Podcasts about savus

„Sudraba tagadnes tilts” – šāds nosaukums dots nupat klājā nākušajam dzejas krājumam, kas ir divu dzejnieku – dzīvesbiedru kopkrājums. Gan Māris Salējs, gan Zane Daugule ir pazīstami katrs ar savu dzeju, tomēr kā kopīgi savīts dzejoļu krājums Māra un Zanes poētiskais tembrs iznāk pirmoreiz. Šāds formāts – dzīvesbiedru kopkrājums ir retums. Jautāti par šāda kopkrājuma veidošanu, Māris norāda Zanes virzienā. "Visgodīgākā atbilde būtu tāda, kā dažus gadus atpakaļ mūsu abu dzīvēs ieviesās tāda, atļaušos teikt, diezgan melna strīpa, un tad vienīgā izeja - kā melno strīpu izgaismot, bija uzcelt pāri kaut ko sudrabojošu, skaistu un paliekošu, un tā mēs nonācām pie šī krājuma veidošanas," par kopkrājuma tapšanu atklāj Zane Daugule. Viņa arī piebilst, ka tilta būvniecības materiāli var būt ļoti dažādi. "Varējām jau tā nedarīt, varējām radīt kaut ko jaunu. Bet man šķiet, ka..." bilst Zane Daugule. "Arī tādēļ, ka krājumā ne tikai jaunie dzejoļi, bet viens otrs no senākajiem un pat no iepriekšējiem krājumiem. Tā kā mēs jau esam kopā no 2005. gada, šie dzejoļi arī tur iederas, jo tie arī ir tapuši šajā laikā," papildina Māris Salējs. Kādas ir tas sajūtas un brīži, kas nav izsakāmi tādā klasiskā iesim izrunāties valodā, bet ir izsakāmi tikai dzejā? Māris Salējs: Man šķiet, ka to, ko nav tajā brīdi vai tajā laikā iespējams izrunāt vienā līmenī, tas notiek citā līmenī, pārdzīvojuma līmenī. Tie dzejoļi nav tikai tikai divsaruna vai tikai attiecības, šajos dzejoļos ir visa mūsu dzīve, visa mūsu tā brīža dzīve. Un šajā sarunā ir vēl trešais, ir kaut kas, kas ir lielāks par mums, kura dēļ arī iespējams uzbūvēt šo tiltu. Tā tas ir noticis. Zane Daugule: Tomēr tik grods un gluds tas tilts nav visus šos 20 plus gadus bijis. Starp mums ir bijuši arī trīs šķirtības gadi, bet, paņemot rokā krājumu, ir tā sajūta - jā, arī tas ir bijis vajadzīgs.  Māris Salējs: Tas, kas ir dzīvē gan gaismas, gan bezdibeņi, viņi, lai cik jocīgi un dīvaini neskanētu, krājumā dzejai dod to, lai tas nebūtu vienkārši līdzens galds, lai tajā būtu iekšējā spriedze, iekšējā dramaturģija, kur ir gan tas bezdibenis, gan arī tas, kas mūs paceļ, kas mums nokļūt uz šā tilta. Savus dzejoļus abi publicē vispirms sociālajā vietnē "Facebook" un tad gaida, kā otrs reaģēs un vai reaģēs. Krājuma redaktore ir dzejniece Jana Egle. Krājumu izdevusi izdevniecība „Aminori”.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Nav labāka un ērtāka laika evaņģelizācijai, kā Ziemassvētki! Pat tie, kas ikdienā neinteresējas par ticību, piepeši jūt vēlmi doties uz dievnamu. Kā būtu, ja mēs izmantotu šo iespēju, lai pastāstītu par Jēzu citiem? Kā evaņģelizēt savus pusticīgos tuviniekus pie Ziemassvētku galda? Raidījumu veido Māris un Olga Veliki Raidījums skan Radio Marija Latvija ēterā piektdienās plkst. 16:00 ar atkārtojumu svētdienās plkst. 18:00.

Matīss Vecvagaris stāstīja, kā gatavojās un ko darīja, lai sasniegtu jaunu Latvijas rekordu. Šoruden viņš 24 stundās noskrēja 269,5km, par 11km pārspējot iepriekšējā rekorda 258,8km, ko pirms 40 gadiem Latvijai sagādāja Viktors Suborins.Matīss ir fizikas skolotājs un māca arī inženierzinības, dabaszinības un uzņēmējdarbības pamatus. Viņš ir labdarības skrējiena Rīga-Valmiera 107 km rīkotājs un biedrības Ultrataka vadītājs. Sirdī - liepājnieks. Savus ultra garos gabalus Matīss un viņa sieva Sigita Vāce-Vecvagare visbiežāk skrien pārmaiņus - viens skrien, otrs atbalsta. Savā medusmēnesī Matīss un Sigita devās pa tiešo no kāzu svinēšanas, lai Kanāriju salās kopā noskrietu... ultra garo distanci, protams :)Šajā reizē izmantoju situāciju, ka studijā kopā ar Matīsu bija Sigita, kura Matīsu atbalstīja viņa rekordskrējienā. Viņa pastāstīja, ar ko jārēķinās atbalstot otru ultra garās distances skriešanā. Pie reizes pajautāju Sigitai par viņas pašas skrējienu Rojā, kur ieguva Latvijas čempiones titulu 24 stundu skrējienā, noskrienot 216,471 km.Starp citu, arī ar Sigitu ir Cilvēkjaudas saruna (Nr 16), par to, kā viņai izdevās noskriet Spartatlona 246km.Domāju, ka Matīsa stāsti noderēs arī skriešanas nīdējam, jo tā ir saruna par ceļu uz meistarību.PAR ŠO EPIZODI ĪPAŠS PALDIES:1) Andim Arnicānam, kura studijā filmējām Matīsu un Sigitu. Andis vienmēr atrod tehniskus un saturiskus risinājumus, kā ierakstīt ne tikai podkāstu, bet arī apmācību programmu, lai viss ir ērti, kvalitatīvi un profesionāli. Viņš zina, kā sarežģītās tehniskās lietas padarīt vienkāršas. Andim ir apmācības, kur apgūt, kā uzlabot video un audio kvalitāti, lai tavs online tēls ir patīkama pieredze esošajiem klientiem un izdodas piesaistītu jaunus. 2) Atbalstam no dalībniekiem programmā „Jaudīga Partnerība“. To Laura un Mišels radīja, lai cilvēkiem ir vēl foršākas attiecības un ar partneri izdodas būt spēcīgākai komandai, kurā katrs gan sasniedz savus mērķus, gan arī ikdienā gūst vairāk prieka.Ja tas tev ir aktuāli, tad šomēness piedalies programmā Jaudīga partnerība. Tā tu izdarīsi divas labas lietas vienlaicīgi – tu gan parūpēsies par savu attiecību kvalitāti, gan arī palīdzēsi mums turpināt Cilvēkjaudas podkāstu.Vairāk informācijas ir 205. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads2:46 Kāds ir Latvijas jaunais rekords 24h nepārtrauktā skrējienā, ko sportists Matīss Vecvagaris ir nesen uzstādījis8:51 Kā atkopties pēc ļoti smagas, fiziskas slodzes12:15 Iespēja pamētāt fizikas skolotāju 13:56 Matīsa lielie sporta notikumi19:14 Burtiski ieskriet medusmēnesī – divu skrējēju piedzīvojumi pēc laulību ceremonijas25:44 Kas notiek, kad ģimenē abi ir gargabalu skrējēji30:51 Visgrūtākie un izaicinošākie skrējieni dažādās pasaules malās38:16 Kad un kā izpaužas garo skrējienu vissmagākie brīži47:11 Apstākļi, kas apdraud skrējienu55:48 Apzināti iet uz mērķi labot Latvijas rekordu1:10:13 Viens otram vislabākā atbalsta komanda1:13:54 Par gatavošanos un treniņiem, lai palielinātu savas izredzes labot Latvijas rekordu1:22 50 Vai vienmēr pirms sacensībām ir vajadzīga trenera palīdzība1:31 24 Ar ko īpašs ir Rīga – Valmiera 107km skrējiens1:35:19 Kādi ir skriešanas apavu veidi un cik bieži tos ir ieteicams mainīt1:38:16 Skriešanas aplikāciju ieteikumi1:43:33 Kas pilnīgi notei

Stāsta Latvijas Televīzijas ilggadējā redaktore un žurnāliste Sarmīte Plūme Un tagad iejutīsimies laikā un vietā: ir 20. gadsimta 70. gadi, Latvijas Televīzijas studija Āgenskalnā, Linarda Laicena (tagad Nometņu) ielā 62. Šovakar programmā raidījums vecāko klašu skolēniem "Apvārsnis". Pa dienu lielajā A studijā notiek tā sauktais trakta mēģinājums – tiek izmēģināts viss raidījums no sākuma līdz beigām, ar visām intervijām, kinosižetiem, ar aktieru tekstiem, pieteikumiem, atteikumiem, gaismām, skaņu un visu vajadzīgo. Jo vakarā būs tiešraide, un tad visam jābūt perfekti. Mēģinājumā esmu klāt ne tikai es kā sižeta autore, bet arī mans intervējamais. Mēs izrunājam visu tā, kā vakaram iecerēts. Kad mēģinājums beidzies, vēl pārrunas ar raidījuma režisorēm Žaneti Jurjāni vai Benitu Folkmani, ar redaktorēm Silviju Sūnu un Verēnu Bērziņu. Vai bija labi? Kas vēl jāpalabo līdz vakaram? Un tad jau atliek tikai stundas, lai sagatavotos vakara tiešraidei. Tolaik nebija tehnisku iespēju raidījumus ierakstīt. Skatos kameras maģiskajā acī un gludi virpinu iemācītos teikumus, drusku sametas doma, aizķeras vārdi un iestājas pauze. "Nekas, tūliņ tekstu atkārtošu,"  galvā pazib doma. Bet tai zibenīgi seko nākamā: "Šī taču ir tiešraide! Un nekāda atkārtojuma nebūs…" Tā ir viena no manām pirmajām atmiņām par "Apvārsni". Laikam simboliskākā, jo visam tālākajam ilgajam darbam Latvijas Televīzijā iemācīja atbildību par pasaulē palaisto vārdu. "Apvārsnis" – Jaunatnes redakcijas paspārnē veidotais raidījums 20 gadu garumā (no 1971. līdz 1991. gadam) – bija unikāls. To veidoja vidusskolu vecāko klašu skolēni un tikko studentu kārtā ietikušie. Es pati "Apvārsnī" nonācu  nejauši – 1972. gada vasarā "Daugavas" stadionā satikos ar redaktori Verēnu Bērziņu, kad viņa gatavoja materiālu par Skolēnu deju svētku uzvarētājiem, kuru vidū bijām arī mēs – Madonas dejotāji. Uzzinājusi, ka mans nodoms pēc gada ir studēt žurnālistiku, Verēna piedāvāja izveidot sižetu Latvijas Televīzijai par to, ko labi pazinu – par savu deju kolektīvu. Šim pirmajam uzdevumam sekoja vēl daudzi citi. Pirms katra raidījuma bija jāsagatavo scenārija plāns – precīzs  temats un tā risinājums. Ja tā bija intervija, tad jāatspoguļo ne tikai žurnālista jautājumi, bet arī intervējamās personas atbildes. Saprotams, ne vārds vārdā, kā tas izskanēs tiešraidē, tomēr saglabājot pamatdomu. Raidījuma scenārija plāns savlaicīgi bija jānodod izskatīšanai "Glavļitam" – tā saucām Galvenās literārās pārvaldes darbiniekus, kas atradās Latvijas Radio namā, lasīja katru scenāriju un uz raidījuma vāciņiem uzlika tik svarīgo zīmogu "Atļaut pārraidīt". Ikviens redaktors, tuvojoties raidījuma ēteram, interesējās, vai "vāciņi ir atnākuši no Glavļita", kas nozīmēja – vai scenārijs ir izskatīts, apstiprināts un atsūtīts atpakaļ uz televīziju. Savus garadarbus rakstījām ar roku, stingri ievērojot noteikto formu: kreisajā pusē – kas redzams kadrā, labajā pusē – teksts jeb saturs. Tad šīs lapas nesām augšā uz 6. stāvu, kur atradās mašīnrakstītāju birojs. Tā divās istabās diendienā rakstāmmašīnu taustiņus zibināja sešas, septiņas mašīnrakstītājas.   Katram scenārijam bija jābūt sešos eksemplāros. Varēja tikai apbrīnot mašīnrakstītāju prasmi ne tikai atšifrēt mūsu  iesniegtos rokrakstus, bet arī ātri sagatavot jaunas baltas sešas lapas, starp tām ievietojot piecus kopējamos papīrus. Pārrakstāmie teksti krājās palielā kaudzē, jaunais darbs bija jānoliek augšā, mašīnrakstītājas darbus ņēma secīgi no apakšas. Ja kāds bija aizkavējies ar scenārija nodošanu, tad pūlējās savējo iedabūt kaudzes viducī. Godīgi pret citiem tas nebija, bet ko padarīsi, ja ēters "deg"?

Sagatavojis sociologs, zinātniskā institūta „Baltic Studies Centre” vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Tālis Tisenkopfs. Šodien es jums nolasīšu Adas Tisenkopfas esejas “Biarica” pirmo daļu “Chanel No 5”. Tas ir stāsts par Koko Šaneles leģendārajām smaržām. Latviski to tulkojusi Jolanta Treile. Biarica (Biarizz) ir leģendām apvīts kūrorts Francijas basku zemē, Atlantijas okeāna Biskajas līča piekrastē. Tā pievelk atpūtniekus jau vairāk nekā simt gadu. 19. gadsimtā Biarica bija neliels zvejnieku ciems, kura dzīvi izmainīja Napoleona III sievas lēmums uzcelt tur karaļa rezidenci – tagadējo Pils viesnīcu (Hôtel du Palais). Te imperatoru pāris vadīja vasaras. Tīrais gaiss un okeāna viļņi vilināja arī citas karaliskās ģimenes un aristokrātus no dažādām Eiropas zemēm. Rudeņos te apmetās arī rakstnieks Vladimirs Nabokovs ar ģimeni. “Biarica tajos laikos vēl bija saglabājusi savu smalko būtību” – atmiņās raksta Nabokovs. 1915. gadā savu trešo modes nama veikalu pēc Parīzes un Dovilas (Deauville) Biaricā atver Gabriela jeb Koko Šanele. Vārds Koko viņai pielipis no jaunībā kādā Dovilas bārā dziedātās dziesmiņas piedziedājuma “Koko, Koko”. Par pirmajām salona apmeklētājām kļūst turīgas dāmas, kas Biaricā patvērušās no Pirmā pasaules kara vētrām. Viņām patīk Šaneles piedāvātais stils  – vienkāršs, bet reizē elegants un ērts. Biaricā Gabriela iepazīstas ar Lielkņazu Dmitriju Pavloviču, Krievijas cara ģimenes pārstāvi. Viņu savaldzina Dmitrija skaistums un liktenis. Lielkņazs bija gara auguma, ar noslēpumainām zaļām acīm. Viņš bija cara Aleksandra II mazdēls un cara Nikolaja II brālēns, izsūtīts no Krievijas, jo ar draugu Fēliksu Jusupovu bija iejaukts Rasputina slepkavībā. Izsūtījums izglāba Lielkņaza dzīvību. Šanelei ar Dmitriju izveidojās draudzīgas attiecības. Reiz Gabriela un Dmitrijs dodas ceļojumā uz Kannām. Dmitrijs ierosina mainīt maršrutu un iegriezties Grasā – pilsētā, ko dēvē par smaržu galvaspilsētu. Šanele iedomājās, ka Dmitrijs pasniegs viņai kādu smaržu flakonu, taču dāvana izrādījās citāda. Grasā Dmitrijs iepazīstina Šaneli ar parfimēru Ernestu Bo, kuru pazina kopš Pēterburgas laikiem. Ernesta vecāki bija kalpojuši cara galmā par parfimēriem. Dmitrijs teica, ka Ernests var radīt īpašas smaržas. Kad Šanele izrādīja interesi, Bo pasniedza viņai flakonu. Šanele uzreiz sajuta ko neparastu. Viņa vērsās pie Bo: “Jums jārada elegantas sievietes smarža. Sievietei neklājas smaržot pēc tā, kam viņa gājusi garām. Viņa nedrīkst smaržot arī pēc oranžērijas. Tā nav elegances smarža. Iegaumējiet, jums jārada sievietes, nevis puķu vāzes smarža.” Nākamajā tikšanās reizē Ernests sarindoja Gabrielas priekšā piecas sanumurētas aptiekas zāļu pudelītes. Beigusi testēt, Šanele izlēmīgi ar pirkstu norādīja uz piekto paraugu. “Un kādu flakonu?” – jautāja parfimērs. Tolaik firma “Lalique” (Lalik) izgatavoja izsmalcināta dizaina smaržu flakonus. Taču Gabrielai prātā ienāca nelielā degvīna pudele, ko ko reiz bija rādījis Dmitrijs. Viņš to bija atvedis līdzi emigrācijā kā piemiņu no armijas dienesta laika. Vienkāršais flakons № 5 viņai atgādināja Dmitrija saglabāto pudelīti. “Šo pašu,” – izlēmīgi noteica Šanele. Bo jutās pārsteigts – tā bija parasta aptiekas pudelīte. “Nekas nav jāizskaistina,” – Koko noteica, – “Izskaistināts ir visiem, bet mums būs vienkārši flakons!” Kad Dmitrijs painteresējās par smaržu nosaukumu, Gabrielas atbilde bija –  “Šanel № 5”. Tas Dmitriju izbrīnīja: “Jūs vienmēr esat tiekusies būt pirmā!” Uz to Šanele atbildēja: “Atcerieties, – Šanele vienmēr ir pirmā, pat ja tā ir “Šanel № 5”. Savus pirmos smaržu flakonus Šanele nelaida pārdošanā, bet dāvināja draudzenēm un paziņām. Runas par jaunajām smaržām  izplatījās ātri. Dāmas interesējās kad un kur kāroto jaunumu varēs nopirkt. 1921. gadā visa Parīze smaržoja pēc “Šanel № 5”. Pat pēc simt gadiem “Šanel № 5” ir starp pirktākajām smaržām pasaulē.

