Podcasts about visiem

Jau labu laiku analītiķi, politiķi, žurnālisti un faktiski jebkurš interesents sekojis līdzi tam, kā attīstās situācija Amerikas Savienotajās Valstīs pēc Donalda Trampa atkārtotās ievēlēšanas prezidenta amatā. Jaunās pilnvaras Trampam ļāvušas sevi spilgti apliecināt gan ārpolitikā, gan momentāni iedarbināt virkni procesu iekšpolitikā, par ko daļa priecājas, bet daļa ir ārkārtīgi satraukusies. Šo satraukto prātu vidū ir arī zinātnieki. Visai drīz pēc ASV prezidenta Donalda Trampa atkārtotas stāšanās amatā tūkstošiem pētnieku ASV pilsētās un arī Eiropā tikušies mītiņos ar saukli "Stand Up for Science" ("Iestājieties par zinātni"). Viņi pauduši protestu ASV administrācijas darbībām, samazinot zinātnisko darbaspēku un izdevumus pētniecībai. Vai ASV administrācija baidās no zinātniekiem un kuras zinātņu nozares varētu ciest visvairāk? Vai tas varētu sekmēt to, ka zinātnieki pamet ASV? Un cik liela zinātnes un akadēmiskā brīvība ir tepat Eiropā? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu pētniecības centra vadītāja Ieva Puzo, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks, Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders un Latvijas Universitātes pēcdoktorants, starpdisciplinārs matemātiķis, Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta pētnieks Jānis Lazovskis. Dienā, kad skan raidījums, kļuva zināms, ka ASV varas iestādes apturējušas studentu vīzu noformēšanu. Visiem trim sarunas dalībniekiem ir pieredze saistībā ar darbu vai mācībām ASV. Ieva Puzo ir ieguvusi maģistra grādu Kalifornijas universitātē Berklijā, Amerikas Savienotajās Valstīs un pēc tam arī doktora grādu Pitsburgas universitātē. 2017. gadā viņa atgriezās Latvijā un uzsāka darbu Rīgas Stradiņa universitātē. "Sajūtas ir ļoti dažādas šobrīd, bet galvenokārt milzīga nožēla par to potenciālo, tām trakajām lietām, kas jau ir sākušās un kas vēl varētu arī notikt zinātnes vidē Amerikas Savienotajās Valstīs. Arī tāpēc, ka Pitsburgas universitāte, kur ieguvu doktora grādu, bija pirmā, kas šī gada sākumā paziņoja, ka šogad neuzņems doktorantūras studentus. Tai sekoja vēl citas. Bet tā bija tāda pirmā skaļāka zīme arī man, kas parādīja, kā procesi mainās, universitātes ļoti sāks pielāgoties. Tās lietas, ko mēs iepriekš tvērām kā pašsaprotamas, domājot par akadēmisko brīvību visdažādākajās tās izpratnēs, par kaut kādu institūciju attiecībām ar štatiem, ar federālo varu ASV, ka tās patiešām ļoti krasi mainīsies un noteikti ietekmēs arī to, kā vispār zināšanas tiek radītas ASV un citviet pasaulē," vērtē Ieva Puzo. "Es vairāk kā politologs skatos. Redzu, ka zinātne kā tāda arī ir viens no ASV varas eksportiem pasaulē, jo daudzi cilvēki dodas uz ASV ar mērķi iegūt zināšanas, jo ASV ir labs finansējums, viss ļoti ērti, infrastruktūra, var iegūt labas zināšanas, programmas ļoti kvalitatīvas, un pēc tam cilvēki aizbrauc atpakaļ uz savām mītnes zemēm ar labu iespaidu par Amerikas Savienotajām Valstīm kopumā. Bieži šie cilvēki veido eliti šajās valstīs, kas attiecīgi nāk ar pozitīvu noskaņojumu pret Amerikas Savienotajām Valstīm, kas savukārt nozīmē: ja Amerikai, teiksim, kaut ko vajag panākt starptautiskajā vidē, to var izdarīt daudz vieglāk, jo Amerikai uzreiz ir sabiedrotie, cilvēki, kas ir pozitīvi noskaņoti pret Amerikas Savienotajām Valstīm. Ja šāds finansējums zūd, tad šāds eksports mazinās, attiecīgi tas arī mazina ASV spēku starptautiskajā sistēmā," analizē Toms Rātfelders. Jānis Lazovskis ir ieguvis doktora grādu ASV Čikāgā un piekrīt kolēģu teiktajam. Šobrīd ASV strādā un mācās vairāki viņam pazīstami cilvēki. Kad minējis viņiem, ka būs šāda diskusija, un lūdzis komentārus, vairāki lūguši neminēt vārdus, jo viņiem ir satraukums, ka var vērsties pret starptautiskajiem studentiem. "Līdz šim tas ir bijis balstīts tajā, ja izsaka atbalstu Palestīnai, bet kopumā ir sajūta, ja kaut ko pateiks, kas valdībai nepatiks, tad var ļoti viegli studentus izspert ārā no valsts," bilst Jānis Lazovskis. "Tas ir, no vienas puses, neaptverami, kā tāds slikts sapnis, ko gaidām, kad tas beigsies. Protams, no ārpuses ir viegli to tā uztvert. Tiem, kuri dzīvo un strādā Amerikā, tā ir ikdiena, un tas ir noteikti daudz, daudz grūtāk." '"Mums pirms diviem mēnešiem izraidīja no universitātes astoņus studentus. Nebija nekād paziņojuma, vienkārši universitātes Starptautisko lietu departaments skatījās tā saucamos "service record", respektīvi, kur ir informācija par studentu failiem, un ierauga, ka vīza ir atņemta. Principā students ir nostādīts fakta priekšā," stāsta Toms Rātfelders. "Mums universitātes vadība teica: ja kaut ko tādu ierauga, mēģināsim ātri ziņot, mēģināsim ātri monitorēt, lai mēs nebraucam uzreiz projām, jo ir iespēja dabūt universitātes apmaksātu juridisko pakalpojumu. Tā ir realitāte, ar ko jāsaskara, ja tu vēlies palikt ASV, ja tu vēlies savu akadēmisko karjeru saistīt ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Ļoti ātri viss var mainīties un tev var vienā brīdī vienkārši nākties samainīt visus dzīves plānus." Tas neattiecas tikai uz studentiem, bet arī uz universitāšu darbiniekiem, norāda Ieva Puzo. Kāpēc Amerika sāka šādi uzvesties pret saviem zinātniekiem un studentiem? Toms Rātfelders norāda, ka jāņem vērā politiskais konteksts saistībā ar Izraēlas - Palestīnas konfliktu, bet laika gaitā tas jau ir attīstījies, ja sāc kaut ko publiski teikt, rakstīt, uzstāties, kas ir pretrunā ar ASV valdības oficiālo nostāju ne tikai Palestīnas jautājumā, arī citos jautājumos, automātiski valdība var pateikt, ka tu esi nevēlams cilvēks šai valstī un tev ir jādodas projām. Tāpēc tev ir jābūt ļoti uzmanīgam. Kuras zinātņu nozares varētu ciest vairāk?  "Viens no uzbrukuma pirmajiem upuriem ir, protams, visas tās jomas vai tie zinātnieki, kas darbojās virzienā, lai veidotu iekļaujošāku sabiedrību, lai mēs veidotu, piemēram, veselības pakalpojumus, kas pieejami visdažādākajām cilvēku grupām. Šīs jomas arī ātri vien kļuva par uzbrukumu upuri un ātri vien parādījās šie 40 vārdi, ko pētnieki nedrīkst iekļaut savos Nacionālā zinātnes fonda un Nacionālā veselības institūta projektu pieteikumos. Šo vārdu saraksts iekļauj, piemēram, tādus vārdus kā sievietes. Tad mēs saprotam, kas ir tas, pret ko notiek šī vēršanās," komentē Ieva Puzo. "Jā, tas vairāk skar noteiktas sociālās zinātnes, humanitārās zinātnes, tomēr tas tiešām skar visdažādākās zinātnes nozares, milzīgas pētnieku grupas. Mani ļoti pārsteidza, ka tajā brīdī, kad šis 40 vārdu saraksts izskanēja, es novēroju kaut kādās "Facebook" grupās, kur pētnieki pulcējas un apspriežas, ka pirmā reakcija bija - hei, mums ir nevis jāprotestē, bet mums ir jāpielāgo savi pētījumu pieteikumi, mums ir jāizņem šie vārdi un tie ir jāaizstāj ar citiem. Un tā ir bīstama tendence, manuprāt, ko es, šķiet, negaidīju no ASV kolēģiem, no vienas puses. No otras puses, tas man tikai nostiprināja pārliecību, ka tas, kas notiek tagad, ir kaut kāda iepriekšējo procesu intensificēšanās un pastiprināšanās. Kā ik trešdienu piedāvājam ielūkoties kādā iedomātā grāmatu plauktā. Šoreiz kādu pērli no Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja plaukta ir gatava izcelt muzeja vadītāja Ieva Lībiete. Viņa stāsta par grāmatu, kas visvairāk ietekmējis to, kā pati saprot medicīnas vēstures gaitu. Tā arī grāmata, kas ietekmējusi veidu, kā medicīnas vēsturi viņa pasniedz studentiem. Tā ir kanādiešu autores - ārstes-hematoloģies, medicīnas vēsturnieces un medicīnas vēstures profesores Žaklinas Dafinas grāmata "Medicīnas vēsture: skandalozi īsa iepazīstināšana" (Jacalyn Duffin. History of Medicine: A Scandalously Short Introduction).  

Oficiālā moto sezonas atklāšana jau šajā nedēļas nogalē. Kā panākt, lai nākamie mēneši būtu droši ne tikai motociklistiem, bet arī citiem satiksmes dalībniekiem, par to spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē Drošas braukšanas skolas direktors, autosportists Jānis Vanks, Ceļu satiksmes drošības dienesta satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis un Latvijas Motoklubu asociācijas pārstāvis Arnis Blodons.

Kas ir patiesība un vai visiem ir tiesības zināt visu? Pārdomas, kas balstās uz KBK.

Jaunais Garmin Instinct 3 ir viegls, robusts un ar ilgu akumulatora darbības laiku! Bet vai tas der tikai sportam vai arī dažādiem dzīvesstiliem? Un kur tas iederas plašajā Garmin pulksteņu rindā? Klausies #DigitālāsBrokastis un abonē mūs Spotify! *Pulksteni neatkarīgam un neapmaksātam apskatam piešķīra Garmin pārstāvji Latvijā MM&A / Hill+Knowlton Strategies.  

Vai arī tev trīs minūšu video ir par garu un grāmata vispār ir neiespējamā misija, īpaši tad, ja var uzjautāt kopsavilkumu ChatGPT? Vai tu domā, ka tev ir UDHT vai arī tu esi vienkārši slikns? Koncentrēties kļūst arvien grūtāk - telefons ik pēc dažām minūtēm pīkst par jaunu ziņu, notikumu vai trendu, bet prāts jau apstrādā desmit dažādas domas vienlaikus. Raidījuma vadītāja Nansija Garkalne ar klīnisko psiholoģi Agnesi Zagorsku un mākslinieku Aleksandru Breži apspriež koncentrēšanās spēju, vai precīzāk - nespēju jeb UDHT. Pēc TikTok diagnostikas metodēm, UDHT ir teju visiem, bet vai tā patiešām ir? #SIF_MAF2024

Stāsta ērģeļbūves meistars un klavieru tehniķis, Ugāles ērģeļdarbnīcas vadītājs un īpašnieks Jānis Kalniņš Kad Senajā Grieķijā jau pirms Kristus dzimšanas bija izdevies pielāgot taustiņu mehānismu pāna flautai, tā radot pirmās ērģeles, nav nekāds brīnums, ka arī tā laika stīgu instrumentiem – arfām, cimbalēm, cītarām – mēģināja pielāgot taustiņus. Diemžēl nav saglabājušies meistaru vārdi, kuri to paveica pirmie, bet jau viduslaikos sastopamies ar dažādiem šīs grupas instrumentiem, kuri bija mūsdienu klavieru priekšteči. Plašāk pazīstamais, protams, ir klavesīns (franču) vai čembalo (vācu). Tā nosaukumā galvenais vārds ir no latīņu clavis – taustiņš. Clavicembalo vai vēlāk vienkārši Cembalo – cimbale ar taustiņiem. Claviciterium – cītara ar taustiņiem, tam stīgas ir vertikālas. Angļiem laikam svarīgāka bija arfa, tādēļ harpsichord. Visiem šīs grupas instrumentiem taustiņš kustina kātiņu, kurā iestiprināts plektrs, kurš rausta stīgu. Klavesīniem nav iespējams pagarināt stīgas skanēšanas laiku līdzīgi klavierēm, nav iespējams mainīt skaņas stiprumu. Āmuriņklavieru idejiskie priekšteči ir instrumenti, kur stīgas tiek nevis raustītas, bet tām uzsit. Senākais no tiem ir klavihords, pazīstams jau 14. gadsimtā. Nosaukums ir dīvains latīņu un grieķu vārdu sajaukums: clavis un χορδή (hordē, ar nozīmi stīga). Tangente ir nekustīgi savienota ar taustiņu, tādējādi stīga skan tikai tik ilgi, kamēr taustiņš nospiests. Neraugoties uz to, ka skaņa ir ļoti klusa, it īpaši 18. gadsimtā klavihords bija ļoti populārs ne vien savas muzikālās izteiksmības dēļ, bet arī zemās cenas dēļ. Tādēļ tas kļuva par mācību un vingrināšanās instrumentu, kuru viegli varēja ņemt līdzi ceļojumos. Īpaši izplatīts tas bija Vācijā un Ziemeļvalstīs. 19. gadsimtā klavihords nogrima aizmirstībā, bet jau gadsimta beigās līdz ar autentiskā muzicēšanas stila renesansi sākās tā atdzimšana. 20. gadsimtā, kad attīstījās skaņas pastiprināšanas tehnoloģijas, būsiet pārsteigti, kuri mūziķi lietoja klavihordu: 1976. gadā Oskars Pītersons spēlēja dziesmas no operas "Porgijs un Besa"; Kīta Džereta albumā Book of ways dzirdam virkni improvizāciju uz klavihorda; The Beatles dziesmā Forno one dzirdam Polu Makartniju spēlējam klavihordu! Mūsdienās daudzi mūziķi no jauna atklāj klavihorda skaņas skaistumu; īpaši ērģelnieki to izmanto vingrināšanās vajadzībām, jo tieši uz klavihorda vislabāk attīstīt pirkstu tehniku. Par šo īpaši kluso instrumentu ar ļoti izteiksmīgu skaņu varbūt jāpadomā daudzdzīvokļu māju iemītniekiem, ja kaimiņi sūdzas par bērna vingrināšanos! Tomēr vistiešākais klavieru priekštecis ir tangentflīģelis. Tas ir klavesīna vienaudzis – senākais pazīstamais apraksts par instrumentu ar tangentu mehāniku tapis 1440. gadā. Itāļi to dēvēja Cembalo angelico.  Droši, ka pianoforte pirmā mehānisma konstruktors Bartolomeo Kristofori un pilnīgi noteikti Kristofs Gotlībs Šrēters bija saskārušies un pat būvējuši tangentflīģeļus. J. S. Baha dēli savus klavieru skaņdarbus rakstīja tieši tangentflīģelim, tāpat arī V. A. Mocarts bija pazīstams ar šo instrumentu. Tangentflīģeļa konstrukcija ir ļoti vienkārša: klavesīna kātiņš ar plektru tiek saīsināts tiktāl, ka tas paliek zem stīgām. Uzsitot pa taustiņu, kātiņš "palecas" uz augšu un atsitas pret stīgu; tā kā tas ir pietiekoši īss, tad tūlīt arī atkrīt atpakaļ. Skaņa ir ievērojami spēcīgāka nekā klavesīnam, bez tam kļūst iespējamas dinamiskās nianses. Klāt nāk virkne pedāļu, kuri darbina dempferus, moderatoru un citus dažādu skaņu efektu veidotājus. Tomēr mehānisms bija samērā niķīgs, tādēļ tangentflīģeļu plašas izplatības laiks bija īss. Tie plaši izplatījās 18. gadsimta otrajā pusē, bet jau ap 1800. gadu tos izkonkurēja āmuriņklavieres. Jāpiebilst, ka Rīgā, Mencendorfa namā ir (pagaidām gan tikai apskatāms) vēsturisks tangentflīģelis.

