Podcasts about Galu

Vasaras sākums nozīmē rosīgu laiku putnu bērnistabā. Māju pagalmos var sastapt pirmos mājas strazdu mazuļus, kurus vecāki steidz barot. Taču ir kāds putns Latvijā, kas ir slinks mazuļu aprūpētājs un labprātāk šīs rūpes uzgrūž kādam citam. Par dzeguzi stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. "Dzeguzes kūkošana ir skaļa, skanīga, tīra, skaista skaņa un, iespējams, tāpēc arī dzeguze ir kultūrā svarīgākajām putnu balsīm. No senām tautasdziesmām un ticējumiem līdz Imanta Kalniņa un Māra Čaklā "Dzeguzes balsij". Vienīgais, par ticējumiem runājot, es neieteiktu, it īpaši jauniem cilvēkiem, mēģināt pēc dzeguzes balss prognozēt atlikušo gadu skaitu, jo nu nekas daudz vairāk par 10 parasti nesanāks" par dzeguzi stāsta Viesturs Ķerus.  Kūkotāji ir dzeguzes tēviņi, bet gan tēviņam, gan arī mātītei ir arī dažādi citi saucieni. "Dzeguzes kūkošana ir vispazīstamākā balss, un ar to tēviņš, kā jau visbiežāk putniem ar dziesmām ir, aizsargā teritoriju un piesaista mātītes," turpina Viesturs Ķerus. "Bet, kā mēs zinām, dzeguzes nav piesaistītas ligzdai. Arī viņu pāra attiecības patiesībā nav pāra attiecības. Tēviņš sargā savu teritoriju, un, ja kāda mātīte atnāk, viņš ar to pārojas bet pāri neveidojas. Galu galā par mazuļiem nerūpējas ne tēviņš, ne mātīte. Kāda gan būtu lietderība no šāda pāra?" Zinām, ka dzeguzes dēj olas citu putnu ligzdās, bet ne gluži jebkura cita putna ligzdā. Katrai dzeguzes mātītei ir ģenētiski noteikts, kādas olas viņa dēs. Viņai ir jādēj tāda putna ligzdā, kur puslīdz atbildīs tas olu izskats.  "Kā viņa to nosaka, kurš būs īstais putns, tas man nav īsti skaidrs," atzīst Viesturs Ķerus. "Bet par to, kā atrod ligzdu, ir vismaz versijas. Ir kaut kādi novērošanas posteņi, kur dzegužu mātītes skatās, kas apkārtnē notiek. Un ir pētījumi, kur tuvāk tiem novērošanas posteņiem ligzdās ir biežāk dzegužu olas, tālāk - mazāk. Un arī uztraukuma saucieni palīdz viņām ligzdas atrast, jo mēdz uztraukties putni pie savām likstām, redzot apdraudējumu." Tālāk stāsts ir visnotaļ nežēlīgs. Kad dzeguze ir atradusi ligzdu, viņai ir svarīgi, lai viņas ola šķiltos apmēram tajā laikā, kad būtu normāli tam putnam, kura ligzda izraudzīta, jāšķiļas. Tas nozīmē, ja izraudzītajā ligzdā ir jau mazuļi vai olu attīstība ir tālāk nekā dzeguzei, viņa mazuļus vai olas izsviež ārā, lai tas putns dabūtu dēt pa jaunu. Bet, ja ir pareizā attīstības stadija, tad dzeguze var piedēt savu olu.  "Mazulis, kad izšķiļas, vēl ir pliks un akls, izstumj ārā īstās olas vai mazuļus, ja viņi jau ir uz to brīdi izšķīlušies, un paliek viens pats audžuvecākiem aprūpēšanai. Tad viņš liek lietā visas iežēlināšanas metodes, kas no putnu mazuļiem ir pieejamas, jo putnu mazuļi ar saviem saucieniem, ar savu čīkstēšanu prasa vecākiem barību. Un dzegužu mazuļu saucieni izklausās iespaidīgi, tā ka brīžiem pat vairāki mazuļi čīkstētu pēc barības," stāsta Viesturs Ķerus.  

Je zakládajícím členem multižánrové kapely Eggnoise, frontmanem projektu The Odd Gifts a spoluautorem dětských hudebně divadelních představení Krev není voda nebo Žirafy netančí. „Je možné vytvořit pozitivní hudbu, která nebude kýčová. V Čechách je díky undergroundu citlivost proti kýči poměrně vysoká,“ uvádí ve Vizitce. Všechny díly podcastu Vizitka můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Je zakládajícím členem multižánrové kapely Eggnoise, frontmanem projektu The Odd Gifts a spoluautorem dětských hudebně divadelních představení Krev není voda nebo Žirafy netančí. „Je možné vytvořit pozitivní hudbu, která nebude kýčová. V Čechách je díky undergroundu citlivost proti kýči poměrně vysoká,“ uvádí ve Vizitce.

Rīt, 14. maijā, sākas Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa divu dienu vizīte Ķīnas Tautas republikā. Pieticīgā 9. maijā parāde Maskavā ar Ukrainas atļauju. Divpartiju dominantes beigas britu politikā. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra vecākā pētniece un direktora vietniece Elīna Vrobļevska un portāla "LSM.lv" ārvalstu ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Mastodontu tango Sākas Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa divu dienu vizīte Ķīnas Tautas republikā, tiekoties ar Ķīnas kompartijas un valsts līderi Sji Dziņpinu. Kā zināms, sākotnēji šī viesošanās bija plānota jau marta beigās, taču tika atlikta, ASV un Izraēlai uzsākot militāro kampaņu pret Irānu. Tagad, pusotru mēnesi vēlāk, konflikts Persijas līcī iestrēdzis zināmā spēku līdzsvarā. Irānas jaunāko noregulējuma priekšlikumu, kas faktiski ir no uzvarētāja pozīcijām diktētu prasību saraksts, pirmdien, 11. maijā, prezidents Tramps sagaidāmi noraidīja. Tādējādi uz Pekinu Baltā nama saimnieks dodas ar Hormuza blokādi un augšupvērstām naftas cenu līknēm bagāžā. Daudzu komentētāju ieskatā Tramps ir gatavs ja ne gluži lūgt Pekinas atbalstu konflikta pieņemamai izbeigšanai, tad noteikti labprāt pieņemt tās iesaisti. Arī pati Ķīna ir nepārprotami ieinteresēta karadarbības izbeigšanā, jo tās ekonomikai rada problēmas ne vien degvielas, bet arī naftas ķīmijas produktu pieejamība. Dažu sintētiskos materiālus saturošu ķīniešu ražojumu cenas jau pieaugušas par piektdaļu. Tomēr Ķīna par savu iesaisti visdrīzāk gribēs ko pretim, un iespējamā cena ir viens no galvenajiem jautājumiem gaidāmās tikšanās sakarā. Vizītes ekonomiskā bloka fonā ir Donalda Trampa pagājušajā gadā sarīkotais „tarifu šovs”, kas notušējis reālās starpvalstu ekonomisko attiecību problēmas. Savienotajās Valstīs turpinās izmeklēšanas process par Ķīnas īstenoto negodīgo uzņēmējdarbības praksi, un šīs izmeklēšanas rezultāti var paģērēt jaunas sankcijas. Attiecīgi Pekina labprāt redzētu šo izmeklēšanu izbeigtu, savukārt Vašingtonas galvenās vēlmes saistās ar lielāku amerikāņu lauksaimniecības produkcijas importu Ķīnā. Īsta „pretstatu vienība” sasaista abus globālos ekonomikas gigantus augsto tehnoloģiju sfērā. Ķīnas centieni mākslīgā intelekta un robotu tehnikas attīstībā pagaidām nevar iztikt bez Savienotajās Valstīs ražotajām jaunākās paaudzes mikroshēmām, savukārt Pekinas „trumpis” šai spēlē ir retzemju elementi – Ķīna piegādā pasaules tirgum līdz pat 90% šo izejvielu. Un, protams, sarunas neiztiks bez Taivānas jautājuma, ko Pekina jau iezīmējusi kā savu prioritāti. Tomēr diezin vai nākas sagaidīt kādas radikālas izmaiņas de facto neatkarīgās Ķīnas daļas situācijā. Prezidents Sji varētu vēlēties skaidrāk definētu Savienoto Valstu noliegumu Taivānas valstiskās suverenitātes iespējai, taču, kā raidsabiedrībai BBC norādījis starptautiskās bezpeļņas organizācijas „Āzijas asociācija” eksperts Džons Delūrijs, Ķīnas līderis diezin vai īpaši pūlēšoties to panākt. Galu galā Donalds Tramps, pat ja šodien pateiks kādu attiecīgas ievirzes frāzi, jau pēc pāris dienām kārtējā sociālo tīklu ierakstā var deklarēt gluži pretējo. Uzvaras karodziņš pagalam padilis Vēl pirms dažiem gadiem doma, ka Ukrainas lidroboti varētu reāli apdraudēt 9. maija parādi Maskavas Sarkanajā laukumā, šķita piederīga fantastikas romānu vai anekdošu žanram. Tomēr nu Ukrainas lidrobotu arvien efektīvākā darbība arvien dziļāk Krievijas teritorijā padarījusi to par aktuālo ziņu virsrakstu tēmu. Kādu nedēļu pirms simboliskā datuma no Maskavas sāka izskanēt draudi, ka ja Ukraina uzdrošināšoties maitāt svētkus, sekošot baiss prettrieciens pa Kijivas centru. Tomēr Ukrainas piekrišanu dažu dienu pamieram galu galā panāca prezidenta Trampa telefondiplomātija, cita starpā sarunājot arī karagūstekņu apmaiņu – tūkstoti pret tūkstoti. Tā nu ikgadējais rituāls varēja notikt bez baiļu trīsām, tomēr nebijusi pieticība ir galvenais, kas tiek piesaukts aizvadīto Uzvaras dienas svinību sakarā: nekādas militārās tehnikas, nožēlojama kusla oficiālo viesu saujiņa, toties pamatīgi mobilā interneta un īsziņu pakalpojumu atslēgumi Maskavā vairāku dienu ilgumā. Pasaules mediju nepamanīta nepalika arī Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska svinību priekšvakarā izdotā pavēle, ar kuru viņš Sarkano laukumu oficiāli izslēdzis no ukraiņu spēku potenciālo gaisa triecienu mērķu saraksta. Daudzi komentētāji šo žestu raksturojuši ar apzīmējumu „trollēšana”. Var piebilst, ka, pēc Ukrainas sniegtajām ziņām, ar reālo uguns pārtraukšanu frontē no Krievijas puses kārtējo reizi bijis, kā bijis. Pateicības vārdus no Kremļa vadoņa par izkāroto parādi Donalds Tramps gan nesagaidīja. Tā vietā savā uzrunā Putins ierasti pauda, ka Krievija karojot pret „agresīvo NATO bloku” un noteikti uzvarēšot. Mundrs un runātīgs agresorvalsts vadonis bija pēc parādes sarīkotajā preses brīfingā. Gana negaidīti, sevišķi neilgi pirms tam teiktās parādes uzrunas kontekstā, izskanēja viņa sacītais par karu Ukrainā – „lieta iet uz beigām”. Viņš, Putins, labprāt runāšot ar Eiropu par jaunu drošības izkārtojumu, sevišķi ja kā sarunvedis no Eiropas puses būšot bijušais Vācijas kanclers, pēc tam – Krievijas valstiskotā naftas un gāzes biznesa dāsni algotais darbonis Gerhards Šrēders. Gan Eiropas Savienības augstā pārstāve ārlietu un drošības jautājumos Kaja Kallasa, gan vairāku dalībvalstu ārlietu resoru vadītāji jau kategoriski noraidījuši šādu potenciālā sarunu procesa „šrēderizācijas” iespēju. Plaisas britu politikas marmorā 7. maijā Lielbritānijā notika vēlēšanas daļā no vietvarām, ievēlot vairāk nekā 5000 dažādu veidu Anglijas pašvaldību padomju deputātu. Vienlaicīgi notika arī Skotijas Parlamenta un Velsas parlamenta jeb Seneda vēlēšanas. Vēlētāju gribas izpaudums ir tik spilgts, ka licis runāt par tradicionālās divpartiju dominantes beigām britu politikā. „Trešais spēks”, kas uznācis britu politikas skatuvē, ir „Breksita” arhitekta Naidžela Farāža partija „Reform UK” – „Reformēt Apvienoto Karalisti”; dibināta 2018. gadā, toreiz ar nosaukumu „Breksita partija”. 2019. gadā „farāžisti” ieguva lielāko britu deputātu frakciju Eiroparlamentā, kur darbojās līdz izstāšanās brīdim 2020. gada janvārī. Tobrīd šķita, ka ar to gan partijas, gan tās līdera loma ir nospēlēta, taču pandēmijas un ekonomisko sarežģījumu radītie noskaņojumi britu sabiedrībā deva leknu augsni populismam, kur misters Farāžs saskatīja vēl vienu pielietojumu savam populista talantam. To, ka „Reform UK”ambīcijas jāņem nopietni, rādīja jau pirms gada notikušās vietvaru vēlēšanas, kad tika ievēlēti vairāk nekā 1600 deputāti, taču pagājušo ceturtdien notikušais daudziem ir šoks. Pirmām kārtām jau Lielbritānijas pašreizējai varas partijai – leiboristiem, kuri zaudējuši gandrīz pusotru tūkstoti deputātu vietu un varu vairākās pašvaldībās, kur nemainīgi saimniekojuši vismaz pusgadsimtu. Un teju proporcionāls leiboristu zaudējumam ir „farāžistu” ieguvums – vairāk nekā 1450 mandāti, pie tam pašvaldībās, kur viņu pārstāvju līdz šim bija mazāk par simtu. Populistiem tikusi ne vien daļa no leiboristu, bet arī no konservatīvo līdzšinējiem mandātiem, jo toriji šķīrušies no vairāk nekā 560 mandātiem. Tomēr par konservatīvajiem tiek teikts, ka viņu sniegums esot pat labāks nekā cerēts. Daļu leiboristu mandātu noteikti ieguvusi Zaļā partija, kas pirmo reizi vēsturē tikusi pie vairāku Londonas rajonu mēru amatiem. Zināmus panākumus guvusi arī Liberāldemokrātiskā partija, kaut ieguvums ir mazāks nekā cerēts, jo arī te lielumu nosmēluši „farāžisti”. Kopumā šajās Anglijas vietvaru vēlēšanās „Reform UK” ieguvuši vairāk nekā ceturtdaļu vietu, savukārt atlikušās apmēram līdzīgi sadalījuši leiboristi, konservatīvie, liberāldemokrāti un zaļie. Velsas parlamentā labākos panākumus guvusi kreisi centriskā velsiešu nacionālistu partija „Plaid Cymru”, lai gan līdz vairākumam tai dažu vietu pietrūkst. Proporcionāli vēl iespaidīgāki ir „Reform UK” Velsas atzara panākumi, no nulles tiekot pie trešdaļas deputātu vietu un otrās lielākās frakcijas. Apdalīto lomā arī Velsā ir britu politikas vecmeistari – leiboristi un konservatīvie. Gluži tāpat kā „Plaid Cymru” Velsā, arī Skotu Nacionālajai partijai Skotijas Parlamentā nedaudz pietrūcis līdz vairākumam, toties tai jau piekto sasaukumu pēc kārtas būs lielākā frakcija. Arī te jaunpienācēji „farāžisti” ir lielākie ieguvēji – diezgan nepārprotami uz lielāko zaudētāju konservatīvo rēķina. Leiboristi Skotijā zaudējuši samērā mazāk, kamēr zaļie un liberāldemokrāti savas nelielās frakcijas diezgan pamanāmi palielinājuši. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš. Pārraides producente: Gunda Vaivode. Dailes teātris radās kā jauna skatuves mākslas institūcija. To dibināja Raiņa klubs, un oficiāli tas saucas Raiņa kluba Raiņa un Aspazijas tautas nama Dailes teātris. Eduards Smiļģis bija otrais direktors, jo pirmais bija Rainis. Bet arreiz, kā teiktu Džemma Skulme, aizrāvās ar idejām, ka šajā telpā Romānova ielā 25, tagadējā Lāčplēša ielā 25, kur jau bija bijis Jaunais latviešu teātris, Jaunais Rīgas teātris, jārada teātris, kas ir pretējs psiholoģiskam jeb naturālistiskam teātrim. Lai dzīvo forma! Un forma tātad ir tas kults – Smiļģis teica, teātrī bija ziedošanās kults – skatuves mākslai. Jo teātris ir darbība, kurā aktieris ir centrā, bet viņu iedarbina ansamblī radusies un skatuves mākslas izteiksmībā veidotā atmosfēra. Vispirms, Eduards Smiļģis skaidri saprata, ka viņam ir jāstrādā nevis vienam pašam, bet ar konsultantiem. Tādas sistēmas latviešu teātrī vēl nebija. Viņš bija inscenētājs, nekad – režisors. Un viens pēc otra parādījās viņa konsultanti. Tā, protams, bija izcilā Felicita Ertnere, kas bija ritmoplastikas un kustības meistariene ar ļoti labu izglītību. Tas vēlāk, ar otro sezonu, bija Burhards Sosārs, kas bija komponists, kuram vajadzēja piedalīties visur – traģēdijās, drāmās, komēdijās, vēlāk muzikālajās izrādēs. Tur, protams, bija Jānis Simsons, konsultēja skatuves runu, tur bija Makss Lēvenšteins – vācu teātra uzvedumu meistars, kas palīdzēja pārveidot skatuvi. Tur, protams, bija Fricis Lepnis, kas veidoja apgaismošanas sistēmas. Vispirmām kārtām bija nepieciešams lauzt skatuvi. Tāda skatuve kā Nacionālajā teātrī viņam neder. Ir vajadzīgas podestūras, kubi, kāpnes, slīpnes, ja vajag, arī serpentīnus. Galu galā 1926. gada izrādē “Spēlēju, dancoju” Otto Skulmes scenogrāfijā Tots jau gāja augšā pa tādu kā serpentīnu. Otrs, kas viņam bija obligāti nepieciešams, viņš aizsūtīja uz Vāciju scenogrāfu Jāni Munci, lai iegādātos labāko skatuves tehniku. Vācijā tāda bija Maksim Reinhardam. Un Makss Reinhards principā bija nolēmis, ka šādu tehniku neviens cits nevar iegādāties. Smiļģis – vai tā ir leģenda? – izvēlējās un atveda vēl labāku. Tā daudzus gadus, līdz pat deviņdesmitajiem, Jaunajā Rīgas teātrī strādāja šī sistēma ar vecajiem reostatiem. Bet Smiļģis ar reiz panāca, ka teātrī nav rampas, jo rampas gaisma neder teātrim, bet ir prožektori, ir pretgaisma, ir kontrgaisma, kas nemet ēnas un var radīt. Trešais ir tas, ka jau pirmajās deklarācijās bija rakstīts, ka aizpriekškars, aizkars pēc izrādes netiks atvērts. Smiļģis teica, ka nav ko lieki dižoties – aktieris savu darbu ir parādījis un tev ir jāpaliek tajā lomā, skatītājiem radītajā iespaidā, nevis jānāk un jāklanās. Tās bija ļoti retas reizes, kad priekškars atverās. Par to liecina arī kāda Aspazijas atmiņa: 1927. gadā, kad Smiļģis Dailes teātrī iestudēja viņas drāmu “Madlienas baznīcas torņa cēlēji”, pēc pirmizrādes autore tika izsaukta uz skatuvi, viņu godināja. Un viņa, zinādama, ka Dailes teātrī priekškaru neatver, tomēr ar roku rādīja uz to un vēlējās, lai kāds parādītos. Bet neparādījās. Recenzents teica: “Aspazijai taču vajadzēja zināt, ka šeit priekškaru neatver.” Vēl bija tāda inovācija, ka dažos uzvedumos skatītājam, ienākot zālē, bija redzama atvērta skatuve, un viņš jau varēja iejusties izrādes dekorācijās un atmosfērā. Un izrādēs, īpaši 20. gadu pirmajā pusē, parādījās skatuves strādnieki, kuri zināmos brīžos pārvietoja dekorācijas, visiem redzot. Smiļģis jau tajā laikā saprata, ka laiks ir jāekonomē, plus Smiļģis ļoti labi saprata kinematogrāfisko principu – viņš lugas īsināja, montēja. Ne jau velti viņš “Faustu” 1940. gadā iestudēja pilnā apmērā, kas liekas pilnīgi neiespējami. Bet, kas ir redzējis viņa eksemplāru – ha! Smiļģis jau visu nemaz nerādīja, jo viņam jau galvenais bija parādīt visu tajā vizuālajā, kustīgajā, darbīgajā ritmā un paust ideju. Vēl viens ārkārtīgs jauninājums ir tas, ka viņu neapmierināja līdzšinējā aktieru izglītība, un tāpēc 1924. gadā viņš nodibināja savu aktieru studiju – Pirmo Dailes teātra studiju. Tādas pie teātriem nebija. Un, kas ir ļoti interesanti, (apmācībā) nebija aktiermeistarības. Bija runa, protams, kustība, deja, plastika, paukošanās, poētika, estētika, dziedāšana, mūzika un tā tālāk. Bet aktiermeistarību apguva tikai konkrēti strādājot masu skatos, statistos – tieši uz skatuves un vērojot citu aktieru darbus. Tas ir vienkārši pārsteidzoši. Un tā to darīja, starp citu, arī Otrajā studijā. Tad nāca PSRS programmas, kuras uzspieda, ka vajag arī mācīt aktiermeistarību. Tātad, Eduarda Smiļģa piegājiens radīja arī cita tipa aktieri. Nu, lūk! Un ar ko viņš pārvarēja ekonomisko krīzi? Ar dziesmu spēlēm! Sākot ar 1928. gadu, kad pirmoreiz iestudēja Ofenbaha “Skaisto Helēnu” un pieaicināja brīnišķīgo operas solisti Mildu Brehmani-Štengeli dziedāt Helēnas lomu. Līdzās viņai bija jaunais aktieris Kārlis Pabriks, kas kļuva pēc tam par zvaigzni muzikālajās izrādēs. Nākamās bija “Trejmeitiņas”, kuras nospēlēja vairāk nekā 250 reizes, un tur jau arī līdzās teātra aktieriem bija pieaicināts profesors Pauls Sakss. Arī vēlākā posmā Dailes teātris iztika ar saviem aktieriem, bet ik pa laikam vēl kādu pieaicināja, tai skaitā arī Marisu Vētru. Un vienmēr teica tā: ja Smiļģis ekonomisko krīzi pārvarēja ar “Trejmeitiņām”, kuras ienesa naudu, tad Nacionālā teātra “trejmeitiņas” – Ludmila Špīlberga, viesmāksliniece Lilija Štengele un Ārija Simsone – nesa zaudējumus, jo viņām bija lieli honorāri. Tātad arī šis ir inovatīvs mākslinieka, menedžera un direktora gājiens, kā panākt, lai skatītājs ne tikai izklaidētos, bet iegūtu vērtīgu mākslas darbu Dailes teātrī.

