Podcasts about radiote

Radioteātrī ierakstīts koncertuzvedums "Ziemassvētki manā ielā". Raimonda Paula mūzika, Ineses Zanderes dzeja. Par jauno ierakstu stāsta Radioteātra direktore Māra Eglīte. "Šoreiz galveno lomu spēlēja Gundars Grasbergs, kurš arī sarindoja tos dzejoļus, kā nu vajadzētu," stāsta Māra Eglīte. "Man likās, ka šis ir stāsts, es teiktu, maza bērna, Ziemassvētku redzējums, kas reizē ir ļoti mīļš, ļoti viegls, ļoti patīkams, reizēm draisks, reizēm mazliet skumjš, bet, lūk, caur šiem dzīvniekiem, caur šiem visiem tēliem, mēs nonākam līdz tam galvenajam līdz cilvēkam, līdz viņu izjūtām. Tā man likās." Bet vēl pirms dzejoļu rindošanas bija saruna ar maestro Raimondu Paulu, kurš jau gadiem Ziemassvētku laikam gatavo jaunu programmu Radioteātrī. Sākumā viņš atteicis, ka šogad nebūs, jo viss jau uzrakstīts. Tomēr domājot par svētku laika jauniestudējumu, aktieris Gundars Grasbergs piedāvājis Ineses Zanderes krājumu "Sapnis par Ziemassvētkiem". Māra Eglīte lūgusi Raimnodam Paulam uzrakstīt vienu dziesmu. Nepagāja ne divas nedēļas, kad bija uzrakstītas 12 jaunas dziesmas! Koncertuzvedumā piedalās: Gundars Grasbergs - vokāls un dzeja, Ērika Eglija-Grāvele - vokāls, dzeja, Raimonds Pauls - klavieres, Raimonds Macats - taustiņinstrumenti, Jānis Kalniņš - ģitāra, Andris Grunte - bass, Māris Briežkalns - sitaminstrumenti, vokālais trio "Limonāde". Skaņu režisors Gustavs Ērenpreiss.

Latvijas Radio 99. dzimšanas dienā Krustpunktā Brīvais mikrofons ar Radioteātra vadītāju Māru Eglīti.  

Šovakar Radioteātrī pirmatskaņojumu piedzīvos mūsdienu latgaliešu prozas autoru stāsti un esejas. Sajust Latgales silto mālu, dzīvi izgaršot ķiploku maizītēs vai svaiga biezpiena graudos; pasmieties, skumt un turpināt meklēt,un uzzināt arī ko jaunu par sevi un Latgali – aicina  kolēģi no Latvijas Radio Latgales studijas. Sadarbībā ar latgaliešu kultūras kustību „Volūda” un režisoru Kristapu Rasimu jau trešo gadu pēc kārtas Radio klausītājiem, literatūras cienītājiem ir iespēja ieklausīties mūsdienu latgaliešu literatūras skanējumā. Ja pērn Latvijas Radio bija iespēja nedēļas garumā katru vakaru klausīties Alda Bukša kriminālromāna "Bruoli" radio iestudējumu, bet vēl pirms gada - literātes Ilzes Spergas stāstus no krājuma „Dzeiveiba”, tad par to, kas no latgaliešu literatūras izvēlēts šajā reizē, stāsta Latgales studijas vadītāja Renāte Lazdiņa, kas uz sarunu aicinājusi režisoru un māksliniecisko vadītāju, arī aktieri Kristapu Rasimu, šo latgalisko radiolasījumu māksliniecisko vadītāju, latgalīšu kultūras kusteibas "Volūda" vadītāju Edeiti Laimi un vienu no ieskaņoto darbu autoriem – Egitu Kancāni. Turpinot latgaliešu mūsdienu literatūras iemūžināšanu un popularizēšanu, no 21 līdz 24.maijam ik vakaru Latvijas Radio ēterā pirmatskaņojumu piedzīvos četru autoru stāsti un esejas. Katru vakaru cits autors un viņa darbs, katru vakaru kāda cita Latgales puse – Anneles Slišānes stāsti no krājuma “Tuoraga stuosti” divām daļām skanēs aktrises Ingas Misānes-Grasbergas balsī, Valentina Lukaševiča esejas no izdevuma “Casnāgu maizeitis” ielasījis Kristaps Rasims, Egitas Kancānes stāstu krājuma “Syltuo mola” piedzīvojumus izdzīvos aktrise Katrīna Griga, bet Raibuo (Oskara Orlova) stāstus no krājumiem “Pyrma syltī” un “Zalta tesmini” lasīs aktieris Jānis Kronis. Četru radiolasījumu ciklam nosaukums dots – „Stuosti latgaliski”. Saruna par to, kas īsti šodien ir latgaliešu proza un ar kādiem izaicinājumiem tā sastopas, kas ir svarīgāks – darbs un autors vai valoda, kādā tas pierakstīts, un galu galā, cik ekskluzīva ir literatūra latgaliski.  

Ņemot vērā sabiedrības pieprasījumu pēc audiosatura bērniem, Latvijas Radio ir izstrādājis jaunu mobilo lietotni – „Latvijas Radio pasakas”, kur mūsdienīgā veidā apkopotas vairāk nekā 400 pasakas par visdažādākajām tēmām. Lietotne pieejama latviešu valodā un lejupielādējama bez maksas. Kā tapa jaunā lietotne un ko tajā var noklausīties, stāsta  Latvijas Radio Multimediju satura galvenā redaktore Justīne Savitska un Latvijas Radio galvenā pasaku vācēja, Radioteātra redaktore Dzintra Matuzāle. Pirmās audiopasakas Latvijas Radio ieskaņojis jau pirms 60 gadiem, un tagad tās klausītājiem būs pieejamas vēl ērtākā formātā. Ceļā, brīvbrīžos vai pirms miega – Latvijas Radio pasaku lietotne būs jaunāko klausītāju sabiedrotais dažādos ikdienas mirkļos.

Liepājas radio teātris sākās pandēmijas laikā, bet turpinās radoši un bez jabkādiem piespiedu apstākļiem. 20. un 21. aprīlī Latvijas Radio ēterā skanēs Liepājas radio teātra iestudējums – Noras Ikstenas „Besa”. Sazināmies ar aktrisi un režisori Karīnu Tatarinovu pa ceļam Rīga - Liepāja.

No 5. februāra Latvijas Radio raidījumā Labu nakti" divas nedēļas skanēs jauns cikls, kurā pasakas skanēs jauno mākslinieku – Latvijas Kultūras akadēmijas 1. kursa studentu, topošo aktieru un režisoru izpildījumā. Viņiem aktiermākslas gudrības mācījusi Zane Daudziņa. Nu pienācis brīdis parādīt sev un citiem, kas apgūts. Par Latvijas Kultūras akadēmijas sadarbību ar Radioteātri, Kultūras rondo studijā pārrunājam ar akadēmijas asociēto profesori, runas pedagoģi Zani Daudziņu.

Ziemassvētku vakarā, 24. decembrī, Latvijas Radio un Latvijas Televīzija raidīs literāri muzikālu uzvedumu „Baltie svētki”, kas tapis pēc Kārļa Skalbes pasakas „Ziemassvētki būdiņā” motīviem Raimonda Paula mūzikas mijiedarbībā. Kā norāda muzikālā uzveduma veidotāji, tas ļaus pierimt saspringtajā laikā, apstājoties un ieklausoties Kārļa Skalbes radītajā sižetā. Pirmatskaņojumu gaidot, Kultūras rondo tiekamies ar Māri Briežkalnu.

No 1. novembra sešpadsmit vakarus raidījumā „Labu nakti” skanēs Latvijas hokejistu – bronzas medaļu ieguvēju – stāstītās pasakas. Un šovakar Radioteātrī būs Kristīnes Ilziņas stāsti no grāmatas „Es neliecināšu par jums”. Par jaunumiem Radioteātrī stāsta Radioteātra vadītāja Māra Eglīte un skaņu režisors Valdis Zilvers.

Viņš mūs visus pazīst pēc balsīm, jo ļoti daudz klausās radio – suminājumi šodienas jubilāram aktierim Uldim Dumpim, kurš bija kopā ar mums sarunā Radioteātra studijā, kurā piedalījās Ģirts Jakovļevs, Raimonds Pauls, Arnis Krauze, Māra Jansone, Gundars Āboliņš. Visu sarunu varēs noklausīties Radioteātrī, nelielam ieskatam virāžas ar Limuzīnu, Paula kurpēm, Liliomu un Radio klausīšanās trim fāzēm.

Šodien, 3. oktobrī, izcilajam teātra, kino un Radioteātra aktierim Uldim Dumpim aprit apaļi 80. Sveicam! Piedāvājam noklausīties pirmatskaņojumu - mūsu kolēģes Ingvildas Strautmanes sagatavoto raidījumu - tikšanos ar Uldi Dumpi. 2022. gadā ar Uldi Dumpi tikāmies arī sarunā Laikmeta krustpunktā:  

Par pirmatskaņojumu Ilzes Skrastiņas grāmatas ”Kā iet pa skolu? Normāli” lasījumiem Radioteātrī viesojas autore Ilze Skrastiņa un Latvijas Radio Radioteātra vecākā redaktore Dzintra Matuzāle  

24. jūlijā aktieris Jānis Kubilis svinēs 100. dzimšanas dienu. Sveicieni aktierim un sarunas Kultūras rondo studijā: sarunājas viņa kolēģi Nacionālajā teātrī, aktieri Māra Zemdega, Uldis Dumpis un Uldis Anže un Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš. Savukārt visu nākamo nedēļu, no 18. līdz 23. jūlijam, Radioteātra laikā skanēs iestudējumi, kuros piedalījies Jānis Kubilis. Kā arī saruna no Latvijas Radio arhīva ar pašu aktieri.

9. aprīli gaidāma pirmizrāde Radioteatrī. Dzintara Tilaka grāmatas „Zlatas ceļš” lasījums 4 daļās. Tas skanēs svētdienās. Dramatizējuma autors un iestudējuma režisors ir Valdis Lūriņš, kurš arī viesojas Kultūras rondo. Komponists un skaņu režisors Valdis Zilveris. Zlatas lomā Ieva Estere Barkāne. Zlatas tētis – Voldemārs Šoriņš. Māmiņas balss – Ieva Parša.

Atzīmējot Starptautisko teātra dienu, 27. martā pulksten 16.00 un 19.00 Latvijas Radio 1. studijā notiks koncertuzvedums „Sveiks, Marģeri!”, kas ir Maestro Raimonda Paula veltījums komponistam, kultūras darbiniekam un vienai no 20. gadsimta spilgtākajām Latvijas kultūras personībām – Marģerim Zariņam. Kultūras rondo tiekamies ar Raimondu Paulu un Radioteātra vadītāju Māru Eglīti. Koncertuzveduma „Sveiks, Marģeri!” saturu veido ne vien Marģera Zariņa melodijas Raimonda Paula apdarē, bet arī fragmenti no M. Zariņa stāsta „Didrika Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi”. Šķiet, tieši Taizeļa tēlā autors iekodējis daļu no sevis – asprātīga un vitāla bohēmista tēlu. "Mani pievilka tieši viņa kino mūzika, teātra mūzika, kur ir vairāki ļoti labi muzikālie numuri tieši no izrādēm," tā par gaidāmo koncertuzveduma „Sveiks, Marģeri!” atzīst komponists Raimonds Pauls. "Kāpēc neparunāt par to cilvēku, kāpēc neatcerēties." "Es uzskatu, ka ar cieņu vajag izturēties pret tiem cilvēkiem, nav svarīgi, kāda viņiem bija profesija, kas ir Latvijā strādājuši un darījuši daudz ko labu. Šajā gadījumā ir konkrēta personība - ļoti populārs komponists, rakstnieks, izskatīgs, kā vienmēr. Ar slaveno gadu tauriņu, celiņu. Trīsdesmito gadu kungs, cienījams. Pie tam arī ļoti asprātīgs. Nedod dievs, tanī laikā nokļūt viņa... Vienvārdsakot personība," atzīst Raimonds Pauls.   Māra Eglīte atklāj, ka Maestro mūziku izvēlējies, apstrādājis un arī kopā ar mūziķiem atskaņos. "Mūziķu sastāvs ir tipisks tā laika restorānu mūziķu sastāvs - vijole, akordeons un ritma grupa. Pirmā daļa vienmēr bija jāspēlē koncertmūzika, dažādi operešu pārlikumi, pēc tam dejas. Es tajā stilā centos atlasīt no viņa kino mūzikas," stāsta Raimonds Pauls. Koncertuzvedumā piedalās aktieri – Dace Bonāte, Juris Bartkevičs, Raimonds Celms un Ieva Aniņa. Mūziķi – Maestro Raimonds Pauls – klavieres, Gidons Grīnbergs – vijole, Valdis Zilvers – akordeons, Andris Grunte – bass, Māris Briežkalns – bungas. Koncertuzveduma režisors – Edmunds Freibergs. Koncertuzvedumu „Sveiks, Marģeri!” aprīlī būs iespējams dzirdēt arī Latvijas Radio 1. kanālā.

Laura Groza Radioteātrī iestudējusi Ivetas Troalikas romāna „Tūlīt paliks labāk” fragmentus, šis ir režisores otrais radioiestudējums (2021.gadā tapa Jura Zvirgzdiņa „Have a nice day! Gandrīz mīlas stāsts”). Jaunākais darbs „Tūlīt paliks labāk” Latvijas Radio skanēs 5.  un 6.novembrī, tajā piedalās aktieri Ieva Segliņa, Maija Doveika, Katrīna Griga un Klāvs Kristaps Košins. Skaņu režisors Valdis Zilveris, redaktore Dzintra Matuzāle,  producente Māra Eglīte. Lai pārrunātu radioiestudējuma tapšanu, Laima Slava devās uz dzīvokli Dzirnavu ielā, kur top Lauras Grozas jaunākais Dailes teātra iestudējums „Mājoklis. komentāri”.

Deviņdesmit piecus iestudējumus digitālajā platformā savā deviņdesmit piektajā jubilejā klausītājiem sarūpējis Radioteātris. Kultūras rondo studijā par iestudējumu izlasi – režisoru un aktieru buķeti un to, kas atstāts mantojumā, saruna ar Radioteātra producentiem Dzintru Matuzāli un Dzintaru Tilaku, kā arī teātra pārzinātāju Jāni Siliņu. Dzintra Matuzāle atklāj, ka Latvijas Radio fonotēkas darbinieku izsniegtā informācija liecina, ka Radioteātra krājumā ir 2035 uzvedumi, 1106 lugu fragmenti, 3800 prozas lasījumu un 812 pasakas. "Domāju, ka vairāk, jo Fonotēkas cipari rāda, ka kaut kur pie 19000 tā mūsu bagātība kopumā," vērtē Dzintra Matuzāle. Pati gan nav skaitījusi, pie cik iestudējumu veidošanā piedalījusies. Viņa atzīst, ka salīdzinoši īsu laiku strādā Radioteātrī (15 gadus), kas ir neliela daļa, salīdzinot ar Radioteātra 95 gadiem.  Dzintars Tilaks bilst, ka viņš ir "zaļais gurķis", jo ar Radioteātri ir saistīts tikai četrus gadus. Viņš atzīst, ka ir laimīgs, jo abi darbi - grāmatu rakstīšana un darbs Radioteātrī - papildina viens otru.  Jānis Siliņš, ka pētniekiem svarīgas ir personības. "Un tā ir tā pati teātra vēsture, te pat varētu nedalīt Radio," atzīst Jānis Siliņš. "Es klausos Osvaldu Uršteinu ar Antu Klinti, ir zināms, ka arī Augusts Mitrēvics iedziedāja dziesmas, Dailes teātra komiķis, aktieris. Tā ir vienīgā iespēja viņa balsi dzirdēt. Tās drumstaliņas no visiem laikiem ir svarīgas."

Latvijas Radio „Radioteātrī” gaidāms īpašs pirmatskaņojums – Jāņu dienas vakarā, 24. jūnijā plkst. 17.05, Latvijas Radio 1 izskanēs Maestro Raimonda Paula un dzejnieka Ernesta Dinsberga jaunā programma „Ziņģe par Rīgu”. Kultūras rondo par ieraksta tapšanu stāsta komponists Raimonds Pauls, dziedātāja Elza Rozentāle, aktieris Gundars Āboliņš un Radioteātra vadītāja Māra Eglīte. Dzejnieks un publicists Ernests Dinsbergs 1865. gadā uzrakstīja humoristisku dzejas darbu „Rīga jeb Ziņģe par Rīgu un viņas dzīvi”. Tā ir labsirdīga, humora pilnā valodā sacerēta poēma. Ziņģēs par Rīgu sevi atradīs visi rīdzinieki – gan dažādu etnisko, gan sociālo grupu pārstāvji. Tā ir kā pastaiga pa pilsētu, tēlaini un detalizēti aprakstot vietas, ievērojamas ēkas, parkus, ielas, iedzīvotājus un tradīcijas. Koncertprogrammu „Ziņģe par Rīgu” dramatizējis un kompozīciju veidojis aktieris Gundars Āboliņš.