Šobrīd Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) izsniegusi jau vairāk nekā 7500 elektroskrejriteņu reģistrācijas uzlīmes. Un pavisam drīz šie mikromobilitātes rīki atkal sabirs pilsētu ielās, radot ne mazums problēmu gan pašiem braucējiem, gan apkārtējiem. Kā mazināt drošības riskus un ko saka statistika? Raidījumā Kā labāk dzīvot disktutē CSDD satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis, Latvijas mobilitātes asociācijas pārstāvis Edgars Jēkabsons un biedrības "Drošās ielas" pārstāvis Māris Jonovs. Oskars Irbītis iepazīstina ar pētījumu negadījumiem, kur nokļuvuši, izmantojot elektroskrejriteni. Viena no lielākām problēmām ir brīvdienu naktis, ka vairāk nekā puse no braucējiem bijuši alkohola reibumā. Visiem ir liela pārliecība, ko tur nebraukt ar elektroskrejriteni, bet pārliecība pazūd, kad cilvēks iekļūst negadījumos. Izrādās, ka šis  aparāts nebremzē kā velosipēds, nestūrējas kā velosipēds, kad brauc divatā, tas bieži beidzas sāpīgi. Tie ir primārie secinājumi," atzīst Oskars Irbītis. Lielākais negadījumu skaits – kritieni.  "Salīdzinoši nelieti nelīdzenumi ceļā, piemēram, pēc remonta, kur salikti ielāpi, un tas ielāps ar laiku iesēdies, šķērsojot to ar skrejriteni, nevienam vien ir izrauta stūre no rokām," turpina Oskars Irbītis. "Daudziem ir beidzies bēdīgi mēģinājums paskatīties telefonā, izvilkt telefonu no kabatas, vai kādu pasveicināt, atraujot roku no stūres. Skrejritenis ir tas, kas jāstūrē ar abām rokām." Labā ziņa – ir samazinājies to cilvēku skaits, kas brauc ar elektroskrejriteni alkohola reibumā. Samazinājies arī kopējas negadījumu skaits. Pieaug skrejriteņu lietotāju skaits. Mikromobilitātes braucamie būtiski var atslogot sabiedrisko transportu pilsētā. Tāpat kā braukt alkohola reibumā, arī braukt divatā ar elektroskrejriteni ir aizliegts, jo tas arī potenciāls drauds negadījumam. Aptauja rāda, ka – 7% braukuši divatā no tiem, kas iekļuvuši negadījumos. 5% mērot ātrumu, braukuši divatā. Braucos divatā var gūt sevišķi smagas traumas, sevišķi traģiski beidzas, ja pieaugušais ved bērnu. Drošībai, protams, iesaka lietot aizsargķiveri, bet īres skrejriteņiem to nevar nodrošināt. Ja arī piedāvājums, cilvēki higiēnas apsvērumu dēļ no tām atsakās, norāda Edgars Jēkabsons. "Aizsargķivere noderētu, jo tieši galvas traumas. Skrejriteņa vadītāja traumas vairāk līdzinās motociklista traumām, nevis velosipēdista traumām, jo kritiena mehānisms ir savādāks. Velosipēdists vairāk krīt uz sāniem, skrejriteņa vadītājs krīt "pāri ragiem"," bilst Oskars Irbītis. "Ķiveres ne vienmēr spēj pasargāt no sejas sasišanas. Ja brauc ikdienā brauc ar skrejriteni, ieteikums arī uzvilkt cimdus, kas paredzēti moto un velo braukšanai, jauniešiem arī lietot elkoņa un ceļu sargus. Traumatisms ar to krītas, to apliecina arī mediķi."

Augstskolas diploma iegūšana ārzemēs daudziem jauniešiem bieži vien ir vienvirziena biļete prom no Latvijas uz visiem laikiem. Vai situāciju var kaut kā mainīt, vērtējām raidījumā Kā labāk dzīvot. Analīzē Latvijas Universitātes pasniedzēja un pētniece, doktorante Marija Vorkule un Rīgas Stradiņa universitātes docētājs, Sociālo zinātņu fakultātes eksperts komunikācijas jautājumos, Sociālo zinātņu pētniecības centra pārstāvis Deniss Aleksandrs Ševeļovs. Uzklausām Elīzu Ilzi Malcenieci, kurā pēc studijām ārzemēs izvēlējusies atgriezties Latvijā. Marija Vorkule skaidro, ka pētījums liecina, ka galvenais iemesls, kāpēc jaunieši pēc studijām izvēlas palikt ārzemēs, ir, ka cilvēki grib pelnīt vairāk. Taču viņa atzīst, ka arī Latvijā cilvēki ar labu izglītību var nopelnīt. "Man sāk likties, ka problēma ar to, ka cilvēki brauc prom un negrib atgriezties, ir varbūt sociālā nevienlīdzība. Un to, ka cilvēki Latvijā dažreiz jūtas neaizsargāti. Man šķiet, ka tur ir tā problēma," norāda Marija Vorkule. Viņa atsaucas uz savas ģimenes pieredzi. "Man, piemēram, ģimenē ir cilvēks, kurš strādā loģistikas centrā vienkāršo darbu. Un es sapratu, ka tā atšķirība starp cilvēku, kuram ir augstākā izglītība un kurš strādā kvalificētu darbu, un kurš strādā nekvalificētu darbu, Latvijā ir ļoti liela," atzīst Marija Vorkule. "Pieņemsim, viņiem darbā piedāvā līgumus tikai uz trim mēnešiem. Juridiski tas ir atļauts. Īpaši tad, kad vecums pienāk, kad tev vairs nav 30 vai 40 gadi, kad ir jau 50 - 60, viņiem piedāvā jau to īsāku periodu. Ja tu sāksi slimot, viss, darba tev vairs nebūs.  Cilvēki apzinās Latvijā, ka, iespējams, ja tev nav tās izglītības, nav kvalifikācijas, ne visiem taču būt pētniekiem un doktorantiem,, tad tu neesi līdz galam aizsargās. Tu Lielbritānija, Norvēģija, Vācija būsi aizsargātāks." Viņa norāda, ka Norvēģijā cilvēkiem nav izdevīgāki darba nosacījumi tikai tādēļ, ka tev ir kaut kāda kvalifikācija vai izglītība. Visi ir vienlīdzīgi. Visiem pienākas apdrošināšana, visiem pienākas slimības pabalsts un visiem pienākas atvaļinājums. Tas nav atkarīgs no tā, vai tev ir vai nav kvalifikācijas.  "Kā ir Latvijā? Es strādāju kvalificēto darbu, es strādāju arī komunikācijas aģentūra, man pienākas veselības apdrošināšana, ļoti laba, pat ieskaitot psihoterapeita konsultācijas, un es par to nemaksāju necik. Savukārt tas cilvēks no manas ģimenes, kurš strādā nekvalificēto darbu, viņam veselības apdrošināšanas nav, un viņš vēl piemaksā pusi no polises cenas. Man šķiet, par šo ir stāsts," bilst Marija Vorkule. "Es redzu un jūtu, ka jaunieši Latvijā nevar sevi inficēt ar sabiedrību, kas šeit notiek. Un varbūt viņi meklē arī pieņemošāku vai kosmopolītiskāku sabiedrību, kur viņi var atļauties būt paši. Latvijai diemžēl ne vienmēr tas ir iespējams," norāda Deniss Aleksandrs Ševeļovs. Jaunieši vērtē, ka ārzemēs sabiedrība ir pieņemošāka, cilvēki var labāk izpausties, kas Latvijā nav iespējams un nevar atrast šeit domubiedrus.  "Tas varētu būt viens no punktiem, ka viņi vienkārši neredz šeit savu nākotni, viņi negrib cīnīties par savām tiesībām šeit, viņi nesaskata iespēju aizstāvēt sevi," atzīst Deniss Aleksandrs Ševeļovs "Mans novērojums ir, ka tādēļ, ka Latvijas sabiedrība nav ļoti pieņemoša, ka ir diezgan tradicionāla, pluss, ko mēs tikko izrunājām, ka ir sliktāki apstākļi darba tirgū. Un tad kāpēc man vēl vajag šeit palikt, ja tur - ārzemēs veidojas priekšstats, ka dzīvot var labāk uzreiz un tagad? Varbūt tā nav taisnība," papildina Deniss Aleksandrs Ševeļovs.    

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Kara ekonomika Krievijā. Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrobļevska. Sazināmies ar Latvijas Bankas Ģenerālsekretariāta vadītāju, ekonomistu Andri Strazdu. Krievijas ekonomikas spožums un posts Apmēram gadu pēc Krievijas plaša mēroga agresijas sākuma parādījās viedokļi par to, ka Kremlim izdevies visai labi tikt galā ar Rietumu sankciju negatīvajiem efektiem un izveidot kara ekonomikas modeli, kas nodrošinājis nozīmīgāku izaugsmi kā teju jebkurai attīstītajai valstij. Pagājušajā gadā tās iekšzemes kopprodukta pieaugums bija 4%, kamēr Savienotajām Valstīm – 2,7%, bet Eiropas Savienībai vidēji – 0,7%. Kremļa saimnieks Vladimirs Putins turpina plātīties ar savas valsts spožo ekonomikas modeli, kuram nekādas Rietumu sankcijas neko nevarot padarīt. Tomēr pēdējā laikā arvien biežāk parādās brīdinoši viedokļi, un ne viens vien analītiķis un medijs Krievijas sakarā lieto metaforu – „steroīdus salietojies maratonists”. Proti, šī brīža uzrāviens nebūt negarantē kaut cik nozīmīgu ilgtspēju. Aģentūra „Reuters” pagājušonedēļ publicētā materiālā uzskaita, tāsprāt, nozīmīgākos riskus, ar kuriem šogad varētu būt jāsastopas Krievijas tautsaimniecībai. Pirmkārt, tā ir inflācija, kura pagājušajā gadā sasniegusi 9,5% atzīmi. Šo rādītāju dzen augšup dāsnie tēriņi militārajam sektoram un drošības struktūrām, kā arī vispārējais algu kāpums, ko izraisa darbaroku deficīts. Kā allaž, cenu kāpums grauj sociāli mazāk aizsargāto sabiedrības grupu dzīves līmeni. Otrs faktors ir kredītprocentu likmes. Ceļot likmes, Krievijas Centrālā banka mēģina bremzēt inflāciju un pērngad oktobrī noteica 21% likmi. Attiecīgās kredītresursu cenas, kas ir ap 30%, padara tos praktiski nepieejamus daudzām tautsaimniecības nozarēm; problēmas neizjūt vienīgi valsts subsīdijām piepumpētā militārā ražošana. Trešais riska moments ir ekonomikas strauja sabremzēšanās. Valdība paredz šogad lēnāku kāpumu, pamatīgi sakarsētajai ekonomikai atdziestot līdz 2,5% pieauguma rādītājam, tomēr Starptautiskais valūtas fonds lēš daudz pieticīgākus 1,4%. Krievijā varot iestāties stagflācija – izaugsmes apsīkums kombinācijā ar joprojām augstu inflāciju. Papildu ekonomiku bremzējošs apstāklis ir jau pieminētais darbaspēka, sevišķi kvalificēta darbaspēka trūkums. Kā ceturtais aspekts tiek minēts valsts budžeta deficīts. Karš ir dārgs prieks, un pagājušajos trīs gados Kremlis vairakkārt ir izņēmis pamatīgas summas no Krievijas Nacionālās labklājības fonda, nozīmīgākās finanšu rezerves. Rezultātā fonda apjoms sarucis vairākkārt, un ar tajā atlikušo 31 miljardu dolāru var nepietikt, ja tēriņi paliks līdzšinējie. Tad neatliks nekas cits kā palielināt nodokļus. Visbeidzot, piektais – nu jau vairākus mēnešus lejup slīdošais rubļa kurss. Kaut īstermiņā tas palīdz mīkstināt budžeta deficīta problēmu, vidējā termiņā ārzemju preču sadārdzināšanās ir vēl viens inflācijas veicinātājs. Brīvība klusēt 26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko, kurš tur savu nāciju dzelžainā varas tvērienā kopš 1994. gada, pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. Tika pasludināts, ka iecirkņos esot ieradušies gandrīz 86% vēlētāju, un vairāk nekā 87% no viņiem nobalsojuši par ūsaino vadoni. Par to, cik šai bildītei sakara ar patieso dzīves ainu Baltkrievijā, kas pirms pieciem gadiem mēģināja izrauties no diktatora dzelžainā tvēriena, stāsta Rīgā trimdā dzīvojošā baltkrievu māksliniece Olga Jakubovska: „Patiesībā izjūta ir dīvaina, jo tu saproti, ka tev pat netika dota iespēja izteikt savu viedokli. Visiem, kuri tā vai cita iemesla pēc atradās ārzemēs, tika liegta iespēja balsot. Šoreiz ārzemēs nebija neviena vēlēšanu iecirkņa. Skaidrs, ka tie, kas bija valstī, visiem spēkiem centās nepiedalīties šajā šovā. Ir savākts milzīgs daudzums informācijas, kas liecina, ka daudzi iecirkņi bija vienkārši tukši. Balsoja tie, kuri ir pilnībā atkarīgi no režīma, un tie, kas režīmu atbalsta, jo par to saņem naudu – spēka struktūras, valsts institūciju darbinieki. Oficiāli strādājošu neatkarīgu žurnālistu Baltkrievijā vairs nav. Tomēr joprojām ir cilvēki, kas sniedz informāciju mūsu neatkarīgajiem medijiem, kuri bijuši spiesti pamest valsti. Šīs informācijas vākšana, protams, notiek katru dienu. Piemēram, „Telegram” platformā var droši nodot ziņas. Tā nu mēs uzzinām uzticamu informāciju no neatkarīgiem Baltkrievijas medijiem. Bet ar ģimeni, ar draugiem es, sazinoties, cenšos par politiku nerunāt, lai viņiem nesagādātu nepatikšanas. Pēc pēdējiem datiem krimināllietas ir ierosinātas pret apmēram 300 žurnālistiem. 300 krimināli vajātu žurnālistu tādā nelielā valstī! Savulaik baltkrievu bija aptuveni 9 miljoni, saskaņā ar dažiem avotiem tagad valsti ir pametuši no 600 tūkstošiem līdz miljonam cilvēku. Medicīnā ir ļoti daudz problēmu, jo cilvēku ir palicis maz, un daudzi turpina aizbraukt. Tagad mēģina piesaistīt augstskolu absolventus darbavietai gandrīz uz 10 gadiem, liekot aizbraukšanas gadījumā maksāt milzīgas summas. Bet tas nelīdz – cilvēki vienalga aizbrauc. Drīz tur paliks tikai vecīši, militārpersonas un miliči, bet tie jau nevarēs ne ārstēt, ne mācīt. Institūtos ir ļoti daudz vakanču, jo veselas katedras ir atlaistas vai aizgājušas no darba. Piemēram, Polockas universitātē tika atlaisti ļoti daudzi, jo viņi publiski uzstājās pret vardarbību. Tagad tie cilvēki – kurš Varšavā, kurš Parīzē – dara savu darbu un, skaidrs, ka sāk visu no nulles. Vesela liela katedra tika vienkārši nogriezta ar sakni, taču režīmam ir uzspļaut. Viņi nedomā par rītdienu. Viņi grib izdzīvot šodien. Politisko ieslodzīto un no represijām cietušo cilvēku skaits ir vienkārši šokējošs. Mums ir cilvēktiesību biedrība “Vesna” („Pavasaris”), kuras vadītājs, Nobela Miera prēmijas laureāts Aless Beļeckis sēž Lukašenko cietumā. Par viņu jau sen nav ziņu. Bet biedrība cenšas strādāt, cik var, un pēc pēdējiem tās apkopotajiem datiem 136 tūkstošus baltkrievu ir tieši skārušas represijas dažādu krimināllietu, administratīvo lietu, īslaicīga ieslodzījuma veidā. Visa represiju mašīna darbojas gandrīz piecus gadus. Bet es zinu, ka cilvēki nav padevušies, nav sākuši domāt citādāk, nav šī visa rezultātā iemīlējuši Lukašenko režīmu. Viņi to kā nevarēja ciest, tā necieš joprojām, taču tagad viņi nevar izteikties. Un viņi dod priekšroku klusēšana, jo klusēšana – tā ir tava brīvība, kādā mērā tā vispār ir iespējama šobrīd Baltkrievijā.” Donalds met ēnu 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Daudz netrūka, ka lēmums netiktu pieņemts, par ko, kā allaž, gādāja Ungārijas premjers Viktors Orbans. Kā atklāti paziņoja ungāru līderis, kurš labprāt izrādās gan ar Putina, gan Trampa draudzību, viņš paskatīšoties, ko Krievijas agresijas sakarā pasākšot Baltā nama saimnieks, varbūt ka pēc tam sankcijas nemaz vairs nevajadzēšot. Vēl viena Ungārijas prasība bija – lai Ukraina atjauno Krievijas gāzes tranzītu cauri savai teritorijai, ko prezidents Volodimirs Zelenskis noraidīja kā neiespējamu, gan piebilstot, ka pa attiecīgo cauruļvadu varētu piegādāt citu, teiksim – Azerbaidžānas gāzi, ja no tā nepelnīs Krievija. Ungārijas varasvīra kārtējie manevri radīja nepārprotamu nervozitāti Briselē, jo ar vienu veto pietiktu, lai sagāztu trīs gados un piecpadsmit paketēs centīgi būvēto sankciju konstrukciju. Kad nu Tramps ir paziņojis, ka „draugs Vladimirs”, ja daudz spītēsies miera sarunu sakarā, var dabūt no Vašingtonas sankcijas pie jau esošajām, arī Orbana nostāja izrādījusies gana elastīga. Tikām nedienās savu silto attiecību dēļ ar agresorvalsts diktatoru iekūlies vēl viens lētās krievu gāzes kārotājs no Centrāleiropas – Slovākijas premjerministrs Roberts Fico. Pēc tam, kad Ziemassvētku priekšvakarā Fico negaidīti ieradās vizītē Maskavā, kur draudzīgi rokojās ar Kremļa saimnieku, Slovākijas pilsētu ielās izgāja tūkstoši protestētāju, kuriem viņu valsts neformālā Krievijas satelīta statuss nav pieņemams. Kopš tā laika demonstrācijas turpinās, tās ir mierīgas un tikai pieauga mērogos pēc tam, kad premjerministrs Fico paziņoja, ka protesti tiekot organizēti un koordinēti no ārzemēm nolūkā gāzt likumīgo Slovākijas valdību. 24. janvārī galvaspilsētas Bratislavas ielās izgāja 60 000, savukārt otras lielākā pilsētas Košices ielās – 15 000 protestētāju. Paralēli Fico kabinets zaudējis nelielo vairākumu Slovākijas parlamentā. Izveidojot koalīciju 2023. gada oktobrī no divām kreisi populistiskām partijām „Virziens – sociāldemokrātija” un „Balss – Sociāldemokrātija” un nacionālradikāļiem Slovāku Nacionālās partijas – tai Nacionālajā sapulcē bija minimāls vienas balss pārsvars. Tagad nu četri no agrākajiem koalīcijas deputātiem paziņojuši, ka turpmāk balsošanā nepiedalīsies. Netiek izslēgts neuzticības balsojums esošajai valdībai, kas var novest pie ārkārtas vēlēšanām. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Dažādu pakalpojumu pieejamība digitālajā vidē ir lieliska, jo taupa laiku un naudu gan pakalpojuma sniedzējam, gan saņēmējam. Tomēr, ja digitālajam pakalpojumam nav citas alternatīvas, lieliska šī iespēja ir tikai tiem, kuriem pieejamas vajadzīgās tehnoloģijas. Piemēram, prasība Būvniecības informācijas sistēmā reģistrēties dzīvokļu īpašniekiem daudziem bija pārsteigums, bet kādam arī neiespējamā misija. Un ir vēl citas jomas, kas cilvēkiem, kuri ar tehnoloģijām ir uz jūs vai vienkārši ir bez interneta, nav pieejamas.  Par pakalpojumu pieejamību visiem iedzīvotajiem, ne tikai internetā lietotājiem diskusija raidījumā Krustpunktā. Raidījuma viesi: Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāra vietnieks digitālās transformācijas jautājumos Gatis Ozols, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks IT jautājumos Guntars Krasovskis, Latvijas pensionāru federācijas pārstāve un laikraksta "Latvijas Pensionārs" galvenā redaktore Liesma Kalve, biedrības "Apeirons" valdes priekšsēdētajs Ivars Balodis un Tiesībsarga biroja Diskriminācijas novēršanas nodaļas vadītāja Anete Ilves. Dažādu pakalpojumu pieejamība digitālajā vidē ir lieliska, jo taupa laiku un naudu gan pakalpojuma sniedzējam, gan saņēmējam. Tomēr, ja digitālajam pakalpojumam nav citas alternatīvas, lieliska šī iespēja ir tikai tiem, kuriem pieejamas vajadzīgās tehnoloģijas. Prasība Būvniecības informācijas sistēmā reģistrēties dzīvokļu īpašniekiem daudziem bija pārsteigums, bet kādam arī neiespējamā misija. Un ir vēl citas jomas, kas cilvēkiem, kuri ar tehnoloģijām ir uz jūs vai vienkārši ir bez interneta, nav pieejamas.  Par pakalpojumu pieejamību visiem iedzīvotājiem runāsim šodien.

