Podcasts about pasaule

Pasaule ārpus laika – tā pašiem mazākajiem skatītājiem domāto studijas „Rija” animācijas filmu „Telmas ideālā dzimenīte” raksturojusi Eiropas Bērnu un jauniešu filmu asociācijas žūrija, kas pērnruden tai piešķīra balvu Vācijas starptautiskajā bērnu un jauniešu filmu festivālā „Schlingel”. Pēc pasaules pirmizrādes Vācijā režisora Reiņa Kalnaeļļa jaunā pilnmetrāžas animācijas filma par pingvīnmeitenīti Telmu šonedēļ nonāks arī uz Latvijas ekrāniem. Tā izaugusi no savulaik daudzus festivālus apceļojušās īsfilmas „Kad āboli ripo”, un filmas pamatā ir Liepājas mākslinieka Andreja Prigičeva neparastie, ar krāsu zīmuļiem radītie tēli. Mazā Telma pēc dažām dienām sasniegs pingvīnu pilngadību – piecus gadus, bet viņa bažījas, vai Dzimenīte viņu atradīs. Viņas mājās – Ledus zemē – valda šķietama pārpilnība, bet Telmai trūkst vecāku siltuma. Telma ilgojas sagaidīt Dzimenīti kopā ar labākajiem draugiem – Kaķi un Peli no Zaļās zemes – un nolemj rīkoties. Un tur arī sākas piedzīvojumi. Bet šīs neparastās tēlu trijotnes vēsture ir senāka par šo filmu – šie mākslinieka Andreja Prigičeva radītie varoņi savulaik satikās Reiņa Kalnaeļļa debijas īsfilmā „Kad āboli ripo”, kas iznāca 2009.gadā. Pilnmetrāžas filmu sākotnēji bija iecerēts saukt par „Ābolrauša šūpuļdziesmu”, metot tiltu uz īsfilmu, kuras tēli vēl pirms režisora Reiņa Kalnaeļļa piesaistes bija dzimuši mākslinieka Andreja Prigičeva galvā, atceras Reiņa tēvs, filmu studijas „Rija” vadītājs un producents Vilnis Kalnaellis. Ar Prigičeva grāmatu ilustrācijām viņu bija iepazīstinājusi kolēģe Ilze Ruska. Filmas scenārija autores ir Līva Eglīte no Latvijas un Sesila Somersa (Cecile Somers) no Luksemburgas, jo filma ir abu valstu kopražojums. Telmas ceļojumu no Ledus zemes uz Zaļo zemi caurvij arī pieaugušajiem aktuālas tēmas par ekoloģiju, materiālismu un cilvēciskajām attiecībām tehnoloģiju laikmetā. Režisors Reinis Kalnaellis atzīst, ka tieši par scenāriju bijušas viskarstākās diskusijas un būtu gribējies to pieslīpēt vēl un vēl: Sākumā bijusi doma, ka „Telmas ideālā dzimenīte" būs filma bez dialogiem, tomēr laika gaitā tas mainījies, un filmā dzirdēsim Baibas Brokas, Jāņa Kirmuškas, Gundara Grasberga un citu aktieru balsis. Un var teikt, ka pie filmas „Telmas ideālā dzimenīte" strādājusi vesela Kalnaeļļu dinastija, jo pingvīnmeitenītes Telmas lomu ierunājusi režisora meita un producenta mazmeita Rota Kalnaella. Mūziku animācijas filmai radījis komponists Kārlis Auzāns, bet beigu titru dziesma pieder grupai „Carnival Youth”. Animācijas filma „Telmas ideālā dzimenīte" kinoteātros būs skatāma no rītdienas, 19.marta.

Epizode: S10E18 Raidījuma nosaukums: Mazie Jēzus draugi Viesi/s: Sandis Raidījuma vadītājs: Baiba Vilciņa Datums: 18.01.2025. Apraksts: Dieva radītā pasaule

Izglītības un zinātnes ministrija nepiekāpjas pašvaldību lūgumam samazināt minimālo vidusskolēnu skaitu pierobežā. Rēzeknē norisinās Latvijas Žurnālistu asociācijas un Kultūras ministrijas rīkotais diskusiju cikls "Žurnālists un pilsoniskā sabiedrība dezinformācijas laikmetā". Pasaule turpina prātot, ko tai nākamajos četros gados nesīs 47.ASV prezidenta Donalda Trampa politika. Pamats bažām ir ukraiņiem. Vairāk ziemas tehnikas, jauni noteikumi un ērtāks kontakttālrunis. Rīgas dome informēj par gaidāmo ziemas sezonu.

Pasaule, kurā mēs nonākam mūsu prāta dziļākajos apcirkņos - fascinējoša, dažkārt biedējoša un tik maz izpētīta. Kāda laba paruna saka - miegs gaida tos, kuri uzdrošinās sapņot. Sapņi tik tiešām ir neatņemama miega sastāvdaļa un ne tikai, jo dažkārt skaists vai tieši otrādi biedējošs sapnis var mainīt noskaņojumu visai nākamajai dienai. Ko šie nakts fantāziju stāsti mūsu galvās lieicina par mums pašiem, mūsu veselību, prātu un emocijām? Un, vai zinātniekiem ir atbilde, kāpēc cilvēks vispār sapņo? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē medicīnas zinātņu doktore, ārste-psihiatre Natālija Bērziņa un kognitīvi biheiviorālā terapeite, Rīgas Stradiņa universitātes lektore Ilona Krone. "Zinām daudz, kā sapņojam. Jautājums, kāpēc mēs sapņojam, nav pilnībā atbildēts, un kāds ir mērķis sapņiem," atzīst Natālija Bērziņa. "Varbūt tā ir sava mistērija, kas ir ap sapņiem. Varbūt nemaz viss līdz galam nav jāuzzina," bilst Ilona Krone. Tāpat neko nezinām par jaundzimušo sapņiem, jo viņi nevar par to pastāstīt. "Ir viena teorija un pieņēmums, ka sapņi ir halucinācijas," bilst Natālija Bērziņa. "Viena no teorijām ir, kas tad parādās sapņos un kāpēc, ka tomēr mēs kaut kādā mērā mēģinām apstrādāt informāciju, kas bija dienā. Daži pētījumi parāda, ka tas varētu būt arī pirms nedēļas, divām. Ir kaut kāds mūsu psihes mēģinājums mums palīdzēt," uzskata Ilona Krone. Ja cilvēki bieži redz intensīvus sapņus, Ilona Krone iesaka vērsties pie speciālista, lai censtos tikt skaidrībā, kāpēc tik daudz redz intensīvus, emocionāli piepildītus sapņus. Pēc tādiem sapņiem cilvēki var pamosties noguruši. Pēc šādiem sapņie var baidīties iet gulēt.   Pētījums rāda, ka daudziem ir sapņi, kuros ir krišanas sajūta, tad saistīti ar skolu un skolotājiem, arī skriešana, vajāšana. Tie ir visiem. "Zinātnei nav pamatojuma, ka ir sapņi, kas nosaka mūsu nākotni. Mēs nevaram sapnī redzēt nākotni," skaidro Natālija Bērziņa. "Tur nav mistika un burvestības. Mums vienmēr zemapziņā vai kaut kur fonā notiek informācijas apstrāde. Pirms tas nonāk pie mūsu apziņas, jau varam paredzēt, kā tas varētu būt. Tad tas izpaužas sapnī, ko cilvēks paredz, bet neapzinās. Tad viņam ir pēkšņi atklāsme un ja tā arī notiek, viņš sāk saistīt - re, es nosapņoju to, kas būs. Īstenībā, es ļoti uzmanīgi to skatītu." Neparastākie gulētāji dzīvnieku pasaulē No cilvēka skatupunkta raugoties, šķiet visai grūti ir gulēt stāvus, kā to dara zirgi vai žirafes, bet šiem dzīvniekiem tā gulēt ir daudz vieglāk nekā nolikties uz zemes un pēc tam ar grūtībām piecelties. Par dzīvnieku miegu, par lielākajiem guļavām un tiem, kam vajag vismazāk miega, un to, kā  var noteikt, vai čūska ir nomodā, stāsta iztaujāja Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza speciālists Māris Lielkalns. Par dzīvnieku miegu runājot, ir jāmin divas galējība - lielākie guļavas, piemēram, koalas miegā pavada 22 stundas, sliņķi – ap 20 stundām, bruņneši – ap 16-18 stundām, arī lielie kaķveidīgie dzīvnieki - lauvas un tīģeri – miegā pavada 16 līdz 20 stundām. Un tad ir tādi kustoņi, kuriem pietiek arī īsu snaudu - ziloņi vai žirafes, kas guļ ar pārtraukumiem vidēji 3-5 stundas diennaktī.  Kā teic Māris Lielkalns, ir arī atkarīgs, kur dzīvnieki guļ – vai tā ir miga drošā vietā, kur gulētājs ir pasargāts no  miega traucētājiem, vai atklāta teritorija, kur nepārtraukti jāuzmanās no tiem, kuriem šie snaudēji der par barību. Un ir vēl arī citi faktori, kas ietekmē gulēšanu.

Stāsta sociologs, zinātniskā institūta Baltic Studies Centre vadošais pētnieks, LU profesors Tālis Tisenkopfs Pēdējā laikā man ir sarežģītas attiecības ar lietvārdiem. Šiem mūžīgajiem karognesējiem, teikuma priekšmetiem un galvenajiem varoņiem, kuri visādos veidos pakļauj darbības vārdus. Man šķiet, ka lietvārdi melo un izliekas. Tāpēc esmu sācis tiem neuzticēties un dēvēt tos par viltvārdiem, sevišķi abstraktos lietvārdus, kuri apzīmē idejas. Nesen kādas mazpilsētas centrālajā laukumā ieraudzīju no atspoguļojošām plāksnēm uzbūvētu viltus fasādi, kura aizslēpa graustu. Īpašnieku strīdu un nolaidības dēļ grausts bija tur stāvējis desmitiem gadu un nokaitinājis pilsētas vadību. Tad nu tā bija izlēmusi graustu paslēpt, un vietējā reklāmas firma bija uzslējusi spoguļfasādi. Uz spīdīgās virsmas bija uzrakstīti vārdi, kuru uzdevums bija iedvesmot garāmgājējus, kuri ieklīda gandrīz mirušajā laukumā: ģimene, kultūra, miers, centība, izaugsme, patiesība, godīgums, tradīcija... Atspoguļojošās plāksnes bija nelīdzenas un rādīja kroplu attēlu ar izlauzītām mājām un līkiem karogu kātiem. Es izbijies raudzījos savā aukstajā atspulgā un domāju – ko šiem vārdiem no manis vajag? Lietvārdiem piemīt nevaldāma tieksme parādības definēt – uzdot patiesību, pareizību, jābūtību. Taču cilvēki nespēj vienoties par šo vārdu nozīmēm, tāpēc vieni un tie paši lietvārdi tiek izmantoti pilnīgi pretēju ideoloģiju, reliģiju un sadzīvisku pārliecību būvēšanā. Cilvēki iecērtas uz lietvārdiem un to paustajām pārliecībām, un tad tās kļūst par maldiem. Tāpēc man labāk patīk darbības vārdi. Šovasar dzīvoju laukos. Kā pašam šķiet, vienkāršu un piepildītu dzīvi. Pusi laika strādāju – rakstīju, vērtēju, kritizēju, slavēju; otru pusi darbojos – krāsoju, raku, zāģēju, skrūvēju, skaldīju, pļāvu. Arī atgūlos, atpūtos, ēdu. Mazliet satikos, parunāju, palīdzēju. Un man sāka šķist, ka darbības vārdos ir ieslēpta pareizās dzīves formula. Es sāku tos kārtot, grupēt un veidot proporcijas. Man iznāca četras darbības vārdu kategorijas: darbības vārdi lietai, piemēram – saskaldīt malku; darbības vārdi baudai, piemēram – dzert pēcpusdienas tēju; darbības vārdi ilūzijai, piemēram – uzrakstīt recenziju; un darbības vārdi cilvēkiem, piemēram – neatteikt. Varbūt man pietrūka darbības vārdu dvēselei – klausīties, iejusties, izprast. Un man sāka šķist, ka dzīves māksla ir prasme izveidot pareizās attiecības starp darbības vārdiem. Tādiem kā pavedieniem, kuri izveido mūsu biogrāfiju un dzīves ceļu. Un mums darbības vārdiem ir tikai nedaudz jāpalīdz. Mīlenbaha / Endzelīna vārdnīcā ir 125 tūkstoši vārdu, un pēc datorlingvistu aplēsēm latviešu valodā ir 20 miljoni vārdformu. Kembridžas angļu valodas vārdnīcā 37% vārdu ir lietvārdi, un 30% - darbības vārdi. Latviešu valodā varētu būt līdzīgi. Lietvārdi ir galvenā vārdu šķira valodā un vārdnīcās, bet vai arī cilvēka dzīvē? Lietvārdi nosaka mērķi, ar darbības vārdiem mēs cenšamies to sasniegt. Darbības vārdi ir atbildīgi par dzīves skriešanu, lietvārdi – par apmānīšanu. Kā raksta poļu autore, 2019. gada Nobela prēmijas literatūrā laureāte Oksana Tokarčuka – “Pasaule ir pilna steigā skrienošiem, sasvīdušiem un nogurušiem ļaudīm un viņu pazudušajām dvēselēm, kas nav jaudājušas tikt līdzi.” Un es aizdomājos – vai darbības vārdi vieni paši var izveidot pareizu dzīvi? Un kas notiktu tad, ja pazustu visi lietvārdi un darbības vārdi? Vasaras nogalē es atklāju sev poļu dzejnieci Vislavu Šimborsku un izlasīju dažus viņas dzejoļus. Viņas personība un dzeja bija mans spilgtākais vasaras izskaņas iespaids. Tā paplašināja manu pasauli un atgrieza pie lietvārdiem. Manī iesākās tāda kā lietvārdu renesanse. Mēs nevaram iztikt bez darbības vārdiem, lietvārdiem un citām vārdu šķirām. Bet, varbūt, svarīgāki par tiem ir īpašvārdi? Visbiežāk ar tiem apzīmē cilvēkus, kuriem mēs veltām visas vārdu šķiras un kuri apkopo mūsu eksistences mērķi ārpus mums.