Tramps atliek "civilizācijas iznīcināšanu"; ASV un Irāna vienojas par divu nedēļu pamieru. Ažiotāža ap bijušā NATO ģenerālsekretāra Jensa Stoltenberga memuāriem. Aktualitātes analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks, Eiropas Savienības programmas vadītājs Marts Eduards Ivaskis.   Apokalipses rodeo atlikts „Šovakar ies bojā vesela civilizācija, lai nekad vairs neatgrieztos. Es negribu, lai tas notiktu, bet droši vien tā notiks,” tā vakar, 7. aprīlī, no rīta savā kontā sociālajā tīklā „Truth Social” ierakstīja Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps. Ar bojāejai lemto civilizāciju domāta Irāna, kas, protams, nosacīti, bet var tikt uzlūkota par vairāk nekā 2500 gadus senās Persijas civilizācijas mantinieci. Savukārt solītā nakts apokalipse ir turpinājums Baltā nama saimnieka kopš dažām dienām izteiktajiem draudiem gadījumā, ja Teherāna turpinās bloķēt Hormuza ūdensceļu, masveidā bombardēt spēkstacijas un tiltus. Virkne starptautisko cilvēktiesību aizstāvības organizāciju un amatpersonu, tai skaitā Apvienoto Nāciju ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs un pāvests Leons XIV, jau izteikušies, ka šo draudu īstenošana būtu kara noziegums un, iespējams, vērtējama kā genocīds. Civilizācijas iznīcināšanas motīvs piešķīra tam visam uzkrītošu antihumānisma un barbarisma ietonējumu, ko īsti nespēja kompensēt salīdzinoši mierīgākais ieraksta turpinājums, kurā pausta cerība uz „gudrākiem prātiem” Irānā un „revolucionāri brīnišķīgām” pārmaiņām. Savienoto Valstu Kongresa demokrātu mazākuma pārstāvji raksturoja prezidenta retoriku visskarbākajos terminos, piesaucot psihiskus traucējumus un, attiecīgi, ASV Konstitūcijas 25. labojumu, kas paredz prezidenta funkciju nodošanu viceprezidentam gadījumā, ja valsts galva nav spējīgs pildīt savas funkcijas. Tikām Irānas režīms izplatīja aicinājumus pilsoņiem pulcēties pie bombardēšanai iezīmētajiem objektiem, kalpojot par dzīvu vairogu. Pulcēšanās patiešām notika – diezin vai tie bija Irānas prezidenta Masuda Pezeškjāna piesauktie četrpadsmit miljoni, taču, spriežot pēc videomateriāliem, notikums bija pietiekami masveidīgs. Galu galā apmēram pusotru stundu pirms agrāk noteiktā ultimāta izpildes termiņa Donalda Trampa „Truth Social” kontā parādījās jauns ieraksts, kurā prezidents pavēstīja, ka Irāna piekritusi nekavējoties un pilnībā atvērt satiksmei Hormuzu un puses vienojušās par uguns pārtraukšanu uz divām nedēļām, kuru laikā notiks sarunas. Par šo vienošanos jāpateicas vidutājam – Pakistānai. Informāciju apstiprinājusi arī Irānas puse, gan apgalvojot, ka Savienotās Valstis piekritušas kopējam Irānas noregulējuma prasību ietvaram, kas neizklausās diez ko ticami. Globālā naftas cena dažu stundu laikā piedzīvoja optimistisku lejupslīdi zem līmeņa simts dolāru par barelu. Kā savā rakstā pauž raidsabiedrības BBC apskatnieks Entonijs Zērkers: „Pagaidām šī ir daļēja Trampa politiska uzvara. Viņš izteica dramatiskus draudus un panāca vēlamo rezultātu. Taču pamiers ir atelpa, nevis pastāvīgs risinājums. Prezidenta vārdu un rīcības, kā arī kara kopējās ilgtermiņa sekas vēl nav pilnībā novērtētas.” Vai Stoltenbergs mūs nodeva? Pagājušā gada nogalē nāca klajā agrākā NATO ģenerālsekretāra, pašreiz – Norvēģijas finanšu ministra Jensa Stoltenberga memuāru grāmata, kuras nosaukumu varētu latviskot kā „Manā sardzes maiņā: vadot NATO kara laikā”. Cita starpā autors apraksta savu komunikāciju ar Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu 2021. gada rudenī – laikā, kad Krievijas spēku koncertēšanās Ukrainas robežas tuvumā kļuva uzkrītoša un arvien izteiktāk „oda” pēc agresijas eskalācijas. Turpinājumā citāts: „Es pieminēju mūsu bažas par tik lielu Krievijas spēku koncentrēšanu pierobežas reģionos. Lavrovs atbildēja aizkaitināti. „Tā ir normāla militāra darbība,” viņš teica. „Jūs pārspīlējat, jūs esat histēriski. Jums vispār nevajadzētu bāzt degunu tajā, kas notiek Krievijas teritorijā.” Es izteicos par labu jaunām NATO un Krievijas padomes sanāksmēm, kurās varētu apspriest, cita starpā, ierosinātās buferzonas. Es zināju, ka tādas dalībvalstis kā Polija un Baltijas valstis stingri iebilst pret šādu zonu izveidi, jo uzskata, ka tas padarītu grūtāku viņu teritoriju aizstāvēšanu. Bet tajā pašā laikā es zināju, ka NATO un Krievija agrāk bija vienojušās par ģeogrāfiskiem ierobežojumiem militārai darbībai. Ja to visu līdzsvarotu un pārstrādātu, tas varētu palīdzēt mazināt spriedzi. Bet Lavrovs nebija ieinteresēts. Viņš zināja, ka tādā padomē darbakārtības pirmais punkts būs Ukraina, un viņam bija līdz nelabumam apnicis klausīties, kā mēs norādām uz Krievijas starptautisko tiesību pārkāpumiem Ukrainā. „Lieka laika šķiešana,” viņš paziņoja.” Minētais apraksts neguva ievērību starp grāmatas recenzentiem līdz šī gada 29. martam, kad savu vērtējumu par Stoltenberga memuāriem laida klajā Igaunijas resursa The Baltic Sentinel galvenais redaktors Mēliss Oidsalu. „Jenss Stoltenbergs 2021. gadā nodeva Baltijas valstis un šķietami par to nemaz neuztraucas,” sensacionāli deklarē virsraksts, apakšvirsrakstam turpinot: „Jensa Stoltenberga memuāri atklāj, ka ģenerālsekretārs bija gatavs apspriest Eiropas drošības kārtību, apejot tos sabiedrotos, kuri ir visvairāk pakļauti Krievijas draudiem.” Arī recenzijas tonis kopumā ir bijušajam ģenerālsekretāram neglaimojošs, kritizējot viņa tieksmi uz kompromisu, kā vietā, autoraprāt, bija jābūt izlēmībai un gatavībai konfrontēt ar agresorvalsti. Kā galvenais pierādījums „nodevībai” kalpo citētais memuāru fragments ar tajā piesaukto iespējamo buferzonu apspriešanu NATO un Krievijas konsultatīvajā padomē. Pie tam neievērots paliek cits fragments dažas lappuses tālāk, kurā Stoltenbergs skaidri saka: „Par vienpusēju spēku atvilkšanu neavarēja būt ne runas.” Tomēr redaktora Oidsalu vieglu roku darinātais nodevības motīvs, trāpījis Baltijas sabiedrībām jutīgā drošības izjūtas nervu mezglpunktā, turpina sūtīt trauksmes signālus pa tradicionālo un sociālo mediju tīkliem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Stāsta dizaina pētniece Jeļena Solovjova. Producente Inga Saksone. Pirmie īsi grieztie mauriņi tika veidoti pavisam praktiskam mērķim. Tie parādījās viduslaiku Eiropā ap cietokšņiem un pilīm, lai atvieglotu redzamību, ja iebrūk ienaidnieks. 17. gadsimtā ideju par plašu, rūpīgi koptu zālāju pakāpeniski adoptēja franču aristokrāti. Tā kā īsi nopļauta zāle prasa ne tikai piepūli, bet arī pārliecību, ka zeme nav vajadzīga lietderīgākai funkcijai,  piemēram, lauksaimniecībai vai lopkopībai, zāliens kļuva par statusa simbolu. To varēja atļauties tikai tie, kam zeme nebija jāizmanto izdzīvošanai. Interesanti, ka Anglijā paralēli franču mauriņiem attīstījās gluži pretēja kustība. Tā sauktie angļu dārzi atteicās no stingrās simetrijas un radīja šķietami dabisku vidi. Taču arī šis “dabiskums” bija rūpīgi veidots un prasīja ne mazāk darba. Zāliens šajā ainavā kļuva par fonu mākslīgām ūdenstilpnēm, romantiskām ainavām un laiskām aristokrātu pastaigām. Pavērsiena punkts notika 19. gadsimtā, kad Lielbritānijā mauriņu kopējiem pievienojās vidusšķira. To veicināja gan pirmā mehāniskā zāles pļāvēja izgudrošana 1830. gadā, gan arvien pieaugošā britu aizrautība ar zālāju sporta veidiem, piemēram kriketu un  golfu.  Ja līdz tam ideāls mauriņš bija aristokrātu privilēģija, tad līdz ar mehānisko pļāvēju tas kļuva pieejams daudz plašākam lokam. Vai tas mazināja zāliena pievilcību? Gluži pretēji. Jauna tehnoloģija radīja vēlmi pēc pilnveides. Kamēr vien bija iespējams iegādāties labāku pļāvēju un asāku asmeni, interese tikai pieauga. Industriālā revolūcija iezīmēja vēl vienu svarīgu posmu zaļā mauriņa attīstībā un popularitātē. 19. gadsimtā, līdz ar straujo urbanizāciju, piesārņotajās pilsētās pieauga vajadzība pēc zaļajām zonām. Radās ideja par publiskajiem parkiem — pilsētas plaušām. Tajos plaši zālāji kļuva par neatņemamu elementu — atvērtu, pārskatāmu un kontrolējamu vidi pilsētnieku atpūtai. Lielbritānijas koloniālisma ietekmē ideja par zālāju kā labas dzīves liecību izplatījās arī citviet pasaulē. Līdz ar valodu un arhitektūru  arī zāliens kļuva par vienu no impērijas kultūras eksportprecēm. Sevišķi auglīgu augsni šī ideja rada Amerikas Savienotajās Valstīs, kur pēc Otrā pasaules kara daudziem radās iespēja piepildīt sapni par privātmāju piepilsētā. Sekoja nākamais lielais zālāju popularitātes vilnis, kas nav mitējies arī mūsdienās. Tipveida zālājs pie tipveida arhitektūras tipveida ģimenei šajā pārticību sološajā ainavā ierakstījās gluži dabiski. Turklāt ne tik daudz vienmēr pašu īpašnieku lietošanai, cik apkaimes acīm un garam. Zālājs amerikāņu piepilsētās kļuva par draudzīgas kopienas simbolu. Taču jāatceras, ka sākotnēji šajās kopienās gaidīti bija vien baltās krāsas iedzīvotāji. Secīgi aicinošā un iekļaujošā ainava bija rezervēta vien izredzētajiem. Laiks steidzas, pasaule mainās, bet zāliena popularitāte saglabājas par spīti piepūlei, ko tas prasa. Vienlaikus īsi griezti mauriņi mūsdienās piedzīvo arī kritiku. Zāliena uzturēšanai nepieciešams ūdens, mēslojums, pesticīdi un regulāra pļaušana. Ekoloģiski tas bieži ir monokultūra ar zemu bioloģisko daudzveidību. Piemēram, ASV zālāji (mājokļu dārzi, parki, golfa laukumi, publiskās pļavas) aizņem apmēram 2 % no valsts teritorijas. Ņemot vērā tiem nepieciešamo ūdens un ķīmisko līdzekļu apjomu, tas ir ievērojams resursu patēriņš. Klimata pārmaiņu un ilgtspējas kontekstā arvien aktuālāka kļūst diskusija — vai zālājs tiešām ir vienīgais un labākais risinājums gan privātmāju teritorijās, gan pilsētas parkos? Galu galā — lai arī dabiskāks par asfaltu un bruģi, tradicionālais zaļais mauriņš tomēr ir visai tāls no dabiskā.

Pasaulē kļūst arvien nemierīgāki un arī grūtāk prognozēt, kas varētu notikt tālāk. Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps cer, ka citas pasaules valstis nāks viņam palīgā karā ar Irānu, vispirms jau lai atvērtu drošajam tranzītam tirdzniecības ceļu cauri Hormuza šaurumu. Tomēr Eiropa nav gatava vēl vienam karam, tāpēc Trampam nācās piekāpties teikt, ka amerikāņi tiks galā paši. Vēl viena valsts citā reģionā, kas ir nonākusi pamatīgā krīzē, ir Kuba. Ziņas, kas pienāk no sociālistiskās salas, liek jautāt, vai daudzus gadu desmitus tur valdošajam režīmam nav pienākusi "x" stunda? Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks.  Kuba – nākamais Trampa eksperiments? Pagājušajā piektdienā, 13. martā, Kubas prezidents Migels Diass-Kanels publiski atzina, ka viņa valdība ir iesaistījusies sarunās ar Savienoto Valstu administrāciju. Tādējādi konkrētākas aprises ieguva pieņēmumi, ka Kuba, viens no pēdējiem totalitārā komunisma sistēmas reliktiem mūsdienu pasaulē, varētu kļūt par mērķi nākamajai Donalda Trampa aizrobežu kontroles palielināšanas operācijai. Katrā ziņā valsts sekretārs Marko Rubio, kubiešu emigrantu atvase, visai nepārprotami licis manīt, ka Vašingtonas mērķis ir režīma maiņa Havanā. Kā zināms, šis režīms tur pastāv kopš 1959. gada, kad kreisā „26. jūlija kustība” ar Fidelu Kastro priekšgalā gāza līdz tam valdījušo diktatūru un padarīja Kubu par sociālistiski orientētu Padomju Savienības satelītu Rietumu puslodē. 2019. gadā režīms gan piedzīvoja zināmu liberalizāciju, kad konstitūcijas reforma atgrieza politiskajā sistēmā vairākas demokrātijām raksturīgas institūcijas un normas, legalizēja privāto kapitālu un ārvalstu investīcijas, tiesiskajā sistēmā atjaunoja nevainīguma prezumpcijas un prettiesiskas ieslodzīšanas aizlieguma principus. Tomēr Kubas Komunistiskās partijas vadošā loma un komunisma celtniecība kā valsts pastāvēšanas mērķis konstitūcijā palika, un pašreizējais prezidents Diass-Kanels ir tipisks padomju stila autoritārs līderis, kurš kopš 2021. gada ieņem arī partijas pirmā sekretāra amatu. Ciešākais režīma sabiedrotais reģionā līdz nesenam laikam bija Venecuēla, un zīmīgi, ka 3. janvāra operācijas laikā Karakasā gāja bojā trīsdesmit divi kubiešu militāristi un specdienestu darbinieki. ASV embargo tirdzniecībai ar Kubu ir spēkā kopš 1960. gada, un ir ilglaicīgākais šādu sankciju precedents mūsdienu vēsturē. Kopš šī gada janvāra Vašingtona īsteno pret Kubu naftas blokādi, un tas draud ar pilnīgu energosistēmas paralīzi salā, kura nu jau pāris gadus piedzīvo visai smagus elektroenerģijas padeves pārtraukumus. Valsts transporta un veselības aprūpes sistēmas esot uz sabrukuma sliekšņa. Kā galvenais Havanas režīma pārstāvis sarunās ar Savienotajām Valstīm tiek minēts Rauls Rodrigess Kastro. Viņa vectēvs Rauls Kastro kļuva par Kubas kompartijas pirmo sekretāru 2011. gadā, kad šo amatu pameta viņa vecākais brālis un ilggadējais režīma vadonis Fidels. 2021. gadā vectēvs Rauls, tobrīd deviņdesmitgadīgs, nodeva varas grožus Diasam-Kanelam, tomēr mazdēla Raula Rodrigesa loma sarunās apliecina, ka Kastro dzimta, lai gan tās pārstāvji vairs neieņem kādu no nozīmīgākajiem valsts posteņiem, ir joprojām ietekmīga. Kubas diplomātiskās misijas vadītāja ASV, Lianisa Torresa Rivera, uzsvērusi, ka Kubas politiskā sistēma un sociālistiskais modelis neesot apspriežami jautājumi. Pagaidām Havanas vara piesolījusi kā labas gribas žestu atbrīvot piecdesmit vienu politieslodzīto. Kopš 2021. gada, kad Kubā izcēlās plaši pret režīmu vērsti protesti, režīma cietumos tiek turēti apmēram 1200 politieslodzītie. Hormuza „Šaurā Bezizeja” Vakar, 17. martā, no Teherānas pienākušās ziņas vēlreiz apliecina sabiedroto gaisa spēku un izlūkošanas efektivitāti – gaisa triecienā nogalināts Irānas drošības padomes vadītājs Ali Laridžāni, pēdējos mēnešos nereti minēts kā patiesais režīma līderis. Tāds pats liktenis piemeklējis bēdīgi slavenās paramilitārās organizācijas „Bāsidž” komandieri Golamrezā Soleimāni. Lai nu kurš, bet šie vīri darīja visu, lai viņu atrašanās vieta nebūtu viegli konstatējama. Kas attiecas uz Modžtabu Hāmenejī, kurš pirms desmit dienām ieņēma Irānas garīgā līdera posteni nogalinātā tēva vietā, tad viņš publiskajā telpā joprojām nav manīts, un arvien ticamāka šķiet versija, ka jaunais rahbars tiešām nogādāts Maskavā, ciktāl arī smagi cietis uzlidojumā. Vērienīgai atriebei par savu komandieru nāvi Irānai acīmredzot trūkst jaudas, tomēr tās raķešu triecieni vakar laupījuši dzīvības diviem izraēliešiem un vienam Abū Dabī iedzīvotājam. Pēdējās nedēļas laikā globālās uzmanības degpunktā arvien vairāk izvirzījies Hormuza šaurums, kas paliek bloķēts lielākajai daļai kuģu satiksmes. Deficīts globālajā naftas tirgū tiek raksturots kā dramatiskākais kopš pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu naftas krīzes un apjomos plašākais jebkad pieredzētais. „Brent” marķējuma jēlnaftas cena joprojām svārstās ap 100 dolāriem par barelu, un tiek lēsts, ka tikai Starptautiskās enerģētikas aģentūras dalībvalstu lēmums iepludināt tirgū četrsimt miljonu barelu no savām stratēģiskajām rezervēm liedz tai kāpt vēl augstāk. Saūda Arābija un Apvienotie Arābu emirāti daļēji kompensē tranzītu caur Hormuzu, izmantojot naftas vadus uz ostām Sarkanās jūras un Arābijas jūras piekrastē, taču to maksimālā kapacitāte ir ekvivalenta apmēram ceturtajai daļai no ierastās plūsmas cauri šaurumam. Irāna gan paziņojusi, ka cauri Hormuzam ļauts kuģot Ķīnas, Indijas, Pakistānas un arī NATO dalībvalsts Turcijas kuģiem, un tiek ziņots, ka daži šo valstu kuģi patiešām šķērsojot šaurumu pa īpašu maršrutu gar Irānas krastiem. Sākot ar 15. martu Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps sociālo tīklu publikācijās un intervijās sāka paust prasību, lai Hormuza šauruma problēmas militārā risinājumā iesaistās arī citas valstis, bet 16. martā paziņoja, ka, ja nesagaidīs pretimnākšanu, tas būšot, citējot, „ļoti slikti NATO nākotnei”. Gaidītā militārā entuziasma vilnis no partneru puses tomēr izpalika. Kā viņu viedokļa kvintesenci pasaules prese visbiežāk citē Vācijas aizsardzības ministra Borisa Pistoriusa pirmdien teikto: „Tas nav mūsu karš, mēs to nesākām.” Ar dažādām diplomātiskās stilistikas niansēm no praktiski visām Eiropas galvaspilsētām izskan, ka ja kāds vēlas partneru iesaistīšanos tik nopietnā pasākumā kā karš, viņam būtu jāpapūlas informēt šos partnerus par saviem plāniem un kara mērķiem. Galu galā vakar pievakarē, uzņemot Baltajā namā Īrijas premjerministru Maiklu Mārtinu, mājastēvs paziņoja, ka Amerikai nekādu palīdzību nevajagot, tiesa, palīgos nenācēji esot nepateicīgi. Sagatavoja Eduards Liniņš.

