Podcasts about austrumu

Aizvien biežāk dzirdam piesaucam dažādus medikamentus, ar kuru palīdzību ātri un bez īpašas piepūles var zaudēt lieko svaru. Pēdējos gados lielu populariāti guvuši diabēta pacientiem paredzēti medikamenti, kas ļaujot ātri atbrīvoties no liekajiem kilogramiem. Lai notievētu, tos lietojot pat slavenas aktrises; un tievētgribētāji tik aktīvi steiguši iegādāties šos medikamentus, ka bešā paliek tie, kuriem šīs zāles patiešām vajadzīgas. Holivudas slavenību iedvesmoti cilvēki visā pasaulē izmēģina šos līdzekļus, kas sākotnēji paredzēti pavisam citiem mērķiem - diabēta ārstēšanai. Kas īsti ir šie semaglutīdi un cik pamatota ir to lietošana? Ar kādu mērķi tie radīti un vai brīnuminjekcija vai tablete kādu dienu patiešām ļaus atbrīvoties no liekajiem kilogramiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro dietoloģe, Uztura un dietoloģijas centra vadītāja Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā Laila Meija. Patiesībā mēs esam ļoti priecīgi, ka ir arī mums palīdzīgs rīks tieši lai ārstētu aptaukošanos, jo aptaukošanās - tas ir atzīts, ka tas nav tikai izlaidīgs dzīvesveids, ka daudz ēd un maz kustās, tam tiešām ir ļoti daudz medicīnisku cēloņu, gan ģenētisku cēloņu. Cilvēkiem bieži ir izmainīta vielmaiņa, ir izmainīta sāta sajūta, apetītes regulēšana, arī ēšanas kāri lielā mērā nosaka ģenētika. Protams, tas darbojas kopā ar dzīvesveidu. No otras puses, ir arī ļoti daudz cilvēku, kas ievērošot visas rekomendācijas, un tomēr visu dzīvi svaru kontrolēt ir ārkārtīgi grūti. Tā kā aptaukošanās problēma pieaug, protams, arī tiek meklēti risinājumi dažādi, arī medikamenti, kas palīdzētu aptaukošanos mazināt," norāda Laila Meija. Medikamenti, kuru aktīvā viela ir semaglutīds, sākotnēji tika radīti, lai ārstētu otrā tipa cukura diabētu, bet tad pamanīja, ka ir papildus ieguvums - svara zaudēšana. Tāpēc šī viela ir reģistrēta arī svara mazināšanai, tikai ir atšķirīgas devas un atšķirīgi soļi, kā šīs devas palielina.  "Šī aktīvā viela, ja tas tiešām ir medikaments, tā ir arī pierādīta kā efektīva svara mazināšanai," atzīst Laila Meija. Kas notiek, ja cilvēkam liekas, ka viņam ir mazliet par daudz kilogramu, un vienkāršāk, kā vienmēr, ir iedzert tableti, nekā domāt par savu dzīvesveidu un visu pārējo? Ja veselam cilvēkam, kuram viss it kā strādā, vēl no malas ar kaut kādiem medikamentiem ir dota iespēja kaut ko savā organismā izmainīt, kāds ir efekts un kādas ir sekas?  Laila Meija: Īslaicīgais efekts, protams, būs, svars mazināsies, jo cilvēks vienkārši ēd mazāk. Un ēšana mazāk un retāk var būt ieguvums, bet tas varbūt arī gluži otrādi, process, kas pēc tam, ja šo medikamentu nelieto visu mūžu, arī būtībā šīs maltītes regulācijas izjauc. Cilvēki ir priecīgi - negribas ēst, es visu dienu neēdu, pēc tam es paēdu jebko, bet vienkārši ļoti maz. Un, apēdot kaut ko ļoti maz, arī nevēlamus produktus, tik un tā tas svars zudīs. Un līdz ar to daudziem ir eiforiska sajūta, cik labi un es varu dzīvot.  Jautājums, kas notiek tālāk? Protams, šiem cilvēkiem nav šis medikaments jālieto visu mūžu, viņi arī paši to negribēs, jo tās ir arī izmaksas. Būs daļa cilvēku, kam tiešām šis medikaments jālieto visu mūžu, tāpat kā, piemēram, ārstējot paaugstinātu asinsspiedienu, bet tā būs neliela daļa, kas ir nopietni slimi ar aptaukošanos.  Par ēšanas traucējumiem, no vienas puses, tas varētu palīdzēt nepārēsties, kam ir bulīmija, no otras puses, tiem, kam iepriekš jau bijuši ēšanas traucējumi, viņiem jau tāpat ir problēmas, kā saka, sliktas attiecības ar ēdienu, ar maltītēm, šie medikamenti varētu būt patiesībā nelabvēlīgi. Galvenais - ja cilvēks tikai lieto medikamentu, bet nemaina dzīvesstilu, kas jau kā lozungs skan, tātad gan uzturu, gan fiziskās aktivitātes, tad tas ilgtermiņa efekts nebūs vai būs gluži pretēji - negatīvs.  Es, nozīmējot medikamentus, vienmēr saku, tagad jums ir kolosāla iespēja, jūs neesat tik ļoti atkarīgs no savām vēlmēm, kārēm, jūs varat pārdomāti, bez tādas pārēšanās izvēlēties tos produktus, kas ir veselīgi, mierīgi iemācīties gatavot veselīgi, jo nav tā drebuļa. Tāpat arī kustības. (..) Ja mēs runājam par cilvēkiem, kam nepatīk daži lieki kilogrami, protams, tās nav indikācijas un nevajadzētu izrakstīt. Nu, bet mēs līdzās redzam, kas saņem šo medikamentu. Veselības inspekcijā raidījuma veidotāji noskaidroja, ka Latvijā nav novērots, ka šādus medikamentus izrakstītu nepamatoti, bet informācija liecina, ka citviet pasaulē pietrūkst jau daudzviet šo medikamentu, kas ir vajadzīgi diabēta pacientiem. Tas liecina, ka iespējams, citur ir viegli tikt pie šiem medikamentiem arī tie, kas varbūt pat nelegālā veidā tos iegādājas internetā. Laila Meija atgādina, ka nelegāli iegādāti medikamenti var būt arī bīstami. Skaistumkopšanas injekciju plusi un mīnusi Kamēr mediķi vēl nav izdomājuši, kā cilvēkiem novecojot var atjaunot smadzeņu, sirds, kaulu vai citu iekšējo orgānu darbību, tikām vismaz sejas ādu var saglabāt svaigāku krietni ilgāku laiku, pateicoties botulīna toksīna, hilauroskābes, kolagēna, hidroksilapatīta un vēl citu ādas pildvielu injekcijām. Senākā no šīm vielām – botulīna toksīns – pazīstama jau no 70. gadiem. Kas ir šo injekciju sastāvā? Cik tās drošas un veselīgas? Kas ir kolagēns, koenzīms, botokss un kā šīs vielas darbojas mūsu organismā, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas fakultātes asistenta pienākumu izpildītāja un Latvijas Universitātes medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes pētniece Aina Semjonova. Aina Semjonova arī skaidro par riskiem, ko var izraisīt minētās injekcijas, vispirms viņa kā ķīmiķe un farmaceite stāsta, kā iedalās jau minētie filleri, jeb ādas pildvielas, ko izmanto skaistumkopšanā.   Bet par kādu sev īpašu grāmatu stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta, Jūras Monitoringa nodaļas vadošā pētniece Solvita Strāķe. Viņa izraudzījusies Robina S. Šārma grāmatu "Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari". Pētniece atzīst, ka grāmata ilgi laiku gulējusi plauktā un šobrīd pienācis laiks to ievērot. Tā ir par cilvēku pašpilnveidošanos, par pašdisciplīnu, par domu pārvaldīšanu. kas ir aktuāli mūsdienu pasaulē. "Šobrīd, kad ir ļoti saskaldīta un trauksmaina ikdiena, lai arī katrs cenšas, arī es, sevi disciplinēt, es teiktu, ka domu pārvaldīšana ir samērā grūta. Lasot šo grāmatu, es labāk izpratu teikumu par to, ka prāts ir gan mūsu sabiedrotais, gan ienaidnieks," atklāj Solvita Strāķe.      

Makrons pulcē to valstu pārstāvjus, kas gatavas nosūtīt uz Ukrainu savus karavīrus. Latvijas vīriešu basketbola izlase uzzinājusi pretiniekus Eiropas čempionāta grupā. Austrumu slimnīcā ieradies 24.autobuss ar ukraiņu karavīriem, kas šeit ārstēsies un saņems rehabilitāciju. Iekšējās drošības izaicinājumi, mainoties starptautiskajai politikai. Saeimā sāk skatīt izstāšanos no kājnieku mīnu aizlieguma konvencijas.

Vai tiesa, ka stresu dažkārt veicina ne tikai mūsu psiholoģiskie pārdzīvojumi, bet arī fizioloģiskas izmaiņas organismā? Kur rodas stresa hormoni – kortizols un adrenalīns – un kas notiek, ja tie sāk pārņemt mūsu organismu nekontrolēti? Par to studijā iztaujāsim Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Endokrinoloģijas nodaļas vadītāju, Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesori Ilzi Konrādi. * Zinātnes ziņas Megalodona izmēri varētu būt bijuši lielāki, nekā līdz šim pieņemts. Pirms dažiem gadiem uz ekrāniem bija skatāma asa sižeta filma par megalodonu – gigantisku haizivi. Varbūt toreiz kādi skatītāji domāja, vai tas ir izdomājums, vai arī šāds radījums okeānos patiešām kādreiz dzīvojis. Un atbilde ir – jā. Megalodons ir reāla suga, kas kādreiz mitusi, un tādas vietnes kā “Live Science” un “Science Daily” tai veltījušas plašākus izklāstus. Zinātnieki visai ilgi uzskatījuši, ka megalodoni izskatījās kā lielas baltās haizivis, taču jaunākais pētījums liecina, ka megalodons bijis vairāk nekā 24 metrus garš dzīvnieks, un tas ir vairāk nekā uzrādījuši līdzšinējie aprēķini. Salīdzinājumam – baltās haizivs mātītes ķermeņa garums var būt aptuveni pieci metri. Tā ka redzams atšķirība ir visai liela – pieci metri vai 24 metri.  Bet milzenis megalodons mūsdienās sastopams vairs nav, tas ir dzīvojis jūrās laika nogrieznī pirms 20 miljoniem gadu līdz 3,6 miljoniem gadu. Pilnīgi megalodonu skeleti atrasti nekad nav, tāpēc mūsu zināšanas balstās un arī avoti, no kuriem zinātnieki var gūt datus, nāk no fosilijām - zvīņu un zobu fosilijām. Lai iegūtu jaunākos datus par megalodona izmēru, zinātnieki no Kalifornijas un Riversaidas universitātes, kā arī citām pasaules vietām megalodonu fosilijas salīdzinājuši ar vairāk nekā 150 dzīvām un izmirušām haizivju sugām, iegūstot pēc iespējas precīzāku megalodonu galvas, ķermeņa un astes proporciju. Vēl pētnieki atklājuši, ka megalodons varētu būt dzemdējis dzīvus mazuļus, un arī to garums varētu būt bijis līdz pat četriem metriem. Tas, par ko pētnieku vidū nav vienprātības, – kādai mūsdienu sugai megalodons ir līdzinājies. Kā piemēru jau minējām balto haizivi, tomēr ir zinātnieki, pēc kuru domām, megalodona ķermenis pēc formas daudz tuvāks bijis citronhaizivij vai pat lielam valim.  Pirmais Mēness aptumsums šogad – 14. martā. Bet par kādu citu dabas brīnumu. Piektdien, 14. martā, gaidāms šī gada pirmais Mēness aptumsums, un par to vietnē “Scientific American”. Precīzāk izsakoties, aptumsums būs 13. marta naktī un 14. marta agrās rīta stundās, un tas būs pilns Mēness aptumsums pēc trīs gadu pārtraukuma. Tiesa gan, mūsu platuma grādos šis notikums ies secen. Pilnu Mēness aptumsumu varēs vērot tikai paši Eiropas rietumi – Spānija, Īrija un Lielbritānija. Toties viskrāšņāko un pilnāko aptumsumu varēs skatīt tie, kuri dzīvo Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā. Ja klausāties Latvijas Radio, būdami šajās vietās, tad ziniet, ka jums tāda iespēja ir, un to patiešām nevajag laist garām. Bet Latvijā neskumstiet, jo naktī no 7. uz 8. septembri eiropieši redzēs Mēness aptumsumu, un tad to neredzēs Amerika.  Ar ko Mēness aptumsums ir interesants? Atšķirībā no strauja Saules aptumsuma, Mēness aptumsums ir lēns un majestātisks, un, lai to redzētu, nav nepieciešans īpašs aprīkojums vai optisks palīglīdzeklis.  Mēness, Saule, Zeme – šo triju ķermeņu attiecības nosaka Mēness aptumsuma veidošanos, detalizētāk, kā tas notiek, aprakstīts vietnē, bet tur arī piedāvāts tāds vienkāršots skaidrojums. Proti, iedomājieties, ka jūs atrodaties uz Mēness, skatoties uz Zemi un Sauli. No šī skatupunkta šķiet, ka Zeme lēnām virzās Saules priekšā. Sākumā jūs redzat, ka Zeme pavisam nedaudz bloķē Sauli, un gaismas daudzums, kas pie Jums nonāk, samazinās, bet mazliet. Laika gaitā Zeme bloķē Sauli arvien vairāk, un apgaismojums vēl vairāk samazinās. Pēc aptuveni stundas Zeme pilnībā nobloķē Sauli, Jūs atrodaties Zemes ēnā, un visapkārt ir tumšs. Attiecīgi, kad Zeme atkal atklāj Saules seju, aptumsums ir beidzies. Tik tālu par Mēness skatupunktu, bet Mēness aptumsumu mēs vērojam no Zemes, un te nākamais interesantais fakts. Brīdī, kad Saule attiecībā pret Mēnesi ir nobloķēta, mēs uz Zemes redzam nevis vienkārši tumšu, blāvu Mēness disku, bet Mēness seja kļūst “asiņaina”, un to arī sauc par “asiņaino Mēnesi”. Skaidrojumam palīdz fizika. Mēness aptumsuma laikā Saule izgaismo Zemi, tāpēc visa Saules gaisma, kas krīt uz Mēness virsmu, iziet cauri mūsu atmosfēras biezākajai daļai, iekrāsojot Mēnesi sārtā mirdzumā. Izskatās diezgan biedējoši, bet skaisti.  "Zinātnieki netiks apklusināti": tūkstošiem cilvēku protestē pret Donalda Trampa administrācijas politiku. Tūkstošiem pētnieku ASV pilsētās un arī Eiropā mītiņos ar saukli “Stand Up for Science”(jeb “Iestājieties par zinātni”) pauž protestu ASV prezidenta Donalda Trampa administrācijas darbībām, lai samazinātu zinātnisko darbaspēku un izdevumus pētniecībai.  Kopš stāšanās amatā janvārī Tramps un viņa komanda ir atlaiduši un dažos gadījumos mēģinājuši pieņemt atpakaļ darbā tūkstošiem darbinieku ASV zinātnes aģentūrās, kuru darbs bija saistīts ar kodoldrošību, putnu gripas uzraudzību, ekstrēmu laikapstākļu prognozēšanu un citiem jautājumiem. Administrācija ir arī mēģinājusi iesaldēt pētniecības dotācijas zinātnes finansēšanas aģentūrās, tostarp ASV Nacionālajā zinātnes fondā.  Vieni paši mītiņi gan izmaiņas neietekmēs, to jau pierādījuši protesti pagātnē, piemēram, 2017. gadā, kad pētnieki protestēja Trampa pirmā prezidentūras termiņa laikā. Taču svarīgi ir neklusēt, jo, kā norādījusi neirozinātniece Nensija Kanvišere: “Jūs nevarat vienkārši atlaist visus un pēc tam viņus atkal pieņemt darbā, kad tie ir nepieciešami. Zinātnieku paaudze būs zaudēta.” Par šī brīža protestiem plašāk vietnē “Nature”. Vai Latvijā ir retzemju metāli?  Visbeidzot, ja vēl par ģeopolitiku un zinātni, tad aicinām pašmāju portālā “Delfi” iepazīties ar rakstu par retzemju metāliem. Tieši Donalda Trampa un Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska iespējamais darījums par retzemju metāliem pēdējā laikā ir daudz figurējis ziņu virsrakstos, un “Delfu” rakstā labu skaidrojumu sniedzis ģeologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Ģirts Stinkulis. Viņš norāda, ka ne viss, kas ir reti sastopams, automātiski ir retzemju elementi. Tie ir pavisam konkrēti 17 elementi no Mendeļejeva periodiskās tabulas apakšējās daļas, piemēram, skandijs, itrijs, lantāns un citi, tiem ir augsta vērtība un praktiskais pielietojums, piemēram, elektronikā un militārajā jomā. Ukrainā tie ir pieejami, Latvijā par šo 17 elementu klātbūtni pierādījumu nav, bet mums ir ļoti daudz citu vērtīgu dabas resursu, piemēram, dzelzrūda. Par tās un citu atradņu nozīmi plašāk rakstā.

