus, viena no viņa pētījumu tēmās bija Baltijas pilsētu vēsture.  1939. gadā Ligers sāka strādāt Filoloģijas fakultātē par Etnogrāfijas katedras subasistentu, šai laikā viņš aktīvi vāc materiālus par latviešu etnogrāfiju, īpaši pievēršoties zvejas tradīcijām. Izziņas literatūrā iepretim Ziedoņa Ligera vārdam rakstīts ne tikai “latviešu etnogrāfs” vai “jurists”, bet arī “mākslas vēsturnieks”. Dāvis Beitlers izsaka nožēlu, ka nesen iznākušajā mākslas albumā par scenogrāfu un gleznotāju Ludolfu Libertu Ziedoņa Ligera vārds pat nav pieminēts. Nu jā, droši vien nebija pieejama informācija. Lai gan ar Ziedoni Ligeru ar Ludolfu Libertu saistījusi ne tikai draudzība, viņš uzrakstījis arī grāmatu. Kāds bija Ziedonis Ligers? No nostāstiem var secināt, ka visai pretrunīga personība. Neuzticējies pasaulei, mūža garumā attiecības uzturējis tikai ar jaunības draugiem, māti, kura Latvijā nodzīvoja līdz pagājušā gadsimta sešdesmitajiem, un  citiem kalnciemiešiem, kas pēc neatkarības atgūšanas viņu apmeklēja arī Francijā. Un vienlaikus viņa biogrāfijā rodams arī pavisam citāds personības raksturojums – pratis iegūt Lielupes zvejnieku uzticēšanos, apgrozījies mākslinieku aprindās, mācējis vairākas valodas. Vācu okupācijas laiks acīmredzami bijis labvēlīgs Ziedoņa Ligera darbībai, lai gan pētāmi vēl būtu šīs labvēlības iemesli.  1944. gads un Latvijas atstāšana pārvelk strīpu Ziedoņa Ligera kā latviešu etnogrāfa karjerai. Vispirms Ziedonis Ligers bēgļu gaitās devās uz Vāciju, kādu laiku studēja Heidelbergas universitātē, un tikai tad devās uz Franciju. Kur Kānas universitātē 1946. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par Latvijas un Igaunijas pilsētu vēsturi, kas gadu vēlāk tika izdota kā grāmata, kā arī lasīja lekcijas par Ēģiptes kultūras vēsturi. Savukārt Sorbonnas Universitātē Humanitāro zinātņu fakultātē 1952. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par medībām, vākšanu un zveju Latvijā, un tā publicēta grāmatā 1953. gadā. Sorbonnas universitātē veiktais pētījums izrādījās liktenīgais pagrieziens: Francijas valdības uzdevumā 1955. gadā Ziedonis Ligers kopā ar sievu Gaidu devās ekspedīcijā ar Francijas Nacionālā zinātniskās pētniecības centra peldošo laboratoriju pa Nigēras upi Rietumāfrikā. Pēc ekspedīcijas vadītāja antropologa Marsela Griola nāves 1956. gadā uzņēmās tās vadību. Vairāk nekā desmit gadus Ligeri kopā ar citiem ekspedīcijas dalībniekiem kuģoja pa Nigēras upi un ar to saistītajiem ezeriem, klātienē pētīja Āfrikas tautu ticējumus, paražas un lietišķo mākslu, sevišķi pievēršoties bozo tautai Mali. Iepazīstot Ziedoņa Ligera mantojumu, pētnieki atraduši kasti ar vēstulēm. Pētniekiem acis iemirdzējušās. Tūlīt izdosies iepazīt zinātnieku kā cilvēku, izdzirdēt vēstulēs viņa paša balsi. Izrādījies, ka tās ir tikai aploksnes. Ziedonis Ligers krājis un kolekcionējis daudz ko, tai skaitā arī pastmarkas. Bet viņa personība - tas lielā mērā joprojām ir noslēpums. Kara bēglis attiecībā pret Latviju. Francijas akadēmiskajā vidē nokavējis savu iznācienu. Un vienlaikus viņa mūža veikumam pilnīgi noteikti ir vērtība. Tikai jāsagaida īstais brīdis, īstā iespēja. Interneta resursos glabājas informācija, ka pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas, 1990. gados Ziedonis Ligers savas bērnības skolas (tagadējās Kalnciema vidusskolas) bibliotekārei dāvinājis grāmatas dažādās valodās. Šķiet, ka nesen tapušais Kalnciema muzejs arī būs tā vieta, kur glabāsies fiziskās liecības par Ziedoņa Ligera veikumu. Pārskatāmā nākotnē, jau šogad, plānots vēl viens brauciens uz Normandiju Francijā. Antropoloģes Agita Lūse, Anna Griķe, vēsturnieks Dāvis Beitlers turpina Ziedoņa Ligera piemiņas atjaunošanu Latvijas zinātnes vēstures lappusēs un viņa dzimtajā Kalnciemā, kur Rīgas Liepājas šosejas malā joprojām atrodas mājas vieta – Ziedoņi.

Nakon tragedije u Novom Sadu, fraza, struka i nauka, posebno je javno eksploatisana. Toliko, da je na izboru koji organizuje Filološko društvo „Reči” čak izglasana za takozvanu lažireč 2024. godine u Srbiji, odnosno reč ili reči koje iskrivljuju smisao onog što imenuju. A da li je struka izgubila smisao? A nauka? Da li su mladi sve više obeshrabreni stanjem u kojem je njihova buduća profesija u Srbiji? Misle li da se njen značaj urušava? A kako na svoje zvanje gledaju oni koji obrazuju mlade? Za Glasom mladih govore Ognjen Božić, Viktor Đorđeoski i Luka Milić, studenti Elektrotehničkog fakulteta u Beogradu i profesor Vojin Ilić sa Fakulteta tehničkih nauka u Novom Sadu.

Par Jāni Endzelīnu vai katrs būs dzirdējis kā par bargu valodas tīrības kopēju, taču, pirmkārt, viņš ir viens no Latvijas visu laiku izcilākajiem zinātniekiem. Par viņa devumu zinātnē, par stūrakmeņiem valodas attīstībā, par zinātnisko gramatiku „Lettische Grammatik”  stāsts raidījumā Grāmatai pa pēdām. „Unikāla personība”, „bargs valodas tīrības kopējs,” „salīdzināmās valodniecības meistars”, „izcils zinātnieks” - tā raksturo Jāni Endzelīnu. Šoreiz par latviešu valodnieku, baltu valodu pētnieku, starptautiskā vērtējumā vienu no Latvijas visu laiku izcilākajiem zinātniekiem - Jāni Endzelīnu. Un ja reiz dodamies „Grāmatai pa pēdām”, tad īpašu uzmanību veltīsim Endzelīna zinātniskajai gramatikai „Lettische Grammatik” - baltu salīdzināmi vēsturiskās valodniecības stūrakmenim.   Filoloģijas doktore, Jāņa Endzelīna biogrāfijas un zinātniskās darbības pētniece Sarma Kļaviņa iezīmē svarīgāko Endzelīna tapšanā par valodnieku, dažas privātās dzīves lappuses, un, protams, zinātniskās gramatikas rakstīšanas un izdošanas ceļus. Savukārt Latvijas Universitātes Latvistikas un baltistikas profesore Andra Kalnača raksturo zinātniskās gramatikas nozīmi valodniecībā līdz mūsu dienām. Plašāk par projektu šeit:

Slovenska dopolnilna šola v nemškem Frankfurtu ima dolgoletno tradicijo, junija bodo zaznamovali že pol stoletja delovanja. O tem in pomenu učenja slovenskega jezika med našimi rojaki v Nemčiji beseda teče z učiteljico slovenskega jezika in kulture v Frankfurtu Brigito Lovenjak, poučevanje in položaj slovenskega jezika v Banjaluki pa je osrednja tema v pogovoru z novo lektorico slovenščine na banjaluški Filološki fakulteti Barbaro Hanuš. Ustavljamo se tudi na 10. Dnevih slovenskega filma v Beogradu, pozornost pa namenjamo tudi praznovanju 45.letnice slovenskega društva Drava v Augsburgu.

Stāsta dzejnieka Gunara Saliņa meita, aktrise, dziedātāja un mūziķe Laila Maria Saliņa Mans tēvs, "Elles ķēķa" dzejnieks Gunars Saliņš, labprāt atdzejoja Rainera Marijas Rilkes jeb Rainer Maria Rilke dzeju. Speciāli uzsveru vārdu "Maria", jo tāds tas ierakstīts arī manā pasē: "Maria", nevis "Marija" ar "j". Tas speciāli izvēlēts kā mans otrais vārds, jo Gunara tēva māte bija Marija, taču mans tēvs ļoti mīlēja arī Rainera Marijas Rilkes darbus. Bērnam tas, kā viņš ir uzaudzis – tā ir viņa realitāte, tas ir vienīgais, ko tu zini. Domāju, ka būtiskākais mums, bērniem, tik ļoti nebija tas, ka tētis bija dzejnieks, bet drīzāk tas, ka mājās runājām latviski, centāmies uzturēt savu latviešu valodu – tēvam kā dzejniekam tas bija svarīgi, mums kā ģimenei tas bija svarīgi, un arī visai trimdas sabiedrībai tas bija svarīgi. Tamdēļ bija latviešu svētdienas skola, kori, nometnes, baznīcas – viss kaut kas! Tas, ka tētis bija dzejnieks, man kā bērnam saistījās ar to, ka mūsu mājās bieži bija saviesīgi vakari: viņš bija tik šarmants un draudzīgs, ka pie mums bieži ciemojās gan mākslinieki, gan literāti – visvisādi draugi. Par Gonku tēti sauca jau viņa bērnībā, un tā viņu sauca arī mani draugi. Pie tā jau bijām pieraduši. Protams, kā bērni mēs viņu saucām par tētiņu vai tēti, bet pusaudža gados, īpaši tad, kad bijām jau tādā vecumā, kad varējām būt kopā arī sabiedrībā un pārrunāt dzīvi, viņš speciāli teica – sauciet taču mani par Gonku! Toreiz par to neiedomājos, bet man tagad saka, ka tas "gonkot" ir tā kā steigties. Tā ir interesanta asociācija, jo tētim ļoti patika ātri braukt ar mašīnu. Vispār viņa temps bija tāds, ka arī staigājot viņš diezgan bieži ar savu ātro staigāšanu reizēm sasita pieri... Jā, viņš bija tāds "gonkotājs". Dzejošana viņam bija viss: tā bija viņa dzīves uztvere, brīdis, kad tu tā kā visu sakoncentrē savā būtībā. Tēvs atdzejoja Viljamu Šekspīru, Frīdrihu Helderlīnu, Johanu Meierhofu Helderlīnu, Georgu Trāklu, Bertoltu Brehtu un daudzus citus autorus. Viens no viņa beidzamajiem atdzejojumiem bija mana brāļa mācītāja Lara Saliņa teksts. Ik pa laikam, kad tēvs izlasīja kādu Rilkes dzejoli, kas viņam īpaši patika, tas viņu mudināja censties atrast atbilstošus vārdus latviešu valodā. Nekad netiku viņam to prasījusi, tāpēc tagad varu tikai pilnīgi brīvi aizdomāties kā viņa meita: es pati bieži koncertēju latviešu trimdas sabiedrībai Amerikā, Kanādā, Eiropā, un trimdas sabiedrība ļoti bieži gribēja dzirdēt dziesmas latviešu valodā, jo viņiem tā visa trūka, tāpēc mans tēvs bieži un labprāt iztulkoja dziesmu tekstus, lai varētu tās dziedāt latviski. Manuprāt, tas viņam bija gandrīz vai tāds mājas uzdevums, ko viņš darīja ar lielu prieku: man šķiet, dzeja viņam bija kā spēlēšanās ar vārdiem, ar ritmiem – šis  process viņu pacilāja, iedvesmoja, aizrāva gandrīz vai tādā mazliet zinātniskā veidā – kā tu vari paņemt vienu tekstu, kas skan vācu valodā, un tad izdomāt, kā to varētu pateikt latviski. Tā bija tāda kā rotaļāšanās. Un vēl tētis bija ļoti labs klausītājs: īpaši pusaudža gados, kad tā kā gribējās noslēpt savas emocijas un privāto dzīvi, apsēdies viņam blakus, un viņš varēja no tevis to visu izvilkt...  *** 21. aprīlī dzejniekam GUNARAM SALIŅAM (1924–2010) – 100! "Jādzejo tas, kā nav, tas, kas mēs gribam tapt. Jādzīvo ar dzeju, gleznām un mūziku tad, kad jūtas, ka dzīve ir kļuvusi par šauru," teicis dzejnieks Gunars Saliņš. Dzimis Dobelē, skolojies Naudītē, Jelgavā, vēlāk Amerikā, izgājis bēgļu nometņu laiku Vācijā, kad kļūst skaidrs – tapis spilgts dzejnieks, kopš 1950. gada Gunars Saliņš dzīvoja Ņūdžersijā, Glenridžā. Otrpus Hudzonas upei, kur Ņujorka, Manhetena ar Elles ķēķi (Hell`s Kitchen). Uzaudzis ar vecmammas senajām gudrībām, pasakām un dainām, dzejā kopāsaaudis latviskās saknes ar pasaules plašumu, modernizējis latviešu dzeju, kuras galvenā īpatnība – vizuāli spilgts, simboliski ietilpīgs dzejas tēls un emocionāli spriega, kustīga vēstījuma intonācija ar negaidītām, vizuāli žilbinošām asociācijām. Ņujorkas steidzīgums viņā raisa ilgas pēc laukiem – apmežosim Ņujorku. Taču, neraugoties uz pasaules pilsētas trauksmainumu, raibo ņirbu, Ņujorkā Gunars Saliņš jutās kā zivs ūdenī, pilsēta deva brīvību, plašuma apjautu, impulsus. Viņa dzeja apkopota trīs krājumos – "Miglas krogs un citi dzejoļi" (1957), "Melnā saule" (1967), "Satikšanās" (1979), izlasē "Satiksimies Miglas krogā pie Melnās saules", grāmatā "Gunara Saliņa iedvesma no Naudītes līdz Elles ķēķim un 33 dzejoļi – itin neseni" (1997) un divos "Rakstu" sējumos (2006, 2023), kur vienviet rodama visa viņa literārā daudzveidība. Saņēmis godalgas un nedalītu lasītāju un dzejas klausītāju mīlestību. "Miglas kroga laikos bijām klejotāji un meklētāji. [..] tika joņots no dienas malas uz otru. Pa miglu un tumsu, uguņiem un lietū... Ne tik daudz, lai ko atrastu, kā pašas meklēšanas dēļ," teicis pirms vairāk nekā pusgadsimta. Arī 21. gs. dzejas lasītājs var meklēt Gunara Saliņa dzeju, meklēt to, kas atrasts, un to, kā veidojas dzejas gleznas, kā dzeja skan. Viņš prata apburt ar savu vārdos tverto noskaņu, pasaules redzējumu, rotaļību un nopietnību vienlaikus. Viņa tumšajās acīs dzirkstīja dzīve, pasaule un sirsnība. (Filoloģijas doktore, literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe)

