Podcasts about mejai

  • 3PODCASTS
  • 13EPISODES
  • 49mAVG DURATION
  • ?INFREQUENT EPISODES
  • Mar 1, 2023LATEST

POPULARITY

20172018201920202021202220232024


Best podcasts about mejai

Latest podcast episodes about mejai

Divas puslodes
Lielbritānija un ES vienojas labot Ziemeļīrijas protokolu. Sankcijas, kas nestrādā

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Mar 1, 2023 53:55


Eiropas Komisija ir daļēji piekāpusies Lielbritānijas prasībām pārskatīt Ziemeļīrijas protokolu, kas kopš Breksita īstenošanu ir izveidojis muitas barjeras starp Ziemeļīriju un pārējo karalisti. Kāpēc tas izdarīts un kas būs citādi? Analītiķi saka, ka atvērtību sarunām ir veicinājis karš Ukrainā. Šoreiz karam Ukrainā tiešā veidā nepievēršamies. Taču runājam, kā tas ietekmē valstu savstarpējās attiecības. Vispirms atgriezīsimies pie jautājuma par Ķīnu: ja ķīnieši palīdzēs ar militārām piegādēm Krievijai, tai būs jāpiedzīvo sankcijas, tā draud Rietumi. Ko gan viņi var sliktu izdarīt Ķīnai? Šīs jautājums interesants arī tādēļ, ka Rietumiem arī grūti kontrolēt sankciju īstenošanu pret Krieviju pašu teritorijā. Un vēl citas valstis labprāt palīdz Krievijā, jo šādi var nopelnīt. Ko Rietumi spēj vai nespēj panākt, runājot par vēlmi ietekmēt citu valstu īstenoto politiku. Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Universitātes profesors Daunis Auers, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Politikas katedras vadītājs, docents Mārtiņš Daugulis un RSU Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas Studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Lielbritānija un ES vienojas labot Ziemeļīrijas protokolu Jau tad, kad briti nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības (ES), kļuva skaidrs, ka pieņemtais lēmums radīs vairākus būtiskus izaicinājumus. Viens no lielajiem draudiem kļuva Lielbritānijas vienotība. Piemēram, skoti pārliecinoši balsoja par palikšanu ES sastāvā, un angļu faktiski uzspiestā vēlme pamest to deva pamatīgu stimulu daudzu skotu sapnim izstāties no Apvienotās Karalistes. Tas arī ir vērojams Skotijā šajos gados, kur nerimst cīņa par iespēju sarīkot jaunu neatkarības referendumu. Otrs lielais izaicinājums ir bijis miers Ziemeļīrijā. Kaut kādā mērā ES bija tā, kas palīdzēja izbeigt daudzu ziemeļīru gadu desmitiem ilgušo cīņu par vienotu Īriju. Esot vienotā politiskā un ekonomiskā telpā, bija iespēja nojaukt jebkādas robežas starp Īrijas Republiku un Lielbritāniju. Un kopš 1998.gadā noslēgtā Lielās piektdienas miera līguma tur bija iestājies ilgi lolotais miers. Breksits to visu izjauca. Lai nebūtu jāatjauno robežkontrole starp Ziemeļīriju un Īrijas republiku un aizsargātu ES vienoto tirgu, pirms trim gadiem tika parakstīts tā saucamais „Ziemeļīrijas protokols”, kas paredzēja izveidot muitas procedūras tām precēm, kas nonāk Īrijā no pārējās karalistes.  Šis protokols jau pašā sākumā raisīja lielas iebildes. Tas faktiski nozīmēja, ka Ziemeļīrija drīzāk bija palikusi par ES nevis Lielbritānijas tirgus dalībnieci. Jau kopš līguma parakstīšanas briti ir centušies panākt protokola pārskatīšanu, liekot lietā dažādus ietekmēšanas līdzekļus, solot pat vienpusēji atkāpties no noslēgtās vienošanās. Tomēr līdz šim nedz Terēzai Mejai, nedz Borisam Džonsonam, nedz Lizai Trasai neizdevās Eiropas Komisijas pretestību lauzt. Tādēļ komisijas vadītājas Ursulas fon der Leienas pirmdienas vizīte Lielibritānijā un paziņojums par panākto vienošanos pārskatīt protokolu ir ļoti nozīmīgs pavērsiens līdzšinējā pretstāvē. Daudzas muitas procedūras tikšot atceltas, Eiropas uzstādītās prasības mīkstinātas un pretrunas novērstas. Kaut arī analītiķi atzīst to kā lielu pašreizējā britu premjera panākumu, tas nenozīmē, ka nu visas grūtības ir aiz muguras. Kā zināms, velns vienmēr slēpjas detaļās, un ir skaidrs, ka vēl ir gaidāmas karstas debates par konkrētiem vienošanās punktiem un to izpildi. Draudi ar sankcijām – cik jēgpilni? 24. februārī Vācijas žurnāls „Der Spiegel” ziņoja, ka Krievija aktīvi risina sarunas ar Pekinu par kaujas dronu piegādi. Kā zināms, ieroču un tehnikas trūkums ir viens no redzamiem faktoriem šajā karā. Kamēr Ukrainai arvien vairāk palīdz Rietumi, Krievijai jāpaļaujas uz savām rezervēm un iespējām, vai jāmeklē trešo valstu palīdzība. Gan sarunās ar Irānu, gan Ķīnu redzams, ka Kremlis visvairāk vēlas iegūt kaujas dronus. Ķīna varētu tos ražot lielos daudzumos, runa ir vismaz par simts droniem tuvāko divu mēnešu laikā, un pēc tam viņi varētu palīdzēt atvērt krieviem šādu ražotni pašiem. Raidorganizācija CNN gan nākamajā dienā vēstīja, ka Pekina vēl galējo lēmumu nav pieņēmusi, taču sarunas tiešām notiekot. Rietumvalstu vadītāji ir brīdinājuši, ka šāda militārā palīdzība Ķīnai dārgi maksās. Tomēr, ko tas īsti nozīmē, to šobrīd grūti pateikt. Pagājušais gads ir atklājis, ka arī Krievijai noteiktās sankcijas ir bijušas mazāk sāpīgas nekā Rietumvalstis solīja un gaidīja. Problēmas ir gan ar sankciju izpildes kontroli pašu valstīs, gan ar trešo valstu gatavību palīdzēt Krievijai. Turklāt šajā ziņā aktīvas ir ne tikai tādas Kremlim tuvas valstis, kā Kazahstāna vai Ķīna. Pat NATO dalībvalsts Turcija, kā rāda pētījumi, aktīvi pelna uz Krievijas izvērstā kara rēķina, palīdzot agresoram iegūt izejvielas, kuras tā izmanto militārajā rūpniecībā. Tikmēr, Eiropas Savienība ir apņēmusies šogad lielāko uzmanību veltīt nevis jaunu sankciju noteikšanai, bet gan esošo sankciju īstenošanai un kontrolei, lai tās nebūtu iespējams apiet. Tomēr ko tieši ES var darīt, lai ietekmētu citu valstu sniegto palīdzību, nav skaidrs. Ir zināms, ka ekonomiskās ietekmes sviras ir šobrīd politiskās uzmanības fokusā. Rietumvalstis cenšas runāt un pārliecināt virkni valstu neatbalstīt Krieviju. Līdz šim tas nav nesis būtiskus rezultātus. Sagatavoja Aidis Tomsons. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Divas puslodes
Divas puslodes: Taivāna, Breksita sarunas, Kanādas Parlamenta vēlēšanas un notikumi Sīrijā