The war with Iran has been scripted for decades. So true is this statement that it was explicitly predictable the second Trump administration would initiate it even before the election in 2024. How was this known and how did shows like The Secret Teachings broadcast this back then? Americans are now relegated to a same series of labels used during the Bush administration: you are either with us or against us; just as WMDs and Terrorism have been used to justify breaking fundamental promises. The bottom line is we were lied to by the Trump administration repeatedly. Americans been duped and threatened by a foreign government and have done their bidding once again. This is not a sovereign country. It's a joke. Run by pedophiles and mass murdering religious whackos:CNN reported the following: "Ahead of the upcoming Jewish holiday of Purim, worshippers read the specific portion from the Old Testament, known as Zachor. The passage from the book of Deuteronomy commands the ancient Israelites to remember an unprovoked attack by the nation of Amalek and to eradicate the memory of Amalek once the Israelites are settled in their land. The passage is read publicly before Purim to fulfil the mitzvah of remembering Amalek as Israel's archetypical enemy.”Deuteronomy 25:17 instructs: “Remember what Amalek did to you on the way as you came out of Egypt." The story of Purim can be found in the later story told in the Scroll (Book) of Esther. In Hebrew, the word Megillah (scroll) shares a root with Galuí, meaning “to reveal,” while Esther stems from Hester, meaning “hidden.” Purim is thus literally about “revealing the hidden.” In fact, the primary commandment of Purim is to hear the Megillah read out loud from a physical parchment scroll. Zachor simply means “remember.” Specifically, it refers to the commandment in Deuteronomy. The Greek word apokalupsis, from apokaluptein, is where we obtain the word apocalypse. Although the word means to “uncover” or “reveal” the spiritual reality behind worldly events—particularly as they relate to the changing of the four seasons (four horses), or the lifting of the veil of nature—it has become associated with cataclysmic events and a final earthly war called Armageddon. What is interesting, and perhaps frightening to some, is that the Purim ritual is derived from the revelation of the hidden found in the name of the Scroll of Esther. Starting a war with these specific optics is akin to literally creating the optics of the apocalypse and eschaton!  *The is the FREE archive, which includes advertisements. If you want an ad-free experience, you can subscribe below underneath the show description.

Latvija ir tik liela, cik ir, un lai augtu, uzņēmumiem agri vai vēlu jāskatās uz eksportu. Tā ir arī, raugoties uz uzņēmumiem ar valsts un pašvaldības kapitālu. Un bieži vien tirgi ārpus Latvijas ir vienīgais, kas var sargāt no biznesa sarukšanas. Arī "Latvenergo" pēc enerģētikas tirgus atvēršanas konkurencei devās ar savu piedāvājumu pie kaimiņiem.  Bet kā doties uz ārvalstu tirgiem? Bieži vien mazāk piesauktā metode ir kļūt par ārvalstu uzņēmumu īpašniekiem - tos nopirkt un iekļaut zināšanas un prasmes savā uzņēmumā. Šāda pieredze ir arī LMT. Savukart, atrodot savu vietu ārvalstu tirgū, var palīdzēt viens otram un atbalstīt. Galu galā - paskatoties, kā citu valstu uzņēmumi to dara, ir acīmredzams, ka tas strādā. Tā trīs uzņēmumu pārstāvji. Bet viss gan nav tik vienkārši, it īpaši uzņēmumiem ar valsts kapitālu. Uzņēmēju teiktajā dzirdams, ka eksports un izaugsme bieži vien notiek par spīti valsts uzstādījumiem, nevis pateicoties tiem.

.

Pašvaldību un valsts funkcijas likumā ir sadalītas, tomēr nereti rodas situācijas, kad kādam šķiet, ka valsts pārāk maz vai pārāk daudz iejaucas vietvaru lietās. Cik liela pašnoteikšanās īsti ir pašvaldībām, vai šajā tiesību un pienākumu sadalē ir kas jāmaina – par to diskusija Krustpunktā. Analizē viedas administrācijas un reģionālās attīstības ministrs Raimonds Čudars, klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Gints Kaminskis un Tukuma novada domes priekšsēdētājs Gundars Važa. Pirms pāris nedēļām viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrs Raimonds Čudars apturēja divu Latvijas pašvaldību - Bauskas un Preiļu novadu - teritoriālos plānojumus. Pašvaldībām nav tiesību aizliegt savā teritorijā būvēt saules un vēja parkus elektroenerģijas ražotnei, tā skaidroja ministrs, runājot par pieņemtajiem lēmumiem. Tas ir pašvaldību pienākums un atbildība noteikt tās zonas, kur drīkst būvēt ražotnes, kur nē. Galu galā vietvaras pārstāvji iedzīvotāju intereses, un lēmumi tiek pieņemti, ņemot tās vērā. Tā savukārt skaidroja Pašvaldību savienība, aicinot premjerministri atcelt Raimonda Čudara rīkojumus. Kam ir taisnība - pašvaldībām vai ministrijai? Un ko darīt, kad valsts vara, kas rūpējas par kopējo attīstību, nonāk pretrunā ar vietējo varu, kas pārstāv konkrētas teritorijas iedzīvotāju intereses? 

Mens Mush er på backpacking for å finne seg selv, holder Ruben fortet i dagens episode – denne gangen sammen med Fredrik Gullbrandsen. De snakker om karriere i utlandet, treningskultur og mimrer over karrierene sine. Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Tajā pilsētā cilvēki dzīvo bez ēnām. Tajā bibliotēkā lasa senus sapņus ar īpašajām sapņu lasītāja acīm. Tā vismaz notiek Haruki Murakami fantāzijā "Pilsēta un tās nedrošie mūri". To var lasīt dažādos līmeņos, arī kā divu jauniešu satikšanās stāstu, bet arī citos - to saka romāna tulkotāja no japāņu valodas Ingūna Beķere. Pats Murakami grāmatas pēcvārdā raksta: "Par šī romāna kodolu kļuva stāsts, ko 1980.gadā publicēja žurnāls "Bungakukai" ("Literārā pasaule"). Tas bija vidēja garuma stāsts (vai arī pagarāks īsromāns). Manis uzrakstīties romāni visi ir izdoti grāmatās, tikai šis darbs nav iznācis ne Japānā, ne kādā citā zemē." Stāsts rakstniekam tomēr nav devis mieru, pēc 40 gadiem viņš to pārrakstīja un atgriezās "tajā pilsētā". Haruki Murakami romānu "Pilsēta un tās nedrošie mūri" no japāņu valodas tulkojusi Ingūna Beķere, izdevusi "Zvaigzne ABC". Mūsu sarunā ir mazliet arī par japāņu valodas gramatiku, jo tas šeit svarīgi… Galu galā - kāds cilvēkam labums no ēnas un sapņiem? Raidījumu atbalsta:

"Ir svarīgi domāt par Latviju kopumā, par lielajiem novadiem, bet mīlestība un piesaiste vietai nāk no tā, kur mēs esam dzimuši, kur mūs saista reliģiskās vai kultūras saiknes, vai arī kur mūsu vecvecāki dzīvojuši, un tas mūs dara daudz stiprākus: sākot no mazā, no apakšas, iet uz galotni – uz Latviju, uz Eiropu. Mēs esam Eiropa, bet mēs esam arī mazi, kultūrbagāti novadiņi," intervijā Intai Zēgnerei uzsver literatūrzinātniece, folkloras pētniece, profesore Janīna Kursīte. Tikko klajā nākusi viņas jaunākā grāmata "Latvijas kultūrvienības jeb mazie novadi", kuru pati Janīna sirsnīgi dēvē par vienu no saviem lielajiem mīlestības darbiem.  Šajā grāmatā Janīna Kursīte atklājusi Latvijas mazo kultūrvēsturisko novadu daudzveidību: viņa ir pārliecināta, ka tieši mazajās lokālajās vienībās sākas Latvijas ideja un spēks: "Ir tik svarīgi, lai valsts vara saprot, ka pierobeža bez skolām būs tukša, pamesta telpa; ir svarīgi, lai tur būtu skolas, bibliotēkas, tautas nami, kur sanākt arī uzņēmējiem. Galu galā uzņēmējs nav tikai tas, kas no rīta līdz vakaram domā, kā vēl iegūt naudu un kur to ieguldīt: īsts uzņēmējs ar savu iegūto naudu palīdz arī kultūras attīstībai," sarunas gaitā atzīmē Janīna Kursīte.

Raidījumā Pievienotā vērtība šoreiz runājam par kosmosu un, kādēļ šajā joma bizness Eiropā nevedās tik labi, ka gribētos.  Kosmosa industrija – tā ir iespēja arī uzņēmumiem, tajā skaitā arī uzņēmējiem no Latvijas. To dzirdam laiku pa laikam, un arī Latvija ir kļuvusi par Eiropas kosmosa aģentūras biedru, paverot durvis arī Latvijas uzņēmumiem. Bet kas notiek šajā biznesa nozarē? Dānijā šā gada kosmosa konferencē krietna daļa no laika bija veltīta tieši kosmosa un uzņēmējdarbības mijiedarbībai. Galu galā – vairs jau nevienu pat nepārsteidz, ka kosmosā dodas astronauti, kuri par to maksā, uzsver Andreass Mogensens, Eiropas Kosmosa aģentūras astronauts no Dānijas. Eiropā un tajā skaitā arī Baltijā netrūkst uzņēmumu – lielu un mazu, pieredzējušu un jaunu, kuri būtu gatavi strādāt ar kosmosa tehnoloģijām un arī darboties duālā lietojuma, tas ir gan kosmosā, gan uz Zemes  lietojamu tehnoloģiju jomā. Tomēr ar to tik labi neveicas. Eiropas kosmosa aģentūras komercializācijas departamenta vadītājs Luka del Monte atzīst – galvenais kavēklis ir tas, ka uzņēmumi nekādi netiek pie paredzamiem pasūtījumiem.

Stāsta diriģents Andris Veismanis 1989. gadā kamerkoris "Ave Sol" jau otro reizi Imanta Kokara vadībā devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Pirmā reize bija sensacionālu uzstāšanās virkne ASV un Kanādā 1987. gadā. Trimdas sabiedrība zumēja kā bišu spiets – vieni ļoti gaidīja, otri ar lielu neuzticību raudzījās uz kori no tomēr vēl nebrīvās Latvijas. Mani kā ierindas kora mākslinieku šī šūmēšanās maz ietekmēja. Gatavojos atkalredzēties ar pirmajā reizē iepazītajiem trimdas latviešiem. Diemžēl Gido Kokars, Imanta brālis [kas bija, kā viņš teica, "Ave Sol" menedžeris] jauca vārdus un 1989. gada sarakstā biju kļuvis par Pēteri – attiecīgi visi agrāk satiktie draugi domāja, ka brauc cits cilvēks. Mans uzvārds ar nepareizu vārdu pat nonāca Kalifornijas koncertzāles afišā, kur atskaņojām slaveno Lūcijas Garūtas kantāti Dievs, Tava zeme deg, kurā man pēc mana profesora Imanta Kokara lūguma bija jādzied tenora solo... Bet stāsts šoreiz par viesošanos Čikāgā. Tur ieradāmies pēc Klīvlendas koncerta. Čikāgas Latviešu biedrības nama skaistā ķieģeļu ēka, kas mūsu pirmajā viesošanās reizē viesmīlīgi vēra durvis kora "Ave Sol" un trimdas latviešu sabiedrības saviesīgajam vakaram, kurā mūs iepriecināja leģendārā grupa "Čikāgas piecīši", šoreiz pēc kora dziedātāju sadalīšanas pa mājām stāvēja tukša un pamesta. Vienīgā, kura kaut ko gaidīja, bija mūsu kolēģe Sandra Šmate, kurai jau bija zināms mājastēvs, bet mums ar Mārtiņu Klišānu nebija neviena – šķita, ka būs jāpaliek biedrībā pa nakti. Bet liktenis bija lēmis savādāk, un solīdais kungs – Sandras namatēvs – ātri sameklēja sarakstu: mūsu uzņemošā puse bija Alnis Cers un Mārtiņš Sīmanis. Pat adrese bija zināma. Šis enerģiskais "Daugavas vanags" pat atrada vietu mūsu lielajiem koferiem savā mazajā automašīnā! Pavisam drīz nonācām skaistu māju ielā, kur mūs sagaidīja divi mūziķi – "underground" grupas basists Mārtiņš Sīmanis un jaunais grupas "Čikāgas piecīši" dalībnieks Alnis Cers. Alnis Cers gatavojās braucienam ar Čikāgas piecīšiem uz Latviju, bet Mārtiņš Sīmanis strādāja, tā ka abiem jaunajiem mūziķiem laika mums nebija. Iepriekšējā reizē 1987. gadā dzīvoju pie Andra Ieviņa – tā bija brīnišķīga iespēja satikties ar Andra jaundibināto ģimeni. Mūsu uzņēmējpuses jauniešiem bija trimdas latviešu telefona numuri. Piezvanīju Andrim: izrādās, uzzinot, ka manis "Ave Sol" sarakstā nav, ģimene bija izlēmusi nevienu šoreiz neuzņemt. Bet tagad, ja reiz esmu atbraucis uz Čikāgu, lai tik kopā ar Mārtiņu Klišānu braucot šurp! Mārtiņš Sīmanis, dzirdot par tādu pavērsienu, uzreiz piedāvāja savu 1960. gadu buiku. Vēl iedeva 10 ASV dolārus degvielai un melnbaltu Čikāgas kartes kserokopiju. Mārtiņš Klišāns ar auto Latvijā bija braucis, es – nekad. Vienojāmies, ka Mārtiņš stūrēs, bet es mēģināšu sekot norādēm kartē – neba mēs no bailīgākajiem… Līdz brīdim, kad ieraudzījām mums atvēlēto buiku. Mums priekšā stāvēja zaļš, milzīgs limuzīns – trīsguļamās gultas platumā ar automātisko ātrumkārbu. Amerikas Mārtiņš sniedza īso pamācību šādas ātrumkārbas lietošanā, un mēs varējām doties. Sīmaņu Mārtiņš parādīja ar roku brauciena virzienu… Tā mēs, lēni gāzelēdamies, izkustējāmies pa guļamrajona nelielo ieliņu, kura drīz vien atdūrās vienā no centrālajām Čikāgas artērijām. Ātrumtrase, kas gāja cauri Čikāgai no ziemeļiem uz dienvidiem, bija liels izaicinājums mūsu palielajam auto kuģim. Mūsu ceļš pie Andra Ieviņa gāja pa Hārlemas avēniju. Līdzīgi kā Ņujorkas Hārlemas rajonā, arī šeit tas bija melnādaino rajons. Pie daudzu mājokļu durvīm atradās bariņš jauniešu ar mūzikas centriem rokās, kuri klausījās nu jau modē nākušo RAP mūziku. Arī Mārtiņš ieslēdza automašīnas īsviļņu staciju ar šo mūziku. Logus cieši aizvērām un turpinājām ceļu… Izskatījās, ka šajā rajonā bijām vienīgie baltie. Bijām tik tālu jau nonākuši uz dienvidiem, ka nācās šķērsot paralēli ejošu metro līniju virszemē. Kartē nevarēja saskatīt precīzu šādas šķērsojošas ielas atrašanos, tāpēc kļūdaini nogriezāmies pa kreisi agrāk. Ieliņa, sākumā būdama ar asfalta segumu, drīz pārvērtās zemes ceļā ar mežonīgiem krūmājiem abās pusēs... Pa šo nu jau tikai celiņu mums pretī nāca paliels bariņš vietējo, kas nelabprāt izlaida cauri. Saprotams, kāpēc ieliņa atdūrās dzelzceļa uzbērumā... Nu mums īsti nebija kur sprukt. Priekšā – uzbērums, aizmugurē – labs bariņš jauniešu. Par laimi, kādas agrāk iebrauktas auto sliedes gar šo uzbērumu caur krūmiem pēkšņi mūs izveda uz ļoti dzīvas satiksmes ielas. Mūsu auto, nedaudz zvārodamies, pamazām iekļāvās satiksmē, bet pavisam drīz pie sarkanās gaismas pirmajā luksoforā blakus nostājās auto un kāds metiss rādīja, lai Mārtiņš attaisa logu. Pa mazu spraudziņu varēja dzirdēt kaut ko par secret service. Pie zaļās gaismas Mārtiņš sāka strauji braukt, bet blakus auto bija ātrāks, mašīna mums aizšķērsoja ceļu, un no tās izlēca divi ar pistolēm bruņoti cilvēki, kas kliedza: "Secret service, have You pistols, guns, alchocol, drugs?" Mūs, paceltām rokām stāvošus, piespieda pie auto... Kamēr viens mūs apsargāja, tikmēr otrs pārbaudīja visu auto – neko neatrazdami, sāka izjautāt, kur vadītāja licence [to vēl nebijām sākuši kārtot], dokumenti [pases palika pie Sīmaņa dzīvoklī]. No kurienes esam? Teicām – no Latvijas, par ko viņi neko nebija dzirdējuši, un jautāja: "russians?" Teicām – nē, ka tas ir blakus Polijai un Lietuvai (zinot, ka Čikāgā ir lietuviešu kvartāls). Tad viņi jautāja: kāda mums nodarbošanās, teicām – "choirists". "Choir singers". Tad viņi atdeva atslēgas un strauji aizbrauca. Galu galā laimīgi nokļuvām pie Andra Ieviņa. Pēc šī notikuma Rīgā kopā ar Mārtiņu nodibinājām kamerkori "Sacrum".