Dažādu pakalpojumu pieejamība digitālajā vidē ir lieliska, jo taupa laiku un naudu gan pakalpojuma sniedzējam, gan saņēmējam. Tomēr, ja digitālajam pakalpojumam nav citas alternatīvas, lieliska šī iespēja ir tikai tiem, kuriem pieejamas vajadzīgās tehnoloģijas. Piemēram, prasība Būvniecības informācijas sistēmā reģistrēties dzīvokļu īpašniekiem daudziem bija pārsteigums, bet kādam arī neiespējamā misija. Un ir vēl citas jomas, kas cilvēkiem, kuri ar tehnoloģijām ir uz jūs vai vienkārši ir bez interneta, nav pieejamas.  Par pakalpojumu pieejamību visiem iedzīvotajiem, ne tikai internetā lietotājiem diskusija raidījumā Krustpunktā. Raidījuma viesi: Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāra vietnieks digitālās transformācijas jautājumos Gatis Ozols, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks IT jautājumos Guntars Krasovskis, Latvijas pensionāru federācijas pārstāve un laikraksta "Latvijas Pensionārs" galvenā redaktore Liesma Kalve, biedrības "Apeirons" valdes priekšsēdētajs Ivars Balodis un Tiesībsarga biroja Diskriminācijas novēršanas nodaļas vadītāja Anete Ilves. Dažādu pakalpojumu pieejamība digitālajā vidē ir lieliska, jo taupa laiku un naudu gan pakalpojuma sniedzējam, gan saņēmējam. Tomēr, ja digitālajam pakalpojumam nav citas alternatīvas, lieliska šī iespēja ir tikai tiem, kuriem pieejamas vajadzīgās tehnoloģijas. Prasība Būvniecības informācijas sistēmā reģistrēties dzīvokļu īpašniekiem daudziem bija pārsteigums, bet kādam arī neiespējamā misija. Un ir vēl citas jomas, kas cilvēkiem, kuri ar tehnoloģijām ir uz jūs vai vienkārši ir bez interneta, nav pieejamas.  Par pakalpojumu pieejamību visiem iedzīvotājiem runāsim šodien.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Pirms 87 gadiem notika pirmais Piebalgas iedzīvotāju antropoloģiskās izpētes projekts profesora Jēkaba Prīmaņa vadībā. Šovasar atkal Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas iedzīvotāji piedalījās Latvijas iedzīvotāju antropoloģiskās izpētes projektā. Uz noslēguma pasākumu Piebalgā devās arī Kultūras rondo. Piebalgai 2024. gads ir bijis varens – ar Piebalgas astoņsimtgades svinībām, Piebalgas žurmes meklējumiem un piebaldzēnu mērīšanu. Kas tik te nemērās – Jaunpiebalga ar Vecpiebalgu, zemes mērītas un cepuru augstums. Un paši arī mērīti. Vecpiebalgas kultūras namā 14. decembra vakars bija veltīts Latvijas iedzīvotāju antropoloģiskās izpētes projektam Piebalgā. Datu vākšana bija noslēgusies, zinātnieki stāstīja gan par vēsturiskajiem datiem, gan mūsdienu datiem. Kopā ar Rīgas Stradiņa universitātes pētniekiem profesora Jāņa Vētras vadībā klāt bija arī idejas autors Rauls Vēliņš. „Vecpiebalgas vīru kora dalībniek noķēruši vienu, kas izliekas par piebaldzēnu. Penderu juris un Doblēnu Spricis viltvārdi pieķēra tāpēc, ka tam bija par pirksta tiesu īsāka cepure. Ķeizardārzs, 15 minūtes pirms lielkoncerta.” Tā raksta un zīmē Vilis Daudziņš grāmatā „Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs”. Sabraukuši dejotāji, mērītāji, nomērītie un varbūt ir arī pa kādam neticīgajam, kurš tik tagad iedomā – vajadzēja tak' man arī piedalīties (bet viņi nav īpaši saskaitīti). Cik sarežģīti kādreiz un tagad ir veikt antropoloģisku lauka pētījumu, nodrošināt savstarpēju uzticēšanos un datu drošību, to arī jautājam. Kāpēc vienkāršais zīmulis reiz bijis tas drošākais "datu nesējs"? Cik augstai tad īsti jābūt piebaldzēna cepurei, arī to jautājam piebaldzēniem.  Bet ir laiks sākt – no lielas nopietnības līdz lielai smiešanai.  Rīgas Stradiņa universitātes pētniece Lāsma Asare, kuras izpētes augsne ir profesora Jēkaba Prīmaņa mērījumi Piebalgā 1936./37. gadā, ir gandrīz piebaldzēniete. Viņa stāsta par savu saistību ar piebalfu, zinātniskajām interesēm un iepazīstina ar vēsturiskajiem datiem. Un nav ko brīnīties, ka Vecpiebalgas kultūras namā kāds sāk taustīt savas ausu ļipiņas vai deguna līniju, kā arī nopēta kaimiņu, vai tik tas ir īsts piebaldzēns? Bet āri visam piebaldzēnus raksturo tieksme pēc izglītības un izglītošanās, kā tolaik, tā tagad.  Antropoloģiskās izpētes datu, kas vākti vasarā, apstrāde turpināsies vēl vairākos projektos. Vēl dažas atbildes uz mūsdienu jautājumiem - par to kaulēšanos, sēņošanu, patikšanu būt tur, kur pulcējas daudz cilvēku, vēl var diskutēt, bet izglītība ir neapstrīdama. Profesors Jānis Vētra iepazīstina ar atbildēm, ko snieguši mūsdienu piebaldzēni. Jautājam arī trim piebaldzietēm, vai viņas piekrīt tiem datiem par kaulēšanos un pulcēšanos. Stāsta Dace Bišere-Valdemiere, Līva Grudule un Egita Zariņa.  Pētījumā Jaunpiebalgā un Vecpiebalgā kopā iesaistījās 690 dalībnieki, vecumā no 1,5 līdz 99 gadiem. Visiem dalībniekiem veikta plaša izmeklējumu un aptaujas datu vākšanas programma, ietverot 3D ķermeņa skenēšanu, ķermeņa svara un asinsspiediena mērījumus, plaušu vitālās kapacitātes noteikšanu, digitālo fotogrāfiju uzņemšanu, kā arī aptaujas anketu aizpildīšanu, tostarp jautājumus par dalībnieku veselības stāvokli un saikni ar Piebalgas reģionu. Pēc izvēles pilngadīgiem dalībniekiem tika piedāvāta arī asins paraugu nodošana, lai piedalītos bioloģisko paraugu kolekcijā, kas ļaus veikt turpmākos ģenētiskos pētījumus, piemēram, analizējot garšas receptoru genotipus un uztura paradumus. Datu apkopošana varētu prasīt vairākus gadus, taču Anatomijas muzejā glabātie Prīmaņa veiktie dati 30. gados ļauj ieraudzīt toreizējo piebaldzēnu. Par to stāsta Lāsma Asare. Pēc veiksmīgās pieredzes Piebalgā Rīgas Stradiņa universitāte plāno projekta turpinājumu, paplašinot antropoloģiskās izpētes apjomu uz citiem Latvijas reģioniem, kas 20.gadsimta 30. gados jau tika iekļauti līdzīgās ekspedīcijās. Šī datu bāze, kas nesen digitalizēta, būs vērtīgs resurss RSU pētniekiem un ļaus analizēt iedzīvotāju antropoloģiskās īpatnības Zemgalē, Vidzemes jūrmalā un Kurzemē, tādējādi veicinot plašāku Latvijas iedzīvotāju antropoloģisko portretu veidošanu.  -- Raidījumā arī iekļauts fragments no kolēģa Eduarda Liniņa raidījumā par Piebalgu kā kultūrvēsturisku teritoriju ar divām savu īpatnību apzinošajām daļām – Vecpiebalgu un Jaunpiebalgu. 

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz vienu no pasaules lielākajām valstīm iedzīvotāju skaita un ekonomiskā nozīmīguma ziņā, proti, Bangladešas Tautas Republiku. Analizējam tās politisko ekonomiku. Bangladešas iedzīvotāju skaits sasniedz 169 miljonus cilvēku un tās galvaspilsēta Daka ir šobrīd ir pasaulē ceturtā lielākā pilsēta ar tās vairāk nekā 23 miljoniem iedzīvotāju. Par Daku lielākas ir tikai Šanhaja, Deli un Tokija. Tokija ir pasaules rekordiste ar 37 miljoniem iedzīvotāju. Neskatoties uz Bangladešas izmēriem, tā ir viena no vismazāk tūristu iecienītajām valstīm pasaulē. Esam daudz runājuši par valstīm, kuras apmeklē vairāk cilvēku gadā, nekā tajās dzīvo, bet Bangladešas gadījumā ciemiņu skaits esot vien ap 125 tūkstošiem cilvēku. Respektīvi, uz 1300 Bangladešas iedzīvotājiem pienākas vien tikai viens tūrists. Nav jau valstī pārāk daudz apskates objektu. Bet vērtīgākais esot vēsturiskā mošeju pilsēta Bagerhata, kas bija kopš gadsimtiem aizmirsta Bagladešas džungļos un tādēļ saglabājusi unikālus musulmaņu viduslaiku arhitektūras piemērus. Bangladešas karogs ir līdzīgs jau minētās Japānas karogam. Līdzīgs ar to, ka karogā atrodama sarkana bumba un līdzīgi, kā Japānas karogā sarkanā bumba apzīmē sauli - jaunās valsts uzlecošo sauli. Bangladešas karoga bumba gan ir nedaudz nobīdīta pa kreisi, kas apzīmē asinsizliešanu, kuras rezultātā jaunā valsts radās. Visbeidzot, Bangladešas karogam ir zaļš, nevis balts fons. Zaļš, jo musulmaņu tradīcijās zaļā krāsa ir īpaša un apzīmē gan cerību uz jaunatni, gan zaļo dabu. Bengālijas iedzīvotāji vairāk nekā 90 procenti ir musulmaņi un tikai astoņi procenti ir hinduisti, lai arī valsts atrodas blakus Indijai. Bangladešā 99 procenti iedzīvotāju ir bengāļi pēc etniskās piederības. Un vēsturiski musulmaņi ienāca šajā Gangas un Bramaputras upju deltā tikai 10. gadsimtā. Tirgotāji un pravieši, protams, bija pirmie. Eiropiešu tirgotāji sāka ierasties vien 16. gadsimtā. Bengālija, kā Bangladešu pēc agrākā nosaukuma varbūt kāds atpazīst, pakāpeniski kļuva par daļu no Britu Indijas, lai arī hinduisti dzīvoja tikai Bengālijas rietumu daļā, kamēr vairākums austrumu daļā bija musulmaņi. Pēc tam, kad Indija ieguva neatkarību un tika sadalīta, Bangladešas teritorija kļuva par Austrumu Pakistānu, bet savstarpējās nesaskaņas pakāpeniski noveda pie tā, ka izveidojās Bengāļu neatkarības kustība, kas prasīja neatkarību. Neatkarība tika iegūta kara rezultātā tikai 1971. gadā. Jau 1975. gadā jaunā valsts piedzīvoja pirmo militāristu apvērsumu un neatkarību izcīnījusī Avami Līgu pie varas aizvietoja Bangladešas Nacionālistu partija. Valdība gan noturējās vien divus gadus, kad to atkal līdz pat 1991. gadam pārvaldīja jauna militārā hunta. Šajā gadā notika pirmās demokrātiskās vēlēšanas un vairāku secīgu vēlēšanu rezultātā vara regulāri mainījās starp Avami līgu un Nacionālistu partiju. Kopš 2008. gadā pie varas atradās demokrātiski ievēlētā Avami līga un no 2009. gada līdz pat 2024. gada jūnijam premjerministre Šeiha Hasina. Šeihas Hasinas demokrātiskums gan vairāk bija nežēlīga autokrātija. Tieši šobrīd Bangladešas sabiedrība lūkojas notiesāt bijušo premjeri un tās valdību par virkni noziegumu tās 15 valdīšanas gadu laikā. 700 cilvēki šo gadu laikā esot bez tiesas apcietināti vai nogalināti. Daļa no tiem – redzamākā politiskā opozīcija. 83 esot atrasti miruši, kamēr simtu liktenis vēl esot nezināms. Šī gada jūlijā miljoniem Bangladešas iedzīvotāju, primāri studentu, sacēlās pret Hasinas režīmu un faktiski to padzina. Proti, premjere aizbēga uz kaimiņvalsti Indiju. Šobrīd tiesāti tiek 11 bijušie valdības ministri, viens tiesnesis un valdības bijušais sekretārs. Visiem patlaban ir uzrādītas apsūdzības studentu protestētāju nogalināšanā. Bangladešas ekonomika gan pirms, gan Hasinas režīma laikā pēdējās divās desmitgadēs ir augusi par vairāk nekā sešiem procentiem katru gadu. Arī nabadzību oficiāli valstī ir izdevies samazināt vairāk nekā uz pusi – proti, cilvēku skaits, kam jāiztiek ar mazāk kā diviem dolāriem dienā, ir samazinājies uz pusi. Un te daļa no pozitīvās atbildības ir jāuzņemas arī vienīgajam Bangladešas Nobela prēmijas laureātam Muhamedam Junusam, kurš balvu saņēma 2006. gadā. Viņš bieži ir pazīstams kā “Visnabadzīgāko nabagu baņķieris” un viņa izcilība ir mikrokreditēšanas sistēmas izveide. Par šo shēmu sīkāk un par to, kā darbojas Latvijas iedzīvotājiem varbūt mazāk dzirdētās Islāma bankas, stāsta Latvijas Bankas Ģenerālsekretariāta vadītājs Andris Strazds.

Tiekamies ar Valsts meža dienesta Medību daļas vadītāju Valteru Lūsi un runājam par medību inspektoru darbu, analizējot dažādas situācijas. Ko vēsta leģendas un kas notika patiesībā, kādas bija situācijas. Par šo un daudziem citiem jautājumiem! Abonē 2025. gadam, saņem dāvanā “Medību” kalendāru un vari laimēt karabīni no SIA “IEROČI” 1369,00 EUR vērtībā. https://lasi.lv/abonesana/izdevumi/medibas.28 Akcijas periods 1.10. – 26.12.2024. Loterijas atļaujas nr. 8284. Kalendāri tiks izsūtīti 2025.gada janvārī. Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Dantes Aligjēri „Dievišķās komēdija” un Latvijas Radio kora un Jura Strengas ceļš pie tās dzejas un mūzikas uzvedumā „Dievišķā komēdija. Ceļš”. Saruna ar Latvijas Radio kora māksliniecisko vadītāju Kasparu Putniņu un aktieri Juri Strengu. Dante Aligjēri līdz savai nāvei 1308. gadā saraksta poēmu, kurai liek virsrakstu "Komēdija", vēlāk tā iedēvēta par "dievišķo". Sacerējums tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem un pirmajiem Itāļu literatūras darbiem, kā arī par vienu no izcilākajiem pasaules literatūras darbiem. Dantes teksti iedvesmojuši daudzus komponistus - arī mūsdienās, un arī Latvijas Radio kora diriģentu Kasparu Putniņu, kurš korim licis ne tikai dziedāt, bet arī spēlēt dažādus instrumentus. Savukārt aktieris Juris Strenga lasīs fragmentus no "Dievišķās komēdijas". 29. novembrī LU Lielajā aulā vienīgajā koncertuveduma “Dievišķā komēdija. Ceļš” izrādē skanēs Latvijas Radio kora,  diriģenta Kaspara Putniņa un leģendārā aktiera Jura Strengas kopīgi radīta programma, kurā klausītājiem būs iespēja ielūkoties aizraujošajā Dantes Aligjēri “Dievišķās komēdijas” pasaulē caur uzveduma autoru izvēlētas dzejas un mūzikas radīto prizmu. Visiem tik zināms ir slavenais stāsts par Dantes un viņa uzticamā pavadoņa Vergīlija ceļu caur deviņiem Elles lokiem, cauri Šķīstītavai uz Paradīzi. Šis itāļu meistara Dantes Aligjēri darbs uzskatāms par visas Rietumu pasaules literatūras ikonu un ir iedvesmojis neskaitāmu dažādu žanru mākslas darbu rašanos cauri gadu simtiem. Tajā savienojas citur neredzēta, detalizēti krāšņa un mītiska fantāzijas pasaule ar transformējošiem dialogiem, kuri kairinājuši un izaicinājuši cilvēku iztēli un rosinājuši došanos sevis meklējumos kā pirms 600 gadiem, tā šodien. Latvijas Radio kora, tā mākslinieciskā vadītāja Kaspara Putniņa un aktiera Jura Strengas kopradītā koncertuzveduma pamatā ir dzeja no Dantes Aligjēri “Dievišķās komēdijas” un mūsdienu komponistu darbi, kurus vieno gaišums, trauslums un pārpasaulīgs skanējums, kas spodrina kora meistarību.  