29. maijā mūžībā aizgāja aktrise un politiķe Ausma Kantāne-Ziedone. Ar viņu esam runājuši par teātri un dzīvi un Imantu Ziedoni, bet kolēģis Arnis Krauze šā gada februārī tikās ar Ausmu Kantāni garākā sarunā raidījumā Laikmeta krustpunktā. Sazināmies ar žurnālistu Arni Krauzi. Viņš atminas sarunu un saziņu ar mākslinieci. Latvijas Radioteātris ir ierakstījis "Dailes kanonu" - Vizmas Belševicas "Visi koki Dieva doti". Ierakstā piedalījās Ausma Kantāne, Raimonds Pauls un Ilze Ķuzule-Skrastiņa. Ieraksta pirmatskaņojums drīzumā Radioteātrī. Bet Belševicas mīlestība Ausmai Kantānei bijusi ļoti noturīga gadiem ilgi, jau 1994. gadā viņa lasīja "Visi koki Dieva doti".    

Godinot ukraiņu tautas dzejnieku Tarasu Ševčenko dzimšanas dienā, Latvijas Radio skan viņa slavenais dzejolis "Novēlējums". Pirms tam – ieskats dzejnieka dzīves gājumā. Trešdien, 9. martā, ir Ukrainas tautas dzejnieka Tarasa Ševčenko dzimšanas diena. Izrādot solidaritāti ukraiņu tautai šajā grūtajā laikā, visi Latvijas Radio kanāli 9. martā ēterā atskaņos Ševčenko slaveno dzejoli "Novēlējums" (ukraiņu valodā – „Заповіт”, krievu valodā – „Завещание”). Tarass Ševčenko (1814-1861) bija dzejnieks, gleznotājs un publicists. Viņu lielā mērā uzskata par modernās ukraiņu valodas pamatlicēju. Par godu viņa dzimšanas dienai ukraiņu kopiena  aizvien katru gadu rīko dažādus pasākumus. Arī Rīgā, Kronvalda parkā, godinot izcilo dzejnieku, atrodas piemineklis. Par godu slavenā dzejnieka dzimšanas dienai un izrādot solidaritāti Ukrainai, Latvijas Radio atskaņos Ševčenko slaveno dzejoli "Novēlējums". Tas ar “Radioteātra” atbalstu izskanēs trīs valodās – latviešu, krievu un ukraiņu. Latviešu valodā to ierunājis aktieris Gundars Grasbergs, savukārt atdzejojuma autors ir pazīstamais dzejnieks Knuts Skujenieks. Krievu valodā dzejoli lasīs Rīgas Krievu teātra aktieris Anatolijs Fečins, savukārt ukraiņu valodā – Kijevas teātra aktrise Laura Vilcāne, kas Latvijā bēgļu gaitās ieradusies trešajā Ukrainas-Krievijas kara dienā. Tarass Ševčenko "Novēlējums" Kad es miršu, lieciet mani Kapu kalnā dusēt, Pašā vidū plašai stepei, Manā dzimtā pusē. Tā, lai tālu druvas platās Un Dņepru, un kraujas Varu redzēt, varu dzirdēt, Kā viļņi tur graujas. Kad no Ukrainas tie nesīs Zilās jūras klajā Ienaidnieka asins straumes, Visu brīdī tajā: Druvas, laukus, pametīšu, Došos pats pie Dieva Pateikties… bet līdz tam brīdim Nepazīstu Dieva. Apglabājiet, sacelieties, Važas zemē miniet, Ienaidnieka asinīm jūs Brīvi apslaciniet. Mani savā lielā saimē, Saimē brīvā, jaunā, Neaizmirstiet, atcerieties, Pieminiet bez ļauna. Atdzejojis Knuts Skujenieks

Cikls "LKA studenti stāsta pasakas". Kārļa Skalbes pasaku "Laimes sala" stāsta Elza Rūta Jordāne. Latviešu tautas pasaku "Mūžīgā pasaka" stāsta Olafs Putrālis. Jau vairāku Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas un režijas kursu studenti pirmās runas prasmes pie mikrofona apgūst tieši Radioteātra studijā. Šogad režisore un runas pedagoģe Zane Daudziņa uz Radio atveda 1. kursa audzēkņus.

Cikls "LKA studenti stāsta pasakas". Brāļu Grimmu pasaku "Par gudro Elzu" stāsta Santa Breikša. Ukraiņu tautas pasaka "Kazaki un nāve" stāsta Vladislavs Ņikiforovs. Jau vairāku Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas un režijas kursu studenti pirmās runas prasmes pie mikrofona apgūst tieši Radioteātra studijā. Šogad režisore un runas pedagoģe Zane Daudziņa uz Radio atveda 1. kursa audzēkņus.

Cikls "LKA studenti stāsta pasakas". Latviešu tautas teiku "Osis" stāsta Nellija Spūle, latviešu tautas pasaku "Laimes bērni" stāsta Ričards Murāns. Imanta Ziedoņa "Pelēko pasaku” stāsta Zanda Krēsliņa. Jau vairāku Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas un režijas kursu studenti pirmās runas prasmes pie mikrofona apgūst tieši Radioteātra studijā. Šogad režisore un runas pedagoģe Zane Daudziņa uz Radio atveda 1. kursa audzēkņus.

Cikls "LKA studenti stāsta pasakas". Vladimira Sutejeva pasaku "Eža brīnumnūjiņa" stāsta Kristaps Kristers Ozols. Jau vairāku Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas un režijas kursu studenti pirmās runas prasmes pie mikrofona apgūst tieši Radioteātra studijā. Šogad režisore un runas pedagoģe Zane Daudziņa uz Radio atveda 1. kursa audzēkņus.

Cikls "LKA studenti stāsta pasakas". Latviešu tautas pasaku "Suns par kurpnieku" stāsta Evelīna Priede. Jau vairāku Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas un režijas kursu studenti pirmās runas prasmes pie mikrofona apgūst tieši Radioteātra studijā. Šogad režisore un runas pedagoģe Zane Daudziņa uz Radio atveda 1. kursa audzēkņus.

Cikls "LKA studenti stāsta pasakas". Latviešu tautas pasaku "Velna vārds" stāsta Rūdolfs Sprukulis. No 7. līdz 13. februārim ik vakaru raidījumā "Labu nakti” skan LKA studentu lasītās pasakas. Jau vairāku Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas un režijas kursu studenti pirmās runas prasmes pie mikrofona apgūst tieši Radioteātra studijā. Šogad režisore un runas pedagoģe Zane Daudziņa uz Radio atveda 1. kursa audzēkņus.

Jaunums. Cikls "LKA studenti stāsta pasakas". Kārļa Skalbes pasaku "Par neizdodamo dālderi" lasa Elizabete Milta. No 7. līdz 13. februārim ik vakaru pulksten 20.45 raidījumā "Labu nakti” skanēs LKA studentu lasītās pasakas. Jau vairāku Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas un režijas kursu studenti pirmās runas prasmes pie mikrofona apgūst tieši Radioteātra studijā. Šogad režisore un runas pedagoģe Zane Daudziņa uz Radio atveda 1. kursa audzēkņus.

Tiltu starp teātra paaudzēm – vecmeistariem un jauno skatuves mākslinieku – sarunās vienam ar otru un apmainoties domām par kopīgo mīlestību uz teātra mākslu radījis jauns ierakstu cikls “Teātra garša” Radioteātrī. Par ciklu stāsta tā organizētāji aktrise Madara Melne-Tomsone un aktieris Gundars Āboliņš. "Video un audio ierakstā saruna ir fiksēta, pārējais ir kā satiekas vienas profesijas cilvēki, dažādu vecumu, dažādu paaudžu, dažādu pieredžu, dažādu teātru, ne tikai Rīgas, visas Latvijas. Arī dažādu tautību, kas ir būtiski, jo divas sarunas būs dzirdamas Latvijas Radio 4," iepazīstinot ar ciklu atklāj Gundars Āboliņš. "Jaunie ļoti daudz nezina, kas pirms viņiem teātrī ir strādājis, ko spēlējis, kāds teātris bijis, nav šīs augsnes. Tā nav viņu vaina, viņi gribētu to apgūt, bet tas ir sarežģītāks jautājums," turpina Gundars Āboliņš. "Tas, ko dzirdu no jaunajiem kolēģiem, kas tiek aicināti uz šīm sarunām, tur ir tā, kā Gundars saka, ka viņi nezina, un viņi arī atvainojas par to. Es viņiem arī saku, ka tā nav jūsu vaina. Bija kaut kāds brīdis mūsu vēsturē, kad vecākā paaudze daudzos teātros devās izdienas pensijā un palika vairāk vidējais vecuma posms. Un bija izteikts jaunības kults teātrī, man šķiet," vērtē Madara Melne-Tomsone. Viņa arī meklējusi aktierus filmām un kad bijis jāmeklē mazāk zināmi aktieri vecāki par 50 gadiem, informācija teātru mājaslapās liecina, ka štatā ir ārkārtīgi maz vecāko paaudžu aktieru. "Latvijā vecākā gadagājuma aktieri ir mazāk, lomas viņiem ir mazāk, vairāk tiek ekspluatēta jaunība. Tas nav slikti, bet ir ar ko salīdzināt, skatoties izrādes ārzemēs," vērtē Madara Melne-Tomsone. Arī Gundars Āboliņš piekrīt, ka pamanījis jaunības kultu Latvijas teātros, tāpēc šīs sarunas ļaus ieklausīties aktieros, kas dzīvo no pensijas, nekurn par dzīvi, seko visam, bet ne vienmēr tiek uz izrādēm, jo reizēm kautrējas palūgt kādu ielūgumu. Un tie nemaz nav sirmi vecīši. Viņš min, ka no sava kursa ir vienīgais aktieris, kurš teātrī ir štata aktieris. Tāpēc šo sarunu mērķis ir neformālā gaisotnē atklāt pieredzi. Bijuši gan jaunākās paaudzes kolēģi, gan pieredzējušie, kas bijuši jāiedrošina piedalīties sarunā. Pirmā saruna šovakar pulksten 22.05, sarunāsies aktieri Ausma Kantāne un Gerds Lapoška. Sarunas notiek teātra aizkulisēs, dekorāciju noliktavā, kur iekārtota neliela istabiņa. To izveidot palīdzējusi scenogrāfe Paulīne Kalniņa.

3. un 4. jūlijā plkst. 17.05 Latvijas Radio 1 klausītājiem piedāvā Radioteātra pirmatskaņojumu – rakstnieka Jura Zvirgzdiņa stāstu krājuma "Have a nice day! Gandrīz mīlas stāsts" iestudējumu, ko režisējusi Laura Groza. Lomās darbojas Dainis Grūbe, Maija Doveika, Kaspars Dumburs un Juris Bartkevičs. Skaņu režisore ir Kristīne Zolotorenko, redaktore Dzintra Matuzāle un producente Māra Eglīte. Stāsta galvenais varonis Daumants ir pavisam parasts, bet vienlaikus arī īpašs zēns, kura vecāki gājuši bojā autokatastrofā. Četrus gadus kā futbolbumba viņš mētāts no vieniem radiem pie otriem. Zēns nokļūst specializētā skolā, bet pēc tam parastā skolā, kur pēc dažādiem sarežģījumiem atrod ne tikai klasesbiedru izpratni, bet arī jausmu par pirmo mīlestību. Apsmietajam Daumantam izdodas kļūt par skolas varoni – futbola spēlē pret katoļu skolas komandu viņš pat ir abu goda vārtu autors. "Stāstu krājumu "Have a nice day! Gandrīz mīlas stāsts" esmu nodēvējusi par pieredzi jauniem cilvēkiem. Pirmā skolas diena jaunā skolā, pirmās sadursmes ar autoritatīviem skolas grupējumiem, pirmās jūtas pret skaistāko meiteni klasē, pirmās patiesās atklāsmes par īstu draudzību, pirmie iniciācijas rituāli pieaugušo dzīvē, un vēl un vēl. Kad kopā ar aktieriem iedzīvinājām šos stāstus, visi sākām divreiz platāk smaidīt un trīsreiz mazāk būt nopietni. Izrādās, pieaugušie ne tikai lieliski atceras šīs un līdzīgas pieredzes no savas dzīves, bet atminas tās ar prieku un vēlas tajās uzkavēties. Iespējams tāpēc, ka šī brīža dzīve, nezināmu iemeslu dēļ, ir kļuvusi nedaudz stīvāka un tāpēc garlaicīgāka. Radioiestudējums spēs iepriecināt visus tos, kuri domā svaigi. Stāsti ir ļoti, ļoti mīļi un sasilda ne sliktāk par šīs vasaras tveici, – tikai emocionāli. Lai priecīga klausīšanās visiem, kas vēlas pievienoties!" saka Laura Groza, kurai šī ir debija Radioteātrī, tāpat kā aktieriem Dainim Grūbem un Kasparam Dumburam.

"Laimes zeme". Margaritas Stārastes pasaku stāsta Rūdolfs Plēpis un Radio bērnu drāmas studijas dalībnieki. 1993. gada ieraksts. Radioteātris bērniem un Skola2030 šo lasījumu iesaka kā izmantojamu mācību saturā skolā. Radioteātrī, iesaistoties Valsts izglītības satura centra (VISC) īstenotajā projektā “Kompetenču pieeja mācību saturā” (Skola2030), ir tapuši latviešu literatūras ieraksti, kurus skolēni varēs izmantot mācību procesā.

Janas Egles stāstu krājums „Svešie jeb miļiņkij ti moj” šovakar sāk skanējumu Latvijas RAdioteātra iestudējumā. Un režisoram Intaram Rešetinam tā ir debija Radioteātra režijā.

No 16. līdz 20. martam Latvijas Radio 1 klausītājiem piedāvā Radioteātra pirmatskaņojumu – jauno iestudējumu «Tarakāni manā galvā», kas balstīts uz Zanes Zustas pērn izdoto grāmatu. Tā režisore Karīna Tatarinova iestudējumu sauc par psihoterapeitisko seriālu, piecās sērijās skanēs desmit dzīvē atpazīstamas situācijas, izklaidējošā veidā pasniegtas ainas no dažādu sieviešu ikdienas. Situācijas, kas ietekmē mūsu dzīves uztveri un rīcību, analizēs grāmatas līdzautore, psihoterapeite Diāna Zande, kura arī piedalās radioierakstā, spēlējot pati sevi. LR1 ēterā iestudējums skanēs plkst. 22.05. Kultūras Rondo sazināmies ar iestudējuma režisori Karīnu Tatarinovu un vienu no aktrisēm – Ingu Alsiņu-Lasmani. "Par dažādām dzīves situācijām, par mums. Lasot un taisot sapratu, ka gandrīz katrā stāstā ir kaut viena situācija, kas ir skārusi arī mani. Mazāk vai vairāk, varbūt tā ir vērtība šiem stāstiem, ka saproti, tu jau neesi viens tāds. Tas nav dīvaini, cilvēkiem tā notiek un tā var izturēties," ar iestudējumu iepazīstina Karīna Tatarinova. "Ļoti klasiski un ļoti patīkami," tā par līdzdalību iestudējumā atzīst Inga Alsiņa-Lasmane. "Nebija jāsatraucas par attālumiem, Karīna sēž citā telpā, es citā, skaņu operators - citā, līdz ar to viss bija ļoti miermīlīgi." Karina Tatarinova bilst, ka viņa sevi sauktu par audio scenogrāfu, ne režisoru šim iestudējumam. Viņa atzīst, ka ir ļoti elastīga un pretimnākoša aktieru ierosinājumiem. Radioteātra iestudējumā lomās – Inga Alsiņa-Lasmane, Ieva Segliņa-Krūzkopa, Dace Bonāte, Dita Lūriņa, Alise Danovska, Indra Burkovska, Karīna Tatarinova, Uldis Anže, Zigurds Neimanis, Ģirts Liuziniks, Grēta Egliena, Krišjānis Eglīte.      