Lana Nikolić je slobodna novinarka i aktivistkinja koja se zalaže za prava mladih, a posebno mladih iz osetljivih društvenih grupa.Diplomirala je i masterirala na Katedri za opštu književnost i teoriju književnosti na Filološkom fakultetu u Beogradu. Trenutno je na doktorskim studijama na Fakultetu za medije i komunikacije gde proučava povezanost medija, komunikacije umetnosti i društvenih mreža.Bila je novinarka Radio Beograda 202 i voditeljka emisije za mlade “Perspektiva”, stipendistkinja Instituta za digitalne komunikacije, kao i članica Tima za ljudska prava UN u Srbiji tokom godinu dana. U dosadasnjem radu učestvovala je na razlicitim projektima, konferencijama i događajima vezanim za medijsku pismenost, inkluziju, drustvene mreže i komunikaciju. Bavi se digitalnom ilustracijom kroz lični projekat @existential_sunflower, a naporedo radi na usavršavanju svojih medijskih veština, deljenju znanja u oblasti medija i komunikacija, dok pokreće teme od značaja za društvo na svom Instagram profilu. Lana Nikolic is a PhD student, prominent activist, influencer, journalist, radio host, and illustrator dedicated to promotion of human rights, culture, education, media literacy and responsible use of social media. She graduated World literature and theory of literature from the Faculty of Philology, and earned a master degree there. At this moment she is pursuing her PhD studies in the Faculty of media and communication, researching modern ways of communication in the internet era, along with looking to understand posthumanistic connection between people and mobile devices Za sve linkove ka ovom podkastu: Linktr.ee: https://linktr.ee/being_and_doing Jednokratne donacije kanalu: ⁠ https://paypal.me/beinganddoing Za informacije o radu sa mnom posetite https://www.instagram.com/aleksandra.vancevska Ovaj podkast predstavlja lične stavove i mišljenja mojih gostiju i mene. Sadržaj ovde ne treba shvatiti kao medicinski ili psihološki savet. Sadržaj je namenjen u informativne svrhe, a kako je svaka osoba jedinstvena, konsultujte odgovarajućeg stručnjaka za sva konkretna pitanja koja imate. S'ljubavlju, Aleks

Saruna par Latgales kultūru.

Stāsta valodniece, Latvijas Universitātes profesore, Latviešu valodas institūta vadošā pētniece Anna Vulāne. Stāstījuma sagatavošanā izmantoti Dainas Nītiņas, Sarmas Kļaviņas, Rasmas Grīsles pētījumi, kā arī laikabiedru atmiņas. Vai zini, kāpēc UNESCO svinamo dienu kalendārā iekļauts 2023. gada 22. februāris? Tā ir latviešu klasiskās valodniecības pamatlicēja un izcilākā starptautiski atzītā latviešu valodnieka Jāņa Endzelīna 150. dzimšanas diena. 2012. gadā Eiropas eksperti par pašiem izcilākajiem zinātniekiem no Latvijas ir atzinuši valodnieku Jāni Endzelīnu, ķīmiķi Vilhelmu Ostvaldu un fiziķi Juri Upatnieku. Šis ir Endzelīna gads. Latviešu valodas institūts viņam par godu ir sarīkojis apvidvārdu talku, notiks vietvārdu diena, izstāde, konference, Jānim Endzelīnam tiks veltīts žurnāla Linguistica Lettica šī gada numurs. Arī citās konferencēs, kas notiek vai notiks Latvijas augstskolās, tiks godināts izcilais valodnieks. Par Jāni Endzelīnu un viņa devumu valodniecībā ir daudz uzrakstīts – gan desmitiem rakstu, gan monogrāfija un atmiņu krājums. Skaidrots arī uzvārda dažādās rakstības iemesls.  Proti, baznīcas grāmatās un citos dokumentos tā pieraksts variējas – Endzelin, Endzeliņ, Endzelīt, Enzeliņ. Tāpēc vecākais brālis ir  Enzeliņš, bet jaunākais – Endzeliņš. Savukārt Jānis, stādamies ģimnāzijā, nepareizo -īt- kristāmzīmē pats izlabojis, uz visiem laikiem paturot kauguriešiem raksturīgo seno piedēkli -īn-. Šodien domās atvērsim karti un paskatīsimies, kurp vedis viņa dzīves ceļš. Tajā redzama līkloču līnija, kuras sākums ir Valmieras apriņķa Kauguru pagasta lauku mājas "Mičkēns". Te 1873. gada 22. februārī pasaulē nāca nākamais zinātnieks – spēcīgas, strādīgas, talantiem apveltītas dzimtas pēctecis. Vecāki ieaudzinājuši dēlā vienkāršību, pieticību, mērķtiecību, dziļu godīgumu, nesavtīgumu, dzimtenes, darba un grāmatu mīlestību, prasmi izmantot savu un cienīt citu laiku, savukārt kalpone Marija Gaile bija tā, no kuras, kā Endzelīns teica 70 gadu jubilejā, pirmās ir mācījies pareizu, skaidru latviešu valodu, un būs viņai mūžam pateicīgs, ka šo valodu iemīlējis un apņēmies tās izpētei veltīt visu savu mūžu. Tālāk ceļš ved uz Valmieras apriņķskolu un Rīgas klasisko ģimnāziju, kam seko mājskolotāja darbs Grobiņas Iļģu muižā, studijas Jurjevas (Tērbatas) Universitātes Klasisko valodu, vēlāk Slāvistikas nodaļā, turpat arī turpinās pedagoģiskais un pētnieciskais darbs. 1909. gadā viņš kļūst par privātdocentu, vēlāk ordināro (ārštata) profesoru Harkivas Universitātē, kur top arī daudzi nozīmīgi zinātniskie darbi. Tikai 1920. gadā ceļš ved atpakaļ uz Latviju. Sākas profesora darbs Latvijas Universitātē, Filoloģijas un filozofijas fakultātes dekāna pienākumu pildīšana, tiek izveidota pasaulē pirmā Baltu filoloģijas nodaļa, Filologu biedrība un Latviešu valodas krātuve, kā arī veikti daudzi citi pienākumi. Līdztekus akadēmiskajam un administratīvajam darbam notiek intensīvs zinātniskais un latviešu valodas kopšanas darbs. Kara beigās Endzelīns nedodas emigrācijā, jo "mācītājam un skolotājam jāpaliek pie savas tautas". 1950. gada 1. aprīlī viņš iesniedz "atlūgumos" (kā pats lietoja šo vārdu) un aiziet no universitātes. Augsti cienītam universitates rektoram. Tā kā man – esot jau 78. gadā – piemīt viena, otra vecumkaite un grūti nākas veikt visus pienākumus, tad biju nodomājis šā mācības gada beigās pensionēties; bet, kad ne visi ir mierā ar manu darbību, jūtos spiests lūgt uzskatīt mani par aizgājušu no universitates jau sākot ar šo dienu (1. aprīli). Profesors J. Endzelīns Kāpēc? Daži nekrietni studenti un kolēģi panāca, ka Jānis Endzelīns – četru akadēmiju korespondētājloceklis vai ārējais biedrs, divu universitātšu goda doktors, triju zinātņu biedrību goda biedrs, kopš 1943. gada Latvijas Universitātes goda biedrs, Latvijas PSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks, akadēmiķis – tiek padzīts no augstskolas, kurā nostrādājis 30 gadus, izaudzinot ne vienu vien spēcīgu filologu un latviešu valodas skolotāju paaudzi. Kādā lekcijā "Ievads baltu valodniecībā" viņš sevi raksturojis šādi: "Es, Jānis Endzelīns, budža dēls, esmu zemojies tikai Dieva un sava tēva priekšā."   Endzelīns strādāja atbilstoši savai cilvēciskajai un zinātniskajai pārliecībai, bija objektīvs un principiāls, tāpēc nedz klasiskās salīdzināmi vēsturiskās valodniecības postulātu noliegums un Marra "Jaunās mācības par valodu", nedz pārmaiņas latviešu ortogrāfijā, kas tika ieviestas 40. gadu beigās, viņam nebija pieņemamas to nezinātniskuma, diletantiskuma dēļ. Savu viedokli viņš pauda arī lekcijās, kā arī iestājās par to, ka jāaicina atgriezties Latvijā universitātes valodnieces Annu Ābeli, Edīti Šturmu, Veltu Rūķi, garantējot viņām darba vietas. Endzelīns uzturēja arī kontaktus ar represētajiem studentiem, kolēģiem. Tas viss jaunās varas līdzskrējējiem nebija pa prātam. Mūža nogalē akadēmiķis vadīja Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta Valodas daļu, vēlāk – Vārdnīcas sektoru, aktīvi iesaistījās Terminoloģijas komisijas darbā. 1961. gada 1. jūlijā zinātnieka dzīves ceļš aprāvās Kokneses "Nākās". Kā atceras meita Līvija Endzelīna, viņš līdz pēdējam brīdim krēslā sēdēja stalti, taisnu muguru. Kā bija dzīvojis visu mūžu.

"Ko je pripremio tajnu večeru?"  If you like what you hear and you want to support me you can make a one time donation using PayPal https://paypal.me/beinganddoing. Jednokratne donacije kanalu: ⁠ https://paypal.me/beinganddoing Nova epizoda nam donosi razgovor sa Anom koja promišlja život na više nivoa i u više raziličitih dimezija. Kao i njen sajt ovaj razgovor je svojevrstan lavirint tema koji možete istraživati u svom tempu i na razne načine. Dotakle smo se pozicije umetnice u društvu i neophodnosti njenog života na margini kao i polozaja zena i njihovih borbi da u njega pogledaju. Pričale smo o anarhiji, slobodi i folku. Govorile smo o mačkama i lekcijama kojima nas ova mala krznata božanstva uče. Nadam se da ćete uživati u poetici ovog razgovora koliko sam i ja.   Ana Arp je pisac. Autorka je sajta A.A.A (2011), knjiga Tri mita (2016) i Jabuke (2019). U 2022. godinu ulazi sa planom za objavljivanje tri knjige koje će činiti jednu estetsku i smisaonu celinu – eseje o Šekspiru, Helderlinu i Tomasu Manu. Ana Arp prati blejkovsku tradiciju uradi sam izdavaštva, nezavisnosti u radu, delanja van tržišnih modela i odnosa izdavač-autor. Svoj rad sama finansira, štampa i uređuje, sarađujući sa lektorima, dizajnerima i fotografima. To je deo koncepta, ne nužnosti, i ima veze sa anarhističkim idejama koje negiraju odnos hijerarhije i po svaku cenu institucionalnog afirmisanja umetnika (preko izdavača, nagrada, medija, udruženja, festivala). Rođena je u Beogradu 6. decembra 1985. godine. Osnovne, master i doktorske studije pohađala je na Filološkom fakultetu u Beogradu na Katedri za opštu književnost i teoriju književnosti. Sajt A.A.A (https://anaarpart.com) treba posmatrati kao oblik umetničkog dela. Sadržaj sajta stvara novi jezik koji je omogućila tehnologija koja iz dana u dan biva sve jači medijator između nas i umetnosti, nas i stvarnosti. U pitanju je umetnička forma koja se najbolje otkriva ako posetilac uđe u arhivu i počne da se kreće pravolinijski kroz sadržaj, iz meseca u mesec, iz teksta u tekst. Tada se uočava jasna narativna struktura čitavog projekta na kome je autorka radila jedanaest godina. Za sve linkove ka ovom podkastu: Linktr.ee: https://linktr.ee/being_and_doing Vise informacija o podkastu Being and Doing: Facebook: https://www.facebook.com/beinganddoing.podcast Instagram: https://www.instagram.com/being_and_doing/ Twitter: https://twitter.com/beinganddoing_p Newsletter: https://crafty-trader-7519.ck.page/68feebc101 Sounder.fm: https://beinganddoing.sounder.fm Spotify: https://open.spotify.com/show/05UVsrG... Apple podcasts: https://podcasts.apple.com/us/podcast... Google podcasts: https://podcasts.google.com/feed/aHR0... Stitcher: https://www.stitcher.com/podcast/bein... Linktr.ee: https://linktr.ee/being_and_doing Ovaj podkast predstavlja lične stavove i mišljenja mojih gostiju i mene. Sadržaj ovde ne treba shvatiti kao medicinski ili psihološki savet. Sadržaj je namenjen u informativne svrhe, a kako je svaka osoba jedinstvena, konsultujte odgovarajućeg stručnjaka za sva konkretna pitanja koja imate. S'ljubavlju, Aleks

Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 sekojam līdzi mācītāja un tulkotāja Jāņa Reitera gaitām, kura dzīve filmas vai romāna vērta. Pētām viņa Bībeles „Tulkojuma paraugu”,  un meklējam atbildi, kāpēc Bībeli nav tulkojis Reiters? Jānis Reiters – viens no nedaudzajiem 17.gadsimta latviešu tautības mācītājiem, studējis Tērbatas universitātē, tulkojis dažas Bībeles daļas. Līdz mūsu dienām saglabājies Vecās un Jaunās derības fragmentu „Tulkojuma paraugs” un tēvreižu krājums 40 valodās. Reiters bijis izcils un neparasts cilvēks savam laikam, bieži nonācis konfliktos ar Vidzemes vācu muižniekiem un mācītājiem. Un ik pa laikam aktualizējas jautājums: kālab Reiteram neuzticēja Bībeles tulkošanu? Tas interesē arī mūs, sekojot grāmatu vēstures gaitai. Kopā ar zinošiem pētniekiem un valodniekiem iedziļināmies Jāņa Reitera personībā un tulkojumos. Izmantojam arī kultūrvēsturnieka un valodnieka Konstantīna Karuļa 1986.gadā izdoto grāmatu „Jānis Reiters un viņa tulkojums”. Ziņas par Jāņa Reitera bērnību ir trūcīgas, vēsturnieks Jānis Straubergs, salīdzinot arhīva materiālus un Reitera vēstules, secinājis, ka Jānis ir Rīgas namdara Indriķa Jātnieka dēls, kurš bijis turīgs un  spējis nodrošināt dēlam izglītību Rīgas Domskolā, pēc tam Tērbatas universitātē. Filoloģijas doktore Ernesta Kazakenaite ir pasniedzēja Viļņas universitātē, aizstāvējusi doktora disertāciju par Ernesta Glika Bībeles tulkojuma īpatnībām un pētījusi saistību ar iepriekšējiem tulkojumiem.  Bet pirms analizējam Reitera tulkojumus, Ernesta iezīmē luterāņu mācītāja raibo, pat dēkaino dzīvi. Tā kā arī Ernesta piemin Konstantīna Karuļa grāmatu, no kuras var smelties daudz ziņu par Reitera dzīvi, Latvijas Universitātes un Stokholmas Universitātes profesoram, latviešu valodas vēstures pētniekam Pēterim Vanagam jautāju, ko zinām par Jāni Reiteru, cik daudz var uzticēties rakstītiem avotiem? Ernesta Kazakenaite pētījusi Glika Bībeles tulkojuma saistību ar iepriekšējiem tulkojumiem un ieskicē Reitera tulkošanas paņēmienu. Izpētīt Reitera valodu vislabāk var salīdzinot, uzsver Ernesta Kazkakenaite un secina, ka viņam bija savs variants, gribējis piedāvāt ko citu. Par Reitera valodas atšķirību no citiem tā laika tulkotājiem un valodas zinātājiem vaicāju Pēterim Vanagam. Ārija Geikina sarakstīto lugu „Reiz dzīvoja kāds jātnieks” 1988.gadā Nacionālajā, tolaik Akadēmiskajā Drāmas teātrī iestudēja Mihails Kublinskis, galveno lomu Johannesu Reiteru atveidoja Jānis Reinis. Interesanti, ka šī loma minēta starp aktiera nozīmīgākajām. Savukārt  kritiķi, vērtējot iestudējumu, saskatīja gan saskarsmes punktus ar nacionālās atmodas laiku, ar aktuālu laikmeta jautājumu iztirzāšanu, gan pārmeta ārišķīgus un smagnējus skatuviskās izteiksmes līdzekļus. Vēl urķīgais un neērtais jautājums: Kāpēc Bībeli nav tulkojis Reiters? Jānis Reiters neietilpa galvenajā strāvā, viņš ir kā tāds atzars 17.gadsimta latviešu kultūras, latviešu valodas, latviešu rakstu vēsturē. Viņš gāja savu ceļu, mēģināja savā izpratnē veidot gan latviešu rakstību, gan latviešu rakstu valodu, arī Bībeles tulkojumu. Un tas netika akceptēts baznīcā kopumā, vienalga kādu iemeslu pēc. Reitera tulkojumi ir tikai kā tādi paraugi, kā rokraksti iespiestā veidā, tie neatstāja iespaidu, uzsver Pēteris Vanags, un sniedz kopskatu par šo laiku. Tulkotājs un mācītājs Jānis Reiters bija spilgta 17.gadsimta personība, kurš  bija spējīgs tulkot Bībeli latviešu valodā, to pierādot vairakkārt, gan tulkojot Mateja evaņģēliju, gan 1675.gadā publicējot savu paraugtulkojumu.

Cilvēka izdzīvošana ir atkarīga no spējas darboties kā kopienai, tāpēc jau tūkstošiem gadu cilvēces pastāvēšanā izraidīšana no kopienas ir bijis bargākais sods. Taču, ja senajā pasaulē tas bija teju nāves sods un izraidīšana bija fizisks daudz, tad vēlāk gadsimtos izsūtījumam klāt nāca daudz vairāk nozīmju un mērķu.  Izraidījums, izsūtījums, trimda un bēgšana – kā un kāpēc cilvēki vēsturē pametuši savas kopienas un ko eksils nozīmējis cilvēkiem dažādos vēstures periodos, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro vēsturnieks, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Andris Levāns un šīs fakultātes zinātniskais asistents, doktorants viduslaiku vēsturē Rūdolfs Reinis Vītoliņš. Otrais pasaules karš maina latviešu žurnālistu dzīvi trimdā Kā trimdas laikā darbojās latviešu periodika, konkrēti, kā Otrā pasaules kara beigās latviešu bēgļu nometnēs iznāca laikraksti un par ko preses rakstīja? Lielais vairums periodikas iznāca Vācijā un pirmais laikraksts bija "Latviešu Balss". Laikraksts sniedza elementāru, ka arī kara cenzūras ierobežotu informāciju par bēgļu stāvokli, stāsta Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas bijusi darbiniece filoloģe un bibliogrāfe Velga Kince. "Hamburgā darbojas latviešu būvuzņēmēja Kārla Rušhes būvfirma, kas nodarbina latviešu amatniekus un strādniekus. Pašlaik firma meklē šādus darbiniekus: mūrniekus, namdarus, galdniekus, būvstrādniekus, mūrnieku un namdaru darbiem." "Altgardes mazajā pilsētā iekārtota nometne Baltijas valstu bēgļiem. Dzīves apstākļi ļoti labi, jo nometne atrodas kādas bijušās ārzemnieku nometnes vietā. Nometņotājiem ir ne tikai moderna un ērta virtuve, bet arī plaša ēdamzāle ar savu trauku inventāru." "1. jūlijā Altgardes latvieši sarīkoja dzejnieka K. Skalbes piemiņas vakaru. To ar dziesmām kuplināja arī nometnes koris. Pateicoties iedzīvotāju uzmanībai, nometnē visur manāma liela kartība, par ko vietējais angļu komendants izteicis savu pateicību." Tās ir ziņas no izdevuma "Saule" 1945. gada 11. jūlijā. Laikā no 1944. gada, kad Vācijā, Zviedrijā un citviet Eiropā parādījās pirmie latviešu bēgļi, līdz 1950. gadam, kad nometnes sāka likvidēt un latvieši devās tālāk uz savām jaunajām mājvietām, šajās bēgļu nometnēs tika izdoti ap 320 laikrakstu. Filoloģe un bibliogrāfe Velga Kince ir izlikusi vairākus laikrakstus, var redzēt, cik ļoti dažādi gan satura, gan iespieddarbu kvalitātes ziņā tie ir. 

Georgs Elgers - garīdznieks, mūziķis un dzejas plūsmu pārzinātājs ir viens no ticības spēka enerģiskākajiem adeptiem Livonijā. Viņa sagatavotā katoļu dziesmu grāmata ir pirmais šāds izdevums latviešu valodā. Vienīgais eksemplārs, kurš ir saglabājies, atrodas Viļņas Universitātes Reto grāmatu krājumā, un tieši uz turieni dosimies šīs epizodes nolūkos.   Viļņas Universitāte ir dibināta 1579. gadā, tātad, talkā ņemot raupjus skaitīkļus, varam secināt, ka pēc 42 gadiem, iznākot Georga Elgera sastādītajai katoļu dziesmu grāmatai latviešu valodā, tā nokļūst arī Universitātes bibliotēkas fondā.  Šī konkrētā, vienīgā izdevuma likteņceļš ir visai līkumots, un to paskaidro Viļņas Universitātes bibliotēkas Reto grāmatu nodaļas vecākā bibliotekāre Aušra Rinkūnaite. Viļņas Universitātes bibliotēkas traģiskākais stāsts ir saistāms ar Krievijas caristes represijām, kuras norisinājās pret vairākām vietvaldībām, tostarp arī pret Viļņu poļu-krievu kara laikā, kuru mēdz dēvēt arī par Novembra sacelšanos. Šī bruņotā konflikta laikā, kurš norisinājās no 1830. līdz 1831. gadam, bibliotēka tika slēgta, taču tas netraucēja Krievijas karaspēkam to izformēt. 60 tūkstošu dažādu reto izdevumu tika izkaisīti pa dažādām izglītības iestādēm visā plašajā Krievijas impērijā. No tām varam izcelt, piemēram, Harkivu, Kijivu, Maskavu un Sanktpēterburgu. Tobrīd Viļņas Universitātes bibliotēkas rīcībā paliek vien daži simti grāmatu. Tikai 20. gadsimta vidū bibliotēkas jaunieceltais vadītājs Ļevs Vladimirovs nolēma, ka šis zudušais fonds bibliotēkā ir jāatgriež atpakaļ. Triju gadu laikā, no 1956. līdz 1959. gadam viņam izdevās atgūt ap 18 tūkstošiem grāmatu. Georga Elgera sastādītā katoļu dziesmu grāmata ir viena no tām. Tātad, šīs grāmatas vēsture sākas Braunsbergā, mūsdienu izpratnē – Braņevo, Polijā. Paskatoties uz šī, vienīgā eksistējošā, izdevuma titullapu, redzami inskripcijas jeb ierakstus. Tie veikti ar tinti un spalvu un apliecina, ka šī grāmata pieder Viļņas universitātes jezuītu akadēmijai, un šie ieraksti aptver divus gadsimtus – 17. un 18. Novembra sacelšanās laikā 1830. gadā Elgera dziesmu grāmata kopā ar vairākām citām tika aizvesta uz Sanktpēterburgu. Kā redzams pašā izdevumā, šeit ir arī zīmogs, kurš pastāsta, uz kurieni tieši: „Romas katoļu Teoloģijas akadēmija”. 1926. gadā šo grāmatu iekļāva PSRS Zinātņu akadēmijas bibliotēkā, turpat Pēterburgā, arī par šo epizodi mums stāsta zīmogs; un tikai piecdesmito gadu nogalē, kā stāstīju iepriekš, Viļņas Universitātes direktors Ļevs Vladimirovs šo – kopā ar citiem izdevumiem – atgrieza atpakaļ savās mājās. Par Georga Elgera izcelsmi Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas un izdevniecības „Musica Baltica” kopizdevumā „Elgera dziesmas 1621”, vēstī literatūrzinātniece un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Māra Grudule. Grāmata, kurā iekļauti faksimila materiāli, dziemu tekstu atšķetinājumi un arī mūzikas tvarts, kuru ieskaņojusi apvienība „Fabella Ensemble” tika izdots pērn, godinot šīs katoļu dziesmu grāmatas izdošanas četrsimtgadi. Filoloģe Ernesta Kazakinaite savas studiju gaitas Viļņas Universitātes Filoloģijas fakultātē uzsāka 2008. gadā un nu, jau pēc doktora disertācijas par Ernsta Glika Bībeles tulkojuma īpatnībām aizstāvēšanas, jau pati ir docētāja un šīs augstskolas Baltistikas katedras līdzstrādniece. Arī viņai Georga Elgera vārds nebūt nav svešs. Kā norāda Māra Grudule, seno latviešu katoļu dziesmu studijas ir aizraujošas. Tās gan prasa pacietību – nākas pārvarēt rakstu valodas nekonsekvences, turklāt Rīgas lejasvācu tradīciju, kuru pieredzam gotiskajā rakstā, papildina arī daži poļu valodas burti. Acij pierodot, prātam paveras negaidīti poētiska literārā pasaule. Dziesmu ritmu nostiprina piedziedājumi, atkārtojumi un skaņu spēles. Elgera sastādītajā krājumā 12 dziesmās izmantots Svētā Ambrozija radītais pants – četras dzejas rindas ar astoņām zilbēm katrā un ar atskaņām.    Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektoram un senās mūzikas pētniekam Guntaram Prānim piedāvājam pārspriest, vai Georgs Elgers būtu nosaucams par „cilvēku – orķestri”, ņemot vērā viņa dažādās garīgā un sabiedriskā darba šķautnes. Tāpat vēlos gūt – vēlams, apstiprinājumu, - ka garīdznieku daudzveidīgie talanti tolaik nebija reta, bet vienojoša parādība. Elgera gadījumā – jezuītu ordeņa darbības kontekstā.   Šāds bija stāsts par pirmo katoļu dziesmu grāmatu latviešu valodā. Nākamajā grāmatas izsekošanas reizē pievērsīsimies 16. gs. Livonijas dzejniekiem humānistiem: Augustīnam Eicēdijam un Bazilijam Plīnijam. 