Dzer indi, izlaiž indi, visiem patīk un daudz maksā. Kas tas ir? Šo dzejnieces Dainas Sirmās mīklu un klausītāju atsūtītās mīklas min mamma Kintija Barloti ar dēliem Eduardu Jāni Paugu (12 gadi) un Agni Mārtiņu Bērziņu (28 gadi).

Lībiešu institūta eksperte Bridžita Morana-Nae piedzima Anglijā, izauga Francijā, bet tagad no Rumānijas ir pārcēlusies uz Igauniju, kur studēs doktorantūrā. Kultūras rondo viņa dalās pārdomās par valodu studijām un aizraušanos ar lībiešu valodu. Bridžita Morana-Nae pārcēlusies uz Tartu, jo sākusi doktorantūras studijas saistībā ar lībiešu pētniecība. Grib konceptualizēt lībiešu mūziķi kā  valodas politikas aktierus Latvijā. Jau maģistrantūrā pētījusi lībiešu valodu un tās politiku. Bridžitas dzīves stāsts tiešām ir neparasts. Viņa dzimusi Anglijā, abi vecāki bijuši valodu skolotāji. Tā kā vecākiem nav patikusi Anglijas skolu sistēma, ģimene pārcēlusies uz Franciju. Bridžita stāsta, ka ir uzaugusi Elzasas reģionā. Pati saka, ka gan angļu, gan franču valoda ir viņas dzimtā valoda. Skolā savukārt vairākas stundas notikušas arī vācu valodā. "Vienmēr jūtos kā eiropiete, ka man Eiropa ir ļoti svarīga," atzīst Bridžita Morana-Nae. Jau 17 gadu vecumā zinājusi, ka grib studēt skandināvistiku, bet nezināja, kur to vēlas darīt, tāpēc izlēmusi paņemt brīvu gadu un pieteikusies iespējai veikt brīvprātīgo darbu Eiropā. Tajā gadā viņai ļoti patikusi Latvijas Eirovīzijas dziesma, tā bija Jorena Šteinhauera "Cep kūku!", tāpēc iedomājusies, ka interesētu braukt uz Latviju. Meklējusi projektus un atradusi projektu Rankas pagastā. "Visiem stāstīju, ka nebraukšu uz universitāti, bet uz Latviju," stāsta Bridžita Morana-Nae. Nekad iepriekš viņa nebija bijusi Latvijā un arī tik tālu Ziemeļeiropā. Rankā Bridžita strādāja jauniešu centrā un bērnudārzā, arī skolā. Rankā ar visiem runājusi latviski, gan arī Eiropas brīvprātīgo programmas ietvaros mācījusies latviešu valodu. Pēc gada Rankā arvien vēlējusies studēt skandināvistiku, tāpēc pārcēlās uz Vīni, kur studēja dāņu un islandiešu valodu. Erasmus programmas ietvaros nav bijis iespēju braukt uz Latviju, tāpēc Brižita izvēlējusies Lietuvu, kur mācījās mazliet lietuviešu un igauņu valodu. Atgriežoties Vīnē, sapratusi, ka viņai pietrūkst Baltijas reģiona. Augstskolā bijis kurss par valodas politiku Ziemeļeiropā, kur profesors runāja par lībiešiem. "Es - hm - lībieši? Es gadu šeit dzīvoju un nekad nebiju dzirdējusi vārdu lībieši. Domāju, ka gribu vairāk par to uzzināt," turpina Bridžita Morana-Nae. Rakstījusi referātu un sapratusi, ka tas ļoti interesē, jo arī saistīts ar Latviju. Covid laikā pārcēlās uz Rumāniju un strādāja par skolotāju, bet 2023. gadā sāka studēt lingvistiku Nīderlandē, kur augstskolā bijis ar lībiešiem saistīts projekts. Profesors piedāvājis iesaistīties un arī braukt uz Latviju pētījuma ietvaros. Profesors palīdzēja sazināties ar Valtu Ernštreitu no Lībiešu institūta. Pēc pāris zoom sarunām Bridžita saņēmusi darba piedāvājumu Latvijā. "Biju šokā. Domāju - četrus gadus neesmu runājusi latviski, vai tiešām labi saprotu, vai viņi man tiešām piedāvā darba vietu?" stāsta Bridžita Morana-Nae. "Bija projekts par valodas pārmantošanu, tas tieši saistīts ar to, ko vēlējos pētīt, tie ir lībiešu  ansambļi, kā viņi redz savu lomu revitalizācijas procesā." Tagad Bridžita dodas tālāk un studēs Tartu Universitātē, kā arī turpinās strādāt Lībiešu institūtā Latvijā. "Man ļoti patīk, ka varu izmantot latviešu valodu tik bieži," Bridžita Morana-Nae.

Sirreālisms ir kustība mākslā. Divdesmitie gadi, Parīze, manifesti, mākslinieki, kas nodarbojas un ietekmējas arī no psihoanalīzes un Zigmunda Freida. Šogad pasaule svin sirreālisma simtgadi, tāpēc jautājam mākslas zinātniecei, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja “Arsenāla” vadītājai Elitai Ansonei, vai Latvijā arī ir bijuši sirreālisti? "Par sirreālismu Latvijā runājot, mēs varam sākt to pieminēt, sākot ar 70. gadiem. Tas nozīmē, ka, īsti, veidojot izstādi no latviešu mākslinieku darbiem, simtgadi mums neizdotos sirreālismam atzīmēt. Ir Ludolfam Libertam divi portreti 1923. gadā, abi ir vīriešu portreti, kuros parādās tādas sirreālas pazīmes nedaudz. Ir ļoti tāds jaunās lietišķības stilā veidots vīrieša portrets, un blakus viņam ir tāda levitejoša sejiņa, tāda mēnestiņa sejiņa, tāda ļoti mistiska, kas liecina, ka tomēr Liberts ir iepazinies ar sirreālisma izpausmēm. Un šai pašā gadā vēl viens vīrieša portrets, kur savukārt sievietes tēls tādā dīvainā kombinācijā ienāk. Bet tās ir nejaušības un eksperimenti. Un Libertu interesē kubo futūrisms vairāk 20. gadu sākumā. Tās ir tikai epizodes atsevišķiem māksliniekiem. Mūsējos šajā sirreālisma rašanās laikā vairāk interesēja kubisms un ekspresionisms. Tie bija mūsu mākslinieku fokusa virzieni," atzīst Elita Ansone. „Sirreālisms ir vairāk nekā vienkārši kustība – tas ir prāta stāvoklis,” tā intervijā Latvijas Radio saka Briseles Karaliskā muzeja modernās mākslas kuratore, profesore Franciska Vandepite. Turpinot sarunu par sirrēalisma attīstību Latvijā, Elita Ansone atzīst, ka padomju laikā, 50 - 60. gados šo vārdu nedrīkstēja lietot, bet līdz abstraktajai mākslai sirreālisms tika ierindots rietumu ideoloģijas "kastītē". Tajā pašā laikā bija zinātnes tēma mākslā un sākoties kosmosa iekarojumiem šī tēma parādījās mākslā. "1975. gadā planetārijā, kas šobrīd ir pareizticīgo katedrāle, tika sarīkota pirmā izstāde "Zinātne un zinātniskā fantastika", un šajā izstādē patiešām var teikt, ka pilnīgi, izsprāga, uzplauka sirreālisma mākslas darbi, vairāk grafikā. Pavisam šādas izstādes bijas trīs - 1975., 1977. un 1979. gadā. Var teikt, ka tā zinātnes tēma ļoti labi saskanēja arī ar to, ar padomju tematiku, protams, padomju zinātnes sasniegumiem un kosmosa izpēti, bet, protams, mākslinieki savos darbos ietvēra to, ko viņi paši vēlējās," stāsta Elita Ansone. "Mūsu sirreālismu, kas no 70. gadiem būtu apskatāms, varētu saukt par tādu maigo sirreālismu, kur mākslinieki vairāk izmanto tieši to formveidi: reālistisks atveidojums tiek parādīts neiespējamās kombinācijās, tiek multiplicēti varbūt kādi tēli, veidotas tādas tēlu metamorfozes. Un mākslinieki, kas strādāja sirreālisma grafikā, nebūt nav maz 70. gados. Visiem ir labi zināms Ilmāra Blumberga vārds. Ilmārs Blumbergs attīstīja tādu eksistenciālu sajūtu vairāk, un cilvēka tēls viņam bieži parādījās bez sejas, cilvēks - kalns, cilvēks - vilnis, cilvēks - putns, tās formu pārveidošanās viņa mākslā parādījās. Lolitas Zitmanes darbos ir daudz telpas, kurās arī par sajūtu var runāt dīvaino, mistiskos seriālos sajūtu. Māra Rikmane ir lietojusi arī sirreālisma izteiksmes līdzekļus. Artūram Ņikitinam ir diezgan daudz klusās dabas, kas pāraug tādās fantastiskās biomorfās, bioloģiskās formās, un Māra Ārgaļa vārds būs laikam galvenais, ko būtu jāmin, runājot par sirreālismu latviešu mākslā. Plakāts diezgan spēcīgi attīstījās, uzplauka 70. gados, un arī plakātos mūsu grafiķi izmantoja nereti tādas sirreālas kombinācijas. Piemēram, Jura Dimitera plakātos." Šobrīd top sirreālisma grafikas izstāde, kas 2026. gada rudenī būs apskatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. "Mēs izvēlējāmies tieši grafikas darbus, jo daudzskaitlīgāks ir tas mākslinieku pulks, kas grafikā ir strādājis sirreālismā. Bet arī glezniecībā ir diezgan izteiktas sirreālisma iezīmes. Piemēram, Maijai Tabakai jau 70. gadu sākumā parādās dažādu telpu apvienojumi. Un Auseklim Baušķeniekam 80. gados tādas fantāzijas pilnas ainas, kuras ir jautras un varbūt nevar saistīt ar sirreālistu sapņu vai automātisma, mistikas ievirzi, bet viņus savādāk arī nevar nosaukt, kā par sirreālām," atklāj Elita Ansone.

Visiem ir, bet katram savādāka. Šo Paulas Moskvinas mīklu un citas mīklas, kuras sagudrojušas ģimenes, kas viesojušās 2024.gadā raidījumā Greizie rati, min trīs J.Lūsēna un M.Zālītes rokoperas "Sfinksa" aktieri - Zane Lazdiņa, Voldemārs Rode un Patriks Tabaks. Ģimeņu mīklu kategorijā izvirzītas mīklas, kuras sacerējuši: Ernests Grīnfelds, Kerija Stupele, Gabriela Marta Prikule, Rūta Sila, Īve Zīlniece, Edijs Matroničevs, Ieva Brūniņa, Zelma Kundrāta, Ausma Čavarte, Lilita Jansone, Lilija Geža, Astrīda Oļševska, Valters Reiznieks, Lūkass Kugrēns, Paula Moskvina, Eva Kukaine un Jukka Emīls Hiršs.  

Stāsta Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis Dainis Īvāns Vai zini, ka tieši muzikologi, mākslas zinātnieki, rakstnieki un profesori vainoti PSRS graušanā un Baltijas ceļa organizēšanā? Nejauši, bet varbūt nemaz ne tik nejauši starp Baltijas tautas kustības pilnvarotajiem pārstāvjiem, kas pirms 35 gadiem  12. augustā Cēsu apkaimes meža namiņā, nostāk no PSRS VDK acīm un ausīm, deva starta šāvienu vēsturiskajai akcijai –parakstīja Baltijas padomes komunikē un Baltijas ceļa dalībnieku vēstījumu pasaules tautām un valdībām – vairākumā nāca no humanitārajām un kultūras jomām. Tulkotājs Virgīlijs Čepaitis, filozofi Romualds Ozols un Broņus Kuzmickas, ekonomikas pasniedzēja Valentīna Zeile, vēsturnieki Edgars Savisārs un Killo Arjaks, šahists un visu trīs Baltijas valstu valodu zinātājs Marts Tarmaks, rakstnieks Reins Veidemans, muzikologi Vītauts Landsberģis un Arnolds Klotiņš. Baltiešu kopīgā aicinājuma tapšanā Cēsīs izmantota Tartu universitātes lingvista Mati Hinta pirmajā Baltijas asamblejas sanāksmē teiktā runa, kurā pirmo reizi formulēts Baltijas ceļa jēdziens un paredzēta Baltijas valstu atgriešanās Eiropā. Vēl nesen mājas arhīvā atradu un nodevu Tautas frontes muzejam vēsturiskās Cēsu tikšanās protokolu mākslas zinātnieces, LTF Domes atbildīgās sekretāres Sandras Kalnietes rokrakstā. Viņa bija galvenā Baltijas ceļa organizētāja un vezuma vilcēja Latvijā, kamēr vienam no LTF valdes priekšsēdētājiem – mūzikas vēstures korifejam Arnoldam Klotiņam – organizācija uzticēja procesa politisko pārraudzību. Kalnietei piekrita nepateicīgais uzdevums "izsist" atļaujas un saskaņojumus akcijai no okupācijas varas iestādēm. Valdes sēdē, kad skaitļojām minimāli nepieciešamo cilvēku skaitu Latvijas posmā, Sandra izpleta rokas. Attālumu starp viņas kreiso un labo plaukstu atlika samērot ar maršruta kilometriem un sanāca ap 200  000 "Kalniešu Sandru". Literātu un zinību vīru un sievu pārsvars pār funkcionāriem un prātīgiem "saimnieciskiem vīriem" bija viens no ieganstiem, kādēļ PSRS vadoņi uz Baltijas ceļa organizatoriem sākotnēji raudzījās kā uz pajoliņiem, kam tāpat nekas nesanāks, tāpēc arī nekas nav jāaizliedz. Bet vēlāk, kad izdevās viņiem inkriminēja visus pasaules grēkus. PSRS prezidents Gorbačovs baltiešu uzstājīgo prasību PSRS Tautu deputātu kongresā virzīt uz priekšu Ribentropa Molotova noziedzīgā pakta izmeklēšanu vēl pirms Baltijas ceļa vērtēja kā pagalam nenopietnu profesoriņu dumpi. Pēc Baltijas ceļa gan viņš mūsu mākslas akadēmijas profesoram Mavrikam Vulfsonam, kurš allaž izmantoja PSRS tautas deputāta iespēju iekļūt paša cara kabinetā, jautājis: "Ko man darīt ar tiem muzikologiem?", pirmām kārtām laikam tēmēdams uz Lietuvas Sajūža spītīgo un lecīgo līderi Vītautu Landsberģi, bet gan jau zinādams arī par Klotiņa un Kalnietes pamatprofesijām. Kremlī piesmietais "muzikologu dumpis" tad jau bija pāraudzis varenā dziesmotā revolūcijā, iespiedies katra igauņa, leiša,  latvieša pašapziņā. Par to liecina arī Nacionālajā vēstures muzejā nonākušais  27 gadus vecā, okupantu karaklausībai pakļautā baušķenieka Eduarda Ādmīdiņa stāsts par Baltijas ceļu Karalaučos, krievu armijas kazarmās. "Mans Baltijas ceļš notika Kaļiņingradas apgabalā, kur 1989. gada vasarā biju sboros. Visiem, kas Padomju laikā beiguši augstskolu, skaitījās militārā izglītība: absolventi saņēma jaunākā leitnanta vai leitnanta pakāpi un ik pēc laika viņus varēja paņemt armijā – uz desmit dienām, uz diviem, trijiem mēnešiem. Tā man 1989. gada jūlijā bija jābrauc uz Kaļiņingradu un jāierodas karaspēka daļā Aizbraucu, ierados. Tas bija izlūkdesanta bataljons. Bataljona komandieris moldāvs. Viņš saka: "Uz kūrortu atbraukuši?" Krievos iesauktajiem rezervistiem jau nekas nebija jādara. Tikvien kā piecelties un no rīta parādīties, ka esi izskrējis. Tanī pilsētā kādreiz bija trenējusies vācu olimpiskā peldēšanas izlase. Bija labi peldbaseini, kaut nolaisti, kā jau Padomju iekārtā. Mēs gājām uz peldbaseiniem un pusi dienas tur pavadījām it kā “taktiskajās mācībās”. No Latvijas bijām seši, seši no Lietuvas, seši no Igaunijas un četri krievi no Kaļiņingradas apgabala, kas arī ietilpa Baltijas kara apgabalā. Ideja par savu Baltijas ceļu nāca no leišiem. Viņi visu laiku kūdīja: mēs piedalīsimies! Ideja bija tāda: laikā, kad Baltijas ceļu rīko Lietuvā, Latvijā, Igaunijā, arī mēs sastāsimies savā Baltijas ceļā ap kazarmām. Man liekas, arī Kaļiņingradas krievi sastājās. Sak, ja jau visi to dara, tad arī mēs. Ja visi vienos mēslos, tad visi. Precīzi tanī laikā pie kazarmām, sadevāmies rokās. Radio neklausījāmies, jo tāda tur nebija. Blakus bija krievu kursanti. Diezgan inteliģenti. Viņi aplaudēja  mūsu akcijai. Komandieris moldāvs arī noskatījās, bet neko neteica. "Tā ir jūsu darīšana!" Pēc sadošanās rokās gājām uz ēdnīcu. Bijām izdarījuši to, kas bija jādara. Baltijas ceļš man atklāja vienotības sajūtu spēku. Mūsdienās liekas, ka bieži vien tā nav, bet tautas zemapziņā tas ir saglabājies.  To, ka kritiskā brīdī varam vienoties tāpat kā Baltijas ceļā, pierādīja referendums par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā. Tautai jādomā un jāatceras."  Ko piebilst? To, ka tautas atmiņas un domāšanas avots patiešām ir kultūra. Vienota latviešu tauta piedzima pirmajos vispārīgajos dziedāšanas svētkos. Iespēju atdzimt vienotā  un taisnīgā Eiropā Latvijai deva Baltijas brīvības ceļš.