Savulaik Betrolds Brehts speciāli vācu radio rakstīja lugas. Laiki un iespējas mainās, mūsu Radioteātra producentam Dzintaram Tilakam jautājam par iestudējumu, kurš sāks skanēt jau šodien, kā arī par nākotnes plāniem. Šovakar plkst. 22.05 pirmatskaņojums Annas Katras romānam "Vietējā stacija". Iestudējums skanēs 23., 24. un 25. februārī. Dzintars Tilaks atklāj, ka ierakstīta jau ir Janas Egles romāna "Svešie jeb miļenkij ti moi" radio versija. Dramatizējumu kopā ar iestudējuma režisoru Intaru Rešetinu veidojis Dzintars Tilaks. Aprīļa pirmajā pusē būs pirmatskaņojums Radioteātrī. Taps arī Elīnas Līces dzejas un mūzikas kompozīcijas "Māsai sievietei" ieraksts. Dzintars Tilaks atzīst, ka tas ir savā ziņā viena cilvēka teātris, jo Elīna Līce ir lieliska dzejniece, komponiste un izpildītāja. Skanes gan viņas dzeja, gan viņas komponētās dziesmas un viņas balss. "Es te esmu tikai režisors un kompozīcijas pieviedotājs, piebilst Dzintars Tilaks. Ieraksts arī skanēs aprīlī Radioteātrim plānu ir daudz. Ir iecerēti vairāki dramatizējumi un autori ir gandarīti sadarboties. Arī aktieri un režisori ir atsaucīgi darba Radioteātrī, protams, ievērojot visus piesardzības noteikumus. Aprīlī Dzintars pats dodies Ventspils Starptautisko rakstnieku un tulkotāju māju, lai radoši strādātu.

Valentīnes Lasmanes atmiņas kalpojušas par pamatu vēsturisko notikumu rekonstrukcijai gan režisora Pētera Krilova filmā „Uz spēles Latvija”, gan zviedru režisora Ulles Hēgela vēsturiski dokumentārajā filmā „Pēdējā laiva uz Jūrkalni”. Viņas dzīvesstāsts grāmatā „Nakts jau nav tikai gulēšanai” sniedz ieskatu 102 gadus garā mūžā. Radio mazajā lasītavā lasām fragmentus un sarunājamies ar literatūrzinātnieci Aiju Priedīti, kura palīdzējusi orientēties Valentīnes Lasmanes Zviedrijas dzīves norisēs un ir viena no grāmatas zinātniskajām redaktorēm. Valentīnes Lasmanes dzīvesstāsts „Nakts jau nav tikai gulēšanai” izdots apgādā „Mansards” Gaita Grūtupa literārajā apdarē. Ar šo grāmatu LU Filozofijas un socioloģijas institūts, Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociācija „Dzīvesstāsts” un apgāds „Mansards” aizsāk mutvārdu vēstures sēriju „Bezbailīgie”. Valentīnes Lasmanes dzīvesstāstu var klausīties arī Radioteātrī. Raidījumu atbalsta:

Kāpēc Valentīnes Lasmanes dzīvesstāsts “Nakts jau nav tikai gulēšanai” mums ir tik būtisks, runājot par trimdas un Latvijas vēsturi, Kultūras Rondo vaicājam Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociācijas “Dzīvesstāsts” valdes pārstāvei Mārai Zirnītei. Pagājušā gada nogalē klajā nāca literatūrkritiķes un bibliogrāfes Valentīnes Lasmanes (1916–2018) dzīvesstāsts Gaita Grūtupa literārajā apdarē grāmatā “Nakts jau nav tikai gulēšanai” "Šis stāsts reizē ir arī kā Latvijas vēstures bilde. Daudzas epizodes Valentīnes dzīvē ilustrē to, ko mēs apzinājāmies, kā vēstures notikumus, bet Valentīne to ir piedzīvojusi," stāsta Māra Zirnīte. Māra Zirnīte vērtē, ka Valentīnes stāstam var sekot kā lugai, kurā autore ir galvenā varone. "Viņa savu stāstu stāsta kā vecmāmiņa mazbērniem. Tas ir viegli saprotams un var dzīvot līdzi. Un tikai dzīvojot līdzi mēs saprotam otru cilvēku," atzīst Māra Zirnīte. Atceroties darba tapšanu un sadarbību ar Valentīni Lasmani, Māra Zirnīte atzīst, "mūs vienoja rakstošo cilvēku brālība un viņa labi saprata, ko vajag vēsturei atstāt un izstāstīt, lai paliktu liecības". Ar šo grāmatu Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts, Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociācija “Dzīvesstāsts” un apgāds “Mansards” aizsāk mutvārdu vēstures sēriju “Bezbailīgie” – par Latvijas valsts vienaudžiem, kuri riskēja ar dzīvību, lai Otrā pasaules kara beigās glābtu cilvēkus no atkārtotas padomju okupācijas. "Valentīnes Lasmanes atmiņu grāmata ir nozīmīgs devums, kas ļauj katram cilvēkam izlasīt un piedzīvot to laiku, ko piedzīvoja Valentīne," norāda Māra Zirnīte. Ar Valentīnes Lasmanes dzīvesstāstu var iepazīsties ar Radioteātrī. Valentīne Lasmane mūžībā devusies 102 gadu vecumā Stokholmā. Otrā pasaules kara laikā Valentīne Lasmane bija ar Latvijas Centrālo padomi saistītās pretošanās kustības dalībniece, organizēja bēgļu laivu kustību uz Zviedriju, vēlāk aktīvi darbojās trimdā. Dzīvesstāstu vācēja un pētniece Māra Zirnīte, kas vākusi materiālus grāmatai “Nakts jau nav tikai gulēšanai”, uzturējusi ar Valentīni Lasmani regulāru kontaktu.

Turpinot barikāžu trīsdesmitgadei veltīto atmiņu stāstu sēriju, šodien aplūkosim vēl vienu mozaīkas gabaliņu – kā barikāžu laikā ritēja darbs vienā no stratēģiskajiem un tāpēc īpaši apsargātajiem atjaunotās Latvijas objektiem, proti, mūsu pašu Latvijas Radio? Radiomājas ieeju tolaik iejoza augsta betona bloku barjera, caur kuru pa šauru spraudziņu ik dienu nāca un gāja radio darbinieki, lai nodrošinātu operatīvākās ziņas klausītājiem laikā, kad informācija mainījās teju pa minūtēm un radio bija galvenais cilvēku apziņošanas veids. Priekšmets, caur kuru šo stāstu stāstīsim, pirmajā brīdī nešķitīs raksturīgs radio – tas ir zīmulis ar dzēšgumiju. Māra Eglīte 1991.gadā, barikāžu laikā, bija Latvijas Radio diktore. Tagadējā Radioteātra vadītāja Māra Eglīte Latvijas Radio strādā jau kopš 1980. gada, un zīmulis ar dzēšgumiju, ko reizi mēnesī vai divos izdalīja katram diktoram, bija obligāts darbarīks jau kopš pirmās dienas. “Jo visus tekstus lasīja diktori – nevarēja tā iet, kurš grib, un runāt, kā grib. Bet šie teksti, protams, jau bija cenzēti. Un, kad nesa ziņas, mēs cītīgi gājām cauri, likām loģiskos uzsvarus, kur teikumam jāiet uz leju, kur – uz augšu. Līdz ar to tas zīmulis faktiski ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa,” skaidro Māra Eglīte. Bet barikāžu laikā zīmuļa nozīme krasi mainījās: agrāk cenzēto tekstu vietā visu laiku nāca klāt jaunas ziņas, ko redaktori ne vienmēr paspēja līdz galam noformēt, un tekstu rediģēšanā bija jāiesaistās arī pašiem diktoriem. “Bija aicinājumi, uzsaukumi, viss! Tas mainījās uz vietas – nāca iekšā studijā un vēl rakstīja tekstu, ko teikt... Es biju pieradusi lasīt tikai uzrakstīto tekstu. Bet tur tev vienkārši nācās domāt, ko tu teiksi, kā tu teiksi. Bija jābūt divi vienā,” atminas Māra Eglīte. Radio māja Doma laukumā bija viens no stratēģiskajiem barikāžu aizsardzības objektiem, jo tieši Latvijas Radio daudziem tolaik bija galvenais informācijas avots, uz to savos ziņojumos paļāvās Latvijas Tautas fronte.

Izstāsti man savu sapni. 4.raidījums. Skolēnu radošo darbu konkursa labākie darbi. Radiovariantu veidoja režisors Valdis Lūriņš un komponists Valdis Zilveris. Skolēnu darbus lasa Evija Krūze un Mārtiņš Egliens. Skaņu režisors Andis Ploks. Redaktore Dzintra Matuzāle. Producente Māra Eglīte. Šoreiz skan šādu autoru darbi: Luīze Patrīcija Laizāne, Dobeles valsts ģimnāzijas 9. klase, Ella Kalniņa, Rīgas 84. vidusskolas 5.b klase, Tālis Kreichelts, Ņujorkas Latviešu evaņģēliski luteriskās draudzes Ņūdžersijas latviešu pamatskolas 7. klase, Patriks Ažesols, Slokas pamatskolas 9. klase, Keita Lamberte, Madlienas vidusskolas 9. klase, Keita Kondore, Bauskas Valsts ģimnāzijas 8.b klase, Ieva Stikāne, Jersikas pamatskolas 5. klase, Rainers Daibe, Jersikas pamatskolas 8. klase, Patrīcija Valaine, Ogres sākumskolas 6.b klase, Vārdā nenosaukts autors, Ričards Andersons, Jāņa Čakstes Liepājas pilsētas 10. vidusskolas 10. klase, Sāra Šabazova, Rīgas Ostvalda vidusskolas 11. klase, Madara Lukaševica, Madonas valsts ģimnāzijas 10.a klase, Luīze Burmistrova, Bauskas Valsts ģimnāzijas 9.a klase, Samanta Veļkile, Salas vidusskolas 12. klase. Decembrī četrus svētdienas rītus skan Latviešu valodas aģentūras skolēnu radošo darbu konkursa “Izstāsti man savu sapni” labāko darbu fragmenti. Radioteātris saka paldies Latviešu valodas aģentūras projektu vadītājai Velgai Līcītei-Melderei.  

Izstāsti man savu sapni. 4.raidījums. Skolēnu radošo darbu konkursa labākie darbi. Radiovariantu veidoja režisors Valdis Lūriņš un komponists Valdis Zilveris. Skolēnu darbus lasa Evija Krūze un Mārtiņš Egliens. Skaņu režisors Andis Ploks. Redaktore Dzintra Matuzāle. Producente Māra Eglīte. Šoreiz skan šādu autoru darbi: Luīze Patrīcija Laizāne, Dobeles valsts ģimnāzijas 9. klase, Elma Kalniņa, Rīgas 85. vidusskolas 5.b klase, Tālis Kreichelts, Ņujorkas Latviešu evaņģēliski luteriskās draudzes Ņūdžersijas latviešu pamatskolas 7. klase, Patriks Ažesols, Slokas pamatskolas 9. klase, Keita Lamberte, Madlienas vidusskolas 9. klase, Keita Kondore, Bauskas Valsts ģimnāzijas 8.b klase, Ieva Stikāne, Jersikas pamatskolas 5. klase, Rainers Daibe, Jersikas pamatskolas 8. klase, Patrīcija Valaine, Ogres sākumskolas 6.b klase, Vārdā nenosaukts autors, Ričards Andersons, Jāņa Čakstes Liepājas pilsētas 10. vidusskolas 10. klase, Sāra Šabazova, Rīgas Ostvalda vidusskolas 11. klase, Madara Lukaševica, Madonas valsts ģimnāzijas 10.a klase, Luīze Burmistrova, Bauskas Valsts ģimnāzijas 9.a klase, Samanta Veļkile, Salas vidusskolas 12. klase. Decembrī četrus svētdienas rītus skan Latviešu valodas aģentūras skolēnu radošo darbu konkursa “Izstāsti man savu sapni” labāko darbu fragmenti. Radioteātris saka paldies Latviešu valodas aģentūras projektu vadītājai Velgai Līcītei-Melderei.  

„Atsperē” viesojas aktieris un režisors Klāvs Mellis! Izvaicāsim par aktuālām izrādēm un to tematiku, teātra trupas „Kvadrifrons” jauno mājvietu un nominācijām „Spēlmaņu nakts” balvai, izzināsim teātra dažādo dabu – no klausāmizrādēm līdz izrādēm, kurās piedalās arī skatītāji, un noskaidrosim, kādas formas, tradicionālas vai eksperimentālas, pašam Klāvam Mellim ir aktuālākas un iecienītākas. Līdzās tam arī vērsim durvis Latvijas Radioteātra vēsturē, un tā vadītāja Māra Eglīte uzburs ainu, kā senāk radioteātrī tika ierakstīti visi izrādei nepieciešamie specefekti, no durvju aizvēršanas līdz iešanas soļu skaņām. Vai arī Klāvs Mellis ir uzaudzis kopā ar Radioteātri un labprāt tur nokļūst šobrīd jau kā aktieris? Šīs un citas tēmas sarunā!

Vai ar tevi tā ir gadījies - tiklīdz kaut kas tiek uzsākts, tā piedzīvojums seko piedzīvojumam. Nu kā tu, cilvēk, nekļūsi par piedzīvojumu meistaru, ja dīvainas situācijas pašas tevi atrod ik uz soļa? Bet - viss nav tā, kā pirmajā brīdī izskatās! Tieši tāpēc Radioteātris piedāvā paklausīties Dzintara Tilaka romānu „Piedzīvojumu meistari”. Romānu pusaudžiem. Romānu vasaras garumā ar laimīgām beigām. 11.lasījumā viss atrisinās BET - par visiem zēnu piedzīvojumiem radiolasījumā netika izstāstīts. Par tiem tev pašam jāizlasa Dzintara Tilaka grāmatā „Piedzīvojumu meistari”, ko izdevusi Izdevniecība „Zvaigzne ABC” Radiolasījumā  satiekas un lomas ierunā: Atis –Agris Krapivņickis, Armands –Toms Veličko, dvīnes Anita un Lolita Rolmanes – Elizabete Skrastiņa,  Krišjānis – Alberts Vecmanis, Ata mamma Laura -Inga Tropa,  Armanda tētis Helmuts - Ģirts Alsters, Teicējs – Mārtiņš Počs. Piedzīvojumiem līdzi seko režisors Juris Jonelis, skaņu režisors Ivo Tauriņš, radiolasījuma veidotāja Laima Matuzāle un  producente Māra Eglīte. Latvijas Radioteātris  2020. gads.

Vai ar tevi tā ir gadījies - tiklīdz kaut kas tiek uzsākts, tā piedzīvojums seko piedzīvojumam. Nu kā tu, cilvēk, nekļūsi par piedzīvojumu meistaru, ja dīvainas situācijas pašas tevi atrod ik uz soļa? Bet - viss nav tā, kā pirmajā brīdī izskatās! Tieši tāpēc Radioteātris piedāvā paklausīties Dzintara Tilaka romānu „Piedzīvojumu meistari”. Romānu pusaudžiem. Romānu vasaras garumā ar laimīgām beigām. 9. lasījumā Vasara jau pusē. Notikumi abu zēnu dzīvē turpinās. Kādā vakarā Ata mamma ar savu kolēģi aizbrauc uz kino. Atis apmulsis zvana Armandam – ja nu mamma izdomā apprecēties ar to tipiņu. Nākamajā dienā abi nolemj doties uz pilsētu pretī Ata mammai. Viņiem pievienojas Armanda tētis, kuram  arī it kā esot darīšanas pilsētā. Mammu zēni sastop kafejnīcā. Viņa atkal ir kopā ar kolēģi. Pēc brīža kafejnīcā ietraucas Armanda tētis. Kas notiek? Radiolasījumā  satiekas un lomas ierunā: Atis –Agris Krapivņickis, Armands –Toms Veličko, dvīnes Anita un Lolita Rolmanes – Elizabete Skrastiņa,  Krišjānis – Alberts Vecmanis, Ata mamma Laura -Inga Tropa,  Armanda tētis Helmuts - Ģirts Alsters, Teicējs – Mārtiņš Počs. Piedzīvojumiem līdzi seko režisors Juris Jonelis, skaņu režisors Ivo Tauriņš, radiolasījuma veidotāja Laima Matuzāle un  producente Māra Eglīte. Latvijas Radioteātris  2020. gads.

