Podcasts about katram

4. aprīlī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Rīgas Doma zēnu koris ar Georga Frīdriha Hendeļa oratorijas “Mesija” lappusēm svinēs 75 gadu gadskārtu. Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga un savus puikas diriģēs Mārtiņš Klišāns, kurš kori vada kopš 1998. gada. Sarunā ar Martu Liepiņu, Mārtiņš dalās siltās atmiņās par savu bērnību toreizējā Emīla Dārziņa mūzikas skolas zēnu korī  un izklāsta ieguvumus, ko zēniem sniedz dalība korī, kas, protams, ir ne tikai muzikālā izglītība, kā arī kora tradīcijām, kuru pārmantojamība, diriģentaprāt, ir ļoti noturīga, stabila un laba lieta: "Kas attiecas uz zēnu kora nometnēm, tās notika pirms manis, notika manā laikā un notiek arī tagad, jo tā ir iespēja kādā vasaras periodā, gandrīz pēdējos 30 gadus tas ir bijis augusta sākumā, sagatavoties nākamajai sezonai. Katru gadu ir savi plāni, programmu ieceres, un tādā darba nometnē to izdarīt pirms sezonas vienmēr ir ļoti vērtīgi. Protams, nav runa tikai par dziedāšanu, jo nometne sevī ietver visus elementus - sportu, atpūtu, sauļošanos, peldēšanos un, protams, arī strādāšanu. Šī tradīcija pastāv joprojām, vienīgi manā laikā tās nometnes bija ļoti garas, mēs bijām prom no mājām gandrīz mēnesi. Kaut kad pēc skolas beigām tas sākās un dažreiz pat bija iespēja tur vēl Jāņus nosvinēt. Vecākiem tas droši vien bija labs laiks, jo varēja atpūsties no bērniem gandrīz mēneša garumā (smejas). Pašreiz tas ir citādi, praktiski vairs nav iespējams tādas nometnes rīkot un varbūt arī nevajag. Katram laikam savs. Bet tās noteikti ir jaukas atmiņas. Kas attiecas uz audzināšanu - ja tu pats esi izgājis to skolu, pats esi pārņēmis ne tikai šo to, bet diezgan daudz ko no, piemēram, mūsu visu tālaika elka Jāņa Erenštreita, tā arī ir zināma pārmantojamība. Džentelmeņu audzināšanas kurss, kodeksa “labs kora puika” ievērošana - ļoti daudz tādu elementu, kuriem ikdienā tik daudz varbūt nepievērš uzmanību. Tas tomēr ir katras ģimenes iekšējais jautājums. Bet uzskatu, ka jaunie vīriņi ir jāaudzina par krietniem džentelmeņiem, kuriem zināms, kā uzvesties sabiedriskā vietā, kā izturēties, kā komunicēt ar vecākiem cilvēkiem, kā pārstāvēt savu valsti, savu skolu. Ļoti daudz mēs par to varētu runāt, bet principā tās ir pārmantotas vērtības. Protams, ka ir nācis klāt kaut kas savs, bet droši vien tas vienkārši, laikam ejot, transformējas - tu kaut ko izdomā pats, kaut ko pārņem. Es domāju un ceru, ka tas ar loģisku ceļu turpināsies arī tad, kad es jutīšu, ka vairs neesmu aktuāls (smejas)." Sarunā uzzinām arī par kora noslogotību un šī brīža aktualitātēm un jubilejas koncerta programmas izvēli, nupat aizvadīto braucienu uz Rēgensburgu Vācijā, kur koris piedalījās šīs pilsētas zēnu kora 1050. gadadienas svinībās. Mārtiņš Klišāns dalās pārdomās par zēnu koru tradīciju pasaulē un tās šī brīža tendenci Latvijā, kā arī uzsver dziedāšanas un kultūras tik ļoti būtisko nozīmi mūsu pastāvēšanā. Mārtiņš Klišāns: Gribētos, lai mēs redzam pāri dažām paaudzēm, nevis tikai pavisam tuvu, jo tas pats no sevis nenotiks. Vajag sākt cienīt arī cilvēkus, kas to dara, jo pedagogu un mūzikas pedagogu trūkums ir diezgan nopietns. Motivēt jauniešus pievērsties šai profesijai arī nav tik viegli, jo cilvēki daudz pragmatiskāk skatās uz savu dzīvi, savu karjeru un iespējām dzīvot sakarīgu Eiropas cilvēka dzīvi. Profesijas prestižs turas tikai uz entuziastiem un tiem, kas to vairāk vai mazāk dara kā sirdslietu un tik daudz nerēķina, kas viņiem par to būs. Bet no tā izbēgt nevar, jo dzīve vienkārši ir tāda, kāda tā ir, tā paģēr to, ka tomēr kaut kas tev ar to jānopelna. Es, protams, esmu optimists, bet pēdējā laikā esmu vairāk reālists. Man gribas saskatīt problēmu, un pats personīgi es nevaru šo visu risināt, lai gan varu censties, bet viens pats es to nevaru izdarīt. Mums ir daudz aktīvu diriģentu gan “lielo” diriģentu saimē, gan skolu vidē, kuri par šo cīnās, bet tam tomēr ir vajadzīgas dzirdīgas ausis un lai cilvēki drusku vairāk paskatītos nākotnē. Mēs galu galā esam stipri ar savu kultūru. Ja nebūs kultūras, mums nebūs jēgas būt, mūsu vienkārši vairs nebūs. Bet tas ir jāsaprot.

28. martā Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrāde iestudējumam "Karaļu spēle". Starptautiskajā Teātra dienā tiekamies ar šīs izrādes aktieri Gerdu Lapošku, kurš iedziļinājies Stefana Cveiga "Šaha novelē". Paralēli arī Federiko Garsijas Lorkas dzejā, jo maijā Hanzas peronā būs izrāde "Nazis sirdī iestrēdzis". Aktieris atzīst, ka dienu pirms pirmizrādes ir ļoti satraukta sajūta, naktī pat modies un jutis, ka atkārto tekstu, bet arī negrib koķetēt ar satraukumu, bailēm vai grūtumu, jo ir daudz strādāts un visam vajadzētu būt labi. "Laiks ārpus teātra mani kārtīgi audzināja," neslēpj Gerds Lapoška. Viņš atzīst, ka ir veiksme un laime, ka ir atgriezies Jaunajā Rīgas teātrī.  "Man ir brīnumstāstiņš par teātra būtību. Es biju aizgājis prom vairāk nekā pirms gada. Oktobrī kādā pasākumā satiku Māru Ķimeli, mēs sarunājāmies, viņa teica, ka man pašam vajag izdomāt, ko spēlēt," stāsta Gerds Lapoška. Viņa noradīja uz Cveiga "Šaha noveli".  "Pagājis gads, esmu atpakaļ teātrī, kaut ko vajag spēlēt, citi kolēģi aizņemti jauniestudējumos un Alvis [Hermanis] no zila gaisa atceras par Cveigu un "Šaha noveli". Tajā brīdī es domāju, cik interesanti, Māra to jau minēja," stāsta Gerds Lapoška. "Tagad pirms pāris dienām Kristīne Jurjāne man no noliktavas atnes žaketi kostīmam. Es to piemēru, lieku rokas kabatās un izvelku ļoti vecu... Mēs zinām, kostīmos bieži var atrast dažādus papīrīšus, ko aktieri ieliek un kas tur paliek. Es izvelku Māras Ķimeles vizītkarti, 15 gadus vecu. Kā tas savelkas. Neticami. Domāju, viss ir pareizi un atgriešanās ar šo stāstu ir ļoti labs izaicinājums kārtīgi strādāt."  Aktieris vērtē, ka tā nav monoizrāde, lai arī viņš viens, ir vairāki varoņi, ir mūzika, atsevišķs varonis ir gaismas. Tas ir citādi nekā monoizrādēs. Izrādes pamatā Stefana Cveiga “Šaha novele”. Pasaules čempions šahā Mirko Čentovičs ar pasažieru tvaikoni dodas uz Argentīnu gūt jaunas uzvaras, jo Eiropa un Amerika jau pieveikta. Tvaikoņa pasažieri vēlas izmēģināt savus spēkus pret čempionu un aicina uz spēli. Kad spēle gandrīz jau zaudēta, negaidīti uzrodas kāds kungs -noslēpumains šaha amatieris. Spēlē satiekas divas dažādas pasaules. Viņi spēlē viens pret otru, bet patiesā spēle norit viņos pašos. Katram uzvara un zaudējums nozīmē kaut ko citu. Un stāsts, protams, vairs nav par šahu. Izrādes režisore - Linda Zaharova, kostīmu māksliniece - Kristīne Jurjāne, gaismu mākslinieks - Niks Cipruss, lomā - Gerds Lapoška. Savukārt 27. un 28. maijā Hanzas peronā būs iskatāma zrāde "Nazis sirdī iestrēdzis". Tā balstīta Federiko Garsijas Lorkas dzejā un Haralda Sīmaņa mūzikā no izrādes "Kliedziens". Izrādē piedalās aktieri Guna Zariņa un Gerds Lapoška, mūziķi Ilze Grunte, Andris Grunte un Zane Šmite, un tās vizuālo tēlu veidojusi māksliniece Dace Ignatova.  80. gados iestudētā izrāde "Kliedziens" tapa pēc aktrises Marinas Janaus iniciatīvas, piedaloties scenogrāfam Ilmāram Blumbergam un režisoram Viktoram Jansonam. Šajā ciklā latviešu dziesminieku Haraldu Sīmani iedvesmojuši spāņu un romu tautu mūzikas ritmi un noskaņas.

Pirms dažiem gadiem pamanīju Elīnas Zeseres izsludinātu meistarklasi "Par vīrieša baudu". Toreiz Elīnai jautāju, vai viņa ko līdzīgu pasniedz par sievietes baudu. Elīna atbildēja, ka tāda meistarklase ir bijusi, tikai vīrieši tai nav pieteikušies. Savukārt, meistarklases par vīrieša baudu sievietes izpērk un bieži vien cer, ka viņu partneri tad vēlēsies ko vairāk apgūt par baudas sagādāšanu partnerei.Tad atcerējos noslēgumu kādai anekdotei, kurā vīrs savai jaunlaulātajai sievai izvirzīja dažādus noteikumus. Viņš pirmdienu vakaros nebūšot mājās, jo ar čomiem dodas nakts medībās, neatkarīgi no tā, ir viņa uz to ar mieru vai nē. Arī otrdienu vakaros nebūšot, jo tad ar čomiem spēlējot hoķi, patīk tas viņai vai nē. Trešdienās arī ne, jo tad ar čomiem bāra vakars, un tā tālāk. Sieva par to neko nedrīkstot teikt, tie esot viņa kopdzīves noteikumi. Viņa atbildēja, ka saprot. Vīrs pretī jautāja, kādi ir viņas noteikumi. Sieva noteica, ka tikai viens: "Sestdienu vakaros mūsu mājās būs galvu reibinošs sekss, neatkarīgi no tā, būsi tu mājās vai nē."Šo sarunu par sievietes seksuālo baudu ar Elīnu izveidojām, lai sievietei seksā ir vairāk baudas, neatkarīgi no tā, vai viņas partneris par mīļotās baudu ko mācās vai nē :)Par Cilvēkjaudas atbalstu paldies podmedia.lv, kas ir profesionāla režisoru un žurnālistu komanda, kuri tev palīdzēs izveidot savu podkāstu, kas atšķirs tevi no pārējiem nozares spēlētājiem un piesaistīs daudz jaunu klientu tavam biznesam. Piesakies podmedia.lv uz īsu sarunu ar viņiem un pavisam drīz tev būs savs podkāsts, kas palīdzēs sasniegt tavus biznesa mērķus.Cilvēkjaudas citas epizodes par seksu, intimitāti un baudu:#65 Par sievietēm un seksu ilgstošās attiecībās - 8 vīriešu atbildes, uz 14 jautājumiem.#112 Par seksuālo baudu ilgstošās attiecībās. Saruna ar Juriju Ohrimenko.#13 Par seksu, tā nozīmi un iespējām mainīt situācijas, kas sen vairs neder. Saruna ar klīnisko psiholoģi Kristīni Balodi.#147 Atklāta saruna par pieredzi sevis iepazīšanai caur seksu. Ar Elīnu Zeseri.#148 Par ķermeni, Tindera riskiem, biznesu (2.daļa sarunai par seksu). Ar Elīnu Zeseri.Sarunā pieminētās informācijas saites atradīsi 217. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads5:09 Kādēļ sievietes bieži interesējas, kā sagādāt baudu vīrietim, bet savu seksuālo baudu atstāj novārtā7:39 Galvenie mīti, kas traucē sievietei gūt baudu seksā9:42 Ieplānot seksu. Ilūzija par spontanitāti ilgstošās attiecībās14:58 “Seksuālā problēma ir visiem” – ar kādiem jautājumiem un kādos vecuma posmos cilvēki vēršas pie seksa un intimitātes kouča19:11 Ko darīt, ja sekss vienam no partneriem ir kļuvis par stresa izlādes mehānismu23:17 Riskanti, ja vīrieša seksuālā izglītošanās ir no pornogrāfijas skatīšanās26:22 Slēptākās fantāzijas un bailes no atraidījuma 29:14 Kļūdas komunikācijā, kas seksuāli attālina, nevis satuvina32:26 Podmedia īpašais piedāvājums Tava podkāsta izveidošanai podmedia.lv33:21 Kā atšķiras sievietes seksualitāte no vīrieša37:04 Katram sava daļa atbildības, lai sekss būtu baudāms39:32 Tehnikas sievietei, kā sevi emocionāli un fiziski noskaņot uz seksu43:21 “Vienmēr atceries, ka ar tevi viss ir kārtībā un tu esi normāla”47:40 Risinājumi, kas darbojas teju bezcerīgās situācijās, kad savstarpējās seksa problēmas ir ieilgušas52:40 Paņēmieni, kā sievietei paš

Kas ir veiksmīgu attiecību pamatā? Kā attiecību veidošanu ietekmē doma, ka attiecībām noteikti jāved uz laulību? Kādi ir attiecību veidošanas izaicinājumi mūsdienās? Baznīcā salīdzinoši daudz tiek runāts par laulību un ģimenes dzīvi, bet kā ar laiku līdz tam? Kam pievērst uzmanību, sākot veidot attiecības? Un, ja attiecības ir nopietnas, vai tās noteikti tad ir īstās un vienīgās? Lai gūtu ieskatu attiecību veidošanā, ēterā ar Lindu savā pieredzē un skatījumā dalās divi jaunieši – Toms un Agnese. Katram no viņiem bijusi citāda attiecību pieredze un citāds arī pašreizējais attiecību stāvoklis, tomēr abus vieno patiesa sirsnība un dziļa izpratne par to, kas attiecībās ir svarīgs. Raidījumu veidojam mēs, "Kedās" komanda: Samuels, Linda, Katrīna, Alise, Agate.

Raidījumā pievēršamies mūsu ikdienas dzīves sastāvdaļai, kas aizpilda tik lielu daļu no diennakts laika - darbam. Pētījumi rāda, ka cilvēka psiholoģiskā un fiziskā veselība ievērojami cieš ne tikai no visiem zināmās izdegšanas pārslodzē, bet arī no nespējas realizēt savas ambīcijas un darīt darbu, kas sagādā gandarījumu. Kas notiek ar mums, kad esam puzles gabaliņš nepareizā puzlē? Ko mūsu prātam un ķermenim nodara stagnācija profesionālajā dzīvē? Vai klusā atlaišana ir terors, ko mēdz piekopt pret darbiniekiem arī Latvijā? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste un supervizore Marija Ābeltiņa un Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. "Izdegšana ir process," norāda Marija Ābeltiņa. "Hronisks stress ir izdegšanas pamatā," atzīst Ivars Vanadziņš un piebilst,izdegšanā ir arī ļoti sarežģīta lieta. "Troksnis vai ķīmija mūs ietekmē visus vienādi. Skaļumā būs sabojātas ausis. Savukārt stress - vienam tas ir un otram tas nav. Katram noteikti ir bijuši darba kolektīvi, ģimenes vai kaut kādi draugi, kur ir vienāda situācija un cilvēki reaģē... Vienam tas ir - par ko tu vispār cepties? Otrs ir gandrīz sajucis prātā. Un ir pilnīgi vienāda situācija. Trokšņa gadījumā visiem būtu mazliet bojātas ausis, stresa gadījumā - viens tiek galā, vienam ir tās stratēģijas vai spēja, vai tā kompetence, vai treniņš, vai vai dzīves pieredze, otram viņa nav," analizē Ivars Vanadziņš. Marija Ābeltiņa kādā intervijā ir teikusi, ka problēma ir tajā, ka izdegšana nenotiek tā pēkšņi, vienā dienā. Vai tas nozīmē, ka paši nemaz nespējam fiksēt, kad sākas izdegšana? "Domāju, ka tas ir arī atkarīgs no tā, kādā kontaktā mēs esam ar sevi. Vai mēs vispār esam pieraduši, ka jaunieši saka - "iečekoties sevī", ieklausīties sevī. Un vai mēs ņemam par pilnu to, ko mēs dzirdam par sevi, vai to, ko mēs redzam. Jo dažkārt man cilvēki ir teikušu tā: Marija, es saprotu, ka man sen jau "jumts deg un ir nobraucis", bet ko darīt, jāuzņem lielāks ātrums. Ja es apstāšos, tad man būs tas viss jārisina," pieredzē dalās Marija Ābeltiņa. "Es pēc kaut kādas inerces vēl varu kustēties. Protams, ka izdegšanas pazīmes, ja mēs paskatāmies trīs tos klasiskos veidus, ka spēki izsīkst, ka mēs paliekam tādi īgņas, mums nepatīk tas, ko mēs darām, ar ko mēs esam kopā, un mums tā produktivitāte samazinās, tad tas nenotiek vienā dienā, ka mēs esam tādi totālākie grinči vai mēs esam soli super izsīkuši, ka nevaram piecelties no gultas, vai mēs vienkārši pieļaujam kļūdu pēc kļūdas, tā jau nenotiek." Ivars Vanadziņš norāda, ka oficiālie dati liecina, ka izdegšanas sindroms pieaug, lai arī to nav viegli diagnosticēt. "Dati nav iepriecinoši un ir visi priekšnosacījumi, lai tā būtu nākamā epidēmija, līdzīgi kā tas ir daudzās valstīs. Un lai tā nebūtu, droši vien ir gan šādi raidījumi, gan citādi raidījumi, gan mācības, gan viskautkas. Arī individuālā līmenī, arī darba devēja līmenī tomēr par to ir stipri vairāk jārunā. Jo mums tā stigma ir, ja es salauzu kāju, to es saprotu, ka tā ir problēma, nevar nākt uz darbu, bet tu jūties slikti, nejūties novērtēts, nejūties tur vēl kaut kāds, kas tā tagad ir par simulešanu. Rokas, kājas kustās, nāc!" komentē Ivars Vanadziņš. Marija Ābeltiņa atklāj, ka kādās mācībās viņai vaicāts, vai tiešām darbā būtu jājūtas labi. "Es aizdomājos, ka mēs pirmām kārtām paši nododam publiskajā sektorā strādājošajiem, ka tev jābūt pārstrādātam, jābūt ar pārgrieztām acīm, tādam kā izsīkušam, tad tu esi pierādījis, ka tu strādā. Kas ir pilnīgi, man liekas, kaut kas ačgārns. Un arī tas, ko mēs arī paši no sevis varbūt sagaidām," vērtē Marijā Ābeltiņa. "Pārstrādāšanās ir viens no veidiem, kas ved līdz izdegšanai. Un mēs kļūstam neefektīvi dienas beigās, mēs pieļaujam vairāk kļūdas, un mēs patiešām nevaram arī realizēt to savu potenciālu. Jautājums ir par to, vai mēs spējam atjaunot resursus, lai turpinātu ilgtermiņā strādāt. Jo tur jau tas āķis ir, ka garlaicība īstermiņā nav nekāda liela problēma. Kaut kāda stresaina, liela pārslodze īstermiņā nav nekāda liela problēma. Jautājums - kas notiek gadiem? Jo tas, ko ar ko es saskaros... Bija finanšu krīze 2008. gadā, cilvēki tajā laikā sāka aizvietot kādu, jo bija štatu samazināšana, un cik ir pagājuši gadi, viņi aizvien aizvieto. Un tad viņi nomet to atlūgumu un saka - es vairs nevaru. Protams, jo tas bija domāts kaut kāds īstermiņa variants, sen jau ir atnākušos citas krīzes, bet cilvēks vēl aizvien velk to vezumu." "Kāds teiks: hei, man sākās tās trakās galvassāpes, es aizeju pie ārsta, visu pārbaudu, nav nekas tāds. Tas nozīmē, ka, iespējams, tas ir veids, kā ķermenis reaģē," par pārslodzi, kas rada izdegšana bilst Marija Ābeltiņa. "Ja ilgstošais hroniskais disbalanss ir, tas novedīs pie psihosomatiskas izpausmes. Pievienojas arī ķermeniskā izpausme, vienam tās būs galvassāpes, vienam sāpēs vēders biežāk, vienam vēl kaut kas. Svarīgi atcerēties, ka hronisks stress ir bioķīmija un to mēs nespējam kontrolēt. Sandra paliks mierīga, Ivars paliks nervozs un abiem mums būs augstāks kortizola līmenis, viņš katram izpaudīsies savādāk, bet abiem mums bojās veselību ilgtermiņā," norāda Ivars Vanadziņš. Vai iespējamā izdegšanā ir atkarīga arī no personības tipa? "Kā man gribētos teikt, ka tas nav no iedzimtības atkarīgs. Bet ir. Es to saucu par tādu ģenētisko loteriju, jo tu nekad nezini, ar ko tu piedzimsi, kāds tev būs tas sākotnējais "kāršu komplekts"," atzīst Marija Ābeltiņa. "Ir cilvēki, kas piedzimst ar tā saucamo augstāku neirotisma līmeni. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka manas spējas, piemēram, regulēt emocijas... man ir vairāk pie tā jāpiestrādā. Vai man ir realitātē lielāka nosliece satraukties, es esmu vairāk jūtīgs cilvēks, es visu uztveršu nopietnāk, un man būs lielāka nosliece uz negatīvām emocijām, kā arī nomāktību, augstāks stresa līmenis. Un līdz ar to, ja man ir šāda iedzimtība, tas nozīmē, ka man vairāk būs jāpiestrādā pie tā, lai sevi balansētu. Un kādam būs, protams, zelta ģenētiskā karts - ļoti viss stabili, ļoti sabalansēts, augsta stresa noturība. Tie būs cilvēki, kuri teiks - kolēģi, kur te ir problēma?" Izdegšanas sindroms kā diagnoze zināms kopš 20. gs. 70. gadiem Termins "izdegšana"  kā diagnoze pirmo reizi tika lietots pagājušā gadsimta 70. gados,  kad amerikāņu psihologs Herberts Freidenbergers aprakstīja pacientus, kuri cieš no stresa un pārslodzes, kas saistīta ar darbu. Kādas tolaik bija terapijas metodes šī sindroma ārstēšanai un cik senā vēsturē var runāt par „izdegšanu” darbavietās, vaicājām Nacionālā psihiskās veselības centra ambulatorā centra "Veldre" vadītājam, profesoram Mārim Taubem.  Vispirms Māris Taube raksturo pašu traucējumu, uzsverot, ka no vienas puses nav tik viegli pateikt, vai cilvēkam ir izdegšanas sindroms, bet, no otras puses, ir visai skaidri iemesli – enerģijas izsīkuma vai izsīkuma sajūta,  palielināta garīgā attālināšanās no darba,  negatīvisma vai cinisma sajūta saistībā ar darbu. Un ja darba vide tiek mainīta, šie simptomi pazūd. Daži psihologi uzskata, ka pirmās ziņas par izdegšanas sindromu jau varam rast Bībelē Vecajā Derībā, kur aprakstīts, kā pravietis Elija pēc  dažādu brīnumu veikšanas ir bijis izmisis un iekritis dziļā miegā. Patiesību sakot, tas  gan vairāk izklausās pēc pārguruma, ne izdegšanas sindroma. Tāpat speciālisti atsaucas uz  Šekspīra  darba „Kaislīgais svētceļnieks” rindām: „Un  mīlestībā dega viņa, kā salmi ar uguns liesmu.” Tiek uzskatīts, ka šeit pirmo reizi ir aprakstīta sajūta, kas liecina par enerģijas izsīkuma procesu, tiesa gan, ne darbā, bet mīlestībā. Vēl atsauces uz  izdegšanas sindromu  literatūrā  var atrast Tomasa Manna romānā „Budenbroki”, kur aprakstīts, kā konsula dēls  Tomass Budenbroks  jūtas izsmelts, ir vīlies un zaudējis interesi par notiekošo, darbojoties tēva firmā un pildot senatora pienākumus.  Tā  savā pētījumā par izdegšanas sindromu sociālās un kultūras vēstures aspektā raksta Nīderlandes klīniskais psihologs un psiholoģijas profesors Viljams Šaufelī. Profesoram Taubem vaicājam par 19. gadsimtu, kad pasauli skara industriālā revolūcija un  ļaudis masveidā sāka strādāt fabrikās. Bet savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties hidrobioloģe Marta Dieviņa. Viņa stāsta par Lotes Vilmas Vītiņas dzejprozas grāmatu “Ūdenstornis”. Grāmatā pētniece saredz iespēju ikkatras paaudzes cilvēkam ieraudzīt sevi dzīves meklējumos.