"Apzināju, kādas ir akūtākās vajadzības Černihivas mūzikas skolā, un piegādāju viņiem instrumentus. Tur uz pieciem bērniņiem bija viena vijolīte… Aizvedu pilnu mikroautobusiņu ar dažnedažādiem instrumentiem, ko piegādāja mūziķi no visas Latvijas – ne tikai no Ogres. Redzot ukraiņu sajūsmu par to, ka viņi nav vieni… Pilnīgi noteikti netiecos pēc kaut kādiem apbalvojumiem, bet man šī sajūta bija TĀDA... Es pat teiktu – lielāks gandarījums nekā pēc kāda ļoti, ļoti laba koncerta. To nevar atsvērt. Tāpēc Ukrainā kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma esmu bijis piecas reizes un domāju, ka braukšu vēl. Ļoti ceru aizbraukt arī tad, kad karš būs beidzies. Pavisam drīz," saviļņoti saka diriģents un Ogres Mūzikas un mākslas skolas direktors ATVARS LAKSTĪGALA, ar kuru "Klasikas" studijā tiekamies nākamajā rītā pēc Franča Lehāra operetes "Džudita" pirmizrādes. Paldies tev, Atvar, par agro nākšanu uz "Klasikas" studiju! Kādas ir sajūtas pēc pirmizrādes? Droši vien visu nakti kaut kas galvā vēl skan.  Atsevišķas epizodes vēl kādu laiku skanēja. Uzskatu, ka darbs tika labi paveikts no visām pusēm, bet vienmēr ir tā: varbūt varēju tur vēl tā vai šitā... Tā filma vēl tinas atpakaļ. Tā laikam ir tāda mūziķa iekšējā atbildība. Grūti to savādāk raksturot. Bet jūs jau varat ikreiz dot vairāk, labāk, savādāk: tur jau ir tā dzīvās mūzikas burvība. Nākamās izrādes ir 6. un 7. oktobrī. Mainīsies arī sastāvi. Bet vai nav dīvaini, ka Lehāra "Džudita" Latvijā tikusi iestudēta pirmo reizi? Jā, un ja šobrīd neko nejaucu, tad ne tikai Latvijā, bet arī Baltijas valstīs: interesējoties par nošu materiālu, arī no kaimiņvalstu nošu bibliotēkām neatradu nekādas norādes, ka šajā reģionā kādreiz bijusi iestudēta "Džudita".  Bet jūs materiālu sadabūjāt, tāpat tikāt pie latviešu teksta. Šis ir tas gadījums, kad nav vajadzīgi titri un tu pilnīgi skaidri vari saprast tekstu – gan dziedāto, gan runāto. Domājot par VEF Kultūras pils mazo orķestra bedri, šķita neiespējami, ka tajā varētu salīst lielais orķestris. Tāpēc orķestris ir samazināts, bet tik un tā skan brīnišķīgi. Jau iepriekš man bija darīšana ar šo orķestra bedri, un tas tiešām bija izaicinājums: ieraugot Lehāra oriģinālpartitūru, sapratu, ka arī mūsu Baltā nama bedrē tas būtu bijis komplicēti, jo operetē izmantots patiešām ļoti, ļoti, ļoti liels orķestris: te ir arī ģitāras, mandolīnas un kas tikai vēl nē... Sapratu, ka bedrē vairāk par trīsdesmit cilvēkiem nepietiks vietas, un tad nu bija lielais uzdevums – domāt, kā un ko darīt, lai labi skanētu un visiem pietiktu vietas. Atļāvos konsultēties ar saviem iepriekšējiem un pastāvīgajiem sadarbības partneriem, zvanīju komponistam Ērikam Ešenvaldam, ar kuru man bijusi ilggadēja sadarbība: viņš man ieteica savu ļoti talantīgo kompozīcijas studentu, maģistrantu Polu Bernardu Bernotu, kuram ļoti patīk šādas lietas. Protams, tas bija liels risks – kaut ko tik vērienīgu un apjomīgu uzticēt jaunam cilvēkam, bet… Tad atcerējos, ka arī es pirms gadiem divdesmit ļoti gaidīju šādus izaicinājumus un piedāvājumus, jo man patika darīt ko tādu, kas varbūt pat būtu pāri maniem spēkiem. Uzrunājot jauno komponistu un pianistu Polu, viņš atbildēja, ka ļoti labprāt šo darbu uzņemtos, un tad jau vienojāmies par to, kāds varētu būt sastāvs – ka tie būtu 27 mūziķi, un izveidosim šo partitūru tā, lai maksimāli izklausītos tā, kā to iecerējis Lehārs. Tev ir arī palīgs un asistents pie diriģenta pults – arī jauns cilvēks, kuram laikam vienā izrādē arī tiks dots vārds? Jā, esmu priecīgs, jo pirmo reizi uz ilgstošāku sadarbību esmu aicinājis savu asistentu – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra diriģēšanas studentu Artūru Plaudi. Šeit noder arī viņa klavierspēles dotības, pieredze un iepriekšējā izglītība, jo Rīgas Doma kora skola dod savu artavu. Tieši darbā ar vokālo mūziku viņš bija ļoti, ļoti vērtīgs palīgs un arī dziedātājiem deva brīnišķīgus padomus. Artūrs diriģēs izrādi 21. oktobrī. Tā būs viņa debija muzikālajā žanrā.  Tev šī nav pirmā pieredze ar operetes žanru, par kuru domas sabiedrībā atšķiras. Ir daļa ļaužu, kas pret to izturas skeptiski. Daļa sabiedrības uzskata, ka operete ir kā šlāgeris populārajā mūzikā. Bet tas tā noteikti nav! Būtiskākā atšķirība no operas operetē ir pozitīvisms: teju visas izrādes, izņemot "Džuditu", beidzas laimīgi – un tās ir komēdijas. Cik man zināms, teju visos pasaules teātros operetes iestudē valsts valodā. Tas klausītājam ir interesanti – ka viņš no sākuma līdz galam var saprast, par ko ir stāsts. (..) Operetē ir ļoti daudz runāto dialogu. Vai diriģentam tas ir īpašs uzdevums un varbūt pat apgrūtinājums – tiem sekot? Arī dziedātājiem tas noteikti nav viegli. Tev taču ir jāseko katram vārdam! Jā, protams, man jāseko! Bet jau mēģinājumu procesā šīs nianses ir ļoti labi izprastas. Dodu arī padomus, lai šie dramaturģiskie akcenti sakristu ar mūziku, kas sekos pēc tam. Runātie dialogi papildina mūziku. Ja operā ir rečitatīvi, tad operetēs ir dialogi.  Jāvēl ilgs mūžs operetei "Džudita", bet nu gan pievēršamies Ogrei. Vai esi dzimis ogrēnietis, vai arī tu tur šobrīd dzīvo un strādā?  Esmu dzimis Rīgā, tomēr sevi vienmēr esmu uzskatījis par ogrēnieti. Lai gan esmu mācījies, strādājis un dzīves lielāko daļu pavadījis ārpus Ogres, šī pilsēta ir manas mājas. Atzīšos – bijušas pāris reizes, kad es pat esmu mēģinājis aiziet no Ogres, jo strādāju Liepājā un domāju, ka varbūt tomēr vajadzētu dzīvot tai tuvāk. Vēl bija mācības Berlīnē, un tad Ogre likās pilnīgi uz citu pusi nekā Liepāja vai Rīga lidosta. Bet nē... Ogre, kur satiekas divas upes, kļūst arvien skaistāka, tā mani vilina kā magnēts! Tai ir ļoti īpaša aura. Ogri un Operetes teātri kaut kādā ziņā saista intensīvas saites. Kā ir ar muzikālā teātra attīstību Ogrē? Mēs visi uz to ļoti, ļoti ceram! Nopietnā projekta stadijā izstrādāts vizuālais materiāls, kā tas varētu izskatīties. Par tautas saziedotajiem līdzekļiem celtais Ogres Tautas nams ir vēsturiska ēka; tai ir ļoti skaists tornītis. Kad tika atjaunota Latvijas neatkarība, šis tornis bija viena no pirmajām vietām, kurā tika pacelts Latvijas karogs. Tāda ikoniska vieta. Un, tā kā šī ēka jau kādu laiku ir tādā kā pabērna statusā, lai gan tai ir liela kultūrvēsturiska vērtība, tika lemts – kāpēc to nepiepildīt ar kultūru? Ir izveidots projekts, kurā šī vecā, vēsturiskā ēka varētu savienoties ar jaunu un pilnvērtīgu teātra ēku. Vecā ēka paliktu kā mazā zāle, bet jaunā ēka – kā jaunā zāle. Ceru, ka pārskatāmā nākotnē šī iecere tiks novesta līdz galam. Bet jau ļoti pārskatāmā nākotnē, 11. oktobrī, būs liela balle, bet vēl pirms tam – arī daudz kas cits saistībā ar Ogres Mūzikas un mākslas skolas jubileju. Patiesībā kopā liktas divas jubilejas: Mūzikas skolai – 65, Mākslas skolai – 35. Kopā apaļš simts!  Jā, tā ir mana ideja. Mūzikas skola tika dibināta 1960. gadā, bet Mākslas skola – 1990. gadā, un šīs skolas veiksmīgi darbojušās katra par sevi. Nu jau piecus gadus esam kopā zem vienas administrācijas, bet – saglabājot tās labās tradīcijas, kas bijušas iepriekš. Tradīcija, kuru šobrīd turpinu – neuzstāju, lai talantīgais jaunietis obligāti aizietu līdz galam un skolu pabeigtu: man ir svarīgi dot viņam impulsu, un, ja redzu, ka konkrētajam jaunietim ir ļoti īpašas dotības, mudinu iet uz Rīgu – vai tā būtu Rīgas Doma kora skola, vai arī Emīla Dārziņa mūzikas vidusskola. Jo redzu, kā notiek attīstība. Piemēram, Diana Ozoliņa, viena no vadošajām čellistēm Latvijā, arī savulaik uzsākusi mācības Ogres mūzikas skolā; tāpat altiste Ināra Brīnuma, klarnetists Uldis Lipskis. Trombonists Vairis Nartišs šo skolu ir pat pabeidzis. Bet jaunā, talantīgā pianiste Ērika Jēkabsone aizgāja uz Dārziņskolu.  2017. gadā, kad stājies jaunajā amatā, savā vīzijā teici, ka nepieciešams veidot jaunas tradīcijas šajā profesionālās ievirzes izglītības iestādē. Piemēram, rīkot mūzikas festivālus, iesaistot citu mūzikas skolu audzēkņus, pasniedzējus no Mūzikas akadēmijas, no ārvalstīm. Tas ir izdevies? Ir izdevies, jā. Tas notiek pastāvīgi – gan starptautiskie projekti, gan vietēja mēroga projekti. Kad vēl skolas nebija apvienotas, izveidoju koncertu ciklu, kurā personības, kas pasaulē ļoti tālu tikušas un parādījušas sevi uz lielajām skatuvēm, aicinu tikties ar bērniem skolā, lai parunātos un arī muzicētu – tā, lai bērni varētu uzdot jautājumus un akcentu liekot uz to, kādas konkrētajai personībai bijušas pirmās dienas mūzikas skolā, kāds bijis pirmais mācību gads, kādas bijušas pirmās veiksmes un arī neveiksmes, kā tikts tām pāri… Daudzi bērni man atzinušies, ka tas viņus ļoti, ļoti iedvesmojis! Jo neviens no mums nepiedzimst uz skatuves: pamatā ir ļoti liels darbs. Un katram ir savs stāsts par to. Bijuši jau ļoti daudzi šādi pasākumi. Tavā vīzijā bija atvērt arfas klasi un izveidot džeza nodaļu. Džeza vēl nav, bet arfa gan ir!  Ja nemaldos, vēl tikai Jūrmalā ārpus Rīgas ir iespēja apgūt arfu. Esam viena no retajām skolām Latvijā. Šobrīd ir arī pirmie trīs absolventi, un esmu priecīgs, ka visi skolu absolvējuši teicami un izcili. Ļoti liels nopelns te ir skolotājai Ievai Šablovskai: tas, kā viņa spēj aizraut meitenes, ir kaut kas fenomenāls! Un vēl lielāks pārsteigums bija, ka gandrīz visiem viņas audzēkņiem mājās ir savas arfas. Es saku: Ieva, ko tu dari ar tiem meiteņu tētiem?! (smejas)  Moderno datortehnoloģiju izmantošana. Arī to kā prioritāti esi licis 2017. gada vīzijā. Vienmēr esmu bijis par tehnoloģijām, man tās ļoti patīk un aicinu tās izmantot arī citus. Kad sāku strādāt direktora amatā, skolā nebija pat e-klases: mums vēl bija žurnāli, viss papīros. Teicu – nē, tā nebūs, mums jāiet laikam līdzi, un līdz šim ir daudz kas izdarīts šajā jomā. Ar tehnoloģijām esam ļoti "uz tu". Kad bija pandēmijas laiks, jau pirmajā nedēļā izveidoju digitālo koncertzāli un visi vecāki varēja sekot līdzi: mums koncertdzīve neapstājās ne uz mirkli! Tai varēja sekot līdzi tiešsaistē, kuru nodrošināja vairākas kameras. Tas man bija tāds uzstādījums. Un pāri visam tu teici – un tas nu gan ir noteikti piepildījies! – ka tev ir ļoti liela vēlēšanās izdarīt kaut ko labu savas pilsētas Ogres labā. Bet tu esi daudz ko izdarījis arī Liepājas labā. Un, skat, "Lielajam dzintaram" tuvojas jau desmit gadu dzimšanas diena! Tas bija tiešām ļoti, ļoti liels notikums un interesants posms… Liepājā mana dzīvesvieta bija blakus "Lielajam dzintaram", tāpēc varēju redzēt, kā šis brīnums top no stāva uz stāvu. Man bija skaidri zināms, kas būs programmā vēl divus gadus pirms koncertzāles atklāšanas! Koncertzāles un pilsētas vadība noticēja manai idejai, un par to esmu ļoti gandarīts. Viens no taviem skolotājiem ir Imants Resnis. Kādā intervijā lasīju, ka reiz kādā stundā Imants tev pajautājis – nu, kā tev patika jaunā izstāde Mākslas muzejā? Viņš ir viens no tiem, kurš tev liek skatīties plaši. Tas tiešām ir pateicoties Imantam Resnim, kurš uzskata: diriģents nav tikai tas, kurš taktē vai skatās, vai mūziķi nospēlē pareizas notis – ir jāredz ļoti plaši, jābūt plašam skatījumam. Imantu Resni joprojām uzskatu par vienu no erudītākajiem mūziķiem, diriģentiem, ko pazīstu, un ļoti, ļoti novērtēju to, ko viņš man devis. Tu skaties plaši arī pāri Latvijas robežām. Tev piešķirts Ukrainas augstākais valsts apbalvojums, un laiku pa laikam mēs redzam tevi Ukrainā. Esi teicis, ka mūzika un māksla ir spēcīgs ierocis. Tieši tā. Viena no Ogres sadraudzības pilsētām ir Černihiva, kas ir salīdzinoši tuvu agresorvalsts robežai. Jau kara pirmajās dienās uzzinot par turienes situāciju, arī man sirds ļoti sažņaudzās, un nodomāju: noteikti pie pirmās izdevības palīdzēšu! Zinot, ka Ogres novada domes priekšsēdētājs Helmaņa kungs pats personīgi dodas uz turieni un piedāvā piegādāt palīdzību, pieteicos, ka arī es gribētu braukt līdzi, taču saredzu, ka turp dotos ar savu misiju. Sazinājos ar Černihivas mūzikas skolu un arī mākslas skolu, apjautājos, kas viņiem nepieciešams, un vairākas reizes braucu uz turieni, vedot mūzikas instrumentus, kurus man savukārt piegādāja mūziķi no visas Latvijas – ne tikai no Ogres. Jo tur tā situācija bija tāda, ka uz pieciem bērniņiem bija viena vijolīte… Apzināju, kādas ir akūtākās vajadzības, un piegādāju viņiem instrumentus. Aizvedu pilnu mikroautobusiņu ar dažnedažādiem instrumentiem. Redzot viņu sajūsmu par to, ka viņi nav vieni… Pilnīgi noteikti netiecos pēc kaut kādiem apbalvojumiem, bet man šī sajūta bija tāda... Es pat teiktu – lielāks gandarījums nekā pēc kāda ļoti, ļoti laba koncerta. To nevar atsvērt. Tāpēc Ukrainā kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma esmu bijis piecas reizes un domāju, ka braukšu vēl. Ļoti ceru aizbraukt arī tad, kad karš būs beidzies. Pavisam drīz. 8. oktobrī jūsu skolā būs atbalsta koncerts Ukrainai – kopā ar pianistu Andreju Osokinu, dziedātāju Brigitu Reisoni, jūsu skolas bērniem un arī bērniem no Ukrainas. Jā, tāda izaicinājumiem pilna nedēļa. Un tad vēl skolas jubilejas koncerts. Ar Andreju Osokinu mums plānota sadarbība arī turpmāk: abi esam uzaicināti uzstāties kopā Černihivā nākamā gada pavasarī. Ar Černihivas simfonisko orķestri izveidosim kopēju programmu, kas būs kā labdarības koncerts no mūsu puses, un visi ienākumi tiks novirzīti Ukrainas aizstāvjiem.