Spēja redzēt ir brīnumaina dabas dāvana, kas sniedz iespēju piedzīvot pasauli visā tās krāšņumā. Lai nezaudētu šo spēju, par redzi un acīm ir jārūpējas. Kādi draudi redzei rodas glaukomas gadījumā un ko par tiem vajadzētu zināt, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Rīgas Austrumu universitātes slimnīcas Biķernieku stacionāra Oftalmoloģijas klīnikas vadītāja, asociētā profesore Kristīne Baumane un šīs klīnikas virsārste glaukomas ķirurģe Gunta Blezūra-Ūdre. Glaukoma sākumā cilvēkam nerada sūdzības, bet ir svarīgi šo slimību diagnosticēt laicīgi.  Šogad Pasaules glaukomas nedēļas mērķis ir pievērst uzmanību agrīnajai glaukomas diagnostikai. Glaukomu var diagnosticēt tikai kārtīgas acu izmeklēšanas laika. Tai nav skrīninga. "Ja agrāk domāja, pamērīs acu spiedienu, tas daudz palīdzēs, tagad zināšanas par šo slimību parāda, ka  apmēram pusei glaukomas pacientu acu spiediens ir normāls vai pat pazemināts," skaidro Kristīne Baumane Ārste aicina cilvēkus jau no 50 gadu vecuma reizi gadā veikt pilnu oftalmoloģisku izmeklēšanu.  

Medikamenti, it īpaši pacientiem, kuri sirgst ar hroniskām kaitēm, ir pirmās nepieciešamības lieta, par kuru pieejamību "x" stundā ir jādomā. Padomāt par savu zāļu krājumu, protams, tiek aicināti paši pacienti, bet kā ir ar zāļu rezervēm veselības aprūpes iestāžu un valsts līmenī? Kā vispār šādās situācijās tiek organizēta un uzraudzīta zāļu aprite? Krustpunktā diskutē Veselības ministrijas valsts sekretāre Agnese Vaļuliene, Latvijas Farmaceitu biedrības prezidente Dace Ķikute, Lielo slimnīcu asociācijas pārstāvis Rīgas Austrumu klīniskās slimnīcas valdes loceklis Vadims Beļuns, Latvijas zāļu ražotāju asociācijas izpilddirektore Raina Dūrēja-Dombrovska un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāja Liene Cipule.  

Medikamenti, it īpaši pacientiem, kuri sirgst ar hroniskām kaitēm, ir pirmās nepieciešamības lieta, par kuru pieejamību "x" stundā ir jādomā. Padomāt par savu zāļu krājumu, protams, tiek aicināti paši pacienti, bet kā ir ar zāļu rezervēm veselības aprūpes iestāžu un valsts līmenī? Kā vispār šādās situācijās tiek organizēta un uzraudzīta zāļu aprite? Krustpunktā diskutē Veselības ministrijas valsts sekretāre Agnese Vaļuliene, Latvijas Farmaceitu biedrības prezidente Dace Ķikute, Lielo slimnīcu asociācijas pārstāvis Rīgas Austrumu klīniskās slimnīcas valdes loceklis Vadims Beļuns, Latvijas zāļu ražotāju asociācijas izpilddirektore Raina Dūrēja-Dombrovska un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāja Liene Cipule.  

Austrumu slimnīca tuvākajā laikā izziņos iepirkuma uzvarētāji, paredzams, ka Infekciju slimnīcas būvniecība tiks uzsākta šogad. Latvijas Kara muzejs atklāj jaunu pastāvīgu ekspozīciju par Latvijas Nacionālo bruņoto spēku attīstību. Saeima konceptuāli atbalsta atteikšanos no obligātās OCTA satiksmē neizmantotiem auto. Saeimā vērtēs iespēju aizliegt pasažieru pārvadājumus uz agresorvalstīm

Vēža skrīninga mērķis ir laikus atklāt onkoloģisko slimību tās agrīnajā stadijā, bet ar šī mērķa izpildi, valstī iet kā pa celmiem Iemesli tam labi zināmi, bet labu risinājumu problēmai nav. Vai tomēr ir? Interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Nacionālā veselības dienesta Veselības aprūpes pakalpojumu projektu vadītāja Jūlija Voropajeva un Austrumu slimnīcas Ginekoloģijas klīnikas ginekoloģe, Latvijas Kolposkopijas biedrības valdes locekle Kristīne Pčolkina. Vēža skrīningi, uz kuriem iedzīvotāji saņem uzaicinājumus un kuri jāveic:  krūts vēža skrīnings ir jāveic sievietēm no 50 līdz 69 gadiem reizi divos gados,  dzemdes kakla vēža skrīnings: sievietēm 25 un 28 gadu vecumā šķidruma citoloģiju, no 30 līdz 70 gadiem reizi piecos gados cilvēka papilomas vīrusu noteikšana, zarnu vēža skrīnings gan sievietēm, gan vīriešiem no 50 līdz 74 gadiem reizi divos gados,  prostatas vēža skrīnings - vīriešiem no 50 līdz 75 gadiem arī reizi divos gados. Ieteikums reģistrētēt e-adresi, lai droši saņemtu paziņojumu no Nacionālā veselības dienesta, ka jāveic kārtējā pārbaude.  Kāpēc pacienti nedodas uz skrīningiem - šo jautājumu uzdevām Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidentei Alisei Nicmanei-Aišpurei. Viņa vērtē, ka ir neliela daļa cilvēku, kas paši aktīvi seko līdzi skrīningu veikšanai, bet lielākai daļai pacientu par bezmaksas skrīninga izmeklējumiem ir jāatgādina. Digitālais veselības jaunuzņēmums "Longenesis" platformā "skrinings.lv" februārī laida klajā tiešsaistes testu dzemdes kakla vēža risku izzināšanai. Tas varētu palīdzēt identificēt katras sievietes individuālos riska faktorus un veikt nepieciešamos pasākumus veselības uzraudzībai un uzlabošanai. "Longenesis" projekta vadītāja Dārta Maija Zaķe stāsta, ka pirmajā nedēļā jau saņemti ap 1000 aizpildīti testi, bet projekts turpināsies līdz septembrim.

Kaut gan jaunajā Onkoloģiskās aprūpes plānā retās onkoloģiskās slimības pat nav pieminētas, ar tām slimo vairāk nekā 5000 Latvijas iedzīvotāju. Kāpēc šie dzīvībai bīstamo slimību pacienti ir atstāti pabērna lomā un vai problēmai ir risinājumi? Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē Latvijas onkoloģijas pacientu organizāciju apvienības Onkoalianse valdes locekle Olga Valciņa, Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas valdes priekšsēdētāja, P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas klīnikas vadītāja Aija Geriņa un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Latvijas Onkoloģijas centra "Solīdo audzēju medikamentozā klīnika" vadītāja Elīna Sīviņa. Lai arī sarunas gaitā raidījuma viešņas norāda uz vairākām nepilnībām un nepaveikto, secinājums ir, ka koKad sāka darbu pacientu organizācija darbu 2019. gadā, bija daudz mazāk izdarīts. Kopumā ir izdarīts daudz "Varam teikt, ka ir problēmas, pacientiem vajag vienmēr, mēs vienmēr iestāsimies par katru, kuru varēja izglābt, bet neizglāba, bet tiešām ir izdarīts pēdējos gados daudz. Ja mēs cerīgi skatāmies, nevis trešo daļu, bet pusi no onkoplāna finansējuma, tas vairāk nekā iepriekšējā periodā," vērtē Olga Valciņa. "Daudz vajadzību, bet nevar teikt, ka nekā nav, nav ar ko ārstēt, ir pilnīgi džungļi. kompensējamo medikamentu klāsts ir pietiekami liels. Mēs cīnīsies par tālākiem medikamentiem un vajadzībām, tas ir process,' norāda Elīna Sīviņa. "Nav visi medikamenti un visas terapijas metodes, ko gribētu, bet no otras puses esam Eiropas Savienības valsts, ejam rietumu virzienā un pateicoties Eiropas vēža apkarošanas plānam ir savi mērķi n uzdevumi un iesim uz augstāku onkoloģisko pacientu aprūpes kvalitāti. Uz nākotni raugāmies tomēr optimistiski," atzīst Aija Geriņa.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Parasta dara diena Rīgas Austrumu slimnīcā. Taču starp daudzajiem pacientiem, kuriem šodien veiks operāciju, viens ir ļoti īpašs. Īpašs sievai un meitiņai, kuras gaida mājās savu tēti. Īpašs karavīriem, kurus viņš apmācīs. Un īpašs Latvijas Mikroķirurģijas centra ķirurgiem. Viņi operēs pirms diviem gadiem smagi ievainotu Ukraiņu armijas apakšpulkvedi. Smago ievainojumu dēļ viņam ir amputēta auss. Un puse sejas ir paralizēta. Viņi darīs visu, lai seja atgūtu mīmiku. Lai atkal var paust emocijas. Un smaidīt.

Viena no kontraversālakajām metodēm psihiatrijā ir hipnoze, metode, kurai ir daudz noliedzēju un daudz atbalstītāju. Šis stāvoklis starp nomodu un miegu kalpojis par impulsu un iedvesmu neskaitāmām mākslas filmām un radījis sap sevi misticisma auru. Kā īsti norisinās hipnozes seanss? Vai tā ir efektīva un objektīva metode cilvēka psihes izzināšanai? Kā hipnoze uzsāka savu uzvaras gājienu vēsturē un kāpēc ar to vairs plaši nenodarbojas mūsdienās? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete un ārste psihiatre, medicīnas zinātņu doktore Natālija Bērziņa. Kā nomērīt kaut ko tik netaustāmu kā sāpes? Viena no biežākajām pacientu sūdzībām, apmeklējot teju jebkuru ārstu, ir sāpes. Hroniskas vai pēkšņas, asas vai trulas, sāpēm cilvēks radījis bagātīgu epitetu buķeti, bet kā no tā visa ārstam saprast - cik ļoti tad sāp? Kā nomērīt sāpes, lai saprastu, kad sāp par daudz? Un, vai cilvēks var izjust sāpes arī tad, ja visi rādījumi liecina, ka cilvēks ir vesels? Subjektīvu sajūtu - sāpes - pārvērst objektīvos rādītājos, piemēram, skaitļos vai attēlos, noteikti nav tas vieglākais uzdevums, un tomēr sāpju ārstu jeb algologu ikdiena ar to ir saistīta. Mēģināsim mazliet tuvāk saprast, ar kādiem paņēmieniem mediķi var izmērīt cilvēka jutību pret sāpēm, un vai sāpes, piemēram, galvassāpes, var arī kaut kā ieraudzīt. Skaidro Linda Zvaune, neiroloģe, algoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes lektore un klīniskā ārste Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā “Gaiļezers” Galvassāpju vienībā. Lai taptu skaidrāki sāpju mērījumi, nepieciešams vispirms pieskarties arī tam, kāda tad vispār ir sāpju fizioloģija - kā noris process, kad, piemēram, uzdurot pirkstu asai adatai, ātri saprotam, ka sāp un pirksts ir jāatrauj? Sadzīvē sāpju gadījumā kāds mums būs ieteicis vai arī paši būsim aicinājuši citiem nedomāt tik ļoti par sāpēm, pārslēgt uzmanību uz kaut ko citu, un tas tad varētu mazināt sāpes. Izrādās - šāda uzmanības pārslēgšana vai stimulu variēšana patiešām ir pamatota. Ar pārslēgšanos ir saistīta tā saucamā “vārtu teorija”, proti, mūsu smadzenes saņem nemitīgus impulsus, un sāpju gadījumā vienu signālu varam nomākt, it kā aizvērt tam vārtus, dodot smadzenēm cita veida stimulu.

Valdība izteiks piedāvājumu Zviedrijas kompānijai "Telia" pārdot Latvijai telekomunikāciju uzņēmumu "Tet" un LMT kapitāldaļas. Saeimā prezentē parlamenta komisijas gala ziņojumu par "Rail Baltica". Ukrainā, Černihivas apgabalā, atklās Ņižinas domes patvertni, kas iekārtota par Latvijas ziedoto naudu. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis šodien Briselē tiekas ar vairāku Eiropas Savienības un NATO valstu līderiem, lai apspriestu situāciju frontē un palīdzības iespējas. Savukārt Strasbūrā eiroparlamentāriešus šorīt uzrunāja Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili. Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcas Onkoloģijas centrs, tostarp operāciju bloks gaida pārbūvi.

Saeima otro dienu turpina debatēt par valsts nākamā gada budžeta projektu. Tam iesniegti vairāk nekā 300 priekšlikumu, vairums opozīcijas ierosinājumu. Francijā pēc neuzticības izteikšanas premjeram Mišelam Barnjē un valdības krišanas, valsts nonākusi politiskajā krīzē. Valsts kontroli satrauc gausās pārmaiņas speciālajā izglītībā; Izglītības un zinātnes ministrija kritikai nepiekrīt. Latvijā turpinās Publiskās un privātās partnerības attīstība, jāattīsta arī likumdošana un spēja pieņemt lēmumus. Austrumu pierobežas rīcības plāns neatbilst Latvijas drošības un ekonomiskās attīstības interesēm, norāda Vidzemes plānošanas reģions, aicinot valdību nevirzīt plānu apstiprināšanai.

Kārtējo gadu slimnīcas pieņēmušas vairāk plānveida pacientu, nekā līgumā noteikts ar valsti. Papildu līdzekļus Nacionālais veselības dienests nesola. Kāds varētu būt risinājums? Krustpunktā analizē Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka, Nacionālais veselības dienests Ārstniecības pakalpojumu departamenta direktore Alda Reinika, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcasvaldes loceklis Vadims Beļuns, Latvijas Slimnīcu biedrības valdes priekšsēdētājs Jevgēnijs Kalējs un Latvijas Jauno ārstu asociācijas valdes locekle, ģimene ārste Alise Singha. Pagājušā trešdienā mūsu klausītājus satrauca Ziņu dienesta kolēģu stāstītais, ka šogad slimnīcas ir sniegušas pārāk lielu palīdzību, ārstējot vairāk cilvēku, nekā tās varēja atļauties. Proti, katrai slimnīcai noteikts, cik daudz naudas tā drīkst tērēt, un šogad esot pārtērēti jau vairāk nekā 10 miljoni eiro. Veselības ministrijai liekas naudas nav, lai varētu kompensēt pārtērētos līdzekļus, tāpēc slimnīcām pašām būs jādomā, kā tikt galā ar radušos situāciju. Te ir jāpiebilst, ka runa ir par plānveida operācijām un sniegto palīdzību, ko laikam vajadzēja acīmredzot biežāk atteikt un pārcelt uz vēlāku laiku. Tāpēc tagad šī pacientu uzņemšana, kā skaidroja daudzviet, tiek plānota nākamajā gadā. Esot pat gadījumi, kad uz slimnīcu būs jādodas vien 2026. gadā. Esam par šo problēmu Krustpunktā runājuši arī citus gadus, vienīgi tad tas parādu jautājums tika risināts. Šoreiz naudas neesot, un tas nozīmē, ka būs jāveido arvien garākas rindas, lai nokļūtu slimnīcā. Kāpēc tā, kāda ir tā situācija un kā šādā būtu pareizāk rīkoties?