Raidījumā runājam par NATO dalībvalstīs nokritušajiem Krievijas droniem, par situāciju Ukrainā un pirmajām televīzijas debatēm starp Kamalu Harisu un Donaldu Trampu. Trīs temati mūsu uzmanības fokusā. Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rihards Plūme un politologs Veiko Spolītis. Nelūgtie viesi Kādas padsmit stundas pēc tam, kad Krievijas lidrobots, šķērsojis Baltkrievijas teritoriju, bija piezemējies Rēzeknes novadā, par līdzīgu savas gaisa telpas pārkāpumu ziņoja arī Rumānija. 8. septembra pirmajās stundās divi Rumānijas gaisa spēku iznīcinātāji novēroja gaisa telpu valsts austrumos, kur otrpus robežupei Donavai atrodas Ukrainas ostas pilsēta Izmaila, kas tobrīd piedzīvoja Krievijas lidrobotu uzbrukumu. Pierobežas rajonu iedzīvotājiem tika izsūtīti brīdinoši ziņojumi, kas ir standarta procedūra gadījumos, kad Rumānijas robežas tuvumā notiek Krievijas uzbrukumi Ukrainas teritorijai. Tiek ziņots, ka Rumānijas robežas pusē atrastas vismaz viena lidrobota atlūzas. Rumānijas Ārlietu ministrijas izplatītā paziņojumā pausts stingrs protests pret valsts gaisa telpas pārkāpumu un tā raksturojusi Krievijas uzbrukumus Ukrainas civilajiem objektiem kā bezatbildīgu eskalāciju, aicinot tos izbeigt. Tā nu apmēram diennakts laikā Krievijas kaujas lidaparāti pārkāpuši veselu divu NATO valstu gaisa telpas robežas, un ja Latvijai šis ir pirmais šāds gadījums, tad Ukrainas robežvalstu Polijas, Rumānijas un Moldovas gaisa telpa Krievijas uzbrukumu laikā pārkāpta jau vairakkārt, tajā ielidojot gan lidrobotiem, gan raķetēm. 2022. gada novembrī no kursa novirzījusies Ukrainas pretgaisa aizsardzības raķete nokrita Polijas teritorijā, nogalinot divus civiliedzīvotājus. Sevišķi bieži Krievijas lidroboti pēdējā laikā pārkāpuši Maskavas sabiedrotās Baltkrievijas gaisa telpu, kā tas noticis arī gadījumā ar Latvijā nokritušo „šahedu”. Pie tam tiek ziņots, ka 5. septembrī Baltkrievijas gaisa spēku iznīcinātāji divus šādus lidaparātus notriekuši. Tas izraisījis spekulācijas par saspīlējumu Kremļa un tā līdzšinējā uzticamākā sabiedrotā – Baltkrievijas autoritārā līdera Lukašenko – starpā, kura izpausme bijusi arī Baltkrievijas sauszemes spēku atvilkšana no Ukrainas ziemeļu robežas. Varas figūru pārstatīšana Kijivā Pagājušajā nedēļā notikušās izmaiņas Ukrainas valdībā ir nozīmīgākās kopš Krievijas plaša mēroga iebrukuma sākuma. Savus amatus pametuši ārlietu ministrs Dmitro Kuleba, par ieroču ražošanu atbildīgais stratēģisko rūpniecības nozaru ministrs Oleksandrs Kamišins, premjerministra vietniece eirointegrācijas jautājumos Olga Stefanišina, nekontrolēto teritoriju reintegrācijas ministre Irina Vereščuka, tieslietu ministrs Deniss Maļusjka un vides ministrs Ruslans Streļcovs. Daļa no amatus pametušajiem jau saņēmuši jaunus posteņus. Tā Vereščuka kļuvusi par Prezidenta biroja vadītāja vietnieci, Kamišins – par prezidenta ārštata padomnieku stratēģijas jautājumos, Dmitrijam Kulebam esot paredzēts koncentrēties uz Ukrainas un NATO saikņu stiprināšanu. Daudzi notikušo raksturo kā darbinieku apmaiņu starp divām varas struktūrām Ministru kabinetu un Prezidenta biroju, jo Kulebas vietā ārlietu resoru turpmāk vadīs līdzšinējais Prezidenta biroja vadītāja vietnieks, diplomātiskā dienesta veterāns Andrejs Sibiga. Daudzi Ukrainas politikas eksperti pauž viedokli, ka šīs amatpersonu nomaiņas mērķis varētu būt viņu motivācijas paaugstināšana, kas esot prezidenta Zelenska iecienīta metode. Vēl viens ticams motīvs – vēlme mazināt negatīvo noskaņojumu sabiedrībā, liekot „aizgājējiem” paņemt līdzi uzkrāto negāciju bagāžu. Tiek norādīts, ka paša prezidenta reitingi kopš gada sākuma ir manāmi kritušies, noslīdot no sešdesmit deviņiem līdz četrdesmit pieciem procentiem. Par spīti Ukrainas spēku negaidītajam iebrukumam Krievijas Kurskas apgabalā, krievu spiediens uz ukraiņu pozīcijām ap Pokrovskas pilsētu turpinās, pie tam jau kādu laiku cirkulē ziņas, ka Ukrainas spēku pozīcijas Donbasā neesot kā nākas izbūvētas, jo daļa līdzekļu tikuši piesavināti. Kurš kuru ēdīs? Pusotru stundu ilgais debašu raunds starp Savienoto Valstu prezidenta amata kandidātiem – viceprezidenti Kamalu Harisu un eksprezidentu Donaldu Trampu –, kas 10. septembra vakarā notika Nacionālajā Konstitūcijas centrā Filadelfijā, būs arī vienīgais, ja vien kāds no kandidātiem nevēlēsies sarīkot „revanša maču”. Pēc visa spriežot, tāds varētu būt vajadzīgs republikāņu kandidātam, taču nav īpaša iemesla domāt, ka atkārtotā piegājienā Trampa sniegums būs labāks. Pēc vairuma novērotāju domām, Kamala Harisa debatēs attaisnoja viņas atbalstītāju cerības, protot cienījami pasniegt sevi un savu programmu. Tikmēr Donalds Tramps bija savā ierastajā ampluā ar visām attiecīgajām, un uz oponentes fona vēl jo pamanāmākajām īpatnībām. Un, kā secina izdevums „Politico”, ja arī tas nemainīs viņa popularitātes rādītājus, tad tas apliecinās, ka viņa elektorātam ierastās, tradicionālās politikas kritēriji nav svarīgi. Kamalas Harisas vēstījuma smagumpunkts bija viņas ekonomikas programma ar konkrēta atbalsta apsolījumiem mājokļu iegādei, jaunajiem vecākiem, mazajam un vidējam biznesam – viss, ko viņa nodēvēja par „iespēju ekonomiku”. Par atbildi skanēja eksprezidenta pašslavinājumi par sasniegumiem viņa administrācijas laikā, ko Baidena valdība esot tikai sabojājusi. Trampa visvairāk pedalizētais motīvs, kā jau varēja paredzēt, bija „miljoni” nelegālo imigrantu, kuri pārpludinot Savienotās Valstis, taču līdzās jau ierastajām variācijām par noziedzības grandiozu kāpumu, parādījās jaunas nianses. Piemēram, eksprezidents pilnā nopietnībā apgalvoja, ka imigranti atsevišķās pilsētās ķerot un ēdot vietējo iedzīvotāju suņus, kaķus un citus mājas mīluļus. Debašu rīkotājkomanda operatīvi sazinājās ar attiecīgo pilsētu varas institūcijām un noskaidroja, ka nekas tamlīdzīgs tur neesot konstatēts. Vēl viena groteska detaļa: nez kur rautais apgalvojums, ka Rietumvirdžīnijas gubernators esot izteicies, ka jaundzimušos ar iedzimtām kroplībām būtu jānogalina. Runājot par mūsu reģionam visnozīmīgāko tēmu – karu Ukrainā – debašu moderatoriem tā arī neizdevās izspiest no eksprezidenta atzinumu, ka Ukrainas uzvara būtu Savienoto Valstu interesēs. Tā vietā viņš divkārt atkārtoja, ka galvenais esot pārtraukt karu, un viņš ar savu sarunvedēja prasmi to izdarīšot viens un divi. Neiztika arī bez kārtējās samuldēšanās oponentes sakarā: Kamala Harisa esot sūtīta kā emisāre pie Putina, lai novērstu karu, bet izgāzusi šo misiju. Demokrātu kandidāte nepalika parādā, aizrādot uz Trampa koķetēriju ar, citējot, „diktatoru, kurš jūs notiesātu launagā”. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

18. maijs ir Starptautiskā muzeju diena. 1999. gadā Francijas Kultūras un komunikāciju ministrija aicināja Eiropas muzejus organizēt kopīgu starptautisku akciju “Muzeju pavasaris,” kas vēlāk pārtapa akcijā – Muzeju naktī – tās mērķis ir iepazīstināt ar muzejiem arī tos iedzīvotājus, kuri ikdienā muzejus neapmeklē. Šogad sakrīt, ka Muzeju nakts pasākumi norisināsies Starptautiskās muzeju dienas vakarā. Šā gada Muzeju nakts vienojošā tēma ir – izzināt un iegūt, pētīt un saprast, sasaistot to ar Starptautiskās Muzeju dienas tēmu “Muzeji izglītībai un pētniecībai”. Par muzejiem un Muzeju nakts piedāvājumu Latvijā Kultūras rondo saruna ar Muzeju padomes Latvijas Nacionālās komitejas (ICOM Latvija) valdes pārstāvi, Rakstniecības un mūzikas muzeja kuratori un projektu vadītāju Katrīnu Kūkoju un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperti-pētnieci Gunu Pūcīti Skujāni. Sazināmies ar Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja Izglītojošā darba nodaļas vadītāju Zani Grīnvaldi un Liepājas muzeja direktori Daci Kārklu. Piedāvājot daudzveidīgas norises, vairāk nekā 217 Latvijas muzeji un citas sabiedrisko dzīvi veidojošas organizācijas 18. maijā, Muzeju naktī, bez maksas uzņems apmeklētājus. Tradīcija Latvijā jau ietiecas trešajā gadu desmitā – šis ir 20. gads, kad Latvijas muzeji piedalās starptautiskajā muzeju nakts akcijā, informēja Kultūras ministrijā. Šā gada Muzeju nakts vienojošā tēma ir: izzināt un iegūt, pētīt un saprast, sasaistot to ar Starptautiskās Muzeju dienas tēmu "Muzeji izglītībai un pētniecībai". Rīgā un tās apkaimē Muzeju naktī durvis apmeklētājiem vērs vairāk nekā 80 kultūrvietas, uzrādot skaita palielinājumu salīdzinājumā ar pagājušo gadu, kad šeit bija fiksētas 57 Muzeju nakts apskates vietas. Savukārt reģionos 136 vietās interesantas aktivitātes rīko pašvaldības, privātie muzeji un nevalstiskās organizācijas. Vidzemnieki un reģiona viesi 18. maija vakarā un naktī varēs apmeklēt pasākumus 38 kultūrvietās, Kurzemē Muzeju naktī apmeklētājiem durvis tiks vērtas 36 vietās, Latgalē – 37 vietās, savukārt Zemgalē – 25 kultūrvietās. Ar Muzeju nakts programmu iespējams iepazīties šeit.

Stāsta animatore un Latvijas Animācijas asociācijas vadītāja Anna Zača Mūsdienās nu jau tik pierastā un bieži lietotā 3D animācija pirmo reizi tika ģenerēta uz datora, kas sasniedza vidējas istabas lielumu un bija tikai dažas sekundes gara. Pagājušā gadsimta 60. un 70. gados norisinājās pirmie eksperimenti ar datorģenerētu trīsdimensonālu attēlu kustības ilūziju jeb 3D animāciju. Viena no filmām, kas visbiežāk tiek dēvēta par pirmo 3D animāciju ir "Pixar" studijas dibinātāja Edvīna Katmula (Edwin Catmull), un Frederika Parka (Frederic Parke) kopdarbs ar nosaukumu "Rokas datoranimācija": tajā redzama trīsdimensionāla roka kustībā. Divdesmit gadus vēlāk, 1995. gadā, studija "Pixar" radīja pirmo pilnībā animēto filmu "Rotaļlietu stāsts" (Toy Story). 3D animācijas tehnika ir strauji attīstījusies pēdējo 50 gadu laikā. Pirmās 3D animācijas bija grafiskas ar robustām kustībām, bet mūsdienās daļa no 3D filmām un specefektiem jau tiek dēvēti par 4D to īpašā reālisma dēļ. Līdzīgi kā leļļu animācijā, arī 3D animācijā katrs tēls un objekts ir veidots trīs dimensijās un vajadzīgo rakursu animācijas galvenajam varonim var iegūt ar pāris klikšķiem. Savukārt zīmētajā animācijā katra tēla pozas pagrieziens ir jāpārzīmē no jauna. 3D animācija izmanto visdažādākos stilus, tā sastopama gan stilizēti robustā, gan izsmalcināti realistiskā attēlā. Daļa no šobrīd aktuāliem animācijas seriāliem un filmām tapuši 3D tehnikā taču ar tehnoloģiju palīdzību imitējot gan zīmēto, gan leļļu animācijas filmu estētiku. Šī animācijas tehnika guvusi lielu popularitāti tās plašo iespēju un pieejamības dēļ, turpretī klasiskās tehnikas mūsdienās paliek arvien ekskluzīvākas. Jebkurš interesents, kam ir dators, mūsdienās var vismaz mēģināt apgūt 3D animāciju, jo tiešsaistē ir pieejama gan apmācība, gan brīvpieejas (opensource) programmatūra. Populārākā no šādām programmām ir "Blender". Mūsdienās 3D animācijā arvien lielāka loma ir arī aktieriem un horeogrāfiem, kuri tiek aktīvi iesaistīti animācijas procesā līdz ar kustību izsekošanas tehnoloģiju attīstību, savā ziņā aizvietojot animatorus. Taču 3D animācijas attīstībai viss vēl priekšā: jau šobrīd varam lūkoties uz to, kā mākslīgais intelekts ietekmē kino un varam tikai minēt, kā tā ietekmē būs mainījusies animācijas pasaule pēc gadiem desmit. Šogad Kannu kinofestivālā Latviju pārstāvēs 3D animācijas tehnikā veidotā Ginta Zilbaloža filma "Straume". Šī būs otrā reize festivāla pastāvēšanas vēsturē, kad Latvijā veidota filma iekļūst Kannu kinofestivāla sadaļā "Īpašais skatiens" (Un Certain Regard) - konkursa programma filmām ar oriģinālu māksliniecisko redzējumu. Kā arī pirmā reize, kad festivāla konkursos tiek iekļauta pilnmetrāžas animācijas filma no Latvijas. Savus pirmos darbus Gints sācis veidot vēl mācoties Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas Vidusskolā, jau tad Ginta animācijas izpelnījās starptautisku ievērību. Taču viņa līdz šim veiksmīgākais darbs ir bijusi pilnmetrāžas animācijas filma "Projām", kas izskanēja visā pasaulē kā pilnībā viena cilvēka rokām darināta pilnmetrāžās animācijas filma.

„Tekstilmāksla ir ļoti brīva māksla, ļaujas eksperimentiem,” atzīst tekstilmākslinieki un ar aizrautību sarīko kopīgu izstādi  vienā no Rīgas centra  galerijām. Ar daudzveidīgām tekstilmākslas tehniku interpretācijām skatītājus priecē izstāde „Saknes”, kas kopš 11.aprīļa skatāma Rīgā, galerijā „MuseumLV”. Savus darbus izstādē rāda 13 dažādās šķiedras mākslas jomās strādājoši Tekstilmākslas asociācijas mākslinieki.

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte, muzikoloģe, Dr.art. Inese Žune Melngailis interesējies arī par latviešu valodas jautājumiem. Tāpat kā viņa mūzikā, kas izaugusi no tautas melodiju dzīlēm, arī valodā viņam bijis savs stils. Iespējams, ka arī Melngaiļa īpatnējo, bet ļoti bagāto latviešu valodu ietekmējusi viņa iedziļināšanās senatnes garamantās. Pierakstot teicēju dziedātās melodijas, Melngailis papīra malās centies piefiksēt arī viņu īpatno valodu, atzīdams: "Pulku vairāk esmu apskurbis no viņu sarunas valodas dziļā latviskuma." (Melngailis, Emilis. "Senatnes sudrabu vācot". "Tilts", 1975.04.01.). Komponists priecājies arī par senajiem, īpaši Kurzemē dzirdētajiem māju nosaukumiem: Endris, Ķaups, Kuršis u.c. un arī neparastajiem cilvēku uzvārdiem: Gauris, Telešis, Zubris u.c. Savu dziesmu tekstos Melngailis atdzīvina senās izteiksmes formas, kādas saklausījis, vākdams tautas melodijas un meistarīgi apvienojis visus latviešu dialektus. Mariss Vētra savā grāmatā "Sestā kolona" atzīst: "Melngailis prata runāt un rakstīt kā neviens cits. Viņam bija daudz īpatnēju izteicienu, īpatnēja teikumu uzbūve un pat ortogrāfija." Neviens Melngaiļa dzīves laikā neuzdrošinājās rakstīt viņa vārdu ar garumzīmi – bija tikai Emilis, jo citādi būtu gaidāmas asas pārrunas. Šo komponista vēlmi visi ievēro līdz pat mūsu dienām. Melngailis vispār gandrīz nemaz nelietoja garumzīmes, jo viņam nav bijusi pieņemama jaunā rakstības sistēma, kas, kā viņš teicis, "sarežģina rakstibu ar jaunizgudrotam garumzimem" (Kince, Velga. "Jubilārs ārpus mūzikas. Dziesmusvētki: tautas māksla, kultūrvide", 1999.05.01). Arī saikli "un" viņš uzskatīja par nelatvisku, atvietoja ar "i", kā viņa dziesmu krājumos "Birzēs i norās". Savus rakstus presē Melngailis atļāva iespiest tikai savā "pareizrakstībā". Komponists jutās tik pārliecināts par savām atziņām, ka savās dziesmās laboja arī dzejnieku tekstus. Piemēram, Raiņa "Senatnē" – "Tur burvīgā gaismā viss zaigo i laistās". Harmonizējot pazīstamo Ziemassvētku dziesmu, viņš raksta nevis "klusa nakts", bet "stilla nakts". Cēsis un Cesvaine pēc Melngaiļa domām būtu jāraksta "Caesis" un "Caesvaine". Arī latviešu tautasdziesmas formas Melngailis gribējis ieviest visā latviešu valodā. Piemēram, Aspazijas "Mazā sirmā kumeliņā / Jāj pa ceļu pasaciņa" viņš pārveidoja: "Jāj uz sirma kumeliņa / Pa celiņu pasaciņa." Melngailis neatzina sieviešu dzimtas galotni uzvārdos. Kad reiz viņa paša meita Rūta uz skolas burtnīcas bija uzrakstījusi savu uzvārdu "Melngaile", komponists dusmīgi izsaucies: "Ja vajag sieviešu kārtā, tad raksti "Melnā vista"!" Valodnieki speciālisti viņa domas kritizēja, bet viņš palika nelokāms un visiem veidiem centās pierādīt savu taisnību. Laikraksta "Jaunākās Ziņas" redaktors Jānis Kārkliņš (1891–1975) atceras, ka Melngailis laikrakstam nav rakstījis par mūziku, bet neatlaidīgi par kaut ko gribējis cīnīties ar profesoru Jāni Endzelīnu, uzskatīdams viņu par lielāko kaitēkli latviešu valodai. Profesors gan Melngaiļa rakstus vispār atstājis bez ievērības un nekad nav atbildējis (Kārkliņš, Jānis. "Latvijas preses karalis". "Grāmatu draugs": 1962). 1928. gadā Melngailis uzsāka mēnešraksta "Austrums" izdošanu, kas piedzīvoja vien septiņus ļoti bagātīgus izdevumus: te ir gan Melngaiļa apceres un ieskats mākslas aktualitātēs, gan angļu valodas pašmācība pēc viņa paša izstrādātas, modernas metodes un šaha spēles smalkumi, gan arī dziesmu notis, kur visi teksti publicēti bez garumzīmēm, piemēram: "kas butu kazas bez dudu, kokļu, stabuļu, bez ruditu, attapigu teiceju?" Būdams izcils šahists, viņš latvisko arī šaha figūru nosaukumus: Karalis pārtop par Kundziņu, Zirgs – par Jātnieku, Bandinieki nu ir Gājēji, bet Laidnis – Sulainis. Mēnešraksts "Austrums" glabā arī visai interesantus Melngaiļa atzinumus par lībiešiem un latviskajiem dieviem. Ar laiku pie Melngaiļa valodas dīvainībām visi bija pieraduši, tāpēc daudz nebrīnījās, tomēr nebeidzami kari notika ar nošu izdevējiem, kuri negribēja ievērot Melngaiļa ortogrāfiju...

„Neviens tev neticēs” – tie ir vārdi, kurus nevajadzētu dzirdēt nevienam, kas cieš no vardarbības ģimenē. Un tomēr tie izskan. Tāpēc šāds simbolisks nosaukums dots arī jaunai dzejas un dokumentālu stāstu grāmatai, kuras pirmsākumi meklējami ģimenes vardarbībai veltītā mākslas projektā „Lietisko pierādījumu muzejs”. Grāmatā apvienoti projektam iesūtītie stāsti ar dzejnieku radītiem darbiem, kopā radot telpu empātijai un solidaritātei un iedrošinot cietušos nekaunēties par piedzīvoto. Sižeta sākumā skan viens no krājumā iekļautajiem dzejoļiem. To lasa dzejniece Ligija Purinaša, bet nav zināms, vai tas ir viņas vai kāda cita autora darbs. Tas ir apzināts šīs grāmatas princips – autorus pie darbiem neminēt, paskaidro viena no grāmatas redaktorēm Laura Stašāne. Arī viņas ar otru redaktori Lauru Brokāni grāmatas ievadā runā pirmajā personā. Līdzīgi kā skarbajā vardarbības statistikā, grāmatā „Neviens tev neticēs” gandrīz visiem stāstiem un dzejām ir sievietes balss, bet autoru vidū ir arī divi vīrieši. Tā ir pirmā grāmata latviski, kurā par vardarbību ģimenē runā tik daudz autoru – par partnera vardarbību, par vecāku vardarbību pret bērniem. Tās aizsākumi meklējami pirms trim gadiem teātra festivālā „Homo Novus”, kad dzima mākslas projekts „Lietisko pierādījumu muzejs”. Toreiz muzejs bija iekārtots kādā stilīgā dzīvoklī Rīgā, Avotu ielā. Savus stāstus projekta dalībnieki stāstīja caur priekšmetiem, ko nevarētu izmantot kā lietiskos pierādījumus tiesā, bet kas bijuši vardarbības liecinieki. Krūzīte, no kuras uzšļākta karsta tēja; atņemtas dzīvokļa atslēgas; kedas, ar kurām bēgt no emocionāli vardarbīgām attiecībām. Uz vannas malas nolikti auskari. Stāsts par auskariem tagad iekļauts arī grāmatā „Neviens tev neticēs”. Tās ideju aizsāka 24 stundu stāstu lasījumi „Lietisko pierādījumu muzeja” noslēgumā, kas turpinājās gan labdarības maratonā „Dod pieci”, gan pēc gada „Punctum” literatūras festivālā. Toreiz dokumentālo stāstu autores pirmoreiz satikās ar latviešu dzejniekiem, stāsta Laura Stašāne. Dzejniece Ligija Purinaša lasa vēl vienu no grāmatā iekļautajiem dzejoļiem – varbūt savu, varbūt kāda cita. Viņa grāmatas tapšanā iesaistījās pēc tam, kad literatūras un filozofijas žurnālam „Punctum” iesūtīja savu eseju ar tēmturi #EsArī. Purinaša pati vairākus gadus strādājusi centrā „Marta” Rēzeknē. Vardarbība ģimenē ir īpaši sarežģīta, jo runa ir par mums tuviem cilvēkiem. Esot šādās attiecībās, ir daudz grūtāk pieņemt faktu, ka esi upuris. Tam līdzi nāk kauns un sevis vainošana, ko varmākas izmanto manipulācijā. Tāpēc citu drosme, stāstot savus stāstus, ir īpaši svarīga. Grāmata „Neviens tev neticēs” ir starptautisks projekts – tajā apkopoti pieredzes stāsti arī no citām valstīm, kurās viesojies „Lietisko pierādījumu muzejs”, parādot problēmas universālo dabu un – pretēji stereotipiem – klātbūtni visos sabiedrības slāņos. Grāmatu lasīt nav viegli, tomēr spēcinoši, jo tie ir arī drosmes un izraušanās stāsti. Vairākus gadus strādājot ar ģimenes vardarbības tēmu mākslas projektos, Laura Stašāne šodien secina – lai arī lēni, tomēr lietas pamazām mainās uz labu, sabiedrībā par to runā atklātāk. Un varbūt arī, pateicoties šai dzejas un dokumentālo stāstu grāmatai, vārdus „Neviens tev neticēs” biežāk aizstās vārdi „Es tev ticu”. 