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Oct 24, 2019 51:44


Studijā notikumus komentē žurnālisti Imants Frederiks Ozols un Ansis Bogustovs. Taivāna – valsts profils  Pašreiz pastāvošā Taivānas valsts jeb, oficiālā nosaukumā, Ķīnas Republika, izveidojās 1949. gadā, kad pēc zaudējuma komunistiem Ķīnas pilsoņu karā turp pārcēlās Ķīnas nacionālistu valdība ar Čanu Kaiši priekšgalā, kā arī apmēram 2 miljoni nacionālistu armijas karavīru un valdības atbalstītāju. Čana Kaiši un viņa vadītās nacionālistiskās Gomiņdana partijas režīms Ķīnā bija vienpartijas diktatūra, un šādu pašu valdīšanu tas turpināja arī Taivānā. Kara stāvoklis salā tika atcelts tikai 1987. gadā, un līdz tam īstenotās represijas skāra apmēram 140 000 cilvēku, 3000 – 4000 piespriežot nāvessodu. Represijas vērsās ne vien pret patiesiem vai domājamiem komunistu atbalstītājiem, bet arī pret vietējo taivāniešu eliti, kuru no varas atstūma no kontinenta pārcēlušies varasvīri. Pārmaiņas sākās tikai pēc Čana Kaiši nāves, kad vara pārgāja viņa dēla Čana Čingo rokās. 80 gadu otrajā pusē valstī tika iedibināta daudzpartiju sistēma, ieviests demokrātisks varas dalījums, atcelts kara stāvoklis. Pakāpeniski pieauga vietējās izcelsmes taivāniešu īpatsvars varas struktūrās, tika atzīta Taivānas lokālā identitāte, kuru agrākā vara bija centusies izskaust. Pēc Čana Čingo nāves 1988. gadā par prezidentu kļuva Taivānā dzimušais Lī Denhvejs, kurš turpināja aizsākto reformu kursu un 1996. gadā tika pārvēlēts pirmajās tiešajās Taivānas prezidenta vēlēšanās. Kopš demokrātijas iedibināšanas Taivānas politikā dominē divas koalīcijas: Gomiņdana vadītā t.s. „Zilā koalīcija” un Demokrātiskās Progresīvās partijas vadītā „Zaļā koalīcija”, kuras pārstāvis Čens Šjuibjans 2000. gadā pirmoreiz tika ievēlēts par prezidentu. „Zilie” saglabā tradicionālo politisko kursu uz Ķīnas apvienošanos, atjaunojot Ķīnas Republiku arī kontinentālajā Ķīnā, savukārt „zaļie” orientējas uz Taivānas kā suverēnas valsts nākotni. Tikām ekonomiski Taivāna jau kopš pagājušā gadsimta 70 gadiem ir viena no spēcīgākajām reģiona valstīm, līdz ar Dienvidkoreju, Honkongu un Singapūru veidojot t.s. „Āzijas tīģeru” četrotni. Tai skaitā pēdējās desmitgadēs aktivizējušies arī ekonomiskie sakari ar Ķīnas Tautas Republiku, kam gan joprojām traucē abu valstu savstarpējā neatzīšana. Ārpolitiski smagāko zaudējumu Taivāna piedzīvoja 1971. gadā. Līdz tam Taipejas valdība pārstāvēja visu Ķīnu ANO, t.sk. bija pastāvīga Drošības padomes locekle, bet tad šī vieta tika atdota komunistiskajai Ķīnai. Pekina konsekventi uzskata Taivānu par nelikumīgi atdalītu Ķīnas provinci. Lai gan militāras sadursmes kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem nav notikušas, militāra un diplomātiska spriedze abu valstu attiecībās ir pastāvīga. Šai nevienlīdzīgajā pretstāvē Taivānai ļoti svarīgs ir līdz šim konsekventais Savienoto Valstu atbalsts. Arī pašreizējais kontinentālās Ķīnas līderis Sjī Dziņpins akcentē Pekinas nostāju, deklarējot gatavību militāram konfliktam gadījumā, ja Taivāna mēģinās pasludināt neatkarību de jure. Savukārt pašreizējā Taivānas prezidente, Demokrātiskās Progresīvās partijas līdere Cai Inveņa uzsvērusi, ka Taivāna nekad nepieņems kādu apvienošanos ar kontinentālo Ķīnu pēc Honkongas vai līdzīga scenārija. Breksits turpina iestāties. 22. oktobrī britu premjers Boriss Džonsons varēja svinēt mazu uzvaru, kad Parlaments apstiprināja viņa panāktās breksita vienošanās virzību uz otro lasījumu. Tas ir rezultāts, kādu tā arī nekad neizdevās sasniegt Džonsona priekšgājējai Terēzai Mejai. Tomēr britu likumdevēji neapstiprināja premjerministra rosināto vienošanās apstiprināšanas grafiku, tā padarot ļoti mazticamu izstāšanos 31. oktobrī. Kā zināms, premjers Džonsons, pildot Parlamenta lēmumu, jau lūdzis Eiropas Savienībai izstāšanās termiņa pagarinājumu līdz nākamā gada 31. janvārim. Galīgās atbildes no Briseles gan vēl nav, taču nav domājams, ka Eiropas Savienības valdību vadītāji varētu to noraidīt, kas nozīmētu bezvienošanās breksitu 31. oktobrī. Politikas komentētāji gan lielākoties ir skeptiski par Borisa Džonsona iespējām panākt apstiprinājumu savam breksita piedāvājumam drīz un bez nozīmīgiem labojumiem. Tas savukārt nozīmē, ka Džonsona valdība mēģinās sarīkot ārkārtas vēlēšanas, kurās esošais breksita variants būs Toriju partijas priekšvēlēšanu programmas centrā. Tāpat joprojām ticams ir vēl viens referendums, kura sarīkošanai nepieciešamais laiks gan varētu prasīt izstāšanas termiņa pagarināšanu vēl par vairākiem mēnešiem. Kanādas Parlamenta vēlēšanu rezultāti 21. oktobrī Kanādas pilsoņi kārtējās vēlēšanās piešķīra mandātus 338 Parlamenta Pārstāvju palātas deputātiem. Iepriekšējās vēlēšanas 2015. gadā nesa grandiozu uzvaru Liberālajai partijai un tās līderim Džastinam Trudo, vairāk nekā pieckāršojot savu parlamenta pārstāvniecību un iegūstot 54% mandātu. Salīdzinoši šī gada vēlēšanas Kanādas liberāļiem ir zināms atkritiens, zaudējot 20 vietas Pārstāvju palātā. Liberālai partijai gan joprojām paliek lielākā frakcija, kas nozīmē palikšanu pie varas, taču parlamentārā vairākuma zaudējums padarīs grūtāku partijas programmas īstenošanu un liks meklēt sabiedrotos parlamentā. Visdrīzāk par tādiem varētu kļūt sociāldemokrātiskā Jaunā Demokrātiskā partija, kura gan arī zaudējusi daļu līdzšinējo mandātu. Ieguvēji no šīm vēlēšanām ir Kanādas Konservatīvā partija, kura kopējā balsu skaita ziņā pat nedaudz pārspējusi liberāļus, apmēram par piektdaļu palielinot savu pārstāvniecību parlamentā. Konservatīvie šķiet atguvušies pēc radikālā kritiena 2015. gadā, un abu lielāko Kanādas partiju starpā iestājies zināms ietekmes līdzsvars. Visspožākie rezultāti šajās vēlēšanās ir Kvebekas blokam – kreisas ievirzes partijai, kura iestājas par frančvalodīgās Kvebekas provinces atdalīšanos no Kanādas. Pēc smagās krīzes, kuru šī partija piedzīvoja šīs desmitgades pirmajā pusē, Kvebekas separātisti atguvuši trešās lielākās Parlamenta partijas statusu. Situācija Sīrijā Kopš 9. oktobrī Turcija uzsāka operāciju „Miera avots”, iebrūkot kurdu spēku kontrolētajā teritorijā Sīrijas ziemeļaustrumos, Turcijas armija un tās sabiedrotie Sīrijas nemiernieku spēki, tā dēvētā Sīrijas Nacionālā armija, ir okupējuši vairāk nekā 2000 kvadrātkilometru kaimiņvalsts teritorijas. Ziņas par kritušajiem un civiliedzīvotāju upuriem ir atšķirīgas, taču ir skaidrs, ka operācijas rezultātā dzīvību zaudējuši ne mazāk kā 100 civiliedzīvotāji un vismaz 130 000 devušies bēgļu gaitās. Cita starpā Turcijas atbalstītie kaujinieki nogalinājuši arī Sīrijas kurdu politiķi, Sīrijas Nākotnes partijas ģenerālsekretāri Hevrinu Kalafu. 17. oktobrī, pēc Savienoto Valstu viceprezidenta Maikla Pensa un valsts sekretāra Maika Pompeo sarunām ar Turcijas prezidentu Radžipu Taijipu Erdoganu tika panākta vienošanās par 120 stundu uguns pārtraukšanu, kuras laikā kurdu spēkiem bija jāatstāj Turcijas iezīmētā apmēram 30 kilometrus platā drošības josla uz dienvidiem no robežas. Tikām jau 13. oktobrī kurdu Sīrijas demokrātiskie spēki vienojās ar Asada valdību par Sīrijas armijas atgriešanos kurdu kontrolētajos rajonos, kuriem draud Turcijas okupācija. Pirmajam uguns pārtraukšanas termiņam tuvojoties beigām, tika izsludināts nākamais – vēl uz 150 stundām. To šoreiz izsludināja Radžips Taijips Erdogans un Krievijas prezidents Vladimirs Putins pēc sarunām Sočos 22. oktobrī. Šī vienošanās paredz, ka Turcija saglabā kontroli pār līdz šim okupēto Sīrijas teritoriju, savukārt kurdu vienības tiek atvilktas no šīs teritorijas un no Turcijas dienvidu robežas. Šo atvilkšanu kontrolēs Krievijas un Sīrijas valdības spēki. Tāpat Krievija un Turcija īstenos kopīgu patrulēšanu ap Turcijas noteikto drošības zonu. Turcijas rīcību, iebrūkot Sīrijā, nosodījušas visas Eiropas Savienības un NATO dalībvalstis, izņemot Ungāriju; daudzas arī ieviesušas sankcijas pret Ankaru. Turciju starptautiski atbalstījušas Pakistāna, Azerbaidžāna, Kazahstāna, Turkmenistāna, Uzbekistāna un Kirgizstāna.  

Divas puslodes
Notikumi pasaulē: Trampa vizīte Apvienotajā Karalistē, koalīcijas krīze Vācijā

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Jun 6, 2019 26:30


Studijā notikumus komentē portāla "Delfi" Nacionālo un biznesa ziņu nodaļas redaktors Filips Lastovskis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uģis Lībietis. Albānija un Ziemeļmaķedonija – Eiropas Savienības kandidātvalstis? 29. maijā, ziņojot par attīstību sešās valstīs, kuras pretendē uzsākt sarunas par uzņemšanu Eiropas Savienībā, savienības kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu eirokomisārs Johanness Hāns deklarēja komisijas ieteikumu uzsākt iestāšanās sarunu procedūru ar divām Balkānu valstīm – Albāniju un Ziemeļmaķedoniju. Abas valstis pagātnē bijušas totalitāru komunistisku režīmu pārvaldītas. Albānija, tās ilggadējā līdera Envera Hodžas vadībā, Aukstā kara laikmetā distancējās kā no Rietumu demokrātijām, tā no padomju bloka valstīm un veidoja īpašas attiecības ar Ķīnas Tautas Republiku, kļūdama par visizolētāko Eiropas valsti. Šis pagātnes mantojums noteica ilgu un sarežģītu brīvā tirgus ekonomikas un pilsoniskās sabiedrības izveides procesu, taču 2014. gadā Albānija kļuva par pilntiesīgu NATO dalībvalsti un Eiropas Savienības kandidātvalsti. Tomēr Albānijas pieteikumi uzņemšanai savienībā divreiz tikuši noraidīti. Ziemeļmaķedonija ir bijusī Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās republikas savienotā republika. Tā mierīgā ceļā pameta brūkošo federāciju 1991. gadā, taču piedzīvoja nopietnu destabilizāciju 1999. gada Kosovas konflikta laikā. Toreiz valsts ievērojamajai albāņu minoritātei pievienojās vairāk nekā 300 000 albāņu bēgļu no Kosovas. Spriedze starp albāņiem un maķedoniešiem 2001. gadā noveda pie nopietna bruņota konflikta starp albāņu grupējumu Nacionālās atbrīvošanās armija un toreizējās Maķedonijas Republikas drošības spēkiem. To izdevās izbeigt ar Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas un NATO militārās misijas iesaistīšanos. Līdz pagājušā gada jūnijam maķedoniešu centienus pievienoties NATO un Eiropas Savienībai bloķēja Grieķija, neatzīstot valsts tiesības uz Maķedonijas nosaukumu. Šis šķērslis tika likvidēts, abām valstīm vienojoties par Ziemeļmaķedonijas nosaukuma akceptēšanu. Šī vienošanās, kā arī abu kandidātvalstu progress tiesiskuma nostiprināšanā, tika piesaukti kā galvenie argumenti eirokomisāra Hāna ziņojumā. Kā Jahanness Hāns, tā Eiropas Savienības ārlietu un drošības politikas augstā pārstāve Federika Mogerini, norādījuši, ka sarunu uzsākšana ar Albāniju un Ziemeļmaķedoniju ir nepieciešams apliecinājums savienības uzticībai tās deklarētajiem paplašināšanās principiem. Tikām vairākas savienības dalībvalstis kavējas paust savu atbalstu sarunu uzsākšanai. Kategoriski negatīva nostāja šai ziņā ir Itālijai, taču arī Francija un Nīderlande pagaidām ir visai rezervētas.   Koalīcijas krīze Vācijā Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas vājie rezultāti Eiropas Parlamenta vēlēšanās, paliekot trešajā vietā aiz kristīgajiem demokrātiem un zaļajiem, kļuva par iemeslu partijas vadītājas Andreas Nālesas aiziešanai no amata 3. jūnijā. Līdz pastāvīga partijas līdera izraudzīšanai pagaidu vadību uzņēmušies trīs prominenti partijas locekļi. Šie notikumi nozīmīgi sašūpojuši arī Angelas Merkeles vadīto valdības koalīciju, ciktāl ietekmīgs Sociāldemokrātiskās partijas kreisais spārns sava politiskā spēka neveiksmēs vaino līdzdalību koalīcijā ar kristīgajiem demokrātiem. Visdrīzāk jauna partijas vadītāja izraudzīšanās procesā jautājums par turpmāku sociāldemokrātu dalību valdības koalīcijā būs izšķirošs. Ja sociāldemokrāti nolemtu aiziet no valdošās koalīcijas, tas, visdrīzāk, nozīmētu ārkārtas vēlēšanas vairāk nekā divus gadus pirms kārtējā termiņa. Tiesa, šādas vēlēšanas būtu visneizdevīgākās tieši sociāldemokrātiem, kuru reitingi šobrīd ir zemākie partijas vēsturē. Zaudējumus, visdrīzāk, ciestu arī kristīgie demokrāti, savukārt lielākie ieguvēji būtu zaļie, kā arī radikāli labējā „Alternatīva Vācijai”.   Prezidenta Trampa vizīte Apvienotajā Karalistē Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps no 3. līdz 5. jūnijam apmeklēja Lielbritāniju pēc britu karaļnama ielūguma, cita starpā viesojoties pie Elizabetes II Bekingemas pilī un piedaloties 1944. gada sabiedroto desanta operācijas Normandijā 75. gadadienas svinībās Portsmutā. Īpašais notikums nepārprotami noteica vizītes atmosfēru, kurā netrūka savstarpējas draudzības un ilglaicīgās īpašās partnerības apliecinājumu. Tomēr politiskās aktualitātes neļauj sevi aizmirst. Lielbritānija ir smagi iestrēgusi Breksita procesā, kas maksājis amatu premjerministrei Terēzai Mejai, kura rīt oficiāli atkāpjas no amata. Prezidenta vizītes dienaskārtībā bija tikšanās ar vairākiem potenciālajiem Mejas amata pārņēmējiem no Konservatīvās partijas, tāpat ar „Breksita partijas” līderi Naidželu Farāžu, savukārt nozīmīgākās opozīcijas partijas – leiboristu – līdera Džeremija Korbina piedāvājums tikties tika noraidīts, papildinot šo noraidījumu ar dažām neglaimojošām frāzēm no prezidenta mutes. Kā atzīmē komentētāji, šāda prezidenta izturēšanās balansē uz robežas ar nepieņemamu iejaukšanos stratēģiskā partnera iekšējās lietās. Tramps, kurš, kā zināms, ir kaismīgs Breksita atbalstītājs, no jauna apliecināja, ka pēc izstāšanās no Eiropas Savienības Lielbritānija varēšot noslēgt, viņa vārdiem runājot, „fenomenālu” brīvās tirdzniecības līgumu ar ASV. Tomēr ir vairāk nekā skaidrs, ka britu pozīcijas, slēdzot šādu vienošanos, būtu nepārprotami vājas, un var tikai minēt, ciktāl Savienotās Valstis gribētu izmantot šo vājumu savā labā.