Vēdera aortas aneirisma ir ļoti bīstama slimība, jo plīsuma gadījumā, izdzīvo tikai puse pacientu. Tātad ir svarīgi līdz šādam stāvoklim nenonākt. Kā to izdarīt, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Radioloģijas centra vadītāja, invazīvā radioloģe Aina Kratovska un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas asinsvadu ķirurģe Patrīcija Ivanova. Patrīcija Ivanova skaidro, ka aorta ir vislielākais asinsvads, kas ir cilvēka organismā.  Anērisms - paplašināšanās. Kāpēc bīstams? Cilvēki parasti baidās no pretējā, ka slēdzās asinsvads sirdī vai galvā. Par anērismu runā retāk. "Diemžēl pie šīs slimības mirstības rādītāji ir augsti un plīsums ir kā katastrofa. Tā ir ļoti dramatiska iekšējā asiņošana," norāda Patrīcija Ivanova. Ja laicīgi atklāj, ārstēšanās metodes ir plaši pieejamas mūsdienās. Vēdera aortu reizi dzīvē būtu jāpārbauda vīriešiem smēķētājiem, kam ir visaugstākais risks, 65 gadu vecumā. Bieži tas var  glābt dzīvību. Vienkāršs izmeklējums. Aina Kratovska atzīst, ka viens no galvenajiem riska faktoriem vēdera aortas anērismam ir saistībā ar aterosklerozi vecumā virs 50 - 60 gadiem. Savukārt pie aterosklerozes noved aptaukošanās, smēķēšana, paaugstināts asinsspiediens, cukura diabēts. Var būt arī ģenētiska iedzimtība. Patrīcija Ivanova norāda, ka smēķēšana palielina šīs slimības risku. "Pasaulē ir tendence, ka šīs slimības sastopamība mazinās, jo cilvēki nopietni izvērtē aterosklerozes riska faktorus un daudz rūpīgāk domā par veselīgu dzīvesveidu. Smēķēšanas atmešana, vai vispār nesākt smēķēt. Ko ēdam, kā kustamies, tā ir pati sakne. Kad ir šie pieci centimetri, tad viņa vairs nesarausies, svarīgi līdz tam nenonākt," skaidro Patrīcija Ivanova. Vienkāršākā un pieejamākā vēdera aortas pārbaude ir ultrasonogrāfija, aortas diametra mērīšana. Normāls aortas diametrs vēdera daļā ir 2 līdz 2,5 cm, līdz 4,5 cm ir kontrolējams. Ja konstatē ultrasonogrāfijā vēdera daļā aortas diametru 5 cm, sūta pie asinsvadu ķirurga. Vēl Aina Kratovska norāda, ka attiecībā uz krūšu daļu ir citādi. Ar sonogrāfiju nevar veikt skrīningu, tāpēc anērismu atklāj vēlu.  

Kārtējo gadu slimnīcas pieņēmušas vairāk plānveida pacientu, nekā līgumā noteikts ar valsti. Papildu līdzekļus Nacionālais veselības dienests nesola. Kāds varētu būt risinājums? Krustpunktā analizē Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka, Nacionālais veselības dienests Ārstniecības pakalpojumu departamenta direktore Alda Reinika, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcasvaldes loceklis Vadims Beļuns, Latvijas Slimnīcu biedrības valdes priekšsēdētājs Jevgēnijs Kalējs un Latvijas Jauno ārstu asociācijas valdes locekle, ģimene ārste Alise Singha. Pagājušā trešdienā mūsu klausītājus satrauca Ziņu dienesta kolēģu stāstītais, ka šogad slimnīcas ir sniegušas pārāk lielu palīdzību, ārstējot vairāk cilvēku, nekā tās varēja atļauties. Proti, katrai slimnīcai noteikts, cik daudz naudas tā drīkst tērēt, un šogad esot pārtērēti jau vairāk nekā 10 miljoni eiro. Veselības ministrijai liekas naudas nav, lai varētu kompensēt pārtērētos līdzekļus, tāpēc slimnīcām pašām būs jādomā, kā tikt galā ar radušos situāciju. Te ir jāpiebilst, ka runa ir par plānveida operācijām un sniegto palīdzību, ko laikam vajadzēja acīmredzot biežāk atteikt un pārcelt uz vēlāku laiku. Tāpēc tagad šī pacientu uzņemšana, kā skaidroja daudzviet, tiek plānota nākamajā gadā. Esot pat gadījumi, kad uz slimnīcu būs jādodas vien 2026. gadā. Esam par šo problēmu Krustpunktā runājuši arī citus gadus, vienīgi tad tas parādu jautājums tika risināts. Šoreiz naudas neesot, un tas nozīmē, ka būs jāveido arvien garākas rindas, lai nokļūtu slimnīcā. Kāpēc tā, kāda ir tā situācija un kā šādā būtu pareizāk rīkoties?

Stāsta sociologs, zinātniskā institūta Baltic Studies Centre vadošais pētnieks, LU profesors Tālis Tisenkopfs lasa Adas Tisenkopfas esejas "Biarica" otro daļu "Gabriela Šanele un Igors Stravinskis". Latviski to tulkojusi Jolanta Treile. Gabriela jeb Koko Šanele bija ne tikai slavena modes dizainere, bet arī mecenāte. Šis būs stāsts par kultūras cilvēku saiknēm un draudzību XX gadsimta sākuma Parīzē, Venēcijā, Biaricā un citur. Reiz Parīzē kādās vakariņās 1917. gadā Gabriela Šanele iepazīstas ar Misiju Sertu (Misia Sert) – poļu izcelsmes franču pianisti un literāri muzikāla salona īpašnieci. Misija Serta bija īsta salonu lauviene. Kļuvusi bagāta otrajā laulībā, viņa ļāvās greznībai un visur valdīja. Viņa bija Ogista Renuāra iemīļota modele. Misija bija arī “Krievu baleta” Parīzē impresārija Sergeja Djagiļeva labākā draudzene. Kad Sertu pāris dodas ceļojumā uz Itāliju, Šanele brauc līdzi. Tur, Venēcijā, kādā restorānā Misija iepazīstina Gabrielu ar Djagiļevu. Djagiļeva izskats Šaneli fascinē – gudras, sajūsmas un skumju pilnas acis. Pirms iepazīšanās Gabriela bija redzējusi tikai vienu no slavenā “Krievu baleta” iestudējumiem Parīzē – “Šeherezādi”. Izrāde bija atstājusi satriecošu iespaidu. Šanele atcerējās: “Ar šīm neprātīgi skaistajām Baksta dekorācijām  Parīzē iesākās visaptveroša aizraušanās ar Austrumu stilu”. Djagiļevs prata atklāt ģēnijus. Tieši viņš pasaulei dāvināja Igoru Stravinski. Un arī Gabrielu iepazīstināja ar neparasto komponistu. Tā Šanele kļuva gan par Djagiļeva, gan Stravinska mecenāti. Slepus no Misijas viņa nosūtīja Djagiļevam čeku par 300 tūkstošiem franku Stravinska troksni sacēlušā baleta “Svētpavasaris” atjaunošanai. Stravinskis Parīzē dzīvoja spiedīgos apstākļos un rūpēs par slimo sievu Jekaterinu un četriem bērniem. Gabriela uzaicina Stravinski pārcelties uz viņas villu pie Parīzes. Viņa ir pārliecināta, ka tur – klusumā – komponistam būs labāki apstākļi darbam. Šaneles villā Stravinskis ar ģimeni nodzīvoja divus gadus. Uz Djagiļeva vaicājumu, cik ilgi viņa domā turēt Stravinski savā tuvumā, Šanele atbildēja: “Serž, es nesaprotu jūsu norūpētību. Vai jums vajag, lai Igors atgriežas Ricas viesnīcā un komponē tur? Viņš jau tur nemaz nekomponē, bet klausās troksni aiz durvīm. Lai taču viņš dzīvo manā villā pie visa gatava!” Un vēl piemetināja: “Kad līdzās ir ģeniāls cilvēks, arī man ir vieglāk radīt.” 1921. gadā Stravinskis ar ģimeni pārceļas uz Biaricu, cerot, ka maigais klimats, jūras gaiss un kalnu tuvums uzlabos sievas veselību. Turklāt, Biaricas tuvumā dzīvoja Moriss Ravēls, sens Stravinska paziņa. Bieži te varēja sastapt arī Gabrielu. Stravinskis Biaricā nodzīvoja trīs ražīgus gadus. Te viņš ķērās pie baleta “Kāziņas” instrumentācijas. Šo darbu par krievu zemnieku kāzām komponists bija iecerējis jau sen, taču finanšu trūkuma dēļ Djagiļevs aizvien atlika šī baleta viencēliena pirmizrādi. Tā notika tikai 1923. gadā Parīzē. Djagiļevs bija sajūsmā par “Kāziņu” triumfu. Biaricā Stravinskim patika staigāt pa ielām, laukumā pie rotondas klausīties pūtēju orķestri. Rotonda ir saglabājusies, tāpat kā māja, kurā viņš dzīvoja. Tomēr komponists pameta pilsētu un pārcēlās uz Nicu. Atmiņās viņš raksta: “Mani nervi nevarēja izturēt okeāna vētras, kas īpaši bargi plosās ziemā”. Djagiļevs mirst Venēcijā. Misija Serta un Gabriela Šanele piedalās bērēs. Šanele tās pilnībā apmaksā. Mūsdienās bijušajā Šaneles modes veikalā Biaricā, Klemanso laukumā, tirgo grāmatas. Blakus kasei ir stends ar pastkartēm. Tur var nopirkt Pikaso gleznas reprodukciju, kurā attēlota Biaricas pludmale ar peldētājām uz bākas fona. Biarica turpina savu dzīvi. Atpūtnieki kā ūdens okeānā –  te pieplūst, te atplūst. Vēlu vakarā, kad jau pavisam satumsis, tālu no krasta var samanīt cilvēku siluetus, līdz ceļiem bradājam ūdenī. Okeāns atkāpies.

Gaidot labdarības maratonu „Dod pieci!”, lūkojamies uz iepriekšēju gadu projektiem, kā tie attīstījušies tālāk. Paliatīvā aprūpe Latvijā, tas ir sarunas temats raidījumā Krustpunktā. Diskutē Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa, "Hospis.lv" pārstāve Žanete Jansone, Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka, Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktors Aldis Dūdiņš, Saeimas deputāte, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas prezidente Līga Kozlovska, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas deputāte Jana Simanovska. Sazināmies ar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītāju Vilni Sosāru. Ir pagājuši pieci gadi, kopš Latvijas Radio ļoti daudz runājam par paliatīvās aprūpes nu, tolaik gandrīz nepieejamību Latvijā. Tas bija ļoti emocionāls laiks. Mēs jau neviens nezinām, kad un kā mēs katrs aizejam no šīs pasaules. Toreiz dzirdējām daudz skaudru stāstu, kā dažādās ģimenēs mēģina atvieglināt savu tuvinieku aiziešanas sāpes. Un toreiz arī visi apņēmās aktīvi strādāt, lai Latvijā ieviestu sistēmu, kas ļautu cieņpilni ikvienam noslēgt šīs dzīves gaitas. Mēs, protams, nezinājām, ka pie durvīm jau klauvē pandēmija. Tad sākās karš Eiropā, tik daudz negaidītā, kam ir nācies un arī nākas pielāgoties. Bet laika ritējums jau tāpēc neapstājas un vajadzības rūpēties tāpat. Ko esam spējuši izdarīt šajos piecos gados, ko tomēr - nē? Kādas ir tālākās iespējas? Atgriežamies pie temata par paliatīvo aprūpi Latvijā.

Gaidot labdarības maratonu „Dod pieci!”, lūkojamies uz iepriekšēju gadu projektiem, kā tie attīstījušies tālāk. Paliatīvā aprūpe Latvijā, tas ir sarunas temats raidījumā Krustpunktā. Diskutē Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa, "Hospis.lv" pārstāve Žanete Jansone, Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka, Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktors Aldis Dūdiņš, Saeimas deputāte, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas prezidente Līga Kozlovska, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas deputāte Jana Simanovska. Sazināmies ar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītāju Vilni Sosāru. Ir pagājuši pieci gadi, kopš Latvijas Radio ļoti daudz runājam par paliatīvās aprūpes nu, tolaik gandrīz nepieejamību Latvijā. Tas bija ļoti emocionāls laiks. Mēs jau neviens nezinām, kad un kā mēs katrs aizejam no šīs pasaules. Toreiz dzirdējām daudz skaudru stāstu, kā dažādās ģimenēs mēģina atvieglināt savu tuvinieku aiziešanas sāpes. Un toreiz arī visi apņēmās aktīvi strādāt, lai Latvijā ieviestu sistēmu, kas ļautu cieņpilni ikvienam noslēgt šīs dzīves gaitas. Mēs, protams, nezinājām, ka pie durvīm jau klauvē pandēmija. Tad sākās karš Eiropā, tik daudz negaidītā, kam ir nācies un arī nākas pielāgoties. Bet laika ritējums jau tāpēc neapstājas un vajadzības rūpēties tāpat. Ko esam spējuši izdarīt šajos piecos gados, ko tomēr - nē? Kādas ir tālākās iespējas? Atgriežamies pie temata par paliatīvo aprūpi Latvijā.

Kad rakstniece Laima Kota brauca uz Stambulu, viņai līdzi bija vienīgā Nobela prēmijas laureāta Orhama Pamuka latviski tulkotā grāmata "Sniegs". Toreiz Laima neprata turku valodu, nebija mācījusies zīmēt miniatūras, bet tagad viņa kļuvusi zināmā mērā par turku kultūras vēstnieci Latvijā, jo viņas tulkojumā no turku valodas klajā nācis Orhama Pamuka romāns "Mans vārds ir Sarkans". Kā Laima saka intervijā, vīrs Ahmeds Kots viņai ir devis laiku un atbildējis uz Laimas daudzajiem jautājumiem. 16. gadsimta Stambula, miniatūru gleznotāji, valdnieki, slepenība, Rietumu un Austrumu sadursmes, aizliegumi un slepkavība. Ja vēlaties, varat arī to dēvēt par kriminālromānu, taču daudzās versijas par vienu un to pašu notikumu veido daudz bagātāku mozaīku. Pie tam liecina ne tikai cilvēki, bet pat Nauda. Orhama Pamuka romānu „Mans vārds ir Sarkans” izdevusi „Dienas Grāmata”.   Raidījumu atbalsta:

Lidostā "Rīga"sagaidīti olimpieši. “Ceļš nav skrejceļš” – ar tādu motīvu pašā rīta agrumā šodien policisti Rīgā ķēra agresīvos braucējus ar bezpilota lidaparātu jeb dronu. Ukrainai frontē izdevies apsteigt Krieviju dronu izmantošanā. Latvijā būs jauna sociālās uzņēmējdarbības grantu programma, kurā pieejami septiņi miljoni eiro. Austrumu slimnīcā veikta sarežģīta audzēja izņemšanas operācija. Lielbritānijā turpinās plaši grautiņi un protesti pret imigrantiem.