Reiz sensenos laikos, kad vēl nebija izgudroti datori, kuros vajadzības gadījumā varēja atrast jebkādas skaņas failu, lai uzburtu fantāziju pasauli lieliem un maziem klausītājiem, radio skaņu režisori lika lietā izdomu un gluži kā īstā teātrī veidoja dekorācijas, lai aktieri ieraksta laikā iejustos radioteātra vidē, un arī klausītāji to dzirdot. Tāpat kā komponisti rada mākslu no notīm, tā skaņu ierakstu režisori no skaņām uzbur ainavu. Šoreiz atcerēsimies, kā senāk tika rakstīti gulbji Rīgas kanālmalā, kā imitēt ķēdēs iekalta cilvēka staigāšanu - par to stāsta skaņu režisori Ungars Savickis un Maigonis Ozols, bet skaņu inženieri Aivars Štengelis un Jānis Finkenfūss stāsta, kā, translējot ierakstu, mušas uz mikrofona un vējš var apdraudēt šo procesu. Savulaik, spārdot metāla kasti, kas senāk ir kalpojusi mūzikas instrumentu pārnēsāšanai, tika imitēti pērkona dārdi. Tagad bez lielām pūlēm dažnedažādus skaņu efektus var atrast bagātīgos interneta krājumos, taču radio iestudējumi ar efektīgām lietus un viļņu šalkām, trauku šķindoņu vai atbalss efektu tika radīti jau krietni sen pirms datoru ēras. Pirms pāris gadiem, kad Radioteātra studijā vēl nebija veikts remonts un mūžībā vēl nebija devies komponists un ilggadīgais Radioteātra skaņu režisors Ungars Savickis, viņš izrādīja ikdienā apslēptu pasauli ar dažāda veida kāpnēm, slēģu lodziņu, grīdu, kur zem mīkstā seguma slēpās gan marmors, gan dēļi, gan pavisam īsts asfalts un vēl neskaitāmi rekvizīti, ar kuriem tika radīti skaņu efekti. Kāpjamies atpakaļ uz tiem laikiem, kad studijā tika lieta pieminētā asfalta grīda, izrādās, šīs idejas vaininieks bija toreizējais skaņu režisors Maigonis Ozols. Vēl viens izcils skaņradis, kurš nu jau ir aizsaulē pie saviem kolēģiem Ungara Savicka un Venta Sēļa. Maigonis Ozols, savulaik neskaitāmu raidlugu skaņu darinātājs, par savu darbu 2005. gadā ieguvis Nacionālās radio un televīzijas padomes balvu par mūža ieguldījumu. Fragments no 2015. gada ierakstītās intervijas, kad sirmajam kungam jau ritēja 88. gadskārta. Maigoņa Ozola, ja tā var teikt, meistarstiķi, bija ieraksti ārpus radiostudijas sienām, pie jūras, uz ielas, mežā, pilīs vai muižās. Sarunā ar Maigoni Ozolu piedalījās arī viņa dzīvesbiedre Valentīna, kura palīdz vīram atminēties notikumus no radiodarba laikiem. Radiofona dibinātājs inženieris Jānis Linteris vēlāk savās atmiņās raksta, ka par šo pieslēgumu radiofons samaksāja 500 latu un līdz ar to krājumi no iekasētas abonēšanas maksas bija izbeigušies. Tāda lieta, kā radio pārvadājamā ierakstu studija parādījās 1936. gadā. Radiofona rīcībā nonāca aparatūra, ar kuras palīdzību reportāžas tekstu un skaņas ierakstīja vaska platēs. Šādu ierakstu varēja tūlīt atskaņot. Taču plates izmantošanas laiks bija ļoti īss, to varēja lietot aptuveni 10 -12 reizes, līdz tā nodila. No tiem laikiem līdz mūsdienām tehnikas attīstībā ir noticis milzu lēciens, nu skaņa tiek raidīta pa gaisu caur satelītu, taču vēl aizvien translācijas brigādes darbs ir atkarīgs no dabas – no laika apstākļiem un no kustoņiem. Skaņu inženieris Aivars Štengelis Radio strādā ilgus gadus, un viņš ir sēdējis translācijas busā pie skaņu pults, kad vēl te nebija kā šodien izvietoti monitori un datori. Kopā ar Aivaru Štengeli otrā busiņā strādā viņa pārinieks Jānis Finkenfūss, viņš ir satelītbusa saimnieks, sēž pie nelielas pults, priekšā mirgo skaņu līmeņa monitori un datora ekrāns ar skaņu spektra līkni. Runājot par tehnisko attīstību, satelīta uztvērēji radio rīcībā ir aptuveni 20 gadus, taču, piemēram, pagājušā gadsimta 50. gados tehniskais aprīkojums šādiem ierakstiem bija visai pieticīgs. Radio 75.jubilejas grāmatā var lasīt skaņu inženiera Ulda Mazvērsīša atmiņās, ka tolaik translācijas notikušas visai bieži, gan no Rīgas teātriem, gan operas, gan Filharmonijas un ir bijušas reizes, kad nepieciešamo translācijas aparatūru autotransporta deficīta dēļ uz tuvējiem teātrim vai Filharmoniju ziemas laikā pārveda ar ragaviņām. Lēti un droši!

Vai ar tevi tā ir gadījies - tiklīdz kaut kas tiek uzsākts, tā piedzīvojums seko piedzīvojumam. Nu kā tu, cilvēk, nekļūsi par piedzīvojumu meistaru, ja dīvainas situācijas pašas tevi atrod ik uz soļa? Bet - viss nav tā, kā pirmajā brīdī izskatās! Tieši tāpēc Radioteātris piedāvā paklausīties Dzintara Tilaka romānu „Piedzīvojumu meistari”. Romānu pusaudžiem. Romānu vasaras garumā ar laimīgām beigām. 3. lasījumā Atis uzzina par zādzību Vecajās dzirnavās. Ar privātskolotājas palīdzību Dvīņumāsas gatavojas mācībām Latvijas skolā. Krišs piedāvā Atim stādīt kartupeļus „Lielavotos”. Pēc pirmās briesmīgās darba dienas Atis uzmeistaro kartupeļu stādāmo mašīnu no mopēda un tai pievienotas vieglas ķerras. Abi zēni nopelna salīgto naudu. Klāt mācību gada pēdējās dienas. Atkal satiekoties, Atis ar Armandu sastrīdas. Ata domās šaudās visbriesmīgākie atriebes plāni. Bet kad Armands atvainojas un  izstāsta Atim, kāpēc tā rīkojies, Atis saprot mammas padomu: „nekad nesaki nekad”. Radiolasījumā  satiekas un lomas ierunā: Atis –Agris Krapivņickis, Armands –Toms Veličko, dvīnes Anita un Lolita Rolmanes – Elizabete Skrastiņa,  Krišjānis – Alberts Vecmanis, Ata mamma Laura -Inga Tropa,  Armanda tētis Helmuts - Ģirts Alsters, Teicējs – Mārtiņš Počs. Piedzīvojumiem līdzi seko režisors Juris Jonelis, skaņu režisors Ivo Tauriņš, radiolasījuma veidotāja Laima Matuzāle un  producente Māra Eglīte. Latvijas Radioteātris  2020. gads.

Vai ar tevi tā ir gadījies - tiklīdz kaut kas tiek uzsākts, tā piedzīvojums seko piedzīvojumam. Nu kā tu, cilvēk, nekļūsi par piedzīvojumu meistaru, ja dīvainas situācijas pašas tevi atrod ik uz soļa? Bet - viss nav tā, kā pirmajā brīdī izskatās! Tieši tāpēc Radioteātris piedāvā paklausīties Dzintara Tilaka romānu „Piedzīvojumu meistari”. Romānu pusaudžiem. Romānu vasaras garumā ar laimīgām beigām. 2. lasījumā Atis iepazīstas ar savām jaunajām kaimiņienēm – dvīņu māsām Anitu un Lolitu Rolmanēm, meitenēm, kuras kopā ar ģimeni atgriezušās Latvijā no Anglijas. Skolā sākas projektu nedēļa „Neparastais manā apkārtnē”, un Atis nolemj projektā iesaistīt dvīņu māsas. Vai iespējama teleportācija? Bija cilvēks, piemēram, šeit un pēc sekundes ir pavisam citur. Teleportējās. Meitenes atbalsta Ata ieceri un visi kopā izjoko Armandu.   Radiolasījumā  satiekas un lomas ierunā: Atis –Agris Krapivņickis, Armands –Toms Veličko, dvīnes Anita un Lolita Rolmanes – Elizabete Skrastiņa,  Krišjānis – Alberts Vecmanis, Ata mamma Laura -Inga Tropa,  Armanda tētis Helmuts - Ģirts Alsters, Teicējs – Mārtiņš Počs. Piedzīvojumiem līdzi seko režisors Juris Jonelis, skaņu režisors Ivo Tauriņš, radiolasījuma veidotāja Laima Matuzāle un  producente Māra Eglīte. Latvijas Radioteātris  2020. gads.

"Labvakar, mazais draudziņ!" – ar šiem vārdiem pirms vairākiem gadu desmitiem  radio  ik vakaru  sāka raidīt pasaciņu  pirms miega. Nav zināms precīzs pirmās pasakas skanēšanas datums, bet fonotēkā glabājas vakara pasaciņas ieraksti, kas datēti ar 1964. gadu un stāstnieks ar šo silto balss tembru, kas gadiem ilgi priecēja un vēl arvien ierakstos priecē mazos radio klausītājus ir Harijs Misiņš. Šajā „Reiz radio...” izzinām, kāds bija sākums šim pasaku projektam, kas rakstīja  pasakas, kas dziedāja miega dziesmiņas un kāda ir sajūta, kad radio ļaudis tagad uzaicina kādu sabiedrībā zināmu cilvēku ierunāt šos vakara stāstus. Pasaku stāsnieka izvēle Iesākumā  radio rīkoja konkursu par pasaku stāstniekiem, tajā tika uzaicināti vairāki tolaik zināmi aktieri - Velta Līne, Kārlis Trencis, Anta Klints, bet  pēc noklausīšanās izvēle krita uz toreizējo Operetes teātra aktieri Hariju  Misiņu.  Vakara pasaku laiks kopš 1964. gada pārsvarā bija nemainīgs - tās skan aptuveni desmit minūtes pirms pulksten 21. Visu šo gadu laikā tik reizi uz nedēļu pārtrauca raidīt - tas bija 1984.gadā, kad traģiski gāja bojā pasaku tēvocis, kā viņu dēvēja daudzi mazie klausītāji, – Harijs  Misiņš. Bet vēl  aizvien, kaut arī nu jau pasaku lasītāju skaits ir  krietns pulks, vakaros  varam dzirdēt Harija Misiņa balsi un viņa uzrunu „draudziņ.”  Aktierim Misiņam arī mājās bija savs „draudziņš” - sieva Skaidrīte - tā viņi viens otru mēdza uzrunāt - par draudziņu. Skaidrīte bija tā, kura pirmā dzirdēja, kā aktieris mājās vingrinājās pasaku lasīšanā, un viņai arī ir stāsts par to kā, iespējams, aizsākās šīs vakara pasaciņas, jo savulaik Skaidrītes brālis, kuram tolaik auga  dēls, uzrakstīja vēstuli uz Radio. Skaidrīte Misiņa bija tā, kas ik piektdienu gāja uz radio paņemt jauno pasaku eksemplārus, jo viņas darbavieta  bija turpat netālu. "Pasaku vecmāmiņa" Ilga Sirmele Ja savulaik Harijs Misiņš bija pasaku tēvocis, tad Radio redakcijā par pasaku vecmāmiņu dēvēja Bērnu raidījumu redaktori Ilgu Sirmeli. Viņa  pati sacerēja pasakas un to skaits ir pār 300 simtiem. Taktiska, mīļa, iejūtīga, tā Ilgu Sirmeli atceras viņas toreizējie kolēģi un tādas ir arī viņas pasakas, labestības un miera pilnas. „Katram cilvēkam ir vajadzīgas pasaku brilles,  katram savas, katram mazdrusciņ citādas, tad viņš spēs vērīgāk ielūkoties dzīvē, kļūs redzīgāks, dzirdīgāks un arī iejūtīgāks.  Vai mazie draudziņi visā Latvijā  maz zina, kurš tad palīdz Pasaku tēvocim katram vakaram atrast un izstāstīt jaunu, gudru,  pasakainu miega pasaku. Bet ne reizi jums nav šķitis svarīgi, lai diktors, kad aijā dziesmiņa jau galā, tomēr pateiktu, kas ir visu šo brīnumstāstu redaktore un ļoti, ļoti bieži arī autore …”  tā  1975. gadā žurnālā ”Skola un Ģimene”  par Ilgu Sirmeli rakstīja gan viņas toreizējais kolēģis žurnālists Raitis Kalniņš. Pasaku stāstnieki mūsdienās Pirmsmiega stāstus ir lasījuši arī daudzi citi zināmi aktieri – Anta Klints, Vera Singajevska, Harijs Liepiņš, Rūdolfs Plēpis, Pēteris Liepiņš, Edgars Lipors, Esmeralda Ermale, bet pēdējos gados tapuši interesanti projekti ar neprofesionāliem  pasaku ierunātājiem. Kad pirms pieciem gadiem  atzīmējām  Radio 90.gadadienu,  vakara pasakas ierunājām mēs - Radio darbinieki un pirms tam arī pastāstījām, kāpēc esam šo vai citu stāstāmgabalu izvēlējušies. Bet  pagājušajā gadā Radioteātra producente Māra Eglīte uz vakara pasaku ciklu uzaicināja sabiedrībā zināmus ļaudis - skeletonistu Mārtinu Dukuru, dzejnieci Māru Zālīti, pianistu Vestardu Šimkus, mākslas zinātnieku Ojāru Spārīti, bijušo valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Kā teic Radioteātra kolēģi, neviens šādam aicinājumam neatteica un visi ar prieku piekrita. Par savām izjūtām, saņemot aicinājumu ierunāt vakara pasaciņu, stāsta  katoļu baznīcas bīskaps Andris Kravalis. Kā nu bez miega dziesmiņas Vakara pasaciņa nebūtu pilnīga, ja pēc tas neskanētu miega dziesmiņa vai nu par miega ziloni vai zaķīti, pelīti vai zābaciņiem, kas rātni dus kaktā. Tās iedziedāja gan operas gan operetes mākslinieki gan vēlāk -  bērnu ansambļa „Dzeguzīte” dalībnieki. Stāsta Radioteātra  redaktore Dzintra Matuzāle.   Savu iedziedāto miega dziesmiņu atceras tagadējais ķīmijas skolotājs un biškopis Ilmārs Jargans, bet pagājuša gadsimta 70. gadu sākumā četrgadīgais Ilmārs pat neapjauta ka pelīte saldo miegu vilks gadiem ilgi  un vēl šobaltdien.

"Aktiermākslas un 20. gadsimta tehnikas kopējais brīnums," tā par Radioteātri ir teicis rakstnieks un Latvijas Radio teātra bijušais režisors Andrejs Migla. Par pirmo iestudējumu šajā teātrī, par aktieriem, par skaņu efektiem, par attēliem, kas radīti ar skaņas palīdzību, jeb dekorācijām un par iestudējumiem šajos laikos stāsta Radioteātra režisori Irēna Cērmane, Andrejs Migla un Daina Strēlēvica, kā arī Radioteātra producente Māra Eglīte. Par Radioteātra dzimšanu var uzskatīt 1927. gada 17.augustu, kad aktiera un režisora Voldemāra Feldmaņa vadībā tiek atskaņots Rūdolfa Blaumaņa viencēliens „Pēc pirmā mītiņa”. Toreiz lomas ieskaņoja pats Voldemārs Feldmanis, kā arī Anta Klints, Ludmilla Špīlberga un Teodors Podnieks. Kā Latvijas Radio vēstures grāmatā raksta bijušais radio režisors Andrejs Migla: “Tas bija ideāls materiāls labas radio izrādes sagatavošanai – sulīgā Blaumaņa valoda, spraigais sižets, vietas un laika vienība lugā un nelielais aktieru ansamblis. Radio iestudējums guva plašu atsaucību, to atkārtoja vairākas reizes.” 90 gadus pēc pirmā iestudējuma – 2017. gadā – Radioteātris ar Teterevu fonda gādību atkal piedāvāja klausītājiem šo Blaumaņa ironisko apskatu par 1905. gada revolūcijas sākuma notikumiem. Ja runājam par pagājušā gadsimta starpkaru Latviju, tad viena gada laikā radiofonā tika translēti vairāk nekā simts izrāžu iestudējumi, stāsta Andrejs Migla. Bet Irēna Cērmane Radioteātrī ir tādu iestudējumu, kā „Mazā raganiņa” „Dženitors” „Svētezers”, „Billes skaistā jaunība”, „Garkājtētiņš”, „Ziemassvētku noslēpums” un vēl daudzu citu režisore. Skaņu ainava jeb soundscape, tādu nosaukumu jau labu laiku lieto radioļaudis angliski runājošās zemēs. Un, manuprāt, tas ļoti precīzi raksturo radioteātra darbus – attēli, kas radīti ar skaņas palīdzību, un Radioteātris savus akustiskos attēlus ir darinājis kopš radio pirmsākumiem līdz šai dienai. Tehnoloģijas ir manījušās, bet nemainīga palikusi režisora vēlme – ar skaņu uzburt vīziju klausītāju acu priekšā. Par skaņu ainavām stāsta Daina Strelēvica. Viņa ilgus gadus kalpo Iļģuciema sieviešu cietumā par kapelāna palīdzi, Dainu arī labi zina leļļu teātra cilvēki, jo tur viņa darbojusies kā literārās daļas vadītāja, lugu dramatizētāja un dziesmu tekstu autore un arī Radioteātra lappusēs Daina Strelēvica ir atstājusi vairākus ierakstus: viņas vadībā te iestudētas raidlugas “Herbe ar lielo cepuri”, “Vinnijs Pūks un viņa draugi”, “Sarunas ar tīģeri” un arī vairākas pasakas mazajiem pirms miega. Mūsdienās, veidojot iestudējumus Radioteātrī, tiek plaši izmantoti skaņu krājumi, kas pieejami internetā, bet reizēm ierakstam ir vajadzīgas, tā teikt, dzīvās skaņas. Par to stāsta radioteātra producente Māra Eglīte. Ņemot vērā šodienas tehnoloģiju attīstību šajā ārkārtas situācijā, darbi Radioteātrī top attālināti. Drīz vien mazie klausītāji varēs dzirdēt pasakas Liepājas teātra aktieru sniegumā. Noslēgumā, pārlūkojot mūsu fonotēkas retumus un dārgumus, uzmanībai kāds unikāls ieraksts, ko Otrā pasaules kara laikā no sabombardētās radio ēkas iznesa latviešu filmu un teātra režisors un aktieris Vilis Segliņš - tā ir plate, kur Eduards Smiļģis ierunājas Raiņa dzeju.  