Ja ir kāda valoda, ko pēdējā laikā dzirdam teju ik uz soļa, atverot sociālos tīklus, tā ir ukraiņu valoda. Pēc skanējuma pazīstama un krievu valodas zinātājiem nedaudz saprotama, taču tā ir atšķirīga un ar savu vēsturi bagāta valoda. Iepazīsim ukraiņu valodas skanējumu, kopīgo un atšķirīgo ar krievu un latviešu valodām. Stāsta filoloģe Varvara Sproģe, kurai ukraiņu valoda ir dzimtā valoda. "Ukraiņu valoda ir vismīļākā valoda pasaulē, es tā runāju, jo tā ir mana dzimtā valoda, kā latviešiem latviešu valoda ir vismīļākā, tāpat arī ukrainim ukraiņu valoda ir vismīļākā valoda," atzīst Varvara Sproģe. Viņa atklāj, ka vienā no valodu konkursiem ukraiņu valoda ieguvusi otro vietu kā vismelodiskājā valoda, pirmajā vietā - itāļu valoda. "Visi runā, ka ukraiņu valoda ir ļoti līdzīga krievu valodai. Tā nav, ukraiņu valoda ir ļoti līdzīga baltkrievu valodai. Ar baltkrievu valodu sakritība ir 84%, tad ir poļu valoda un tikai apmēram 64% ir sakritība ar krievu valodu," norāda Varvara Sproģe. Visradnieciskākā ir baltkrievu valoda, bilst Varvara Sproģe un to pamato ar konkrētiem piemēriem abās valodās. "Mēs sevi nepazaudēsim," atzīst Varvara Sproģe, skaidrojot jautājumu par pāreju no kirilicas uz latīņu rakstību ukraiņu valodā. Viņa min, ka visā pasaulē ukraiņu valodā runā pa 45 miljoniem cilvēku. Vai karš mainīs arī attieksmi pret krievu valodu Ukrainā? "Mēs, ukraiņi, esam ļoti toleranti, bet tas mūs noved līdz tādām lietām, līdz karam... Visu laiku sekoju līdzi ziņām Ukrainā, jo man tur ir radi un daudz draugu, un viens karavīrs uzrakstīja sociālajos tīklos: "Lūdzu, jūs varētu runāt ukraiņu valodā, lai varam atšķirt, kur ir mūsējie un kur ir okupanti." Es domāju, ka būs tendence, ka cilvēki vairāk runās ukrainiski, to var manīt jau tagad," atzīst Varvara Sproģe. "Ja kāds runās krieviski, tas nenozīmē, ka tas ir noziegums. Pirms tam Austrumos gandrīz visi runājām krievisk,i un tas neko nenozīmēja, tāpat atnāca uz mūsu zemi. Es ceru, ka lielākā daļa vairāk runās ukraiņu valodā. Tas saglabās mūsu valodu un tautu. Tas izglābs arī, valoda ir ļoti nozīmīga lieta." Holodomors Ukrainā 20. gadsimta 30. gadu sākumā Padomju varas mākslīgi izraisītais milzu bads jeb holodomors Ukrainā ir viens no pagājušā gadsimta traģiskākajiem notikumiem. Vēsturnieki holodomoru ar miljoniem no bada mirstošu cilvēku, kanibālismu un aizvien pieaugošu vardarbību joprojām sauc par kaut ko prātam neaptveramu, bet šobrīd Ukrainā notiekošā kara laikā par šiem notikumiem atkal nākas domāt. Kādā veidā un kāpēc milzīgais terors Ukrainā savulaik tika īstenots, stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece, vēstures zinātņu doktore Daina Bleiere. Lielais bads tiek dēvēts kā “golodomors”, ukraiņu valodā kā “holodomors”, un pie šīs ukraiņu versijas pieturēsimies visas sarunas laikā. Holodomora ideja netapa vienā dienā, un līdz mērķim iznīcināt Ukrainas zemnieku pretošanos un ukraiņu nacionālo identitāti padomju vara ar Josifu Staļinu priekšgalā nonāca pakāpeniski. 1928./29. gadā Padomju Savienībā sākās tā saucamais “lielais lēciens”, tas nozīmē - pāreja uz paātrinātu industrializāciju, uz vispārēju zemniecības kolektivizāciju jeb zemnieku sadzīšanu kolhozos un individuālu zemnieku saimniecību likvidāciju, kā arī turīgo zemnieku jeb “kulaku” izputināšanu un deportāciju uz Sibīriju. Tā bija kopēja Padomju Savienības politika. Taču šīs politikas ietvaros bija arī specifiska padomju vadības attieksme pret Ukrainu, ukraiņu apdzīvoto Kubaņu un ukraiņu nacionālismu. Padomju Savienības skatījumā musinātāji nāca no ārpuses. Toreiz par savu potenciālo pretinieku Padomju Savienība uzskatīja Poliju, kas it kā gatavojot agresiju pret Padomju Savienību un šajos plānos būtiska loma esot arī ukraiņu nacionālistiem. Un te mēs ļoti labi redzam, ka visu šo daudzo gadu laikā faktiski nekas nav mainījies, joprojām ir ārējie ienaidnieki, un pašreizējai Krievijai ar Vladimiru Putinu priekšgalā joprojām ir atšķirīgs viedoklis par Ukrainas vietu pasaules politikā. Holodomora saistībā līdz šim esam runājuši par padomju varas vēlmi pakļaut dumpīgos zemniekus, bet vēl viens būtisks aspekts ir ukraiņu nacionālās identitātes iznīcināšana. Sākotnēji tā tiek veicināta ar tā saucamo ukrainizāciju, bet pēc tam notiek pretējs process. Tomēr pēc visām šausmām Maskavai un arī Staļinam gribot negribot bija jānonāk pie secinājuma, ka viņi bez Ukrainas un tās zemniekiem iztikt nevar. Ukraina, Kubaņa, Pievolga bija Padomju Savienības maizes klēts, un, ja situācija bija tik slikta, skaidrs, ka tas apdraudēja arī pašas savienības piecgades attīstības plānus. Maskavas spiediens nedaudz samazinājās, un pārtikas sagādes plāni zemniekiem kļuva reālistiskāki. Zemnieku pretestība gan tika apspiesta, bija spēcīga rusifikācijas politika, tomēr iznīdēt šo pretestību līdz galam padomju varai nekad neizdevās. Vēlākā vācu iebrukuma sagaidīšana ar cerībām un arī ukraiņu sadarbošanās ar vāciešiem Otrā pasaules kara laikā bija vienas no holodomora sekām. Daudz būtiskākas sekas bija holodomora radītā trauma ukraiņu apziņā, par ko vispār nerunāja līdz pagājušā gadsimta 80. gadu beigām, savukārt 90. gadu sākumā, kad Ukraina atguva neatkarību, sākās intensīva holodomora pētniecība. Tiesa, joprojām turpinās strīdi, vai holodomoru var traktēt kā etnisku, sociālu vai politisku genocīdu, kā noziegumu pret cilvēci vai kā citādi.

Podržite nas preko Patreona i PayPala: Patreon - http://patreon.com/radioaktivni_komarac PayPal - http://paypal.me/radioaktivnikomarac Poslovni žiro račun : 265-6630310000410-75 Radioaktivni Komarac Beograd Voditelj - Bojan Uzelac (Radioaktivni Komarac) Animacija - Vojin Ubiparip (Duna Solution) https://www.dunasolution.com/ Muzika - Nedeljko Stojković (Mono Putnik) https://cutt.ly/TbH3korTon, kamera i montaža - Milica Cvetković Gost 41. epizode podkasta Ubod kulture je profesor Mario Badjuk. Zvanično-jedan od 18 najboljih profesora lingvistike u Srbiji, njegovi učenici čuvene Prve kragujevačke gimnazije sedam puta su pobeđivali na državnim takmičenjima. Za Marija sam čuo preko njegovih učenika koji su mi pisali da im je omiljen profesor i zamolili me da okačim njegovu knjigu „Čudni ljudi“, budući da čitav iznos od prodaje ide za profesorovo lečenje. (Ta objava je imala veliki odjek, te se Mario u podkastu i vama zahvalio). Naime Mario je 2014. godine oboleo od multipleskleroze, ali nije klonuo duhom. Profa je na podkast došao pravo sa ispita doktorskih studija na Filološkom fakultetu, na kome je dobio devetku. Razgovarali smo o njegovoj borbi, o fenomenalnom zdravstvenom poboljšanju, o tome kako da čovek nikada ne klone duhom i mnogim drugim temama. Uživajte. Evo broja na koji je možete naručiti knjigu: 060/3100-831 Ili porukom na njegov profil Mario Badjuk

U desetoj, i ujedno poslednjoj epizodi prve sezone podkasta Priča bez granica razgovaramo o Danskoj i Srbiji sa studentom i studentkinjom doktorskih studija, Milanom Jaćevićem i Anjom Kunić koji oboje žive, rade i studiraju u Danskoj. Anja Kunić, živela je i odrasla u Banja Luci, a nakon srednje škole, sa 19 godina, preselila se u Milano u Italiju gde je studirala arhitekturu (osnovne i master studije). U Italiji je provela 7 godina, gde se pored redovnih studija uključila i u istrazivački rad jedne grupe na fakultetu i specijalizovala se za oblast digitalnih tehnologija i njihove primene u arhitekturi. Na svom finalnom projektu u Milanu radila je na 3D štampanoj strukturi zvanoj Trabeculae Pavilion, nakon čega je upisala doktorske studije u Danskoj, gde se preselila pre dve godine i započela studije u oblasti Arhitekturalne robotike (Architectural Robotics). Milan Jaćević je pre par meseci završio svoj doktorski projekat na Danskoj kraljevskoj akademiji (The Royal Danish Academy), dok odbranu doktorske disertacije očekuje početkom 2022. godine. U sklopu projekta, proveo je tri godine praveći prototipe video igara i testirajući iste sa igračima različitih profila kako bi razvio teoriju igranja kao dugoročne prakse. Milan je osnovne i master akademske studije završio u Srbiji, prve u Nišu, na Filozofskom fakultetu (Engleski jezik i književnost), a druge u Beogradu, na Filološkom fakultetu (Jezik, književnost, kultura). Pre upisivanja doktorskih studija, u Danskoj je završio i dvogodišnje master akademske studije u oblasti dizajna i teorije igara na IT Univerzitetu u Kopenhagenu (IT University of Copenhagen). Podkast Priče bez granica je prvi bilingvalni podkast koji se bavi životima mladih koji su iz Srbije otišli u Evropu, kao i životima mladih iz različitih evropskih gradova. Svaka epizoda posvećena je jednoj evropskoj državi i u okviru svake epizode razgovaramo sa dve mlade osobe. Priče bez granica je podkast koji briše granice među mladima, koji podstiče njihov razgovor i razmenu znanja o različitim kulturama! Urednica i voditeljka: Marina Zec Dizajn i animacija: Olga Đelošević Montaža i dizajn zvuka: Marko Đukić, Digimedia Muzika: Nikola Mijušković Prevod i lektura: Tijana Perišić Produkcija: Oblakoder magazin Podkast Priče bez granica nastao je uz podršku Goethe-Instituta u Beogradu, Austrijskog kulturnog foruma, Italijanskog instituta za kulturu u Beogradu i Danske ambasade.

U devetoj epizodi Priča bez granica razgovaramo o Danskoj i Srbiji sa studentom i studentkinjom doktorskih studija, Milanom Jaćevićem i Anjom Kunić koji oboje žive, rade i studiraju u Danskoj. Anja Kunić, živela je i odrasla u Banja Luci, a nakon srednje škole, sa 19 godina, preselila se u Milano u Italiju gde je studirala arhitekturu (osnovne i master studije). U Italiji je provela 7 godina, gde se pored redovnih studija uključila i u istrazivački rad jedne grupe na fakultetu i specijalizovala se za oblast digitalnih tehnologija i njihove primene u arhitekturi. Na svom finalnom projektu u Milanu radila je na 3D štampanoj strukturi zvanoj Trabeculae Pavilion, nakon čega je upisala doktorske studije u Danskoj, gde se preselila pre dve godine i započela studije u oblasti Arhitekturalne robotike (Architectural Robotics). Milan Jaćević je pre par meseci završio svoj doktorski projekat na Danskoj kraljevskoj akademiji (The Royal Danish Academy), dok odbranu doktorske disertacije očekuje početkom 2022. godine. U sklopu projekta, proveo je tri godine praveći prototipe video igara i testirajući iste sa igračima različitih profila kako bi razvio teoriju igranja kao dugoročne prakse. Milan je osnovne i master akademske studije završio u Srbiji, prve u Nišu, na Filozofskom fakultetu (Engleski jezik i književnost), a druge u Beogradu, na Filološkom fakultetu (Jezik, književnost, kultura). Pre upisivanja doktorskih studija, u Danskoj je završio i dvogodišnje master akademske studije u oblasti dizajna i teorije igara na IT Univerzitetu u Kopenhagenu (IT University of Copenhagen). Podkast Priče bez granica je prvi bilingvalni podkast koji se bavi životima mladih koji su iz Srbije otišli u Evropu, kao i životima mladih iz različitih evropskih gradova. Svaka epizoda posvećena je jednoj evropskoj državi i u okviru svake epizode razgovaramo sa dve mlade osobe. Priče bez granica je podkast koji briše granice među mladima, koji podstiče njihov razgovor i razmenu znanja o različitim kulturama! Urednica i voditeljka: Marina Zec Dizajn i animacija: Olga Đelošević Montaža i dizajn zvuka: Marko Đukić, Digimedia Muzika: Nikola Mijušković Prevod i lektura: Tijana Perišić Produkcija: Oblakoder magazin Podkast Priče bez granica nastao je uz podršku Goethe-Instituta u Beogradu, Austrijskog kulturnog foruma, Italijanskog instituta za kulturu u Beogradu i Danske ambasade.