Biedrība “Ilgtspējīgas uzņēmējdarbības atbalstam” jau piekto reizi organizē darba iespēju festivālu “Visiem!”  Kuri darba meklētāji šogad būs īpaši gaidīti pasākumā un kāds būs darba devēju piedāvājums? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro darba iespēju festivāla "Visiem!" direktore Liene Reine-Miteva, Valsts izglītības attīstības aģentūras direktore Dita Traidās, Nodarbinātības valsts aģentūras direktore Evita Simsone. Pieredzē daās aktrise, medmāsa Zane Aļļēna. Ja šobrīd esat bez darba vai pārdomās par darba vietas maiņu, iespējams, būs jāizbrīvē 24. maija pēcpusdiena, lai nokļūtu Rīgā, kur Vērmanes piektais darba iespēju festivāls "Visiem!". Tā mērķis ir palīdzēt atrast darbu tādām sociālā riska grupām, kā cilvēkiem ar invaliditāti, jauniešiem bez iepriekšējas darba pieredzes, pirmspensijas vecuma cilvēkiem, ilgstošiem bezdarbniekiem un jaunajām māmiņām, kurus nereti daļā sabiedrības uzskata par neiederīgiem darba vidē. Festivālu organizē sociālais uzņēmums "Ligero" un biedrība "Ilgtspējīgas uzņēmējdarbības atbalstam". Šogad festivālā arī aicināti piedalīties uzņēmumi, kas var piedāvāt darbu skolēniem vasaras brīvlaikā, kā arī augstskolas, koledžas un tehnikumi, kas vēlas praktiskā veidā parādīt piedāvātās izglītības iespējas un apgūstamo profesiju daudzveidību.

Visiem ir, bet katram savādāka. Paulas Moskvinas un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Stupeļu ģimene Tukuma Sēmē: mamma Zane un tētis Uldis ar bērniem Keitu (15 gadi), Miku (9 gadi) un Keriju (3 gadi).

Prasme rīkoties ar naudu nav tikai spēja sabalansēt savus nedēļas, mēneša un gada izdevumus. Tā ir arī prasme neiekrist finanšu krāpnieku nagos, kurus interesē arī cilvēki, kam bankas kontā atrodas vien nelielas naudas summas. Par finanšu pratības pamatiem, kas jāzina visiem, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Rīgas Tehniskās universitātes profesore Guna Ciemleja, Vieglās valodas aģentūras pārstāve Irīna Meļņika, Latvijas Bankas Finanšu pratības daļas vadītāja Aija Brikše. Šonedēļ, no 18. marta, norisinās Finanšu pratības nedēļa, kurā vairāk uzmanības pievērš aktuālajām jautājumam - finanšu drošība. Tāpēc meklē jaunus veidus, kā informēt un skaidrot cilvēkiem. Viens no veidiem - skaidrot vieglajā valodā. "Finanšu nozare ir diezgan sarežģīta, daudz specifisku terminu, informācijas apjoms ir milzīgs. Ja man ir jāizburas cauri milzīgam finanšu un nesaprotamas informācijas apjomam, es kā cilvēks dažreiz apjūku. Tā nav mana ikdienas tēma, tā nav mana ikdienas valoda un es varbūt neizlasu visu, ko varētu. Veids ir uzrunāt vienkārši, saprotami, lai neprasa ilgu laiku izlasīt, saprast un kā tas skar mani," norāda Irīna Meļņika. Klajā nāks un pēc atvēršanas svētkiem 21. martā brīvi pieejama kā e-grāmata būs grāmata "Mana nauda", kuras autore ir Guna Ciemleja. Profesore atzīst, ka nav viegli uzrakstīt šādu grāmatu, ja esi no akadēmiskās vides un arī darbojies zinātnē. Valoda ir citāda, nekā tā, kurā bija jāizveido grāmata. Tieši tāpēc grāmata tapa ilgi un talkā nāca arī Vieglās valodas aģentūra. "Es viena to nebūtu varējusi izdarīt. Tas ir komandas darbs, ir vajadzīgi vieglās valodas speciālisti, lai viņi palīdzētu pārkārtot tavu domāšanu," atzīst Guna Ciemleja. Jaunās grāmatas pamatā ir jau iepriekš izdotā mācību grāmata par personīgo finanšu pārvaldību RTU studentiem. Sarežģītais teksts ir pārlikts vienkāršajā valodā, saglabājot būtību. Klāt nāk tēma par krāpšanu, par problēmām, ar ko cilvēki šobrīd sastopas.  Vieglās valodas aģentūra šobrīd palīdz arī Latvijas Bankai sagatavot materiālus par finanšu krāpniecību vieglajā valodā. "Viss rāda, ka cilvēki nesaprot sarežģīti sagatavotu informāciju, kas skar specifiskas jomas. Man ļoti patīk, ka banka domā par to, kā sasniegt visplašāko auditoriju, uzrunājot, nevis tajā valodā, ko paši profesionāļi lieliski pārzina, bet valodā, kas ir saprotama ikvienam, kas ar šīm tēmām ikdienā nedzīvo, nestrādā," gandarīta Irina Meļņika.  

Par Nacionāla teātra aktieru un režisora atkal tikšanos izrādē "Heda Gablere. Atgriešanās" Kultūras rondo saruna ar režisoru Edmundu Freibergu un aktrisi Madaru Zviedri. 6. martā Nacionālajā teātrī bija pirmizrāde iestudējumam "Heda Gablere. Atgriešanās". Stāsts par sievieti, ko audzinājis tēvs, un vīrieti, kas audzis rūpīgā sieviešu uzraudzībā. Viņu laulība noslēgta pavisam nesen, bet visiem ir skaidrs, ka tā nebūs laimīga savienība. Visiem, izņemot jauno vīru, zinātnieku Jergenu Tesmani. Heda mīlestībai piešķir pašu svarīgāko lomu dzīvē, bet dzīve nepakļaujas viņas ideāliem, tāpēc sarežģītās jūtas pret pavisam citu vīrieti kļūst postošas. Svarīgs vārds ir 'atgriešanās', jo ar šo iestudējumu daudzi labi aktieri atgriežas uz Nacionālā teātra skatuves, - Madara Zviedre, Jēkabs Reinis, Ģirts Liuziniks un Ivars Puga. Arī Edmunds Freibergs kā režisors atgriežas ar šo izrādi. Izrādes radošā komanda: režisors Edmunds Freibergs scenogrāfs Aigars Ozoliņš, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone, video mākslinieks Toms Zeļģis, gaismu māksliniece Līva Kalniņa, muzikālais noformējums un skaņas dizains Aleksandrs Tomass Matjussons. Lomās: Madara Zviedre, Ģirts Liuziniks, Jēkabs Reinis, Ivars Puga, Daiga Kažociņa, Lāsma Kugrēna.    

Stāsta tulkotāja Māra Poļakova. 1919. gads Ukrainā sākās sūri. Tās teritorijā cīnījās sešas naidīgas armijas – UTR armija, sarkanā jeb padomju armija, Baltā gvarde, Polijas armija, Antantes valstu karaspēka daļas un Nestora Mahno anarhistu armija – un arī tas vēl nebija viss. Karoja arī desmitiem lielu un mazu bandu un bruņotu pulku. Kijiva togad tika ieņemta piecas reizes. Sakari ar ārpasauli bija vāji, pilsētās bija bads, ciemi noslēdzās un sargājās paši. 3. janvārī Harkivu no jauna sagrāba Sarkanās armijas daļas – un pēc trim dienām tur tika pasludināta Ukrainas Sociālistiskā padomju republika. Harkiva, līdz šim provinciāls lielmiests, kurā toni noteica krievu tirgoņi un rūpnieki, kļuva par tās galvaspilsētu. Kā raksta valodnieks Jurijs Ševeļovs: “Svešā vara, kas spiesta nomināli atzīt Ukrainu, par Ukrainas galvaspilsētu izgudrēm pasludina Harkivu: ja reiz līdz šim tā bijusi plaši vaļā atrauti vārti no ziemeļiem uz dienvidiem, tad kāpēc lai arī tagad nepildītu šo lomu? Taču ukraiņu stihiju, kas izgājusi no krastiem, vairs nevar iedzīt patriarhālās zemniecības rimtajā gultnē. Tā pieņem izaicinājumu. Harkiva ir Ukrainas galvaspilsēta? Labi. Tad padarīsim Harkivu par ukraiņu galvaspilsētu. Vēl vairāk: padarīsim to par jaunās Ukrainas simbolu un centru. Atkāpšanās vairs nebūs. [..] Harkiva būs ukraiņu Ukrainas ukrainiskā galvaspilsēta. Bija brīvciemu, viensētu un amatnieku Harkiva. Bija Harkiva – tirgoņu pilsēta neizbraucamās un neizbrienami pelēkās krievijas impērijas provincē. Tagad Hviļovijs pasludina trešo Harkivu: ukraiņu urbānisma simbolu. Nepakļāvīgās un dumpīgās Ukrainas simbolu. Dedzīgacu romantiķu paaudze, gaišzilu dzidrskropstu jaunavu paaudze devās iekarot Harkivu. Pārvarēt provinciālo rāmumu. Jūs Harkivu pasludinājāt par Ukrainas galvaspilsētu? Labi, mēs to tādu padarīsim. Mēs to piepildīsim ar ukrainisku saturu.” Uz Harkivu plūst cilvēku upes, pēc divdesmitajiem pilsētā bija jau 771 liels un mazs uzņēmums, to strādniekiem – “proletariātam”, kā toreiz lepni teica, – tika celti mājokļi. Tapa debesskrāpji Deržprom – “bāka, kas ar vilinošu uguni rāda ceļu uz rītdienu” –, “Projektu nams”, “Kooperācijas nams” – bija domāts, ka tajā atradīsies UPSR valdība; bija iecerēts “Masu darbības teātris” 6000 skatītājiem (konkursā bija iesniegti vismaz 145 projekti, turklāt 100 – no ārzemēm), projektētāju uzdevums bija izveidot tādu arhitektonisko telpu, kurā būtu iespējama “skatītāja aktivizācija”. Pilsēta pārtop acu priekšā, turklāt apbrīnojamā kārtā jaunā Harkiva aug, nenojaucot veco, tā tiek būvēta līdzās. Harkivā saradās rakstnieki un sāka iznākt grāmatas, desmitiem žurnālu un almanahu. Saradās teātra ļaudis – 1926. gadā turp tika pārcelts eksperimentālais teātris Bereziļ, kuru vadīja ģeniālais režisors un teātra pedagogs Less Kurbass. Bereziļ programma bija cīņa pret “mākslu mākslai”, izklaidēšanu un rutīnu teātrī, režisors mērķtiecīgi dodas uz avangardismu, ekspresionismu, konstruktīvismu un pat neobarokālu simbolismu. Tam vajadzīgi erudīti, spējīgi aktieri, rūpīgi pārdomātas caurspīdīgas mizanscēnas, kurās izmantotas fotogrāfijas, kino,  mūzika, gaismas – arī gaismas un videoprojekcijas – un gudri skatītāji. Harkivā Kurbasam, kopā ar izcilo dramaturgu Mikolu Kuļišu radot izrādes, kurās tika grauti padomju varas kultivētās un uztieptās pasauluzskata dogmas, neklājās viegli. Tad viņam talkā nāca radio. 1924. gada Harkivā tapa radio (pirms tam visā PSRS radio bija tikai Maskavā un Ļeņingradā). 16. novembrī tieši plkst. 19.00 pilsētas centrā no skaļruņiem, kas atradās uz namu jumtiem, atskanēja: “Hallao, hallo, hallo! Runā Harkiva, runā Harkiva, runā Harkiva! Visiem, visiem, visiem!” Diktoru toreiz vēl nebija, runāja radiotehniķis, kurš, kā jau sakarniekiem pieņemts, skaidri un skaļi atkārtoja svarīgākos vārdus; radio studijā atradās klavieres un mikrofons, nekā cita tur nebija. Taču jau pēc četriem gadiem Harkivā bija izveidots pirmais radiotīkls, vēl pēc gada pilsētā bija ap 19 radiouztvērēju (visā Ukrainā tādi bija 40). Tika izveidota Radio un telegrāfa aģentūra, kas tieši no ārzemju partneriem – nevis no Maskavas – uztvēra, tulkoja un izplatīja ziņas. Pie aģentūras ēkas pat bija izveidota “gaismas avīze” – liels ekrāns, uz kura vakarā tika projicētas jaunākās ziņas; tā bija ārkārtīgi iecienīta. Tad nu raugi, Kurbass izlēma Harkivas skatītāju piejaucēšanai izmantot radio spēku, un Bereziļā tapa džeza mūzikls – viens no pašiem pirmajiem šajā Eiropas daļā – “Hallo 477. vilnī!” (Алло на хвилі 477! – jo 477 metru vilnī raidīja Harkivas radio). Izrādei bija trīs savā starpā tematiski nesaistītas daļas: “Aulēkšiem pa Harkivu” – dažādas ainiņas, piemēram, “Universālveikals” , “Dārziņš skrienot”, Galošas Nr. 13”; tās saistīja pieteicēju izdarības Harkivas studentu  – pilsētas franta Plauža un lauku lempja Rukša lomās. Otrās daļas darbība notika Amerikā, tā bija visīstākā amerikāņu rēvija: kordebaleta meiču dejas džezbenda pavadījumā, vēl arī klauni un žonglēšana, teātra prīma Valentīna Čistjakova uz klavierēm spēlēja “Suņu valsi”... Trešo daļu sauca “Ellīga mistērija” – tās varonis bija no čekas nagiem bezmaz pēdējā brīdī izrautais satīriķis Ostaps Višņa, viņš arī viens no teksta autoriem; citus bija rakstījis profesors un spožais rakstnieks Maiks Johansens. Uz skatuves bija pats nācijas mīlulis Višņa, dedzīgs mednieks, un aktieri ar lielām leļļu galvām tēloja citus rakstniekus, medību mīļotājus piedzīvojumos mežā: dejoja visvisādi ērmi, drūmas kuplejas dziedāja pūce, restorānā “Elle” medniekam āriju nodziedāja Belcebuls... Bija tapis muzikāli vizuāls kaleidoskops, kas izklaidēja skatītājs ar improvizācijām, līksmām kuplejām un dzēlīgu apkārtesošās realitātes kritiku. Skatuves vidū bija gaismas apļi, kuros ritmiski iedegās un nodzisa spuldzītes – likās, tie griežas. Izrādi pavasara sezonas laikā apmeklēja vismaz 133 tūkstoši skatītāju. Izrādes komponists bija Jūlijs Meituss, kurš 1924. gadā Harkivā bija izveidojis pirmo Ukrainas džezbendu; teātrī skanēja blūzi, čarlstoni, šimmiji... Pirmās daļas tēmu – “Harkiva, Harkiva” – nākamajā dienā pēc pirmizrādes esot dziedājusi visa pilsēta. Komponists bija izmantojis arī tautas mūziku – kolomijkas, kas viņaprāt varēja kļūt par ukraiņu estrādes mūzikas formu. Partitūru arī pats komponists vēlāk uzskatīja par zudušu: bīdamies no komunistu vajāšanas, viņš savus tālaika darbus bija sadedzinājis. Taču pirms dažiem gadiem amerikāņu režisore Virlana Tkača Kurbasa muzejā Harkivā atrada diriģenta eksemplāru. Partitūrai nebija nosaukuma, arī teksta klāt nebija, un Tkača sāka to rādīt draugiem mūziķiem. Leģendārais Ņujorkas džeza pianists Entonijs Kolmens acumirklī saprata - tas ir 20. gadu džezs Eiropas izpratnē. Radās iecere mūziklu atjaunot. Kolmens, atraduma iedvesmots, rakstīja klāt trūkstošo materiālu. 2021. gada rudenī abi ar Tkaču ieradās Harkivā piemeklēt mūziķus. Tā kā izrādes librets nav saglabājies, režisore uzaicināja Harkivas dzejnieku Serhiju Žadanu uzrakstīt pavisam jaunus tekstus. Jaunās izrādes caurviju motīvs ir radio.  Žadans ir teicis: “Mums visiem – gan ukraiņiem, gan amerikāņiem, kas strādā pie projekta, šī izrāde pirmkārt ir mēģinājums parādīt mūsu nepārtraukto saliedētību laikā, to, kā viss savstarpēji izriet cits no cita, ukraiņu kultūras un ukraiņu ideju pēctecību. “Darbs pie izrādes teksta beidzās jau tad, kad bija sācies lielais karš, tādēļ mūzikla pēdējā cēlienā stāstīts par Harkivu kara laikā. Iecere to parādīt Harkivā pagaidām ir atlikta, un līdz šim izrādi redzējuši Ņujorkas skatītāji.