Pašiem mazākajiem Latvijas Radio klausītājiem pirms ierastās vakara pasaciņas, kas ik dienu skan Latvijas Radio 1 ēterā, Radioteātris piedāvā noklausīties ģimenes ārstes – pediatres Ievas Bērziņas sarakstītu un aktiera Edmunda Freiberga ierunātu pasaciņu par koronavīrusu. Covid-19 izraisītais koronavīruss arī bērna pasaulē ir jauns tēls, kurš ik dienas dzīvo vecāku sarunās un ziņās, kuras var dzirdēt radio un vērot televīzijā - bērnam par to noteikti ir daudz jautājumu. Ja arī pasaka uz tiem visiem nesniedz atbildes, tā noteikti var kalpot kā ierosinājums sarunai un iedrošinājums bērnam uzzināt vairāk, uzskata autore. Ģimenes ārste Ieva Bērziņa uzsver, ka koronavīruss ir būtiski mainījis arī mazāko bērnu ikdienu, piemēram, iespēju satikt vecvecākus un draugus bērnu laukumiņā, cilvēki vairs nevar apskaut un samīļot viens otru satiekoties un atvadoties, bērni nevar iet ar vecākiem veikalā un redz, ka daži cilvēki aizsedz sejas ar maskām un velk gumijas cimdus. Ir svarīgi bērniem saprotamā veidā izskaidrot, kāpēc tā notiek, un pasakas ir tās, caur kurām bērni iztēlojas, skaidro un izprot apkārt notiekošo.  

Latvijas literatūras gada balvas (LALIGABA) mūža balvas ieguvējs Latvijas rakstniecībā ir prozas meistars, daudzu bērnu grāmatu autors - Juris Zvirgzdiņš.  "Es teiktu, ka Juris Zvirgzdiņš ir ļoti labsirdīgs prātvēders, kas nozīmē to, ka viņam ir būtiski, ka viņš ne tikai stāsta, bet arī spēlējas stāstot, tas, ka viņš grib, lai lasītāji no vismazākajiem līdz vissirmākajiem ir arī gudrinieki," tā Juri Zvirgzdiņu raidījumā Kultūras Rondo raksturo Latvijas literatūras gada balvas žūrijas pārstāve, literatūrzinātniece un skolotāja Lita Silova. "Jāinteresējas par ļoti daudz ko Tā skaistā spēlēšanās un uzticēšanās savam lasītājam ar to prātvēdera statusu varētu labi iet kopā," turpina Silova. Rakstnieks Juris Zvirgzdiņš ir daudzu bērnu grāmatu autors, ne velti viņu dēvē par latviešu bērnu literatūras nenogurdināmo klasiķi, taču viņš raksta arī pieaugušajiem un, kā uzsver Lita Silova – viņš ir dažādu paaudžu lasītājus vienojošs autors. Ar savu rakstības stilu atšķirīgs un oriģināls. Tie, kuri Juri Zvirgzdiņu labi pazīst, viņu raksturo kā labsirdīgu prātvēderu. Man pašai pāris reižu bijusi izdevība klātienē sastapt rakstnieku un aprunāties – negaidītas atbildes garantētas. Pats rakstnieks atklāj, ka nesen saskaitījis, ka uzrakstījis 33 bērnu grāmatas, divas kopā ar Ingunu Cepīti. Jaunākai grāmatai, kurai vajadzēja iznākt jau aprīlī, viņš ierosmi radis pagājušajā gadā, viesojoties Luksemburgā, kur kopā ar ģimenes, kurā dzīvoja, meitiņu izdomājuši, ka jāraksta grāmata par kaķīti un sunīti, kas palikuši vieni mājās. Ilustrācijas veidojusi 12 gadus veca meitene no Jūrmalas. Cieša draudzība Juri Zvirgzdiņu saista ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centru. "Mums viņš ir tāds cilvēks, ko uzskatām par latviešu bērnu literatūras, tās inteliģentās, ar Eiropas kultūru saistītās, autoru. Mums arī Tobiass patīk, precīzāk tas aler ego, kurš vienmēr runā kā rakstnieks un pats ir rakstnieks. Tobiasa stāsti ir ļoti kulturāli, viņi iet pāri robežām," vērtē Bērnu literatūras centra vadītāja Silvija Tretjakova. Rakstnieks dzimis 1941.gadā Rīgā. Studējis Latvijas Valsts Universitātē Vēstures un filoloģijas fakultātē. Strādājis par redaktoru grāmatu apgādos. Literatūrā Juris Zvirgzdiņš ienāca 1982.gadā ar stāstu „Loms” , ko publicēja žurnālā „Liesma”, rakstījis lugas (turklāt daudz Radioteātrim), arī miniatūras, stāstus un esejas. Kopš 80.gadiem raksta bērniem, ir romāna „Fon Mērkatces kunga memuāri” (2003) un vēsturiskā romāna „Dancis uz virves” (2015) autors. Jura Zvirgzdiņa darbi tulkoti krievu, angļu, itāliešu, lietuviešu un citās valodās. Saņēmis daudzus apbalvojumus, tai skaitā Jāņa Baltvilka balvu 2013.gadā.

"Ilgi tad vajadzēja nogulēt slimnīcā. Visu ziemu un arī pirmās pavasara nedēļas. Bij iekaisusi sadragātās kājas ceļgala locītava, negribēja beigt strutot sprāgstlodes sašķaidītais stilba kauls - un no tā nāca ārā viena skramba pēc otras..." Filmas „Dvēseļu putenis” režisors Dzintars Dreibergs: Romāna „Dvēseļu putenis” galvenā vērtība ir gan tā poētisms, gan precīzais dokumentālisms. Grīns bija strēlnieks, un romāns ir vēsturiska liecība, lai saprastu, cik mūsu valsts ir dārga dāvana, kas pasniegta tieši mums. Mēs nekad nespēsim aptvert to, kam izgāja cauri strēlnieki, lai mēs šodien būtu te. Bet es ceru, ka ar filmas noskatīšanos mēs vismaz pieskarsimies šai sajūtai. Filma ir tikai daļa no pieredzes, ko spēj atnest grāmata. Tādēļ aicinu svētku laikā klausīties Radioteātri un pirmo reizi atšķirt vai kārtējo reizi pārlasīt nozīmīgo romānu „Dvēseļu putenis”. Deviņus vakarus kopā ar klausītājiem - aktieris Raimonds Celms - Edgara Vanaga lomas atveidotājs filmā „Dvēseļu putenis”.  Romāna fragmentus izvēlējies un sakārtojis Dzintars Dreibergs – filmas „Dvēseļu putenis” režisors. Romāna lasījumos skan Lolitas Ritmanes mūzika kinofilmai „Dvēseļu putenis”.  Radio ieraksta skaņu režisors Ivo Tauriņš. Režisore un producente Māra Eglīte.  

"Mēs ejam, paši nezinādami, kas tā par ielu. Un pavisam tuvu it kā dzird jau šauteņšavienus, "urrā" un rokasgranātu eksploziju dobju dunoņu. Tad cīņas troksnis liekas viļņveidīgi plūstam atpakaļ, arvienu tālāk citā debesmalā iesākas no jauna, vācu ložmetēju balsis atkal tuvāk skan. Šīs balsis, šķiet, mūs apņēmušas slēgtā lokā, un mēs neapjēdzam vairs, kurp iet. Divās debesmalās ugunsgrēki, liesmu mēles saredzamas trešā. Gaisā tumsa vai ik minūtes nomainās ar raķešmirdzumu, ložmetēji sasaucas ar lielgabaliem. Sajukuši liekas visi trokšņi, gaismas un tumsas cīņu vietā palicis ir gaišs. Viņš paliek jau tik gaišs, ka izskatās pavisam sarkans..." Filmas „Dvēseļu putenis” režisors Dzintars Dreibergs: Romāna „Dvēseļu putenis” galvenā vērtība ir gan tā poētisms, gan precīzais dokumentālisms. Grīns bija strēlnieks, un romāns ir vēsturiska liecība, lai saprastu, cik mūsu valsts ir dārga dāvana, kas pasniegta tieši mums. Mēs nekad nespēsim aptvert to, kam izgāja cauri strēlnieki, lai mēs šodien būtu te. Bet es ceru, ka ar filmas noskatīšanos mēs vismaz pieskarsimies šai sajūtai. Filma ir tikai daļa no pieredzes, ko spēj atnest grāmata. Tādēļ aicinu svētku laikā klausīties Radioteātri un pirmo reizi atšķirt vai kārtējo reizi pārlasīt nozīmīgo romānu „Dvēseļu putenis”. Deviņus vakarus kopā ar klausītājiem - aktieris Raimonds Celms - Edgara Vanaga lomas atveidotājs filmā „Dvēseļu putenis”.  Romāna fragmentus izvēlējies un sakārtojis Dzintars Dreibergs – filmas „Dvēseļu putenis” režisors. Romāna lasījumos skan Lolitas Ritmanes mūzika kinofilmai „Dvēseļu putenis”.  Radio ieraksta skaņu režisors Ivo Tauriņš. Režisore un producente Māra Eglīte.  

"Rotnieks sauc vadu seržantus pie sevis, izlādas par jātniekiem, kam jāgādā ziņas un kuru, protams, nava, un teic: "Izlūkošana jāizdara pašiem. Un viņu vadīs vada komandieris." Abi ar Konrādu mēs reizē panākam uz priekšu, un rotnieks paskatījies nosaka: "Jūs, Konrād, priekš tāda gājiena būsiet mazliet par garu, vācieši varēs manīt jau iztālīm. Lai labāk pamēģina Vanags!" Konrāds apjucis atkāpjas, bet komandieris man parāda, kurp jāiet..." Filmas „Dvēseļu putenis” režisors Dzintars Dreibergs: Romāna „Dvēseļu putenis” galvenā vērtība ir gan tā poētisms, gan precīzais dokumentālisms. Grīns bija strēlnieks, un romāns ir vēsturiska liecība, lai saprastu, cik mūsu valsts ir dārga dāvana, kas pasniegta tieši mums. Mēs nekad nespēsim aptvert to, kam izgāja cauri strēlnieki, lai mēs šodien būtu te. Bet es ceru, ka ar filmas noskatīšanos mēs vismaz pieskarsimies šai sajūtai. Filma ir tikai daļa no pieredzes, ko spēj atnest grāmata. Tādēļ aicinu svētku laikā klausīties Radioteātri un pirmo reizi atšķirt vai kārtējo reizi pārlasīt nozīmīgo romānu „Dvēseļu putenis”. Deviņus vakarus kopā ar klausītājiem - aktieris Raimonds Celms - Edgara Vanaga lomas atveidotājs filmā „Dvēseļu putenis”.  Romāna fragmentus izvēlējies un sakārtojis Dzintars Dreibergs – filmas „Dvēseļu putenis” režisors. Romāna lasījumos skan Lolitas Ritmanes mūzika kinofilmai „Dvēseļu putenis”.  Radio ieraksta skaņu režisors Ivo Tauriņš. Režisore un producente Māra Eglīte.  

"Tagad jau marta mēnesis iet uz galu, virs upēm iezilgani metas ledus tilti, un vilciens dārd uz Rīgu gar Daugavu. Bet es esmu vairs viens - un sirds top grūta, pa logu skatoties uz to debesu pusi, kur Kurzeme. Es sēdu, piespiedies ar seju klāt kreisās vagonpuses rūtij, un acis man nebeidz lūkoties, jo aiz Daugavas starp mežu puduriem gan šad tad pavīd patālāku silu svītras, bet neredz it nevienas nesagrautas mājas, tik māju krāšņatas..." Filmas „Dvēseļu putenis” režisors Dzintars Dreibergs: Romāna „Dvēseļu putenis” galvenā vērtība ir gan tā poētisms, gan precīzais dokumentālisms. Grīns bija strēlnieks, un romāns ir vēsturiska liecība, lai saprastu, cik mūsu valsts ir dārga dāvana, kas pasniegta tieši mums. Mēs nekad nespēsim aptvert to, kam izgāja cauri strēlnieki, lai mēs šodien būtu te. Bet es ceru, ka ar filmas noskatīšanos mēs vismaz pieskarsimies šai sajūtai. Filma ir tikai daļa no pieredzes, ko spēj atnest grāmata. Tādēļ aicinu svētku laikā klausīties Radioteātri un pirmo reizi atšķirt vai kārtējo reizi pārlasīt nozīmīgo romānu „Dvēseļu putenis”. Deviņus vakarus kopā ar klausītājiem - aktieris Raimonds Celms - Edgara Vanaga lomas atveidotājs filmā „Dvēseļu putenis”.  Romāna fragmentus izvēlējies un sakārtojis Dzintars Dreibergs – filmas „Dvēseļu putenis” režisors. Romāna lasījumos skan Lolitas Ritmanes mūzika kinofilmai „Dvēseļu putenis”.  Radio ieraksta skaņu režisors Ivo Tauriņš. Režisore un producente Māra Eglīte.  

"Pāri Tīreļpurva klajumiem un priežu siliem atkal sācis griezties decembrputenis, aizvilkdams cieti ratu sliedes un tekas, kuras ieminuši agrāk atnākušie strēlnieki. Gluži balti top ne vien purvu lauki, bet arī kareivjaugumi, kas salīkuši cīnās tikt uz priekšu caur vēja brāzieniem un dedzinoši saltām sniega saujām, kuras stindzina vaigus un liek acīm asarot, saldēdamas ciet viņu plakstiņus." Filmas „Dvēseļu putenis” režisors Dzintars Dreibergs: Romāna „Dvēseļu putenis” galvenā vērtība ir gan tā poētisms, gan precīzais dokumentālisms. Grīns bija strēlnieks, un romāns ir vēsturiska liecība, lai saprastu, cik mūsu valsts ir dārga dāvana, kas pasniegta tieši mums. Mēs nekad nespēsim aptvert to, kam izgāja cauri strēlnieki, lai mēs šodien būtu te. Bet es ceru, ka ar filmas noskatīšanos mēs vismaz pieskarsimies šai sajūtai. Filma ir tikai daļa no pieredzes, ko spēj atnest grāmata. Tādēļ aicinu svētku laikā klausīties Radioteātri un pirmo reizi atšķirt vai kārtējo reizi pārlasīt nozīmīgo romānu „Dvēseļu putenis”. Deviņus vakarus kopā ar klausītājiem - aktieris Raimonds Celms - Edgara Vanaga lomas atveidotājs filmā „Dvēseļu putenis”.  Romāna fragmentus izvēlējies un sakārtojis Dzintars Dreibergs – filmas „Dvēseļu putenis” režisors. Romāna lasījumos skan Lolitas Ritmanes mūzika kinofilmai „Dvēseļu putenis”.  Radio ieraksta skaņu režisors Ivo Tauriņš. Režisore un producente Māra Eglīte.  