Divas puslodes
Notikumi pasaulē: Alžīrijā, Lielbritānijā un Ukrainā

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Apr 4, 2019 54:40


Studijā notikumus komentē "Tvnet" žurnālists, Tuvo austrumu drošības eksperts Toms Rātfelders un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Alžīrija Kopš 19. gs. 1. puses Alžīrija bija Francijas kolonija, pie tam no visiem franču koloniālajiem valdījumiem tā bija visciešāk saistīta ar metropoli, un tajā dzīvoja ļoti ievērojama franču kolonistu kopiena. Alžīrijas atbrīvošanās cīņa piecdesmitajos gados noveda pie smagas politiskas krīzes pašā Francijā, kas bija iemesls radikālai konstitūcijas reformai un Francijas 4. republikas nomaiņai ar 5. republiku. Savukārt Alžīrija, 1962. gadā ieguvusi neatkarību, nonāca nacionālās atbrīvošanās cīņu vadījušās Nacionālās atbrīvošanas frontes kontrolē. Pakāpeniski arvien lielāku ietekmi valstī guva militāristi, un 1965. gadā pie varas nāca militārs režīms ar pulkvedi Huari Bumedenu priekšgalā. Bumedens īstenoja uz padomju modeli orientētu politiku: vienpartijas sistēmu, rūpniecības nacionalizāciju, lauksaimniecības kolektivizāciju un intensīvu industrializāciju. Šādi veidotā tautsaimniecība bija neefektīva un pamatā balstījās uz naftas un gāzes eksportu. Bumedena varas mantinieka Šadli Bendžedida laikā 80. gados, naftas cenām krītoties, ekonomiskā situācija Alžīrijā arvien pasliktinājās, un auga sabiedrības neapmierinātība. Padomju sistēmas sabrukums 80. gadu baigās deva grūdienu pārmaiņām arī Alžīrijā: režīms bija spiests atļaut daudzpartiju sistēmu. Taču kad demokrātisku vēlēšanu rezultātā pie varas grasījās nākt fundamentālistiskā Islāma glābšanas fronte, notikumos atkal iejaucās armija. Sekoja pilsoņu karš, kas turpinājās līdz par šī gadsimta sākumam – t.s. „melnā desmitgade”. Kara noslēguma fāzē 1999. gadā pie varas nāca prezidents Abdelazizs Butaflika. Viņam izdevās stabilizēt situāciju valstī, krasi mazināt vardarbību un īstenot nacionālas samierināšanas stratēģiju. Tas sākotnēji nodrošināja prezidentam Butaflikam plašu sabiedrības atbalstu, un, ja viņa sākotnējās ievēlēšanas leģitimitāte tika apšaubīta, tad 2004. gada vēlēšanas, kurās viņš ar pārliecinošu pārsvaru tika ievēlēts uz nākamo termiņu, tiek uzskatītas par visumā godīgām. Tomēr pēdējos gados vecišķā prezidenta autoritāte bija krietni sašķobījusies. Pēc 2013. gadā pārciestās triekas viņš tikpat kā vairs neparādījās publiskajā telpā, un reālā vara arvien pamanāmāk nonāca viņam pietuvināto rokās. Šī varas deģenerācija notika uz naftas cenu krituma izraisītas smagas finanšu krīzes fona. Kad februārī Buteflika paziņoja par nodomu kandidēt arī nākamajās prezidenta vēlēšanās, valstī sākās protesti. Tajos iesaistījās pamatā gados jauni ļaudis, koordinējot kustību sociālajos tīklos. Demonstrācijas bija lielākoties mierīgas, taču kļuva arvien masveidīgākas un aptvēra visu valsti. Galu galā pēc tam, kad ar prasību pēc Buteflikas atkāpšanās nāca klajā Alžīrijas armijas vadība, divdesmit gadus valdījušais līderis 2. aprīlī paziņoja par savu atkāpšanos. Tomēr, kā lēš komentētāji, ar to var būt par maz, lai pārtrauktu protestus. Protestu kustības dalībnieki ir apzinājušies savu spēku un arī to, ka ar senilā līdera aiziešanu vien valsts problēmām nebūs līdzēts.   Breksits Vakar naktī Lielbritānijas Parlamenta Apakšpalāta ar vienas balss pārsvaru pieņēma likumprojektu, ar kuru premjerministrei Mejai tiek uzlikts par pienākumu censties panākt izstāšanās termiņa pagarinājumu, lai izvairītos no izstāšanās bez vienošanās. Likuma spēku šis nolēmums gan iegūs tikai pēc apstiprināšanas Lordu palātā. Eiropas Savienības līderi gan jau vairākkārt norādījuši, ka par izstāšanās termiņa pagarināšanu pēc 12. aprīļa var būt runa tikai tad, ja Lielbritānija apstiprinās iepriekš Parlamentā jau trīsreiz noraidīto vienošanos vai piedāvās citu konstruktīvu scenāriju. Kā zināms, indikatīvo balsojumu tūrē pagājušajā pirmdienā britu likumdevēji jau atkal noraidīja arī četras iespējamās alternatīvas esošajam izstāšanās līgumam. Tāpat vakar Terēza Meja spēra soli, par kura nepieciešamību jau kādu laiku izsakās Eiropas politiskajās aprindās: viņa beidzot uzsāka konsultācijas ar lielākā opozīcijas spēka – Leiboristu partijas – līderi Džeremiju Korbinu par kopīgu izejas meklēšanu no politiskā strupceļa. Sarunu izšķirošais etaps paredzēts šodien, taču jau tagad ir skaidrs, ka tuvināšanās leiboristu pozīcijai breksita jautājumos nebūs pieņemama daudziem Konservatīvās partijas biedriem un arī Mejas kabineta locekļiem.   Ukrainas prezidenta vēlēšanas Pēc Ukrainas prezidenta vēlēšanu pirmās kārtas līdera pozīcijās, kā jau bija prognozējams, nonācis televīzijas zvaigzne Volodimirs Zeļenskis. Viņa pagājušajā gadā reģistrētā partija „Sluha narodu” – „Tautas kalps” – saucas tāpat kā televīzijas seriāls, kurā viņš tēlo galveno lomu: „cilvēku no tautas”, kurš nonāk prezidenta postenī. Izrādās, apmēram 30% elektorāta gatavi noticēt šīs telepasaciņas piepildījumam dzīvē. Tikmēr esošais Ukrainas prezidents Petro Porošenko, kurš kļuva par prezidentu 2014. gadā un ir vadījis valsti Krievijas agresijas situācijā, ieguvis nepilnus 16% balsu. Tas ir otrais labākais rezultāts, kas nodrošinājis prezidentam iespēju sacensties ar Volodimiru Zeļenski vēlēšanu otrajā kārtā 21. aprīlī.