Raidījumā Pievienotā vērtība par pasaules finanšu tirgiem, kā tie ietekmē mūs un kāda varētu būt esošo un potenciālo uzņēmumu sākotnējo publisko akciju piedāvājumu ietekme uz Baltijas biržu. Un ar aprunāsimies vienu uzņēmumu, kurš pošas uz biržu - kafijas grauzdētāju “Kalve”. Ieskatīsimies arī savos ieguldījumu portfeļos, aizvadītās nedēļas norisēs Baltijas biržā un kā ierasts – sākam ar īsu apskatu par to, kas aktuāls ekonomikā.  -- Pasaules nozīmīgākās ekonomikas cita pēc citas sāk mazināt naudas procentlikmes, Eiropa, ASV, Ķīna, un finanšu tirgos vērojams optimisms. Cik tas pamatoti un ilgtspējīgi? Vērtē „Luminor” Finanšu tirgus departamenta vadītājs Gints Belēvičs. Viņš saka, Eiropas galvenā problēma šai laikā ir konkurētspēja. -- Vēl par kādu uzņēmumu, kurš pošas uz biržu un līdz šim ir bijis veiksmes stāsts. Tas ir kafijas grauzdēšanas uzņēmums “Kalve”. Pirmais uzņēmums Latvijā, kurš ir ieguvis  starptautisku ilgtspējas zelta standartu komūnas “B Corp” sertifikātu, kas apliecina, ka uzņēmums ir ilgtspējīgs un rada labumu visām iesaistītajām pusēm – darbiniekiem, piegādātājiem, klientiem, videi. Tiekšanās un ceļš pēc konkrētā sertifikāta bija grūts, taču ne pašmērķis, jo jau uzņēmumu veidojot, kā galvenā vērtība tika izvirzīta – radīt labumu un pozitīvu ietekmi visiem, skaidro uzņēmuma līdzdibinātājs un vadītājs Gatis Zēmanis, un tie nav tikai CO2 izmeši kā daudzos oficiālos dokumentos.

Pasaule nestāv uz vietas, tas ir skaidrs. Nepārtrauktās pārmaiņas liek jautāt arī to, kā mainās ekosistēma, ja parādās kāda svešzemju suga, kura konkurē ar vietējo. Kādas tam ir sekas, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro institūta BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta Jūras nodaļas pētniece Loreta Rozenfelde, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētnieks Dāvis Ozoliņš un Dabas aizsardzības pārvaldes projekta "LIFE for Species" koordinators, projekta "LIFE-IP LatViaNature" eksperts Jēkabs Dzenis. Dabā pilnīgi viss ir savstarpēji saistīts, to sauc arī par ekosistēmu jeb dzīvo organismu un vides kopumu. Diemžēl vai varbūt par laimi cilvēkiem ar savu rīcību ir iespējas ietekmēt ekosistēmu darbību. Nesen skanēja saruna par dabiskajām pļavām un to, kā invazīvās augu sugas un to izplatība ietekmē dabiskās pļavas un ekosistēmu Latvijā, tad šodien savā ziņā šo sarunu turpinām, padziļināti izzinot arī invazīvo dzīvnieku un zivju sugu problemātiku un to, ko tad mēs katrs varam darīt, lai situācija Latvijas dabā varbūt kaut nedaudz līdzsvarotu.

Turpinās reģionālo mediju slēgšana. No jūlija vairs neiznāk reģionālais laikraksts „Ludzas Zeme”, bet pērn darbu pārtrauca Dobeles novada laikraksts. Kāda būs drukātās preses nākotne Latvijā? Krustpunktā diskutē Mediju attīstības un petniecības centra valdes loceklis Ingemārs Vekteris un kultūras ministres  ārštata padomnieks mediju jautājumos Kārlis Dagilis. Viedokli izsaka laikraksta "Kurzemnieks" galvenā redaktore Daiga Bitiniece, laikraksta "Neatkarīgās Tukuma Ziņas" redaktore Ivonna Plaude un izdevniecības SIA "Žurnāls "Santa"" īpašniece un galvenā redaktore Santa Anča. Strauji mainās paradumi, kur un kā mēs iegūstam informāciju. Digitālie mediji un sociālie tīkli pārņēmuši informatīvo telpu. Gadiem ierastais daudzu cilvēku paradums - par svarīgāko vispirms uzzināt no avīzēm - nu ir gandrīz zudis. Jāatzīst, arī televīzijas un radio kanālu auditorijas vairs nav ne tuvu tik lielas, kā tas bija vēl pirms gadiem pieciem, desmit. Pasaule mainās, iespējas, kā mēs varam uzzināt jaunumus, palielinās.  Mēneša sākumā pēdējo lapaspusi aizvēra laikraksts „Ludzas Zeme”. Laikrakstam bija pāris tūkstoši abonementu. Latvijas mērogam tas varbūt arī nav liels skaits, bet tie ir cilvēki, kuri pierobežā lasa informāciju latviešu valodā, un tā nebija Kremļa propagandas piesārņota. „Ludzas Zeme” pārstāja iznākt, jo vairs nesaņēma gaidīto valsts atbalstu. Virkne drukāto izdevumu Latvijā turpina eksistēt, vien pateicoties valsts vai pašvaldības naudai.  Vai un kādēļ mums ir svarīga drukātā prese īpaši reģionos? Vai pēc gadiem pieciem laukos vēl kāds lasīs avīzes un kā valstij atbalstīt kvalitatīvu žurnālistiku reģionos? Kādēļ svarīgi, lai labi žurnālisti ir ne vien Rīgā, bet arī Daugavpilī un Liepājā, Tukumā un Kuldīgā, un arī Ludzā? 

Turpinās reģionālo mediju slēgšana. No jūlija vairs neiznāk reģionālais laikraksts „Ludzas Zeme”, bet pērn darbu pārtrauca Dobeles novada laikraksts. Kāda būs drukātās preses nākotne Latvijā? Krustpunktā diskutē Mediju attīstības un petniecības centra valdes loceklis Ingemārs Vekteris un kultūras ministres  ārštata padomnieks mediju jautājumos Kārlis Dagilis. Viedokli izsaka laikraksta "Kurzemnieks" galvenā redaktore Daiga Bitiniece, laikraksta "Neatkarīgās Tukuma Ziņas" redaktore Ivonna Plaude un izdevniecības SIA "Žurnāls "Santa"" īpašniece un galvenā redaktore Santa Anča. Strauji mainās paradumi, kur un kā mēs iegūstam informāciju. Digitālie mediji un sociālie tīkli pārņēmuši informatīvo telpu. Gadiem ierastais daudzu cilvēku paradums - par svarīgāko vispirms uzzināt no avīzēm - nu ir gandrīz zudis. Jāatzīst, arī televīzijas un radio kanālu auditorijas vairs nav ne tuvu tik lielas, kā tas bija vēl pirms gadiem pieciem, desmit. Pasaule mainās, iespējas, kā mēs varam uzzināt jaunumus, palielinās.  Mēneša sākumā pēdējo lapaspusi aizvēra laikraksts „Ludzas Zeme”. Laikrakstam bija pāris tūkstoši abonementu. Latvijas mērogam tas varbūt arī nav liels skaits, bet tie ir cilvēki, kuri pierobežā lasa informāciju latviešu valodā, un tā nebija Kremļa propagandas piesārņota. „Ludzas Zeme” pārstāja iznākt, jo vairs nesaņēma gaidīto valsts atbalstu. Virkne drukāto izdevumu Latvijā turpina eksistēt, vien pateicoties valsts vai pašvaldības naudai.  Vai un kādēļ mums ir svarīga drukātā prese īpaši reģionos? Vai pēc gadiem pieciem laukos vēl kāds lasīs avīzes un kā valstij atbalstīt kvalitatīvu žurnālistiku reģionos? Kādēļ svarīgi, lai labi žurnālisti ir ne vien Rīgā, bet arī Daugavpilī un Liepājā, Tukumā un Kuldīgā, un arī Ludzā? 

Par Jāņa Baltvilka balvas starptautisko laureāti 2024. gadā kļuvusi godalgotā britu rakstniece Kirana Milvuda Hārgreiva (Kiran Millwood Hargrave) par romānu “Džūlija un haizivs” ("Jānis Roze|, 2023) un tā tulkotāja Renāte Punka. Grāmatai balva piešķirta 12 Eiropas valodās sarakstītu 26 izdevumu konkurencē. Žūrijas vērtējumā izdevumā tiek izcelti tēlainā valodā izstāstītie aizraujošie notikumi, kuri spēcīgi aktualizē ekoloģijas jautājumu nozīmīgumu un spilgti akcentē cilvēka un dabas vienotību kā veselības un laimes pamatu. Tāpat novērtēts tulkotājas Renātes Punkas darbs par augstā profesionālā līmenī veiktu romāna tulkojumu no angļu valodas. Grāmatas ilustrators ir autores vīrs Toms de Frestons (Tom De Freston). Rakstniece un ilustrators ieradīsies Rīgā un piedalīsies balvas ceremonijā 24. jūlijā, kā arī Starptautiskajos bērnu literatūras lasījumos.  “Džūlija un haizivs” ir rakstnieces septītā bērnu grāmata, bet kopskaitā viņa bijusi autore vai līdzautore vairāk nekā ducim grāmatu dažāda vecuma mērķauditorijai domātu darbu. Literārās karjeras laikā dzejniece, dramaturģe un rakstniece Hārgreiva ir ieguvusi vairākas nozīmīgas balvas un atzinību visā pasaulē – viņas grāmatas tulkotas jau 30 valodās. Par Baltvilka balvu, tās vēsturi un šodienu, godalgoto romānu un darbu pie tā tulkojuma Liega Piešiņa izvaicā Renāti Punku. Renāte Punka: "Nākamnedēļ Rīgā sagaidot „Džūlijas un haizivs” autorus, kas personīgi brauks saņemt balvu, mēs "Baltvilka lasījumos" lasīsim arī fragmentu no citas viņu grāmatas. Izlasīju arī Hārgreivas debijas grāmatu, kas arī veltīta bērniem, bet  patiesībā rakstīta arī pieaugušajiem. Lasot šo grāmatu, domāju, ka laikam tomēr galvenais noslēpums ir tas, ka rakstniekam jāprot uzburt stāstu pietiekami tēlainu, bet ne par daudz tēlainu, lai atstātu vietu lasītāju iztēlei un lai reāli darbotos šī sinerģija un veidotos mūsu saruna ar grāmatu – vairs ne ar autoru, bet grāmatu. Hārgreiva ir viena no autorēm, kura to prot, tāpat kā Katrīna Randela un virkne citu brīnišķīgu autoru. Viņi mums neieliek ar karotīti mutē, viņi liek just, domāt, priecāties, bēdāties un pārdzīvot. Un uzliek papildus pienākumus tulkotājam? Jā un nē. Iespējams, mēs vienkārši īstajā brīdī satiekamies ar īstajiem tekstiem. Es nevaru apgalvot, ka, tulkojot „Džūliju un haizivi”, „Savēlija dienas” vai citas grāmatas, tā būtu bijusi milzīga cīņa ar sevi. Lai gan, jā, ir arī teksti, pie kuriem krietni jāpiedomā. Visāķīgākais no pēdējā laika tulkojumiem, kas ir lasāms arī Punctum, ir izvilkumi no „Pastkaršu stāstiem”, ko sarakstījusi Džena Kārsone . Tie ir mazi, pastkartes izmēra tekstiņi, un tie ir tik kodolīgi, ka pateikt to tikpat ietilpīgi un īsi... Neatceros, kurš latīņu valstsvīrs rakstīja „atvaino, ka uzrakstīju tik garu vēstuli, man nebija laika rakstīt īsi”. Reizēm gadās arī tādi izaicinājumi.    

Satversmes tiesa: Pāreja uz mācībām tikai valsts valodā valsts un pašvaldību izglītības iestādēs atbilst Satversmei. Eksperti par Kariņa lidojumu skandāla sekām: Jāuzlabo politiķu un augstākās ierēdniecības atbildības sadalījums. Pasaule aizvadīto piecu gadu laikā ir pietuvojusies bezdibenim. Šādu secinājumu savā runā šodien inaugurācijas ceremonijas laikā pauda Lietuvas prezidents Gitans Nausēda. Bauskā turpina novērst vētras radītos postījumus, visvairāk cietusi pilsētas zaļā zona. Francijas vēstniece Latvijā: Olimpiādē starmešu gaismā būs Ukraina.

