POPULARITY
Stāsta flautiste Liene Denisjuka-Straupe Pētniecības procesā esmu nonākusi pie atziņas, ka tas var būt jebkurš cilvēks, kas ir gatavs iekļaut savā radošajā darbībā hepeninga vai kolāžas elementu un īstenot dadaismam raksturīgo izaicinošu paradoksalitāti un nesistēmiskumu sava mākslinieciskā naratīva veidošanā. Dadaistam nav jāpieder vienam noteiktam stilam. Dadaists var būt kā hameleons, kas vienu brīdi ir radoša personība, citu brīdi –ugunsdzēsējs vai caurumu lāpītājs jebkurā dzīves situācijā. Dadaisti nenodala dzīvi no mākslas un atrodas nemitīgā notikumu plūsmā, kuru viņi nespēj uztvert nopietni, vienlaikus aktualizējot nopietnu jautājumu klātesamību. Jebkam piemīt potenciāls kļūt par hepeningu un tas ir katra mākslinieka paša ziņā, kādas kolāžas viņš veido un ko tieši viņš ar to vēlas pateikt. Citējot Juri Ābolu: "Cilvēka desmittūkstošgadīgo kultūrvēsturisko pieredzi apcerēt ir grūti. Toties skaisti. Skaistuma, savukārt, es nealkstu. Tādēļ nerakstu īpaši daudz... [...] Dada ir viss! Viss ir Dada! – tā savos manifestos 1916. gadā sludināja dadaisma klasiķi: Hilzenbeks, Šviters, Arps un citi... Esmu vienisprātis ar viņiem – dadaistisks piesitiens mūsdienu bezgaljautrajās kolīzijās spējīgs kādam nest pat prāta atskurbumu jeb arī ienest vispārējā haosā zināmu kārtību. Dzīve neaprobežojas vien tikai ar lēkāšanu, baumu laišanu un naudas skaitīšanu. Nemēģinu savas estētiskās problēmas sarežģīt jeb izdaiļot. Vērību piegriežu nevis tehnoloģijām vai fantāzijām, bet gan cilvēkam, kā arī semantikai – programmētāju cietajam riekstam, – jo arī no viņu, tāpat kā dadaistu tekstiem, lielas jēgas nav tā kā tā. Visu pārējo priekšā man pasaka mana paša zemapziņa un estētiskā iedrīkstēšanās: iepazīstot tās reālijas, kuras cilvēki iznieko, – abu šo manu daiļrades elementu nedrīkstētu būt par daudz." 1978. gadā tapa, iespējams, pirmais dadaistiskais darbs, kad Ābolam bija jābeidz Latvijas Valsts konservatorijas pirmais kurss un, lūk, citāts no autora teiktā Dāvim Eņģelim Latvijas Radio 3 "Klasika" rīkotajā komponista autorkoncertā "Tīrs Ābols" 2020. gada 12. oktobrī Latvijas Radio 1.studijā: "Pirmā kursa eksāmenā biju uztaisījis tādu gabalu, kas saucās "Tutaj" (poliski tas nozīmē – šeit). Sižets bija tāds, ka četri kungi sarunājas katrs savā valodā pilnīgi nesaprotamās intonācijās, kamēr sāk grābt viens otru pie rīkles, un tad arī viens tiek nožmiegts. Diezgan naturālas, neintonētas skaņas, un kā zeltaina stīga visam cauri iet motīvs – tutaj, tutaj, tutaj… Nu un beigās, pie tā nogalētā pēdējā dvesiena, vēl reverberācija uz pēdējā akorda. Visi mēmi. Kapa klusums. Apspriede. Vēlāk man stāstīja, ka Skulte esot rādījis baigi skābu ģīmi, un Ivanovam deguns divreiz garāks izstiepies. Galu galā dabūju savu godīgi nopelnīto trijnieku pēc piecu ballu sistēmas. Gandrīz jau izlidināja, bet es turpināju savus eksperimentus." Atskatoties uz vēsturiski oriģinālākajiem hepeningiem, būtu pieminami vismaz pāris Ervina Šūlhofa darbi. Kā pirmo vēlos izcelt viņa 1919. gadā sacerēto Vācu simfoniju (Symphonia Germanica), kur burtiski tiek izkliegts Vācijas himnas melodijas fragments ar vārdiem: "Deutschland über alles!" Kompozīcijas fonētiku veido balss disonanses un bruitiski trokšņi. Simfonijas tapšanas laikā Šūlhofs bija uzrakstījis arī šādu komentāru: "Absolūtā māksla ir revolucionāra, tā pieprasa attīstību, noved pie apvērsuma un paver jaunus ceļus. Īpaši tas attiecas uz mūziku, jo šis mākslas veids ir visdzīvākais, kas visdziļāk atspoguļo izbēgšanu no imperiālistiskās tonalitātes, ekstātiski uzsākot ceļu pretī labām pārmaiņām." Savukārt otrs ļoti neparasts ir Šūlhofa Klaviercikls "Fünf Pittoresken". Laikā gaitā tas ieguva atpazīstamību ar nosaukumu "In Futurum", kas sakrīt ar 3. daļas virsrakstu. Tā ir precīzi izrakstīta mūzika, kas ir izpildāma klusumā. Tādējādi 1952. gadā amerikāņu komponista Džona Keidža "4'33" nebūt nav pirmais šāda veida skaņdarbs mūzikas vēsturē. Taisnības labad jāpiebilst, ka arī Šūlhofa "In Futurum" nebija pirmais klusuma skaņdarbs. Senākā zināmā nedzirdamās mūzikas kompozīcija ir "Sēru maršs izcila, nedzirdīga vīra bērēm" (fr. "Marche Funèbre composée pour les Funérailles d'un grand homme sourd"), kas tika radīta 1884. gadā un tās autors ir franču žurnālists Alfonss Alē (Alphonse Allais, 1854–1905). Viņš ir devis ļoti skaidru interpretācijas norādi deviņām tukšām taktīm ar apzīmējumu lento rigolando (tulk. no franču valodas "rigoler" nozīmē gūt prieku), turklāt 1897. gadā Alē papildināja savu opusu, pievienodams vēl 15 klusuma taktis.
No ziemas miega modušies lāči, cilvēka tuvumā jau drošāk jūtas lūši, aizvien diskusijas par vilku sirojumiem lopkopju tuvumā. Kā klājas plēsējiem Latvijā? Ko zinām par šo dzīvnieku uzvedību un kā šīs zināšanas var palīdzēt sadzīvot ar Latvijas mežu iemītniekiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Valsts mežu zinātnes institūta "Silava" pētnieks, zoologs Jānis Ozoliņš un šī paša institūta vadošā pētniece Guna Bagrade. Nesen plašsaziņas līdzekļos varējām lasīt informāciju par to, ka ASV zinātnieki pēc DNS paraugiem ir klonējuši pirms 10 tūkstošiem gadu izmirušu vilku sugu. Vai pēc pieejama fosilā ģenētiskā materiāla ir iespējams no jauna radīt sen izmirušas sugas, skaidro ģenētiķis Īzaks Rašals. Par savu izvēlēto zinātniskās fantastikas grāmatu stāsta astronomijas entuziaste, "StarSpace" observatorijas saimniece Anna Gintere. Viņa iepazīstina ar Daniela Suareza (Daniel Suarez) triloģijas pirmajām divām daļām "Delta-v" un "Critical Mass" (Kritiskā masa) "Grāmata zināmā mērā ieskicē to, ko varētu sagaidīt no kosmosa izpētes un apguves nākotnē. Šobrīd tā vēl ir zinātniskā fantastika ar būtisku uzsvaru vārdā zinātne," atzīst Anna Gintere. Triloģijas trešā daļa vēl top.
“Vadītāju lielais izaicinājums krīžu pārvarēšanā sākas miera laikos. Saruna ar darbinieku, kurš tev būs vajadzīgs, ir jānotiek jau tagad – nevis X stundā.” tā šajā epizodē sarunājos ar krīžu vadības konsultantu un treneri Ojāru Stūri, un Latvijas Valsts radio un televīzijas centra valdes priekšsēdētāju Ģirtu Ozolu. Parasti ar “X stundu” saprotam valsts apdraudējumu – karadarbību, kiberdraudus, plaša mēroga infrastruktūras sabrukumu. Taču X stundu var radīt arī mazāki, bet reāli notikumi: kabeļa pārrāvums, elektrības zudums, kritisko darbinieku nespēja ierasties darbā, pazudusi informācijas plūsma un tā joprojām. Tā vietā, lai uztrauktos, meklējam atbildes un skaidrojam - kā vadītāji, organizācijas un sabiedrība kopumā var gatavoties neparedzamajam.Klausies par ko runājām epizodē:Ko nozīmē “X stunda” uzņēmuma kontekstā? Kā plānot rīcību, ja pazūd elektrība, internets vai cilvēki? Krīzes situācijās, īpaši sākumā, visbiežāk trūkst informācijas. Ir liels nezināmais, un tas izraisa stresu. Kā veidot plānu, kas strādā arī tad, kad viss sabrūk?Kā uzņēmumos veidot darbības nepārtrauktības plānu, kas tiešām darbojas.Kā noteikt, kuri pakalpojumi un cilvēki būs patiešām nepieciešami X stundā.Kā organizācijā veidot vienošanos, kam uzticēties, kā pieņemt lēmumus un kā nodrošināt komunikāciju arī tad, ja pazūd internets."Mēs nezinām, kā rīkosies cilvēks X stundā, ja iepriekš neesam viņam jautājuši, kas viņam tajā brīdī būs svarīgākais.” Kāda ir vadītāja loma – un kāpēc tieši tagad ir jāsāk saruna ar cilvēkiem.Klausies sarunu un izvērtē – vai tavā komandā ir notikusi šī svarīgā saruna mierlaikos.Vai cilvēki zina, kā rīkoties?Vai esi gatavs runāt par to jau šodien?Ieskaties: Kas ir x stunda? Kā rīkotes krīzes situācijā, valsts apdraudējuma gadījumā?Civilā aizsardzība Rīgā112 aplikācijaPar biznesa nepārtrauktībuVUGD rīcība krīzes gadījumā HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.
Stāsta flautiste Liene Denisjuka-Straupe Ņemot vērā to, ka arī latviešu mūzikas vēsturē ir viens spilgts dadaists, proti, Juris Ābols, tad ir likumsakarīgi ieskatīties vēstures dzīlēs nedaudz dziļāk. Par dadas vai dadaisma kā 20. gadsimta modernisma perioda strāvojuma izcelsmes vietu tiek uzskatīta Cīrihe, jo tieši tur 1916. gadā rumāņu dzejnieks Tristans Carā (Tristan Tzara, 1896-1963), pēc vācu gleznotāja un tēlnieka Hansa Arpa (Hans Peter Wilhelm Arp, 1886–1966) atstātās liecības, radīja nosaukumu Dada Cīrihes kafejnīcā "Café de la Terrasse". Taisnības labad gan ir jāpiemin, ka nav vienota, vēsturiska uz faktiem balstīta apliecinājuma par dadas nosaukuma izcelsmi. Skanīgs pastāsts ir par vācu rakstnieka un psihoanalītiķa Riharda Hīlzenbeka (Richard Huelsenbeck, 1892–1974) zīmīgo vēstuļu naža nokrišanu tieši uz franču valodas vārdnīcas atvērumā atrodamo vārdu dada, kas tulkojumā nozīmē bērnu šūpuļzirdziņš. Kā sacīja vācu rakstnieks, teātra režisors un filozofs Hugo Balls (Hugo Ball, 1886–1927): "Dada ir cēlusies no vārdnīcas. Viss ir pavisam vienkārši: franciski tā nozīmē šūpuļzirdziņš, vāciski: "Ar dievu, lūdzu, rāpies nost no manas muguras, uz redzēšanos, līdz citai reizei!", savukārt rumāniski: "Jā patiesi, Jums ir taisnība, tā tas ir. Jā gan, patiesi. Darām tā." Hīlzenbeks to interpretēja šādi: "Dada ir vārds, kas sastopams visās valodās. Tas neizsaka neko vairāk kā vien kustības internacionālo raksturu ar bērnišķīgu stostīšanos, uz ko to vēlētos reducēt, tam nav nekāda sakara. Nūdeļu zupu ēdošs policists, kas ar pilnu muti norāda uz bēgoša slepkavas un laupītāja kustības virzienu (da-da), arī esot dada." Ceļu uz dadaismu bruģēja pirms Pirmā pasaules kara avangarda māksla un estētiskās gaumes maiņas. Viedokļi par jaunajām mākslas izpausmēm mēdza būt diametrāli pretēji un daļa sabiedrības nespēja pieņemt strauji mainīgo gan sadzīves, gan mākslas vidi. Sadzīvē ļoti lielu lomu spēlēja strauji augošā industriālā attīstība, kas, likumsakarīgi, tika atveidota arī mākslās. Ilgstoši nenorima sadursmes starp industriālās revolūcijas un tās iedvesmotās tērauda un stikla arhitektūras jūsmīgajiem piekritējiem un viņu pretiniekiem. Tā laika glezniecība tēlo izmisuma pilnas metropoļu un rūpniecisko rajonu ainas, rūgtas pārdomas par urbāno neglītumu. Kavējoties savās pārdomās, mākslas pētnieks, filozofs Umberto Eko (Umberto Eco, 1932–2016) uzdod jautājumu: "Kāds tad ir mākslas darbu un mūzikas uzdevums (?) – izraisīt estētisku baudījumu, svētas šausmas vai jautrību?" Dadaistu skatījumā 20. gadsimta sākumā modernā māksla un kultūra tika uzskatīta par fetišizācijas veidu, kurā tukšuma aizpildīšanai tiek izvēlēti patēriņa objekti, tostarp, filosofija un morāle, līdzīgi kā priekšroka kūkai vai ķiršiem. Jau sevi piesakot, dadaisma estētikas nostādnes paredzēja visai radikālu izteiksmes līdzekļu un formu meklējumus, piemēram, nesakarīgu valodu, kolāžas, skaņu dzeju, protestus pret buržuāzisko kultūras tradīciju. Dadaisma mākslinieki ar savu mākslu vēlējās pēc iespējas norobežot sevi no kara radītām šausmām, vardarbības, iznīcības, tautībām. Pirmajiem dadaistiem bija raksturīgi ne visai skaidri noformulētā veidā iekļaut savās mākslinieciskajās izpausmēs gan eksperimentus, gan futūrisma aspektus. Galvenā dadaistu doma bija visa loģiskā un skaidri definētā noliegums, jo šī ideoloģija ar nepārprotami definēto struktūru viņu uzskatā bija novedusi pie kara. Tādējādi dadaisms jau sākotnē bija pret tradicionālo estētiku, dadaisms kā antimāksla un dadaisma nolūks bija apvainot jebko, kas bija novedis pasauli pie savstarpējas destrukcijas. Dadaisti lūkoja atspoguļot cilvēku uztveri un sabiedrību. Jautājums – kā gan Juris Ābols nonāca pie dadaisma? Sarunās ar dažādiem pētniekiem Ābols pauda sekojošo: "Tas bija 1969. gads, kad es laikam pirmais sāku izvēlēties flautas avangarda repertuāru konservatorijā, tur pa melno nāca tādas poļu notis nošu veikalā, kas bija blakus Latvijas Valsts bibliotēkai. Es tās sapirkos un pamazām sāku studēt. Dadaismu iepazinu laikā, kad studēju kompozīciju, tad es pievērsu uzmanību, ka ir tāds sirreālisms, jo gribējās pašam savu ceļu iet. Mani piesaista paradoksi. Es tos uztveru nevis caur apziņu, bet caur zemapziņu un zemapziņā veidojas īpaša paradoksu sistēma, kuru caur apziņu transformēju mūzikā. Šādi varu to atkal izvilināt ārā." Dadaistu iecere nav vis veidot konkrētus, loģiski izprotamus tēlus, bet gan sapurināt klausītāju. "Dada vienmēr sit pa smadzenēm un velk cilvēkus ārā no letarģijas un sabrukuma […], lai viņi sāktu kaut ko darīt. Dada ir viss un viss ir dada. Dadaisti principā izgāja uz to pašu – uz imažinārajiem, proti, iztēlē pastāvošiem tekstiem. Viņi izgāja uz cilvēka spēju runāt īpašās mēlēs, kā saka Bībelē, un tad viņi gudroja paši savas imažinārās valodas. Jā, un es pat Strasbūrā atradu imažināro valodu vārdnīcu. Tur bija ap simtpiecdesmit dzejnieku, sākot ar Džonatanu Sviftu. Viņam zirgi Gulivera ceļojumos runā savā zirgu valodā. Tur bija diezgan gari citāti, un tulkots arī bij', ko tas viss nozīmē. Un tā ir tā imažinārā valoda. Un dadaisms. Ja mākslinieks pielieto dadaiskus līdzekļus, tad viņš atspoguļo pasauli, kā to redz caur savu prizmu."
Šis gads uz Latvijas autoceļiem iesākās ar vairākām traģiskām autoavārijām. Skaidrs, ka ir jādomā par autovadītāju uzvedību uz ceļa, tomēr arī ceļu infrastruktūra ir tas, ko nereti vaino šādās situācijās. Ko plānots darīt, lai ceļus sakārtotu un padarītu drošākus, Krustpunktā izvaicājam VAS "Latvijas Valsts ceļi" valdes priekšsēdētāju Mārtiņu Lazdovski. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod žurnaliste Inese Helmane un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Viktors Demidovs.
Šis gads uz Latvijas autoceļiem iesākās ar vairākām traģiskām autoavārijām. Skaidrs, ka ir jādomā par autovadītāju uzvedību uz ceļa, tomēr arī ceļu infrastruktūra ir tas, ko nereti vaino šādās situācijās. Ko plānots darīt, lai ceļus sakārtotu un padarītu drošākus, Krustpunktā izvaicājam VAS "Latvijas Valsts ceļi" valdes priekšsēdētāju Mārtiņu Lazdovski. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod žurnaliste Inese Helmane un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Viktors Demidovs.
Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka Stāsts būs par tēlnieku un Valsts mākslas muzeja direktoru Burkardu Dzeni. Ar uzlecošas saules emblēmu, ko nosacīti uzskata par pirmo valsts ģerboni, Dzenis 1918. gada nogalē uzvarēja konkursā par jaunās Latvijas Republikas nacionālo simbolu. Šis ģerbonis tika lietots līdz 1921. gada 15. jūnijam, kad Satversmes sapulce pieņēma grafiķu Riharda Zariņa un Vilhelma Krūmiņa izstrādātu valsts ģerboni – tādu, kādu mēs to zinām šodien. 20. gadsimta sākumā Burkards Dzenis (1879–1966) kļuva par vienu no latviešu profesionālās tēlniecības modernizētājiem un akmens tēlniecības tradīciju ieviesējiem. Līdzīgi kā brālēns Teodors Zaļkalns un kolēģis Gustavs Šķilters, mākslinieks Sanktpēterburgā pabeidza Štiglica Centrālo tehniskās zīmēšanas skolu (1898–1905), specializējies dekoratīvajā tēlniecībā. Atjaunotā mākslinieku pulciņa “Rūķis” ideāli sekmēja Dzeņa nacionālo pašapziņu. Studiju beigās piešķirtā ārzemju stipendija viņam deva iespēju franču tēlnieka Ogista Rodēna mācību darbnīcā Parīzē (1906) apgūt impresionisma principus un Maskavā (1907) papildināt pieredzi bronzas liešanā. Pēc atgriešanās no ārzemēm Dzenis Ķīšezera krastā Staņģos uzcēla sev darbnīcu un lietuvi. Līdzās radošajam darbam, Dzenis vienmēr bijis arī sabiedriski aktīvs un nav vairījies no brīžiem grūtas atbildības nastas. Jau 1910. gadā Rīgā viņš iesaistījās pirmās latviešu mākslas izstādes rīkošanā, kas pārauga Latviešu mākslas veicināšanas biedrības dibināšanā. Liktenīgā saskare ar mākslas darbu vākšanu sākās, darbojoties tās valdē. Pirmā pasaules kara laikā tēlnieks piedalījās gan latviešu mākslas izstāžu organizēšanā Petrogradā un Maskavā, gan leģendāro nacionālās mākslas albumu sagatavošanā, ar kuriem diplomāts Zigfrīds Anna Meierovics 1918. gada augustā devās uz Rietumeiropu, cenšoties panākt Latvijas neatkarības starptautisku atzīšanu. 1920. gada 15. martā Dzeni apstiprināja par jaundibinātā “Izglītības ministrijas Mākslas muzeja pagaidu pārzini”. Muzejam ierādīja telpas toreiz vēl karā izpostītajā Rīgas pilī, un kopš šī brīža Rīgā darbojās divi mākslas muzeji – jau agrāk dibinātais Rīgas pilsētas mākslas muzejs gleznotāja Vilhelma Purvīša vadībā un tagad arī – Valsts mākslas muzejs. Dzenis rūpējās gan par muzeja krājuma papildināšanu turpmākos divdesmit gadus, gan iesaistījās valstiski reprezentatīvu izstāžu organizēšanā un dažādu komisiju darbā, kā arī meklēja muzejam piemērotākas, plašākas telpas. Jau 1929. gada 8. novembrī Dzenis rakstīja izglītības ministram par to oficiālu vēstuli, norādot – ja nevar uzcelt speciālu jaunu ēku, tad, piemēram, armijas arsenāls Jēkaba laukumā varētu tikt pārbūvēts muzeja vajadzībām (kopš 1988. gada LNMM izstāžu zāle “Arsenāls”). Vienlaikus Burkards Dzenis vadīja arī Lietišķās tēlniecības meistardarbnīcu Latvijas Mākslas akadēmijā un darbojās mākslinieku un audzēkņu biedrībā “Sadarbs”. Tēlniecībā viņu interesēja portreta žanrs. Memoriālajā tēlniecībā radīti Emīla Dārziņa, Rūdolfa Blaumaņa, Rūdolfa Pērles, Viļa Olava un citi kapu pieminekļi. Pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkas atrodas viņa veidotais gleznotāja Jaņa Rozentāla piemineklis. Nacionālā romantisma garā stilizētās Dzeņa etnogrāfiskās saktas savulaik valkājušas dzejniece Aspazija, operdziedātāja Malvīne Vīgnere-Grīnberga, aktrises Jūlija Skaidrīte, Lilija Ērika un Marija Leiko. Vēl joprojām šodien Mākslas muzeja “Rīgas Birža” ekspozīcijās un ātrijā lietošanā ir Dzeņa savulaik Valsts mākslas muzeja apmeklētājiem dizainētie ozolkoka soli. 1944. gadā mākslinieks ar ģimeni emigrēja uz Vāciju, bet 1950. gadā pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Otrā pasaules kara beigās Valsts mākslas muzejā atstāto tēva privātkolekciju, godinot viņa piemiņu, jaunākais dēls Atis Dzenis 1993. gadā uzdāvināja tagadējam Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam. Paldies manai muzeja kolēģei un kopā veidotās izstādes “Mūsu muzejs. Valsts mākslas muzejam 100” līdzkuratorei Dr. art. Aijai Brasliņai par palīdzību šī materiāla tapšanā!
Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja RĪGAS BIRŽA vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka. Mākslas muzeja “Rīgas Birža” greznajā Venēcijas zālē, kur pastāvīgajā ekspozīcijā aplūkojama Eiropas 16. –19. gadsimta māksla, uz marmora sienas izceļas iespaidīga izmēra kompozīcija “Ādams un Ieva”. Īpaši uzmanību piesaista jutekliski gleznotā, proporcijās izstieptā sievietes figūra. Tas ir ievērojamā flāmu manierisma meistara Bartolomeusa Sprangera (Bartholomäus Spranger, 1546–1611) darbs, kurš tapis 16. gs. beigās – 17. gs. sākumā. Sprangera talants un prasmes bija ļoti daudzpusīgas – viņš gleznoja, veidoja skulptūras, zīmēja un radīja apdruku paraugus. Mākslinieka karjera strauji attīstījās, kad Pāvests Pijs V 1570. gadā viņu iecēla par galma gleznotāju, neilgi pēc tam viņu uz Vīni izsauca Svētās Romas imperators Maksimiliāns II. Savukārt Maksimiliāna II pēctecis, viņa dēls Rūdolfs II Hābsburgs 1581. gadā aicināja mākslinieku uz savu galmu Prāgā. Imperatora Rūdolfa II galmā pulcējās vadošie dabaszinātnieki, astrologi, okultisti, arī literāti, gleznotāji un mūziķi. Viņš bija aizrautīgs mākslas un amatniecības priekšmetu kolekcionārs ar iespaidīgāko kolekciju tā laika Eiropā, kā arī atbalstīja jaunu mākslas darbu tapšanu, pasūtot tos – tai skaitā Sprangeram. Daudzi Rūdolfa II pasūtītie mākslas darbi bija izteikti erotiska rakstura, un pastāv versija, ka tajā laikā tas varēja kalpot par vienu no apsūdzībām viņa gāšanas no troņa kampaņā. Bet kā Bartolomesusa Sprangera glezna nonāca Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā? Savā ziņā šis stāsts ir arī par tagadējā muzeja krājuma veidošanās vēsturi, kurā dažādos laikos saplūda vairāku vairs neeksistējošu muzeju kolekcijas – piemēram, 1920. gadā līdz ar neatkarīgu Latvijas valsti dibinātā Valsts mākslas muzeja, kura ilggadējais direktors bija tēlnieks Burkards Dzenis. Ievērojamā flāmu manierisma meistara Sprangera gleznu “Ādams un Ieva” toreizējam Valsts mākslas muzejam 1937. gadā pārdeva mākslinieks Alberts Silzemnieks (Mārtiņš Alberts Krūmiņš). Taču, lai nonāktu līdz veiksmīgam darījumam, pagāja septiņi gadi. Latvijas Valsts arhīvā ar fonda numuru 1659 glabājas Valsts mākslas muzeja dokumenti un sarakste par gleznas izvērtēšanu, muzeja nepietiekošajām finansēm, labo gribu un mērķtiecīgo darbu, lai iecerēto realizētu, te atspoguļo arī šodien tik pazīstamo muzeja ikdienu. Starp citu glezna jau no 1926. līdz 1928. gadam bija deponēta un izstādīta Rīgas pilsētas mākslas muzejā, jo direktors Vilhelms Purvītis to uzskatīja par būtisku ekspozīcijas papildinājumu. To ietvēra apgāda “Grāmatu draugs” izdevumā “Mākslas vēsture” (1934), kura oficiālais virsredaktors arī bija Purvītis. Arhīvā saglabājies tēlnieka Teodora Zaļkalna 1930. gada 7. maijā Valsts mākslas muzejam rakstītais apliecinājums, ka flāmu meistara Sprangera gleznu “Ādams un Ieva” Alberts Krūmiņa kungs (Alberts Silzemnieks) pircis Pēterpilī 1921. gadā no krievu kolekcionāra un grafiķa Aleksandra Saharova. 1935. gadā Valsts mākslas muzeja iepirkumu komisija direktora Burkarda Dzeņa, gleznotāju Konrāda Ubāna un Augusta Annusa sastāvā lēma, ka Silzemnieka piedāvātais darbs ir rets 16. gadsimta mākslas paraugs, ko vajadzētu iegūt muzeja kolekcijai. Apstiprinošus rakstiskus atzinumus, ka glezna iekļaujama krājumā, deva Teodors Zaļkalns, Erasts Šveics, Valdemārs Tone un Boriss Vipers. Pēc diviem gadiem, 1937. gadā, kad Izglītības ministrija piešķīra līdzekļus no Ministru kabineta fonda neparedzētiem gadījumiem, muzejs gleznu iegādājās, samaksājot par to 3300 latu, kas tiem laikiem bija milzīga summa. Kopš tā laika Bartolomeusa Sprangera glezna “Ādams un Ieva” gandrīz vienmēr ir bijusi pastāvīgajā ekspozīcijā – gan Valsts mākslas muzejā un pēc tam Ārzemju mākslas muzejā Rīgas pilī, gan tagad mākslas muzejā "Rīgas birža".
Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja RĪGAS BIRŽA vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka. Mākslas muzeja “Rīgas Birža” greznajā Venēcijas zālē, kur pastāvīgajā ekspozīcijā aplūkojama Eiropas 16. –19. gadsimta māksla, uz marmora sienas izceļas iespaidīga izmēra kompozīcija “Ādams un Ieva”. Īpaši uzmanību piesaista jutekliski gleznotā, proporcijās izstieptā sievietes figūra. Tas ir ievērojamā flāmu manierisma meistara Bartolomeusa Sprangera (Bartholomäus Spranger, 1546–1611) darbs, kurš tapis 16. gs. beigās – 17. gs. sākumā. Sprangera talants un prasmes bija ļoti daudzpusīgas – viņš gleznoja, veidoja skulptūras, zīmēja un radīja apdruku paraugus. Mākslinieka karjera strauji attīstījās, kad Pāvests Pijs V 1570. gadā viņu iecēla par galma gleznotāju, neilgi pēc tam viņu uz Vīni izsauca Svētās Romas imperators Maksimiliāns II. Savukārt Maksimiliāna II pēctecis, viņa dēls Rūdolfs II Hābsburgs 1581. gadā aicināja mākslinieku uz savu galmu Prāgā. Imperatora Rūdolfa II galmā pulcējās vadošie dabaszinātnieki, astrologi, okultisti, arī literāti, gleznotāji un mūziķi. Viņš bija aizrautīgs mākslas un amatniecības priekšmetu kolekcionārs ar iespaidīgāko kolekciju tā laika Eiropā, kā arī atbalstīja jaunu mākslas darbu tapšanu, pasūtot tos – tai skaitā Sprangeram. Daudzi Rūdolfa II pasūtītie mākslas darbi bija izteikti erotiska rakstura, un pastāv versija, ka tajā laikā tas varēja kalpot par vienu no apsūdzībām viņa gāšanas no troņa kampaņā. Bet kā Bartolomesusa Sprangera glezna nonāca Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā? Savā ziņā šis stāsts ir arī par tagadējā muzeja krājuma veidošanās vēsturi, kurā dažādos laikos saplūda vairāku vairs neeksistējošu muzeju kolekcijas – piemēram, 1920. gadā līdz ar neatkarīgu Latvijas valsti dibinātā Valsts mākslas muzeja, kura ilggadējais direktors bija tēlnieks Burkards Dzenis. Ievērojamā flāmu manierisma meistara Sprangera gleznu “Ādams un Ieva” toreizējam Valsts mākslas muzejam 1937. gadā pārdeva mākslinieks Alberts Silzemnieks (Mārtiņš Alberts Krūmiņš). Taču, lai nonāktu līdz veiksmīgam darījumam, pagāja septiņi gadi. Latvijas Valsts arhīvā ar fonda numuru 1659 glabājas Valsts mākslas muzeja dokumenti un sarakste par gleznas izvērtēšanu, muzeja nepietiekošajām finansēm, labo gribu un mērķtiecīgo darbu, lai iecerēto realizētu, te atspoguļo arī šodien tik pazīstamo muzeja ikdienu. Starp citu glezna jau no 1926. līdz 1928. gadam bija deponēta un izstādīta Rīgas pilsētas mākslas muzejā, jo direktors Vilhelms Purvītis to uzskatīja par būtisku ekspozīcijas papildinājumu. To ietvēra apgāda “Grāmatu draugs” izdevumā “Mākslas vēsture” (1934), kura oficiālais virsredaktors arī bija Purvītis. Arhīvā saglabājies tēlnieka Teodora Zaļkalna 1930. gada 7. maijā Valsts mākslas muzejam rakstītais apliecinājums, ka flāmu meistara Sprangera gleznu “Ādams un Ieva” Alberts Krūmiņa kungs (Alberts Silzemnieks) pircis Pēterpilī 1921. gadā no krievu kolekcionāra un grafiķa Aleksandra Saharova. 1935. gadā Valsts mākslas muzeja iepirkumu komisija direktora Burkarda Dzeņa, gleznotāju Konrāda Ubāna un Augusta Annusa sastāvā lēma, ka Silzemnieka piedāvātais darbs ir rets 16. gadsimta mākslas paraugs, ko vajadzētu iegūt muzeja kolekcijai. Apstiprinošus rakstiskus atzinumus, ka glezna iekļaujama krājumā, deva Teodors Zaļkalns, Erasts Šveics, Valdemārs Tone un Boriss Vipers. Pēc diviem gadiem, 1937. gadā, kad Izglītības ministrija piešķīra līdzekļus no Ministru kabineta fonda neparedzētiem gadījumiem, muzejs gleznu iegādājās, samaksājot par to 3300 latu, kas tiem laikiem bija milzīga summa. Kopš tā laika Bartolomeusa Sprangera glezna “Ādams un Ieva” gandrīz vienmēr ir bijusi pastāvīgajā ekspozīcijā – gan Valsts mākslas muzejā un pēc tam Ārzemju mākslas muzejā Rīgas pilī, gan tagad mākslas muzejā "Rīgas birža".
Stāsta pianiste, JVLMA Zinātniskā un radošā darba prorektore, Profesionālās doktora studiju programmas direktore Diāna Zandberga 2025. gada martā Emīla Dārziņa mūzikas skolā, Emīla Dārziņa koncertzālē notiks Pirmais Starptautiskais Ilzes Graubiņas (1941–2001) pianistu konkurss, kas godinās leģendārās latviešu mūziķes piemiņu. Jācer, ka konkurss kļūs par tradīciju un laika gaitā iegūs arvien lielāku starptautisku vērienu, pievēršot jaunās paaudzes pianistu uzmanību leģendārās latviešu pianistes daiļradei. Ilze Graubiņa dzimusi 1941. gada 8. novembrī Rīgā. Viņas tēvs bija ievērojamais komponists un folklorists Jēkabs Graubiņš, māte – pianiste un pedagoģe Ērika Graubiņa. Topošās pianistes skolotājas Emīla Dārziņa mūzikas skolā bija Dora Brauna un Ņina Biņatjana. Pēc skolas absolvēšanas ar izcilību Ilze Graubiņa nokļuva Pētera Čaikovska Maskavas Valsts konservatorijā profesora Ābrama Šackesa klasē, pēc kura nāves 1961. gadā mācības turpināja pie profesora Jakova Fliēra, ar izcilību beidza aspirantūru un strādāja par viņa asistenti (1965–1967). Profesors Fliērs par Ilzi Graubiņu teica: "Es augstu vērtēju viņas dziļi māksliniecisko attieksmi pret mūziku, kura izpaužas vienmēr. Viņa ir īsteni radoša māksliniece. Viņas talantā visvairāk apbur saskaņotība, kāda sevišķa plastika. Ar visu savu sirdi es ticu viņas spožajai nākotnei." Studiju laiks Maskavā atnesa nozīmīgus starptautiskos laurus: 1962. gadā mūziķe kļuva par pusfinālisti Vena Klaiberna I starptautiskajā pianistu konkursā Fortvērtā (Teksasas štats, ASV), bet 1964. gadā ieguva pirmo vietu un zelta medaļu Johana Sebastiāna Baha II starptautiskajā pianistu konkursā Leipcigā, Vācijā. Pēc tā par latviešu mūziķi rakstīja daudzi vācu un PSRS preses izdevumi, tostarp Vācijas Demokrātiskās Republikas mūzikas žurnāls Musik und Gesellschaft: "Pirmās prēmijas ieguvēja Ilze Graubiņa no Rīgas izrādījās izcila savā sniegumā, turklāt muzikalitātes un tehniskās sagatavotības ziņā – absolūti pārsteidzoša. Viņas spēle bija tīra un patiesu jūtu piesātināta."(Wolf 1964). Starptautiskie panākumi un teicamās sekmes studijās vainagojās ar paaugstinātu Ļeņina stipendiju Maskavas konservatorijā (1964. un 1965. gadā), kā arī ar plašām koncertēšanas iespējām, kas sākās pēc triumfāli izskanējušā Johana Sebastiāna Baha konkursa laureātes solokoncerta Maskavas konservatorijas Mazajā zālē. Pēc aspirantūras beigšanas 1967. gadā Ilze Graubiņa atgriezās Latvijā un sāka pedagoģisko darbu Latvijas Valsts konservatorijas Klavieru katedrā, bet no 1980. gada arī Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Paralēli pedagoģiskajam darbam pianiste – Latvijas Nopelniem bagātā skatuves māksliniece un Latvijas filharmonijas soliste – aktīvi koncertēja ne tikai PSRS, bet arī Vācijā (VDR), Bulgārijā, Čehoslovākijā, Dienvidslāvijā, Somijā, Ungārijā, Polijā, Kanādā, Francijā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas mūziķes koncertu ģeogrāfija paplašinājās, aptverot arī Itāliju, Spāniju un Šveici. Savā biogrāfijā 1998. gadā (LVA, 472-2p-296: 127) profesore īpaši izcēlusi Baha mūzikas koncertus 1993. gadā Sankugatā (Spānija) un koncertciklu "Latvija mūzikā" (Lettonie en musique) Parīzē un Nīmā (Francija), kā arī Lašodefonā (Šveice); 1994. gadā viņa kopā ar māsu Ievu Graubiņu piedalījās festivālos Francijā un koncertēja Milānas konservatorijā, bet pēc tam ar solokoncertiem regulāri uzstājās Katalonijas reģionā Spānijā (Barselonā, Vikā, Taragonā, Manresā u.c.), kur daudzi mūziķi viņas spēli ar saviļņojumu un apbrīnu atceras vēl joprojām. Ilzes Graubiņas repertuārā bija ap 25 soloprogrammu ar dažādu laikmetu un stilu mūziku, kā arī vairāki desmiti klavierkoncertu, kas tika atskaņoti ar izciliem diriģentiem, tostarp Leonīdu Vīgneru, Toviju Lifšicu, Imantu Resni, Andri Veismani, Dāvidu Oistrahu, Vasiliju Sinaiski, Eri Klāsu, Sauļu Sondecki, Kurtu Zanderlingu. Pēc koncerta Dzintaru koncertzālē, kur Ilze Graubiņa atskaņoja Mocarta Mibemolmažora klavierkoncertu K. 482 ar Ļeņingradas Valsts akadēmisko simfonisko orķestri Kirila Kondrašina vadībā, Ludvigs Kārkliņš laikrakstā "Rīgas Balss" rakstīja: "Kā izcilais orķestris, tā arī diriģents un soliste ir iemantojuši gadu gaitā pamatotu cieņu un mīlestību. Katra viņu uzstāšanās ir vienreizēja savā mākslinieciskajā iecerē un īstenojumā, jo Kirila Kondrašina un Ilzes Graubiņas radošā temperamenta diapazons ir tik bagāts un daudzšķautņains, ka nav pat iespējama sevis atkārtošana. Augstu intelektu te balsta dziļa emocionalitāte, reljefu dinamiku rotā klusa apgarotība un muzicēšanas prieks. (Kārkliņš 1978). Ilzes Graubiņas ierakstu repertuārs (tie veikti ne tikai Latvijas Radio, bet arī Berlīnē, Nansī un Parīzē) aptver plašu diapazonu – no baroka, klasicisma un romantisma līdz 20. gadsimta krievu, franču un spāņu komponistu darbiem. Nozīmīga vieta ir latviešu mūzikai, īpaši Jāzepa Vītola, Jēkaba Graubiņa, Alfrēda Kalniņa, Volfganga Dārziņa, Jāņa Mediņa, Jāņa Ivanova, Romualda Kalsona un Jura Karlsona mūzikas ieskaņojumiem. Rīgas skaņu ierakstu un skaņuplašu fabrikā "Melodija" izdotas piecas skaņuplates, bet 2000. gadā iznāca pianistes kompaktdisks ar Johana Sebastiāna Baha, Domeniko Skarlati, Izaka Albenisa un Sergeja Prokofjeva mūziku. Tagad viņas ieraksti pieejami arī digitālajās platformās. Daudzi no Ilzes Graubiņas astoņiem Dārziņskolas, 37 Mūzikas akadēmijas un sešiem asistentūras/maģistratūras absolventiem ir guvuši godalgotas vietas dažādos starptautiskos konkursos. Pie profesores mācījušies Zigmars Liepiņš, Arianna Goldiņa, Lelde Paula, Anita Pāže, Diāna Griņeviča, Dace Kļava, Ģirts Bīrītis, Viesturs Mežgailis, Andris Grigalis, Sandra Jalaņecka, Armands Ābols, Inese Klotiņa un daudzi citi. Profesores izcilo pedagoģisko talantu apstiprināja arī viņas kolēģis Klavieru katedrā Valdis Krastiņš: "Ilzes Graubiņas meistarība muzikālās režisūras novadā ļāvusi pianistei izvirzīties arī republikas klavierspēles pedagogu avangardā. Visiem Ilzes Graubiņas klases audzēkņiem raksturīga izkopta spēles kultūra, mērķtiecīgs, rūpīgi veidots priekšnesums; šādā kopīgu principu uzstādījuma nozīmē jau varam runāt par skolu, par noteiktu virzienu, kas tikpat spilgti kā spēle pauž pianistes māksliniecisko ievirzi." Cerams, ka arī jaunie Latvijas pianisti savā spēlē sekos augstajiem Ilzes Graubiņas ideāliem!
Ikviens Eiropas Savienības pilsonis un iedzīvotājs varēs izmantot personīgo digitālo maku. Latvijas iedzīvotāji maku vērs vaļā ar e-paraksta palīdzību. Arī par citiem e-paraksta jaunumiem saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Jaunumus skaidro Latvijas Valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) pārstāve Vineta Sprugaine un centra kiberdrošības eksperts Artūrs Filatovs. Kopš eParaksta ieviešanas Latvijā jau apritējuši 18 gadi un LVRTC to nosvinēja ar jauna rīka ieviešanu, lai palīdzētu cilvēkiem kļūt vēl digitāli drošākiem un lietot nacionālos identifikācijas rīkus. Tā ir jauna lietotne "eID Scan", kuras lietotāji ir eID karšu turētāji, kas vēlas pieslēgt e-paraksts mobile lietotni tālrunī. Vineta Sprugaine norāda, ka jaunā lietotne izveidota, lai būtu ērtāk cilvēkiem izmantot eID karti un eParakstu, jo līdz šim gan bija nepieciešams instalēt programmatūru datorā, gan iegādāties karšu lasītāju. Šo lietotni LVRTC izstrādājis, ņemot vērā iedzīvotāju iebildes par nepieciešamību iegādāties karšu lasītāju. Lai izmantotu jaunās iespējas, ir jāinstalē abas lietotnes "eParaksts mobile" un "eID Scan," kā arī jāatrod Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes izsniegtā aploksne ar pin kodiem, lai varētu aktivizēt karti. Tiesa, lai darbotos ar lietotni "eID Scan", tālrunī nepieciešams NFC lasītājs. Vineta Sprugaine uzskata, ka jaunais risinājums mudinās cilvēkus, kuri līdz šim iebilda, ka tas nav ērti, vairāk izmantot eID karti un eParakstu. Savukārt, skaidrojot vēl gaidāmos jaunumus - Eiropas digitālais maku -, Spurgaine atzīst, ka to var salīdzināt ar kopējo Eiropas identitāti. Savukārt, skaidrojot vēl gaidāmos jaunumus - Eiropas digitālais maku -, Spurgaine atzīst, ka to var salīdzināt ar kopējo Eiropas identitāti. "Digitālais maks būs lietotne, kur ērti varēs apkopot sev nepieciešamo informāciju un padot tālāk, kam tā ir jāuzrāda," norāda Vineta Spurgaine. "Turklāt informāciju es varēšu padot tieši tik daudz, cik nepieciešams konkrētā pakalpojuma saņemšanai." Praktiski "digitālais maks" būs mobilā lietotne, kurā būs dažādas izvēlnes, piemēram, apliecināt identitāti, parakstīt dokumentu vai uzrādīt autovadītāja apliecību un citas. Šobrīd tiek īstenots pilotprojekts, jo lai šis digitālais maks darbotos, nepieciešams pievienoties pakalpojumu sniedzējiem. "Maks pats par sevi būs tukšs brīdi, kad piedzīvos ienākšanu "Google Play" vai "App Store", mums ir vajadzīgi pakalpojumu sniedzēji, kas ieliks iekšā savus pakalpojumus šajā makā iedzīvotājiem," norāda Vineta Spurgaine un mudina pakalpojumu sniedzējus sazināties ar LVRTC. Nākamgad varēs "paspēlēties" ar pilotprojektu. No 2026. – 2027. gada ieviesīs īsto lietotni.