Guntis Karelis ir neirologs, vada Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra "Gaiļezers" Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīniku, kurā ir 150 darbinieku. Pirms tam viņš desmit gadu vadījis Gaiļezerā 7. Neiroloģijas nodaļu. Profesors izglīto topošos ārstus Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas katedrā, ir "GK Neiroklīnikas" vadītājs un galvenais speciālists. Šogad iecelts par Atzinības krusta komandieri. Darbā gūta atziņa: laikus saplānot ikdienā darāmo – svarīgo un neatliekamo vispirms, mazāk svarīgo pēc tam. Raidījumā skan: Dailes teātra aktieru grupa "DO RE MI". "Mans bišu koks" (U. Stabulnieks/ J. Peters) Daumants Kalniņš. "Nepiesauc mani vēl" (R. Pauls/ A. Rancāne) Henrick Claim Goldschmidt. "Gabriel Oboe" (mūz. Enio Maricone) Andris Bērziņš. "Svētvakars" (R. Pauls/ Im. Ziedonis)

Stāsta Latvijas Bonsai parka veidotāja un vadītāja Inga Valtere Neviens bonsai koks nekad nebūs pabeigts un gatavs. Tas ir nebeidzams ceļš. Šajā procesā ikkatrs meistars ieklausās dabas likumos, sezonu maiņā, kā arī pieņem tās zīmes un izmaiņas. Bonsai ir ne tikai par tehniskajām, bioloģiskajām zināšanām, bet arī par estētikas sajūtu un netveramo intuīciju. Ja bonsai meistara kolekcijā ir vairāk par vienu koku, tas nozīmē, ka līdzīgi, kā ar bērnu audzināšanu, arī katram kokam tiks veltīta nedalīta uzmanība. Vienota, vienāda pieeja šajā mākslā neder. Kas vienam var būt ļoti labi un derīgi, tas citam nemaz nav nepieciešams. Jau pieminēju bērnu audzināšanu. Nereti vecākus dzirdam sakām, ka nevis viņš audzina bērnu, bet bērns māca un iedvesmo viņu, ka bērns ir vecāka lielākais skolotājs. Tāpat arī bonsai mākslā. Katram meistaram ir vīzija, kādu bonsai viņš veidos, taču koks šajā procesā mēdz ieviest korekcijas un vest meistaru pa sevis izvēlēto ceļu, nevis meistara izsapņoto. Tā kā bonsai ir miniatūrā atveidots dabā augošs koks, kas tiek reprezentēts meistara dārzā, tā estētiskās sajūtas papildināšanai bez jau minētajiem elementiem, kā nivaki vai suiseki, noteikti pamanīsiet arī ūdenstilpni. Lai kāda izmēra tā arī nebūtu, tajā līgani savus valšus dejos koi. Koi ir karpu sugu pārstāvošās zivis, kas selekcijas rezultātā ir izkrāsotas košās krāsās. Katrai krāsu kombinācijai ir savs nosaukums. Izplatītākās no tām ir kohaku – sniegbalts tonis kopā ar intensīvu sarkanu. Apburošās koi pārstāves ikviens no jums var satikt arī Bonsai parka apmeklējuma laikā, kā arī pacienāt tās ar Bonsai parka piedāvātajiem gardumiem. Koi augums var sasniegt pat nepilnu metru, kā arī to dzīves ilgums ir mērāms vairāk nekā 30-40 gadu garumā. Tā kā koi ir  karpu dzimtas pārstāves, tad arī Latvijas klimats tām ir labvēlīgs un piemērots. Taču savu iespaidīgo auguma izmēru tās var sasniegt tikai siltos, augstas kvalitātes vidi nodrošinošos ūdeņos. Ikkatrs bonsai stāsts, ko papildina ūdens un koi, nav iedomājams bez tējas. Tējas pasaule, tajā esošās tradīcijas, rituāli, piederumi, tēju dažādība – tā ir vēl viena pasaule, kuras iepazīšanai ir jāvelta laiks un interese. Katrai tautai ir savas tradīcijas, taču ir vienojošais, kas ietver visus tējas stāstus – par tēju tiek saukta tikai tā, kas nāk no tējas koka. Mūsu zālīšu uzlējumi nebūtu saucami par tēju. Tējas savas dažādās garšu un izskata nianses iegūst to ievākšanas, fermentēšanas un nogatavināšanas procesā. Bonsai parkā mēs stāstām trīs dažādus tējas stāstus. Pirmkārt, tā protams ir Japānas tējas ceremonija visā savā krāšņumā ar iespēju arī katram pašam iemācīties, kā būtu uzkuļama ideālā putiņa mačas, jeb zaļās tējas pulvera pagatavošanas procesā. Ir iespēja iepazīt arī Ķīnas un Taivānas tējas rituālu tradīcijas. Ikdienas prakses, kas izkoptas mākslas un rituālu kontekstā, ir neatņemama Tālo Austrumu bagātība, kurā mums ir iespēja ielūkoties, pateicoties Rietumu entuziastu neatlaidībai un aizrautībai.

Šogad publiskajā telpā vairākās reizes izskanējusi informācija par cilvēkiem, kurus Latvijā sakodošas čūskas. Iespējams, sakritība, bet varbūt čūsku kļuvis vairāk? Kā rīkoties, ja čūska ir iekodusi, un kā izvairīties no šādas dzīvībai bīstamas situācijas skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro rāpuļu eksperts Andris Čeirāns, Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. Ierakstā uzklausām Rīgas Austrumu slimnīcas Intensīvās terapijas klīnikas vadītāju, anesteziologu-reanimatologu Robertu Stašinski. Viņš stāsta, ka gadījumi, kad odzes iekož cilvēkiem, Latvijā nav bieži, ne vairāk kā piecas reizes gadā, bet šogad sakosti jau divi cilvēki. Ko šādā gadījumā darīt un, tikpat svarīgi, ko nedrīkst darīt? Pirms runāt par čuskām, Māris Lielkalns atgādina: Autobraucēji, braucam uzmanīgi, jo šobrīd ir jūnijs un aļņu mātēm dzimst teļi. Iepriekšējā gadā teļi tādi nervozi skraida riņķī, neskatās ne uz kurieni. Ja trāpīsies bums, tad labi nebūs. Tā kā braucam prātīgi!  Pasaulē dzīvo nepilni 4000 sugu čūsku un apmēram 25%, ceturtā daļa ir indīgās čūskas. Latvijā 33% ir indīgo čūsku, jo mums ir trīs čūsku sugas un viena no tām ir indīga - odzes. "Pavasarī laiks kļūst siltāks, čūskas kā aukstasiņu dzīvnieki, sajutuši siltumu, arī sasildījušies, arī kļūst aktīvāki un sāk dzīvoties apkārtnē. Tā kā viņas dzīvo visai tuvu mums kaimiņos, līdz ar to ir pilnīgi loģiski, ka mēs ar viņām satiekamies. Tā kā mēs arī labprāt gribam iebrist viņu īpašumos - dažādos mežos un ūdeņos peldēties, nu tad viņas sastopam. Kā nu kuram sanāk, cits māk apieties ar tām čūskām, cits nemāk apieties. Ja gadās, ka nemāk, tad...," komentē Māris Lielkalns "Problēma sākās tad, kad paliek siltāks laiks un cilvēki dodas dabā, un tur viņi arī sastop čūskas. Es nevarētu teikt, ka Latvijā čūsku paliek vairāk. Principā, cik viņu bija, tik arī ir. Rīgas apkārtnē ir ļoti labs no rāpuļu viedokļa ļoti labs klimats. Rīgas apkārtnē ir daudz zalkšu. Tāpēc arī nav nekas pārsteidzošs, ja dodaties kaut kur Pierīgā pie ezera, teiksim, Juglas ezera, vai Ķīšezera, vai pie kāda mazākā ezera peldēties, sauļoties, atpūsties, ka ieraugāt zalkti. Tas ir normāli," vērtēAndris Čeirāns. Odze biežāk ir sastopama Latvijas austrumu daļā. Rīgas apkārtnē arī pa kādai odzei gadās, bet tā nav biežāk sastopamā čūsku suga šajā Latvijas daļā. Vieta, ko dēvē par čūskulāju, aizaugušu vietu, čūskām nemaz tā nepatīk "Viņām varbūt patīk tādas vietas, kur ir atklātāk, kur saulīte, kur viņa var izrāpot pasauļoties. Bieži cilvēki saka, ka mēs tur ejam mežā, baidāmies no čūskām, bet arī mežs kā dzīvotne nav čūskām raksturīgākā vieta. Varbūt viņām drīzāk patīk mežā kaut kādi izcirtumi, mežmalas, kaut kādas klajākas vietas, jo mežs ir diezgan ēnains. Bet čūsku ir tā saucamais aukstasiņu dzīvnieks, viņai šad tad vajadzīga saulīte, kurā pasildīties, un tāpēc tāds riktīgi ēnains mežs vai arī čūskulājs viņam pat īsti nepatīk," skaidro Andris Čeirāns. No cirsmām, trokšņa dēļ un smagās tehnikas darba radītās vibrācijas dēļ, čūskas būs aizgājušas projām un centušās aizrāpties tālāk no bīstamās vietas.  "Tas nozīmē reizēm arī to, ka mežā notiek mežizstrāde un apkārtējās mājas sajūt, ka tur ir pieplūdums," papildina Māris Lielkalns. "Ja, piemēram, tas ir slēgts, ēnains mežs, un tā cirsma būs izolēta mežā, tad tās čūskas var to cirsmu nemaz neatrast. Savukārt, ja tur netālu no cirsmas ir kaut kāda vieta, kur tās čūskas jau dzīvoja, tad ir liela iespēja, ka viņaš parādīsies arī tajā cirsmā un uzturēsies tur gadus 20 - 30, kamēr tā cirsma neaizaugs," norāda Andris Čeirāns. "Biežāk čūsku kodumi gadās tad, ja cilvēki paņem čūskas rokās. Tā ir parastākā lieta," atzīst Andris Čeirāns. "Un kas galvenais? Ja jūs esat ieraudzījuši čūsku, tad nekāpiet virsū, apstājieties, saglabājiet mieru. Trakākais ir tas, ka tanī brīdī pazaudē galvu, sākās neloģiskas darbības - rokas, kājas pa gaisu, vai, vai, vai un vēl tālāk, un tālāk. Tad arī beigu beigās sataisām paši lielākās problēmas. Tā kā mieru - netuvojāmies, ieraudzījām, apstājāmies, atgādina Māris Lielkalns. "Otrām kārtām, viņas ļoti labi saprot, kādās svara kategorijās abi divi atrodās un visbiežāk jau, ja jūs arī tā smagāk ejat pa mežu, uzkāpjot uz kāda zariņa, tas arī priekš kādiem citiem nevēlamajiem draugiem varētu palīdzēt. Viņa sajūt vibrācijas un saprot. Vienkārši sēž savā vietiņā nekustīgi, jo tad viņa ir nepamanāma. Visbiežāk mēs viņu pamanām tad, kad, būtībā astes galu, kad viņa jau ir sapratusi, ka tas lielais lempis nāk virsū un tad ir jāiet projām," skaidro Māris Lielkalns. "Ja gadās, ka jums ir čūska jāpārvieto un gribat viņu aizvākt nost, piemēram, ja ir pagalms, kur bērni regulāri spēlējas, jūs gribat to čūsku aizvākt, un tajā pašā laikā jūs negribat nodarīt dzīvniekam pāri, labākais veids ir tiešām paņemt kaut kādu spaini vai bļodu, nolikt blakus un mēģināt to čūsku iebikstīt tur iekšā, vai nu kaut kādā veidā pamēģināt saķert viņu aiz astes un ielikt tajā traukā un aiznest prom," bilst Andris Čeirāns. Attālums - jo tālāk, jo labāk. Vismaz pāris kilometri uz kādu saulainu pļaviņu.

Krustmātes dāvana Laimonim Osim kļuva liktenīga. Ne tāpēc, ka tā būtu bijusi no zelta, bet gan tāpēc, ka tā bija "Zelta Ābeles" izdotā grāmata "Kapteiņa Granta bērni". Pirmskara Latvijas izdevumus padomju okupācijas gados Laimonis Osis meklēja antikvariātā, arī svētdienās Biķernieku un Beberbeķu mežos, kur nelegāli pulcējās grāmatnieki. Ķīmiķis ar kolekcionāra un bibliofila gēnu Laimonis Osis šoreiz ir Radio mazās lasītavas viesis, jo apgādā "Neputns" klajā nācis viņa mūža darbs - divu sējumu izdevums: monogrāfija par "Zelta Ābeles" dibinātāja Miķeļa Goppera dzīvi un darbību, kā arī izdevniecības "Zelta Ābele" bibliogrāfisks izdevumu katalogs. Divas sērijas arī mūsu "Lasītavai" - pirmajā vairāk runāsim par to, kā Miķelis Goppers, ģenerāļa Kārļa Goppera dēls, sāka izdot grāmatas, kādus principus ievēroja, kā izdevniecību "Zelta Ābele" vērtēja laikabiedri, un kāpēc Miķeli Gopperu varam uzskatīt par romantiķi. Mums sastapšanās ar kādu "Zelta Ābeles" grāmatu notika Springšļu dzirnavās, kur kā īpašu dārgumu rādīja Virzas "Straumēnus", kas izdoti latviešu karavīriem Austrumu frontē. Arī šo izdevumu varat atrast ilustrētajā bibliogrāfiskajā izdevumu katalogā. Laimoņa Oša mūža darbs - divu sējumu izdevums par "Zelta Ābeli" un Miķeli Gopperu. 2. daļa Raidījumu atbalsta:

Šoreiz saruna par florbolu - raidījuma viesis Latvijas florbola izlases spēlētājs Pēteris Trekše. Nedēļas topā: Latvijas vīru hokeja izlase ar graujošu uzvaru 8:0 noslēdz pārbaudes spēļu ciklu pirms pasaules čempionāta; Nacionālajā hokeja līgā Artūrs Šilovs, Teodors Bļugers un Vankūveras “Canucks”, kā arī Uvis Balinskis un Floridas “Panthers” sasniedz Stenlija kausa izcīņas otro kārtu; Latvijas U-18 hokeja izlase cienīgi spēlē pret Kanādu, bet zaudē pasaules čempionāta ceturtdaļfinālā, beigās astotā vieta pasaulē; Motosportists Pauls Jonass uzvar Portugāles “Lielajā balvā” pasaules čempionāta seriālā prestižākajā MXGP klasē; Kristaps Porziņģis traumas dēļ nevarēs spēlēt ilgāku laiku, bet Bostonas “Celtics” sasniedz Nacionālās basketbola asociācijas Austrumu konferences pusfinālu.

Aptaukošanās ir viena no 21.gadsimta lielākajām attīstīto valstu iedzīvotāju problēmām. Vai šeit var palīdzēt bariatriskā ķirurģija, jeb kuņģa samazināšanas operācija? Arī par to spriedīsim raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē "Aiwa Clinic" ķirurgs Maksims Mukāns un Uztura un dietoloģijas centra vadītāja Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, dietoloģe Laila Meija. "Svara mazināšana daudz ko sakārto. Lai cik dažāda šīs diētas būtu, ja cilvēkam ir efektīvas, var teikt... Mēs rekomendējam, lai organisms saņemtu visas uzturvielas, lai tas būtu harmoniski, sabalansēti, bet būtībā, ja cilvēkam kāda diēta patīk, ja tā viņam strādā, pēc  tam arī bieži sakārtojas daudzas orgānu sistēmas - aisnspiediens normalizējas, neattītas cukura diabēts, kas bijis robežstāvoklī. Arī kaulu un muskuļu sistēmai ir liels atslogs, " skaidro Laila Meija. "Svarīgi, lai cīņa ar aptaukošanos, kam būtībā vajadzētu būt prevencijai jau no ģimenes, lai bērns izaug normālā ģimenē ar dabīgu uzturu, kad iestājas grūtniecība, abi vecāki ir normālā svarā, bērns jau tālāk tiek programmēts ar normālu svaru," turpina speciāliste. "Ja ir aptaukošanās, tad jābūt secībai un ekspertu novērtējumam. Cilvēks atnāk - es visu esmu izmēģinājis. Kas ir visu - viņš ir izlasījis, ir ēdis, viena diēta tikai griķi, otra - tikai speķis, trešā - kaut kādas dīvainas lietas, kā cilvēks nevar visu dzīvi dzīvot. Tad viņam kaut kas mainījās, viņš to nometa, tad saka - man neviena diēta nepalīdz. Patiesībā nav bijis pie speciālista un mērķtiecīgi pārkārtojis uzturu. Tas pats par fiziskām aktivitātēm. Ir daļa tādu - širmis ciet un tagad es neēdīšu, es tagad skriešu. Katru dienu iet četras stundas uz trenažieru zāli, tā arī visu dzīvi nenodzīvosi. Vajadzētu būt normālai aptaukošanās programmai, kā tas ir daudzās attīstītās valstīs, ka iziet visus posmus. (..) Kam vajadzētu būt valsts apmaksātai programmai, kas mums diemžēl nav, mums tikai bērni saņem."