"LaMaRe" ir jaundibināta Latvijas Radošo rezidenču apvienība, par kuras mērķi un uzdevumiem studijā izvaicāsim rezidenču vadītājus no Liepājas, Kuldīgas un Rīgas. Latvijas Radošo rezidenču apvienība – jauna platforma mākslas un kultūras attīstībai – tikko dibināta, bet jau ar lieliem radošiem plāniem. Kādas ir radošās rezidences Latvijā un kāpēc tam nepieciešams darboties kopā, Kulturas rondo atklāj apvienības valdes priekšsēdētāja Barbara Freiberga un valdes loceklis Kaspars Lielgalvis. Katram sava pieredze un plāni. Barbara Freiberga Liepājas Rezidenču un kultūras centrs ar rezidenci "Re!Liepāja" vadītāja, Kaspars Lielgalvis pārstāv mākslas centru "Totaldobže" ar rezidenci "Melnais caurums". 25.janvārī izveidota Latvijas Radošo rezidenču apvienība ar skanīgu radošo nosaukumu "LaMaRe", kas apvieno vairāk nekā 20 radošās rezidences, rezidenču programmas un rezidences veidojošas organizācijas no visas valsts. Apvienības mērķis ir attīstīt un atbalstīt radošo rezidenču darbību, stiprinot to ilgtspēju un veicinot kultūras un mākslas attīstību gan vietējā, gan starptautiskā mērogā. Latvijas radošo rezidenču pārstāvji, tiekoties izvirzīja vairākus jaunās apvienības darbības mērķus, kā piemēram, radošo rezidenču lokālās un starptautiskās atpazīstamības veicināšanu, pārstāvēt rezidenču intereses valsts un starptautiskā līmenī, savstarpēu informācijas apmaiņu un atbalstu. Kā pirmie soļi apvienības darbā ir iezīmēti pievienošanās Baltijas-Ziemeļvalstu rezidenču tīklam, kura vadošais partneris ir Igaunijas Rezidenču tīkls Loore, radošo rezidenču un programmu kartēšana Latvijā, piedāvājot detalizētu pārskatu par nozares iespējām, kā arī komunikācijas platformu izveidošana. Šie soļi kalpos kā nozīmīgs pamats, lai veidotu stabilu sadarbības vidi radošajām rezidencēm Latvijā un Ziemeļeiropā. Dibinātāju un partneru vidū ir Liepājas Rezidenču un kultūras centrs ar rezidenci Re!Liepāja, VV foundation ar rezidenci PAiR,  ASTE. Art, Science, Technology, Education, Latvijas Dizaineru savienība ar rezidenci Dizaina vasaras skola, Latvijas Rakstnieku savienība ar Dubultu rakstnieku māju, KK Centrs ar radošās rezidences programmu, Blind Carbon Copy ar rezidenci Studija Kuldīgā, ISSP ar rezidenci Rīgā, Totaldobre ar rezidenci Melnais caurums, Give and get ar Laidu Muižas rezidenci, Liepājas Restaurācijas Centrs ar rezidenču programmu, Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja ar rezidenci Ventspilī, Sansusī rezidences, Cita Abra ar rezidencēm Pāvilostā un Cīravā, Padures muiža, Lantes muiža, SAVĀ VAĻĀ ar rezidencēm Savvaļas Skiti, Tukuma Literātu apvienība ar rezidenci “Zīlītes”.

Kad Latvijas Televīzijas šovā “Pārdziedi mani” uzvarēja Maksims Busels, skatītāji gaidīja emociju izvirdumu.Taču Maksims vienkārši teica paldies un to, ka ir noguris. LTV skatītāji tobrīd nemaz nezināja, ka tikmēr citā LTV telpā emocijas iet pāri malām, visi dalībnieki sumina Maksimu un viņš no žūrijas locekles Marijas Naumovas rokām vēlreiz saņem balvu. Izrādījās, ka visus astoņus šova raidījumus filmēja iepriekš. Arī pēdējo. Jo tāda diemžēl ir lielā šovu industrijas specifika. Milzīgā skatuves uzbūve, gaismas, mūziķi, žūrija, skatītāji..... Un pēdējā raidījuma ieraksta beigās nofilmēja pilnīgi visus astoņus šova dalībniekus. Kā uzvarētājus. Katram iedeva balvu, katrs teica savu runu. Astoņi video faili bija kaujas gatavībā. Tiešraidē bija tikai skatītāju balsojums. Reklāmas pauzes laikā to pieplusoja žūrijas vērtējumam, un tapa zināms, kurš ir favorīts. Un tas bija jau ierakstītās Maksima uzvaras uznāciens. Un tas turpinās joprojām..... Raidījumā "Aculiecinieks" par to, ko baltkrievu valodā nozīmē uzvārds Busels, par Maksima ceļu uz skatuvi, par jogas nozīmi, aiziešanu no Krievijas teātra skatuves Ukrains kara dēļ un seriāliem, kuros viņam vienmēr ir akcents. Un, protams, par "Pārdziedi mani"aizkulisēm, bargāko žūrijas locekli un miltiem, bez kuriem nevar nodziedāt tautas dziesmu.

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis. Kinofilmas galvenās sastāvdaļas – attēls, teksts, krāsa, mūzika, trokšņi. Mūsu studijas filmās mūzika stādā paralēli attēlam. Rada noskaņu, palīdz skatītājam emocionāli pieslēgties redzamajam. Mūzika bieži vien izceļ, pastiprina ekrānā redzamos notikumus. Dažreiz apslēpj filmā radušās neveiklības. Komponists ir, tā teikt, pirmais skatītājs, arī pirmais jaunās filmas vērtētājs. Mārtiņš Brauns bija komponists, ar kuru es visvairāk tiku sastrādājies. Ar Mārtiņu bija ļoti interesanti un jautri sadarboties. Viņam patika studijas “Animācijas brigāde” filmas. “Jo trakāk, jo labāk!”, tā teica Mārtiņš. Notiek pirmā filmas materiāla atrādīšana komponistam. Mārtiņš, pāris reizes noskatījies materiālu, jautā: “Ko tu īsti gribi? Tur tāpat viss ir skaidrs!” Tad tika sastādīts mūzikas gabalu saraksts (ēdienkarte). Vairākkārtīgi pārrunāti un skatīti fragmenti; paralēli pirmās mūzikas tēmu improvizācijas, akcenti, piedāvāti mūzikas instrumenti. Visvairāk tādās reizēs no Mārtiņa cieta sintezatora slēdži un taustiņi – ja kas nesanāca pēc viņa ieceres, Mārtiņš lamāja sintezatoru par cūku, kas nedara to, ko viņš grib. Kad bijām izgājuši tam visam cauri, viņš noteica: “Man viss skaidrs, es padomāšu.” Mārtiņš domāja ātri. Gadījās arī tā, ka nepaspēju nonākt mājās, kad viņš jau zvana: “Kā tev patīk šī tēma? Vai derēs?” Viņš spēlē, es klausos telefonā. “Avārijas brigādes” sērijām nofilmējām sākuma titru ar lāci un Lāčplēsi. Es saku: “Mārtiņ, vajag kaut ko lielu, varonis taču!” Mārtiņš atbild: “Būs “Rīga dimd”, un finālā tas pats, tikai rotaļīgi, kā joks.” Un tad radās iespaids, ka Mārtiņš jau dzird, kā skan filma. Viņš jautā: “Kad vajadzīgs?” Es atbildu: “Drīz.” Mārtiņš atbild: “Būs!” Tā arī notika, šī tēma skan visās seriāla filmās.            Filmās par Avārijas brigādi izmantojām fragmentus no pasaules mūzikas dižgaru darbiem. Pirmajā sērijā “Gulbis” skanēja fragmenti no Vāgnera “Loengrīns” galvenā varoņa dziedājuma. Protams arī “Valkīru lidojums” – Valkīras skan visās šī seriāla filmās. Protams, Brauna humoristiskajā apdarē. Tā, piemēram, mūzika “jūt līdzi” varonim filmā “Iesnas”, ar iesnām sasirgušajam Bembelātam. Situācijas komismu pastiprina fonā skanošā ārija “Nekad, nekad tā nemīlēju dzīvi...” – no Džakomo Pučīni operas “Toska”. Mārtiņš sarakstījis mūziku vairāk nekā 40 leļļu filmām. Mūsu studijas filmām muzikālo ietērpu veidojuši vairāki Latvijas labākie, populārākie komponisti, un saraksts būtu stipri garš. Tā Arnolda Burova filmai “Bimini” komponists ir Imants Kalniņš. Ivars Vīgners – filmai “Si-si-dra”. Raimonds Pauls ir komponējis mūziku filmai “Sapnis”. Arī scenāriju autors Māris Putniņš rakstīja mūziku, piemēram, seriālam “Munks un Lemijs”. Katram no komponistiem ir sava pieeja un metode šāda veida darbam. Vieni diezgan ilgi domā, citiem interesē, vai bez mūzikas būs vēl arī trokšņi vai teksts. Kādi mūzikas instrumenti ir domāti. Komponisti ir interesanta tauta! Tā ir kā loterija. Noteikti vinnēsi, tikai nezini īsti ko. Bet parasti – lielais laimests neizpaliek.