Serija "Nečista krv", ali i nedavna kontroverzna objava Filološke gimnazije, razvijaju polemiku oko "vranjskog jezika" - Nikola Milenković, apsolvent Filološkog fakulteta poreklom iz Vranjske banje, u podcastu "Život na srpskom" govori o dijalektu i običajima s kojima je odrastao. Nikola će sutra biti profesor italijanskog, a svojim učenicima se trudi da pokaže da je zapravo vranjski govor vrlo sličan italijanskom. U "Životu na srpskom" govori o autentičnosti jezika u aktuelnoj seriji "Nečista krv" i zanimljivim običajima koji se i dalje poštuju u tim krajevima kao što su "Karaveštice" i "lamkanje" jaja, ali i o objavi Filološke gimnazije koja je glasila: "Imaš li muke sa padežima kao ljudi sa juga Srbije?", a koju je doživeo kao prozivku. Današnjim "vranjskim" nam otkriva o čemu se radi u "Nečistoj krvi" Bore Stankovića, kako mladi ljudi danas žive u Vranju, ali i s kojim nezgodnim situacijama mogu da se susretnu kad dođu u Beograd. Autorka podcasta Život na srpskom je Ana Kalaba.

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un ekspozīciju nodaļas galvenais speciālists Edgars Ceske   2021. gada 27. oktobrī aprit 156 gadi, kopš dzimis latviešu izglītības un sabiedriskais darbinieks, ārsts un zinātnieks, siguldietis Kārlis Kasparsons. Viņš pasaulē nāca 1865. gada 14. oktobrī pēc vecā stila  Siguldas pagasta  “Vēja krogā” lauksaimnieka un krodzinieka Mārtiņa Kasparsona un viņa sievas Annas ģimenē. “Kad 1865. gadā ieraudzīju pasaules gaismu”, tā Kasparsons vēlāk rakstīja savās atmiņās, “bija jau atausis nacionālās atmodas rīts. Pusaudzis būdams, dzirdēju tēvu stāstām, ar kādu sajūsmu viņi toreiz lasījuši “Pēterburgas Avīzes” un “Dundurus” [satīrisks almanahs, nomainīja “Pēterburgas Avīžu” satīrisko pielikumu “Zobugals” – aut.]. Ar tādu pašu sajūsmu viņa dēls vēlāk savos ģimnāzista gados lasa Ata Kronvalda “Nationale Bestrebungen” (“Nacionālos centienus”), vāc vietvārdus un kādā “ziedoņa rītā” no Rīgas kopā ar draugu dodas apskatīt “nacionālā likteņa simbolu” – Staburagu.       Pavērsiens K. Kasparsona pasaules uzskatā sākās ar studijām Tērbatas universitātē, kuras viņš uzsāka 1887. gadā – sākumā Teoloģijas fakultātē, no kuras pēc gada pārgāja uz Filoloģijas fakultātes Seno valodu nodaļu, ko pabeidza 1892. gadā. Pēc tam viņš iestājās Dabas zinību fakultātē, specializēdamies botānikā, bet 1900. gadā pārgāja uz Medicīnas fakultāti.      1888. gadā K. Kasparsons kopā ar domubiedriem nodibināja Literāri zinātnisko latviešu studentu biedrību, kurai vēlāk pievienojas Aleksandrs Dauge, Pēteris  Pīpkalējs, dzejnieks Eduards Veidenbaums un citi. Biedrība, kura ikdienā bija vairāk pazīstama ar Pīpkalonijas vārdu,  sapulcējās reizi nedēļā – sestdienu vakaros. Katrreiz kādam no tās biedriem bija jāsagatavo referāts. Biedrība izdeva savu rakstu krājumu “Pūrs”. Vairākus rakstus, tajā skaitā arī “Siguldas māju vārdi” un “Mūsu senču dvēseles” Kasparsons parakstīja ar pseidonīmu “K. Siguldietis”. Viņš rakstījis arī laikrakstam “Dienas Lapa”, žurnāliem “Austrums”, “Izglītība”, “Psiholoģiski pētījumi” u. c., piedalījies  pirmās latviešu Konversācijas vārdnīcas izveidē, kurā nodēvēts par enciklopēdiski izglītotu cilvēku, “latviešu zinību vīru un zinātnisku rakstnieku”. Bez tam studiju laikā Kasparsons izstrādāja darbu par vienu no Baltijas purvu formācijām, iegūdams zelta medaļu.      1890. gadu sākumā K. Kasparsona uzskatos notiek nozīmīgs lūzums – viņš pieslēdzas Jaunās strāvas, resp. marksisma un ateisma idejām. Viens no latviešu sociāldemokrātu vadītājiem Fēlikss Cielēns savā laikā pat nosaucis K. Kasparsonu par “latviešu marksisma ideoloģisko tēvu”. Lai arī šādā apzīmējumā varbūt ir zināma pārspīlējuma deva, tomēr nevar noliegt, ka marksisma filosofija, sevišķi tās vēsturiskā materiālisma puse, jaunībā K. Kasparsonu ļoti aizrāvusi. Par “dedzīgu jaunstrāvnieku” un “marksistiskā dialektikas popularizētāju” K. Kasparsonu nosaucis arī akadēmiķis Jānis Stradiņš.       1897. gadā par saistību ar Jauno strāvu K. Kasparsons kopā ar domubiedriem tika arestēts. Viņam piesprieda divas nedēļas ieslodzījuma universitātes karcerī.       1902. gadā K. Kasparsons pārcēlās uz Rīgu un praktizēja kā ārsts, bez tam kā valdes loceklis darbodamies dažādās biedrībās – kā Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krājaizdevu kasē u. c., bet  Pirmā pasaules kara laikā strādāja latviešu strēlnieku lazaretē.       Pēc Februāra/Marta revolūcijas, Pagaidu valdības laikā (1917. gada augustā) notikušajās  Rīgas domes vēlēšanās viņš tika ievēlēts pilsētas domē (no Radikāldemokrātu partijas). Šķiet, ka tieši šajā laikā notika K. Kasparsona galīga novēršanās no marksisma kosmopolītisma un atgriešanās pie agrās jaunības, tautas atmodas laikmeta ideāliem. Ilūziju sabrukumu vēlāk  pastiprina arī pieredzētā un personiski pārdzīvotā lielinieku darbības prakse 1917. – 1919. gadā. Tāpat kā jaunībā gadījumā ar studentu korporācijām, arī marksismā   viņš jutās  “deziluzionēts”.       No Latvijas Republikas  nodibināšanās un līdz 1920. gadu vidum K. Kasparsonam bija redzama loma valsts  politiskajā dzīvē. Viņš tika ievēlēts Latvijas Tautas Padomē un kļuva par pirmo Latvijas izglītības ministru Kārļa Ulmaņa valdībā. Šajā laikā viņš jau  bija  pieslējies Arveda Berga vadītajai Bezpartejiskajai grupai (vēlākie nosaukumi “Bezpartejiskā nacionālā apvienība” un “Bezpartejiskais nacionālais centrs”).           Pēc lielinieku iebrukuma Latvijā 1918. gada decembrī un Pētera Stučkas valdības nākšanas pie varas K. Kasparsonu arestēja un nogādāja Valmieras cietumā. Viņam draudēja lielas briesmas. Par šīm traģiskajām dienām stāsta vēlākā Talsu ķirurga un slimnīcas direktora Voldemāra Ruģēna (1895 – 1983) atmiņas. “[Valmierā] tikko bija ienākuši sarkanie. Mēs slimnīcā dzērām kafiju, kad pēkšņi ieskrēja kāds milicis un teica, lai steidzīgi  ejot uz cietumu, kur kāds cilvēks izdarījis pašnāvību. Es paņēmu pārsienamos materiālus un pārējo, kas tādā brīdi nepieciešams un aizsteidzos. Ieradies cietumā, kādā kamerā uz grīdas ieraudzīju vīru lepnā kažokā, kurš ar nazi bija pārgriezis sev vēnas. Apturēju asiņošanu un veicu pārsiešanu.     Atguvies šis cilvēks man teica: “Tagad man vairs nav ko slēpt, esmu Latvijas izglītības ministrs. Kārlis Ulmanis mani komandēja uz Rēveli [tagad  Tallina – aut.] Kad ar pajūgu braucu atpakaļ, Vidzemes jūrmalā kāds no maniem bijušajiem slimniekiem mani atpazina un nodeva. Pēc tam mani aizveda uz Valmieras cietumu”. Šis vīrs bija ārsts Kārlis Kasparsons.      Aizvedu viņu uz slimnīcu. Pirmās dienās viņam klāt stāvēja sardze. Kādu nedēļu vēlāk mani izsauca ārā – no Rīgas bija ieradies kāds cilvēks karavīra mundierī. Tas iepazīstināja ar sevi – Kārlis Pētersons, kara komisārs. Viņam esot uzdots aizvest uz Rīgu ārstu Kārli Kasparsonu. Iegāju pie Kasparsona un pateicu, ka pie viņa atbraukuši. Kasparsons atstāja sievai zīmīti, ka mirstot ne kā gļēvulis. Atdeva arī pulksteni un gredzenu. Vēlāk viņu satiku Rīgā uz ielas un biju izbrīnījies, ka viņš dzīvs. Kasparsons paskaidroja, ka pēc 1905. gada abi ar Pēteri Stučku bijuši marksisti un kopīgi bēguši. Kaut kur pie Baltezera cietuši avārijā un tikko palikuši dzīvi. Stučka, uzzinājis, ka Kasparsons arestēts, pēc viņa aizsūtījis Pētersonu. Kasparsonam bijis jāparaksta dokuments, ka nenodarbosies ar politiku, pēc tam viņš varēja būt brīvs.”      Pēc Latvijas Pagaidu valdības darbības atjaunošanas K. Kasparsons tomēr bezbailīgi turpināja pildīt tos pienākumus, ko viņam bija uzticējusi Tautas Padome. Viņš bija izglītības ministrs arī divās turpmākajās Latvijas valdībās (līdz 1920. gada jūnijam),  Satversmes sapulces un I saeimas deputāts, kā arī Lāčplēša Kara ordeņa un Kultūras fonda domes loceklis. Kā izglītības ministrs viņš lika pamatus Latvijas Augstskolai (vēlākajai Latvijas Universitātei), Latvijas Konservatorijai (tagadējai Latvijas Mūzikas akadēmija), parakstīja rīkojumu par Valsts Muzeja (tagad Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja), Valsts bibliotēkas (tagad Latvijas Nacionālās bibliotēkas) u. c. dibināšanu. Atklājot Latvijas Augstskolu, Dr. K. Kasparsons savā runā teica: “Mēs stāvam uz zemes, kas nes Latvijas vārdu un viņas vēsturi. Bija laiks, un vēl nesen tas bija, kad par to domāt, kas tagad ir, bija sapnis; kad teica: “tad tas nāks šai zemē, kad akmens stāvēs uz ūdens un spalva grims dibenā. Un tomēr – tas ir nācis, tas ir noticis”.      Vienlaicīgi K. Kasparsons turpināja darboties arī Rīgas pilsētas domē, no 1925. līdz 1929. gadam viņš bija Latvijas Sarkanā Krusta priekšnieks,  “Latvijas Ārstu Žurnāla” redaktors.      Paralēli ārkārtīgi izvērstajai sabiedriskajai darbībai K. Kasparsons turpināja savu ārsta privātpraksi, kā arī zinātnisko darbību. Viņa zinātniskās intereses bija gandrīz vai universālas. Viņš izstrādāja publikācijas ne tikai bioloģijā un psiholoģijā, bet arī tādās nozarēs, kam ar medicīnu varētu likties, būtu visai attāls sakars – piemēram, valodniecībā, mitoloģijā utt. Viņa darbs par līdz šim maz pētīto, seno ilīriešu tautu un tās valodas paralēlēm ar baltiem ieguvis starptautisku ievērību. Īpaši augsti tiek vērtēts K. Kasparsona ieguldījums latviešu medicīniskās terminoloģijas izveidē. Kasparsons bijis gan Latvijas, gan Upsalas universitātes Goda doktors.      1944. gadā  sirmais zinātnieks devās bēgļu gaitās. Viņš miris 1962. gada 21. janvāri 96 gadu vecumā Tīstades nometnē Kopenhāgenā. Tā paša gada 2. februāra numurā “Londonas Avīze” nekrologā rakstīja: “Kasparsona jaunība iekrita tajā laikā, kad latviešu tautā bija milzīgas zināšanu slāpes, bet ļoti maz labi sagatavotu  zinātņu darbinieku. Laikmets un tautas vajadzības prasīja apbruņoties ar enciklopēdiskām zināšanām, un tādas Kasparsons pārpilnām savācis savā darbīgajā dzīves gaitā, iedams tālāk pa mūsu pirmo enciklopēdistu – tautas atmodas darbinieku iesākto ceļu.”

Dzejnieks Aleksandrs Čaks jeb īstajā vārdā Aleksandrs Čadarainis piedzima Rīgā drēbnieka ģimenē. Pirmā pasaules kara laikā ģimene evakuējās uz Krieviju, kur Čaks uzsāka studijas Maskavas Universitātes Medicīnas fakultātē, vēlāk medicīnas studijas īsu laiku turpinot arī Latvijas Universitātē. Vairākus gadus Čaks aizvadīja, dienējot Sarkanajā armijā, bet vēlāk pabeidza Filoloģijas fakultāti un kļuva par skolotāju Drabešos. Tieši Drabešos viņš pieņēma arī lēmumu kļūt par dzejnieku, un divu gadu laikā iznāca veseli četri Čaka dzejoļu krājumi – "Sirds uz trotuāra", "Es un šis laiks", "Apašs frakā" un "Pasaules krogs" – , īsā laikā padarot viņu populāru.