7. sezonas sākumā padalos ar pieeju, ko izmantoju tādiem mērķiem, ko ļoti gribas sasniegt, bet kas grūti dodas rokā. Tie ir mērķi, kuri prasa ilgu laiku, daudz pūļu un ceļā uz tiem ir daudz šķēršļu. Galu galā viss ir par iekšējo "ķīmiju", kas vai nu palīdz sasniegt to, ko gribam, vai traucē. Tā vietā, lai viltos sevī vai atteiktos no tā, ko gribas, mēs varam apzināti aktivizēt dopamīnu (motivācijas un intereses enerģiju) un serotonīnu (mūsu garastāvoklis, emocionālā stabilitāte un izturība), kas darbojas kā degviela neatlaidīgai iešanai uz savu lielo mērķi. Es un Mišels priecāsimies tevi satikt Cilvēkjaudas pirmajā klātienes tikšanās pasākumā. Mēs stāstīsim savus pieredzes stāstus par Cilvēkjaudas un mūsu dzīves aizkulisēm un izjautāsim vairākus Cilvēkjaudas interviju viesus. Mūsu mērķis ir, lai mūsu kļūdas un atklājumi atvieglo tavu dzīvi. Informācija un biļetes ir šeit: cilvekjauda.lv/aizkulises

Šoreiz raidījumā Divas puslodes pārsvarā pievēršamies notikumiem Eiropā. Neuzticības balsojumu pagājušajā nedēļā ir izturējusi Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Lai gan jau pirms balsojuma bija skaidrs, ka jaunas komisijas meklējumos nebūs jādodas, notikums tomēr ir uzmanības vērts, jo izgaismo neapmierinātību ar komisijas vadību, tostarp arī to politisko spēku vidū, kas viņas kandidatūru atbalstīja. Šengenas beigu sākums - šādi virsraksti nereti vērojami starptautiskajos medijos, tiem atspoguļojot Eiropas valstu arvien stingrākos pasākumus imigrācijas ierobežošanai. Vai pārbaudes uz robežām tiešā nozīmē Šengenas nāvi un kad sagaidīsim darbojošos Eiropas mēroga risinājumus imigrācijas kontrolēšanai? Pēc četrām desmitgadēm ieročus nolicis kurdu bruņotais separātistu grupējums Kurdistānas Sstrādnieku partija. Kamēr partija norāda, ka cīņu pārnes uz demokrātisko fronti jeb politiku, Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans jau paziņojis, ka atbruņošanās uzskatāma par viņa valsts uzvaru. Kādēļ tas notiek tagad un kurš no tā būs ieguvējs? Nedaudz arī par vē vienu aktualitāti - Tramps izvirzījis Krievijai prasību 50 dienu laikā diplomātiskā ceļā vienoties par mieru, piedraudot, ka pretējā gadījumā uzliks ievedmuitu 100% apmērā importam no Krievijas un no tās tirdzniecības partneriem.  Aktualitātes analizē politisko norišu pētnieks Veiko Spolītis un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Marts Ivaskis.   Fon der Leienas kundzes jaunā pieredze Eiropas Parlamenta balsojumi par neuzticības izteikšanu Eiropas Komisijas prezidentam, respektīvi, komisijai pilnā sastāvā, nav sevišķi bieža parādība. Salīdzinoši vairāk to bija pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad Žaka Delora komisija piedzīvoja trīs, bet Žaka Santēra komisija – divus balsojumus, pie tam Santērs demisionēja pats brīdī, kad brieda trešais balsojums. Mūsu gadsimtā pa vienam balsojumam nācies izturēt Romano Prodi 2004. gadā, Žozē Manuelam Barrozu 2005. gadā un Žanam Klodam Junkeram 2014. gadā. Pagājušajā ceturtdienā, 10. jūlijā, šim sarakstam pievienojusies arī Urzula fon der Leiena. Tāpat kā iepriekšējās reizēs arī šoreiz viss beidzās komisijas labā: 360 parlamentāriešiem balsojot pret, nepieciešamais divu trešdaļu balsu apjoms netika iegūts, un fon der Leienas komisija palika savā vietā. Konkrētais balsojuma rosinātājs bija deputāts no Rumānijas George Piperjs, labējā Eiropas Konservatīvo un reformistu grupā ietilpstošās partijas Alianse rumāņu vienotībai pārstāvis. Galvenais motīvs ir t.s. Faizergeita – skandāls, kuru 2021. gada aprīlī izraisīja laikraksta „The New York Times” publikācija, kurā tika apgalvots, ka vienošanās starp Eiropas Komisiju un farmācijas kompāniju „Pfizer” par 35 miljardus vērto Covid-19 vakcīnu iepirkumu faktiski notikusi, fon der Leienai apmainoties īsziņām ar „Pfizer” izpilddirektoru Albertu Burlu. Eiropas Komisija noliedz šādu traktējumu, savukārt laikraksts panācis Eiropas Vispārējās tiesas lēmumu, ka komisijai būtu jāpadara attiecīgā sarakste publiski pieejama. Visdrīzāk, juridiska stīvēšanās par šo jautājumu, kā arī par to, vai īsziņas vispār var būt obligāti publiskojams materiāls, turpināsies. Pērkot deputātu labvēlību, pirms balsojuma fon der Leienai nācās atteikties no vairākām savām nostādnēm pēc pāris nedēļām apstiprināmā savienības septiņgadu budžeta sakarā. Sociālistu un demokrātu grupa pavisam tieši piedraudēja balsojumā atturēties, ja budžetā netiks saglabāta apjomīgā Eiropas Sociālā fonda finansējuma daļa. Tāpat fon der Leiena atteicās no domas finansējumu reģionu atbalstam, kas veido apmēram trešdaļu no visa savienības budžeta, piešķirt ar nacionālo valdību starpniecību. Pret neuzticības izteikšanu balsoja vairums deputātu no Eiropas Tautas partijas, Sociālistu un demokrātu, liberālās „Atjauno Eiropu” un Zaļo grupām, savukārt par – pamatā labējie: Konservatīvie un reformisti, „Eiropas patrioti”, Suverēno nāciju Eiropa, arī daļa no radikālās Kreiso grupas. Kurdistānas Strādnieku partija noliek ieročus Kurdi ir viena no pasaules lielākajām nācijām bez savas valsts. Aprēķini ir visai atšķirīgi, taču ne mazāk kā trīsdesmit miljoni kurdu kompakti apdzīvo Turcijas dienvidaustrumus, kā arī tiem piegulošos Irānas, Irākas un Sīrijas rajonus. Suverēnas Kurdistānas izveides ideja tika pieteikta jau pirms vairāk nekā simts gadiem, Pirmā pasaules kara izskaņā, taču ne toreiz, ne vēlāk nav īstenojusies. Kurdu neatkarības centienus visas pieminētās valstis uzlūkojušas kā apkarojamu separātismu, un palaikam šī pretstāve izvērtusies bruņotā cīņā. Turcijas kurdu cīņas avangards kopš 1978. gada bija Kurdistānas Strādnieku partija, kuras ideoloģija apvienoja kurdu nacionālismu un marksismu, deklarējot kā mērķi ne vien neatkarīgu, bet arī sociālistisku Kurdistānu. Tiek lēsts, ka organizācijas bruņotā cīņa pret Turciju prasījusi vairāk nekā 37 000 dzīvību, pie tam vardarbībā pret civiliedzīvotājiem tiek vainotas abas puses. 1999. gadā Turcijas specdienestiem izdevās Kenijā sagūstīt un pārvest uz Turciju Kurdistānas Strādnieku partijas dibinātāju un līderi Abdullu Edželanu, kurs kopš tā laika atrodas mūža ieslodzījumā. Pēc Sadama Huseina režīma sabrukuma Irākā 2003. gadā un Sīrijas pilsoņkara uzliesmošanas 2011. gadā kurdu bruņotās vienības sāka kontrolēt savas etniskās teritorijas attiecīgajās valstīs, un šeit patvērumu atrada arī Kurdistānas Strādnieku partijas kaujinieki, kas, savukārt, pamudināja Turciju īstenot militāras operācijas pret kurdu spēkiem kaimiņvalstu teritorijā. 2012. gadā toreizējā Turcijas premjerministra Redžepa Tajipa Erdogana valdība uzsāka sarunas ar ieslodzījumā esošo Edželanu, taču nākamajā gadā Parīzē tika noslepkavots viens no kurdu līderiem, un pāris nākamo gadu laikā miera process izjuka. Šķiet, tagad ir izdevies panāks labāku rezultātu, jo šī gada februārī Edželans aicināja savu organizāciju atbruņoties un pašlikvidēties, un maijā Kurdistānas Strādnieku partijas kongress tiešām pieņēma attiecīgu lēmumu. 11. jūlijā Irākas ziemeļu pilsētā Suleimānijā Strādnieku partijas kaujinieki piedalījās simboliskā ieroču iznīcināšanas ceremonijā, dedzinot sārtā savus automātus un citus šaujamos. Grūti gan spriest, cik liela daļa no Strādnieku partijas militārā spārna ir gatavi pakļauties augstākstāvošo lēmumam un tiešām atbruņoties. Tāpat pagaidām nav skaidri zināms, ko ir apņēmusies darīt Turcijas valdība apmaiņā pret kurdu atteikšanos no bruņotas cīņas.  Vai Šengena briesmās?  Pagājušajā nedēļā prezidents Makrons un premjerministrs Stārmers tikās Londonā kārtējā Francijas un Lielbritānijas samitā. Kā teju nozīmīgākais tikšanās rezultāts tiek izcelta vienošanās par neregulāro imigrantu apmaiņas programmu, proti, Francija piekrīt saņemt no Lielbritānijas atpakaļ zināmu skaitu ārpuseiropas migrantu, kuri bez ieceļošanas atļaujas šķērsojuši Lamanšu, savukārt Lielbritānija uzņems attiecīgu skaitu tādu, kuriem būtu tiesības uz uzturēšanos, bet kuri to līdz šim nav mēģinājuši panākt. Tiek lēsts, ka šādi Lielbritānija varētu nosūtīt atpakaļ uz kontinentu apmēram 2600 cilvēkus gadā jeb apmēram 6% no bez atļaujas atkuģojušajiem. Kamēr briti bija Eiropas Savienībā, viņiem bija tiesības nosūtīt neregulāros migrantus uz to savienības valsti, kurā viņi bija ieradušies vispirms. Līdz 2016. gadam Apvienotā Karaliste nogādāja kontinentā vairāk ieceļotāju nekā uzņēma, taču tagad situācija ir mainījusies. 2024. gadā pieteikumus par uzturēšanās atļaujas piešķiršanu iesnieguši 108 000 cilvēku, kas ir apmēram divas ar pusi reizes vairāk nekā 2018. gadā. Šogad, kā liecina statistika, šis apjoms varētu vēl dubultoties. Pret šiem skaitļiem domājamais atgriežamo daudzums šķiet pieticīgs, taču abi valdību vadītāji izteicās optimistiski – galu galā šī ir pirmā šāda veida vienošanās starp Lielbritāniju pēc Breksita un kādu Eiropas Savienības valsti. Tikām citāda noskaņa valda divu Eiropas Savienības valstu – Polijas un Vācijas – pierobežā pēc tam, kad Polija 7. jūlijā ieviesa daļēju robežas kontroli ar Vāciju un arī Lietuvu. Iemesls jau atkal ir neregulārie migranti, kuri cenšas, ietikuši Polijā vai kādā no Baltijas valstīm, nonākt Vācijā. Taču Varšava diezin vai būtu spērusi šādu soli, ja Berlīne ko līdzīgu nepasāktu jau 2023. gada oktobrī. Šobrīd tās gan ir pārbaudes izlases kārtībā, un teorētiski tām būtu pēc kāda laika jābeidzas, tomēr par to drošas pārliecības nav. Eiropas Savienības likumdošana paredz, ka kontrole uz tās iekšējām robežām var tikt ieviesta tikai ārkārtas situācijās un uz pusgadu, taču norma skaidri nenosaka, ka šo termiņu nevar pagarināt. To arī dara ne vien Vācija un Polija, bet arī vairākas citas dalībvalstis. Situācijā, kad kontrolētas Eiropas Savienības iekšējās robežas tikai vairojas, arvien biežāk izskan spriedelējumi par iespējamu Šengenas sistēmas galu. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Vācijā ir jauna valdība un jauns kanclers - kristīgo demokrātu līderis Frīdrihs Mercs. Tikmēr Rumānijā ir valdības krīze – premjers atkāpās pēc tam, kad uzzināja, ka koalīcijas virzītais prezidenta amata kandidāts nav pat iekļuvis vēlēšanu otrajā kārtā. Vēl lūkojam, kā notiek 9. maija Uzvaras svētku gaidīšana Maskavā. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders. Vācijas jaunā valdība startē ar aizķeršanos Sarunas par jaunās Vācijas valdības izveidi sākās jau drīz pēc 23. februāra vēlēšanām, un tajās, kā jau tika prognozēts priekšvēlēšanu periodā, piedalījās divi spēki – kristīgie demokrāti un sociāldemokrāti. Šādas t.s. „dižās koalīcijas” jau daudzkārt valdījušas Berlīnē, un lai arī plānotajai koalīcijai Bundestāgā ir vien 52% balsu, citi varianti praktiski netika izskatīti. Kā tika ziņots, galvenie pozīciju saskaņošanas aspekti saistījās ar budžeta, nodokļu un migrācijas jautājumiem. Galu galā 6. maijā jaunais kanclera Frīdriha Merca kabinets tika celts priekšā Bundestāgam, kur piedzīvoja nepatīkamu aizķeršanos: pirmo reizi pēckara Vācijas vēsturē ar koalīcijas līgumu izveidotu valdību neizdevās apstiprināt pirmajā balsošanā. Novērotāji lēš, ka vainīgi esot daži sociāldemokrātu deputāti, kuriem vai nu netīk Mercs kā kanclers, vai arī viņi tika cerējuši uz kādu valdības amatu, bet palikuši bešā. Lielākais opozīcijas spēks – galēji labējā „Alternatīva Vācijai” – tūdaļ sacēla brēku sociālajos medijos par vājo valdību un nepieciešamību rīkot jaunas vēlēšanas. Par laimi divas citas opozīcijas partijas – zaļie un kreisie – uzvedās konstruktīvi, un tas ļāva jau pēc dažām stundām atgriezties pie balsošanas procedūras un šoreiz kanclera Merca kabinetu apstiprināt. Saskaņā ar partiju vienošanos, Kristīgi demokrātiskajai savienībai un tās satelītpartijai Bavārijas Kristīgi sociālajai savienībai valdībā bez kanclera būs vēl desmit ministru vietas, savukārt Sociāldemokrātiskajai partijai – septiņas vietas, tai skaitā vicekanclera postenis. Šo amatu līdz ar finanšu ministra vietu ieņems Sociāldemokrātiskās partijas ģenerālsekretārs Larss Klingbeils. Otrs ietekmīgākais sociāldemokrāts līdzās partijas līderim jaunajā valdībā ir aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss; vienīgais no iepriekšējā kabineta ministriem, kurš saglabājis savu portfeli, un viens no nedaudziem, kuram ir federālās valdības darba pieredze. Bez viņa ar tādu ver lepoties vien divi Kristīgi sociālās savienības ministri – iekšlietu ministrs Aleksandrs Dobrinds un izglītības, pētniecības, tehnoloģiju un astronautikas ministre Doroteja Bēra, kuri savulaik ieņēmuši, attiecīgi, transporta ministra un digitalizācijas valsts ministres amatus Angelas Merkeles valdībās. Runājot par citiem nozīmīgākajiem portfeļiem, ekonomikas un enerģijas jomu vadīs kristīgā demokrāte Katerīna Raihe, savukārt ārlietas uzticētas šīs pašas partijas pārstāvim Johanam Vadefūlam. Vadefūls ilgstoši darbojies Bundestāga Ārlietu komitejā, specializējoties attiecībās ar Tuvo Austrumu valstīm, Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju un Rietumbalkānu valstīm. Viņš pazīstams kā regulārs Krievijas vadoņa Putina kritizētājs un jau labu laiku aizstāv Ukrainas tiesības izmantot Vācijas piegādātos ieročus Krievijas Federācijas teritorijā. Rumānija pielaiko sarkano naģeni Pagājušā gada novembra beigas un decembra sākums Rumānijā bija sen nepieredzētas politiskās intensitātes laiks, kad dažu nedēļu periodā elektorātam bija jāizraugās gan prezidents, gan abu parlamenta palātu deputātu korpuss. Abos gadījumos iezīmējās radikāli labējo un populistisko spēku ietekmes pieaugums. 1. decembrī notikušajās parlamenta vēlēšanās nozīmīgu balsu daļu valdošajai Nacionālajai koalīcijai, kas sastāv no kreisi centriskās Sociāldemokrātiskās partijas un labēji centriskās Nacionālās liberālās partijas, atņēma labējie radikāļi un populisti – Alianse rumāņu vienotībai, „S.O.S. Rumānija” un Jauno cilvēku partija. Ar Rumānijas ungāru demokrātiskās alianses līdzdalību un etnisko minoritāšu deputātu atbalstu izdevās izveidot Nacionālās koalīcijas valdību ar sociāldemokrātu Jonu Marčelu Čolaku priekšgalā. Savukārt 24. novembrī notikušajās prezidenta vēlēšanās labākie panākumi bija neatkarīgajam kandidātam Kelinam Džordžesku, kurš tiek raksturots kā labēji radikāls populists un ultranacionālists ar prokremliskām un pret NATO vērstām nosliecēm. Kad līdz otrajai vēlēšanu kārtai 8. decembrī bija atlikušas pāris dienas, Rumānijas Konstitucionālā tiesa atcēla pirmās kārtas rezultātus, konstatējot nelikumības Džordžesku kampaņā. Pāris mēnešus vēlāk radikālajam kandidātam tika izvirzītas kriminālapsūdzības, tai skaitā antikonstitucionālās darbībās un fašistisku grupējumu atbalstīšanā; dalība atkārtotajās vēlēšanās, kuru pirmā kārta notika 4. maijā, viņam ir liegta. Taču labēji radikālo nišu cīņā par valsts galvas amatu tūdaļ ieņēma nākamais pretendents – partijas Alianse rumāņu vienotībai līderis Džordže Simions. Sevi un savu partiju Simions dēvē par trampistiem, labprāt valkājot arī spilgti sarkanu beisbola cepuri kā šīs orientācijas emblēmu. Viņa līdzšinējā nostāja nav bijusi prokremliska, taču pēdējā laikā viņš izteicies pret militārā atbalsta palielināšanu Ukrainai, pieskaņojoties Donalda Trampa politikas kursam. Acīmredzami lielai daļai Rumānijas sabiedrības ir vēlme pielaikot koši mēļo beisboleni, un svētdienas balsojumā Simions ieguva labāko rezultātu – nepilnu 41% balsu. Divi nākamie pretendenti – neatkarīgais kandidāts, mēreni konservatīvais Bukarestes mērs Nikušors Dans un valdības koalīcijas kandidāts Krins Antonesku saņēma vairāk nekā 20% katrs, pie tam nepilns procents, par kuru Dans pārspēja Antonesku, noteica pie varas esošās koalīcijas izstāšanos no cīņas par valsts galvas amatu. Reaģējot uz to, premjerministrs Čolaku paziņojis par atkāpšanos no amata un sociāldemokrātu aiziešanu no koalīcijas, kura, pēc viņa vārdiem, esot zaudējusi leģitimitāti. Ievērojot spēku samēru esošajā parlamentā, grūti saskatīt kādu alternatīvu līdzšinējai varas koalīcijai. Kremļa svinību nervozais diženums Padomju–vācu  kara noslēguma gadadiena, oficiozajā padomju un mūsdienu Krievijas vēstījumā dēvēta par Uzvaras dienu, ir pašreizējā Kremļa režīma ideoloģiskā patosa koncertēšanas punkts. Pēdējās desmitgadēs tie ir Maskavas galvenie svētki, un jo sevišķi nozīmīgi tad, ja gadskārta apaļa, kā tas ir arī šogad. Īpašu nokrāsu tam visam piešķir arī šī brīža situācija – Krievijas uzsāktais un jau ceturto gadu turpinātais agresijas karš pret kaimiņvalsti Ukrainu. Zīmīga ir leģitīmās Ukrainas valsts varas uzstājīga dēvēšana par nacistisku, gluži tāpat kā Staļingradas vārda piešķiršana Volgogradas starptautiskajai lidostai, tā no jauna ierakstot Krievijas kartēs asinskārā padomju diktatora vārdu. Taču Ukraina pamanījusies manāmi pabojāt gaidāmo svinību spožumu un diženumu. Nu jau krietnu laiku ukraiņu lidroboti demonstrē spēju sasniegt lokācijas dziļi Krievijas iekšienē, vairakkārt sprādzieni skanējuši arī Maskavā un tās pievārtē, tai skaitā pēdējās pāris dienās. Šo uzbrukumu dēļ uz laiku tika slēgtas Maskavas tuvumā esošās lidostas. Kremļa režīmam būtu neiedomājams apkaunojums un trieciens reputācijai, ja kaut kas tāds notiktu 9. maija militārās parādes laikā Sarkanajā laukumā. Šai notikumā paredzēta augstu ārvalstu viesu klātbūtne, tai skaitā tiek cerēts uz Ķīnas valsts un kompartijas vadītāja Sji Dziņpina, Brazīlijas prezidenta Luiza Inasiu Lulas da Silvas un Vjetnamas prezidenta To Lama ierašanos. Mēģinājums nodrošināties pret nelāgiem pārsteigumiem, acīmredzot, ir Kremļa saimnieka piedāvātā trīs dienu uguns pārtraukšana no 8. līdz 10. maijam. Ukraina uz to atbildējusi ar pretpriekšlikumu – trīsdesmit dienu pamieru, kam Krievija nav piekritusi. Tad nu Volodimirs Zelenskis izteicies, ka Ukraina nevar uzņemties atbildību par kara apstākļos Krievijas teritorijā notiekošo un negrasās piedalīties spēlītēs, kam jārada patīkama svētku atmosfēra. Tomēr 6. maijā izdevums „The Washington Post” citējis vārdā nenosauktus Ukrainas bruņoto spēku pārstāvjus, kuri apgalvojuši, ka Kijiva negrasās rīkot kādus uzbrukumus 9. maija svētku parādes laikā, ciktāl tas var izraisīt pārāk niknu Maskavas atriebību un arī sadusmot Vašingtonu. Cita Ukrainas militārpersona izteikusies, ka ap Maskavu tiek koncentrētas pretgaisa aizsardzības sistēmas no visas Krievijas, tāpēc uzbrukumam būtu maz cerību uz efektu. Tikām maskavieši brīdināti svētku laikā neizmantot pirotehniku, piedraudot ar kriminālatbildību. Tāpat viņi brīdināti, ka šais dienās var tikt atslēgti tīmekļa sakari, un zināmi traucējumi jau bijuši vērojami pirmdien. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Apmēram pirms gada daudz atklātāk sāka runāt par to, ka ar "Rail Baltica" projektu neiet spoži, ir milzīgs sadārdzinājums un, kas zina, vai to maz pabeigs. Par sākotnējo termiņu, kas būtu 2026. gadā, protams, neviens vairs sen nerunāja, tāpat arī atklājās, ka solītie 85 procenti, ko finansēšot Eiropa, ne tuvu nav akmenī cirsti. Bet valdība nāca klajā ar rīcības plānu, kā projektu realizētu. Galu galā – lai pildītu savas saistības pret Eiropas ieguldījumu, "Rail Baltica" jābūt vismaz izbraucamam 2030.gadā. Kā tad ar to sokas, Krustpunktā analizē Satiksmes ministrijas valsts sekretāra vietniece Kristīne Malnača, "RB Rail - ESG" direktore un valdes priekšsēdētāja vietniece Kitija Gruškevica, Eiropas Dzelzceļa līniju Finanšu departamenta direktors Jānis Naglis un Saeimas Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par "Rail Baltica" priekšsēdētājs Andris Kulbergs.  