Divas puslodes
Notikumi pasaulē: ASV, Lielbritānija un breksits, Krievijas militārpersonas Venecuēlā

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Mar 28, 2019 52:44


Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un LU Sociālo zinātņu fakultātes asociētais profesors Ojārs Skudra. Lielbritānija un breksits Rīt bija jābūt dienai, kad Lielbritānija pamet Eiropas savienību. Tomēr rīt tas vēl nenotiks, un joprojām ir pieaugoša neskaidrība, vai un kad tas varētu notikt. Pēdējo dienu notikumi bijuši ļoti karsti. Vispirms jau skaidrs, ka premjerministres Terēzas Mejas dienas valdības vadītāja amatā ir skaitītas. Kopš Eiropas Savienības samita par to vienisprātis bijuši gandrīz vai visi politiskie komentētāji, un tagad to apliecina pašas premjeres paziņojumi. Trešdien Terēza Meja apstiprināja, ka negrasās vadīt nākamo sarunu raundu ar Eiropas Savienību, un ja parlamentārieši apstiprinātu viņas panākto pagaidu vienošanos, viņa no amata atkāptos. Kā atzīst novērotāji, tas ir pēdējais trumpis Mejas rokās. Ar šo viņa cer panākt svārstīgo partijas biedru, kā arī opozīcijas atbalstu. Viens no lielākajiem vienošanās kritiķiem Boriss Džonsons jau paziņojis, ka tagad ir gatavs atbalstīt Mejas vienošanos. Tiesa, tas raisījis kritiķu pārmetumus, ka pats Džonsons tādējādi cer ieņemt premjerministra posteni. Tiesa, vai premjerei izdosies panākt atbalstu trešajā balsojumā, tas joprojām ir liels jautājums. Koalīcijas partneri no Ziemeļīrijas vēl arvien negrasās atbalstīt vienošanos, lai gan spiediens uz viņiem tiek izdarīts milzīgs. Daži brīnās, vai arī šajā frakcijā nav gaidāma šķelšanā. Bez īru partijas atbalsta Mejai panākt vajadzīgās balsis būs ļoti grūti. Tiesa, nav arī skaidrs, vai trešais balsojums, kurš varētu notikt piektdien, vispār būs iespējams. Parlamenta spīkeris Džons Berkovs trešdien vēlreiz atkārtoja, ka nepieļaus parlamentā balsojumu trešo reizi par vienošanos, ja tekstā nebūs veiktas vērā ņemamas izmaiņas. Tikmēr trešdienas vakars britiem sagādāja kārtējo vilšanos. Nedēļas sākumā parlaments nobalsoja, ka turpmāk tas uzņemsies iniciatīvu breksita sakarā. Trešdien tika sarīkota indikatīva balsošana, lai noskaidrotu, kuram no iespējamiem scenārijiem ir deputātu atbalsts. Tika sagatavoti astoņi iespējamie attīstības scenāriji, sākot no izstāšanās bez vienošanās, beidzot ar breksita atcelšanu. Par vilšanos daudziem, neviens no astoņiem priekšlikumiem neieguva parlamentāru vairākumu. Tas vēl vairāk radījis pārliecību, ka deputāti nav spējīgi vienoties. Viņi ir skaidri norādījuši, kam viņi nepiekrīt, taču nav spējuši piedāvāt nekādu risinājumu, kuru varētu atbalstīt deputātu vairākums. Tālākie notikumi šobrīd ir neskaidri. Iespējams, jau piektdien Terēza Meja varētu mēģināt trešo reizi likt uz balsošanu panākto pagaidu vienošanos, ja vien parlamenta spīkers to ļaus. Ja nē, britiem būs jāgatavojas ilgam pagarinājumam un vēl lielākai neskaidrībai, vai arī jāizstājas no Eiropas Savienības bez vienošanās.   Krievijas militārpersonas Venecuēlā Pagājušās nedēļas nogalē Venecuēlā ieradušās Krievijas militārpersonas. Vietējie mediji vēsta, ka Venecuēlā ieradušās aptuveni 100 krievu militārpersonas vai algotņi, Krievijas armijas ģenerālis Tonkoškurovs, kā arī 35 tonnu krava. ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo pirmdien brīdināja, ka Savienotās Valstis mierīgi nestāvēs malā, kamēr Maskava sūta savas militārpersonas uz Venecuēlu, lai atbalstītu prezidenta Nikolasa Maduro režīmu. Tiesa, Pompeo neprecizēja, kāda varētu būt ASV reakcija. Pati Krievija otrdien paziņoja, ka tās karavīru atrašanās Venecuēlā ir saskaņā ar šīs valsts likumiem un vienošanos, kas 2001. gadā noslēgta abu valstu starpā. Savukār, Venecuelas opozīcijas līderis Huans Gvaido sacīja, ka Krievijas karavīru klātbūtne Venecuēlā ir pretrunā valsts konstitūcijai. Jāpiebilst, ka ziņu aģentūra "Reuters" jau janvārī vēstīja, ka Krievijas militārie algotņi ieradušies Venecuēlā, lai apsargātu prezidentu Nikolasu Maduro.   ASV ASV īpašais prokurors Roberts Mullers piektdien pabeidza divus gadus ilgušo izmeklēšanu par Krievijas iejaukšanos 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanās un iesniedza savu ziņojumu Tieslietu ministrijai. Ziņojums ir slepens, un publiski pieejams tikai ģenerālprokurora Bila Bāra 4 lappušu garais kopsavilkums, kas nosūtīts ASV kongresam. Ģenerālprokurors Kongresam ziņoja, ka Mullers izmeklēšanā secinājis, ka Krievija centās ietekmēt ASV prezidenta vēlēšanas 2016. gadā, taču neviens no Donalda Trampa kampaņai pietuvinātiem cilvēkiem nav sadarbojies ar Krieviju, lai ietekmētu vēlēšanu rezultātus. Otra izmeklēšanas daļa veltīta Trampam jau prezidenta krēslā, proti, tika izmeklēts tas, vai Tramps nav pārkāpis savas pilnvaras un traucējis likuma varai. Šajā jautājumā Mullers atstājis jautājuma zīmi, nevis punktu. To, vai Tramps ir vai nav pārkāpis savas pilnvaras un traucējis tiesiskumam, viņš atstāja izvērtēt ģenerālprokuram, iesniedzot savāktos pierādījumus. Ģenerālprokurors secinājis, ka pierādījumi nav pietiekami, lai izvirzītu apsūdzības prezidentam Trampam par izmeklēšanas traucēšanu. Tramps uzskata, ka ir pilnībā attaisnots, tikmēr demokrātu pārstāvji aicina Mullera ziņojumu publiskot, norādot, ka Mullers nav prezidentu attaisnojis tik nopietnos pārkāpumos, kā likuma varas traucēšana. Jāatgādina, Mullers līdz šim izvirzījis apsūdzības 34 cilvēkiem, tostarp sešām kādreiz Donaldam Trampam tuvu stāvošām personām. Viņa komanda neparedz ieteikt jaunu apsūdzību izvirzīšanu, ASV medijiem piektdien pavēstīja Tieslietu ministrijas augsta amatpersona.  

Divas puslodes
Tikšanās Davosā, kurdu ievērojama minoritāte vairākās valstīs un joprojām par breksitu

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Jan 24, 2019 53:02


Studijā notikumus komentē arī TVnet žurnālists Toms Rātfelders. Telefonintervijā - laikraksta "Diena" žurnālists Andis Sedlenieks. Kurdi Kurdi ir irāņiem radniecīga tauta, kas izsenis apdzīvo kalnainos rajonus Mazāzijas austrumdaļā un Mezopotāmijas ziemeļos. Mūsdienās kurdu kopskaits tiek lēsts uz 30 līdz 45 miljoniem. 19. gs. beigās kurdi, kuru lielākā daļa tobrīd bija Osmaņu impērijas pavalstnieki, piedzīvoja savu nacionālo atmodu. Noslēdzoties Pirmajam pasaules karam, radās centieni izveidot neatkarīgu kurdu valsti vai vismaz autonomiju Turcijas sastāvā. Taču solījumi, kas kara laikā izskanēja no rietumu lielvalstu puses, tika aizmirsti, veidojot reālo politisko izkārtojumu bijušajās Osmaņu teritorijās. Kurdu vēsturiskā teritorija izrādījās sadalīta starp Turciju, Sīriju, Irāku un Irānu. Visās šajās valstīs kurdi ir ievērojama minoritāte, taču vairumā gadījumu viņu pašnoteikšanās centieni tikuši ierobežoti, daudzkārt ļoti varmācīgi. Pret kurdiem ar bruņotu spēku vairākkārt visā 20. gs. gaitā vērsusies Turcija, pie tam līdz pat 90. gadiem liedzot šai valsts lielākajai minoritātei pat ierobežotu kultūras autonomiju. Savukārt kurdu pretošanās kustība, kuras vadošais spēks kopš 70. gadiem ir marksistiskās ievirzes Kurdistānas Strādnieku partija, līdz pat gadsimta beigām kurdu teritorijā izcīnīja partizāņu karu, kas prasījis vairāk nekā 37 000 dzīvību. Ne mazāk dramatiskas izvērtās kurdu minoritātes attiecības ar Irākas un Sīrijas totalitārajiem režīmiem. Šeit 20. gs. otrajā pusē pie varas nāca sociālistiskas ievirzes partija „Ba-as”, kurai raksturīgs, cita starpā, izteikts arābu nacionālisms. Hafeza Asada pārvaldītajā Sīrijā, kur kurdi tāpat ir lielākā etniskā minoritāte, viņiem bija liegtas ne tikai kultūras autonomijas tiesības, bet daudzos gadījumos arī pilsoņu statuss. Irākā Sadama Huseina režīms faktiski visā savas pastāvēšanas laikā izcīnīja periodiski pierimstošu karu pret kurdu pretošanās kustību. Vara īstenoja militāras akcijas un masu deportācijas no kurdu apdzīvotajiem valsts ziemeļiem, cenšoties mainīt šo naftas atradnēm bagāto rajonu iedzīvotāju sastāvu. Tiek lēsts, ka šīs politikas upuru skaits sniedzas desmitos tūkstošu. Pēc Huseina režīma sabrukuma Irākā 2003. gadā Savienoto Valstu īstenotās intervences rezultātā valsts ziemeļu rajoni nonāca kurdu spēku kontrolē, un šeit ir izveidojusies no Bagdādes praktiski neatkarīga kurdu autonomija. Līdzīgs process īstenojās Sīrijas Kurdistānā, kad 2011. gadā valstī uzliesmoja pilsoņu karš. Kurdu pašaizsardzības spēki ir izrādījušies vislabāk organizētā un kaujas spējīgākā Sīrijas nemiernieku daļa, pie tam uzticams sabiedrotais amerikāņiem cīņā pret radikālo islāmistu kustību Daīš. Tajā pašā laikā Turcija uzlūko šos kurdus kā Kurdistānas Strādnieku partijas sabiedrotos un, attiecīgi, apkarojamus teroristus. Davosa Bezpeļņas organizācija „Pasaules ekonomikas forums” dibināta 1971. gadā, un tās misija definēta kā „pasaules situācijas uzlabošana, apvienojot biznesa, politikas un citus sabiedrības līderus globālās, reģionālās un industriālās programmas veidošanā”. Visplašāko atpazīstamību organizācija guvusi ar ikgadējo samitu Alpu kūrortā Davosā, kur janvārī uz vairākām dienām pulcējas apmēram 2500 pasaules valstu vadītāji un citi ietekmīgi politiķi, uzņēmēji, ekonomikas prominences un to visu atspoguļojoši žurnālisti. Šīgada Davosas sanāksmes runās un komentāros saklausāmas bažīgas intonācijas. Cik Lielbritānijas un pārējās Eiropas ekonomikai maksās Breksits? Vai Eiropas Savienība šogad iezīmēs savas tālākās attīstības perspektīvas? Vai Eiropai ir cerības kļūt par līdzvērtīgu konkurentu Savienotajām Valstīm un Ķīnai digitālās ekonomikas radīšanā? Kādus globālās tirdzniecības pārsteigumus vēl varētu sagādāt prezidents Tramps? Oficiālā foruma otrās dienas „programmas nagla”, protams, bija Angelas Merkeles uzruna, kurā Eiropas lielākās ekonomikas līdere jau atkal atgādināja vispusīgas sadarbības nozīmi iepretim globālajiem izaicinājumiem. Breksits „Mejas „Plāns B” ir izrādījies tas pats „Plāns A”” – tādi un līdzīgi virsraksti bija lasāmi britu presē pēc tam, kad premjerministre Terēza Meja pirmdien, izpildot Parlamenta lemto, nāca klajā ar valdības turpmākās rīcības programmu. Kā jau bija paredzams, Eiropas Savienība nav gatava būtiski mainīt vienošanos par Ziemeļīrijas robežu, uz ko sakās cerējusi britu premjere. Arvien uzstājīgāk izskan viedokļi, ka premjerministre šobrīd cenšoties vilcināt laiku, lai galu galā, draudot Breksitam bez vienošanās, piedabūtu Parlamentu akceptēt viņas plānu. Lielākās opozīcijas partijās – leiboristu – līderis Džeremijs Korbins pieprasījis, lai premjere „aizvāc no galda” bezvienošanās izstāšanās iespēju, un Parlamentā arvien lielāku atbalstu šķiet gūstam ideja, ka, ja to nedara premjerministre, tad šāds lēmums jāpieņem deputātiem. Šāds Parlamenta lēmums, visdrīzāk, uzliktu Terēzai Mejai par pienākumu vienoties ar Eiropas Savienību par izstāšanās procesa pagarināšanu līdz gada beigām. Taču arī Eiropas līderu atbalsts šādam risinājumam nav garantēts, ciktāl šai kontekstā aktualizējies jautājums par Lielbritānijas dalību maijā gaidāmajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

