Podcasts about jaunais

Jaunais baritons Daniils Pogoriless šovasar dosies uz Zalcburgas festivālu, kur izraudzīts prestižajai Jauno dziedātāju programmai. Sarunā ar Annu Martu Burvi viņš stāsta par darbu Pučīni operas "Bohēma" jauniestudējumā, balss attīstību, operdziedātāja ikdienu un izaicinājumiem, ko sagādā gan agrie rīti, gan laikmetīgās operas partitūras. Latvijas Nacionālajā operā nesen piedzīvota Džakomo Pučīni operas "Bohēma" pirmizrāde, kurā Daniils Pogoriless atveido Šonāru. Dziedātājs atzīmē, ka šis tēls ir viens no četriem draugiem, kura uzdevums lielā mērā ir noteikt pārējo varoņu noskaņojumu. "Ja paskatāmies libretā, Šonārs ir mūziķis. Viņa pirmā parādīšanās ir ar ārkārtīgi absurdu stāstu par to, kā viņam izdevies iegūt naudu, pārtiku un visu pārējo, kas draugiem tik ļoti nepieciešams. Viņš ir tas, kurš maina atmosfēru un izjauc drūmās noskaņas," stāsta Daniils Pogoriless. Darbs pie iestudējuma gan nav bijis vienkāršs. Jaunajam māksliniekam tā bijusi pirmā pieredze, strādājot kopā ar tik pieredzējušiem kolēģiem kā Jānis Apeinis un Rihards Mačanovskis. "Pučīni radītā partitūra ir ārkārtīgi sarežģīta. Jāpagūst apgūt gan intonācija, gan ritms, gan jāspēj precīzi iedziedāties vajadzīgajā brīdī. Ļoti daudz palīdzēja kolēģu pieredze. Tas viss nāk tikai ar laiku un mēģinājumiem." Bumba orķestra bedrē Viens no spilgtākajiem "Bohēmas" brīžiem ir aina, kurā draugi uz skatuves rotaļājas ar bumbu. Daniils ar smaidu atceras ģenerālmēģinājumu, kurā viss nenotika gluži pēc plāna. "Nevienā mēģinājumā nebija nekādu problēmu. Bet ģenerālmēģinājumā bumba aizlidoja pārāk augstu. Es tai vēl paspēju pieskarties, bet nākamajā brīdī redzēju, kā tā ielido orķestra bedrē – trompešu pusē… Par laimi, mūziķi bumbu atmeta mums atpakaļ. Skatītājiem tas ļoti patika, bet tas noteikti nebija iestudēts!" Tuvākais ir "bel canto" Lai gan dziedātājs savā repertuārā sastapies gan ar Hendeļa, gan Pučīni, gan Doniceti mūziku, šobrīd viņš par sev tuvāko uzskata tieši "bel canto" stilu. "Doniceti mūzika ļoti pieprasa balss kontroli. Orķestris ir smalks un vairāk ļauj dziedātājam izdziedāties, nevis viņu nes. Man patīk dziedāt, un tāpēc arī mana dvēsele šobrīd velk pie Verdi mūzikas, lai gan nopietnām Verdi lomām vēl esmu pārāk jauns." Viņš atzīst, ka īpašu vietu ieņem arī franču komponistu – Žila Masnē un Žorža Bizē – mūzika. "Tā ir fenomenāli skaista mūzika. Tur ir mazliet no Verdi, mazliet no Pučīni un vienlaikus franču smalkums." Balss mainās visu laiku Runājot par profesionālo attīstību, Daniils Pogoriless uzsver, ka balss nav nemainīgs instruments. "Man šķiet, ka mana balss mainās katru mēnesi. Kaut ko jaunu atklāju, kaut ko vecu mēģinu atmest. Ir periodi, kad šķiet, ka skan sliktāk nekā pirms gada. Tas ir nemitīgs meklēšanas process." Viņš ir pārliecināts, ka dziedātājs nevar apstāties pie reiz apgūtā: "Nevar iemācīties dziedāt un pēc tam visu mūžu dziedāt vienādi. Kaut kas visu laiku mainās. Tu vari attapties 35 gados un saprast, ka nemāki elpot. Tad jāmācās no jauna. Ja vēlies dziedāt ilgi, tev jāmācās visu mūžu." Kā piemēru viņš min leģendāro tenoru un vēlāk baritonu Plasido Domingo, kurš joprojām turpina uzstāties. "Ja sirds dzied, tad dzied arī balss." Zupa brokastīs un piesardzība ar kafiju Operdziedātāja ikdiena saistīta ne tikai ar mēģinājumiem, bet arī rūpēm par ķermeni. Daniils atzīst, ka viņa brokastu paradumi daudziem varētu šķist neparasti. "Man ļoti patīk zupa no rīta! Tā man dod enerģiju. Savukārt vakariņas ir vieglas. Reizēm pirmdienas brokastīs ēdu no svētdienas pāri palikušo šašliku un jūtos fenomenāli." Dziedātājs uzskata, ka nav iespējams nošķirt sevi no savas balss: "Pēdējos gados es neatdalu sevi, savu balsi un savu profesiju. Mēs esam savstarpēji saistīti. Ja ķermenis ir noguris, ir stress vai bezmiegs, tas uzreiz atspoguļojas balsī." Īpašas attiecības viņam ir arī ar kafiju: "Tā izmaina iekšējo sajūtu muskuļos. Operdziedātājam visas kustības ir ļoti precīzas un kontrolētas. Kafija reizēm šo kontroli izjauc. Vari iedot balsij vairāk, nekā vajadzētu, un pēc tam par to samaksāt." Ceļā uz Zalcburgas festivālu Šovasar Daniilu Pogorilesu gaida iesaistīšanās Zalcburgas festivāla Jauno dziedātāju programmā. Tur viņš piedalīsies vācu komponista Gordona Kampes darbā "King Arthur Junior" ("Mazais Karalis Arturs"), kas tapis, iedvesmojoties no Henrija Pērsela operas "Karalis Arturs". "No Pērsela tur palikuši vien daži citāti, nosaukums un tēlu attiecības. Tas ir pilnīgi jauns darbs." Festivāla programma paredz ne tikai mēģinājumus un izrādes, bet arī meistarklases, lekcijas un citas profesionālās aktivitātes. "Katru dienu ir kaut kas – meistarklases, lekcijas, nodarbības. Programmas noslēgumā visi izvēlētie jaunie dziedātāji uzstāsies lielā koncertā kopā ar orķestri. Tas ir ļoti svarīgs solis karjerā." Īpaši spilgti Daniils Pogoriless atceras noklausīšanos Zalcburgā, kas notikusi dienu pēc viņa dzimšanas dienas. "Atvadoties no komisijas, pateicu: "Tiekamies vasarā!' Pēc tam domāju – kāpēc es to teicu? Tagad viņi noteikti uzskatīs mani par augstprātīgu... Bet, braucot vilcienā uz Vīni, saņēmu ziņu, ka esmu uzņemts programmā!" ***  

Kultūras rondo ceļš šajā sarunā ved cauri Lietuvai, Latvijai, Igaunijai un Somijai līdz pat Norvēģijas ziemeļiem. Jo tās ir valstis, kas apvienojušās jaunā, kopīgā “Dziedāšanas mantojuma ceļā” (Singing Heritage route). Kas ir šis Eiropas mēroga tīkls, kādas dziedāšanas tradīcijas tajā var iepazīt un kā šāds starptautisks kultūras ceļš var paplašināt ne vien tālu tūristu, bet mūsu pašu skatu uz savām un kaimiņu kultūras bagātībām? Par Latvijas līdzdalību un dziedāšanas tradīcijām, kuras ceļā varam iepazīt, kā arī projekta starptautisko dimensiju izzinām kopā ar ceļa veidotājām no Daugavpils Tradīciju mājas - folkloras dziesmu un deju kopas “Svātra” dalībnieciem Sarmīti Teivāni, Anitu Zarāni un Baibu Pankjāni un Latvijas Nacionālā kultūras centra nemateriālā kultūras mantojuma eksperti Gitu Lanceri.   Raidījuma gaitā arī saruna ar vienu no šī „Dziedāšanas mantojuma ceļa” kūrētājiem Igaunijā, vēsturnieku Kristjanu Rabu, kurš ikdienā strādā Igaunijas Nacionālajā muzejā Tartu.

  Izstādes kuratore Roberta Atraste, kura iepriekšējā gadā saņēma Rīgas Fotogrāfijas biennāles NEXT 2025 konkursa “Jaunais kurators!” balvu, kā arī Latvijas Mākslas gada balvu par “Gada debiju”, Ievas Epneres izstādes centrālo objektu salīdzina ar sociālajiem tīkliem. Uz statīva novietotas kustīgas fotogrāfijas ir kā attēli internetā. Redzam tos tikai uz īsu brīdi, tad par tiem piemirstam. Tāpat kā atmiņas. Tās uzplaiksnī mūsu apziņā uz brīdi, tad atkal pazūd. Kā piedzīvoto un atmiņu pasaulē noglabāto fotogrāfijās fiksējusi māksliniece Ieva Epnere?

Jaunais premjers Andris Kulbergs solījis vadīt valdību citādi, runāt skaidru valodu ar sabiedrību un mazināt plaisu starp koalīciju un opozīciju. Mainoties Ministru kabineta sastāvam, mainās arī ministru biroji – daļa no jauno ministru padomniekiem un parlamentāriem sekretāriem jau ir zināma, bet daudzās ministrijās darbs pie biroju sastāva veidošanas aktīvi turpinās. Vēja izgāzti koki sabojājuši Līgatnes dabas taku lapsu voljēru, no kura trīs dzīvnieki izmukuši brīvībā. Eksperte: NATO jāizstrādā vienota rīcības stratēģija dronu apdraudējuma gadījumos. Kara gadījumā NATO spēkus Baltijā vadīs Vācijas un Nīderlandes kopīgais štābs – par to ir paziņojusi Aizsardzības ministrija.

Tēma: Iekšējās dziedināšanas rekolekcijas pāriem klusumā Raidījumu veido: Kopiena "Chemin Neuf"

Stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš. Pārraides producente: Gunda Vaivode. Dailes teātris radās kā jauna skatuves mākslas institūcija. To dibināja Raiņa klubs, un oficiāli tas saucas Raiņa kluba Raiņa un Aspazijas tautas nama Dailes teātris. Eduards Smiļģis bija otrais direktors, jo pirmais bija Rainis. Bet arreiz, kā teiktu Džemma Skulme, aizrāvās ar idejām, ka šajā telpā Romānova ielā 25, tagadējā Lāčplēša ielā 25, kur jau bija bijis Jaunais latviešu teātris, Jaunais Rīgas teātris, jārada teātris, kas ir pretējs psiholoģiskam jeb naturālistiskam teātrim. Lai dzīvo forma! Un forma tātad ir tas kults – Smiļģis teica, teātrī bija ziedošanās kults – skatuves mākslai. Jo teātris ir darbība, kurā aktieris ir centrā, bet viņu iedarbina ansamblī radusies un skatuves mākslas izteiksmībā veidotā atmosfēra. Vispirms, Eduards Smiļģis skaidri saprata, ka viņam ir jāstrādā nevis vienam pašam, bet ar konsultantiem. Tādas sistēmas latviešu teātrī vēl nebija. Viņš bija inscenētājs, nekad – režisors. Un viens pēc otra parādījās viņa konsultanti. Tā, protams, bija izcilā Felicita Ertnere, kas bija ritmoplastikas un kustības meistariene ar ļoti labu izglītību. Tas vēlāk, ar otro sezonu, bija Burhards Sosārs, kas bija komponists, kuram vajadzēja piedalīties visur – traģēdijās, drāmās, komēdijās, vēlāk muzikālajās izrādēs. Tur, protams, bija Jānis Simsons, konsultēja skatuves runu, tur bija Makss Lēvenšteins – vācu teātra uzvedumu meistars, kas palīdzēja pārveidot skatuvi. Tur, protams, bija Fricis Lepnis, kas veidoja apgaismošanas sistēmas. Vispirmām kārtām bija nepieciešams lauzt skatuvi. Tāda skatuve kā Nacionālajā teātrī viņam neder. Ir vajadzīgas podestūras, kubi, kāpnes, slīpnes, ja vajag, arī serpentīnus. Galu galā 1926. gada izrādē “Spēlēju, dancoju” Otto Skulmes scenogrāfijā Tots jau gāja augšā pa tādu kā serpentīnu. Otrs, kas viņam bija obligāti nepieciešams, viņš aizsūtīja uz Vāciju scenogrāfu Jāni Munci, lai iegādātos labāko skatuves tehniku. Vācijā tāda bija Maksim Reinhardam. Un Makss Reinhards principā bija nolēmis, ka šādu tehniku neviens cits nevar iegādāties. Smiļģis – vai tā ir leģenda? – izvēlējās un atveda vēl labāku. Tā daudzus gadus, līdz pat deviņdesmitajiem, Jaunajā Rīgas teātrī strādāja šī sistēma ar vecajiem reostatiem. Bet Smiļģis ar reiz panāca, ka teātrī nav rampas, jo rampas gaisma neder teātrim, bet ir prožektori, ir pretgaisma, ir kontrgaisma, kas nemet ēnas un var radīt. Trešais ir tas, ka jau pirmajās deklarācijās bija rakstīts, ka aizpriekškars, aizkars pēc izrādes netiks atvērts. Smiļģis teica, ka nav ko lieki dižoties – aktieris savu darbu ir parādījis un tev ir jāpaliek tajā lomā, skatītājiem radītajā iespaidā, nevis jānāk un jāklanās. Tās bija ļoti retas reizes, kad priekškars atverās. Par to liecina arī kāda Aspazijas atmiņa: 1927. gadā, kad Smiļģis Dailes teātrī iestudēja viņas drāmu “Madlienas baznīcas torņa cēlēji”, pēc pirmizrādes autore tika izsaukta uz skatuvi, viņu godināja. Un viņa, zinādama, ka Dailes teātrī priekškaru neatver, tomēr ar roku rādīja uz to un vēlējās, lai kāds parādītos. Bet neparādījās. Recenzents teica: “Aspazijai taču vajadzēja zināt, ka šeit priekškaru neatver.” Vēl bija tāda inovācija, ka dažos uzvedumos skatītājam, ienākot zālē, bija redzama atvērta skatuve, un viņš jau varēja iejusties izrādes dekorācijās un atmosfērā. Un izrādēs, īpaši 20. gadu pirmajā pusē, parādījās skatuves strādnieki, kuri zināmos brīžos pārvietoja dekorācijas, visiem redzot. Smiļģis jau tajā laikā saprata, ka laiks ir jāekonomē, plus Smiļģis ļoti labi saprata kinematogrāfisko principu – viņš lugas īsināja, montēja. Ne jau velti viņš “Faustu” 1940. gadā iestudēja pilnā apmērā, kas liekas pilnīgi neiespējami. Bet, kas ir redzējis viņa eksemplāru – ha! Smiļģis jau visu nemaz nerādīja, jo viņam jau galvenais bija parādīt visu tajā vizuālajā, kustīgajā, darbīgajā ritmā un paust ideju. Vēl viens ārkārtīgs jauninājums ir tas, ka viņu neapmierināja līdzšinējā aktieru izglītība, un tāpēc 1924. gadā viņš nodibināja savu aktieru studiju – Pirmo Dailes teātra studiju. Tādas pie teātriem nebija. Un, kas ir ļoti interesanti, (apmācībā) nebija aktiermeistarības. Bija runa, protams, kustība, deja, plastika, paukošanās, poētika, estētika, dziedāšana, mūzika un tā tālāk. Bet aktiermeistarību apguva tikai konkrēti strādājot masu skatos, statistos – tieši uz skatuves un vērojot citu aktieru darbus. Tas ir vienkārši pārsteidzoši. Un tā to darīja, starp citu, arī Otrajā studijā. Tad nāca PSRS programmas, kuras uzspieda, ka vajag arī mācīt aktiermeistarību. Tātad, Eduarda Smiļģa piegājiens radīja arī cita tipa aktieri. Nu, lūk! Un ar ko viņš pārvarēja ekonomisko krīzi? Ar dziesmu spēlēm! Sākot ar 1928. gadu, kad pirmoreiz iestudēja Ofenbaha “Skaisto Helēnu” un pieaicināja brīnišķīgo operas solisti Mildu Brehmani-Štengeli dziedāt Helēnas lomu. Līdzās viņai bija jaunais aktieris Kārlis Pabriks, kas kļuva pēc tam par zvaigzni muzikālajās izrādēs. Nākamās bija “Trejmeitiņas”, kuras nospēlēja vairāk nekā 250 reizes, un tur jau arī līdzās teātra aktieriem bija pieaicināts profesors Pauls Sakss. Arī vēlākā posmā Dailes teātris iztika ar saviem aktieriem, bet ik pa laikam vēl kādu pieaicināja, tai skaitā arī Marisu Vētru. Un vienmēr teica tā: ja Smiļģis ekonomisko krīzi pārvarēja ar “Trejmeitiņām”, kuras ienesa naudu, tad Nacionālā teātra “trejmeitiņas” – Ludmila Špīlberga, viesmāksliniece Lilija Štengele un Ārija Simsone – nesa zaudējumus, jo viņām bija lieli honorāri. Tātad arī šis ir inovatīvs mākslinieka, menedžera un direktora gājiens, kā panākt, lai skatītājs ne tikai izklaidētos, bet iegūtu vērtīgu mākslas darbu Dailes teātrī.

Epizodes nosaukums: “ Gavēņa rekolekcijas” Raidījuma nosaukums: “Jaunais ceļš" Viesi/s : Rekolekciju dalībnieki Raidījuma vadītāji: Kopiena “Chemin Neuf” Datums: 15.03.2026. Saturs: Gavēņa rekolekciju liecības

Svētku dalībnieku liecības par piedzīvoto Lieldienu Triduum “Chemin Neuf”.

Izdots “Latvijas Bībeles biedrības” 2012. gadā izdotās Bībeles tulkojuma revidētais teksts. Revīzijas process notika no 2017. līdz 2024. gadam. Bībelē ir norādes uz paralēlajām Rakstu vietām, paskaidrojošs ievads par veikto teksta revīziju, grāmatas pielikumā – krāsainas vēsturiski-ģeogrāfiskās kartes. Salikums ar atdalītajiem pantiem un indeksiem

Jaunais aktieris Ritvars Toms Logins atzīst, ka ar Entoniju Hopkinsu viņam visvairāk saistās filma "Tēvs", kaut gan tagad, pēc Hopkinsa memuāru izlasīšanas, viņš atkal labprāt noskatītos slaveno "Jēru klusēšanu". Sers Filips Entonijs Hopkinss saviem memuāriem devis virsrakstu "Mēs ar visu tikām galā, mazais". Tā viņam gribētos uzsaukt tam trīsgadīgajam zēnam fotogrāfijā, kuram smiltīs nokritusi ledene. Tā ir viena no viņa pirmajām bērnības atmiņām, kas iemūžināta fotogrāfijā. Toreiz viņš dabūja citu ledeni, un tētis nomierināja. Pēc daudziem gadiem, kad viņš filmējās franču režisora Floriana Zellera filmā "Tēvs", tēlojot vecu vīru, kurš cieš no demences, Hopkinss jutis, ka pārtop par savu tēvu viņa dzīves beidzamajās dienās: tukšs skatiens, pavērta mute, iedomāti tēli un balsis… Par lomu filmā "Tēvs" 83 gadu vecumā Entonijs Hopkinss saņēma "Oskaru", kaut gan nav īsti korekti teikt – saņēma, jo viņš, baidoties inficēties ar Covid-19, ceremoniju togad neapmeklēja, pie tam bija pārliecināts, ka balvu viņam nepiešķirs. Viņa pirmais "Oskars" gan bija par Lektera lomu filmā "Jēru klusēšana". Kādam ir jāizskatās Lekteram, kā jārunā, kā jākustās – arī par to raksta aktieris Entonijs Hopkinss. Par cilvēkiem un tēliem, kas ietekmēja viņa monstra Hanibāla tēlu. "Vai joprojām pastāv uzskats, ka māksliniekam jābūt nabadzīgam un izsalkušam?" – retoriski jautā Jaunā Rīgas teātra aktieris Ritvars Toms Logins. Domāju, ka tādas skaidras atbildes nav, var gan palasīt, ko par to domā Entonijs Hopkinss, arī par dzeršanu lielos apmēros. Beigās – atšķirt pielikumu, kurā lasāma Entonija Hopkinsa dienišķās dzejas izlase. Entonija Hopkinsa memuārus "Mēs ar visu tikām galā, mazais" no angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga, izdevusi "Zvaigzne ABC". Radio mazajā lasītavā grāmatas fragmentus lasa Gundars Āboliņš, sarunājamies ar Ritvaru Tomu Loginu. Raidījumu atbalsta:

Par ko parunāsim pie Digitālo brokastu galda? "WhatsApp bērniem" līdz 13 gadu vecumam. Latvijas Pasts ievieš identitātes pārbaudi pakomātos. Ārsts attālināti veic vēža operāciju pacientam 2400 kilometru attālumā. "Microsoft" apstiprina nākamās paaudzes "Xbox Project Helix" ar PC spēļu atbalstu. Zinātnieki tomēr tiecas attīstīt litija baterijas.