Mūsu dzīvēs trešdaļu laika aizņem darbs, tāpēc ir būtiski, lai mums būtu kvalitatīva darba vide un aizraujoši uzdevumi. Tomēr nevar ignorēt faktu, ka mūsu ikdiena tiešā veidā ietekmē darba sniegumu, un otrādi – darbs ietekmē mūsu personīgo dzīvi, ģimenes attiecības un brīvā laika pavadīšanu. Darba devēji sagaida mūsu pilnīgu uzmanību, augstu sniegumu un aktīvu iesaistīšanos. Kā šo mērķi sasniegt?Šomēnes, kopā ar Stebby, turpinu diskusijas par labbūtības tēmu. Šajā epizodē tiekos ar Olgu Condorfu, lai apspriestu labbūtības jēdzienu – tā vēsturi, attīstību un dažādus aspektus. Diskutējām par labbūtības riskiem un potenciālu, jo, izprotot šo konceptu, varam veidot organizācijas, kurās cilvēki vēlas strādāt un savus uzdevumus veikt ilgtermiņā. Pēc sarunas radās jautājums -  vai iespējams padarīt laimīgus visus darbiniekus? Un vai organizācija ir atbildīga par darbinieku laimi?Klausieties šo epizodi, lai uzzinātu:Labbūtības izcelsmi, vēsturiskus faktus un attīstību pēdējo 15 gadu laikā.Kā identificēt dažādas vajadzības un ko par tām liecina dati Latvijā.Labbūtības programmu ieviešanas ciklus.Veselības veicināšanas nozīmi organizācijā un labbūtības mērķus.Olga Condorfa ir Mercer Marsh Benefits darbinieku motivācijas projektu vadītāja Latvijā, sadarbojoties ar starptautiskiem uzņēmumiem gan Latvijā, gan Baltijā. Viņa ir izcilā sarunu biedre un profesionāle. Pateicamies par aizraujošo sarunu!*“Stebby” ir lielākā individualizētu labsajūtas pakalpojumu platforma Baltijas valstīs, un to pašlaik lieto vairāk nekā 1500 uzņēmumu. Platformu izmanto vairāk nekā 150 000 lietotāju un 2000 partneru-pakalpojumu sniedzēju. Plašāka informācija pieejama mājaslapā www.stebby.lv

Es nekad nenoguršu cīnīties par taisnību, žēlsirdību, mīlestību un dzīvību – saka dziedātāja Ieva Akuratere, kuras balsī lūgšana par latviešu tautu ir neatkarības atgūšanas simboliskākā dziesma. Par dzimtas saikni ar Brazīliju un Jāņa Akurātera klātbūtni valsts dibināšanā, par aktrises karjeru, "Pērkonu", savu īpašo balsi un kāpēc netika pie Konservatorijas diploma – saruna ar Ievu Akurāteri Laikmeta krustpunktā. Gadu garumā Ievas Akurāteres balss ir izdziedājusi spēku un trauslumu, prieku un sāpes, arī ticību un Latvijas likteni. Ievas dziedātā “Manai tautai” ir dēvēta par Atmodas dvēseliskāko un simboliskāko dziesmu. Tā modināja daudzus 1988.gadā, lai gan Ieva Akurātere šo Brigitas un Andra Ritmaņu radīto lūgšanu atskaņoja vēl pirms lielajiem Atmodas notikumiem. “Palīdzi Dievs, visai latviešu tautai” Ieva dziedāja jau 1986.gadā, toreizējā Popova rūpnīcas kultūras namā.  “Kāds cilvēks, kurš tolaik strādāja čekā, man atklāja, ka viņi kā profesionāļi pirmie saprata, ko tajā laikā nozīmēja nodziedāt "Manai tautai". Un daži no viņiem bija tā noguruši no tā laika, ka sirdī juta, ka nāk jauns vilnis, un apbrīnoja to. Varbūt daļēji arī tāpēc tas milzīgais zobens mani neķēra.” Tā vēlāk par piedzīvoto 80. gadu otrajā pusē, vēl padomju okupācijas un nedrošības laikā, ir teikusi Ieva Akurātere.  Un tas bija arī laiks, kad Ievas mamma, izcilā teātra zinātniece Līvija Akurātere, bija jau meitai sagatavojusi somu, jo izjuta bailes, ka meitu kuru katru vakaru var arī aizvest. Akurāteri jau bija pieredzējuši, kas ir Sibīrija un represijas.  18.novembrī Latvijas Radio saruna ar Ievu Akurāteri.  Mūsu saruna skan radio uzreiz pēc Valsts svētku dievkalpojuma. Ieva, tu neskaitāmas reizes esi izdziedājusi šos vārdus: “Palīdzi, Dievs, mūsu latviešu tautai. Dzīt saknes drīz brīvas Latvijas zemē!”. Mūsu neatkarības saknes nu ir pamatīgi sazarojušās, pat pēc padomju okupācijas cirtieniem. Tu esi ticīgs cilvēks – kādi ir tavi lūgšanas vārdi Dievam par Latviju 2023.gada 18.novembrī. Ieva Akuratere: Es lūdzu ar lielu spēku, galvenais. Ar lielu dziļu sirds mīlestību par mieru un par Latviju. Pat mazāk ar vārdiem, vairāk ar sirds spēku. Un vēl es katru reizi, kad dziedu šo dziesmu "Manai tautai", es tajā brīdī, kad pievienojas visi klausītāji, jo tas vienmēr notiek otrajā piedziedājumā, es jau aiz laimes lidoju, jo es jūtu, ka mēs visi lūdzam. Un mēs ļoti nopietni lūdzam, visi kopā lūdzam par vienu. Un tas ir liels spēks. Šodienas Latvijā, kas tevi stiprina un dot ticību, ka mūsu Latvijai būs saules mūžs? Ieva Akuratere: Man dod ticību tas, ka Latvijas tautā mājo tāda garīga domforma, kura ir kristāldzidra, tīra, ētiska, ļoti atbildīga, ļoti žēlsirdīga, ļoti tāda, kas ieklausās pasaulē. Latvija arī izskatās pēc austiņas ģeogrāfiskā līnijā. Tā mūsu tautas un patiesības, tāda iekodēta humānisma mīlestības sajūta un uzdevums, domāju, ka viņš ir pārlaicīgs šai ciltij, kas ir latvieši un ka tas ir kaut kas tāds, ko mēs nesam vēl no senākiem laikiem. Man ir tā sajūta tāda. (..) Lai cik mums grūti ietu, lai kā mēs ik pa brīdim viens otru kritizētu un apmaldītos un apvainotos bērnišķīgi, un tad atkal izmisumā skrietu un atjaunotu to savu uguni, tā ir tāda mūžīga lielās mīlestības, lielās cilvēcīgās palīdzības domforma un uzdevums. Tas ir tāds, kas ir mūsos iekšā un skan vienmēr, kad mēs sapulcējamies, nemaz nerunājot par Dziesmu svētku izjūtu. Visiem skudriņas skrien. Tā ir mīlestības, tā dzīvības ticība. Mēs šobrīd atkal dzīvojam ļoti nemierīgā laikā, karš Ukrainā un arī citi satricinājumi dažādās pasaules malās, cik tu droši justies Latvijā un šajā pasaulē tagad? Ieva Akuratere: Varētu atjokoties ar izteicienu, ka tā jau ir tikai dzīve. Nekas trakāks par dzīvi mūs nevar piemeklēt, un dzīves peripetijām un transformācijām. Mēs visi, lai pie kādas ticības būtu, mūsos ir cerību un pārliecība, kā tas varētu būt tā, kad mēs beigsim šo zemes dzīvi, bet nu skaidri mēs nevaram to zināt. No vienas puses, ja mēs esam ticīgi cilvēki, mēs visi jūtamies pasargāti, lai cik būtu šausmīgi, bet, no otras puses, ir tā, ka man ļoti gribētos, lai nebūtu tik daudz nelaimju, lai bērni augtu laimīgi un ar pārliecību, ka mēs tiešām sasniegsim tos apsolītos tūkstoš miera gadus, kas vispār ir sludināti.  Kad tu dzirdi dažkārt frāzes, ka cik var runāt par to Ukrainu vai par karu, un daudzi saka, ka ir noguruši, un mums taču pašiem ir savi bērni un veci cilvēki, kuriem vajag palīdzēt. Ieva Akuratere: Es domāju, ka vienkārši nogurst tie, kas nav pieraduši iesaistīties savas eksistences laika norisēs. Tā kā es esmu no tiem, kas piedalās vienmēr un man ir daudzi draugi, kas visu laiku piedalās, kas ir ieinteresēti, un mūziķi vispār ik pa laikam, sevišķi rokmuzikanti un folkmuzikanti jau ir sava laikmeta notikumu atspoguļotāji, un viņi vienmēr mēģina veidot ar savu mūziku kaut ko, un vēlēties, un palīdzēt, un ieskaidrot. Es saprotu, ka daudziem varbūt ir apnicis, bet kamēr karš ir, tikmēr mēs piedalāmies, un tas jau viss ir tik tuvu... Cik tieši tu uztver šo salīdzinājumu, ka ukraiņi šodien, arī 18. novembrī, savos ierakumos karo un aizstāv arī Latvijas brīvību? Ieva Akuratere: Es to uztveru absolūti tieši. Bišķiņ no malas varētu izskatīties, ka es esmu vairāk dziedātāja, poētiska persona, bet es jau no 1981. gada praktiski piedalījos, ko es uzskatu, īstajā politikā. Man bieži saka: Vai jūs esat strādājis politikā, kad jūs beidzot tur piedalījāties īstajā politikā? Manuprāt, tas, ka es esmu strādājusi vienā sasaukumā Rīgas domē, kad bija Pilsoniskā savienība, tas, ka es tagad pusgadu nostrādāju Saeimā ar Konservatīvajiem, pie tam, kur cilvēki nesaprata, cik šausmīgi svarīgi šitādus ekstrēmus nacionālistus ir paturēt šajos grūtajos laikos... Es uzskatu, ka tā ir maza politikas daļa, jo no 1981. gada es piedalījos īstajā lielajā politikā, kur komunisti vienkārši varēja jebkuru brīdi pārgriezt rīkli pušu vai ietupināt labākajā gadījumā tas, ko mēs saucam toreiz par "kreizenēm", trako namos nospricēt. Uz Sibīriju neveda vairs kopš 1983. gada. Tā bija politika, kur mēs reāli cīnījāmies par Latvijas brīvību.  (..) Man jau nav nemazāko ilūziju par to, kas notiek Ukrainā, es redzu tās šausmas, es redzu, ka tas ir tas pats briesmīgais komunisma pūķis vai kā viņu saukt rēgs, kurš pacels atkal galvu. 

Pasaules Veselības organizācija ir nobažījusies par lielo globālo neārstēto diabēta gadījumu skaita pieaugumu. Vai tā ir problēma arī Latvijā, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Endokrinoloģijas nodaļas vadītāja, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) asociētā profesore Ilze Konrāde, RSU docents Iekšķīgo slimību katedrā, P.Stradiņs klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas kardioloģijas centra kardiologs Kārlis Trušinskis un Latvijas Diabēta asociācijas vadītāja Gunta Freimane. "Visiem gribas tabletes, kas ir ļoti efektīvas, bet pārējo dzīvot savai baudai. Bet fiziskās aktivitātes un labs miegs ir ļoti nozīmīgs," atgādina Ilze Konrāde. "Lai mēs šobrīd būtu veseli, tas ir sportiņš, veselīgs miegs un mazāk psihosociāla stresa." Slimība cilvēkiem liek pārskatīt prioritātes, tomēr tikai apmēram 20 % cilvēku spēj izmainīt dzīvesveidu. "3-4 reizes nedēļā stunda ātras pastaigas ir labs aerobais treniņš. Fantastisks rezultāts. Apmēram par 45% var darba spējas mitohondrijos uzlabot," turpina Ilze Konrāde. Kārlis Trušinskis norāda, ka ir jādomā, kā veselīgo dzīvesveidu padarīt mērķētāku un pieejamāku, "kā trāpīt par cilvēkiem". Vajag pabakstīt, vai atgādināt, lai ieradumus uzturētu. Tad ir arī rezultāti. "Lai arī e-veselībai ir ne pārāk laba skaņa, to arī nozīmētu, ka varat saņemt kādu atgādinājumu, balstoties uz savu profilu, riska faktoru kopumu, vecumu, vadoties no tā, kāds ir holesterīns, asinsspiediens. Tam noteikti ir nākotne, līdzīgi kā par daudzām lietām atnāk atgādinājums," bilst Kārlis Trušinskis. Ilze Konrāde vērtē, ka daudz vairāk ir vajadzīgas sociālās reklāmas. Gunta Freimane min, ka svarīgi arī vērtēt, kādas sporta būves nepieciešamas un līdz ar to, kādas atlaides piemērot par to celšanu. Kā labo piemēru viņa min Somiju, kur izpētīts, ka nav vērts celt slidotavas, jo cilvēki ar locītavu slimībām nevar tās izmantot, bet ir vērts ūdens atrakciju centrus kopā ar baseiniem, ko cilvēki daudz aktīvāk izmanto.

Vai publiskā vide un telpas Latvijā ir pieejamas? Kas ir universālais dizains un kā tā principi, izpildīti godprātīgi un jēgpilni, var palīdzēt mums visiem? Ko varam darīt labāk? Uz šiem un citiem jautājumiem atbildes rod raidījuma viesis, invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" vides pieejamības eksperts Jurģis Briedis.

Rudenī cilvēki kļūst krietni uzņēmīgāki pret dažāda veida vīrusa infekcijām. Ar daļu no vīrusiem, kas gatavi iekārtoties mūsu organismā, var cīnīties, ievērojot elementāras higiēnas prasības, bet ar citiem būs sarežģītāk. Par pretdarbību vīrusu infekcijām saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētāja Dace Zavadska un Slimību profilakses un konroles centra Infekcijas slimību uzraudzības un imunizācijas nodaļas vadītāja Larisa Savrasova. Vīrusi cirkulē visu gadu, bet rudenī to aktivitāte pieaug, jo arī rudenī pieaug cilvēku aktivitātes vairāk telpās un kopā. "Kļūst vēsāks, mēs negribam tik daudz iet ārā, tik daudz arī atvērt logu. Aukstais un mitrais laiks ir labvēlīgāks pašiem vīrusiem izturības ziņā. Savukārt mēs esam mazliet ievainojamāki, jo nosalšana un mazāk patīkami faktori ietekmē arī imūno sistēmu. Tas ir imūnai sistēmai papildus stress," norāda Dace Zavadska. "Ja esam nosaluši vai mums nepieslēdz apkuri, mēs netaisām vaļā logu, vīrusiem ir vieglāk pieķerties." Tas viens no faktoriem, kas to ietekmē vīrusu aktivitāti. Vīrusi cirkulē visu laiku, bet mēs kā cilvēki papildus veicinām to, ka vairāk slimojam: jo vairāk slimojam, jo vairāk aplipinām citus. Tā tas vilnis kļūst arvien lielāks. Runājot par vakcināciju pret Covid, Dace Zavadska atzīst, ka "nav jāspiež un nav jāiet visiem vakcinēties, bet ir jārunā un jāskaidro, kāpēc ir jāiet vakcinēties tiem, kam tas ir svarīgi viņu veselības dēļ. Būtiski ietekmēt cirkulāciju sabiedrībā ar vakcīnu mēs šobrīd nevaram. Teikt, ja visi būsim vakcinējušies, tad Covid nebūs, nav pamata." Jaunais Covid paveids "Eris" Latvijā cilvēkiem nav reģistrēts, ir tikai pamanīts notekūdeņos. Nav pamata domāt, ka nāk kaut kas dikti nāvējošs. Ceļošana ir lielisks veids, kā jaunajiem variantiem pie mums nonākt, analizē speciālistes.  "Mēs nerunājam par primāro vakcināciju, ir tikai viena deva. Visiem, kas ir slimojuši iepriekš, bijuši vai nebijušu vakcinēti, mēs runājam tikai par vienu devu turpmāk, arī maziem bērniem," skaidro Dace Zavadska. "Tie, kam tiešām vajadzētu iet pēc savas sezonālās arī Covid vakcīnas devas, ir 65+, jo cienījamāks vecums, jo vairāk ir jāiet. Cilvēki, kam ir nopietnas viena vai vairākas blakus saslimšanas. Noteikti visi, kas ir smagi imūnsupresēti, vienalga kurā vecumā. Un joprojām grūtnieces sevi dēļ, gan mazulīša dēļ ir augstā riska pakāpē." Pret gripu speciālistes iesaka vakcinēties ikvienam. Masku vajadzētu vilkt, ja ir kāda akūta elpceļu infekcija un ir jāiet sabiedrībā. Tas būtu solīdāk pret apkārtējiem. Masku valkāšanā pasargā ne tikai apkārtējos, bet arī pašu, īpaši cilvēkus ar novājinātu imūno sistēmu. Šiem cilvēkiem maskas ieteicams lietot, dodoties pašiem uz poliklīniku vai slimnīcu.

Droša satiksme attiecas uz visiem satiksmes dalībniekiem, arī uz velosipēdistiem. Kā veidot attiecības uz ceļa un kas nepieciešams, lai neviens no satiksmes dalībniekiem netiktu pakļauts nevajadzīgam riskam, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: apvienības "Pilsēta cilvēkiem" valdes priekšsēdētājs Kārlis Krēķis, "Latvian Cycling Girls" pārstāve Zane Kalverša-Ķeņģe, riteņbraukšanas treneris Māris Birzulis un satiksmes psiholoģe Inese Muzikante.

#109 – Kino Kults pēdējās nedēļas laikā noskatījās negaidīti daudz filmu, tāpēc par tām visām tad arī parunāsim – "Gran Turismo", "The Last Voyage of the Demeter", "Talk to Me" un "Teenage Mutant Ninja Turtles: Mutant Mayhem". Bet, pirms ķersimies pie filmu izķidāšanas savās skanīgajās balstiņās, piedāvājam jums noklausīties nelielu, bet ekskluzīvu interviju ar filmas "The Last Voyage of the Demeter" režisoru Andrē Ovredālu! Brīdinājums – šis ir SPOILERU podkāsts! Šajā raidījumā: Plugs, plugs, plugs (00:04:29); Saruna ar Andrē Ovredālu (00:08:49); Ko esam noskatījušies – "Gran Turismo", "The Last Voyage of the Demeter", "Talk to Me", "Teenage Mutant Ninja Turtles: Mutant Mayhem" (00:23:40). Montāža: Toms Cielēns.