"Ir pavasaris, kokiem saplaukušas lapas, bet Nāves salā gandrīz nav koku - citus nokapājuši ziemā krievu un vācu cirvji, citiem aplauzušas galotnes un zarus lielgabalu granātas. Viņu kailie stumbri ceļas pret debesīm kā draudošas neaprakstu miroņu rokas, un tikai ap māju drupām redz vārgus krūmus, kas nevar izšķirties, vai lapot un vērt ziedus, vai nīkuļot un kalst. Nāves salas vidū pie mājām, no kurām palikusi vesela tikai aka, ložu apskrambāts, zaļo ievu krūms. Viņš vakar uzziedējis..."   Filmas „Dvēseļu putenis” režisors Dzintars Dreibergs: Romāna „Dvēseļu putenis” galvenā vērtība ir gan tā poētisms, gan precīzais dokumentālisms. Grīns bija strēlnieks, un romāns ir vēsturiska liecība, lai saprastu, cik mūsu valsts ir dārga dāvana, kas pasniegta tieši mums. Mēs nekad nespēsim aptvert to, kam izgāja cauri strēlnieki, lai mēs šodien būtu te. Bet es ceru, ka ar filmas noskatīšanos mēs vismaz pieskarsimies šai sajūtai. Filma ir tikai daļa no pieredzes, ko spēj atnest grāmata. Tādēļ aicinu svētku laikā klausīties Radioteātri un pirmo reizi atšķirt vai kārtējo reizi pārlasīt nozīmīgo romānu „Dvēseļu putenis”. Deviņus vakarus kopā ar klausītājiem - aktieris Raimonds Celms - Edgara Vanaga lomas atveidotājs filmā „Dvēseļu putenis”.  Romāna fragmentus izvēlējies un sakārtojis Dzintars Dreibergs – filmas „Dvēseļu putenis” režisors. Romāna lasījumos skan Lolitas Ritmanes mūzika kinofilmai „Dvēseļu putenis”.  Radio ieraksta skaņu režisors Ivo Tauriņš. Režisore un producente Māra Eglīte.  

"Mēs ejam šķērsām pāri laukam uz to pusi, kur redz mirgojam iesarkanas logu ugunis. Ir sācies pūst austrumvējš, nākdams no upes puses. Viņš nes sev līdzi niedru šalku, viļņu čalošanu, un šalkt ir sākuši arī kailie muižas dārza koki; mēs ejam pa vācu aizmuguri, vairs daudz nebaidīdamies, ka tumsā un vējā kāds varētu mūs pamanīt. Tikai pieejot pavisam tuvu klāt muižas ēkām, mums atkal kļūst uzmanīgāki soļi un rokas pašas no sevis slīd pāri jostām, aptaustīdamas tur bāztās granātas..." Filmas „Dvēseļu putenis” režisors Dzintars Dreibergs: Romāna „Dvēseļu putenis” galvenā vērtība ir gan tā poētisms, gan precīzais dokumentālisms. Grīns bija strēlnieks, un romāns ir vēsturiska liecība, lai saprastu, cik mūsu valsts ir dārga dāvana, kas pasniegta tieši mums. Mēs nekad nespēsim aptvert to, kam izgāja cauri strēlnieki, lai mēs šodien būtu te. Bet es ceru, ka ar filmas noskatīšanos mēs vismaz pieskarsimies šai sajūtai. Filma ir tikai daļa no pieredzes, ko spēj atnest grāmata. Tādēļ aicinu svētku laikā klausīties Radioteātri un pirmo reizi atšķirt vai kārtējo reizi pārlasīt nozīmīgo romānu „Dvēseļu putenis”. Deviņus vakarus kopā ar klausītājiem - aktieris Raimonds Celms - Edgara Vanaga lomas atveidotājs filmā „Dvēseļu putenis”.  Romāna fragmentus izvēlējies un sakārtojis Dzintars Dreibergs – filmas „Dvēseļu putenis” režisors. Romāna lasījumos skan Lolitas Ritmanes mūzika kinofilmai „Dvēseļu putenis”.  Radio ieraksta skaņu režisors Ivo Tauriņš. Režisore un producente Māra Eglīte.  

"Bez mērķa un steigas klīst Kurzemes un Zemgales lauku vīri un jaunekļi pa Rīgas ielām, un viņu zilajās acīs, kas vēl glabā lauku zelta un pļavu smaržas atmiņu, ir sagulušas bēdas. Bēdas, kas māc ļaudis, kuriem vairs nav dzimtenes. Viņi iet nesteigdamies, jo dzimteni zaudējušiem, tāpat kā mirušiem, nav kur steigties - vienus gaida svešums, otrus kapu smiltis..." Filmas „Dvēseļu putenis” režisors Dzintars Dreibergs: Romāna „Dvēseļu putenis” galvenā vērtība ir gan tā poētisms, gan precīzais dokumentālisms. Grīns bija strēlnieks, un romāns ir vēsturiska liecība, lai saprastu, cik mūsu valsts ir dārga dāvana, kas pasniegta tieši mums. Mēs nekad nespēsim aptvert to, kam izgāja cauri strēlnieki, lai mēs šodien būtu te. Bet es ceru, ka ar filmas noskatīšanos mēs vismaz pieskarsimies šai sajūtai. Filma ir tikai daļa no pieredzes, ko spēj atnest grāmata. Tādēļ aicinu svētku laikā klausīties Radioteātri un pirmo reizi atšķirt vai kārtējo reizi pārlasīt nozīmīgo romānu „Dvēseļu putenis”. Deviņus vakarus kopā ar klausītājiem - aktieris Raimonds Celms - Edgara Vanaga lomas atveidotājs filmā „Dvēseļu putenis”.  Romāna fragmentus izvēlējies un sakārtojis Dzintars Dreibergs – filmas „Dvēseļu putenis” režisors. Romāna lasījumos skan Lolitas Ritmanes mūzika kinofilmai „Dvēseļu putenis”.  Radio ieraksta skaņu režisors Ivo Tauriņš. Režisore un producente Māra Eglīte.  

"Es klīstu pa Rīgas ielām, nedzirdēdams viņu trauksmīgās čalošanas un kararatu rīboņas, kas tagad rīb un dārd bez stājas, un skatu netvertas man aizpeld garām pretimnācēju sejas. Par mūsu reālskolas direktora kokardoto cepuri es pamanu tikai pēc tam, kad starp viņas nēsētāja drukno muguru un mani jau viļņo gājēju drūzma. Man ir sešpadsmit gadi, un šodien es pirmo reizi skūpstīju sievieti..." Tā sākas lasījuma 1. daļa. Filmas „Dvēseļu putenis” režisors Dzintars Dreibergs: Romāna „Dvēseļu putenis” galvenā vērtība ir gan tā poētisms, gan precīzais dokumentālisms. Grīns bija strēlnieks, un romāns ir vēsturiska liecība, lai saprastu, cik mūsu valsts ir dārga dāvana, kas pasniegta tieši mums. Mēs nekad nespēsim aptvert to, kam izgāja cauri strēlnieki, lai mēs šodien būtu te. Bet es ceru, ka ar filmas noskatīšanos mēs vismaz pieskarsimies šai sajūtai. Filma ir tikai daļa no pieredzes, ko spēj atnest grāmata. Tādēļ aicinu svētku laikā klausīties Radioteātri un pirmo reizi atšķirt vai kārtējo reizi pārlasīt nozīmīgo romānu „Dvēseļu putenis”. Deviņus vakarus kopā ar klausītājiem - aktieris Raimonds Celms - Edgara Vanaga lomas atveidotājs filmā „Dvēseļu putenis”.  Romāna fragmentus izvēlējies un sakārtojis Dzintars Dreibergs – filmas „Dvēseļu putenis” režisors. Romāna lasījumos skan Lolitas Ritmanes mūzika kinofilmai „Dvēseļu putenis”.  Radio ieraksta skaņu režisors Ivo Tauriņš. Režisore un producente Māra Eglīte.    

Latviešu tautas pasaku gads Radioteātrī. Kādam tēvam ir viens vienīgs dēls, kuŗu tas sūta pasaule darbu meklēt. Ejot puisis satiek resnu kungu, kuŗš uzsauc: "Puiš, kur tu eji?" "Eimu darbu meklēt!" puisis atbild. "Nāc pie manis!" resnais to uzaicina pie sevis mājā - pilī. Pilī ir daudz istabu; bet viena istaba tikai ar grāmatām pilna. Kungs paņem kādu grāmatu, uzšķir pirmo lapas pusi un rāda puisim ar pirkstu: "Vaj pazīsti, kas te rakstīts? Kas tas ir?" "Tas nav nekas!" puisis izlikdamies atbild. Kungs nu paņem atkal citu grāmatu ar zelta burtiem un prasa: "Nu, kas tad tas ir, šis līkumainais?" "Es tādas lietas nepazīstu!" puisis it nopietni atbild. "Tad esi man derīgs. Cik tad nu lones gribēsi par gadu. Vairāk nekā nelieku tev darīt, kā tikai šās grāmatas sargāt." "Pūru dukātu!" puisis atbild. Labi. Otrā trešā dienā resnais kungs aiziet; puisim jāpaliek mājā un jāsargā grāmatas. Kas notika tālāk? Klausies rakstnieces Māras Zālītes lasījumā pasaku "Velna grāmatas", tad uzzināsi!

Latviešu tautas pasaku gads Radioteātrī. Svinot Latviešu Pasaku Gadu, Radioteātris aicinājis stāstīt pasakas cilvēkiem, kuru ikdienas darbs nav saistīts ar pasakām. "Pasaka par septiņiem brāļiem" to stāsta Mākslas akadēmijas profesors Ojārs Spārītis.

Svinot Latviešu Pasaku Gadu, Radioteātris aicinājis stāstīt pasakas cilvēkiem, kuru ikdienas darbs nav saistīts ar pasakām. Šovakar savu mīļāko latviešu tautas pasaku "Garā pupa" stāsta Latvijas Valsts prezidente (1999-2007) Vaira Vīķe-Freiberga. Kāpēc tieši šovakar atklājam Latviešu pasaku Gadu raidījumā "Labu nakti? Jo pirms 160 gadiem 2. septembrī dzimis Ansis Lerhis-Puškaitis - izcilākais latviešu tautas pasaku krājējs. Pasaku folkloristikā viņa darbība pielīdzināma tam darbam, kuru veicis Krišjānis Barons, strādādams ar tautas dziesmām.

Ābece ar gaili uz vāka! Nē!  „Briesmīgā ābece”! Tāda nonākusi Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra aktiermākslas 3. kursa studentu rokās. Un studenti, kā jau tas studentiem pienākas, mierā neliekas, kamēr ir to izlasījuši. Šoreiz viņi kopā ar režisori Zani Daudziņu ābeci lasa Radioteātra studijā, izstrumentālo apskaņojumu veidojot Jēkabam Nīmanim. Kas no tā visa iznācis, klausieties un nebaidieties, lai „arī ābecē burti dažkārt čukst dažādus ellīgus ērmus…” Un vēl – tādu ābeci –„Briesmīgo ābeci” -redz tās autors Varis Siliņš.

Septembrī 160.gadskārtu atzīmēsim lielākajam pasaku un teiku krājējam, skolotājam Ansim Lerhim-Puškaitim. Viņa gads pavasarī ieskandināts ar pasaku istabas atvēršanu Džūkstes pasaku muzejā. Par latviešu pasaku tēvu Kultūras Rondo studijā pārrunājam ar muzeja vadītāju Ditu Silavu un folkloras pētnieku Gunti Pakalnu. 2.septembrī, atzīmējot Anša Lerha-Puškaiša jubileju, Džūkstes pasaku muzejā durvis vērs Anša Lerha-Puškaiša klase, savukārt Latvijas Radio sāks skanēt cikls „Latviešu pasaku gads Radioteātrī”. 2. septembrī Anša Lerha-Puškaiša 160.gadskārtas svinības sāksies Džukstes pagastā ar ziedu nolikšanu pie Puškaiša pieminekļa, bet plkst. 11 Anša Lerha-Puškaiša dēstītajā parkā Džukstes pagasts dāvina pasaku krēslu.  "Pulksten 13 būs pasākums Džūkstes pasaku muzejā, kur atklāsim klases telpu, būs izrāde, būs dažādas atrakcijas, kuru pamatā ir 12 Anša Lerha-Puškaiša pierakstītās pasakas no Džūkstes pasaku grāmatas," atklāj Dita Silava.  Šogad apaļas jubilejas atzīmēsim arī vēl diviem nozīmīgiem pasaku vācējiem un apkopotājiem - Kārlim Arājam un Pēterim Šmitam, tāpēc svinot "Latviešu pasaku gadu", Radioteātris aicinājis stāstīt pasakas cilvēkiem, kuru ikdienas darbs nav saistīts ar pasakām, bet kuriem, arī pieaugušiem esot, pasakas nozīme dzīvē nav mazinājusies. Cikls „Latviešu pasaku gads Radioteātrī” Latvijas Radio 1 sāks skanēt 2. septembrī plkst. 20.45 un turpmāk to varēs dzirdēt katru pirmdienas vakaru līdz pat novembrim. Kā pirmā skanēs Latvijas Valsts prezidentes (1999-2007) Vairas Vīķes-Freibergas lasītā pasaka „Garā pupa”.

Aktrisei Elvīrai Baldiņai -100. Cietumā vairs neliks, un var lielīties, bet sīkstumu un dzīvesprieku rada kustības un tautasdziesmas. Elvīra Baldiņa ir beigusi Latvijas aktieru arodbiedrības teātra skolu un 40. gadu sākumā strādājusi Latvijas drāmas ansamblī, kopš 1945. gada uz gariem gadu desmitiem viņas dzīve saistīta ar Jaunatnes teātri. „Paukā un Šmaukā” Elvīra Baldiņa  spēlēja Šmauku kopā ar Veru Singajevsku, bet skolas laikā skrēja ātrāk par puikām un zināja, ka būs aktrise. Viņas lomu kontā ir daudz ņipru  zēnu un spriganu  meiteņu. Ir arī Saulcerīte Raiņa „Zelta zirgā” ;Mirdza Sakses „Pret kalnu”; Aļoša „Aļošā Peskovā”; Elka „Princesē Gundegā un karalī Brusubārdā” ; Ketlīna „Leģendā par Pūcešspieģeli”, Hedviga „Lazdu laipā” ; Sofija izrādē „Pēdējie”, arī meitenītes lomā „Gaidīšanas svētkos”. Aktrise Elvīra Baldiņa stāsta par to, kas sakrājies garajā dzīvē, kā viņa pati saka - „Veca cilvēka diskā”. 11. augustā viņa svin dzimšanas dienu.  13. augustā notiks godināšana Rīgas Latviešu biedrības namā , bet Radioteātris 11. augusta pievakarē piedāvā noklausīties 1967. gadā tapušu ierakstu „Dīvaina spēle”.