"Esmu ceļiniece gan tiešā, fiziskā nozīmē, gan arī savā prātā, domās, dvēselē. Īpaši pēdējo gadu laikā ārkārtīgi daudz ceļoju savā iekšējā pasaulē – un ļoti daudz meklēju. Pēc savas dabas, pēc būtības esmu tāda, kurai patīk nākt pie cilvēkiem, kurai patīk runāt, kurai patīk burbuļot un vidžināt, bet to šobrīd nevēlos nemaz... To, kā šobrīd jūtos, ko sev jautāju, kādas atbildes rodu vai vēl neesmu radusi – to visu šeit var dzirdēt," neslēpj pasaulslavenā ērģelniece Iveta Apkalna, intervijā "Klasikas" direktorei Gundai Vaivodei stāstot par savu jaunāko albumu, kurā sastopas Pētera Vaska un Arvo Perta mūzika. Tas ir klusināta miera un iekšējās gaismas muzikāls apliecinājums – ceļojums klusumā, ticībā un bezgalībā. Jaunais albums ierakstīts Ventspils koncertzālē "Latvija", bet izdots prestižajā izdevniecībā "Berlin Classics". Tas iezīmē vēsturisku notikumu Latvijas muzikālajā ainavā – pirmo Ventspils koncertzāles majestātisko ērģeļu ierakstu!  Albuma oficiālās atvēršanas svētki notika 13. februārī Vācijā, bet Latvijā tā vaļā vēršanu ieskandinās Ivetas Apkalnas solokoncerts 21. februārī. Protams, Ventspils koncertzālē "Latvija". Spoguļattēls tam, kā šobrīd jūtas Gunda Vaivode: "Viatore" ir viens no skaņdarbiem, kas iekļauts tavā jaunajā albumā. Ceļinieks. Iveta, tu arī esi ceļiniece? Un no kurienes tu tagad esi atceļojusi?  Jā, es esmu ceļiniece gan tiešā, fiziskā nozīmē, gan arī savā prātā, domās, dvēselē. Īpaši pēdējo gadu laikā ārkārtīgi daudz ceļoju savā iekšējā pasaulē – un ļoti daudz meklēju. Fiziski šobrīd esmu atceļojusi no Berlīnes. Interesanti, ka Pētera Vaska "Viatore" bija mana paša pirmā albuma centrālais skaņdarbs! Un nejauši, patiešām par to neaizdomājoties un neplānojot, es to esmu iekļāvusi savā jaunākajā albumā, neapzinoties šī nosaukuma un skaņdarba "Ceļinieks" patieso, īsto būtību un jēgu šībrīža kontekstā: proti, tas ir spoguļattēls tam, kā es šobrīd jūtos... Tad secīgi bija Perta "Spiegel am Spiegel", kas ir otrs centrālais skaņdarbs šajā diskā. Tieši šie divi darbi ar savām trauslajām, bet emocionāli spēcīgi uzrunājošajām notīm iezīmē augšupeju un spoguļattēlā – mazu lejupslīdi: un visu laiku, šiem mazajiem motīviem mijoties, notiek maģija… Tā nu es ceļoju. Un to, kā šobrīd jūtos, ko sev jautāju, kādas atbildes rodu vai vēl neesmu radusi – to visu var dzirdēt šajā albumā… Abi jubilāri – Arvo Perts, kam jubileju svinējām pērn, un Pēteris Vasks, kuram 80. dzimšanas dienu svinēsim 16. aprīlī – ir tā sauktās jaunās vienkāršības pārstāvji. Tu pēc dabas esi ļoti temperamentīga. Ir sajūta, ka tev, ieskaņojot šo albumu, bijis jānorimst…  Jā, jā! Domāju arī, ka lielākais vairums manu sekotāju – koncertu līdzbraucēji un klausītāji – uzdos sev šo jautājumu: kāpēc pēkšņi šāda izvēle? Jo kādam tas tiešām varētu šķist arī pārsteidzoši. Tu ļoti precīzi pajautāji! Visi Arvo Perta skaņdarbi, kas iekļauti šajā albumā, patiesībā ir komponēti tieši tajā laikā, kad es piedzimu – tas ir 1976. gads. Arī 1978., 1980. gads. Tam, iespējams, ir kāda dziļāka nozīme jeb tas ir spoguļattēls, kāpēc es šobrīd, tuvojoties savai dzīves jubilejai, raugos iekšēja miera virzienā, sevis un sava ego malā nolikšanas virzienā, un tik ļoti nealkstu pēc tām vizuļojošajām, burbuļojošajām pasāžu kaskādēm un galvu reibinošajām, žilbinošajām, skrejošajām un virtuozajām notīm un treļļiem, kuru, protams, neiztrūkst manos koncertos joprojām. Bet tas, kas mani uzrunā visvairāk, ir, lūk, šis te trauslums un spēks vienlaicīgi. Šajos skaņdarbos, kurus komponējuši lielie meistari Arvo Perts un Pēteris Vasks, tikai noliekot malā savu ego, varam atrast patieso un dzidro šīs mūzikas kristālu un izprast, interpretēt un aiznest līdz klausītājam šīs mūzikas būtību. Jo šādā mūzikā ērģelnieks ļoti maz reprezentē sevi – ko bieži vien sagaidām Lista virtuozajos opusos, arī žilbinošajās Baha fūgās. Bet patiešām: lai saprastu šo skaņdarbu patieso būtību un vēstījumu, man ir jāpakāpjas malā. Ar manu temperamentu tieši tas jau ir tas grūtākais! Jo pēc savas dabas, pēc būtības esmu tāda, kurai patīk nākt pie cilvēkiem, kurai patīk runāt, kurai patīk burbuļot un vidžināt. Bet to šobrīd nevēlos nemaz... Man šķiet, šī mūzika atnāca pie manis īstajā laikā. Es to nemeklēju. Bet tad, lūkojot šīs mūzikas un katra skaņdarba stāstu – un katram no šiem skaņdarbiem ir savs stāsts –, es tajos saredzēju tik daudz paralēļu, ka man šķita – nu, tiešām nav nejaušību šai dzīvē un mākslā!  Ar ērģelēm, tāpat kā puķēm, ir jāsarunājas Uz kurām ērģelēm tu esi šo albumu ierakstījusi? Ak jā – tas arī ir ļoti, ļoti būtisks aspekts un lielums ērģelnieka ierakstos! Šajā gadījumā tas ir instruments, kas sen jau bija pelnījis tikt ierakstīts albumā un iemūžināts taustāmā un netaustāmā formātā, un tās ir Filipa Klaisa radītās ērģeles Ventspils koncertzālē "Latvija". Šī koncertzāle, kura tūdaļ svinēs sesto dzimšanas dienu, iemantojusi ļoti stabilu vietu koncertzāļu ģeogrāfijā šeit, Latvijā. Tā ērģeles, kuras man bijušas sava veida krustbērns to tapšanas brīdī, ilgi gaidīja ērģeļu solo programmas ieskaņojumu kompaktdiskā. Turklāt iznācis ne tikai kompaktdisks, bet arī skaņu plate! Albuma un plates oficiālie atklāšanas svētki notika manā laimīgajā 13. datumā – 13. februārī, bet ieskaņot to sākām pagājušā gada 13. jūlijā. Un arī pats pirmais mans albums tika ieskaņots 2003. gada 13. jūlijā.  Varbūt kādam būs interesanti salīdzināt Pētera Vaska "Ceļinieka" interpretācijas – kā tas skanēja tolaik, un kā tas skan tagad, pie Ventspils koncertzāles ērģelēm – varenajām, bet tanī pat laikā pārsteidzoši siltajām, ieskaujošajām ērģeļu skaņām. Pat ne skaņām – tie ir mirkļi, kurus šīs ērģeles dāvā caur savu skanējumu. Arī pārsteiguma mirkļi, kurus pati sev joprojām tur rodu un pārsteidzu sevi. Līdz pat šim brīdim, spēlējot uz šī instrumenta, nevienā brīdī man nav ne reizi bijis jautājuma, kā radīt šo vai citu krāsu.  Tieši gribēju vaicāt – vai reģistrus uz tām ir viegli piemeklēt? Un vai ir kāda īpaša krāsa tieši Ventspils ērģelēm? Šīm ērģelēm mīļākie tembri, mīļākā noskaņa, mīļākās krāsas ir tās klusinātākās un arī dziļais bass, kurš varbūt daudziem šķistu par dziļu, par vibrējošu, par pārāk tālskanīgu, bet man tieši šī amplitūda no dziļuma līdz pašām spicajām augšām šķiet kā īsta emociju jūra, kurā, atkarībā no gadalaika, atkarībā no diennakts laika, atkarībā no tā, vai ir saullēkts vai saulriets, spēju atrast nepieciešamo krāsu. Un burvīgā kārtā jāsaka, ka šīs ērģeles tiek ļoti labi apkoptas un uzturētas! Kas to dara?  Tas ir grūts jautājums, jo nav jau tik daudz meistaru, kuri Latvijā to dara ikdienā, un Ventspils nav galvaspilsēta Rīga... Taču mani ļoti nomierina fakts, ka vismaz reizi gadā uz Ventspili – arī šoreiz – atbrauc kāds no Bonnas, no ērģeļbūves firmas "Philipp Klais Klais Orgelbau GmbH & Co KG", un šo instrumentu uzrauga un aprūpē. Tā ir lielā nepieciešamā tehniskā apkope, kā mēs to sauktu automašīnas gadījumā. Taču arī ikdienā atrasts risinājums – ir cilvēki, kuri liek lietā gan savu ausi, gan savas rokas. Un pats galvenais un svarīgākais ir tas, ka ērģeles tiek regulāri spēlētas – tie ir Ventspils Mūzikas vidusskolas audzēkņi, kuri tās tiešām darbina, jo ar ērģelēm, tāpat kā ar puķēm mājās, ir jāsarunājas – tās nedrīkst vienkārši ieslēgt ik pa laikam! Un Ventspilī tas tiek arī darīts. Albuma ieraksta skaņu režisors bija tavs dzīvesbiedrs Jenss Šūnemanis, ar ko saprotaties bez vārdiem. Tas taču ir atvieglojoši, ja varat būt kopā arī šādā radošā procesā? Jā, tas ir atvieglojums, bet vienlaikus, strādājot kopā ar Jensu, vienmēr jūtos kā pie stingra, prasīga pedagoga… Jo zinu: ja reiz ir viens cilvēks uz šīs pasaules, kurš tiešām vislabāk zina mani kā mūziķi – ne tikai kā cilvēku, pazīst manas spējas un izturību, tad tas ir Jenss! Un es nevaru noblefot, teikdama, ka man vairs nav spēka un šis man varētu būt par daudz… Jo Jenss zina, cik daudz es varu! (Smejas.) No vienas puses tā ir laba provokācija, ko, ar viņu strādājot, varu sagaidīt. Es zinu, ka viņš gan tiešā, gan pārnestā nozīmē saliks visu pa plauktiņiem. Bet tas, protams, ir liels, liels atvieglojums – strādāt abiem kopā. Jo tieši tas jau ir tas, ko ieraksta procesā vēlas katrs mūziķis – lai ir kāds, kurš ne tikai ieskaņo ierakstu, bet pazīst arī tevi kā mākslinieku, indivīdu un spēj aizvest līdz maksimāli labam rezultātam; kurš tevi atver tā, lai tu spēj noticēt saviem spēkiem un saproti, ka tā nav tikai viņa vēlme jeb ārēju spēku radīta nepieciešamība – šo vai to izdarīt savādāk –, bet tā ir TAVA pārliecība. Un tas bieži vien ir lielākais deficīts, sadarbojoties ar skaņu režisoriem: jo nepietiek tikai ar norādēm "ātri", "lēni", "klusu", "skaļi", "par augstu", "par zemu"… Mums patiešām ir vajadzīgs personiskais, individuālais stāsts un ticība – visvairāk jau sev. Ja ticam sev, tad arī ierakstā to sapratīs un sajutīs klausītājs. Klausītāju apskauti Filmā, ko veidojuši mūsu Latvijas Sabiedriskā medija kolēģi, redzam, cik trauksmaina ir tava dzīve, bieži vien pavadīta vilcienos un lidostās. Tev bijuši skaisti koncertbraucieni kopā arī ar mūsējiem, ar Valsts akadēmisko kori "Latvija". Mazliet ieskicē, kur tie bija un kur tas vēl būs? Patiešām ir tā, ka amplitūda, ģeogrāfija un temps nesamazinās, arī dzīves gadu skaitam pieaugot… Bet intensitāte, ar kādu vienu vai otru koncertu es personīgi izdzīvoju un gaidu – tā nu gan pieaug! Mūsu sadarbība un skaistā Eiropas tūre ar Valsts akadēmisko kori "Latvija" un Māri Sirmo vēl turpināsies – šos koncertus esmu visvairāk gaidījusi, jo zināju – tajos būs ne tikai muzikāls pārsteigums un dažkārt pat emocionāla katarse, kādu piedzīvojam uz skatuves: šajos koncertos tu jūti, ka satiecies ar skanisko organismu, kas nāk ne tikai no tavas valsts, kuram ne tikai ir tava mentalitāte, ne tikai tavi sirdspuksti, bet arī muzikāli ar to raugies vienā virzienā un spēj radīt – ne tikai rādīt vai parādīt. Tas mani visvairāk fascinē, sadarbojoties ar kori "Latvija" un Māri Sirmo. Skaistajos koncertos janvārī, kādus piedzīvojām Dortmundē, Luksemburgā, Frankfurtē, jutāmies klausītāju apskauti, apmīļoti un ļoti, ļoti gaidīti. Tie bija ļoti apmeklēti.  Kādu mūziku klausītājiem piedāvājāt? Gan franču, gan angļu, arī Bahs neizpalika. Un Pēteris Vasks. Daļa no šīs programmas būs dzirdama 26. aprīlī koncertzālē "Cēsis", kur smagsvars un galvenā harmoniskā krāsa būs Pētera Vaska mūzika un viņa jubileja. Tas bija ļoti skaists muzikāls ceļojums, kurā koris un ērģeles sastapās kā divi orķestri, kā divi solisti. Visi koncerti notika tikai koncertzālēs. Tas man personīgi ir gan izaicinājums, gan prieks, jo ar kori fiziski esmu kopā uz skatuves – blakus diriģentam, priekšā dziedātājiem. Redzu katru acu pāri, katru muti, skaisti safrizētos dāmu matus, kas mūzikai viļņojas līdzi un arī dzied… Un tik ārkārtīgi saviļņojoši, kā reaģē publika! To visu koncertzālē var izjust daudz, daudz intensīvāk. Turpinājumā dosimies arī uz Zagrebu, Vīni un Londonu, gaidāmi arī koncerti Budapeštā un nākamgad – Prāgā. Tas ir tik skaists ceļojums un iespēja skanēt Latvijai – kā korim "Latvija" un Latvijai kā valstij. Tas man ir pagodinoši. Olimpiāde satuvina Zinot tavu sportisko ģimeni: vai jums iznāk arī sekot Olimpiskajām spēlēm un latviešu panākumiem tajās? O jā, protams, mēs sekojam un joprojām sekojam, un ne tikai latviešu panākumiem! Bērnus ļoti aizkustināja Latvijas hokeja komanda, kura vinnēja Vāciju. Par šo jau bija lielais prieks. Tas bija ļoti, ļoti saviļņojoši. Ļoti patīk viss, kas saistīts ar slalomu. Arī kamaniņu sports. Bet man joprojām lielais bērnības sapnis un aizraušanās ir daiļslidošana: esmu pilnīgi tajā visā iekšā un gribētu būt vēl vairāk. Tajā pašā 13. februārī, kas bija viens no nervus kutinošākajiem daiļslidošanas vakariem – vīriešu  sacensības, man bija jābūt uz skatuves. Un es patiešām paralēli Baham un Glāsam domāju, kas notiek slidotavā. (Smejas.) Vakarā to visu paspēju noskatīties atkārtojumā. Joprojām sekojam Olimpiādei, un mums ir žēl, ka tā ir tik reti. Mēs jau gribētu katru gadu, jo tā arī mūs apvieno uz viena dīvāna ne tikai vakarā, kad ir pāris minūtes brīva laika, bet visu cauru dienu, jo Olimpiādi var skatīties gan no rīta, gan vakarā, gan naktī – tā ir kā magnēts. Tas ir skaisti, ka sports un māksla – tās ir lietas, kas daudzus vieno, jo bieži vien, atrodoties pat vienā telpā, nepietiek laika, lai parunātos vai par kopā kaut ko pārdzīvotu. Tad nu šī ir tā lieta, ko mēs kopā pārdzīvojam! Vai tava meitiņa joprojām trenējas futbolā? Mana meitiņa joprojām trenējas futbolā, un vēl aizvakar skatījāmies arī UEFA Čempionu līgas spēli, kurā bija daudz pārdzīvojumu, bet uzvarēja pareizā komanda. (Sirsnīgi smejas.)  Uzbrukums "Goram" kā uzbrukums ģimenei Iveta, lai arī attālumā, tad noteikti seko līdzi notikumiem "Gorā" un Rēzeknē. Vai tev ir kāds savs sakāmais par šo situāciju? Ļoti sekoju. Un biju patīkami pārsteigta par to, cik ļoti mani tas ne tikai satrauca, bet sāpināja... Patīkami – tas varbūt nebūtu pareizais vārds šajā kontekstā – bet man tomēr tas ir jāsaka, jo "Goru" vienmēr esmu jutusi kā savu ģimeni; gan savu māksliniecisko, gan cilvēcisko ikdienu nespēju iedomāties bez "Gora"! Un ne tikai tamdēļ, ka "Gors" ir Rēzekne, ne tikai tamdēļ, ka man ir tas gods būt Rēzeknes Goda pilsonei, ieskandināt "Gora" koncertzāli un radīt savu festivālu, bet arī tamdēļ, ka, objektīvi raugoties, "Gors" visā Eiropas un pasaules koncertzāļu paletē ir ar ārkārtīgi daudzām plusa zīmēm! Šajā situācijā tas patīkamais bija, ka redzēju, cik ļoti man tas sāp – bija sajūta, ka iegriezts pirkstā un vai ka visu laiku kāds kāpj uz varžacīm. Jutos tā, ka jāaizstāv kāds no manas ģimenes – šo situāciju izjutu gandrīz fiziski sāpīgi. Tas viss iespaidoja gan manu Ziemassvētku prieku, gan Jaunā gada gaidīšanas sajūsmu. Nespēju būt mierā ar to, cik cilvēki var būt nepastāvīgi savos spriedumos, savos solījumos un arī savā nostājā. Mani pārsteidza, ka cilvēki, kas šo visu vētru iesāka, ir tie paši, kas radījuši kopā ar "Goru", kas priecājušies par "Gora" panākumiem un nupat, svinot festivāla "Organismi" 10. jubileju, solījuši, ka tā tam vienmēr būs būt! Un nepaiet ne pāris mēnešu, un tu sev uzdod jautājumu: vai tiešām mēs runājam par šiem pašiem cilvēkiem? Vai mēs tiešām runājam par šo situāciju, par šo pašu koncertzāli? Tas manī radīja apjukumu un šoku. Rakstīju vēstuli nu jau atstādinātajam Rēzekne mēram, parakstoties kā pilsētas Goda pilsone, nevis tikai kā mūziķe Iveta Apkalna, jo to sajutu kā savu pienākumu – paust savu viedokli. Atbildi neesmu saņēmusi līdz šim brīdim, bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka vēstulē atgādināju gan mūsu sarunas, gan arī to, ka objektīvi nav pamata visiem šiem izteikumiem. Nespēju raudzīties cilvēkiem acīs, kad viņi melo un katru dienu stāstīta jaunus stāstus. Tas aizvainojums un nepamatoto pārmetumu gūzma, kas bija jāpārdzīvo Diānai Zirniņai – kā kaut kas tāds spēj rasties! Šobrīd uzdodu sev jautājumu – vai festivālam "Organismi" būtu arī turpmāk; vai tam būt tādam, kāds tas bijis līdz šim; vai kaut kādā veidā nav jāpārstrukturējas. Bet man ir liels prieks, ka šobrīd darbs turpinās, un redzu kaut kādu cerību. Neteiktu, ka tā ir uzvara – tā ir tikai iespēja paiet solīti uz priekšu cerībā, ka mēs nepašļuksim. Bet tas, kā tas ir ieviļņojies un ko tas atstāj aiz sevis – tas man ir ļoti biedējoši: kā būs tālāk? Es to jūtu kā uzbrukumu savai ģimenei. Cerēsim, ka risinājums tiks rasts – iesaistoties Kultūras ministrijai, atbildīgajām institūcijām un arī sabiedrībai, kas bija ļoti patīkami... Tas bija ārkārtīgi patīkami – īpaši runājot par sabiedrību, kas dzīvo Rēzeknē. Tas bija saviļņojoši – dzirdēt un redzēt, kas tur notika! Patiešām cerams, ka visiem prātiem klātesot, tiks rasts vislabākais risinājums, kāds šobrīd vajadzīgs Rēzeknei, "Goram" un visiem, kuri tajā mīl klausīties labu mūziku, skatīties teātri un kino.  Tieši tā. Jo "Gors" ir tas magnēts, vilinātājs un rosinātājs, kāpēc daudzi vispār pirmo reizi savā dzīvē aizbraukuši uz Rēzekni. Un tādu bijis ļoti daudz. Varbūt tieši šis fakts ir tas pamata grauds, rosinātājs un motivētājs!