Ir pagājuši jau četri mēneši kopš jaunā, valsts apmaksātā pakalpojuma uzsākšanas paliatīvās aprūpes nodrošināšanai, tomēr joprojām trūkst informācijas. Kas jāzina pacientam un piederīgajiem, lai pakalpojumu saņemtu, ko tas nodrošina un par ko jārūpējas pašiem, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē "Hospiss Māja" projektu vadītāja, vispārējās aprūpes māsa Žanete Jansone, sociālā uzņēmuma "Hospiss Māja" virsmāsa un Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Tālākizglītības kursu lektore Tatjana Jirgensone, onkologs-ķimijterapeits, algologs, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs un "HospissLV" pārstāve Ilze Zosule. Ilze Zosule vērtē, ka pietrūkst informācijas sabiedrībai par pakalpojuma pieejamību. Nelīdz viens ieraksts, piemēram, Nacionālā veselības dienesta "Facebook" kontā. Visvairāk jautājumu par to, kā ir iespēja iegūt palīdzību, jo cilvēki pārsvarā ir izmisumā. "Ja salīdzina, kā bija pašā gada sākumā, kad pārsvarā kontaktējāmies ar slimnīcām un ārstiem un nāca tikai no slimnīcām paliatīvās aprūpes pacienti, tagad lēnām informācija ir nonākuši līdz pašiem cilvēkiem," atzīst Žanete Jansone. "Viņi ir iemesti situācijā, ar kuru dzīvē nav saskārušies un ir spiesti meklēt informāciju, kas un kā var palīdzēt. Palīdzība ir vajadzīga ātri un uzreiz." Palīdzība ir nepieciešama un to sniedz cilvēkiem, kuriem ārstu konsīlijs noteicis, ka viņiem ir ierobežota  dzīvildze līdz sešiem mēnešiem. "Gribētu aicināt cilvēkus, ja jūsu mājās ir cilvēks, kuru jau kopjat, kurš ir smagi slims, kuram ir, teiksim, onkoloģija ceturtajā stadijā un jūs saprotat, ka situācija nekādā veidā nevar uzlaboties, sākt jau laicīgi interesēties, kur un kādā veidā var saņemt palīdzību. Pēdējā laikā pie mums nonāk pacienti, kur pat īsti nevaram palīdzēt," iesaka Žanete Jansone. Vilnis Sosārs skaidro, kā notiek ārstu konsīlijs un kas būtu jānorāda slēdzienā, lai veiktu paliatīvo aprūpi. Ģimenes ārsti pagaidām reti sūta uz konsīliju. Ārsts skaidro, ka problēma ir vienotas veselības aprūpes datu bāzes trūkums, kur būtu redzami visi izmeklējumi, kas pacienta dažādās ārstniecības iestādēs veikti. Reti ir gadījumi, ka ir nodrošināti visi mediķu sniegtie izraksti papīra formātā.

Dzejnieka un filozofa Roberta Mūka alias Roberta Avena, filozofijas darbi, esejas, dzejoļi krājumi iznāca un arī plaši tika apspriesti pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, un vēl divtūkstošo sākumā. Pēc ilgākas pauzes, Roberta Mūka simtgades gada nogalē, tagad iznācis rakstu un eseju krājums "Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst", kurā literatūrzinātniece, trimdas literatūras pētniece Inguna Daukste-Silasproģe uzmeklējusi mazāk zināmus Roberta Mūka darbus. Krājumā apkopoti trimdas un vēlāk arī Latvijas presē, ilgākā laika periodā – kopš pagājušā gadsimta  piecdesmitajiem līdz pat Roberta Mūka aiziešanai mūžībā 2006. gadā, publicēti raksti. Krājuma iznākšana šķiet laba izdevība gan atgādināt par gan Roberta Mūka īpašo personību, vēstures notikumu izlocīto dzīves gājumu, gan arī tikt skaidrībā, kā viņa ierosinātās tēmas sasaucas ar šī brīža notikumiem, un arī – kas notiek Roberta Mūka muzejā Preiļu novada Galēnos. Roberts Mūks ir viens no tiem trimdas autoriem, kurš pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas atgriezās Latvijā. 1989. gadā viņš bija jau pensionējie – pēdējos gados strādājis kā reliģijas vēstures pasniedzējs Aionas koledžā Ņūoršelā – Mūks sāk aktīvi iesaistīties Latvijas sabiedriskajā un arī literārajā dzīvē. Deviņdesmito gadu sākumā Roberts Mūks trīs gadus lasīja lekcijas jaundibinātajā Latvijas Kultūras akadēmijā, izrēķinu ka teorētiski Ingunas Daukstes-Silasproģes ceļi ar Robertu Mūku akadēmiskajā vidē varēja krustoties. Eseju krājums "Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst" tapis pēc izdevniecības "Latvijas mediji" ierosmes, tā sastādītāja ir Inguna Daukste Silasproģe. Mēģinot uz savas ādas pārbaudīt, kas šobrīd no Roberta Mūka dzīves un darbiem man šķiet aktuāls, pamanu, ka kaimiņos notiekošais karš liek pavisam citām acīm pārlasīt arī kādreizējā trimdīša dzīves gājumu. Esmu sev uzdevusi jautājumu – kā veidojas, piemēram, Ukrainas bēgļu tālākā dzīve. Taču ja Ukrainas kara bēgļu stāsti vēl tikai top, tad Roberta Mūka dzīve jau ir pabeigta grāmata. Ar savu ievadu, dramatisko kāpinājumu, laimīgajām beigām. Roberts Mūks, vēlējās studēt klasisko filoloģiju, taču Latvijas Universitātē paspēja noklausīties tieši vienu lekciju. Zinātniskos grādus Roberts Mūks dzīves laikā ir ieguvis, un pat vairākus. Maģistra grādu žurnālistikā, studējot Briseles universitātē. Bibliotēku zinātnē Mičiganas universitātē. Ņujorkas Fordhama universitātē filozofijas doktora grādu. Deviņdesmitajos Latvijā atgriežas ne tikai Roberts Mūks pats, bet arī viņa darbi. Latvijā atkārtoti tiek publicēti viņa darbi, kuros viņš apspriež Mirča Eliādes, Heidegera, Hilmana, Svēdenborga, Junga idejas. Arī dzejas krājumi. Ingunas Daukstes Silasproģes iecere, veidojot krājumu Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst, bija Roberta Mūka rakstos atrast ko vēl nepublicētu vai mazāk zināmu. Kas gan vēl no Mūka nav publicēts? Inguna Daukste Silasproģe esejas sakārtojusi trīs sadaļās: garākajā Roberts Mūks spriež par dzīvi, nākamajā – par literatūru, trešajā – par meditāciju, modernā cilvēka attiecībām ar reliģiju. Taču šīs sadaļas ir visai nosacītas, Roberts Mūks dzīvo starp Austrumu un Rietumu kultūru, akadēmisko sholastiku un meditāciju, dzejnieka iedvesmu, un tā tas ir arī šajās esejās. Roberta Mūka muzejs Preiļu novada Galēnos tika izveidots 2014. gadā. Mani ļoti iepriecināja arī Roberta Mūka muzeja "Facebook" profils, kurā muzeja vadītāja Gita Palma diezgan regulāri iemet pa kādam dzejolim, prātulai no Roberta Mūka darbiem. Šobrīd muzejā Galēnos apskatāma Latvijas Ikonogrāfu biedrības veidota izstāde, bet ne tikai. Roberta Mūka muzejs Galēnos bijis cieši iesaistīts arī eseju krājuma "Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst" tapšanā. Grāmatā ir fotogrāfijas no muzeja krājuma.

Mēdz teikt, ka septiņas sekundes ir pietiekams laiks, lai mums rastos pirmais priekšstats par svešu cilvēku. Ko mūsu smadzenes spēj izsecināt tik īsā laika sprīdī? Kā mēs "lasām" citu sejas un vai pirmais priekšstats maz ir uzticams kompass saskarē, skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs un kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters un Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesors Ģirts Dimdiņš. Kas nosaka mūsu pirmo priekšstatu par kādu cilvēku - vai tas ir cilvēka acu skatiens, smaids vai varbūt gaita? Cik noturīgs ir šis pirmais priekšstats un vai tas dzīvē palīdz vai traucē? Jā, patiesi pirmo priekšstatu var arī pētīt pēc noteiktiem kritērijiem, taču jāatceras, ka cilvēks ir kompleksa būtne un atraut vienu parametru, piemēram, acu skatienu no visa pārējā ķermeņa nebūtu prātīgi. Pirmais iespaids, sarunājot laulības Austrumu kultūrā Bet cik liela nozīme ir pirmajam iespaidam, ja runa ir par sarunātām laulībām? Kā  vēsturē un mūsdienās šādi pāri tiek veidoti Izraēlā, Indijā un Irānā, kur laulības sarunā radinieki vai īpaši iecelti savedēji? Stāsta humanitāro un mākslas zinātņu doktors, Tuvo Austrumu politikas un kultūras pētnieks Imants Frederiks Ozols. Tuvo Austrumu tautām spēkā ir tradīcijas, kad kāds cits nolūko  puisim  nākamo sievu, vai otrādi – meitenei – vīru. Šo tradīciju pamatā ir gan reliģiski, gan pragmatiski, gan ētiski apsvērumi. Stāstu sākam ar vietu, kur šobrīd uzturas Imants Frederiks Ozols. Tā ir Izraēla, kur ir grūti runāt par vienotu ebreju sabiedrību, jo jāņem vērā, ka šajā zemē mīt gan ļoti ortodoksāli, gan mēreni ortodoksāli,  gan konservatīvi ortodoksāli, gan tradicionāli, gan laicīgi ebreji, teic Imants Frederiks Ozols. Tātad skatām sarunātās laulības ļoti reliģiozās ģimenēs, kur kāds ģimenes loceklis – tante vai onkulis,  vai kāds izraudzīts paziņa – ir iecelts savedēja lomā. Runājot par ultraortodoksālajiem ebrejiem, tā ir vide, kur runā jidišā nevis mūsdienu ebreju valodā – ivritā, ģērbjas 19. gs. piegriezuma drānās un ļoti ierobežoti lieto mobilos telefonus. Tad, kā lai ģimene uzzina, kur mīt dēlam vai meitai piemērots dzīvesbiedrs? Tāpēc ir vajadzīgs kāds, kuram ir, tā teikt, katalogs ar jauniešiem precību gados, un parasti te ir runa par 16 -18 gadus veciem jauniešiem, skaidro Imants Frederiks Ozols un turpina stāstu par tikšanās vietu, kur jaunie var novērtēt savedēja izvēlēto potenciālo laulības partneri. Savstarpējas nepatikas gadījumā atteikt drīkst gan puisis, gan meitene, un te Frederiks Ozols min piemēru no Vecās Derības, kur Ābrahama kalps dodas meklēt viņa dēlam Īzakam sievu. Turpinājumā skatām kā šādas sarunātas laulības noris islāmticīgo zemēs- Afganistānā un Irākā. Tur, diemžēl, salīdzinot ar iepriekšējo stāstu, tradīcijas ir daudz striktākas un topošajai līgavai nav nekādas izvēles. Te par pamatu tiek ņemts Islāma svētajos rakstos teiktais par pravieti Muhamedu, kuram viena no sievām bija deviņgadīgā Aiša un tāpēc nereti vien meitenes  jau šādā vecumā tiek izprecinātas. Vēl Imants Frederiks Ozols stāsta par Indiju, kur atkal ir raiba ticīgo kopa – hinduisti, musulmaņi, kristieši un vēl citas reliģiskās kopienas. Savedēji Indijā  seko arī mūsdienu tendencēm, proti, iepazīšanās portāliem. Arī interneta  vidē tiek piemeklēta līgava ģimeņu dēliem.        

Līdz laikam, kad no ziemas guļas sāks mosties ērces, ir krietnas nedēļas un varbūt pat mēneši. Tas nozīmē, ka vēl ir laiks vakcinēties pret ērču encefalītu. Kāpēc vakcinēšanās ir svarīga un kā tikt galā ar bakteriālajām infekcijām, ko pārnēsā ērces, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro asociētais profesors, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikas vadītājs Guntis Karelis un Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētāja, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Dace Zavadska. Uzklausām, ko iedzīvotāji Kurzemes mazpilsētā Kandavā domā par ērcēm un vai potējas pret ērču encefalītu. Stāstot par vakcināciju, Dace Zavadska atklāj, ka ir pagarināts intervāls starp balstvakcinācijām. "Ir pagarināts intervāls balstvakcinācijai pēc ceturtās devas. Ja iepriekš vakcinējāmies ik pēc pieciem gadiem un vēlākā vecumā seniori ik pēc trīs gadiem, tagad, neatkarīgi no devas, pēc ceturtās devas esam pagarinājuši uz desmit gadiem [intervālu]. Tas viss, protams, ir zinātniskos pierādījumos balstīts, gan Latvijas pierādījumos," norāda Dace Zavadska. "Kopš 2016. gada esam valsts līmeņa pētījumus veikuši par ērču encefalītu veikuši, tajā skaitā par vakcīnu efektivitāti. Mēs neesam vienīgie. Tāda doma ir bijusi arī citās Eiropas valstīs ārstiem un zinātniekiem. Šoreiz varam sevi paslavēt, jo esam vienīgā valsts Eiropā ar valsts līmeņa pētījumiem pierādījusi to, ko citi ir izdarījuši reģionālāk vai Šveice, piemēram, bez jebkāda zinātniska pamatojuma pagarināja šo intervālu jau pēc trešās devas. Mūsu dati rāda, ka to varam izdarīt pēc ceturtās devas." Arī bērniem pēc ceturtās vakcīnas ir desmit gadu intervāls balstvakcīnai. Bieži par sekām, ko raisījis ērču encefalīts, domājot, ir tādas, ko reizēm nesaistām savā prātā ar pārslimotu ērču encefalītu – tie ir atmiņas traucējumi, kognitīvās spējas, redzes traucējumi, mācīšanās traucējumi bērniem, arī galvassāpes. "Par to pēdējos gados Eiropā runājam. Ja esi it kā izveseļojies un fiziski funkcionē, ir daudzas lietas, kas ir pierādītas kā sekas pēc ērču encefalīta," atzīst Dace Zavadska. Guntis Karelis piebilst, ka sekas ir pat pusei pacientu. To var noteikt, to traktē kā dzīves kvalitātes pasliktināšanos.