Polijas Nacionālās drošības dienesta vadītājs Jaceks Ševjera uzskata, ka NATO austrumu spārna valstīm ir tikai 3 gadi, lai sagatavotos Krievijas uzbrukumam, jo Krievijas militārā rūpniecība šobrīd strādā trīs maiņās. Vācijas ārlietu padome prognozē, ka mums ir mazliet vairāk laika – 5-9 gadi. Mūsu kolēģe Ilze Nagla izvaicāja ASV vēstnieci NATO Džuliānu Smitu par mūsu gatavību Krievijas iebrukumam.

Stāsta dziedātāja Annija Putniņa Ričards Rodžerss ir viens no 20. gadsimta pazīstamākajiem amerikāņu komponistiem. Sarakstījis 43 mūziklus, no tiem ļoti zināmos "Mūzikas skaņas", "Oklahoma", "Karuselis", kā arī vairāk kā 900 dziesmu. Ieguvis prestižās Emmy, Grammy, Tony un "Oskara" balvas. Tādus panākumus grūti pārspēt, tomēr viņa mazdēls Adams Getels (Adam Guettel) arī kļuvis par zināmu komponistu, dziesmu vārdu un stāstu autoru, kā arī skolotāju. Adams Getels dzimis 1964. gadā Amerikā. Šobrīd viņam ir 58 gadi, un viņa mājas joprojām ir Ņujorkā. Jau agrā vecumā Adamam bija interese komponēt. Savus skaņdarbus viņš paspējis parādīt arī vectēvam Ričardam Rodžersam, kurš pozitīvi novērtējis mazdēla talantu. Vidusskolas un koledžas laikā Adams spēlējis basģitāru dažādās rokgrupās un džeza apvienībās, bet vēlāk sapratis, ka viņa īstais aicinājums ir muzikālā teātra žanrs un kompozīcija, tālab turpinājis iegūt izglītību prestižajā Džuljarda skolā Ņujorkā. Lielāku slavu Adams Getels ieguva laikā, kad pasaule iepazina viņa sarakstīto mūziklu "The Light in the Piazza", kas pirmizrādi Brodvejā piedzīvoja 2005. gadā. Mūzikla darbība risinās Itālijas pilsētā Florencē un stāsts ir par jaunu amerikāņu meiteni, kura iemīlas itāļu puisī. Šis mūzikls ieguvis 6 "Tony" balvas un turpina būt uz skatuvēm ne tikai Amerikā, bet arī citur pasaulē. Viņa radīto mūziklu sarakstā ir arī "Floyd Collins" un "Saturn Returns", kā arī citi darbi, tomēr ar nepacietību tiek gaidīta Brodvejas pirmizrāde pavisam jaunam Adama Getela mūziklam "Days of Wine and Roses", ko būs iespējams redzēt un dzirdēt 2024. gada janvārī. Tajā piedalās arī slavenā mūziklu dziedātāja un aktrise Kellija O'Hara. Adams Getels iedvesmojies ne tikai no sava vectēva Ričarda Rodžersa radītajiem darbiem, bet arī no tādiem komponistiem kā Bendžamins Britens, Igors Stravinskis, Stīvens Sodheims, Stīvijs Vonders, Bjorka un vēl daudziem citiem māksliniekiem, turklāt ne tikai mūzikas jomā, bet arī arhitektūrā, žurnālistiskā un mākslas vēsturē.

Saeimā top atbilde Rēzeknes domes koalīcijai, kas pēc mēra Aleksandra Bartaševiča atstādināšanas neapmeklē domes sēdes, šādi cenšoties panākt visas domes atlaišanu un līdz ar to – jaunas vēlēšanas. Par pašvaldībām atbildīgā ministre viņu pavadā nevēlas iet un tā vietā rosina atlaist tikai sēdes kavējušos deputātus, sakot – lai viņu vietā nāk tie, kas vēlas strādāt pilsētas labā. Līdztekus tam Saeimas komisijā dzimusi un atbalstu guvusi arī ideja situācijās, kad kvoruma trūkuma dēļ ilgstoši neizdodas noturēt domes sēdes, ļaut tās sasaukt pašvaldību ministram, un tad jau lēmumus drīkstētu pieņemt arī mazākums. Vai ir samērīgi, reaģējot uz vienu situāciju, veikt šādus grozījumus, kas attieksies uz visiem? Kā vērtējama valsts prezidenta virzītā ideja pašvaldību vadītājiem prasīt pielaidi valsts noslēpumam? Saruna ar Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijas priekšsēdētāju Oļegu Burovu (GKR) un Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētāja biedru Māri Sprindžuku (AS).

Stāsta mākslas vēsturniece Ināra Bula Varakļānu muižas pasūtītājs bija Polijas karalistes lielkanclers Jans Jenžejs Juzefs Borhs (1713–1780), kura dzimtai Varakļānu  īpašumi piederējuši jau kopš 16. gs. Muiža tika celta 1783.–1789. gada pēc Vinčenco Macoti projekta un to mantoja J. J. J. Borha dēls Mihaels Johans Borhs (1753–1810). Grāfs Mihaels Johans Borhs 18. gs. otrā pusē izziņas nolūku vadīts devās uz Itāliju – Sicīliju – un Maltu, kur ietekmējās no šī reģiona mākslas. Viņš zīmējumos fiksējis teju vai visu redzēto, sākot no iespaidīgajiem dabas skatiem līdz pat vietējiem zemniekiem. Atgriežoties Varakļānos, viņš pasūtīja sienu gleznojumus ar ceļojumā redzētajiem motīviem. Katrā muižas telpā atsegtie gleznojumi uzrāda atšķirīgu tematiku. Turklāt, veicot atsegumus, atklājās vairāki krāsu slāņi no 18. gs. beigām, kas liecina par pārgleznojumiem jau Mihaela Johana Borha laikā. Iespējams, ka grāfs pats mainījis ainavu kompozīciju. Supraportu – kas ir ar ornamentu, cilni vai gleznojumu dekorēts laukums virs durvīm – sižeti ir savstarpēji līdzīgi – pārvarā romantiskas kalnu ainavas ar stafāžu. Varakļānu muižā skatāmie polihromie jeb daudzkrāsainie supraporti dekoratīvā kolonveidīgā ierāmējumā piepildīti ar gleznainiem kalnu skatiem, kurās attēlotie laiski nododas ikdienišķām darbībām. Te iemūžinātas Borha atmiņas par Itālijas dabu ar asociatīvām atsauksmēm uz Sicīlijas un Maltas zemniekiem, kalnainajām ainavām, Kazu grotu. Telpas pretējās sienas plaknē redzams antīka romiešu tempļa atveids – uz postamentiem balstītas filigrānas kolonnas ar dekoratīvām vāzēm, kas sienu iluzori sadala trīs daļās. Kompozīcijas vidū ir ziedu ieskauts ziedoklis, kam abās pusēs Temīda un Vesta, reprezentējot taisnības un mājas pavarda alegorijas. Aija Taimiņa paudusi uzskatu, ka viens no šiem gleznojumiem varētu būt norāde uz diezgan konkrētu vietu un notikumu jaunā grāfa dzīvē. 1776. gada 13. decembra rītā viņš uzsāka ceļu uz Etnas virsotni. Zināms, ka Etnas kalns ir gana sarežģīts un prasa fizisku piepūli pat pieredzējušam ceļotājam. Pēc pārgājiena pa lavas laukiem, viņš vakarā nonāca pie t. s. Kazas grotas, kas atradās sniega un lavas lauku robežā. Sienu gleznojumā redzamas kazas, un vērotāja skatu punkts nāk no tumšas alas, kam apkārt gaiši lauki. Dabaszinātņu pētnieks un mākslas mīļotājs Borhs savos ceļojumos pievērsies arī antīkās pasaules atstātajam mantojumam – arhitektūrai, semantikai un ikonogrāfijai. Grieķu arhitektūras objektus viņš uzmērīja, saskaitīja kolonnas un, kā jau mineraloģijas pārzinātājs, noteica izmantoto akmeņu veidu. Fresku restaurācijas process 21. gs. sākumā bija komplicēts. Gleznojumu atsegšana prasīja ilgu laiku, jo griestu un sienu plaknes pārklāja vairāki apmetumu un krāsu slāņi. Sienu un griestu polihromais gleznojums veikts uz smilts kaļķakmens apmetuma, kas mehāniski stipri bojāts. Steidzami vajadzēja sienu gleznojumus atsegt un konservēt, jo virs tapetēm izplatījās pelējuma sēnīte. Noņemot apmetumu un vēlāku laiku krāsu slāņus, atklājās arī polihroms griestu gleznojums. Diemžēl bojājumu rezultātā, atjaunojot griestu gleznojuma sākotnējo kompozīciju, rekonstrukcijas apjoms aplēsts 90% apmērā. Novērtējot oriģināla zudumu apmērus, pieejamo finansējumu, kā arī kopējās telpas atjaunošanas konceptuālo neskaidrību, mākslinieks–restaurators pieņēma lēmumu veikt atsegumu konservāciju, restaurējot tikai divus supraportus virs rietumu un austrumu puses durvīm, kā arī divas freskas ar līdzīgu tematiku un apjomu kā supraportiem. Atšķirībā no griestu gleznojumiem, visas četras freskas bija darinātas eļļas–līmes emulsijas tehnikā uz plānas apmetuma kārtas bez grunts starpslāņa. Tādēļ gleznojuma krāsu slānis bija plāns, un tam daudz mehānisku un sārmainu bojājumu. Tika veikti kompozīcijas rekonstrukcija un jauni tonējumi krāsu slāņu zudumu vietās. Savukārt antīkās mitoloģijas sienas gleznojumi ir nostiprināti, cerot uz kādreizēju restaurāciju. Varakļānu pilī šobrīd saimnieko muzejs, kas vieš cerības tuvākā nākotnē redzēt atdzimstam Borhu dzimtas mājvietu — šo reto Latgales pērli.

#Tiekžinių Antradienį (spalio 31 d.) Tiek žinių vedėjas Paulius pasakos apie prieš paliaubas pasisakantį Izraelį ir JAV, rusus, kurie jau pradėjo šaudyti į savus, besitęsiančią „Pranešėjo ir prezidento“ istoriją bei Šimonytės ir Armonaitės kivirčą. ✅ Svarbiausios dienos naujienos kiekvieną pirmadienį-ketvirtadienį čia ir „Laisvės TV“ YouTube kanale: https://youtu.be/Hal8NXmiAd8

Lietuvos savivaldybių tarybose – čekiukų skandalai. 7 iš 10 Lietuvos gyventojų mano, jog esama tarybos narių darbo apmokėjimo tvarka sukuria galimybes piktnaudžiauti. Kas turi trauktis ir prisiimti atsakomybę? Apie tai „Pilietiškumo dėlionės“ laidoje diskutavo Seimo Antikorupcijos komisijos, Teisės ir teisėtvarkos komiteto narys Vilius Semeška ir žurnalistai Liudas Ramanauskas bei Romas Sadauskas.

Tēlnieka Egona Peršēvica veselīgi ironiskais skatījums uz kultūras vēsturi un mūsdienu notikumiem izstādē „Skaistas lietas un citi nesmukumi”. Kultūras rondo tiekamies ar mākslinieku. Jūrmalas muzejā no 26. aprīļa līdz 28. maijam apskatāma Egona Peršēvica darbu izstāde „Skaistas lietas un citi nesmukumi”. Tajā apkopoti darbi, kas ar vieglu ironiju  aizskar mūsdienās aktuālas un bieži arī politizētas tēmas kā dzimumu līdztiesība, ekoloģija, kultūras vērtību pārvērtēšana. Lielākā daļa no darbiem ir tapuši doktora studiju laikā. Savus lielformāta plastiskos darbus mākslinieks pārsvarā veido, izmantodams kompozītmateriālus un akrila krāsu, reālistisku figurālu veidojumu apvienojot ar glezniecību. Gandrīz visi izstādes darbi tikuši veidoti kā publiskās vides skulptūras, jo tas ir veids, kā tieši komunicēt ar plašu auditoriju. Tāpēc vēl jo svarīgāk ir tas, lai iekodētie arhetipi būtu nolasāmi.

Gājputni ir signāls gadalaiku maiņai, tie rudenī pavadīti ar skumjām, bet pavasarī atgriežas kā priecīgs apsolījums jaunam sākumam dabā un arī cilvēku dzīvē. Īpaši tie, kuri ligzdo māju tuvumā, priecīga vēsts cilvēkiem ir spārnotā kaimiņa atgriešanās. Kādas stratēģijas izvēlas dažādas putnu sugas, mērojot ceļu uz ligzdošanas vietām pavasarī? Un cik elastīgi ir putni, kad šīs stratēģijas un ceļš ir jāmaina, jo klimats mainās, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē ornitologs Mārtiņš Briedis. Kad īsti sākas pavasaris? Astronomiskais pavasaris vai meteoroloģiskais pavasaris, kurš no tiem liecina par pavasara iestāšanos un pēc kādām pazīmēm. Ja pavasari kalendārā skaitītu no marta sākuma līdz maija beigām, sanāktu vēl trešais pavasara veids. Kā saprast gan pavasara, gan citu gadalaiku sākumu un beigas? Var nomainīt kalendāra lapiņu, var svinēt vasaras saulgriežus vai, piemēram, pavasara ekvinokciju, kad diena kļūst lielāka par nakti, bet, iespējams, īstāku sajūtu par gadalaiku nomaiņu mums radīs gaisa temperatūra. Tātad pastāv vairākas metodes, kā iezīmēt gadalaiku nomaiņu, un Latvijā lielu nozīmi piešķiram meteoroloģiskajam pavasarim, vasarai, rudenim un ziemai. Prakse gan liecina, ka gadalaiku iestāšanās nav akmenī cirsti datumi, un vēl to visu ietekmē klimata pārmaiņas. Pēc kā iespējams noteikt gadalaiku iestāšanos, stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Klimata un skaitliskās modelēšanas nodaļas vadītāja Dace Gaile.  

Stāsta diriģents un čellists Imants Resnis Te runa nebūs par boļševiku ministriem – komisāriem. Arī par Eiropas Savienības ierēdņiem ar tādu pašu nosaukumu nē. Gribu atgādināt par brāļiem – Voldemāru, kurš piedzima 19. gadsimta pēdējā gadā, un Pēteri, kurš pasaulē nāca 20. gadsimta pirmajā gadā. Par brāļiem Komisāriem. Brāļi dzimuši muzikāli orientētā ģimenē: lai arī tēva pamatnodarbe bijusi tirdzniecība – viņam piederējis neliels veikaliņš –, brāļi jau no bērnības bijuši iesaistīti mājas muzicēšanā: tēvs spēlējis vijoli, bet brāļi – vijoli un čellu. Jaunākais brālis Pēteris čella spēli sācis apgūt jau Rīgas 1. Mūzikas institūtā pirms Pirmā pasaules kara. Kad 1916. gadā ģimene bēgļu gaitās nonākusi Maskavā, turpinājis to apgūt pie Ukrainā dzimušā un vēlāk Amerikā dzīvojošā čellista Mihaila Bukinika. Savukārt vecākais brālis Voldemārs tieši Maskavā  pirmo reizi noskatījies Čaikovska baletu "Gulbju ezers", kas uz viņu atstājis tik lielu iespaidu, ka par savas dzīves piepildījumu izvēlējies baleta mākslu. Beidzoties Pirmajam pasaules karam, ģimene nekavējoties atgriezusies dzimtenē un brāļi tūdaļ iesaistījušies Latvijas brīvības cīņās. Par varonību Voldemārs pat saņēmis Lāčplēša ordeni! Pēc brīvības cīņām Voldemārs aktīvi iesaistījies Nacionālās operas trupas veidošanā un bijis Nacionālās operas pirmais baletmeistars un vienlaicīgi arī dejotājs. Faktiski Latvijas Nacionālā baleta aizsācējs – dibinātājs. Voldemārs Komisārs ir arī pirmā latviešu baleta – Jāņa Mediņa "Mīlas uzvaras" – libreta autors. Diemžēl 1931. gadā viņu pieveica tolaik vēl praktiski neārstējamā tuberkuloze. Man kā bijušajam čellistam, protams, tuvāks jaunākais brālis Pēteris, pie kura man bija tā laime mācīties. Viņš Latvijas konservatoriju beidzis kā pirmais čellists ar brīvmākslinieka grādu. Pēc tam darbojies kā pedagogs Daugavpils Tautas konservatorijā, un turpat Daugavpilī sniedzis arī savu pirmo solokoncertu. Vēlāk spēlējis Dailes teātra orķestrī. Tāpat viņa vārds gandrīz katru sezonu atrodams 30. gadu Jūrmalas vasaras simfonisko koncertu solistu vidū. Tomēr viņa redzamākā darbība bijusi pēc Otrā pasaules katra. Paralēli darbam Radio simfoniskajā orķestrī, kuru šodien pazīstam kā Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, viņš strādājis gan Emīla Dārziņa, gan toreizējā Kirova rajona mūzikas skolā. Pavisam nesen Latvijas Radio 3 "Klasika" izskanēja raidījums Vācijā dzīvojošā čellista un komponista Dona Jaffē 90. jubilejas sakarā, kurā Dons par savu skolotāju Pēteri Komisāru izteicās – "ģeniāls pedagogs". Te nu kā bijušais audzēknis varu tikai pievienoties: to milzīgo entuziasmu, ar kādu viņš strādāja, to milzīgo mūzikas mīlestību, ko viņš nodeva saviem audzēkņiem, grūti aprakstīt. Bieži to neesmu ne redzējis, ne piedzīvojis. Savus audzēkņus viņš mīlēja un lepojās ar viņiem. Viņa klasē, glīti ierāmētas, pie sienas bija vecāko audzēkņu fotogrāfijas: tā bija ne tikai mīlestības izpausme, bet arī gudrs pedagoģisks paņēmiens iesācēju motivēšanai. Pēteri Komisāru varētu pat nosaukt par koncertmeistaru audzinātāju, jo ne viens vien viņa audzēknis bijis koncertmeistars dažādos orķestros: gan jau minētais Dons Jaffē Vācijā, Oļegs Barskovs un Jānis Sproģis operā, Ligita Zemberga Nacionālajā orķestrī. *** Attēlā (no kreisās): Pēteris Komisārs un Voldemārs Komisārs Pētera Komisāra foto: avots - timenote.info un abinfoserviss https://timenote.info/lv/Peteris-Komisars / ievietojusi Līga Landsberga (2020) Voldemāra Komisāra foto: fotogrāfs nezināms, avots - Latvijas Nacionālais arhīvs / Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs 

Ir pienācis tas brīdis, kurā atskatāmies uz to, kā tad mums pašiem ir gājis Baltijas akciju tirgū ar saviem ieguldījumiem. Protams, ne tikai atskatāmies, bet arī ar eksperta palīdzību lūkojam saprast, kas gaidāms tuvākā un tālākā nākotnē un kā saprātīgāk veidot uzkrājumus un ieguldījumus. Aizvadītais gads bija visai neprognozējams un pilns dažādu neskaidrību un biržā lielākoties ar mīnusa zīmi.  Jāņa gadījumā pavisam noteikti, viņš gadu iesāka ar tuvu 500 eiro kopējā portfeļa vērtību, tad līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā un sekām, ko tas izraisīja Baltijas un pasaules ekonomikā, šobrīd portfelī ir 446,38 centi jeb zaudēti 10,7 % šī gada laikā, kas vidēji atbilst arī vidējai temperatūrai akciju tirgū, pat par vienu procentiņu ir veicies labāk. Bet divu gadu griezumā joprojām izskatās ļoti labi – Jānis var lepoties teju 50% peļņu Rudīte atzīst, ka viņai, raugoties uz portfeli, 2022. gads var izgaist kā ļauns murgs, jo nekas nav mainījies - ne īsti nopelnīts, ne daudz zaudēts, vien mazliet dividendes izmaksātas. Ja gada sākumā bija 423 eiro un pāris centi, tad gadu mijā ir arī 423 eiro un pāris centi. Tiesa – ja iepriekš visas akcijas bija plusā, tad tagad daļa – mīnusā. Bet ir akcijas, kuru cena krietni augusi, piemēram, lauksaimniecības uzņēmumam „Linas agro. AAA” un vēl eiro un 75 centi kontā neieguldīti. Gada sākumā to nebija. Mūsu ieguldījumu eksperts – „INVL Asset Menegment” valdes priekšsēdētājs Andrejs Martinovs atzīst, ka pēdējā gadā Rudīte ir paveikusi to, kas reti kam bijis pa spēkam. Palikt bez zaudējumiem, turklāt neko būtisku nedarot. -- Atgādinām, ka 2020.gada novembrī, lai veicinātu gan savu, gan mūsu klausītāju izpratni par ieguldījumiem un finansēm, sākām ieguldījumu eksperimentu-sacensību. Abi, tobrīd vēl bez pieredzes akciju tirgos, ieguldījām katrs pa 300 eiro savas personīgās naudas Baltijas biržas uzņēmumos. Sākotnēji arī bija noteikts, ka Jānis iegulda Rīgas un Tallinas biržas uzņēmumos, bet Rudīte - Rīgas un Viļņas uzņēmumos. Šis noteikums gan tika atcelts 2022. gada sākumā, bet portfeļos tas vēl visai labi redzams. Parasti īsi katra raidījuma beigās pieminam - kā tad mums iet, bet reizi pusgadā veidojam lielāku atskaiti par to, kā mūsu portfeļiem sokas, ko par to domājam un lūdzam kādu pieredzējušu ieguldījumu ekspertu vērtēt, cik saprātīgi vai nē mēs rīkojamies, kādas kļūdas, cik tās tipiskas, kā arī atskatāmies uz akciju tirgus tendencēm kopumā.