"Patiesībā jau "Zelta globuss" ir balva ne tikai Latvijas kino: tā ir pirmā balva neatkarīgajam animācijas kino. (..) Tagad ar to "Straumi" gan ir tā, ka nevarēs jau gaidīt, ka arī visas nākamās Ginta filmas – vai visi projekti, pie kuriem es strādāšu – būs ar līdzīgiem panākumiem. Tie būs citādāki darbi un, cerams, tieši ar to arī uzrunās skatītāju: tur būs jauni meklējumi, kas nav vis saistīti ar kaķiem un nerunājošiem zvēriem, bet gan ar citiem personāžiem un tēmām, kas arī, cerams, uzrunās plašu auditoriju visā pasaulē," saka Ginta Zilbaloža filmas "Straume" producents Matīss Kaža. Viņš — arī "Spēlmaņu nakts" Gada jaunais skatuves mākslinieks. Viņš — arī viens no enerģiskākajiem un jaudīgakajiem jaunās paaudzes kino nozares profesionāļiem.   Anete AšmaneVilsone: Vai šis laiks tavā dzīvē ir "Straumes" laiks? Matīss Kaža: Pavisam noteikti – jā. Dažādos līmeņos un dažādās izpratnē. "Straumes" laiks arī tādā ziņā, ka notikumi vienkārši ar mani notiek – pēkšņi un negaidīti, un tad kaut kā uz tiem ir jāreaģē. Tāpat kā kaķim filmā! Vai šonedēļ iznācis arī kāds miera mirklis, lai patiešām saprastu, ka viena no vislielākajām un vissvarīgākajām kino balvām ir saņemta, turklāt arī Latvijai tā ir pirmā – pateicoties jums? Nē, nav, jo paralēli bija vēl viens cits darbiņš – Kultūras akadēmijā mums bija pirmizrāde studentu izrādei "Degošie". Arī tagad viss turpinās, jo strādāju pie izrādes Nacionālajā teātrī. Tā ka vismaz līdz marta vidum joprojām būs gan "Straume", gan arī citas paralēlās straumes, jo turpinās arī balvu sezona: tūlīt būs zināmas nominācijas gan kino balvai "Bafta", gan "Oskaram", gan vēl visādi citi pasākumi, kuri, cerams, palīdzēs filmai "Straume" iegūt vēl vairāk skatītāju visā pasaulē. Kā ir ar kritiķu atzinību: vai par "Straumi" ir arī sliktas atsauksmes, vai tomēr tikai un vienīgi sajūsminātas? Par visām filmām ir arī sliktas atsauksmes. Arī par "Straumi" ir sliktas. Tomēr kritiķu atzinība un balvas, arī skatītāju atzinība – vai uz ko tādu tu un Gints Zilbalodis sākumā varējāt cerēt un gaidīt?  Skaidrs, ka tik ārkārtīgi pozitīvu rezonansi negaidījām – tas būtu ļoti naivi. Tagad mēs kaut kā cenšamies uz to pēc iespējas adekvātāk reaģēt un turpināt strādāt arī pie Ginta nākamā projekta, neskatoties uz visu to, kas jāpaveic vēl ar šo filmu – galvenokārt tās ir mārketinga un publicitātes aktivitātes. Bet tas, uz ko mēs cerējām vēl izstrādes procesā, bija Kannu kinofestivāls, jo, zinot Ginta iepriekšējās filmas "Projām" panākumus un arī šīs filmas kvalitātes un unikālo autora rokrakstu, domājam, ka potenciāls tur varētu būt. Bet arī tur neklājās viegli: festivālā iekļuvām pēdējā brīdī – jau tad, kad tā programma jau bija izziņota. Bijām kā viena no papildus pievienotajām filmām… Kannu kinofestivāls, protams, bija ļoti spēcīga starta platforma, jo tās filmas, kuras ir Kannās, iegūst ārkārtīgi lielu preses uzmanību, industrijas uzmanību. Mums arī paveicās ar to, ka bijām vienīgā animācijas filma konkrētajā konkursā, un tad jau tā izcēlāmies. "Straume" saņēmusi ne tikai kritiķu un nozares profesionāļu atzinību: arī skatītāju kopējais skaits, kas jau noskatījušies filmu, ir ārkārtīgi liels. Jā, tur varētu būt jau virs pusotra miljona noteikti. Šobrīd Meksikā nedēļas, pusotras laikā jau ir vairāk nekā 500 tūkstoši skatītāju – Latvijas filmai tas ir nebijis precedents, ka tik milzīgs skatītāju skaits mazā laika periodā to noskatījies. Tāpēc paldies meksikāņiem, kuriem ir ļoti mīļa šī filma ar kaķi. (smaida) Kaut gan jāsaka, ka no izplatītāju puses tur bija sarīkota milzīga mārketinga kampaņa. Mehiko un arī citās lielajās Meksikas pilsētās esot daudz milzīgu izkārtņu ar filmu. Vai jums plūst arī sajūsminātas fanu vēstules? O jā, arī spāņu valodā! Ļoti daudz tiekam tagoti instagramā un citur, tiktokā ir ļoti daudz video. Jo īpaši tagad, kad filma jau nonākusi Amerikā. Arī digitālajās platformās "Apple TV" un "Fandango" ir daudz video par to, kā kaķi skatās "Straumi". Un tad raksta, vai noskatījās filmu līdz galam vai tomēr apnika, bet daudzi kaķi esot noskatījušies to līdz galam.  Kad filma martā nonāks digitālajās platformās arī Latvijā, tas varētu būt otrais skatītāju vilnis – kaķi, kuri mājās skatās filmu. (smejas) Un izrādās, ka projekts ar mazu finansējumu var pārspēt simtiem miljonu vērtas filmas un vislielākās animācijas studijas. Šoreiz tā sanāca, bet domāju, ka filmas veiksmes noteicošais faktors ir tas, ka, līdzko cilvēki un arī konkrētās balvas balsotāji šo filmu ir noskatījušies, viņu attieksme pret to ir ārkārtīgi pozitīva. Cilvēki ar šo filmu ir pārņemti un ļoti emocionāli stāsta, ka viņiem šī filma liek domāt pat par eksistenciālām, trauslām, ārkārtīgi personīgām lietām. Katram tas ir kaut kas cits. Filma strādā vispārīgā līmenī un ir brīvi interpretējama – tur  ir tik daudz simbolu, kurus var atkodēt, un katrs pieķeras kaut kam citam. Tāpēc mēs ļoti aktīvi strādājam tieši pie tā, lai maksimāli daudz balsotāju šīm balvām un industrijas pārstāvji Amerikā arī noskatās šo filmu. Esam dzirdējuši labus vārdus no daudziem brīnišķīgiem pasaulē pazīstamiem amerikāņu kino autoriem, toskait no Benija Avni, Bila Heidera. Tas iedvesmo – ka šie lielie vārdi tik tiešām arī šajā filmā saskata kaut ko jaunu un oriģinālu. Gintam arī bija iespēja šīs nedēļas laikā ar dažiem no viņiem satikties. Priecājamies, ka neatkarīgai animācijai ir atbalsts. (..)  Jo patiesībā jau "Zelta globusa" balva ir ne tikai Latvijas kino: tā ir pirmā balva neatkarīgam animācijas kino, jo "Studio Ghibli" filmas "The Boy And The Heron", kas varētu būt tuvākā neatkarīgajai animācijai un kura līdz šim saņēmusi "Zelta globusu", budžets ir 80 miljoni dolāru. Tas nav salīdzināms ar pusnabadzības apstākļos veidoto filmu "Straume". 2017. gadā tapa tava pirmā filma – "Vienu biļeti, lūdzu"... Jā, un tai bija diezgan lieli panākumi kino festivālos dokumentālajā žanrā – it īpaši tajā ziņā, ka tā bija jauna režisora debija. Filmas "Vienu biļeti, lūdzu" panākumi palīdzējuši man taisīt jau nākamās filmas, jo bija iemantota uzticība, kas jaunajiem režisoriem reti kad tiek dāvāta. Vienmēr jau ar tādu skepsi skatās, kas tad tur iznāks, vai konkrētajam cilvēkam var uzticēt lielbudžeta projektu Latvijas kontekstā vai valsts finansējumu. Tagad gan ar to "Straumi" ir tā, ka nevarēs jau gaidīt, ka arī visas nākamās Ginta filmas (vai visi projekti, pie kuriem es strādāšu) būs ar līdzīgiem panākumiem. Tie būs citādāki darbi un, cerams, tieši ar to arī uzrunās skatītāju – ka tur būs jauni meklējumi, kas nav saistīti ar kaķiem un nerunājošiem zvēriem, bet gan ar citiem personāžiem un tēmām, kas arī, cerams, uzrunās plašu auditoriju visā pasaulē. Tas, kas ir mainījies pēc šīs filmas – tagad tās vārds ir izskanējis un Gints Zilbalodis kļuvis par vienu no pazīstamākajiem animācijas autoriem pasaulē, un tas nozīmē, ka mēs ceram iedvesmot jauniešus gan Latvijā, gan citur pasaulē, kas taisa nelielas animācijas filmiņas tieši šādā pašā brīvpieejas programmatūrā 3D kā mēs "Blenderī" vai citā, ka tas ir iespējams – ja tev ir redzējums un stāsts, ko pastāstīt, un tu esi gatavs būt emocionāli patiess un atklāts pirmkārt jau pats pret sevi, tad tas ir iespējams. Tas ir arī darba jautājums. Jo tik daudz, cik Gints šos gadus strādājis pie "Straumes"… Tas ir milzīgs apjoms, un jāsaprot, ka nebūs tā, ka tu vienkārši ieslēgsi programmiņu, kaut ko pačakarēsi, un pēc pusgada tev būs kaut kas ģeniāls. Tas tiešām ir darbs sešas, septiņas dienas nedēļā piecu gadu garumā. Vai tu piekrīti plaši izskanējušajam apgalvojumam, ka tieši animācija ir viens no spēcīgākajiem Latvijas kino industrijas žanriem? Animācija nav žanrs. Kā pērn teica Pablo Berdžers, saņemot Eiropas Kino akadēmijas balvu par "Robotu sapņiem" – animācija nav žanrs,  tā ir viena no kino formām. Tas ir izteiksmes veids. Pašā animācijā var būt dažādi žanri: varam uztaisīt kriminālfilmu, vesternu, piedzīvojumu filmu un tā tālāk. Bet kā medijs, kā izteiksmes veids, kā viena no kino tehnikām mūsdienu animācija tiešām ir tā, ar kuru mēs visdrīzāk varam uzrunāt visplašāko auditoriju šodienas kontekstā, jo mums ir tā iespēja atšķirties no tā kanona, kurā strādā lielākā daļa mūsdienu animācijas studiju gan Eiropā, gan Holivudā. Tur viss veidots "Pixar 3D" estētikā. Šķiet, ka gandrīz visas filmas veidojis viens un tas pats mākslinieks, jo tās estētiski ir ļoti līdzīgas, personāži ir ļoti līdzīgi, un gandrīz visās ir pāris dziesmu kaut kur pa vidu, lai varētu tikt nominētas "Oskaram" par labāko dziesmu... Īpaši būtu vēlams pievērst uzmanību animācijas īsfilmām: lūk, tas gan ir formāts, kurā parādās ļoti daudz oriģinālas, interesantas, eksperimentālas stāstniecības. Tā ir ļoti atšķirīga vizuālā valoda. Skaidrs, ka pilnmetrāža prasa komerciālu potenciālu, jo animācija ir dārga un ilgi top. Tāpēc tur būs pārdodamāks virziens. Bet arī tur Eiropas, Āzijas un arī Dienvidamerikas neatkarīgā kino veidotāji var izcelties ar savdabīgu, oriģinālu stilu. Amerikā tas ir nedaudz grūtāk, bet arī tur šad tad parādās jaudīga neatkarīgā animācija. Tu pirms mirkļa pieminēji, ka Ginta nākamā filma būs citāda. Skatoties arī uz tavu režisora darbu, veidojot filmas – katra no tām ir atšķirīga! (..) 2017. gada intervijā Lienei Jakovļevai tu teici, ka ar filmu "Kur vedīs ceļš" gribi aizsāk žanru, kas nav tipisks latviešu kino, ar to domājot vesternu. Vai tas tev arī kā māksliniekam, kā režisoram ir apzināts lēmums – regulāri mainīt virzienus un mākslinieciskās trajektorijas, kurās tu dodies? Varbūt vēlies izaicināt sevi? Es domāju, ka jā. Arī tādā ziņā, ka pirmkārt man tas ir jauns lēciens nezināmajā, un, otrkārt, ir bail atkārtoties, kas kaut kādā ziņā stimulē iešanu jaunā virzienā vai mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu citādāku izmantojumu, dažādus meklējumus. Taču vēl tā ir vēlme kaut kā atsvaidzināt kopējo kino ainavu un Latvijas kontekstā piedāvāt jaunus virzienus. Bet domāju, ka tas pamata uzstādījums vienmēr ir – kas ir tas stāsts, kas tevi emocionāli šobrīd satrauc vai arī par kādu tēmu tu gribi tīri intelektuāli diskutēt ar skatītāju. Vairāk – audioierakstā.  

Turpinot stāstu par to, kas no ukraiņu tradicionālās kultūras iekļauts UNESCO starptautiskajos sarakstos, šodien par vēl divām tradīcijām, kas saistītas ar amatniecību: Kosivas apgleznoto keramiku un Krimas tatāru ornamentu Ornek. 2019. gadā UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma Reprezentatīvajā sarakstā tika iekļauta Kosivas apglenotās keramikas tradīcija. Kosiva ir Karpatu pilsētiņa Rietumukrainā, Ivanofrankivskas novadā. Tā ir hucuļu – austrumslāvu etniskās grupas zeme, un Kosivas apgleznotā keramika ir hucuļu tradīcija, kuras aizsākumi meklējami 17. gadsimtā, bet ziedu laiki 19. gadsimtā. Kosivas keramikas trauki, svečturi, rotaļlietas, flīzes u. c. priekšmeti tiek veidoti no vietējā pelēkā māla, tad pārklāti ar baltu māla un ūdens maisījumu, žāvēti, un žāvēšanas laikā tajos tiek ar metāla irbulīti iegravēti un pēc tam ar glazūru iekrāsoti raksti. Pēc tam keramikas priekšmeti tiek ceplī apdedzināti. Glazējumam tiek izmantoti metāla oksīdi un nedaudz kobalta, kas veido tradicionālos zaļi – dzelteni – brūnos rakstus uz balta vai reizēm brūna fona fona. Kosivas pilsēta tiek dēvēta par hucuļu amatnieku pilsētu un labākie Kosivas keramikas meistari dzīvo un darbojas tieši šeit. Savukārt, Orneks (Örnek) ir Krimas tatāru tradicionālās kultūras zīmols. Krimas tatāri ir islamticīgie, un Islama reliģija aizliedz mākslā attēlot cilvēku. Tādēļ, Krimas tatāru tradicionālajā mākslā atrodam ārkārtīgi izsmalcinātus ornamentus, kas sastāv no atsevišķiem elementiem, kam katram ir sava simboliskā nozīme. Ir sievišķie un vīrišķie ornamenti. Piemēram, roze apzīmē precētu sievieti ar bērniem, savukārt, rozes pumpurs vai mandeles zieds – jaunu neprecētu meiteni. Vīrieša simbols ir papeles koks vai ciprese, tulpe ir jauns vīrietis, neļķe – vecāks cilvēks, arī pieredze un gudrība, vāze ar ziediem ir ģimenes mājas simbols, utt. Katram ornamenta elementam ir sava simboliskā nozīme, un šādu elementu ir desmitiem. Šo elementu izkārtojums veido stāstu, kas ir saprotams pašai Krimas tatāru kopienai. Māksliniekiem bieži mēdz pasūtīt kādu darbu – paklāju vai citu dekoratīvu audumu ar īpašu stāstu, ko pauž izmantotie ornamenti. Elementu nozīmi Krimas tatāru amatnieki apgūst līdz ar pašām amata prasmēm. Orneks, Krimas tatāru ornaments un tā simboliskā nozīme 2021. gadā iekļauts UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā.

„Mājas sajūta, leģendāra vieta” – ir mākslinieku biežāk veltītās frāzes galerijai „Istaba”. Pirms 20 gadiem 3.decembrī galerijā notika pirmā izstāde, un kopš tā laika sarīkotas 200 mākslas izstādes. Galerija bijusi arī norises vieta daudziem citiem kultūras notikumiem. 20 darbības gadus „Istaba” svin ar jubilejas izstādi, kurā aicināti piedalīties mākslinieki, kam galerijā bijušas personālizstādes vai viņi piedalījušies grupu un tematiskajās izstādēs. Dodamies uz jubilejas svinībām. Galerijā „Istaba” pulcējas arvien vairāk mākslinieku, un tas ir neticami, ka nelielajā galerijas telpā var ietilpt tik daudz ļaužu. Pie centrālās galerijas sienas jubilejas izstāde „Istabai -20” , kur eksponēti ap 200 nelieli darbi, sanākušie cenšas tuvāk aplūkot krāšņo sienu. Galerijas vadītāja Linda Lūse   māksliniekiem devusi  brīvu tēmu, ierobežojot vien izmēra ziņā 18 reiz 18 cm. Galerijas vadītāja uzsver, ka viņai patīk demokrātija un to var just gan svinību vakarā, gan eksponētajos darbos, jo līdzās labi zināmiem autoriem ir jaunu mākslinieku un studentu vārdi. Divdesmit gadu laikā galerijā sarīkotas 200 mākslas izstādes, vēl vairāk mākslinieku, jo  daudzi piedalījušies grupu vai tematiskajās izstādēs. Katram ir kāds stāsts vai vērojums par „Istabu”. „Istabas” jubilejas izstāde galerijā skatāma līdz 16.janvārim.

Stāsta Latvijas Televīzijas ilggadējā redaktore un žurnāliste Sarmīte Plūme Un tagad iejutīsimies laikā un vietā: ir 20. gadsimta 70. gadi, Latvijas Televīzijas studija Āgenskalnā, Linarda Laicena (tagad Nometņu) ielā 62. Šovakar programmā raidījums vecāko klašu skolēniem "Apvārsnis". Pa dienu lielajā A studijā notiek tā sauktais trakta mēģinājums – tiek izmēģināts viss raidījums no sākuma līdz beigām, ar visām intervijām, kinosižetiem, ar aktieru tekstiem, pieteikumiem, atteikumiem, gaismām, skaņu un visu vajadzīgo. Jo vakarā būs tiešraide, un tad visam jābūt perfekti. Mēģinājumā esmu klāt ne tikai es kā sižeta autore, bet arī mans intervējamais. Mēs izrunājam visu tā, kā vakaram iecerēts. Kad mēģinājums beidzies, vēl pārrunas ar raidījuma režisorēm Žaneti Jurjāni vai Benitu Folkmani, ar redaktorēm Silviju Sūnu un Verēnu Bērziņu. Vai bija labi? Kas vēl jāpalabo līdz vakaram? Un tad jau atliek tikai stundas, lai sagatavotos vakara tiešraidei. Tolaik nebija tehnisku iespēju raidījumus ierakstīt. Skatos kameras maģiskajā acī un gludi virpinu iemācītos teikumus, drusku sametas doma, aizķeras vārdi un iestājas pauze. "Nekas, tūliņ tekstu atkārtošu,"  galvā pazib doma. Bet tai zibenīgi seko nākamā: "Šī taču ir tiešraide! Un nekāda atkārtojuma nebūs…" Tā ir viena no manām pirmajām atmiņām par "Apvārsni". Laikam simboliskākā, jo visam tālākajam ilgajam darbam Latvijas Televīzijā iemācīja atbildību par pasaulē palaisto vārdu. "Apvārsnis" – Jaunatnes redakcijas paspārnē veidotais raidījums 20 gadu garumā (no 1971. līdz 1991. gadam) – bija unikāls. To veidoja vidusskolu vecāko klašu skolēni un tikko studentu kārtā ietikušie. Es pati "Apvārsnī" nonācu  nejauši – 1972. gada vasarā "Daugavas" stadionā satikos ar redaktori Verēnu Bērziņu, kad viņa gatavoja materiālu par Skolēnu deju svētku uzvarētājiem, kuru vidū bijām arī mēs – Madonas dejotāji. Uzzinājusi, ka mans nodoms pēc gada ir studēt žurnālistiku, Verēna piedāvāja izveidot sižetu Latvijas Televīzijai par to, ko labi pazinu – par savu deju kolektīvu. Šim pirmajam uzdevumam sekoja vēl daudzi citi. Pirms katra raidījuma bija jāsagatavo scenārija plāns – precīzs  temats un tā risinājums. Ja tā bija intervija, tad jāatspoguļo ne tikai žurnālista jautājumi, bet arī intervējamās personas atbildes. Saprotams, ne vārds vārdā, kā tas izskanēs tiešraidē, tomēr saglabājot pamatdomu. Raidījuma scenārija plāns savlaicīgi bija jānodod izskatīšanai "Glavļitam" – tā saucām Galvenās literārās pārvaldes darbiniekus, kas atradās Latvijas Radio namā, lasīja katru scenāriju un uz raidījuma vāciņiem uzlika tik svarīgo zīmogu "Atļaut pārraidīt". Ikviens redaktors, tuvojoties raidījuma ēteram, interesējās, vai "vāciņi ir atnākuši no Glavļita", kas nozīmēja – vai scenārijs ir izskatīts, apstiprināts un atsūtīts atpakaļ uz televīziju. Savus garadarbus rakstījām ar roku, stingri ievērojot noteikto formu: kreisajā pusē – kas redzams kadrā, labajā pusē – teksts jeb saturs. Tad šīs lapas nesām augšā uz 6. stāvu, kur atradās mašīnrakstītāju birojs. Tā divās istabās diendienā rakstāmmašīnu taustiņus zibināja sešas, septiņas mašīnrakstītājas.   Katram scenārijam bija jābūt sešos eksemplāros. Varēja tikai apbrīnot mašīnrakstītāju prasmi ne tikai atšifrēt mūsu  iesniegtos rokrakstus, bet arī ātri sagatavot jaunas baltas sešas lapas, starp tām ievietojot piecus kopējamos papīrus. Pārrakstāmie teksti krājās palielā kaudzē, jaunais darbs bija jānoliek augšā, mašīnrakstītājas darbus ņēma secīgi no apakšas. Ja kāds bija aizkavējies ar scenārija nodošanu, tad pūlējās savējo iedabūt kaudzes viducī. Godīgi pret citiem tas nebija, bet ko padarīsi, ja ēters "deg"?

Bez tā nekādi! Tāpat kā ikdienā mēs veicam virkni darbību, kas uztur cilvēka organisma veselību, ko apzīmējam ar vārdu higiēna, virtuālajā pasaulē mums ir jārūpējas par savu kiberhigiēnu. Kas ir kiberhigiēna? Kas ir tās lietas, kas jāzina ikvienam, lai aizsargātu personas un organizācijas no kiberdraudiem? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro "Possible Security" vadītājs Kirils Solovjovs un CERT.LV kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis. Hakeru skaits pieaudzis, to sekmējis arī pandēmijas laiks. Hakeru tīklā ir tādi, kam tas ir darbs, un pat nav jāmāk pašam kaut uzlauzt, tikai izvēlēties pareizos rīkus un tos darbināt. Kibernoziegumu ekosistēmā apgrozās liela nauda. Lai cilvēku neaicinātu pievienoties dažādām aizdomīgām "WhatsApp" grupām, eksperti iesaka uzstādījumos norādīt, ka grupai varēs pievienot tikai tie, kas ir cilvēka kontaktu sarakstā. Tad nesaņems aicinājumus pievienoties grupām, par kurām nav nekādas nojausmas. Otra iespēja – saņemt dažādus aicinājumus, bet pievienoties tikai tad, kad pats apstiprina dalību. Vēlams izpētīt pakalpojuma iespējas. "Vienmēr spiežam neļaut, kamēr jūtamies ērti, aplikācija ir lietojama un ikdiena nav sačakarēta," uzskata Kirils Solovjovs, vērtējot, vai sociālo mediju tīkliem ļaut piekļūt kontaktiem cilvēka tālrunī. "Jāsaprot, ja vienreiz datus kaut kur ielejat, ļoti teorētiski Eiropas Savienībā ir regulas, kas ļauj pateikt, ka - nē, izmetiet visus manus datus. Tas īsti praktiski nav izdarāms. Labāk neiedot, nekā pamosties un teikt – tagad visu izdzēsiet. Var mēģināt, bet nav simtprocentīgas garantijas," atzīst Gints Mālkalnietis. Vēl viens speciālistu ieteikums – datiem veidot trīs kopijas. Oriģināls glabājas datorā, pirmā kopija kādā lokāla atmiņā, trešā – "mākonī" un pirms ievietot, datus šifrēt.

20. oktobrī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē notiks koncerts „Sveicam Šūbertu un Vecumnieku”, kurā jauniešu kamerorķestris Davinspiro Camerata un tā līderis Daniils Bulajevs sadarbībai aicinājuši čellisti Gunu Šnē un komponistu, diriģentu Andri Vecumnieku. Viņam šī gada jūnijā apritēja apaļi 60 un vasaras mēnešos pēc jauno mūziķu aicinājuma tapa Sinfonia F (Concerto Grosso Pastorale), kas turpina komponista simfoniju ciklu, kurā šī būs jau sestā simfonija. Cikls aizsākts 1991. gadā ar Sinfonia A, kurai sekoja B, C, D un E. Katrā reizē komponists izmēģina kādu citu sinfonia žanra modeli, un šoreiz tas ir Concerto grosso. Darbs veltīts vijolniekam Daniilam Bulajevam, čellistei Gunai Šnē un stīgu kamerorķestrim Davinspiro Camerata, bet pie diriģenta pults pirmatskaņojumā būs pats autors. Iedvesmu savam jaunajam skaņdarbam Andris Vecumnieks ir smēlis no Ludviga van Bēthovena Sestās simfonijas ("Pastorālā"), bet atsauces rodamas arī no citu komponistu darbiem. Andris Vecumnieks: "Nosaukums „Pastorālā” atbilda iecerei ar mīļu smaidu paskatīties uz to, kā šīs pastorālās izjūtas var transformēties caur Bēthovenu un citiem komponistiem manā skatījumā. Ja Sinfonia in E bija pietiekami nopietna, tad šī ir ar smaidu klausāma. Atkal būs tēmu kontroldarbs, bet tas nav prioritārais, jo man bija svarīgi parādīt noskaņu, kad kāds cilvēks atbrauc uz vienu dienu uz laukiem un kādi piedzīvojumi viņu tur sagaida - no jaukas ierašanās, tad negaiss, vētra, atpūta un noslēguma vēl diezgan jestrs tusiņš kopā ar savējiem.” 200. gadskārta 2024. gadā aprit arī Franča Šūberta 14. stīgu kvartetam Nāve un meitene. Koncertā izskanēs Gustava Mālera veiktais skaņdarba pārlikums stīgu orķestrim.  