Stāsta mūziķis, pedagogs un datu zinātnieks Linards Kalniņš Spēļu vēsture ir tikpat sena kā mūsu civilizācija. Par senajām spēlēm un rotaļām šoreiz nerunāšu, bet digitālās jeb datorspēles parādījās neilgi pēc skaitļošanas mašīnu izgudrošanas. Digitālās spēles kā produkts eksistē nu jau vairāk nekā 50 gadus; pirmie spēļu entuziasti jau sirmām galvām spēlē videospēles kopā ar saviem mazbērniem. 1978. gadā izdotā spēle “Space invaders” jeb “Kosmosa iebrucēji” komerciālajā ziņā vairākkārt pārspēja gadu iepriekš iznākušo filmu “Zvaigžņu kari”. Spēles ir tik neatņemama populārās kultūras sastāvdaļa, ka 80. gadus vairs neviens nevar iztēloties bez arkāžu galerijām, kurās jāmet žetoni, lai spēlētu Pac-Man, tāpat kā bez Maikla Džeksona, un vēlos 90. gadus nevar iedomāties bez trīsdimensionāli kantainās Laras Kroftas, tāpat kā bez Britnijas Spīrsas. Pieminētā spēle Pac-Man, kas tika izlaista 1980. gadā, bija pirmā spēle, kas vienlīdz lielu popularitāti ieguva gan sieviešu, gan vīriešu vidū. Galvenais varonis bija dzeltens aplītis ar kāri uz dažādiem augļiem, bet spēles mehānika koncentrējās uz sistemātisku ēšanu un stratēģisku telpas apguvi, kontrastējot ar līdz tam industrijā sastopajamām citplanētiešu šaušanas un sportiskas sacensības spēlēm. Parādoties pie televizora pievienojamām videospēļu konsolēm ar maināmiem spēļu kārtridžiem un mājas datoriem ar disketēm un diskiem, uzplauka digitālo spēļu dažādība un radās pieprasījums pēc žurnālistikas, kas palīdzētu spēlētājiem orientēties arvien pieaugošajajā spēļu klāstā. Datorspēļu kritika 90. gados un divtūkstošo gadu sākumā sadzīvoja ar nozares nepārtrauktu un strauju tehnoloģisko atīstību. Arī latviski iznākošajā drukātajā žurnālā “Spēļu Pasaule”, kurš tika izdots divtūkstošo gadu sākumā, pirms vēl interneta publikāciju nospiedošās popularitātes, spēļu apskati kombinēja mobilo telefonu vai datoru apskatiem līdzīgas recenzijas par tehnoloģiskajiem jauninājumiem ar spēļu mehānikas un stāsta izvērtējumu, kā arī padomiem grūtāko uzdevumu risināšanā. Pēdējos 15 gadus digitālo spēļu kritiķi un arī paši spēlētāji mazāk pievēršas tehniskajiem aspektiem, priekšplānā izvirzot un kritiski izvērtējot spēļu saturu, kontekstu plašākā kultūras laukā un māksliniecisko līmeni. Mūsdienu spēles pat speciāli kopē dažādu aizgājušu desmitgažu vizuālos un tehniskos risinājumus, piepildot tos ar mūsdienām aktuālu saturu un izmantojot jaunas spēļu tehnikas. Spēļu saturs izaicina ne tikai spēlētāju tehnisko varēšanu, pacietību un prāta asumu, bet arī morālās un politiskās pārliecības. Jaunās paaudzes spēļu kritiķi – kā piemēram Penny Arcade, Escapist un Videogamedunkey – arī pašu kritiku un analīzi piedāvā laikmetam piemērotā formātā – kā grafiskās noveles vai arī komisku un absurdu video. Angliski runājošajā pasaulē diskusijas par spēļu vietu kultūras un mākslu pulciņā jau norimušas pirms 15 gadiem kopā ar ietekmīgā amerikāņu filmu kritiķa Rodžera Eberta nāvi, kurš pēdējais vēl turējās pretī digitālo spēļu kā mākslas formas iespējamībai. Svarīgs arī fakts, ka apgrozījuma ziņā digitālo spēļu industrija jau labu laiku vairākas reizes pārspēj filmu, seriālu un populārās mūzikas industrijas kopā ņemot. Un šajā desmitgadē biežāk labām spēlēm tiek izveidotas sliktas filmu adaptācijas, nevis otrādi. Latvijā digitālo spēļu industrija strādā ar vairāku desmitu miljonu eiro lielu apgrozījumu un tajā darbojas vismaz 300 spēļu izstrādātāju. Divtūkstošo gadu sākumā entuziastu izveidotā Latvijas spēļu gada balva Indago nu jau pārtapusi ikgadējā “Latvijas spēļu gada balvā”, ko organizē Latvijas spēļu izstrādātāju asociācija piesaistot starptautisku žūriju. Spēles Latvijā izstrādā gan “Ekonomikas un kultūras augstskolas” bakalaura studiju programmas “datorspēļu dizains” absolventi, gan matemātiķi, datorzinātnieki, arhitekti, dizaineri, animatori, mūziķi, literāti kā arī citu radošo jomu pārstāvji.  

Tēlnieks Roberts Diners, kura piemiņai Mākslas stacijā "Dubulti" radīta izstāde "Pasaule manos sapņos", ir šīsdienas Kultūras rondo galvenais tēls, kura pasauli atklājam kopā ar mākslinieci Liliju Dineri un kuratori Ingu Šteimani.   "Uzskatu, ka visu Roberta daiļradi raksturo vieglums. Tas ir tāpēc, ka tur nav šīs zinātniskās pētniecības aspekts, ko mēs varbūt domātu, kas piedien laikmetīgai mākslai," vērtē Inga Šteimane. "Roberts strādāja intuitīvi un būtībā viņš nekad neaizslēdza to bērnišķīgo pasauli. Viņš nekad to neaizslēdza un nekad no tās nenorobežojās. Nekad nekļuva par krasi laikmetīgu sociālu domātāju, sociālu būtni, viņš vienmēr palika saistībā ar šiem dziļajiem arhaiskajiem slāņiem. Manuprāt, viņam pašam pat neradās jautājumi, ka tā nevarētu būt. Tas var būt radīja interesi apkārtējos, tajos, kas vairāk kļuvuši par racionālām, zinātniski pētošām būtnēm. (..) Tas radīja zināmu izbrīnu, kā viens mākslinieks, viens cilvēks var tik brīvi dzīvot šajā paplašinātajā realitātē, kādā, es uzskatu, dzīvoja Roberts. Tas savā ziņā radīja piesardzību - vai tā var būt? Kur tad ir mūsdienu cilvēka saspringtība, visas racionalizētās un konceptualizētās kolīzijas?"  Pērn pāragri aprāvās tēlnieka Roberta Dinera (1977–2023) dzīve. Mākslinieks dzīvoja Jūrmalā un vietējiem bija labi zināms ar skulptūru izstādēm pludmalē. Roberta Dinera piemiņas izstāde "Pasaule manos sapņos" no 15. marta apskatāma mākslas stacijā "Dubulti" un piedāvā hronoloģiski plašu darbu klāstu. Te būs gan košās un krāsainās deviņdesmito gadu vaska skulptūras, gan divtūkstošo gadu miniatūrās bronzas un fotogrāfijas, gan episka karam veltīta instalācija, kā arī kopā ar Liliju Dineri veidotās seno literāro pieminekļu ilustrācijas. Izstādi papildina videohronikas. Roberts Diners veidoja tēlus, kuros cilvēks, dzīvnieks, senie arhetipi un mūsdienu asociācijas saplūst vienotā mistērijā. Tie ietver laikmetīgo ekoloģisko vēlmi līdzsvarot cilvēku un citu pasaules iemītnieku dzīves. Darbi ir kritiski pret cilvēka egocentrisko dominanci. Formas ziņā Roberts Diners izkopa miniatūru, kurā saskatīja monumentālismu. Tāpēc nereti skulptūras papildina autora fotografēti attēli ar tēlu fotopalielinājumiem. Roberts Diners sacījis: "Radot mākslas darbu, iedvesmu gūstu senajā mākslā, kurā atspoguļojas mitoloģiskā domāšana. Apvienojot mītus ar manu personisko dzīves pieredzi, izveidojas jauns mīts." Izstādes kuratore ir Mākslas stacijas "Dubulti" vadītāja Inga Šteimane. Viņa veidojusi arī Roberta Dinera pirmo personālizstādi Latvijā "Cilvēkzvēru noslēpumainā dzīve" 1998. gadā.  Izstādes atklāšana notiks 15. martā pulksten 17. Gaidāmas arī ekskursijas izstādē - 16. martā pulksten 14 un 17. martā pulksten 14. Turpmākās ekskursijas 14. aprīlī pulksten 14 un 12. maijā pulksten 14. Izstāde "Pasaule manos sapņos" Mākslas stacijā "Dubulti" būs aplūkojama līdz 12. maijam.

Kas nosaka mākslas darba vērtību un cenu? Kas notiek izsolēs? Kas ir labs viltojums un kāds sakars aptiekāram ar gleznotāju? Retabli un to autori - kas viņi bija un kas tos pasūtīja? Diplomēta mākslas vēsturniece un galeriste Lea Simone Allegria savā otrā romāna ''Lielā māksla" centrā liek izsolītāju Polu Vivjennu, kurš grib doties pelnītā atpūtā, bet kāds negaidīts notāra telefona zvans visu maina. Retabls "Jaunava ar sarkanrīklīti" uzdod jautājumu, kurš Florences gleznotājs ir tā autors. ''Da Vinči kods'' arī šajā romānā tiek pieminēts, gan mazliet ar ironiju, neticot, ka mīklu var atrisināt sieviete... Leas Simones Allegrias romānu ''Lielā māksla" no franču valodas tulkojusi Inta Šmite, izdevusi "Aminori". Pasaule mainās, izsoles notiek tiešsaistē, mākslas darbus ieslēdz banku seifos. Un kur nu vēl mākslīgais intelekts! Sens Florencē gleznots retabls uzdod mūžīgo jautājumu – kas ir māksla? Kas ir liela māksla?   Raidījumu atbalsta:

Komponiste un muzikoloģe Gundega Šmite kopā ar mākslinieci Artu Ozolu-Jaunarāju aicina iepazīt daudzveidīgo, tik krāšņo un bagāto operas žanru, kā arī nozīmīgākās operas pasaules un latviešu mūzikas vēsturē. Izdevniecība "Jānis Roze" izdevusi Gundegas Šmites un Artas Ozolas-Jaunarājas grāmatu "Brīnišķā operas pasaule". Grāmatā plašāk stāstīts par 35 operām, sākot no Klaudio Monteverdi "Orfeja", kas sarakstīta 17. gadsimtā un tiek uzskatīta par pirmo nozīmīgo operu mūzikas vēsturē, līdz pat latviešu komponistes Annas Fišeres "Koku operai", kas tapusi 2019. gadā un paredzēta iestudēšanai mežā, nevis uz opernama skatuves. Tā ir nozīmīgāko un spilgtāko operu izlase, kas sniedz priekšstatu par operas žanra attīstību, galvenajām tendencēm un pārsteidzošo, teju bezgalīgo dažādību. Līdzās vispārīgam ievadam par operas žanra specifiku grāmatā var lasīt īsu aprakstu par katru operu – tās tapšanas stāstu, galvenās sižeta līnijas, mūzikas raksturojumu – un aplūkot mākslinieces Artas Ozolas-Jaunarājas veidotu krāšņu ilustratīvu atvērumu. Grāmatas beigās ir operas terminu skaidrojošā vārdnīca, uzziņas par komponistiem, kurās apkopti svarīgākie to dzīves un daiļrades fakti, kā arī personu rādītājs. Katrai operai ir īpašas durtiņas – kvadrātkods, kas dod iespēju noklausīties attiecīgās operas fragmentu.

*Dievs, kas sēdi pār ķerubiem, rādi gaišu savu vaigu, un mēs būsim glābti. /Ps 80, 4.2. Adventa I nedēļas sestdienas introits/* Savos patiesības un laimes, jā, savos Dieva meklējumos cilvēks kādā brīdī atskārst, ka to nevar paveikt viens. Līdzās «es» un «tu» ir arī «mēs». Ceļabiedri. Līdzgaitnieki. Kopiena. Baznīca. Šī kopība uzņem tevi konkrētajā tavas dzīves posmā un var palīdzēt lasīt un interpretēt tavu personisko vēsturi. Tomēr tās metode nav nekas cits kā ikdienā iemiesots Evaņģēlijs. Jo nevar nest pestīšanas vēsti citiem, ja neesi pieredzējis šo Vārdu atskanam tevī — personiski, bet arī institucionāli. Kristiešu kopiena atklājas kā vieta, kur Vārds atskan un iemiesojas, kļūstot par izšķiršanas kritēriju, un tādēļ arī vieta, kur cilvēciskās eksistences reālijas netiek noliegtas, bet iegūst nozīmi un virzību; vieta, kur varam saprast, ka otra citādībai ir nozīme; vieta, kur iesākas atgriešanās. Kristus Baznīca, kurā arī tev ir vieta un nozīme; kurā arī tev tiek dots viss, lai dzirdētu un saprastu Labo Vēsti un iemiesotu to savā dzīvē. Evaņģēlijs kā katra kristieša un visas Baznīcas izšķiršanās kritērijs: visos laikos tas ir raisījis gan sacelšanos, gan atjaunotni. Arī šodiena nav izņēmums. Līdzīgi kā mēs katrs, arī institūcija var paraudzīties uz saviem pirmsākumiem, lai, gan pārbaudījumu vētrā, gan pilnīga bezvēja apstākļos no jauna atklātu, ka Kungs to nav atstājis, tomēr vēlas, lai tā atgriežas pie Evaņģēlija. «Rādi gaišu savu vaigu un mēs būsim glābti». Varbūt šajos laikos tai ir «jākļūst mazai un jāiesāk gandrīz no sākuma. Tā vairs nebūs spējīga apdzīvot labklājības laikos celtās ēkas. Pasaule atklās mazo ticīgo ganāmpulku kā kaut ko pilnīgi jaunu… cerību sev» (J. Racingers). «Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai caur tevi ienāktu šajā pasaulē un šīs pasaules labā. Kopā ar Jēzu būt par cerību citiem. **Šodien tev ir iespēja apzināties sevi kā daļu no kāda lielāka «mēs».**

Stāsta ārsts, infektologs, Rīgas Stradiņa universtitātes profesors, grāmatas "Pasaule mikrobu acīm" autors Raimonds Sīmanis Viena no sugām, kas evolūcijas laikā maz mainījusies, ir pīle, kura izdzīvojusi miljonu gadu garumā un labi piemērojas mainīgajiem apstākļiem. Tas varētu būt arī cilvēka sapnis – peldēt, nirt un lidot. Miljongadu ilgdzīvotāji ir arī sīkie vannas istabas iemītnieki – zvīņenes, kuru senči piedzīvojuši dinozauru laikmetu. Evolūcijā dzīvās radības izskats mainās selekcijas rezultātā. Balto zvirbuli parasto brūno zvirbuļu vidū vanags ieraudzīs pirmo, un izdzīvošanas likmes baltajam ievērojami samazināsies. Piemērošanās un mainīšanās procesā ir īstermiņa un ilgtermiņa uzdevumi, bet viens ir skaidrs: izdzīvos tas, kurš piemērosies.

Stāsta ārsts, infektologs, Rīgas Stradiņa universtitātes profesors, grāmatas "Pasaule mikrobu acīm" autors Raimonds Sīmanis Mikrobi nav tikai infekciju pārnēsātāji un attīstītāji. To mijiedarbe ir daudzveidīga un cilvēkiem noderīga – no pārtikas produktiem (skābpiena, alus, siera) līdz pat sarežģītam šūnu veidojumam placentā. Nākotnē mikrobi varētu tikt galā ar lielo piesārņojumu, jo ir jau atrasti mikrobi, kas "ēd" sintētiskas vielas! Vēl nav izgudrots universāls produkts, kas infekciju un slimību gadījumos varētu palīdzēt visiem, jo katram no mums piemīt unikāla mikrobioma, kurai nepieciešama personalizēta ārstēšana. Tāds arī ir nākotnes uzdevums.

Stāsta ārsts, infektologs, Rīgas stradiņa universtitātes profesors, grāmatas "Pasaule mikrobu acīm" autors Raimonds Sīmanis Koronavīruss iemācīja cilvēkiem atbildīgu uzvedību, kaut daudzi neticēja, ka iespējama pandēmija. Ir iespējama jauna pandēmija, un viens no vīrusa kandidātiem ir putnu gripas vīruss. Pasaulē ir apmēram 50 000 mugurkaulnieku, un katrs no tiem apveltīts ar saviem vīrusiem. Ja tie iegūst spēju pārlēkt no vienas sugas uz otru un iekļūt šūnās, tad jaunas pandēmijas iespējamas.