Pirms gada darbu sāka Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva audiovizuālo, foto un skaņas dokumentu digitālā krātuve "Redzi, dzirdi Latviju!" jeb Digitālā bibliotēka. Vai viens miljons skatījumu ir daudz? Kuri ir meklētākie un populārākie temati? Un kādi darbi ieplānoti nākotnē. Kultūras rondo interesējamies, kā aizritējis pirmais darba gads un cik aktīvi reģionu bibliotēkas iesaistās krājuma papildināšanā. Stasta Latvijas Nacionālās bibliotējas Digitālās attīstības departamenta direktore Karīna Bandere, muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” galvenā krājuma glabātāja Guna Dancīte un Kuldīgas Galvenās bibliotēkas vadītājas vietniece metodiskajā darbā Gunta Grundmane.
Klusa rudenīga pastaiga gar kādu upīti vai grāvi var beigties ar pamatīgu izbīli, dzirdot skaļu plunkšķi ūdenī. Bebrs - dzīvnieku pasaules arhitekts, vienmēr aktīvs un rosīgs, ziemā ēd paša sarūpētus konservus un ir lielākais grauzējs Eiropā. Bebrs ir viena ļoti grutnīgai žurka, kas spēj nokaitināt nevienu vien mežinieku vai lauksaimnieku un vienlaikus fascinē daudzus dabas mīļotājus ar savām lieliskajām izdzīvošanas stratēģijām. Ko zinām par šo lielo "žurku", kam ir svarīga loma dabā un kāpēc cīņā ar bebru nedarbiem, svarīgi arī novērtēt šī dzīvnieka lieliskās izdzīvošanas stratēģijas? Skaidro zooloģe, Latvijas Nacionālā dabas muzeja Komunikācijas nodaļas vadītāja Inta Lange un Latvijas Valsts mežu zinātnes institūta "Silava" pētnieks, doktors Jānis Ozoliņš. Latvijas pētnieks Madagaskarā atrod 30 centimetrus garu tūkstoškāji Šovasar starptautiskā ekspedīcijā meklēt retas dzīvnieku sugas Madagaskarā kopā ar citiem vairāku valstu dabas pētniekiem devās arī entomologs Dmitrijs Teļnovs no Latvijas, kurš tur uzgāja 30 centimetrus garu tūkstoškāji - sugu, kas pirmo un pēdējo reizi tika datēta pirms 127 gadiem. Kāpēc ekspedīcija notika Madagaskarā, kāds izskatās un kā uzvedās šis tūkstoškājis, stāsta pētnieks. „Zinātnei zudis milzu tūkstoškājis no jauna atklāts Madagaskaras džungļos” – šādu virsrakstu šovasar 14. jūlijā savā interneta vietnē publicēja starptautiskais ziņu kanāls CNN. Runa ir par zinātnieku ekspedīciju, kas pagājušajā gadā devās uz Madagaskaras salas Makiras dabas parku, lai atrastu pazudušās dzīvnieku sugas, par kurām ilgu laiku nav bijis nekādu ziņu. Starptautiskās ekspedīcijas sastāvā bija arī Londonas dabas un vēstures muzeja speciālists, Daugavpils Universitātes vadošais pētnieks un LU Bioloģijas institūta pētnieks Dmitrijs Teļnovs, kura mērķis bija atklāt zudušās airkāju vaboļu un zarkukaiņu sugas, bet tā vietā pētnieks uzgāja milzīgus teju 30 centimetrus garus tūkstoškājus. Cik patiesībā kāju ir šiem radījumiem, kā lemuri tos izmanto kā pretodu līdzekli un kāpēc tik ilgi nebija ziņu par šiem milzu tūkstoškājiem, stāsta dabas pētnieks, bet vispirms viņš skaidro kāpēc šī ekspedīcija zudušās sugas meklēja tieši ceturtajā lielākajā pasaules salā. Pētnieks stāsta, ka novērojis vairākus eksemplārus dažādās rezervāta vietās, bet bijis pārliecināts, ka tā ir relatīvi parasta un zināma suga. Atkājums bijis patīkams pārsteigums ekspedīcijā, jo šīs sugas meklējumi nebija arī viens no ekspedīcijas mērķiem. Vēl viens pārsteigums bijis to garums. Tūkstoškājiem ir vairākas sugas, kas izaug līdz 20 cm, bet reta ir suga, kuras īpatņi ir līdz 30 cm gari. "Tūkstoškājis ir lietus mežu ir augsnes un lapu nobiru iedzīvotājs," stāsta Dmitrijs Teļnovs. "Viņš tumši rudi brūns, lai viņu būtu grūtāk saskatīt uz brūnu lapu nobiru un augsnes fona. Taustekļi un kājas ir gaiši rozā vai gaiši brūnas. Neesmu skaitījis, cik viņam ir kāju pāru. Parasti tūkstoškājim ir līdz 700 kāju pāru, bet ir arī tādi, kuriem ir 1000 kāju pāru. Domāju, ka šai sugai varētu būt ap 500 - 600 kāju pāru. Visa ķermeņa kustība ir viļņveida." Iespējams, arī šie Madagaskaras tūkstoškāji barojas līdzīgi kā tūkstoškāji mūsu platuma grādos ar kritušām lapām, iespējams, arī sēnēm. "Gandrīz visiem tūkstoškājiem, arī Latvijā un vēl izteiktāk tropos, ir ķīmiska aizsardzība, izdala diezgan stipri smirdošas vielas no ķermeņa gala dziedzeriem. Sekrēts, ko viņi izdala, bieži un arī šai sugai spēj apdedzināt ādas virskārtu. Uz ilgu laiku paliek tumši brūni plankumi uz ādas, kur bija saskare ar sekrētu. Zināms, ka Madagaskarā vairākas lemuru sugas iemācījušas izmantot šo tūkstoškāju sekrētu kā odu repelentu," turpina Dmitrijs Teļnovs. "Viņi noķer tukštoškājus un līdzīgi kā mēs lietojam dezodorantus, viņi paņem tūkstoškāji, izbrauka sev pa ķermeni un odi tajās vietās viņus nekož." Jāpiebilst, ka minētā ekspedīcija notika 2023. gada septembrī, taču tās rezultāti tika publicēti tikai šovasar un pētnieku komanda ceļojuma laikā no jauna atklāja 21 “pazudušo” sugu. Kā teic Dmitrijs Teļnovs, tad šobrīd pasaulē ir vairāk nekā 5000 augu, dzīvnieku un sēņu sugu, kas nav redzētas pēdējo 40 gadu laikā un tiek uzskatītas par pazudušām, tāpēc svarīgi ir ne tikai glābt apdraudētās sugas, bet arī meklēt zudušās.
Viņam ir daudz mazu lapiņu ar idejām, viņam ir radošs viedums un noslēpums. Viņa filmas ir iespaidojušas vairākas paaudzes. Viņš ir kinorežisors un operators Ivars Seleckis, kurš 22. septembrī svin 90 gadu jubileju ar filmas "Turpinājums. Pieaugšana" pirmizrādi. Kultūras rondo tiekas ar Ivaru Selecki un filmas radošo komandu – operatoru Valdi Celmiņu, otro režisoru Armandu Začu un producentu Gintu Grūbi. Jubilejas ir jāsvin ar vērienu un radoši. Tā noteikti notiks ar Ivara Selecka jubileju, jo jaunās fimas pirmizrādi nekas nebeigsies. Filmas turpinās demonstrēt Latvijas TV un filmas var skatīties arī portālā filmas.lv un Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā. Bet 5. oktobrī Kino muzejā atklās izstādi "Ivara Selecka iela. Selecku dzimta un kino".
Bojāti interneta kabeļi jūras dibenā, draudi par satelītu notriekšanu, kara darbība Ukrainā - ziņu virsraksti, kas liek uzdot jautājumu, kas notiktu dienā, ja pazustu internets? Cik reāli tas ir? Vai tam ir gatava Latvija, Eiropa un pasaule? Kādi servisi un dzīves labumi nebūtu pieejami? Vai Tu spētu pasargāt savu ģimeni? Vai Tu tam esi gatavs? Digitālo brokastu galdā karsta saruna un viesi: Neils Kalniņš, Elektronisko sakaru 5G Techritory ekosistēmas vadītājs, Leo Trukšāns, Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes asociētais profesors, Ģirts Ozols, Latvijas Valsts radio un televīzijas centra valdes priekšsēdētājs, un jauniešu viedokli pārstāvēja Luīze Gorkša. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.
Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Kora diriģēšanas katedras vadītājs Jānis Baltiņš Svinības 5. oktobrī ir iecerētas ar skaistu koncertu Latvijas Universitātes Lielajā aulā, kur diriģēs gan esošie mācībspēki un docētāji, gan arī tie kordiriģenti, kas savā darbības periodā bijuši saistīti gan ar Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatoriju, gan ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju. Kora diriģēšanas katedra tika dibināta 1944. gada nogalē. Iniciators un pirmais nopietnais profesionālis, komponists un pedagogs, šīs katedras izveidotājs bija Jēkabs Mediņš. Viņš teicis tādus vārdus: "Students nav trauks, kas jāpiepilda līdz malām, bet lāpa, kas jāaizdedzina". 1944. gada nogalē tika veikti priekšdarbi Kora diriģēšanas katedras izveidē konservatorijā, bet 1945. gada 1. jūnijā Latvijas Valsts konservatorijā nolēma nokomplektēt Kora diriģēšanas fakultāti. Jāzeps Vītols uzskatīja, ka kori jāmāk vadīt katram mūziķim un katram skolotājam. Latvijas brīvvalsts laikā kordiriģenti bija mācījušies Pēterburgā, apguvuši pašus diriģēšanas pamatus, arī komponisti diriģēja. Pēckara situācijā bija izretinātas mūziķu rindas, un straujā kvantitatīvā izaugsme pašdarbības koru attīstībā lika nonākt pie atziņas, ka augstskolā ir vajadzīga īpaša, kordiriģentus izglītojoša nodaļa. Personības, kuras noteikušas šīs nodaļas virzību un attīstību, bija rektori, kas vienlaikus bija arī kordiriģenti: Jānis Ozoliņš, pēc tam Imants Kokars – ilglaicīgi rektori, kas ļoti lielu vērību pievērsa tieši kora diriģēšanas apmācībai. Tas arī cēla šīs profesijas prestižu, jo Latvijas Valsts konservatorija bija nesaraujami saistīta ar mācībspēku dalību Dziesmu svētkos – tie bija Dziesmu svētku virsdiriģenti. Pirmais kordiriģentu izlaidums bija 1949. gadā, un kopš tā laika katedru absolvējuši ap 700 kordiriģentu, bet izdoti gandrīz 800 diplomi saistībā ar kora diriģēšanu, jo no 1973. līdz 1993. gadam studenti mācījās tālāk padziļināti kora diriģēšanu asistentūrā, bet kopš 1994. gada nodibināta maģistrantūra. Asistentūru beiguši 23 topošie mākslinieki, maģistrantūru līdz šim pavasarim – 61. Ar prieku varu atzīmēt, ka iepriekšējā studiju gadā mums jau ir pirmais profesionālās doktorantūras absolvents, un tas ir Kaspars Ādamsons. Par tradīciju kļuvis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Kora diriģēšanas katedras organizētais Jāzepa Vītola Starptautiskais kordiriģēšanas konkurss, notikuši jau seši. Lai varētu veiksmīgi noritēt studiju process, ir jābūt kādam, kas to vada, tāpēc augstskolās ir tāds amats kā katedras vadītājs. Katedras vadītāji šo 80 gadu laikā kopumā bijuši trīspadsmit. Ilggadējā kora diriģēšanas katedras vadītāja un profesore Ludmila Pismennaja trīs reizes bijusi šajā amatā, bet asociētais emeritus profesors Juris Kļaviņš – divas reizes. Tagad man ir tas gods kopš 2017. gada 1. septembra vadīt Kora diriģēšanas katedru un koordinēt, saistīt, iedvesmot – veikt šo skaisto darba misiju, kas ir kordiriģents. Mūsu katedra un tās docētāji ir tie cilvēki, kuri turēja, tur un turēs, veidos Dziesmu svētku procesu, nodrošinot nepārtrauktību un saikni. Tā ir ļoti nozīmīga garamanta, kuru nekad nedrīkstam pazaudēt.
Kariņš noliek deputāta mandātu un iet uz privāto biznesu. Ko par to domā partija "Jaunā vienotība"? Ļoti sliktas ražas dēļ olīveļļas cenas cēlušās. Latvijas Valsts meži izpārdod savu dekoratīvo stādu audzētavas. Senās Uguns nakts. Sākas hokejs.
Laikapstākļi šobrīd gan ir tādi, ka par ēku siltinājumiem domāt nu galīgi negribas, drīzāk jāmeklē ventilatori un steigšus jāplāno kondicionieru izbūve. Taču būvniecība attīstās, neskatoties uz gadalaikiem, un skaidrs ir viens - lai arī ārā ir karsta vasara, ziemas mēneši tomēr Latvijā ir daudzskaitlīgāki un siltināšanas jautājumi mums ir aktuālāki. Rīgas Tehniskajā universitātē top siltināšanas materiāli no tā, ko ikdienā dēvētu par būvniecības atkritumiem. Kas tie ir un kā tos likt lietā siltinājumiem, par to vairāk raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta pētījuma autori - Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības un mašīnzinību fakultātes tenūrprofesore Diāna Bajāre un Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības un mašīnzinību fakultātes Ilgtspējīgo būvmateriālu un inženiersistēmu institūta vadošais pētnieks, 3D betona drukāšanas zinātniskās laboratorijas vadītājs Māris Šinka. Ķirmji - to ēdienkarte, dzīvesveids un metodes, kā no tiem atbrīvoties Bet pirms runāt par ēku siltināšanas materiāliem, stāsts par tiem, kuriem vairāk par ēku siltināšanu rūp tas, no kāda materiāla būves ir veidotas, proti, cik garšīgs koks ir izmantots ēku celtniecībā un interjera priekšmetu izgatavošanā. Runa ir par ķirmjiem – maziem, ēdelīgiem koka ēku un mēbeļu patērētājiem. Mēbeļu kirmis un ēkas ķirmis – runa ir par divām ķirmju sugām, kas apdzīvo minētās vietas, teic Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta, Koksnes bionoārdīšanās un aizsardzības laboratorijas vadošā pētniece Ingeborga Andersone, stāstot par nelielām tumšbrūnām vabolītēm, kuru kāpuriem garšo mirusi koksne, kas rodama senās koka ēkās un mēbelēs. Par ķirmju klātbūtni liecina smilšu putekļu kaudzītes, mazi apaļi izgrauzti caurumi, bet tie ir pieaugušo kukaiņu izejas ceļi, lielāko posta darbu nodara kāpuri, graužot koka izstrādājumu iekšpusē. Vēl par ķirmju klātbūtni liecina tikšķi - riesta skaņas, kad mātītes vēlas pāroties. Par šo un citiem ķirmju dzīves paradumiem stāsta Ingeborga Andersone.
Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Ārzemju dekoratīvi lietišķās mākslas kolekcijas glabātāja Baiba Uburģe 1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts bija jānosargā brīvības cīņās. Šajā laikā, kā nozīmīgu sabiedrības daļu, sevi aktīvi pieteica sievietes. 1919. gada 22. septembrī, īsi pirms Bermonta uzbrukuma Rīgai, lai atbalstītu armiju, tika izveidots Latviešu sieviešu palīdzības korpuss (LSPK), kurš uzņēmās karavīru ēdināšanas organizēšanu, ziedojumu vākšanu, armijas vienību apgādāšanu, ievainoto aprūpi u.c. nozares. Vajadzību bija daudz. Piemēram, Cēsu kājnieku II bataljona komandieris kareivju vārdā rakstīja: "Griežos pie jums ar lūgšanu ziedot, kas ir iespējams. Ļoti vēlams būtu puskažociņi, jo aukstam laikam pastāvot tie kareivjiem īsti vietā. Ticu, ka SPK neaizmirsīs tos, kas cīnās par Brīvu Latviju pie Doles salas." Gada nogalē nodaļu tīkls aptvēra visu valsts teritoriju. Tā paša gada novembrī ar mērķi vākt ziedojumus valsts labā tika nodibināts Latvju sieviešu zelta fonds. "Latvju sievietes! Bez aplinkiem, cik jūs no saviem zelta vizuļiem atdosit, kad dzimtenes labā valsts no jums tagad prasa, kad jūsu vīrieši par tautas brīvību un mūsu Tēvzemi ķīlā liek dzīvību," savā 5. novembra uzsaukumā aicināja rakstniece, publiciste Ivande Kaija. "Zelta fonds būs kā mēraukla, kā katra atsevišķa pilsoņa, tā pilsētas un novada dzimtenes mīlestībai." Fondu pārraudzīja komiteja, kurā bija pazīstamas sabiedriskās un kultūras darbinieces, darbojās arī SPK: Ivande Kaija, Klāra Kalniņa, Anastasija Čikste-Rūtenfelde, Maija Cielēna, Ada Benfelde, Lūcija Kuršinska, Emīlija Zemgale, Maija Jurjāne, palīdzēja Anna Brigadere, Frīda Olava, Lizete Skalbe un Līna Barona. "… atzīmējams, ka fonda darbinieces, visas bez izņēmuma, strādās savu darbu brīvprātīgi un bez atlīdzības". Atsaucība bija milzīga. Ziedojumi tika vākti visā Latvijā, uzskaitīti un reģistrēti. Tikai pusgada laikā vien jau bija saziedotas 1179 zelta un 3370 sudraba lietas, kuru daudzveidība parādīja cilvēku atsaucību, rocību un pārdzīvotos juku laikus: visdažādāko valstu un laiku zelta, sudraba monētas, papīra nauda, pat Urugvajas naudaszīmes, galda piederumi, sadzīves un rotaslietas, laulību gredzeni, medaļas, ordeņi u.c. izstrādājumi. Ziedoja cilvēki, ģimenes, pat karaspēka daļas. 1920. gada aprīlī Latvju sieviešu zelta fonds darbību beidza. Ziedotāju sarakstu publicēja "Valdības Vēstnesī" un apkopoja atsevišķā reģistrā t.s. "Zelta grāmatā", kuras pirmajā lapā ar zelta burtiem bija iespiests: "Latvju sieviešu zelta fonds", tālāk sekoja ziedotāju alfabētiskais rādītājs ar ziedojumu uzskaiti, visu vērtību apkopojumu un nodošanas protokolu Valsts kasei. Tajā reģistrēts viss: vai ziedotas tikai dažas kapeikas, nolūzis sudraba pulksteņa vāks, vai zelta rubļi. 1922. gadā Valsts zelta fonda vērtības, tajā skaitā Latvju sieviešu zelta fonda ziedojumus un mākslas darbus, kurus nodeva toreizējais Latvijas Valsts mākslas muzejs, pārņēma jaunizveidotā Latvijas Banka un nolēma pārvērst ārvalstu valūtā un zelta stieņos. Tikai pateicoties muzeja direktora Burkarda Dzeņa lūgumam un neatlaidībai, muzejā nonāca zelta un sudrablietas no Valsts zelta fonda, tai skaitā arī neliela daļa no Latvju sieviešu zelta fonda ziedojumiem. Pārējais tika pārkausēts un palika Valsts zelta rezervēs. Tagad grūti atšķetināt darbu izcelsmi un piederību, jo saraksti netika pievienoti. Tomēr salīdzinot ziedoto vērtību uzskaiti ar muzejā esošo, var secināt, ka krājumā no Latvju sieviešu zelta fonda ziedojumiem, ir dažādas sadzīves un rotaslietas: tējas sietiņi, cukurtrauki, salvešu gredzeni, saktiņas, pat no sudraba monētām darināta aproce u.c. Savukārt, cilvēku ziedotās piemiņas zīmes, medaļas un ordeņi, liecina par aktīvu sabiedrisko darbību, teicamu darbu vai militāriem nopelniem. Piemēram, medaļas: "Par drosmi. 1894.", "Par teicamu darbu", "Krievu - japāņu kara piemiņai. 1904-1905", Sv. Staņislava, Sv. Annas ordenis, Sv. Jura krusts u.c. Uz kādas nelielas sudraba piemiņas medaļas varam lasīt: "IV Vispārējie latviešu Dziesmu un Mūzikas svētki Jelgava.1895. Latvju tauta dziedātāja dziesmu gars par tev' lai plūst". Šie vārdi liecina par tautas tradīcijām, kas saglabājušās cauri gadu simtiem. Ikviens ziedojums Latvju sieviešu zelta fondam ir apliecinājums cilvēku atbalstam un ticībai savai valstij. Daļu no šiem darbiem var apskatīt Mākslas muzeja "Rīgas birža" Sudraba kabinetā.