Visiem ir, bet katram savādāka. Šo Paulas Moskvinas mīklu un citas mīklas, kuras sagudrojušas ģimenes, kas viesojušās 2024.gadā raidījumā Greizie rati, min trīs J.Lūsēna un M.Zālītes rokoperas "Sfinksa" aktieri - Zane Lazdiņa, Voldemārs Rode un Patriks Tabaks. Ģimeņu mīklu kategorijā izvirzītas mīklas, kuras sacerējuši: Ernests Grīnfelds, Kerija Stupele, Gabriela Marta Prikule, Rūta Sila, Īve Zīlniece, Edijs Matroničevs, Ieva Brūniņa, Zelma Kundrāta, Ausma Čavarte, Lilita Jansone, Lilija Geža, Astrīda Oļševska, Valters Reiznieks, Lūkass Kugrēns, Paula Moskvina, Eva Kukaine un Jukka Emīls Hiršs.  

Šogad 1. augustā beigs darboties esošā obligātajā civiltiesiskajā transportlīdzekļu apdrošināšanā (OCTA) izmantotā "Bonus Malus" sistēma, aizstājot to ar centralizētu apdrošināšanas vēsturi. Raidījumā Kā labāk dzīvot par izmaiņām stāsta Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja IT daļas vadītājs Agris Daukste un Latvijas Auto moto biedrības prezidents Juris Zvirbulis. Arī pēc izmaiņām īpašnieks varēs redzēt savu apdrošināšanas vēsturi, apdrošināšanas dienas, apdrošināšanas negadījumus, kas izraisīti ar viņa transportlīdzekli. Vēsture būs redzama no 2004. gada 1. maijā, kad stājās spēkā jaunais OCTA likums. To var uzzināt LTAB, autorizējoties caur Latvija.lv. "Nemainām un nejaucamies formulās un nosacījumos, ko izmanto apdrošinātāji OCTA prēmijas aprēķināšanai. Vienīgā lieta, ko mainām, kas būs redzams uz āru katram pašam," skaidro Agris Daukste. "Izmaiņām, kas plānotas no 1. augusta, OCTA cenas nebūtu jāietekmē. Apdrošinātājs var tāpat ka līdz šim rēķināt riskus. Izmaiņas šo posmu neskar vispār." "Katram apdrošinātājam ir savs algoritms, kādus faktorus ņem vērā un kā maina OCTA cenu, balstoties uz tiem. Tas ir katra apdrošinātājā komercnoslēpums. Vienīgais, kas OCTA likumā ir noteikts, ka prēmijai, maksājumam par polisi jābūt tādam, lai apdrošinātājs nākotnē varētu segt zaudējumus," norāda Agris Daukste. "Bonus Malus" klase bija viens no galvenajiem faktoriem, kas nosaka OCTA jeb obligātās civiltiesiskās apdrošināšanas cenu, un tā ir Latvijas oriģināla sistēma. Katram transportlīdzekļa īpašniekam, atkarībā no ceļu satiksmes negadījumiem un kas tos ir izraisījis, tiek piešķirta klase no 1 līdz 17. Jo zemāka klase, jo šoferis biežāk iekļūst negadījumos un attiecīgi viņa OCTA cena ir augstāka. 17. jeb augstāko klasi bija sasnieguši vairāk nekā viena trešā daļa no visiem  apdrošināšanas pircējiem. Šī sistēma Latvijā ieviesta 2006. gadā. To pilnveidoja 2009. gadā, un kopš tā laika izmaiņas nav bijušas. Laika gaitā biedrība  "Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs" no iedzīvotājiem saņēma sūdzības un neizpratni, kā sistēma aprēķina to klasi. No 1. augusta, vērtējot klientu riskus, apdrošinātāji joprojām ņems vērā transportlīdzekļa īpašnieka vai reģistrētā turētāja apdrošināšanas vēsturi – apdrošināšanas gadījumu un apdrošināšanas dienu skaitu, kā arī citus kritērijus un riska faktorus, kuri ir katra apdrošinātāja ziņā (piemēram, dati par īpašnieka soda punktiem, transportlīdzekļa izmantošanas mērķis, vieta u.tml.). Tā būs centralizēta sistēma ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kas atvieglos datu saņemšanu uz un no citām valstīm.

Stāsta Latvijas Bonsai parka veidotāja un vadītāja Inga Valtere Neviens bonsai koks nekad nebūs pabeigts un gatavs. Tas ir nebeidzams ceļš. Šajā procesā ikkatrs meistars ieklausās dabas likumos, sezonu maiņā, kā arī pieņem tās zīmes un izmaiņas. Bonsai ir ne tikai par tehniskajām, bioloģiskajām zināšanām, bet arī par estētikas sajūtu un netveramo intuīciju. Ja bonsai meistara kolekcijā ir vairāk par vienu koku, tas nozīmē, ka līdzīgi, kā ar bērnu audzināšanu, arī katram kokam tiks veltīta nedalīta uzmanība. Vienota, vienāda pieeja šajā mākslā neder. Kas vienam var būt ļoti labi un derīgi, tas citam nemaz nav nepieciešams. Jau pieminēju bērnu audzināšanu. Nereti vecākus dzirdam sakām, ka nevis viņš audzina bērnu, bet bērns māca un iedvesmo viņu, ka bērns ir vecāka lielākais skolotājs. Tāpat arī bonsai mākslā. Katram meistaram ir vīzija, kādu bonsai viņš veidos, taču koks šajā procesā mēdz ieviest korekcijas un vest meistaru pa sevis izvēlēto ceļu, nevis meistara izsapņoto. Tā kā bonsai ir miniatūrā atveidots dabā augošs koks, kas tiek reprezentēts meistara dārzā, tā estētiskās sajūtas papildināšanai bez jau minētajiem elementiem, kā nivaki vai suiseki, noteikti pamanīsiet arī ūdenstilpni. Lai kāda izmēra tā arī nebūtu, tajā līgani savus valšus dejos koi. Koi ir karpu sugu pārstāvošās zivis, kas selekcijas rezultātā ir izkrāsotas košās krāsās. Katrai krāsu kombinācijai ir savs nosaukums. Izplatītākās no tām ir kohaku – sniegbalts tonis kopā ar intensīvu sarkanu. Apburošās koi pārstāves ikviens no jums var satikt arī Bonsai parka apmeklējuma laikā, kā arī pacienāt tās ar Bonsai parka piedāvātajiem gardumiem. Koi augums var sasniegt pat nepilnu metru, kā arī to dzīves ilgums ir mērāms vairāk nekā 30-40 gadu garumā. Tā kā koi ir  karpu dzimtas pārstāves, tad arī Latvijas klimats tām ir labvēlīgs un piemērots. Taču savu iespaidīgo auguma izmēru tās var sasniegt tikai siltos, augstas kvalitātes vidi nodrošinošos ūdeņos. Ikkatrs bonsai stāsts, ko papildina ūdens un koi, nav iedomājams bez tējas. Tējas pasaule, tajā esošās tradīcijas, rituāli, piederumi, tēju dažādība – tā ir vēl viena pasaule, kuras iepazīšanai ir jāvelta laiks un interese. Katrai tautai ir savas tradīcijas, taču ir vienojošais, kas ietver visus tējas stāstus – par tēju tiek saukta tikai tā, kas nāk no tējas koka. Mūsu zālīšu uzlējumi nebūtu saucami par tēju. Tējas savas dažādās garšu un izskata nianses iegūst to ievākšanas, fermentēšanas un nogatavināšanas procesā. Bonsai parkā mēs stāstām trīs dažādus tējas stāstus. Pirmkārt, tā protams ir Japānas tējas ceremonija visā savā krāšņumā ar iespēju arī katram pašam iemācīties, kā būtu uzkuļama ideālā putiņa mačas, jeb zaļās tējas pulvera pagatavošanas procesā. Ir iespēja iepazīt arī Ķīnas un Taivānas tējas rituālu tradīcijas. Ikdienas prakses, kas izkoptas mākslas un rituālu kontekstā, ir neatņemama Tālo Austrumu bagātība, kurā mums ir iespēja ielūkoties, pateicoties Rietumu entuziastu neatlaidībai un aizrautībai.

Aktieru darbība jaunā realitātē britu režisora Džefa Džeimsa jauniestudējumā “Wintera stāsts” Dailes teātrī. Tiekamies ar aktieriem Katrīnu Grigu un Mārtiņu Meieru. Iestudējuma pamatā ir Viljama Šekspīra luga „Ziemas pasaka”, bet darbība notiek mūsdienu Kalifornijā un dramatiskais konflikts dēstīts tehnoloģiju industrijas superbagātnieku starpā. Kā Šekspīra kodi sadzīvo ar mūsdienu progresa kontekstiem un kas ir tas, kas mūsos tomēr nekādi negrib mainīties par spīti tehnoloģiju iespējām? Mūsdienas, Kalifornija. Tehnoloģiju industrijas miljardieri Leo Winters un Pols Vorens ir savas kompānijas kulta produkta prezentācijas priekšvakarā. Viņu radītā spēle “Bohēmija” aizstās visu mums zināmo. Tā ir virtuālās realitātes spēle, kas sola iespēju izdzīvot savus sapņus. “Bohēmijas" patērētāji būs visi, bet tās ietekme uz cilvēka apziņu ir neprognozējama. Katram, kas vecāks par 21 gadu, atrašanās šajā spēlē ir risks – tā var  neatgriezeniski ietekmēt smadzeņu darbību. Tikai jauna cilvēka smadzenes spēj adaptēties šajā konstantu laimi sološajā virtuālajā pasaulē. Nespēdami atrast vidusceļu starp risku, kas saistīts ar spēles nonākšanu tirgū, un fantastisku peļņu, abi draugi nonāk izšķiršanās priekšā. Starp senajiem draugiem, kurus līdz šim lutinājuši panākumi, nostājas apmātība un sieviete. Leo sieva Hermione gaida bērnu, bet pamazām pieaug Leo aizdomas, ka bērna tēvs ir Pols, un viņš apsūdz draugu nodevībā. Lai gan Leo maldās, nežēlīgā greizsirdība viņu iznīcina. Viņa atvase Roza uzaug “Bohēmijā”, un pēc 16 gadiem viņai ir jāatrod ceļš gan ārpus virtuālās pasaules, gan arī atpakaļ pie tēva…

Visiem ir, bet katram savādāka. Paulas Moskvinas un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Stupeļu ģimene Tukuma Sēmē: mamma Zane un tētis Uldis ar bērniem Keitu (15 gadi), Miku (9 gadi) un Keriju (3 gadi).

Aprīlī, Latvijas Nacionālās kultūras centra rīkoti, izskanēs trīs kokļu mūzikas koncerti “Pavasara vakarā” - 13. aprīlī kultūras centrā “Ulbrokas Pērle”, 14. aprīlī Mežaparka Lielās estrādes “Kokaru zālē” un 19. aprīlī Valmieras Kultūras centrā. Katram koncertam būs īpaši gatavota programma, bet kopīgais koncertcikla mērķis ir atskatīties uz aizvadītajiem Dziesmu un deju svētkiem un iezīmēt pirmos soļus kokļu mūzikas repertuāra plānošanā nākamajiem Svētkiem.  Sestdien kultūras centrā “Ulbrokas Pērle” muzicēs 20 koklētāju ansambļi no Aizkraukles, Ķekavas, Salaspils, Ropažu un Mārupes novada ar 130 dalībniekiem. Koncertam ar atslēgas vārdu "Brīvība" mākslinieciskā vadītāja un diriģente ir Valda Bagāta. Sarunā uzzinām, ar ko izskaidrojama lielā koklētāju aktivitāte šajā pavasarī, kāda ir programmas ideja. Valda atsaucas uz kokļu mūzikas zelta pērlēm, ieskicē mācīšanās gaitu, zemūdens akmeņus un dod padomu, kā netērēt lieki laiku. Noslēgumā - arī izskan lepnums par saviem audzēkņiem un stāsts par sadarbību ar komponistiem, kas sagādā lielu prieku.

Sengrieķu valodas filoloģes un antīko zinātņu doktores Agneses Irbes grāmata “Principiāla dzīvības aizsardzības ētika” mērķtiecīgi rakstīta sarunīgi, urdot lasītāju līdzdomāt par ierosinātajām tēmām, kurās katram no mums ir, ja ne personiska pieredze, tad vismaz pozīcija. Un šīs tēmas ir: aborti, eitanāzija, nāvessodi, karš kā attaisnota nogalināšana, kā arī citu dzīvnieku dzīves un dzīvības.

Stāsta literatūrzinātniece, valodniece, publiciste, rakstniece, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Janīna Kursīte Vai zini, ka Valtaiķu mācītājmuižā dzimuši divi izcili luterāņu mācītāji – brāļi Katerfeldi, kuri netiešā veidā sekmējuši Jaunlatviešu kustību? Johanns Katerfelds (1794-1869) bija mācītājs Valtaiķu draudzē. Vairākkārt palīdzēja materiālās grūtībās nonākušajam Māteru Jurim, romāna "Sadzīves viļņos" (1879) autoram, pirmā lauksaimniecības laikraksta "Baltijas Zemkopis" (1875-1880) redaktoram. Viņš arī izdeva pirmo latviešu juridisko laikrakstu "Tiesu Vēstnesis" (1880 - 1884). Māteru Juris ir autors vairākiem juridiskiem terminiem (laulības pārkāpšana, sodu likumi u.c.). Johanns Katerfelds veicināja arī pašdarbības teātra veidošanos Kurzemē. Valtaiķu mācītājmuižā 1841. gadā ar panākumiem esot izrādīta kāda latviešu vai uz latviešu valodu pārtulkota luga. Katerfelds arī 1830. gados panāca, ka Kurzemē sāka lietot dzelzs arklus. Hermanis Ērenfests Katerfelds (1797–1876) – mācītājs Durbē, jaunlatvieša Ata Kronvalda audžutēvs (ap 1850-57), viens no pirmajiem, kurš pievērsa uzmanību latviešu tautasdziesmām ("Ueber das lettische Volkslied // Magazin, Mitau,1835, Bd.5, No.1-2), vāca tautā saklausītus augu nosaukumus. Attiecībā uz tautasdziesmām viņš rakstīja, ka teicēja parasti esot viena sieviete, kas savu tekstu vairāk rečitējot nekā dziedot. Pārējās sievas, kad teicēja savu daļu pabeigusi, turpinot dziesmu ar skaļi vilktu "ē", kas vasaras naktīs esot verstīm tālu dzirdams. Atis Kronvalds (1837-1875) Katerfelda aizgādībā nonāca 15 gadu vecumā: pateicoties viņa atbalstam, varēja iestāties Durbes privātskolā, vēlāk Liepājas apriņķa skolā. Kronvalda iesauka bijusi Pērkontēvs, jo viņš izcēlies ar pērkondimdošu balsi. Pirmajos vispārīgajos Latviešu dziesmusvētkos Kronvalds uzstājās ar kvēlu runu, vēršoties asi pret Augustu Bīlenšteinu viņa izteikumā, ka latviešu tautasdziesmās jūtams bērnišķības gars, un Jāni Cimzi par viņa izteikumu, ka latviešiem jābūt pateicīgiem vācu skolām. Katram bija sava taisnības daļa. Laikam paejot, nevar noliegt ne Augusta Bīlenšteina ieguldījumu latviešu valodas un folkloras pētniecībā, ne Jāņa Cimzes ieguldījumu kora mūzikas attīstībā. Un, protams, ir augstu vērtējams Ata Kronvalda pienesums tautisko centienu apzināšanā un sekmēšanā. Šodien noteikti atceramies brāļus Katerfeldus saistībā ar mūsu tautisko atmodu.

Katram notikumam, katrai lietai mūsu dzīvē ir savi nosacījumi. Danielam tika dots no Dieva atbildēt uz pravietiskiem sapņiem, un parādīšanas par notikumiem ,kas ietekmēja ,un ietekmē ,kā arī vēl ietekmēs katra cilvēka dzīvi uz zemes. Kapēc Daniels?

Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā skatāma izstāde "Katram savs krēsls. Krēsli un sēdēšana Rīgā no 13. gadsimta līdz mūsdienām". Rietumu kultūrai raksturīgā sēdēšana krēslos ienāca līdz ar Rīgas dibināšanu. Kā krēsli mainījušies vairāk nekā 800 gadu senā vēsturē? Kādi izskatījās dažādu laiku krēsli, kurus izmantoja dažādos sabiedrības slāņos, ekskursijā ved Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Krājuma nodaļas vadītāja, mēbeļu kolekcijas glabātāja Anita Gailiša un Rīgas vēstures izpētes un ekspozīciju darba nodaļas vadītāja Margarita Barzdeviča. Iespējams, mēs nemaz neaizdomājamies, cik daudzus un dažādus stāstus spēj atklāt šķietami ikdienišķas lietas, tostarp mēbeles. Bet runa bieži vien jau nav tikai par mēbelēm, bet par cilvēkiem, notikumiem, veseliem laikmetiem. Tieši tā varētu runāt par šīs dienas raidījumu, kurā, no vienas puses, stāstām par mēbelēm, bet, no otras puses, par vēsturi, ko tās piedzīvojušas. Krēsls kā priekšmets sēdēšanai, krēsls kā varas un statusa simbols, krēsls kā ierocis politiskās diskusijās - to, cik dažādi mēdz būt krēsli, atklājam ciemojoties izstādē “Katram savs krēsls. Krēsli un sēdēšana Rīgā no 13. gadsimta līdz mūsdienām” Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.

Arī šonedēļ dodam vārdu aktieriem, kas šogad nominēti „Spēlmaņu naktij” par galvenās lomas tēlojumu. Šodien kārta Dailes teātra aktrisei Dārtai Danevičai, kuras darbu monoizrādē „Zēni nav meitenes” augstu novērtējuši kā kritiķi, tā skatītāji – biļetes uz šo emocionāli smago izrādi par ģimenes vardarbību ir izpārdotas līdz februārim. Daneviča Dailes teātrī ienāca pirms 11 gadiem, karjeras sākumā divreiz nominēta „Spēlmaņu naktij” kā gada jaunā skatuves māksliniece, bet vēlāk maz tikusi pie vadošām lomām. Lugu „Zēni nav meitenes” Daneviča teātrim piedāvāja pati, meklējot jaunas iespējas profesionālajai izaugsmei. Šo lugu bija pamanījis arī dramaturgs Matīss Gricmanis un režisore Diāna Kaijaka, un viņu kopdarba rezultāts izdevies pārliecinošs.  Kā saka teātra kritiķe Dita Jonīte, šis ir apliecinājums, ka katram aktierim jādod spēlēt arī lielas lomas, lai viņš varētu sevi pilnībā pierādīt.