Stāsta ārsts, infektologs, Rīgas Stradiņa universtitātes profesors, grāmatas "Pasaule mikrobu acīm" autors Raimonds Sīmanis Penicilīns, kas eksistējis miljoniem gadu, nejauši tika atrasts zinātnieka Aleksandra Fleminga laboratorijā. Cilvēce iemācījusies lietot antibiotikas – bet vai saprātīgi? Atšķirībā no cilvēka, mikrobi vienmēr "runā par lietu" un darbojas mērķtiecīgi, tāpēc antibiotiku uzbrukumā tie cenšas mainīties, lai izdzīvotu. Un cilvēkiem tā nav laba ziņa...

Stāsta ārsts, infektologs, Rīgas Stradiņa universitātes profesors, grāmatas "Pasaule mikrobu acīm" autors Raimonds Sīmanis Planētai Zeme ir 4,6 miljardi gadu, bet dzīvība uz Zemes – mikrobi un vīrusi – te mituši jau pirms 3,8 un, iespējams, pat četriem miljardiem gadu! Savukārt cilvēks uz Zemes staigā apmēram 250 000 gadu, bet ietekmi uz dzīvo pasauli viņš veic apmēram 10 000 gadus – kopš sāka nodarboties ar lauksaimniecību. Lai saprastu, kurš kuru ietekmē, svarīgi paskatīties uz pasauli mikrobu acīm...  

Divi garīgās mūzikas dižgari – Arvo Perts un Džons Taveners un Valsts Akadēmiskais koris „Latvija” diriģenta Māra Sirmā vadībā aicina uz lūgšanām piepildītu koncertu Rīgas Domā, piektdien, 19. maijā pulksten 19. Par šo koncertu un vasaras koncertiem Rīgas Domā stāsta ērģelnieks Aigars Reinis. Neizsmeļami skaista mūzika un izteiksmes vienkāršība, kora daudzveidīgi krāšņais skanējums un Rīgas Doma unikālā akustika. Tas viss savīsies kopā ar Ērika Kiršfelda spēlēto čellu un Aigara Reiņa pārvaldītajām ērģelēm. Arvo Perta Rīta "Zvaigzne" (Morning star) un "Svētīgs" (Beatitudes), Džona Tavenera "Svētie" (Svyati) un šodien aktuālā "Pasaule liesmās" (The world is burning) Latvijā tomēr nemaz tik bieži neizskan. Savukārt Džona Tavenera "Mandēlion" (1982) ērģelēm solo izskanēs pirmoreiz. Šai mūzikā Dž. Taveners raugās ikonā "ne rokām darinātai", kas pauž uzskatu, ka pirmā ikona radusies Jēzus Kristus līķautā – tēls mainās un deformējas līdz noslēgumā tas zūd un tiek pasludināta Kristus augšāmcelšanās. Savukārt Arvo Perta ērģeļu mesas prologā A. Perts liek deformēt pat pašu ērģeļu skanējumu…

Pasaule pēdējo 30 gadu laikā ir neiedomājami mainījusies, bet iespējas tajā ir visiem, tāpēc Santas Līces-Krūzes saruna noderēs, jo viņa tajā sniedz vērtīgus praktiskus ieteikumus gan par to, ko iekļaut un neiekļaut savā CV, gan darba meklēšanas paņēmieniem, gan lietām, ko labāk nedarīt, meklējot darbu, kā arī informāciju, kas būs noderīga darba devējiem, lai atrastu un noturētu vērtīgus darbiniekus.Saruna ar Santu Līci-Krūzi, kura ir karjeras koučs un personāldaļas direktore uzņēmumā Printful, kur strādā 600 darbinieku ir par izpratni par cilvēku motivāciju un attieksmi pret darbu - tā mainās, pamazām mainoties darbinieku paaudzēm. Lai arī jaunie cilvēki uz savām iespējam bieži vien raugās plašāk un drosmīgāk, Santa uzsver, ka savs skatījums ir jāpaplašina arī cilvēkiem ar lielāku darba stāžu, jo katram vecumam un pieredzei ir sava vērtība.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads7:3 Ko, strādājot personālvadībā, visbiežāk nākas atgādināt cilvēkiem par viņu iespējām10:54 Darba devēju izaicinājumi, meklējot un pieņemot darbā gados jaunus cilvēkus19:08 Izmaiņas, kas pēdējā laikā novērojamas trīsdesmitgadnieku un četrdesmitgadnieku attieksmē pret darbu24:08 Ieteikumi vadītājiem ar ierobežotiem laika resursiem – kā sniegt iedarbīgu atgriezenisko saiti savai komandai34:04 Vispārējās tendences Latvijas darba tirgū, ar ko darba devējiem noteikti jārēķinās39:40 Ko darīt cilvēkam, ja ap piecdesmit gadu vecumu ir grūtības dabūt darbu42:12 Kā sastādīt korektu CV, kādu informāciju tajā nevajadzētu iekļaut48:44 Maz izmantoti veidi, kā meklēt darbu1:01:55 Darba intervija – ko ņemt vērā, gatavojoties uz to1:05:04 Kā palielināt savas iespējas atrast darbu, ja tas ilgstoši nav izdevies1:08:45 Kļūdas, kuru dēļ darba ņēmēji nepelna pietiekami un kā to mainīt1:23:30 Ieteikumi attiecībā uz tīklošanu jeb networking1:26:08 Recepte, kas cilvēkam jādara, lai viņš turpinātu būt neapmierināts darbā un nesaņemtu pietiekami daudz naudas1:32:11 Ko darīt darba dēvējam, lai tas arī turpmāk iedzīvotos problēmās kā ar esošajiem, tā potenciālajiem darbiniekiem1:36:30 Darbs un cilvēka apmierinātība ar dzīvi, un ko varam mainīt savā attieksmē

Šoreiz pie mums Tavā Istabā ciemojas Kristaps Kramiņš, ar kuru pārrunājam scenogrāfa aroda aizkulises, Pokemonu kārtis un daudz ko citu. Lai labi klausās!

Žaneta Ozoliņa ir Latvijas Universitātes profesore. Podkāstā ar viņu sarunājas Rita Ruduša un Henriks Eliass Zēgners, mēģinot iezīmēt, kā attīstīsies karš Ukrainā. Ko īsti grib Putins? Cik drīz beigsies karš? Vai Krievijā kaut kas var mainīties? Kā uz notiekošo raugās Ķīna un citas Krievijas kaimiņvalstis? Vai Rietumi varētu tikt ierauti jaunā konfliktā? Atgriešanās pasaulē, kāda tā bija pirms 2022. gada 24. februāra, vairs nav iespējama. Nedz Ukrainai, kura karo, nedz Baltijai un citiem sabiedrotajiem, kuri to atbalsta, nedz valstu vadītājiem, kuriem mainījusies līdera prasmju mēraukla. Ir notikušas fundamentālas pārmaiņas mūsu domāšanā un Eiropas kolektīvajā drošībā. Lai gan karadarbība turpinās, jaunās – pēckara – pasaules aprises var saskatīt jau tagad. Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".

Pēteris Krilovs ir režisors un pedagogs. Podkāstā ar viņu sarunājas Rita Ruduša un Henriks Eliass Zēgners, analizējot, kā politiķi konstruē savu tēlu un naratīvu. Kā aktierim notēlot katru no Eiropas līderiem? Kas spīd cauri Putina runasveidam? Kāpēc Šolcs no visiem līderiem ir vismīklainākais? Kas atšķir amerikāņu un Eiropas politiķu komunikāciju? Atgriešanās pasaulē, kāda tā bija pirms 2022. gada 24. februāra, vairs nav iespējama. Nedz Ukrainai, kura karo, nedz Baltijai un citiem sabiedrotajiem, kuri to atbalsta, nedz valstu vadītājiem, kuriem mainījusies līdera prasmju mēraukla. Ir notikušas fundamentālas pārmaiņas mūsu domāšanā un Eiropas kolektīvajā drošībā. Lai gan karadarbība turpinās, jaunās – pēckara – pasaules aprises var saskatīt jau tagad. Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".

Turpinot Starptautiskās sieviešu dienas tēmu, raidījumā "Kāpēc dizains?" diskutējam par dzimumu un dizainu. Par to, cik lielā mērā pasaule ir vai arī nav dizainēta sievietei, runājam ar iniciatīvas "Sievietei paveicās" aizsācēju Maiju Krastiņu. Iniciatīva "Sievietei paveicās" ir vērojumu kopums par sievietes lomas atspoguļojumu sabiedrībā — politikā, publiskās diskusijās, reklāmā un citviet.

Katrīna Ošleja ir organizāciju psiholoģe. Podkāstā ar viņu sarunājas Rita Ruduša un Henriks Eliass Zēgners, mēģinot saprast, kas raksturo labu līderi. Ar ko izceļas Zelenska runasveids? Ar ko atšķiras jauno valstu līderu paaudze? Kāda nozīme ir līderībai? Atgriešanās pasaulē, kāda tā bija pirms 2022. gada 24. februāra, vairs nav iespējama. Nedz Ukrainai, kura karo, nedz Baltijai un citiem sabiedrotajiem, kuri to atbalsta, nedz valstu vadītājiem, kuriem mainījusies līdera prasmju mēraukla. Ir notikušas fundamentālas pārmaiņas mūsu domāšanā un Eiropas kolektīvajā drošībā. Lai gan karadarbība turpinās, jaunās – pēckara – pasaules aprises var saskatīt jau tagad. Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".

Ieva Ilvesa ir Valsts prezidenta padomniece digitālās politikas jautājumos un kiberdrošības eksperte. Podkāstā ar viņu sarunājas Rita Ruduša un Henriks Eliass Zēgners, raugot saprast, cik vienotas ir Baltijas valstis un kā tām izmantot krīzi, ko radījis Krievijas karš Ukrainā, lai stiprinātu savas pozīcijas ES un NATO. Kāpēc mums ir izdevīgi, lai Ukraina iestātos ES? Ko mums dos Zviedrijas un Somijas uzņemšana NATO? Atgriešanās pasaulē, kāda tā bija pirms 2022. gada 24. februāra, vairs nav iespējama. Nedz Ukrainai, kura karo, nedz Baltijai un citiem sabiedrotajiem, kuri to atbalsta, nedz valstu vadītājiem, kuriem mainījusies līdera prasmju mēraukla. Ir notikušas fundamentālas pārmaiņas mūsu domāšanā un Eiropas kolektīvajā drošībā. Lai gan karadarbība turpinās, jaunās – pēckara – pasaules aprises var saskatīt jau tagad. Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".

Atgriešanās pasaulē, kāda tā bija pirms 2022. gada 24. februāra, vairs nav iespējama. Nedz Ukrainai, kura karo, nedz Baltijai un citiem sabiedrotajiem, kuri to atbalsta, nedz valstu vadītājiem, kuriem mainījusies līdera prasmju mēraukla. Ir notikušas fundamentālas pārmaiņas mūsu domāšanā un Eiropas kolektīvajā drošībā. Lai gan karadarbība turpinās, jaunās – pēckara – pasaules aprises var saskatīt jau tagad.  Jānis Buholcs ir Vidzemes augstkolas asociētais profesors, mediju, sociālo mediju un kritiskās domāšanas eksperts. Podkāstā ar viņu sarunājas Rita Ruduša un Henriks Eliass Zēgners, raugot kopīgi saprast, kāpēc tik daudzi cilvēki Latvijā tic gaišreģiem, ezotērikai un sazvērestības teorijām un kā šo apstākli izmanto propaganda.  Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".

Pat veicot visskrupulozāko izpēti par valsti vai valstīm, ko vēlamies apmeklēt kā tūristi, vienmēr būs kādas mazāk zināmas attiecīgo valstu īpatnības, kuras varētu izmantot noziedznieki, kas specializējas tūristu apzagšanā, apkrāpšanā un diemžēl arī aplaupīšanā. Vai iespējams laikus sagatavoties šādām situācijām un no tām izvairīties, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē biznesa augstskolas "Turība" Starptautiskā tūrisma fakultātes dekāns un ALTA prezidents Ēriks Lingebērziņš, portāla "BalticTravelnews.com" direktors Aivars Mackevičs un komunikācijas speciāliste, pasaules apceļotāja, ceļojumu bloga "mugursoma.lv" autore Zane Eniņa. "Attieksme bieži vien nosaka, kāds būs ceļojums. Tas, ka ceļojot būs kādā brīdī nepatikšanas, to gandrīz varu apsolīt. Tad ir svarīgi, kā mēs tiekam ar to galā un cik smagi ņemam to pie sirds. Vai pieņemam to kā mācību un ejam tālāk," bilst Zane Eniņa. Ēriks Lingebērziņš norāda, ka drošības jēdziens tūrismā iet ārpus fiziskās drošības, kas skar ikdienas ceļojumos. Par šo jautājumu arī februāra sākumā rīkota diskusija. Viņš mudina vērst uzmanību drošības plašākai izpratnei, sākot ar ceļojuma plānošanu, pakalpojuma sniedzēja izvēli, uzvedību ceļojuma galamērķī, digitāliem riskiem, kas saistās ar maksājumiem internetā, ceļojuma apdrošināšanu un arī citiem aspektiem. "Drošības tēma tūrismā nepārtraukti uzņem jaunus apgriezienus, tas saistīts ar to, ka nozare mainās," norāda Ēriks Lingebērziņš. "Viens no secinājumiem – Latvijas tūristu neapdomīgums, pārgalvība atsevišķos gadījumos, kas izpaužas ar došanos uz vietām, kas arī Ārlietu ministrijas Konsulārā departamenta sarakstā iekļautas kā valstis, uz kurām šobrīd nevajadzētu doties. Joprojām ir ziņas, ka ir Latvijas iedzīvotāji, kas ceļo uz Krieviju un Baltkrieviju, neskatoties uz to, ka tā ir mērķtiecīga risku meklēšana."  "Otrs virziens, kur nepieciešams meklēt risinājumu, – pēc pandēmijas redzam, ka attīstās nelegāla organizētu ceļojumu organizēšana," turpina Ēriks Lingebērziņš. "Ceļojumus organizē nevis licencēta tūrisma aģentūra, bet privātpersonas, neizņemot speciālo atļauju, nereģistrējoties Patērētāju tiesību aizsardzības centrā, bet maksimāli izmantojot sociālos tīklus." Aivars Mackevičs atzīst, ka sarežģītās un neparedzamās situācijas var nokļūt tieši individuālie ceļotāji, problēmas var rasties arī ar valstiskām struktūrām, nepārzinot katras valsts nianses. "Jo svešāka valsts un mazāka ceļošanas pieredze, jo labāk uzticēties organizētiem ceļojumiem," vērtē Aivars Mackevičs. "Pasaule ir daudz drošāka vieta, nekā šķiet. No attāluma lietas bieži izskatās briesmīgas un šausmīgas, visbiežāk tā ir loģiska tendence, ka vairāk uzmanības pievērš sliktām lietām, kad aizbrauc uz kādu zemi; lielākoties viss visbiežāk ir kārtībā," atzīst Zane Eniņa. "Tas, ka ir jāpiesargājas, par to neapšaubāmi. Arī manā prātā drošības tēma ir jāskata daudz plašāk. Es parasti to sadalu divās fāzēs - viena ir sagatavošanās fāze, kad ir jāpapēta, uz kurieni brauc un kādas ir šīs zemes tradīcijas. Elementāras lietas - kāds ir valūtas kurss, kādas ir banku komisijas, kāds ir pieņemtais ģērbšanās stils. Tās ir pamatlietas, kas arī var pasargāt no nepatikšanām." "Ir virkne praktisku lietu, kā var sagatavoties," iesaka Zane Eniņa. "Mūsdienās, kad daudz dzīves pārceļas digitālajā pasaulē, arī krāpnieki tur pārceļas. Līdz ar to vajag rūpīgi pārdomāt par kredītkartēm, kuras lietojam. Es parasti ceļoju ar divām kredītkartēm, rezervācijām internetā un arī pirkumiem svešās valstīs izmantoju to karti, uz kuras ir neliela naudas summa. Nelietot to karti, kur ir  uzkrājumi, kur var sanākt nepatikšanas. Sagatavot dokumentu kopijas, kuras aizsūtīt kādam tuvam cilvēkam un sev uz e-pastu. Ja kāda ķibele gadās, piemēram, ar kartēm, ir pieejamas visas kopijas. Šāda veida darbiņus sagatavojot, tas var nepatīkamās situācijās palīdzēt."