Divas puslodes
Gada ārpolitikas norises. Raidījuma veidotais notikumu Top 4

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Dec 27, 2018 52:07


Atskatāmies uz šī gada būtiskajiem ārpolitikas notikumiem. Esam izveidojuši savu 2018.gada ārpolitisko procesu top 4 un šiem notikumiem arī pievēršamies. Vērtē Latvijas Radio žurnāliste Ina Strazdiņa un Latvijas Universitātes asociētais profesors Toms Rostoks. Dažiem notikumiem ir senāka vēsture un vēl nav zināms, kā tie beigsies. Viens no tiem ir „Brexi”. Tur izšķirošie notikumi vēl tikai risināsies, bet jau šobrīd tas ir radījis visā Eiropā nopietnu ietekmi. Tāpat šogad daudz esam izjutīšu ASV prezidenta Donalda Trampa ietekmi, jo sevišķi saukli “America  first” (Amerika vispirms). Ko tas nozīmē un kādas tam ir sekas no drošības globālās ekonomikas perspektīvas. Vācijā šis gads savukārt ir iezīmējis kancleres Angelas Merkeles ēras beigas. Viņa ir atstājusi savas partijas vadītājās amatu un paziņojusi, ka drīzumā pametīs politiku vispār. Kā tas mainīs Eiropas kopējo poitiku? Un vel pievērsīsimies protestu kustībai Eiropā. Francija liela ietekme bijusi „dzelteno vestu” kustībai, Slovākijā demonstrācijas lika mainīt valdību, Rumānijā un Ungārijā protestētājiem ar valdības maiņu līdz šim nav veicies. Kādus secinājumus varam izdarīt, lūkojoties uz masveida protestiem Eiropas Savienības valstīs?  „Brexit” Šī gada ārpolitikas notikumu apskats nevar iztikt bez „Brexit”. Līdz brīdim, kad šķirsies Lielbritānija un ES ir palikušas mazāk nekā 100 dienas, taču īstas skaidrības par to, kā tas notiks- ar vai bez vienošanos- joprojām nav. Novembrī šķita, ka ir atrasts kompromiss, par kuru neviena puse nav priecīga, taču britu premjere Terēze Meja sacīja, ka šis ir labākais iespējamais variants, un ES norādīja, ka šis ir vienīgais iespējamais variants. Bet šobrīd "Brexit" vienošanās  ir iestrēgusi, jo balsojums par to britu parlamentā ir pārcelts. Tikai pēc balsojuma Lielbritānijas parlamentā var sākties "Brexit" līguma ratifikācija pārējās ES dalībvalstīs. Taču Lielbritānijā par "Brexit" vienošanos joprojām ir ļoti liela šķelšanās – Mejai nav spēcīga atbalsta ne savā partijā, ne starp koalīcijas partneriem un ,pēc iepazīšanās ar izstāšanās līgumu, novembrī viņas valdību pameta četri ministri. Šobrīd paredzēts, ka janvārī britu parlamentā atsāksies Brexit debates un mēneša vidū gaidāms arī balsojums, tikmēr Eiropas Savienība (ES) pirms Ziemassvētkiem apstiprinājusi rezerves plānu gadījumam, ja Lielbritānija pametīs Eiropas Savienību bez vienošanās panākšanas par turpmākajām attiecībām ar 27 valstu bloku. Trampa “America  first” darbībā ASV prezidents Donalds Tramps, cīnoties par krēslu Baltajā namā, solīja saviem vēlētājiem, ka viņš Ameriku liks pirmajā vietā. Šogad to labi izjuta gan ASV sabiedrotie NATO, gan tirdzniecības partneri. NATO dalībvalstis no ASV prezidenta bieži dzird pārmetumus par to, ka reti kura no valstīm reāli pilda apņemšanos aizsardzībā ieguldīt 2% no IKP. Jūlijā, NATO samita priekšvakarā,  vairāku valstu līderi saņēma Trampa vēstules, kurās diplomātiski stingrā tonī pieprasīts palielināt drošībai un aizsardzībai paredzēto finansējumu. Pretējā gadījumā jārēķinās ar ASV globālās militārās klātbūtnes mazināšanos. Savus draudus Tramps jau piepildījis – pirms Ziemassvētkiem vairāki ārzemju mediji ziņoja, ka ASV plāno izvest visus savus karavīrus no Sīrijas un pusi no Afganistānas izvietoto karavīru. Tāpat ASV šogad izstājusies no Irānas kodollīguma, kas paredz samazināt sankcijas pret Irānu, ja tā apturēs savas kodolprogrammas attīstību. Novembra sākumā ASV atkal stājās spēkā visas tās sankcijas pret Irānu, kas darbojās līdz 2015.gadam, kad tika parakstīts kodollīgums. Jāpiebilst, ka tas neattiecas tikai uz Irānu, jo ASV sola sankcijas arī pret tām valstīm, kuras nepārtrauks importēt Irānas naftu, un ārvalstu uzņēmumiem, kas slēdz darījumus ar ASV  melnajā sarakstā iekļautajiem Irānas subjektiem, tostarp Irānas centrālo banku, privātajām finanšu institūcijām. Savukārt tirdzniecības partneri šogad baudīja paaugstinātus ievadmuitas tarifus. Donalds Tramps bieži sacījis, ka iepriekšējo administrāciju noslēgtie tirdzniecības līgumi ir neizdevīgi ASV un šogad viņš centies to labot. Paaugstinātus tarifus izjuta ES, Kanāda, Ķīna un citas valstis. Lai arī lielākā daļa valstu spējušas panākt kaut kādu vienošanos ar ASV, nav skaidrs kādus tarifus nākamgad varētu  ieviest Donalda Trampa administrācija vai no kuras pasaules organizācijas vai līguma draudēt izstāties. Merkeles ēras beigas Kad Balto namu pameta Baraks Obama, daudzi par brīvās pasaules līderi nosauca Vācijas kancleri Angelu Merkeli. Viņa ir pirmā sieviete, kas Vācijā ieņēmusi kancleres amatu un 13 gadu laikā, kopš stāšanās amatā, bieži titulēta par ietekmīgāko sievieti pasaulē. Merkele dzimusi 1954. gada, viņas pirmā profesija ir ķīmiķe, bet politikā Merkele iesaistījās 1989. gadā. Gadu pēc Vācijas apvienošanas - 1991. gadā - viņa kļuva par sieviešu un jaunatnes lietu ministri kanclera Helmuta Kola vadītajā valdībā. 1994. gadā viņa ieņēma vides ministres krēslu, bet 1998.gadā šo amatu pameta. Pēc Kristīgo demokrātu sakāves vēlēšanās viņa kļuva par partijas ģenerālsekretāri un 2000. gadā tika ievēlēta par partijas vadītāju, bet 2005. gadā kļuva par Vācijas kancleri un šo amatu saglabājusi līdz šim brīdim. Rezervēta, ar stingru mugurkaulu, ES de facto līdere – tā bieži tiek aprakstīta Merkele. Viņas pieņemtie lēmumi tikuši gan slavēti, gan pelti, bet viņas un Vācijas kristīgo demokrātu popularitāti visvairāk grāvis Merkeles lēmums 2015.gadā atvērt robežas bēgļiem no Sīrijas. Gada laikā Vācijā ieradās vairāk nekā miljons migrantu un tas izsauca neapmierinātību daudzos vāciešos un atbalsojās arī lielā daļā Eiropas. Oktobra beigās Angela Merkele paziņoja, ka 2021.gadā vairs nekandidēs uz kanclera amatu un decembrī atkāpās no Kristīgi demokrātiskās savienības vadītājas amata. Partijas vadītājas vietā decembra sākumā tika ievēlēta Annegrēta Krampa-Karenbauere, kuru daudzi uzskata par Merkeles mantinieci, kas varētu turpināt viņas uzņemto politisko kursu. Protestu vilnis Eiropā Pret korumpētiem un nespējīgiem politiķiem un degvielas cenu celšanu- daudzviet Eiropā šogad notikuši iespaidīgi protesti. Cilvēkus ielās veduši dažādi motīvi – Slovākijā protestus izsauca pētnieciskā žurnālista Jāna Kucjaka un viņa līgavas slepkavība šī gada februārī.   Kucjaks pētījis lietu, kurā itāļu mafija tiek turēta aizdomās ar Eiropas Savienības fondu ļaunprātīgu izmantošanu Slovākijā. Pēc Kucjeka slepkavības Slovākija piedzīvoja lielākos protestus kopš neatkarības atgūšanas, kas līdz ar opozīcijas spiedienu, lika atkāpties no amata premjeram Robertam Fico. Oktobrī slovāku prokuratūra izvirzīja apsūdzības četriem cilvēkiem par slepkavības organizēšanu un pasūtīšanu. Par žurnālista slepkavību samaksāti 50 000 eiro. Arī Rumānijā šogad notikuši vairāki iespaidīgi protesti – simtiem tūkstoši cilvēku izgāja ielās, kad rumāņu valdība pieņēma lēmumu dekriminalizēt vairākus korupcijas noziegumus un kad Rumānijas prezidents Klauss Johanniss jūlija sākumā atcēla no amata pretkorupcijas prokurori Lauru Keveši. Notikumi Rumānijā un Slovākijā pievērsuši arī Eiropas Parlamenta uzmanību.  Judita Sargentini, kas gatavoja ziņojumu par tiesiskumu Ungārijā, septembrī sacīja, ka Rumānija ir nākamā valsts, kas var gaidīt EP deputātus, un sarakstā ir arī Slovākija un Malta, kur notikušas žurnālistu slepkavības. Pēdējie protesti, kas pievērsuši pasaules uzmanību ir dzelteno vestu protesti Francijā. Kas sākās kā protesti pret nodokļa celšanu degvielai, pārauga protestos pret Francijas prezidenta Emanuela Makrona politiku. Daudzi protestos prezidentu Makronu vainoja, ka viņš nesaprot mazāk turīgo cilvēku bažas un ka ir bagāto prezidents. Makrons ir piekāpies protestantiem un ne tikai atcēlis plānoto nodokļu pieaugumu degvielai, bet pacēlis minimālo algu, atcēlis nodokļus prēmijām un virsstundu samaksai, kā arī atcēlis šogad pieņemto nodokļu paaugstinājumu pensionāriem, kuri saņem pensiju, kas mazāka par 2000 eiro. Par spīti visam iepriekš minētajam, Makrona piekāpšanās aizvien neapmierina nedz protestētājus, nedz politiskos aktīvistus. Kreisie radikāļi un arī sociālistu partija sola jaunas demonstrācijas un uzsver, ka prezidents atkal spēris soļus, par kuriem būs jāmaksā nevis bagātajiem, bet gan vienkāršiem cilvēkiem. 