Karš un nedrošība arvien valda pasaule: turpinās karš Ukrainā, pirms dažiem mēnešiem sācies Izraēlas un Hamās karš, kopumā pasaulē šobrīd ir vairāk militāru konfliktu, nekā jebkad kopš Otrā pasaules kara beigām. Diskusijās pieskarsimies arī jautājumam par Krieviju, vai un kādas izmaiņas notikušas šajā valstī gada laikā. Migrācija – arī šis ir arvien aktuāls jautājums, kas ietekmē gan politiku Eiropā, gan ASV. Aizvadīto gadu ārpolitikas un drošības jomā vērtē Rīgas Stradiņa Universitātes lektore, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elīna Vrobļevska un Latvijas nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks. Asinslaiks Jau pagājušajā gadā, neilgi pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā sākuma, Apvienoto Nāciju ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs nāca klajā ar konstatāciju, ka vardarbīgu konfliktu skaits šobrīd pasaulē ir lielākais kopš Otrā pasaules kara. Aizejošais gads šo tendenci tikai pastiprinājis. Nav piepildījušās cerības uz kara beigām Ukrainā, kuras pagājušā gada nogalē tika saistītas ar Ukrainas bruņoto spēku iespējām gūt izšķirošos panākumus. Rietumu bruņojuma piegādes Ukrainai bija pārāk gausas un novēlotas, Krievijai izdevās izveidot nopietnas aizsardzības pozīcijas, kuras pārvarēt ukraiņiem nebija pa spēkam. No otras puses, arī Krievijas ieguvumi šī gada kaujās ir niecīgi, maksājot par tiem ar daudziem tūkstošiem savu karavīru dzīvību. Ukrainas puses nesen publiskotie dati vēsta, ka Krievijas bruņoto spēku zaudējumi nesen pārsnieguši 350 000 cilvēku, no tiem vairāk nekā 150 000 nogalināti. Nedaudz pieticīgāk šo nāves pļauju vērtē rietumvalstu eksperti, gan arī runājot par vairāk nekā 300 000 lieliem krievu puses zaudējumiem, bet, savukārt, lēšot, ka Ukrainas pusē kritušo varētu būt ap 70 000, ievainoto – vairāk nekā 100 000. Novembra pirmajā pusē publicētās Apvienoto Nāciju aplēses min vairāk nekā 10 000 nogalinātu Ukrainas civiliedzīvotāju. Vēl viena asinspirts nu jau trešo mēnesi risinās Tuvajos Austrumos. Kā zināms, teroristiskā grupējuma „Hamās” iebrukumā Izraēlas teritorijā tika zvēriski nogalināti vairāk nekā 1200 cilvēku, kam sekoja Izraēlas Aizsardzības spēku izvērstā militārā operācija Gazas sektorā. Gazas palestīniešu pašpārvaldes institūcijas šobrīd vēsta par vairāk nekā 20 000 operācijas laikā bojāgājušu iedzīvotāju, gan iekļaujot šai apjomā arī kritušos bruņotos kaujiniekus. Patieso civiliedzīvotāju upuru skaitu šobrīd noskaidrot nav iespējams, tomēr eksperti norāda, ka teritorijas blīvā apdzīvotība un karadarbības veids, plaši izmantojot nevadāmus lādiņus, liek domāt, ka šis skaitlis, visdrīzāk, tiešām mērāms diezgan daudzos tūkstošos. Bez pieminētajiem diviem lielākajiem konfliktiem pasaulē izraisījušies vai aktivizējušies vēl vairāki. Septembrī Azerbaidžānas bruņotie spēki uzsāka izšķirošo ofensīvu pret starptautiski neatzīto Arcahas republiku jeb Kalnu Karabahu, pārņemot to savā kontrolē. Rezultātā praktiski visi šis teritorijas armēņu iedzīvotāji – vairāk nekā 100 000 – dažās dienās pameta zemi, kur viņu senči dzīvojuši gadu tūkstošiem ilgi. Runājot par citiem planētas karstajiem punktiem, preses pārskati min pēdējā gada laikā arvien saasinājušos pilsoņu karu starp Mjanmas militāro huntu un dažādām bruņotām opozīcijas grupām, pieaugušo pretstāvi starp Ķīnu un Filipīnām strīdīgajos Dienvidķīnas jūras ūdeņos, Venecuēlas diktatūras nesen paustos tīkojumus pēc kaimiņvalsts Gajanas teritorijas, „apvērsumu epidēmiju” Subsahāras Āfrikā, kur pēdējais gads pievienojis sarakstam vēl divus – Nigērā un Gabonā. Tāpat iekšēji konflikti turpinās Etiopijā, Sudānā, Dienvidsudānā, Somālijā, Jemenā, Kongo Demokrātiskajā Republikā, Mali, Burkinafaso un citur; turpina gruzdēt Sīrijas pilsoņkarš, iekšēju konfliktu potenciālu komentētāji saskata Irānā un Pakistānā… Sarakstu var turpināt. Un trijjūgs turpina auļot… 14. decembrī Krievijas vadonis Putins pavadīja četras stundas tiešraidē, noturēdams tradicionālo gada notikumus rezumējošo preses konferenci. Pērngad, kad auditorijai kā Krievijā, tā ārpus tās vēl visai svaigā atmiņā bija krievu spēku atkāpšanās no Hersonas, šis ikgadējais notikums izpalika. Šogad Ukraina nevar lepoties ar līdzīgiem panākumiem, nesen Krievijas spēki pat aktivizējuši uzbrukumus vairākos frontes sektoros, palīdzības pakete Ukrainai iestrēgusi Savienoto Valstu Kongresā, un daži attiecīgas ievirzes komentētāji ceļ brēku par stratēģiskās iniciatīvas pāriešanu Kremļa rokās. Tad nu šoreiz nelielā auguma plikgalvis, acīmredzot, jutās drošs diezgan, lai sēstos kameru priekšā. Sociālajos tīkos visbiežāk apspēlētais motīvs bija viņa atbilde uz jautājumu par pamanāmo vistu olu cenu kāpumu Krievijā, par ko valdnieks tautai atvainojās, skaidrodams to ar valdības darba nepilnībām. Kas attiecas uz karadarbību Ukrainā, tad tika atkārtoti jau kara sākumā definētie uzstādījumi par kaimiņvalsts „denacifikāciju” un „demilitarizāciju”. Tam, acīmredzot, jāliecina, ka Kremļa līderis joprojām cer uz Krievijai pozitīvu kara iznākumu. Ja vien šo cerību lolotājs, protams, joprojām ir tas pats lemtspējīgais personāžs, kurš gadsimtu mijā ņēma Krievijas trijjūga grožus savās rokās. Pagājušā gada notikumi beidzot visai nepārprotami atklāja, ka dažas funkcijas Putina vietā izpilda dubultnieks vai dubultnieki, un tas, protams, aktivizējis versijas par to, ka īstais Putins jau ilgāku vai īsāku laiku vairs neesot starp dzīvajiem, valsti vadot kāda aizkulišu hunta, bet publikai tiekot piedāvāta vadoņa imitācija. Citi gan argumentē, ka Ķīnas prezidents Sjī Dziņpins, Apvienoto Arābu Emirātu prezidents šeihs Muhammeds bin Zaijids un Saūda Arābijas kroņprincis Muhammeds bin Salmāns šīgada valstsvizīšu laikā diezin vai būtu bijuši ar mieru spiest roku kaut kādam pseido-Vladimiram. Lai kā arī nebūtu, notikumu, kuru teju vienbalsīgi atzīst par draudošāko Putina režīmam visā tā pastāvēšanas laikā, šis režīms šogad izturēja. Runa ir par privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” īpašnieka Jevgeņija Prigožina sarīkoto dumpi aizejošā gada Vasaras saulgriežos, kas režīmam beidzās ar izbīli, Putinam, diezgan droši, maksāja ne mazumu nervu, bet pašam Prigožinam un dažiem viņa līdzgaitniekiem – dzīvību. Ļaužu straumes un politikas dambji Saskaņā ar Eiropas Komisijas sniegtajiem datiem 2022. gads Eiropas Savienībā ieceļojušo personu skaita ziņā ar nepilniem 3,8 miljoniem iebraucēju pietuvojies 2015. gada bēgļu krīzes rādītājiem, kas ir vien nedaudz lielāki. Toreiz ieceļotāju straumes galvenais iemesls bija pilsoņkara aktivizēšanās Sīrijā, pērngad – Krievijas agresija pret Ukrainu. Atšķirība ir tāda, ka ja 2015. gada apmēram puse no ieceļotājiem jeb vairāk nekā miljons un astoņsimt tūkstoši bija t.s. neregulārie migranti, t.i. ļaudis bez legāla ieceļošanas iemesla, tad pērngad, ciktāl Ukrainas bēgļi tika uzņemti savienības valstīs legāli, šādu neregulāro ieceļotāju bija mazāk nekā desmitā daļa – nedaudz virs 330 000. Tomēr abām situācijām ir daudz kopīga. Gan 2015. gadā, gan tagad bēgļu plūsmas iemesls ir asinspirts, kas sakurta ar krievu ieročiem – iepriekš Sīrijā, tagad Ukrainā. Un loģisks ir jautājums – vai šīs bēgļu plūsmas nav daļa no Kremļa kalkulācijām kā Eiropu destabilizējošs faktors? Var piebilst, ka „ķirsītis uz tortes” ir tie robežpārkāpēji, kuri iepriekšējos gados iekļuva pāri Polijas, Lietuvas un Latvijas robežai ar Lukašenko režīma gādību, bet nupat nesen līdzīgā veidā no Krievijas centās ietikt Somijā. Austrumu robežas šķērsojušo migrantu skaits gan ir pavisam neliels, ja salīdzina ar ļaužu plūsmām, kuras arvien aktīvāk virzās uz Eiropu, peldlīdzekļos šķērsojot Vidusjūras, Egejas jūras vai Atlantijas okeāna ūdeņus, attiecīgi nonākot Maltā, Lampedūzā, Grieķijas salās, Kiprā, Spānijas piekrastē vai Kanāriju salās, vai arī pārejot sauszemes robežas Balkānos. Pēdējos gados šīs plūsmas pakāpeniski aug, un līdz ar to pa Eiropas politisko skatuvi atkal sāk klīst nekontrolētās migrācijas rēgs, kura raisītās baismas vislabāk prot izmantot labējie populisti.  Tas pats attiecas uz Savienotajām Valstīm, kuru robežu ar Meksiku jau gadu desmitiem ilgi tiecas šķērsot labākas dzīves alcēji, pamatā Centrālamerikas valstu iedzimtie. Viņiem ceļā, kā zināms, sola stāties republikāņu prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps. Uzsākot savu priekšvēlēšanu kampaņu, viņš jau deklarējis, ka izbeigšot to „invāziju”, kādu esot pieļāvusi prezidenta Baidena administrācija. Dižais Donalds sola, ja atkal tiks prezidentos, atsaukt amerikāņu karaspēku no ārvalstīm un dislocēt to uz Meksikas robežas. Sagatavoja Eduards Liniņš.      Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Rīgā satiksmei atvērta Austrumu maģistrāle. Konceptuāli atbalsta "Maskavas nama" pārņemšanu valsts īpašumā. Evikas Siliņas valdība nostrādājusi pirmās 100 dienas. Rīgas Austrumu klīniskājā universitātes slimnīcā nogādāti vēl 13 smagi ievainoti ukraiņu karavīri. Latvijas U-20 hokeja izlasei pēdējā pārbaudes spēle pirms pasaules čempionāta.

Nav tādas publiskā sektora profesijas, kuras pārstāvji necieš no klientiem nākošas emocionālās  un arī fiziskās vardarbības. Izpētot gana daudz statistikas rādītāju pirmajā vietā pārliecinoši ir tiesībsargājošo struktūru darbinieki, kas tiek aizskarti verbāli un fiziski. Bet tā kā pati profesija paredz, ka tajā strādājošajiem ar to ir jāsaskaras, tad policistus strīpojam ārā un te rodas būs jauns līderis - veselības nozarē strādājošie. Gan ASV, gan Eiropā pacienti un to tuvinieki nereti brūk ar dūrēm un lamām virsū ārstiem, medmāsām un sanitāriem. Diemžēl situācija tikai pasliktinās arī Latvijā. Vai tai var atrast kādu risinājumu, raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē speciālisti. Raidījuma viesi: ārsts nefrologs Kārlis Rācenis, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktore Liene Cipule, profesors psihiatrs Māris Taube. Sazināmies ar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas valdes loceklis, asociētais profesors, ķirurgs Haralds Plaudis. "Praktiski ikviens medicīnas darbinieks ir saskāries ar emocionālu vai fizisku vardarbību, domāju, ka tas lielākais "piķis" manā karjerā šajā aspektā bija Covid pandēmijas laiks," vērtē Kārlis Rācenis. Viņš atzīst, ka nepublisko ziņas, ko saņēmis, bet ja būt publicējis simtiem ziņas ar draudiem, tas ir satraucošs rādītājs. Arī fiziski piedzīvojis Covid laikā uzbrukumu auto stāvvietā pirms došanās uz darbu. Pēc stundu garām pārrunām ar uzbrucējiem izdevies doties uz darbu, bet Rācenis atzīst, ka pārdomas bijušas vēl ilgi un no tā arī cieš pacienti, jo šāds konflikts ietekmē dziļi emocionāli, ir grūti pārslēgties uz pragmatiskām lietām. "Situācijas ir tik biežas, ka man tas vairs nav pārsteigums. Negribu teikt, ka viss kārtībā mediķu pusē. Protams, ir daudz jāmācās un mēs arī mācāmies, arī empātiju var mācīties. Komunikācijas spējas ir jāmācās," atzīst Kārlis Rācenis. "Skaidrs, ka ārsts, medicīnas māsa un ārsta palīdz saprot, ka mūsu darbs ir palīdzēt slimam cilvēkam, kurš jau ir tādā diez gan trauslā stāvoklī. Viņa psiholoģiskais stāvoklis ir trausls. Vienam trauksme var būt lielāka, citam - mazāka. Tomēr ir kaut kādas robežas jānovelk." Rācenis vērtē, ka par šo problēmu ir ne tikai jārunā, bet jābūt arī likumiskām izmaiņām, lai zinātu, kā rīkoties un kāda ir aizsardzība pieejama. Arī Liene Cipule atzīst, ka ir gandarīta, ka par problēmu sāk runāt, jo uzbrukumi mediķiem notiek. "Tas apdraudējums, ko jūt dienesta darbinieki, nevar teikt, ka tā ir normālība, bet tā ir jau darba daļa. Faktiski katru dežūru ir vismaz trīs mediķi, kas saskaras ar vardarbību," komentē Liene Cipule. "Mums tā ir darba daļa. Risinājumiem ir jābūt plašiem, sākot no atbildības palielināšanas par šādu rīcību, jo tā apdraud nākamos pacientus, kam jāsaņem palīdzība," turpina LIene Cipule. "Tas ir pacientu drošības jautājums, gan mediķu izvēli strādāt šo darbu, kas jau tā ir diezgan izaicinošs - ziemā, naktī uz ceļa mežā strādāt. Ja esi arī ļoti apdraudēts, vari arī vienkārši pieņemt lēmumu doties prom. Neviena nauda, neviens algas pielikums nevar šo sajūtu mazināt." Grūstīšanās, verbāli aizskārumi ir ikdiena.