Laikmetīgās dejas apvienība „SIXTH” jaunākajā kustību izrādē „Atceries mani” runā par sevi.  Par situāciju, kad no studenta kļūsti par mākslinieku, par bailēm, arī šaubām, vai izvēlēts īstais ceļš, jo gaidītā sajūta krietni atšķiras no iedomātā. Izrādi 10 dejotājiem veidojusi kustību režisore Elīna Gediņa. „Pasaule pie kājām” - vēsta izrādes 1.daļas nosaukums telpas dibenplānā, kad sastopamies ar laimīgiem, tikko studijas beigušiem, jauniem, daudzsološiem dejotājiem. Izlaiduma skaistās kleitas un augstpapēžu kurpes meitenēm, šķiet, nemaz netraucē dejas kustībām. Horeogrāfe Elīna Gediņa ar laikmetīgās dejas mākslas sesto paaudzi tikusies jau iepriekš, kad viņi bija vēl 2.kursa studenti. Toreiz Valmieras vasaras teātra festivālā tapa izrāde „alfa Sapiensi”. Šoreiz uzaicinājums sadarbībai nācis no dejotāju puses. Izrādē piedalās 10 dejotāji un kustību režisore atklāj katra dejotāja individualitāti, demonstrējot kādu īpašu talantu, spēju vai pat akrobātisku triku, tāds bijis mērķis. Izrāde sākas ar daļu „Pasaule pie kājām”, pa vidu vēl citas daļas, bet noslēdzas ar „Uzpeldēšanu”. Dejotāji  Kitija Geidāne, Simona Ozola un Vladimirs Goršantovs apliecina, ka darbs ir par viņiem, par viņu pašu sajūtām. Veidojot izrādes struktūru, Elīna Gediņa dejotājiem piedāvājusi Josifa Brodska uzrunu, ko viņš teicis Dārmutas absolventiem 1989.gadā. Brodskis savā runā apgalvo, ka lielu daļu no tā, kas absolventus sagaida, izsauks garlaicība, un iesaka no tās nevis izvairīties, bet tieši pretēji – iegrimt tajā, sasniegt apakšu, atvērt kā logu uz laiku, laika bezgalību, tādējādi norādot uz cilvēka nenozīmīgumu tajā.  Laikmetīgās dejas dejotāji Simona, Kitija un Vladimirs  atklāj darba tapšanas procesu. Esam pietuvojušies  arī izrādes finālam un tās pēdējai daļai „Uzpeldēšana”. Kā atzīst dejotāji, viņi atkal ievelk gaisu, pēc tam, kad viss bijis „līdz kaklam”, jo arī tāds ir vienas daļas nosaukums. Viņuprāt, tas laikam būs nebeidzams ritulis, taču viņiem pašiem esot bezgala interesanti domāt, kur viņi būs pēc tam. Šobrīd viņi uzpeld jaunākajā izrādē „Atceries mani”. Kustību  izrādi „Atceries mani” iespēja redzēt 14. un 15.martā „Dirty Deal Teatro”.

Rakstniece Džena Andersone spilgti debitēja ar savu pirmo stāstu krājumu “Dadži”. Otrais stāstu krājums “Sainis” tapis mazāk kā gada laikā, un – tavu pārsteigumu! – tikai daļēji līdzīgs iepriekš rakstītajam. Ko Džena Andersone meklē un vēlas atrast rakstīšanā? Rakstniece Džena Andersone pirms mazliet vairāk kā gada parādījās kā spoža komēta pie latviešu literatūras debesīm ar savu debijas stāstu krājumu “Dadži”, kas tika nominēts arī Latvijas literatūras gada balvai. Ne mazāk pārsteidzoši, ka tik īsā laikā klāt jauns stāstu krājums “Sainis” – patiešām pamatīgs sainis ar stāstiem, grāmata kārtīga ķieģeļa biezumā. Pārsteigums bija arī tas, ka otrajā stāstu krājumā “Sainis” tikai no daži stāstiem turpina pirmajā Dženas Andersones stāstu krājumā iepazīto noskaņu. Rakstnieces īpašā spēja, kas arī padarīja spilgtu viņas debiju literatūrā, ir dziļa empātija, spēja iejusties otra iekšējā pasaulē.  Dženai Andersonei piemīt spēja saskatīt cilvēka traģēdiju šķietami ikdienišķos notikumos, rakstnieces jaunākajā krājumā “Sainis” šo līniju turpina, piemēram, stāsts “Dzeltenās podziņas” – par meiteni, ko muļķa pusaudzis aplaupa kāpņu telpā, bet viņa nespēj steidzīgajai, savām lietām aizņemtajai mammai pastāstīt, ko tikko pārdzīvojusi. Kā stāstā “Tu mani nemīli”, kurā demences skartajai mātei aprūpes namā meita mēģina iestāstīt, ka tagad viņa ilgāku laiku nenāks, jo ir karantīna un pandēmija. Kā jau paredzams no stāsta nosaukuma, vienīgais, ko mamma spēj uztvert, ir, ka meita nenāks, un jebkuru tālāko mēģinājumu paskaidrot noslāpē bezgalīgas sāpes. Jaunajā stāstu krājumā “Sainis” dominē garstāsti, tātad – ne vairs šis viens emocionālais zibsnis, bet gan simts un vairāk lappusēs Dženas Andersones uzburta pasaule. Pasaule, ka, reizēm pat grūti izskaidrojama iemesla pēc, liekas visai draudīga vieta cilvēkam. Šobrīd latviešu literatūrā ir vesela rakstnieču plejāde, kuras rakstīt sākušas jau nobriedušā vecumā. It kā gribējies rakstīt jau kopš skolas laikiem, bet par rakstniecēm viņas kļuvušas jau pēc profesionālās karjeras izveidošanas. Kā Dace Vīgante, kā Laura Vinogradova, kā Jana Egle, tagad arī Džena Andersone. Dženas Andersones stāstu sižeti it kā novelk ādu. Liek pamanīt traģisko gluži ikdienišķajā, un varbūt tajā ir kāda dziļa gudrība. Ļaut ar stāsta distanci izsāpēt tam, kam ikdienas dzīvē nav tiesību sāpēt. Piemēram, saprast, kāpēc savā stikla akvārijā ieslodzīta autoostas kasiere ir tik nelaipna. Viņa izrāda savu sīksīciņo varu, kamēr patiesībā savā dzīvē var ietekmēt tik ļoti maz. Pateicoties detektīvžanra populritātei – seriāliem, kino, arī literatūrai, daudz kas no stāstā “Inspektors” izklāstītā mums nav svešs. Kā inspektors brauc uz nozieguma vietu, kā notiek subordinācija, kā nemitīga saskarsme ar cilvēka iedabas ēnas pusi ietekmē izmeklētāja personību. Stāsts ir garš, un likumsakarīgs ir jautājums, kurp rakstniece mani vedina? Dženas Andersones stāsti ir jālasa līdz beigām. Var pat sākt no beigām. Jo stāstam bieži vien zīmīgs ir pēdējais teikums, kas apvērš stāstīto vai mudina uz to palūkoties no atšķirīga skatu punkta. Dženas Andersones stāstu krājuma “Sainis” nosaukumu var iztulkot arī citā veidā. Tas patiešām ir sainis ar ļoti dažādiem stāstiem, būtu gribējies, lai krājuma veidotāju vairāk lasītāju būtu sagatavojuši, kas viņu sagaida, kādi spēles noteikumi būs jāievēro. Piemēram, garstāstu “Manzeva nams” es labprātāk būtu gribējusi ieraudzīt atsevišķā grāmatā. Vai vēl labāk, kā rakstniece Dace Vīgante ierosināja ierakstā sociālajos tīklos – kā scenāriju kādai Aika Karapetjana uzņemtai filmai. Dženai Andersonei tas patiešām padodas – jo īpaši garstāstos, radīt pašpietiekamu pasauli, kas ievelk savās likumsakarībās tik pilnīgi, ka, šķiet, esi pazaudējis ceļu ārā no tās. “Manzeva nams” ir visai biedējoša pasaule: darbā aizņemta sieviete kā daļu no darījuma saņem dzīvokli, kuru nav pat iepriekš apskatījusi. Ievācas tajā un pamazām saprot, ka ne jau viņa diktē noteikumus dzīvei šai namā. Manzeva nams ir kā sarežģīts mikrokosmoss, kurš ierauj savā skaistajā un biedējošajā realitātē tā iemītnieku dzīves. Stāsta “Damirs Hāns spēlē šahu” darbība noris kaut kur Austrumos, galmā, tādā tūkstoš un vienas nakts pasakas greznībā. Krāšņā nežēlība, ar kādu tiek nogalināts homoseksuāls valdnieka dēla mājskolotājs, piederas pasakai. Tikai tā nav pasaka. Ja pirmajā stāstu krājumā “Dadži' Džena Andersone rakstīja par atpazīstamiem notikumiem, ikdienas dzīvi, tad “Saiņa” garstāstos rakstniece demonstrē izcilu spēju pārcelties citā laikā, kultūrā, iedomātā realitātē. 

Atgriešanās pasaulē, kāda tā bija pirms 2022. gada 24. februāra, vairs nav iespējama. Nedz Ukrainai, kura karo, nedz Baltijai un citiem sabiedrotajiem, kuri to atbalsta, nedz valstu vadītājiem, kuriem mainījusies līdera prasmju mēraukla. Ir notikušas fundamentālas pārmaiņas mūsu domāšanā un Eiropas kolektīvajā drošībā. Lai gan karadarbība turpinās, jaunās – pēckara – pasaules aprises var saskatīt jau tagad.  Ivo Briedis ir dramaturgs un režisors, viens no filmas "Homo Sovieticus" autoriem. Podkāstā ar viņu sarunājas Rita Ruduša un Henriks Eliass Zēgners, raugot kopīgi saprast, kas iezīmē laikmetu, kurš, atsaucoties uz Mihailo Minakova rakstu, sekos postpadomju ērai.  Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".

Mūsu priekšā apgāda "Neputns" izdotā un plaši ilustrētā grāmata "Elegantā Rīga. Kultūrvēsturisks stāsts par modi un dzīvesstilu Latvijā 1918.–1940. gadā". Kultūras rondo studijā ir pētījuma autore Inita Saulīte-Zandere un vēsturniece Ineta Lipša. Mēģināsim saprast, kas bija raksturīgs modei Latvijas Republikas pirmajās desmitgadēs un kas šajā laikā ietekmēja dažādu sociālo grupu dzīves stilu un intereses. Starpkaru Rīga droši vien saistās ar to, ko mums stāstījušas vecmāmiņas un ko redzam fotogrāfijās vai tā laika presē. Un, protams, prātā nāk filmas, kurās radīta tā laika atmosfēra – „Ceplis”, „Agrā rūsa”, „Pie bagātās kundzes”, „Homo Novus” un seriāls – „Emīlija – Latvijas preses karaliene”. Stāstos ir arī mazliet idealizēta dzīve, bet tā nav salīdzināma ar padomju laiku dzīvi. Milzīga, bagāta un ilgi pētāma ir Initas Saulītes-Zanderes grāmata „Elegantā Rīga”. Žurnāliste, redaktore ar vēsturnieces izglītību ir radījusi kultūrvēsturisku stāstu par modi un dzīvesstilu Latvijā 1918.-1940. Savukārt vēsturniecei Inetai Lipšai šajā laikā ir iznākusi grāmata "Viena. Grozāmo sarakstu slazdā: sieviešu politiskā vēsture Latvijā 1922–1934" par sieviešu lomu starpkaru Latvijas politikā. Sarunas par šo pētījumu var noklausīties raidījumos Brīvības bulvāris un Zināmais nezināmajā. Kultūras rondo tiekas abas pētnieces, sarunā cenšamies saslēgt politisko un eleganto vēsturi. Varbūt tur nemaz nav lielu pretrunu. Grāmatas māksliniece ir Anna Aizsilniece, kuras ziņā grāmatas dizains un makets. Ar viņu sazināmies sarunas laikā.