Divas puslodes
Par notikumiem pasaulē: Francijā, Ukrainas un Krievijas attiecībās un "Brexit"

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Nov 29, 2018 68:07


Par notikumiem pasaulē: "Dzeltenās vestes" Francijā, Ukrainas un Krievijas attiecības un "Brexit" - Izstāšanās vienošanās projekts un politiskā deklarācija par attiecībām starp Eiropas Savienību un Lielbritāniju. Studijā: Starptautisko attiecību eksperts, Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns un LU asociētais profesors Ojārs Skudra. Brexit Tas, ko daudzi skeptiķi uzskatīja par mazticamu, tomēr ir noticis: ir sperts pirmais lielais solis pretim Lielbritānijas organizētai izstāšanās no Eiropas Savienības. Pagājušās nedēļas nogalē Eiropas Padome apstiprināja turpat 600 lappuses biezo Izstāšanās vienošanās projektu un 26 lappušu politisko deklarāciju, kas iezīmē nākotnes attiecību vadlīnijas starp savienību un aizejošo dalībvalsti. Vienošanās paredz pārejas periodu līdz 2020. gada beigām un tā pagarināšanas iespējas, Lielbritānijas finanšu saistības, attiecības ar Eiropas Savienības tiesu u.c. jautājumi. Ir pārvarēts nozīmīgākais šķērslis: izstrādāts kompromisa mehānisms, kas ļauj izvairīties no stingri kontrolētas robežas starp Īrijas Republiku un Ziemeļīriju. Par šķērsli nekļuva arī Spānijas nostāja Gibraltāra robežas sakarā, britu kara bāzes Kiprā, kā arī zvejas tiesības Lielbritānijas ūdeņos, kuras paredzēts noregulēt atsevišķā nolīgumā. Tomēr – šis ir tikai pirmais solis. Tagad Terēzai Mejai jāpanāk pozitīvs balsojums Lielbritānijas parlamentā, un tas var izrādīties nepaveicams uzdevums. Daudziem Lielbritānijā šķiet, ka vienošanās uz pārāk ilgu laiku saglabā pārāk ciešu viņu valsts saistību ar savienību, liedzot baudīt labumus, uz kuriem bija cerēts, balsojot par izstāšanos. Ziemeļīrijas robežas regulējums de facto britiem nozīmē vēl uz ilgāku vai īsāku laiku palikšanu muitas ūnijā ar Eiropas Savienību, bet Ziemeļīrijai – īpašas muitas attiecības ar savienību arī vēlāk; tātad – zināmu atšķirtību no pārējās Lielbritānijas. Decembra sākumā paredzētais Parlamenta balsojums var izrādīties liktenīgs ne tikai Terēzas Mejas pūliņu rezultātā panāktajam nolīgumam, bet arī viņas valdībai. Tikmēr Eiropas Savienības galvenais sarunvedis, prominentais franču politiķis Mišels Barnjē steidzas plūkt uzvaras laurus. Izskan viedokļi, ka šis panākums varētu bruģēt viņam ceļu uz nākamā Eiropas Komisijas prezidenta posteni. Krievija/Ukraina Svētdien pasaules uzmanība atkal tika pievērsta Krievijas un Ukrainas konfliktam. Krievijas krasta apsardzes spēku kuģi netālu no okupētās Krimas krastiem uzbruka trīs nelieliem Ukrainas bruņoto spēku kuģiem, apšaudot un taranējot, sagūstīja šos peldlīdzekļus līdz ar 24 apkalpes locekļiem, trīs no kuriem tika ievainoti. Spriežot pēc Ukrainas puses publicētajām kartēm, incidents noticis vai nu ārpus teritoriālajiem ūdeņiem, vai arī ūdeņos, kas piekrīt Krievijas okupētajai Krimas pussalai, tātad no starptautisko tiesību viedokļa pieder Ukrainai. Ukrainas prezidenta Petro Porošenko reakcija bija ātra un strikta. Raksturojot incidentu kā Krievijas agresijas aktu un piesaucot kaimiņvalsts karaspēka koncentrēšanu Ukrainas pierobežā, prezidents parakstīja dekrētu par karastāvokļa ieviešanu, kuru Ukrainas Augstākā Rada pēc karstām debatēm apstiprināja pirmdienas vakarā. Karastāvoklis tiek ieviests uz 30 dienām 10 apgabalos, kuri robežojas ar Krieviju, okupēto Krimas pussalu un starptautiski neatzīto Piedņestras republiku, kur dislocēts Krievijas karaspēks. Krievijas prezidents Vladimirs Putins, savukārt, notikušo sauc par Ukrainas provokāciju, kas sarīkota, lai iespaidotu martā gaidāmās Ukrainas prezidenta vēlēšanas. ASV prezidents Donalds Tramps paudis nepatiku par notikušo un izteicies, ka apsver iespēju atcelt tikšanos ar Putinu G20 valstu samita laikā, kas rīt sāksies Argentīnas galvaspilsētā Buenosairesā. Dzeltenās vestes T.s. „Dzelteno vestu” protesta kustība Francijā uzliesmoja 17. novembrī, kad nepilni 300 000 cilvēku, tērpušies luminiscējošajās signālvestēs, bloķēja ielas un ceļus visā valstī. Tiešais iemesls ir nodokļa palielinājums degvielai ar nākamo gadu un tas sevišķi jūtami var skart iedzīvotājus provincē, kur privātais auto ir galvenais pārvietošanās līdzeklis. Protesti, pēc visa spriežot, izvērtušies spontāni, sekojot aicinājumiem sociālajos tīklos. Pagājušajā sestdienā nākamajā protestu kampaņā dalībnieku skaits bija sarucis līdz apmēram 100 000, taču tie kļuva vardarbīgāki, Elizejas Laukos, Parīzē, slienoties liesmojošām barikādēm un protestētājiem iesaistoties sadursmēs ar policiju. Komentētāji pauž viedokli, ka „Dzelteno vestu” kustību motivē ne vien konkrētais degvielas cenas kāpums, bet attieksme pret prezidentu Emanuēlu Makronu, kurš daļas sabiedrības acīs ir „bagātnieku un biznesmeņu prezidents”, kam nerūp mazturīgo un laucinieku liktenis.

Divas puslodes
Par notikumiem pasaulē: Lielbritānijā, Itālijā un Starptautiskās tiesas lēmumiem