Apmēram pirms gada daudz atklātāk sāka runāt par to, ka ar "Rail Baltica" projektu neiet spoži, ir milzīgs sadārdzinājums un, kas zina, vai to maz pabeigs. Par sākotnējo termiņu, kas būtu 2026. gadā, protams, neviens vairs sen nerunāja, tāpat arī atklājās, ka solītie 85 procenti, ko finansēšot Eiropa, ne tuvu nav akmenī cirsti. Bet valdība nāca klajā ar rīcības plānu, kā projektu realizētu. Galu galā – lai pildītu savas saistības pret Eiropas ieguldījumu, "Rail Baltica" jābūt vismaz izbraucamam 2030.gadā. Kā tad ar to sokas, Krustpunktā analizē Satiksmes ministrijas valsts sekretāra vietniece Kristīne Malnača, "RB Rail - ESG" direktore un valdes priekšsēdētāja vietniece Kitija Gruškevica, Eiropas Dzelzceļa līniju Finanšu departamenta direktors Jānis Naglis un Saeimas Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par "Rail Baltica" priekšsēdētājs Andris Kulbergs.  

Stāsta flautiste Liene Denisjuka-Straupe Pētniecības procesā esmu nonākusi pie atziņas, ka tas var būt jebkurš cilvēks, kas ir gatavs iekļaut savā radošajā darbībā hepeninga vai kolāžas elementu un īstenot dadaismam raksturīgo izaicinošu paradoksalitāti un nesistēmiskumu sava mākslinieciskā naratīva veidošanā. Dadaistam nav jāpieder vienam noteiktam stilam. Dadaists var būt kā hameleons, kas vienu brīdi ir radoša personība, citu brīdi –ugunsdzēsējs vai caurumu lāpītājs jebkurā dzīves situācijā. Dadaisti nenodala dzīvi no mākslas un atrodas nemitīgā notikumu plūsmā, kuru viņi nespēj uztvert nopietni, vienlaikus aktualizējot nopietnu jautājumu klātesamību. Jebkam piemīt potenciāls kļūt par hepeningu un tas ir katra mākslinieka paša ziņā, kādas kolāžas viņš veido un ko tieši viņš ar to vēlas pateikt. Citējot Juri Ābolu: "Cilvēka desmittūkstošgadīgo kultūrvēsturisko pieredzi apcerēt ir grūti. Toties skaisti. Skaistuma, savukārt, es nealkstu. Tādēļ nerakstu īpaši daudz... [...] Dada ir viss! Viss ir Dada! – tā savos manifestos 1916. gadā sludināja dadaisma klasiķi: Hilzenbeks, Šviters, Arps un citi... Esmu vienisprātis ar viņiem – dadaistisks piesitiens mūsdienu bezgaljautrajās kolīzijās spējīgs kādam nest pat prāta atskurbumu jeb arī ienest vispārējā haosā zināmu kārtību. Dzīve neaprobežojas vien tikai ar lēkāšanu, baumu laišanu un naudas skaitīšanu. Nemēģinu savas estētiskās problēmas sarežģīt jeb izdaiļot. Vērību piegriežu nevis tehnoloģijām vai fantāzijām, bet gan cilvēkam, kā arī semantikai – programmētāju cietajam riekstam, – jo arī no viņu, tāpat kā dadaistu tekstiem, lielas jēgas nav tā kā tā. Visu pārējo priekšā man pasaka mana paša zemapziņa un estētiskā iedrīkstēšanās: iepazīstot tās reālijas, kuras cilvēki iznieko, – abu šo manu daiļrades elementu nedrīkstētu būt par daudz." 1978. gadā tapa, iespējams, pirmais dadaistiskais darbs, kad Ābolam bija jābeidz Latvijas Valsts konservatorijas pirmais kurss un, lūk, citāts no autora teiktā Dāvim Eņģelim Latvijas Radio 3 "Klasika" rīkotajā komponista autorkoncertā "Tīrs Ābols" 2020. gada 12. oktobrī Latvijas Radio 1.studijā: "Pirmā kursa eksāmenā biju uztaisījis tādu gabalu, kas saucās "Tutaj" (poliski tas nozīmē – šeit). Sižets bija tāds, ka četri kungi sarunājas katrs savā valodā pilnīgi nesaprotamās intonācijās, kamēr sāk grābt viens otru pie rīkles, un tad arī viens tiek nožmiegts. Diezgan naturālas, neintonētas skaņas, un kā zeltaina stīga visam cauri iet motīvs – tutaj, tutaj, tutaj… Nu un beigās, pie tā nogalētā pēdējā dvesiena, vēl reverberācija uz pēdējā akorda. Visi mēmi. Kapa klusums. Apspriede. Vēlāk man stāstīja, ka Skulte esot rādījis baigi skābu ģīmi, un Ivanovam deguns divreiz garāks izstiepies. Galu galā dabūju savu godīgi nopelnīto trijnieku pēc piecu ballu sistēmas. Gandrīz jau izlidināja, bet es turpināju savus eksperimentus." Atskatoties uz vēsturiski oriģinālākajiem hepeningiem, būtu pieminami vismaz pāris Ervina Šūlhofa darbi. Kā pirmo vēlos izcelt viņa 1919. gadā sacerēto Vācu simfoniju (Symphonia Germanica), kur burtiski tiek izkliegts Vācijas himnas melodijas fragments ar vārdiem: "Deutschland über alles!" Kompozīcijas fonētiku veido balss disonanses un bruitiski trokšņi. Simfonijas tapšanas laikā Šūlhofs bija uzrakstījis arī šādu komentāru: "Absolūtā māksla ir revolucionāra, tā pieprasa attīstību, noved pie apvērsuma un paver jaunus ceļus. Īpaši tas attiecas uz mūziku, jo šis mākslas veids ir visdzīvākais, kas visdziļāk atspoguļo izbēgšanu no imperiālistiskās tonalitātes, ekstātiski uzsākot ceļu pretī labām pārmaiņām." Savukārt otrs ļoti neparasts ir Šūlhofa Klaviercikls "Fünf Pittoresken". Laikā gaitā tas ieguva atpazīstamību ar nosaukumu "In Futurum", kas sakrīt ar 3. daļas virsrakstu. Tā ir precīzi izrakstīta mūzika, kas ir izpildāma klusumā. Tādējādi 1952. gadā amerikāņu komponista Džona Keidža "4'33" nebūt nav pirmais šāda veida skaņdarbs mūzikas vēsturē. Taisnības labad jāpiebilst, ka arī Šūlhofa "In Futurum" nebija pirmais klusuma skaņdarbs. Senākā zināmā nedzirdamās mūzikas kompozīcija ir "Sēru maršs izcila, nedzirdīga vīra bērēm" (fr. "Marche Funèbre composée pour les Funérailles d'un grand homme sourd"), kas tika radīta 1884. gadā un tās autors ir franču žurnālists Alfonss Alē (Alphonse Allais, 1854–1905). Viņš ir devis ļoti skaidru interpretācijas norādi deviņām tukšām taktīm ar apzīmējumu lento rigolando (tulk. no franču valodas "rigoler" nozīmē gūt prieku), turklāt 1897. gadā Alē papildināja savu opusu, pievienodams vēl 15 klusuma taktis.

ASV šobrīd realizētā ārpolitika daudziem ir likusi uzdot jautājumu, vai joprojām jūtamies droši zem pašreizējā NATO "lietussarga". Varbūt ir jādomā par kādu Eiropas drošības aliansi? Par to diskusija arī raidījumā Krustpunktā. Analizē politologs Andis Kudors, Nacionālo Bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš, bijušais Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Raimonds Bergmanis, Ministru prezidentes padomnieks nacionālās drošības jautājumos Airis Rikveilis un Eiropas Parlamenta deputāts Reinis Pozņaks. Pasaules ziņu lentēs notikumi mainās tik ļoti ātri un mēdz būt tik mulsinoši, ka reizēm grūti saprast, kam pievērst uzmanību, kam nē. Bet viens ir skaidrs - drošības jautājumi šobrīd ir nonākuši visa centrā. Brīvais mikrofons, sociālie mediji - visi demonstrē tādu noskaņojumu, kāds šobrīd ir vērojams Latvijas sabiedrībā, un patīk mums tas vai nē, bet ļaudis saka, ka vairs netic tam, ka ASV ir drošs sadarbības partneris NATO ietvaros. Vismaz tik ilgi, kamēr Tramps būs Amerikā pie stūres, tikmēr par paļaušanos uz ASV ir jāaizmirst. Amatpersonas gan cenšas mierināt, ka ASV ir un paliek uzticams drošības garants, bet tas rada drīzāk pretēju efektu. Kāds raksta, ka viņā tas taisa paniku, jo esot sajūta, ka, lūk, mūsu amatpersonas apjukušas, nespēj reaģēt uz jauno realitāti.  Pilnīgi noteikti mēs Krustpunktā arī negribam paniku, jo situācija jau nav tāda. Bet mēs arī negribam ignorēt ļaužu noskaņojumu un atkārtoto mantru, ka ir taču NATO, viss tiek kontrolēts. Galu galā nevaram nepamanīt arī, pieņemsim, pasaulē dažu cienījamu bijušo militārpersonu paustās bažas par NATO nākotni. Nevaram neredzēt Ilona Maska atkārtoti rakstīto, ka ASV ir laiks pamest NATO, un Maskam, kā zināms, ir ietekme uz Trampu. Mēs nevaram nedzirdēt Ukrainas prezidenta Zelenska pausto, ja Ukrainai nebūs vietas NATO, jāveido vēl cita drošības alianse. Paša Trampa izteikumi šajā ziņā arī nepavisam nepalīdz.  Cik tad pamatotas ir bažas, ka līdzšinējā uzbūvētā drošības arhitektūra sāk buksēt? Ko nozīmē Zelenska aicinājumi veidot vēl vienu drošības struktūru? Aktuāls ir arī jautājums par meklējumiem pēc miera Ukrainā. Ko tad nozīmē drošības spēki, kas garantētu Ukrainas mieru, par ko arī šajās dienās runā vairāk - vai tas būtu kāds atsevišķs starpvalstu nolīgums? Ja tas nav NATO, kas iesaistās drošības garantēšanā, par ko tad ir runa? Mēģinām saprast pašreizējo realitāti un ielūkoties arī nākotnes prognozēs. 

Stāsta Saulkrastu novada Kultūras centra krājuma glabātāja Ilva Erkmane Tā bija Karlīne Damroze, dzimusi Krauklis, kuru viņš satika Rīgā, bet kura bija viņa novadniece. Karlīne dzimusi pavisam netālu no Kalna Kaibēniem, kur Reinis Kaudzīte strādāja par skolotāja palīgu un vēlāk par skolotāju, un arī pavisam netālu no Mādariem, kur Reinis bija dzimis. Karlīnes dzīve nebija vienkārša. 20. gs. sākumā, kad Reinis Kaudzīte viņu sastop Rīgā, Karlīne ir šķīrusies, ieguvusi izglītību un strādā par vecmāti. Reinis nerunā par mīlestību. Sastopot Karlīni, viņš saka: "Karlīnīt, uzadi man zeķes, pirktas negribu… Karlīnīt, uzšuj man kreklu, pirktu negribu..." Galu galā Reinis lūdz: "Nāc mani apkopt!" Viņi dzīvo Mežaparkā, Kaizervaldē, īrē tur vairākas istabas. Pēc tam dodas uz Siguldu, tad – uz Cēsīm, kur nolemj celt māju, bet galu galā sastrīdas un Karlīne dodas uz Skujeni pie savas māsas. Reinis ir gatavs pavadītājs! Sēžas ratos, nodzīvo gandrīz nedēļu pie Karlīnes māsas. Kopā dzied, uzspēlē kārtis un atvadās. Karlīne Skujenē iekopj mazu dārziņu. Kādu dienu viņa redz – Reinis nāk pār lauku, mētelis pār elkoni… Garām nācis… Kad pienācis jau rudens un Reinis savus apciemojumus atkārtojis vairākkārt, viņš Karlīnei saka: "Es redzu, ka tev liels prieks uz tavu dārziņu. Nu tad gādāsim sev mājiņu un dārziņu!" Reinis Kaudzīte kopā ar Karlīni Damrozi dodas uz Neibādi un ar ko gan citu, ja ne tvaikoni "Neibāde"... Viņi ierodas Pēterupē Bīriņu krogā (kas tagad pārtapis par kristīgo patversmi "Betānija") un no balkona Reinis ierauga kādu māju. Viņš saka: "Ja tāda māja būtu pārdodama, es to pirktu noteikti!” Galu galā viņi nopērk māju turpat līdzās noskatītajai un Karlīne drīz vien kļūst par šīs mājas īpašnieci. 1914. gada novembra apdrošināšanas polisē, kur māja ir apdrošināta par 3000 rubļu, kā īpašniece tiek jau norādīta Karlīne Damroze. Apdrošināšanas polise nav nejaušība, jo Reinis Kaudzīte ir apdrošināšanas idejas īstenotājs Vidzemē. Kopā ar Stērstu Andreju viņi sagatavo pirmos apdrošināšanas noteikumus, kurus uzraksta Reinis, bet Stērstu Andrejs, kurš studējis Tērbatā, pārraksta šos noteikumus juridiskā valodā. Karlīnes dzīve nav vienkārša arī kopā ar Reini, lai gan Reinis saka: "Ar mani tev būs viegli: brokastis es ēdu tikos, pusdienas – tikos un vakariņas tikos…" Rakstīdams viņš parasti sēž zeķēs un tad, aizdomājies, izskrien dārzā vairākas reizes. Un tad Reinis Kaudzīte Karlīnei saka: "Tu visādi citādi laba, tikai pārāk tīrīga: uz to tīrīšanos vien stāvi." Kad, pastaigājoties pa Neibādi un Pēterupi, Karlīne ieskatās skatlogos, vēloties nopirkt kādu grāmatu vai laikrakstu, Reinis saka: "Ko niekus! Citi tikai pārgremo citu domas, paši nekā uzrakstīt nevar. Tur nekā nav! Nav ko lasīt…" Kad Reinis Kaudzīte sajūt, ka viņa mūžs tuvojas noslēgumam, viņš dodas savā pēdējā ceļojumā. Ir apceļota Eiropa, ir apceļota Krievija, ir apceļoti dienvidi, bet šajā pēdējā ceļojumā Reinis Kaudzīte dodas uz Kalna Kaibēniem. Un Karlīne gan kā Pirmā pasaules kara laikā, gan arī Reiņa ciemošanās laikā, paliek Pēterupē. Viņa gan parasti raksta tā smalki – "Neibāde", jo tā skan labāk. Šeit jāpiebilst, ka Bīriņmuižai piederošā Pēterupe un Neibāde šodien ir Saulkrastu pilsētas daļas. Reinis Kaudzīte aiziet mūžībā Kalna Kaibēnos 1920. gadā. Karlīne saņem ziņu, steidzas uz bērēm, bet nepaspēj. Kad viņa ierodas Vecpiebalgā, viņas atmiņās skan: "Kamēr sameklēju zirgu, vedēju, kamēr aizbraucu, mans Kaudzīte jau zem zemes. Parunāju gan ar Matīsu (Matīss Kaudzīte, Reiņa Kaudzītes brālis, rakstnieks I.A.), tas tāds žēlīgs bija." Taču šī nožēla Karlīnei iet līdzi tāpat kā runas Vecpiebalgā un Pēterupē, ka Karlīne esot likusi vien Reinim kazu ganīt un neko labu viņš no viņas nav sagaidījis. Tas viņai rūgti sāp. Pēc Reiņa nāves Karlīne atsāk savu vecmātes arodu. No 1921. līdz 1922. gadam, kā tas ir redzams viņas bērnu saņēmējas dienasgrāmatā un vēl arvien ir saglabājusies, Karlīne visā Pēterupes apkārtnē – Bīriņos, Sējā, Pēterupē, Skultē – ir pieņēmusi gandrīz 100 bērnus. Tas nozīmē, ka gada laikā viņa ir devusies uz dzemdībām katru trešo, ceturto dienu. Karlīne Damroze bija arī ļoti aktīva Pēterupes draudzes Dāmu komitejas dalībniece. Viņa sniedza padomus sievietēm gaidībās, stāstīja par bērnu apkopšanu, veselību, rīkoja Ziemassvētku bazārus, cepa piparkūkas, ziedoja naudu un – galu galā – pat norunāja tautasdziesmas kādā sarīkojumā. Karlīnes savāktās tautasdziesmas arī šobrīd ir atrodamas Latviešu folkloras krātuves vietnē garamantas.lv. Pēterupes draudzes Dāmu komitejas dalībnieces nesaņēma apsveikumus 8. martā un nesvinēja šo dienu, bet viņu darbība Pēterupē un tās apkārtnē bija īstena sieviešu kopdarbība, apvienošanās un solidaritāte. Un par to pateicība arī Karlīnei Damrozei – Reiņa Kaudzītes dzīvesbiedrei.

ASV šobrīd realizētā ārpolitika daudziem ir likusi uzdot jautājumu, vai joprojām jūtamies droši zem pašreizējā NATO "lietussarga". Varbūt ir jādomā par kādu Eiropas drošības aliansi? Par to diskusija arī raidījumā Krustpunktā. Analizē politologs Andis Kudors, Nacionālo Bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš, bijušais Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Raimonds Bergmanis, Ministru prezidentes padomnieks nacionālās drošības jautājumos Airis Rikveilis un Eiropas Parlamenta deputāts Reinis Pozņaks. Pasaules ziņu lentēs notikumi mainās tik ļoti ātri un mēdz būt tik mulsinoši, ka reizēm grūti saprast, kam pievērst uzmanību, kam nē. Bet viens ir skaidrs - drošības jautājumi šobrīd ir nonākuši visa centrā. Brīvais mikrofons, sociālie mediji - visi demonstrē tādu noskaņojumu, kāds šobrīd ir vērojams Latvijas sabiedrībā, un patīk mums tas vai nē, bet ļaudis saka, ka vairs netic tam, ka ASV ir drošs sadarbības partneris NATO ietvaros. Vismaz tik ilgi, kamēr Tramps būs Amerikā pie stūres, tikmēr par paļaušanos uz ASV ir jāaizmirst. Amatpersonas gan cenšas mierināt, ka ASV ir un paliek uzticams drošības garants, bet tas rada drīzāk pretēju efektu. Kāds raksta, ka viņā tas taisa paniku, jo esot sajūta, ka, lūk, mūsu amatpersonas apjukušas, nespēj reaģēt uz jauno realitāti.  Pilnīgi noteikti mēs Krustpunktā arī negribam paniku, jo situācija jau nav tāda. Bet mēs arī negribam ignorēt ļaužu noskaņojumu un atkārtoto mantru, ka ir taču NATO, viss tiek kontrolēts. Galu galā nevaram nepamanīt arī, pieņemsim, pasaulē dažu cienījamu bijušo militārpersonu paustās bažas par NATO nākotni. Nevaram neredzēt Ilona Maska atkārtoti rakstīto, ka ASV ir laiks pamest NATO, un Maskam, kā zināms, ir ietekme uz Trampu. Mēs nevaram nedzirdēt Ukrainas prezidenta Zelenska pausto, ja Ukrainai nebūs vietas NATO, jāveido vēl cita drošības alianse. Paša Trampa izteikumi šajā ziņā arī nepavisam nepalīdz.  Cik tad pamatotas ir bažas, ka līdzšinējā uzbūvētā drošības arhitektūra sāk buksēt? Ko nozīmē Zelenska aicinājumi veidot vēl vienu drošības struktūru? Aktuāls ir arī jautājums par meklējumiem pēc miera Ukrainā. Ko tad nozīmē drošības spēki, kas garantētu Ukrainas mieru, par ko arī šajās dienās runā vairāk - vai tas būtu kāds atsevišķs starpvalstu nolīgums? Ja tas nav NATO, kas iesaistās drošības garantēšanā, par ko tad ir runa? Mēģinām saprast pašreizējo realitāti un ielūkoties arī nākotnes prognozēs. 