PROPAGANDAS 14. epizodē, būdami jautrā prātā, atskatāmies uz aizgājušā gada Latvijas LGBT+ kopienai aktuālāko notikumu TOP 5. Pirmreizējs kāpums ILGA-Europe reitingos, sabiedrības mutuļošanās Daugavpilī, vairāk nekā 30 tiesas ceļā atzītas viendzimuma pāru veidotas ģimenes, Saeimas vēlēšanas un vēl daudz kas cits! Zemāk esam apkopojuši, mūsuprat, piecus svarīgākos pagriezienpunktus LGBT+ personu tiesību attīstībā un redzamības veicināšanā šādās kategorijās - tiesības, sabiedrība, kopiena, pasākumi un ģimene. 2022. gada LGBT+ un genderisma propaganda vienuviet! Tiesības Saskaņā ar ILGA-Europe ikgadējo LGBT+ tiesību novērtējumu, šogad Latvija ierindojas 36. vietā no 49 Eiropas un Centrālāzijas valstīm, pakāpjoties reitingā par 5. vietām, apsteidzot valstis, kā Moldova, Lihtenšteina un Polija. Pozitīvās izmaiņas izraisīja 2021. gada jūlijā pieņemtie grozījumi Krimināllikumā, nosakot sociālo naidu (zem jēdziena iekļaujot vēršanos pret LGBT+ personām) kā vainu pastiprinošu apstākli krimināllietu izskatīšanā. Sabiedrība Septembrī Daugavpils domes vadība aizliedza pašvaldības iestāžu telpās rīkot pasākumu "Mentālā veselība un LGBTQIA+", nodēvējot to par "LGBT propagandu". Šis aizliegums lika LGBT+ kopienai Daugavpilī sarosīties un izveidot savus Instagram, kā arī Telegram kontus, kuros dalīties ar info un stiprināt vietējo kopienu. Tikko arī iznāca īsfilma “Cilvēki tumsā”, aplūkojot, kā ir būt gejam (pagaidām) konservatīvajā Daugavpilī. Līdzīgas kultūras “cīņas“ notika arī citviet Latvijā. Tā, “pateicoties” Aijai Armeņevai, Šlesera padomniecei, novembrī dažādi kino teātri visā Latvijā, kuros tika rādīta fima “Savāda Pasaule”, savās mājas lapās iekļāva brīdinajumu, ka filmā iekļauta “LGTB tēma”. Lielā sašutuma dēļ brīdinājums pēc pāris dienām tika izņemts. Woohoo! Kopiena Kopienas cilvēki ir sarosījušies! Šogad sākās darbs kopienas telpas izveidei Lastādijā, ko veido apvienība Queer Safer Space! Tāpat mūsu draugi no “Active Rainbow“ uzsāka nozīmīgu darbu pie kopienas avīzes - KVĪRI RUNĀ - izveides. Sekosim viņiem un atbalstīsim kā varam. Pasākumi Šī gada Rīgas Praids bija lielisks! To organizēja Mozaīka - paldies viņiem! Brīnišķīga nedēļa, kuras laikā notika dažādas diskusijas par mentālo veselību, seksu un seksualitāti, izstādes, veltītas kvīru balsīm, Drag King šovs un ballītes. Tik daudz laba, ka visu nevar paspēt! Nākamgad brauksim uz Viļņu, kur norisināsies Baltijas Praids un, protams, tiksimies arī tepat - Rīgā! Ģimenes

Krievijas izvērstā kara darbība Ukrainā no jauna mudinājusi vēsturniekus stāstīt un skaidrot sabiedrībai arī Krievijas vēsturi. Tam veltīta arī konference Latvijas Kara muzeja un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes rīkotā starptautiskā konference, kurā īpaša uzmanība pievērsta tām Krievijas vēstures lappusēm, kas saistītas ar karu, Krievijas varas interesēm un ekspansiju Eiropā.  Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta vēstures zinātņu doktors, LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Andris Šnē un vēstures doktors, Latvijas Kara muzeja direktores vietnieks pētniecības darbā Juris Ciganovs. Andris Šnē norāda, ka konferences pamatdoma ir pievērst sabiedrības, interesentu un pētnieku uzmanību aspektiem, kas saistīti gan ar šodien aktuālo ģeopolitisko situāciju, gan pagātnes notikumiem. Jautājumiem par to, kādas ir veidojušās attiecības starp Krieviju un kaimiņvalstīm varam izsekot jau kopš viduslaiku sākumposma līdz mūsdienām. Tās lielā mērā bijušas balstītas uz ekspansijas modeli, teritorijas paplašināšanu, ietekmes izvēršanu," norāda Andris Šnē. "Protams, tās valstis, kas ir Krievijas pierobežā, kā Baltijas valstis, kā Somija, Polija, Ukraina, tās noteikti tās visciešāk vēstures gaitā, gan viduslaikos, gan jaunajos laikos, saskārušās un izjutušas Krievijas spiedienu un intereses. Lielā mērā pētnieki, kas piedalās konferencē, pārstāv Krievijas pierobežas telpas reģionu." Pētnieks norāda, ka šobrīd daudz diskutē par Krievijas vēsturi un attiecību modeļiem. Juris Ciganovs skaidro, ka referātu caurviju tematika lielākoties saistīta ar to, ka Krievijas ārpolitika, "lai kā Krievijas valsts sauktos, vai tā ir Maskavija, Krievijas impērija vai Padomju Krievija, Padomju Savienība vai Krievijas Federācija, tā ekspansionistiskā nots šīs valsts ārpolitikā nekur nepazūd. Tā ir bijusi vienmēr". "Diemžēl 20. gadsimts un 19. gadsimts šajā jomā ir bijuši vairāk vai mazāk vienādi. Un, lai cik tas bēdīgi nebūtu, 21. gadsimts nesis tādus pašus vēstījumus, ko neviens negaidīja," atzīst Juris Ciganovs. Vēl joprojām turpinās 24.februārī uzsāktā Krievijas atklātā militārā agresija pret Ukrainas valsti un tautu. Pasaule mūsdienās piedzīvo dramatiskas pārmaiņas un jau piemirstās Aukstā kara tēmas ir atgriezušās Eiropas politikas un sabiedrības dienaskārtībā. Diemžēl karš un agresija pret kaimiņu reģioniem nekad nav pazuduši no Krievijas ārpolitikas instrumentu kopuma. Agresīvas ārpolitikas saknes un agrākie Krievijas ekspansionisma un imperiālisma gadījumi meklējami pat agrīnajos viduslaikos. Lai apspriestu plašākus kontekstus un detalizētu ieskatu dažādu Eiropas valstu un reģionu pieredzē, saskaroties ar Krievijas ekspansiju vai okupācijas varu vēstures gaitā, Latvijas Kara muzejs un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte rīko starptautisku zinātnisku konferenci “Karš, ideoloģija un vara: Krievijas ekspansija Eiropā vēstures gaitā”. Konference notiks 2022.gada 3.un 4.novembrī Rīgā, Latvijas Kara muzejā,Konferencē piedalīsies vēstures eksperti un speciālisti no Latvijas, Igaunijas, Polijas, Somijas un Ukrainas. Darba valodas – latviešu un angļu, konferences gaitā tiks nodrošināts tulkojums. Pulvertorņa vēsture Vēstures avotos Pulvertornis jeb kā senāk to sauca – Smilšu tornis pirmo reizi minēts 1330. gadā, kad rīdzinieki pēc zaudētas kaujas, piekāpjoties Livonijas ordenim , dala ietekmes zonas pilsētā un atdod Smilšu torni. Ēkas pagrabā, kur sākās ieraksts ar Latvijas kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītāju Daini Poziņu, redzamie ķieģeļi atbilst 16.- 17. gs. Laika gaitā tornis cietis vairākos militāros uzbrukumos un vairakkārt ticis pārbūvēts, tāpēc no sākotnējām konstrukcijām te vairs nav ne miņas. Vienīgi vieta palikusi, kur reiz šis tornis sargājis Smilšu vārtus, kas savukārt sargāja pieeju pilsētai pa smilšu ceļu, tagadējo Smilšu ielu. Vairāk par būves vēsturi un to, kas no šodienas informācijas ir mīti un kas patiesība, stāsta Dainis Poziņš. Torņa sienās var redzēt iemūrētas lodes, kas reizumis kļūdaini tiek uzskatītas par oriģinālām Ziemeļu kara lieciniecēm, taču tās ir iebūvētas tornī daudz vēlāk, tāpat arī informācija par tā sauktajiem ložu ķērājiem – vairākus metrus bieziem griestiem artilērijas šāviņu uztveršanai – ir maldīga. Nav arī precīzu ziņu, vai torņa pagrabā ir bijis cietums un moku kambari. Iespējams, bet pārbaudītu ziņu nav. Skatot tālāk torņa vēsturi, nonākam pie 19. Gadsimta nogales, kad diezgan bēdīgā paskatā esošo torni savā pārziņā pārņem vācbaltiešu studentu korporācija „Rubonia”. Studenti būvi atjauno un iekārto te savas konventa telpas. Tīrot torni no gružiem, studenti atklāja te lielā daudzumā baložu mēslus, kas palikuši pāri no iepriekšējiem spārnotajiem torņa iemītniekiem. Jauniešiem šis atradums tolaik nesa labu peļņu. Kopš 1919. gada Pulvertornī atrodas Kara muzejs un kopš tā laika gan ēkas saturs, gan tās veidols glabā nozīmīgu daļu mūsu vēstures. Dainis Poziņš, teic, ka 16. gadsimtā toreizējā Rīgas pilsētas teritorijā bija 25 torņi un šodien tik dažu torņu vietas ir uzminamas vai nelielas atliekas sniedz liecību par tiem, tāpēc Pulvertornis ir rets izņēmums, kas joprojām piesaista cilvēku uzmanību.

Šajā reizē gleznotājs Kaspars Zariņš sarunājas ar māksliniekiem, kuriem galvenais izteiksmes līdzeklis ir līnija - Ievu Maurīti un Māri Subaču, jo viņu darbos viss sākas un beidzas ar līniju. Raidījumā abi atceras bērnību, savus iedvesmas avotus, runā par darba un prāta pasauli, kurā iederas arī domāšana un skatīšanās. Uzzinām, kā nekonkurēt ar dabu, kā sekot Dieva un gaismas ceļam. *** Ieva Maurīte ( 1971) beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu. Studijas turpinājusi Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā, 2000. gadā ieguvusi maģistra grādu vizuālajā mākslā. Izstādēs māksliniece piedalās kopš 1991. gada, strādājusi starptautiskās rezidencēs – Francijā, Vācijā, Japānā, Lihtenšteinā, Islandē, Somijā un ASV. Darbi atrodas privātās un publiskās kolekcijās Latvijā un ārpus tās robežām. 2010. un 2012. gadā saņēmusi konkursa "Zelta ābele" balvu nominācijā "Skaistākā grāmata." Savos darbos māksliniece izmanto galvenos grafikas izteiksmes līdzekļus – līniju un pavisam nedaudzu krāsu attiecības. Līnijas izteiksmes iespējas ir bezgalīgas, gluži kā pati līnija. Māris Subačs (1963) beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratīvās noformēšanas nodaļu.1988. gadā beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu. No 1989, gada ir Latvijas Mākslinieku savienības biedrs.1986–1994 darbojies mākslinieku grupā LPSR Z  (Normunds Lācis, Vilnis Putrāms, Māris Subačs, Artis Rutks, Vilnis Zābers). No 1997. gada nodarbojas  arī ar grāmatu rakstīšanu un ilustrēšanu ar tikai viņam vien raksturīgu rokrakstu. Lakoniskā formā ar vienkāršu kontūrzīmējumu radītie darbi iegūst garīgu piepildījumu un simbolisku nozīmi. Mākslinieks sarīkojis vairāk nekā 30 personālizstādes, regulāri piedalās grupu izstādēs.  

Raksta autors - Mārtiņš Ķibilds. Lasa aktrise Guna Zariņa Latvijas dzimšanas mirklis 1918. gada 18. novembrī bija īss. Tik īss, ka no lielās dienas palicis tikai viens foto. Tomēr mēs svinam daudz vairāk, jo ceļš uz šo brīdi izvērtās garš. Un vēl garāka – cīņa par izdzīvošanu. Latvijas valsts netapa vienā dienā. Valsts dzimšanas dienas balle nebija lielākā mūsu tautas vēstures atslēga. Arī Meierovics 18. novembri nesvinēja. Rezidenci viņš bija pārcēlis uz lētāku vietu – īrētu dzīvokli – un todien strādāja: rakstīja ielūgumus Londonas latviešiem uz pasākumu pēc nedēļas, kurā ziņošot par Latvijas nākotnes izredzēm un uzdevumiem. Izredzes joprojām bija niecīgas, bet uzdevumu – ai, cik daudz! Nākamajā rītā pēc 18. novembra latvieši saprata, ka nekāda brīvība nav iegūta. Cīņa par brīvību vēl bija priekšā. Ne tikai ierakumos, bet arī diplomātu salonos. 1919. gada janvārī, kad Latvijas Pagaidu valdība Liepājā glābās no boļševikiem, Londonā pie Meierovica, nu jau ārlietu ministra, ieradās Čakste. Abi devās uz Parīzi. Tur sākās Parīzes Miera konference – latviešu lielā cerība panākt de iure starptautisku atzīšanu. Tobrīd viņi nenojauta, ka cīņas Parīzē būs vēl daudz ilgākas par Brīvības cīņām dzimtenē. Izņemot britu doto de facto atzīšanu, nevienam citam pasaulē tāda Latvija lāga nerūpēja. Vēl ļaunāk, bija nomainījies britu ārlietu ministrs, un jaunais – grāfs Džordžs Kerzons, nikns Balfūra oponents, – nožēloja britu labvēlību pret latviešiem. Pasaule vēl cerēja uz Krievijas atbrīvošanos no Ļeņina. Bija sācies Krievijas pilsoņu karš, un Parīzē visi turēja īkšķus par baltgvardiem. Visi, izņemot tautas, kuras bēga no cariskās Krievijas jūga. Lielvarām bija katrai sava ieinteresētība Krievijas impērijas atdzimšanā: briti cerēja uz pretspēku kreisajai Vācijai, amerikāņi – agresīvajai Japānai, bet Francija vēlējās atgūt milzīgos cara kredītus, ko Ļeņins, loģiski, netaisījās atdot. Visi nosprieda, ka par līdzšinējās Krievijas mazo tautu likteni jālemj Krievijas parlamentam, kad tāds atkal taps. Parīzes Miera konference ilga gadu – līdz 1920. gada janvārim. Latvija jau bija izcīnījusi savu zemi, ievēlējusi parlamentu, noslēgusi miera līgumu ar Krieviju, bet pat tas nelīdzēja. Visi gaidīja, kā beigsies Krievijas karš. Latviju neatzina de iure, jo tā nebija uzņemta Tautu Savienībā, kas tika dibināta Miera konferencē Versaļas līguma rezultātā. Bet to neuzņēma Tautu Savienībā, jo tā nebija atzīta de iure. Latvijā sāka protestēt, ka mēs, maza tauta, bez tādas savienības varam arī iztikt. Meierovics to necieta: "Pasaules kartē nav lielu un mazu tautu! Tautas lielumu nosaka nacionālā pašapziņa un gara apvāršņi!" Diemžēl mazām tautām to nosaka arī pasaules kārtība. Tikai 1920. gada beigās pasaules kārtība sāka iegrozīties mums par labu. Kļuva skaidrs, ka Krievijas pilsoņu karā uzvar Ļeņins un cariskā Krievija neatdzims. Antantes sabiedrotie kļuva pielaidīgāki. Meierovicam bija izdevies iekarot Itālijas un Francijas labvēlību, un tas nostrādāja. 1921. gada janvārī Parīzē notika Antantes Augstākās padomes sēde, itāļi rosināja lemt par Latvijas un Igaunijas atzīšanu. Briti to bloķēja, bet padomes prezidents franču premjers Aristids Briāns uz savu galvu tomēr iekļāva lemjamo jautājumu listē. Pretiniekiem vairs nebija ko iebilst, un 26. janvārī Latvija beidzot tika atzīta de iure. Rīgā – milzu svētki. Bet Meierovics nesvinēja arī tos. Aristids Briāns viens no pirmajiem 20. gadsimta 20. gados proponēja vienotas Eiropas ideju, pat saņēma Nobela prēmiju, taču nerada atbalstu, un Eiropu 30. gados sāka plosīt jauns karš. Savukārt Meierovics, kļuvis par Latvijas premjeru, proponēja Baltijas savienības ideju. Arī tā izgāzās, un Meierovics neslēpa sarūgtinājumu: "Ja mums vieniem pašiem būs doti 20 gadi neatkarības, tad uzskatiet, ka mēs esam ilgi dzīvojuši." Pravietiski! Bija 1922. gads. Pēc 18 gadiem Latvija tika okupēta. No 38 Tautas padomes locekļiem, kas piedalījās valsts proklamēšanā, padomju okupāciju piedzīvoja 26. No tiem pusi – 13 – okupanti represēja. 10 nogalināja, trīs izdzīvoja. Vēl astoņi devās trimdā. Latvijas valsts bija pastāvējusi nepilnus 22 gadus – mazāk nekā mūsdienās kopš neatkarības atjaunošanas. Tāpat kā 1918. gada 18. novembris, arī 1990. gada 4. maijs bija tikai viena īsa diena pa vidu garai cīņai. Paturēsim prātā, ka ne jau to vienu dienu mēs svinam un pat ne 100 gadus. Mēs svinam arī ceļu uz tiem un ceļu tālāk.