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Oct 4, 2018 50:20


Lielbritānija Lielbritānijas premjeres Terēzas Mejas runa vakar Konservatīvo partijas kongresā Birmingemā tiek dēvēta par izcilāko oratormākslas paraugu viņas karjerā. Galvenās saturiskās ievirzes saistītas ar iedzīvotājiem tīkamiem soļiem veselības nozares finansēšanā un nodokļu politikā, savukārt jautājumā par Lielbritānijas izstāšanās procesu no Eiropas Savienības premjeres pozīcija paliek nelokāma par spīti tam, ka par to viņai nākas smagi cīnīties ne vien sarunās ar Briseli, bet arī ar daļu no pašas partijas. „Gluži Muhameds Ali viņa nav, bet pretī turas,” tādu paraupju komplimentu pēc uzstāšanās Mejai veltījis viens no viņas partijas biedriem. Ir gan diezgan nepārprotami, ka slogs, kādu premjerministrei uzkrauj Breksita process, laupa laiku un spēkus, kas būtu vajadzīgi konservatīvo organizatoriskai un idejiskai konsolidēšanai Lielbritānijas iekšpolitiskajā cīņā. Kā redakcijas rakstā „Britu politikas pārveides meklējumos” norāda izdevums „The Economist”, konservatīvajiem īsti nav atbilžu uz daudzām problēmām, kuras faktiski mudinājušas „vienkāršo angli” nobalsot par aiziešanu no vienotās Eiropas. Tā bijusi reakcija uz Londonas pārlieku komandējošo attieksmi pret pašvaldībām, uz publisko pakalpojumu nodošanu privātās rokās, kas nenāk par labu to kvalitātei, uz uzņēmumu spēju apiet darba likumdošanas prasības un vispārējo izjūtu, ka valsts ir mazspējīga pretdarboties starptautiskā lielkapitāla varai. Un kamēr konservatīvie ir mokošā meklējumu procesā, arvien noteiktāka atbilde skan no britu politiskā spektra pretējā spārna – no Leiboristu partijas. Leiboristi ir gatavi straujam pagriezienam pa kreisi. Tiek cilātas idejas par obligātu darbinieku pārstāvju iekļaušanu privātuzņēmumu padomēs un 10% kapitāla nodošanu strādājošo pārvaldītiem un valsts kontrolētiem fondiem, peļņu izlietojot sociālām vajadzībām. Respektīvi – valsts, leiboristu versijā, grasās paņemt krietnu ekonomiskās varas kumosu no kapitālistiem, atdodot strādājošajiem. Un, kā jau minētajā rakstā norāda „The Economist”, Lielbritānijas politiskais mehānisms dod valdošajai partijai salīdzinoši lielas iespējas īstenot radikālas reformas, un šāda iespēja leiboristiem varētu rasties, ja Mejas valdība neizturētu izstāšanās procesa pārbaudījumus. Itālija Ir apritējušas simt dienas, kuras Itāliju vada populistiskās „Pieczvaigžņu kustības” un radikāli labējās „Līgas” koalīcija. Premjera krēslu ieņem politikas debitants, tieslietu profesors Džuzepe Konte, kamēr partiju līderi – Mateo Salvini no „Līgas” un Luidži di Maijo no „Pieczvaigžņu kustības” – ieņemot, attiecīgi, iekšlietu un ekonomiskās attīstības, darba un sociālās politikas ministru amatus. Abi līderi ķērušies pie priekšvēlēšanu solījumu pildīšanas. Salvini rīkojumi liegt piestāt Itālijas ostās kuģiem ar Vidusjūrā izglābtiem Āfrikas migrantiem un ultimatīvas prasības pārējai Eiropas Savienībai iesaistīties migrantu problēmu risināšanā Itālijā paaugstinājušas spriedzi Romas attiecībās ar Eiropas Komisiju un Vācijas valdību. Savukārt di Maijo nācies piebremzēt ar solītajiem plašajiem sociālajiem uzlabojumiem. Daži viņa neuzmanīgi izteikumi izraisījuši vērtspapīru tirgus reakciju, palecoties Itālijas valsts parādzīmju procentu likmēm. Raksturojot t.s. „Dzeltenzaļā koalīcijas” pirmās simts dienas, politikas eksperts Mauricio Ferrara kanālam Deutsche Welle teicis, ka šiem ļaudīm sākotnēji neesot bijis ne mazākā priekšstata par valsts vadīšanu, un lielāko daļu šo simts dienu viņi aizvadījuši, vienkārši turpinot savu priekšvēlēšanu kampaņu. Starptautiskā tiesa Starptautiskā tiesa ir augstākais ANO tiesvedības orgāns strīdu risināšanai starp dalībvalstīm. Nule, izskatot Irānas prasību pret Savienotajām Valstīm, tiesa lēmusi, ka ASV jāpārtrauc sankciju piemērošana atsevišķu preču kategoriju eksportam uz Irānu: pārtikas precēm, medikamentiem un civilās aviācijas drošības aprīkojumam. Irāna jau nodēvējusi šo lēmumu par uzvaru, savukārt ASV pauž pretēju viedokli, noradot, ka uz attiecīgajām precēm sankcijas vispār nav attiecinātas, bet Irānas galvenās prasības – tūlīt izbeigt sankcijas un kompensēt radītos zaudējumus – tiesa noraidījusi. Tomēr eksperti lēš, ka šis Starptautiskās tiesas spriedums var iedrošināt dažas Eiropas kompānijas atgriezties Irānas tirgū, no kura tās aizgājušas, nobīstoties no ASV administrācijas reakcijas. Studijas viesi: Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un žurnālists Andis Sedlenieks.

Tiny House Podcast
#159 Lucking Out In LA With Steven And Sarahi Mejai

Tiny House Podcast

Play Episode Listen Later Sep 19, 2018 51:58


Los Angeles denizens Steven and Sarahi were living the American Dream as an accountant and an entertainment industry professional. There parents were excited for them, their friends were all living the same lifestyle. It was a perfect match of desire and fulfillment. But then, a very close friend lost her life. That changed everything for the couple. It made them realize what was really important; really valuable. So they ditched their typical hectic California professional live-to-work lifestyle so they could spend more time. With each other. With their son. Doing things they loved instead of working, paying for a massive mortgage and giving the best days of their lives to their employers. Then they discovered Tiny Houses. The rest is history.

Septiņas dienas Eiropā
Pieaug protestu nozīme. Krīt valdības, tauta parāda savu gribu

Septiņas dienas Eiropā

Play Episode Listen Later Feb 13, 2017 36:07


Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievēršamies protestiem. Ar to palīdzību pēdējo gadu laikā gan gāztas valdības, gan parādīta tautas griba. Ukrainā gāzts prokremliskais prezidents, Rumānijā panākts, ka valdība atsakās no korumpantiem labvēlīga dekrēta, savukārt Polijas valdošā partija "Likums un taisnīgums" un Trampa administrācija ASV regulāri sastopas ar tautas dusmām. Kā varētu skaidrot šo protestu uzplaukumu? Kāpēc dažas tautas ir naskākas protestētājas un vai tiešām mēs latvieši esam tik kūtri aktīvi paust neapmierinātību par valdības lēmumiem un dzīves apstākļiem? Studijā turpināsim protestu tematu. Vai protestu kustības un sociālo mediju aktīvitātes ir liberālās sabiedrības monētas otra puse populistisko partiju uzplaukumam? Vai mūsdienu Rietumu pasaulē protesti pret pastāvošo iekārtu vēsta par jauna laikmeta ievadīšanu, vai drīzāk tās ir aizgājušās liberālās ēras pēdējās agonijas un spazmas? Studijas viesi: Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekāns, politikas zinātnes profesors Juris Rozenvalds un Jānis Buholcs, Vidzemes Augstskolas pasniedzējs, mediju un sociālo mediju eksperts. Pieaug protestu nozīme Pilsoniskā sabiedrība ir neatņemama daļa no funkcionējošas demokrātijas, jo pilsoniskās sabiedrības galvenais uzdevums ir radīt priekšnoteikumus līdzdalībai. Allaž pierasts dzirdēt, ka kādā pasaules vietā notiek skaļi protesti pret kādu globālu vai lokālu problēmu. Ierasts domāt, ka galvenais iemesls ir cilvēku vēlme izgāzt savas dusmas. Viens no skaļākajiem pēdējā laika protestiem Eiropā ir Rumānijas iedzīvotāju masveida pretestība valdībai, kura vēlējās aizsargāt smagos korupcijas noziegumos apsūdzētos. Tautas kustībai izdevās apturēt strīdīgos likuma grozījumus un gandrīz panākt valdības krišanu. Līdzīgi protesti notiek arī Polijā, kur valdošā partija Likums un taisnīgums pamanās izraisīt sabiedrības dusmas, kas izvēršas protesta akcijās. Protams, liela daļa pēdējā laika protestu ir saistīti ar Donalda Trampa ievēlēšanu. Ja sākotnēji šie protesti atgādināja mērķtiecīgu pilsoniskās sabiedrības stāju, tad bieži vien jau pāraug arī komiskos notikumos. Piemēram, Īrijā protestētāji pauda neizpratni par valsts augstākajām amatpersonām, kas varētu doties uz Svētā Patrika dienas svinībām uz Vašingtonu. Principā Īrijas politiķi to dara katru gadu, vienīgā atšķirība, šogad ASV prezidents ir Donalds Tramps. Viennozīmīgi spēcīgāko iespaidu par protestiem pēdējā laikā ASV ir atstājis tā sauktais „sieviešu maršs”. Īpaši jau pēc tam, kad spēcīgas un sabiedrībā labi zināmas personas pauda savu viedokli un atbalstu cīņai. Viena no tādām bija Madonna. Vai Skotijā būs jauns referendums? Jau pirms pagājušā gada jūnija, kad  briti devās pie balsošanas urnām piedalīties Brexit referendumā, gaisā virmoja runas par atkārtotu skotu neatkarības referendumu. Pagājušajā nedēļā medijos parādījās informācija, ka britu premjere Tereza Meja jau gatavojas skotu neatkarības referendumam nr.2. Komentē LU asociētais profesors Daunis Auers. “Spiediens jaunam referendumam nāk no Skotijas reģionālās valdības. Proti, skotu likumdevējā, 54 no 59 deputātiem ir no Skotu nacionālās partijas, tā ir tā partija, kas atbalstīja referendumu pirms divarpus gadiem un kas arī tagad aģitē par iespēju rīkot jaunu referendumu par Skotijas izstāšanos no Lielbritānijas. Tātad ir skaidrs, ka ir politiskais atbalsts, bet problēma ir tāda, ka ir vajadzīga atļauja no britu valdības, no britu parlamenta, lai rīkotu saistošu referendumu Skotijā. Un šobrīd izskatās tā, ka britu premjere negrasās dot šādu atļauju, tāpēc, ja referendums notiktu, tas nebūtu saistošs, tas būtu vairāk psiholoģisks, kas liktu britu valdībai ņemt vērā skotu intereses diskusijās ap Brexit. Mejai politiski īsti nav ko zaudēt, jo no šiem 59 skotu deputātiem, kas ir parlamentā , tikai 1 ir no konservatīvās partijas, tātad konservatīvajai partijai nav liels vēlētāju [skaits] Skotijā, tātad politiski viņai nav ko zaudēt, kaut kādas balsis vai ietekmi. Drīzāk ir jautājums par to, kā tas varētu ietekmēt pārējo Lielbritāniju, bet pārējā Lielbritānija jau ir pret Skotijas izstāšanos. Otrs jautājums ir par atbalstu, jo kopš referenduma sabiedriskās domas skaidri norāda, ka skotu vēlētāji ir pret atdalīšanos no Lielbritānijas. Visas aptaujas līdz pat pēdējai, kur mazlietiņ mainījās rezultāti, ir stabili paturēts šis te 10 punktu starpību, proti, 55% ir par palikšanu, 45% ir par šķiršanos. Ja viņiem tagad būtu jāizvēlas - palikt ES, bet izstāties no Lielbritānijas, nav skaidrs, kā viņi balsotu. Jo tā ikdienas pieredze skotiem tomēr ir daudz vairāk saistīta ar mijiedarbību ar Angliju, [Velsu] un Īriju , daudz mazāki ir kontakti ar Eiropu. Un tad vēl viens faktors, kas jāņem vērā, - mēs īsti nezinām, kā Eiropa uztvertu Skotiju. Ir skaidrs, ka Spānija nav labvēlīgi noskaņota par Skotijas iestāšanos ES, jo uzskata, ka tas varētu būt negatīvs signāls katalāņu nacionālistiem. Un arī nav skaidrs, kā tas varētu notikt, jo - pārējā Lielbritānija izstājas un Skotija paliek? Bet Skotija jau nav ES biedrs, valsts, tā kā visticamāk tas nevarētu notikt, Skotijai būtu jāiestājas no jauna, un tas nozīmē, ka Skotijai būtu sarunas, diskusija utt. Un vēl - katrai valstij ir veto tiesības par jauniem biedriem, tāpēc ir risks, ka Spānija vai kāda cita valsts, varētu neapstiprināt Skotijas iestāšanos ES. Tāpēc tas ceļš nemaz nav tik vienkāršs un viennozīmīgs, kā skotu nacionāļi stāsta saviem vēlētājiem.”