Tekstu lasa Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja muzejpedagogs Miķelis Dāvids Rikveilis, tekstu sagatavojis vēsturnieks Dr.hist. Rūdolfs Brūzis un Etnogrāfijas departamenta vadītāja Dr.hist. Aija Jansone Dzintars (latīņu val. succinum, grieķu val. ἤλεκτρον (ēlektron), angļu val. amber, vācu val. Bernstein) ir viens no Baltijā biežāk sastopamajiem pusdārgakmeņiem, kā arī viens no retajiem vārdiem latviešu valodā, kas ir tieši pārņemts no kuršu valodas. Vārda latviskojums būtu – zītars jeb dzītars. Dzintars Baltijas jūras baseina teritorijā veidojies 58–37 miljonus gadu senā pagātnē, pārakmeņojoties skuju koku sveķiem. Tādējādi radās trīs veidu dzintari: dzeltenais caurspīdīgais, dzeltenais necaurspīdīgais un baltais necaurspīdīgais. Šī minerāla struktūru, caurspīdīgumu un krāsu nosaka dzintara ķīmiskais sastāvs un tajā ietvertie gāzes burbulīši. Dzintaru Baltijā sāka apstrādāt vidējā neolītā: to apskaldot ar krama rīkiem, griežot, urbjot, pēc tam ar smilšakmeni slīpējot un pulējot, izgatavoja savdabīgas rotaslietas – pogas, ripas, riņķus, krelles, trapecveida un citu formu piekariņus, cilvēku, dzīvnieku, putnu un zivju figūriņas. Dzintaru izmantoja arī maiņas sakaros. Neolīta perioda otrajā pusē jau bija izveidojusies vesela dzintara apstrādes industrija – tā laika apmetnēs Latvijā atrasti 4,2 tūkstoši gatavu dzintara izstrādājumu un 12,8 tūkstoši to fragmentu vai sagatavju. Bronzas un dzelzs laikmetā dzintara aprites un apstrādes tempi ļoti strauji samazinājās. Tas saistāms ar izmaiņām saimniecībā, kā arī cita vērtīga materiāla – bronzas – izmantošanas sākumu. Austrumbaltijas iedzīvotāji bija vairāk ieinteresēti iegūt prestižos bronzas ieročus un rotas, kamēr dzintars vairāk tika realizēts Centrālās un Dienvideiropas zemēs. Šī laika darinājumi veidoti rupji, bez rūpīgākas apstrādes, kas liecina, ka dzintara apstrādes jomā ir bijis kāds pārrāvums. Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs vēsta par laikmetu no 17. gs. beigām līdz 20. gs. sākumam. 18.–19. gs. ar dzintara apstrādi nodarbojās īpaši mācīti meistari, kas ar savu arodu pelnīja iztiku. Rucavā un Nīcā vairākās vietās pastāvēja dzintara virpotavas, kurās izmantoja salīdzinoši vienkāršus dzintara apstrādes darbarīkus. Bija pat veselas dzimtas, kuras vairākās paaudzēs nodarbojās ar dzintara apstrādi. Tāda bija, piemēram, Trumpiku (Zvīnaiņu) dzimta no Rucavas pagasta Papes ciema, kuras atvase Margrieta Trumpika vēl 20. gs. sākumā darināja oriģinālas dzintara rotas, no kurām dažas 1920. gadā Liepājas muzejs ieguva savā krājumā. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Liepājā izveidojās vairākas profesionālu juvelieru darbnīcas, kurās tika darinātas arī dzintara rotas. Tajās strādāja galvenokārt citzemju izcelsmes meistari, kuri darināja rotas pēc jūgendstila paraugiem ar stingri izteiktām naturālām augu formām. Tā kā viņiem bija labāki darbarīki, viņi izkonkurēja vietējos latviešu meistarus. Tāpēc 20. gs. sākumā tautā dzintara apstrāde apsīka. Bet vai zini, ka pastāvēja arī tāds amats kā dzintarnieks? Brīvdabas muzeja zinātniskajā arhīvā saglabājusies avota teksta transkripcija no Latvijas Valsts vēstures arhīvā noglabātā, 1738. gadā fiksētā dzintarnieka jeb dzintara zvejnieka zvēresta. Tas skan šādi: "Es N. N. zvēru Dievam Augstākam un tās svētās biedrības, kad es manam cienīgam Lielam Kungam, kā viens godīgs dzinternieks, uzticīgs un paklausīgs gribu būt, pie tās dzinteru zvejošanas ar visu manu spēku strādāt, to dzinteru, ko Dievs dāvājis Lejas soģim, visu taisni atnest un iedot, ne vienu drusku, vai mazs, vai liels, ne vienam pārdot, nedz arīdzan dāvināt. Un kad es redzētu, kad cits dzinterus no jūrmalas sakrātu, tam to atņemt, un to krājēju ar visu dzinteru pie Lejas soģa aizvest. Par tām lietām, kad slēpj jeb kad rastos skāde no lielas laivas, Lejas soģim ziņu dot un par visām lietām tos cilvēkus glābt, palīdzēt un no visas sirds aktiņu dot, es tās lietas, kuras paglābtas, pieskatītu, un arīdzan pats, ne mana sieva ne bērni ko ņemtu un paslēptu. Nedotu nevienam vaļu ko pasākt, bet visas lietas taisni Lielajam Soģim parādīt un iedot, arīdzan, kad vēl jūra ko izmestu, Lielajam Soģim aizvestu un pie visām jūrmalas lietām, kā viens godīgs vīrs un dzinternieks, pareizi klausīt, tik tiešām, ka man Dievs pie manas dvēseles un laicīgās būšanas še laicīgi un tur mūžīgi palīdz, Amen." Dzintarnieki savulaik dzintarus cītīgi sazvejojuši un droši vien, ka daļa no tiem apskatāmi arī Latvijas muzejos. Tie dzintari, kas pārvērsti skaistās rotās un nonākuši Brīvdabas muzeja krājumā, šobrīd apskatāmi sadarbībā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru veidotajā izstādē "Dzintargaisma".
Aprīlī atzīmē Pasaules kvantu dienu, un šajā raidījumā pievēršamies kvantu priekšrocībām un trūkumiem kiberdrošībā. Kvantu datori varētu īsā laika posmā atšifrēt milzīgu datu apjomu. Tas rada jautājumus par mūsu datu drošību nākotnē. Vai kvantu komunikācija un datorika sniegs mums lielāku drošību virtuālajā telpā, vai tieši otrādi – pavērs jaunas iespējas kibernoziedzniekiem veikt lielāka mēroga noziegumus? Par to saruna raidījuma turpinājumā ar cilvēkiem, kuru darbs ikdienā ar kvantiem ir vistiešākajā veidā saistīts, un tie ir: Latvijas Universitātes tenūrprofesors fizikā Vjačeslavs Kaščejevs, Latvijas Universitātes asociētais profesors, Latvijas Valsts radio un televīzijas centra kvantiskās atslēgu sadales vadošais inženieris Leo Trukšāns un Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta pētnieks, datorzinātnes doktors, Latvijas Universitātes asociētais profesors Sergejs Kozlovičs. Bet pirms tam noskaidrojam, kāpēc kvantu fiziķiem vajadzīgs ledusskapis. Ne jau tāds, kas atrodas ikvienā virtuvē, bet gan iekārta, kurā elektroniskie mērījumi notiek pie ļoti zemas temperatūras.
Stāsta muzikoloģe, Mākslas zinātņu doktore Lolita Fūrmane Vācu komponists Johans Valentīns Mēders (Meder, 1649–1719) Rīgā pirmoreiz ieradās ap 1684. gadu. Viņam bija 35 gadi un pieredze, pelnot maizi vispirms kā dziedātājam vairākās Viduseiropas un Ziemeļeiropas pilsētās, vēlāk strādājot par skolotāju Rēveles (tagadējās Tallinas) ģimnāzijā, kur ar audzēkņiem uzveda pats savu operu. Rīga tolaik bija lielākā zviedru aizjūras pilsēta, tādēļ tika lolotas cerības. Tomēr ieraksts kādā Rīgas konsistorijas protokolā, veltot Mēderam varbūt pirmo reizi šo dokumentu vēsturē apzīmējumu “komponists” (“der Componist”), liecina, ka gadījumā, ja autors ietērptu mūzikā pēc Lūkas evaņģēlija rakstītu pasiju un to izdaiļotu ar daudzām garīgām dziesmām, kā vēlējusies augstdzimusī rāte, tās tomēr nedrīkstētu novirzīt no lūgšanas. [1] Mēders sākumā pavadīja Rīgā tikai dažus gadus. Pilsētas tipogrāfs Nellers (Nöller, 1658–1712) labprāt iespieda viņa sacerējumus prominentu baltiešu kāzām. Viena no kāzu ārijām joprojām saista ar jaunrades eleganci, tekstā sirsnīgi ievijot arī dažus Hanzas pilsētās tolaik populārās lejvācu valodas vārdus. Skaņdarbs, kas atšķiras no visa minētā, ir kompozīcija "Wie murren denn die Leut'?" ("Ko gan kurn tas cilvēks?") ar rindiņu no Jeremijas Raudu dziesmām Vecajā Derībā.[2] Skaņdarbs datēts 1684. gada 3. oktobrī. Saskaņā ar autora ierakstu kompozīcija tika radīta pateicībā par Rīgas atbrīvošanu no maskaviešu aplenkuma 1656. gada rudenī; šis aplenkums saistījās ar krievu cara Alekseja Romanova mēģinājumu pa Daugavu sev izlauzt ceļu uz Baltijas jūru. Notikumus fiksējis vācu hronists Johans Georgs Šlēders (Schleder, 1597–1685) grāmatas "Theatrum Europaeum" 7. sējumā (1661). Vienā no epizodēm viņš raksta, ka uz Rīgu atnākusi kāda lauku sieva, kas stāstījusi, ka viņas pusē zemnieki briesmīgi apkauti, sacirsti, bet tie, kas mēģinājuši slēpties dubļu bedrēs, izrīdīti ārā ar suņiem. [3] Mēderam tas viss varēja šķist kā Vecās Derības stāsts, jo viņš bija mazs zēns, kad tas notika, turklāt tālu no dzimtās Tīringenes. Taču vēsture uzjundīja kādas svarīgas baroka laika cilvēkā mītošas sajūtas – atskārsmi par dzīves nīcību. Mēdera skaņdarbs rakstīts kā dialogs starp Dievu un grēcinieku, kurš ir reālo notikumu aculiecinieks. Raudu dziesmu 3. nodaļā pravietis Jeremija apraksta, ko Jeruzalemes iedzīvotāji pārcietuši pēc tam, kad babilonieši nodedzināja viņu pilsētu un sagūstīja Jūdejas iedzīvotājus. Pēc Jehovas domām, izraēliešu posta iemesls bija viņu pašu grēki. Mēdera skaņdarbā šī bībeliskā situācija ir it kā pārcelta Rīgas vēstures ainā. Grēcinieks atceras baisos laikus, kas kā “sārmi ēd viņu”, bet tiek iedrošināts paļauties uz Dieva žēlastību. T aču tā vietā, lai piebalsotu sajūsmai par Radītāja brīnumainajiem darbiem, grēcinieks atgādina par šausmām, ko nesis sev līdzi tirāns. Noslēguma "Amen" vajadzētu visu izlīdzināt, taču vai pēc piedzīvotā var izlīgt? Katrā ziņā Mēders apzināti vai neapzināti ir uzdevis šo jautājumu. Un tas ir tam laikam neparasti. Komponists otrreiz atbrauca uz Rīgu 17. gadsimta beigās un palika te līdz savai nāvei 1719. gadā, kad Rīga jau bija ierauta Lielajā Ziemeļu karā. Mēderam īsti nav bijis priekšteču Latvijā, nav bijis arī tiešu sekotāju. Sava laika Rīgas mūzikā viņš drīzāk paliek radošs vienpatis. Bet tieši viņš ir sacerējis pirmo zināmo mūzikas lieldarbu, kas pievēršas Baltijas vēsturei. Uzziņas avoti: [1] Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1377. f., 1. apr., 11. l. [2] Skaņdarba rokraksts pēc Lielā Ziemeļu kara nonāca Zviedrijā un šodien kā viens no Dībena kolekcijas autogrāfiem glabājas Upsālas Universitātes bibliotēkā (S-Uu, vok.mus.i hs. 28:9). [3] Irenico-Polemographia, sive Theatri Europæi continuati Septennium [..]. Franckfurt am Meyn, [1663], S. 970–971.
Vai astoņzobu mizgrauža dēļ nākamajos Ziemassvētkos varam palikt bez eglītes? Noteikti nē, bet no šīs vaboles stipri cieš veco egļu meži. Lai ierobežotu tās izplatību, no 1. aprīļa meža nozarē izsludināta ārkārtas situācija. Kā tas ietekmē mežu īpašniekus un citus sabiedrības locekļus, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro uzņēmuma "Ziemeļlatvijas meži" valdes loceklis Kristaps Jēkabsons, Latvijas mežu īpašnieku biedrības padomes loceklis un AS "Latvijas finieris" padomes priekšsēdētājs Uldis Biķis, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks Agnis Šmits. Ierakstā dodammies uz Tukuma novadu. Kopā ar Tukuma apgaitas mežzini staigājam pa mežu, kur astoņzobu mizgrauzis pamatīgi apskādējis simtgadīgu egļu audzi. No 1. aprīļa ir stājušies spēkā saimnieciskās darbības ierobežojumi egļu mežaudžu A, B un C aizsardzības zonās, lai ierobežotu egļu astoņzobu mizgrauža izplatību mežos. Valsts meža dienests informēja, ka ierobežojumi attiecībā uz egļu mežaudžēm noteikti laikā no 1. aprīļa līdz 31. augustam.
Mākslas centra “Zuzeum” Lielajā izstāžu zālē līdz 19. maijam skatāma izstāde “Kur lai paslēpjās!”. Izstādē, kuras nosaukums aizgūts no mākslinieka Roberta Stārosta 1954. gada zīmējuma, ietverti vairāk nekā 350 padomju okupācijas gados tapuši Latvijas mākslinieku darbi Zuzānu kolekcijas, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, privātajām kolekcijām, kā arī Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva materiāli. Mākslas kritiķis Vilnis Vējš ar izstādes kuratori, mākslinieci Sandru Krastiņu un dramaturgu Matīsu Gricmani spriež, kas varētu būt interesants padomju mākslā un kāpēc.
Latvijas drošība un atbalsts Ukrainai - aktualitātes, kuras aizvadītajā nedēļā pārrunāja Pasaules Brīvo latviešu apvienība (PBLA), tiekoties ar valsts amatpersonām Rīgā. Par svarīgākajiem uzdevumiem diasporas jumtorganizācijā turpmākajos divos gados raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts izvaicājam PBLA priekšsēdi Pēteri Blumbergu no Amerikas un priekssēža vietnieci Mārīti Kļaviņu no Vācijas.
Stāsta vijolnieks, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas emeritētais profesors Juris Švolkovskis Ar Lūciju Garūtu tuvāk iepazinos 1969. gada nogalē, kad trio sastāvā ar Valdi Janci un Māri Villerušu gatavojām Garūtas Klavieru trio mūsu Konservatorijas 50. gadadienas jubilejas koncertam. Pēc koncerta komponiste katram no mums uzdāvināja Silvijas Stumbres sarakstīto monogrāfiju par Lūcijas Garūtas dzīvi un darbu ar ļoti skaistu ierakstu: "Mūsu mīļās J. Vītola Latvijas konservatorijas 50 gadu svētkos Jurim Švolkovskim sirsnīgā pateicībā par manam Trio dāvāto sirsnību – Lūcija Garūta." Man patika tas "Mūsu mīļās Latvijas konservatorijas…" Tolaik bija Latvijas Valsts konservatorija, bet viņa to "Valsti" izlaida, lai nosaukums būtu kā pirmsākumā. 1976. gadā, pāris gadu pirms Lūcijas Garūtas nāves, man piedāvāja sakārtot latviešu komponistu skaņdarbu krājumu. Biju dzirdējis – tiesa, spēlējis nebiju – Lūcijas Garūtas vijoļdarbu "Dramatisks moments". Iedomājos, ka būtu vērtīgi šo darbu ielikt arī krājumā, ko gatavoju izdošanai. Aizgāju pie komponistes un lūdzu viņai "Dramatiskā momenta" notis. Bet viņa ar nožēlu saka: "Jaunais cilvēk, man klavieru partija pazudusi, ir tikai vijoles partija." Tomēr es nezaudēju cerības: sāku aptaujāt mūziķus un pie vijolnieces Daces Bērzājas atradu gan vijoles, gan klavieru partiju! Kad to pateicu Garūtai, viņa bija ārkārtīgi priecīga. "Dramatiskais moments" tika izdots krājumā, līdz ar to tas kļuva pieejams visiem vijolniekiem un tagad to daudzi arī spēlē – tas ir īsts repertuāra gabals! Pēc Lūcijas Garūtas nāves vērsos pie viņas māsas, lai man atļauj iepazīties ar citiem komponistes skaņdarbiem, jo zināju, ka tādi ir, taču tie plašāk nebija pieejami. Man atļāva, visu parādīja, un izpētīju gan "Lūgšanu", gan "Andante religioso", gan "Rudenī". Un nejauši ieskatījos arī Lūcijas Garūtas "Elēģijā" čellam. Šķirstot šīs notis, pēdējā lappusē ieraudzīju kādu atšifrējumu. Izrādās, tur Lūcijas Garūta atšifrējusi savu uzvārdu un vārdu "Rūdolfs", izmantojot dažāda veida nošu apzīmējumus: gan burtu, gan zilbju, reizumis no zilbēm izmantojot tikai pirmo burtu, un to visu sakombinējot un izveidojot motīvus. Man šķiet, ka Lūcija Garūta to turēja lielā noslēpumā... Viņa to neatklāja ne man, ne arī Silvijai Stumbrei. Domāju, ka tur slēpās kas romantisks, ko viņa nevienam negribēja atklāt. Tātad uzvārds "Garūta": "G-A" (tas ir sol – la), no "Re" viņa paņem tikai pirmo burtu un "ut" – tas ir "do". Un iznāk "GARUT". Sarežģītāk ir ar "Rūdolfu". No "Re" viņa paņem pirmo burtu, "Ut" pirmo burtu, "Do" pilnu zilbi, un iznāk "Rudo". Tad no "La" pirmo burtu "L", no "Fa" pirmo burtu "F", no "Sol" pirmo burtu "S", un iznāk motīvs ar šiem burtiem! Un to viņa iekomponē nelielā darbiņā "Teika"… Garūtas arhīvā ir arī ļoti skaists šīs "Teikas" eksemplārs zilos vākos ar uzrakstu: "Draugam Miķelītim vārda dienā." Rūdolfs Miķelsons ir ļoti pazīstams tā laika latviešu vijolnieks. Viņš mācījies Pēterburgas konservatorijā,. Ar Lūciju Garūtu viņus saistījusi cieša draudzība: viņš atskaņojis vairākus viņas vijoļdarbus, arī nozaudēto Vijolsonāti, kurai, par nožēlošanu, nav izdevies atrast klavieru partiju. Vēlāk Rūdolfs Miķelsons emigrējis. Domāju, ka Lūcijai Garūtai pret viņu bijušas īpašas jūtas, ko viņa turējusi pie sevis. Bet – pasvītroju: ne jau viņa man to atklāja – tas ir mans atradums uz Garūtas notīm, kas saglabājies uz "Elēģijas čellam" manuskripta pēdējās lappuses. Klātpievienota Lūcijas Garūtas "Teika" Jura Švolkovska un Venta Zilberta ieskaņojumā, kur šis Garūtas un Rūdolfa kods iešifrēts.