26. septembris ir Eiropas valodu diena. Tas ir brīdis,kad īpašu uzmanību pievēršam Eiropas valodām, to daudzveidībai un apguvei. Eiropas valodu diena aizsākās pirms 20 gadiem, 2001. gadā. Arī Latvijā laikā pirms un pēc 26. septembra norit dažnedažādi pasākumi ar mērķi iepazīt valodas. Valodu dienas gaisotnē uzmanību vēršam latviešu valodas virzienā un raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts saruna par latvistiku Eiropā: kādas ir latviešu valodas studiju iespējas un pētniecība universitātēs ārpus Latvijas un kādasdas ir mazo valodu izdzīvošanas izredzes nākotnē? Tiekamies ar valodniekiem no Somijas, Vācijas, Polijas un Lietuvas. Raidījuma viešņas Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas profesore Andra Kalnača, valodniece, baltiste, filoloģijas zinātņu doktore, Helsinku Universitātes viesprofesore Laimute Balode, valodniece, Poznaņas universitātes profesore, latviešu un latgaliešu valodas pētniece Nikole Nau un Viļņas Universitātes Filoloģijas fakultātes Baltistikas katedras docente Egle Žilinskaite-Šinkūniene.  

U 124. epizodi Pojačalo podkasta gost Ivana Minića je Milena Trobozić Garfild, producentkinja, prevodilac, PR konsultantkinja i osnivačica producentske kuće West End Productions. Za početak pozabavićemo se prvim Mileninim obrazovnim putem i razvojem prevodilačke karijere: počev od studija španskog jezika na Filološkom fakultetu i prevodilačkog smera, preko prvih poslova vezanih za prevođenje, do prevođenja kapitalnih književnih dela. Sledi drugi put: upis na Akademiju dramskih umetnosti i nova profesija. Čućete najpre kako je tamo dospela, koju su najveće usvojene vrednosti sa studija glume, te kako je producirala, ali i promovisala prve komade uz pomoć privatnih sponzora i reklamnih spotova. Takođe, daće odgovor na pitanje kako da kroz marketing pobudite interesovanje publike za umetnost i kulturu uopšte, a opet da ostanete dosledni sebi, te koliko je važno ne prihvatati “ne” kao odgovor, već pronaći alternativu, koja uvek postoji. Dobićete i uvid u to kako je izgledala realizacija predstave Diplomac, koja je proglašena najboljim producentskim poduhvatom u sezoni. Za kraj je ostavljen Milenin upliv u svet marketinga i PR-a u doba sankcija i to kod nikog drugog do Dragana Sakana i marketinške agencije Saatchi & Saatchi. Saznaćete kako je do toga došlo, kako se izborila sa prvim zadatkom na novom radnom mestu, ko su neki od ključnih ljudi iz tog perioda, kako je mala Srbija dospela na kreativnu mapa sveta i još štošta. Teme u podkastu: - Uvod - Kad porastem biću... - Kako je bilo studirati španski? - Šta je bio prvi posao za prevođenje? - Kako je izgledalo prevođenje kapitalnog dela? - Kako je Milena dospela na Akademiju? - Šta su najveće vrednosti sa studija glume? - Kako pobuditi interesovanje za kulturu? - Kako ne prihvatiti ne kao odgovor? - Kako je izgledala realizacija predstave Diplomac? - Kako je došlo do upliva u svet marketinga? - Kako su ovdašnji ljudi dospeli na kreativnu mapu? - Kako napraviti razliku ni iz čega? Podržite nas na BuyMeACoffee: https://bit.ly/3uSBmoa Pročitajte transkript ove epizode: https://bit.ly/3yiqSjM Posetite naš sajt i prijavite se na našu mailing listu: http://bit.ly/2LUKSBG Prijavite se na naš YouTube kanal: http://bit.ly/2Rgnu7o Pratite Pojačalo na društvenim mrežama: Facebook: http://bit.ly/2FfwqCR Twitter: http://bit.ly/2CVZoGr Instagram: http://bit.ly/2RzGHjN

Austrumu un Rietumvalstu kultūru atšķirības var likties kā teju nepārvarama plaisa, taču tā nebūt nav. Apgūstot vienas un otras kultūras paražas, valodas, sadzīves nerakstītos likumus un paradumus, mēs bruģējam ceļu uz sadarbību, kas ir cilvēces veiksmīgās evolūcijas pamatā. Kā valoda un zināšanas par citu, pavisam atšķirīgu vidi, ļauj iejusties eiropietim austrumu pasaulē, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj arābistikas eksperte, arābu valodas docētāja Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē Ingrīda Kleinhofa un šīs pašas fakultātes vadošais pētnieks, vēsturnieks un starpkultūru sakaru eksperts profesors Kaspars Kļaviņš. Skaņas veidošanās anatomija Specifiskas skaņas sastopamas ikvienā valodā un nereti tās kļūst par klupšanas akmeni valodu apgūstot, un tās arī atmasko, ja konkrētā valoda cilvēkam nav dzimtā. Vai dažādās skaņas nozīmē arī to, ka cilvēki pašu skaņu veido anatomiski atšķirīgi. Kaut kur degunā, kaut kur rīklē, tuvu pie lūpām - šādus apzīmējumus visticamāk daudzi būs lietojuši, raksturojot skaņas atšķirīgām valodām. Daudzveidība valodu un skaņu pasaulē patiešām ir iespaidīga, bet vai tas kaut kādā mērā nozīmē arī to, ka skaņas anatomija būtu dažāda? Filoloģijas doktors, vadošais pētnieks Latviešu valodas institūtā Juris Grigorjevs skaidro gan skaņas veidošanās principu, gan to, kāds vecums ir robežlīnija veiksmīgai valodas apguvei tālākajā dzīvē. Mācoties svešvalodas, nemainās mūsu anatomija, bet mainās paņēmieni, kā skaņas izrunā. Valodu apguves kontekstā vēlreiz jāatgādina Jura Grigorjeva sacītais, ka pamatiemaņas attiecībā pret kādu valodu attīstās pirmo divu dzīves gadu laikā. To, kas nav ielikts šajā periodā, pēc tam attīstīt ir grūtāk. Tāpēc, jo vēlāk dzīves gaitā mācāmies valodas, jo sarežģītāk tas varētu būt. Būtiska ietekme ir arī videi, kurā notiek valodu apguve. Starp citu, vēstures gaitā sakrājies daudz stāstu par tā saucamo Maugļa fenomenu, kad bērns uzaudzis dzīvnieku barā, un tas ietekmējis arī tā valodas attīstību. Vēsturnieki un pētnieki uzskata, ka 19. gadsimtā Indijā atrastais zēns - vilks vārdā Dina Saničars, kurš atrašanas brīdī spējis izdvest tikai dobjas rīkles skaņas, bijis prototips Radjarda Kiplinga “Džungļu grāmatas” Mauglim. Videi ir loma arī bilingvālās ģimenēs, kur bērns dzird un apgūst divas valodas. Jo vairāk atšķirīgu skaņu būs kādā svešvalodā, jo grūtāka varētu būt tās apguve, un skaņu veidošana varētu arī radīt sasprindzinājumu žoklī vai izmaiņas balss tembrā. Starp atšķirīgām skaņām nav pat jāmeklē nekas eksotisks. Juris Grigorjevs skaidro, ka latviešu valodas 12 garos un īsos patskaņos, ņemot vērā to kvalitātes atšķirības, varētu reducēt līdz skaitlim seši, bet skandināvu valodās patskaņu ir vairāk nekā 10, un ar to jau sākas izaicinājums.

Podržite me na Patreonu: https://www.patreon.com/agelast Jednokratne donacije kanalu: https://www.paypal.me/agelastpodcast Kripto donacije: BTC: 1BdrToPVPRbMtzPkdX8z3wviTHZZyzqD7w ETH: 0xe189975f215102DD2e2442B060D00b524a608167 FB: https://www.facebook.com/galebnikacevic Instagram: https://www.instagram.com/agelast_/ Twitter: https://twitter.com/GalebNikacevic Wolt kućna dostava: https://wolt.com/en/discovery (iskoristite kod AGELAST prilikom prve porudžbine i ostvarite 3x200rsd popusta na kućnu dostavu) Hooloovoo: 1. Sajt: https://hooloovoo.rs/ 2. Instagram: https://www.instagram.com/hooloovoo.rs/ 3. Facebook: https://www.facebook.com/hooloovosoftware Sheriff Woodworking Shop: https://www.instagram.com/sheriff_woodworkshop/ Gost je prof. dr Milan Vukomanović. Doktorirao je u SAD 1993. godine, a do 1995. predavao je na Univerzitetu u Pitsburgu. Bio je i gostujući profesor tog Univerziteta u programu “Semester at Sea” (2002), kao i predavač po pozivu na Univerzitetu u Trondhajmu, Norveška (NTNU). Danas je redovni profesor na Filozofskom fakultetu Univerziteta u Beogradu (Odeljenje za sociologiju), a povremeno je predavao i na Filološkom fakultetu i Fakultetu političkih nauka. Suosnivač je Centra za istraživanja religije i član međunarodne akademske razmene u oblasti religija Balkana, koju koordinira Univerzitet u Oslu, kao i međunarodnog foruma „Islam in South East Europe Forum”.Objavio je oko 300 naučnih i stručnih radova na srpskom i engleskom jeziku. Oblast njegovog naučnog interesovanja kreće se od sociologije religije i međureligijskog dijaloga do studija ranog hrišćanstva i islama.Od ranog hrišćanstva, hrišćanskog pluralizma, preko Kumranskih spisa, biblioteke Nag Hamadi, pa sve do spisa Spetuaginta i brojnih pitanja autorstva hiljada i hiljada autentičnih rukopisa, bavili smo se u ovoj epizodi problemima i istorijsko-književnim i sociološkim razumevanjem spisa koji je ključno uticao na razvoj celokupne judeohrišćanske tradicije u kojoj živimo i danas. Od sada, Agelast podcast se nalazi na novom hosting serveru, Sounder.fm: Producent: Sandra Planojević Hasci-Jare Audio: Marko Ignjatović PR & Organizacija: Sandra Planojević Hasci-Jare Instagram: Galeb Nikačević Hasci-Jare: https://www.instagram.com/agelast_/ Sandra Planojević: https://www.instagram.com/run_lola_run_7/ Marko Ignjatović: nema instagram.

Kas ir lingvokulturoloģiskais komentārs un paskvilas? Kā iedarbīgi sazināties ar studentiem? Raidījumā ar filoloģijas doktoru Guntaru Dreijeru runājam par Šarla Bodlēra daiļradi, tulkošanas nozari un zinātnisko pētniecību, saskarsmi ar studentiem un viņu profesionālo izaugsmi, tulkotāja piezīmēm, psiholoģiju un daudz ko citu. Guntars Dreijers ir filoloģijas doktors, Ventspils Augstskolas Tulkošanas studiju fakultātes asociētais profesors. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodas eksperte, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Grāmatas: Mike Collier. Up The Baltick: The rediscovered journey of James Boswell and Samuel Johnson to Esthonia, Livonia and Kurland in the year 1778. Baltic Features, 2017. 508 lpp. Roterdamas Erasms. Muļķības slavinājums. Latvijas Valsts Izdevniecība, 1959. 282 lpp. Imants Ziedonis. Epifānijas. Rīga: Liesma, 1978. 224 lpp. Xiaolu Guo. Language. London: Vintage Minis, 2017. Noderīgas saites: https://www.venta.lv/ – Ventspils Augstskolas tīmekļa vietne https://bit.ly/3iSF3DW – “Pieturzīmju” Facebook lapa https://bit.ly/2FvAMI9 – “Pieturzīmju” Instagram profils https://bit.ly/2FaEWWl – “Pieturzīmju” tvitera profils https://bit.ly/2BYS672 – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Patreon” https://bit.ly/2DFLTxa – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Buy me coffee” https://discord.gg/aAkqp7pmu3 – pievienojies mūsu “Discord” kopienai Seko līdzi jaunumiem “Pieturzīmju” Instagram profilā, uzdod jautājumu nākamajam raidieraksta viesim un saņem atbildi raidījumā! “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu raidierakstu par valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas par valodas lietojumu semināros, vebināros, konferencēs un individuālās mācībās. Raidījuma piezīmes: [01:25] Kas ir lingvoestētika un paskvilas: teorija un piemēri. [12:50] Kāpēc Guntars pēta Šarla Bodlēra daiļradi? [14:25] Vārds un izteiksme tulkojumā, lingvokulturoloģiskais komentārs. [19:00] Raksti par paskvilām, lingvokulturoloģisko komentāru un citām tēmām. [20:08] Guntara akadēmiskā izaugsme. [23:07] Guntara panākumu atslēga. [26:40] Guntara psiholoģijas zināšanas. [29:57] Tulkošanas nozare un stress. [31:50] Tulkošana kā neatņemama dzīves daļa: ieteikums tulkošanas studentiem, kuri vēlas veikt zinātniskos pētījumus. [37:30] Pētniecības tēmas izvēle. [43:40] Kā Guntars vērtē latviešu valodas attīstības tendences: tulka un tulkotāja profesionālās izaugsmes ceļš. [49:20] Valoda kā lingvistiskais kapitāls. [49:54] Burtiski tulkojumi un birokrātijas valoda. [52:42] Kā uzlabot tulkojumu kvalitāti? [56:07] Ko Guntars lasa? [01:00:44] Kur Guntars rod iedvesmu? --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

Kāda ir pašreizēja lingvistiskā vide, kāda valoda raksturo pašreizējo laiku? Filoloģijas doktore Latvijas Universitātes pasniedzēja Dite Liepa raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta, ka kopā ar studentiem meklējusi šo laiku raksturojošus vārdus un teicienus. "Saņēmu ļoti daudz interesantu darbu," atzīst Dite Liepa. Kā jaunus vārdus jeb tādus, kas bieži lietoti 2020. gadā, viņa min karantīna, pašizolācija, pandēmija, distancēšanās, dezinfekcija, inficēšanās. Studenti meklēja dažādus uzrakstus pie veikaliem, izkārtnēs. Lūk, daži interesantākie piemēri: Šeit koronas nav, bet ir svaigi pīrādziņi! Covid atlaides līdz 50 procentiem. Kamēr gaidāt burgerīti, ievērojiet distancīti! Citādi jūs korons ķers, nepalīdzēs hamburgers! Cienīsim viens otru, un, ja redzi, ka veikalā jau ir klients, neej iekšā. Apsolām, ka mūsu klientu apkalpošanas feja neizlidos pa logu un tevi apkalpos. Kariņš lēma, ka jābūt 10 kvadrātmetriem uz cilvēku, Mieriņš izmērīja, ka tas ir pieci klienti veikalā. Nenāciet vairāk iekšā!  Sakarā ar ārkārtējo situāciju apkalpojam klientus, arī cienījamo Aldi Gobzemu, tikai ar mutes un deguna aizsegu. Lūdzam cienīt darbinieku vēlmi saglabāt veselību! "Arī šajā drūmajā laikā mēs protam pasmieties un arī asprātīgi veidot uzrakstus," atzīst Dite Liepa. Savukārt Latvijas Universitātes profesors Andrejs Veisbergs atzīst, ka pēdējā laikā bieži dzird vārdus limitēt un limits, kur labi varēti iztikt ar vārdiem robežoties vai norobežot, vai robežas. "Pavisam dīvains ir tas, ka inspirēt izspiež iespaidot jeb iedvesmot," bilst Andrejs Veisbergs. Valodas speciālisti arī atgādina, kā būtu pareizi rakstīt vēlējumus Ziemassvētku apsveikumos.        