Draudi NATO Austrumu flangam. Venecuēla vēlas anektēt daļu Gajānas teritoriju. Simts 100 gadu vecumā mūžībā devies bijušais ASV valsts sekretārs Henrijs Kisindžers. Aktualitātes analizē Edijs Bošs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, TV3 žurnālists, Kristīne Bērziņa, Māršala fonda vecākā pētniece, un Jānis Bērziņš, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošais pētnieks. Diži pretrunīgais Henrijs Kisindžers (1923 – 2023) 29. novembrī pasauli aplidoja ziņa, ka 101. dzīves gadā savas šīs zemes gaitas beidzis politologs, diplomāts un politiķis, kādreizējais ASV valsts sekretārs, Nobela Miera prēmijas laureāts Henrijs Kisindžers. Dzimis Vācijas ebreju ģimenē, kura bija spiesta pamest dzimteni, bēgot no holokausta, Henrijs Otrajā pasaules karā cīnījās amerikāņu armijā, pēc tam studēja Hārvardā un kļuva par profesoru šai vienā no prestižākajām pasaules augstskolām. Pirmos soļus politikas laukā viņš spēra kā republikāņa Nelsona Rokfellera vairākkārtējo nominācijas kampaņu konsultants, bet 1969. gadā, kad par prezidentu kļuva Rokfellera partijas biedrs un sāncensis Ričards Niksons, tika aicināts ieņemt ietekmīgo nacionālās drošības padomnieka posteni. Tā iesākās viņa ārpolitikas veidotāja slavas laiks, kas kulminēja 1973. gadā, kad Kisindžers ieņēma arī valsts sekretāra, respektīvi, Savienoto Valstu ārlietu resora vadītāja amatu. To viņš saglabāja arī tad, kad pēc Niksona demisijas Votergeitas skandāla rezultātā viņa vietā stājās Džeralds Fords. Šis periods palicis vēsturē kā t.s. detantes – superlielvalstu ASV un PSRS attiecību relatīvas uzlabošanās – laiks, un šajā procesā nozīmīgi nopelni bija valsts sekretāram Kisindžeram. Tāpat lielā mērā viņa rokās bija Savienoto Valstu uzsāktais dialogs ar Ķīnas Tautas republiku, amerikāņu spēku atvilkšana no ilgstošā militārā konflikta Vjetnamā, Tuvo Austrumu situācijas līdzsvarošana pēc t.s. Salīdzināšanas dienas kara u.c. tālaika globālie procesi. 1977. gadā, kad Džeraldu Fordu prezidenta amatā nomainīja demokrāts Džimijs Kārters, Kisindžers aizgāja no politiskās skatuves avanscēnas, taču palika joprojām viena no ietekmīgākajām figūrām ārpolitiskās ekspertīzes vidē. Žurnāla „Foreign Affairs” autors Timotijs Naftali aizgājējam veltītajā rakstā pauž: „Henrijs Kisindžers tagad pieder vēsturei, kuru viņš pats palīdzējis veidot. Kā vienīgajam amerikāņu ierēdnim vēsturē, kura rokās ir bijušas visas ārpolitikas veidošanas sviras, kad viņš divus gadus bija vienlaikus nacionālās drošības padomnieks un valsts sekretārs, viņam nav līdzinieku ASV ārējo attiecību vēsturē lielvaru laikmetā. Kisindžera patiesie līdzinieki ir sendienu Eiropas lielvalstu monarhu padomdevēji (Šarls Moriss de Taleirāns, firsts Klemenss fon Meternihs un Oto fon Bismarks), kas liecina par viņa lomas unikalitāti modernajā laikmetā un par savdabību, kas piemita viņa savstarpēji atkarīgajām attiecībām ar demokrātiskas lielvaras vēlētu vadītāju. Kisindžers bija pretrunu cilvēks. Ar dzelžainu intelektu un nesalaužamu pašapziņu apveltīts, viņš tomēr bija emocionāls un dažkārt nedrošības vajāts. Alkatīgs lasītājs būdams, viņš tomēr varēja nonākt fiksētu ideju gūstā. Ja notikumi izrādījās pretrunā ar šīm idejām, Kisindžers krita uztraukuma bedrēs. Lai gan allaž uzticams miera idejai un diplomātijas valodas meistars, viņš bija arī riskētājs, kurš atzina ne vien draudēšanu ar vardarbību, bet arī tās pielietošanu. Tikai neordinārs partneris spēja panākt no Kisindžera maksimālo efektu. Apstākļiem, kas padarīja viņa karjeru iespējamu, bija vajadzīga ne vien indivīda ģenialitāte, bet arī nejaušību.” Cik laika mums ir? „Krievija ar tās impēriskajām ambīcijām ir vislielākais un spiedīgākais drauds NATO valstīm. Maskavas režīmam var būt nepieciešami tikai seši līdz desmit gadi no brīža, kad būs beigušās intensīvas kaujas Ukrainā, lai atjaunotu savus bruņotos spēkus. Šajā laikā Vācijai un NATO savi bruņotie spēki jāpadara spējīgi atturēt un, ja nepieciešams, cīnīties pret Krieviju. Tikai tad tie varēs mazināt vēl viena kara izcelšanās risku Eiropā.” Tā savu ziņojumu „Novēršot nākamo karu” iesāk Vācijas neatkarīgā politikas pētījumu institūta līdzstrādnieki Kristiāns Mellings un Torbens Šics. Vācijai, kā norāda autori, šai ziņā jāveic kvantitatīvs lēciens, kas nozīmētu ne vien strauju bruņojuma un armijas personālsastāva apjomu kāpināšanu, bet arī izmaiņas sabiedrības mentalitātē. Viņu tekstā pausto, mediju mudināti, komentējuši vairāki citi militārās nozares zinātāji. Šai sakarā, atbildot uz izdevuma „Warsaw Business Journal” jautājumu, Polijas Nacionālā drošības biroja vadītājs Jaceks Severa, bildis, ka, viņaprāt, vācu kolēģu aplēses esot pārāk optimistiskas. NATO austrumu flanga valstīm varētu būt atvēlēti trīs gadi, lai sagatavotu savu militāro potenciālu tādā līmenī, ka tas spētu atturēt Krieviju no agresijas. Nevalstiskā organizācija Pasaules Ukraiņu kongress oktobrī atsaukusies uz Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska teikto, ka gadījumā, ja karadarbību viņa valstī Krievijai izdotos iesaldēt, ap 2028. gadu būtu gaidāma tās nākamā agresija, visticamāk – pret Baltijas valstīm. Savukārt čehu izdevums „České Noviny” atstāstījis Čehijas prezidenta, atvaļinātā armijas ģenerāļa Petra Pavela teikto, proti – Krievijai pilnvērtīgai armijas kaujas spēju atjaunošanai būšot vajadzīgi pieci līdz septiņi gadi, bet šī kalkulācija var būtiski mainīties atkarībā no Ukrainā notiekošā kara rezultātā. Vai gaidāms agresijas karš Dienvidamerikā? 3. decembrī Venecuēlā notika konsultatīvs referendums, kurā balsstiesīgajiem tika uzdoti vairāki jautājumi, kuru būtība ir – vai viņi piekrīt, ka Venecuēla anektē teritoriju, ka tiek dēvēta par Gajānu Eskelibo un līdz šim ir bijusi Venecuēlas kaimiņvalsts Gajānas kontrolē. Laikos, kad Venecuēla bija Spānijas, bet Gajāna – Nīderlandes koloniālais valdījums, robežas šais džungļu klātajās zemēs ilgi palika nenovilktas. Par strīdus ābolu teritorija kļuva 19. gadsimta otrajā pusē, kad tagadējo Gajānu savā valdījumā bija ieguvusi Lielbritānija, Venecuēla bija kļuvusi  neatkarīga no Spānijas, savukārt Gajānu Eskelibo bija atklātas zelta atradnes. 1899. gadā starptautiska šķīrējtiesa lēma jautājumu par labu Britu impērijai, taču pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad Gajāna bija suverēna valstiskuma izveides procesā, Venecuēla jautājumu atkal aktualizēja. 1966. gadā starp Venecuēlu, Lielbritāniju un Gajānu noslēgtā vienošanās paredz, ka valstis risina jautājumu sarunu ceļā un, ja sarunu process nesekmējas, nodod to ANO ģenerālsekretāra izlemšanai. Pēdējais, savukārt, ir nodevis jautājuma risināšanu Starptautiskajai tiesai, kura 2020. gadā pieņēma izskatīšanai Gajānas prasību un šī gada 1. decembrī norādīja Venecuēlai atturēties no jebkādiem soļiem, kuri varētu mainīt esošo situāciju strīdus teritorijā. Gajāna Eskelibo veido apmēram divas trešdaļas no Gajānas teritorijas, tajā dzīvo apmēram 125 000 jeb nedaudz mazāk kā sestdaļa valsts iedzīvotāju. Pirms desmit gadiem tur atklātas bagātīgas naftas iegulas. Saskaņā ar Venecuēlas valdības apgalvoto, referendumā nodotas vairāk nekā desmit miljoni balsu, un apmēram 95% balsojuši par labu potenciālajai teritorijas aneksijai. Starptautiskie eksperti apšauba šo rezultātu patiesumu. Gajāna, reaģējot uz notikušo, atsaukusi savu vēstnieku Venecuēlā. Ar nosodošiem paziņojumiem nākuši klajā Nāciju Sadraudzības (agrāk dēvētas par Britu Sadraudzību) ģenerālsekretāre Patrisija Skotlenda, Amerikas Valstu organizācijas ģenerālsekretārs Luiss Almagro un Karību valstu kopienas vadība. Venecuēlas un Gajānas robežvalsts Brazīlija kāpinājusi savu militāro spēku klātbūtni pierobežas rajonos. Sagatavoja Eduards Liniņš.    

Šodien tas ir reģions ar milzīgiem debesskrāpjiem, bagātību un teju futūristikām idejām par to, kā mainīt nabadzīgo tuksnesi sev apkārt, pirms simts gadiem - trūcīga nomadu kopiena. Persijas līča valstis simts gadu laikā ir piedzīvojušas milzīgas pārmaiņas - lielākoties, pateicoties naftai. Kā notika šis vēsturiskais atklājums? Par vēsturi un mūsdienām saruna raidījumā Zināmais nezināmajā ar Latvijas Ārpolitikas institūta Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāju Sintiju Broku. Kad pašu mājās valda sniegs un sals, ne viens vien cilvēks sauli meklē kādās tālākās zemēs. Siltus saules starus un karstas tuksneša smiltis arī ziemā iespējams meklēt Tuvo Austrumu reģionā, tostarp Persijas līča valstīs. Apvienotie Arābu Emirāti, Saūda Arābija, Omāna, Bahreina, Kuveita, Katara - šīs valstis ir atšķirīgas gan iedzīvotāju skaita ziņā, gan savā atvērtībā, gan arī resursos, ar kuriem gūt ienākumus. Viens no šiem resursiem ir nafta, un par to, kā tas mainījis Persijas līča valstu vēsturi, saruna raidījumā. Paklāju aušanas tradīcijas Tuvo Austrumu kultūrā Bet pirms tam vēl kāds ieskats Tuvo Austrumu kultūras vēsturē, proti, paklāju aušanas tradīcijās, no kurām pazīstamākā un augsvērtīgākā ir Persijas tehnika. Kāda ir šo paklāju vēsture, kā 15.-16. gadsimtu mij­ā tie kļuva populāri Eiropā un kur tie kalpoja par statusa simbolu, skaidro vēsturnieks Imants Ļaviņš. Pareizi būt teikt – sietie bārkstainie austrumu paklāji. Un lai saprastu, cik  daudz darba tas paģēr, tad runa ir par 100 tūkstošiem mezglu uz vienu kvadrātmetru – teic  vēstures doktors un Austrumu kultūras pētnieks Imants Ļaviņš. Skatot pagātnē, Austrumu paklāju aušana bija izplatīta vairākos reģionos – Turcijā, Ēģiptē, Kaukāzā, Ķīnas Rietumos un Indijā un laika gaitā katrā reģionā izveidojās savs stils un paklāju raksts. Kāda bija sākotnējā šo paklāju  funkcija un kā tie kļuva par statusa simbolu Eiropā, par to stāsta  Imants Ļaviņš. Paklājus no vilnas, kokvilnas vai zīda diegiem auda, vai mezgloja horizontālas vai vertikālās  stellēs un šim filigrānajam un  nogurdinošajam darbam, ko parasti veica sievietes, vajadzēja lielas prasmes. Vēsturnieks Ļaviņš rāda datora  monitorā piemērus  ar seniem Austrumu paklājiem, kur redzami ornamenti, ziedu raksti, kā arī  ainas no medībām. Atšķirībā no Rietumiem, kur paklājs liecināja par turību, tad Austrumu tautās tam bija  praktiska funkcija: tos arī izmantoja  reliģiskās ceremonijās, metoties ceļos un pielūdzot Allāhu, kā arī mirušos apbērēja ietītus paklājos. Paklājā veidotie raksti simbolizēja paradīzi, ar ziedošiem augu motīviem un upēm, pilnām ar zivīm.

Pasaules Veselības organizācija ir nobažījusies par lielo globālo neārstēto diabēta gadījumu skaita pieaugumu. Vai tā ir problēma arī Latvijā, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Endokrinoloģijas nodaļas vadītāja, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) asociētā profesore Ilze Konrāde, RSU docents Iekšķīgo slimību katedrā, P.Stradiņs klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas kardioloģijas centra kardiologs Kārlis Trušinskis un Latvijas Diabēta asociācijas vadītāja Gunta Freimane. "Visiem gribas tabletes, kas ir ļoti efektīvas, bet pārējo dzīvot savai baudai. Bet fiziskās aktivitātes un labs miegs ir ļoti nozīmīgs," atgādina Ilze Konrāde. "Lai mēs šobrīd būtu veseli, tas ir sportiņš, veselīgs miegs un mazāk psihosociāla stresa." Slimība cilvēkiem liek pārskatīt prioritātes, tomēr tikai apmēram 20 % cilvēku spēj izmainīt dzīvesveidu. "3-4 reizes nedēļā stunda ātras pastaigas ir labs aerobais treniņš. Fantastisks rezultāts. Apmēram par 45% var darba spējas mitohondrijos uzlabot," turpina Ilze Konrāde. Kārlis Trušinskis norāda, ka ir jādomā, kā veselīgo dzīvesveidu padarīt mērķētāku un pieejamāku, "kā trāpīt par cilvēkiem". Vajag pabakstīt, vai atgādināt, lai ieradumus uzturētu. Tad ir arī rezultāti. "Lai arī e-veselībai ir ne pārāk laba skaņa, to arī nozīmētu, ka varat saņemt kādu atgādinājumu, balstoties uz savu profilu, riska faktoru kopumu, vecumu, vadoties no tā, kāds ir holesterīns, asinsspiediens. Tam noteikti ir nākotne, līdzīgi kā par daudzām lietām atnāk atgādinājums," bilst Kārlis Trušinskis. Ilze Konrāde vērtē, ka daudz vairāk ir vajadzīgas sociālās reklāmas. Gunta Freimane min, ka svarīgi arī vērtēt, kādas sporta būves nepieciešamas un līdz ar to, kādas atlaides piemērot par to celšanu. Kā labo piemēru viņa min Somiju, kur izpētīts, ka nav vērts celt slidotavas, jo cilvēki ar locītavu slimībām nevar tās izmantot, bet ir vērts ūdens atrakciju centrus kopā ar baseiniem, ko cilvēki daudz aktīvāk izmanto.

Saeima drīzumā plāno lemt par ierobežojumiem elektroniskajām cigaretēm. Vai tām būtu jāpiemēro tādi paši aizliegumi, kā Eiropas Savienībā noteikti karsējamai tabakai, Krustpunktā diskutē Pusaudžu psihoterapijas centra vadītājs, bērnu psihoterapijas speciālists Nils Sakss Konstantinovs, Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs Artjoms Uršuļskis, Saeimas deputāte Līga Kozlovska (Zaļo un zemnieku savienība) un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Pneimonoloģijas galvenais speciālists Alvils Krams. Agrāk bieži vien bija kāda vieta kaut kur netālu no skolas, kur jaunieši pirms stundām, pēc stundām vai starpbrīžos devās it kā paslepus uzsmēķēt. Cigaretes vienmēr ir bijis vilinājums pusaudžiem. Tagad jau kādus gadus vairs nav nepieciešams kaut kur slēpties, jo modernās tehnoloģijas dzīvi pusaudžiem ir padarījušas krietni vieglāku. Elektronisko "ļuļķīti" var ielikt kabatā vai soma, nav nekādas smakas un arī nevienam netraucē. Veipošana ir kļuvusi par daudzu pusaudžu ikdienu, bet veips [elektroniskā cigarete] nav nekāds veselīgais burkāns, tādēļ pasaulē ārsti un pētnieki meklē risinājumus, ko darīt, lai arī mudinātu politiķus rīkoties, lai mazinātu iespējamo postu un kaitējumu. Jautājums ir nonācis arī Latvijas politiķu dienaskārtībā, bet kāda ir vai varētu būt mūsu politika šajā jautājumā, īstas vienprātības nav. Pagājušajā nedēļā Eiropas Savienībā stājās spēkā aizliegums par karsējamās tabakas aromatizēšanu, bet kas notiks ar elektroniskajām cigaretēm un kādi ir riski dažādu lēmumu pieņemšanā?