Stāsta mūziķe, folkloras skolotāja, mūsdienu tautas mūzikas grupas "Iļģi" vadītāja Ilga Reizniece Vai zini, kas ir bandinieki? Ne tie, kas šahā. Kaut gan, arī ar viņu nosaukumu nav bijis tik vienkārši. Pirmais šīs šaha figūras nosaukums latviešu valodā 1885. gadā bija "bauris" (no vācu valodas – Bauer, t.i., zemnieks.). Šā vārda nievīgās nokrāsas dēļ nākamie autori izvēlējās citus apzīmējumus: kalps, zemnieks, zaldāts, kājnieks. Lai saglabātu simbolu atbilstību latviešu un vācu valodā, t.i., lai abi vārdi sāktos ar vienu un to pašu burtu, ieviesa nosaukumu "bandinieks". Šo paveica latviešu leksikogrāfs, grāmatizdevējs, skolotājs Jēkabs Dravnieks. Ko tad nozīmē šis jocīgais vārds – bandinieks? Vārdnīcās varam izlasīt – "kalps, kas par atlīdzību saņem bandu". Kas ir banda? Jā, šī jēdziena viena nozīme ir tā, ko zinām šodien – noziedzīgu cilvēku grupa. Bet otra nozīme – galīgi cita. Ņemot palīgā Etimoloģijas vārdnīcu, noskaidroju, ka banda ir arī "kalpa atalgojums – noteikts lauks vai tā raža". Dziļāks vārda skaidrojums – lappuses garumā. Ja interesē – sameklējiet. Taču tautasdziesmas rāda citu ainu. Bandinieks vis nav vienkāršs kalps. Dziesmās viņš ir tāds kā meiteņu sapņu puisis un vēlamais precinieks. Dod, Dieviņ, ka es būtu Bandenieka līgaviņa, Es mācetu stalti braukt Bandenieka kumeliņu... Vai arī Bandenieka līgaviņa Saujā naudu žvadzināja; Saimeniece, nabadzīte, Kulīt' lāpa, raudādama. Kāpēc tā? Lūk, ko raksta profesors Pēteris Šmits: "… citādu stāvokli ieņem kalps jeb bandinieks, kas dabū savu algu no paša apstrādātiem bandu laukiem. Kā jau jaunas saimniecības iesācējs, bandinieks audzina labību un linus tikai sev pašam, un viņš nav arī spiests iet uz muižu kungam par darbinieku. Daudziem bija cerība uzcelt arī savu māju. Vācu kungiem jaunu māju celšana bija taisni pa prātam, kādēļ viņi nāca tiem pretim, pagaidām atsvabinādami no klaušām un nodokļiem. Jaunam saimniekam vajadzēja arī saimnieces, kādēļ tautu meitai tas bija parasti labākais precību kandidāts." Jāpiebilst, ka Pēteris Šmits raksta par 16. gadsimtu. Šis bija ievads, lai pietuvotos kādam savam minējumam (neuzdrošinos teikt – atklājumam), par kuru gribu pastāstīt. Proti, visiem zināmā dziesma "Seši mazi bundzinieki". Jau vairākus gadu desmitus ar "Iļģiem" dziedot dziesmas, kur pieminēti bandinieki, arī seši jauni bandenieki, esmu ar aizdomām sākusi raudzīties uz mums tik mīļajiem sešiem bundziniekiem. Kur, kad, no kurienes mums tādi uzradušies? Grāmatās par latviešu tautas mūzikas instrumentiem nekur nav minēts, ka mums bijušas tik varenas bungotāju grupas. Tad jau nebūtu dzirdamas ne vijoles, ne stabules, ar ko parasti dziesmās bungas kopā minētas. Varbūt kāds gaišreģis jau ieraudzījis "Auļus" bungojam?... Bet varbūt tie sākotnēji bijuši bandinieki, kuri, viņu laikam vēsturiski beidzoties, pārtapuši par ļaudīm saprotamākajiem bundziniekiem? Atveru Dainuskapis.lv un skaitu. Bandenieki jeb bandinieki (dažādos locījumos) minēti 118 dainās. Bundzinieki – tikai 8. Tās ir dziesmas, kas dziedātas 19. gadsimtā un, protams, senāk. Izšķirstu Emiļa Melngaiļa "Latviešu mūzikas folkloras materiālu" pirmo, Kurzemes grāmatu (vairāk nekā 1000 dziesmu), kas izdota 1951. gadā. Saskaitu 12 dziesmas par 6 maziem bundziniekiem, 12 – par 6 jauniem bandiniekiem, un 4 – par bandinieku sētajiem rudziem. Turklāt interesanti, ka no Rucavas, ko Melngailis nosaucis par "senās latvietības dzīvo muzeju", pa ceļu ziņģēdami jāj tikai "seši bandenieki" un neviens bundzinieks. Folkloras krātuves digitālajā arhīvā Garamantas.lv lielākais vairums dziesmu jau par sešiem bundziniekiem, ne bandiniekiem. Te pārsvarā pagājuša gadsimta 60. gadu ieraksti, kā arī jaunāki. Secinu, ka – jo tuvāk mūsdienām, jo bandinieki gan kā ļaužu kārta, gan kā dziesmu varoņi tikuši aizmirsti. Nekas traģisks jau tas nav. Kā ļaužu kārta ieplūst zemniekos, kā dziesmu varoņi kļūst par bundziniekiem. Vai tas nozīmē, ka nedziedāšu par bundziniekiem? Taču nē! Tā ir viena no bērnu mīļākajām dziesmām, un izcili noder, ievadot bērnus ritma pasaulē. Ritmi, saukti arī par rakstiem. Cimdu rakstus izadīju, bungu rakstus klausīdama… Uzziņas avoti: Konstantīns Karulis. Latviešu Etimoloģijas vārdnīca. Rīga, “Avots”, 1992. Pēteris Šmits. “Ļaužu šķiras jeb kārtas”. Raksts izdevumā “Latvju tautas daiņas”. Rīga, “Literatūra”. 1928. Emilis Melngailis. Latviešu mūzikas folkloras materiāli”, 1.grāmata”Korsa”. Latvijas Valsts izdevniecība, 1951. Dainuskapis.lv Garamantas.lv
Turīgais latviešu saimnieks no Mazsalacas Kristaps Kaktiņš - vairāku garīga satura grāmatu autors, arī grāmatu izplatītājs un izdevējs. Uzzināsit, kā 19.gadsimta pirmajā pusē sekmējis atturības kustību un kāpēc uzskatāms par tās idejisko vectēvu. Zīmīgi, ka 19.gadsimta lielākā daļa latviešu literātu cēlušies no mazāk vai vairāk situētām saimnieku ģimenēm. Tāds ir arī Kristaps Kaktiņš – grāmatniecības vēsturē pirmais latvietis, kuram iespiests sprediķu krājums. Turīgais latviešu saimnieks no Mazsalacas ir arī vairāku garīga satura grāmatu autors un iespieddarbus izdevis par saviem līdzekļiem. Kristaps Kaktiņš – pašapzinīgais vīrs, kurš rosīgi darbojies pagasta un draudzes dzīvē, ilgus gadus bijis pagasta tiesas priekšsēdētājs, aktīvs pretalkohola jeb sātības biedrības veicinātājs. Kristapa Kaktiņa nozīmi palīdzēs apzināt literatūrzinātniece Zigrīda Frīde un vēsturnieks, Latvijas Valsts arhīva eksperts Guntis Vāveris. Plašāk par projektu:
Mākslinieka un grāmatu ilustratora Induļa Zvagūža 95. atceres gadā Cēsu Vēstures un mākslas muzejā sarīkota plaša piemiņas izstāde „Inga. Vecpiebalgas zēns”. Ekspozīcija ir atklājums un papildinājums visiem, kas interesējas par 20.gadsimta mākslu. Tas ir stāsts, par mākslinieka radošo rokrakstu, arī par paaudzes spēku. Indulis Zvagūzis bija grafiķis, gleznotājs, grāmatu un periodisko izdevumu ilustrators. Zvagūža ilustrāciju „zelta fondu” veido bērnu grāmatas – minēšu tikai dažas Raiņa „Puķu lodziņš”, brāļu Grimmu „Ansītis un Grietiņa”, Andersena „Princese uz zirņa”, Kārļa Skalbes „Kaķīša dzirnavas” u.c. Jāteic, arī es esmu augusi ar Induļa Zvagūža ilustrētajām bērnu grāmatām, kas raisa tīkamas atmiņas. Iespējams, mūsdienās mākslinieks ir nedaudz piemirsts, jo viņa aktīvie radošā darba gadi aizsākās pagājušā gadsimta vidū. Tiekoties ar mākslinieka meitu Ilzi Zvagūzi-Parsons, Cēsīs skatāmās izstādes mākslinieku Daini Andersonu un mākslas vēsturnieci Ingrīdu Burāni, kaut nedaudz atgādināsim un atdzīvināsim gleznotāja un ilustratora Induļa Zvagūža paveikto. Izstāde „Inga. Vecpiebalgas zēns” , kas pašlaik skatāma Cēsu Vēstures un mākslas muzejā, pieteikta, kā pirmā Zvagūža personālizstāde. Indulis Zvagūzis studējis Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā, taču jau 50.gadu beigās pievērsies grāmatu ilustrēšanai un mākslinieciskai apdarei. Bijis ilggadējs Latvijas Valsts izdevniecības (vēlāk – izdevniecība „Liesma”) mākslinieciskais redaktors. Ingrīda Burāne palīdz saprast mākslas vidi un laiku, kurā radoši darbojās Zvagūzis. Lai arī beidzis Glezniecības nodaļu, grāmatu ilustrācijai Indulis Zvagūzis pievērsies jau studiju gados, zīmējis arī afišas, veidojis noformējumu kā daudzi. Protams, visu mākslinieka veikumu nav iespējams ietvert vienā personālizstādē, Ingrīda Burāne uzteic izstādes mākslinieka Daiņa Andersona paveikto, jo izdevies apvienot ārkārtīgi dažādo materiālu. Pie Induļa Zvagūža ilustrāciju „zelta fonda” noteikti pieder 1972.gadā izdotā brāļu Grimmu pasaka „Ansītis un Grietiņa”, Ilze paņēmusi līdzi šīs grāmatas maketu un man iespēja redzēt, kā mākslinieks strādājis, grāmatu veidojot. Izstādes galvenā iniciatore un kuratore ir mākslinieka meita Ilze Zvagūze-Parsons, viņa atzīst, ka izstāde pašai bijusi ļoti svarīga. Izstāde - veltījums māksliniekam Indulim Zvagūzim „Inga. Vecpiebalgas zēns” Cēsu Vēstures un mākslas muzejā būs skatāma līdz 31.martam. Pēc tam izstāde būs skatāma arī citviet Latvijā. Jau pieteicies Madonas muzejs, arī Vecpiebalgas kultūras iestādēs daļa ekspozīcijas būs redzama.
Veci meži ir nevajadzīgi sapuvuši koki - šādi komentāri izskan sociālajos medijos kā reakcija uz plāniem izcirst vecus mežus, lai stādītu jaunaudzes un veicinātu CO2 uzņemšanu no atmosfēras. Vai veci meži tiešām nespēj uzņemt CO2 pietiekamos apjomos un tos vajag aizstāt ar jauniem kokiem? Un kas notiek meža oglekļa apritē, ja mežu izcērt, skaidro Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs, bioloģijas zinātņu doktors Viesturs Ķerus un Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks, mežzinātņu doktors Āris Jansons. 21. novembrī pie Ministru kabineta norisinājās klusais protests pret Klimata un enerģētikas ministrijas ideju izcirst vecos mežus, lai to vietā stādītu jaunaudzes, ar mērķi vairāk uzņemt ogļskābo gāzi jeb CO2. Par šo tematu veidojās arī asas diskusijas sociālo mediju vidē, vēlāk gan ministrs Kaspars Melnis minējis, ka “neviens neplāno vienkārši izcirst vecus mežus tāpat vien”. Tomēr, reaģējot uz gadiem ilgām diskusijām par emisijām un veciem mežiem, raidījumā Zināmais nezināmajā aicinām pētniecībai sniegt savu vērtējumu - vai vecu mežu likvidēšana un aizstāšana ar jaunaudzēm varētu veicināt emisiju uzņemšanu? Un kādas blakus parādības būtu šādām rūgtām zālēm cīņā pret CO2? "Tas, kāpēc joprojām plāns rada bažas, viens, ka nav saprotams, ko šis plāns vispār paredz. Otrs ir, ka, runājot par problēmām, tiek teikts, ka mums piesaiste mežos, samazinās tāpēc, ka mums meži noveco, kas nav patiesība. Piesaiste mums samazinās tāpēc, ka pieaug ciršanas apjomi, kas savukārt plānā nav minēts. Līdz ar to jau runājot par problēmām, tiek vainoti veci meži, un veco mežu izciršana, vai nākotnes vecu mežu nerašanās drīzāk slēpjas zem tā, kas ir mērķtiecīga meža apsaimniekošana, vai kā to nosauc," analizē Viesturs Ķeris. "Bet tas, kas ir jāpatur prātā, ka šobrīd vecos mežus Latvijas likumdošana, ja vien tie nav mikroliegumos vai citādi aizsargāti, ļauj izcirst, un šie vecie meži jau tiek izcirsti neatkarīgi no šī plāna. Jautājums ir par argumentiem, kā mēs attaisnojam to." "Ja mēs atgriežamies pie pamata jautājuma par to, kā ar mežu vai mežsaimniecību, vai meža sektora devumu var nodrošināt kaut ko labu oglekļa uzkrājumam, arī tai skaitā jau pieminētā plāna kontekstā, tad jāsaprot, ka tur ir virkne priekšlikumu, ko varētu darīt, un tie ietver galvenokārt trīs lielās komponents, kā mēs varam palīdzēt caur meža ekosistēmu, kā sabiedrība var sasniegt mērķi, kas ir klimata pārmaiņu mazināšana," norāda Āris Jansons. "Viens komponents ir uzturēt vai saglabāt šo piesaistīto oglekli, kas ir augsnē, otrs komponents ir nodrošināt aktīvu oglekļa uzkrājumu kokaudzē, gan dzīvojot kokos, biomasā, gan atmirušā koksnē, un trešais komponents ir mēģināt izdomāt, ko mēs vislabāk varam darīt ar to koksni, kas nonāk ražošanā," skaidro Ārīs Jansons. "Tādā veidā, lai viņa iespējami ilgi saglabātos dažādos produktos un nenonāktu tās piesaistītais obelisks atpakaļ atmosfērā. Tātad papildus vēl pielikt klāt to komponenti arī, kas notiek ar kokiem pēc tam, kad viņi nonāk ražošanā vai kļūst par dēļiem, vai kļūst par kaut ko citu. Mēģināt viņus iespējami ilgi saglabāt tajā stadijā un nepalaist atpakaļ atmosfērā. Ir dažādi šie priekšlikumi, katram viņam ir kaut kādas priekšrocības, trūkumi, iespējas īstenot lielāka, mazākā platībā. Un tos kompleksus vienkārši ļoti loģiski šobrīd ir nonācis tajā diskusiju stadijā, visi priekšlikumi ir jāskata, kurus no viņiem ir un cik lielā mērā iespējams īstenot." Kā koki cīnās ar vēja un sniega radītiem postījumiem Apsei ir labi izstrādāts slodzes amortizēšanas mehānisms - jo vairāk vējā drebinās lapas, jo mazāka vēja slodze ir pašam stumbram. Kā koki pielāgojas, lai turētos pretī vējam vai sniegam, par to saruna ar mežzinātņu doktoru, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētnieku Oskaru Krišānu. Pētnieks skaidro, ka kokiem ir sava kapacitāte, cik tie var noturēt sniegu savos zaros un koki cenšas pielāgoties videi, kurā tie aug. Vieniem ir izturīgāka sakņu sistēma, citiem – zaru vainags, un tāpat kā mēs trenažieru zālē vai kādā citā veidā trenējam un stiprinām savus muskuļus, tā arī koki trenē savu izturību. Bet kā tie iztur snieglauzes, snieglieces, vējgāzes vai vējlauzes? Mežzinātņu speciālists teic, ka vienkāršāk būtu pieturēties pie diviem galvenajiem apzīmējumiem – vēja vai sniega izraisīti koku bojājumi.
Stāsta juridisko zinātņu doktore un Latvijas valsts karoga likuma autore Sintija Stipre Spricis Paegle savā 1923. gadā izdotajā atmiņu grāmatā "Kā Latvijas valsts tapa" raksta: "1918. gada 17. novembrī plkst. 10 vakarā Rīgā, Suvorova ielā 3, Rīgas Latviešu amatnieku krājaizdevumu kases telpās, astoņu latviešu politisko partiju un vienam Latgales priekšstāvim vienojoties, tika dibināta Latvijas Tautas Padome kā augstākā valsts varas iestāde ar uzdevumu – izvadīt Latvijas valsts un latvju tautas likteņus līdz Satversmes Sapulces sanākšanai." Pretējā ielas pusē atradās "Centrāl-viesnīca", kur naktī no 17. uz 18. novembri, izmantojot Krievijas revolucionāru sarkano karogu, tika pagatavots Latvijas karogs, kuram nākamajā dienā bija jāgrezno jaunās valdības ēka – Latviešu amatnieku krājaizdevumu kases nams. Taču sarkanbaltsarkanais karogs bija nepieciešams arī II Rīgas pilsētas teātra telpu dekorēšanai, kur 18. novembrī bija plānota Tautas Padomes svinīgā sēde un Latvijas valsts proklamēšana. Zāles dekorēšana bija uzticēta māksliniekam Jānim Kugam, kura atmiņa stāstus pierakstījis Alberts Brīvkalns: "Ar dziļu saviļņojumu Jānis Kuga atcerējās Latvijas valsts neatkarības pasludināšanu 1918. gada 18. novembrī. Rīta pusē pie viņa ieradies Atis Ķeniņš un teicis, ka četros pēcpusdienā Rīgas pilsētas Krievu teātrī Nacionālā Padome pasludinās brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti. Viņš uzaicinājis profesoru šim vēsturiskajam gadījumam dekorēt teātra skatuvi, uz kuras pasludināšana notikšot. Nekādas sevišķas vēlēšanās Ķeniņš neesot izteicis, tikai norādījis, ka jaunās Latvijas karogs būšot sarkanbaltsarkans, un visu pārējo atstājis profesora ziņā. Profesors ar kundzi steigušies uz teātri, lai redzētu, kādi materiāli tur atrodami dekorēšanas vajadzībām. Izrādījies, ka teātrī neatraduši neko tādu, ko šinī gadījumā varētu izmantot. Profesoram pēkšņi iekritis prātā, ka vienīgā dekorācija, ko tik īsā laikā varētu radīt, būtu liels jaunās Latvijas karogs, kas kā mātes villaine pāri visai skatuvei aptvertu un tātad simboliski sargātu visus tos Latvijas tautas pārstāvjus, kas šinī svinīgajā aktā pasludinātu sengaidītās Latvijas neatkarību. Skatuves sānos un priekšā, ja dabūtu, varētu novietot lauru kokus un citus zaļumus. Bet kur ņemt drēbi karogam? Profesors ar kundzi apskrējuši visus lielākos veikalus, bet nekur nav atraduši tādu daudzumu sarkanās drēbes. (..) Beidzot kādā Iekšrīgas veikaliņā vajadzīgo drēbi sameklējuši. Ar dārgo nastu steigušies uz teātri, kur Kugas kundze ar teātra šuvēju Tillu Siliņu, profesora attālu radinieci, ķērušās pie karoga šūšanas. Profesors ar Ernestu Ūdri un pārējiem gājuši sagatavot skatuvi. (..) Tā kā karoga krāsu proporcijas netikušas pateiktas, tad šuvējas sagriezušas visas trīs svītras vienādā platumā. Dekorēšana notikusi tādā steigā, ka vācu skatuves strādnieki nepaspējuši piestiprināt kādu līsti un ceremonijas laikā vieni sāni noslīdējuši uz leju (..)." Šis fakts ir labi redzams arī slavenajā Viļa Rīdzenieka fotogrāfijā, kurā iemūžināta Latvijas valsts proklamēšanas svinīgā sēde. 1918. gada 19. novembra rītā Rīgas ielās bija redzami tikai daži nacionālie karogi, taču dienas laikā to skaits pieauga. Laikraksts "Baltijas Ziņas" 1918. gada 20. novembrī rakstīja: "Ar latvju tautas karogiem vakar bij pušķoti daudzi latviešu iestāžu un privāti nami, tādējādi godinot pilsētā izziņoto brīvās Latvijas demokrātiskās republikas nodibināšanos un Pagaidu Valdības sastādīšanos. Publikā dziļa sajūsma. Tautas karogu vispār ir vēl maz, jo ļoti grūti dabūjama priekš viņiem vajadzīgā drēbe, kuru jau vakar veikalos stipri izpirka" Tādējādi, lai gan Latvijas valsts jau oficiāli bija nodibināta, presē sarkanbaltsarkano karogu vēl arvien dēvēja par "tautas karogu" un saukt to par Latvijas valsts karogu vēl nebija ierasts...