Tuvojoties Ziemassvētkiem, Latvijas Pasts aicina savus klientus svētku apsveikumus un dāvanas sūtīt laikus, neatliekot to uz decembra beigām. Bet ne tikai ar Latvijas Pasta starpniecību cilvēki sūtīs apsveikumus un dāvanas. Kādas vēl ir iespējas nosūtīt apsveikuma kartītes un Ziemassvētku dāvanas, ko drīkst un ko nedrīkst sūtīt un cik tas maksās? Par to, kā pasta un kurjerpasta pakalpojumu sniedzēji strādās gada nogalē, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta un skaidro Latvijas Pasta valdes loceklis Kristaps Krūmiņš, „Omniva” Klientu atbalsta centra vadītāja Rūta Gaurilova un DPD Pārdošanas un mārketinga vadītāja Dita Mirbaha. Visi pakalpojumu sniedzēju pārstāvji raidījumā apliecina, ka Ziemassvētku sūtījumu laiks ir sācies, un aicina dāvanu iegādi ar interneta veikala starpniecību neatlikt uz pēdējām dienām, lai sūtījumu saņemtu laicīgi un būtu, ko likt zem eglītes. Vienīgi apsveikuma kartītes vēl var nesteigties sūtīt. Kristaps Krūmiņš sola, ka apsveikumus, ko cilvēki sūtīs tikai nedēļu pirms svētkiem adresāti saņems laicīgi. Lai pārliecinātos, cik maksās sūtījums, viņš iesaka izmantot Latvijas Pasta mājaslapā esošo kalkulatoru. Tāpat visi pakalpojumu sniedzēji atgādina - saņemat īsziņu, steidzieties pakaļ paciņai. Lielākoties dzīvas būtnes nedrīkst sūtīt, bet ir bijuši gadījumi, ka cilvēki cenšas nosūtīt gan bites, gan zivtiņas plastmasas maisiņā ar ūdeni. Kristaps Krūmiņš norāda, ka bites, ja runājam par nacionāliem pastiem, ir atļauts sūtīt, ja ir atbilstošs drošs iepakojums. Bites mēdz sūtīt.

Stāsta serigrāfijas studijas LONO galvenais inženieris Gints Ozoliņš Tonālās gradācijas jautājumi grafiķu saimei allaž bijusi aktuāli. Un kā gan nu ne! Kamēr gleznotājs ar vienu otas vilcienu aizpilda audeklu ar mistisku ēnu, draudīgu negaisa mākoni vai noslēpumaini aizēnotu seju, grafiķiem šādu noskaņa jāspēj panāk vien ar līniju. Taču nekādu samierināšanos no grafiķa negaidiet! Vara gravīrā jau viduslaikos tika izstrādāti mākslinieciskie kanoni līnijas krustošanai, punktēšanai, blīvumam, lai tādējādi panāktu telpas apjomu, laukumu aizpildījumu un gaismēnas robežas. Palīdzīgu roku gravīras meistariem 17. gs. pirmajā pusē sniedz Kaseles pulkvežleitinants un amatiermākslinieks Ludvigs fon Zīgens, izgudrojot mecotintu. Šīs tehnikas būtība ir metāla klišejas mehāniskas graudošanas paņēmins, kas sniedz iespēju gravējuma līniju rakstu papidināt ar ideāli piesātinātiem tumšajiem laukumiem, kā arī ar jutekliskām gaismēnu pārejām. Kā izrādās, šajā pašā laikā pirmo reizi dzimst arī akvatinta. Jā, šī nebūs akvatintas pirmā dzimšanas epizode, jo tās pirmais ieviesējs savu izgudrojumu turēja lielā slepenībā, tamdēļ nereti par akvatintas radītāju tiek saukts kāda cita mākslinieka vārds gadsimtu vēlāk. Bet vispirms atgriezīsimies pie akvatintas pirmās piedzimšanas laikmeta raksturojuma. Pēc Septiņu apvienoto provinču republikas nodibināšanas 1588. gadā, teritorijas ap Reinas un Māsas upju lejteci piedzīvoju nebijušu uzplaukumu. Historiogrāfijā to dēvē par Holandes zelta laikmetu. Kaut tolaik septiņās provincēs dzīvoja vien pusotrs miljons iedzīvotāju, tomēr jaunā republika kontrolēja pasaules jūras tirdzniecības ceļus, izveidoja vērienīgu floti, kas pārspēja Anglijas un Francijas flotes kopā ņemtas, bet konfesionālais dalījums kalpoja par pamatu lielai protestantisko amatnieku emigrācijai no Spānijas Nīderlandes uz jauno republiku. Īsā laikā no nelielas ostas pilsētas Amsterdama kļuva par pasaules tirdzniecības, mākslas un pilsoniskās iniciatīvas citadeli.  Šie vēsturiskie apstākļi vistiešākajā veidā iespaidoja arī mākslas procesus un mākslas tirgu. Būtībā Holande no pamatiem veidoja jaunu identitāti - to raksturoja brīvā tirdzniecība, domas plurālisms, privātā iniciatīva un protestantiskais individuālisms. Gan mākslā, gan sabiedrībā kopumā baznīcas vadošā loma samazinājās līdz minimumam. Kāds angļu ceļotājs 1640. gadā novērojis, ka teju katra holandiešu kalēja vai kurpnieka mājokļa sienas rotā gleznas. Nudien, mākslas tirgus bija neiedomājami piesātināts. Mākslas darba pasūtītājs vairs nebija baznīca vai monarhs, bet gan plašais buržuāzijas slānis. Mākslā radās pilnīgi jauni, līdz šim neeksistējoši žanri, kā klusā daba, ziedu kompozīcijas, gastronomiskās kompozīcijas, zemnieku dzīve, ainavas ar dzīvniekiem, amatnieku darba vērojums un interjeri, pilsētas un jūras ainava. Gleznu formāti atbilstoši jaunajai tirgus konjunktūrai bija nelieli, ja vien neskaita reprezentablos pilsētu rāšu grupu portretus. Holandes teritorijā regulāri norisinājās mākslas gadatirgi, bet mākslinieki bieži vien specializējās viena konkrēta žanra vai motīva gleznošanā. No mākslas aprites izzuda lielie reliģiskie sižeti, kanoni un diskusijas, to vietā triumfēja masveidīgums un mākslas pieejamība tautas masām. Šādos apstākļos jo īpaši pateicīgs rūpals bija mākslas darbu tiražēšana ar estampa metodēm, tamdēļ nav pārsteigums, ka Holandē iecienīti bija arī grafikas darbi. 1643. gadā uz Amsterdamu pārcēlās Hesenes -Kaseles galmā dienējušais pukvežleitinants Ludvigs fon Zīgens. Viņš Eiropai dāvāja vitāli svarīgo tonālās gravīras tehniku mecotintu. Un nebija ilgi jāgaida līdz kas līdzīgs tika radīts arī uz oforta kodināšanas bāzes. Gleznotājs un grafiķis Jans van de Velde IV (1610, Ūtrehta – 1686, Hārlema) bija viens no tiem, kas novērtēja jaunas metodes un sekoja laikmeta garam. Savos darbos viņš pielietoja tikko atklāto mecotintas procesu, taču nevienam nezināmos apstākļos nonāca līdz pulverveida grauda kodināšanai. Laika posmā no 1651. līdz 1654. gadam holandiešu meistars uzturējās Zviedrijas karaļgalmā un šeit tapis viņa Karalienes Kristīnes portrets. Kaut arī van de Velde nekad nav aprakstījis savu darbu tapšanas metodes, ikviens, aplūkojot šo portretu, nekļūdīgi sapratīs, ka attēlā redzamais ir nekas cits kā Akvatinta. Dažus gadus vēlāk Amsterdamā Jans van de Velde izgatavo vēl vairākus portretus, kuros izmantoja šo, tolaik vēl nepazīstamo tehniku. Ar ko tad ir raksturīga akvatinta? Akvatintas tehnoloģija balstās tajos pašos principos, ko apvienojot vara gravīru un dzelzs bruņu dekoratīvo kodināšanu, 1500. gadā ieviesa švābu mākslinieks Daniels Hopfers no Augsburgas. Šajā tehnikā tiek izmantota pulēta vara plāksne, kas noklāta ar skābes rezistenu laku. Šajā lakas slānī ieskrāpē zīmējumu un kodina vara sulfāta šķīdumā vai slāpekļskābē. Šādā veidā tiek iegūta līnija, kamēr laukuma tonēšanu iespējams panākt ar akvatintu. Proti, vara plāksne tiek noklāta ar kolofonija pulveri un ar degli karsējot plāksni no apakšas, pulveris tiek piekausēts plāksnes virsmai. Katra piekausētā kolofonija pulvera daļiņa uz plāksnes virsmas veido skābes rezistentu sfēru, bet ieplakas starp šīm sfērām ir atklātas kodināšanai. Šādā veidā iegūstams negatīvs reljefs, kas nospiedumā uz papīra veido vienlaidus krāsu toni. Tā kā Jans van de Velde savu komercnoslēpumu turēja aiz septiņām atslēgām un neviens tā arī neuzzināja, ko mākslinieks darījis savā darbnīcā, tad bija nepieciešams vēl vesels gadsimts, lai grafiķu saime nonāktu līdz kārotajam mērķim.  Pulverveida grauda kodināšanas metodei nosaukumu akvatinta ap 1770. gadu devis populārais britu ainavu akvarelists un karšu izgatavotājs Pols Sendbijs. Tas ir visnotaļ likumsakarīgi, ka akvatintai uzmanību pievērsis tieši akvarelistu saimes pārstāvis, jo viens no Akvatintas centieniem bija akvareļa tekstūras imitēšana. Vairāki grafikas meistari 18.gs. vidū ar skubu nodevās dobspiedēju “svētā Grāla” meklējumiem. Šo procesu galu galā vainagoja franču grafiķa un gleznotāja, galantā lakmeta spīdekļa Fransuā Bušēra skolnieka Žana Batista Leprensa (1734, Meca – 1781, Laņjī pie Marnas) centieni. Savus akvatintas darbus viņš publikai izrādīja 1768. gadā un noteiktās aprindās tie tika sagaidīti ar neviltotu sajūsmu. Tomēr līdzīgi van de Veldem Leprenss nesteidza savu izgudrojuma tehniskās nianses atklāt plašākai sabiedrībai. Lielu ieinteresētību šajā lietā izrādīja pazīstamais franču literārais žurnāls Mercure de France, kura redaktori cerēja, ka Leprenss savu tehniku nodos publiskai lietošanai, tā radot iespēju reproducēt slēgtās kolekcijās glabātos mākslinieku darbus vai pat publicēt visus ikgadējā Parīzes Salona darbus.  Leprenss savukārt nevēlējās izrādīt filantropisku žestu un spītīgi turpināja turēt sveci zem pūra. Tomēr – kur graudi, tur arī peles – un akvatintas amata noslēpumi pamazām tik nopludināti. Aptvēris šo skarbo dzīves reāliju, Leprenss vērsās pie Francijas Zinātņu akadēmiju ar piedāvājumu akvatintas tehnoloģiju no viņa nopirkt. Šāds darījums tomēr nenotika un 1780. gadā Leprenss gāja soli tālāk – izdeva 30 līdz 40 akvatintas kopiju katalogu ar akvatintas tehnoloģisko aprakstu. Diemžēl pelnīto finansiālo atdevi Leprenss neguva, jo gadu vēlāk meistars devās kalpot mūzām uz aizsaules iespiedmākslas darbnīcām. Tikmēr viņa lolojums guva īsu, bet spilgtu slavas uzplaiksnījumu. Dižais spāņu gleznotājs un grafiķis Fransisko Goija akvatintas tehnikā radīja kanoniskās grafikas darbu sērijas - “Kaprīzes' (1799), “Kara šausmas” (1810-1819), Vēršu cīņas (1816) un “Muļķības” (1816-1823).  Jāteic, ka akvatintas triumfs neturpinājās ilgi. Sekojot Minhenes dramaturga Aloīza Zēnefeldera atklātajam litogrāfijas procesam 18. un 19. gadsimta mijā, daudzas, un jo īpaši tonālās, dobspiedes tehnikas zaudēja savu pievilcību gan grāmatu un laikrakstu izdevēju, gan mākslinieku acīs. Tomēr jaunu popularitātes vilni akvatinta jau kā tīrs mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis savu renesansi piedzīvoja 19. gs. otrajā pusē. Lielā mērā tam par stimulu kalpoja Pasaules izstāde Parīzē 1867. gadā, kuras ietvaros plašu amatniecības, lietišķās un stājmākslas ekspozīciju organizēja izolacionisma politiku nule noslēgusī Japāna. Šīs noslēpumā tītās Austrumu civilizācijas uzmirdzēšana atstāja iespaidu ne vien uz plašām sabiedrības masām, bet jo īpaši uz impresionisma māksliniekiem. Seno Ukiyo-e polihromā kokriezuma tehniku apjūsmoja, kopēja un interpretēja. Franču-amerikāņu māksliniece Mērijas Kasata pārņēma Japāņu mākslas stilistiskos paņēmienus, pasteļkrāsu paleti, bet savu grafikas darbu izstrādei izvēlējās eiropiešu iespiedgrafikas metodes – ofortu un akvatintu. Arī vairāki citi impresionisti sāka izmantot akvatintas procesu savos darbos, viņu vidū tādi vārdi kā Eduārs Manē, Felisjēns Rops, Edgars Degā, Kamils Pisaro un Žaks Vijons.

4. un 5. novembrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā – Rīgas Grāmatu svētki. Tajos būs sastopama gana liela literatūras daudzveidība – sākot no praktiskās literatūras līdz vēstures un tulkotās literatūras spilgtāko autoru jaunajiem darbiem. Dzejas, valodas prakses izdevumi, vārdnīcas, nošu grāmatas, zinātniskie, izglītojošie, kultūrvēsturiskie, mākslas izdevumi un biznesa literatūra, kas noderēs gan akadēmiskajam personālam, gan skolotājiem, pētniekiem un studentiem. Arī kultūras programma. Savus uzsvērumus tajā veicis Toms Treibergs.

Kā iemīlēties teikumos un sarunāties par vārdiem? Paskāla Mersjē romānu “Vārdu svars” iesaka lasīt tulkotāja Silvija Brice. Paskāls Mersjē, kura īstais vārds ir Peters Bieri, ir dzimis Bernē, bet tagad rakstnieks un filozofijas doktors dzīvo Berlīnē. Savus darbus filozofijā viņš paraksta ar īsto vārdu, bet beletristiku ar pseidonīmu Mersjē. Viņa pazīstamākais darbs ir "Nakts vilciens un Lisabon", pēc kura radīta arī filma ar Džeremiju Aironsu galvenajā lomā. Šī grāmata tulkota latviski, tāpat kā "Lea", tagad – arī "Vārdu svars". Stāsts ir ne tikai par vārdiem un tulkošanu, bet arī par to, kā dzīvot, kad šķitis, kas viss jau ir beidzies.   Raidījumu atbalsta:

Neparedzama. Izaicinoša. Būvdarbi nerit pēc plāna. Tādas prognozes izsaka jaunajai Valmieras Drāmas teātra sezonai. Kā būvlaukumā motivēt aktierus un saglabāt savus skatītājus, Kultūras rondo parrunājam ar teātra direktori Evitu Ašeradenu un režisoru Tomu Treini. Tā vietā, lai runātu par teātra radošajām iecerēm, mums nākas runāt par būvnieku un Valsts nekustamo īpašumu strīdiem. Ar cerību, ka Valsts nekustamo īpašumu vadība beidzot aizbrauks un apskatīsies, kāda izskatās Valmieras teātra būvbedre un kādos apstākļos strādā teātra darbinieki, šo tematu nākamnedēļ turpinās mūsu ziņu kolēģi. Ir zināma jau pieredzētā sajūta, kad mūsu studijā bija cita Nekustamo īpašumu vadība un bija problēmas ar Jaunā Rīgas teātra rekonstrukciju. Šoreiz saruna par Valmieras drāmas teātri. Bet neskatoties uz to, ka nākas strādāt "būvbedrē", teātrim netrūkst arī radoši ieceru. Valmieras Drāmas teātris divus iestudējumus šīs sezonas repertuāram sagatavoja jau Valmieras Vasaras teātra festivāla laikā – Toma Treiņa asprātīgo izrādi “Rinda” un dejas izrādi “Plaušas”. Taču sezonas sākuma galvenais akcents būs Elmāra Seņkova iestudējums “Nelabie. Pēc Dostojevska”, kam dramaturģisko materiālu veidojusi Justīne Kļava. “Dostojevska “Velni” latviešu teātrī nav redzēti kopš Pētera Krilova leģendām apvītā iestudējuma Daugavpilī.” Novembra sākumā pirmizrāde būs režisora Toma Treiņa un dramaturģes Lindas Rudenes izrādei pēc vācu režisora Vernera Hercoga filmas “Ģimenes romāns” motīviem. Ilzes Blokas diplomdarbu “Dzīvais ūdens” teātris parādīja ne pārāk daudz reižu, taču sadarbība ar jauno režisori tiks turpināta, un gaidāms iestudējums bērniem – somu rakstnieka Petra Tamminena stāsts “Kā sagaidīt citplanētieti”. Norvēģu dramaturga Jūna Fosē (tā šo uzvārdu raksta Valmieras teātris, ir lasīts arī Fose un pat Fosse) ģimenes drāmu “Vārds” iestudēs režisors Reinis Suhanovs. 2001. gadā šo lugu teātrī “Skatuve” iestudēja Anna Eižvertiņa. Vēl Valmieras teātris plāno Ineses Mičules iestudējumu – režisore atkal pievēršas sev tuvajai amerikāņu dramaturģijai, šoreiz Jūdžina O'Nīla lugai “Sēras piestāv Elektrai”, radot intrigu, cik daudz no ļoti apjomīgā dramaturģiskā materiāla izvēlēsies (Oļģerts Kroders savulaik to iestudēja saīsinātu). Sezonas otro pusi teātris iezīmē aptuvenāk, norādot, ka Regnāram Vaivaram taps izrāde “Stāsti par dakteriem”, iestudēs arī Indra Roga un Toms Treinis.