Stāsta arhitekts Jānis Dripe Pirms pāris nedēļām mēs runājām par 1973. gadā uzcelto Sidnejas operu, tās neatkārtojamo veidolu un saikni ar ūdens plašumiem. Līdz atnāca 2008. gads un pasaules arhitektūras prese rakstīja – ir dzimusi operas ēka, kas savā skaistumā izaicina Sidnejas operu. Arī pie ūdens, arī ilgi gaidīta, majestātiska balta akmens un stikla skulptūra – Oslo opera. Arī te simboliski un tieši tūktošgades mijā bija starptautisks konkurss, bet ar vienu būtisku piebildi – konkursā neuzvarēja kāds nepazīstams ārzemnieks no Karalistes aiz trejdeviņām jūrām, bet Norvēģijas slavenākais birojs Snohetta. Tie paši, kuri projektēja slaveno Aleksandrijas bibliotēku….. un jūs jau zinājāt, ka tikai divu bibliotēku būvniecību jaunlaiku vēsturē tieši ir atbalstījusi UNESCO organizācija – mūsu Nacionālās bibliotēkas un Aleksandrijas bibliotēkas būvniecību. Un zīmīgi, ka 2006. gada konkursā par akustisko koncertzāli uz AB dambja Rīgā, Snohetta ar savu neslikto priekšlikumu zaudēja Anda Sīļa vadītā biroja patiesi labam projektam. Pasaule ir liela un maza reizē, mēs visi esam kādā veidā saistīti. Norvēģijā operu pazīst tikai pāris gadsimtu un skaidrs, ka uz fjordu zemi Norvēģiju opera ir simboliski atceļojusi no tālās Itālijas. Visam ir jēgpilns pamatojums, stāsts, metafora – Oslo fjorda pašā krastā Operas slīpās plaknes paceļas no ūdens, tās klāj 33 000 Itālijas slavenās Carraras marmora plātnes. Balto marmora mirdzumu pāršķeļ stiklotas plaknes un vainago skatuves apjoma vertikāle, tā ietverot tūkstoš telpu perfekti funkcionējošu kopumu - trīs skatuves un elegantas mēģinājumu telpas baletam un orķestrim. Ja ārtelpā Operas nams simboliski sarunājas ar Itāliju, tad interjerā valda pilnīga Skandināvija – gaiši tonēta ozola zāli aptverošas galerijas un slavenā dāņu mākslinieka Olafūra Elliasona ģeometriskās starpsienu struktūras dominē gaismas pielietā vestibilā, bet lielās zāles interjerā ozola tumšā tonalitāte ar četriem balkonu līmeņiem un plastiskajiem liekumiem atgādina milzu mūzikas instrumentu. Un šis instruments, šī lielā zāle ar 1400 vietām SKAN! Mēs esam daudz runājuši ar Oslo operas vadošo arhitektu Taraldu Lundevalu par šo izcilo darbu. Tikai viens pieminējums - kad notika fināla akustiskie testi ar dažādiem solistiem un orķestri plašā repertuāra gammā, kādreiz pasaulē slavenā operas prīma Anne Gjevanga stundu sēdēja koncentrētu un neko nevēstošu sejas izteiksmi, lai beigās priekā starojot iekliegtos: "Es neko tādu neesmu dzirdējusi, pie mums brauks pasaules labākie!" Un nu jau arī 14 gadus brauc. Bet Snohetta arhitekti pēc Oslo operas triumfa ir devuši jaunu iekārtojumu Ņujorkas Time skvēram, turpat dažus kvartālus tālāk veidojuši teicamu piebūvi Modernās mākslas muzejam, radījuši Busanas operu Dienvidkorejā un Šanhajas operu Ķīnā. Snohetta arhitekti ir pasaules klase! Un Oslo opera saņēmusi 18 prestižas starptautiskas un pašmāju balvas, no kurām īpaši jāizceļ Mīsa van der Roes vārdā nosauktā galvenā Eiropas balva arhitektūrā. Bagātā un pragmatiskā ziemeļvalsts visu dara pareizi un augstā kvalitātē. Blakus Oslo operas namam nesen uzcelts portugāļu arhitektu projektētais Munka muzejs un  demokrātiska Oslo pilsētas bibliotēka, vienu fjorda līkumu tālāk Renzo Piano projektētais Modernās mākslas muzejs un tikko atklātais vācu arhitektu projektētais Nacionālais muzejs – tas viss pēdējos 15 gados. Un vēl kāds īpašs pastāsts -  jūs jau zinājāt, ka pa Oslo operas jumta slīpajām un horizontālajām marmora klātajām plaknēm var staigāt. Tas ir tūristu apmeklētākais jumts Ziemeļeiropā, man tā šķiet. Bet ar Norvēģijai būtisku vēstījumu. Katram norvēģim ir svarīgi sajust, ka viņš pieder šai zemei un tā, šo mūzikas templi ieskaitot, pieder viņam, tāpat kā Karalim! Viņš var stāvēt uz šī nama jumta, kad trīs Ziemeļvalstu karaļpāri klausās atklāšanas koncertu, un fiziski sajust – tas ir arī mans nams, mana Opera.

Stāsts par pieaugšanu, tā režisore Inga Tropa piesaka savu jaunāko iestudējumu „Naži vistās” Nacionālā teātra Aktieru zālē. Deivida Harovera drāmā ir aprakstīta šķietami klasiska situācija – trīs cilvēki, viņu instinkti un jūtas, taču izrādes veidotāji ieskatās cilvēka dabā dziļāk. Teātra kritiķi jau atzinīgi novērtējuši iestudējumu, īpaši izceļot aktrises Agneses Budovskas atveidoto Jaunās sievas tēlu. Kā pasaules radīšana sākas jaunas meitenes – sievietes sevis un sava ķermeņa apjaušana, pamazām iepazīstot vidi ap sevi, un pasaule kļūst plašāka, taču tās apzināšanai jāmeklē vārdi. Pasaule paveras vēl plašāka, kad viņas vīrs Viljams aizsūta jauno sievu pie Dzirnavnieka. Jaunā sieva, Ponijs Viljams un Gilberts Horns jeb Sieviete, Arājs un Dzirnavnieks – ir trīs cilvēki, trīs lugas personāži,  kuru daba, instinkti un jūtas ved līdzi skatītāju. Arājs, tīrums, tālais lauks, no kura nav iespējams atgriezties.. Pēc pirmizrādes uzklausu aktierus Agnesi Budovsku, Gundaru Grasbergu un Ivaru Kļavinski, ar ko viņus aizrāvis darbs pie iestudējuma. Izrādes vizuālais tēls, arī skaņas, mūzika un video projekcijas kopā ar aktieru spēli veido vienotu veselumu. Izrādes scenogrāfe ir Austra Hauks, video māksliniece  Ineta Sipunova, gaismu māksliniece Lienīte Slišāne, bet kostīmu māksliniece Evelīna Deičmane-Vida. Muzikālā noformējuma autore un izpildītāja ir Dana Indāne-Surkiene. Skotu dramaturga Deivida Harovera panākumi aizsākās 90.gadu vidū ar pirmo lugu „Naži vistās” (1995) , bet pasaules slavu viņš ieguva pēc lugas „Melnais strazds” iestudējuma Edinburgā 2005.gadā. Tā bijusi arī Nacionālā teātra repertuārā Ģirta Ēča režijā. Un arī „Naži vistās” ne pirmo reizi nonāk uz Latvijas teātra skatuves, 2006.gadā Gatis Šmits to iestudēja Dailes teātrī. Bet, ko tagad par lugu un lugas autoru atklājusi Inga Tropa? Izrādes veidotāji materiālā "iekodušies" dziļi dziļi, ko arī  novērtē skatītāji, tai skaitā kritiķi, uzklausu teātra kritiķes Gundegas Saulītes viedokli. Mīlestības stāsts par meklējumiem, kaisli, par nodevību un vientulību, par spēju atvērties otram un iepazīt jaunu pasauli tiek izdzīvots Nacionālā teātra Aktieru zālē. Tuvākās izrādes  „Naži vistās” Nacionālā teātra Aktieru zālē 7., 16. un 25.oktobrī.

Sludinātājs: Markus Rožkalns / Sērija: Dieva Evaņģēlijs / Rakstvieta: Rm 11:25-36

премьера песни “Pasaule trīc” ZeBrene & “Sudden Lights”

Kino pasaule Anitas Uzulnieces skatījumā gan Valentīnai Freimanei veltītajā kino lektorijā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, gan grāmatā „Mans kino(un)laiks”, kurai tapusi otrā daļa, kas sākusi savu ceļu pie lasītāja. Tiekamies ar Anitu Uzulnieci. Ir pavisam dīvaini lasīt, ka Valentīnas  Freimanes kino lektorijs atkal dzīvo. Protams, zināmā mērā iekonservētā veidā, jo mākslas festivālam Cēsis 2011. gadā ir ierakstīti Valentīnas Freimanes izvēlēto franču filmu ievadvārdi. Tagad to līdz ar četrām filmām var noskatīties Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Ziedoņa zālē. LNB ir arī Valentīnai Freimanei veltīta izstāde. Tas viss ir cieši saistīts: Valentīna Freimane, kino lektorijs un arī Anitas Uzulnieces grāmata „Mans kino(un)laiks”.  