Projekts Re!Starts. Luīzes Pastores sērijas "Mākslas detektīvi" ceturtās grāmatas "Maska" 4. lasījums. Nobeigums. Projektu atbalsta:      Radioteātris ar prieku paziņo, ka 24. jūnija rītā operācija „MASKA” beigsies patiesi laimīgi. Bronzas cilvēka noslēpums tiks atklāts!  Teo savā detektīva piezīmju grāmatiņā ierakstīs: 1. "Mākslas darbs ir no manis neatkarīgs objekts, kas dzīvo savu dzīvi." Tā ir teicis gleznotājs un performanču mākslinieks Miervaldis Polis, kuram vienmēr paticis mulsināt cilvēkus, piemēram, dodoties Rīgas ielās no galvas līdz kājām nokrāsotam bronzā. Neparastais Bronzas cilvēks veica vairākas mākslas performances, piemēram, kopā ar draugu pie Laimas pulksteņa tirgoja saulespuķu sēkliņas. 2. Un Helsinkos īpašā “valstsvīru apspriedē” tikās ar Balto cilvēku – viscaur balti nokrāsoto somu mākslinieku Roju Vāru. 3. Savukārt, ieinteresētu ļaužu pūļa priekšā uzrāpās uz sena postamenta, tēlodams pieminekli – līdzīgu tam, kas bija uzstādīts padomju valsts vadonim Ļeņinam. 4. Uzgleznotās lietas Polis spējis attēlot tik precīzi, ka skatītājam tās grūti atšķirt no reālajiem priekšmetiem – piemēram, pannā uzceptas olas, kas izskatās ēdamas. 5. Jaunībā Miervaldi Poli vilināja pasaules iepazīšana un eksotiski ceļojumi. No padomju valsts tolaik izbraukt bija liegts, tādēļ mākslinieks ceļoja iztēlē, savus klejojumus reālās un nereālās vietās attēlojot mākslas darbos. Tā viņš izgudroja gigantiskiem pirkstiem nosēto Kolosu salu un iegleznoja sevi pasaulē slavenos mākslas darbos. 6. Mākslinieks nodibināja “Egocentru” – īpašu organizāciju ar uzdevumu iepazīt pašam sevi - un ir tā vienīgais biedrs. Tika radīts Egovizors – televizors, kurā vērot savu atspulgu, – un māksliniekam pašam sev par īpašiem nopelniem piešķirtie Egocentra ordeņi. Reiz Polis sarīkoja izstādi, kurā mākslas darbu vietā bija izstādījis pats sevi. 7. Un gleznas Miervaldis Polis mēdza “parakstīt” ar pirkstu nospiedumu. Bet vai ar šo ierakstu detektīva piezīmju grāmatiņā viss beigsies? Radioteātris par to nav pārliecināts, jo sērijas „Mākslas detektīvi” autorei Luīzei Pastorei jau bijusi tikšanās ar Rīgas pēdējo ķēniņu. Iespējams, tuvojoties Ziemassvētkiem, arī Tu viņu iepazīsi. Tātad – turpinājums sekos. Bet tagad – baudi vasaru! Teicējs Edmunds Freibergs, Teo - Emīls Krūmiņš, Poga - Annija Putniņa. Pārējās lomas ierunājuši Baiba Broka, Laila Kirmuška, Kristaps Ķeselis, Ģirts Krūmiņš, Edgars Lipors. Skaņu režisori Ivo Tauriņš un Ģirts Bišs, režisors Juris Jonelis. 2018.gada ieraksts

Projekts Re!Starts. Luīzes Pastores sērijas "Mākslas detektīvi" ceturtās grāmatas "Maska" 3. lasījums. Radioteātris ar prieku paziņo, ka 17. jūnija rītā detektīvi jau būs sastapušies ar Bronzas cilvēku, bet operācija „MASKA” joprojām turpināsies! Projektu atbalsta:   Noskaitījuši slepenos vārdus, Teo , Poga un Komats attopas kaut  kur pilsētā, milzu pūļa ielenkumā.  No visa apkārt notiekošā viņi saprot, ka nokļuvuši  mammas un tēta BĒRNĪBĀ! – ka atrodas nevis uz Brīvības, bet Ļeņina ielas, ka BAZNĪCĀ atrodas PLANETĀRIJS ar kafejnīcu „Dieva auss”. Kafejnīcā  Bronzas cilvēku, par ko bija pārtapis Teo, notur par mākslinieku Miervaldi Poli, kurš atkal taisa performances.  Bet tad Pogai rodas viltīgs plāns, kā pievērst uzmanību arī sev. Operācijas „Maska” trešajā daļā notiek lielākā bēgšana mākslas detektīvu  piedzīvojumu vēsturē. Teicējs - Edmunds Freibergs, Teo - Emīls Krūmiņš, Poga - Annija Putniņa. Pārējās lomas ierunājuši Baiba Broka, Laila Kirmuška, Kristaps Ķeselis, Ģirts Krūmiņš, Edgars Lipors. Skaņu režisori Ivo Tauriņš un Ģirts Bišs. Režisors Juris Jonelis. 2018. gada ieraksts.

Saruna varēja notikt daudzviet pasaulē, bet tā notika, ka ar Jurjānu dzimtu Dzimtas saknes satikās „Jurjānu sapulcē” Jūrmalciemā. Ceļu Latvijas Radio stāstīja māksliniece Kristīne Jurjāne, kura saimnieko Jūrmalciema mājā, no Latgales bija braukusi viņas māsa māksliniece Ieva Jurjāne, no Rīgas – brālis Pāvils Jurjāns, radi – arī no Amerikas, bet visus kopā turēja tēvs – gleznotājs Juris Jurjāns. Klātesoša sarunās arī mamma – gleznotāja un pedagoģe Aija Jurjāne (1944-2015), kura nu jau mūžībā, kā arī tālāki un tuvāki senči – Jura Jurjāna tēvs Pēteris – saukts Divitāvs, un Aijas tēvs – Pāvils Zīle (1901-1960), saukts Papiņš. Jaunā paaudze arī ir klātesoša, gan runājot, gan vairāk klausoties. Jurjānu dzimtā stāsta leģendas no paaudzes paaudzē, tajā dominē radošais gars un arī pedagoģijas gēns. Mijas smiekli, ironija, pašironija, arī par nopietniem notikumiem. Piemēram, par kādu zādzību… Zagļi Jurjānu mājās pabijuši pāris reizes, bet ģimene uz to raugās ar ironiju, jo sudraba biķerīti, no kura iepriekš dzerts, nav paņēmuši, bet pašu dzērienu gan. “Bija kādi desmit dažādi konjaki. Tie bija paņemti. Tas bija sociālisma laikā. Man bija laimējies nopirkt divus pārus čehu kurpju, līdz tam staigāju Daugavpilī ražotās. Par to gan man bija dziļas skumjas. Tad vēl bija krustiņi, domāju meitenes paaugsies..., un Šveices pulkstenītis, zelta. Nebija izaugušās, lai varētu atdot viņām...” tā Juris Jurjāns un kāds no šodienas skatupunkta piemetina, ka nevajag vilcināties ar dārgajām dāvanām. Smiekli un jautrība pavada stāstus par vārdiem, kādi doti bērniem, kas patiesībā ir meklējami Jurjānu plašajā dzimtas kokā, smiekli un jautrība mijas epizodē par Jura Jurjāna darbnīcas vietas izvēli Rīgā. Dzimtas koks Jurjānu dzimtas koks ir sens, varens un plašs un saistās ar labi zināmajiem mūziķiem brāļiem Jurjāniem. “Vecākais, kas man zināms, mūziķiem tēva brālis bija, viņš bija studējis Pēterburgā par ārstu. Manā mātes līnija ir poļu šļahta, daži vagari ir senčos, kādi diezgan nelietīgi, ir arī zviedri. Līdz ar to esam tīri latvieši,” stāsta Juris Jurjāns. Bet par pašu dzimtas koka veidošanu ir atkal teju neticams stāsts. “Pirms 40 gadiem es gribēju savu mīļoto iepriecināt, nopirku platīna gredzenu ar briljantiem. Atnāca brīvestības laiks, es iedevu gredzenu ekspertīzei un izrādījās, ka tas ir sudraba ar prastiem akmentiņiem. Piezvanīju, sameklēju, teicu, lai dod citu vietā, man atbildēja, ka tas nav iespējams. Tā kā viņa strādāja arhīvā, viņa teica, vai var kaut kā revanšēties. Tad sāka pētīt. Un es samierinājos,” atklāj Juris Jurjāns. Bet no Amerikas atbraukusī radiniece Biruta Zommere, Pāvila Zīles krustmeita, stāsta atmiņu stāstu no 40. gadiem. “Kad kāpām uz kuģa, brāļi un tēvs palika Latvijā. Tikai mana vecākā māsa, es un māmiņa, mūs tēvs uzlika braukt uz Vāciju pārlaist karu. Stāsti bija, ka Elza bija aizvesta uz Kurzemi un viņai piedzimusi meitenīte Aija, un viņi gulējuši šķūnī un likusi mazo Aiju vanniņā, lai drošāk, jo tas sargā no lodēm," atminas Biruta Zommere. Māsas Kristīne un Ieva un brālis Pāvils Kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne šobrīd strādā pie jauniem iestudējumiem Vīnē kopā ar Alvi Hermani un Cīrihē. Kopā ar Dāvi Sīmani veido filmu par Žani Lipki. Viņas spilgtākie darbi ir Bizē “Karmenas” iestudējums un Hendeļa "Akīda un Galateja" Operā, balets “Bīstamie sakari”, izrādes “Revidents”, “Latviešu stāsti”, “Brodskis un Barišņikovs” Jaunajā Rīgas teātrī. Viņa daudz strādā kopā Alvi Hermani Latvijā un daudzviet pasaule. Māsa māksliniece Ieva Jurjāne ir režisora Viestura Kairiša dzīvesbiedre un abi daudz arī kopā strādā, veidojuši izrādes, operas, filmas Viens no ļoti spilgtiem piemēriem ir filma “Melānijas hronika”, kuras māksliniece ir Ieva Jurjāne.  Dzimtas vēsturē glabājas daudz piemiņas lietiņu, iezīmētu, iegleznotu, iefilmētu. Abas māsas ir lepnas, ka izdodas filmās iemūžināt dzimtas mājas. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="143173" layoutid="0" layout="" static=""} Vēl kāda piezīme – abas meitenes kādreiz dziedājušas “Dzeguzītē”, brālis Pāvils pretojies tam. Taču viņš ir dziedājis J. Mediņa skolas zēnu korī un piedalījies operas "Mazais skursteņslauķis" iestudējumā, bet Radioteātrī "Vinnija Pūka" iestudējumā. Brālītis Pāvils vienīgais izteikti eksaktais ģimenē. Bet ģimenes sanākšanā spēlē klavieres un uzdzied. Viņa dzīves mīlestība ir matemātika un informātika. “Esmu mazliet pārsteigts, ka bērnībā netiku vardarbīgi stumts mākslas virzienā. Tēvs saka, ka tas ir apzināti, lai vismaz viens prātīgs cilvēks būtu ģimenē,” mazliet ironiski bilst Pāvils Jurjāns. “Mana interese par matemātiku tika pamanīta agri, tika gādātas grāmatas. Grāmatas vispār tika gādātas ļoti daudz, visu laiku viņas parādījās, laikam tā bija tradīcija katru nedēļu iepirkt pa divām, trim grāmatām. Parādījās arī visādas matemātikas grāmatas. Apsēstība, nemiers mums ir kopīga īpašība. Kaut ko gudrot. Kaut ko vajag īstenot, vienalga, vai tam ir cena veselība, vai bezmiegs, kaut kāda nepārvarama apsēstība tiklīdz kaut kas ieņemts galvā, ka to jāīsteno.” Stāstiņi ap Melngalvju namu “Aijas tēvs Pāvils bija kopā ar Voldemāru Pūci radiofonā, kad Pūce nokrita no lifta. Viņi gāja apsargāt, lai neizlaupa Radiofonu. (Stāstu par šo atgadījumu var noklausīties raidījumā Reiz radio.) Ja runā par pirmo radiofonu. Mans tēva brālis Jānis bija radio inženieris. Kad Radio atradās Melngalvju namā, viņš bija pēdējais cilvēks, kas pameta Melngalvju namu 1944. gadā, izlīda pa ventilācijas trubām. Viņš uzlika “Dievs, svētī Latviju”. Tāpēc neuzdrošinājās atgriezties Latvijā, ka neizsūta uz Sibīriju. Tad viņš bija ielicis ugunsdrošā seifā Melngalvju nama pulksteni. Izvadāja uz Ameriku, kad atgriežas Latvijā pēc 90. gada, nodeva atpakaļ,” atmiņās dalās Juris Jurjāns. Savukārt Jura Jurjāna māsa Ināra Dzene bija viena no atjaunotā Melngalvju nama projektētājām. “Ap Melngalvju namu ir tāds labs stāstiņš, ko esam piedzīvojuši,” rezumē Juris Jurjāns. Papiņš Aijas Jurjānes tēvs Pāvils Zīle bija filmas “Kaugurieši” direktors. Viņš strādājis kinostudijā kādā administratīvā amatā, bet savulaik bija beidzis Zeltmata kursus. Ģimenē saglabājušās bildes, kur viņš nogrimējies un pārģērbies par kādu večiņu. “Elza, mammucīša mamma, bija grāmatvede kinostudijā,” bilst Kristīne Jurjāne. “Papiņš bija klāt, kad kaugurieši tika filmēti. Mūsu mamma Aija un vecāmāte Elza ir iefilmējušās masu skatos "Kauguriešos". Bija stāsts, ka direktors “īsti nefunkcionēja” savā amatā. Pāvils Zīle sevi darbīgi bija parādījis uz laukuma, tā nokļuva direktora vietā.” {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="143174" layoutid="0" layout="" static=""} Papiņš visu mūžu spēlējis teātri. Bijis skatuves meistars Dailes teātrī. “Kā bērns atceros, ka viņš manas krustmātes kāzās ieveda istabā zirgu,” piemetina Biruta Zommere. "Tā bija performance un scenogrāfija," piemetina citi sarunas dalībnieki. Scenogrāfijai, kostīmiem un performancēm un mākslai ir liela nozīme šajā dzimtā. Ir arī kāds stāsts par to, kā Papiņš ar režisoru Eduardu Smiļģi devušies mājās uz Pārdagavu pēc izrādēm. “Papiņš ar Elzu dzīvoja Dārtas ielā Pārdaugavā, viņš strādāja par dekoratoru pie Skulmes (Oto) Dailes teātrī, vakarā viņam bija reizēm jāgaida Smiļģi, lai ietu mājās, jo dzīvoja blakus. Smiļģis mēdza aizkavēties. Kaut kādu iemeslu dēļ Pāvils tomēr viņu gaidīja, un viņi gāja ar kājām pāri tiltam ar mājām. Mamma stāstīja, ka rotaļājusies ar Smiļģa meitu Aiju,” atklāj Ieva Jurjāne. Juris Jurjāns Juris Jurjāns teicis: “Māksla ir mana dzīve. Es to jūtu katru dienu; tā ir ne vien mana profesija, bet arī aicinājums. Es neciešu vardarbību un depresīvas izpausmes mākslā. Es gribu, lai mani darbi dod prieku un spēku ikdienas dzīvei.” Juris Jurjāns ir Mākslas akadēmijas pasniedzējs un profesors, daudz piedalījies izstādēs, viņam bijušas 30 personālizstādes un Jura Jurjāna darbi atrodami Valsts Mākslas muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijā, Tretjakova galerijā Maskavā, vairākos Krievijas un Ukrainas muzejos. Privātkolekcijās Latvijā, Krievijā, Beļģijā, Zviedrijā, Vācijā, Kanādā, ASV, Japānā, Francijā, Somijā, Igaunijā, Anglijā, Norvēģijā un citur. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="143170" layoutid="0" layout="" static=""} Jura Jurjāna dzīvē sava loma bijusi arī baletam – to viņš dejojis bērnībā. Mamma Aija Jurjāne meitām vienmēr atgādinājusi, ka staltā iznešanās viņām no Jura. Meitas savukārt atminas, ka mazas būdamas nav gājušas bērnudārzā un sabiedrība, kuru satikušas, bijusi ierobežota, tāpēc šķitis normāli, ka tēvs ģērbjas oranžās brezenta biksēs un ap kaklu sien lakatiņu. Nekad viņam nav uzvalka. Tikai vēlāk uzzinājušas, kā ģērbjas citi vīrieši... Oranžās bikses bijušas no buru audekla. Un Jurim ir savs stāsts par tām, kas saistās ar darbu padomju laikā “Ziemeļblāzmā”, kur strādājis par mākslinieku. Viņš uz šī buru audekla rakstījis vajadzīgos saukļus un kad tie bija nostāvējuši pāris gadus ārā, tad tas brezents bija mīkstāks palicis. Nomazgājis krāsu un šuvis bikses. Mākslas gēns “Manai mātei bija brīnišķīga krāsu izjūta. Viņa bija audēja. Tautas daiļamata meistare Jūlija. Gan es, gan meitas to mantojušas,” bilst Juris Jurjāns. “Abas vecāsmammas bija prasmīgas rokdarbnieces – Jura mamma bija audēja, mammas mamma Elza bija adītāja, viņa adīja brīnišķīgas jakas uz pasūtījuma ar izšuvumiem,” atklāj māsas Jurjānes. Ģimenē ir Elzas adītā jaciņa un cepurīte, ar kuru vienmēr nāk bērni mājās no dzemdību nama. Tā tiek uzvilkta tikai uz to mirkli, kad nāk mājās. Visiem Jurjānu ģimenes bērniem, kad pasaulē nākuši viņu bērni, komplektiņš iedots uz to īso mirkli, kamēr jaundzimušais pārbrauc mājās no dzemdību nama.  

Jaunums! Pasakas "Karote-pirāte" un "Vientuļš kartupelis" stāsta Herta Taube un Emīls Ziemelis - Studentu un studenšu korporāciju 20. Teātra festivāla dalībnieki, kuri, uzvarot kategorijās "Labākā aktrise" un "Labākais aktieris", ieguvuši balvu - ieskaņot vakara pasaciņu Latvijas Radio... Īsa priekšvēsture. 23. aprīlī Jelgavas pilī notika 20. jubilejas studentu un studenšu korporāciju Teātra festivāls. Šogad tā vadmotīvs bija "Cirks dzīvē / Dzīve cirkā". Latvijas Radio un Radioteātris festivālu atbalstīja jau desmito gadu. Viena no balvām, ko šogad Radioteātris pasniedza kategoriju "Labākā aktrise” un "Labākais aktieris” uzvarētājiem, bija iespēja Latvijas Radio studijā ierunāt jeb ieskaņot vakara pasaciņu. Kā tas izdevies Hertai Taubei un Emīlam Ziemelim, klausieties un baudiet šajā ierakstā, kurā abi jaunieši stāsta pasaciņas "Karote-pirāte” un "Vientuļš kartupelis” no Andrusa Kivirehka grāmatas "Kaka un pavasaris”.