Septiņas dienas Eiropā
Kā varētu izskatīties “Brexit” britu jaunās premjeres Terēzas Mejas vadībā?

Septiņas dienas Eiropā

Play Episode Listen Later Jul 18, 2016 36:37


Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievērsīsimies britu jaunajai “dzelzs lēdijai” Terēzai Mejai (attēlā) un tam, kā varētu izskatīties viņas vadītais “Brexit”. Terēza Meja ir kļuvusi tikai par otro sievieti Lielbritānijas premjerministri valsts vēsturē. Protams, viņu ļoti labprāt salīdzina ar Mārgaretu Tečeri. Šobrīd Mejai tas varētu būt pagodinoši, lai gan ilgtermiņā viņas ietekme uz valsti diez vai būs tāda pati, kā dzelzs lēdijai. Politologs Daunis Auers uzskata, ka atkārtot Tečeres fenomenu Mejai nebūs iespējams. Tečerei bija pilnīgi jauns un svaigs redzējums par Lielbritāniju – pirmām kārtām jau par ekonomiku, bet papildus, arī ārpolitiku un iekšējiem Lielbritānijas politiskās dzīves jautājumiem. Mejai šāda svaiga redzējuma nav. Savā ziņā viņa arī to pati atzina uzrunā uzreiz pēc apstiprināšanas premjerministres amatā. Studijā saruna par to,vai eiropieši padevušies bailēm, vai bēgļu krīze un regulāri terora akti mainījuši mūsu uztveri. Raidījuma viesis: Rīgas Stradiņa Universitātes profesors Deniss Hanovs. Naktī uz sestdienu Turcijā notika valsts apvērsuma mēģinājums. Tas izgāzās, un jau rīta pusē sākās aresti. Šobrīd to skaits jau ir sasniedzis sešus tūkstošus cilvēku, no kuriem aptuveni puse ir prokurori un tiesneši. Izskanējušas arī versijas, ka saraksti ar arestējamām personām ir sagatavoti iepriekš un gaidījuši īsto brīdi. Tāpat izskanējuši viedokļi, ka patiesībā aiz apvērsuma mēģinājuma stāvējis pats Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans. Žurnālista Anda Sedlenieka komentārs. "Es domāju, ka tās ir galvenokārt spekulācijas, jo tā versija šķiet pārāk fantastiska un arī apvērsuma norises gaita liecina, ka prezidents ļoti bieži izskatījās apjukuma priekšā, un grūtas izvēles priekšā un tas nenotiktu, ja viņš pats būtu vadījis šo apvērsumu. Bet tas neizslēdz iespēju, ka viņš varētu būt, ja ne tieši zināt, tad nojaust par šo apvērsumu un tad ar kādām savām darbībām pasteidzināt tā sākumu. Jo tas izskatījās, teiksim tā, ļoti netipisks Turcijas armijai un tās vēsturiskajai pieredzei. Jebkurā gadījumā varu teikt, ka visu mēs nekad neuzzināsim, bet es tiešām domāju, ka tās ir spekulācijas, ka Erdogans varētu būt uztaisījis apvērsumu pats pret sevi. Erdogans, protams, izmanto situāciju un virza visu iespējamo, lai vēl vairāk nostiprinātu savu varu. Tur nekādu pārsteigumu nav. Tajā skaitā arī samazinot jaunu apvērsumu iespējamību. Un jauna apvērsuma iespējamība, es domāju, ir ļoti augsta… Ja sāksies represijas armijā, tas ir tikai laika jautājums, kad šādi notikumi atkārtosies."

Septiņas dienas Eiropā
Pēcreferenduma vēji Lielbritānijā un Eiropā

Septiņas dienas Eiropā

Play Episode Listen Later Jul 4, 2016 50:46


Raidījumā Septiņas dienas Eiropā sekosim līdzi notikumu attīstībai Lielbritānijas iekšpolitikā - pēc Kamerona atkāpšanās tiek meklēts jauns toriju partijas un valdības vadītājs, taču vismaz pagaidām neviens uz Kamerona krēslu neraujas. Pēcreferenduma vēji šūpo arī opozīcijā esošo leiboristu partiju, kuras parlamenta deputāti izteikuši neuzticību partijas vadītājam Džeremijam Korbinam, kurš gan pagaidām spītīgi atsakās pamest vien pagājušajā gadā izcīnīto krēslu. Studijā saruna par Eiropas Savienības nākotnes variantiem un to, kam tie būtu izdevīgi.Raidījuma viesi: RSU Eiropas studiju fakultātes Politikas zinātnes katedras vadītāja, profesore Ilga Kreituse un Latvijas ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis. ​Vēl raidījumā pievērsīsimies citām “Brexit” sekām - pieaugošajai naida runai, kas veltīta imigrantiem, kā arī Stambulas Ataturka lidostā notikušajiem teroraktiem.   Kurš būs nākamais britu premjers? Deivids Kamerons stājās Lielbritānijas premjerministra amatā 2010. gadā, pēc tam, kad 13 gadus pie varas bija leiboristi. 24. jūnijā pēc zaudējuma referendumā par dalību Eiropas Savienībā Kamerons paziņoja, ka atkāpsies no amata, kad viņa konservatīvā partija izvēlēsies jaunu līderi septembra sākumā. Līdz ar šādu paziņojumu, cilvēki sākuši prātot, kas varētu kļūt par Kamerona pēcteci. Jau uzreiz pēc Kamerona paziņojuma, kā viens no potenciālajiem premjerministriem tika nosaukts Boriss Džonsons, bijušais Londonas mērs, konservatīvās partijas pārstāvis, kurš kļuva par vienu no skaļākajām „Brexit” kampaņas balsīm. Tieši viņa atbalsts kampaņai šķita kā pamatots iemesls Džonsonam pārņemt varu un vest valsti viņa atbalstītajā virzienā. Tomēr pagājušā nedēļā Džonsons paziņoja, ka nekandidēs uz vakanto amatu, liekot domāt, ka viņš nav ieguvis atbalstu partijas iekšienē. Tā pat runas par iespējamu kandidēšanu uz premjera amatu noraidījis finanšu ministrs Džordžs Osborns, kā nekā - viņš atbalstījis valsts palikšanu ES. Tomēr tas nenozīmē, ka uz premjera krēslu nav tīkotāju - pagājušajā nedēļā savu kandidatūru pieteica vairāki cilvēki. Viens no potenciālajiem premjeriem ir šī brīža darba un pensiju ministrs Stefans Krebs (Stephan Crabb). Dzimis Skotijā, uzaudzis šķirtā ģimenē un daudz runājis par savu personīgo pieredzi ar pabalstiem un to, kā tie palīdzējuši izdzīvot. Šo punktu daudzi viņa partijas pārstāvji uzskata par ļoti simpātisku, jo tas veido labu kontrastu ar konservatīvās partijas privātskolu audzēkņiem pirmajās rindās. Krebam līdzās stājas veseli četri konkurenti. Viens no viņiem - bijušais aizsardzības ministrs Laems Fokss, kuram savs amats bija jāpamet pirms pieciem gadiem, jo viņš ļāva savam draugam Adamam Veritijam kļūt par neoficiālu padomnieku, kā arī atļāva dzīvot savā Londonas mājā bez īres maksas. Šobrīd savā nule uzsāktajā cīņā par toriju līdera amatu, viņš norāda, ka bez „Brexit” viņu interesē Lielbritānijas veselības aprūpes sistēma, jo viņš pats pēc izglītības ir mediķis. Jāpiebilst, ka šī nav pirmā reize, kad Fokss mēģina iegūt toriju līdera amatu, 2005. gadā viņš nesekmīgi kandidēja konservatīvās partijas līdera vēlēšanās. Abiem kungiem pievienojas tieslietu ministrs Maikls Govs, kurš bija Borisa Džonsona labā roka „Brexit” kampaņas laikā. Tomēr pēc tam, kad rezultāti tika paziņoti Govs saprata, ka Džonsons nav īsti piemērots premjera amatam. Govs bieži raksturots kā ļoti patīkams, pieklājīgs un komunikabls. Un kā nu ne - savu karjeru sācis BBC, vēlāk rakstījis un kļuvis populārs ar savu sleju laikrakstā „The Times”. Govs parlamentā ievēlēts 2005. gadā. 2010. gadā Deivids Kamerons viņu iecēla par izglītības ministru, bet par tieslietu ministru Govs kļuva pēc tam, kad Kamerons mēģināja uzlabot toriju tēlu, rotējot konservatīvās partijas ministrus. Savu kandidatūru pieteikušas arī divas dāmas un „The Guardian” ziņo, ka galvenā cīņa būs tieši viņu starpā. Viena no viņām Lielbritānijas enerģijas un klimata pārmaiņu ministre Andrea Ledsoma. Arī Ledsoma pārstāv to toriju pusi, kas kampaņas laikā slējās aiz Borisa Džonsona un atbalstīja valsts izstāšanos no ES, bet pēc Džonsona lēmuma nekandidēt uz partijas līdera amatu, pati arī ir gatava valsti stūrēt tautas vairākuma norādītajā virzienā. Ledsoma politikā ir visnotaļ īsu laiku - mazliet vairāk nekā sešus gadus, tomēr kāpusi pa karjeras kāpnēm ļoti strauji. Pirms ienākšanas politikā viņa vairāk nekā 25 gadus strādājusi banku un finanšu sektorā. Daudzi viņā saskata Margaritas Tečeres Dzelzs lēdijas garu. Otra dāma ir iekšlietu ministre Tēreze Meja, kura aizstāvēja palikšanu ES, tomēr pēc balsojuma norādīja, ka „”Brexit” nozīmē „Brexit”” un vēlētāju balsojums ir jāciena. Meja jau sešus gadus ir iekšlietu ministre, kas ir neparasti ilgs laiks, parasti šo amatu pamet krietni ātrāk. Arī viņā daudzi saskata „Dzelzs Lēdiju”. Mejai ir krietni lielākā politiskā pieredze nekā Ledsomai, viņu parlamentā pirmo reizi ievēlēja 1997. gadā. Tiesa, iespējams, ka daudzi viņas partijas biedri nav aizmirsuši viņas teikto 2002. gada partijas konferencē, ka viņi ir “šķebinošas partijas’’ biedri. Viņa arī aicinājusi Lielbritāniju izstāties no Eiropas cilvēktiesību konvencijas. Šo ideju gan viņa solīja atmest, ja kļūs pa premjerministri. Pirms politiķes karjeras Meja strādāja Anglijas Bankā.