Stāsta juridisko zinātņu doktore un Latvijas valsts karoga likuma autore Sintija Stipre Sarkanbaltsarkano krāsu izmantošanu, apzināti pasvītrojot to latvisko nozīmi, parasti saista ar 19.gadsimta septiņdesmito gadu sākumu. Šīs krāsas par savām jau 1870.gadā bija atzinuši latviešu studenti, kas pulcējās ap Ati Kronvaldu Tērbatā. Viņi šīs krāsas izmatoja tā sauktajos "Tērbatas latvju rakstniecības vakaros", lai pasvītrotu savu latvisko identitāti un stiprinātu nacionālo garu. 1873.gadā Rīgas Latviešu biedrība bija uzņēmusies rīkot Pirmos vispārējos latviešu dziesmu svētkus Rīgā un aktīvu atbalstu šī pasākuma organizēšanā piedāvāja esošie un topošie Tērbatas studenti, no kuriem lielāka daļa bija piedalījušies Tērbatas literārajos vakaros. Iespējams, ka tas bija viens no iemesliem, kādēļ par Dziesmu svētku karoga krāsām tika izvēlētas sarkanā un baltā. Tērbatas "vakarnieki" nodibināja studentu korporāciju "Fraternita Lettonia"”, taču par korporācijas krāsām tika atzītas nevis sākotnēji pieņemtās sarkanā un baltā, bet gan trikolors ar zaļu, zilu un zelta krāsu. Tā bija pirmā latviešu studentu organizācija, tādēļ uz Ameriku emigrējušie latvieši par savām nacionālajām krāsām izvēlējās tieši "Fraternita Lettonia" krāsas un sludināja tās par Latvijas karoga krāsām. Ņemot vērā Bostonas un Filadelfijas latviešu aktīvo līdzdalību dažādās demonstrācijās un mītiņos, zaļi-zili-zeltītais karogs tika ātri pamanīts un viegli atpazīts amerikāņu vidū kā Latvijas karogs. I Pasaules kara priekšvakarā sarkanbaltsarkanais karogs atguva savu nozīmi un kļuva par simbolu, kas stiprināja tautas nacionālo apziņu un kā vienojošu zīmi to sāka izmantot arī latviešu strēlnieku pulki, piem., Ziemassvētku kaujās 1916.gadā. Bez nacionālā karoga vairs nevarēja iztikt, tāpēc aktīvākajiem Latvijas idejas popularizētājiem bija jāpieņem svarīgs lēmums – vai nu pārņemt Atskaņu hronikā minēto sarkanbaltsarkano karogu vai arī radīt pilnīgi jaunu karogu. Rakstnieks un dzejnieks Linadrs Laicens ierosināja, ka Latvijas karogam jābūt oranždzeltenam ar zaļu, jo "tautai karogs savās krāsās izsaka vai nu tautas esošās vai kārotās īpašības, vai arī tautas vēsturisko piedzīvojumu un pārdzīvojumu tradīcijas. (..) Dzeltens – saule, zaļš – zeme; tātad - saule un daba. Un latvietim daba ir vistuvākā. Tātad arī simboliski šīs krāsas izteic latviešu krāsas. Pirmkārt: oranždzeltens ar zaļu dod lirisku krāsu saskaņu, kas adekvāta latviešu tautas dvēselei, kura arī ir liriska. Otrkārt: latviešu nacionālajos audumos šo divu krāsu variācijas ir ļoti bieži sastopamas, ja ne pilnīgi dominējošas. Treškārt: latvietis ļoti mīl sauli un zemi – zelta sauli un zaļu zemi; saule krāsā stilizējas ar oranždzeltenu, bet zemes lauki – ar zaļu". Savukārt tautā populārais atmodas dzejnieks Auseklis, aprakstot latviešu karogu, bija iedomājies vertikālu krāsu dalījumu – baltā krāsa būtu gar karoga kātu un sarkanā – gar ārējo malu. Gleznotājs Jāzeps Grosvalds 1915.gadā par latviešu nacionālo karogu piedāvāja atzīt balti-sarkani-baltu karogu – iespējams, tādēļ, lai latviešu karogu atšķirtu no Austrijas nacionālā karoga, kur sarkanbaltsarkanās krāsas bija vienādā platumā. Diemžēl balti-sarkani-balts karogs jau bija baltkrieviem. Tādēļ 1916.gadā Grosvalds no savas idejas atteicās un diskusijās atbalstīja vairākuma viedokli par sarkanbaltsarkanu Latvijas karogu. Viens no visaktīvākajiem Latvijas neatkarības idejas atbalstītājiem un sarkanbaltsarkanā karoga popularizētājiem bija pedagogs un žurnālists Jānis Lapiņš. Viņš bija pirmais, kas izstrādāja karoga krāsu dalījuma proporcijas un aktīvi aizstāvēja karoga spilgti sarkano toni. Vadoties no 13. gadsimta Atskaņu hronikā dotā karoga apraksta, Lapiņš pieļāva iespēju, ka uz sarkanā karoga varējušas būt nevis viena, bet vairākas baltas svītras: "Sarkans ar baltu svītrots varēja nozīmēt vai nu strīpas vienlīdzīgā atstatumā viscaur, kā matrača drēbei, vai arī 3-5 baltas strīpas pa karoga vidu, vienalga – gareniski vai šķērsu. Tas būtu ļoti oriģināls karogs, bet krievu valdība to kvalificētu kā sarkano karogu un patvaldības laikā viņu vispār nevarētu rādīt. (..) Bez tam, sarkans karogs ar daudzām mazām strīpām likās nepraktisks, jo viņā būtu pārāk daudz vīļu. Latviešu karogu nekādi nedrīkstēja samainīt ar sarkano karogu, jo cara laikā bija izslēgts, ka karogam varētu ņemt pāris šauras baltas strīpas. Tāpēc 1916. gada otrā pusē es nolēmu izgatavot karogu sarkans-balts-sarkans, kur baltais būtu pret sarkano zelta griezuma attiecībās, t.i. baltais pret sarkano laukumu būtu attiecībā apmēram 1:3. Estētikas likumi māca, ka lielumus zelta griezuma attiecībās atzīst par visskaistākajiem samēriem. Sarkans-balts-sarkans istabā man likās pārāk vienmuļš, tāpēc es kombinēju karoga vidū dzeltenu sauli. Tas bez šaubām bija daudz efektīvāk." Tādējādi mēs Jāni Lapiņu varam uzskatīt par latviešu nacionālā karoga idejas autoru. Lapiņa vēlēšanās bija šo sarkanbaltsarkano karogu ar sauli vidū popularizēt karavīru vidū un pēc sarunām ar strēlniekiem 1917.gada martā, līdz gada beigām visi strēlnieku pulku nacionālie karogi jau bija rotāti ar saules attēlu, līdzīgi kā to bija skicējis Lapiņš. Atšķirība bija tikai tā, ka strēlnieku pulku karogos saule bija iekombinēta pašā karoga augšā un no tās bija redzama tikai puse. Saule bija latviešu strēlnieku krūšu nozīme, tāpēc viņi labprāt to lietoja arī nacionālajā karogā. Lapiņš skaidroja, ka šos karogus var lietot gan ar saules attēlu, gan bez tā, jo, lai karoga lietošana ātrāk izplatītos visā Latvijas teritorijā, tam vajadzēja būt maksimāli vienkāršam. Tomēr diskusijas par Latvijas nacionālā karoga krāsām un veidolu turpinājās. Pirmais Pagaidu valdības dokuments, kas noteica valsts karoga lietošanu Latvijas teritorijā, bija iekšlietu ministra Miķeļa Valtera 1919.gada 3.martā Liepājā parakstītais "Rīkojums par valsts karoga lietošanu". Šis rīkojums sastāvēja tikai no diviem teikumiem: "Uz Latvijas valsts un pašvaldību ēkām drīkst būt vienīgi valsts karogs. Sods pēc kara stāvokļa noteikumiem." Satversmes Sapulce tikai 1921. gada 15. jūnijā pieņēma "“Likumu par Latvijas Republikas karogu un ģerboni"”, oficiāli apstiprinot sarkanbaltsarkano karogu par Latvijas valsts karogu.
Stāsta pianists Ventis Zilberts Komponista Jāņa Ivanova daiļradē solodziesmas žanrs aizņem nelielu, bet diezgan būtisku vietu – apmēram 25 kompozīcijas. No tām tipogrāfiski iespiestas tikai trīs dziesmas 1959. gadā. Šajā izdevumā divām dziesmām – "Latgales līdumos" un "Manas dzimtenes pusē" – kā teksta autors minēts A. Eglājs. Vienmēr likās jocīgi, ka dzejniekam nav minēts pilns vārds. Man ik pa laikam dažos komponista daiļradei veltītajos koncertos nācies komentēt atskaņojamos darbus, tajā skaitā šīs pieminētās solodziesmas. Atceros, ka muzikologs Olģerts Grāvītis kādā sarunā, stāstot par pieminēto trīs dziesmu izdevumu, atcerējās, ka Jāņa Ivanova dziesmas "Latgales līdumos" teksta autora Andreja Eglīša vietā izdevuma veidotājiem minējis citu, vārda saknē mazliet līdzīgu uzvārdu - Eglājs. Kāpēc? Lai tā laika cenzūra akceptētu nošu izdošanu. Saprotams, ka Andreja Eglīša vārds 1959. gadā pārsvītrotu ideju izdot kaut vai vienu dziesmu, un nebūtu iedomājams šāds konteksts – Jānis Ivanovs – tolaik Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas profesors, Valsts prēmijas laureāts, LPSR Tautas mākslinieks, un Andrejs Eglītis – trimdinieks un tā laika izpratnē buržuāziskais nacionālists. 1939. gadā periodikā un arī dzejoļu krājumā "Varavīksna" var atrast publicētu dzejoli "Latgalē" – tas patiešām ir tas, kura rindiņas redzamas notīs dziesmā "Latgales līdumos" - tā tapusi 1940. gadā. Padomju laikā laikrakstu publikācijās, rakstot par šo Jāņa Ivanova dziesmu, autoriem droši vien vajadzēja visādi izlocīties, lai, pasarg' Dievs, nebūtu jāmin tolaik ļoti nevēlamā Andreja Eglīša vārds. Tā, piemēram, 1956. gada žurnālā "Karogs" muzikologs Artūrs Verners komponista 50. jubilejas reizē, apcerot viņa daiļradi, piemin dziesmu "Latgales līdumos" ar it kā Kārļa Skalbes tekstu. Savukārt 1974. gadā kādā laikraksta "Cīņa" recenzijā (sakarā ar Jāņa Ivanova iemīļotā dziedoņa Tāļa Matīsa 70 gadu jubilejas koncertu) vēl viena nepareizība, varbūt apzināta. Recenzijā minēts, ka jubilejas koncertu jubilārs sāka ar sava novadnieka Jāņa Ivanova dziesmu "Latgales līdumos", kurai teksts paša dziedātāja sacerēts. Un kā ar otru dziesmas "Manas dzimtenes pusē" tekstu? Vismaz Andreja Eglīša kopotajos rakstos nav atrodams tāds dzejolis. Atrisinājums ir gluži negaidīts – periodikā atrodama publikācija 1937. gada laikrakstā "Rīts". Dzejoļa autors – Kārlis Baltpurviņš, pēc kara trimdinieks ASV. Tikai rodas jautājums, kāpēc notīs arī šai dziesmai kā teksta autors minēts mistiskais Eglājs? Mans minējums – iespējams, Olģerta Grāvīša domu gājiens bija, kā tautā saka: "Pie vienām sāpēm, varbūt izies cauri, liksim to pašu Eglāju arī šai dziesmai!" Runājot par dzejnieku, režisoru un aktieri Kārli Baltpurviņu – noteikti viņš un Jānis Ivanovs bija labi pazīstami, 30. gadu otrajā pusē komponists strādāja par diriģentu Rīgas radiofonā, savukārt Kārlis Baltpurviņš bija darbinieks radiofona literārajā daļā. Starp citu, viņš ir dziesmas “Pie Dzintarjūras”, jeb kā rakstīts 1939.gada izdotajās notīs “Dzintarjūras krastā”, latviskā teksta autors. Un šī dziesma, kā mēs zinām no vēstures, pirmo reizi skanējusi kinofilmā “Zvejnieka dēls”. Tā nu iznācis, ka viens pseidonīms jeb, kā teiktu literatūrzinātnieks Ilgonis Bērsons, segburts un segvārds A. Eglājs, kas minēts notīs, ticis vienlaikus diviem dzejniekiem – Andrejam Eglītim un Kārlim Baltpurviņam, pašiem tos neizvēloties un droši vien nezinot par to... Iedvesmu sniegt šo mazo vēstījumu man deva lieliskā segburtu un segvārdu mednieka, jau pieminētā Ilgoņa Bērsona grāmatas par tiem. Tēlaini sakot, piemērīju viņa mednieka zābakus – tie derēja, gan jau tos uzvilkšu atkal kādu citu reizi.
Vai visi paņēmieni politikā ir labi, lai veidotu koalīcijas, cīnītos par varu un pildītu apsolījumus vēlētājiem? Raidījumā #1pret1 saruna ar Latvijas Valsts prezidentu (2007 – 2011) Valdi Zatleru.
Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, skaidrosim nelielu daļu padomju varas noziegumu, kas tika īstenoti plašā ģeogrāfiskā apmērā. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā padomju vara iedarbināja savu represīvo mehānismu, un pēc gada īstenoja pirmo masu deportāciju no Latvijas, lai likvidētu politisko, ekonomisko un kultūras eliti. Kurš sastādīja deportējamo cilvēku sarakstus un kā bija iespējams tādus veidot, skaidro vēsturniece, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece Daina Bleiere. “Jūsu vārds ir sarakstā” - šāda frāze, pat ja tā mūsdienās tiek lietota citā kontekstā, vairumam uzreiz liks aizdomāties par vēstures notikumiem, kad cilvēku vārdi nonāca sarakstos saskaņā ar padomju teroristiskā režīma izdomātiem noziegumiem. Saraksti paredzēja izrēķināšanos ar šiem it kā noziedzniekiem, īsā laikā 1941. gada 14. jūnijā sastumjot lopu vagonos tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju un izsūtot tos uz tāliem Sibīrijas nostūriem. Kuri bija tie cilvēki un organizācijas, kas ievāca informāciju par Latvijas iedzīvotājiem pirms izsūtīšanas 1941. gadā un kas bija deportācijas organizatori? Kādi bija šo cilvēku motīvi un uz kura sirdsapziņas paliek tūkstošiem izpostītas latviešu dzīves? Mēs zinām metodoloģiju, kā cilvēku izsūtīšana notika, mēs varam nosaukt institūcijas un vārdus, kuri par to bija atbildīgi, bet vēl joprojām daudz faktu, kurus nezinām, jo trūkst dokumentu no Maskavas. "Kamēr mums nebūs pieejami Krievijas Federālā drošības dienesta arhīva materiāli, brīvi pieejami pētniekiem. Federālais drošības dienests ir publicējis dažādus krājumus. 90. gadu pirmajā pusē arī labprātāk sniedza pieeju, bet tajā pat laikā nekad nav bijis tā, ka varētu brīvi strādāt arhīvos, skatīties visus dokumentus pēc kārtas. Respektīvi, viņi deva to, ko viņi gribēja dot," norāda Daina Bleiere. "Jautājums ir, vai tas ir viss, kas viņu rīcībā bija, vai ir vēl kaut kas, ko viņi vienkārši nerāda pētniekiem. Kamēr šie arhīvi nav pieejami, mums nekad pilna aina nebūs." Arī visu izsūtāmo vārdi nav zināmi, jo ne visas izsūtīto lietas atrodas Latvijā. "Es domāju, ka simtprocentīgi mēs nekad visus nevarēsim identificēt, lai gan tas, ko Latvijas Valsts arhīvs ir izdarījis grāmatās "Aizvestie", tas ir ārkārtīgi liels darbs, jo tas ir gandrīz tuvu ideālam." Kara veterānu liktenis Padomju Savienībā Kamēr bijušajā PSRS triumfāli atzīmēja uzvaru pār nacismu, tikām tūkstošiem karā cietušo padomju armijas kareivju izolēja no sabiedrības acīm, jo Padomju Savienībai kā uzvarētājvalstij, ciniski izsakoties, tādi kropļi nebija vajadzīgi. Par represijām pret Otrā pasaules kara invalīdiem bijušajā Padomju Savienībā stāsta vēsturnieks, Latvijas Kara muzeja speciālists Juris Ciganovs. "Viņi pulcējās laukumā pie stacijas. Dažiem trūka roku vai kāju, citiem, (bijušajiem pilotiem) bija apdegumu pēdas uz sejas. Viņi sēdēja uz soliņiem un lūdza pasažieriem maizi. Skaļākos un nemierīgākos lūdzējus milicija aizturēja, bet pēc tam tos ātri atbrīvoja." Šādas ainas pēc Otrā pasaules kara beigām bija ierastas pilsētās un ciematu centros vairākās Padomju Savienības vietās. "Dodiet man rubli, jo es pazaudēju roku, peldot pāri Dņeprai, Oderai un Vislai. Atdod man to kāju, ko valsts man ir atņēmusi!” šādus un līdzīgus tekstus ubagojošie un sakropļotie kara dalībnieki veltīja garāmgājējiem un kārtības sargiem. Tā lasām ukraiņu mediju vides vadošā žurnālista Dimitrija Gordona interneta portālā "gordon.ua". publikācijā "Nevajadzīgie varoņi". Nav pārlieku daudz rakstisku un vizuālu liecību par PSRS dzīvojošajiem invalīdiem, jo karā sakropļotie pilsoņi nebija laba reklāma dižajai uzvarētājvalstij. Pat fotogrāfijas tika pakļautas cenzūrai, tā laika presē vai literatūrā neparādījās attēli, kur redzami frontes karavīri ar amputētām ekstremitātēm, akli, vai sakropļotām sejām. Kāda bija valdošās varas attieksme pret minētajiem cilvēkiem, to stāsta vēsturnieks, Latvijas Kara muzeja speciālists Juris Ciganovs. Pirmajos pēckara gados frontēs sakropļotie kara veterāni nesaņēma "invalīdu" pensiju. Pirmās grupas invalīdi no valsts saņēma 80-150 rubļus mēnesī, otrai grupai tā bija uz pusi mazāka. Salīdzinājumam – 1947. gada vasarā tirgū prasīja 10 rubļus par litru piena, kilograms cūkgaļas maksāja 120 rubļu. 1951. gada jūlijā tika pieņemti uzreiz divi PSRS Ministru padomes un PSRS Augstākās padomes Prezidija dekrēti "Par cīņu pret ubagošanu un antisociāliem parazītiskajiem elementiem". Pēc PSRS Iekšlietu ministrijas oficiālās statistikas datiem, 1951. gada otrajā pusē lielajās rūpniecības pilsētās par ubagošanu tika aizturēti pāri par 107 tūkstošiem cilvēku, no kuriem vairāk nekā 70% bija kara un darba invalīdi. Visus aizturētos kara invalīdus ievietoja speciālos pansionātos, kas tika izveidoti katrā reģionālā centrā. Bieži vien šīs invalīdu nometnes ierīkoja nomaļās vietās pamestos klosteros. Sadzīve tur īpaši neatšķīrās no Sibīrijas nometnēs izsūtīto apstākļiem. PSRS Iekšlietu ministrijas tautas komisārs Sergejs Kruglovs rakstīja: "Cīņu pret ubagošanu ir apgrūtināta, jo daudzi ubagi pamet savas nometnes un atkal dodas lūgt žēlastības dāvanas, lai to novērstu, daļu no esošajiem invalīdu un veco ļaužu namiem ir jāpārveido par slēgta tipa iestādēm ar speciālu režīmu." Tie Lielā tēvijas kara veterāni, medaļām apkārušies, kurus atceramies no pompozajām Uzvaras dienas parādēm pagājušā gadsimta otrajā pusē, tai skaitā, cik nu bija palikuši dzīvi, kara invalīdi kā varoņi tika godināti sākot ar 1965. gadu, kad Padomju Savienībā vadības grožus pārņēma Leonīds Brežņevs. Līdz ar Brežņeva laikiem bijušie kara dalībnieki varēja baudīt lielākas privilēģijas nekā citi padomju pilsoņi, parādījās iespējas iegādāties deficīta preces, ārstēties labākajās sanatorijās, palielināja pensijas, bet atmiņas par represijām dienasgaismu ieraudzīja tik pēc PSRS sabrukšanas un arī to vēl līdz šodienai nav pārāk daudz.
Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, skaidrosim nelielu daļu padomju varas noziegumu, kas tika īstenoti plašā ģeogrāfiskā apmērā. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā padomju vara iedarbināja savu represīvo mehānismu, un pēc gada īstenoja pirmo masu deportāciju no Latvijas, lai likvidētu politisko, ekonomisko un kultūras eliti. Kurš sastādīja deportējamo cilvēku sarakstus un kā bija iespējams tādus veidot, skaidro vēsturniece, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece Daina Bleiere. “Jūsu vārds ir sarakstā” - šāda frāze, pat ja tā mūsdienās tiek lietota citā kontekstā, vairumam uzreiz liks aizdomāties par vēstures notikumiem, kad cilvēku vārdi nonāca sarakstos saskaņā ar padomju teroristiskā režīma izdomātiem noziegumiem. Saraksti paredzēja izrēķināšanos ar šiem it kā noziedzniekiem, īsā laikā 1941. gada 14. jūnijā sastumjot lopu vagonos tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju un izsūtot tos uz tāliem Sibīrijas nostūriem. Kuri bija tie cilvēki un organizācijas, kas ievāca informāciju par Latvijas iedzīvotājiem pirms izsūtīšanas 1941. gadā un kas bija deportācijas organizatori? Kādi bija šo cilvēku motīvi un uz kura sirdsapziņas paliek tūkstošiem izpostītas latviešu dzīves? Mēs zinām metodoloģiju, kā cilvēku izsūtīšana notika, mēs varam nosaukt institūcijas un vārdus, kuri par to bija atbildīgi, bet vēl joprojām daudz faktu, kurus nezinām, jo trūkst dokumentu no Maskavas. "Kamēr mums nebūs pieejami Krievijas Federālā drošības dienesta arhīva materiāli, brīvi pieejami pētniekiem. Federālais drošības dienests ir publicējis dažādus krājumus. 90. gadu pirmajā pusē arī labprātāk sniedza pieeju, bet tajā pat laikā nekad nav bijis tā, ka varētu brīvi strādāt arhīvos, skatīties visus dokumentus pēc kārtas. Respektīvi, viņi deva to, ko viņi gribēja dot," norāda Daina Bleiere. "Jautājums ir, vai tas ir viss, kas viņu rīcībā bija, vai ir vēl kaut kas, ko viņi vienkārši nerāda pētniekiem. Kamēr šie arhīvi nav pieejami, mums nekad pilna aina nebūs." Arī visu izsūtāmo vārdi nav zināmi, jo ne visas izsūtīto lietas atrodas Latvijā. "Es domāju, ka simtprocentīgi mēs nekad visus nevarēsim identificēt, lai gan tas, ko Latvijas Valsts arhīvs ir izdarījis grāmatās "Aizvestie", tas ir ārkārtīgi liels darbs, jo tas ir gandrīz tuvu ideālam." Kara veterānu liktenis Padomju Savienībā Kamēr bijušajā PSRS triumfāli atzīmēja uzvaru pār nacismu, tikām tūkstošiem karā cietušo padomju armijas kareivju izolēja no sabiedrības acīm, jo Padomju Savienībai kā uzvarētājvalstij, ciniski izsakoties, tādi kropļi nebija vajadzīgi. Par represijām pret Otrā pasaules kara invalīdiem bijušajā Padomju Savienībā stāsta vēsturnieks, Latvijas Kara muzeja speciālists Juris Ciganovs. "Viņi pulcējās laukumā pie stacijas. Dažiem trūka roku vai kāju, citiem, (bijušajiem pilotiem) bija apdegumu pēdas uz sejas. Viņi sēdēja uz soliņiem un lūdza pasažieriem maizi. Skaļākos un nemierīgākos lūdzējus milicija aizturēja, bet pēc tam tos ātri atbrīvoja." Šādas ainas pēc Otrā pasaules kara beigām bija ierastas pilsētās un ciematu centros vairākās Padomju Savienības vietās. "Dodiet man rubli, jo es pazaudēju roku, peldot pāri Dņeprai, Oderai un Vislai. Atdod man to kāju, ko valsts man ir atņēmusi!” šādus un līdzīgus tekstus ubagojošie un sakropļotie kara dalībnieki veltīja garāmgājējiem un kārtības sargiem. Tā lasām ukraiņu mediju vides vadošā žurnālista Dimitrija Gordona interneta portālā "gordon.ua". publikācijā "Nevajadzīgie varoņi". Nav pārlieku daudz rakstisku un vizuālu liecību par PSRS dzīvojošajiem invalīdiem, jo karā sakropļotie pilsoņi nebija laba reklāma dižajai uzvarētājvalstij. Pat fotogrāfijas tika pakļautas cenzūrai, tā laika presē vai literatūrā neparādījās attēli, kur redzami frontes karavīri ar amputētām ekstremitātēm, akli, vai sakropļotām sejām. Kāda bija valdošās varas attieksme pret minētajiem cilvēkiem, to stāsta vēsturnieks, Latvijas Kara muzeja speciālists Juris Ciganovs. Pirmajos pēckara gados frontēs sakropļotie kara veterāni nesaņēma "invalīdu" pensiju. Pirmās grupas invalīdi no valsts saņēma 80-150 rubļus mēnesī, otrai grupai tā bija uz pusi mazāka. Salīdzinājumam – 1947. gada vasarā tirgū prasīja 10 rubļus par litru piena, kilograms cūkgaļas maksāja 120 rubļu. 1951. gada jūlijā tika pieņemti uzreiz divi PSRS Ministru padomes un PSRS Augstākās padomes Prezidija dekrēti "Par cīņu pret ubagošanu un antisociāliem parazītiskajiem elementiem". Pēc PSRS Iekšlietu ministrijas oficiālās statistikas datiem, 1951. gada otrajā pusē lielajās rūpniecības pilsētās par ubagošanu tika aizturēti pāri par 107 tūkstošiem cilvēku, no kuriem vairāk nekā 70% bija kara un darba invalīdi. Visus aizturētos kara invalīdus ievietoja speciālos pansionātos, kas tika izveidoti katrā reģionālā centrā. Bieži vien šīs invalīdu nometnes ierīkoja nomaļās vietās pamestos klosteros. Sadzīve tur īpaši neatšķīrās no Sibīrijas nometnēs izsūtīto apstākļiem. PSRS Iekšlietu ministrijas tautas komisārs Sergejs Kruglovs rakstīja: "Cīņu pret ubagošanu ir apgrūtināta, jo daudzi ubagi pamet savas nometnes un atkal dodas lūgt žēlastības dāvanas, lai to novērstu, daļu no esošajiem invalīdu un veco ļaužu namiem ir jāpārveido par slēgta tipa iestādēm ar speciālu režīmu." Tie Lielā tēvijas kara veterāni, medaļām apkārušies, kurus atceramies no pompozajām Uzvaras dienas parādēm pagājušā gadsimta otrajā pusē, tai skaitā, cik nu bija palikuši dzīvi, kara invalīdi kā varoņi tika godināti sākot ar 1965. gadu, kad Padomju Savienībā vadības grožus pārņēma Leonīds Brežņevs. Līdz ar Brežņeva laikiem bijušie kara dalībnieki varēja baudīt lielākas privilēģijas nekā citi padomju pilsoņi, parādījās iespējas iegādāties deficīta preces, ārstēties labākajās sanatorijās, palielināja pensijas, bet atmiņas par represijām dienasgaismu ieraudzīja tik pēc PSRS sabrukšanas un arī to vēl līdz šodienai nav pārāk daudz.