Stāsta juridisko zinātņu doktore un zinātniskās monogrāfijas "Latvijas valsts apbalvojumi: vēsturiskā izcelsme un tiesiskais regulējums" autore Sintija Stipre Vēsturnieki ir vienisprātis, ka ordenim kā valsts atzinības zīmei ir sena izcelsme un tā pirmsākumi meklējami garīgo un garīgi militāro ordeņu darbībā. Jēdzienu "ordenis" var lietot divās nozīmēs: tā var būt gan organizācija, gan apbalvojums. Vēsturiski ar vārdu "ordenis" apzīmēja organizāciju. Pēc Romas pāvesta iniciatīvas Eiropā tika dibināti spēcīgi garīgi militārie ordeņi un to sākotnējais mērķis no 11. līdz 13. gadsimtam bija atkarot musulmaņiem "Svēto Zemi" – Palestīnu. Ordeņos uzņēma dižciltīgu ģimeņu pārstāvjus ar bruņinieka titulu. Bruņinieki deva mūka svinīgo solījumu un apņēmās ar zobenu rokās aizstāvēt kristīgo baznīcu no "neticīgajiem". Katram ordenim bija sava simbolika. Bruņinieka tērpam uzšuva atbilstošas formas un krāsas krustu, kas apliecināja piederību konkrētajai brālībai. Krustiem bija atšķirīgas formas un krāsas: balta, melna vai sarkana, kam bija simboliska nozīme. Katram krusta veidam bija arī savs apzīmējums, piem., Maltas krusts, grieķu krusts, trijlapu krusts u.tml. Jaunākajos laikos šie krusti kļuva par valsts apbalvojuma kodolu jeb ordeņa zīmi. Arī Latvijas Triju Zvaigžņu ordeņa un Atzinības krusta pamatā ir balts Maltas krusts. Taču atgriezīsimies pie vēstures... 15. gadsimtā pāvesti sāka atbrīvot garīgo ordeņu bruņiniekus no mūka zvēresta un atgriezt laicīgajā dzīvē. Garīgie bruņinieku ordeņi pamazām kļuva par laicīgajiem jeb galma ordeņiem. Galma ordeņu galvenie uzdevumi bija aizsargāt savu valdnieku un tā īpašumus no laupītājiem, kuģus – no jūras pirātiem, pievērst pagānus kristīgai ticībai un apspiest nemierus. Ordeņa kavalieriem bija sava amatu hierarhija, un agri vai vēlu tam vajadzēja atspoguļoties arī ordeņa simbolikā. Ordeņa zīmes nēsāšanas tradīcijas, domājams, meklējamas armijā. 16., 17. gadsimtā karavīriem vēl nebija vienotu uniformu, un pretinieki par atšķirības zīmēm izmantoja vai nu atšķirīgas krāsas ap kaklu sienamus lakatiņus, vai siksnas, kurās pie sāna iekāra zobenu. Tādējādi ordeņa vadītāja (lielmestra) lente tika atvasināta tieši no zobena siksnas, bet ordeņa zīme pie kreisā gurna simbolizēja zobenu. Vajadzēja nošķirt vien ordeņa augstākos kavalierus no ierindas bruņiniekiem. Minētā dēļ komandieri sāka nēsāt ordeņa zīmi ap kaklu (līdzīgi kā karavīri lakatiņu), bet ierindas bruņinieki izmēros daudz mazāku ordeņa zīmi nēsāja uz krūtīm, piestiprinātu pie šauras lentes. 18. gadsimtā gandrīz visi mūku bruņinieku ordeņi Eiropā bija kļuvuši par galma ordeņiem un uzņemšana tajos bija īpaša karaļa žēlastības zīme. Ordenī vairs nevarēja iestāties pēc savas gribas – personu ordenī uzņēma. No šī principa līdz mūsdienām ir nonākusi paraža, ka nevienam nav tiesību pašam lūgt sevi apbalvot. Vēsturiski ordenī bija tikai trīs amata pakāpes: ordeņa lielmestrs, komandieris un kavalieris. Lai iegūtu augstāko – lielmestra – pakāpi, ordeņa brālim vajadzēja iziet visas amatu pakāpes, sākot no zemākās, izņemot karaliskās ģimenes locekļus. Sākumā personai tika piešķirta ordeņa kavaliera pakāpe un tās zīme bija jānēsā piestiprināta īpašā cilpiņā uz krūtīm. Par sevišķiem nopelniem valsts vai ordeņa vadītāja labā ordeņa kavalieris varēja saņemt paaugstinājumu – kļūt par ordeņa komandieri. Tādā gadījumā kavaliera krūšu zīme bija jānodod ordeņa domei un pretī tika izsniegta ordeņa komandiera zīme, ko nēsāja lentē ap kaklu. Visbeidzot, izpelnoties augstāko – ordeņa lielmestra – pakāpi, persona ordeņa zīmi stiprināja pie platas, pār plecu pārliktas lentes uz kreisā gurna, kur vēsturiski atradās zobens. Pirms tam ordeņa domei bija jāatdod otrās pakāpes ordeņa zīme. Pēc šāda vēsturiskā principa bija veidota arī Lāčplēša ordeņa struktūra – ordenim bija tikai 3 šķiras. Viduslaikos ordeņu lentes bija vienkrāsainas un paredzētas vien ērtākai ordeņa zīmes nēsāšanai, taču no 18. gadsimta augstākās ordeņa zīmes tika stiprinātas pie vienkrāsainām, bet zemākās – pie svītrainām lentēm. Papildus ordeņa zīmei un ordeņa lentei parādījās jauns elements – ordeņa zvaigzne. Tās izcelsme meklējama galma ordeņos, kuru bruņinieki, atšķirībā no garīgo ordeņu brāļiem, nebija devuši nabadzības zvērestu. Tieši pretēji – laicīgie ordeņi demonstrēja savu dižciltību un bagātību, savstarpēji sacenšoties par greznāk izšūto ordeņa mantiju. 16., 17. gadsimtā mantijas tika izšūtas īpaši grezni, un uz tām attēloja ordeņa devīzes un simboliku, un arvien arvien biežāk tika izšūtas arī zvaigznes – sākumā kā dekoratīvu elements, bet vēlāk jau ar heraldisku nozīmi. Pieaugot ordeņa locekļu skaitam, radās nepieciešamība ordenī ieviest jaunas amata pakāpes. Sākotnējo trīs pakāpju vietā ordeņos tika ieviestas četras vai piecas pakāpes, vēlāk, piem., bulgāru, ķīniešu un japāņu ordeņiem bija pat astoņas līdz desmit pakāpes. Šim nolūkam lieliski noderēja ordeņa zvaigzne. Piem., ordeņa komandiera pakāpei papildus piešķīra metālā kaltu ordeņa zvaigzni, un jauno ordeņa pakāpi nodēvēja par lielkomandieri. Metālā kaltās ordeņa zvaigznes tika šūtas pie tērpa, jo nebija izgudrots cits stiprinājuma veids. Ir vērts pieminēt, ka dažas ordeņa zvaigznes bija milzīgas (diametrā līdz pat 16 cm) un to asie stari ne vien varēja ievainot apkārtējos, bet arī apdraudēja pašu ordeņa nēsātāju. 18. gadsimtā ordeņa zīmei, lentei un zvaigznei pievienojās vēl viens elements – ordeņa ķēde. Ja 16. un 17. gadsimtā greznā ķēde kalpoja tikai ordeņa zīmes praktiskai nēsāšanai ap kaklu, tad 18. gadsimtā ordeņa ķēde, līdzīgi kā zvaigzne, vairāk norādīja uz apbalvojuma augstāko šķiru, nevis kalpoja kā palīglīdzeklis ordeņa nēsāšanai. No šī principa līdz mūsdienām nonākusi paraža, ka ordeņa visaugstāko – ķēdes šķiru – piešķir vienīgi valstu vadītājiem. 18. gadsimtā ordeņus kā dāvinājumu un cieņas apliecinājumu cits citam sāka piešķirt arī valstu vadītāji un šī tradīcija ir saglabājusies līdz pat mūsdienām. Ordeņi, līdzīgi kā skaistas, dārgas un izsmalcinātas dāvanas, jau vairākus gadsimtus ir viens no diplomātisko attiecību veidošanas instrumentiem.

Svētdien, 15. oktobrī, Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” kamersērijā “Personīgi” renesanses un baroka meistaru, kā arī mūsdienu autoru darbus vienā programmā "Baroka iedvesmotie" liks blokflautists Ēriks Bosgrāfs (Erik Bosgraaf) un klavesīniste Ieva Saliete. Ievas Salietes solo priekšneusmā skanēs arī šī gada lieljubilāra Ģerģa Ligeti Continuum klavesīnam un Matīsa Čudara opuss “Thread” jeb “Pavediens”, kas 2023. gada pavasarī pirmatskaņots ASV. Koncerts būs skatāms arī tiešraidē platformā www.digitalaisdzintars.lv. Ieva Saliete: Ar Ēriku Bosgrāfu ir brīnišķīgi gan spēlēt, gan vienkārši satikties uz sarunu, kad viņš ir Rīgā. Kopā esam spēlējuši festivālā "Sansusī" Aknīstē nu jau pirms vairākiem gadiem. Arī tur bija līdzīga programma – renesanses mūzika un mūsdienu mūzika. Šoreiz esam atvēzējušies uz divdaļīgu koncertu, kas aptvers galvenos mūsu repertuāra smagsvarus, tādus kā Bahs, Tēlemanis, tāpat arī renesanse un mūsu mīļā mūsdienu mūzika. Inta Zēgnere: Orests Silabriedis, raksturojot šo koncertu, sacīja, ka tās būs nedaudz arī kā sacensības. Būs solo spēle – tad viens spēlēs solo, tad otrs, un tā notiks abās koncerta daļās. Ko jūs spēlēsiet kā solisti? Vai tās tiešām būs sacensības? Tas tā nedaudz ar humoru teikts, jo tas tiešām atgādinās "Sansusī" kautiņu formātu, bet šeit absolūti nebūs kautiņš. Kāpēc mēs nespēlējam nevienu no mūsdienu skaņdarbiem kopā? Jo mēs tiekamies tikai vakarā pirms koncerta, kurā arī izmēģinām visu programmu. Jau nākamajā dienā ir koncerts un nebūtu laika iestudēt apjomīgu vai pat neapjomīgu mūsdienu mūzikas skaņdarbu abiem kopā. Tas ir tīri praktisks apsvērums. Ja runājam par mūsdienu repertuāru, tad izskanēs gan 20. gadsimta klasiķu izcili skaņdarbi mūsu instrumentiem – gan Ligeti Continuum klavesīnam, gan Lučāno Berio Gesti blokflautai. Es teiktu, ka šie abi ir mūsu galvenie skaņdarbi 20. gadsimtā. Un, protams, 21. gadsimts, kurā būs ļoti svaigi rakstīta Matīsa Čudara mūzika klavesīnam un kaut kas no Nīderlandes. Par to skaņdarbu man absolūti nav ne jausmas, kas tas ir, bet solās būt ļoti interesants un ekstravagants. Par Matīsu Čudaru gan tu daudz varētu pastāstīt, jo viņš tev šo skaņdarbu ir rakstījis, šim skaņdarbam ir konkrēts nosaukums un šis skaņdarbs Latvijā vēl nav skanējis. Šis skaņdarbs nav oficiāli veltīts man. Tajā pašā laikā jau sen Matīss Čudars šo skaņdarbu man raksta, jau vairākus gadus. Mēs daudz kopā spēlējām, un tā viņam bija izdevība iepazīt klavesīna īpašības, jo ne katrs, kurš noiet garām klavesīnam, var tam uzrakstīt skaņdarbu (smiekli). Ir tiešām jāsaprot, kā šis instruments funkcionē, tās nav gluži klavieres. Šo gadu laikā Matīss man šad tad atnes skicītes. Viena skice, otra, un tad, šajā pavasarī, viņa studiju laikā Jeilā tapa šis skaņdarbs. Tā es saņēmu pilnīgi gatavu un ļoti, ļoti skaistu skaņdarbu. Skaņdarbam dots nosaukums "Pavediens". Ko īsti nozīmē šis pavediens? Uz kurieni tas mūs vedīs? Matīss šajā skaņdarbā iedvesmojies no amerikāņu autora Viljama Steforda dzejoļa The Way It Is par pavedienu, kurš ir mūsos un pie kura turēties visu dzīvi. Es domāju, ka šis sarežģītais laiks kaut kādā ir bijusi iedvesma šim skaņdarbam, šim dzejolim un šai idejai. Tā tas ir kopā sasaistījies. Šobrīd tiešām katram cilvēkam ir vajadzīgs viņa sirdsapziņas ļoti, ļoti stiprais pavediens. 

Katram dēlam ir vajadzīgs tēvs, kurš viņu vada dzīves jautājumos. Mēs daudzi to nekad neesam piedzīvojuši, bet mums ir bērni, kuri to sagaida no mums. Sludina mācītājs Kārlis Kārkliņš. 10.09.2023.

Katram no mums ir bijusi kāda pieredze, kas mūs varētu attālināt no draudzes. Bet ja mūsu mīlestība pret draudzi ir balstīta Dieva nemainīgajā mīlestībā pret mums, tad mēs spējam mīlēt draudzi tādu, kāda tā ir. Sludina Normunds Lāms. 06.08.2023.

Tūkstošiem cilvēku šī vasara pagāja Dziesmu un deju svētku sajūtās. Deju lieluzveduma “Mūžīgais dzinējs” noslēgumā Daugavas stadionā Rainers Miezītis bildināja savu mīļoto Agniju Klimu. Izskanot dziesmas un dejas “Manai dzimtenei” pēdējām notīm Noslēguma koncertā Mežaparkā, ārsts Kārlis Rācenis zināja, ka šī savā ziņā ir viņa pēdējā deja. Bet skolotāja Anda Kivliša, cīnoties ar vēzi un valsts nevēlēšanos apmaksāt vajadzīgās zāles, vienkārši cerēja nodzīvot līdz svētkiem, lai kora “Ogle” rindās dziedātu Noslēguma koncertā. Vairāk nekā 40 tūkstoši dalībnieku. Bet tomēr katram savi dziesmusvētki.

Kas liek putniem vākties baros, skudrām strādāt sinhroni un sikspārņiem pārvietoties tā, it kā tos vadītu kāds spēks no malas? Kas ir šīs vienotās kolektīvās uzvedības pamatā dzīvniekiem, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro biologs, Tartu universitātes profesors, Latvijas Universitātes profesors Indriķis Krams. "Grupā ir drošāk," atzīst Indriķis Krams, skaidrojot, ka daudzi dzīvnieki dzīvo lielākās grupās, kas nav tikai radinieki. Dzīvojot grupa, var daudz ko darīt un justies drošāk. "Kāds var ar kaut nodarboties drošāk, ja nav jāskatās riņķī, ka tev nezogas klāt plēsējs, vai neuzglūn kāda cita nelaime," norāda Indriķis Krams. Cilvēku pasaulē viņš norāda uz situāciju Ukrainā, ka sociālais dzīves veids un spēja dzīvot grupā ikdienā daudzus paglābj. Individuālistiem ir grūtāk. Dzīvnieku pasaulē viņš norāda uz pelēko vārnu. "Tas ir putns, kas gluži pa Doma laukumu vēl tik brīvi nesoļo, bet, domāju, drīz arī šeit būs daudz vairāk," vērtē Indriķis Krams. "Tas, ko mēs pa pēdējiem 10 gadiem esam novērojuši, ka vārnas, būdami ļoti individuālistiski dzīvnieki, kas vēl pavisam nesen dzīvoja pāros, pa vienam, pašlaik, ko mēs redzam Rīgā, it sevišķi, ka vārnas dzīvo grupās pa 30, 50, pa 70 putniem. Vārnas pa pēdējiem 10, varbūt 20 gadiem ir piedzīvojušas ļoti lielas ģenētiskas izmaiņas, genoms ir stipri mainījies, acīmredzot sāk dominēt tā ģenētiskā informācija, kas atbildīga par sociālo uzvedību. Acīmredzot pilsēta ir vide, kurā ir vēlams dzīvot grupās. Tomēr, ka tu esi stiprs grupas ietvaros, partijas ietvaros, tu esi augstskolas beidzēju kluba loceklis, tu esi basketbolists, vai tu esi hokejists. Tās ir tās formālās, neformālas grupas, kas mums palīdz dzīvot labāk, justies drošāk. Acīmredzot pilsētā vajag būt sociālākam, ne tikai cilvēkam, bet arī vārnām." Vārnas nākotnē varētu pulcēties arī vēl lielākās grupās, bet Latvijas iedzīvotājus Indriķis Krams vērtē kā nekooperatīvus. "Pieļauju, ka kooperativitātes pakāpe mūsos pieaug, mēs aizvien vairāk un vairāk ieraugām tos labumus, kurus mēs kopā varam iegūt. Un tādā veidā es domāju, ka mēs drīz apdzīsim dažu labu daudz ekonomiski attīstītāku valsti," uzskata Indriķis Krams. Dažādi ceļi jaunpienācēju ievešanai esošajā barā Zooloģiskajā dārzā „Katrai dzīvnieku sugai ir savas nianses un katram dzīvniekam arī savas: vieni sadraudzējas un ir mīla no pirmā acu uzmetiena, bet citiem – kaut uz galvas stāvi, nu nemaz simpātijas nerodas. Jo  augstāk attīstītāks dzīvnieks, jo sarežģītāk notiek jaunpienācēju ievešana jau esošā barā,” teic Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza speciālists Māris Lielkalns. Katram dzīvniekam, vienalga, vai tās ir vardes, vai pērtiķi, vai lauvas, vai zivis, katram ir sava teritorija un ikviens jaunpienācējs sākotnēji tiek uztverts ar  aizdomām un tam ir jāiekaro sava vieta gan teritorijas ziņā, gan bara hierarhijā. Interesējamies, kā notiek jauno pieņemšana Rīgas Zooloģiskajā dārzā. Kad dzīvnieks tiek atvests, tad, ja ir nepieciešamība, tas nonāk karantīnā, kur aptuveni mēnesi zoodārza speciālisti to novēro, pārbauda veselību un tad pienāk brīdis, kad jaunpienācēju iepazīstina ar pārējiem. Par to stāsta Māris Lielkalns. Runājot par zīdītājiem, ja gadījumā uzreiz nerodas saskaņa, tad jaunpienācējs tiek ielaists atpakaļ savā voljērā, kas jau viņam ir ierasta teritorija un pēc laika piejaucēšana barā turpinās. Atsevišķs stāsts ir par dzīvnieku pārošanu, kad no cita zooloģiskā dārza atceļo jauns tēviņš vai mātīte, lai turpinātu konkrētas sugas pēctecību. Slavenais britu zoologs un rakstnieks Džeralds Darels vienā no savām grāmatām rakstīja, ka  dzīvnieku, tā teikt, laulību ceremonijā kāzu viesi, tas ir, zoodārza darbinieki parasti stāv satraukumā pie voljēra ar slotām un ūdens šļūtenēm rokās, ja nu gadījumā jaunais pāris ir gatavs viens otram rīkli pārkost un tie ir steidzami jāizšķir. Runājot par to, kā zooloģiskā dārza darbinieki palīdz jaunpienācējiem labāk iejusties jaunajās mājās, Māris Lielkalns stāsta par bebru Čāpiņu, kur iepazīstināšana ar potenciālo partneri notika, sūtot no vienam otra personiskās mantas. Savukārt mazā lācenīte, par kuru varējām lasīt plašsaziņas līdzekļos šī gada pavasarī, proti, lāčabērns, kas aprīlī bez mammas palicis, klīda gar Alojas-Limbažu ceļu un tika nogādāts Rīgas zoodārzā, maija beigās devās uz savu jauno mājvietu „La Taniere” zoodārzu-patversmi Francijā. Un lai lācenītei būtu mazāks stress, līdzi tika iedota zvērēna mīļmantiņa - plīša ziemeļbriedis.

Jaunā Rīgas teātra Kamerzālē piektdien, 15. septembrī, pirmizrādi piedzīvos ļoti personisks stāsts par sevis meklējumiem caur iekšēji pārveidojošu militārā dienesta pieredzi. To veido režisore Marija Linarte un aktieri Inga Tropa un Jānis Grūtups, kuri paši no teātra brīvajā laikā dien Zemessardzē. Jaunā Rīgas teātra Kamerzālē ir 49 vietas. Tas ir mazāk nekā vienā Zemessardzes rotā. Un sajūta skatītāja krēslā ir ļoti personiska. Nāsīs sitas kūdras smarža. Kūdra ir centrālais elements izrādes scenogrāfijā. Aktieri tajā veido ierakumus, slēpjas, cīnās ar odiem, pārgurumā aizmieg, stāv sardzē, dodas uzbrukumā. Tās ir Zemessardzes pamatapmācības, ko iziet visi, kas iestājas dienestā. “Kas man ļoti patīk manos aktieros – ka es skatos uz viņiem un neredzu, ka aktieris spēlē. Es tiešām redzu to, kas ir pa īstam. Var teikt, ka šī luga ir mūsu pieredze, mana pieredze, bet, protams, ir arī brīži, kas ir hiperbolizēti mākslas vārdā, kas ir mazliet piedomāti. Bet man ir prieks skatīties uz aktieriem un redzēt, ka viņi ir tik ļoti tajā visā iekšā. Un tas noteikti ir tāpēc, ka viņi ir dienestā,” atklāj Marija Linarte. Marija Linarte iesniegumu Zemessardzei uzrakstīja divas dienas pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, un no trim izrādes dalībniekiem dienestā ir visilgāk. Kad JRT mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis piedāvāja par to veidot izrādi, Linarte ilgi domāja, jo dienesta pieredze viņai ir ļoti personiska, un tādu to arī gribas paturēt. Izrāde stāsta par galveno varoni Annu un pasauli viņai apkārt. Abas piedzīvo milzīgas pārmaiņas, un šis ir Annas stāsts par savu būšanu Zemessardzē, par cīņu ar depresiju un mēģinājumiem saprast, kam viņa tic un kas viņa patiesībā ir. Tie ir arī režisores Marijas Linartes šā brīža lielie jautājumi, pārkāpjot trīsdesmit gadu slieksnim un pētot savas attiecības ar valsti, patriotismu un apkārtējo vidi. Zemessardzē no Jaunā Rīgas teātra aktieriem dien arī Inga Tropa, kas dienestam pievienojās pērn, un Jānis Grūtups, kas nupat pabeidzis pamatapmācību. Tāpēc saruna vispirms ievirzās par šo pieredzi. Katram no māksliniekiem ir sava motivācija, kādēļ, par spīti grūtībām, turpināt dienestu Zemessardzē, bet visi ir vienisprātis, ka tā ir lieliska ego savaldīšanas skola. Bet ko māksliniekam nozīmē šādu dziļi personisku pieredzi pārcelt publiskā mākslas darbā? Aktieri saka – visa pamatā ir godīgums. Izrāde “Milžu cīņas” Jaunā Rīgas teātra repertuārā pievienosies diviem pagājušās sezonas darbiem, kas tapa kā mākslinieku reakcija uz karu Ukrainā, stāsta režisore Marija Linarte.