Sludinātājs: Toms Grenevics / Sērija: Jāņa Evaņģēlijs / Rakstvieta: Jņ 3:31-36

Krustpunktā saruna par nosacīti vasarīgu tematu, jo riteņbraucēji un it īpaši tie, kas pārvietojas ar skrejriteņiem uz ielām lielākoties ir siltajā gada periodā. Pēdējās dienās sociālajos tīklos izvērtās plašas diskusijas par to, vai riteņbraucējiem un arī elektrisko skrejriteņu lietotājiem vajag obligāti lietot ķiveres. Izprovocēja to ziņa, ka Satiksmes ministrija virzot šādu priekšlikumu pieņemšanai. Vēlāk gan tika skaidrots, ka ministrijā par to vien diskutē un šobrīd runa varētu būt par nepilngadīgajiem satiksmes dalībniekiem. Bet jautājums ir aktuāls, kādi ir plusi un mīnusi no prasības obligāti lietot ķiveres, kas satrauc riteņbraucējus un kādi ir abu pušu argumenti? Krustpunktā diskutē Satiksmes ministrijas Sabiedriskā transporta pakalpojumu departamenta direktore Annija Novikova, apvienības "Pilsēta cilvēkiem" valdes priekšsēdētājs Kārlis Krēķis un P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Mutes, sejas un žokļu ķirurģijas centra vadītāja Anna Ivanova.  

Vai esam uz četriem riteņiem vai diviem, der atcerēties, ka ceļš pieder visiem un neviens satiksmes dalībnieks nav svarīgāks par otru. Kā stiprināt drošību uz ceļiem un cik svarīgi ir cienīt visus, kas ir uz ceļa, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Par satiksmes drošību raidījumā sarunājas "Latvian Cycling Girls" pārstāves Sveta Libarte un Zane Kalverša-Ķeņģe, Latvijas riteņbraukšanas federācijas ģenerālsekretārs Toms Markss un Ceļu satiksmes drošības direkcijas valdes priekšsēdētājs Aivars Aksenoks. Raidījumā izskan dažādas klausītāju piezīmes par sodiem, par satiksmes drošību, raugoties gan no autobraucēju, gan velobraucēju skatupunkta. "Domāju, ka ar šo visu nevar atrisināt visus jautājumus perfekti. Atslēgas  vārds tomēr ir uzvedības kultūra uz ceļa, tas ir audzināšanas jautājums. Labi, ka par to runājam, stāstam, ļoti labs ir eksperiments, kas tam pievērš uzmanību, tas patiešām ir vadītāju kultūras jautājums, visu vadītāju, gan autovadītāju, gan velovadītāju savstarpējās cieņas jautājums. Tikai tādā veidā varam lēnām virzīties uz priekšu. Te tāda brīnumnūjiņa nebūs," atzīst Aivars Aksenoks. "Latvian Cycling Girls" pārstāves arī norāda, ka svarīga ir savstarpējā sapratne un cieņa uz ceļa visiem satiksmes dalībniekiem. "Sporta treniņiem visdrošākais ir Vidzemes šosejas ceļš, kur ir skaidri nodalīta nepārtrauktā līnija," atzīst Toms Markss. Ar saukli "Viens ceļš visiem" norisinās organizācijas "Latvian Cycling Girls" satiksmes drošības akcija sadarbībā ar Ceļu satiksmes drošības direkciju (CSDD). Akcijas mērķis – vērst satiksmes dalībnieku uzmanību uz savstarpēju cieņu, lai novērstu negadījumus.    Šogad avārijās miruši deviņi, ievainoti – 189 velobraucēji un smagi ievainots 21 velosipēdists. Kopš 2017. gada uz Latvijas ceļiem negadījumos bojā gājuši 77 velobraucēji, no kuriem 34 avarējuši apdzīvotās vietās, bet 43 ārpus tām. Pēdējo gadu laikā negadījumu skaits gan samazinās, bet ne strauji. Sieviešu amatieru velobraukšanas klubs "Latvian Cycling Girls" sadarbībā ar Ceļu satiksmes drošības direkciju sāk akciju "Viens ceļš visiem", lai vērstu uzmanību uz to, ka gan autobraucēju, gan velosipēdistu, gan arī gājēju savstarpējā cieņa un izpratne par drošību palīdzēs izvairīties no nelaimes gadījumiem.

Uzņēmējs Īlons Masks ir gatavs piedāvāt smadzeņu mikroshēmu, lai palīdzētu cilvēkiem ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem. Viņa smadzeņu mikroshēmu uzņēmums "Neuralink" paziņojis, ka ASV Pārtikas un zāļu pārvalde ir sniegusi atļauju veikt pirmos testus ar cilvēkiem. Iepriekšējie eksperimenti ar pērtiķiem ir bijuši veiksmīgi. Tiesa, Masks nav vienīgais, kurš kaut ko tādu attīsta. Taču kāpēc mums ir vajadzīgi šādi attālinātas komunikācijas rīki un kā jau šobrīd paralizēti pacienti vai cilvēki ar kustību traucējumiem var sazināties ar apkārtējo pasauli un labāk to "sajust", raidījumā Zināmais nezināmajā analizē uzņēmuma "Longenesis" pārstāvis, medicīnas tehnoloģiju eksperts Emils Sundjukovs un Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas vadošā pētniece Aija Kļaviņa. "Runājot par tehnoloģiju ienākšanu, tas, ko pirms 10 gadiem lasījām fantastikas grāmatās, to šodien varam reāli izbaudīt dzīvē. Brīžiem tas ir mazliet biedējoši un daudziem tas pirmajā brīdī izraisa ne pārāk pozitīvu reakciju. Bet tas dod lielas perspektīvas nākotnē un mēs vēl medicīnā šobrīd neapjaušam, kādas iespējas būs," vērtē Aija Kļaviņa. "Runājot par implantiem un tehnoloģijām, ko cilvēki var savā ķermenī ievietot un izmantot ikdienā (..), jāsaprot, ka tā nav burvju nūjiņa. Neviena tehnoloģija nav tāds brīnums, ko vienā dienā varam cilvēkam iedot un otrā dienā viņš izmantos. Tas ir milzīgs darbs, un pašam cilvēkam tas prasa milzīgas laika un arī mācīšanās pulēs, lai iemācītos šo ierīci izmantot." "Par konkrēto implantu, ko izmēģina šobrīd Ilona Maska kompānija, ir grūti pateikt, kāds ir viņa redzējums un kas ir prioritārā cilvēku grupa, kurai tehnoloģiju pielietot," turpina Aija Kļaviņa. "Kaut vai manā pieredzē ir gadījumi, kur bērnam ar autismu tiek atklāta arī dzirdes problēma. Ievietojot dzirdes implantu, diemžēl netiek atrisināta dzirdes problēma, jo vienkārši bērns nespēj pieņemt šīs skaņas, ko viņš dzird apkārt, ko viņš līdz tam nav dzirdējis, lai arī tas tiek izdarīts agrīnā vecumā. Jāsaprot, kas ir primārais mērķis, kādā veidā tiešām uzlabot cilvēku dzīves kvalitāti ar šo tehnoloģiju, bet nevis tikai izmantot tehnoloģiju tikai tāpēc, ka tā ir izdomāta un tika pielietota." Masks ir minējis, ka šīs tehnoloģijas varēs izmantot, lai ārstētu paralīzi un arī aklumu. Bet vai ir redzamas jau kādas tehniskās grūtības, varbūt ētiskās problēmas, kas varētu rasties?  "Vēsturiski, kad cilvēks skatījās pirmo kinofilmu, viņš bēga prom, redzot, ka vilciens iebrauc stacijā. Tagad mums ir implanti, iekārtas," salīdzina Emils Sundjukovs. "Protams, ir šīs precedents, tādēļ regulatoriem - Zāļu valsts aģentūrai vai Eiropas Zāļu aģentūrai - ir jāsagatavojas tādām lietām. Tas ir pirmais, bet nebūt pēdējais piegājiens, ka šādas tehnoloģijas ienāks. Līdz ar to, protams, jādomā, kā jau darām zāļu pētniecībā, vai jebkāda cita veida medicīnas pētniecībā, kur iesaista pacientus, ir ētikas, drošības un arī privātuma aspekti. Šeit, protams, daudzi cilvēki runā par to, kā tad privāta kompānija. No otras puses, ja tā būtu valsts kompānija, vai tas būtu labāk vai sliktāk? Man liekas, ka ir jāpaskatās uz efektivitāti. "Šaujot" vienā virzienā, mēs varam nesasniegt mērķi, un jāpaskatās uz šiem aspektiem, pirms mēs vispār runājam par to, vai tā kompānija cenšas iekarot mūsu smadzenes un iezombēt cilvēkus." "Izklausās ļoti ambiciozi, ja varam plānot, ka šādi sensori varētu izmainīt cilvēka redzes spējas un padarīt kādu neredzīgu cilvēku redzīgu. Protams, es nesaku, ka tas nevarētu notikt, bet ir jāsaprot to, ka tur noteikti ir ļoti stingri ierobežojumi, uz kuriem cilvēkiem tas varētu strādāt, un ne visiem tas derēs," atzīst Aija Kļaviņa. "Otra lieta, es domāju, ka neviens šāds atklājums nenotiek tikai no zinātnieku puses. Arī mūsu pētījumos redzam, ka tā ir abpusēja sadarbība un ir cilvēki, kas brīvprātīgi piedalās šajos pētījumos. Tā jau pasaulē daudzi zinātniskie atklājumi ir īstenojušies, ka tas nav tikai vienvirziena zinātnes ceļš, bet tas ir abpusēji, kur zinātnieki laika gaitā sadarbojas ar pacientu grupām vai konkrētu cilvēku mērķgrupām." Pētniece norāda, ka sākumā tie noteikti ir nelieli īstermiņa mērķi, ar kuriem ilgtermiņā sasnieg plašākus rezultātus.  Un vēlreiz atgādina, ka arī tehnoloģijas nesniegs burvju nūjiņas efektu, ka pilnīgi visiem varēsim izmainīt dzīvi uz pozitīvu un absolūti vienlīdzīgu dzīves kvalitāti. Tehnoloģijas palīdz noteikt cilvēku atrašanās vietu Ko par cilvēku "ziņo" viedtālruņi, maksājumu kartes un automašīnas, skaidro Latvijas Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcijas "CERT.lv" kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis. Tehnoloģiju laikmetā cilvēku pēdu nospiedumi ir ne tikai fiziski, bet par sevi mēs  apzināti vai neapzināti nododam ziņu ar tālruņiem, maksājumu kartēm, darbošanos internetā. Pat ja mēs nelietotu šīs ierīces, izejot uz ielas, ienākot veikalā vai citā sabiedriskā ēkā, mūsu pārvietošanos fiksē novērošanas kameras. Arī pie privātajām un daudzdzīvokļu mājām var būt izvietotas novērošanas kameras. Tās var būt arī automašīnās. Kā un kādā veidā ar minētajām ierīcēm cilvēks dod ziņu par sevi, skaidro Gints Mālkalnietis. Stāstu viņš sāk ar tām ierīcēm, kuras cilvēks lieto, lai apzināti dotu ziņu par sevi.  

Lai palīdzētu atrast darbu cilvēkiem ar invaliditāti, jauniešiem bez iepriekšējas darba pieredzes, senioriem un vēl vairākām sociālajām grupām, sociālais uzņēmums „Ligero” ceturto reizi organizē darba iespēju festivālu "Visiem". Par iespējām atrast darbu ne tikai festivāla laikā, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Par darba iespējām dažādām sabiedrības grupām sarunājas iInvalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" vadītājs Ivars Balodis, Nodarbinātības valsts aģentūras direktore Evita Simsone, zvanu centra "Sonido" darbiniece Lolita Korjapina kopā ar diviem asistentiem - suni-pavadoni Zuzi, kas ir ikdienā kopā ar Lolitu, un meitu Alisi, kura aktīvi palīdz ārpus darba, un sociālā uzņēmuma "Ligero" vadītāja, darba iespēju festivāla "Visiem"idejas autore un organizatore Liene Reine-Miteva. Vispirms līdz maija sākumam ir aicināti pieteikties uzņēmēji, kuri vēlas piedāvāt meistarklases festivālā, kur potenciālie darba ņēmēji var iepazīsties ar profesijām. Pieteikuma anketu var meklēt "Ligero" mājaslapā. "Uzņēmumi ir aicināti piedalīties un parādīt savu vakanču un arī savu profesiju aizkulises un ļaut cilvēkiem izmēģināt, kā tās ir strādāt šajā uzņēmumā," skaidro Liene Reine-Miteva. "Uzņēmumiem tā ir laba iespēja iznākt Rīgas centrā, Vērmanes dārzā, un parādīt sevi, ko varbūt ikdienā neiedomājamies, ka ir šādas profesijas, vai, ka šajā profesijā ir nepieciešamās tādas prasmes vai zināšanas." Viņa norāda, ka piesakās sociāli atbildīgi uzņēmumi. Ja arī nenodarbina cilvēkus ar invaliditāti, viņi ir uzsākuši iekšējo procesu, ko un kā varētu darīt. "Janvārī, februārī, aptaujājot iepriekšējo gadu dalībniekus, vairāki teica, lai arī viņi īsti nav vēl gatavi nodarbināt cilvēkus ar invaliditāti, tā ir vieta, kur satikties un iepazīties. Uzņēmumi domā, kā atvērt darbu dažādām cilvēku grupām, kuras ikdienā tik viegli varbūt darbu nevar atrast," atzīst Liene Reine-Miteva. Festivāls notiks jūnijā sākumā. "Festivāls ir domāts visiem. Daudziem cilvēkiem, kas strādā Rīgā smalkos, labos uzņēmumos, viņiem ir pieeja mācībām, dažādiem treniņiem. Cilvēkiem ir citas iespējas. Daudziem cilvēkiem šādu iespēju nav - paskatīties uz darbu no citas perspektīvas, parunāt ar karjeras konsultantu, notestēt, kāda tipa darbinieks tu esi, šādas iespējas bieži vien ikdienā cilvēkiem nav," norāda Liene Reine-Miteva. Ivars Balodis atzinīgi vērtē šādu satikšanās platformu, kur var aprunāties un uzdot jebkuru muļķīgu jautājumu. Bet runājot par cilvēkiem ar invaliditāti, viņš atzīst, ka ceļus uz nodarbinātību vajadzētu veidot vieglākus ar īpašām atbalsta programmām.  "Par cilvēkiem ratiņkrēslā mēs vairāk vai mazāk zinām, lielākā daļa cilvēku to darbu ir atraduši, kas grib strādāt. Piemēram, cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem, kuri ārkārtīgi daudz un kur valstī notiek deinstitucionālizācijas process, tas nozīmē, ka lielās institūcijās cilvēkus neuzņem, viņi dzīvo pašvaldībās un viņiem kaut kas ir jādara. Skaidrs, ka viņiem ir darbs jāatrod. Prasmes un iemaņas nav līdz šim attīstītas, tu aizej, paskaties te es kaut ko varu izdarīt un te. Tā ir tā vieta, kur cilvēki var atrast savu nākotnes darbu," atzīst Ivars Balodis.

Raidījumā šoreiz par sankcijām, jaunāko obligāciju emisiju un mazliet par to, kas notiek kapitāla tirgos Baltijā. Bet pirms ķerties pie aktuālā, kāds atgādinājums - ir sākusies gada deklarāciju par aizvadīo gadu iesniegšana. Te divi mazi atgādinājumi. Pirmkārt, aizvadītajā gadā daudzi ir ziedojuši vairāk un biežāk nekā ierasts. Un arī par ziedoto sabiedriskā labuma organizācijām var tikt pie nodokļu atlaides. Un otrkārt - šogad ieviests jaunums - ja ir veselības apdrošināšana, tas jānorāda deklarācijā.  Secinājums - šogad Valsts ieņēmumu dienests rūpīgāk sekos līdzi, lai neapmaksātu tos čekus, kurus atmaksājis apdrošinātājs. Jau vairāk nekā gads kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā un - arī jau desmitā sankciju kārta. Un pēdējā laikā arvien skaļāk skan balsis par sankciju apiešanas tendencēm. Visticamāk, ievērojamais eksporta uz atsevišķām Eiropas un Āzijas valstīm pieaugums tieši tām precēm, kuras uz Krieviju un Baltkrieviju vest nedrīkst, ir nevis Latvijas eksporta veiksmes stāsts un jauni lieliski tirgi, bet gan banāla sankciju apiešana. Kā īpašā seminārā uzņēmējiem par sankcijām stāsta Kristaps Markovskis, Latvijas Bankas Naudas atmazgāšanas novēršanas pārvaldes vadītājs, tas nav palicis nepamanīts. Pienākums ievērot sankcijas ir ikvienam, ne tikai bankām vai kādiem īpašiem uzņēmumiem. Turklāt, kā skaidro Paulis Iļjenkovs no Finanšu izlūkošanas dienesta, Latvijā uzņēmumiem jāpatur prātā tas, ka riski ir augsti. Visiem par sankciju neievērošanu Latvijā draud arī kriminālatbildība. Bet kas liecina par mēģinājumiem apiet sankcijas? Izdoma, protams, ir bezgalīga, bet biežāk sastopamie veidi ir mēģināt iesaistīt vidutājus un starpniekus, izmantot dīvainas norēķinu formas - piemēram, caur mazāk vai vairāk eksotiskām valstīm vai maksājuma veidiem, mainīt īpašniekus vai mēģināt slēpt preču kodus, cerot, ka izdosies caur muitu dabūt sankcijām pakļautās preces. Bet jārēķinās, ka arī kontrolējošās iestādes nesēž rokas klēpī salikušas. Piemēram, vai zinājāt par DNS analīzēm kokmateriāliem? Stāsta Valsts ieņēmumu dienesta Muitas pārvaldes Riska vadības daļas vadītājs Atis Pīlāts.  Bet ko darīt, lai neiekultos nepatikšanās? Pirmais Edgara Pastara no "Cobalt" ieteikums ir izvērtēt risku - kādi ir mūsu partneri, kādas ir mūsu preces? Un tad - vienkārši domāt līdzi notiekošajam uzņēmējdarbībā. Vai lietas, kas notiek, ir loģiskas? Darījumu partnerus ir vērts pārbaudīt vietējos reģistros un arī - elementāri pameklēt internetā. Vērtē, kā izskatās mājaslapa, vai adrese eksistē, ko par šo uzņēmumu saka citi un arī, vai mūsu sadarbība būs loģiska. Katrā ziņā sliktākais ir vienkārši pārkāpt vai apiet sankcijas un cerēt - neviens nepamanīs. Risks, ka kāds cits ziņos par jūsu pārkāpumu ir augsts. Jo par to ziņo gan tie, kam ir uzlikts pienākums ziņot par aizdomām, gan citi brīvprātīgā kārtā, saka Paulis Iļjenkovs no Finanšu izlūkošanas dienesta.