«L'herència (The Inheritance)», de Matthew López. Inspirat en la novel·la «Howards End», d’E. M. Forster. Traducció de l'anglès: Joan Sellent. Intèrprets: Dafnis Balduz, Ricard Boyle, Francesc Cuéllar, Carlos Cuevas, Abel Folk, Eudald Font, Víctor G. Casademunt, Teresa Lozano, Lluís Marquès, Carles Martínez, Albert Salazar, Marc Soler, Ferran Vilajosana. Escenografia: Lluc Castells. Vestuari: Nídia Tusal. Caracterització: Toni Santos. Il·luminació: Ignasi Camprodon. So: Joan Camprodon. Música original: Iñaki Salvador. Ajudanta d'escenografia: Mercè Lucchetti. Ajudanta de vestuari: Marta Pell. Construcció d'escenografia: Taller d'Escenografia Castells, Pablo Paz i el taller del Teatre Lliure. Confecció de vestuari: Sastreria Baseiria i Consol Díaz vestuari escènic. I els equips del Teatre Lliure. Agraïments: Casal Lambda, BCNCheckpoint, Panteres Grogues, El ram de l'aigua, BeSocialGay, Barcelona Gay Men's Chorus, Los hijos de Lilith, Cia. GaLu i Dr. Martens. Producció: Teatre Lliure. Ajudant de direcció: Esteve Gorina i Andreu. Direcció: Josep Maria Mestres. Sala Fabià Puigserver, Teatre Lliure Montjuïc, Barcelona, 23 febrer 2025. Veu: Andreu Sotorra. Música: L'herència. Interpretació: Joan Camprodon. Composició Joan Camprodon. Àlbum: L'herència, 2025.

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par drīz gaidāmajām fundamentālajām pārmaiņām elektrības tirgū – pārslēgšanos no Krievijas kontrolētā tīkla, lai pievienotos Eiropas kopējam tīklam.  Mazāk kā divas nedēļas atlikušas līdz vēsturiskam brīdim, kad Baltijas valstis atslēgsies no Krievijas kontrolētā BRELL elektroenerģijas tīkla un pieslēgsies Eiropas vienotajam elektroenerģijas tīklam. Pirmkārt un nepārprotami, tas ir drošības un neatkarības jautājums, kam klāt nāk arī Eiropas vienotais elektrības tirgus, skaidro AS "Augstsprieguma tīkls" valdes priekšsēdētājs Rolands Irklis. Darbs pie šīm pārmaiņām uzsākts jau pirms gadiem piecpadsmit, bet lielākoties ekonomisku iemeslu, dārgo izmaksu un tehnoloģiju dēļ atlikts un atlikts, konkrētu lēmumu pieņemot tikai 2019. gadā. Galu galā, Krievijas iebrukuma Ukrainā motivēti un skubināti – Eiropas vienotajam elektrotīklam pieslēgsimies gadu ātrāk nekā plānots – 2025. gada februāra sākumā. Kopējās projekta izmaksas ieguldījumos Baltijas valstīs un Polijā tuvojas diviem miljardiem eiro, no kurām lielāko daļu sedz Eiropas Savienības fondu finansējums un tikai neliela – aptuveni 15% - daļa izmaksu gulstas uz Baltijas valstu sadales tīkliem, attiecīgi šīs, gan projekta īstenošanas, gan arī vēlāk uzturēšanas izmaksas, vienā vai otrā veidā nonāks patērētāju rēķinos. Aizvadītajā nedēļā Latvijā tikās visu trīs valstu par enerģētikas jomu atbildīgie ministri. Aprēķini liecina, ka Latvijas uzņēmumiem pārmaiņu dēļ rēķini varētu pieaugt par aptuveni 2%, privātpersonām ap 1%, šogad tarifu nav plānots mainīt, tāds spēkā stāsies 2026. gadā, skaidro Rolands Irklis.     Ielūkojamies arī norisēs Baltijas biržā un tajā, kā aizvadītā nedēļa ietekmējusi mūsu personīgos ieguldījumu portfeļus.

This morning, Galu Tagovailoa joined Kanoa Leahey and Billy Hull to talk about the highly anticipated Polynesian Bowl this Friday and the upcoming Raising Champions Skills Clinic, scheduled for Sunday, January 19th. Galu also opened up about his son, Tua Tagovailoa, reflecting on the challenges and triumphs their family faced during Tua's journey through the past NFL season.

Šajās dienās risinājušies vairāki analīzes vērti notikumi, tāpēc mums bija jāizdara izvēle. Pamatā šoreiz uzmanību fokusēsim austrumu virzienā. Jaunievēlētais Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps ir licis saprast, ka viņa ārpolitikas centrā būs Amerikas attiecības ar Ķīnu. Abu lielvalstu attiecības ir saspringtas jau šobrīd, tomēr līdz ar prezidenta maiņu situācija varētu kļūt vēl sarežģītāka.Tas, kāda būs ASV politika attiecībā pret Ķīnu, var ietekmēt gan karu Ukrainā, gan Krieviju, protams, visu Āzijas reģionu. Interesants ir jautājums arī par Ziemeļkoreju, jo šīs valsts ļoti ciešā draudzība, kas tai tagad ir izveidojusies ar Krieviju, rada gan jaunus jautājumus, gan savus izaicinājumus, ko tas nozīmēs arī pašai Ziemeļkorejai, šai pasaules noslēgtākajai valstij? Bet nevar nepieminēt arī Tuvos Austrumus, kur no 27. novembra rīta spēkā ir stājies pamiers starp Izraēlu un grupējumu "Hezbollah". Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījuma centra pētnieks Armands Astukevičs un Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Milžu danči – Ķīnas un Rietumu attiecību visjaunākā vēsture 2020. gada 23. jūlijā, uzstājoties ar priekšlasījumu Ričarda Niksona Bibliotēkā Kalifornijā, toreizējais Savienoto Valstu valsts sekretārs Maiks Pompeo nāca klajā ar tēzi, ka tuvināšanās ēra starp Brīvo pasauli un komunistisko Ķīnu, kas iestājās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, ir galā. Ķīnas komunistiskais režīms īsteno negodīgu tirdzniecības politiku, zog intelektuālo īpašumu, pārkāpj cilvēktiesības Honkongā un Siņdzjanā un agresīvi uzvedas Dienvidķīnas un Austrumķīnas jūrās. Šī uzstāšanās zināmā mērā vainagoja attiecību pasliktināšanos starp Pekinu un Vašingtonu, kas iezīmējās Donalda Trampa pirmās prezidentūras četrgadē. Amerikāņu puses iniciēts, starp abām superlielvarām uzliesmoja tirdzniecības karš, apmainoties desmitiem miljardu vērtām ievedmuitas tarifu paaugstināšanas paketēm. Savienotās Valstis noteica arī ierobežojumus investīcijām un potenciāli militāriem mērķiem lietojamu tehnoloģiju eksportam uz Ķīnu, kā arī ķīniešu sakaru tehnikas importam, balstoties aizdomās, ka šī tehnika var tikt izmantota spiegošanai. Neiztika bez politiski motivētām sankcijām, visvairāk pret tām ķīniešu amatpersonām un organizācijām, kuras bija vainojamas brīvību žņaugšanā Honkongas autonomijā. Par vēl vienu sāpīgu momentu kļuva Pekinas režīma loma Covid-19 pandēmijas uzliesmošanā, noklusējot informāciju par infekcijas izcelšanos savā teritorijā un mēģinot slēpt pēdas. Nepiepildījās arī Pekinas cerības, ka būtiskas izmaiņas šai ziņā nesīs Trampa nomaiņa ar Baidenu Baltajā namā. Arī pie demokrātu administrācijas tarifi, sankcijas un kritiska retorika pret Ķīnas politiku palika nemainīga. Ķīnas kā drošības izaicinājuma piesaukšana parādījās NATO konceptuālajos dokumentos. Domājams, zemāko punktu Vašingtonas un Pekinas attiecības piedzīvoja 2022. gada augustā pēc Kongresa Pārstāvju palātas spīkeres Nensijas Pelosi vizītes Taivānā. Salīdzinoši daudz mierīgākas šai periodā bijušas Ķīnas attiecības ar Eiropas Savienību, kas gan, jāpiebilst, no Pekinas puses pamatā tiek realizētas kā attiecības ar atsevišķām dalībvalstīm. Spilgts piemērs bija Francijas prezidenta Emanuela Makrona un Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas pagājušā gada aprīļa kopīgā vizīte Ķīnā, kuras laikā Eiropas Savienības galvenās izpildinstitūcijas galva tika tur uzņemta teju kā Francijas prezidenta pavadošā persona. Tieši šī samita laikā Makrons izteicās, ka Eiropai vajadzētu mazināt savu stratēģisko atkarību no Savienotajām Valstīm un distancēties no iespējamās ASV un Ķīnas pretstāves Taivānas jautājumā. Kvalitatīvi gluži jauna situācija iestājās pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā. No vienas puses, Pekina ietur formāli neitrālu pozīciju, lielākoties atturoties ANO balsojumos par Krievijas agresijas nosodīšanu. Tomēr ir diezgan skaidrs, ka tieši Pekinas tehnoloģiskais atbalsts ražošanas iekārtu, dzinēju, mikroprocesoru, dažu specifisku ķimikāliju un citu militārajai ražošanai izmantojamu materiālu veidā ļāvis agresorvalstij līdz šim vest šo karu sev salīdzinoši labvēlīgā veidā. Kima zvaigžņu stunda Formālais iemesls, kāpēc Savienotās Valstis un to partneri deva Ukrainai atļauju apšaudīt Krievijas pamatteritoriju ar Rietumu piegādātajām raķetēm, ir Korejas Tautas Demokrātiskās republikas karavīru parādīšanās Ukrainas frontē. Kā ziņojuši Ukrainas mediji, raķešu triecienos esot nogalināti apmēram piecsimt ziemeļkorejieši un ievainots prominents Phenjanas režīma ģenerālis, kurš, acīmredzot, ieradies koordinēt savu tautiešu kaujas darbību Krievijas Kurskas apgabalā. Krievijas atbilde bijusi uz rūpnīcas „Južmaš” teritoriju Ukrainas Dņipro pilsētā tēmētā ballistiskā raķete „Orešņik”, kas gan neradīja nopietnus postījumus, taču daudzviet lika nervozi sarosīties tiem, kuri baidās no kodolkara draudiem. Galu galā minētais „Orešņik”, pagaidām vēl, kā tiek pausts, izmēģinājumu stadijā esošs izstrādājums, esot paredzēts aprīkošanai ar kodollādiņu. Totalitārās Ziemeļkorejas vadonis Kims Čenuns, domājams, jūt savu zvaigžņu stundu situšu. Viņš, kurš gadiem mēģinājis kutināt savam reģionam nervus ar kodolbruņošanās programmu, beidzot ticis pie reālas lomas globāla mēroga kodoldraudu „šovā”. Pēc Dienvidkorejas izlūkdienesta ziņām par lielgabalu gaļas piegādi no Kremļa saimnieka Kims pretim saņēmis pretgaisa aizsardzības iekārtas, taču netiek izslēgta iespēja, ka varētu tikt piegādāts arī kas tāds, kas noderētu nesējraķešu vai pat kodollādiņu ražošanā. Par Kima starptautiskā svara pieaugumu liek domāt arī 26. novembrī mediju izplatītā ziņa, ka jaunievēlētais prezidents Tramps apsverot iespēju aktivizēt abu dialogu. Vairākas tikšanās ar Kimu bija viens no ekstravagantākajiem Trampa pirmās prezidentūras starptautiskās politikas gājieniem, kaut beidzās bez nozīmīgiem rezultātiem. Visus prezidenta Baidena mēģinājumus uzsākt sarunas bez priekšnoteikumiem Ziemeļkorejas diktators ignorēja un vēl pagājušajā nedēļā, runājot militārās tehnikas sasniegumu izstādē Phenjanā, paziņoja, ka Ziemeļkoreja jau esot nesekmīgi izmēģinājusi visus iespējamos ceļus sarunām ar Savienotajām Valstīm, bet tās, kā bijušas, tā palikušas agresīvas un naidīgas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Aktualitātes pasaulē komentē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sazināmies ar Hamburgā dzīvojoša latvieti Alīnu Āboliņu- Lindermani. Vācu „luksofors” pagalam! 6. novembra vakarā, pasaulei atgūstoties no Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanu stresa, savu eksistenci beidza līdzšinējā Vācijas vēsturē vienīgā t.s. „luksofora koalīcija” – sociāldemokrātu, zaļo un brīvo demokrātu alianse. Pēc sarunas ar Brīvo demokrātu partijas līderi un līdzšinējo finanšu ministru Kristiānu Lindneru kanclers Olafs Šolcs paziņoja, ka lūgs valsts prezidentu Franku Valteru Šteinmeieru atbrīvot Lindneru no amata. Tas arī notika nākamajā dienā, kam sekoja atlaistā ministra partijas biedru – tieslietu ministra Marko Bušmaņa un izglītības un pētniecības ministres Betīnas Štarkas-Vacingeres – demisijas pieteikumi. Vēl viens brīvo demokrātu kabineta loceklis – digitālo lietu un satiksmes ministrs Folkers Visings – paziņoja, ka paliek amatā, izstājoties no partijas. Kanclers uzticējis Visingam arī atbrīvojušos tieslietu ministra portfeli, izglītības un pētniecības ministra amatu savienošanas kārtā uzņēmies pārtikas un lauksaimniecības ministrs, zaļo pārstāvis Džems Ozdemirs. Finanšu ministra portfelis ticis kanclera partijas biedram un līdzšinējam viņa biroja valsts sekretāram Jērgam Kukīsam. Līdz ar to Šolca kabinets ir kļuvis par divu partiju mazākuma valdību. Par šādas attīstības iespēju runāja jau labu laiku, bet jo sevišķi intensīvi kopš Saksijas un Tīringenes landtāgu vēlēšanām septembra sākumā, kurās visām valdošās koalīcijas partijām bija graujoši vāji rezultāti. Brīvajiem demokrātiem klājās vissliktāk, kas, jādomā, ir rezultāts šīs izteikti liberālās partijas darbībai vienā valdībā ar krietni kreisākajiem sociāldemokrātiem un zaļajiem. 1. novembrī Kristiāns Lindners publiskoja astoņpadsmit lappušu memorandu ar saviem finanšu politikas uzstādījumiem, kuru būtība ir nodokļu un, attiecīgi, valdības tēriņu mazināšana, kurpretim valdības kopējais kurss orientēts uz budžeta deficīta palielināšanu, tā iegūstot līdzekļus zaļās ekonomikas izaugsmei un citām vajadzībām. Lindnera solis, partneru nodēvēts par provokāciju, arī bija pēdējā nagla „luksofora koalīcijas” zārkā. Faktiski vienīgā domājamā attīstība šādā situācijā ir Bundestāga balsojums, izsakot kancleram neuzticību, kam sekos ārkārtas vēlēšanu izsludināšana. Vakar mediji izplatīja ziņu, ka lielākās Vācijas partijas jau vienojušās par ārkārtas vēlēšanu datumu 2025. gada 23. februārī. Spriežot pēc reitingiem, ja vēlēšanas notiktu šodien, tad tajās vislabākie panākumi būtu lielākajam opozīcijas spēkam – kristīgajiem demokrātiem, savukārt ar pieticīgāku rezultātu sekotu galēji labējā „Alternatīva Vācijai”, sociāldemokrāti un zaļie. Vēl Bundestāgā iekļūtu kreisi populistiskā Zāras Vāgenknehtas savienība, savukārt brīvie demokrāti un radikālie „Kreisie”, ļoti iespējams, paliktu ārpusparlamenta opozīcijā. Maralago „klusie telefoni” Nedēļā, kas pagājusi kopš Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanām, pasaule uzmanīgi lasījusi soctīklu ierakstus un ausījusies pēc telefona zvaniem, tverot signālus, kas varētu ļaut nojaust nākamā Baltā nama saimnieka ārpolitikas kursu. Pēcvēlēšanu dienā Kremļa runasvīrs Peskovs paziņoja, ka Vladimirs Putins nedomājot apsveikt ar ievēlēšanu Krievijai naidīgas valsts līderi. Tomēr jau nākamajā dienā, 7. novembrī, tiekoties ar ārpolitikas ekspertiem t.s. Valdaja diskusiju kluba konferencē Melnās jūras kūrortā Sočos, agresorvalsts vadonis izteica Trampam komplimentu par vīrišķīgu uzvedību, atentātā gūstot vieglu ievainojumu, un, it kā starp citu, arī apsveica. Svētdien, 10. novembrī, laikrakstā „The Washington Post” parādījās raksts ar apgalvojumu, ka tai pašā 7. novembrī Tramps un Putins sazvanījušies un runājuši par Ukrainas kara problemātiku. Īstu skaidrību par to, vai jau sākta solītā miera panākšana triecientempos, laikraksta anonīmais avots gan nevieš, no sarunas satura atklājot vien to, ka jaunievēlētais prezidents ieteicis savam daudzreiz pārvēlētajam sarunbiedram pārāk neaizrauties ar agresijas eskalāciju. Kremlis Peskova personā sarunas faktu noliedzis, un to nav apstiprinājis arī neviens no republikāņu līdera komandas. Galu galā tiek minēts, ka no Savienoto Valstu likumu viedokļa šāda pašdarbība starpvalstu attiecībās amatu vēl oficiāli neieņēmušai personai varot sagādāt kārtējo kriminālapsūdzību. Toties jau oficiāli tiek atzīta Donalda Trampa telefonsaruna ar Volodimiru Zelenski, kas esot bijusi visumā laipnā tonī ieturēta. Kādā brīdī dialogam kā trešais pievienojies arī multimiljardieris Īlons Masks, kurš šobrīd pastāvīgi uzturoties Trampu ģimenes rezidencē Marelago Floridā, kur notiekot jaunās administrācijas konstruēšana. Pašam Maskam pārī ar vēl vienu spilgtu politisko biznesmeni Viveku Ramasvami tikšot uzticēta jaunveidojamas valsts struktūras – Valdības efektivitātes departamenta – vadība ar uzdevumu nojaukt traucējošo birokrātiju, likvidēt nevajadzīgus regulējumus, apcirpt pārmērīgos tēriņus un pārstrukturēt valsts aģentūras.  Nav apstiprinājusies agrāk izskanējusī informācija, ka ārlietu resoru nākamajā administrācijā atkal varētu vadīt Ukrainai simpatizējošais Maiks Pompeo; tāpat Trampa komandā nav atradusies vieta agrākajai Savienoto Valstu pārstāvei ANO Nikijai Heilijai. Valsts sekretāra portfeli Tramps nolēmis piešķirt senatoram no  Floridas Marko Rubio, kuram līdz šim bijusi globāli aktīvas, pat agresīvas amerikāņu ārpolitikas aizstāvja reputācija, tomēr viņš bija starp tiem senatoriem, kuri bloķēja palīdzības piešķiršanu Ukrainai. Ietekmīgais nacionālās drošības padomnieka amats, domājams, tiks armijas un nacionālās gvardes veterānam, Floridas kongresmenim Maiklam Volcam, kurš pazīstams ar savu Ķīnai nedraudzīgo viedokli. Krievijas un Ukrainas sakarā viņš paudis, ka šim karam būtu jābeidzas diplomātiska risinājuma ceļā, taču atzīmējis arī, ka Savienotās Valstis varot visai ātri dabūt Putinu pie sarunu galda, panākot naftas produktu strauju palētināšanos. Tuvie Austrumi – būs labāk vai tikai citādāk? Kā atzīmējuši daudzi pasaules mediji, Izraēlas premjerministrs Benjamins Netnjahu bija viens no pirmajiem, kurš soctīklu ierakstā sveica Donaldu Trampu ar otrreizējo ievēlēšanu prezidenta amatā. Ne mazāk bija to, kuri pieminēja iepriekšējās vēlēšanas, pēc kurām Izraēlas līderis esot, Trampaprāt, pārāk steidzīgi apsveicis ar ievēlēšanu Džo Baidenu. Egocentriskais Donalds esot to ņēmis ļaunā, kas tagad varot atsaukties uz starpvalstu attiecībām. Tomēr Izraēlas bažas šai sakarā varētu kliedēt jau pieteiktais nākamais Savienoto Valstu vēstnieks Izraēlā – tai nepārprotami simpatizējošais bijušais Arkanzasas gubernators Maiks Hakebijs. Iespējams, Trampa ievēlēšana radījusi fonu arī Kataras lēmumam pārtraukt savu starpniecību Izraēlas un „Hamās” sarunās, kas risinājās tās galvaspilsētā Dohā, un pieprasīt „Hamās” biroja slēgšanu, kas tur darbojās kopš 2012. gada. Izraēlai par Trampa pirmās prezidentūras periodu būtu grēks sūdzēties: lai atceramies kaut vai tikai amerikāņu vēstniecības pārcelšanu uz Jeruzalemi, Izraēlas suverenitātes atzīšanu pār Golānas augstienēm un līdzdalību t.s. Ābrama vienošanos panākšanā, kas pēc desmitgadēm normalizēja Izraēlas attiecības ar Apvienotajiem Arābu emirātiem, Bahreinu, Maroku un Sudānu. Tomēr, kā pieļauj laikraksta „The Washington Post” citētais Kalifornijas universitātes Izraēlas studiju profesors Dovs Vaksmans, no Trampa administrācijas varot sagaidīt arī aktīvāku atbalsta samazināšanu, ar kuru Baidens Izraēlu līdz šim tikai biedējis. Pēdējais brīdinājums tika izteikts pirms mēneša, prasot uzlabot humānās palīdzības piegādi Gazas joslas civiliedzīvotājiem, bet 12. novembrī Valsts departaments nāca klajā ar paziņojumu, ka Izraēla esot veikusi dažus pasākumus vēlamajā virzienā. Tikmēr no ANO institūciju puses izskan gluži cita retorika, piesaucot „starptautiskus noziegumus” un „neizbēgamu badu”. Pirms dažām dienām publicētā ANO Cilvēktiesību biroja ziņojumā pausts, ka 70% no pēdējo sešu mēnešu laikā Gazas sektorā bojāgājušajiem esot sievietes un bērni. Tāpat ANO atzīst par ticamiem teroristiskā grupējuma Hamas vadītās Gazas Veselības ministrijas datus, kas kopējo bojāgājušo skaitu kopš kara sākuma sektorā lēš uz vairāk nekā 43 000 cilvēku. Izraēla pēdējā mēneša laikā izvērsusi intensīvāku karadarbību Gazas joslas ziemeļdaļā, norādot, ka tur pārgrupējušies un aktivizējušies „Hamās” spēki. Aktīva karadarbība turpinās arī Libānā, kur Izraēla dod triecienus grupējumam „Hezbollah”. Vakar bombardētas galvaspilsētas Beirutas dienvidu priekšpilsētas, kur atrodas „Hezbollah” vadības centri un noliktavas, kā arī vairāki ciemi Libānas kalnos, uz ziemeļaustrumiem no Beirutas. Tiek ziņots par vairākiem desmitiem bojāgājušo. „Hezbollah” atbildējusi ar raķešu un lidrobotu triecienu Izraēlas ziemeļdaļai, nogalinot divus civiliedzīvotājus. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Ar ko jārēķinās pēc valdības iecerētajām nodokļu izmaiņām? Kādi ieguvumi un kādi zaudējumi un riski ir piedāvātajai reformai, par to plašāka diskusija raidījumā Krustpunktā.  Vērtē Latvijas Universitātes rektors, ekonomists Gundars Bērziņš, Latvijas Darba devēju konfederācijas sociālās drošības, veselības aprūpes un nodokļu eksperts Pēteris Leiškalns, Rīgas Ekonomikas augstskolas profesors, Vidzemes Augstskolas Padomes priekšsēdētājs Arnis Sauka un Latvijas TV žurnālists Guntis Bojārs. Nosakot visiem ar nodokļiem neapliekamo minimumu, kaut arī tiks paaugstināta nodokļa likme, absolūtajam vairākumam strādājošo uz rokas naudas būs vairāk. Un tad, lai kompensētu caurumu budžetā, 1% no otrā pensiju līmeņa tiks pārvirzīts sociālajā budžetā. Tāds kompromisa lēmums tika panākts sarunās starp valdības partijām, arodbiedrībām un darba devējiem, diskutējot par nodokļu izmaiņām. Bet, kā jau varēja gaidīt, arī šī vienošanās ir izraisījusi pamatīgu kritiku. Finanšu un sociālās jomas eksperti to dēvē par nākotnes pensionāru aplaupīšanu. Ir vai nav tas labs kompromisa lēmums, vajadzīgs vai tomēr nav vajadzīgs? Galu galā ir tik daudz par un pret kāpēc ir vērts kaut ko mainīt. Lūkojam Krustpunktā izveidot kaut kādu kopainu, lai saprastu šo situāciju. 