Norvēģu rakstnieka Justeina Gordera stāstu „Ziemassvētku noslēpums” par meitenīti Elizabeti, kura kopā ar ganiem, aitām, austrumzemju gudrajiem un eņģeļiem dodas no Norvēģijas uz Betlēmi, lai sagaidītu Kristus piedzimšanu, 2001. gadā 24 stāstos iestudēja Radioteātris. Šo darbu kopā ar aktieriem ierunāja arī Latvijas Radio cilvēki. Atmiņās par šo iestudējumu dalīsies tā toreizējā producente Diāna Bērza (attēlā kopā ar grāmatas autoru Justeinu Gorderu) un toreizējā literāro raidījumu redaktore Liega Piešiņa. „Dzīve izauklē grāmatu. Nevis grāmata – dzīvi,” tā kādā savā darbā ir teicis norvēģu rakstnieks Justeins Gorders un šo viņa atziņu gan liels gan mazs var labi saprast, izlasot rakstnieka stāstu „Ziemassvētku noslēpums”. Stāstu par meitenītes Elizabetes ceļojumu no Norvēģijas uz Betlēmi, kurp viņa dodas kopā ar ganiem, aitām, austrumzemju gudrajiem un eņģeļiem, lai sagaidītu Kristus piedzimšanu. Šī grāmata pirms 15 gadiem tika izdota latviešu valodā un nonāca toreizējās literāro raidījumu redaktores Liegas Piešiņas uzmanības lokā, un tā 2001. gadā Adventes laikā Latvijas Radio tapa tam brīdim vēl nebijis iestudējums, kas skanēja katru dienu un kurā kopā ar Latvijas teātru aktieriem piedalījās arī Radio darbinieki. Toreiz iestudējumā piedalījās aktieri Ints Burāns, Kaspars Znotiņš, Leonīds Grabovskis, Artūrs Skrastiņš, bet galvenās lomas ierunāja Dita Lūriņa - mazā meitene Elizabete un Juris Bartkevičs - eņģelis Efiriēls. Kā atceras Juris Bartkevičs, lasot šo darbu bijusi laba sajūta un labā atmiņā palikuši tie jocīgie eņģeļu vārdi – Efriēls, Umuriēls, Curuciēls, Joakēls …utt Pie iestudējuma strādāja vesela radio režisoru komanda - Antonija Apele, Imants Skrastiņš un galvenā režisore darbā ar aktieriem bija Irēna Cērmane un darba producente - Diāna Bērza. Jāteic gan, ka tagad uzrunātie radiokolēģi nevar dalīties košās atmiņās par darbu pie šī ieraksta, bet daļa no viņiem atceras, ka stāsts iepaticies, un pateicoties šiem lasījumiem, radiocilvēki arī sev iegādājušies šo grāmatu. Jāpiebilst, ka minētais iestudējums saņēma balvu kā 2001. gada labākais mākslinieciskais radio raidījums. Savukārt Diāna Bērza septiņus gadus pēc šī iestudējuma tapšanas nejauši satikās ar grāmatas autoru.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Raidījuma Kultūras rondo vadītājs Zigfrīds Muktupāvels lasa Viļa Plūdoņa pasaku "Eža kažociņš".  Radioteātris bērniem un Skola2030 šo lasījumu iesaka kā izmantojamu mācību saturā skolā.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Radioteātra vadītāja Māra Eglīte stāsta latviešu tautas pasaku "Ar līdakas palīgu". Pasaka izvēlētā, pārlapojot grāmatu "Latviešu tautas skaistākās pasakas".

„Visskaistākās dekorācijas ir radioteātrī,”- reiz teicis kāds zēns. Un to savās atmiņās par iestudējumiem radio stāsta režisore Daina Strelēvica. Kā ar mūziku, dažādiem trokšņiem un klusumu var radīt radio „attēlu” un kā tas skan, par raidījumā Reiz radio... stāsta arī rakstnieks Juris Zvirgzdiņš un Dainas Strelēvicas dēls - Mārtiņš Strelēvics, kurš savulaik ir ierunājis tīģera lomu raidlugā „Sarunas ar tīģeri” un kura profesiju ļoti ietekmēja bērnībā vērotais radio skaņu režisora darbs. Skaņu ainava jeb angliski soundscape , tādu burvīgu nosaukumu jau labu laiku lieto radioļaudis angliski runājošās zemēs. Un manuprāt, tas ļoti precīzi raksturo radioteātra darbus - attēli, kas radīti ar skaņas palīdzību un par tādiem mēs atkal šoreiz runāsim – atkaltāpēc, ka radioiestudējumi ne reizi vien ir pieminēti šajā raidījumu ciklā un Radioteātris savas akustiskās bildes ir darinājis kopš radio pirmsākumiem līdz šai dienai, tehnoloģijas ir manījušās, bet nemainīga palikusi režisora vēlme - ar skaņu uzburt vīziju klausītāju acu priekšā. Dainu Strelēvicu daudzas sieviete sauc par eņģeli, par glābēju, par draugu, par krustmāmiņu, jo viņa ilgus gadus kalpo Iļģuciema sieviešu cietumā par kapelāna palīdzi un par šo nesavtīgo darbu 2013. gadā viņa saņēma balvu „Latvijas lepnums”. Dainu arī labi zina Leļļu teātra cilvēki, jo tur viņa darbojusies kā literārās daļas vadītāja, lugu dramatizētāja un dziesmu tekstu autore un arī Radioteātra lappusēs Daina Strelēvica ir atstājusi vairākus ierakstus - viņas vadībā te iestudētas raidlugas „Herbe ar lielo cepuri”, „Vinnijs Pūks un viņa draugi”, „Sarunas ar tīģeri” un arī vairākas pasakas mazajiem pirms miega. Sākumā Dainai nav bijis tuvs radio režisora darbs, bet tad viņa iemīlējusi šo skaņu pasauli. Mazo tīģerēnu pasaku seriālā „Sarunas ar tīģeri” 1987. gadā ierunāja Dainas dēls Mārtiņš Strelēvics. Skatot radio skaņu ierakstu arhīvu pirms aptuveni 30 gadiem, Mārtiņa vārds parādās gan pie minētā iestudējuma bērniem, gan arī dažās pieaugušajiem domātajās raidlugās, kur bija vajadzīga kāda zēna balss, bet pirms četriem gadiem ieskaņotajā aktrises Zanes Daudziņas monoizrādē „Tāda es esmu” ailītē skaņu operators lasām: „Mārtiņš Strelēvics”. Saruna ar viņu par to, kā bērnības iespaidi radiomājā ietekmēja Mārtiņa profesijas izvēli un kā notika ieraksts kopā ar Rūdolfu Plēpi raidlugā “ Sarunas ar tīģeri”. Skolas laikā dabūjis kāroto kasešu magnetofonu, Mārtiņš kopā ar draugu paši tajā rakstījuši raidlugas un joku ziņas. Redzētais radio ierakstu studijā tik ļoti iespaidojis puisi, ka viņš apguva skaņu operatora arodu un desmit gadus šajā jomā darbojies Leļļu teātrī un tagad vairākās neatkarīgās teātra apvienībās. „Bebri nāk” , „Knorke jeb Tobiass un Fufū meklē Mocartu”, „Vai Rīga jau gatava?” – šie stāsti pieder rakstnieka Jura Zvirgzdiņa spalvai. Savulaik kāda kolēģe ieraudzījusi literāta manuskriptu, kur liela daļa teikumu beidzas ar izsaukuma zīmēm, vaicājusi, kāpēc to tekstā ir tik daudz. „Nu kā. Es šo darbu rakstu radioteātra aktieriem, lai viņiem ir vieglāk saprast kāda intonācija vajadzīga...” paskaidrojis Zvirgzdiņš. Sarunai raidījumā Reiz radio... rakstnieks piekrīt, jo vēlas uzteikt bijušo Literatūras un mākslas un bērnu raidījumu redakcijas redaktori Birutu Zieberliņu, kura mūžībā aizgāja 2001. gadā. Cienījama dāma, pret kuru allaž jaunākajiem kolēģiem bijis respekts, stingra savos uzskatos un izteikumos, asu mēli, bet lielisku humora izjūtu un neskaitāmu bērnu raidlugu redaktore un dramatizējumu autore un labs draugs rakstniekam Jurim Zvirgzdiņam.

Aktierim ir jājūt mikrofons un ar tā starpniecību jāprot nospēlēt mīlu vai naidu, vai citas jūtas… Īso vēstures kursu par Radioteātra sākumu pagājušā gadsimta 20. gados līdz mūsdienām palīdzēs apjaust divi Radioteātra režisori - Andrejs Migla un Irēna Cērmane. Kā šim specifiskajam žanram izvēlēties aktierus, kurš bija pirmais “radio seriāls” un kā imitēt gurkstošu sniegu studijā, par to runāsim šajā raidījumā. Bijušais Latvijas Radioteātra galvenais režisors Andrejs Migla uzsver, ka pats pirmais radioteātris ir dzimis kopā ar radio, proti, ar operas „M-me Buterfly”  translāciju 1925. gada 1. novembrī. Starp sendienu ierakstiem Radio fonotēkā ir arī tāds unikāls ieraksts, ko no 2. Pasaules kara laikā no sabombardētās radioēkas iznesa latviešu filmu un teātra režisors un aktieris Vilis Segliņš - tā ir plate, kurā Eduards Smiļģis ir ierunājis Raiņa dzeju. Kara laikā Radioteātra darbība apsīka, mijoties divām varām - padomju un hitleriskās Vācijas - , ēterā skanēja  cenzēti vai propagandas garā ieturēti lasījumi, reizumis patriotiska dzeja un dziedājumi, kas uzturēja dzīvu latvju tautas garu. Tūlīt pēc kara tika nodibināts literāri dramatisko raidījumu  aktieru ansamblis, kuru vadīja galvenais  režisors Voldemārs Feldmanis. Atskatoties uz pagājuša gadsimta 60. gadiem Radioteātra darbībā, jāmin 1963. gads, kad skanēja Voldemāra Sauleskalna raidluga „Māras Silenieces dienasgrāmata”- seriāls, kura dēļ lauku ļaudis pakārtoja savus darbus, lai tikai varētu dzirdēt par jauno zootehniķi Māru, kuras lomu ierunāja aktrise Antra Liedskalniņa. Radioteātra milzīgo valdzinājumu atceras mākslas zinātniece Gundega Cēbere, kura bērnībā pat sakāvusies ar savu brāli tolaik kaislīgu radioamatieri, kurš mājās ir uzkonstruējis savu pirmo radioaparātu.  Savukārt Irēna Cērmane ir radioiestudējumu „Mazā raganiņa”, „Dženitors”, „Svētezers”, „Billes skaistā jaunība”,„Garkājtētiņš”,„Ziemassvētku noslēpums” un vēl daudzu citu režisore. Irēna Cērmane šobrīd arī lasa lekciju kursu par Radioteātra darbību Kultūras akadēmijas studentiem, kurā iepazīstina arī ar skaņu efektu  imitāciju. Par režisores vārdu patiesumu par ziemīgas noskaņas radīšanu var ikviens pārliecināties savā virtuvē: atrodiet plauktā kartupeļu miltus un pagurkstiniet tos rokā - tas skan ziemīgi!

“„Zvejnieka dēlu” rakstījām jūras malā. Skaņas, kur Garozas lomas tēlotājs aktieris Kārlis Sebris brauc motorlaivā un sauc uz zvejniekiem ar visu jūru un vēju, ir dabiskas,” tā darbu pie šī radioiestudējuma atceras skaņu režisors Maigonis Ozols. Kā tika “rakstīti gulbji Rīgas kanālmalā”, kur radiotelpās atrodas “asfalts” un kā imitēt ķēdēs iekalta cilvēka staigāšanu, par to runāsim šajā raidījumā, lūkojot skaņu ierakstīšanas mākslu Radio. Amata noslēpumus atsklāj skaņu režisori Ungars Savickis, Maigonis Ozols un Maigoņa dzīvesbiedre Valentīna Ozola. Uzņēmums, kurā redzami A. Migla, R. Ādmīdiņš V. Līne, E. Radziņa, V. Artmane, M. Pūris un M Ozols, tapis 1993. gadā režisores Noras Vētras-Muižnieces darba "Māsas" radioiestudējuma veidošanas laikā. Skaņu meistara Maigoņa Ozola meistarstiķi Savulaik, spārdot metāla kasti, kas iepriekš kalpojusi mūzikas instrumentu pārnēsāšanai, tika imitēti pērkona dārdi. Tagad bez lielām pūlēm dažnedažādus skaņu efektus var atrast bagātīgos interneta krājumos, taču radio iestudējumi ar lietus un viļņu šalkām, trauku šķindoņu vai atbalsi, tika radīti jau krietni sen pirms datoru ēras. Radioteātra studijā ilggadīgais skaņu režisors Ungars Savickis skatam atklāj ikdienā apslēptu pasauli ar dažāda veida kāpnēm, slēģu lodziņu, neskaitāmiem rekvizītiem, ar ko radīt skaņu efektus, un grīdu, kur zem mīkstā seguma ir paslēpts gan marmors, gan dēļi, gan pavisam īsts asfalts. Izrādās, šīs idejas vaininieks bija kādreizējais Latvijas Radio skaņu režisors Maigonis Ozols. Savulaik neskaitāmu raidlugu skaņu darinātājs, par savu darbu 2005. gadā ieguvis Nacionālās radio un televīzijas padomes balvu par mūža ieguldījumu. Radio viesojas pie sirmā kunga viņa mājās Slokā. Lai arī Maigonim Ozolam rit 88 gads, viņš ir sprigans un tikpat smaidīgs un omulīgs kādu viņu atminas bijušie kolēģi. Radio Maigonis Ozols sāka strādāt 1959. gadā. Tolaik viņam aiz muguras bija mūzikas skolas izglītība un jaunais Ozols spēlējis trompeti Auto darbinieku kluba ansamblī, līdz paziņa viņam piedāvājis aizvietot Radio skaņu režisoru, kuram sākās obligātais dienests armijas rindās. Maigoņa Ozola, ja tā var teikt, meistarstiķi, bija ieraksti ārpus radiostudijas sienām, pie jūras, uz ielas, mežā, pilīs vai muižās. Laikrakstā „Rīgas Balss” 1971. gadā intervijā Maigonis Ozols stāsta: „…uz skatuves jūs redzat kā varonis pariet no vienas situācijas, no viena stāvokļa uz citu. kā viņš ar izteiksmīgu žestu izsaka savu noskaņojumu, turpretim mums pa radio jāpārraida gan kustības, gan žesti, gan jācenšas ar skaņu efektiem klausītāju iztēlē izveidot varoņu ārējo izskatu. Taču tas nebūt nenozīmē, ka skaņa pati par sevi spēj atrisināt visas problēmas – nē! Ir nepieciešami apvienojumi, ir vajadzīga visa skaņu gamma, kā arī prasme to izmantot. Dažs apgalvo, ka cilvēki ar karotīti kuļ glāzē ūdeni, lai rastos satrakotas jūras viļņu šļaksti, taču īstenībā viss ir daudz vienkāršāk un tomēr komplicētāk – radio trokšņu-tēka ir ļoti bagāta. Skaņu režisors stundām, dienām, pat nedēļām ilgi nostrādājas, lai ierakstītu lentē īstu troksni, kas vienlaikus derētu arī radiopārraidēm.” Šo rakstu no 1971. gada ir saglabājusi Maigoņa Ozola dzīvesbiedre Valentīna, kura ir Maigoņa labais gariņš, asistente un sekretāre vienā personā. Arī tagad viņa palīdz vīram atminēties notikumus no radiodarba laikiem. Vaicāts par sirdij tuvāko darbu, Maigonis Ozols min raidlugu „Velnakaula dvīņi”, kas veidota pēc rakstnieka Egona Līva romāna. Te atkal citāts no minētās intervijas “Rīgas Balsī”: „…visgrūtākais skaņu režisora darbā ir lielie radio uzvedumi, kur darbība norisinās dabā. Man ilgi paliks prātā raidluga „Velnakaula dvīņi”, kur ļoti plaši tika izmantota daba: jūra, mežs. Darbs bija grūts, taču interesants. Pēc ieraksta ar prieku uzzinājām, ka šis uzvedums ir guvis ļoti augstu novērtējumu Latvijas radio dienā Maskavā.” Vēl, runājot par pagājuša gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, jāpiemin Rūdolfa Blaumaņa “Velniņu” iestudējums Osvalda Krēsliņa režijā. Tā ir pirmā radio stereoluga. Tikām Maigoņa dzīvesbiedre ir atcerējusies vēl citas ierakstu vietas: piemēram, 1984. gadā „Uršulīti” pēc Jāņa Jaunsudrabiņa darba motīviem ierakstīja toreizējā partija līdera Vosa medību saimniecībā.