Galerijā „Māksla XO” aplūkojama Ilmāra Blumberga 80. jubilejai veltīta izstādi “Kalpotājs”. Par simbolisko Kalpotāja tēlu, kas kļuvusi par atpazīstamāko Ilmāra Blumberga zīmi, Kultūras rondo saruna ar galerijas “Māksla XO” vadītāju Ilzi Žeivati. "Lielākā daļa izstādes darbu nekad nav bijuši izstādīti, jo Blumberga daiļrade ir ļoti apjomīga. Ilmār Blumbergs nestrādāja kādai vienai konkrētai izstādei, viņš katru dienu gāja uz darbnīcu un strādāja ļoti daudz," atklāj Ilze Žeivate. "Katram cilvēkam, kurš zina Blumberga Kalpotāju, būs interesanti, jo viņš ieraudzīs no jauna Kalpotāja figūru. Tā uzrunā arī mūs, kāpēc viņa ir tāda, kā ir? Un ir tas, ko mākslinieks ir gribējis pateikt. Mēs aizdomājamies par sevi un šo zīmi, ko tas nozīmē mums, ko tas nozīmē pašam māksliniekam. Ko nozīmē šī saliektā figūra, vai tas ir kalps, vai tas ir pielūdzējs, vai tas ir lūdzējs, vai viņš pasaka kādam paldies. Daudz var domāt, tikai uz vienu darbu vien skatoties," turpina Ilze Žeivate. „Tā radās 1993. gada rudenī, strādājot pie darbu grupas ar nosaukumu “Zīmes”. Izsmeļoša skaidrojuma man nav, taču intuitīvi jūtu, kaut kas tur ir arī no manis. Es uzzīmēju, saturs jādod jums. Visu, ko domāju vai par ko nemaz nedomāju, izstāstīt nevajag un nemaz arī nevar. Jā, reizēm tā ir Kalpa figūra. Reizēm tā izskatās pēc Kunga – Dabas pielūdzēja. I tā, i tā. I stiprais, i vājais. Ambivalenta figūra. Reizē Lūdzējs, reizē Pielūdzējs. Spēka atsperes turētājs pirms sprādziena mirkļa vai tukšo gliemežvāku meklētājs pie jūras. Varbūt šaubu spēlētājs smiltīs? Dažreiz man liekas, ka tas esmu es pats, kad darba dienas beigās, ejot ārā no darbnīcas, nedaudz pieliecos un klusi pasaku – paldies. Nezinu kam. Tam. Jā, kam ir vērts kalpot? Mīļais cilvēk, vērts ir dzīvot! Par to ir izstāde,” Ilmārs Blumbergs intervijā Anitai Vanagai. Ilmāra Blumberga daiļrade sakņojas vispārcilvēcisko patiesību meklējumos, jautājumos un atbildēs mūsu esībai uz zemes. Cilvēks atrodas mūžīgā miera meklējumos, kuru sākumā jāatrod sevī, tikai pēc tam pārnesot to uz ģimeni, sabiedrību un valsti. Viņš pats ir izteicies, ka galvenie tēli viņa darbos ir Mīlestība, Nāve un Dievs. Izstāde "Kalpotājs" apskatāma līdz 26. augustam.

Raidījumā Augstāk par zemi nolēmu aptaujāt savus laikabiedrus, un apkopot šo laiku Jāņu svinēšanas tradīciju stāstus. Tas nozīmē, ka raidījums tapt sāka jau mēnešus divus pirms Jāņiem. Katram intervijā vai privāti satiktajam es sarunas noslēgumā uzdevu vienu un to pašu jautājumu – kāda ir jūsu labākā Jāņu svinēšanas pieredze? Kā jūs ejiet uz savu vasaras vidus pilnestības sajūtu?  Jautājums viens, bet reakcijas un atbildes visdažādākās. Vairums uzrunāto atplauka smaidīgā apcerīgumā. Bija vainīgie, kas jautājumu uztvēra kā eksāmenu, vai viņu Jāņi pietiekami iederas tradīcijā. Bija piesardzīgie, kas bija gatavi stāstīt tikai pie izslēgta mikrofona. Daļa ierakstu tapa šepat, Radio studijas sterilajos apstākļos, un tajos atpazīsiet iepriekšējo raidījumu viesus. Taču Jāņu tēmu ierosināju arī savā dzimšanas dienas sanākšanā kādā Vecrīgas krogū, un šiem ierakstiem fonā dzirdēsiet uzsilstoša piektdienas vakara trokšņus. Tātad – piektdienas vakarā, sēžam krogū, taču pagaidām viss mierīgi: esmu satikusi uzticamās studiju laika biedres – Inetu Pikši, trīs, nu jau pieaugušu, bērnu māmiņu. Savukārt Anda Grīva ir bijusī koriste. Leģendārā sieviešu kora “Dzintars” sastāvā apbraukājusi pusi pasaules, pēc bērnu piedzimšanas, pārceļoties uz Siguldu, dziedāt elitārā korī vairs nesanāca. Es īsti nezinu to priekšvēsturi, kāpēc viņa nemeklēja kori Rīgā vai Siguldā, bet izvēlējās pievienoties Taurenes – Dzērbenes korim “Pie Gaujas”. Zinu tikai, ka viņa pavada labu laiciņu ceļā, lai izbraukātu mēģinājumus, toties ir patiesā sajūsmā par visīstākajām lauku sievām, kuras, dziedot Taurenes – Dzērbenes korī, ir izdevies iepazīt. Un arī tas vēl nav viss, Ienākot korī “Pie Gaujas”, viņa ienākusi arī jau gatavās apkaimes tradīcijās, tai skaitā Jāņu svinēšanā. Nē, viņa nav šito izdomājusi, tur viss jau gadiem tā esot bijis! Aija Caune, trīs dēlu māte, viņai ir stipra ģimene. Taču pirmās un saulainākās atmiņas par Jāņiem tomēr nāk no bērnības. Jūnija sākumā pie izrādes “Malleus Maleficarum. Jaunais līgums” tapšanas Rīgas cirkū strādāja režisore un aktrise Iveta Pole un dzejniece, māksliniece Agnese Krivade, kuras dzīvē aktuāla šobrīd ir somatiskā izglītība. Šobrīd Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā Rīgā skatāma izstāde “Kā es jūtos pēdējā laikā”, kas aicina caur vizuālās mākslas darbiem sarunāties par psihisko veselību. Turpinājumā divu izstādes mākslinieku – Ievas Vīksnes un Andra Kaļiņina – urbāno Jāņu pieredze. Taču vispirms – Lība Bērziņa, kura izstādes ietvaros vadīs mākslas terapijas nodarbības. Savukārt somu tautas dziesma, kas skan raidījumā, nāk no video, ko atsūtīja režisore Kristīne Briede, un filmēts tas ir Ilvas Skultes ģimenes Jāņos Latgalē. Ilvai ir stāsts, kā būtu jākopj Jāņu tradīcijas daudzu desmitu gadu garumā kuplā ģimenē. Viņa savu Jāņu stāstu izstāsta labprāt, un te nu mēs atkal atgriežamies Vecrīgas krogū, kurā troksnis pieņemas spēkā. „Dirty Deal Teatro” tapušas izrādes “Pārcēlāja” un “Mantojums”, kas stāsta ļoti personīgus stāstus. To autori ir nākamie sarunbiedri, stāstot par Jāņu sajūtām, – dramaturgs Jānis Balodis, režisore Inga Tropa, bet stāstīt sāk dzejniece Anna Belkovska. Līgo! Lai top!

Cilvēkjaudas komandā dodamies vasaras pauzē un piedzīvojumos, lai paceļam savu jaudu. Tāpēc šoreiz epizode par piedzīvojumiem, jo tie "atjauno skābekļa padevi". Piedzīvojumi palīdz ienest svaigumu dzīvē, projektos un attiecībās. Piedzīvojumos uztankojam ikdienā notērēto jaudu vai iegūstam jaunu, kad jaudas līdzšinējais līmenis vairs neder tālākiem plāniem. Piedzīvojumu spektrs, iespējas un slodze ir ļoti dažādi. Katrs var atrast sev piemēroto Šī saruna ir ar Valdi Vanagu, kurš ir cilvēks piedzīvojums. Viņš gan pats dodas piedzīvojumos, gan piedzīvojumu terapijas ietvaros ved tajos citus.Šī ir mūsu trešā, bet ne pēdējā saruna, jo piedzīvojumu stāstu un pieredzes Valdim ir daudz. Gatavojoties uz šo interviju, aprunājos ar Valda sievu Edīti un viņa kolēģi Juri, kuri ir informēti par tādiem Valda piedzīvojumiem, par kuriem viņam pašam varētu neienākt prātā pastāstīt. Te dzirdēsi par braucieniem ar kajaku, Altaja upēm, kanjoningu, nepāliešu glābējiem Norvēģijā un vēl visu ko.Valdi vari atrast Sense of Team un vari arī viņam pievienoties arī kādā no drīzajiem piedzīvojumu pārgājieniem Nepālā.Pirmā saruna ar Valdi bija par komandu jaudu. Otrā - par pārgājieniem Nepālas Himalajos.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:6:22 Būt izglītotam par upi, par straumi. Katamarānu, kajaku un kanoe laivu atšķirības.12:09 Dzīvības un nāves robeža. Altajs.22:33 Krāčainu upju izbraukšanas nianses un noslēpumi.38:11 Piedzīvojumu patiesā un dziļākā jēga.43:31 Ar ko ir jāsāk cilvēkam, kurš vēlas iemācīties kajakot.49:31 “Kurkulis pa upi” – kas ir riverboard jeb riverspeed.52:25 Pārsteigumi Norvēģijas piedzīvojumā.56:19 “Katram savs Everests.”1:01:51 Kā izvēlēties uzticamu piedzīvojumu organizatoru.1:08:55 Piedzīvojumu terapeitiskais aspekts. Kā nenodarīt sev pāri.1:23:52 “Tagad vai nekad” slazds.1:26:08 Cibiņa sindroms.

"Lībiešu [kultūr]telpa" Zanes Ernštreites sarunās un Agneses Zeltiņas fotogrāfijās. Par  lībiešu dzīvā mantojuma glabātāju stāstiem, kas apkopoti grāmatā, Kultūras rondo sarunā  ar autorēm. Ventspils lībiešu apvienība "Rānda" un LU Lībiešu Institūta atbalsta biedrība laidušas klajā grāmatu "Lībiešu [kultūr]telpa", kurā intervijās un fotogrāfijās portretēti lībiešu dzīvā mantojuma glabātāji. Grāmatas izdevēji paziņojumā medijiem skaidroja: "Lībiešu kultūrtelpa (Līvõd īlma) ir lībiešu dzīvā mantojuma kopums, kas ietver lībiešu valodu, tradīcijas, saimniekošanas ieražas, kā arī moderno kultūru. 2018. gada novembrī kā viena no Latvijas vērtībām tā iekļauta Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Taču kas gan uztur dzīvas sarakstā minētās vērtības? Tās aktīvas un dzīvotspējīgas uztur virkne cilvēku, kuri saistīti ar šo kultūrtelpu. Viņi arī ir šīs grāmatas varoņi." Grāmatā lasāmas divdesmit Zanes Ernštreites veidotās sarunas ar Edromu Veldi, Ausmu Ernestovsku, Ēriku Kāpbergu vecāko, Jēkabu Raipuli, Dagmāru Ziemeli, Ilmāru Geigi, Māru Zirnīti, Ingrīdu Šneideri, Mārīti Zandbergu, Baibu Šuvcāni, māsām Maiju Norenbergu un Ainu Emuli, Helmī Stalti, Ievu Ernštreiti, Zoju Sīli, Baibu Dambergu, Rasmu Noriņu, Ģirtu Gailīti, Māru Vīgerti, Julgī Stalti un Valtu Ernštreitu – cilvēkiem ar lībiešu saknēm un lībisko apziņu, kā arī tiem, kuri aktīvi, ilggadīgi un nepārtraukti ir darbojušies un darbojas lībiešu labā. Katram no viņiem veltīti divi Agneses Zeltiņas fotogrāfiju atvērumi. Gan grāmatā iekļautie, gan arī sarunās pieminētie Lībiešu kultūrtelpas cilvēki ir vērtība ne tikai pašai lībiešu kopienai, bet ir pamanīti un novērtēti arī Latvijas sabiedrībā un valstī – viņi ir saņēmuši valsts apbalvojumus, atzinības rakstus un citus pagodinājumus. Šo cilvēku paveikto ir novērtējuši viņu pašu novadi un pašvaldības, kā arī lībiešu radu tautas – igauņi un somi. Sarunas papildina komentāri un paskaidrojumi par norisēm, notikumiem un institūcijām, kas saistītas ar lībiešiem, kā arī apjomīgs personu rādītājs.

"Pirms darba" jautāja klausītājiem, ko konkrēti esam mainījuši viņu karjerās savu 3 gadu skanēšanas laikā. Uz Vinetas aptauju Linkedinā atsaucās arī klausītāji – Bruno, Helēna un Santa. Intervijās noskaidrojām 4 punktus, kuros podkāsta klausīšanās tiešām palīdz mainīt karjeru. Katram klausītājam ir savs stāsts, bet dažas atziņas līdzīgas visiem.BEIDZOT! Pēc klausītāju iedrošinājuma atklājām, kas ir mūsu "balss maskā" – Galvu Mednieks. Atceramies, kāpēc izdomājām šo tēlu un spriedām, vai Galvu Mednieks vēl atgriezīsies podkāstā.Epizodes ar Galvu Mednieku ir:S2E16 https://open.spotify.com/episode/0P1cuIi7UQKUg6FCn0q8WS?si=a2b19354eb0248abS2E11 https://open.spotify.com/episode/7c2N2Ur0PDXm0pmVjMmtbk?si=8b79e141fdf7440fun šeit ir Galvu Mednieka blogs.PIESAKIES PODKĀSTĀ! Gaidām podkāstā katru, kam ir jautājumi vai patiess stāsts. Tā ir iespēja stundu runāt ar diviem pieredzējušiem personāla atlases profesionāļiem un saņemt bezmaksas karjeras konsultāciju kopā ar interviju treniņu. Raksti Linkedin Vinetai vai Jurim.Pirms darba moderatore Vineta Bērziņa https://www.vinetaberzina.lv/Podkāsta producents Juris Garjāns tālr. 29600765 juris@darbs.work Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Katram cilvēkam būtu jāpiedzīvo cienīgas vecumdienas. Dažos gadījumos tas prasa vairāk rūpju un tad var gadīties, ka nepieciešams pansionāts. Kā saņemt šādu pakalpojumu un ko vajadzētu zināt tuviniekiem, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Rīgas domes Labklājības departamenta Sociālo pakalpojumu administrēšanas nodaļas pilngadīgām personām galvenā speciāliste - eksperte Ludmila Ozola, privātā pansionāta "Rūre" vadītājs Kristiāns Dāvis, pašvaldības pansionāta "Mežciems" direktore Solvita Rudoviča. Sazināmies ar Liepājas Sociālā dienesta direktori Diānu Meijeri. Ierakstā stāsts par to, kā darbojas sociālās aprūpes centrs Aizkraukles novadā. Sociālās aprūpes centrs "Nereta" atrodas Aizkraukles novadā, 4 km no Lietuvas robežas. Divstāvu ēkā savulaik bija Aizkraukles slimnīcas filiāle, bet pirms 14 gadiem tika izveidots sociālās aprūpes centrs. Sākumā tajā bija 15 iemītnieki, tagad - 34, bet gada beigās to skaits varētu sasniegt 50. "Stereotipi jālauž," uzskata Solvita Rudoviča. "Kādam nonākšana aprūpes centrā ir labākais, kas var būt. Tā arī dzirdam no saviem iemītniekiem. Viņi arī tā saka - labākais man pēdējos gados ir tas, ka te nonācu. Viens otrs pat saka, jā, mani atveda es nevarēju neko, man ir draugi, dažādas iespējas." "Mēs visi novecojam, tas liek raudzīties uz to, ka šādi pakalpojumi senioriem jāattīsta vairāk, jo ir daudzveidīgāki un interesantāki, arvien vairāk ienāk privātie pakalpojumu sniedzēji, jo katrs var piedāvāt savu, ar kaut ko piesaistīt un parādīt, ka tiešām neesam nabagmājas, ka esam vieta, kur cilvēks var justies droši, var justies aprūpēts," turpina Solvita Rudoviča. "Arī piederīgie var turpināt darīt to, ko iesākuši. Var turpināt strādāt un rūpēties par savām ģimenēm. (..) Jādara viss, lai lauztu vecos stereotipus." Rīgā var pretendēt uz vietu pansionātā var, ja cilvēks ir pensijas vecuma persona vai 1. vai 2. grupas invaliditāte. Diāna Meijere atzīst, ka pakalpojums ir ļoti pieprasīts, jo sabiedrība strauji noveco. Tas nepieciešams cilvēkiem, kas sasnieguši cienījamu vecumu, kā arī tiem, kam ir kādas slimības dēļ iestājusies invaliditāte. Liepājā pakalpojumu nodrošina seši aprūpes centri. Runājot par nozari un pakalpojuma nodrošināšanu Diāna Meijere atzīst, ka finansējums vienmēr ir nepietiekams. "Šobrīd būtiskākā problēma, ar ko saskaras sociālais dienests, ir tas, ka nevar saņemt līdzfinansējumu no apgādniekiem. Tā ir būtiska problēma, kur saredzam risinājumu valstiskā līmenī, nepieciešams iesaistīties gan valstij, gan pašvaldībai un meklēt risinājumus, jo pašvaldību kapacitāte nevar nodrošināt visiem klientiem, kuriem nepieciešams pansionāta pakalpojums, finansiāli to nespēj samaksāt. Problēma ir tā, ka ka arī apgādniekiem ne vienmēr ir šādas finanšu iespējas, lai pakalpojumu saviem vecākiem apmaksātu. Līdz ar to būtu ļoti noderīga valsts iesaiste šo jautājumu risināšanā. Pašvaldību kapacitāte to nevar nodrošināt." Primāri pansionāta pakalpojumus nodrošina vientuļiem senioriem un senioriem, kuru apgādniekiem ir zemi ienākumi. Bet pakalpojums ir nepieciešams cilvēkiem ar dažādiem ienākumiem. Visbiežāk tuvinieki nevēršas pēc pansionāta pakalpojuma, kamēr vien saviem spēkiem var nodrošināt atbalstu un palīdzību savam senioram," atzīst Diāna Meijere. "Kad pakalpojums nepieciešams, uzraudzība nepieciešama 24 stundas diennaktī, tas ir apgrūtinoši visiem ģimenes locekļiem, tad kā pēdējo variantu viņi izvēlas ilgstošo sociālās aprūpes pakalpojumu. Vienmēr ir pirms tam pakalpojums aprūpe mājās, vai īslaicīgās sociālās aprūpes pakalpojums, ko varam piedāvāt. Tuvinieki dažkārt atpūšas mēnesi, divus, trīs, izmanto īslaicīgās sociālās aprūpes pakalpojumu, viņi atpūtušies un paņem senioru atpakaļ mājās. Dažkārt veselības stāvokļa dēļ vai ģimenes stāvokļa dēļ tas nav iespējams. Tas ir ļoti individuāli, bet mēs saredzam, ka tas ir galējais un pēdējais pakalpojums, kad visi citi izsmelti."    