Ir veikts Latvijas valsts tēla pētījums 10 valstīs, un izstrādāta Latvijas valsts tēla stratēģija “missionLatvia”. Kas ir šīs stratēģijas stūrakmeņi un kādi virzieni attīstami, lai misijas pieeja darbotos? Un visbeidzot, kā tajā iekļaus diasporu? To skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts, interesējoties arī, kas ir “missionLatvia” vēstnešu kopiena. Par stratēģiju un tās darbību stāsta aģentūras “Magic” pārstāve, vienotā Latvijas valsts tēla “missionLatvia” viena no veidotājām Lelde Dālmane, Latvijas investīciju attīstības aģentūras (LIAA) Valsts tēla nodaļas vadītāja Zane Biteniece, uzņēmējs, Latvijas – Amerikas tirdzniecības palātas līdzpriekšsēdētājs, konferences “Spotlight Latvia” rīkotājs Lauris Lambergs un Aija Ābele no ASV, kura Amerikas Latviešu apvienības prakses programmas ietvaros kā prakses vietu šovasar izvēlējusies LIAA Valsts tēla nodaļu.
Kāds ir ceļu stāvoklis Latgalē, un pēc kādiem kritērijiem tiek lemts, kurus ceļus remontēs, bet kurus – nē. Kāpēc pašvaldības nesteidz pārņemt savā īpašumā valstij piederošos ceļa posmus, un vai Latvijas – Krievijas pierobežā tuvākajā laikā sakārtos ceļu infrastruktūru? Par to diskutējam ar satiksmes ministru Jāni Vitenbergu, Latvijas Valsts ceļu valdes priekšsēdētāju Mārtiņu Lazdovski un Ludzas novada domes priekšsēdētāja vietnieci Ināru Silicku.
Ārkārtīgi radošs, bet neredzams darbs, kura augļus aplūkojot, nemaz nenojaušam - kas te darīts, kurš to paveicis. Tā ir vēsturisko priekšmetu restaurācija. Rīgas Kuģniecības un vēstures muzejā skatāma izstāde “Cilvēka pieskāriens. Restauratoru darbu izstāde”, kas veltīta tieši restauratora darbam. Kā laika zoba iegrauztās senlietās "iepūst" jaunu dzīvību, izdarīt to prasmīgi un ar cieņu pret autoru un laikmetu, kad tas tapis? Un kā saglabāt šīs senās vērtības nākamajām paaudzēm, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Restaurācijas nodaļas vadītāja, stājgleznu restauratore-vecmeistare Ineta Augustina un Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Keramikas, stikla un porcelāna restauratore-vecmeistare Jana Lībiete. Veco kino lenšu restaurācija Filmu mazgā speciālā šķīdumā, tad lentu ieskenē datorā un tad sākas sarežģīts darbs, lai pielāgotu vajadzīgo krāsas toni un nepārkāptu to trauslo robežu, un restaurēto filmu nepārvērstu par pārlieku izskaistinātu darbu. Ielūkojamies apjomīgā filmu restaurācijas ceļa vienā posmā. Pārbauda visas lentas, tad tās digitalizē, sagatavo skenēto failu un tas tālāk iet uz pēcapstrādi, kur speciālisti, strādājot ar īpašām datorprogrammām, veic krāsas un skaņas korekcijas. Tā vienā teikumā var aprakstīt garu un komplicētu darbu pie kinofilmu restaurācijas. Ir neiespējami īsumā izstāstīt kinolentes odiseju no momenta, kad tā tiek izņemta no glabāšanas kārbas, līdz brīdim, kad skatītājs redz, piemēram, „Vella kalpus” „Limuzīnu Jāņu nakts krāsā” vai animācijas filmu „Si-si-dra”. Par kino lenšu restaurāciju stāsta Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva direktore Dace Bušante, filmu studijas „Lokomotīve” kino restaurators Pēteris Sudakovs un Kinofotofonodokumentu arhīva digitalizācijas nodaļas vadītāja vietnieks Rūdolfs Henčels.
Tiesa noraida Valsts policijas priekšnieka pārmetumus un norāda uz pašas policijas neizdarību. Valdība nolēmusi, ka vairākām pedagogu grupām no 1.septembra līdz ar zemākās stundas likmes palielinājumu pieaugs atalgojums. Solidarizējoties ar pedagogiem protestā piedalīsies arī veselības nozares darbinieki. Saeimas komisijā finanšu sektora "kapitālā remonta" sekas grib izmeklēt ilgāk. Rīgā metrobusa līnijas projektēšanai domes atbildīgā komiteja atbalstījusi vairāk nekā 1,3 miljonus eiro. Aizsardzības nozares pārstāvji iepazīstina, kāda būs valsts aizsardzības dienesta karavīru ikdiena. Latvijas Valsts prezidents Egils Levits apstiprinājis Latgales karogu.
Pavasaris šobrīd vilināt vilina doties dabā, taču pēdējos gados aizvien vairāk jūtam, ka mežos neesam vieni. Lielie plēsēji Latvijas dabā ir mūsu lepnums un vienlaikus arī posts. Visvairāk dzirdam par jaunpienācējiem mežos - lāčiem, ar kuriem cilvēki šad tad sastopas arī Latvijā. Pētnieki šobrīd apzina, kāda ir sabiedrības attieksme pret šiem lielajiem plēsējiem Baltijas valstīs, kā cilvēki vērtē lāču, lūšu un vilku populācijas pieaugumu. Kādas ir cilvēka attiecības ar plēsīgajiem dzīvniekiem savvaļā mūsu teritorijā un ko zinām par šo dzīvnieku dzīves apstākļiem Latvijas mežos, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" zinātniskā asistente Agrita Žunna. Runājot par cilvēkiem, kas vienkārši dodas dabā to baudīt un iespējamo saskari ar lielajiem plēsējiem, Agrita Žunna atzīst, ka ir maza varbūtība sastapties ar vilkiem un lūšiem, jo lielākoties šie dzīvnieki ir ļoti piesardzīgi un viņi nevēlas ar cilvēku sastapties. "Ja arī esam ar kādu no viņiem sastapušies, ieturam distanci, lēnām kāpjamies prom, liekam dzīvnieku mierā, un, visticamāk, arī viņš mūs liks mierā," norāda Agrita Žunna. "Ar lāčiem ir mazliet jābūt piesardzīgākiem." "Ja cilvēki zina, ka viņu apvidū manīti lāči, redzējuši pēdu nospiedumus vai ekskrementus, tad ejot mežā, jābūt piesardzīgiem. Ja iespējams, iet kopā ar kādu, taisīt troksni - lauzt zarus, dziedāt dziesmas. Lācis arī nemaz negrib cilvēku satikt, ja viņš dzird, ka kaut kur apkārt kāds pārvietojas, viņš, visticamāk, pats nenāks skatīties, kas tur ir. Problēmas var sanākt, ja šo dzīvnieku negaidīti pārsteidzam, ja esam gājuši klusiņām, nejauši lāci iztraucējuši, pat mazliet sabiedējuši, viņš aizstāvoties var mēģināt cilvēkam kaut ko noradīt," tirpina Agrita Žunna. Pētniece skaidro, ka nepareizs ir pieņēmums, ka lielie plēsēji aizsargā savus mazuļus. Arī aptaujā cilvēki uz jautājumu, kad šie dzīvnieki var būt bīstami, norādījuši, ka tad, kad aizsargās mazuļus. "Tā nav situācija, kad šie plēsēji var būt bīstami, jo viņi savus mazuļus parasti neaizsargā. Varbūt situācija ar lāci, ka viņu esam pārsteiguši, viņš no pārsteiguma momenta aizsargājas, nevis, ka viņam ir mazuļi un aizsargā tieši mazuļus," bilst Agrita Žunna. Piedzīvojumi un pieredzētais folkloras ekspedīcijās Ķibeles un raibi piedzīvojumi krāšņo ikvienu zinātnisko ekspedīciju, un folkloras ekspedīcijas šajā ziņā neatšķiras. Šķiet, ka slikti laikapstākļi vai saaukstēšanās ir vien nieks, ja ņem vērā, ka folkloras ekspedīcijās sanāk satikt daudz cilvēku, un līdz ar to arī visdažādākās viņu emocijas un garastāvokļa izpausmes. Profesore Janīna Kursīte kopā ar saviem kolēģiem folkloras ekspedīcijās dodas jau daudzus gadus, un dažus no piedzīvotajiem atgadījumiem viņa atklāj arī raidījumā. Folkloras ekspedīcijās iespējams sastapties ar gandrīz visu. Var saaukstēties, var saslimt ar rozi un izārstēties ar buramvārdu palīdzību, var piedzīvot agresīvu attieksmi sastapto cilvēku vidū un pat draudus ar revolveri. Šie ir daži atgadījumi, kurus sarunā par šādām ekspedīcijām apraksta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Janīna Kursīte. Izvairīties no dažādiem piedzīvojumiem ekspedīcijās nav iespējams, bet piedzīvojumi vienmēr atstāj arī vērtīgu pieredzi. Par tiem tad mūsu šīs dienas sarunā plašāk, bet iesākumā – ko vispār nozīmē vārdu salikums „folkloras ekspedīcija” un ko pētnieki tādā veidā mēģina noskaidrot? Janīna Kursīte stāsta, ka ekspedīcijas parasti ilgst nedēļu, uz Sibīriju – nedaudz ilgāk. Protams, ka pirms tam notiek sagatavošanās semināri, taču visam sagatavoties nevar. Profesore arī norāda, ka pašlaik ar personas datu aizsardzību darbs kļuvis apgrūtinošāks, jo atšķirībā no agrākiem laikiem nevar vairs vienkārši piezvanīt uz pašvaldību un palūgt gados vecāku cilvēku adreses. Neskatoties uz to, pētniekiem ir zināmi pavedieni un cilvēki, pie kuriem vispirms vērsties pēc palīdzības, un tā šī ķēdīte turpinās tālāk, bet, protams, ekspedīcijas paredz arī nejaušas satikšanās ar cilvēkiem.
Aizvadītājā nedēļā Rīgas Zooloģiskajā dārzā pulcējās zinātnieki, lai kopā ar ar zoodārza darbiniekiem spriestu, kā barot dzīvniekus, kuri nonākuši nebrīvē no tuvākām un tālākām zemēm. Tas var šķist vieglāk, nekā ir patiesībā, jo šādu dzīvnieku barošana prasa ne tikai ievest dažādus pārtikas produktus, bet arī precīzi tos dozēt. Kā zināt, cik un kas jādod ēst nebrīvē dzīvojošai žirafei, un kā nodrošināt, ka tīģerim ierobežojumā vēl ir vēlme medīt? Par to, cik, kā un ko dod ēst dzīvniekiem zooloģiskajā dārzā, raidījumā stāsta Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvji - saziņas līdzekļu koordinators Māris Lielkalns un dzīvnieku kolekcijas vadītāja Guna Vītola. Konferences notiek regulāri reizi divos gados, tajās apkopo jaunāko informāciju un dalās pieredzē par nebrīvē dzīvojošu dzīvnieku barošanu. "Zināšanas par barošanu mainās strauji. (..) Mūsdienu tehniskās iespējas paver iespējas uzzināt vairāk un precīzāk par dažādu dzīvnieku barošanu. Arī par to, kas nepieciešams tik populāriem zooloģiskā dārza iemītniekiem, kā tīģeri un žirafes. 24 gadu laikā, kopš norisinās konferences, izpratne ir ļoti mainījusies," atzīst Guna Vītola. Speciāliste pārliecinoši min, ka pirms 24 gadiem žirafes visi baroja nepareizi. "Žirafe ir lapiņēdājs pēc būtības. Tas nav nekāds pārsteigums, to katrs Āfrikā var redzēt. Kā šīs lapiņas kvalitatīvi un arī pietiekamā daudzumā piedāvāt nebrīvē esošiem dzīvniekiem? Otrs aspekts, cik ļoti kaitīgi īpaši žirafēm, bet arī citiem lapiņēdājiem ir cukuroti augļi, piemēram, āboli, banāni un arī burkāni. Viņu kā lapiņēdāju vajadzības atšķiras no ogļhidrātiem, kas ir burkānos," atklāj Guna Vītola. "Vēl vien atklāsme, ko esmu pamanījusi vairāku desmitu gadu laikā – dzīvnieku barošanas speciālisti arvien uzsver, ka barības objekti – āboli un burkāni, kā populārākie, ko piedāvā cilvēkiem, paliek arvien saldāki. Cilvēki vēlas arvien saldākus. Cilvēkiem arī tas nav veselīgi un būs vēl neveselīgāk, bet zooloģisko dārzu dzīvniekiem tieši tāpēc, ka komerciāli ražotie āboli un burkāni ir ļoti saldi, tos izņem no barības devām." Dzīvnieku mēsli ir labākā pase tam vai citam zīdītājam Ja redzat bumbiņas, tad zināt te zaķis garām cilpojis, mazas desiņas liecina par caunas, seska vai zebiekstes klātbūtni, savukārt spiru kaudzīte pieder kādai stirnai. Varat smaidīt vai raukt degunu, bet ikviens dabas pētnieks jums pateiks, ka dzīvnieku mēsli ir labākā pase tam vai citam zīdītājam. Ko konkrēti var pateikt pēc mežos atrastajiem ekskrementiem, stāsta Latvijas Valsts mežzinātnes institūta „Silava” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš. Zīdītāju ekskrementi arī sniedz atbildi par parazītiem un slimībām, kas izplatās konkrētu dzīvnieku populācijās, tāpat laboratorijā, veicot ģenētiskās analīzes, var pateikt, ko vairāk par dzīvnieka sugu, taču kā teic Jānis Ozoliņš, skatot laboratorijā paraugus, lai pēc ekskrementa noteiktu, vai tas pieder, piemēram, sunim, vilkam vai zeltainajam šakālim, ir iespējams kļūdīties, jo tas, ko dzīvnieks ir ēdis, tas vairāk veido to ekskrementa izskatu nekā piederībai konkrētai sugai.
No 2023. gada 1. maija elektroniskā identifikācijas karte ir noteikta kā primārais personu apliecinošais dokumenta veids. Tas paver iespējas vairāk attīstīt dažāda veida elektroniskos pakalpojumus, kuros tiek izmantots elektroniskais paraksts. Ar e-paraksta jaunumiem raidījumā Kā labāk dzīvot iepazīstina Latvijas Valsts radio un televīzijas centr (LVRTC) Biznesa attīstības daļas vadītājs Kārlis Siliņš un LVRTC Korporatīvās komunikācijas daļas vadītāja Vineta Sprugaine. Atgādinot par iespējām, ko nodrošina e-paraksts, Vineta Vineta Sprugaine norāda, ka no "dārgas pildspalvas", kas stāv uz vadītāja darba galda, e-paraksts kļuvis katra kabatā vai viedtālrunī esošu rīku dažādām sadzīves situācijām. E-parakstam ir divas funkcijas - dokumentu parakstīšana, kas ikdienas pilsonim ir mazāk nepieciešana, otra funkcionalitāte - e-identitātes apliecināšana, kas nepieciešama ik uz soļa, ja ir darījumi digitālā vidē. "Nākamā gadā pielietošana būtiski paplašināsies, jo 1. februārī stājas spēkā Fizisku personu elektroniskās identifikācijas likums, kas paredz, ka komersantiem, kas nodrošina elektronisku identifikāciju savos portālos, vai tā būtu parole vai lietotājvārds, vai internetbankas rīki, būs jānodrošina šī pati iespējā arī ar nacionāliem identifikācijas rīkiem – eID karti un mobilo lietotni "eparaksts mobile"," skaidro Vineta Sprugaine.
Savvaļas dzīvnieku un cilvēku attiecības vienmēr ir bijušas līdzatkarīgas un ne reti arī konfliktējošas, īpaši, jau runa ir par plēsīgiem dzīvniekiem. Cilvēks un plēsējs kāro vienu un to pašu medījumu, bet plēsēji nerespektē cilvēku novilktās robežas. Vilki, lūši, lāči - nevienam vien lauksaimniekam tie ir radījuši raizes un senatnē arī lielas bailes. Cīniņš ar plēsējiem cilvēku mudinājis pat atsevišķās vietās atbrīvoties no šiem dzīvniekiem pilnībā. Kādas tam ir bijušas sekas, kāpēc dabai vajag plēsējus un kāda loma dabā ir tādam dažkārt traucējošam dzīvniekam kā bebrs, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro zoologs, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš. Rīgas Zooloģiskā dārza dzīvnieku ēdienkarte Tas, ko lauva, žirafe vai eksotisks kukainis apēd savvaļā, ir atkarīgs no barībās pieejamības un prasmēm to sagādāt. Nebrīvē dzīvojošiem savvaļas dzīvniekiem barība sev nav jāgādā, taču aprūpētājiem ir jānodrošina savvaļai līdzīgs uzturs. Kā tas notiek Rīgas Zooloģiskajā dārzā, ko zvēri ēd, esot tūkstošiem kilometru attālumā no savas dabiskās dzīves vietas? Nedēļas laikā tiek apēstas 15 - 20 tonnas dažādas barības - gaļa, siens, augļi dārzeņi un granulas - tāda izskatās Rīgas Zooloģiskā dārza dzīvnieku ēdienkarte. Lai dzīvnieku nodarbinātu un padarītu tam interesantāku laiku, nereti barība tiek ieslēpta kādā dobumā, vai kastē, stāsta Rīgas Zooloģiskā dārza informācijas daļas pārstāvis Māris Lielkalns. Palūkosimies sīkāk, kādiem dzīvniekiem un kas konkrēti tiek dots. Vai zinājāt, ka banāni nebūt nav ierastākā pērtiķu barība un svētdiena lielajiem plēsējiem ir atslodzes diena? Par Rīgas zooloģiskā dārza dzīvnieku barību runājam bridējputnu flamingu mājā, kuri ieraksta laikā galvu iegremdējuši baseinā šūpo savu kaklu kā izkapti uz lauka un tādejādi ar knābi filtrē barību. Zīdītāji, abinieki un putni, kas pārtiek no kukaiņiem, ēd vietējo barību, tas ir, pašā zooloģiskajā dārzā šo dzīvnieku vajadzībām tiek audzēti kukaiņi. Māris Lielkalns stāsta, ka gada laikā tiek izaudzēti ap 100 kg kāpuru un kukaiņu un attiecībā pēc dzīvnieka lieluma tie tiek kalibrēti pēc izmēriem. Savukārt lielie plēsēji - lauvas un tīģeri - tiek baroti ar liellopa, vistas un truša gaļu. Māris Lielkalns vēlreiz atgādina, ka dzīvnieki zoodārzā tiek uzraudzīti, lai tie saņemtu atbilstošu barību un tāpēc apmeklētājiem nevajag censties mest pār žogu pārtiku, lai pabarotu, viņuprāt, izsalkušo zvēriņu, vai pievilinātu to sev tuvāk. Atcerēsimies, ka 2018. gadā pēc tam, kad daži "labdari" bija sabarojuši ziemeļbrieža mazuli ar čipsiem, tas lielās mokās nomira, un vēl pirms tam aizgāja boja lauku sētas kazlēni, kurus apmeklētāji bija pacienājuši ar baltmaizi.