Stāsta komponists Imants Zemzaris 1973. gadā pienāk otrā reize, kad Ivanova mūzika tiek pārstāvēta festivālā "Varšavas rudens", tātad pazīstamajā laikmetīgās mūzikas forumā. Pirmā bija 1958. gadā - ar gluži obligāto Sestās simfonijas atskaņojumu: spēlēja Ļeņingradas filharmoniķi un Kurts Zanderlings. Kaut tad jau bija tapusi Astotā, ko var uzskatīt par pirmo Ivanova "atkušņa" simfoniju. Starp citu, toreiz no festivāla programmas tika svītrots Prokofjeva Koncerts-simfonija ar Mstislava Rostropoviča solo, vietā liekot tautisko un demokrātisko Otara Taktakišvili ļoti optimistisko Klavierkoncertu. Šoreiz - 1973. gadā - izskan Ivanova 14. simfonija (Sinfonia da Camera) - pirms diviem gadiem tapis, tātad pietiekami svaigs un laikmetīgs opuss, kas apliecina sešdesmitpiecgadīgā komponista garīgo un māksliniecisko briedumu. Ne jaunāka un arī ne vecāka. Varšavas filharmonijas lielajā zālē spēlē Latvijas filharmonijas kamerorķestris Tovija Lifšica vadībā - tieši šis 1967. gadā dibinātais kamerorķestris jau arī bija komponistam devis impulsu simfonijas radīšanai. Koncerta otrajā daļā koris "Latvija" izpilda Paula Dambja oratoriju Stanza di Michelangelo, Ivanova vokalīzi "Gubu mākoņi", arī Marģera Zariņa un Rutas Vintules miniatūras. Programmā iekļauti vēl vairāku citu padomju komponistu kordarbi ar diktēti idejisku tematiku. Pret mūziku, kas nākusi no PSRS, poļu klausītājiem ir sava specifiska attieksme. Tomēr zāle ir pieklājīgi publikas piepildīta, to vēl kuplina prāvs jauno mūziķu, mākslinieku un mediju pārstāvju pulciņš no Rīgas, kas pašsaprotami jūt līdzi savējiem šajā respektablajā starptautiskajā pasākumā. Festivāla centrā togad ir trīs poļu pašu mūzikas grandi: Lutoslavskis, Pendereckis, Gureckis. Visiem trim dzimšanas dienas gada skaitļi beidzas ar "3", tātad pienākušas nozīmīgas jubilejas. Izskan Vitolda Lutoslavska Čellkoncerts, Kšištofa Penderecka Pirmā simfonija, Henrika Mikolaja Gurecka Otrā "Kopernika" simfonija - iespaidīgs minimālisma estētikā radīts darbs kā tāda savdabīga freska diviem solistiem, korim un megalielam orķestrim. Oficiāli formulētais sauklis "Varšavas rudens" - uz Rietumiem vērstais Polijas kultūras skatlogs - sevi attaisno saturiski bagātīgi. Festivāla degpunktā ir daudzu poļu pašu skaņražu iespaidīgais devums. Taču galvenais, ar ko šis festivāls pievelk poļu un visas Austrumeiropas interesentu uzmanību, ir tā uz Rietumiem un visu plašo pasauli pavērtā auss un acs. Un te nu plašā spektrā pārstāvēts viss, ko laikmetīgajā mūzikā ienesuši 70. gadi - aleatorika, sonoristika, minimālisms, repetitīvisms, elektroakustiskie meklējumi, hepeningi, performances, nonstopi, akcijas, kolāžas, instrumentālais teātris.   Festivāls (ik dienas trīs koncerti!) aizrit spraigi radošā inovatīvā noskaņojumā. Un tikai krietni vēlāk kļūst zināms, ka 1973. gadā tas varēja arī nenotikt. Augstāko punktu bija sasniegusi festivāla rīkotāju pastāvīgā rīvēšanās ar padomju ideoloģisko uzraudzību - kā pelei ar kaķi -, saņemot kritiku par pārlieku avangardisko orientāciju un klanīšanos Rietumu priekšā. Kad pēc smagām diskusijām viss jau šķitis zaudēts, cēlies kājās padomju grupas pārstāvis Arams Hačaturjans un sirsnīgi pateicies poļu kolēģiem par viņu ilgus gadus radīto iespēju dzirdēt tik atšķirīgu mūziku. "Ja tikai mācētu," viņš teicis, "es pats vienā vai otrā virzienā iemēģinātu roku." Faktiski Hačaturjans toreiz izglābis festivālu… Interesanta sakritība: 1973. gada Varšavas rudenī  tiek atskaņota arī Dmitrija Šostakoviča Četrpadsmitā… Šoreiz - pēc piecpadsmit gadiem - Jānis Ivanovs var būt apmierināts ar savu pārstāvību festivālā Polijā. Kolēģi atveduši viņam "Varšavas rudens" bukletu, ko viņš nu ar gandarījumu studē. Turpmāk, sastopot Konservatorijas gaitenī Juri Griņeviču, skaņu ierakstu kabineta vadītāju un skrupulozi fanātisku starptautiskas informācijas vācēju, viņš arvien apvaicāsies: "Kas jauns par Ivanovu rodams pasaules informatīvajā telpā?" Ivanovam piemīt sava īpaša humora izjūta…

Visiem cilvēkiem ir tiesības uz kultūru neatkarīgi no rases, dzimuma, tautības utt. Jānodrošina, ka katrs var baudīt un lietot kultūras sasniegumus atbilstoši viņu spējām un kompetencēm. Arī darba apstākļi ir jāveido tādi lai tie nekavētu kultūras izaugsmi un pieejamību cilvēkiem. Kultūras dažādība palielinās, bet cilvēku spēja to aptvert mazinās un tādēļ ir būtiski rūpēties par cilvēka integrālu attīstību, kas ietver vērtību izaugsmi kā saprāts, griba, sadraudzība, sirdsapziņa. Šādu audzināšanu pirmkārt var saņemt ģimenē. Turklāt kristietības un kultūras starpā lai arī var rasties spriedze tomēr var viena otru veicināt un attīstīt, piem., kultūra un zinātne var veicināt ticības skaidrāku apzināšanos un izpratni.

Vienlīdzība un sociālais taisnīgums, kas izriet no visu cilvēku neatņemamas un Dieva dotas cieņas. Gaudium et Spes māca, ka visi cilvēki ir radīti pēc Dieva attēla, visi ir atpestīti un visiem ir viens mērķis - Dievs. Tādēļ nav pieļaujama nekāda diskriminācija. Atšķirības, kas pastāv ir iemesls lai cīnītos pret diskrimināciju un darītu visu iespējamo lai to novērstu. Visiem ir vienāda cieņa arī tiem, kas nedomā un nerīkojas tā kā mēs. Taču tas nevar būt par pamatu lai attiektos no patiesā un labā. Dialogā mēs viens otru varam iepazīt un mācīties mīlēt un piedot lai veidotu vienu Dieva saimi.

Vienlīdzība un sociālais taisnīgums, kas izriet no visu cilvēku neatņemamas un Dieva dotas cieņas. Gaudium et Spes māca, ka visi cilvēki ir radīti pēc Dieva attēla, visi ir atpestīti un visiem ir viens mērķis - Dievs. Tādēļ nav pieļaujama nekāda diskriminācija. Atšķirības, kas pastāv ir iemesls lai cīnītos pret diskrimināciju un darītu visu iespējamo lai to novērstu. Visiem ir vienāda cieņa arī tiem, kas nedomā un nerīkojas tā kā mēs. Taču tas nevar būt par pamatu lai attiektos no patiesā un labā. Dialogā mēs viens otru varam iepazīt un mācīties mīlēt un piedot lai veidotu vienu Dieva saimi.

Ģimenes studija dodas ciemos pie Apiņu ģimenes. Monta, Mārtiņš un viņu dēli Magnuss un Marks jau vairākus gadus sauc sevi par pilsētniekiem laukos – viņi dzīvo netālu no Valmieras, bet darbs pašiem un mācības puikām joprojām ir pilsētā. Kaut arī tagad vairāk laika jāvelta bērnu vadāšanai uz mācību iestādēm un atpakaļ, tomēr to atsver klusās nedēļas nogales lauku mājā tuvāk pie dabas. Ģimenes ikdienu ietekmēja arī pandēmija, darba lieguma dēļ, Monta ir skaistumkopšanas speciāliste, viņa divus gadus pavadīja mājās kopā ar dēliem un tas bija laiks, kad tika pārvērtētas ģimenes vērtības, kas patiešām ir svarīgi. Sarunā Monta pārliecinoši saka – tā noteikti ir ģimene. Un lai visi kopā labi justos, viņi viens otram velta pietiekami daudz laika. Parasti tās ir sportiskas nedēļas nogales visiem kopā, tagad, kad Mārtiņš iestājies Zemessardzē, Monta biežāk rosās pa māju kopā ar puikām. Tomēr tēta piemēram seko viņa vecākais dēls – Magnuss tieši šodien, 11. novembrī, nodod jaunsarga svinīgo solījumu. Bet pēdējā laikā Mārtiņš nedēļu nogalēs nav mājās ne tikai tāpēc, ka aktīvi iesaistījies riteņbraukšanā. Augustā viņš ir izgājis trīs nedēļu Zemessardzes apmācības un kopš tā laika katru nedēļas nogali turpina iesaistīties Zemessardzes mācībās. Kā jau daudzus šobrīd, arī Mārtiņu pievienoties Zemessardzei mudinājis Ukrainā notiekošais.  Mārtiņš stāsta, ka viņš vēl šaubījies, tomēr mācības ir trīs nedēļas, Monta teikusi - viss, ej! "Šis temats jau pirms pāris gadiem tika pacelts, ņemot vērā, ka mācības paņem diezgan daudz laika, ja trīs nedēļas jāatstāj ģimene, ne katrs vīrietis to var izdarīt darbu vai citu pienākumu dēļ. Tagad viss sanāca, ka vienkārši vajadzēja. Es arī jutu, ka viņam to vajag. Kā sieva vēl uz to skatos, kā uz foršu pasākumu vīriešiem. Protams, tas ir nopietni, tās ir īstu vīru lietas. Ja vīrs ir laimīgs, darot to, ko viņi tur dara, arī sieva ir laimīga," vērtē Monta.  Pēc pamatapmācībām Mārtiņš atzīst, ka visiem ieteiktu tās iziet, jo ļoti daudz var iemācīties pie profesionāliem instruktoriem labi izstrādātās mācību programmās. Militārā disciplīna kā izaicinājums. "Varbūt ne visiem tas ir, bet es ieteiktu visiem to izdarīt. Ja ne Zemessardzē, tad rezervista mācības iziet," atzīst Mārtiņš. Mārtiņš atzīst, ka jūtas drošāk un pārliecinātāk pēc pamatapmācībām, kā rīkoties, ja būs "x stunda". Arī Monta bilst, ka zina savu misiju, ja būs "x stunda". Viņai jārūpējas par bērniem un jābūt fiziski un emocionāli gatavai to darīt vienai.  Zemessardzes mācībās Mārtiņš saticis puišus, kas iepriekš bijuši jaunsardzē, novērtējot viņu prasmes un zināšanās, viņš mudinājis arī savu vecāko dēlu Magnusu iesaistīties šajā organizācijā.  Monta vērtē, ka plusi, dzīvojot laukos ir daudz lielāki, nekā tas, ka bērni vairāk jāvadā uz skolu vai nodarbībām. Tā ir organizēšana un loģistika. Arvien viņi ir pilsētnieki laukos, jo strādā pilsēta, nav nekādas lauku saimniecības, tikai trīs dobītes, kur aug jaunie kartupelīši, trīs burkāni, kāda salātlapa.  "Kaut kas nedaudz, ko var apvienot ar ikdienas darbiem," bilst Monta. Monta strādā skaistumkopšanas jomā, Mārtiņš IT jomā. Magnusam ir 11 gadi, viņš mācās Valmieras sākumskolā. Puika vērtē, ka lauku dzīves mīnusi, ka draugi tālu un arī veikals nav piecās minūtēs sasniedzams. Ieguvumi - klusums un daudz vietas, kur darboties. Markam ir seši gadi un viņš iet "skolas dārziņā".  Visiem kopā tuvs ir aktīvais dzīves veids - pārgājieni, aktīvitātes ārpus mājas, sportošana. "Es teiktu, ka esmu vairāk aktīvs fans, vīrs vairāk ir aktīvs sportists, kopā esam laba komanda, kas māk atpūsties," vērtē Monta, kura kopā ar bērniem seko vīra gaitām.  Brauciens uz sporta sacensībām ir arī kopīga ceļošana. Mārtiņš piebilst, ka vasarās visas nedēļas nogales paiet sportojot, daudz piedalās velo sacensībās. Reti brīvdienu rīti ir mierīgi un brīvi. Lai arī mājās ir vairāki riteņi, Montai sava braucamā nav, viņai labāk patīk pārgājieni, bet tētis ir riteņbraukšanā iesaistījis arī abus dēlus.

Ne mēs to izdomājām, ne mums, visticamāk, to izdosies iznīcināt. Runa ir par cilvēku diskrimināciju pēc etniskās piederības. Neskatoties uz to, ka Latvijā virkne likumu skar diskriminācijas aizliegumus izglītības, nodarbinātības un sociālās iekļaušanās jomā, sabiedrībā joprojām pastāv diskriminācijas pazīmes pēc dažādiem aspektiem, viens no tiem – diskriminācija etniskās piederības dēļ. Kā mazināt etnisko diskrimināciju mūsu valstī? Raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē Ventspils Augsto tehnoloģiju parka vadošā eksperte dažādības jautājumos Rasma Pīpiķe, meksikānis, kurš Latvijā dzīvo jau vairākus gadu desmitus, pavārs Havjers Garsija, kampaņas "Sajūti. Sadzirdi. Saproti" dalībnieks un sabiedrības integrācijas fonda sekretariāta direktore Zaiga Pūce.

Alumīnijs kā adjuvants jeb reakcijas pastiprinātājs, dzīvsudrabs kā konservants un vēl daudz citu vielu, kas var būt dažādu vakcīnu sastāvā, var radīt priekšstatu, ka, saņemot vakcīnas injekciju, organismā tiek ievadīta kaudze ar toksiskām vielām. Par vakcīnu sastāvu saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Rīgas Stradiņa universitātes profesore, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Ģimenes vakcinācijas centra vadītāja, Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētāja Dace Zavadska un Rīgas Stradiņa universitātes Bioloģijas un mikrobioloģijas katedras vadītāja un profesore Juta Kroiča. Runājot par alumīnija sāļiem vakcīnās Dace Zavadska skaidro, ka alumīnijs arī cirkulē cilvēku asinsritē.  "Ar alumīniju tiekamies apkārtējā vidē, pārtikā un visur citur - mātes pienā ir alumīnijs, arī mākslīgajos zīdaiņu maisījumos ir maisījums. Tie alumīnija sāļi, kādi ir vakcīnās, tiek lietoti apmēram 80 gadus un mēs par viņiem zinām visu. Īsti nav vajadzības meklēt ko jaunu, jo alumīnija sāļi, ko lietojam vakcīnās, ir droši, daudzums ir tik minimāls, mazāks nekā mākslīgajā maisījumā," norāda Dace Zavadska. Daudzi no ķīmiskajiem elementiem, ko uzņemam ar vakcīnu, jau cirkulē mūsu asinsritē. "Visiem sazvērestību teoriju piekritējiem gribētu aicināt attaisīt viņu nakts skapīšus un vannas istabā paskatīties, ko viņi sev smērē uz sejas, ko viņi ikdienā nopērk veikalā. Vakcīnas ir visvairāk  pētītais medikaments un viens no vistīrākajiem medikamentiem. (..) Nekas dzīvē nav simtprocentīgs, bet par vakcīnām varam teikt, ka tie ir tuvu 98-99% drošība," atzīst Dace Zavadska. Neviens negrib, lai cilvēkiem būtu slikti, ir vairāk jāieklausās un jāuzticas. "Cilvēki jautā, prasa konsultāciju, kā man jārīkojas, ja ir kardioloģijas problēma, nefroloģijas problēma, kāda cita medicīniska problēma, tad ieklausās speciālistā. Bet vakcinācijas sakarā es esmu gudrāks, jo es dzirdēju, ka toreiz kaut kas kaut ko sliktu par vakcīnām pateica. Kāpēc neieklausās, cik cilvēku nomira, cik ģimenēs izmira bērni pirms vakcinācijas, pirms antibiotiku lietošanas. Jāpaskatās par labo efektu, ko vakcīnas ir devušas, vai gribam atgriezties viduslaikos, kad no septiņiem bērniem pieci nomira, divi izdzīvoja," vērtē Juta Kroiča. Dace Zavadska norāda, ka ir daudz mītu, ko vakcīnu pretinieki izvelk no veciem rakstiem par konservantiem. Viņa norāda, ka kopš 2006. gada nav neviena vakcīna, kas saturētu dzīvsudrabu. "Pat tajos laikos, kad vakcīnās bija dzīvsudrabs, viņš nemaz nekaitēja," skaidro Dace Zavadska. "Tas pats ar autismu. Tikai pēdējais muļķis var pateikt, ka vakcīnas izraisa autismu. Ir daudz pierādījumu, ka tas tā nav. Vienam vienreiz ienāca prātā, viņš tā pateica, pēc tam visa zinātne vismaz 20 gadus strādāja, lai pierādītu viena slima cilvēka ideju," komentē Dace Zavadska.

Runājām par to, kā šis tas sajaukts, stulbām mājas lapām un TikToku.