Meži, malka, bioenerģija... Kā sildīsimies tagad un tuvākajā nākotnē? Raidījumā Kā labāk dzīvot spriežam par iedzīvotāju energoneatkarību un katlumāju pāreju no gāzes apkures uz biomasu / šķeldu, kā arī diskutējam par ažiotāžu, kas izcēlusies ap granulām un kāpēc šoreiz vēlāka pirkšana varētu būt pircējiem izdevīgāka. Studijā akciju sabiedrības “Latvijas Valsts meži” pārstāvis Jānis Tomass Kotovičs, Latvijas biomasas asociācijas “LATbio” valdes priekšsēdētājs Didzis Palejs, kā arī Latvijas Neatkarīgo mežizstrādātāju asociācijas izpilddirektors Artūrs Bukonts. Šobrīd nākamo apkures sezonu prognozēt ir ļoti sarežģīti, taču ir svarīgi, lai katrā mājsaimniecībā būtu kaut nelielas kurināmā rezerves, norāda Jānis Tomass Kotovičs: “Runājot par malku, mans vectēvs mācīja sava veida latviešu dzīvesziņu, ko mēs šodien varbūt esam nedaudz piemirsuši, proti, ka kārtīgā lauku mājā ir jābūt vismaz triju gadu malkas rezervei. Ja šāda rezerve ir, tad ziemu var gaidīt pilnīgi bez nekādām bažām.” Attiecībā uz gāzes apkuri, nevarot nepiekrist Ekonomikas ministrijas paustajam, ka situācija šobrīd ir gana riskanta, arī ilgtermiņā. To atzīst arī pārējie studijas viesi, prognozējot, ka malkas, granulu vai šķeldas apkures sezonai Latvijā pietikšot, jautājums esot par to, cik katra veida kurināmais maksās. Raidījuma dalībnieki aicina klausītājus neļauties ažiotāžai, kas sacēlusies ap granulu tirgu, kā zināms, cilvēki sākuši to iepirkt lielā apjomā pat vairākām apkures sezonām uz priekšu. Visi pauž uzskatu, ka turēt lielāku granulu rezervi, nekā nepieciešams tuvākajai ziemai, šobrīd īsti neesot jēgas, īpaši no finansiālā viedokļa. Uz jautājumu par sabiedrības satraukuma veicināšanu diskusijas dalībnieki atbild izvairīgi, salīdzinot to ar sāls pirkšanu Covid-19 pandēmijas sākumā. “Tas ir labs jautājums, kas šādu ažiotāžu veicina. Taču tas vilnis veļas, kļūst arvien lielāks un aug kā lavīna, līdz mēs esam situācijā, kādā esam. Mājsaimniecības, kas katru gadu regulāri vasarā ir pirkušas trīs / četras tonnas granulu, kas vajadzīgas nākamajai ziemai, pēkšņi grib nopirkt desmit tonnas,” norāda Kotovičs. Taču granulu ražotāju lauciņā akmeni studijas viesi nemet, jo augušas arī izejmateriālu cenas, kā arī nozare lielā mērā balstās uz eksportu. Vietējais tirgus vienmēr bijis salīdzinoši mazs. Un arī ar briketēm situācija šobrīd esot līdzīga. Runājot par granulu un brikešu kvalitāti, “uz aci” to neesot iespējams noteikt, energoietilpību iespējams izmērīt vienīgi laboratorijas apstākļos. Taču labs rādītājs ir ENplus-A1 sertifikācija, kam atbilstot gandrīz visu Latvijas ražotāju ražotās granulas.

Stāsta Latviešu folkloras krātuves pētniece Ginta Pērle-Sīle Vai zini, ka Latviešu folkloras krātuves kolekcijā visvairāk pierakstu jeb 672 no Jāņu dziesmām ir tekstam "Jānīts sēd kalniņā, / Zāļu nasta mugurā; / Nāc, Jānīti lejiņā, / Dod manām telītēm.” (Ltdz.15069) ar tā variantiem? Vien nedaudz mazāk pierakstu – 634 –  ir tekstam “Pār gadskārtu Jānīts nāca / Savus bērnus apraudzīt: / Vai tie ēda, vai tie dzēra, / Vai Jānīti daudzināja?” (Ltdz 15417) un tā variantiem? Par simts mazāk – 569 – “Sieru, sieru, Jāņa māte, / Tev ir govis laidarā; / Alu, alu Jāņa tēvs, / Tev ir mieži tīrumā.” (Ltdz 16512). Vērojams, ka katram šim tekstam ir vairāki simti pilnīgi vienādu pierakstu, no visiem Latvijas novadiem.. Šo dziesmu izplatību var skaidrot ar kordziedāšanas popularitāti 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. Padomāsim – kā būtu, ja korī katrs dziedātu citādu tekstu vai melodiju, kas kaut vai tikai nedaudz atšķiras citiem? Lai veicinātu, ja tā var teikt, vienādu dziedāšanu, jau 19. gs. beigās top izdevumi koriem, pirmā no tām 1872. gadā izdotā Jāņa Cimzes “Dziesmu rota”. Atgriežoties pie mūsu aplūkojamajiem tekstiem, visas trīs dziesmas tieši šādos variantos atrodamas iepriekšminētajā grāmatā “Dziesmu rota”. Savukārt “Pār gadskārtu Jānīts nāca” un “Sieru, sieru Jāņa māte” virknējumu, kas nereti mūsdienās tiek dziedāts kopā, atrodam Vīgneru Ernesta jauktajam korim paredzētajā “Līgo dziesmu” apdarē. Jāņu dziesmu apdares komponisti ir veidojuši ļoti daudz, nereti veidojot savus tekstu un melodiju virknējumus un sapludinājumus. Viens no šādiem spilgtiem piemēriem ir Emiļa Melngaiļa “Jāņu vakars”. Salīdzinājumam, kuri tautasdziesmu teksti bija populāri agrāk, ieskatīsimies 19. gs. otrajā pusē savāktajās un K. Barona sakārtotajās “Latvju dainās”. Daudzskaitlīgi pierakstīto dziesmu vidū no iepriekš minētajām atrodam tikai "Jānīts sēd kalniņā,/ Zāļu nasta mugurā. “Latvju dainās” populārākas bijušas dziesmas, kas saistītas ar svētības, auglības lūgšanu, kādām maģiskām darbībām. Piemēram: “Ņem, Jānīti, melnu zirgu,/ Apjāj manus tīrumiņus:/ Izmin usnes, izmin zāles,/ Lai aug tīra labībiņa.” (LD 32560). Vairāk dziesmu lasiet un skatiet digitalizētajos akadēmiskā izdevuma "Latviešu tautasdziesmas" sējumos!

Ar sazarotu programmu savus apmeklētājus aicina Rīgas Fotogrāfijas biennāle, kā savu šīgada tēmu izvēloties pašizolāciju. To paskaidro austriešu dzejnieka un rakstnieka Rainera Marijas Rilkes teiktais: „Tikai viena lieta nepieciešama: sevī nokāpt, stundām ilgi nevienu nesastapt. Līdz tam jānonāk.” Biennāles kuratori un mākslinieki nolēmuši risināt eksistenciāli urdošus jautājumus, vērojot, kā tehnoloģijas palēnām maina mūsu ikdienas paradumus; un domājot par to, vai esam tie paši cilvēki, kas bijām bez viedtālruņiem un viedpulksteņiem, ar kuriem tik viegli var pārraudzīt pasauli? Izpētīt Rīgas Fotobiennāles raibo piedāvājumu iespējams internetā, kā arī festivāla lapā platformā Facebook.

Raidījumā Kultūras rondo Kannas parasti piemin starptautiskā kino festivāla sakarā, bet pasākumu producenti un balvas šajā nozarē līdz šim bija pasveša joma. Ar ko Latvijas pasākumu projekts prestižajā Kannu festivālā „Heavent Award” izpelnījās žūrijas ievērību un pirmo reizi ieguva konkursa Starptautisko lielo žūrijas balvu. Kultūras rondo studijā balvas ieguvēja - reputācijas vadības aģentūras „Luka” vadītāja, producente Inese Lukaševska. Saruna ne tikai par balvām un pasākumu, kurš ieguvis starptautisko atzinību, bet arī par to, kā izdzīvo pasākumu industrija šajā laikā. Žūrija atzina Ineses Lukaševskas rīkoto pasākumu "Behind the spotlight" par labāko starptautisko darbu vidū. Šī ir pirmā reize vēsturē, kad augstāko godalgu Kannu festivālā iegūst Latvija. Konkursa astoņās kategorijās kopumā bija pieteikti 167 darbi no 20 valstīm, tai skaitā: Vācijas, Nīderlandes, Francijas, ASV, Saūda Arābijas, Norvēģijas, Portugāles, Marokas, Spānijas, Itālijas un citām valstīm. Inese Lukaševska bija vienīgā Baltijas pārstāve, kuras darbs tika iekļauts 45 finālistu vidū. Savus pasākumus konkursam pieteica tādi pasaulē atzīti zīmoli kā “Microsoft”, “Vodafone”, “Michelin”, “Bugatti Automobiles” un daudzi citi. Pasākuma “Behind the spotlight” ideja bija atklāt pasākuma radīšanas aizkulises, uzbūvējot to skatītāju acu priekšā. Viss pasākums tika veidots kā teatrāla, horeogrāfiska izrāde, kurā skatītāji no apmeklētājiem transformējas pasākuma veidotājos.

Dubultu mākslas stacija ikvienu aicina iesaistīties šveiciešu mākslinieka Tomasa Hiršhorna veidotajā akcijā „Māksla ir patvērums”, kurā savstarpējas sadarbības un radošās mijiedarbības gaitā paredzēts izveidot kopēju mākslas notikumu, apliecinot tās dziedinošo un arī intelektuāli bagātinošo spēku. Šodien, 21. aprīlī, pulksten 14 mākslas stacijā notiks rakstnieces Ingas Žoludes lasījumi un viņas veidotā meistardarbnīca, bet par kopējo projekta saruna ar Tomasu Hiršhornu. Tomass Hiršhorns jau trīsdesmit gadus savā mākslā ietver brīdinošus signālus par to, ka mūsu politiskā un sociālā vide ir trausla, ka tajā ir pārāk daudz riskantu izņēmumu un pārāk ierobežojoši kritēriji identitātei un atšķirīgajam. Savus jaunākos darbus Tomass Hiršhorns veido kā telpu un apstākļus, kuros katram interesentam iespējams pavadīt laiku un kaut ko radīt, kur var sarunāties un iepazīties ar līdzcilvēkiem. Māksliniekam ir īpašs veids, kā viņš īsteno savu politiku - aci pret aci ar katru skatītāju individuāli. Tomasa Hiršhorna darbu forma - teju bezgalīgi izvērstas, ne obligāti uz permanentu saglabāšanos orientētas skulptūras no industriāliem, neekskluzīviem un jeb neelitāriem materiāliem, bez laika ierobežojumiem kā darināšanas, tā uztveres procesā. Tātad, dažādi materiāli, kurus pazīst un lieto pilnīgi visi. Attālinātajā sarunā, vēl pirms Tomasa ierašanās Latvijā, jautāju, kas viņu rosinājis iesaistīties publiskā akcijā brīdī, kad kara šausmas un tām līdzsekojošā informatīvā nomāktība citus māksliniekus varbūt pat iedzen depresijā vai vismaz motivē norobežoties no cilvēkiem un palikt vienatnē ar savām domām un darbiem.

Mūsu planēta miljoniem gadu laikā piedzīvojusi gan mežonīga karstuma viļņus, gan aukstumu, gan dinozauru ēru, gan absolūtu iznīcību. Visos šajos šķietami lēnajos un tomēr dinamiskajos apstākļos ir auguši augi. Krietni citādi, nekā tie, ko šodien redzam sev apkārt. Kā dažādas augu formas mainījās evolūcijas gaitā, pielāgojoties apstākļiem un kā izskatījās tropiskie meži Eiropā un meži Grenlandē un Antarktīdā? Seno augu attīstību dažādos vēstures periodos palīdz iepazīt paleontologs, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas vadītājs Ervīns Lukševičs. Priesteris un dabas zinātņu skolotājs Jāzeps Fedorovičs Jāzeps Fedorovičs Ilūkstes tuvākās un tālākās apkārtnes floras izpētei veltīja kopumā 33 sava mūža gadus. Savus pētījumus Fedorovičs veica ciešā sadarbībā ar tālaika pazīstamākajiem Lietuvas botāniķiem, tā par lietuviešu dabas pētnieku stāsta botāniķis Uvis Suško, kurš vairāku gadu laikā ir pētījis  un vācis materiālus par Jāzepu Fedoroviču.  Priesteris un dabas zinātņu skolotājs dzimis Žemaitijā 1777. gadā un 1810. gadā  nosūtīts kalpot uz Ilūksti, kas tolaik bija spēcīgs jezuītu  centrs, kur daudz uzmanības tika pievērsts vietējo  zemnieku bērnu izglītošanai, stāsta Uvis Suško. Viļņas bibliotēkā glabājas Jāzepa Fedoroviča rokraksti, kuros botāniķis ir iekļāvis savulaik Ilūkstes apriņķī un tā apkārtnē atzīmētās 962 sugas, un zināmu daļu no Fedoroviča atzīmētajiem augiem veido arī tolaik dārzos un apstādījumos sastopamie krāšņumaugi. Pateicoties Uvim Suško un viņa kolēģiem, Jāzepa Fedoroviča kapa vieta Ilūkstes katoļu kapos ir labiekārtota un apkopta, un Uvis Suško bilst, ka tas ir viens no retajiem mūs seno botāniķu kapa pieminekļiem, kas ir saglabājies.

Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) aulā šonedēļ iesākusies Dizaina nodaļas 60 gadu jubilejas programma, kas atklāta ar izstādi – hepeningu "Dizaina virtuve". Triju nedēļu laikā akadēmijas Dizaina nodaļas mācībspēki kopā ar absolventiem un studentiem būs aicināti sēsties pie viena darba galda un pavadīt dažas stundas "cepot un šmorējot" jaunas, esošas vai nepabeigtas dizaina idejas vai risinājumus.  Atlikušajos marta otrdienu un ceturtdienu vakaros plkst. 18.30 Latvijas Mākslas akadēmijas aulā aizraujošus Latvijas dizaina virtuves stāstus klātienē stāstīs dažādi speciālisti – no zināmākajiem Latvijas dizaina pionieriem līdz nesenākiem un starptautiski apbalvotiem Dizaina nodaļas absolventiem. Arī akadēmijas atvērto durvju dienu laikā, 24. martā plkst. 17.00, klātienē notiks Dizaina nodaļas bakalaura un maģistra programmu prezentācijas. Izstāde, veltīta nodaļas 60 gadu jubilejai, ir tapšanas procesā, un tas ir apzināts solis, aicinot kādreizējos un esošos studentus ar savu atmiņu vizuālajām liecībām papildināt fotogrāfiju sienu Lielajā aulā. Telpas centrālais elements ir milzu galds, kuram vidū izgriezts aplis, tajā iespējams nostāties konkrētās dienas runātājam, ideju šmorētājam un cepējam. Izstādes atklāšanas dienā šajā lomā iejutās Dizaina nodaļas vadītāja Maija Rozenfelde, cepot, nepārspīlējot, pankūku kalnus tematiskās formās, atveidojot skaitļus 6 un 0. Par paša galda tapšanu klātesošajiem svinību apmeklētājiem sīkāk pastāstīja Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Kristaps Zariņš, protams, izmantojot to tikai kā savas uzrunas sākumpunktu. Savus novērojumus par dizaina situāciju šodienas mākslas izglītības kontekstā pauž mākslinieks, grafisko un kinētisko objektu dizaineris Valdis Celms, Latvijas Mākslas akadēmijas Projektu un attīstības daļas vadītājs, dizaina domāšanas stratēģis Jānis Gailītis. Kopsavilkumu Dizaina nodaļas jubilejas norisēm sniedz tās vadītāja un, kā izrādās, arī gardu pankūku cepēja Maija Rozenfelde. Ieeja izstādē un dalība citos jubilejas pasākumos ir bez maksas. Ieeja Latvijas Mākslas akadēmijas ēkā no sētas puses ar vakcinācijas vai Covid-19 pārslimošanas sertifikātu un lietojot aizsargmasku vai respiratoru bez vārsta.

Pasaule ir bagāta ar vilinājumiem, kārdinājumiem un ļauniem darbiem, kā vidū jēdziens “atkarība” nav nekas jauns un neparasts. Par atkarības upuri kāds cilvēks kalpo alkoholam, narkotikām, pat sportam, citi turpretī savam darbam, kādai tradīcijai, ēstkārei vai pat citam cilvēkam. Pienāk brīdis, kad tieši atkarība izšķir to, kurā pusē cilvēks nostājas - Dieva vai sātana. Ir cilvēki, kas to noliedz vai nav aptvēruši, cik tas ir nopietni, un, kārdinājumiem atsaucoties arvien vairāk un vairāk, cilvēka daba noved pie atkarības, kas ved uz ļaunu. Tomēr slava Dievam, ka Viņš ir žēlsirdīgs un nebeidz uzrunāt Savus bērnus ar Svētā Gara balsi, sakot, ka Dieva spēkā ir iespējams izcīnīt jebkuru cīņu un iegūt uzvaru pār jebkuru atkarību. “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru,” sacījis Pāvils Vēstulē filipiešiem 4. nodaļā. Cik labi, ka zemes cilvēkam dota iespēja šos vārdus priekā saukt un ar tiem izcīnīt jebkuru cīņu! Podkāsta “Bībeles gaismā” 4. epizodes viesis Jānis Salzemnieks labprāt dalījies savā pieredzē, piedzīvojot šo vareno apsolījumu, ejot cauri bērnības nedarbiem, jaunības ieslodzījumam, briesmīgām atkarībām un tomēr visbeidzot sasniedzot īstu, reālu un neatkārtojamu uzvaru un šobrīd piedzīvojot, ko nozīmē patiesa laime, apmierinātība, gandarījums un brīvība.

Apple, Asus, Huawei, Google, Motorolla, Nokia, Poco, Samsung, Xiaomi... Kuri viedtālruņi tiks kronēti kā šī gada labākie? Savus top 3 servē gan Artis un Rihards, gan Lauris Āboliņš jeb Konsumer. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi portālā LSM.lv.

Lietvārdu salikteņi kā valodas vienība sevišķu popularitāti ieguva pēc Valsts prezidenta Egīla Levita „valstsgribas” fenomena piedāvāšanas, kas savukārt turpinājās ar dažādas kvalitātes humora atbalsojumiem sabiedrībā. Līdzīgi ir ar pandēmijas laika leksiku – par šajā periodā radītajiem salikteņiem pirmajā cikla „Skārienjūtīgā valoda” epizodē. Rīt ciklu turpināsim ar tematu par koronavīrusa piejaucēšanu vai pieradināšanu – protams, domu līmenī. Valodas līdzeklis, kas šajā gadījumā noder, ir personifikācija. Savus pandēmijas laika jaunvārdu piemērus aicinām jūs sūtīt mums uz adresi kultura@latvijasradio.lv.

There's a Norman conquest going on. Reedus crops-up in every topic, whether it's @gangbeasts, @Phoenix_Point, Jurassic World Evo 2 (@JW_Evolution), @WeArePlayground's Forza Horizon 5 or @Skydance's TWD: Saints & Sinners. Reedus not into temptation, but deliver us from evil! Shownotes: 00:03:01 - Gang Beasts 00:10:24 - The Lab 00:21:17 - Phoenix Point + DLC 00:27:41 - The Walking Dead: Saints & Sinners 00:35:53 - Jurassic World Evolution 2 00:47:20 - Forza Horizon 5

Adsullata was a river goddess in Balkan mythology associated with the River Savus in Noricum. She was also believed to be the goddess of hot springs and the creator of the sun goddess Sul. A goddess of hot springs who came from Celtic Gaul, she is believed to have been a minor sun Goddess before the time when Celtic deities relegated male deities to female ones.Read more about Adsulatta at https://mythlok.com/adsulatta/

Daudzi Latvijā ražotie produkti patiesi ir labas kvalitātes un tos novērtē patērētāji arī ārpus Latvijas. Kā mums pašiem atbalstīt savus ražotājus un kā veicināt izvēli par labu pašmāju produktiem, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes priekšsēdētāja Ināra Šure atzīst, ka cilvēkiem ir jāatgādina, ka pašu produkti ir labāki, un ne tikai labāki un veselīgāki, bet arī atbalsta Latvijas ekonomiku. Pērkot importu, nauda aiziet prom, nepaliek Latvijā "Mēs varētu aicināt visus iegādāties Latvijā ražotas pārtikas preces, lai nauda paliktu pašiem," bilst Ināra Šure. Līdz 15. oktobrim norisinās kārtējā Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas kopīgi ar Zemkopības ministriju rīkotā kampaņa “Ēd garšīgāk ar karotīti”. Kampaņa norisinās jau septīto gadu. Šogad kampaņas laikā vairāki Latvijas šefpavāri no produktiem, kas marķēti ar Zaļo vau Bordo karotīti gatavo ēdienus. Receptes var iepazīt Facebook lapā Karotite.lv. Savukārt septembrī veikta aptauja rāda, ka Latvijas iedzīvotāji atpazīst marķējumu Zāļā un Bordo karotīte, kas liecina par kvalitatīviem Latvijas pārtikas produktiem. SIA "Rimi Latvia" sabiedrisko attiecību vadītājs Juris Šleiers un SIA "Maxima Latvija" komunikācijas vadītāja Liene Dupate-Ugule skaidro, kā aicina un mudina vairāk pirkt tieši Latvijā ražotus produktus savus veikalu tīklos.