Vienoties par sesto sankciju paketi pret Krieviju Eiropas Savienības valstīm bija ļoti grūti. Pēc vairāku nedēļu intensīvām diskusijām Eiropadome vienojās 30. maija vakarā, panākot kompromisu. Galvenais klupšanas akmens bija Krievijas naftas produktu importa boikots. Ne mazāk sāpīga problēma ir Krievijas bloķētais Ukrainas labības eksports. Krievija pieprasa mīkstināt sankcijas, citādi Āfrikā nebūs ko ēst. Kādas ir iespējas izvest graudus no Ukrainas, arī šis ir karstu diskusiju temats Eiropā. Vēl arī par ieroču piegādēm Ukrainai. Par to daudz diskutēt, visi apzinās, cik tas ir svarīgi, lai Krievija šajā karā neuzvarētu. Vārdos daudzi sola atbalstu Ukrainai, taču kas notiek darbos. Starptautiskā prese raksta, ka vārdi un darbi ne visu valstu rīcība sakrīt. Ieroču pieejamība nosaka arī to, kas notiek šobrīd frontē. Notikumus analizē Eiropas Parlamenta viceprezidents Roberts Zīle un Latvijas TV žurnāliste Ilze Nagla. Sazināmies ar satiksmes ministru Tāli Linkaitu. Globālais bada rēgs Jau marta vidu ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs nāca klajā ar brīdinājumu, ka Krievijas iebrukums Ukrainā draud ar „bada viesuļvētru un globālās pārtikas sistēmas sabrukumu”. Līdzīgu brīdinājumu vakar, 31.maijā, tiešsaistē uzrunājot Eiropas Savienības līderus, pauda Āfrikas Savienības priekšsēdētājs, Senegālas prezidents Makijs Salls. Kā zināms, pārtikas pieejamība ir hroniska Āfrikas problēma, kuru karš Ukrainā, pēc daudzu vērtējuma, draud izvērst katastrofā. Līdz Krievijas iebrukuma sākumam Ukraina un arī Krievija bija lielākie labības piegādātāji Āfrikai, nodrošinot, piemēram, 44% procentus no kontinenta miežu patēriņa. Eksports notika caur Melnās un Azovas jūras ostām, kuras kara dēļ vairs nefunkcionē. Mariupoles un Berdjanskas ostas kritušas Krievijas rokās, Mikolajiva atrodas karadarbības zonā, savukārt Odesu un vairākas citas tās tuvumā esošas mazākas ostas bloķē Krievijas jūras spēki. Alternatīvi piegādes maršruti caur Rumānijas un Bulgārijas vai Baltijas jūras ostām ir pārāk gari un tehniski sarežģīti, lai pienācīgi aizstātu līdzšinējos. Pie tam Ukrainas pārtikas eksporta iztrūkums notiek uz ļoti nelabvēlīga globālā fona: pandēmijas sekām, vairākkārtīga minerālmēslu cenu kāpuma, ko izraisījusi Krievijas un Baltkrievijas eksporta pārtraukšana, un sliktām pagājušā gada ražām Savienotajās Valstīs, Indijā un Francijā. Pasaule drudžaini meklē risinājumu, tikmēr Krievija pagājušajā nedēļā jau paziņojusi, ka tā gatava sadarboties problēmas risināšanā, ja tiks mazinātas tai uzliktās sankcijas. Šādu iespējamību jau noraidījušas Savienotās Valstis un Lielbritānija. Tikām Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis pirmdien Londonā, tiekoties ar Lielbritānijas ārlietu ministri Lizu Trasu, nācis klajā ar iniciatīvu veidot starptautisku koalīciju labības piegāžu konvojēšanai no Ukrainas ostām. Šīs koalīcijas jūras spēki nodrošinātu transportkuģu aizsardzību pret Krievijas spēku uzbrukumiem. Lielbritānija jau paudusi principiālu piekrišanu šādai idejai. Izšķiroša loma šāda plāna īstenošanā būtu Turcijai, kura kontrolē kara kuģu iekļuvi Melnajā jūrā cauri tai piederošajiem Marmora jūras šaurumiem. Sestā sankciju kārta iedarbināta – ar nepilnu jaudu Vakar un aizvakar Eiropas Savienības dalībvalstu līderi pulcējās īpašā Eiropadomes sanāksmē Briselē. Samita dienaskārtībā bija vairāki jautājumi, no kuriem būtiskākais nepārprotami – sestās sankciju kārtas jeb paketes noteikšana agresorvalstij Krievijai. Šī sankciju kārta ietver arī naftas importa embargo, kas ļoti būtiski ietekmētu Krievijas ienākumus no ārējās tirdzniecības, ciktāl jēlnaftas eksports veido apmēram ceturto daļu no Krievijas eksporta kopapjoma. Tomēr līdz šim Eiropas Savienības rīcību šai ziņā bloķēja Ungārijas un arī Slovākijas iebildumi, ciktāl šo valstu degvielas tirgū piegādēm no Krievijas ir vitāli svarīga vieta. Čehija un Bulgārija, paužot principiālu atbalstu embargo, tomēr izteikušas vēlmi pēc pietiekami ilgiem pārejas periodiem, lai to ekonomikas sankciju rezultātā neciestu vairāk kā pašas Krievijas ekonomika. Tāpat iebildumi bijuši arī Grieķijai un Kiprai, kuru kuģniecības kompānijas iesaistītas Krievijas naftas transportēšanā. Galu galā šonedēļ Briselē tika panākts kompromiss: embargo tiek noteikts naftas produktu piegādēm ar tankkuģiem, kas veido apmēram divas trešdaļas no kopapjoma, kamēr piegādēm pa cauruļvadiem tas pagaidām tiek atliktas. Sestā sankciju kārta paredz arī atslēgt no SWIFT sistēmas vairākas bankas, t.sk. finanšu konglomerātu „Sberbank” – lielāko Krievijas banku. Tāpat tiks aizliegta vēl trīs Krievijas valsts īpašumā esošu telekanālu translēšana Eiropas Savienībā, sankcijām pakļauta virkne personu, starp kurām ir Krievijas militārpersonas, kuras atbildīgas par kara noziegumu pastrādāšanu Krievijas okupētajās teritorijās un nesaudzīgo rīcību pret civiliedzīvotājiem, ieņemot Mariupoli. Samitā tika lemts arī par turpmāku finansiālu, militāru un humānu atbalstu Ukrainai un ukraiņu bēgļiem savienības valstīs, sadarbību Krievijas pastrādāto kara noziegumu izmeklēšanā, globālajām pārtikas apgādes problēmām, Eiropas Savienības ārējās drošības un enerģētikas jautājumiem. Ieroči un miers Jau kopš Krievijas uzbrukuma Ukrainai militārais atbalsts varonīgajai nācijai cīņā pret lielākā kaimiņa agresiju ir pastāvīgā uzmanības degpunktā. No vienas puses, tādu vai citādu militāro palīdzību Ukrainai sniegušas vairāk nekā 30 valstis, t.sk. vairums NATO dalībvalstu. Šīm piegādēm nenoliedzami bijusi izšķiroša loma Ukrainas līdzšinējā sekmīgajā pretestībā Krievijas iebrukumam, kas likusi krievu spēkiem pamest vairākus iebrukuma sākumā okupētus Ukrainas rajonus. Tomēr, no otras puses, Ukrainas rīcībā joprojām nav ieroču, kas ļautu domāt par plaša mēroga pretuzbrukumu, atbrīvojot Krievijas sagrābtos apgabalus valsts dienvidos un austrumos. Krievijai koncentrējot spēkus, tai izdevies izvēst uzbrukumu Donbasā, draudot izspiest ukraiņu spēkus no vēl atlikušās Luhanskas apgabala daļas. Vēl pagājušonedēļ vairāki Ukrainas pārstāvji pauda neapmierinātību un pat sašutumu par smago ieroču piegāžu gausumu, izsakot aizdomas par rietumvalstu vārdu un darbu sakritību šai ziņā. Šķiet, ka pēc šiem skarbajiem izteikumiem ledus sakustējies vismaz tālšāvēju haubiču piegādēs. Tagad uzmanības centrā nonācis cits bruņojuma veids – universālās raķešu palaišanas sistēmas, kas ļautu ukraiņu spēkiem dot triecienus ienaidnieka komunikācijām tālu aiz frontes līnijas. Tomēr šo sistēmu piegāde Ukrainai kavējas, un medijos izskanējuši pieņēmumi, ka rietumu partneri baidās piegādāt Ukrainai ieroci, kas var sasniegt mērķus arī dziļi Krievijas Federācijas teritorijā. Galu galā šonedēļ prezidents Džo Baidens paziņoja, ka Savienotās Valstis piegādās Ukrainai augstas mobilitātes raķešu palaišanas sistēmas. Tiesa, ne ar tālākās darbības rādiusa raķetēm, kas var sasniegt mērķus līdz pat 300 km attālumā, bet tādām, kuru sniedzamība ir līdz 80 km. Jau tradicionāli par neproporcionāli mazu militāro atbalstu Ukrainai tiek kritizēta Vācijas valdība, kas smago ieroču jomā gatava līdz augustam piegādāt vien 30 no aktīvas lietošanas izņemtās pašgājējas zenītartilērijas iekārtas „Gepard”. Jau daudzkārt izskanējuši pieņēmumi, ka Vācija un arī Francija kavējas nopietni militāri atbalstīt Ukrainu, cerot panākt sarunu uzsākšanu ar Krieviju un uguns pārtraukšanu. Zinot Krievijas pozīciju, ir skaidrs, ka šādas sarunas draudētu ar pašreiz okupēto teritoriju palikšanu Krievijas kontrolē uz nenoteiktu laiku. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Porcelāna pasaule Latvijas paviljonā Venēcijā. Kā mākslas notikumu 59. Venēcijas mākslas biennālē komentē izstādes aculiecinieki - kuratore Solvita Krese, mākslas zinātniece Antra Priede un paviljona asistente Mariona Baltkalne.

Putni ir tik atšķirīgi no zīdītājiem, ka nav pārsteigums, ka putni arī atšķirīgi saož, saklausa, izgaršo un satausta pasauli sev apkārt. Ne viens vien ir brīnījies, kā putni tik ātri aizmūk, cilvēkam tuvojoties, kā tie spēj spēj saklausīt savu partneri pat kilometru attālimā. Kādas maņas ir attīstītas putnu pasaulē, atklāj Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs, ornitologs Viesturs Ķerus. "Mēs, cilvēki, vairāk dzīvojam putnu pasaulē, nekā pārējo zīdītāju pasaulē, jo tās svarīgās manas mums ir kaut kādā mērā līdzīgas. Tajā paša laikā, lai arī pārklājas, tā ir viņu pasaule un mums, kas dzīvo paralēlā pasaulē, ir ļoti grūti izprast putnu pasauli, tā ir sarežģīti pētāma," atzīst Viesturs Ķerus. "Cik zinām šobrīd putniem ir pamatā tās pašas maņas, kas cilvēkiem, bet vēl klāt nāk spēja sajust magnētisko lauku. Tas ir, cik mēs zinām šobrīd. Var gadīties, ka ir kādas maņas, kas mums neienāk prātā, jo tā tomēr viņu pasaule," skaidro Viesturs Ķerus. Putni jūt magnētisko lauku un izmanto to orientācijai ne tikai tālos pārlidojumos, bet arī tuvākos mērogos. Kāds ornitologs esot teicis, ka putniem ir karte uz knābja un kompass acī. "Šobrīd zināms, ka putnam ir divas sistēmas, ar kurām viņš uztver magnētisko lauku – viena ir magnētiskā lauka spēka līnijas, tātad kompass, kas ļauj putnam pateikt, vai viņš dodas virzienā un polu vai ekvatoru. Tas būtu tas kompass acī. Mūsdienās ir izpētīts, ka, visticamāk, putni redz šīs magnētiskā lauka spēka līniījas," analizē Viesturs Ķerus. "Kas attiecas uz karti uz knābja, tika uzskatīts, ka knābī atrodas magnetīda [dzelzs oksīda] daļiņas, kas ļauj uztvert magnētiskā lauka intensitāti un precīzāk noteikt putna atrašanās vietu. Vai šī karte tiešām ir knābī, par to ir pretrunīgi secinājumi. Šobrīd izskatās, ka, visticamāk, jā, bet kā tieši tas strādā, tas joprojām nav skaidrs," turpina Viesturs Ķerus.  Knābis ir arī būtisks kā taustes orgāns, sevišķi bridējputniem. Ar knābi var mēģināt arī barību saost. Knābis der arī garšas sajušanai. Ilgi valdīja uzskats, ka putniem ožas nav. Jo vairāk ir pētījumi, jo vairāk redzams, ka putniem oža ir un to izmanto arī barības sameklēšanai. "Ir pētījums, kas parāda, ka zīlītes atrod barību pēc smaržas, viņas saož kāpuru sagrauztās skujas un zina, ka tur būs kāpuri, ko apēst," bilst Viesturs Ķerus. "Arī baltie stārķi saož tikko pļautu zāli, viņi zina, ka tur var lidot, jo tur būs dažādi radījumi, ko apēst." Vētras burātājs var barību saost līdz pat 12 kilometru attālumā. Jūras putniem oža ir arī svarīga orientācijai. "Iespējams, oža ir svarīga, un tur ir vēl pretrunīgi pētījumi, sauszmes putniem migrācijai. Viņiem ir ne tikai magnēstiskās kartes, bet arī smaržu kartes migrācijai, lai zinātu, kur lidot," stāsta Viesturs Ķerus. "Mājas strazdi ligzdu materiālā, kas pārsvarā ir no sausas zāles, iepin dažādas smaržīgas zālītes. Viņi saož, ka tas ir pareizais ligzdas materiāls. Kāpēc viņi tā dara, vēl tiek pētīts, viens, lai  iepatiktos draudzenei, otrs - smaržīgās vielas var palīdzēt putnu mazuļiem cīņā pret dažādiem kukaiņiem," atklāj Viesturs Ķerus. Vēl izpētīts, ka putnu dāmas iesmaržinās. Tas izpētīts par mežapīlēm, bet, iespējams, tā ir populāra lieta. "Kamēr tēviņiem jāizrādās ar smalkiem tērpiem, tikmēr mātītes var pievērst uzmanību ar smalkām smaržām," bilst Viesturs Ķerus.  Klajā nācies Eiropas putnu noteicējs Pirmo reizi latviešu valodā ir izdoda ilustrācijām bagāta putnu vērošanas rokasgrāmata - putnu noteicējs, kas ļauj iepazīst visas Eiropā mītošās putnu sugas. Kā noritēja darbs pie tulkošanas, kā tie aprakstītas putnu skaņas un kāpēc uz grāmatas vāka ir mazā ērgļa attēls? "Šis viennozīmīgi ir Eiropas putnu bestsellers ļoti daudzās valodās, kurās tulkots, bet arī latviešiem tas būs pirmais un galvenais materiāls par putniem," tā par  grāmatu, ko klajā laidis uzņēmums „Jāņa Sēta”,  saka šī uzņēmuma valdes loceklis un grāmatas izdošanas iniciators Mareks Kilups. Runa ir par brošētu palielu kabatas formāta izdevumu, kas populārākais un labākais putnu noteicējs un kopš tā pirmā izdevuma iznākšanas 1999. gadā  tas izpelnījies plašu atzinību daudzu putnu vērotāju vidū Eiropā. Tas tulkots vairāk nekā 14 valodās, nu tas pieejams arī latviski. Grāmatā ir lasāms apraksts par 720 sugām, kā arī vēl aprakstīti daudzi reti  ieceļotāji Eiropā un saraksts ar maldu viesiem. Katru putnu var aplūkot attēlos, klāt ir apraksts par izskatu un dzīvesveidu un vietu, un arī balss apraksts. Kā uzrakstīt putna balsi cilvēku valodā, stāsta grāmatas tulkotāja Elīna Gulbe. Bet Mareks Kilups arī bilst, ka saistībā ar šo grāmatu ir ieviesusies skaidrība vairākiem putnu nosaukumiem latviešu valodā. Līdzās nule izdotajam „Putnu noteicējam” Mareks Kilups ir nolicis arī Jāņa Baumaņa un Pētera Blūma sastādīto grāmatu „Latvijas putni”, kas nākusi klajā 1969. gadā. Tā kā ik gadu Latvijā pieaug putnu vērotāju skaits, jādomā, ka jaunā grāmata būs labs palīgs gan amatieriem, gan profesionāliem daudzveidīgo lidoņu iepazīšanā.    

Līdzšinējā pasaules kārtība ir izjaukta, kopš pagājušās ceturtdienas pasaule dzīvo Ukrainas kara ēnā. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts saruna par to, kā latviešu diaspora reaģējusi uz notikumiem Ukrainā? Kā diasporas pārstāvji vērtē sankcijas pret Krieviju, komentē situāciju finanšu tirgos un ekonomikā kopumā un redz savu iesaisti neatkarīgu energo resursu nodrošināšanā Latvijā. Diskutē "BlueOrange" bankas klientu aktīvu pārvaldīšanas direktors Pauls Miklaševičs, starptautiskās spāņu ziņu EFE pārstāvis Baltijā Juris Kaža, #esiLV valdes locekle Elīna Pinto, latviešu uzņēmējs ASV Jānis Bergs un Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē priekšsēdes vietnieks Reinis Dancis.  

Un kur ir pazudusi "Bērnu Pasaule""?