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kolekciju glabātāja Aija Zandersone; pārraides producente – Inta Zēgnere "Pienācu divpadsmitos Parīzē. [..] Brauciens pār lieliem bulvāriem, lietains laiks, ar slapjām kājām liels pastaigājums [..]. Viss taisīja kinematogrāf[isku] filmu iespaidu." Šādi ir toreiz 21 gadu jaunā mākslinieka Jāzepa Grosvalda pirmie iespaidi par Parīzi. Lai gan toreiz pilsētā ieradies viens pats, Grosvalds bija apbruņojies ar bedekera ceļvedi un brāļa Oļģerda ieteikumiem, kā arī metropolē viņu gaidīja virkne draugu un paziņu – Pēterburgā iepazītais franču izcelsmes mākslinieks un Grosvalda dendijiskais ideāls Mišels Sevjē (Michel Sevier), žurnālu "Simplicissimus" un "Jugend" ilustrators un Jāzepa autoritāte grafiskās kultūras sfērā Ksavjērs Gosē (Xavier Gosé), itāļu-austriešu izcelsmes vācu tēlnieks Ernesto de Fiori (Ernesto de Fiori) un mazliet vēlāk Parīzē iepazītais zviedru gleznotājs Nilss Dardels (Nils Dardel). Kā zelta laikmeta jaunatnes pārstāvis, Jāzeps lieliski iekļāvās internacionālo parīziešu jeb kā to raksturojis viņa brālis "pasaules bērnu Elizejas laukos" vidū. Lai gan mākslinieka laiks ritēja starp smalkām izklaides vietām, erotiskiem piedzīvojumiem, gastronomiskām baudām un citu maņu stimuliem, Grosvalda galvenais mērķis dzīvei Parīzē bija mākslas studijas. Visticamāk, pēc ģimenes drauga, mākslinieka Kārļa Brencēna ieteikuma Grosvalda pirmā pietura Parīzes privāto mākslas skolu jeb akadēmiju tīklā bija Viti akadēmija, kur nodarbības pasniedza viens no katalāņu modernisma spilgtākajiem pārstāvjiem, Ermenehildo Anglada-Kamarasa (Hermenegildo Anglada Camarasa), ar kuru Brencēns bija nodibinājis draudzību laikā no 1904. līdz 1907. gadam, kad pats uzturējās Parīzē. No šī laika Brencēns mājās pārveda vairākas Angladas litogrāfijas, kas mūsdienās glabājas dažādās muzeju un privātās kolekcijās. Uz vienas no litogrāfijām lasāms Angladas veltījums: "Al simpático y buen amigo Brenzen" ["Jaukajam un labajam draugam Brencēnam"]. Paralēli mācībām Viti akadēmijā Grosvalds apmeklēja arī Granšomjēras akadēmiju: "Strādāju šim brīžam kārtīgi no 9-12 pie Kastelučo [katalāņu mākslinieka Klaudio Kastelučo (Claudio Castelucho)] (Gr. Chaumiere) un no 7-10 pie Angladas iekš Academie Vitti [..]." Spriežot pēc dienasgrāmatām un brāļu Grosvaldu sarakstes, tad vismaz mācību sākumposms aizvadīts aktīvi un dotie uzdevumi nav šķituši garlaicīgi, apstiprinot, ka "pie Angladas stipri interesanta strādāšana – daudz mācos!" Taču klīšana par Parīzes bulvāriem un obligātās izklaides ar draugiem ātri vien ņēma virsroku. "Tagad esmu ieticis tādā slinkošanā, ka bailes. Pa to atkal šinīs trijos mēnešos esmu milzīgi daudz jaunu lietu redzējis (Londonē, Hollandē un Parīzē), labi iepazinies ar Parīzes apstākļiem un visu to laiku vedis pilnīgi bezbēdīgu dzīvi. Vienmēr labās drēbēs, pēcpusdienas tējās, teātros, automobiļos un labos restorānos, kas stipri atšķiras no manas mierīgās ziemas dzīves." Jāzeps Grosvalds patiesi bija priviliģētā stāvoklī, salīdzinot ar citiem laikabiedriem. Viņa kolēģiem brauciens uz Parīzi, iespējams, nozīmēja vienreizēju, ilgi sapņotu iespēju pietuvoties Eiropas mākslas pasaulei, tikmēr Džo (kā viņu sauca ģimenes locekļi un tuvākie draugi), pateicoties tēva labvēlībai, varēja nerūpēties par iztikas pelnīšanu un viņa dzīve Parīzē bija samērā nodrošināta, ja vien pats nebija izgājis ārpus tēva dotā budžeta rāmjiem. Varētu šķist, ka Parīze Grosvaldam bija vieta, kur pilnveidot manieres, izbaudīt bezrūpīgās dzīves garšu un iepazīties ar interesantiem cilvēkiem, taču tur krājās arī mākslinieciskie iespaidi. Pilsētā viņš meklēja motīvus saviem mākslas darbiem un mēģināja formulēt savu attieksmi pret jauno un veco mākslā, jo metropoles impulsu pārbagātība neglābjami sašķobīja ģimnāzista gados tik skaidri izteiktos uzskatus un gaumi. Gleznotāja dzīve šūpojās starp mākslu un bohēmu, līdz Pirmais pasaules karš nepielūdzami piezemēja lidojumu. Karš iezīmēja pagrieziena punktu Grosvalda dzīvē, kas lika nobriest kā personībai un kā māksliniekam. Pēc 1914. gada vasaras dzimtenē Jāzeps vairs nevarēja atgriezties Parīzē, tomēr palikšana Rīgā ļāva iepazīties un satuvināties ar citiem jaunajiem latviešu māksliniekiem, kopā izveidojot grupu "Zaļā puķe". Vienlaikus līdz tam brīdim no dzimtenes mākslas un kultūras dzīves attālinātais Grosvalds sāka sevi apzināties kā latviešu tautas pārstāvi, mākslā pievērsās nacionāli svarīgām tēmām, ko viņam sniedza jaunā sociālpolitiskā situācija un kā rezultātā tapa viņa "Bēgļu" un "Strēlnieku" sērijas darbi.

Epizodes nosaukums: “Rūpes par vecākiem un izlīgums Kristus gaismā“. Raidijuma nosaukums: “Jaunis ceļš” Raidījuma viesis - Kopiena” Chemin Neuf” Raidijuma vaditājs: Indulis Jirgensons Raidijumā kopienas brāļu un māsu liecības par attiecībām ar saviem vecākiem, izlīgšana. Datums: 15.02.2026.

Par ko šodien parunāsim pie Digitālo brokastu galda? Mākslīgais intelekts uzvar - Tjūringa testā pedagogiem un skolēniem neizdodas to atšķirt no cilvēka. "SpaceX" pārfokusējas no Marsa uz Mēness bāzi. Vai durvju zvanu kameras mūs nākotnē novēros? Nākamais "Xbox" varētu iznākt 2027. gadā. Olimpiskajās spēlēs slidotāji izmanto MI mūzikas plaģiātu.

Ceļojums uz Ķīnu? Jā, labprāt! Bet pārcelties tur uz dzīvi? Kas piesaista tautiešus Ķīnai, kas motivē dzīvot tik tālu no mājām un kas noteikti jāņem vērā, apsverot ideju par dzīvi kultūras un politikas ziņā tik atšķirīgajā Ķīnā, saruna raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Pēc nepilnas nedēļas sāksies Jaunais gads pēc ķīniešu kalendāra. Gaidot šo notikumu, atcerējāmies, ka mēs sen neesam runājuši ar un par tiem latviešiem, kuri par savu mītnes zemi izvēlas kādu, jāteic, diezgan eksotisku valsti. Un, nenoliedzami, viena no pasaules lielākajām ekonomikām - Ķīna - vilina arī latviešus. Kas piesaista Ķīnai un kas motivē ne tikai aizbraukt ceļojumā, bet arī dzīvot un strādāt, esot tik tālu no mājām, un kas vispār ir jāņem vērā, apsverot ideju par kultūras un politikas ziņā tik atšķirīgo Ķīnu, izvēloties to kā dzīvesvietu kādam dzīves periodam.  Pieredzē dalās Viktorija Sing-Šlisere, kura 12 gadus dzīvojusi un strādājusi Ķīnā, šobrīd ir Latvijas-Ķīnas Tirdzniecības un sadarbības kameras valdes locekle, dokumentālā kino operators un režisors Armands Strauja ir dzīvojis un strādājis Ķīnā 13 gadus, kādu laiku jau atgriezies Latvijā, modes māksliniece Baiba Ladiga-Kobajaši Ķīnā ir pavadījusi septiņus gadus, no Taivānas sarunai pievienojas Dana Dūda, Latvijas Ārpolitikas institūta Āzijas programmu vadītāja, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra pētniece, bet Raimonds Jaks ir valodu apmācības speciālists un tulkotājs, dzīvo Šanhajā kopš 2009. gada.

Šķiet, ka šis gads ir sācies ar vairākiem būtiskiem jaunumiem laikmetīgās mākslas ainā: ir nosaukti jaunizveidotās Latvijas Mākslas balvas nominanti un balva tiks pasniegta aprīlī Valmierā; ir noticis mākslas darbu iepirkums; Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ir skatāma Ojāra Ābola darbu izstāde "Cilvēka absurdie projekti uz  Zemes", kas savukārt sarunās un diskusijās aktualizē jautājumu par mākslinieka radošo brīvību dažādos laikos. Jautājums par Laikmetīgās mākslas muzeju tagad tiek atbildēts nevis ar jaunu ēku, bet gan ar struktūru, kas gatavos jaunas izstādes "Arsenālā". Pa to laiku pats "Arsenāls" ir paspējis atklāt arī senas vēstures liecības. Ko tas nozīmē māksliniekiem un, pats galvenais, mums, skatītājiem, par to saruna ar Latvijas Vizuālās mākslas departamenta "Arsenāls" vadītāju Līnu Birzaku-Priekuli. Jaunais departaments "Arsenāls", kas divu gadu laikā izstrādās saturisko programmu, lai 2028. gadā apmeklētājiem durvis vērtu moderns un daudzpusīgs muzejs, kas būtu līdzvērtīgs spēlētājs visā Baltijas reģiona kultūras telpā. 

"Nav jau mums Laikmetīgās mākslas muzeja – nav vietas, kur paskatīties uz savu pagātni, tāpēc var teikt, ka mēs kā tādi arheologi nodarbojamies ar lausku meklēšanu un atrašanu," prāto mākslas kritiķe, kuratore un Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas direktore Daiga Rudzāte. Ar viņu runājam gan par Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas iecerēm šajā gadā un to, kā pārmaiņu laiki ietekmē mākslu, gan arī par Daigas pieredzi, sastopot pasaules mākslas grandus, gan arī par gaidāmo Cēsu Mākslas festivālu, kas šogad svinēs 20 gadu jubileju.  Inta Zēgnere: Kopš pagājušā gada Rīgas mākslas telpa savam nosaukumam ieguvusi vēl vienu papildus vārdu un arī jaunu direktori, un tas nozīmē, ka droši vien iezīmējies arī kāds jauns vektors šīs mākslas telpas dzīvē. Kas ir tās jaunās vēsmas, ar ko mums tepat Kungu ielā šajā gadā būs darīšana? Daiga Rudzāte: Uzreiz gan gribētu teikt, ka pēdējos divus gadus Artūrs Virtmanis, kas joprojām ir Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas radošais direktors, jau bija sācis iepūst jaunu dvašu šajā telpā: kopā mēs vienkārši daudz spēcīgāk to turpināsim! Esam sastādījuši, manuprāt, brīnišķīgu programmu. Jaunais un kādu mirkli Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā kādu mirkli nebijušais akcents būs starptautisks projekts: rudenī Rīgā būs skatāma apjomīga grieķu laikmetīgās mākslas izstāde "Vienmēr saule", kuras kuratore būs Marina Fokidis. Un, ja man jāatbild uz jautājumu, kāpēc grieķi – jo tas it kā ir tik tālu no mums –, patiesībā bez tā, ka mums ir viena laika zona – jo Atēnās pulkstenis ir tieši tikpat, cik Rīgā, mūs vieno ģeopolitiskā situācija – arī grieķiem aiz robežas ir nemierīgi kaimiņi. Mūs vieno arī ekonomiskās situācijas izaicinājumi. Tā ir arī tāda kā Ziemeļu-Dienvidu ass pētniecība par to, ka vieniem saules dažkārt ir par daudz, bet otri vienmēr sūdzas, ka tās ir par maz… Tāpēc grieķu klātbūtne Rīgas rudenī varētu būt tikai loģiska: tas ir mirklis, kad saule lēnām sāk attālināties no mums, un ar izstādes starpniecību mēģināsim to atvest uz izstāžu zāli... Bet ar ko sāksiet šo gadu? Jau pēc pusotras nedēļas tiks atklātas divas izstādes: Lielajā zālē būs skatāma Ginta Gabrāna izstāde "Algoritmiskās kopienas", savukārt tā dēvētajā Mazajā zālē notiks Andra Brežes izstāde "Aploks". Andris Breže ar saviem darbiem aizsāk zīmīgu ciklu, kura nosaukums ir "Milži". Un šī nosaukuma autors ir neviens cits kā šodienas gaviļnieks Krišs Salmanis, jo man bija prātā daudz konvencionālāks nosaukums, taču Krišs, kurš ir arī šīs izstādes grafiskais dizainers, man teica – viņi taču ir milži: arī es kādreiz gribētu būt starp viņiem! Šis cikls būs veltīts zīmīgām personībām un zīmīgiem darbiem Latvijas mākslas laikmetīgās mākslas vēsturē, un "Aploks" ir nekas cits kā lielformāta redīmeids – objekts no 1994. gada toreizējā Sorosa mūsdienu mākslas centra rīkotās izstādes, kuras kurators bija Ivars Runkovskis. Izstāde notika dažādās lokācijās, bet konkrēti šis Andra Brežes darbs tika izstādīts izstāžu zālē "Arsenāls". Kāpēc mēs to darām? Nav jau mums Laikmetīgās mākslas muzeja – nav vietas, kur paskatīties uz savu pagātni, tāpēc var teikt, ka mēs kā tādi arheologi nodarbojamies ar lausku meklēšanu un atrašanu. Varbūt šis būs tāds kā lausku kopums skatītājiem, kas paši to visu klātienē nav piedzīvojuši vai arī ir piemirsuši un kas varētu radīt priekšstatu par Latvijas laikmetīgās mākslas pavisam neseno vēsturi. Mazajā zālē – vēsture, bet Lielajā – Gints Gabrāns, un tā jau gandrīz izklausās pēc tuvās nākotnes. Patiesībā jā… Šis dīvainais balanss gan šoreiz ir izveidojies gana nejauši, bet nejaušībās reizēm slēpjas veiksme. Protams, mēs atskatāmies uz 1994. gadu, lai gan es gribētu uzsvērt, ka Andrim Brežem būs arī viens jauns darbs; bet vienlaikus būs ļoti aktuāla māksla, jo Gints Gabrāns izmanto mākslīgo intelektu. Lai gan viņš pats saka, ka vairāk par tehnoloģijām viņu interesē stāsts, kuru viņš attīsta. Un šis stāsts balstīts tajā, cik ļoti mēs šodien dzīvojam burbuļos. Cik ļoti esam nodalījušies, un cik dažkārt vienā burbulī grūti ir sadzirdēt to, kas notiek otrā burbulī. Un saprasties. Tas ir stāsts gan par šodienas Latvijas mākslas procesu un mākslas tendencēm, gan arī stāsts par sabiedrību. Līdz ar to ar šīm pirmajām divām izstādēm Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa piedāvā ieskatu pagātnē un šodienā. (..) Ļoti svarīga tavas daiļrades lappuse ir Venēcijas biennāle. Šķiet, veselās trijās biennālēs esi bijusi komisāre Latvijas paviljonam. Pirmajā es biju arī kuratore, bet annālēs neesmu publiski minēta, jo tur mēs bijām vairāki. Patiesībā man ir bijušas četras biennāles, jo ceturtā bija piedalīšanās tā dēvētajā Venēcijas biennāles paralēlajā programmā, kas arī notiek caur līdzdalību un piedalīšanos konkursā – bija tikai ar laivu jāpabrauc uz "Arsenāla" otru pusi. Toreiz viesojāmies ar lielformāta izstādi "Ornamentālisms. Purvīša balva. Latvijas laikmetīgā māksla", kurā piedalījās astoņi cilvēki. Tā bija brīnišķīga izstāde, kas notika Latvijas prezidentūras Eiropas savienībā laikā – 2015. gadā.  Bet pirmoreiz Venēcijā nokļuvu 1999. gadā, kad Latvija Venēcijas biennālē piedalījās pirmo reizi, un toreiz kuratore bija Helēna Demakova. Bijušas dažas reizes dzīvē, kad esmu piedzīvojusi kultūršoku, un, ja pāri visam manā pasaulē vienmēr bijusi laikmetīgā māksla, tad pirmo reizi nokļūstot Venēcijā, es patiešām piedzīvoju reālu kultūršoku. Man pirmo reizi likās – kāpēc man kaut kur jāiet? Gribu tikai staigāt pa šo pilsētu! Otrs kultūršoks laikam bija 1990. gadā Londonā, kad es piepeši "katapultējos" tur Ziemassvētku laikā, izbraukusi cauri toreizējai Ļeņingradai… Visu savu bērnību biju sev uzdevusi jautājumu: ja vien varētu, uz kurieni es dotos – uz Londonu vai Parīzi? Nevarēju rast atbildi uz šo jautājumu. Kad stāvēju pie Svētā Paula katedrāles, mani patiešām pārņēma šoks. Un dīvainā kārtā bija pat Londonas migla... (..) Ir vēl viens akcents, ko varam uzlūkot: tas ir Cēsu Mākslas festivāls, ar ko tev būs darīšana šovasar. Jā, Cēsu mākslas festivālam šogad aprit divdesmit – tas ir patiesi neticami! Uz dažiem gadiem no tā biju drusku atgājusi malā, bet uz lielo jubileju pievienojos saviem draugiem un veidoju vizuālās mākslas programmu, kas, manuprāt, būs lieliska! Viens no zīmīgiem notikumiem būs Amandas Ziemeles jauno darbu personālizstāde atjaunotajā Raiņa kvartālā, savukārt koncertzāles Cēsis galerijā atgriezīsimies pagātnē pirms divdesmit gadiem: tur tiks eksponēts mākslinieku grupas "F5" jeb "Famous Five" zīmīgais veikums. Mums būs drusku nostaļģijas piegarša, jo divdesmit gadi kādam kultūras notikumam – tam vienmēr nāk līdzi zināma nostalģijas garša, jo mēs atceramies, kādi paši bijām pirms tiem divdesmit gadiem...  Tas bija varens laiks! Jā, tas bija skaists laiks, un Cēsu Mākslas festivāls bija viens no maniem pirmajiem kuratores projektiem. Atceros, ka pusgadu pirms tā es sēdēju un domāju – tas ir kaut kāds neprāts, ko es tagad daru, un kā es no šī visa izkulšos... (Smejas.) Vairāk un plašāk – audioierakstā!

14-18 misija jauniešiem. Misijas vadītāju, vecāku, jauniešu liecības.

Jaunais gads sācies ar satraucošām ziņām, gan tepat pie mums, gan pasaulē. ASV aktivitātes Venecuēlā un attiecībā uz Grenlandi liek pārdomāt, kā darbojas drošības sistēma, kur esam iekļāvušies. Bet Rīgā notikušais gāzes sprādziens dzīvojamajā mājā raisa jautājumus, ko varēja un var darīt citādi un labāk? Ir arī citas ziņas, kas skar politiķus vai tos, kuri grib par tādiem kļūt. Ogres mēra ilgstošo darbnespējas pamatotību pārbauda Veselības inspekcija, bet politiskā skatuve pagaidām iztiks bez uzņēmēja Normunda Broka. Runājam arī par Rēzekni, kur dome 2025. gada pēdējā darbdienā no amata atbrīvoja koncertzāles „Gors” vadītāju, un arvien ir jautājums, kā šī kultūras vieta strādās tālāk? Krustpunktā aktualitātes analizē ziņu aģentūras LETA sabiedriski politiskās vides analītiķis Ivars Svilāns, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns, TV24 žurnāliste Anita Daukšte un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs Mārtiņš Pričins.  

Adventes klusuma rekolekciju dalībnieku liecības.

Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un Latvijas transatlantiskās organizācijas valdes loceklis Sandis Šrāders un atvaļināts vēstnieks, ārlietu eksperts Andris Teikmanis. Par notikušo Austrālijā uzklausām Olgu Nemirovsku, kura jau 30 gadus dzīvo Bondai pludmales tuvumā. Asinsdzīres pludmalē Sidnejas Bondai pludmale ir viena no iecienītākajām Austrālijas atpūtas vietām un arī tūristu apmeklēts objekts. Apkārtējos rajonos dzīvo daudzi Sidnejas ebreju kopienas locekļi, un Bondai pludmale ir vieta, kur ik gadus decembrī astoņas dienas norit Hanukas, tradicionālo ebreju svētku, svinēšana. Šogad svētku sākums iekrita 14. decembra pievakarē, un tobrīd Bondai pludmalē bija pulcējušies apmēram tūkstotis cilvēku. Ar automašīnu, kuru rotāja t.s. Islāma kalifāta karogs, pie pludmales ieradās tēvs un dēls Akrami – piecdesmit gadus vecais Sādžids, ieceļojis no Indijas 1998. gadā, un viņa Austrālijā dzimušais atvase Navīds, 24 gadus vecs. Abi bija bruņoti līdz zobiem – viņiem līdzi bija pavisam seši šaujamieroči, visi Akrama vecākā legāli iegādāti. Automašīnā vēlāk tika atrasti arī vairāki pašdarināti spridzekļi. Izkāpjot no mašīnas, abus pamanīja gados vecāks ebreju pāris – Sofija un Boriss Gurmani. Mēģinot aizturēt bruņotos vīrus, laulātie draugi tika nošauti. Viņi kļuva par pirmajiem 14. decembra terorakta upuriem. Tad, izvietojušies uz viena no gājēju tiltiņiem pie promenādes, tēvs un dēls sāka šaut uz Hanukas svētku dalībniekiem. Pēc brīža Sādžids Akrams devās tuvāk pludmalei, un te viņam ar kailām rokām uzbruka augļu tirgotavas īpašnieks Ahmeds al Ahmeds, starp citu, 2006. gadā Austrālijā ieceļojis islāmticīgs sīrietis. Viņam izdevās atņemt šāvējam ieroci, taču Akrams vecākais atgriezās uz tiltiņa, kur paķēra nākamo šaujamo un līdz ar dēlu turpināja savu asisnsdarbu. Ahmeds al Ahmeds tika sašauts rokā, savukārt Reuvens Morisons, kurš mēģināja kavēt teroristus, metot uz viņiem akmeņus, – nošauts. Līdz brīdim, kad notikuma vietā ieradās policija un neitralizēja šāvējus, tēvu Sādžidu nogalinot uz vietas un dēlu Navīdu smagi ievainojot, abiem izdevās nogalināt pavisam 50 cilvēkus, tai skaitā 10 gadus vecu meitenīti un 87 gadus veco holokaustā izdzīvojušo Ukrainas ebreju Aleksandru Kleitmanu, un vēl 39 ievainot. Nozieguma motīvi ir nepārprotami – antisemītisms un islāma radikālisms, kuru, iespējams, uzkurinājusi pašreizējā Izraēlas un Gazas konflikta rezultātā pieaugusī spriedze Austrālijas ebreju un musulmaņu kopienu starpā. Kā tagad atklājies, 2019. gadā Navīds Akrams nonācis Austrālijas izlūkdienesta uzmanības lokā, taču toreiz secināts, ka viņš nav sabiedrībai bīstams. Sādžids Akrams līdz šim nav radījis nekādas aizdomas nedz varasiestādēm, nedz apkārtējiem līdzpilsoņiem. Gandrīz visu novembri tēvs un dēls pavadījuši Mindanao salā, kas ir Filipīnu musulmaņu kopienas mājvieta un kur ar t.s. Islāma kalifātu saistīti kaujinieki 2017. gadā vairākus mēnešus pretojās valdības karaspēkam. Dancis pa trim Berlīnē Pagājušajā svētdienā un pirmdienā (14. un 15. decembrī) Vācijas galvaspilsētā risinājās kārtējais sarunu raunds, kur galda vienā pusē bija jau ierastie prezidenta Trampa īpašie pārstāvji Stīvs Vitkofs un Džareds Kušners, bet otrā – Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, Ukrainas galvenais sarunvedējs Rustems Umerovs un arī Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Sarunu otrajā kārtā minētajiem pievienojās visai reprezentatīvs Eiropas politisko līderu loks, tā uzskatāmi demonstrējot Eiropas apņēmību arī turpmāk stingri balstīt Ukrainu tās pretstāvē impēriskajam agresoram austrumos. Noslēguma paziņojumu pirmdien Berlīnē parakstīja Vācijas, Dānijas, Francijas, Itālijas, Nīderlandes, Norvēģijas, Polijas, Zviedrijas un Lielbritānijas valdību vadītāji, kā arī Eiropas Komisijas prezidente un Eiropadomes prezidents. Dokuments ir atvērts arī citu valstu apstiprināšanai. Publiskotā informācija liecina, ka Berlīnē panākts vienots redzējums starp amerikāņiem un eiropiešiem par drošības garantiju modeli Ukrainai. Tas paredz, ka miera laikā Ukrainas bruņoto spēku lielums ir 800 000 militārpersonu, un Eiropa turpina sniegt Kijivai visa veida militāro, drošības, kā arī diplomātisko atbalstu. Pie tam paredzēts, ka starptautiski militārie spēki, kuru kodolu veidotu t.s. „Gribas koalīcijas” valstis, kā drošības garants tiktu izvietoti Ukrainas teritorijā. Savienoto Valstu primārā funkcija būtu uguns pārtraukšanas kontrole un, kā tas definēts, „miera atjaunošana” karadarbības atsākšanās gadījumā. Gluži lieki piebilst, ka šāds modelis diezin vai gūs atsaucību Maskavā, kas līdz šim kategoriski iebildusi pret jebkādu NATO valstu militāro klātbūtni Ukrainā. Un, protams, joprojām neizkustināts ir agresorvalsts sarunu procesā ieripinātais klupšanas akmens – prasība bez cīņas atdot tai daļu Ukrainas teritorijas. Pirmdienas Eiropas līderu paziņojumā pausts, ka vienīgais subjekts, kas var lemt Ukrainas teritorijas likteni, ir Ukrainas tauta brīdī, kad ir iedarbinātas reālas drošības garantijas, kā arī, ka starptautiski atzītas robežas nav maināmas ar spēku. Ne mazāk komplicēts ir jautājums par turpmāko finanšu atbalstu Ukrainai. Berlīne stingri aizstāv ideju, ka Kijivai piešķirams vairāk nekā 200 miljardu eiro aizdevums, izmantojot garantijai Eiropā iesaldētos Krievijas Centrālās bankas līdzekļus. Uz tiem, kā zināms, metis acis arī Donalds Tramps, vēloties vismaz daļu no tiem ieguldīt īpašā Ukrainas atjaunošanas fondā, kura darbībā izšķiroša loma būtu Vašingtonai. Kanclers Mercs jau kritiski izteicies par šādu iespēju, bet Baltais nams, kā izdevumam „Politico” paudis kāds vārdā nenosaukts augsta ranga Eiropas amatvīrs, liekot lietā pamatīgu spiedienu uz vairākām Eiropas valdībām. Līdz ar Beļģiju, kura kā iesaldēto līdzekļu galvenā glabātāja līdz šim iebildusi vispamanāmāk, kā arī Kremļa ierastajiem „sapratējiem” Ungāriju un Slovākiju, iebildes šobrīd paudušas arī Itālija, Bulgārija un Malta. Savukārt jaunais Čehijas premjerministrs Babišs paziņojis, ka viņa valsts neuzņemsies nekādas saistības šai sakarā. Izšķirošā Eiropadomes sēda Briselē paredzēta rīt, 18. decembrī. Pretmetu cīņas iznākums Čīlē Svētdien, 14. decembrī, notikušo Čīles prezidenta vēlēšanu otro kārtu var nodēvēt par pretmetu cīņu. Vēlētājiem tika piedāvāta izvēle starp ultrakonservatīvu katoli un neoliberālas ekonomikas piekritēju Hozē Antonio Kastu un Čīles Komunistiskās partijas pārstāvi Žanetu Haru. Tūdaļ gan jāsaka, ka Žaneta Hara pārstāv plašu kreisi centrisku koalīciju „Vienotība Čīlei”, kurā bez komunistiem ietilpst vesela virkne citu politisko spēku, sākot ar kreisi centriskajiem sociālistiem un liberāļiem, beidzot ar izteikti centriskajiem kristīgajiem demokrātiem. Arī viņas platformā nebija nekā radikāli kreisa, orientējoties uz sociālo garantiju, valsts veselības apdrošināšanas sistēmas un nodarbinātības veicināšanas attīstību. Tomēr, kā izrādījās, vairākumam čīliešu uzrunājoša bija labējā kandidāta Kasta programma ar akcentu uz nelegālās imigrācijas un noziedzības apkarošanu. „Čīlei vajag kārtību!” bija viens no jaunievēlētā valsts galvas pamatlozungiem. Jaunajā Čīles līderī nav grūti saskatīt vēl vienu „mazo Trampu”, līdz pat tādām detaļām kā aizsargbarjeras būvniecība pie ziemeļu robežām. Vēl viens Žanetas Haras zaudējuma iemesls ir tas, ka viņa asociējas ar iepriekšējo – diezgan nepopulāro prezidenta Gabriela Boriča kreiso valdību, kurā viņa ieņēma darba ministres posteni. Lai arī Boriča sociālā programma tika daļēji īstenota, viņa politiskās ambīcijas cieta vairākas nozīmīgas neveiksmes, vēlētājiem referendumā neatbalstot jauno konstitūcijas projektu un valdībai nespējot politiski atrisināt konfliktu ar iedzimto mapuču cilšu kopienām valsts dienvidos, galu galā ķeroties pie militāra spēka. Jaunievēlētais prezidents Kasts, savukārt, ir pazīstams kā liels pagājušajā gadsimtā valdījušā Čīles militārā diktatora Augusto Pinočeta piekritējs; kura valdībā Kasta vecākais brālis bija ministrs. Jaunais valsts galva gan nosodījis Pinočeta laikā notikušos cilvēktiesību pārkāpumus, taču slavējis tā laika ekonomisko politiku. Var piebilst, ka monolīta atbalsta likumdevējā Hozē Antonio Kasta valdībai gan nebūs, jo parlamenta apakšpalātā viņa labējo frakcijai „Pārmaiņas Čīlei” ir tikai otra lielākā frakcija aiz pieminētā kreiso bloka, un nāksies meklēt citu spēku – mērenāk centriskā bloka „Dižā un vienotā Čīle” un populistiskās Tautas partijas atbalstu. Vēl izteiktāks spēku līdzsvars starp labējiem un kreisajiem ir parlamenta augšpalātā Senātā. Sagatavoja Eduards Liniņš.      

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio jaunāko raidieraksta "Es izvēlos dzīvi laukos" galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Latgaliete Maija Krasnā un no Īrijas nākušais Džeimijs Henebry (Jamie Henebry) satikās Īrijā, kad vēl studiju laikā Maija uz gadu tur bija aizbraukusi padzīvot. Pēc tam abi izlēma kādu laiku veltīt pasaules apskatei. Apbraukuši lielu daļu pasaules, abi sapratuši - jādara kas paliekošs. Un šo apziņu, ka nepieciešams ne vien baudīt, bet arī atstāt ko paliekošu, viņiem iedevusi tieši pasaules pieredze. Tādēļ piecus gadus atpakaļ viņi pieņēma ne vieglu lēmumu un iegādājās novārtā atstātu muižu Latgalē.  Preiļu novadā esošās Ārdavas muižas jeb Jezufinovas muižas kungu mājas Preiļu novadā vēsture iestiepjas 19.gadsimta 60 gados, kādreiz te bijusi skola, bibliotēka. Tā piederējusi pašvaldībai, vēlāk privātīpašniekiem, bet tagad tās vēsturi ar cieņu pēta Maija un Džeimijs, pa vasarām to arī apdzīvo, uzņem tūristus, viesus, organizē pasākumus, un kādreiz te cer iekārtot vietu māksliniekiem un amatniekiem un iespējams arī viesnīcu, bet galvenais īstu māju sev. Džeimijam bija svarīgi, ka šī vieta ir blakus Maijas dzimtenei, tāpat Latgale atgādina viņam arī savu dzimteni kaut kādā ziņā, un šobrīd viņš te jau jūtas kā mājās. „Daudzi nopērk īpašumu, uzliek vārtus, bet mēs darām otrādāk, mēs nopirkām, uzreiz uztaisījām atvērto durvju dienu un aicinājām visus ciemos.” Jaunais pāris atzīst, lai arī muiža apmeklētājiem ir atvērta, tomēr šogad pieņēmuši lēmumu to darīt tikai atsevišķās dienās, jo dažkārt ceļotāji, kas te iegriežas, neizprot – ka te ir arī tagad viņu mājas. Jaunie muižas saimnieki ēkas atjaunošanā iet maziem solīšiem, un atzīst - tas ir ilgtermiņa projekts. „Esam piebremzējuši, un vairs nemētājamies ar vārdiem – atjaunot, restaurēt - tie ir pārāk lieli vārdi. Mums ir logi, durvis, tās funkcijas tie veic, protams, ka gribās arī sākt atjaunot un restaurēt, bet man liekas nevajag steigties, mums nav šī vieta, lai mēs to izdarītu gada laikā, tas nav pat divu gadu laikā, mums ir jāizbauda tas process, jāizbauda tas laiks, ko mēs te darām.”    

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio jaunāko raidieraksta "Es izvēlos dzīvi laukos" galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Latgaliete Maija Krasnā un no Īrijas nākušais Džeimijs Henebry (Jamie Henebry) satikās Īrijā, kad vēl studiju laikā Maija uz gadu tur bija aizbraukusi padzīvot. Pēc tam abi izlēma kādu laiku veltīt pasaules apskatei. Apbraukuši lielu daļu pasaules, abi sapratuši - jādara kas paliekošs. Un šo apziņu, ka nepieciešams ne vien baudīt, bet arī atstāt ko paliekošu, viņiem iedevusi tieši pasaules pieredze. Tādēļ piecus gadus atpakaļ viņi pieņēma ne vieglu lēmumu un iegādājās novārtā atstātu muižu Latgalē.  Preiļu novadā esošās Ārdavas muižas jeb Jezufinovas muižas kungu mājas Preiļu novadā vēsture iestiepjas 19.gadsimta 60 gados, kādreiz te bijusi skola, bibliotēka. Tā piederējusi pašvaldībai, vēlāk privātīpašniekiem, bet tagad tās vēsturi ar cieņu pēta Maija un Džeimijs, pa vasarām to arī apdzīvo, uzņem tūristus, viesus, organizē pasākumus, un kādreiz te cer iekārtot vietu māksliniekiem un amatniekiem un iespējams arī viesnīcu, bet galvenais īstu māju sev. Džeimijam bija svarīgi, ka šī vieta ir blakus Maijas dzimtenei, tāpat Latgale atgādina viņam arī savu dzimteni kaut kādā ziņā, un šobrīd viņš te jau jūtas kā mājās. „Daudzi nopērk īpašumu, uzliek vārtus, bet mēs darām otrādāk, mēs nopirkām, uzreiz uztaisījām atvērto durvju dienu un aicinājām visus ciemos.” Jaunais pāris atzīst, lai arī muiža apmeklētājiem ir atvērta, tomēr šogad pieņēmuši lēmumu to darīt tikai atsevišķās dienās, jo dažkārt ceļotāji, kas te iegriežas, neizprot – ka te ir arī tagad viņu mājas. Jaunie muižas saimnieki ēkas atjaunošanā iet maziem solīšiem, un atzīst - tas ir ilgtermiņa projekts. „Esam piebremzējuši, un vairs nemētājamies ar vārdiem – atjaunot, restaurēt - tie ir pārāk lieli vārdi. Mums ir logi, durvis, tās funkcijas tie veic, protams, ka gribās arī sākt atjaunot un restaurēt, bet man liekas nevajag steigties, mums nav šī vieta, lai mēs to izdarītu gada laikā, tas nav pat divu gadu laikā, mums ir jāizbauda tas process, jāizbauda tas laiks, ko mēs te darām.”    