M

M

Ivars Austers ir profesors sociālajā psiholoģijā un doktora studiju programmas "Psiholoģija" direktors Latvijas Universitātē. Viņa pētījumi ietver tēmas par sociālo identitāti, vērtībām un autovadītāju uzvedību. Ivars ir arī radio NABA raidījuma “Zinātnes vārdā” vadītājs. Tajā klausītājus iepazīstina ar Latvijas zinātnieku pētījumiem, eksperimentiem un jaunatklājumiem.Profesoram jautāju par agresiju sociālajā telpā un tās iemesliem, par lēmumu pieņemšanu, kas ietekmē cilvēku kopumu, un dzīves kvalitātes celšanas iespējām, izmantojot sociālās psiholoģijas zināšanas. Profesors stāstīja arī par kopīgas realitātes nozīmi sabiedriskos procesos, par atmiņu un aicināja domāt prasmīgāk.Sociālo mediju telpā viņu var sameklēt Twitter platformā.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:7:01 “Katram no mums ir vismaz kāds pusducis svarīgas identitātes”10:54 Ar ko nodarbojas sociālā psiholoģija un ko tā pēta20:03 Kādā veidā sociālie psihologi var palīdzēt valstisku un sabiedrībai svarīgu lēmumu pieņemšanā26:37 Ar kādiem paņēmieniem varētu panākt to, ka cilvēki daudz atbildīgāk vada auto32:05 Agresija sociālajā telpā – kādi tam ir iemesli43:13 “Mūsu atmiņa nav objektīvs mērinstruments”50:03 Vai profesoram ikdienas dzīvē palīdz zināšanas par cilvēku savstarpējo mijiedarbību53:13 Kā sociālās psiholoģijas profesors skaidro šī brīža etniskās nesaskaņas valstī, un kādi tur būtu risinājumi59:19 Skats uz etnisko identitāti no citas puses1:09:25 Kas mums būtu jāņem vērā par balsošanu vēlēšanās un savas politiskās gribas izteikšanu1:18:49 Ko indivīdam dod līdzdarbība un mijiedarbība sabiedriskos procesos 1:21:48 “Lai kāds process labi ritētu, ir jābūt kopīgai realitātei” – profesors par pašreizējo izglītības sistēmu1:27:49 Profesora aicinājums domāt gudrāk1:33:51 Pie kādiem interesantiem pētījumiem un projektiem sociālajā psiholoģijā šobrīd strādā profesors un viņa kolēģi

Birojā iespējams ne tikai strādāt, bet arī atpūsties, sazināties un dalīt darba vietu ar kādu citu kolēģi. Ko piedāvā mūsdienīgs birojs un kas jāņem vērā, izvēloties vietu, kur pavadīt savu darba dienu, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Pieredzē dalās „SEB Global Services” biroja vadītāja vietniece Rīgā Aļesja Kirčenko, biroju uzbūves pārzinātājs Zigurds Spunde un „Draugiem Group” pārstāvis Jānis Palkavnieks. Kas ir biroja ergonomika? Zigurds Spunde atzīst, tas nozīmē, lai būtu ērti.  "Birojam ir jābūt ērtām, tāpēc tas ir ļoti subjektīvi. Eksistē pētnieciskā daļa, birokrātiskā daļa, jo šī tēma ir birokratizēta, jo darba drošība, veselība ir pakļauta valstiskai birokrātiskai mašinērijai. Tā ir apdrošināšana. Tā ir liela nauda, tāpēc ir formālā daļa, kura ir jāievēro, kura lielākā daļā gadījumu ir absolūti nefunkcionāla un pietiekoši muļķīga. Bet ir jāievēro," uzskata Zigurds Spunde. "Tad ir otra puse, kas ir tā īstā - kā ir ērti. Tas ir tas, kā pielāgot darba vietu konkrēta cilvēka vajadzībām. Te nevar būt universālu risinājumu. Katram cilvēkam ir unikāla ķermeņa proporcija, svars muskulatūra. Kas ir pats svarīgākais - katram cilvēkam ir unikāla redze. Jautājums par redzi vienmēr pazūd no tematiem. Tas nosaka to, ka cilvēks vienmēr atradīsies tādā darba pozā, kādā viņam visērtāk būs skatīties uz ekrānu. Ja skatāmies no otra gala - ekrāna pozīcija pret cilvēka acīm nosaka to, kādā pozīcijā viņš mēģinās iestumt savu ķermeni. Tas notiek neapzināti." Viņš sevi min kā piemēru, atzīstot, ka nevar skatīties uz leju, no tā sāp galva. Ja ekrāns ir pa zemu, agri vai vēlu saliec muguru. 

Valters Dakša izved grāmatas. Ja kādam rodas vajadzība atbrīvot dzīvokli no savas vai mantotās bibliotēkas, viņš uzņemas “pastarās tiesas” funkcijas, šīs grāmatas izglābjot vai nododot makulatūrā. Bukinista veikaliņa peļņa tiek izmantota jaunu grāmatu izdošanai, kam šogad pievienojies arī literārs žurnāls “Avīzes Nosaukums”. Šis raidījums Augstāk par zemi būs stāsts par grāmatām kā misiju, bet arī par draudzību un veselīgu humora izjūtu. Kaut kādā brīdī tas viss ir kļuvis ļoti nopietni: “Avīzes Nosaukums” izsludinājis žurnāla abonēšanas kampaņu, kas nozīmē saistību uzņemšanos, un arī “Valters Dakša” izdoto autoru skaits ik gadus aug. Valters Dakša – ir gan raidījuma sarunbiedra vārds, gan arī izdevniecības nosaukums. Kādā brīdī pamanīju, ka Valters Dakša ar savu klātbūtni pamatīgi cauraudis Latvijas grāmatniecību, un arī manai informācijas telpai piezadzies pamazām un daudzveidīgi. Kur gan citur vērsīsies, ja ne pie Valtera Dakšas, ja, kārtojot grāmatplauktu, pāri palikusi kaudzīte ar grāmatām? Valters Dakša ir arī grāmatu kolekcionārs, nodarbojas, ar, kā viņš pats to apzīmē, grāmatu izvešanu – atbrauc un izlīdz tiem, kuri vēlas tikt vaļā no personīgajiem vai mantotiem grāmatu krājumiem, bet nevēlas aptraipīt savu sirdsapziņu ar to mešanu miskastē. Valters Dakša ir kļuvis par vienojošo paroli literatūrai patiesi nodevušos ļaužu pulciņam, šovasar viņš „Facebook” publicēja aicinājumu visiem rakstītgribošajiem braukt pie viņa uz Saldus māju, ko vēlāk nosauca par radošo nometni mēneša garumā. Tās ražu var iepazīt jauna, protams, Valtera Dakšas izdota literāra mēnešraksta “Avīzes nosaukums” septembra numurā, šobrīd notiek šī – ne valsts institūciju, ne mecenātu – neatbalstītā izdevuma, nākamā gada abonēšanas kampaņa. Izdevniecība “Valters Dakša” Bet iepazināmies mēs, nu jau pirms gadiem, kad izdevniecība “Valters Dakša” bija pieteikusi savu eksistenci ar visai lecīgu pirmo grāmatu. “Demon “Condom” – grāmata, papildināta ar pavisam īstu prezervatīvu, spridzināja gan ar ekspresīvajām krāsām, gan nesalasāmajiem burtiem, gan arī Eināra Pelšes radošo veikumu, kas nu jau, literatūrzinātnieku iesaiņots “Preiļu konceptuālisma” apzīmējumā, un, papildinoties ar aizvien jauniem uznācieniem grāmatu formātā, pārtraucis šokēt. Grāmatu mākslas konkursā “Zelta ābele” “Demon “Condom”  togad piešķīra speciālu balvu par novatorismu izdevējdarbībā. Kad piezvanu, lai norunātu tikšanos, Valters Dakša aicina uz Brīvības ielu 112, kur viņam tagad ir mazs veikaliņš. Izkārtnes nav, bet pa veikala logu iekšpusē redzamās grāmatu kaudzes pārliecina. Izdevējs un bukinists Valters Dakša ir arī viens no Matīsa Kažas filmas “Klejotāji” varoņiem. Filmā tiek izstāstīts skarbais stāsts par vecāku zaudējumu 15 gadu vecumā, par nodegušo Saldus māju un arī bibliotēku. Valters Dakša jau šobrīd to visu ir uzcēlis no jauna. Saldus māju, un arī privātā bibliotēka viņam ir viena no lielākajām Latvijā. Bet šai sarunā viņš par to daudz runāt negrib. Grāmatveikalā Brīvības ielā vienā no plauktiem izdevniecības “Valters Dakša” izdotās grāmatas. Daudz dzejas: jauno dzejnieku antoloģija “Kā pārvarēt niezi galvaskausā”, Jeļena Glazova, Ēriks Naivo – līdz šim ar Latvijas krievu dzejas bilinguālo izdevumu izdošanu vairāk nodarbojās “Orbīta”. Ko īsti izdod “Valters Dakša”?   Izdevniecība SIA “Valters Dakša” ik pa laikam izdod pārsteidzošas grāmatas, tā tas ir bijis jau kopš “Demon “Condom”. Krievijas varai spurainās dzejnieces Linoras Goraļikas dzejas krājums betona vāciņos. Izdotas arī Eināra Pelšes dzejas kārtis. “Rembo 2016” saņēma Ikšķiles novada pašvaldības Dzintara Soduma balvu literatūrā. Literārs žurnāls “Avīzes Nosaukums” Valters Dakša nespēlē pēc noteikumiem. Grāmatu īpašnieki ziedo grāmatas, kuras bukinists pārvērš naudā, kas savukārt kļūst par iespēju jaunu izdevumu un notikumu tapšanai. Nu jau astoņus mēnešus sevi pieteicis arī jauns literārs žurnāls “Avīzes Nosaukums”. Betija Zvejniece uzņēmusies tā maketēšanu.  Astoņu mēnešu laikā iznācis astoņas reizes, tātad – pierādījis savu spēju pastāvēt, šobrīd notiek žurnāla preses abonēšanas kampaņa. Žurnāla numurus var nopirkt, apskatīt grāmatveikaliņā Brīvības ielā 112. Pirmie numuri jau izpirkti, tirāža arī nav pārspīlēti liela, 200 – 300 eksemplāru, no kuriem daļa kā honorārs tiek izsniegta tekstu autoriem. Aplūkojot iepriekšējos “Avīzes Nosaukums” numurus, kļūst skaidrs, ka sākotnēji tā patiešām ir bijusi avīze, bet augusta, septembra numuram jau ir 60 lappuses. “Avīzes Nosaukums”  ir pārsteidzošs izdevums, jo vismaz šobrīd tas nebalstās naudas attiecībās. Jautāju, vai nebija ilgtspējīgāk iet ierasto ceļu un pieteikties Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas konkursam? Taču esot bijis kāds nepārvarams apstāklis. Kad pirms astoņiem mēnešiem “Avīzes nosaukums” tika dibināts, nevienam nav bijusi pārliecība, ka šis izdevums turpinās pastāvēt. Ka ideja tā iepatiksies, ka ar katru numuru tas pieņemsies pārliecībā un iesaistīto autoru skaitā. Dīvains nosaukums, vai ne? Tā ir atsauce uz 90. gadiem, kad žurnāli īsā laikā dzima un pazuda, tostarp iznāca žurnāls “Vāks”. Un tā nosaukums bija tapis tā, ka maketētājs bija pabeidzis darbu pie žurnāla, tikai pirmais vāks vēl nebija gatavs, un maketētājs bija vienkārši ierakstījis darba nosaukumu – vāks. Žurnāla redakcija nolēma, ka tas ir labs vāks, un arī labs žurnāla nosaukums, un “Avīzes Nosaukuma” redakcija nolēmusi sekot šai pašai loģikai. Graudainais papīrs, dīvainais izkārtojums pirmajā brīdī ļauj noticēt, ka esi atgriezies 90. gadu ideju spriedzē un samizdatā. Tomēr nē. Katram numuram ir redaktors, kurš numuru veido ar lielu nopietnību, demonstrējot savu gaumi, paziņu loku. Koķetējot ar žurnāla ierasto formātu – ievadsleja, saturs, un vienlaikus to spridzinot no iekšpuses. Izdevēju Valteru Dakšu aptvert ir grūti, taču kopā ar viņu ir ļoti viegli noticēt labajam. Un vērtēt pēc paveiktā – daudzi no viņa projektiem liekas nenopietni, tai pat laikā vēriens, ar kādu viņš tos veic, spēja pulcēt ap sevi literatūrā patiesi ieinteresētos un radīt notikumus, ir apbrīnojama.

Gadsimts, kurā dzīvojam, sniedz iespēju teju jebkurā sezonā iegūt produktus, kuru izcelsme no Latvijas. Taču uzraksti Peru, Uganda vai Jaungvineja produktu aprakstā maz ko izsaka par to, kādus ceļus šī pārtika ir mērojusi līdz mums. Pārtikas piegādes ķēdes, vietējo lauksaimnieku iespējas pārdot produktus - šie jautājumi nav tikai ekonomikas pārziņā, tie arī jautājumi par ilgtspēju un to, kā iepirksimies un ko ēdīsim pasaulē, kurā valda kā pandēmijas un kari, tā klimata pārmaiņas un bioloģiskās daudzveidības samazināšanās. Kāda šiem procesiem saistība ar godīgu tirdzniecību, kāda ir šī ceļa ietekme uz zemnieku, kurš to visu ir izaudzējis un kāda pārtikas piegādēm ir ietekme uz vidi, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē sociologs Miķelis Grīviņš un biedrības "Zaļā brīvība" pārstāve Ariana Apine.  "Šobrīd pārtikas sistēmas fokusējas uz to - kurš piedāvās kaut ko lētāku. Tiklīdz fokuss ir uz kaut ko lētāku, mēs iedzīvojamies milzīgā kaudzē problēmu -  vai ekspluatē kādu, kurš nav aizsargāts, vai nemaksā kādam atbilstošu samaksu, vai ekspluatē vidi. Tas viss nāk no tā, ka patērētājs beigu beigās meklē lētāko produktu un mēs viņam apgalvojam, ka lētākais produkts ir tas, kas viņam pienākas. Rezultātā, ja kāds pat grib kaut ko savādāku izdarīt, viņš īsti nevar, jo vienkārši visas sistēmas ir uzbūvētas tā - jo tas ir lētāks, jo labāks," vērtē Miķelis Grīviņš. "Es saskatu, ka godīgums ir viens veids, kā ieviest atpakaļ citus kritērijus, kā mēs uzlūkojam pārtikas sistēmas vai kā uzlūkojam produktu. Mēs neredzam tikai to eiro zīmīti klāt, mēs redzam, ka aiz šīs pārtikas slēpjas virkne citu lietu, kuras arī var ietekmēt cenu," turpina Miķelis Grīviņš. "No vienas puses, tā ir vide. No otras puses, tā ir kaut kāda solidaritāte ar visiem tiem, kas strādā sistēmā, kuri dara nozīmīgu darbu, bez kura mēs vienkārši, brutāli sakot, varam nomirt badā, jo vairums no mums nemāk īsti ražot pārtiku. Bet mēs pieņemam, ka šis process ir vienkāršs un tas, ka kāds cits viņu izdara, mēs vara atļauties mazliet šo cilvēku aizstumt malā un par to nedomāt.  Praksē pārtikas sistēmas ir fundamentāla daļa no sabiedrības, ja tās nefunkcionē, mēs esam badā, to rāda tas, kas notiek šobrīd Ukrainā. Atliek pārraut vienu sagādes ķēdi, mēs redzam, otrā pasaules daļā ir virkne ar problēmām.  Godīguma aspekts palīdz mums nedaudz citādāk paraudzīties uz sistēmu, kas vienmēr mums ir blakus un kas ir fundamentāli nozīmīga sabiedrībai." Ierastās pārtikas ķēdes ir virzītas uz lētumu. "Ja mēs skatāmies, tipiskais Latvijas iedzīvotājs ir cenu jūtīgs, protams. Viņš ir ar kaut kādu savu pārtikas grozu un viņš jau maksā ļoti daudz par pārtiku. Ja viņam nesāk teikt, ka ir jāapsver plašāks faktoru klāsts, tad, visticamāk, viņš pats nebūs briesmīgi motivēti darīt kaut ko savādāku," uzskata Miķelis Grīviņš. "Katram ir savas finansiālās iespējas, ko viņš var darīt. Vienlaikus man liekas, ka katrs no mums, ja mēs gribētu, varētu mazliet pārskatīt, ko mēs ikdienā ēdam, un kaut vai samazināt pārtikas atkritumus, vai arī samazināt gaļas apjomu. Teorētiski vairumam ir iespējas kaut ko pārskatīt, bet ar to negribu teikt, ka kādam ir obligāti tas jādara. Kādam, kas ir ar minimāliem ienākumiem un minimālajām iespējām atļauties pārtiku, šobrīd it sevišķi, kad cenas daudzām lietām aug, tad ir objektīvi jāizvērtē." "Kur nāks pārmaiņas, tas ir stipri āķīgs jautājums. Vairums no pētījumiem un atskaitēm, ko esmu lasījis, saka - patērētājam ir jāmainās," norāda Miķelis Grīviņš. "Praksē aptaujas, kuras esmu redzējis, rāda, ka patērētājiem ir ļoti minimāla vēlme mainīties, un, ja godīgi, arī ļoti minimāla rocība stipri kaut ko mainīt. Mans minējums ir, ka spēcīgāks politiskais regulējums ir tas, kas ir nepieciešams. Vienlaikus mēs redzam, ka arī lielveikali, ja viņi grib un ja viņi izjūt, ka starptautiski tirgos kaut kas mainās, viņi ir gatavi kaut ko transformēt savā darbībā." Antibiotiku lietojuma samazinājums dzīvniekiem Antibiotikas ilgstoši izmantotas infekciju ārstēšanā, tomēr antibiotiku rezistences dēļ pētnieki ilgi meklē arī šo zāļu aizstājējus. Pavisam nesen raidījumā iepazīstinājām ar bakteriofāgiem cilvēku ārstēšanā, bet šajā reizē aplūkosim, kādi mēģinājumi veikti, lai panāktu antibiotiku brīvu veterinārmedicīnu. Tas nenozīmē pilnībā un vienmēr atteikties no antibiotikām, bet ieguvumi no retākas to lietošanas būtu arī cilvēkiem. Antimikrobiālā jeb antibiotiku rezistence nebūt nav jauna problēma. Tātad rezistences gadījumā baktērijas ir nejutīgas pret antibiotikām, tāpēc jau labu laiku notiek mēģinājumi antibiotikām atrast aizstājējus. Cilvēku medicīnā tiek pielietoti baktēriju “apēdāji” jeb bakteriofāgi, un arī veterinārmedicīnā ienāk paņēmieni, kā mazināt antibiotiku lietošanu, lai ārstētu mūsu četrkājainos, divkājainos, ar spurām un spārniem apdāvinātos mīluļus. Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte ir bijusi un joprojām ir iesaistīta vairākos pētījumos šajā jomā. Viens no tiem - par antibiotiku brīvas cūkkopības attīstību - nesen noslēdzies, un par secinājumiem, kā arī nākotnes tendencēm antibiotiku samazināšanā veterinārmedicīnā sarunājos ar šīs universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes dekānu, profesoru Kasparu Kovaļenko. Vispirms par to, kā sācies antibiotiku noriets un kāpēc ir svarīgi vadīties pēc vienotas pieejas ārstēšanā gan cilvēkiem, gan citiem dzīvniekiem. Antibiotikas, ja tās tiek pareizi izvērtētas un izmantotas tad, kad to tiešām vajag, nav nekas slikts. Par to ir pārliecināts Kaspars Kovaļenko, un ir gadījumi veterinārmedicīnā, kad antibiotikas būs nepieciešamas, piemēram, sivēniem bieži sastopamās caurejas jeb diarejas gadījumā. Jā, cūku var izaudzēt arī bez antibiotikām. Tas gan ir grūtāks ceļš, un ietver daudzus pasākumus - dzīvnieku drošību, pārtiku, vakcināciju. Šos paņēmienus un nesenā pētījumā par cūkkopību gūtās atziņas plašāk izskaidro profesors Kovaļenko. Ja ir iespēja dzīvnieka slimību pamanīt jau laikus, arī antibiotikas vajadzēs lietot mazāk. Tieši tāpēc turpinās pētījumi, lai problēmas novērstu jau pirmsākumos un lai spētu izsekot līdzi tam, ka, piemēram, ar kādu dzīvnieku ganāmpulkā notikušas izmaiņas. Ir speciālas kaklasiksnas govīm, kas monitorē, kā dzīvnieks ēd, kā kustas. Ir sensori, kas nosaka somatisko šūnu un baktēriju daudzumu govs pienā, un arī Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte attīsta biosensorus iekaisuma jeb govju mastīta diagnostikai. Jaunākās tehnoloģijas un datorredze ieņem aizvien lielāku lomu.