Šobrīd būtu grūti iedomāties mūsu dzīvi bez dažāda veida raidošām un uztverošām iekārtām. Diemžēl nereti ir gadījumi, ka tās savstarpēji nespēj viena ar otru sadzīvot, radot nopietnus sakaru traucējumus iekārtu īpašniekiem un apkārtējai infrastruktūrai. Kāpēc rodas šādas situācijas, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. VAS „Elektroniskie sakari” Radiofrekvenču monitoringa un kontroles nodaļas vadītājs Lauris Labanovskis aicina iedzīvotājus būt īpaši vērīgiem, iegādājoties Ziemassvētku dāvanām dažādas raidiekārtas interneta veikalos, kas piedāvā īpaši pievilcīgas cenas un funkcionalitātes aprakstu. Taču vēlāk var sagādāt cilvēkiem nepatīkamus pārsteigumus, radot kaitīgus radio traucējumus, tā pircēji arī neapzināti pārkāpj likumu. "Radio frekfenču sadalījums dažādos pasaules reģionos ir atšķirīgs, tāpēc mēdz būs, ka frekvenču josla, kas Ķīnā vai ASV iedalīta vienam radio sakaru dienesta, Eiropas reģionā paredzēta citam nolūkam. To, vai radio iekārta ir paredzēta lietošanai Latvijā, var noteikt, iepazīstoties ar tehnisko informāciju un lietošanās ierobežojumiem pirms iekārtas iegādes," norāda Lauris Labanovskis. Iekārtas izplatītājiem ir pienākums sniegt patērētājiem visu vajadzīgo informāciju. Tie var būt arī telefoni. Īpaša vērība jāpievērš bezvadu telefoniem, kas tiek lietoti mājās. Pēdējos gados Latvijas tirgū parādījušies šāda veida telefoni, kas paredzētu ASV tirgum. Tie ik pa laikam radīja problēmas mobilo sakaru tīklu darbībai. Vislielākā iespēja Eiropas reģionam neatbilstošu iekārtu ir iespēja iegādāties lielajās interneta pārdošanas platformās. Kā noteikt, vai iekārta ir atbilstoša Eiropas reģionam: iekārtai ir CE marķējums, ja šāda marķējuma nav, iekārtu lietot Latvijā ir aizliegts; precei jābūt pievienotai atbilstības deklarācijai, kas apliecina atbilstību Eiropas radio iekārtu direktīvai; radio iekārtai ir jābūt pievienotai lietošanas instrukcijai, kurā norādīti lietošanas nosacījumi un ierobežojumi. Plašāka informācija pieejama internetā. Par radio un televīzijas signālu uztveršanas iespējam stāsta Latvijas Valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) Korporatīvās komunikācijas vadītāja Vineta Sprugaine un LVRTC vadošais telekomunikāciju inženieris Gunārs Mikučāns.
ANO Klimata samits Ēģiptē. Jaunās Itālijas valdības politika. ASV vēlēšanu rezultāti. Aktualitātes pasaulē analizē žurnāla "IR" žurnālists Pauls Raudseps, “SkeptiCafe” dibinātājs, politisko zinātņu doktors Mārtiņš Hiršs. Sazināmies ar Latvijas Valsts prezidentu Egilu Levitu. Politiķi sarunājas, planēta silst 6. novembrī Ēģiptes kūrortpilsētā Šarm el Šeihā pulcējās gadskārtējās ANO Klimata pārmaiņu konferences dalībnieki. Kopumā pasākums ilgs līdz 18. novembrim, taču tā starptautiski pamanāmākā daļa bija valstu vadītāju samits konferences pirmajās divās dienās. Konferences priekšvakarā publiskotajā ANO ziņojumā līdz šim paveiktais strauju klimata pārmaiņu novēršanai raksturots kā nepietiekams un secināts, ka cilvēce joprojām virzās pretim klimatiskai katastrofai. Ka darīts nav pietiekami, uzskatāmi redzams arī finanšu aplēsēs. Jau 2009. gadā pasaules attīstītās valstis apņēmās sniegt atbalstu attīstības valstīm, lai tās mazinātu kaitīgo izmešu apjomus un labāk pielāgotos klimata pārmaiņām. 2020. gadā šīs palīdzības apjomam bija jāsasniedz 100 miljardus dolāru gadā, taču tas nav sasniegts joprojām un varētu tikt sasniegts tikai nākamgad. Tikmēr no attīstības valstu vidus arvien dzirdamāk izskan balsis, ka tām nepieciešams atbalsts arī klimata pārmaiņu radīto seku novēršanai vai mīkstināšanai. Tā mazās salu nācijas norāda, ka plūdi un viesuļvētras nopietni apdraud to sabiedrību līdzšinējo eksistenci. Savukārt Ēģipte un vairākas citas Āfrikas valstis rosina noteikt dabasgāzi kā pārejas energoresursu, kura izmantošana būtu pieļaujama ilgāk nekā citiem fosilajiem kurināmajiem. Tai pat laikā savi pārmetumi no attīstīto valstu puses tiek veltīti arī attīstības valstīm. Pie pēdējās valstu kategorijas pieder arī Ķīna, kura pēdējās desmitgadēs ir kļuvusi par lielāko oglekli saturošo izmešu ražotāju, nu jau šai ziņā divas ar pusi reizes apsteidzot otru lielāko atmosfēras karbonizētāju – Savienotās Valstis. Zīmīgi, ka starp samita dalībniekiem nebija nedz Ķīnas prezidenta Sji Dzjiņpina, nedz premjerministra Li Kecjana. Samitam noslēdzoties un valstu galvām dodoties mājup, pie darba ķērušies diplomāti un eksperti, risinot konkrētos jautājumus. Ir visai nepārprotami, ka sarunu vadmotīvs būs: cik naudas turīgā attīstībā pasaule būs gatava izsniegt pārējai planētai. Var diezgan droši lēst, ka tās nebūs vieglas sarunas. Nelegālā migrācija Vidusjūrā Kamēr nelegālās migrācijas krīze, kuru pie Eiropas Savienības austrumu robežām sarīkoja Baltkrievijas pašpasludinātais prezidents Lukašenko, šķiet, beigusies, jaunu nelegālās migrācijas kāpumu šogad piedzīvojusi Itālija. Šogad tur ieradušies jau apmēram 85 000 nelegālo migrantu, pamatā – no Ziemeļāfrikas, šķērsojot Vidusjūru. Jūrā viņi dodas visbiežāk no Lībijas, kur, saskaņā ar ANO Bēgļu aģentūras datiem, šī gada sākumā uzturējās vairāk nekā 40 000 bēgļu un migrantu. Gandrīz 42% nāk no Sudānas, vairāk nekā 34% no Sīrijas, vairāk nekā 10% no Eritrejas, pārējie no Palestīnas, Somālijas, Etiopijas un citām Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīm. Jau vairākus gadus Eiropas Savienība sadarbojas ar Lībijas varas iestādēm nolūkā mazināt nelegālo migrantu plūsmu, un daļēji tas arī ir izdevies. Tomēr valstī, kur gandrīz desmit gadus ilga pilsoņu karš, joprojām ir plašas iespējas darboties noziedzīgām grupām, kuras pelna ar cilvēku tirdzniecību un nelegālo tranzītu. Eiropu migranti cenšas sasniegt ļoti bieži pārlādētās un tāliem kuģojumiem neatbilstošās laivās, un tiek lēsts, ka šogad šādos kuģojumos gājuši bojā vairāk nekā 120 cilvēku, savukārt pagājušogad šis skaitlis pārsniedzis pusotru tūkstoti. Ar dzīvību riskēt gatavo kuģotāju glābšanu uzņēmušās vairākas nevalstiskās organizācijas, kuru kuģi viņus uzmeklē un nogādā Itālijas ostās. Pret šādu praksi krasi iebildušas divas no trim partijām, kuras kopš oktobra nogales ir pie varas Itālijā, un nenākas brīnīties, ka viens no pirmajiem premjerministres Džordžas Meloni valdības soļiem bija aizliegums šiem kuģiem nogādāt jūrā atrastos migrantus Itālijas ostās. Kā paziņoja iekšlietu ministrs Mateo Pjantedozi, atbildību par šiem migrantiem jāuzņemas valstīm, ar kuru karogu kuģo attiecīgie glābēju kuģi. Svētdien. 6. novembrī, gan tika paziņots, ka izkāpt krastā atļaus bērniem un citiem pasažieriem, kurus varētu traumēt uzturēšanās uz kuģiem. Šādu pieeju kā starptautiskajām normām neatbilstošu kritizēja ANO Bēgļu aģentūra un vairāku valstu valdības, savukārt nevalstiskās glābēju organizācijas plānoja vērsties pret Itālijas valstību tiesā. Galu galā 8. novembrī pienāca ziņas, ka vairākiem simtiem migrantu no glābēju kuģiem atļauts pamest kuģus un lūgt bēgļa statusa piešķiršanu Itālijā. „Zilie” pret „sarkanajiem” – vidustermiņā vēlēšanas ASV Vakar Amerikas Savienoto Valstu vēlētāji devās pie urnām, lai uz nākamo termiņu ievēlētu amatos visus 435 Pārstāvju palātas kongresmeņus, tāpat 35 no 100 senatoriem, 39 štatu gubernatorus un vēl citus vēlētos amatvīrus. Sauktas par vidustermiņa vēlēšanām, jo notiek prezidenta pilnvaru termiņa vidū, tās visai bieži mēdz mainīt spēku samēru amerikāņu politikas virsotnē. Ļoti bieži ir noticis tā, ka partijai, kuras līderis saimnieko Baltajā namā, vidustermiņa vēlēšanas ir neveiksmīgas, un laika gaitā pat radies apzīmējums „vidustermiņa vēlēšanu lāsts”. No šī „lāsta” bija visnotaļ pamats bīties Demokrātu partijai un prezidentam Baidenam, ciktāl Kongresa Pārstāvju palātā demokrātiem līdz šim bija vien piecu balsu pārsvars, savukārt Senātā vietu skaits bija sadalīts līdzīgi, un demokrātu pārsvaru nodrošināja tikai priekšsēdātājas – viceprezidentes Harisas balss, kas paritātes gadījumā bija izšķiroša. Kas attiecas uz vēlētāju noskaņojumu, tad Baidena administrācija nav spējusi iepriecināt elektorātu ar strauju atlabšanu pēc pandēmijas krīzes. Pasaules politiskā situācija dzen uz augšu procentu likmes un degvielas cenas, un dzīves dārdzība Amerikā ir sasniegusi augstāko līmeni pēdējās četrās desmitgadēs. Prezidentam nav izdevies kaut cik nozīmīgi mazināt arī politiskās sašķeltības plaisu, un miljoniem amerikāņu joprojām tic eksprezidenta Trampa pekstiņiem par nozagtajām vēlēšanām. Diezgan daudzi no republikāņu politiķiem, kuri šai ziņā Trampam piebalsojuši, tagad pretendē uz vietām likumdevēju rindās. Tiek pieļauts, ka Trampam līdzīgu taktiku, apšaubot vēlēšanu rezultātus, varētu izmantot arī daži šajās vēlēšanās zaudējušie republikāņu kandidāti. Parlamenta nonākšana republikāņu rokās nesola prezidenta Baidena administrācijai neko labu. Līdzšinējais republikāņu frakcijas vadītājs Kevins Makārtijs jau piesolījis, ka republikāņi metīšoties izmeklēt valdības darbību, t.sk., piemēram, Savienoto Valstu spēku aiziešanu no Afganistānas. Tāpat var sagaidīt sīkstu stīvēšanos ap jebkuru prezidenta likumdošanas iniciatīvu, budžeta jautājumiem un amatpersonu iecelšanu. Katrā ziņā republikāņu vairākums centīsies izspiest maksimālo efektu no savām iegūtajām pozīcijām, lai sagādātu sakāvi Baidenam 2024. gada prezidenta vēlēšanās. Agrāko prezidentu pieredze gan rāda, ka partijas neveiksme vidustermiņa vēlēšanās nebūt nenozīmē valsts galvas sakāvi pirmā termiņa beigās. Kā Bils Klinotns, tā Baraks Obama pēc šādiem paklupieniem ir spējuši uzvarēt vēlēšanās uz otro termiņu, tiesa, abi tolaik bija gados jaunāki nekā pašreizējais prezidents. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Ierušināties alā un aizmigt līdz pavasarim - tāda ir izdzīvošanas stratēģija daudziem dzīvniekiem, kuru sastopami pie mums dabā. Šī ilgā guļa jeb hibernācija ir ļoti interesants un neparasts process, par kuru vēl daudz izzināma un pētāma. Kā tas notiek? Kādi procesi norisinās dzīvnieku ķermenī brīdī, kad tie dodas ziemas guļā, un ar ko šajā stāstā īpaši ir sikspārņi, skaidro Latvijas Valsts mežu zinātnes institūta "Silava" pētnieks, bioloģijas zinātņu doktors Jānis Ozoliņš un Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētnieks bioloģijas doktors, sikspārņu eksperts Viesturs Vintulis.
No lāča bēgot, var arī lācim uzskriet! Latvijā dzīvo lāči, savukārt mums jāsadzīvo ar lāčiem. Kas jāzina un kā jāuzvedas, satiekot lāci, un ko jāzina par lāču dzīves veidu un paradumiem, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Par lāču dzīvi stāsta labi lāču pazinēji - Latvijas Valsts mežu zinātnes institūta "Silava" pētnieks, doktors Jānis Ozoliņš, Līgatnes dabas taku vadītāja Inta Lange un Dabas muzeja pārstāve Polīna Šķiņķe. Iemesls sarunai par lāčiem ir ne tikai šo dzīvnieku populācijas pieaugums Latvijā, bet arī fotokonkurss "Lācis – mūsu kaimiņš", kuru kopīgi rīko Igaunijas un Latvijas kolēģi. Fotokonkursā līdz 3. oktobrim var iesniegt fotogrāfijas, kas ataino lāča dzīvi – ne tikai izcilus portretus, bet arī bildes, kurās redzamas meža karaļa darbības pēdas (skrāpējumi, izkārnījumi, miga, pēdu nospiedumi u.tml.) jebkurā vietā dabā. Konkursa rīkotājiem ir interese par visu, kas saistās ar lāci – gan bildes ar lāču mazuļiem, gan lāču papi, gan lāču dzīves dažādās ainas visa gada garumā. Tiek pieņemtas arī fotogrāfijas no novērošanas kamerām, kurās iemūžinātas aizraujošas lāču dzīves ainas. Labāko fotogrāfiju autoriem tiks piešķirtas balvas, tostarp viena nakts „ActivEst” lāču vērošanas slēpnī Alutagusē. Izlases darbu fotoizstāde Igaunijā tiks atklāta oktobra beigās, bet Latvijas Nacionālajā dabas muzejā – novembrī. Plašāk informācija par konkursu, kā arī iespēja iesniegt darbus ir Dabas muzeja mājaslapā. Brūnais lācis ir vienīgais Baltijā savvaļā sastopamais lāču dzimtas dzīvnieks. Tas izvēlēts par šī gada dzīvnieku Igaunijā, turklāt ideju par gada simbolu igauņi aizguva no Latvijas. Kaimiņvalstī gada dzīvniekam veltīts fotokonkurss notiek katru gadu un kļuvis par iecienītu platformu domu apmaiņai. Lai arī Latvijas sabiedrība varētu piedalīties konkursā un dalīties lāču fotomirkļu pieredzē, konkursa rīkošanā iesaistījies arī Dabas muzejs. Lācis ir ļoti uzmanīgs un gudrs dzīvnieks, kas zina, kā turēties tālāk no cilvēka. Daži jaunie lācēni ir drosmīgāki un mazāk baidās no cilvēkiem, bet īstie vecie lāči izvairās no cilvēka un tos var ieraudzīt tikai ar viltību un no speciāli izbūvētiem slēpņiem. Igaunijā ir ap 1000 lāču, tomēr cilvēku, kuri patiešām satikuši lāci, ir diezgan maz. Latvijā to ir vēl mazāk. Dabas aizsardzības pārvalde un citu dabas aizsardzības un izpētes institūciju speciālisti aicina ikdienā un fotomirkļu dēļ sabiedrību būt piesardzīgiem! Fotokonkursa dēļ nepievilināt lāčus, tos piebarojot, piemēram, atstājot ēdienu vai tā pārpalikumus, kā arī nenoslēgtās kompostkaudzēs nemest augļus un dārzeņus. Ja tomēr sanāk sastapt lāci, atcerēties, ka svarīgi ir: • tam netuvoties; • nemēģināt panākt un aiztikt dzīvnieku vai tā mazuļus; • iespējami ātri, bet neskrienot, dodies prom, paturot dzīvnieku acīs; • negriezt dzīvniekam muguru, bet atkāpies atmuguriski. Pēc 2022. gada Valsts Mežzinātnes institūta „Silava” monitoringa datiem Latvijā šobrīd dzīvo ap 60–70 lāču. Jānis Ozoliņš min, ka Latvijā vislielākā iespēja sastapt lāci ir pierobeža ar Igauniju, Krieviju un Baltkrieviju. Aizstāvoties, aizstāvot gan sevi, gan mazuļus, lācis var nodarīt cilvēkam pāri. "Ja tiešām zināt, ka ir liela varbūtība kādā reģionā lāci satikt, varbūt neejiet ogās un sēnēs vienatnē. Vienkārši ejiet divatā, uzvedieties normāli, kā mežā dara, kādreiz sasaucieties. Maizi neēdiet pārāk atklāti uz celma. Janu pēkšņi iekārojas vēl kādam. Nav zināms gandrīz neviens gadījums Eiropā, ka diviem cilvēkiem reizē lācis būtu uzbrucis," norāda Jānis Ozoliņš. Viņš gan min, ka ir bijuši gadījumi, ka lācis uzbrūk vienam, bet otrs iet palīgā. Ja lācis redz reizē vairāk nekā vienu cilvēku, viņš vairs nebūs tik pašpārliecināts.
Meži, malka, bioenerģija... Kā sildīsimies tagad un tuvākajā nākotnē? Raidījumā Kā labāk dzīvot spriežam par iedzīvotāju energoneatkarību un katlumāju pāreju no gāzes apkures uz biomasu / šķeldu, kā arī diskutējam par ažiotāžu, kas izcēlusies ap granulām un kāpēc šoreiz vēlāka pirkšana varētu būt pircējiem izdevīgāka. Studijā akciju sabiedrības “Latvijas Valsts meži” pārstāvis Jānis Tomass Kotovičs, Latvijas biomasas asociācijas “LATbio” valdes priekšsēdētājs Didzis Palejs, kā arī Latvijas Neatkarīgo mežizstrādātāju asociācijas izpilddirektors Artūrs Bukonts. Šobrīd nākamo apkures sezonu prognozēt ir ļoti sarežģīti, taču ir svarīgi, lai katrā mājsaimniecībā būtu kaut nelielas kurināmā rezerves, norāda Jānis Tomass Kotovičs: “Runājot par malku, mans vectēvs mācīja sava veida latviešu dzīvesziņu, ko mēs šodien varbūt esam nedaudz piemirsuši, proti, ka kārtīgā lauku mājā ir jābūt vismaz triju gadu malkas rezervei. Ja šāda rezerve ir, tad ziemu var gaidīt pilnīgi bez nekādām bažām.” Attiecībā uz gāzes apkuri, nevarot nepiekrist Ekonomikas ministrijas paustajam, ka situācija šobrīd ir gana riskanta, arī ilgtermiņā. To atzīst arī pārējie studijas viesi, prognozējot, ka malkas, granulu vai šķeldas apkures sezonai Latvijā pietikšot, jautājums esot par to, cik katra veida kurināmais maksās. Raidījuma dalībnieki aicina klausītājus neļauties ažiotāžai, kas sacēlusies ap granulu tirgu, kā zināms, cilvēki sākuši to iepirkt lielā apjomā pat vairākām apkures sezonām uz priekšu. Visi pauž uzskatu, ka turēt lielāku granulu rezervi, nekā nepieciešams tuvākajai ziemai, šobrīd īsti neesot jēgas, īpaši no finansiālā viedokļa. Uz jautājumu par sabiedrības satraukuma veicināšanu diskusijas dalībnieki atbild izvairīgi, salīdzinot to ar sāls pirkšanu Covid-19 pandēmijas sākumā. “Tas ir labs jautājums, kas šādu ažiotāžu veicina. Taču tas vilnis veļas, kļūst arvien lielāks un aug kā lavīna, līdz mēs esam situācijā, kādā esam. Mājsaimniecības, kas katru gadu regulāri vasarā ir pirkušas trīs / četras tonnas granulu, kas vajadzīgas nākamajai ziemai, pēkšņi grib nopirkt desmit tonnas,” norāda Kotovičs. Taču granulu ražotāju lauciņā akmeni studijas viesi nemet, jo augušas arī izejmateriālu cenas, kā arī nozare lielā mērā balstās uz eksportu. Vietējais tirgus vienmēr bijis salīdzinoši mazs. Un arī ar briketēm situācija šobrīd esot līdzīga. Runājot par granulu un brikešu kvalitāti, “uz aci” to neesot iespējams noteikt, energoietilpību iespējams izmērīt vienīgi laboratorijas apstākļos. Taču labs rādītājs ir ENplus-A1 sertifikācija, kam atbilstot gandrīz visu Latvijas ražotāju ražotās granulas.
Ja mājlopiem uzbrucis vilks, cilvēki ne vienmēr steidzas par to ziņot Valsts meža dienestam, jo Latvijā plēsēju izraisītie zaudējumi netiek kompensēti. Neraugoties uz to, mežu uzraugi aicina iedzīvotājus aktīvāk ziņot par lielo plēsēju uzbrukumiem un preventīvi pret tiem aizsargāties. Meža dienests šogad saņēmis 25 apstiprinātus ziņojumus par vilku uzbrukumiem, kuros cietis ievērojams skaits mājlopu. Lielākā vilku uzbrukumu intensitāte šogad konstatēta Cēsu novada Amatas, Vaives, Veselavas un Līgatnes pagastos. Tajos notikuši 12 uzbrukumi, kuros nogalinātas 54 aitas, savainotas 19 un pazudušas 3 aitas. Sākoties vilku medību sezonai, raidījumā Kā labāk dzīvot saruna par plēsējiem - vilkiem un lūšiem. Diskutē Valsts Meža dienesta Medību daļas vadītājs Valters Lūsis, Dabas aizsardzības pārvaldes Līgatnes dabas taku vadītāja Inta Lange un vilku pētnieks, Latvijas Valsts mežu zinātnes institūta "Silava" pētnieks Jānis Ozoliņš. Ierakstā uzklausām Ķemeru nacionālā parka fonda pārstāvi Andi Liepu.