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Pagājušajā reizē raidījumā Divas puslodes runājām par Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa turneju pa Āzijas valstīm, piebilstot, ka priekšā ir gaidītākā tikšanās ar Ķīnas prezidentu Sji Dziņpinu. Kādi ir šīs tikšanās rezultāti un ko tas nozīmē pārējai pasaulei un mums visiem? Cita vērā ņemama ziņa saistās ar Nīderlandi. Tur notika ārkārtas parlamenta vēlēšanas, un to rezultāti ir citādi nekā vēl pirms gada. Labējai Brīvības partijai, kuras rīcība izprovocēja šo notikumu, vēlētāju izvēli ir likusi vilties. Iespējams, ka ārkārtas vēlēšanas būs arī Serbijā. Tur pēc ļoti plašiem protestiem prezidents Aleksandars Vučičs meklē iespējas mazināt sabiedrības neapmierinātību. Serbijā šajās dienās pieminēja traģēdijas gadadienu, kad Novisadas pilsētā sabruka dzelzceļa nojume, nogalinot 16 cilvēkus. Notikumus komentē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre, Latvijas Universitātes pasniedzēja Sigita Struberga, Latvijas Universitātes pasniedzējs politologs Andis Kudors un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Un vēl viens temats. Savienotajās Valstīs 4.novembrī vairākos štatos, arī Ņujorkā, cilvēki devās pie vēlēšanu urnām. Rezultāti nav Donaldam Trampam labvēlīgi. Ko tas liecina par noskaņojumu Amerikā? „Lielo zēnu” skaidrošanās Pagājušajā ceturtdienā, 30. oktobrī, pienāca globāli sengaidīts notikums – prezidentu Donalda Trampa un Sji Dziņpina tikšanās, pirmā Savienoto Valstu līdera otrās kadences laikā. Aizvadītie mēneši, kas pagājuši abu superlielvaru tirdzniecības kara apstākļos, padara šo samitu nozīmīgu ne tikai Vašingtonai un Pekinai, ciktāl šī cīkstēšanās ekonomiski iespaido visu pasauli. Abu šīs pasaules vareno samits notika Dienvidkorejas pilsētā Pusanā un noslēdza Baltā nama saimnieka iespaidīgo piecu dienu Austrumāzijas tūri. Tās laikā viņš apmeklēja Malaiziju, kur piedalījās ASEAN organizācijas samitā, pēc tam viesojās Japānā un Dienvidkorejā. Kas attiecas uz Trampa un Sji tikšanos, eksperti atzīmē, ka tā bijusi pat pārsteidzoši īsa – vien stunda un četrdesmit minūtes; un tas, visdrīzāk, liecinot, ka runāts tikai par to, par ko jau iepriekš panāktas principiālas vienošanās. Kopumā sarunu rezultāts tiek raksturots kā „pamiers” tirdzniecības karā ar termiņu uz vienu gadu. Savienotās valstis piekritušas samazināt uz pusi to tarifa daļu importam no Ķīnas, kas tika noteikta kā sankcija par Ķīnā ražotās narkotiskās vielas fentanila kontrabandu uz Savienotajām Valstīm. Savukārt Pekina apņēmusies aktīvāk apkarot šo kontrabandu. Kopējais tarifs Ķīnas ražojumu importam tādējādi samazināsies no 57 uz 47 procentiem. Ķīnas tarifs amerikāņu preču importam 32 procentu apmērā paliks nemainīgs. Pekina piekritusi neieviest ierobežojumus piecu retzemju elementu eksportam uz ASV, kamēr ierobežojumi septiņām citām šīs kategorijas izejvielām, kas noteikti jau iepriekš, paliek spēkā. Tāpat Ķīna apņēmusies atsākt amerikāņu sojas pupiņu importu. Savukārt no prezidenta Trampa puses esot saņemti Pekinai cerīgi signāli, ka iespējama ierobežojumu mīkstināšana mākslīgā intelekta attīstībai svarīgo jaunākās paaudzes mikroshēmu eksportam uz Ķīnu; šos ierobežojumus noteica prezidenta Baidena administrācija. Protams, ne mazāka interese kā par tirdzniecības karu aizvadītās tikšanās sakarā ir interese par karu tiešā nozīmē – kā jau notiekošu, tā iespējamu. Kas attiecas uz iespējamu Ķīnas iebrukumu Taivānā, tas, kā pēc tikšanās apgalvoja Donalds Tramps, sarunās neesot pat pieminēts. Par Krievijas agresiju pret Ukrainu gan esot runāts, pie tam Ķīnas līderis solījis sastrādāties ar Vašingtonu, lai vairotu miera iespējamību. Grūti gan spriest, kā tas varētu izpausties. Tiek lēsts, ka gandrīz visas abu karojošo pušu kaujas lidrobotiem izmantotās mikroshēmas un optiskais kabelis ir ražots Ķīnā, Pekina patiešām varētu būt vienīgais spēks šai pasaulē, kas varētu reāli pieslāpēt karadarbību, pārtraucot šo sastāvdaļu piegādi karojošajām pusēm. Nekas gan neliecina, ka tā varētu notikt. Vēlēšanu rezultāti Nīderlandē Kārtējām parlamenta vēlēšanām Nīderlandē bija jānotiek 2028. gadā, taču premjerministra Dika Shofa vadītās koalīcijas valdības izjukšana šī gada jūnijā un citas koalīcijas izveides neiespējamība noteica to, ka nīderlandiešu elektorātam jau otro reizi pēc kārtas bija jābalso ārkārtas vēlēšanās. Demisionējušo kabinetu bezpartejiskā premjera Shofa vadībā izdevās izveidot gandrīz astoņus mēnešus pēc iepriekšējām vēlēšanām, kurās izcilus panākumus guva radikāli labējā, populistiskā „Partija brīvībai” ar Gērtu Vildersu priekšgalā. Koalīciju ar šiem radikāļiem piekrita veidot konservatīvi liberālā „Tautas partija brīvībai un demokrātijai”, lauku labējo populistu partija „Zemnieku pilsoņu kustība” un kristīgi demokrātiskā partija „Jaunais sociālais līgums”. Tomēr mērenāko koalīcijas partneru nostādnes izrādījās grūti savienojamas ar Vildersa partijas pieeju imigrācijas jautājumos, kas paģērēja pilnīgu moratoriju patvēruma meklētāju uzņemšanai. Šajās vēlēšanās labējo radikāļu cerības nepiepildījās – vairāk nekā ceturtdaļa vēlētāju balsu un, attiecīgi, 11 no 37 deputātu mandātiem „Partija brīvībai” gājuši zudībā. Vietu skaita ziņā Vildersa partiju panākusi kreisi centriskā, sociālliberālā partija „Demokrāti 66”. Ļoti nozīmīgi savas pozīcijas parlamentā uzlabojusi arī konservatīvā partija „Kristīgi demokrātiskais aicinājums”, un divas galēji labējās partijas – „JA21” (saīsinājums no nosaukuma „Pareizā atbilde – 21”) un „Forums demokrātijai”. Daļu mandātu zaudējot, tomēr lielāko partiju pirmajā četriniekā joprojām ir „Tautas partija brīvībai un demokrātijai” un agrākā eirokomisāra Fransa Timmermansa vadītā „Zaļo kreiso” un „Darba partijas” alianse, nozīmīgākais kreisais spēks parlamentā. Tā kā Nīderlandes vēlēšanu sistēma neparedz balsu skaita slieksni iekļūšanai parlamentā, tur ir vēl astoņas mazākas partijas ar mandātu skaitu no viena līdz četriem. Visloģiskākais koalīcijas modelis būtu plaša ap centru veidota kombinācija, kurā centriskie „Demokrāti 66” vienotos ar labējākajām partijām Kristīgi demokrātiskais aicinājums un Tautas partija brīvībai un demokrātijai no vienas, un kreiso Darba partijas un Zaļo kreiso aliansi no otras puses. Tomēr savilkt kopā šī politiski visai plašā spektra daļas nebūt nav vienkāršs uzdevums, tāpēc valdības izveide atkal var prasīt vairākus mēnešus. Eiropas Savienības paplašināšanās „telesamits” 4. novembrī Briselē risinājās savdabīgs notikums – telekanāls „EuroNews” bija pulcinājis uz samitu telekameru priekšā sešu Eiropas Savienības kandidātvalstu vadītājus, kā arī Eiropadomes priekšsēdētāju Antoniu Koštu un eirokomisāri paplašināšanās jautājumos, Slovēnijas pārstāvi Martu Kosu. Kandidātvalstis klātienē pārstāvēja Moldovas prezidente Maija Sandu, Serbijas prezidents Aleksandars Vučičs, Ziemeļmaķedonijas premjerministrs Hristijans Mickoskis un Melnkalnes ārlietu un Eiropas lietu vicepremjers Filips Ivanovičs, savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis un Albānijas premjerministrs Edi Rama pieslēdzās samitam tiešsaistē. Notikums bija salāgots ar Eiropas Komisijas ziņojuma par kandidātvalstu iestāšanās procesa virzību publiskošanu, un tajā telekameru fokusā nonāca kandidātvalstu specifiskās problēmas, kuras citādi grūti izlobāmas no politisko dokumentu sausajām rindām. Protams, ar citiem nesalīdzināmas tās ir Ukrainai, kuras vēlme pievienoties Eiropas Savienībai bija galvenais iemesls Krievijas agresijai, kuru Ukraina izmisīgi atvaira jau divpadsmito gadu. Prezidents Zelenskis uzrunāja samita dalībniekus tiešsaistē no kādas nekonkretizētas vietas frontes tuvumā un veltīja nīgrus vārdus Ungārijas premjeram Viktoram Orbanam, kurš deklarējis, ka bloķēs Ukrainas iestāšanās centienus. Kremļa tieksmes taranēt iestāšanās procesu sajūt arī Moldova, kuru Krievija cenšas visiem līdzekļiem iekšēji destabilizēt un panākt sev draudzīgu spēku nākšanu pie varas. Par netīkamu ārējo ietekmi samitā runāja arī Ziemeļmaķedonijas premjers Mickoskis, kurai iestāšanas procesā apšaubāmas prasības izvirza tās savienībā jau esošā kaimiņvalsts Bulgārija. Tomēr vislielāko ievērību samitā izpelnījās par tā „melno avi” dēvētais Serbijas līderis Aleksandars Vučičs. Viņam nācās atbildēt uz daudziem neērtiem jautājumiem, sākot ar Serbijas īpašajām attiecībām ar Maskavu, beidzot ar protestiem, kuri viņa valstī nenorimst nu jau gadu. Protestu galvenā tēma ir korupcija, taču arī autoritārisma iezīmes pastāvošajā varā. Attiecīgi tiek pieprasīta ne vien korumpantu saukšana pie atbildības, bet arī ārkārtas parlamenta vēlēšanas un, tā kā starp protestētājiem ir īpaši daudz studentu, finansējuma palielināšana augstākajai izglītībai. Prezidents Vučičs šai situācijā turpina manipulēt, gan aizvācot no amatiem dažus korupcijā vainotos, gan sūtot pret demonstrantiem policiju un ar dažādiem sitamajiem bruņotus huligānus, kas, savukārt, izraisa protestētāju pretreakciju. Pēdējais vardarbības uzliesmojums bija augustā, kad sadursmēs un policistu brutālos uzbrukumos cieta vairāki desmiti cilvēku un demonstranti izdemolēja un aizdedzināja prezidenta Vučiča vadītās Serbijas progresīvās partijas, citu varas partiju un valsts institūciju birojus.

Stāsta arhitekte Dace Kalvāne Jaunais Eiropas "Bauhaus" nav jauns arhitektūras stils vai kārtējā modes tendence. Tas ir aicinājums domāt skaisti, ilgtspējīgi un iekļaujoši vienlaikus. Tā ir ideja par skaistu un ilgtspējīgu pasauli, kurā cilvēks un vide dzīvo harmonijā. Bet stāsts sākās jau pirms vairāk nekā simt gadiem… 1919. gadā Vācijas pilsētā Veimārā arhitekts Valters Gropiuss nodibināja "Bauhaus" skolu Tā bija kustība, kas sapludināja mākslu, arhitektūru un amatniecību vienā veselumā. "Bauhaus" iedvesmoja modernisma arhitektūru un attīstīja amerikāņu arhitekta Louis Henry Sullivan jau agrāk pausto ideju, ka forma seko funkcijai. Skolas mērķis bija īstenot jau 20. gadsimta sākumā popularitāti ieguvušo visaptverošā mākslas darba ideju (Gesamtkunstwerk): ēkas ar visu, kas tajās atrodas, tiek veidotas kā vienots veselums. "Bauhaus" vēlējās mainīt cilvēku dzīvi ar priekšmetiskās vides askētisku dizainu un vienkāršību. "Bauhaus" pauda, ka skaistums slēpjas vienkāršībā, proporcijās un godīgumā pret materiālu. 1925. gadā, kad "Bauhaus" pārcēlās uz Desavu, V. Gropiuss izdeva skolas rakstu krājumu, kurā uzsvēra, ka iepriekšējā laika būvmāksla ir iegrimusi sentimentālā, estētiski dekoratīvā koncepcijā un tā vietā, lai būtu dzīvs organisms, pazemojusi sevi līdz ārišķīgu, mirušu izskaistinājumu nesēja līmenim. Viņš norādīja: "Jaunais radošais gars atgriežas pie lietu pamatiem: katrai lietai jābūt veidotai tā, lai tā pareizi funkcionētu; gan mēbelēm, gan mājām." "Bauhaus" mākslas skolas ēka Vācijas pilsētā Desavā (Dessau), kas uzcelta 1925. gadā pēc V. Gropiusa projekta, ir kļuvusi par vienu no vispazīstamākajām stila ikonām un arī viena no visagrākajām modernās kustības celtnēm. Dažās zemēs "Bauhaus" stila nosaukumu piedēvē pat visai modernajai kustībai. "Bauhaus" arhitekti atteicās no ornamentāliem rotājumiem, tā bija tīru plakņu un apjomu māksla. Tā bija sava veida revolūcija arhitektūrā un mākslā, kas lika pasaulei domāt citādi. 21. gadsimtā Eiropa vēlas šo ideju atdzīvināt. Jaunais Eiropas "Bauhaus" jeb "New European Bauhaus" ir Eiropas Komisijas iniciatīva, kuru 2020. gadā iedvesmoja Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena (Ursula von der Leyen). Jaunā Eiropas "Bahaus" mērķis ir atdzīvināt kultūras dimensiju ES klimata un zaļajās politikās — radīt "skaisto, iekļaujošo un ilgtspējīgo". Ne tikai rūpējoties par vidi. Trīs vārdi raksturo šo kustību: Ilgtspēja – dabai draudzīgi materiāli un energoefektīvi risinājumi. Estētika – vide, kas ne tikai darbojas, bet arī iedvesmo. Iekļaušana – telpas, kas pieejamas un saprotamas visiem. Tā ir ideja par dzīves kvalitāti, kur skaistums un ētika iet roku rokā. Un šīs idejas arvien vairāk ienāk arī Latvijas arhitektūrā. Latvijas Arhitektūras gada balvā tagad ir īpaša nominācija – "Jaunā Eiropas "Bauhaus" atzinība". To piešķir projektiem, kas iemieso šīs trīs vērtības: ilgtspēju, estētiku un sabiedrības iesaisti. 2025. gadā šo atzinību saņēma 7. bērnudārzs Salaspilī, ko projektējuši "MADE arhitekti" – par vidi, kas vienlaikus ir rotaļīga, droša un ekoloģiska. Un vēl: Latvijas projekts "Kurtuve" Valmierā – bijusī katlu māja, kas pārtapusi laikmetīgās mākslas centrā – tika iekļauts Eiropas līmeņa NEB konkursā kategorijā "Piederības sajūtas atjaunošana". Šie piemēri rāda, ka arhitektūra vairs nav tikai par ēkām. Tā ir par to, kā mēs jūtamies telpā, kā mēs dzīvojam, elpojam un satiekamies. Jaunais Eiropas "Bauhaus" saka: "Nākotne būs ilgtspējīga tikai tad, ja tā būs arī skaista un piederīga cilvēkam." Kā jūs domājat – vai jūsu ikdienas vide ir skaista, ilgtspējīga un iekļaujoša? *** Lūk, arī arhitektes Ievas Zībārtes stāsti par šo tēmu    

Rīgas Doms gatavojas nozīmīgam notikumam Latvijas un Eiropas kultūras dzīvē – pirmo reizi tiks būvēts jauns baroka ērģeļu instruments, kas papildinās pasaulslavenās romantiskās ērģeles. Šobrīd interesentiem jau apskatei pieejams pilna izmēra krāsains jaunās ērģeļu fasādes attēls. Vērienīgo instrumentu radīs Drēzdenes ērģeļu būvētava, kas specializējas vēsturisko baroka ērģeļu atjaunošanā un būvēšanā. Ērģeļu būvniecības projektu plānots pabeigt līdz 2027. gada vasarai, kad būs noslēgušies arī Rīgas Doma pamatu nostiprināšanas darbi. Jaunais instruments solās kļūt par nozīmīgu kultūras notikumu ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā.   Baroka ērģeles nav tikai instruments — tās ir arī vēsturisks mākslas un amatniecības paraugs. Plānots, ka pēc diviem gadiem jaunās ērģeles Rīgas Domā skanēs gan svētku, gan ikdienas dievkalpojumos, gan koncertos.  Par līdzekļu vākšanu jaunajam baroka instrumentam, par šo ērģeļu būvēšanu un to, kā tas skanēs, stāsta Wegscheider Orgelbau ērģeļu darbnīcas meistars Kristiāns Vegšaiders, Berlīnē bāzētās asociācijas Fördeverein Orgel Dom Riga vadītājs Klauss Vitmanis un ērģelnieks Aigars Reinis. "Mana personīgā motivācija ir tāda, ka mans vecvecvecvecvectēvs no mātes puses Ādams Heinrihs Švarcs bijis Rīgas birģermeistars. Kad uzzināju, ka Latvijas ērģelnieku ģildei šeit, Rīgā, līdzās slavenajām romantisma ērģelēm Rīgas Domā būtu nepieciešams arī baroka instruments jeb Baha ērģeles, nolēmu iesaistīties, lai savāktu nepieciešamos līdzekļus," stāsta Berlīnē bāzētās asociācijas Fördeverein Orgel Dom Riga vadītājs Klauss Vitmanis. "Ērģelēm vajadzētu būt gatavām pēc diviem gadiem. Ērģeļu darbnīcā darbs jau ir sācies. Šis lielā mērā ir vācu-latviešu sadarbības projekts, kas aizsācies jau 2007. gadā, kad ar latviešu atbalstu tika izstrādāts projekts, iesaistījās latviešu ērģeļmeistari un eksperti. Būvniecības līgumā esam ietvēruši punktu, ka finansējums tiek meklēts gan Vācijā, gan Latvijā. Šobrīd lielākā daļa nepieciešamās naudas jau ir, pateicoties Karla Behšteina fonda dāsnajam ziedojumam (vienam miljonam eiro!). Nepieciešami vēl 400 tūkstoši, ko 12 mēnešu laikā ceram savākt ziedojumos šeit, Latvijā un arī Vācijā." Kristians Vegšeiders: "Piezvanīju" Konciusam uz 18. gadsimtu, un viņš teica — jā, jūs drīkstat tā darīt! Kristians Vegšeiders: Wegscheider Orgelbau ir ērģeļu darbnīca Drēzdenē, Vācijā. Nodarbojamies galvenokārt ar baroka ērģeļu restaurāciju, cenšamies saglabāt baroka ērģeļu tradīcijas Vācijā. Un domājām, vai mēs varētu kaut ko no šīs baroka ērģeļkultūras atvest arī  uz Rīgu, jo vācu ērģeļbūvnieks Heinrihs Andreass Konciuss 18. gadsimtā ar savām ērģelēm ļoti spēcīgi ietekmēja Latvijas reģionu. Tagad pēc Konciusa instrumentu paraugiem radīsim šīs jaunās ērģeles, tādējādi bagātinot ne tikai  Rīgas, bet arī visas Latvijas ērģeļu ainavu ar jaunu baroka stila instrumentu.  Uzbūvēt baroka ērģeles nav sarežģīti, ja zini, kā tas darāms. Tā kā nodarbojamies ar ērģeļu restaurāciju, mēs zinām, kā šādi instrumenti ir veidoti. Vissvarīgākā, protams, ir skaņa. Un to nosaka ērģeļu stabules, kuru mutes tiek veidotas dažādi: platākas, šaurākas, slīpākas... Jāskan tā, kā skanēja vislabākie 18. gadsimta instrumenti. Ja lielajām romantiskajām ērģelēm skaņas veidošanā svarīgāka ir dinamika, tad baroka ērģelēs būtiskas ir tieši skaņu nokrāsas, tembri. To varam iztēloties līdzīgi kā baroka ornamentu ar dažādām krāsām, tikai šeit krāsojam ar skaņām. Būvējot Vācijā, mēs daudz esam trenējušies un tagad varam šajās ērģelēs iebūvēt savus labākos sasniegumus. Ieva Zeidmane: Rīgas Domā ir ļoti īpaša akustika, vai par to domājat, būvējot jauno instrumentu? Mēs ļoti daudz domājām par akustiku. Bijām šeit atbraukuši jau maijā, augšā pārbaudījām stabules, bijām arī Liepājā un redzējām Konciusa stabules, savukārt šeit, Rīgā, klausījāmies kora dziedājumu. Ņemot vērā iespaidus, ko guvām, kori klausoties, nedaudz pamainījām ērģeļu dispozīciju. Šajā telpā basiem ir grūtāk. Augstais reģistrs skan labi, bet basa flautām mazliet ir problēmas. Tāpēc mēs mazliet paplašinājām sākotnējo ieceri un pievienojām vēl papildus dažas basa flautas. Turklāt šeit īpaši skaists ir Lamento, tas nozīmē — "peldoša balss": tās ir divas stabules, kas noskaņotas tā, ka rada vijoles vibrato līdzīgu skaņu. Tādas mums būs, jo šajā telpā tāds skanējums labi iederas. Varu teikt, ka, plānojot ērģeļu būvniecību, mēs tiešām ņēmām vērā šīs katedrāles akustiku. Šis jaunais instruments labi skanēs baroka mūzikā. Vai tas labi saderēs arī ar kora dziedājumu? Jā! Kad mūsdienās tiek atskaņots kāds Baha, Bukstehūdes, Hendeļa, Pretoriusa, Šeida vai Šeidemaņa darbs, mēs gaidām konkrētu tembru, un ir ansambļi, kas tieši tajā specializējas. Protams, var jau šo mūziku spēlēt arī ar modernu orķestri, bet skanējums tad būs citādāks. Tad priekšplānā izvirzīsies dinamika, bet nebūs tik detalizetu skaņu nokrāsu. Līdzīgi arī kori, kas dzied, piemēram, Baha kantāti, dzied citādi nekā, atskaņojot Rēgera, Bruknera vai mūsdienu mūziku. Arī ar šīm ērģelēm varēs atgriezties pie tiem senajiem priekšstatiem, kādai jābūt skaņai: ka korim jāskan krāsaini, tembrs ir svarīgāks par dinamiku. Ar jaunajām ērģelēm tas labi saderēs kopā. Un labi skanēs arī kamermūzika: varēs skaisti saspēlēties ar citiem instrumentiem, lieliski varēs atskaņot, piemēram, Baha kantātes, ērģeles izmantojot kā lielu continuo, kā lielu pavadošo instrumentu. Tas ir tas, ko vēlamies panākt. Varēs atskaņot arī dultkoncertus kopā ar lielajām ērģelēm? Ja mēs būtu konsekventi turējušies pie sākotnējās ieceres, tad topošo baroka ērģeļu skaņojums būtu mazliet cits, proti, vēsturiski pareizs. Bet Aigars Reinis un citi šejienes mūziķi vēlējās, lai abi instrumenti tomēr skan vienā augstumā. Tā būs neliela vēsturiska neprecizitāte, bet es varu to labi saprast, mēs šo vēlmi respektēsim, un tas sniegs šai katedrālei jaunas iespējas. Tā, it kā pie lielajām ērģelēm sēdošais 19. gadsimta ērģelnieks būtu "sazvanījies" ar lejā sēdošo 18. gadsimta ērģelnieku un starp viņiem veidotos tāds jauks dialogs. Es jau priecājos, ka vienus un tos pašus skaņdarbus varēs spēlēt uz vienām un tad uz otrām ērģelēm. Vai arī mazākās izmantot kā atbalsi. Pavērsies pavisam jaunas iespējas. Tāpēc esam nolēmuši mazliet atkāpties no vēsturiski pareizā. Un salīdzinājumā ar vēsturisku instrumentu, būs vēl citas nelielas izmaiņas: mazliet paplašināsim diapazonu. Sākotnēji tas bija tikai līdz trešās oktāvas Re, bet pēc draudzes un katedrāles ērģelnieka lūguma mēs to palašinājām līdz Fa. Baroka laikā tā nebija. Bet es "piezvanīju" Konciusam uz 18. gadsimtu, un viņš teica: "Jā, jūs drīkstat tā darīt!" (Smejas.)

Ar "Mūzikas Saules" galveno redaktoru Orestu Silabriedi runājam par žurnāla dzimšanu pirms gadsmita ceturkšņa, par jaunākā numura īpašo instrumentu — akordeonu — un tā renesansi Latvijā, par nepieciešamību nopietni izvētīt Ivara Vīgnera bagātīgo muzikālo mantojumu un tīmekļa vietnes periodika.lv dzīlēs apslēptajiem dārgumiem. Žurnāla "Mūzikas Saule" tēma nesen notikušo Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki iespaidā — akordeons: * Ernests Valts Circenis klausās latviešu komponistu mūziku akordeonam; * Liene Jakovļeva sarunājas ar Artūru Noviku; * Anete Ašmane-Vilsone satiekas ar pedagoģēm Tatjanu Saratovu no Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskola, Anitu Riekstu no Ulbrokas Mūzikas un mākslas skolai 25 un Natāliju Meļņikoviču no Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskola un Limbažu mūzikas un mākslas skolas Mūzikas nodaļa; * Baiba Santa Vanaga uzdod jautājumus Jurijam Rižovam un Initai Āboliņai; * Artūrs Kupjanskis Liepājā intervē Samantu Čipinsku un viņas audzēkni Tomu Rolavu Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskola; * Gunda Miķelsone sazvana Lietuvas zvaigzni Martynas Levickis; * Mārtiņš Viļums un Arturs Maskats dod ieskatu savās personiskajās attiecībās ar akordeonu. Vēl laidienā: * Armands Znotiņš nosauc virkni Ivara Vīgnera kompozīciju, par kurām ne jausmas, kā tās skan; * Aleksandra Line tikusies ar divām spilgtām dāmām — Rosanu Korbačo un Lauru Farrē Rosadu —, kas daudz domājušas ne tikai par mūziku, bet arī par psihoterapiju un matemātiku; * Ernestam Vilsonam bijusi laime sarunāties ar leģendāru balsi — Džoanu La Barbaru, kas viesojās šīgada SKAŅU MEŽS; * Juris Griņevičs ciklā “Harisma” piemin divus ievērojamus vāgneristus: Kirstenu Flagstadi un Lauricu Melhioru; * Mārtiņš Mārcis Beitiņš piedāvā ieskatīties mūzikas dievību pasaulē; * Dace Volfa sarunājas ar Kieronu Taileru, kuram dažs prātīgs padoms attiecībā uz mūzikas aprakstniecību; * Vilim Bendorfam pateicība par hipotētisku līdzību atrašanu folklorā un autormūzikā, turpinot atzīmēt Mikaloja Konstantina Čurļoņa 150. dzimšanas dienu; * par godu “Mūzikas Saules” 25 gadu jubilejai Velga Kince dod ieskatu latviešu mūzikas periodikā vairāk nekā gadsimta garumā. Jaunus CD vērtē Dāvis Eņģelis, Uldis Rudaks, Orests Silabriedis, Toms Treibergs, Dace Volfa, Armands Znotiņš.  