Lai mudinātu 14. Saeimas vēlēšanās izdarīt savu izvēli izsvērti un atbildīgi, papildu padziļinātai programmu un partiju piedāvājumu analīzei piedāvājam diskusijas ar politisko spēku pārstāvjiem un iztaujājam politisko partiju līderus. Studijā politiskās partijas "Katram un katrai" līderis Aldis Gobzems un partijas "Progresīvie" pārstāvis Atis Švinka.  

With Latvia set to vote on a new parliament in less than a month, Otto and Joe sat down for a marathon-length episode to discuss all 19 of the competing parties, as well as a brief introduction to how Saeima (Latvian parliament) works and is elected. If you would like to skip to a specific part of the episode, you can choose a part below: 3:24 What is Saeima (parliament)? 8:56 How the Prime Minister is chosen 14:56 - The guide to the 19 parties 17:54 - 1. Jaunā Vienotība 23:59 - 2. Latvia's Krievu Savienība 29:22 - 3. Zaļo un Zemnieku Savienība 35:10 - 4. Tautas Kalpi Latvijai 40:28 - 5. Suverena Vara 45:57 - 6. Kristīgi progresīvie partija 50:24 - 7. Saskaņa 1:00:15 - 8. Stabilitātei! 1:10:31 - 9. Tautas Vāras spēks 1:17:05 - 10. Partija "Vienoti Latvijai" 1:19:54 - 11. Nacionālā apvienība 1:28:16 - 12. Latvia pirmajā vietā 1:38:02 - 13. Konservatīvie 1:47:22 - 14. Katram un Katran 1:53:35 - 15. Progresīvie 1:58:53 - 16. Attistībai/Par! 2:04:35 - 17. Apvienība Latvijai 2:08:40 - 18. Apvienotais saraksts 2:15:21 - 19. Republika 2:20:09 - Overall analysis Here is a link to the Election Guide spreadsheet and Otto and Joe created for the episode: https://docs.google.com/spreadsheets/d/1FnCznxvsmc6X-6qOXpZoEvHwwUEFEOHOd-9X6VG4M5w/edit?usp=sharing Opening and closing music: "Epic Cinematic" by Scott Holmes Music is licensed under a Attribution-NonCommercial 4.0 International License. https://freemusicarchive.org/music/Scott_Holmes/cinematic-background-music/epic-cinematic/

28. jūliju Pasaules veselības organizācija noteikusi par Pasaules hepatīta dienu. Katru gadu šai dienai ir savs sauklis, un šogad tas ir: “Es nevaru gaidīt!” Es nevaru gaidīt, kad mani inficēs kāds, kurš nav testēts. Es nevaru gaidīt, kad man draudēs aknu ciroze vai aknu vēzis. Es nevaru gaidīt, es pārbaudos uz C hepatītu. Latvijas Infektologu, hepatologu un HIV/AIDS speciālistu asociācija plāno īstenot informatīvo kampaņu “Pārbaudies uz C hepatītu!”, kuras gaitā aktīvāk uzsvērs plašākas testēšanas nepieciešamību Latvijā, kas ietver gan aktīvāku sabiedrības informēšanu, gan normatīvu pilnveidošanu. Ar dažādu mediju starpniecību un sociālajos tīklos vadošie infektologi un hepatologi, kā arī citi speciālisti aktīvāk informēs sabiedrību par prioritātēm, kas sekmētu, ka arī Latvija izpilda Pasaules Veselības organizācijas nosprausto mērķi – līdz 2030. gadam izskaust C hepatītu kā nopietnu draudu iedzīvotāju veselībai. Par to runājam arī raidījumā Kā labāk dzīvot, kad studijā ir ģimenes ārsts Ainis Dzalbs, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra "Latvijas Infektoloģijas centrs" hepatoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes docente Agita Jēruma, kā arī Baltijas HIV asociācijas valdes priekšsēdētāja Inga Upmace. "Protams, par aknām ir jārūpējas. C hepatīts ir jāakcentē, jo tā ir izplatīta slimība - pēc 2008. gada pētījuma datiem, Latvijā varētu būt inficēti 1.7% iedzīvotāju, apmēram 40 000 cilvēku,” stāsta Agita Jēruma. “Tā kā hepatīts ir infekcijas slimība, inficētais ar asinīm vai seksuālu kontaktu ceļā diemžēl to var nodot tālāk arī citiem cilvēkiem. Ilgstoši neatpazīta, slimība var lēni attīstīties un izraisīt jau neatgriezeniskas izmaiņas aknās." Labā lieta ir fakts, ka slimība ļoti labi padodas ārstēšanai, gan ar noteikumu, ka ārstēšana sākta laikus. Iespējams, C hepatīts esot arī pirmā hroniskā infekcijas slimība, ko iespējams pilnībā izārstēt. "Gan pasaulē, gan pie mums lielākā daļa cilvēku par savu inficēšanos ar hepatītu nezina," stāsta Jēruma. "Ir uzskats, ka apmēram 80% nemaz nenojauš, ka ir inficēti. Skaidrojums tam varētu būt tāds, ka aknu slimības cilvēkus sākotnējos posmos netraucē – aknas nesāp, tās nerada nekādus būtiskus veselības traucējumus. Visbiežāk inficētajiem nekādu sūdzību nav vai arī tās tiek izskaidrotas ar ko citu. Piemēram, cilvēks var būt noguris vai nomākts. Viņš to saista ar pārstrādāšanos darbā vai neveiksmēm personīgajā dzīvē, nemaz neaizdomājoties par aknām." Redzama šī problēma diemžēl kļūst tad, kad slimība jau ir progresējusi, ir izveidojusies aknu ciroze un sāk parādīties dažādi nopietni aknu darbības traucējumi. Tāpēc ārste uzsver savlaicīgas testēšanās nozīmi, nosakot C hepatīta antivielas. Vēlreiz pievēršoties hepatīta izplatības apjomiem Latvijā, Jēruma uzsver, ka sadarbībā ar Veselības ministriju būtu vajadzīgs iniciēt jaunu pētījumu, lai iegūtu datus par saslimstību ne tikai riska grupās, bet vispārējā populācijā, sadarbībā ar ģimenes ārstiem skatīties, kāda ir aktuālā situācija, līdzšinējie dati ir visai novecojuši. Tam piekrīt arī ģimenes ārsts Ainis Dzalbs, uzsverot, ka ģimenes ārsta galvenais uzdevums attiecībā uz hepatītu ir agrīna diagnostika. Viņš arī dalās savā pieredzē, atzīstot, ka darbs ambulatori un stacionārā bieži vien esot pilnībā dažādas pasaules: “Pacienti pie mums nāk ar dažādām vajadzībām, dažādām problēmām, infektologa un ģimenes ārsta skatījums mēdz atšķirties un arī iespējas ir dažādas," norāda Dzalbs: "Attiecībā uz C hepatītu, īstenībā mēs visi esam riska grupā. Katram no mums ir bijušas dažādas medicīniskas manipulācijas, katram no mums varētu saskatīt arī kādus riska uzvedības momentus, tāpēc es aicinātu katru cilvēku pārrunāt ar savu ģimenes ārstu iespējas nodot analīzes uz C hepatītu. Vismaz reizi mūžā tas būtu jāizdara." Lai laikus diagnosticētu C hepatītu, liela nozīme ir arī HIV profilakses punktiem, to savukārt uzsver Inga Upmace. Šie centri strādā ērtā laikā, tos var apmeklēt cilvēki arī pēc darba laika beigām, tāpat šajos punktos cilvēkiem speciālisti var veltīt vairāk laika, ko ģimenes ārsti savas aizņemtības dēļ bieži nevar nodrošināt. Testēšanas nišā HIV profilakses punktiem ir laba vieta, norāda Upmace, piemēram, pērn veikti vairāk nekā četri tūkstoši testu uz C hepatītu, kas Latvijas mērogiem ir diezgan liels apjoms.    

Mans nams ir mana pils, bet kāds gaiss ir mūsu pilīs? Par veselīgu gaisu telpās un to kā tikt galā ar elpceļu slimību izraisītājiem mūsu mājokļos, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Cik daudzi no mums apzinās, ka gaiss iekšā, telpās var būt pat līdz piecām reizēm piesārņotāks nekā gaiss ārā aiz loga, bet sekas, ko izraisa paaugstināts gaisa piesārņojuma līmenis, var būt cēlonis dažādiem veselības sarežģījumiem un samazināt veselīgi nodzīvotos dzīves gadus. Ilgtermiņā uzturēšanās šādā vidē var rezultēties dažādās slimībās – ik gadu pasaulē no apkārtējā un iekštelpu gaisa piesārņojuma izraisītajām komplikācijām mirst septiņi miljoni iedzīvotāju. Raidījumā saruna par veselīgu gaisu telpās, kurās uzturamies, un kā tikt galā ar elpceļu alerģijas cēloņiem mājās, kur mums līdzās mīt putekļi un putekļu ērcītes, kas var izraisīt elpceļu alerģiju, vai vēl kādas elpceļu saslimšanas. Ņemot vērā, ka aptuveni 90% no sava laika mēs pavadām telpās, veselīgam iekštelpu klimatam jāpievērš pastiprināta uzmanība. Skaidro un padomus sniedz Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Tuberkulozes un plaušu slimību centra ārste pneimoloģe Ineta Grīsle, neatkarīgā eksperte ēku energoefektivitātes jomā, Sertificēta siltumapgādes un ventilācijas sistēmu projektētāja Ilze Dimdiņa un Rīgas Stradiņa universitātes doktorante, Higiēnas un arodslimību laboratorijas speciāliste Aneka Kļaviņa. Ineta Grīsle min nekvalitatīvs gaiss mājoklī būtiski ietekmē cilvēka veselību. Gaisam jābūt pietiekami mitram, bet elpceļiem neder ne pārāk mitrs, ne pārāk sauss gaiss. Mitrs un silts gaiss var radīt labvēlīgu augsni putekļu ērcītēm, mitrs un vēss gaiss var radīt labdabīgu augsni pelējuma sēnītēm. Katram alergēnam ir iecienīta vide, kurā tas attīstās. Lai neveidotos putekļi istabā, svarīgi vēdināt, tāpat var kontrolēt gaisa mitrumu mājās. Aneka Kļaviņa atzīst, ka interese par gaisa kvalitātes kontroli telpās pieaug. Palielinās arī iespēja to veikt ne tikai birojos, bet arī mājā, jo tehnoloģijas kļūst lētākas un pieejamākas. Aneka Kļaviņa atgādina - tīrs gaiss nesmaržo! Viņa arī min, ka gaisa kvalitāti telpās ietekmē ne tikai temperatūra un relatīvais gaisa mitrums, bet arī ķīmisko vielu piesārņojums, kas rodas telpās no mūsu darbībām, piemēram, ēst gatavošanas. Arī sadzīves ķīmijas un kosmētikas līdzekļu izmantošana rada gaistošo organisko savienojumu fonu telpās. Kaut kādu fonu rada arī cilvēku iecienītās ēteriskās eļļas, vīraki un gaisa atsvaidzinātāji.

Vārda brīvība noteikti ir atbalstāma, tomēr, vai tad, ja darbinieks pārstāv kādu iestādi, viņš var sociālajos tīklos ievietot jebkādu informāciju? Vai sociālo tīklu lietošanu darba devējs drīkst ierobežot un vai tas attiecas uz arī personisku informāciju, jautājam ekspertiem raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Datu valsts inspekcijas direktore Jekaterina Macuka, Uzņēmuma "Bite" pārstāve Una Ahuna-Ozola, jurists, konsultants darba tiesisko attiecību jautājumos Kaspars Rācenājs un „WorkingDay Latvia” pārstāvis Andris Jansons. Uzņēmuma "Bite" pārstāve Una Ahuna-Ozola iepazīstina ar pētījumu ko veica kopā ar uzņēmumu "CV-Online" pērn organizēja pētījumu par darbinieku tēlu sociālajos tīklos. 81% aptaujāto darba ņēmēju norādīja, ka piedomā, ko publicē, jo tic, ka tas var iespaidot esošās darba attiecībās vai potenciālās iespējas iegūt jaunu darbu. Savukārt 40% darba devēji norādīja, ka darbinieku atlases procesā pievērš uzmanību tam, kādu saturu sociālajos tīklos publicē potenciālais darba ņēmējs. 38% pievērš uzmanību kolēģu publicētajam sociālajos tīklos, bet tikai 21% ir aizrādījuši kolēģiem, ja šķiet, ka saturu nebūtu labāk publicēt. "Ja cilvēki publisko visu no brokastīm līdz naktsdzīvei, jāņem vērā, ka atklātā profilā to redz visi, kam ir piekļuve internetam. Cilvēkiem izvēlamies - mēs gribam būt publiski un atklāti, bet uzņemamies risku, ka arī topošais darba devējs redzēs, redzēs visi citi un tas var arī negatīvi ietekmēt," norāda Jekaterina Macuka, atgādinot arī par drošības riskiem, ko tas var radīt. Ja darbiniekam ir profils sociālajos tīklos, viņam ir tiesības nedalīties ar sava darba devēja (uzņēmuma) informāciju. Tāpat ir tiesības paust informāciju par darba devēja sniegtiem pakalpojumiem, bet tai ir jābūt patiesai. Andris Jansons norāda, ka ir uzņēmēji, kas seko līdzi darbinieku vai potenciālo darbinieku dzīvei sociālajos tīklos, citi tam pievērš mazāku uzmanību. "Atlases periodā, kurš meklē darbinieku, kad ierauga viņa CV, aprakstu, var veikt pāris klikšķus, kāds viņš izskatās "Facebook", "Twiter", "Linkedin" un, nemaz nerunājot ar šo cilvēku par viņa personību, prasmēm, par viņa darba pieredzi, viņš jau izveido savu redzējumu, pieņēmumu, kāds šis cilvēks ir," atzīst Andris Jansons. Viņš norāda, ka ir bijuši gadījumi, ka darba devēji atsakās no ieteiktās darbinieka kandidatūras, jo neapmierina cilvēka dzīve sociālajos tīklos. "Katram jāuzņemas atbildība par sevi, kādā veidā viņš izpauž sevi dažādas dzīves situācijās," atzīst Andris Jansons. Vai darba devējs var aizliegt lietot sociālos tīklus? "Ja tas nav saistīts ar darba vajadzībām, es teiktu viennozīmīgi, ka šāda iespēja ir, jo darba laiks ir paredzēts darba pienākumu izpildei, darba devējs dod darba uzdevumus, ko darba laikā darīt," skaidro Kaspars Rācenājs. "Ja tas ir saistīts ar darba specifiku, darbiniekam nav jāsatraucas, ja viņš var pierādīt, ka tas ir saistīts ar darba pienākumu izpildi." "Ja runājam, vai darba devējs var aizliegt lietot darbiniekam sociālos tīklus ārpus darba laika, viennozīmīgi - nē, jo atpūtas laikā darbinieks dara ko grib," norāda Kaspars Rācenājs. "Nākamais jautājums, vai darba devējs ir tiesīgs ierobežot, piemēram, darbinieka kādu izpausmi ārpus darba laika savos privātajos sociālajos kontos. Šis jautājums jāskata ļoti plaši un katra situācija jāvērtē individuāli. Vārda brīvība kā tāda un katras personas tiesības izpausties ir ārkārtīgi augstā vērtībā un ierobežojums būtu jāskata ļoti šauri. Ja man ir reliģisks viedoklis vai politiski uzskati, man ir tiesības to brīvi arī paust, pat ja manam darba devējam nepatiktu, kurā partijā esmu iestājies vai kādu politisko kustību atbalstu, vai no rīta es lūdzu Jēzu Kristu. Tā nav darba devēja darīšana. Man būtu tiesības savos sociālajos tīklos šādu informāciju paust. Ja es savos sociālajos tīklos aicinu uz vardarbību, uz naidu, agresīvu rīcību vienam pret otru, tas jau ir smagāks gadījums un šeit būtu jāvērtē gan no administratīvā, gan krimināltiesiskā viedokļa, ja tiek konstatēts, ka sarkanā līnija ir pārkāpta, tad darbiniekam var būt nepatikšanas darba vietā, ka viņš šādu informāciju ir paudis. Arī šeit ir jāskatās šauri - ne katrs darbinieka pārkāpums, kas ir ārpus darba tiesiskajām attiecībām, ir korelācijā ar darba pienākumu  izpildi. Tādā gadījumā darbiniekus varētu atbrīvot arī par to, ka viņš pārkāpj ātrumu vai jebkuru administratīvo pārkāpumu. Ne tur nolika mašīnu, atbrīvo no darba. Te jāskatās, kā viņa darbības sociālajos tīklos ietekmē vai var radīt negatīvas sekas darba devējam."

Bieži vien jaunībā, būdami aktīvi un reizēm pārlieku aizrautīgi, esam sportojuši ar pilnu jaudu un nereti rezultāts ir traumētas locītavas. Kā sportot, lai nenodarītu pāri locītavām un kādas locītavām draudzīgas aktivitātes izvēlēties, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: „AiwaClinic” operējošs ķirurgs, traumatologs-ortopēds Visams Rafaels, Fizioterapeitu asociācijas vadītāja Līga Līdumniece-Šulce un pieredzē dalās Aija Vairoga, bijusī volejboliste un sporta skolotāja, veterānu sporta aktīviste, Eiropas čempione sēdvolejbolā 1997.gadā, pašlaik aktīva nūjotāja. Visams Rafaels bilst, ka jaunībā mēs skrienam, krītam, pieceļamies un dodamies tālāk, bet ikviena trauma, ko gūstam sportojot, ietekmē dzīves kvalitāti nākotnē. Tāpēc ir jāsagatavo gan locītavas, gan muskulatūra ap locītavām, lai tā būtu stiprāka. "Skrimslītis ir kā porcelāna vāze, kas ir ļoti trausla un jānotur visas dzīves garumā. Ja krītam, tā porcelāna vāze var sašķīst. Jauni cilvēki varbūt to nejūt, bet vecākiem tas ir trauslāk. Tas ietekmē un rada problēmas," skaidro Visams Rafaels.  Aija Vairoga norāda, ka mūsdienās cilvēki dabiski nenoslogo savu muskulatūru kustoties un tas rada vairāk traumu sportošanas laikā. Tajā pašā laikā viņa atzīst, ja cilvēks meklē palīdzību, ir labi speciālisti fizioterapijā, kas var palīdzēt. Līga Līdumniece-Šulce atzīst, ka visbiežāk pie viņas vēršas pēc palīdzības ar sāpēm ceļos, plecos.  "Mana nostāja ir, ka nav nepareizs sporta veids, ko izvēlēties. Īsti arī nevari nepareizi kaut ko darīt. Ir kādi faktori, kas palielina vai samazina risku iegūt traumu," atzīst Līga Līdumniece-Šulce. Piekrītot Aijai Vairogai, ka cilvēki kustas par maz, viņa atzīst, ka priecājas par katru, kas kaut ko dara. "Skatoties par pārslodzes traumām, galvenā problēma pakāpeniskuma trūkumā. Tas varētu sasaukties ar bāzes fizisko sagatavotību. Katram tā ir citāda," bilst Līga Līdumniece-Šulce. "Biežs ir novērojums, ka vidējās, ne pārāk labas fiziskās sagatavotības cilvēks domā, ka varētu sagatavoties, gribu dzīvot veselīgāk un sākšu skriet. Sirds izturība progresē ātrāk, nekā locītavas, muskuļi, kauli spēj tam pielāgoties. Tas ir ļoti biežs iemesls, kādēļ gūst traumas. Es taču varu, varu noskriet ilgāk vai ātrāk, bet locītavas struktūra tam nav ilgtermiņā adaptējusies un progress ir pārāk straujš. Tas ir tipisks novērojums."