Filolożka, politolożka, aktywistka, tłumaczka, lektorka języka hiszpańskiego, aktorka, autorka tekstów, mama Poli i Jeremiego. Pisze doktorat z krytycznej analizy dyskursu. Tworzy monodramy, w których sama występuję. Jej spektakl "Całe życie w dresach", który napisała sama dla siebie w ramach prezentu na 40 urodziny, opowiada o życiu z niepełnosprawnym dzieckiem. Nie wierzy w reinkarnację ani w Niebo - "mam jedno życie, tu i teraz, i muszę zrobić w nim najwięcej, jak się da". 

Moj gost u podcastu je Filip Manja. Diplomirao je kineski jezik i književnost na Filološkom fakultetu u Beogradu. Nakon studija provodi 8 meseci u Pekingu kao lični učenik majstora Duan Zhilianga, a potom završava 5-godišnje studije na Fakultetu za kinesku tradicionalnu medicinu u Tjenđinu, Kina. Danas baziran u Beogradu gde vodi svoju praksu. U misiji širenja znanja iz kineske medicine vodi blog kineskamedicina.com i redovno drži predavanja i seminare, u zemlji i regionu. Instagram: @filipmanja_tcm Sajt: www.kineskamedicina.com

Tulka piedzīvojumi valsts prezidenta kancelejā un citos oficiālos pasākumos, ieskats tulka darbā un ikdienā, kā arī dalība Ventspils Augstskolas dibināšanā – šajā raidījumā pieredzējušais un draudzīgais filoloģijas doktors Jānis Sīlis (jeb Džo, kā viņu mēdz dēvēt kolēģi) stāsta par piedzīvoto, 45 gadus strādājot akadēmiskajā darbā un tulkošanas nozarē. Raidījumā runājām par tulkojumzinātni, mutvārdu tulkošanu un tās izaicinājumiem, angļu valodas ietekmi uz latviešu valodu, kā arī diskutējām par pareizu latviešu valodu un daudz ko citu. Jānis Sīlis ir valodnieks, filoloģijas zinātņu doktors un profesors Ventspils Augstskolā, kurā strādā kopš tās dibināšanas 1997. gadā. Profesors ir sniedzis nenovērtējamu ieguldījumu Latvijas tulkojumzinātnē, un pagājušajā gadā nāca klajā viņa monogrāfija “Trīs gadu desmiti Latvijas tulkojumzinātnē”. Sabiedrisks, ar labu humora izjūtu apveltīts cilvēks – tāds ir Jānis Sīlis, kurš kļuvis ne tikai par atzītu, cienītu un iemīļotu pasniedzēju studentu vidū, bet arī pazīstamu valodniecības ekspertu valsts mērogā. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodas eksperte, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Monogrāfija: Sīlis, J. Trīs gadu desmiti Latvijas tulkojumzinātnē. Ventspils: Ventspils Augstskola, 2019. 527 lpp. Noderīgas saites: https://www.facebook.com/groups/kalamburis – Facebook grupa “KalamBūris” https://www.facebook.com/pg/Pieturzimes/services/ – “Pieturzīmju” lekciju piedāvājums https://www.facebook.com/Pieturzimes/ – vairāk informācijas un podraides jaunumi “Pieturzīmju” Facebook lapā https://instagram.com/pieturzimes – “Pieturzīmju” Instagram profils https://bit.ly/312Dikt – sarunas transkripts Seko līdzi jaunumiem “Pieturzīmju” Instagram profilā, uzdod jautājumu nākamajam podraides viesim un saņem atbildi raidījumā! “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu podraidi par visu, kas saistīts ar valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas par valodas lietojumu semināros, vebināros, konferencēs un individuālās mācībās. Raidījuma piezīmes: [02:08] Kā J. Sīlis kļuva par vadošo tulkojumzinātnes ekspertu Latvijā? [05:05] Vai cilvēkiem ar muzikālo dzirdi ir daudz vieglāk apgūt svešvalodu? [06:10] Tulkošanas gēns Sīļu ģimenē. [17:45] Mutvārdu tulka pieredzes stāsti. [26:50] Kādām prasmēm jāpiemīt tulkam? [35:30] Ko šobrīd J. Sīlis dara zinātnes laukā? [37:45] Kas ir tulkojumzinātne? [41:10] J. Sīļa darbs Ventspils Augstskolā un tās pirmsākumi. [45:45] Kā attālinātās mācības ir mainījušas pedagoģisko darbu? [51:40] Kā profesors vērtē jauniešu zināšanas, interesi un iesaisti? [1:00:48] Angļu valodas ietekme uz latviešu valodu. [1:04:50] Mēģinājums mainīt vārdu “eiro”. [1:07:30] Daudzskaitļa formas maiņa latviešu valodā. [1:08:20] Vai un kāda ir pareiza latviešu valoda? [1:11:30] J. Sīļa valodas “interesantumu kolekcija” un vārdspēles. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

Današnju kafu pijem sa jedno Jelenom, mojom dragom koleginicom, virtualnim asistentom. Ona se bavi copywritingom, prevodilaštvom, a radi i kao Product Manager. Njena niša je pretežno IT sektor. Radi sa klijentima u Srbiji, a i širom sveta. Završila je Filološki fakultet u Beogradu, odsek engleski jezik i književnost. Od prošle godine je full-time freelancer, mama troje dece i žena koja smatra da granice postoje samo ako ih mi postavimo. Kafenisale smo o tome: 01:50 Kada i kako je počela da se bavi poslom VA i čime se pre toga bavila 06:17 Šta joj je od prethodnog iskustva u pedagogiji, profesuri i prevodilaštvu pomoglo u sadašnjen poslu 18:00 Kako je izgledala njena organizacija vremena kada je radila u školi, pa kao part-time i sada kao full-time virtualni asistent 24:44 Kako je njena porodica (muž i troje dece) prihvatila njene promene u karijeri i da li je bilo nekog prvobitnog nerazumevanja 27:00 Kako je organizovala svoj radni prostor kako bi radila od kuće 32:40 Može li se raditi samo 2-3 sata dnevno, napredovati i imati održiv biznis 42:00 Porodični biznis kao mesto za napredak i učenje - KLIK NA: http://bradonja.rs/ 45:00 Učenje, obuke, usavrašavanja i zašto je to važno za posao virtualnog asistenta 47:33 Šta je posao virtualnog asistenta Jeleni doneo, a šta odneo, koje su mu prednosti, a koje mane Kontakt podaci za saradnju sa Jelenom Radivojević: translator.ff@gmail.com

Nikolina: Jako mi je drago što je u 60. epizodi podkasta Ana Markov moja gošća. Ana reci mi prvo kakav je tvoj pristup u radu sa ljudima?Ana: Ja se trudim da imam taj pristup gde ne govorim ljudima sa neke visine, kao znate šta- ja sada imam iskustvo, imam školu, ja to radim, ja znam više od tebe i sedi ti tu dole u ćošak da ja tebi prenesem svoje znanje, i ti trebaš da me gledaš kao boga i sad sam ja, ne znam ni ja šta. Tako se ne uči, ja gledam kao u školi, mnogo više sam učila kada mi je objašnjavala drugarica iz klupe, nego kada mi je objašnjavao profesor, i ja volim to, pre ću da ti budem prijatelj i da ti na taj način prenesem znanje bez da postoji strah, da postoji ideja da će neko da te osuđuje, da će da ti zalepi neku ocenu od koje ćeš biti istraumiran ceo život, kao kada ti dođe profesor i ti ne možeš da učiš zato što si nekako u grču i u strahu.I to je čitav taj pristup kojim ja idem, društvene mreže nam pružaju mogućnost da budemo mnogo bliži i možemo da razgovaramo bez tih prepreka.Nikolina: Da, to je odlično što si spomenula zato što sam se setila, na primer, u jednom trenutku recimo ja sam u ulozi nekog ko edukuje, a onda sam drugi dan u ulozi nekogkoga edukuju, i prosto uvek i dan-danas ja sama imam taj neki strah, ne strah, nego zort kao kad treba da pričaš sa nekim ko je tvoj edukator, i onda se posle setim zašto mene neki polaznici na primer Akademije za virtualne asistente kada treba da imamo intervju isto tako gledaju, sa tremom, iako sam često i mlađa od njih. Posle toga sam shvatila u stvari da imamo negde usađen taj neki autoritet, odnosno taj neko ko više zna ili je korak ispred tebe nekako ga gledaš kao u boga.Ana: Jeste, ali mislim da nam je to od osnovne škole, naravno treba da postoji neko osnovno poštovanje, ali mislim da je to kod nas otišlo u neku drugu krajnost, da te donekle sprečava da učiš i ne možeš da se fokusiraš na ono što je važno.Nikolina: Da slažem se. Hajde sad da počnemo od početka što se tiče tvoje priče i tema vezanih za pisanje. Kako si ti počela da se baviš ovim poslom?Ana: Ja sam počela da da zarađujem od pisanja da tako kažem, ako ne računamo onopisanje pismenih zadataka za druge u osnovnoj školi, dok sam još bila na fakultetu. Ja sam master engleskog jezika na Filološkom fakultetu u Beogradu, i nekako je pisanje bilo uz mene od malena. Ja sam bila osoba koja uvek dobije peticu, uvek čita rad, i obeležili su me kao talentovanu za to i nikada nisam imala problem sa samopouzdanjem što se tiče mog pisanja, znala sam da to dobro radim.Kada je došao trenutak da prosto moram da zaradim neki novac, dok smo studirali i živeli u Beogradu, bilo je šta ću drugo da radim nego pisanje, jer to je jedino što znam do te mere da mogu da ga naplatim.Počela sam da tako što sam bukvalno u Google ukucala online writing jobs, i posle dosta guglanja nalazila sam poslove. Radila sam uglavnom na engleskom, zbog toga što sam to studirala, na svim mogućim platforma koje sam mogla da nađem, za bilo koje pare, slala različite mejlove, pisala od opisa lego setova, do uređivanja akademskih članaka i slično.To je bio posao za koji moraš da guliš i da provodiš vreme na internetu, i da se bukvalno snalaziš. Tako da to je tu počelo, gde sam ja videla da može da postoji neka zarada koja naravno nije stabilna, do koje je teško doći, ali da može, da postoji, i onda se to iskristalisalonegde u poslednjih 4, 5 godina u procesu gde sam ja shvatila da želim da živim takav život naravno i proširilo i počela sam pisati na srpskom, i moj blog i tako dalje i tako dalje... Nikolina: Da, tako da nije bila ona standardna priča- kao završila si fakultet i onda tražiš posao u struci, a ako nema onda tražiš on-line. Tako je bilo možda pre 5, 10 godina, generalno su tako ljudi počinjali da rade on-line, to je bila neka alternativa poslu. Da li je tebi on-line posao postao glavni izvor prihoda?Ana: Da, ja već godinu dana radim samo online, znači radim copywriting i prevođenje, uglavnom samo za stare klijente, to pokušavam da smanjim jer sam godinama radila taj posao i ko je radio zna da stvarno iscrpljuje. Držim radionice koje jesu uživo, ali opet sve što ja radim je maltene online i marketing preko Instagrama i sajt i blog i slično. Prodajem digitalni proizvod, online radim konsultacije sa ljudima kojima je potrebna podrška, motivacija koji imaju blokade vezano za pisanje, tako da se uglavnom time bavim. Preuzmite besplatan pdf 3 saveta za pisanje na Instagramu na nikolinaandric.com/60Click to view: show page on Awesound

Guntis Pakalns, pasaku pētnieks: Mana bērnības māja atrodas Talsos, Anša Lerha-Puškaiša ielā. Kad paaugos, dzirdēju, ka Puškaitis mums esot tāds slavens radinieks… Vēlāk, jau studējot Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, sāku pētīt, ko viņš ir paveicis – kā neklātienē izmācījies par skolotāju un divdesmit gadus strādājis Lancenieku skolā, tur iekārtojis bibliotēku un iestādījis ābeļu dārzu, kā pierakstījis vietējo ļaužu spoku stāstus, teikas un pasakas... Aicinājis arī citus pierakstīt pasakas un apkopojis tās arvien biezākos sējumos... Un tā nu jau vairākus gadu desmitus strādāju Latviešu folkloras krātuvē, vācu un pētu teikas, pasakas, spoku un visādus citādus stāstus. Un latviešu pasaku publicēšanas vēsturi, kur vislielākā nozīme ir trīs vīriem: manas vecvecmāmiņas brālim Ansim Lerhim-Puškaitim, lielākā zinātniskā pasaku krājuma 15 sējumos sastādītājam Pēterim Šmitam, un padomju laika pasaku izlašu sastādītājam Kārlim Arājam, kurš savulaik izveidojis arī “Džūkstes pasaku” grāmatu. Starp citu, tajā ir tikai puse no Puškaiša pierakstītajām pasakām. Man jau pasakas labāk patīk stāstīt. Un veidot no tām savus stāstus. Bet respektējot Pasaku tēva tekstu, šoreiz lasīšu tieši tā, kā viņš to pierakstījis. Tikai ar vienu labojumu. Nezinot vārda Bulbulis izcelsmi – tā Austrumu zemēs sauc lakstīgalu dzimtas putnus – Puškaitis šo vārdu pārlabojis uz latviešiem saprotamāko Bubuli. Kāpēc izvēlējos tieši šo pasaku? Tā ir viena no retajām brīnumu pasakām, kur neviens netiek varmācīgi nogalināts. Gluži otrādi – pasakas beigās dzīvo ir daudz vairāk nekā sākumā, jo tiek atdzīvināti arī agrāk noburtie laimes meklētāji. Pasaku "Putnu Bulbulis" stāsta pasaku pētnieks Guntis Pakalns.