#236 Reinis Sirokovs ir sertificets personigas izaugsmes treneris, NLP (neirolingvistiskas programmesanas) specialists, ka ari aizraujosu seminaru un apmacibu vaditajs.Ar Reini saruna mums veidojas ka jautajumu un atbilzu serija, kur katrs jautajums bija par savu svarigu un aktualu temu, tapec ari par katru atseviska epizode.Ieklausies un atrodi atbildes ari uz saviem jautajumiem! :)-Atrodi un atbalsti Reini, un uzzini sikak par to, ko vins dara seit: sirokovs.comSazinai un atsauksmem: ommmsome@gmail.com& Instagram: @ommmsome

Šovasar jau esam pārdzīvojuši vairākus karstuma viļņus, kad gaiss iesilst virs +30 grādiem pēc Celsija skalas un laika prognozētāji saka, ka būs vēl! Vai un kā ar karstumu var sadzīvot? To noskaidrosim kopā ar Veselības centru apvienības (VCA) uztura speciālisti Anitu Baumani, Latvijas Hipertensijas un aterosklerozes biedrības vadītāju Kārli Trušinski, gastroenterologu Anatoliju Danilānu un uztura speciālisti Lieni Sondori.

In this episode, we talk with Ryan McVeigh about his new company, Vivtech and where he sees reptile husbandry evolving too.We also hit on some of his python projects like Timors, Savus, and Macklots. We talk about his recent success with the Savu's and how patience is key when working with some of the rarer species of pythons.We also talk about UV and some of the misconceptions that exist in the reptile hobby.Website: https://www.moreliapythonradio.netEmail: Info@moreliapythonradio.com@MPR Network on:FB: https://www.facebook.com/MoreliaPythonRadioIG: https://www.instagram.com/mpr_network/YouTube: https://www.youtube.com/channel/UCtrEaKcyN8KvC3pqaiYc0RQMore ways to support the shows.Swag store: https://teespring.com/stores/mprnetworkPatreon: https://www.patreon.com/moreliapythonradio★ Support this podcast on Patreon ★

Sense of Team vadītājs Valdis Vanags pēc atgriešanās no Nepālas, uz kurieni bija devies vadīt Piedzīvojumu terapijas ceļojumu grupas pārgājienu pa Himalajiem, šajā sarunā padalījās ar saviem gadu laikā uzkrātajiem novērojumiem par to, kā pieredze var būt ne tikai vērtīga, bet arī ierobežojoša. Savus ierobežojumus ikdienā pamanīt nemaz nav elementāri, jo esam ar tiem saauguši. Uzrīkojot sev piedzīvojumus ar došanos ceļojumos ārpus valsts vai arī atrodot līdzīgu piedzīvojumu pieredzi savā mītnes valstī, mums ir iespēja neparastajos apstākļos savu rīcību un domāšanu ieraudzīt it kā no malas un pamanīt, kas no ierastā vairs īsti nedarbojas mūsu labā.Jebkura izmēra noderīgi piedzīvojumi un ceļojumi var paplašināt ne tikai mūsu apvāršņus par to, kas dzīvē ir iespējams, bet arī par to, uz ko mēs paši esam spējīgi, kad ar veselīgu attieksmi izpurinām savus no pieredzes veidotos uzskatus par "pareizi", "nepareizi", "tā var" vai "tā nevar".Mana pirmā saruna ar Valdi bija par komandas darbu kā vismazāk izmantoto konkurences priekšrocību.Valda ieteiktos avotus atradīsi sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:SARUNAS PIETURPUNKTI:4:32 Kādos brīžos Valda līdzšinējā pieredze ir bijusi kā traucēklis mērķu sasniegšanā14:56 Latvieši un sarkasms21:07 Iemācītās un pieņemtās lomas ģimenē, kā tās ierobežo izaugsmi29:52 4 uzvedības stili, ar kuriem var raksturot visu cilvēci, piemēri45:22 Komunikācijas life hacks, kā izvairīties no lielām konfliktsituācijām49:31 Dzimumu lomas, kas mūs ierobežo. Valda piedzīvojumu stāsti56:24 Kādos brīžos ir vieglāk ieraudzīt savu ierobežojošo domāšanu1:04:13 Kā foršai dzīvošanai traucē “pretenzijas pret dzīvi”1:18:04 Kas ir “BRULES”, un kā nobalansēt starp piedzīvojuma garšu un neiekulšanos nepatikšanās1:37:55 Kā piedzīvojuma garšu nodot bērniem1:42:07 Kur meklēt informāciju par Sense of Team veidotajiem piedzīvojumiem

Atskatoties uz aizvadīto gadu Latvijas literatūrā, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes doktora studiju programmas direktore Vita Zelče iezīmē cerību, ka pandēmijas laiks kalpos par iedvesmu jauniem prozas darbiem, kuros risināt pārdomas par dažādajiem izaicinājumiem, ar kuriem mums nākas saskarties gan profesionālajās gaitās, gan privātajās attiecībās. Savus vērtējumus par rakstītā vārda sasniegto 2020.gadā pievienos literatūras kritiķis Arnis Koroševskis un Jelgavas bibliotēkas Lasītāju kluba dalībniece Baiba Kokina.

Mārcis Pētersons - Kā atbrīvoties no bailēm, vainas apziņas un sasniegt savus mērķus Mārcis jau gadu izmantoju ļoti jaudīgu un jaunu metodiku - Personīgo kabatas psihologu, kurš ir ievietots telefona aplikācija. Metodika ļauj strādāt ar savu induviduālo atrisināmo jautājumu 24/7. Atbildi psihē var atrast ~5 likvidēt, līdz ar to netraucēt pagatnes atgremojumiem tagadnē veidojot nākotni. Ļoti strauji uzlabojas iekšējais stāvokli, gan apkārtējā vide, gan pasaule kopumā. Aplikācija Master Kit: https://super-ego.info/master-kit/mar... Vadītājs: Helmuts Meškonis, hostmaria.com #bailes #mērķi #masterkit #vainasapziņa #ibf #ibflv

Nu jau vairākās pasaules valstīs uzsākta vakcinācija ar tikko radītajām Covid-19 vakcīnām. Tās tapušas triecientempā, tāpēc, protams, daļu sabiedrības dara bažīgus. Ko nozīmē šis ātrais temps un cik dažādas ir jaunās vakcīnas? Daļa no tām arī radītas, izmantojot pavisam jaunas pieejas. Kādi bijuši zinātnieku lielākie izaicinājumi kopš marta, kad sākušies jauno vakcīnu meklējumi, vērtē Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas infektoloģe, Ģimenes vakcinācijas centra vadītāja Dace Zavadska. Ja sāktu vakcinēties, vai varētu Covid uzveikt, vai cilvēkiem pašiem jābūt arvien atbildīgiem? "Vienmēr, kad vakcīnu veido un pēta, galvenais uzdevums ir un tā arī ir vakcīnas būtība, novērst to, ka cilvēks slimo smagi. Viņš var satikties [ar vīrusu], bet viegli simptomi ir absolūti pieņemami, gan pašam cilvēkam, gan veselības aprūpei," norāda Dace Zavadska. "Par daudzām vakcīnām ir izrādīties tā, ka tās spēj pārtraukt šo transmisiju, šo pārnešanu. Par Covid vakcīnām mēs patreiz nezinām, cik efektīvas tās būs uz transmisiju." Zavadska skaidro, ka vieni vakcīnas izstrādātāji savā pētījumā jau bija paredzējuši, ka vienlaicīgi skatīsies arī šo efektivitātes rādītāju, tāpec visus pētījuma dalībniekus katru nedēļu testēja uz Covid. "Kad sāksim kārtīgi vakcinēt un būs diez gan daudz vakcinēti, paies mēnesis, divi un trīs, varēs pateikt, vai ir iespēja arī ar vakcīnu pārtraukt transmisiju. Ja tas tā būs, tad vienkārši brīnišķīgi. Tad arī distancēšanas un maskas daudz ātrāk varēs beigt nēsāt, un varēs apskaut savus mīļos," vērtē Dace Zavadska. Analizējot vakcīnu drošību, Zavadska bilst, ka, protams, arī pēc Covid vakcīnas saņemšanas jārēķinās, ka līdzīgi kā pēc citas vakcīnas, var būt temperatūra, drudzis, apsārtums, pietūkums. "Kopumā pēc vakcīnas 28 dienas, varbūt maksimums divi mēneši, kad tie biežāki nevēlamiem notikumiem vajadzētu parādīties," uzskata Dace Zavadska. Speciāliste min, ka vakcinām ļoti cieši tiek uzraudzīts drošības aspekts, un tām vakcīnām, ko saņems Latvija, trešās fāzes pētījumi sākušies jau vasarā. Medicīnā vienmēr jāatceras, ka runājam par risku un ieguvumiem un kādas blaknes var parādīties vienam no miljona vai simts tūkstošiem "Runājot par vakcīnām mēs aizmirstam, ka mums ir daudz citu medikamentu, kas ir vēl mazāk pētīti. Mēs ar prieku tos gaidām un ceram no viņiem saņemt gaidīto efektu, piemēram, onkoloģijā vai citas inovatīvās tehnoloģijas medikamentiem. Nekas nav balts vai melns, bet saistībā ar vakcīnām ir milzum daudz zināšanu līdz šim," atzīst Dace Zavadska. Atjaunots Anatomijas muzejs Muzejam speciāli novēlēts skelets, galvaskauss šķērsgriezumā, asinsvadu tīklojumi un daudzi citi interesanti eksponāti. Iespēju redzēt šo un vēl vairāk drīzumā piedāvās atjaunotais Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejs. Ar ekspozīciju, kuras pirmsākumi meklējami pirms simt gadiem, bet tagad ienākušas jaunas krāsas, iepazīstina šī muzeja vadītāja Ieva Lībiete un muzeja speciāliste Ilze Sirmā. Anatomikuma komplekss Rīgā, Kronvalda bulvārī, būvēts 19. gadsimta beigās Rīgas Pareizticīgo semināra vajadzībām. Kompleksā ir atradies arī zirgu stallis, bet, uz šo ēku veroties šobrīd, grūti tajā sazīmēt kādreizēju stalli. Ēka ir pārbūvēta, paplašināta, un tagad tajā atrodams atjaunotais Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejs. Noslēdzoties ārkārtējai situācijai valstī, muzejs vērs durvis apmeklētājiem. Viens no muzeja saukļiem ir “Šeit viss ir pa īstam”, un šo sajūtu apmeklējuma laikā vēl jo vairāk piešķirs aplikācija “RSU Museum”. Noskenējot svītru kodu konkrētiem preparātiem muzejā, aplikācija palīdzēs atklāt vēl vairāk informācijas vai, piemēram, ieraudzīt galvaskausu šķērsgriezumā. Gan ieejot muzejā, gan atvadoties no tā, ar cilvēkiem satiekas vēl kāds skelets, un ar to saistīts īpašs stāsts.

The post Kā mīlēt savus ienaidniekus? appeared first on Cerība.

The post Kā mīlēt savus ienaidniekus? appeared first on Cerība.

Šajā sarunā ar psihoterapeitu Dr.Artūru Miksonu par viltus optimisma problēmām un grūtībām atzinīgi novērtēt savus sasniegumus, kā arī - kā to pavērst sev par labu.Šī ir jau ceturtā saruna ar dakteri. Pirmā bija par psihosomatiku un emociju apspiešanas sekām ķermenī. Otrā - par prasmi pateikt "nē", un trešā - par veselīgu pašapziņu.Dr. Miksons pieņem RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikā.Dr.Miksonu par lekcijām var uzrunāt viņa Facebook profilā.Šīs sarunas pieturpunkti ar laika norādēm:02:13 Reālistisks, pārspīlēts optimisms un optimisma trūkums – no viena grāvja otrā06:30 Valstiskais režīms un kultūras mantojums, kā tas izpaužas bērnu audzināšanā un pieaugušo uzvedībā10:54 Kā mūsu nepamatotā pieticība un nespēja priecāties traucē sasniegt mērķus19:54 Paslēpties aiz smaida22:25 Divas sieviešu kategorijas Dr.Miksona novērojumos28:00 Neveselīgās lomu spēles pāru attiecībās36:04 Viltus optimisma radītā spriedze, ko paši sev uzliekam. Pašnāvību risks39:50 Sarkasma un ironijas maskas, - kā tās ir saistītas ar agresiju un dusmām47:15 Latviešu fenomens “galvenais nesapriecāties”53:20 Palikt kopā bērnu dēļ – potenciālie scenāriji

Kuratores Sniedzes Kāles gādībā Kalnciema kvartāla mākslas galerijā šobrīd iedzīvojusies mākslinieka un animācijas režisora Kārļa Vītola personālizstāde „Ceļojums uz Ameriku”. Miniatūrus tušas zīmējumus tajā papildina autora vectēva Amerikas ceļojuma diapozitīvi un paša Kārļa Vītola 1997. gadā uzņemtā filma ar savu klasesbiedru par ambiciozu scenāristu, kurš vēlas iekarot Ameriku. Animators un mākslinieks Kārlis Vītols savas izstādes “Ceļojums uz Ameriku” pavaddekstā vēstī: “Es devos līdzi amerikāņiem ar savu izdomāto fotoaparātu pa lietotnes Google Earth ielām un uzklausīju viņu stāstus, ko tie man uzticēja. Jāteic, ka visiem stāstiem bija kaut kas kopīgs ar stereotipiem un klišejām, ko biju redzējis kino, vai lasījis ziņu virsrakstos vai pamanījis televīzijā. Viņi visi man atkārtoja līdzīgas lietas un likās, ka es to esmu zinājis visu savu dzīvi. Kad pamodos no sava Amerikas sapņa un noslaucīju no mutes garu siekalu, spēju atcerēties tikai divus vārdus SKUMJAS un LAIME.” Par izstādes vizuālā griezuma paraugu Kārlis izvēlējies 20. gs. 50. gadu amerikāņu fotogrāfes Vivianas Maijeres darbus, kurus iepazinis 2013. gadā un, kurus uzlūkojot, pirmoreiz atskārtis, ka arī fotogrāfija var būt māksla. Gleznotājs un animācijas autorkino veidotājs Kārlis Vītols mācījies Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijā, kur ieguvis maģistra grādu grafikas un glezniecības nodaļā. Jaunās personālizstādes kontekstā tušas zīmējums izrādījies pārliecinošāks un saprotamāks par centieniem fotografēt. “Tā nu ne reizi nesperot kāju uz ASV teritorijas, ne reizi nepametis veco kontinentu, šķiet, ka esmu bijis Amerikā un izjutis to vairāk, nekā tie tūkstoši, kas uztaisījuši pašiņu Brīvības statujas kronī, vai pasēdējuši Taimskvērā,” raksta Kārlis Vītols. Kas viņu mudinājis uz šādu atskārtu, varat uzzināt Kalnciema kvartāla Mākslas galerijā. Savukārt 21. oktobrī, Rīgas starptautiskā kinofestivāla RIGA IFF laikā, notiks Kārļa Vītola jaunākās animācijas filmas „Gulbju jaunava” pirmizrāde. Tā veidota pēc Kārļa Skalbes pasakas motīviem.

"Ne tikai slimniekiem biežāka slimošana, arī pašiem medicīnas darbiniekiem jāvērš [uz to] uzmanība. Šī ir liela riska grupa. Notikumi Šauļos rāda, ka slimnīcā bijis uzliesmojums. Te ir divkāršs sliktums, ja medicīnas darbinieks ir inficējies, viņš var inficēt citus. Savus kolēģus aicinātu ļoti pastiprināti domāt par uzmanību. Daži kolēģi atslābuši," sacīja profesors.

قسمتی از کتاب «سووشون» اثر «سیمین دانشور» با صدای «قصه گو». • سَووشون نخستین رمانِ سیمین دانشور است که سال ۱۳۴۸ منتشر شد. سیمین دانشور (زاده ۸ اردیبهشت ۱۳۰۰ در شیراز درگذشته ۱۸ اسفند ۱۳۹۰ در تهران) نویسنده و مترجم ایرانی بود.وی همسر جلال آل احمد و نخستین زن ایرانی بود که به صورتی حرفه‌ای در زبان فارسی داستان نوشت. مهم‌ترین اثر او رمان سووشون است که نثری ساده دارد و تا کنون به ۱۶ زبان ترجمه شده است. داستان سووشون در شیراز و در سال‌های پایانی جنگ جهانی دوم رخ می‌دهد و فضای اجتماعی سال‌های ۱۳۲۰ تا ۱۳۲۵ را ترسیم می‌کند. از سیمین دانشور همواره به عنوان یک جریان پیشرو و خالق آثار کم‌نظیر در ادبیات داستانی ایران نام می‌برند. ——— ‏Savušun is the first novel in Persian written in 1969by a female author in 1969 Simin Daneshvar. — She was an Iranian academic, novelist, fiction writer and translator. She was largely regarded as the first major Iranian woman novelist. Savušun story is about the life of a landowning family in Shiraz faced to the occupation of Iran during World War II.‌ Savušun has sold over five hundred thousand copies in Iran and it has been translated to English and 16 other languages.

Izstāde “Savvaļa” mežonīgā dabas teritorijā starp Dūķiem un Jaundrustiem būs aplūkojama līdz gada beigām. Savus darbus tur iekārtojuši Andris Eglītis, Raitis Hrolovičs, Kate Krolle un Reinis Bērziņš, Austris Mailītis, Katrīna Neiburga, Jānis Noviks, Kaspars Podnieks, Liene Rumpe, Kristīne Upīte un Linda Vidgorčika, bet augustā viņiem pievienosies jauni mākslinieki. Raidījumā klausies sarunu ar mākslinieku un savvaļas saimnieku Andri Eglīti. Ceļotājiem, mākslas vērotājiem un māksliniekiem, vietējiem kaimiņiem, sēņotājiem un garāmbraucējiem izstāde bez darba laika un pieskatītājiem izveidota kā pieredze, kurā var iegremdēties gan 15 minūtēs, gan uzkavēties kaut nedēļas garumā. Mākslinieku darbi izvietoti īpašā trīs sarežģītības līmeņu maršrutā, kas apmeklētājiem sagādās mākslas un dabas sastapšanas prieku. “Katrs var izvēlēties, kā “Savvaļu” piedzīvot – kā izpļautu ērti noejamu celiņu, garāku blandīšanās taku vai ne vienmēr sausām kājām brienamu klejojumu ar aptuvenām norādēm. Cilvēks izstādes pieredzes ātrumu nosaka pats. Te var peldēties dīķī un vērot dabas horizontu, palīst zem strūklakas, uzcelt telti un pārnakšņot, apmesties zem nojumes un radīt kaut ko savu, bet var ieskriet tikai uz mirklīti – daba un māksla ar jums visu izdarīs pati,” stāsta Andris Eglītis.   Plašā dabas teritorija ar pļavām, purvu, mežu un ieaugušām mājokļu drupām vairāku gadu garumā bijusi Andra Eglīša savvaļas darbnīca, vienatnes radošo klejojumu un dabas materiālu ieguves vieta – piemēram, tieši šeit radīti ar Purvīša balvu novērtētie “Zemes darbi”, iegūtas dabisko izejmateriālu gleznošanas krāsas no smiltīm, māla, dubļiem, purvā gulējuši bebru apstrādātie baļķi, no kuriem tēstas skulptūras. Ideja par “Savvaļas” iekārtošanu plašākam cilvēku lokam dzimusi jau sen, taču tieši pandēmijas laiks bija impulss to izdarīt, lai turpinātu samazināt pilsētas dzīves ātrumu un pieredzētu vietējo ceļojumu prieku. Ieeja izstādē ir bez maksas. Lokācijas koordinātas 57°12'43.4"N 25°58'05.7”E, maršuts no Rīgas https://ieej.lv/savvalalokacija Raidījumu vada: Anete Enikova.