Slovākijas parlamenta vēlēšanās uzvar prokrieviski spēki. Kevins Makartijs zaudē ASV Pārstāvju palātas spīkera krēslu. 33 gadus Vācija atkal ir viena valsts. Aktualitātes analizē laikraksta „Diena” komentētājs Andis Sedlenieks, Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Ierakstā uzklausām Vācijas Maršala fonda vecāko eksperti Kristīni Bērziņu. Pirmais vēsturē Kevinam Makartijam vajadzēja 14 balsojuma kārtas, lai iegūtu, un tikai vienu, lai zaudētu ASV Pārstāvju palātas spīkera amatu. Vakar, 3. okrobrī, viņš tika gāzts no amata pēc tam, kad republikāņu labējā spārna politiķus saniknoja viņa sadarbība ar demokrātiem, nedēļas nogalē ar Baltā nama atbalstīta pagaidu finansējuma pieņemšanu novēršot ASV valdības iestāžu darba apturēšanu. Balsojumu par spīkera atcelšanu no amata panāca konservatīvais republikāņu kongresmenis no Floridas štata Mets Geics. Viņš rēķinājās ar to, ka balsojums var izdoties tad, ja saujiņai republikāņu pievienosies demokrāti, kurus, savukārt, neapmierināja Makartija nesen uzsāktā impīčmenta izmeklēšana pret ASV prezidentu Džo Baidenu. Makartijs ir pirmais gāztais spīkers 234 gadu ilgajā Pārstāvju palātas vēsturē un ir paziņojis, ka nemēģinās šo amatu atgūt. Vairāki republikāņu politiķi ir sākuši vākt sev atbalstu, tomēr pagaidām nav neviens, kas varētu savākt vairākumu un Pārstāvju palātā valda tikai haoss. Prokremliski spēki uzvar Slovākijā Slovākijas parlamenta vēlēšanu rezultāti liek atsaukt atmiņā notikumus, kas šokēja pasauli pirms mazliet vairāk nekā pieciem gadiem, kad Slovākiju pāršalca ziņa par nežēlīgu žurnālista un viņa līgavas slepkavību. Žurnālists Jāns Kucjaks bija pētījis tā brīža valdības saikni ar Itālijas mafiju, un viņa slepkavība pamodināja visu sabiedrību. Cilvēki masveidā izgāja ielās, un protesti nerima līdz brīdim, kamēr valdība atkāpās. Tajā laikā premjerministrs bija Roberts Fico. Ir pagājuši tikai pieci gadi, un ļaudis atkal ir pauduši uzticību Fico. Viņa vadītā sociāldemokrātu partija 1. oktobrī notikušajās parlamenta vēlēšanās pārliecinoši ieguva pirmo vietu, apsteidzot pašreizējo labējo partiju par vairāk nekā pieciem procentiem. Lai gan nevienam nav dots mandāts veidot valdību bez koalīcijas partneriem, valsts prezidente Zuzana Čaputova jau ir uzticējusi šo procesu vadīt Robertam Fico. Te gan ir interesants arī fakts, ka pašai prezidentei ar uzvarējušās partijas līderi ir ļoti sliktas attiecības. Fico ir vairakkārt kritizējis liberālo prezidenti Čaputovu, dēvējot viņu par amerikāņu aģenti un pārmetot viņai kalpošanu ārvalstu interesēm. Un Čaputova par to ir iesūdzējusi Fico tiesā. 33 gadi atkal kopā 1990.gada 3.oktobrī pasaules kartē kļuva par vienu valsti mazāk. Pēc Otrā pasaules kara sadalītā Vācija atkal apvienojās. Protams, visa pamatā bija Padomju Savienības vājums un drīz vien sekojošais sabrukumus, taču pašā Vācijā tobrīd valdīja milzīgs emocionāls pacēlums. Padomju ietekmē esošās Austrumvācijas iedzīvotāji ar neslēptām ilgām raudzījās Rietumu virzienā, un perspektīva kļūt par vienu valsti izraisīja varenu sajūsmu. Nākamo gadu laikā, padomju sistēmai sabrūkot arī citās Austrumu bloka valstīs, daudzi uz vāciešiem raudzījās ar lielu skaudību. Jo viņiem šķietami nebija jāiziet cauri tai ekonomiskajai krīzei un bedrei, ko piedzīvoja citi Austrumeiropā. Vāciešiem finansiālās iespējas bija krietni lielākas. Tomēr tagad, pēc vairāk nekā 30 gadiem, jāatzīst, ka ne viss ir bijis tik skaisti, kā izskatījās no ārpuses. Joprojām Austrumvācijā ir mazākas algas, grūtāk atrast labu darbu, turklāt austrumvācieši joprojām sūdzas, ka izjūt zināmu vecākā brāļa attieksmi no Rietumu tautiešiem. Lai arī redzami jebkādas barjeras, kas sadalīja Vāciju, vairs nav atrodamas, realitātē paši vācieši jūtas sašķelti. Turklāt, kā rāda aptauju dati, ja bijušajā Rietumvācijā tie ir 60 procenti iedzīvotāju, tad Austrumvācijā 75 procenti vāciešu uzskata, ka viņu valsts ir sašķelta. Sagatavoja Aidis Tomsons un Ieva Zeiza.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Apgabaltiesa Lembergam par gadu samazina sodu – 4 gadi ieslodzījumā. Premjerministre Evika Siliņa no Jaunās Vienotības šodien ir ieradusies iepazīšanās vizītē Briselē. Austrumu slimnīcas teritorijā atklāts Rīgas Stradiņa universitātes studiju komplekss.

Kopš 2023. gada pavasara Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāja amatu pilda Normunds Staņēvičs, ar kuru sarunājas DIENA PĒC autors, Accenture Baltics vadītājs Maksims Jegorovs. Kas tiks mainīts medicīnas nozarē, lai uzlabotu apstākļus ārstiem un pacientiem? Cik liela mākslīgā intelekta iesaiste tiek plānota un vai sabiedrība ir gatava medicīnai mājas apstākļos? Klausies epizodi un esi zinošāks.  

Aknu veselībai būtu jāpievērš vairāk uzmanības, jo tas ir viens no orgāniem, kurš spēlē solo mūsu ķermeņa orķestrī. Kāpēc tas būtu jādara un kā, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Infektologu, hepatologu un HIV/AIDS speciālistu asociācijas (LIHHASA) viceprezidente profesore, Rīgas Austrumu slimnīcas Aknu slimību nodaļas vadītāja Ieva Tolmane, Rīgas Stradiņa universitātes docētāja, Infektoloģijas katedras asociētā profesore, Centrālās laboratorijas valdes locekle Jeļena Storoženko un Veselības ministrijas Sabiedrības veselības departamenta direktore Jana Feldmane. Runājot par aknu veselību un iespēju saslimt ar hepatītu, Jana Feldmane norāda, ka inficēšanās var notikt viegli, pietiek ar nelielu asiņu daudzumu. "Nereti runājam par invazīvām skaistumkopšanas procedūrām, kur Latvijā cilvēki ne vienmēr pietiekami izvērtē riskus, tāpēc gribu aicināt vienmēr nevis skatīties uz cenu, izvēloties pakalpojumus, kas ietekmē veselību, bet izvērtēt profesionālismu, ka pakalpojuma sniedzējs saprot, ko dara un neradītu riskus," atzīst Jana Feldmane.  Protams, svarīgi ir pēc iespējas ātrāk saslimšanu atklāt, bet svarīgi ir apzināties, ka inficētais cilvēks var arī nodot tālāk infekciju un pakļaut riskam citus. Ieva Tolmane papildina, ka ar hepatītu var inficēties ne tikai veicot skaistumkopšanas procedūras, ar seksuālā ceļā, reizēm arī veicot medicīniskas manipulācijas. "Ja agrāk vairāk koncentrējāmies uz riska grupām (..), bet zinot inficēšanās ceļus, tā ir visa sabiedrība. Varbūt bērni ir pasargātākā grupā, ja vien viņu mammām nav C hepatīts, jo viņi nenodarbojas ne ar kosmētiskām procedūrām, ne seksuālo dzīvi. Pieaugušais katrs ir riska grupā. Līdz ar to katram pieaugušajam būtu vismaz vienreiz gadā jāpārbauda," norāda Ieva Tolmane. Pasaules Hepatīta dienu atzīmē 28. jūlijā un tās globālais lozungs šogad "Mēs negaidām" (Were not waiting). Ko mēs negaidām un kā cilvēkiem sevi pasargāt? "Lai arī sakām aknas, cilvēkam ir tikai viena akna, kas sadalīta divās daivās un vairākos segmentos," skaidro Ieva Tolmane. "Ja viņa tiek skarta kādas slimības dēļ, nav otras, kas var pasargāt vai aizvietot, līdzīgi, kā ir nierēm." Viņa atzīst, ka aknas ir ļoti svarīgs orgāns cilvēka organismā.

Ar muguras sāpēm ir saskārušies teju visi pieaugušie Latvijas iedzīvotāji, bet apmēram trešdaļai tās ir regulāras. Pretsāpju līdzekļu lietošana nebūt nav labākais risinājums, lai sāpes mazinātu. Par prātīgākām iespējām, kā tikt galā ar muguras sāpēm, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Padomus sniedz Agnese Kārkliņa, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) ergoterapeite, Līga Krūmiņa, RAKUS fizioterapeite, un sertificēta fizioterapeite Lāsma Bērziņa. Muskuļu disbalanss, mazkustīgums, ilgstoša sēdēšana, vai tieši pretēji –stāvēšana var radīt muguras sāpes ikdienā. Labākais līdzeklis, lai no tām atbrīvotos ir kustības jeb vingrošana. Bet lai vingrojumi labāk palīdzētu, raidījuma viešņas vispirms iesaka vērsties pie speciālistiem, lai izvērtētu sāpes un to cēloni, lai sastādītu nepieciešamo vingrojumu kompleksu. Teipu var līmēt, jo nav vienas teorijas, vai tie palīdz, vai tomēr – nē. Bet pirms tam pavingrojam! Pretsāpju līdzekļus ieteicams lietot vien akūtu sāpju gadījumā pirmajās dienās.

Tautas deju dejošana primāri ir jauks vaļasprieks. Bet nevajag aizmirst, ka jebkurš mēģinājums un koncerts ir arī pamatīga fiziskā slodze. Vai lustīga danča griešana nāk par labu veselībai, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Pieredzē dalās senioru deju kolektīva "Sendancis" dejotāji Jānis Zīra un Daiga Krūmiņa. Padomus sniedz ārste, kura brīvajā laikā ir arī kora dziedātāja, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas 9. kardioloģijas nodaļas vadītāja Anna Labuce.

Ja pirmās automašīnas bija tehnoloģiju sniegums un gadsimta inovāciju simbols, tas mūsdienās auto ir ikdienas pārvietošanās līdzeklis. Satiksme ir kļuvusi par tādu kā cilvēces asinsriti un auto drošības aprīkojums pārpildītās ielās un šosejās ir svarīgāks nekā jebkad. Drošības jostas, gaisa spilveni, automātiskās bremzēšanas sistēmas un ziemas riepas - bez tām drošu braukšanu satiksmē šodien iedomāties nevaram, taču ilgu laiku cilvēki brauca krietni bīstamākos braucamrīkos un ceļi bija sliktāk regulēti. Kad un kāpēc ienāca šie drošības noteikumi un tehnoloģijas satiksmē, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Motormuzeja ekspozīcijas gidi Sabīne Puste un Oskars Osītis. "Ja runājam par pašiem autobūves pirmsākumiem 19. gs. beigās - 20 gs. sākumā, tad pašos sākumos kā drošības aprīkojums ir lietas, ko mēs uzskatām mūsdienās par pilnīgi pašsaprotamām," atklāj Oskars Osītis. "Piemēram, vējstikli arī ir sava veida drošības aprīkojums, kas pirmajām automašīnām pat nebija. Automašīnas taisot aizvien ātrākas, bija vajadzība aizsargāt gan šoferus, gan pasažierus no āra elementiem, tad sāk uzstādīt vējstiklu.  Kā arī diezgan pirmatnējs drošības aprīkojums ir drošības jostas. Ja mēs mūsdienās runājam par drošības jostām, tad ar to saprotam drošības jostas, kuras mūs pasargā avārijā no traumu gūšanas. Ja runājam par autobūves pirmsākumiem, tad tā nebūt nebija, jo pirmajiem automobiļiem drošības jostas uzstādīja, lai gan vadītājs, gan pasažieri, braucot pa bedrainiem ceļiem, būtu fiksēti pie sēdekļa un pa bedrainiem ceļiem neizgāztos ārā no transporta līdzekļa. Bet to mērķis nebija pārāk pasargāt cilvēkus tieši avārijās. Sadzīve vilcienos 19. - 20. gadsimta mijā Pirmās klases pasažieri sēdēja ar samtu pārvilktos sēdekļos, otrajā klasē atradās ādas sēžamie, savukārt braucējiem trešajā klasē bija jāsamierinās ar koka soliem - tā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā izskatījās tālsatiksmes vilciens maršrutā Varšava - Pēterburga, kas brauca arī caur Latvijas teritoriju. Par vagonu izskatu un aprīkojumu stāsta "Latvijas dzelzceļš" industriālā mantojuma eksperts Toms Altbergs. "Katrā kupejā novietoti divi mīksti dīvāni ar mīkstām paceļamām atzveltnēm. Dīvānus sedz matrači, tie ir 50 mm biezi un pildīti zirgu spalvām. Matrača viena puse pārklāta ar mākslīgu ādu, bet otra - ar tiku, t.i .biezu, strīpotu audekla drēbi. Ar tādiem pašiem matračiem pārklātas ari atzveltnes. Matraču segšanai ar mākslīgu ādu, agrākās vadmalas un samta vietā, ir tās priekšrocības, ka viņiem vienmēr ir glīts izskats; viņi neuztver putekļus un viegli noslaukāmi. Tā kā matrači viegli noņemami no dīvāniem, tad viņus katrā gadījumā, bez sevišķām grūtībām, var iznest iz kupejas, pamatīgi tīrīt un dezinficēt." Šāds apraksts par jaunajiem pasažieru vagoniem lasāms Latvijas dzelzceļu virsvaldes oficiālajā izdevumā 1926. gadā. Luksus apartamenti grezni aprīkotos vagonos ir Austrumu ekspreša simbols - tālsatiksmes pasažieru vilciens, kas, sākot no 19. gadsimta beigām, kursēja no Parīzes līdz Stambulai un vēlāk jau arī par citām dzelzceļa līnijām Eiropā. Taču arī Latvijā ir pieturējuši vilcieni ar smalkām kupejām un restorānvagonu, kurā varēja malkot šampanieti no kristāla glāzēm. Bet iesākums pirmajai tālsatiksmes dzelzceļa līnijai no toreizējas Dvinskas (tagad Daugavpils) līdz Pēterburgai nebija tik izsmalcināts.

Jaunais gads sagaidīts, amatpersonu uzrunas dzirdētas un apspriestas, un dzīve var atgriezties ierastā ritmā  ar kārtējiem notikumiem. Lielākais satraukums laikam ir bijis par to, kas notiek Onkoloģijas centrā, jo strīds starp ārstiem un slimnīcas valdi galu galā atspēlējas uz pacientiem. Tā visa fonā notika cits skandāls, kas izpelnījās ne mazāku sabiedrības uzmanību un attiecas uz tās pašas Rīgas Austrumu slimnīcas tikai Radioloģijas centru, kura vadītāja vietas izpildītāja amatā pabija vien trīs dienas. Par nedēļas notikumiem runājam ar žurnālistiem. Aktualitātes Krustpunktā vērtē žurnāla "IR" žurnālists Pauls Raudseps, Latvijas TV žurnāliste Madara Fridrihsone un laikrakstu "Brīvā Latvija" un "Laiks' žurnāliste Sallija Benfelde.  

2022. gada nogalē pienāca nepatīkamas ziņas no Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas, kur izveidojies konflikts starp ārstiem un slimnīcas valdi. Vispirms novembra beigās uzzinājām, ka darbu nolēmuši pamest Latvijas Onkoloģijas centra (LOC) centra trīs vadošie otolaringologi. Ziņa bija satraucoša, bet izrādījās, ka tas ir tikai sākums. Vecgada pēdējā darbdienā jau vairāk nekā 20 Onkoloģijas centra darbinieku brīdināja, ka ir gatavi iesniegt kolektīvo atlūgumu. Šonedēļ šim brīdinājumiem varētu pievienoties vēl citi mediķi, kas liek domāt, ka slimnīcā ir izveidojusies pamatīga spriedze. Veselības ministre ir uzdevusi iesaistīties slimnīcas padomei, dodot mēnesi laika rast risinājumu. Bet par ko tad ir runa? Pamatā konflikts esot starp mediķiem un valdi, vai tikai par atalgojumu? Mēģinām saprast, kas notiek slimnīcā, un, galvenais, ko tas nozīmē pacientiem? Krustpunktā diskutē SIA Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca (RAKUS) padomes priekšsēdētāja Tīna Kukka, RAKUS valdes loceklis, profesors Haralds Plaudis, onkologs Romāns Dzalbs un onkoloģijas pacientu organizāciju apvienības "Onkoalianse" vadītāja Olga Valciņa.  

  Vēsture ir parādījusi, ka sacensība dažādās ar politiku it kā nesaistītās jomās var būt lielisks diplomāts vai tieši skatuve, kur notikt politiskajai cīņai bez pašiem politiķiem. Kosmoss, olimpiskās spēles un šahs - jomas, kurās sacensības starp spēlētājiem ir arī sacensība starp valstīm, režīmiem un varas grožiem pasaulē. Šoreiz pievēršamies šķietami mierīgajai un statiskajai šaha spēlei, politikai un kaislībām tajā. Stāsta šaha turnīru organizētājs Andris Tihomirovs. Kosmosa stacijas „Mir” loma politikā Kamēr uz zemes noritēja skandāli un sāncensība dažādās sfērās starp bijušām Austrumu un  Rietumu bloka valstīm, tikām nosacīta draudzība pastāvēja  kosmosā, proti, Krievijas orbitālajā stacijā „Mir”, kas darbojās 15 gadus. Tur kopā strādāja gan krievu, gan amerikāņu, gan ari citu valstu astronauti. Protams, ka konkurence valdīja arī kosmosa izpētē. Kopš pagājušā gadsimta 50. gadu nogales, kad sākās izplatījuma iekarošana, sākās arī ASV un Padomju Savienības regulāri pierādījumi, kurš pirmais un kurš pārāks šajā jomā.

Pavisam oficiāli sākam jauno NBA šova sezonu ar austrumu konferences komandu apskatu un regulārās sezonas uzvaru OVER/UNDER prognozēm.