Nikolina: Dobrodošla Tijana i hvala ti što si pristala da budeš moja gošća u ovoj epizodi podkast-a.Tijana: Hvala tebi Nikolina što si me pozvala i moram odmah na početku da ispričam kako sam pre dve ili tri godine došla do nekog teksta, gde je pisalo pomalo senzacionalistički: “Radi 04:00 sata i zarađuje dobro.Sećam se da sam pomislila: ” Bože, ova žena je moj idol”. Stvarno, svaka ti čast na svemu što radiš.Nikolina: Hvala ti mnogo! Ja i dalje, evo priznaću, nisam svesna koliko je ljudi čulo za mene. Baš kada sam bila na nekom predavanju o mentorstvu u Beogradu, vidim koliko mi žene prilaze i koliko su upoznate sa onim što radim.Pozvala sam te da pričamo o tvojim počecima ali i o onome što je trenutno aktuelno kod tebe i tvoje porodice, jer imaš porodični posao. Takođe bih volela da pričamo o tome kako si se ti uopšte našla u online svetu i kako je to izgledalo kad si počela.Tijana: Kod mene je sve išlo korak po korak, od one najniže letvice ka višoj. Kada sam imala 21.godinu i još uvek studirala na Filološkom fakultetu, počela sam da radim part- time posao, odnosno da radim promocije vikendom. Promovisala sam proizvode po marketima i uspevala da se izdvojim po prodaji od drugih devojaka. To je moj tadašnji direktor prepoznao, da bolje prodajem, da drugačije komuniciram sa tim ljudima i u celoj toj priči on mene poziva da dođem u agenciju u kancelariju da radim. Bio je u fazonu, ok, ona je na Filološkom fakultetu, na književnosti, pretpostavljam da zna da piše i da barata sa rečima i pitao me da krenem da radim kao kopirajter. Ja tada nisam imala pojma šta znači biti kopirajter, ali sam rekla da hoću. E kada sam došla kući krenula da guglam i čitam i da dolazim do nekih prvih tada tekstova o kopirajtingu u šta se tu radi. Trebalo je da znam da pišem u tom marketinškom smislu. Tu počinjem kao junior kopirajter, onda postajem senior kopirajter, a onda prelazim u drugu agenciju. Tada postaju aktuelne društvene mreže i klijenti počinju da uviđaju njihovu moć. A inače, digital je tada bio neko nevoljeno dete u koje niko nije verovao i nije hteo da da mnogo novca, bilo je čisto da se ispoštuje forma. U to vreme ja sam čitala bukvalno sve što sam mogla da nađem na internetu, svaku knjigu, sve što je bilo vezano za marketing i tu dolazim do jednog jako važnog momenta koji bih volela da spomenem, a to je da shvatam da nikada ne bih volela da predajem srpsku književnost i jezik u školi, da me to apsolutno ne interesuje i da sam totalno ušla u te neke marketinške vode i da mi je sve to mnogo interesantnije.Odlučim da promenim fakultet i upisujem Fakultet za medije i komunikacije - odsek novinarstvo, da bih unapredila taj spisateljski momenat. Najbolja stvar koja mi se desila u tom trenutku su časovi copywriting-a kod Voje Žanetića.On je bio odličan mentor i otvorio mi je nove vidike.Postajem community manager, pa onda postajem social Media manager, krećem da se interesujem za brojeve i i oglašavanje i u tom nekom periodu sam već provela pet šest godina u agencijskom životu. A znate kako kažu da oni koji izdrže više od godinu u agenciji nisu normalni ljudi, to je kao da si služio 34 vojna roka. Moj najveći problem je tada bio što sam imala u jednom trenutku 11 klijenata, i to su bili potpuno različiti klijenti, sa različitim poslovima. Tu su bili NIS, Bambi , jedan Soko Štark, Guarana, jedan Red Bull, neke maramice za bebe, znači jako različiti proizvodi, različite usluge. U jednom trenutku mi je zaista postajalo previše da u periodu od 9:00 do 5:00 h budem kreativna za sve te klijente. Tada se prvi put javila ideja o našem biznisu, to jest da pokušam nešto u preduzetništvu.Click to view: show page on Awesound

Rođen u Mokrinu 1956. godine, gimnaziju je završio u Kikindi, a potom je studirao nemački jezik i književnost na Filološkom fakultetu u Beogradu. Fotografije izlaže od 1974. godine i od tada je učestvovao na preko 200 izložbi u zemlji i inostranstvu na kojima je dobio više nagrada i priznanja. Od 1980. godine profesionalno se bavi fotografijom kao novinski fotograf, do 1995. godine, kada je odlučio da se samostalno bavi primenjenom fotografijom. U međuvremenu je radio kao urednik fotografije u dnevnom listu Danas, pa u nedeljniku Blic News i u agenciji Fonet, a poslednjih godina kao urednik fotografije u magazinu Status i prilikom osnivanja Novog magazina. Fotografije su mu objavljivane u mnogim značajnijim svetskim magazinima (Stern, Focus, Spiegel, Le Monde, L’Express, Time, Newsweek, Herald Tribune, Le Nouvell Observateur) i većini jugoslovenskih novina, kao i u više monografija, kataloga i publikacija. Član je ULUPUDS-a od 1985. godine, a u Foto savezu Srbije je nosilac zvanja Majstora fotografije. Danas živi i radi u Beogradu kao samostalni umetnik.

Virdžinija je rođena u jednoj nepopravljivo hipi pančevačkoj porodici ravno po sredini osamdesetih. Odrasla je s Džordžiom, studirala književnost na Filološkom i produkciju na FDU, vozila bicikl i pravila radio. U međuvremenu je osnovala i Tačku komunikacije, napisala i izvela veliki broj projekata u kulturi, upoznala razna mesta i ljude, popela se nekoliko puta na protestne kamione i druge planine (pobune) dok se kao aktivistkinja i radnica za malo bolje društvo uglavnom bavi stvarima koje i voli. Danas je doktorandkinja i saradnica u nastavi na Fakultetu dramskih umetnosti, koordinatorka programa "Iz dobrih razloga" u magazinu Liceulice, finansijska i programska menadžerka raznih uzbudljivih umetnosti što pričaju priče, članica upravnog odbora Asocijacije Nezavisna kulturna Scena Srbije, i petkom mali čovek iz Radio Aparata u emisiji Sceniranje. Uživa u zajedničkim ručkovima, plivanju i mišljenju. Šeta s Fani dvaput dnevno Tašmajdanom.

Marko Šelić Marčelo pisac je kojem se dogodila muzika, iako redosled objavljivanja dela sugeriše da se desilo obrnuto. Diplomirao je na Filološkom fakultetu u Beogradu, smer srpski jezik i književnost. Radi u Beogradu. Živi u svom svetu. Njegova biografija je obimna, priznanja koja su mu dodeljena - mnogobrojna, a na ovoj Sofri upoznaćete Marka Šelića kroz razgovor sa Ivanom.

Valentīne Lasmane – Triju zvaigžņu ordeņa virsniece, Otrā pasaules kara laikā Nacionālās pretošanās kustības dalībniece, piedzīvojusi apbrīnojami ilgu un bagātīgu mūžu. Dzimusi 1916. gada 16. maijā Ukrainā ukraiņu skolotājas un latviešu mērniecības speciālista ģimenē. Valentīnes kundze šobrīd mīt Stokholmas priekšpilsētā Tēbijā. Raidījumā Gadsimts ar savu valsti Valentīnes Lasmanes atmiņas par vidusskolas un augstskolas laiku, Valentīnes kundzei pagāja Rīgas 2. ģimnāzijā un Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē. Studijas universitātē Valentīni Lasmani saveda kopā ar vienu no Nacionālās pretošanās kustības aktīvistiem Leonīdu Siliņu, ar kura līdzdalību viņa nonāca savā pirmajā darba vietā – aģentūrā LETA. Tas notika 1940. gadā, kad neatkarīgās Latvijas informācijas aģentūra tika pārveidota par padomju režīma institūciju. Tad arī sākās Valentīnes Lasmanes dalība Nacionālās pretošanās kustībā. Pēdējā darba dienā LETĀ Valentīnei Lasmanei pienāca 1941. gada 30. jūnijā. Ar šo dienu saistās arī epizode, kuru viņa pati dēvē kā bīstamāko savā mūžā. Pēc vācu okupācijas spēku ienākšanas Rīgā Valentīne Lasmane vairs neatgriezās darba telegrāfa aģentūrā, bet kļuva par latviešu valodas un literatūras skolotāju Malnavas lauksaimniecības skolā. Tomēr sakari ar Leonīdu Siliņu nepārtrūka un kad 1944. gadā Latvijas Centrālā padome, nodibinot sakarus ar rietumu izlūkdienestiem, organizēja laivu kustību starp vācu okupēto Kurzemi un Zviedriju, šajā darbā iesaistījas arī Valentīne Lasmane. Viņa veica ierakstās sakarnieces funkcijas. Vēlāk, kad starp Kurzemi un Zviedriju tika nodibināti radio sakari, kļuva par radiogrammu šifrētāju. Laivu kustība, kuru zviedru valdība un amerikāņu izlūkdienests atbalstīja galvenokārt informācijas iegūšanas nolūkā, ļāva vairākiem simtiem latviešu nokļūt Rietumos. Lieki piebilst, ka šāda darbošanās nacistu okupētajā Kurzemē draudēja ar visai nopietnām sekām. Vēlāk izrādījās, ka Valentīnes Lasmanes darbība Centrālajā padomē nebija palikusi nepamanīta arī padomju iestādēm. Pirmais signāls par to bija kļūšana par prototipu latviešu padomju rakstnieka Arvīda Griguļa romānā “Kad lietus un vēji sitas logā” un arī pēc romāna tapušajā Aloiza Brenča filmā. Taču patiesos padomju drošības iestāžu intereses mērogus Valentīne Lasmane novērtēja tikai 1970. gadā, kad viņai ar ģimeni uzturoties Rīgā, par pretpadomju darbību tika arestēta viņas vīra māsa Lidija Doroņina-Lasmane, un gan pašai Valentīnei, gan viņas vīram Albertam nācās 10 dienas pavadīt Stūra mājas izmeklētāju sabiedrībā.

Jēkabs Lautenbahs (1847—1928) – viens no pirmajiem latviešiem, kas īstenojis pilnvērtīgu akadēmisko karjeru. Par Tērbatas Universitātes, vēlāk Latvijas Universitātes mācībspēku, folkloristu un literatūras vēsturnieku raidījumā Septiņi gadsimti ceļā uz valsti stāsta literatūras zinātnieks Ojārs Lāms. Jēkabs Lautenbahs kā dzejnieks pazīstams arī kā Jūsmiņš, viņš pētījis latviešu mitoloģiju, daudz rakstījis par citttautu mitoloģiju. 1896. gadā J. Lautenbahs aizstāvēja maģistra disertāciju par lietuviešu un latviešu folkloras vēsturi.  Bijis pasniedzējs gan Tērbatas Universitāte, gan Tērbatas augstākajos sieviešu kursos, mūža nogalē.  Laikā no 1919. gada līdz 1928. gadam J. Lautenbahs bija Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas latviešu literatūras un vispārīgās literatūras profesors. 1924. gadā viņu ievēlēja par Latvijas Universitātes baltu filoloģijas goda doktoru.

Čini se da je danas poetska scena u Beogradu više nego živa. Nekoliko puta mesečno, po različitim beogradskim kafićima i klubovima održavaju se poetske večeri koje su veoma posećene, a poezija se sve više piše i izdaje. U reportaži govore Ana Marija Grbić, doktorand Filološkog fakulteta na odseku za književnost, organizator večeri poezije "ARGH!", autor nekoliko knjiga poezije, i polaznici radionice kreativnog pisanja u organizaciji Doma kulture "Studentski grad". Slušaoci će takođe čuti tonski zapis sa poetskih događaja "ARGH!".