Ja tirgū kāds negodprātīgs tirgotājs, blēdoties ar svariem, jums izkrāps pārdesmit centus vai sliktākajā gadījumā dažus eiro, tad internetā, trāpoties krāpnieku nagos, mēs varam pazaudēt visus savus iekrājumus bankā. Par drošu iepirkšanos internetā un izplatītākajiem krāpšanas gadījumiem virtuālajā pasaulē saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Tā kā ir pieaudzis to cilvēku skaits, kas aktīvi izmanto iespēju iepirkties internetā un norēķināties ar maksājumu karti, Finanšu nozares asociācija šobrīd īsteno kampaņu #viedpircējs, lai izglītotu pircējus par drošību. Kampaņas eksperts, bankas "Luminor" e-komercijas un karšu risinājumu vadītājs Viktors Saulītis aicina visus rīkoties digitāli, bet biežāk padomāt par to, kur iepērkas un kā iepirkšanās paradumus veidot drošus. Noteikti jāizvērtē katrs interneta veikals, būtiski saprast, kurā vietā savas kartes datus izmanto. Tirdzniecības vietās bezkontaktu norēķini ir daudz drošāki nekā maksājums, ievadot PIN kodu. Karšu datus nevajag vadīt ikvienā aplikācijā, bet izvērtēt, vai esam gatavi uzticēt savus datus vai naudas līdzekļus konkrētam tirgotājam. CERT.LV vadītājas vietnieks Varis Teivāns atgādina, ka interneta veikalā svarīgi pievērst uzmanību komentāriem un atsaucēm, kaut arī tos var viltot. Savukārt lietotņu veikalos pārbaudīt lietotnes publicētāja informāciju. Ja pakalpojumu sniedzējs ir atklāts, ir pieejams e-pasts, tālruņa numuri, kur iespējams sazināties. Tas arī var būt viens no indikatoriem, ka tirgotājs ir patiess. Finanšu nozares asociācijas IT drošības darba grupas vadītājs, SEB bankas Informācijas drošības vadītājs Oskars Blumbergs norāda, ka lietotņu viltošana nav izplatīta prakse, bet mājaslapu viltot ir ļoti vienkārši. Ja par kādu lietotni ir bažas, nevajag izmantot kontaktus, kas izmantoti taja norādīti. Speciālisti aicina iegaumēt īstās mājas lapas domēna vārdu, kā to raksta precīzi, jo tas ir viens no rādītājiem, kas nodod viltojumu. Svarīgi noskaidrot vietni, kurai esat pieslēdzies, nevis ņemt vērā tikai lapas izskatu. Runājot par pēdējā laika krāpšanas gadījumiem, kas saistīti ar "Swedbank", speciālisti atgādina, ka bankas pārstāvji paši nekad nezvanīs un neprasīs autentifikācijas datus, ja klients zvana uz banku, tad tikai banka prasa autentifikācijas datus, lai pārliecinātos, kas zvana. Ja cilvēkam šķiet, ka bankas vārdā zvana krāpnieki, noteikti uzreiz ir jāaslēdz zvans un vajdazētu sazināties ar banku pašam. Barbora.lv valdes locekle un vadītāja Sanita Bērziņa un „Rimi Latvia” Klientu risinājumu IT daļas vadītājs Pēteris Pižovs stāsta, vai saskārušies ar krāpniekiem laikā, kad cilvēki aktīvi iepērkas internetā.   Steidzamība piederas pie stāsta    

Kādi Jums ir sakrājušies jautājumi Kasparam par datoriem? Ejam gaisā 20:30 UK / 22:30 LV un pazīstamākais latviešu datoreksperts internetā Kaspars Krumins no datorservisa Aikotech, Mančestera, UK, atbildēs uz jūsu jautājumiem par datoriem, mobilajiem telefoniem, planšetēm, operatīvajām atmiņām, grafiskajām kartēm, monitoriem un un daudz ko citu... Vadītājs: Helmuts Meskonis, Media Tower Ltd

ALVINI Vape Vakars - Kā jaukt savus e-Šķidrumus Multistreaming with https://restream.io/

Latvijas Grāmatizdevēju asociācija jau 21. reizi organizē Rīgas Grāmatu svētkus, kas šogad notiks Latvijas Nacionālajā bibliotēkā 25. un 26.oktobrī. Plašāk stāsta Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas izpilddirektore Līva Ostupe. Savus lasītājus gaidīs 30 aktīvākie Latvijas izdevēji (Avots, Annele, Dienas Grāmata, Jāņa Rozes apgāds, Kontinents, Zvaigzne ABC, Latvijas Mediji, Latgales Studentu centrs, Liels un mazs, Madris, Mansards, Neputns, Pētergailis, Turība, Zinātne, Zvaigzne ABC u.c.). Kopā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku izdevēji divu dienu garumā piedāvās kultūras programmu. Grāmatu svētki ir iespēja iegādāties interesantas grāmatas, satikt iemīļotus autorus, kā arī uzzināt par jaunākajām izdevumiem. Darbosies arī "grāmatu maiņas galds", kur izlasītās grāmatas varēs apmainīt pret kādu citu. Plašo pasākumu programmu var iepazīt internetā. Līdzās dažādu grāmatu atvēršanas pasākumiem, piektdien, 25. oktobrī, LNB laikā no 12.00 līdz 12.40 piedāvās kuratores ekskursiju pastāvīgajā ekspozīcijā "Grāmata Latvijā", savukārt no plkst. 14 līdz 15 notiks kuratores ekskursija LNB simtgades izstādē "Neredzamā bibliotēka". Uz šīm ekskursijām ierobežoto vietu dēļ aicina iepriekš pieteikties, rakstot e-pastu uz ekskursija@lnb.lv. Bet sestdien, 26. oktobrī, LNB aicina uz ekskursijām pa LNB ēku. Kopā notiks 4 ekskursijas – plkst. 10, 11, 13 un 15. Pieteikšanās līdz 25. oktobra plkst. 16, rakstot uz ekskursijas@lnb.lv un norādot laiku, kurā vēlaties doties ekskursijā un cilvēku skaitu.

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un LU pasniedzēja Sigita Struberga. Komunistiskās Ķīnas septiņdesmitgade 1. oktobrī ar grandiozu militāro parādi un tai sekojošu pilsoņu gājienu Pekinas Tjaņaņmeņas laukumā tika atzīmēta Ķīnas Tautas Republikas 70. gadadiena. Ķīnas kompartijas ģenerālsekretārs un prezidents Sjī Dzjiņpins uzrunāja klātesošos, stāvēdams turpat, kur pirms 70 gadiem režīma pamatlicējs Mao Dzeduns, kad pasludināja tautas republikas nodibināšanu. Dziņpina vārdiem par to, ka nav spēka, kurš varētu satricināt sociālistiskās Ķīnas pozīcijas planētas austrumdaļā, ir visai nopietns segums. Pēdējā desmitgadē Ķīna nepārprotami kļuvusi par pasaules otro spēcīgāko valsti kā ekonomiski, tā militāri. Parādē sociālistiskās impērijas iespējas uzskatāmi demonstrēja jaunākās paaudzes virsskaņas bezpilota lidaparāti un starpkontinentālās ballistiskās raķetes. Arī Ķīnas ekonomiskā ekspansija, mērķtiecīgi investējot un iegūstot aktīvus visās pasaules daļās, nevienam nav noslēpums. Par pašu ģenerālsekretāru un prezidentu Sjī mēdz teikt, ka varas koncentrācijas ziņā viņš jau varot mēroties ar pašu priekšsēdētāju Mao. Tomēr ārējās varenības izpausmju fonā vīd nopietnas problēmas, ar kurām šobrīd saskaras Ķīna. Pasaules medijos režīma septiņdesmitgades sakarā tiek tiražēta atziņa, ka neviena no 20. gs. vienpartijas diktatūrām nav nodzīvojusi daudz ilgāk par 70 gadiem; tai skaitā padomju boļševisms, kurš pastāvēja, ja skaita no pašas režīma iedibināšanās 1917. gada novembrī, nepilnus 74 gadus. Ķīnas sociālisms jau sen vairs nav tāds, kādu mēģināja radīt Mao un viņa laikabiedri citās pagājušā gadsimta totalitārajās sistēmās. Šodienas Ķīnā privātpersonas var iegūt bagātību, kāda padomju stila sociālismā nevienam oficiāli nebija ļauta. Padomju pieredze rāda, ka, ieguvuši ekonomiskos resursus, jaunbagātnieki tos agri vai vēlu tiecas konvertēt politiskā ietekmē. Pie tam resursi, kas ļāva Ķīnai veikt grandiozo ekonomisko izrāvienu, – lētais darbaspēks un urbanizācijas iespējas – pamazām izsīkst. Taču, sevišķi tumšu ēnu pār septiņdesmitgades svinību spozmi met teju četrus mēnešus ilgstošie protesti Honkongā, liekot apšaubīt prezidenta runā slavētā „viena valsts, divas sistēmas” principa veiksmi. Kamēr Ķīnas kontinentālajā daļā notika svinības par godu komunistiskā režīma 70 gadu jubilejai, Honkongā notika kārtējie protesti. Pirms raidījuma mēs sazvanījām Honkongā dzīvojošo "Quartz" žurnālisti Marī Hoi, lai aprunātos par protestiem un uzzinātu viņas domas par demokrātiskas Honkongas iespējām pastāvēt Ķīnā arī nākotnē. Mēs redzam ar protestiem šeit, cik grūti tas ir [saglabāt demokrātiju]. Honkongā notiek sadursme starp autoritāru Ķīnu un demokrātisku Honkongu. Tas, kā tas viss izvērtīsies arī būs atbilde uz šo jautājumu. Es esmu optimistiska un cerību pilna, bet, manuprāt, ir grūti paredzēt iznākumu. Šur un tur pavīd doma par neatkarību, bet protestētāju galvenā prasība ir saglabāt to, kas Honkongai jau ir , un ir nostiprināts konstitūcijā - neatkarīga jurisdikcija, pilsoniskā brīvība, kas nav pieejama un netiek aizsargāta kontinentālajā Ķīnā. Ar neatkarību drīzāk tiek saprasta autonomija, nevis pilnīga atdalīšanās no Ķīnas.  Starptautiskā uzmanība Honkongai ir milzīga. Daudzi protestētāji, ar kuriem esmu runājusi, redz Honkongu kā frontes līniju šai globālajai cīņai - liberālās demokrātijas un Ķīnas komunistu partijas pārstāvēto vērtību sadursmei. Ja skatās tālāk par protestu virsrakstiem, ir arī protestētāju mēģinājumi panākt Honkongas cilvēktiesību un demokrātijas likumu ASV kongresā. Starptautiskās sabiedrības un mediju uzmanība protestiem ir bezprecedenta, un daudzi protestētāji tajā jūt atbalstu un iedrošinājumu. Godīgi sakot, ikdienas dzīve joprojām ir visnotaļ normāla - cilvēki dodas uz darbu, uz skolu, bet, protams, mēs zinām, ka viss ir mainījies. Sabiedriskais transports ir mainījies uz mūžu, cilvēki autobusos ir pārmeklēti pēc protestiem, augustā vilciena stacijā tika piekauti cilvēki, neviens tur nepārbaudīja, vai tie ir protestētāji, vai nē. [..] ir mainījies tas, kā cilvēki domā, kā sarunājas viens ar otru, pat attiecības ar policiju, tas viss ir mainījies. Ja paskatās uz aptauju datiem pēdējos mēnešos, uzticība policijai ir ārkārtīgi samazinājusies kopš protestu sākuma. Var redzēt, ka policijas spēku virzienā virmo daudz dusmu par, kā daudzi uzskata, pārmērīgu spēka lietošanu. Ukrainas piekrišana „Šteinmeiera formulai” Kā kļuva zināms otrdien, Minskā notiekošo Trīspusējās kontaktgrupas sarunu dalībnieki – Krievijas, Ukrainas un EDSO pārstāvji – piekrituši t.s. „Šteinmeiera formulai” procesā, kurā separātistu kontrolētajām teritorijām Ukrainas austrumos tiek piešķirts īpašs statuss, kuru tām paredz Minskas vienošanās. „Formulas” akceptēšana bija Krievijas nosacījums, lai tiktu atjaunotas sarunas t.s. „Normandijas formātā” – ar Ukrainas, Krievijas un Francijas prezidentu un Vācijas kanclera piedalīšanos. Risinājums, kuru savulaik ierosināja toreizējais Vācijas ārlietu ministrs un tagadējais prezidents Franks Valters Šteinmeiers, paredz, ka īpašais statuss ir spēkā īslaicīgi, bet tiklīdz separātiskajās teritorijās noslēgušās vietvaras vēlēšanas, un kļūst pastāvīgs tad, ja EDSO novērotāji atzīst šīs vēlēšanas par demokrātijas standartiem un Ukrainas likumdošanai atbilstošām. Daudzi Ukrainā uzskata „Šteinmeiera formulas” akceptēšanu par nepieņemamu piekāpšanos, pat kapitulāciju Maskavai. Viņuprāt šī formula pieļauj vēlēšanas Krievijas karaspēka un bruņoto separātistu kontrolētā teritorijā, kur Ukrainas likumi praksē nedarbosies; ka Ukraina, piešķirot separātiskajam reģionam īpašo statusu, uzņemsies saistības, taču kontroli pār šīm teritorijām un savu austrumu robežu tā arī neiegūs. Kijevā un citās Ukrainas pilsētās jau sākušās protesta akcijas. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis jau paziņojis, ka nekādu vēlēšanu „Krievijas automātu stobru priekšā” Donbasā nebūšot. Arī daudzi eksperti uzskata, ka „Šteinmeiera formulas” akceptēšana ir tikai principiāla piekrišana konkrētam risinājumam, kas reālu nozīmi iegūs tikai tad, kad tiks iekļauts vispārējā Minskas vienošanos īstenošanas plānā. Pagaidām nav skaidrs, kad minētās vietvaru vēlēšanas separātistu kontrolētajos rajonos varētu notikt, un, ļoti iespējams, to sarīkošana atdursies pret Krievijas militārās klātbūtnes problēmu.   Džonsona jaunais breksita plāns Mēs pametam Eiropas Savienību 31. oktobrī, lai notiek, kas notikdams. Pabeigsim breksitu! Mēs to varam, mums tas jāizdara un mēs to izdarīsim, lai gan padošanās likums mums neatvieglo šo uzdevumu. Tā sacīja britu premjerministrs Boriss Džonsons, vakar uzstādamies ar noslēguma runu Konservatīvo partijas konferencē Mančestrā. Piesauktais „padošanās likums” ir Parlamenta 4. septembrī pieņemtais lēmums, kas liek premjeram lūgt Eiropas Savienībai izstāšanās termiņa pagarinājumu, ja līdz 31. oktobrim neizdotos panākt vienošanos par izstāšanās noteikumiem. Savus jaunos priekšlikumus izstāšanās nosacījumiem Džonsons vakar nosūtīja Eiropas Komisijas prezidentam Žanam Klodam Junkeram un citām Eiropas Savienības institūcijām. Plāna būtība ir: Ziemeļīrija vēl vismaz līdz 2025. gadam saglabātu vienotus preču un pakalpojumu standartus ar Īrijas Republiku, tātad arī ar Eiropas Savienību, taču līdz ar pārējo Lielbritāniju pamestu savienības muitas ūniju. Attiecīgi uz Ziemeļīrijas un Īrijas robežas netiktu kontrolēti preču kvalitātes standarti, taču preces varētu tikt muitotas. Pamatā tas notiktu elektroniski, uz robežas darbotos tikai daži muitas punkti, kas faktiski nenozīmētu robežas slēgšanu. Par šī statusa saglabāšanu reizi četros gados lemtu Ziemeļīrijas parlaments. Uzstājoties Mančestrā, Džonsons paziņoja, ka šis esot pēdējais piedāvājums Eiropas Savienībai, un alternatīva tam ir tikai bezvienošanās izstāšanās. Kā zināms, tomēr nav britu premjera spēkos īstenot izstāšanos „lai notiek, kas notikdams”. Viņam jāsaņem Briseles piekrišana saviem priekšlikumiem vai arī jāpilda Parlamenta lēmums un jālūdz izstāšanās atlikšana. Eiropas Savienības viedoklim izšķiroša, visdrīzāk, būs Īrijas Republikas nostāja.

Alvini Vape Vakars ar Viktoru Belasiku. Šovakar Viktors Belasiks apskatīs Lost Vape Lyra, pastāstīs kā tīt savus koilus, par #vape industrijas jaunumiem un atbildēs uz jūsu Live jautājumiem.

Izrādās, ka to, kā un kāpēc tieši tā attīstījusies mūsu tiesību sistēma, itin labi var “izlasīt”, ne tikai izzinot senās romiešu tiesības, bet arī, ja palūkojas latviešu tautas dziesmās un citos folkloras materiālos. Kāds sakars tādiem jēdzieniem kā "arāju tauta" un "savs zemes stūrītis" un mūsdienu mantošanas tiesībām? Kā un kad mūsdienu Latvijas teritorijā ļaudis sāka mantot lietas un kā šīs tiesības attīstījās? Tā ir lieta, ko pētīt ne tikai tiesību vēsturniekiem, bet arī dzīvesstāstu pētniekiem. Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta zinātnisko asistenti - dzīvesstāstu pētnieci Kristīni Rotbahu, kura šobrīd strādā pie doktora darba par mantošanas tiesībām kultūrvēsturiskā kontekstā. "Tautasdziesmās atspoguļojas tiesības un mantošanas kārtība: “Tai meitai tēvu zeme, kam neviena bāleliņa”. Tas norāda, ka zemi manto dēli. Livonijas zemnieku tiesībās teikts, ka zemi, bišu kokus un mežus, manto dēli, ja to nav, meitas. Tautasdziesma pasaka to pašu, ko attiecīgā laika tiesību akti," skaidro Kristīne Rotbaha. Mūsu tiesību sistēma ļoti minimāli mantojusi no tā, kas rakstīts folklorā un parādās dzīvesstāstos. "Civillikuma mantojuma daļā ir pants, kas nosaka, ka mantojums dalāms mājas kārtībā, faktiski pēc ieražu tiesībām. Bet tas ir tikai tajā gadījumā, ja nav zemes, mašīnas, nav iesaistītas bankas. Savus mantas, mēbeles, rotas var mantot mājas kārtībā," atzīst Rotbaha.

Po dvidešimt penkerių metų į kino teatrus sugrįžo atnaujinta animacinio filmo „Liūtas Karalius“ versija. Kokia šio filmo ir jo garso takelio reikšmė, domėjosi Birutė Rutkauskaitė. Dienraščių kultūros publikacijų apžvalga. Medijų kritiko Karolio Klimkos komentaras apie tai, kaip priimti svečius prezidentūroje ir ne tik. Pradėjus vis atviriau kalbėti apie šiemet neįvyksiančius Nacionalinius kino apdovanojimus, kino kūrėjai pabrėžia, kad, pristačius kino kritikų jau pastebėtus darbus, apdovanojimų atidėjimas metams jiems būtų apmauduspraradimas. Tokioms nuotaikoms vyraujant pabandykime apžvelgti, kas būtų buvęs įvertintas už savo darbą ir kas visgi tapo kino metų nusivylimu. Savus lietuviško kinometų favoritus atskleis režisierė Eglė Vertelytė, kino kritikė Mantė Valiūnaitėir filosofas Nerijus Milerius. Ved. Austėja Kuskienė.