Jauniešu un pieaugušo liecības par festivālā piedzīvoto.

Ielu māksla arī ir māksla. Cik bieži mēs pamanām ielu zīmējumus, gleznojumus, grafiti un uztveram tos kā mākslu? Esam pazīstami ar nu jau vairākiem īpašiem lielizmēra murāļiem un nupat tapis ir jauns – Sarkandaugavā, kura kļuvusi par sienu gleznojumu karsto punktu. Mākslinieces Bikti mātes rūpēm par bērnu veltītais murālis jau rotā vēl vienu pilsētas sienu. Kultūras rondo saruna ar mākslinieci Jevgeņiju Biktimirovu jeb BIkti un mākslinieku, ielu mākslas festivāla organizatoru Daini Rudeni, mākslinieku aprindās viņš pazīstams arī ar vārdu Rudens Stenci. Jaunais gleznojums tapis uz Hapsalas ielas 32 nama fasādes, tas ir veltījums mātes rūpēm par bērnu un manifests gailenēm. "Varēju izpausties, taisīt krāsainu," sarunā Kultūras rondo atklāj Jevgeņija Biktimirova un tēmas izvēli piebilst. "Arī esmu mamma un zinu, ka tas bieži ir nenovērtēts, jo mammas pavada daudz vairāk laika ar bērniem, īpaši sākumā. Kamēr darbojos pie sienas, pirmie ciemiņi bija apsaimniekotāji un tad jau māmiņas ar bērnu ratiņiem jau 10 no rīta." Savukārt par sasaisti ar sēnēm viņa atklāj, ka sēnēm apakšā ir micēlijs, kas līdzīgs kā ģimene, ka visi ir savstarpēji atkarīgi; tās nekad nav pa vienai, ja sēņo, ieraugi vienu gaileni, noteikti blakus ir vēl viena. Bet tieši gailenes izvēlētas tāpēc, ka tās ir pirmās sēnes, kas parādās, un ir arī diezgan ilgi mežā. Viegli atrast un arī pagatavot. Dainis Rudens bilst, ka pēdējā laikā radusies izteikti stingra sieviešu kustība ielu mākslā un šķitis, kā šis var būt labs pieteikums. Viņš vērtē, ka Bikti ir labākā šajā kustībā.        

Lai nūdrūsynuotu operativu pretmobilitatis i mobilitatis pasuokumu eistynuošonu Latvejis austrumu uorejuos sauszemis rūbeža styprynuošonai, Saeimā cīši dreižā parādā teik vierzeits Pretmobilitatis insfrastrukturys izveidis lykums. Jaunais lykums ļaus dzreiži pastateit pretmobilitatis škieršļus iz rūbeža i taiseit byuvnīceibu, paraleli atsavynojūt atseviškus nakustamūs eipašumus, nūsokūt jim nacionalūs interešu objekta statusu, lykums atsatīks iz teritoreju sešuos austrumu pīrūbeža pošvaļdeibuos, i pošu reizi kūpejuo atsavynojamuo plateiba īzeimāta da 2000 ha 30 km zonā nu rūbeža. Aizsardzeibys ministreja sūlej ar kotru zemis eipašnīku runuot atseviški i personiski, bet eipašuma atsavynuošonu dareit saskaņā ar abīdreibys vajadzeibom paradzātuo nakustamuo eipašuma atsavynuošonys lykumā nūsaceitū kuorteibu, nūdrūsynojūt taisneigys atleidzeibys izmoksu. Da ituo kai pošavaļdeibys, tai pīrūbeža lauksaiminīki i zemu eipašnīki vaira reižu sacejuši par sovu namīru ap jaunajā lykumā vydā dalyktū. Lykuma pījimšonys procesu, ībiļdis i varamū ītekmi iz pīrūbežu raidejumā skaidroj 14. Saeimys deputats, Saeimys Aizsardzeibys, īšklītu i korupcejis nūviersšonys komisejis prīšksādātuojs Raimonds Bergmanis (Apvienotais saraksts), Daugovpiļs vaļstspiļsātys pošvaļdeibys prīšksādātuojs, Latgolys plānuošonys regiona Atteisteibys padūmis prīšksādātuoja vītinīks Andrejs Elksniņš (Sarauj, Latgale!), Zemnīku Saeimys vaļdis lūceklis Mārtiņš Trons.

Lai nodrošinātu operatīvu pretmobilitātes un mobilitātes pasākumu īstenošanu Latvijas austrumu ārējās sauszemes robežas stiprināšanai, Saeimā paātrinātā kārtībā tiek virzīts Pretmobilitātes infrastruktūras izveides likums. Jaunais likums ļaus paātrinātā veidā izvietot pretmobilitātes šķēršļus uz robežas un veikt būvniecību, paralēli atsavinot atsevišķus nekustamos īpašumus, nosakot tiem nacionālo interešu objekta statusu, Likums attieksies uz teritoriju sešās austrumu pierobežas pašvaldībās, un patreiz kopējā atsavināmā platība iezīmēta līdz 2000 ha 30 km zonā no robežas. Aizsardzības ministrija sola ar katru zemes īpašnieku runāt atsevišķi un personiski, bet īpašuma atsavināšanu veikt saskaņā ar Sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanas likumā noteikto kārtību, nodrošinot taisnīgas atlīdzības izmaksu. Līdz šim kā pašvaldības tā pierobežas lauksaimnieki un zemju īpašnieki vairākkārt pauduši bažas par jaunajā likumā iekļauto. Likuma pieņemšanas procesu, iebildes un iespējamās likuma ietekmes uz pierobežu raidījumā skaidro 14.saeimas deputāts, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Raimonds Bergmanis (Apvienotais saraksts), Daugavpils valstspilsētas pašvaldības priekšsēdētājs, Latgales plānošanas reģiona Attīstības padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Elksniņš (Sarauj Latgale!), Zemnieku Saeimas valdes loceklis Mārtiņš Trons.

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) līdz 9. novembrim aplūkojama izstāde par muzeja agrīno vēsturi "Jaunais mākslas templis. Rīgas pilsētas mākslas muzejs 1905-1919". Tā veidota kā veltījums 120. gadadienai kopš muzeja galvenās ēkas atvēršanas apmeklētājiem un stāsta par muzeja darbību pirmā direktora Vilhelma Neimaņa vadības laikā. Kultūras rondo tiekamies ar mākslas vēsturnieci, šīs izstādes kuratori Baibu Vanagu un izstādes mākslinieci Ievu Stūri. 1905. gada 14. septembrī Esplanādes laukuma malā tika atklāts Rīgas pilsētas mākslas muzejs, tagadējā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka, kas ir pirmā speciāli mākslas muzeja vajadzībām celtā būve Baltijā. Nākamajā dienā rakstot par šo notikumu, Rīgas laikraksta “Rigasche Rundschau” vārdā nenosauktais autors izteicis cerību, ka “jaunā staltā ēka būs īsts mūsu mākslas dzīves centrs ne tikai ārēji, bet arī iekšēji”, bet gleznotājs Janis Rozentāls žurnālā “Vērotājs” vairākos turpinājumos publicētajā recenzijā par tikko atvērto muzeju un tā atklāšanai par godu organizēto Baltijas mākslinieku izstādi nodēvējis to par “jauno mākslas templi”. Muzeja ēkas autors ir arhitekts un mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis (Wilhelm Neumann, 1849–1919), kurš kļuva par Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktoru, šos pienākumus pildot līdz 1919. gada sākumam, kad vadība tika uzticēta gleznotājam Vilhelmam Purvītim, un muzejā sākās nākamais attīstības posms. Rīgas pilsētas mākslas muzejs tika izveidots uz Pilsētas gleznu galerijas bāzes, kuras kolekcijā pamatā bija dažādu Rietumeiropas glezniecības skolu paraugi un ļoti maz vietējo autoru mākslas darbu.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Stāsta muzikoloģe, Rakstniecības un Mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune 1856. gadā 21 gada vecumā Baumaņu Kārlis beidza Vidzemes skolotāju semināru ar izcilām sekmēm, visos priekšmetos iegūstot augstāko novērtējumu – gut (tulkojumā no vācu valodas – "labi"). Tādēļ semināra direktors Jānis Cimze (1814–1881) rūpējās, lai viņš dabūtu kādu labu darbavietu. Drīz vien jaunais censonis ieguva mājskolotāja vietu Ķirbižu muižas toreizējā īpašnieka Voldemāra Magnusa fon Aderkasa (Woldemar Magnus von Aderkas, 1819–1892) ģimenē. Ķirbižu (Kürbis, Kirbisch) muiža, kas atrodas kādus 24 km no Limbažiem, līdz 1920. gada agrārajai reformai piederējusi Aderkasu dzimtai, kas Livonijā zināma jau kopš 13. gadsimta. Jaunajam skolotājam tā bija pirmā patstāvīgā darbavieta un pirmā iepazīšanās ar muižas dzīves greznību un aristokrātijas izklaidēm. Vidzemes muižnieku lielākās izpriecas 18. un 19. gadsimtā bijušas lāču medības, kas reizēm turpinājušās pat veselu nedēļu. Ķirbižu muiža bijusi iecienīta mednieku pulcēšanās un dzīru vieta. Pēdējais lācis Ķirbižu muižai piederošos mežos esot nošauts ap 1885. gadu un tā āda vēl ilgi greznojusi muižas bērnistabu. Voldemārs Magnuss fon Aderkass arī bijis aizrautīgs mednieks un, liktenīgi, viņa dzīve traģiski beigusies medību laikā, kad viņam uzbrucis ievainots alnis. Aderkasa kundze bijusi ļoti muzikāla, bet arī augstprātīga mājasmāte. Baumaņu Kārlis bija mājskolotājs četriem Aderkasa bērniem: Otokaram, Karlam, Šarlotei un Alisei. Jauneklis cerēja ar šo darbu nopelnīt mācību naudu tieslietu studijām Tērbatā. Viņš saviem pienākumiem pievērsies ļoti nopietni, prasījis no saviem audzēkņiem uzcītību un disciplīnu, bijis stingrs un neatlaidīgs [1] Baumaņu Kārlis mācījis vairākus priekšmetus, tai skaitā dziedāšanu, kaligrāfiju un zīmēšanu, kā arī latīņu valodu, ko apguva pašmācībā, jo seminārā to viņam nemācīja. Jaunais skolotājs centās pilnveidoties arī pats, “vaļasbrīžos viņš apguvis franču valodu pie Aderkasu ģimenes guvernantes Amālijas fon Radecka jaunkundzes”. [2] Jāsaka, ka valodas, Baumaņu Kārlim jau kopš bērnības padevās ļoti viegli. Sākumā mājskolotāja darbs veicās labi, tomēr ar laiku, pieaugot arī viņa izvirzītajām prasībām, veidojās nesaskaņas. Savās piezīmēs Baumaņu Kārlis stāsta, ka viņš mājskolotāja darbu sācis ar saviem ideāliem, bet izrādījies, ka ar šiem bērniem jāstrādā kā ar mīkstiem cimdiem. Viņš nedrīkstējis pienācīgi sodīt izlutinātos Aderkasu bērnus, jo tiklīdz tie pasūdzējās vecākiem, jebkurā gadījumā vainīgs bija skolotājs. [3] Baumaņu Kārlis bijis neapmierināts ar savu pazemojošo stāvokli un arvien biežākie konflikti noveduši pie tā, ka lepnais mājskolotājs darbu uzteicis. Voldemārs Magnuss fon Aderkass vēl centies jaunekli no šī soļa atturēt un sniedzis viņam ļoti labu atsauksmi, bet jaunais skolotājs savā maksimālismā ir bijis strikts un nepiekāpīgs, lai arī zaudējis piesolītos līdzekļus tālākajām studijām. Vienā no savām dienasgrāmatām 1958. gada 10. septembrī viņš raksta: “Aizceļoju no Ķirbižiem – lepns kā latvietis – muižas kunga ekipāžā un ar ļoti labu atestātu kabatā.” Šie divi gadi Ķirbižos Baumaņu Kārlim bija devuši labu mācību par muižnieku dzīvi un viņu ideāliem, kas jauneklim tīri labi patika, bet no otras puses ar rūgtumu sirdī viņš izjuta, cik kopumā nicinoši ir muižnieku spriedumi par latviešiem un to centieniem. Vēlāk Baumaņu Kārlis šo pieredzi izmantojis, rakstot bizmaņu gaudu dziesmas un ironizējot par satrunējošo atmosfēru vidzemnieku turīgajās aprindās. [4] [1] Reimanis, A. Baumaņu Kārlis Rīga: Literatūra, 1935. [2] Reimanis A. "Baumaņu Kārlis". – Rīga: Literatūra, 1935, 104. lpp. [3] Gailīte, Zane. "Mūsu Baumaņu Kārlis". Rīga: Zvaigzne ABC, 2015. [4] Gailīte, Zane. "Mūsu Baumaņu Kārlis". Rīga: Zvaigzne ABC, 2015.

Latvijas metāla jaunās relīzes - 2025. gada 1. ceturksnis - METĀLKĀSTS LV Podkāsts #179Šajā epizodē sākam 2025. gada ceturkšņu ciklu un runājam ar Dāvi Kotu no EREMOS, jeb EREMOS-IX par viņu jaunizdoto albumu! Kā jau ierasts, apspriežam un uzskaitam visas LV smagās mūzikas relīzes, kuras tika izdotas aizgājušajā ceturksnī (janvārī, februārī, martā). Šoreiz būs arī neliels bunkura hroniku piesitiens, jo sērijā ietveram dažas brīvā stila tēmas, piemēram, aizgājušie un gaidāmie koncerti, Silvestra dokumentārijs, kolekcijas papildinājumi, u.c. tēmas. EREMOS (EREMOS-IX) pēc 6 klusuma gadiem ir atgriezies ar jaunizdotu EP "Marquis of Snakes"! EREMOS atgriešanās ir unikāla ar to, ka līdz ar šo relīzi, EREMOS ir pārtapuši par pilna sastāva koncertējošu grupu! Sākotnēji EREMOS bija Dāvja radīts anonīms solo studijas projekts, kurš nāca gaismā paralēli viņam darbojoties pazīstamākajā jaunās paaudzes Black metāla grupā VELNEZERS. EREMOS 2019. gadā debitēja ar Black/Doom metāla albumu "The Glass Mind Of A Recluse", bet ar jauno "Marquis Of Snakes" albumu EREMOS izteikti virzās uz disonantā Black metāla pusi. Jaunais albums ir niknāks, tumšāks, atmosfēriskāks un ar krāšņu instrumentālo dažādību, tāpēc nenoguli grupas augšāmcelšanos - šis albums ir tava klausījuma vērts!Sarunā ar Dāvi iepazīstam grupas jauno sastāvu, tās skatuves tēlu, konceptu, tematisko saturu un grupas vēsturi.UN pirmo reizi Metālkāsta vēsturē, saruna mums nes instrumentālo demonstrāciju!Saites uz pieminētajām relīzēm atrodamas google sheets saitē, jo apraksta sadaļā nepietiek vietas.2025. gada 1. ceturkšņa relīzes:https://docs.google.com/spreadsheets/d/e/2PACX-1vSsKEZuk7COIqrBX04U8a1ZIiRW3FXeMzkp3qXO2Yd4MENaftUSxK9aQ5cMLOLc5Q/pubhtml0:00 - Ievads2:56 - Silvestra dzīves stāsts "Augstspriegums" Dokumentārijā9:35 - NEKAD limitētie diski15:23 - Nejaušs kolekcijas papildinājums19:40 - Dr. Forge pētījumu secinājumi25:02 - Vokālista vakance26:24 - Notikušo koncertu atskats - Behemoth/Satyricon/RC39:14 - Rock relīzes43:09 - Modernā metāla relīzes45:09 - Svešo stilu relīzes47:37 - Power/Symphonic metāla relīzes52:32 - Trakās un smieklīgās relīzes56:34 - Punk un Alternative relīzes59:25 - Doom un Atmo relīzes1:02:10 - Grind relīzes1:03:23 - Black metāla relīzes1:13:50 - EREMOS sarunas ievads1:19:50 - Eremos-IX "Monarch Of The Mound" atskaņojums1:25:30 - Saruna: Jaunā EP raksturojums1:28:53 - Saruna: Ko nozīmē Eremos un IX?1:32:30 - Saruna: Eremos pirmsākumi un koncepta maiņa1:35:38 - Saruna: Skanējuma stila ievirze un ietekmes1:37:12 - Saruna: Ģitāras partiju demonstrācija I, mūzika skatuvei1:39:00 - Saruna: Kā Eremos pārtapa par pilnu grupu?1:42:58 - Saruna: Muzikālā iedvesma, ietekmes, dziesmu stāsti1:48:50 - Saruna: Ģitāras partiju demonstrācija II1:52:00 - Saruna: Kolotun laiku pienesums jaunajam materiālam1:56:00 - Saruna: Eremos 5. dalībnieks, uzstāšanās kārtība1:58:48 - Saruna: Par skatuves debiju2:03:00 - Saruna: Eremos skatuves tēls, priekšnesums un maskas2:07:45 - Saruna: Masku demonstrācija un attīstība2:17:17 - Saruna: Kas rada Eremos vizuālo daļu?2:19:07 - Saruna: Cik ilgi tapa jaunais albums?2:22:00 - Saruna: Vai top jauns materiāls? Grupas radošais process2:27:55 - Saruna: Grupas jaunie dalībnieki, viņu pienesums2:34:15 - Saruna: Fiziskais formāts un atribūtika2:40:24 - Saruna: Kas notika ar grupu Velnezers?2:43:56 - Saruna: Nākotnes plāni, komplimenti, izskaņas2:50:24 - Eremos-IX "Hereditary" atskaņojums2:55:24 - Gaidāmie koncerti un festivāliSEKO Metālkāstam: https://www.facebook.com/metalkastslv Pašmāju un ārzemju metāla/roka jaunumi LRMA.LV: https://lrma.lv/​ Metālkāsts LV ir podkāsts latviešu valodā smagās mūzikas cienītājiem. Albumu apskati, dažādi topi, sarunas/intervijas, koncertu apskati u.c. jaunumi m/

Vairumam doktorantūras studijas un doktora grādu ieguvušie simbolizē akadēmiskus panākumus un saistās ar pētniecību un pasniedzēja darbu augstskolās, taču pieredze rāda, ka liela daļa doktorantūras studentu nemaz nesaista savu dzīvi ar zinātni. Vai doktora grāds var būt arī hobijs vai praktisks darbs sabiedrības labā? Ko īsti nozīmē studijas doktorantūrā un cik dažādi var būt doktorantūras virzieni, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Doktorantūras skolas direktore, profesore Zanda Rubene, Latvijas Jauno Zinātnieku apvienības priekšsēdētājs, Elektronikas un datorzinātņu institūta pētnieks Oskars Teikmanis un Latvijas Kulturas akadēmijas 2. kursa doktorante Dita Šķēle. Oskars Teikmanis ikdienā nodarbojas ar robotiem un mašīnmācīšanos. Viņš strādā pie metodēm, kā iemācīt robotiem un citām līdzīgām ierīcēm kustēties visādos interesantos un noderīgos veidos. To viņš arī pēta doktorantūras ietvaros Dita Šķēle ikdienā strādā Latvijas dabas fondā, bet doktorantūrā studē Kultūras akadēmijā kino zinātnes jomā. Viņa atzīst, ka laika gaitā gribētu vairāk savu ikdienu saistīt ar kino un akadēmisko vidi. "Man šķiet, ka doktorantūra ir labs veids, kā nodrošināt sev tādu intelektuālu spriedzi, jo rakstīšana vismaz mani ļoti audzina.  Pētniecības process, kas nozīmē, ka man ir jālasa, šī informācija ir kaut kādā veidā jāstrukturē, man šai iegūtajai informācijai ir jāliek klāt tas, ko es par to domāju, un jāmācās arī skatīties filmas un tās analizēt. Tad es bieži vien sevi pieķeru tādā paviršumā, gan tajā, ka es nevaru koncentrēties. (..) Man šķiet, ka tas ir ļoti labs vingrinājums rakstura audzināšanai, bet, protams, nav jābūt doktorantūrā, lai to darītu. Vienkārši akadēmiskā vide, kurā es redzu, ka citi to dara un ka citi ir ļoti ieinteresēti, tas arī motivē," vērtē Dita Šķēle. "Ar laiku sapratu, ka mani uzrunā brīvības sajūta, ko var iegūt no pētniecības, ka es jau esmu izstudējis kaut ko ļoti tehnoloģisku tehniski sarežģītām lietām, mani interesētu tas, ka es tagad varu vienkārši skatīties, kuros virzienos iespējams iet ar šīm zināšanām. Tajā brīdī sapratu, ka pētniecība ir tas formāts, kā ar inženierzinātnēm var ļoti interesantos veidos nodarboties un ieviest savā dzīvē tādu nedrošības aspektu, nedaudz azartu," pieredzē dalās Oskars Teikmanis. Kas īsti ir doktorantūras laiks - tā ir intelektuālā spriedze un brīvības sajūta, interesants hobijs vai neiztrūkstošs ķieģelītis karjeras kāpnēs?  "Doktorantūras uzdevums ir sasniegt divus rezultātus. Viens rezultāts ir pētījums par robotiku, par kino, un otrs ir palīdzēt tapt pētniekam. Un tas pētnieks būtībā ir akadēmiski domājošs, precīzus spriedumus veidojošs, zinātkārs cilvēks. Latvijā vidēji 35 gadus vecs. Jaunais doktors ir no ļoti smalka klubiņa, "crem de la crem" no visas sabiedrības, jo mums Latvijā zinātņu doktoru diemžēl ir pārāk maz. Ja vidēji Eiropas Savienībā tas ir 1% no populācijas, mums ir 0,4%. Mums ir par maz," norāda Zanda Rubene. Viņa atsaucas uz raidījumus Zināmais nezināmajā, kurā bija saruna par lāčiem Latvijā, kurā minēja, ka Latvijā ir 150 lāči. "Mana tēze ir tāda, ka satikt lāci Latvijā ir aptuveni tikpat liela iespēja kā satikt šajā gadā aizstāvējušos doktorantu, jo 2023. gada statistika ir tāda, ka aizstāvējās 158 jaunie zinātņu doktori, lai gan iestājās 822. Būtībā mūsu šī brīža likumdošana ir izveidota tā, ka tas procents, kuri patiešām iegūst doktora grādu no kopējā doktorantu skaita, ir visai neliels. 2023. gadā bija 3350 doktoranti Latvijā," atklāj Zanda Rubene. "Tas ir iemesls, kādēļ no šī gada esam uzsākuši jaunā doktorantūras modeļa īstenošanu un ir lielas cerības, ka to lāčiem līdzīgo kļūs arvien vairāk." Par to, kāpēc cilvēki izvēlas studēt doktorantūrā, Zanda Rubene atsaucas uz kādu konferencē dzirdētu britu profesora teikto, ka ir trīs iemesli - statuss, nauda vai prieka pēc, vislabāk, ka visi šiem iemesli ir kopā.  Oskars Teikmanis papildina, arī atsaucoties uz sarunām ar citiem doktorantiem, ka viens no populārākajiem iemesliem doktorantūras studiju izvēlei ir prieka aspekts.  Noslēgumā zinātnes ziņas Kas ir 21. gadsimta, kā arī visu laiku citētākās zinātniskās publikācijas? Kāds tam var piekrist, kāds ne, bet skaidrs ir tas, ka, virzoties uz priekšu zinātnē un tiecoties pēc doktora vai vēl augstāka akadēmiskā grāda, aizvien lielāka nepieciešamība ir pēc zinātniskām publikācijām. Un šoreiz tieši par publikācijām aizvadītās nedēļas laikā ir bijis vēstīts vietnē “Nature”, aprakstot gan 21. gadsimta, gan arī visu laiku citētākās zinātniskās publikācijas. Un tas arī ir skaidrs - jo vairāk uz kādu zinātnisko publikāciju kāds atsaucas, to citē, jo nozīmīgāk tā tiek vērtēta. Aizvadīts pasaulē pirmais pusmaratons, kurā piedalījušies roboti Vietnē “Kursors.lv” aprakstīts, ka aizvadītajā sestdienā, 19. aprīlī, Pekinas tehnoloģiju centrā “E-Town” risinājies pasaulē pirmais pusmaratons, kurā piedalījušies roboti. Skrējienā kopumā piedalījies 21 cilvēkveidīgais robots, kas sacenties ar vairākiem tūkstošiem cilvēku. Tiesa, pēc šī pasākuma secinājums ir viens - vēl tāls ceļš ejams, līdz roboti sastādīs nopietnu konkurenci dzīviem sportistiem. Kāpēc žāvāšanās ir lipīga? Vietnē “Live Science” vēstīts par žāvāšanos un tās “lipīgumu”, un to vairums būt pamanījis - līdzko nožāvājas viens, tā drīzumā gribas žāvāties citam, un tas raksturīgi ne tikai cilvēku, bet arī citu dzīvnieku sugu vidū. Izrādās, ka liela nozīme šeit ir smadzeņu šūnām, ko sauc par spoguļneironiem, un tieši spoguļneironi reaģē uz darbībām, ko mēs novērojam citos. Kā norādījis psihiatrs Čārlzs Svīts - kad kāds žāvājas, tad šie spoguļneironi “uzliesmo” (ar to domāts, ka tie vienkārši aktivizējas).  Zinātnieki ieguvuši līdz šim pārliecinošākos pierādījumus par dzīvību uz citas planētas Šī vēsts aizvadītās nedēļas laikā pāršalca daudzas zinātnes vietņu lappuses un arī pašmāju tīmekļa vietnes. Proti, zinātniekiem izdevies rast spēcīgākās norādes par bioloģisko aktivitāti, tātad dzīvības pastāvēšanu, ārpus Saules sistēmas, un te runa ir par eksoplanētu K2-18b.  

Nez vai ir vērts sacīt, ka ir pagājusi atkal viena saspringta nedēļa. Liekas, ka pēdējās dienās ir gājis tik traki kā vēl nekad. Protams, atkal ir jārunā par Ukrainu. ASV, Eiropu. Aktualitātes Divās puslodēs komentē bijušais diplomāts Andris Teikmanis un sabiedrisko mediju portāla LSM žurnālists Ģirts Kasparāns. Sazināmies arī Latvijas TV žurnālisti Inu Strazdiņu. Cita Amerika Pirms apmēram deviņām stundām Vašingtonā noslēdzās prezidenta Donalda Trampa uzruna apvienotajai Savienoto Valstu Senāta un Kongresa Pārstāvju palātas sapulcei. Šīs ASV valsts galvas uzrunas, parasti teiktas reizi gadā, tiek veltītas valdošās administrācijas politisko nostādņu definēšanai un vēstījumam par darbības rezultātiem. Pēdējā sadaļa it kā šoreiz nebūtu īsti vietā, ciktāl prezidenta Trampa valdības darbības termiņš pagaidām vien nedēļās rēķināms, taču tas netraucēja Baltā nama saimniekam atkārtot jau iepriekš izskanējušo izteikumu, ka viņa administrācija ir izcilākā visā valsts vēsturē. Savukārt viņa priekšgājējs Baidens esot, protams, visvājākais no līdzšinējiem prezidentiem, atstājis valsti katastrofālā situācijā un olas – šausminošā dārdzībā. Kā atzīmē daudzi komentētāji, šī uzruna Kongresa palātām ar tās teicēja spilgto pašslavināšanos un politisko konkurentu gānīšanu vairāk atgādinot priekšvēlēšanu kampaņas uzstāšanos. Pie tam teiktais visai maz skāra tematu, kas tiek piesaukts kā amerikāņu sabiedrībai pašreiz svarīgākais – dzīves dārdzības mazināšanu. Runātājs vien pauda, ka ik dienas cīnoties, lai stāvokli labotu. Pie tam pamatīga pasāža tika veltīta ievedmuitas tarifiem, kurus Savienotās Valstis nule ieviesušas vai grasās ieviest – zināmus traucējumus gan tie radīšot, toties došot milzu labumu. Tikām pēc tam, kad 3. martā stājās spēkā ASV noteiktie tarifi Meksikas, Kanādas un Ķīnas precēm, un šīs valstis paziņoja par atbildes pasākumiem, tiek runāts par tirdzniecības kara sākumu. Savu ēnu pār prezidenta uzstāšanos meta arī 28. februārā katastrofa Baltajā namā, kad sarunas ar Ukrainas prezidentu, kam bija jāvaiņagojas ar t.s. „Retzemju elementu līguma” parakstīšanu, netika tālāk par preses konferenci. Asajai vārdu pārmaiņai Ovālajā kabinetā un Ukrainas līdera izlikšanai aiz Baltā nama durvīm sekoja pirmdienas paziņojums par visas amerikāņu Ukrainai sniegtās militārās palīdzības apturēšanu. Tiesa, Trampa uzrunā šai ziņā izskanēja pielaidīgākas notis: no prezidenta Zelenska esot saņemta vēstule, kas apliecinot, ka Ukraina ir gatava miera sarunām. Tramps atzinīgi vērtējot šo vēstuli, un arī no Krievijas esot saņemti signāli par gatavību mieram. Kopumā ņemot, Vašingtonas rīcība pagājušajās dienās liek pieņemt domu, ka prezidenta Trampa un viņa komandas personā mums ir darīšana ar citādu Ameriku. Cik ļoti citādu – tas vēl paliek atbildams jautājums. Laiks Eiropai Savienoto Valstu jaunās administrācijas un Ukrainas dialogs, kam līdz šim bijuši teju vissliktākie iedomājamie rezultāti, licis drudžaini sarosīties Eiropas valstu valdībām. Pēc pagājušās piektdienas nelaimīgās preses konferences Ovālajā kabinetā nozīmīgāko Ukrainas partnervalstu pārstāvji sagaidīja prezidentu Zelenski samitā Londonā. Lēmums par šādu tikšanos tika pieņemts nedēļu pirms tam, taču Vašingtonā notikušais iekrāsoja to krietni dramatiskākos toņos. Runa nepārprotami nav tikai par Ukrainu, bet par līdzšinējām transatlantiskajām drošības saiknēm kopumā. Ja jau prezidenta Trampa administrācija tik krasi un nepārprotami maina kursu attiecībā pret Ukrainu, vai tā nevar līdzīgi rīkoties arī NATO sakarā? Kā brīdinošs signāls vērtējams fakts, ka lēmums par ieroču piegāžu pārtraukšanu Ukrainai Baltajā namā tika pieņemts bez jebkādas konsultēšanās ar Eiropas partneriem. Tikām Londonā sabraukušie vienojās strādāt pie sava miera plāna, kuru piedāvāt Savienotajām Valstīm. Nepieciešamība Eiropas valstīm vairāk ieguldīt savu aizsardzības spēju stiprināšanā no aktuālas burtiski dažu dienu laikā pārtapusi akūtā. 4. martā ar savu plānu nāca klajā Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Tas paredz piešķirt dalībvalstīm plašāku fiskālo telpu investīcijām aizsardzības nozarē, piedāvāt šiem mērķiem arī 150 miljardus eiro lielus kredītresursus un aktivizēt privātā kapitāla līdzdalību. Kopējais plāna „ReArm Europe” – „Pārapbruņot Eiropu” – apjoms tiek plānots apmēram astoņsimt miljardus liels. Vācijas potenciālais kanclers Frīdrihs Mercs otrdien vēlreiz apliecinājis gatavību atbrīvot aizsardzības tēriņus no Vācijas likumdošanā iestrādāto budžeta limitu žņaugiem. Savukārt Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers izteicies, ka vēl esošajā Parlamenta sastāvā, t.i. līdz 2029. gadam, britu aizsardzības budžetam, kas šobrīd ir 2,3% no iekšzemes kopprodukta, jāsasniedz 3%. Pirmdien Francija izvirzīja savu daļējas uguns pārtraukšanas projektu, proti, puses vienotos uz mēnesi pārtraukt karadarbību gaisā, uz ūdens un triecienus kritiskajai infrastruktūrai. Šī uguns pārtraukšana arī apliecinātu Krievijas vadoņa Putina patieso gatavību mieram. 6. martā Eiropas Savienības valstu vadītāji tiekas ārkārtas sanāksmē Briselē, lai jau atkal spriestu par atbalstu Ukrainai un savienības aizsardzības spēju stiprināšanu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Frizieri mēdz jokot, ka, neveiksmīgi nogriežot matus, bēda nav liela, jo tie taču ataugs! Ja tā nopietni padomā par šo jautājumu, tad jāteic, ka cilvēka organismā nav nemaz tik daudz ķermeņa daļu vai orgānu, par kuriem varētu mierīgu sirdi teikt, “nekas, ataugs”. Ķirzakai ataug notrūkusī aste, briežiem - no jauna aug ragi, jūras gurķis var ataudzēt bojāto orgānu audus. Reģenerācija dzīvnieku pasaulē ir viena no lielākajām bioloģijas mīklām un sarežģītākajām dabas parādībām. Cik ļoti atjaunoties spēj cilvēka organisms un vai varam ko mācīties no dzīvnieku pasaules? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Māris Lielkalns, Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis, un bioloģe Līga Ozoliņa-Molla, Latvijas Universitātes Medicīnas un Dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore. Pirms sarunas par šo unikālo dzīvnieku spēju jaunums raidījumā - rubrika, kas aicina ielūkoties zinātnieka grāmatu plauktā.  Ikdienas raidījumā tiekamies ar dažādu jomu pētniekiem, kuri ir savas jomas eksperti, taču ne reizi vien sarunās ar zinātniekiem esam atklājuši, ka interese par pasauli bieži vien neaprobežojas ar savu pētījumu jomu. Ko lasa mūsu klausītāju iecienītie pētnieki un mūsu raidījumu viesi? Savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties  bioloģijas zinātņu doktore, Rīgas Stradiņa universitātes Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta vadošā pētniece un Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes docente Inese Čakstiņa-Dzērve. Viņas uzmanības lokā nonākusi Dženiferas Daudnas un Semuela Sternberga (Jennifer Doudna, Samuel Sternberg) grāmata "A Crack in Creation: The New Power to Control Evolution" (Plaisa radīšanā. Jaunais spēks evolūcijas kontrolē). Vēl dodamies uz kādu medicīnas laboratoriju, lai skaidrotu, kādus jaunus soļus tuvāk personalizētai medicīnai un precīzākai vēža diagnistikai sper mūsu medicīnas zinātnieki. Maska, cimdi un dodamies šūnu laboratorijā… Esmu iepakota halātā, cepurē, cimdos, bahilās un maskā un aplūkoju aparatūras, kuru uzdevums ir radīt sterilu un drošu vidi  šūnām, kas ņemtas gan no veseliem cilvēkiem, gan no onkoloģisku pacientu kaulu smadzenēm. Kā stāsta Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes, farmācijas zinātņu nodaļas vadošā pētniece Evita Rostoka, tad nākamais etaps ir šūnu uzlikšana uz īpaši veidota plastmasas čipa, kas imitē vidi cilvēka orgānos. Un te mēs nonākam pie šodienas ieraksta temata - ieskata un skaidrojuma, kā mūsu medicīnas zinātnieces strādā pie akūtās mieloīdās leikēmijas jeb asins šūnu vēža, kas rodas kaulu smadzenēs pētniecības. Runa ir par starptautisku projektu TransCan3 TALETE (projekta nr. FP-21632-ZF-N-840), kurā Latvijas, Vācijas, Itālijas, Francijas un Norvēģijas molekulārie biologi un medicīnas zinātnieki strādā pie tā, lai pēc iespējas ātrāk un efektīvāk varētu noteikt, kāda ārstēšana būtu nepieciešama konkrētam šī asinsvēža pacientam. Turklāt  stāsts ir par to, ka dažādu zāļu iedarbība netiek pētīta šī cilvēka organismā, bet paņemot viņa šūnu paraugu. Vairāk par šo metodi stāsta LU Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes, farmācijas zinātņu nodaļas zinātniskā asistente, doktorante Ilze Blāķe.    

Jaunais gads reģionālā sabiedriskā transporta pasažieriem sācies ar nepatīkamu ziņu – pēc Autotransporta direkcijas ieteikuma Latgalē slēgts 21 autobusu reiss, lielākā daļa – pierobežā. Valdība šodien lēmusi par aptuveni 25 miljonu eiro papildfinansējuma piešķiršanu pedagogu algām. Policija: Iespējams, būtu pieņemami samazināt soda piemērošanas slieksni līdz 5 km/h virs atļautā ātruma. Lielbritānijas bruņotie spēki turpmāk izmantos mākslīgo intelektu, lai uzraudzītu un novērstu potenciālos riskus Baltijas jūrā.