Runājām par to kā būt produktīvākam un izdarīt vairāk. Ideju un projektu plānošana pēc David Allen grāmatas "Getting Things Done" Ja Tev nav izvaidota sava sistēma kā to darīt, tad laipni lūgts pielietot David Allen metodi. - Idejas pierakstīšana (pārskati ik pēc 48h) - 2 minūšu likums - Nākamais darbības solis - Nedēļas atskats Platformas, kuras pieminējām: Spied virsū: Trello Spied virsū: Todoist - Uz priekšu! --- Send in a voice message: https://anchor.fm/mairis-u0160vu012bgers/message

Atskatāmies uz šī gada būtiskajiem ārpolitikas notikumiem. Esam izveidojuši savu 2018.gada ārpolitisko procesu top 4 un šiem notikumiem arī pievēršamies. Vērtē Latvijas Radio žurnāliste Ina Strazdiņa un Latvijas Universitātes asociētais profesors Toms Rostoks. Dažiem notikumiem ir senāka vēsture un vēl nav zināms, kā tie beigsies. Viens no tiem ir „Brexi”. Tur izšķirošie notikumi vēl tikai risināsies, bet jau šobrīd tas ir radījis visā Eiropā nopietnu ietekmi. Tāpat šogad daudz esam izjutīšu ASV prezidenta Donalda Trampa ietekmi, jo sevišķi saukli “America  first” (Amerika vispirms). Ko tas nozīmē un kādas tam ir sekas no drošības globālās ekonomikas perspektīvas. Vācijā šis gads savukārt ir iezīmējis kancleres Angelas Merkeles ēras beigas. Viņa ir atstājusi savas partijas vadītājās amatu un paziņojusi, ka drīzumā pametīs politiku vispār. Kā tas mainīs Eiropas kopējo poitiku? Un vel pievērsīsimies protestu kustībai Eiropā. Francija liela ietekme bijusi „dzelteno vestu” kustībai, Slovākijā demonstrācijas lika mainīt valdību, Rumānijā un Ungārijā protestētājiem ar valdības maiņu līdz šim nav veicies. Kādus secinājumus varam izdarīt, lūkojoties uz masveida protestiem Eiropas Savienības valstīs?  „Brexit” Šī gada ārpolitikas notikumu apskats nevar iztikt bez „Brexit”. Līdz brīdim, kad šķirsies Lielbritānija un ES ir palikušas mazāk nekā 100 dienas, taču īstas skaidrības par to, kā tas notiks- ar vai bez vienošanos- joprojām nav. Novembrī šķita, ka ir atrasts kompromiss, par kuru neviena puse nav priecīga, taču britu premjere Terēze Meja sacīja, ka šis ir labākais iespējamais variants, un ES norādīja, ka šis ir vienīgais iespējamais variants. Bet šobrīd "Brexit" vienošanās  ir iestrēgusi, jo balsojums par to britu parlamentā ir pārcelts. Tikai pēc balsojuma Lielbritānijas parlamentā var sākties "Brexit" līguma ratifikācija pārējās ES dalībvalstīs. Taču Lielbritānijā par "Brexit" vienošanos joprojām ir ļoti liela šķelšanās – Mejai nav spēcīga atbalsta ne savā partijā, ne starp koalīcijas partneriem un ,pēc iepazīšanās ar izstāšanās līgumu, novembrī viņas valdību pameta četri ministri. Šobrīd paredzēts, ka janvārī britu parlamentā atsāksies Brexit debates un mēneša vidū gaidāms arī balsojums, tikmēr Eiropas Savienība (ES) pirms Ziemassvētkiem apstiprinājusi rezerves plānu gadījumam, ja Lielbritānija pametīs Eiropas Savienību bez vienošanās panākšanas par turpmākajām attiecībām ar 27 valstu bloku. Trampa “America  first” darbībā ASV prezidents Donalds Tramps, cīnoties par krēslu Baltajā namā, solīja saviem vēlētājiem, ka viņš Ameriku liks pirmajā vietā. Šogad to labi izjuta gan ASV sabiedrotie NATO, gan tirdzniecības partneri. NATO dalībvalstis no ASV prezidenta bieži dzird pārmetumus par to, ka reti kura no valstīm reāli pilda apņemšanos aizsardzībā ieguldīt 2% no IKP. Jūlijā, NATO samita priekšvakarā,  vairāku valstu līderi saņēma Trampa vēstules, kurās diplomātiski stingrā tonī pieprasīts palielināt drošībai un aizsardzībai paredzēto finansējumu. Pretējā gadījumā jārēķinās ar ASV globālās militārās klātbūtnes mazināšanos. Savus draudus Tramps jau piepildījis – pirms Ziemassvētkiem vairāki ārzemju mediji ziņoja, ka ASV plāno izvest visus savus karavīrus no Sīrijas un pusi no Afganistānas izvietoto karavīru. Tāpat ASV šogad izstājusies no Irānas kodollīguma, kas paredz samazināt sankcijas pret Irānu, ja tā apturēs savas kodolprogrammas attīstību. Novembra sākumā ASV atkal stājās spēkā visas tās sankcijas pret Irānu, kas darbojās līdz 2015.gadam, kad tika parakstīts kodollīgums. Jāpiebilst, ka tas neattiecas tikai uz Irānu, jo ASV sola sankcijas arī pret tām valstīm, kuras nepārtrauks importēt Irānas naftu, un ārvalstu uzņēmumiem, kas slēdz darījumus ar ASV  melnajā sarakstā iekļautajiem Irānas subjektiem, tostarp Irānas centrālo banku, privātajām finanšu institūcijām. Savukārt tirdzniecības partneri šogad baudīja paaugstinātus ievadmuitas tarifus. Donalds Tramps bieži sacījis, ka iepriekšējo administrāciju noslēgtie tirdzniecības līgumi ir neizdevīgi ASV un šogad viņš centies to labot. Paaugstinātus tarifus izjuta ES, Kanāda, Ķīna un citas valstis. Lai arī lielākā daļa valstu spējušas panākt kaut kādu vienošanos ar ASV, nav skaidrs kādus tarifus nākamgad varētu  ieviest Donalda Trampa administrācija vai no kuras pasaules organizācijas vai līguma draudēt izstāties. Merkeles ēras beigas Kad Balto namu pameta Baraks Obama, daudzi par brīvās pasaules līderi nosauca Vācijas kancleri Angelu Merkeli. Viņa ir pirmā sieviete, kas Vācijā ieņēmusi kancleres amatu un 13 gadu laikā, kopš stāšanās amatā, bieži titulēta par ietekmīgāko sievieti pasaulē. Merkele dzimusi 1954. gada, viņas pirmā profesija ir ķīmiķe, bet politikā Merkele iesaistījās 1989. gadā. Gadu pēc Vācijas apvienošanas - 1991. gadā - viņa kļuva par sieviešu un jaunatnes lietu ministri kanclera Helmuta Kola vadītajā valdībā. 1994. gadā viņa ieņēma vides ministres krēslu, bet 1998.gadā šo amatu pameta. Pēc Kristīgo demokrātu sakāves vēlēšanās viņa kļuva par partijas ģenerālsekretāri un 2000. gadā tika ievēlēta par partijas vadītāju, bet 2005. gadā kļuva par Vācijas kancleri un šo amatu saglabājusi līdz šim brīdim. Rezervēta, ar stingru mugurkaulu, ES de facto līdere – tā bieži tiek aprakstīta Merkele. Viņas pieņemtie lēmumi tikuši gan slavēti, gan pelti, bet viņas un Vācijas kristīgo demokrātu popularitāti visvairāk grāvis Merkeles lēmums 2015.gadā atvērt robežas bēgļiem no Sīrijas. Gada laikā Vācijā ieradās vairāk nekā miljons migrantu un tas izsauca neapmierinātību daudzos vāciešos un atbalsojās arī lielā daļā Eiropas. Oktobra beigās Angela Merkele paziņoja, ka 2021.gadā vairs nekandidēs uz kanclera amatu un decembrī atkāpās no Kristīgi demokrātiskās savienības vadītājas amata. Partijas vadītājas vietā decembra sākumā tika ievēlēta Annegrēta Krampa-Karenbauere, kuru daudzi uzskata par Merkeles mantinieci, kas varētu turpināt viņas uzņemto politisko kursu. Protestu vilnis Eiropā Pret korumpētiem un nespējīgiem politiķiem un degvielas cenu celšanu- daudzviet Eiropā šogad notikuši iespaidīgi protesti. Cilvēkus ielās veduši dažādi motīvi – Slovākijā protestus izsauca pētnieciskā žurnālista Jāna Kucjaka un viņa līgavas slepkavība šī gada februārī.   Kucjaks pētījis lietu, kurā itāļu mafija tiek turēta aizdomās ar Eiropas Savienības fondu ļaunprātīgu izmantošanu Slovākijā. Pēc Kucjeka slepkavības Slovākija piedzīvoja lielākos protestus kopš neatkarības atgūšanas, kas līdz ar opozīcijas spiedienu, lika atkāpties no amata premjeram Robertam Fico. Oktobrī slovāku prokuratūra izvirzīja apsūdzības četriem cilvēkiem par slepkavības organizēšanu un pasūtīšanu. Par žurnālista slepkavību samaksāti 50 000 eiro. Arī Rumānijā šogad notikuši vairāki iespaidīgi protesti – simtiem tūkstoši cilvēku izgāja ielās, kad rumāņu valdība pieņēma lēmumu dekriminalizēt vairākus korupcijas noziegumus un kad Rumānijas prezidents Klauss Johanniss jūlija sākumā atcēla no amata pretkorupcijas prokurori Lauru Keveši. Notikumi Rumānijā un Slovākijā pievērsuši arī Eiropas Parlamenta uzmanību.  Judita Sargentini, kas gatavoja ziņojumu par tiesiskumu Ungārijā, septembrī sacīja, ka Rumānija ir nākamā valsts, kas var gaidīt EP deputātus, un sarakstā ir arī Slovākija un Malta, kur notikušas žurnālistu slepkavības. Pēdējie protesti, kas pievērsuši pasaules uzmanību ir dzelteno vestu protesti Francijā. Kas sākās kā protesti pret nodokļa celšanu degvielai, pārauga protestos pret Francijas prezidenta Emanuela Makrona politiku. Daudzi protestos prezidentu Makronu vainoja, ka viņš nesaprot mazāk turīgo cilvēku bažas un ka ir bagāto prezidents. Makrons ir piekāpies protestantiem un ne tikai atcēlis plānoto nodokļu pieaugumu degvielai, bet pacēlis minimālo algu, atcēlis nodokļus prēmijām un virsstundu samaksai, kā arī atcēlis šogad pieņemto nodokļu paaugstinājumu pensionāriem, kuri saņem pensiju, kas mazāka par 2000 eiro. Par spīti visam iepriekš minētajam, Makrona piekāpšanās aizvien neapmierina nedz protestētājus, nedz politiskos aktīvistus. Kreisie radikāļi un arī sociālistu partija sola jaunas demonstrācijas un uzsver, ka prezidents atkal spēris soļus, par kuriem būs jāmaksā nevis bagātajiem, bet gan vienkāršiem cilvēkiem. 

Kā cenot savus pakalpojumus? Rīta čill-laiviņa

2. novembrī kustība "Movember Latvija" sadarbībā ar Latvijas Urologu asociāciju rīkos akciju "Pārbaudi savus instrumentus!", kuras laikā mudinās vīriešus regulāri veikt veselības pārbaudes, lai diagnosticētu vai novērotu prostatas vēzi. Ievadot vīriešu veselības mēnesi, akcija norisināsies Rīgā, Stacijas laukumā pie tirdzniecības centra "Origo" no plkst. 10-11. Mēdz teikt, ka vīrieši ir stiprais dzimums. Tomēr arī vīriešus apdraud saslimšanas, par kurām vērts uzzināt vairāk, jo tās iespējams laikus diagnosticēt un arī ārstēt. Par vīriešu veselību un to, kā mudināt viņus vairāk domāt par veselības saglabāšanu, raidījumā Kā labāk dzīvot atgādina ārsts-urologs Pēteris Vaganovs, pacients Ēriks Mikelšteins un psihoterapeite Maija Kārkliņa. “Akcija Latvijā notiek jau vairāk nekā desmit gadus. Tā radusies Austrālijā, kad divi puiši, noskatoties, kā sievietes rūpējas par savu veselību, sāka veidot vīriešu veselības kampaņu,” skaidro Pēteris Vaganovs. Arī Latvijā ar šīs kustības palīdzību cenšas atgādināt vīriešiem, ka vajadzētu rūpēties par savu veselību, laicīgi veikt pārbaudes. Vaganovs atgādina, ka pārbaudes jāveic laicīgi un ka smagā, dzīvību apdraudošā slimība – prostatas vēzis – norisinās bez simptomiem un sūdzībām līdz ceturtajai stadijai. Laicīgi atklāta, šī slimība ir ārstējama. Prostatas vēzis ir “top saslimstība” vīriešiem, bet laicīgi atklāta, šī slimība ir ārstējama. Maija Kārkliņa norāda, ka slikti ar vīriešiem autoritātēm, kas pamudina citus vīriešus veikt pārbaudes un analīzes. Vīriešiem pašiem būtu par to jārunā. Tas, ka sievietes iet uz pārbaudēm, ir normāli, vīrietim to izdarīt ir grūtāk. "Cilvēkam jāatceras, ka vēzis ir hroniska slimība līdzīgi kā cukura diabēts vai C hepatīts, tā ir slimība, par kuru reizi gadā jāatceras un jāiet uz pārbaudi un jāveic vajadzīgās analīzes, atzīst Kalniņa.

Turpinot diasporas tūrisma ciklu, šoreiz raidījumā 21. gadsimta latvietis runājam par radu rakstiem. Ja vasarā plāno apciemot radus Latvijā, tad, iespējams, vēlies zināt savu dzimtas koku un radu rakstus. Latvijas Nacionālā Valsts arhīva darbiniekiem šovasar darba pilnas rokas, jo pieprasījums pēc radu rakstu izpētes ir liels. Sarunā piedalās Dace Plīkša no Nacionālā valsts arhīva un Janu Ķikāni no Latvijas Nacionālās bibliotēkas.

Raidījumā 21. gadsimta latvietis šogad uzsākam jaunu ciklu, kurā skaidrosim – vai Latvija savus pilsoņus gaida atpakaļ arī darbos, ne tikai vārdos, un kā uzturēt kontaktu ar tiem Latvijai piederīgajiem, kuri jau iekārtojušies uz pastāvīgu dzīvi ārpus Latvijas. Pirmajā cikla raidījumā – par reemigrācijas plānu – bijušo un topošo. Studijā bijusī ekonomikas ministra padomniece un parlamentārā sekretāre, ekonomikas maģistre Ilona Platonova un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Eglīts. Vai topošajā reemigrācijas programmā iestrādātas tikai tās pašas vecā plāna domas jaunās skaņās, vai arī pavīd kāda svaigāka ideja, kā tiem, kas vēlētos atgriezties, atvieglot reemigrācijas procesu.

Svētrīts. Studijā arhibīskaps Jānis Vanags. Lasījums no Marka evaņģēlija 13. nodaļas Bet tajās dienās, pēc tām bēdām, saule aptumšosies un mēness nedos savu spožumu, un zvaigznes kritīs no debesīm, un debess spēki sakustēsies.Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesīs ar lielu spēku un godību. Tad Viņš sūtīs Savus eņģeļus un sapulcinās Savus izredzētos no četriem vējiem, no zemes mala līdz debess malai. 28 Bet mācieties līdzību no vīģes koka: kad tā zars jau iezeļ un lapas plaukst, tad jūs manāt, ka vasara ir tuvu. Tā arī jūs, kad jūs visu šo redzēsit notiekam, tad ziniet, ka tas ir tuvu priekš durvīm. Patiesi Es jums saku: šī cilts nezudīs, iekams viss tas nebūs noticis. Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs.

podkāsts Tauta - Helmuts Meškonis

eksperimentāla podkāsta Tauta saruna nr.099 FaceBook Live režīmā ar mūsu pašu Haldors Balodis , kur mūsu Latvieši UK grupas biedriem tiek ļauts jautat Haldoram savus jautājumus un izteikt komentārus. Sākotnējā FB Live saite: www.facebook.com/helmuts.meskonis…798851726808248/ YouTube video saite: youtu.be/suMnudxWJns

Ernests Štāls: "Vienkārši pamēģini!" === Ernests Štāls jau vairāk kā piecus gadus ir aktīvs Latvijas startup vides atbalstītājs un dalībnieks. Papildus trīs uzņēmumiem, ko Ernests ir iesācis vai līdzdibinājis, 2011. gadā Ernests līdzdibināja tehnoloģijas uzņēmumu darba telpu TechHub Riga, kas palīdz radīt vidi, kur izaugt Latvijas nākamajam veiksmes stāstam. Savas darbības laikā TechHub Riga rezidentuzņēmumi ir piesaistījuši investīcijas vairāk kā divu miljonu eiro apmērā. Savus pirmos soļus biznesā Ernests spēra 2008. gadā kad viņš dibināja uzņēmumu Soon, kas darbojās ar QR kodiem un bluetooth tehnoloģijām. 2011. gadā Soon gūto pieredzi Ernests pārnesa uz uzņēmumu Reach.ly kas bija analītikas rīks E-komercijas veikaliem. Un tagad, kopš 2016. gada Ernests strādā pie projekta Dripit.io, kas palīdz mārketinga cilvēkiem izmērīt atdevi no mārketinga kanāliem. 2016. gadā Dripit bija viens no 14 uzņēmumiem, 700 pieteikumu konkurencē, kura dalību apstiprinājā Startup saunas biznesa akseleratoram. === 00:00 - Ievads par Ernestu. 02:20 - Kur Ernests uzauga. 06:03 - Kādēļ Ernests, runājot publikas priekšā, mēdz prasīt: "Kuram no jums ir biznesa ideja par kuru jūs ilgi esat domājuši?" 07:37 - Cik daudz vērtas ir idejas. 09:01 - Kā tika nodibināts TechHub Riga. 13:47 - Ko nosaka startup likums un kāda ir tā būtība. 16:18 - Kāda, dažādu valstu startup kultūrās, ir attieksme pret neveiksmēm un kā tajās atšķirās startup infrastruktūra. 20:35 - Kā izpaužās startup burbulis un vai mēs tam tuvojamies. 24:30 - Vai startup dibināšana kļuvusi pārāk stilīga. 26:18 - Kāda ir startup dibinātāja ikdiena. 28:17 - Kādas ir sajūtas saņemot pirmo investīciju savā startupā un kādas ir sajūtas kad nauda sāk beigties. 31:32 - Kas veido spēcīgu startup vidi. 33:41 - Ja Ernests varētu mainīt vienu lietu Latvijas startup vidē, kas tā būtu. 34:04 - Kas šobrīd notiek Lietuvas startup vidē. 35:51 - Vai pastāv trendi attiecībā uz to kādos biznesos startupi iesaistās. 39:18 - Vai startupi iesaistās arvien sarežģītākās industrijās un kur noskaidrot kādas tehnoloģijas šobrīd ir modē. 44:38 - Ko dara Ernesta startaps Dripit.io 47:55 - Kas ir svarīgākais, ko ņemt vērā ne-tehniskam startup dibinātājam. 50:57 - Ko jāņem vērā izvēloties uzņēmuma līdzdibinātāju. 53:30 - Kas Startup saunas organizatoriem lika pieņemt Dripit.io 55:49 - Kā norit Startup sauna. 58:11 - Kā Ernests izlemj, kuras atsauksmes uzklausīt, ja tās ir pretrunīgas. 01:01:09 - Vai ir būtiski, vai startup dibinātājs ir introverts vai ekstraverts. 01:02:47 - Kas veido uzņēmuma kultūru. 01:04:27 - Kas ir svarīgāk izvēloties investoru - lai vari saprasties ar investoru vai, lai investors dod daudz naudas. 01:06:18 - Kā risināt dilemmu starp augstskolas pabeigšanu un sava startup dibināšanu. 01:11:06 - Kāda veida lēmumus startup dibinātāji gribētu mainīt, ja ar laika mašīnu varētu atgriezties pagātnē. 01:13:29 - Kā Ernests tiek galā ar stresu. 01:15:31 - Ernesta spilgtākais iespaids par silīcija ieleju pēc tās apmeklēšanas. 01:17:33 - Kas veido labu pirtošanos. 01:18:39 - Vai Ernestam ir kāda pārliecība par, ko citi viņam nepiekrīt. 01:21:35 - Kas ir labākais padoms, ko Ernests ir saņēmis. 01:22:19 - Par ko Ernesta draugi teiktu, ka viņš to dara izcilā līmenī. 01:23:06 - Kādas grāmatas Ernests visbiežāk iesaka citiem. === Ernests internetā: Iegooglē "Ernests Štāls" Juris twitterī: @JurisBaltacs Podkāsta mājaslapa: SvarigasDetalas.lv

30. marta radio Star FM rīta programmas Zoopasta tehnoloģiju rubrikas ieraksts. Šodien runājam par: * Savus zobus šonedēļ biedēju ar Philips Sonicare elektrisko zobu birsti. * Latvijā prezentēti jaunie Huawei P10 viedtālruņi. * Latvijā prezentēti jaunie Samsung Galaxy S8 viedtālruņi. * Īlons Masks izveido uzņēmumu Neuralink, lai savienotu cilvēku smadzenes ar datoriem. * Modernizēto StarCraft spēles 4K versiju sagaidīsim jau šovasar. * Šonedēļ Daugavpilī notiks atklātā lekcija “Getting Started with IT”. * IKEA sāk piedāvāt viedās mājas produktus. Paldies, rubrikas sponsoram interneta lielveikalam 1a.lv! Tiekamies jau pēc nedēļas!

Svētrīts. Studijā mācītājs Juris Rubenis. Lasījums no Marka evaņģēlija 7. nodaļas: Un atkal, izgājis no Tiras robežām, Jēzus nāca caur Sidonu pie Galilejas jūras desmit pilsētu robežās. Un pie Viņa atveda kādu kurlmēmu un Viņu lūdza, lai Viņš tam uzliktu roku. Un Viņš to ņēma no ļaudīm savrup un lika Savus pirkstus viņa ausīs, spļāva un aizskāra viņa mēli, un skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: "Efata, tas ir: atveries." Un viņa ausis atvērās, un tūdaļ atraisījās viņa mēles saite, un viņš pareizi runāja.