Gada pēdējā raidījumā apkopojam, ko šis gads mums ir nesis. Un arī, ko nesīs nākamais. Esam izraudzījušies mūsuprāt būtiskākos šī gada notikumus un tad kopā ar viesiem izvēlēsimies, kuram tematam veltīt vairāk uzmanības. Sarunu tematus izvēlas un notikumus analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš, vēsturnieks, pasniedzējs Rinalds Gulbis un bijušais diplomāts, lektors Gints Jegermanis. Jānis Kažociņš kā nozīmīgāko notikumu min ASV prezidenta vēlēšanas, Rinalds Gulbis izceļ tematu saistībā ar pārmaiņām Gruzijā, Gints Jegermanis norāda, ka šis ir bijis vēlēšanu gads, bet pats nozīmīgākais šajā vēlēšanu gadā ir Trampa ievēlēšana par ASV prezidentu. 7. martā Zviedrija kā pēdējā no Ziemeļvalstīm pievienojās NATO blokam. Vairāk nekā 70 gadus kopš alianses dibināšanas Zviedrija un tās kaimiņvalsts Somija bija atturējušās no dalības, šai ziņā balansējot starp austrumu un rietumu ģeopolitiskajām sfērām. Ko aukstā kara laikā neiespēja totalitārā komunisma bieds, to panāca Krievijas ārpolitiskais bandītisms 21. gadsimtā. Jau 2022. gada janvārī Zviedrijā un burtiski nākamajā dienā pēc Krievijas agresijas kara sākuma Somijā pievienošanos NATO atbalstošo pilsoņu skaits pārsniedza dalības pretinieku skaitu. Abu valstu politiķi nekavējās īstenot sabiedrības viedokli konkrētā rīcībā. 13. martā Eiroparlaments pieņēma t.s. Mākslīgā intelekta aktu, kas uzskatāms par pasaulē pirmo visaptverošo Mākslīgā intelekta tiesiskas regulēšanas instrumentu. Tā parādīšanās apliecina, ka mākslīgais intelekts, par kuru vēl pirms desmit gadiem sprieda vien konceptuāli, kļuvis par nozīmīgu sociālu faktoru. Akts kategorizē mākslīgo intelektu izmantojošus produktus atkarā no potenciālā kaitējuma, ko tie var radīt indivīdam. Nepieņemami augsta riska produktiem pieskaitāmi tādi, kas spēj manipulēt cilvēka uzvedību, veikt attālinātu biometrisko atpazīšanu vai ir izmantojami tā dēvētajām sociālā reitinga sistēmām, respektīvi – pastāvīgai un plašai datu apkopošanai par personu nolūkā tai piešķirt sociālās uzticamības vai lietderīguma kategoriju. No 6. līdz 9. jūnijam notika nu jau desmitās Eiroparlamenta vēlēšanas. No vienas puses, piepildījās jau iepriekš prognozētais, ka šajā sasaukumā vairāk vietu būs radikāliem un eiroskeptiskiem spēkiem, no otras – divi līdz šim ietekmīgākie politiskie bloki, Eiropas Tautas partija un sociāldemokrāti – savas pozīcijas ir saglabājuši. Taču vēlēšanu rezultātiem bija tūlītējas sekas vienā no nozīmīgākajām dalībvalstīm Francijā, kur prezidents Makrons, reaģējot uz galēji labējās Nacionālās apvienības spožajiem panākumiem un viņa paša liberālcentriskās partijas „Renesanse” faktisko izgāšanos, izsludināja jaunas nacionālā likumdevēja vēlēšanas. Rezultātā Francija ieguva parlamentu, kas sastāv no trīs apmēram vienādiem blokiem – galēji labējā, centriskā un kreisā – ar mazu konstruktīvas sadarbības potenciālu. Jaunais premjerministrs Mišels Barnjē sabija amatā vien trīs mēnešus, uzstādot vēsturisku īslaicīguma rekordu, pirms viņa valdība krita parlamenta neuzticības balsojumā, un nu jau jaunieceltais premjers Fransuā Bairū cenšas ātri sadiegt savu kabinetu, lai atgrieztos pie budžeta apstiprināšanas procedūras. Arī Vācijā radikāļi Eiroparlamenta vēlēšanās plūca laurus – galēji labējā „Alternatīva Vācijai” ir vēlētāju favorīts visā kādreizējā Austrumvācijā, izņemot Berlīni, Erfurti un vēl dažus apgabalus. Viņu ietekmes pieaugums nepārprotami ietekmējis kanclera Šolca vadītās koalīcijas likteni, kura pajuka, neizturot budžeta apstiprināšanas grūtības. 16. decembrī Bundestāgs izteica kancleram neuzticību, līdz ar to paverot ceļu uz ārkārtas vēlēšanām 23. februārī. 6. augustā Ukrainas bruņotie spēki īstenoja negaidītu operāciju, sagrābjot vairākus simtus kvadrātkilometru Krievijas Federācijas Kurskas apgabalā. Tādējādi pirmoreiz kopš Krievijas agresijas kara sākuma karadarbība izvērsusies tās starptautiski atzītajā teritorijā. Tomēr, ja Ukraina cerēja šādi vājināt ienaidnieka spiedienu Donbasā, šīs cerības nešķiet īstenojušās. Krievija, joprojām maksājot ar smagiem zaudējumiem, 1. oktobrī ieņēma Vuhledaras pilsētu, smagas kaujas notiek par vairākās citām pilsētām. Ukrainas bruņotie spēki joprojām izjūt munīcijas trūkumu un tiem nepārprotami trūkst mobilizācijas resursa. Citas pēdējo mēnešu aktualitātes šai karā ir vairāku tūkstošu Ziemeļkorejas karavīru „imports” Krievijas vajadzībām, kā arī beidzot sagaidītā Savienoto Valstu administrācijas atļauja apšaudīt Krievijas pamatteritoriju ar ASV ražotām tālāka darbības rādiusa raķetēm 28. oktobrī Gruzijā uzbangoja jauns protestu vilnis pēc tam, kad tika paziņoti 26. oktobra parlamenta vēlēšanu rezultāti. Kā jau bija paredzams, uzvaru svinēja arī līdz šim valdījusī partija „Gruzijas sapnis”, un, kas nepārsteidz, opozīcija ir pārliecināta, ka vēlēšanas nav uzskatāmas par godīgām. Kad Eiroparlaments pieņēma rezolūciju, pieprasot atkārtotas vēlēšanas, premjers Iraklijs Kobahidze paziņoja, ka Gruzija vienpusēji iesaldē sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Tas pielēja jaunu eļļu protestu liesmām, kas nav rimušas, kaut tiek slāpētas ar aizvien pieaugošu varas struktūru brutalitāti. Par centrālo protestu figūru kļuvusi līdzšinēja Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili, kura atsakās atzīt vēlēšanu rezultātus un, attiecīgi, nodot pilnvaras jaunizceptajam prezidentam, agrākajam futbolistam Miheilam Kavelašvili. 5. novembrī finišēja Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanu maratons. Apmēram trīs mēnešus iepriekš no sacīkšu trases nogāja līdzšinējais prezidents Džo Baidens, kad kļuva acīmredzams, ka gadu nasta tomēr ir par smagu, lai turpinātu. Viceprezidente Kamala Harisa nespēja pārliecināt gana daudz svārstīgo vēlētāju, un nākamos četrus gadus Baltajā namā atkal saimniekos Donalds Tramps. Tagad nu pasaule ar bažām tver nianses jaunievēlētā prezidenta un viņa līdzgaitnieku intervijās un soctīklu izteikās, mēģinot nolasīt norādes uz pasaules ietekmīgākās valsts politikas perspektīvām. Tai skaitā sākušās cirkulēt vairākas versijas par to, kā nākamā Vašingtonas administrācija domā īstenot tās līdera apsolījumu par Krievijas agresijas kara izbeigšanu 24 stundu laikā. 29. novembrī Sīrijas opozīcijas spēki, kuri pēdējos gados ar Turcijas atbalstu turējās Idlibas provincē valsts ziemeļrietumos, uzslaka uzbrukumu otrai lielākajai Sīrijas pilsētai Alepo un pārsteidzoši viegli pāris dienu laikā to ieņēma. Apmēram nedēļu vēlāk viņu rokās jau bija Homsas pilsēta 185 kilometrus tālāk uz dienvidiem, vēl pēc trīs dienām viss bija beidzies – valdības bruņotie spēki pajukuši kā kāršu namiņš, diktators Bašārs Asads aizbēdzis uz Maskavu, Damaskā agrākās režīma valdības ministri ārēji mierīgi nodeva varu funkciju pārņēmējiem no opozīcijas Sīrijas Glābšanas valdības. Teju 53 gadus ilgušais Asadu ģimenes autoritārās varas periods Sīrijā, šķiet, ir galā. Šīs negaidītās pārmaiņas kļuva iespējamas pēc tam, kad Izraēlas Aizsardzības spēku un slepeno dienestu operācijas nozīmīgi iedragāja Libānas šiītu militārā grupējuma „Hezbollah” kaujas spējas. Domājams, tas ietekmējis arī kustības „Hamas” un Izraēlas sarunas par uguns pārtraukšanu un ķīlnieku atbrīvošanu. Burtiski pēdējās 24 stundās optimistiski izteikumi par iespējamu vienošanos izskanējuši no abām karojošajām pusēm. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Ja vēlaties redzēt pilnīgi nevadāmu un pārbijušos suni, izšaujiet viņa tuvumā pirotehniku. Bet ne tikai sprāgstošas raķetes apdraud mīļdzīvniekus. Kādi ir visbiežāk sastopamie negadījumi un kā no tiem izvairīties, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas pārstāve Lita Konopore un vetārste, vadošā ķirurģe klīnikā "24/7" Jekaterina Plaksina. "Īsti pieradināt pie salūta trokšņa dzīvnieku ir ļoti grūti. Jāpatur prātā, ja parādās kāda no trauksmes pazīmēm, vai braucot mašīnā, vai uz skaņam, vai vēl kaut ko, nevajag neko gaidīt, jo šīm uzvedības problēmām ir tieksme tikai apaugt kā sniega bumbai ar sniegu, nevis pāriet pašām par sevi. Ja ir trauksme uz petardēm, tad varētu parādīties arī atšķiršanas trauksme, kad saimnieks iet prom," norāda Lita Konopore. Risinājumi ir gan medikamentu lietošana, gan darbs ar zoopsihologiem, bet tas prasa investīcijas laika un finanšu ziņā. Tāpēc labāk izsargāties un ievērot metodes, kā dzīvnieku pieskatīt. "Dzīvnieks pats tajā [salūta] laikā meklē patvērumu. Nedrīkst vilkt laukā no tām vietām. Kāds meklē saimnieka tuvumu, tāpēc saimniekam nedalīti jāvelta dzīvniekam laiks, jāsēž ar viņu vannas istabā blakus, jāmīļo, jāmierina. Vislabāk ir savlaicīgi sagatavoties un izrunāt ar veterinārārstu medikamentu lietošanu, kā konkrētam sunim darbosies konkrēts medikaments," turpina Lita Konopore. Var censties pieradināt suni pie salūta. Var ierakstīt salūtu un laika gaitā to atskaņot, sākot no ļoti klusinātas skaņas, pakāpeniski to pieaudzējot, spēlējoties ar dzīvnieku. Labāk darīt uzvedības speciālista klātbūtnē.  Vēl tieši gada nogales svētkiem arī dzīvniekiem ir raksturīga pārēšanās un tad ir klasiskais pēcsvētku sindroms – vemšana, caureja, aizcietējumi. Pašiem doties, piemēram, uz Jaungada svinībām un mīļdzīvnieku atstāt mājās nav ieteicams. Ir jāziedojas viņam. "Dzīvnieks - tā ir atbildība," atgādina Lita Konopore. "Tāpēc viens no galvenajiem jautājumiem, pirms ņemt dzīvnieku, ir, kā tu plāno ar viņu dzīvot. Kā tu plāno braukt atvaļinājumos? Vai tu esi gatavs atteikties no saviem atvaļinājumiem, ņemot lielu dzīvnieku? Vai tev ir pietiekama finansiāla rocība vajadzības gadījumā samaksāt visus veterināros izdevumus? Vai tev ir pietiekami liela rocība samaksāt par viesnīcu vai ņemt līdzi uz savu viesnīcu, zinot, ka dažbrīd maksa par suni viesnīcā ir tikpat dārga kā par cilvēku? Dzīvnieks ierobežo. Tāpēc veterinārārsti vispirms cenšas potenciālos dzīvnieku ņēmējus atrunāt no šī soļa." Ņemot dzīvnieku, nevar tikai domāt, ka būs jāiegādājas tikai pārtika. Jārēķinās, ka būs nepieciešami veterinārsta pakalpojumi, un tie ar katru gadu kļūst arvien dārgāki. Tāpēc arvien populārāka ir apdrošināšana dzīvniekiem. 

Time to string that surfboard

Raidījums “(Bez)maksas sports” - informatīvi analītisku un izglītojošu stāstu un diskusiju raidījums 10 sērijās par mūsdienu lielajiem jautājumiem Latvijas un pasaules sportā. 2. sezonas 2. epizodes tēma: Sporta likums ir galvenais sporta nozari regulējošais tiesību akts Latvijā. Šobrīd aktuālajā versijā tas izveidots pirms 22 gadiem un dažādiem grozījumiem laikam līdzi gājis visai simboliski. Līdz šī gada augusta beigām bija plānots izstrādāt jaunu likumu, taču augusta otrajā pusē secinām, ka darbi uz priekšu tik ātri viss netiek. Kas tam par iemeslu? Vai vecā likuma versija tiešām ir pagalam novecojusi? Kā likums šobrīd regulē notiekošo sporta nozarē? Ko sagaidām no jaunā Sporta likuma un, kad jaunā likuma projekta versija visbeidzot tiks nodota apspriešanā sporta sabiedrībai? Studijā: Latvijas Sporta federāciju padomes prezidents Einars Fogelis, Saeimas Sporta apakškopisijas vadītājs Dāvis Mārtiņš Daugavietis, Izglītības un Zinātnes ministrijas Sporta departamenta vadītājs Aleksandrs Samoilovs un Sportacentrs.com žurnālists Rolands Eliņš. Raidījumu vada Jānis Celmiņš. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4. #SIF_MAF2024

Pēc pazušanas no radariem laukā netālu no Rīgas lidostas nosēdusies civilā lidmašīna. Labdarības organizācija ''Ziedot.lv'' prezentē bēgļu centra darbības atskatu. Jaunais līgums, kas parakstīts starp Ziemeļkoreju un Krieviju, paredz savstarpēju palīdzību gadījumā, ja kāda no valstīm saskaras ar agresiju. Par Mūzikas akadēmijas rektori kļūst Ilona Meija. Nosaukti "Spēlmaņu nakts" nominanti. Lai gan līdz pašvaldību vēlēšanām atlicis gandrīz gads, izskan aicinājumi uz sadarbību un kopīgu sarakstu veidošanu. To aicina pašlaik Saeimā nepārstāvētā Jaunā konservatīvā partija. Bērnu atskurbtuves izveides projekts Latvijā turpina virzīties ļoti lēni

Jaunais pedagogu darba samaksas modelis paredz valsts finansējumu piešķirt tikai tām skolām, kuras izpilda prasības par minimālo skolēnu skaitu. Kā tās ietekmēs mazās skolas un skolu tīklu kopumā? Krustpunktā analizē Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta direktore Edīte Kanaviņa, Saeimas deputāte Agita Zariņa-Stūre (Jaunā Vienotība), Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības eksperte vispārējās izglītības jautājumos, Mārupes valsts ģimnāzijas direktora vietniece Andžela Sokolova un Latvijas Pašvaldību savienības padomniece izglītības, bērnu, jaunatnes un ģimenes jautājumos Ināra Dundure. Pašvaldībām ir jāizvēlas, vai tās pašas daļēji vai pilnībā finansē skolas, kur ir maz skolēnu – klasē mācās vien daži bērni, vai arī tās tiek slēgtas. Valsts nodrošinās līdzekļus pedagogu algām tad, ja skolēnu skaits būs pietiekams.  Šis ir ļoti vispārīgs raksturojums finansējuma modeļa maiņai, kuru no septembra grib ieviest Izglītības un zinātnes ministrijas ministrija. No vienas puses, šis princips nav nekas jauns, jo galu galā par mazām skolām runājam jau vairākus gadus. No otras puses, jautājums ir grūts, jo te ir daudz saskaitāmo - gan bērnu un vecāku intereses, gan pedagogu algas, reģionālā attīstība, centralizācija, viss pārējais. Kādi būs ieguvumi, kādi - zaudējumi, ja šīs pārmaiņas tiks īstenotas?   

Ziemassvētki un Jaunais gads hokeja sabiedrībā tiek atzīmēti īpašā gaisotnē – ar pasaules čempionātu junioriem. Trešo gadu pēc kārtas elitē jeb desmit spēcīgāko komandu pulkā būs arī Latvijas U20 izlase. Kopā ar pavasarī pasaules čempionāta bronzu ieguvušo treneri Raimondu Vilkoitu šķetināsim mūsējo izredzes, izcelsim līderus un runāsim par junioru hokeja specifiku. Podkāstu Ārpus kadra atbalsta Aizdevums.lv

Turn up the volume tonite and join us on a rhythmic ride as Reinis Jaunais lays down the stereophonic stories with notes from far and wide! SRM catches up with Reinis the day after his enchanting performance at the LBB to talk about his tracks, tech and travels.

Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Sazināmies ar Nacionālo bruņoto spēku pārstāvi, majoru Jāni Slaidiņu un bijušo Latvijas vēstnieku Francijā, Latvijas Ārpolitikas insititūta vecāko pētnieku Imantu Lieģi. Ierakstā uzklausām Viktoriju Strazdas, kura dzīvo Francijā. Gruzijas varas diskrētais slepkavnieciskums Pirmdien, 3. jūlijā, tiesa Tbilisi turpina izskatīt Gruzijas eksprezidenta Mihaila Saakašvili lietu, kurā viņš apsūdzēts par amata pilnvaru pārsniegšanu, izklīdinot opozīcijas protesta demonstrāciju 2007. gadā. Apsūdzētais piedalījās sēdē attālināti – no privātās klīnikas, kurā šobrīd tiek turēts apcietinājumā. Ekrānā redzamais vēlreiz apliecināja, ka kopš 2021. gada oktobra ieslodzījumā turētā eksprezidenta veselības stāvoklis nav normāls. Saakašvili ir ārkārtīgi novājējis; kā apgalvo viņa tuvinieki, eksprezidents zaudējis 60 kilogramus - pusi no sava agrākā normālā svara. Viņi pauž aizdomas, ka ieslodzītais ticis saindēts. Ārsti brīdinājuši, ka viņa dzīvībai draud briesmas, kamēr Gruzijas varasiestādes apgalvo, ka Saakašvili tiekot atbilstoši aprūpēts. Organizācija „Amnesty International” nodēvējusi notiekošo par „acīmredzamu politisku izrēķināšanos”. Visasāk uz notikušo reaģējusi Ukraina, kuras pilsonis Mihails Saakašvili ir kopš 2015. gada. Prezidents Volodimirs Zelenskis publicējis tvītu, kurā apsūdz Maskavu kādreizējā Gruzijas līdera slepkavošanā ar Tbilisi valdības rokām un atgādina, ka Ukraina lūgusi izdot tai eksprezidentu. Gruzijas vēstnieks Kijivā izsaukts uz Ukrainas Ārlietu ministriju, kur viņam izteikts aicinājums 48 stundu laikā doties uz savu valsti, lai apspriestos ar savu valdību. Tas, protams, saistāms ar arī vispārējo Kijivas un Tbilisi attiecību stāvokli, Gruzijas pašreizējai varai nepievienojoties pret agresorvalsti Krieviju noteiktajām sankcijām. Francijā atkal liesmo Vairāk nekā miljards eiro zaudējumu uzņēmumiem, valsts iestādēm un privātpersonām; vairāk nekā 1100 nodedzinātu vai bojātu ēku, vairāk nekā tūkstotis izlaupītu, izdemolētu vai aizdedzinātu banku filiāļu, veikalu, kiosku, pasta nodaļu, vairāk nekā 5600 sadedzinātu automašīnu. Vairāk nekā 3300 arestēto, vairāk nekā 700 cietušo, viens bojāgājušais. Tāda ir bilance nekārtībām, kuras uzliesmoja Francijā pēc tam, kad 27. jūnija rītā Parīzes piepilsētā Nantērā dzīvību zaudēja septiņpadsmitgadīgais Naels Marzuks, Ziemeļāfrikas izcelsmes imigrantu atvase. Notikušā apstākļi vēl tiek izmeklēti, taču skaidrs ir tas, ka viņa nāves iemesls ir policista raidīta lode. Jaunais cilvēks, lielā ātrumā stūrēdams mersedesu ar Polijas numura zīmēm pa sabiedriskā transporta joslu, nepakļāvās policijas patruļas prasībai apstāties, vairākkārt pārkāpa satiksmes noteikumus, līdz galu galā bija spiests apstāties satiksmes sastrēguma dēļ. Tomēr kad policists, notēmējis uz viņu pistoli, pavēlēja Marzukam izslēgt dzinēju un pacelt rokas aiz galvas, viņš atkal mēģināja uzsākt braukt un saņēma liktenīgo lodi. Jau tās pašas dienas vakarā sākās nekārtības, kas pārņēma ne tikai Nantēru, pēc tam Parīzi un tās apkārtni, bet izplatījās arī citur valstī, tai skaitā Francijas aizjūras īpašumos. Nekārtību dalībnieki uzbruka ne vien policijas iecirkņiem, bet arī citām valsts un pašvaldību iestādēm. Veikalu un citu komerciestāžu postīšanas motīvs, protams, bija arī zagšana un vandālisms. Naktī uz 2. jūliju notika uzbrukums Parīzes piepilsētas L'Aj-le-Rozas mēra privātmājai, kura laikā cieta viņa sieva un bērns, ko prokuratūra kvalificējusi kā slepkavības mēģinājumu. Tiek atzīmēts, ka uzbrukumos un postīšanā piedalās sevišķi daudz nepilngadīgo. Valdība reaģēja ar plašu policijas spēku mobilizāciju un skarbu retoriku, premjerministrei Elizabetei Bornai Nacionālās Asamblejas sēdē aicinot pieņemt bargākus likumus, sevišķi attiecībā pret vecākiem, kuru nepilngadīgās atvases piedalās nekārtībās. Šīs nedēļas sākumā pilsoņi pulcējās pie pašvaldību ēkām mītiņos, pieprasot pārtraukt postīšanu, tajā pašā laikā nekārtības sāka noplakt. Īpašu uzmanību izraisījušas līdzekļu vākšanas kampaņas, kuras uzrāda zināmas tendences. Kontā, kuru labējais politiķis Žans Mesjā atvēra atbalsta vākšanai Marzuku nošāvušā policista ģimenei, visai drīz tika savākti vairāk nekā miljons eiro. Tikmēr nošautā ģimenei savāktais atbalsts ir apmēram 350 000 eiro. Quo vadis, Jevgeņij Prigožin? Pirmdien pēc nedēļu ilgas klusuciešanas publiskajā telpā atkal parādījās privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” vadonis un pusotru dienu ilgušā dumpja sarīkotājs Jevgeņijs Prigožins. Balss ziņā sociālajā tīklā „Telegram” viņš pauda: „Es gribu, lai jūs saprastu, ka mūsu „Taisnīguma marša” mērķis bija vērsties pret nodevējiem un mobilizēt mūsu sabiedrību. Esmu pārliecināts, ka jau tuvākajā nākotnē jūs redzēsiet mūsu uzvaras frontē. Paldies, puiši!” Kā zināms, pēc tam, kad Prigožina algotņu „saulgriežu maršs” apstājās pārsimts kilometru attālumā no Maskavas, pret viņu uzsāktā kriminālvajāšana tika izbeigta un viņam bija ļauts doties uz Baltkrieviju. Prigožina „puišiem” – „Vāgnera grupas” kaujiniekiem – savukārt tagad ir iespēja izvēlēties vienu no trīs iespējām: pāriet Krievijas Aizsardzības ministrijas dienestā, piebiedroties savam vadonim Baltkrievijā vai doties mājās. Saprotams, ka vislielākā interese ir par to, cik varētu būt to, kuri izvēlēsies otro variantu. Pasaules medijos parādījušies satelīattēli no kādas karabāzes Baltkrievijas dienviddaļā, kur dažu dienu laikā parādījušās daudzas teltis. Šī, iespējams, ir Prigožina privātās armijas jaunā dislokācijas vieta, un, ja tā, tad atliek vien minēt, kurp tālāk vedīs viņu ceļš. Tikām raidsabiedrība BBC veikusi eksperimentu Krievijā, apzvanot vairākus no „Vāgnera grupas” vervēšanas centriem. Uzdodoties par potenciāla algotņa radinieci, žurnāliste uzzinājusi, ka centri turpina darbību, pie tam līgumi tiekot slēgti joprojām ar „Vāgnera grupu”, nevis Krievijas militāro resoru. Tiesa, pēc visa spriežot, Prigožina avantūra būs liktenīga viņa izvērstajai mediju impērijai. 30. jūnijā Krievijas institūcija „Roskomnadzor” bloķēja tīmeklī Prigožina mediju holdinga „Patriot” resursus, un sestdien holdinga nozīmīgākās daļas, aģentūru RIA FAN, direktors Jevgeņijs Zubarevs paziņoja par darbības pārtraukšanu. Starp citu, holdinga „Patriot” daļa ir arī uzņēmums „Interneta izpētes aģentūra”, plašāk pazīstama kā „Prigožina troļļu ferma”. Var tikai minēt, kur sev pielietojumu atradīs šie dumpīgā oligarha rokaspuiši. Sagatavoja Eduards Liniņš.