Venecuēlas līdera Maduro uzvaras pasludināšana izraisa plašus protestus. Saasinās attiecības starp Izraēlu un šiītu kaujinieku grupējumu "Hizbullāh". Krievijas algotņi no grupējuma "Vagner" ir cietuši ievērojamus zaudējumus kaujās ar nemierniekiem Mali. Aktualitātes pasaulē analizē Atvaļināts vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas juridiskajā augstskolā Gints Jegermans, politologs Veiko Spolītis un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns. Raķešu un vārdu triecieni Jau nākamajā dienā pēc kustības "Hamās" teroristiskā iebrukuma Izraēlā pagājušā gada 7. oktobrī raķešu un lidrobotu triecienus pret Izraēlas ziemeļdaļu uzsāka arī Libānā bāzētā kustība "Hizbullāh", uz ko Izraēla atbildēja ar prettriecieniem. Pēc jūlija sākumā Izraēlas publiskotām ziņām šī karadarbība prasījusi apmēram simts Libānas civiliedzīvotāju dzīvības, nogalināti arī vairāk nekā 350 "Hizbullāh" kaujinieku. Savas mājvietas nācies pamest apmēram deviņdesmit tūkstošiem libāniešu, evakuēti apmēram sešdesmit tūkstoši Izraēlas ziemeļdaļas iedzīvotāju. 27. jūlijā no "Hizbullāh" kontrolētās teritorijas raidīta raķete, domājams – Irānas ražojuma "Falak-1", trāpīja sporta laukumā Madždal-Šamsas ciematā Golānas augstienēs, Izraēlas okupētajā Sīrijas teritorijā. Šī trieciena rezultātā gājuši bojā divpadsmit bērni un pusaudži, jaunākajam no kuriem bija desmit, vecākajam – sešpadsmit gadi. Izraēlas atbilde sekoja vakar, kad tās lidrobotu triecienā tika daļēji sagrauta ēka Libānas galvaspilsētas Beirutas dienvidu priekšpilsētā, kur atrodas kustības "Hizbullāh" vadības mītne. Trieciena mērķis esot bijis Fuads Šukrs – viens no kustības militārā atzara līderiem, tās raķešu spēku organizators, kaujinieks ar apmēram četrdesmit gadu ilgu stāžu. "Hizbullāh" gan apgalvo, ka Šukrs esot dzīvs. Pasaules medijiem savos virsrakstos piesaucot iespējamu eskalāciju Izraēlas un Libānas islāmistu spēku starpā, eļļu ugunij pielēja Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdoans, kad svētdien, 28. jūlijā, uzstājoties savas Taisnīguma un attīstības partijas saietā, paziņoja, ka Turcija varētu iejaukties Izraēlas un "Hamās" karā tāpat, kā tā jau iejaukusies Lībijas pilsoņkarā un Armēnijas un Azerbaidžānas konfliktā par Kalnu Karabahu. Uz to Izraēlas ārlietu ministrs Israels Kacs atbildējis ar ierakstu platformā "X", aicinot izslēgt Turciju no NATO, kā arī salīdzinājis Erdoanu ar kādreizējo Irākas diktatoru Sadamu Huseinu, atgādinot, ar ko beidzās viņa pret Izraēlu vērstā darbība. Kā vaiņagojums šīm spriedzes kāpinājumam ir pirms dažām stundām pasauli aplidojusī vēsts, ka šonakt Teherānā ar precīzu raķetes trāpījumu likvidēts par "Hamās" augstāko līderi uzskatītais Ismails Hanija. Irānas galvaspilsētā teroristiskā grupējuma vadonis bija ieradies uz islāma republikas jaunievēlētā prezidenta Masuda Pezeškjana inaugurāciju. Irāna jau pasludinājusi nelaiķi par mocekli, kura asinis nebūšot velti izlietas; Turcija, Krievija un Katara nosodījušas nogalināšanu. Nav teju nekādu šaubu, ka šo operāciju īstenojusi Izraēla, tā apliecinot savas iespējas atriebties ikvienam pāridarītājam vismaz pāris tūkstošu kilometru rādiusā. Izskan viedokļi, ka atentāts apliecinot Izraēlas valdības nevēlēšanos tuvināt pamieru Gazā, taču ir arī tādi, kas uzsver, ka šis trieciens "Hamās" vadībai dod lielākas iespējas premjerministram Netanjahu attaisnot uguns pārtraukšanu Izraēlas sabiedriskajai domai. Joprojām Maduro… 29. jūlijā Venecuēla notika prezidenta vēlēšanas, kurās vajadzēja izraudzīties valsts galvu uz sešu gadu termiņu ar sākumu nākamā gada janvārī. Notikuma priekšvēsture ir nu jau vairāk nekā vienpadsmit gadus ilgstošais prezidenta Nikolasa Maduro varas periods, kura laikā katastrofāli krities iedzīvotāju dzīves līmenis, vairakkārt izcēlušies plaši protesti, opozīcijai mēģinot panākt varas maiņu, savukārt prezidents turējies varas virsotnē ar politisku manipulāciju un spēka struktūru palīdzību. Četrus gadus ilga pretstāve starp Maduro un alternatīvo prezidentu Huanu Gvaido tomēr noslēdzās ar Gvaido vadītās trimdas pagaidu valdības atlaišanu pērnā gada janvārī, atzīstot, ka tā nespēj panākt reālas izmaiņas valstī. Oktobrī tika panākta vienošanās starp valdību, opozīciju un Savienoto Valstu pārstāvjiem, ka vara garantē nākamo prezidenta vēlēšanu brīvību un godīgumu, pretim saņemot Venecuēlas naftas eksportam noteikto amerikāņu sankciju mīkstināšanu. Tomēr šī gada janvārī varas kontrolētā Venecuēlas Augstākā tiesa liedza dalību vēlēšanās spēcīgākajai opozīcijas bloka kandidātei Marijai Korinai Mačado. Vēl vairāki opozīcijas līderi tika apsūdzēti noziegumos pret valsti, izdodot aresta orderus. Tas viss lika Savienotajām Valstīm atjaunot sankcijas. Galu galā apvienoto opozīcijas bloku „Vienotā demokrātiskā platforma” vēlēšanās pārstāvēja tā priekšsēdētājs, bijušais diplomāts Edmundo Gonsaless. Kaut arī ne tik pārliecinošs kā daži diskvalificētie kandidāti, spriežot pēc aptaujām vēlēšanu dienā, viņš krietni apsteidza Maduro. Tomēr nākamajā dienā publicētie oficiālie rezultāti vēstīja, ka ar nelielu pārsvaru esot uzvarējis esošais prezidents. Lielākā daļa Eiropas, Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas valstu, tāpat Japāna un Austrālija, atteikušās atzīt vēlēšanu rezultātus, savukārt savu atzīšanu Nikolasam Maduro jau dāvājušas Ķīna, Krievija, Irāna, Ziemeļkoreja, Baltkrievija, Sīrija, Serbija, Kuba, Bolīvija un vēl dažas citas valstis. Jau drīz pēc oficiālās rezultātu pasludināšanas Venecuēlas galvaspilsētas Karakasas ielās izgāja protestētāji, un lai arī protesti bija mierīgi, varas iestādes tos sagaidīja ar asaru gāzi, gumijas lodēm un arestiem. Tomēr demonstrācijas nav rimušās joprojām. Pēc visa spriežot, Maduro valdībai vairs nav lojāla liela daļa t.s. čavistu – viņa priekšgājēja, 2013. gadā mirušā Ugo Čavesa sekotāju. Pastāvīgi izskan aicinājumi varas struktūru pārstāvjiem pāriet tautas, respektīvi, opozīcijas pusē, taču pagaidām trūkst nozīmīgu apliecinājumu, ka šie saucieni rod dzirdīgas ausis.  Āfrikā "Vāgneram" karsti Pēc privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” pērngad sarīkotā dumpja un tās līdera Jevgeņija Prigožina un dažu citu komandieru likvidēšanas pieklusa arī ziņas par „vāgneriešu” darbību Āfrikā. Tomēr, kā liecina pēdējo dienu informācija, šie karotāji ekvatora tuvumā joprojām ir sastopami. 28. jūlijā Mali ziemeļos operējošās tuaregu separātistu vienības paziņoja, ka ir smagi sakāvušas valdības spēku vienību, kuras liela daļa bijuši krievu algotņi no „Vāgnera grupas”. Tuaregiem izdevies nogalināt vai sagūstīt vairākus desmitus „vāgneriešu”, pie tam sagrābt nozīmīgu daudzumu Krievijā ražotu ieroču. Dienu vēlāk sakāves fakts tika apstiprināts arī ar „Vāgnera grupu” saistītos platformas „Telegram” kanālos. Vēlāk par sekmīgu uzbrukumu tai pašai kolonai ziņoja vēl viens Mali režīmam naidīgs spēks – ar teroristisko grupējumu „Al-Qaeda” saistītā islāma džihādistu grupa. Savukārt oficiālajos režīma paziņojumos par „vāgneriešu” piedalīšanos nekas nav sacīts, ziņots vien par valdības karaspēka vienības sekmīgu izlaušanos no nemiernieku spēku ielenkuma. Režīms nenoliedz krievu militārpersonu klātbūtni valstī, taču apgalvo, ka tie nav vis „Vāgnera grupas” algotņi, bet Krievijas regulāro spēku instruktori, kuri palīdz Mali armijai apgūt Maskavas piegādāto kara tehniku. Vēl viena interesanta nianse šai stāstā ir Ukrainas Militārās izlūkošanas dienesta pārstāvja Andrija Jusova izteikumi intervijā Ukrainas sabiedriskajai raidorganizācijai „Suspiļne”, ka nepieciešamo informāciju tuaregiem piegādājis viņa resors. Šī, starp citu, nav pirmā ziņa par Ukrainas slepeno dienestu pretdarbību Krievijas ietekmei Āfrikā. Kā zināms, militārā hunta nāca pie varas Mali divos apvērsumos 2020. un 2021. gadā. Līdzīgi procesi pēdējos gados notikuši arī divās Mali kaimiņvalstīs – Nigērā un Burkinafaso. Pagājuša gada septembrī šīs trīs valstis, kuras huntu uzkundzēšanās rezultātā pametušas Rietumāfrikas Valstu ekonomisko apvienību, noslēdza savstarpējas aizsardzības paktu, kas vērsts pret  kaimiņvalstu, kā arī bijušās reģiona koloniālās virsvaras – Francijas – iespējamu iejaukšanos. Jūlija sākumā trīs huntu līderi – Nigēras ģenerālis Abdūrahmane Čiani, Burkinafaso kapteinis Ibrahims Traore un Mali pulkvedis Asimi Goita – parakstīja trīs valstu konfederācijas līgumu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Dienvidāfrikas Republikas (DĀR) parlamenta vēlēšanās, šķiet, pielikts punkts 30 gadus ilgušajam Āfrikas Nacionālā kongresa (ĀNK) varas monopolam. Indijā noslēgušās vairāk nekā mēnesi ilgušās parlamenta apakšpalātas vēlēšanas. Jaunkaledonija pieprasa Makronam atsaukt vēlēšanu izmaiņas. Ārkārtas stāvoklis atcelts. Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Radio ārpolitikas ziņu korespondents Rihards Millers un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Neviena vara nav mūžīga, # 1 – Indija Vakar, 4. jūnijā, notika galīgā balsu saskaitīšana pēc sešas nedēļas ilgušajām Indijas parlamenta apakšpalātas, oficiāli dēvētas par Tautas palātu, vēlēšanām. Vēlēšanas pasaules lielākajā demokrātijā notiek pēc mažoritārās sistēmas, respektīvi, 543 deputāti tiek ievēlēti vienmandāta apgabalos. Viņi pārstāvēs 968 miljonus Indijas balsstiesīgo, no kuriem vēlēšanās piedalījās 642 miljoni, kas ļauj apgalvot, ka šīs ir plašākās vēlēšanas pasaules vēsturē. Balsošanas punktu ir apmēram miljons, tai skaitā īpaša komanda, kas devās apmēram 40 kilometru gājienā pa kalnu takām, lai sasniegtu vienu balsotāju kādā attālā Himalaju ciematiņā, vai cita, kas veselu dienu autobusā līkumoja cauri Giras nacionālā parka džungļiem pie hindu mūka vientuļnieka. Par vēlētāju balsīm sacentās veselas 744 partijas, no kurām gan tikai nedaudz virs trīsdesmit ir tādas, kuras ieguvušas kaut vienu mandātu iepriekšējās vēlēšanās, un tikai sešas darbojas vispārnacionālā līmenī; visas pārējās ir reģionālas partijas. Izšķirošā cīņa norisinājās starp diviem spēkiem: pašreizējā premjera Narendras Modi vadīto Indijas Tautas partiju, kura kopā ar pārdesmit reģionālajām partijām veido labēji orientēto Nacionāli demokrātisko aliansi, un partiju Indijas Nacionālais kongress, kuras vadītajā Indijas Nacionālās attīstības iekļaujošajā aliansē ir vairāk kreisu spēku, t. sk. Utarpradēšas pavalstī bāzētā Sociālistiskā partija, antikorupcijas motīvus kopjošā Vienkāršā cilvēka partija, veselas trīs dažādu nokrāsu kompartijas u.c. Vēlēšanu laika aptaujas solīja ierasti labus rezultātus labējam blokam un, attiecīgi, trešo nedalītas varas termiņu Narendram Modi. Taču rezultāti izrādījušies ne tuvu tik spoži: Indijas Tautas partijai tikušas 240 vietas, kas ir par 32 mazāk nekā vajadzīgs, lai veidotu vienpartijas vairākuma valdību. Tagad tai nāksies vairāk rēķināties ar saviem reģionālajiem sabiedrotajiem, pret kuriem līdz šim tā izturējusies ar zināmu aroganci, kas šai partijai maksājis, piemēram, zaudējumu Mahārāštras pavalstī. Savu priekšvēlēšanu kampaņu Tautas partija lielā mērā balstīja ierastajos ksenofobijas motīvos, pozicionējot sevi kā spēku, kurš aizstāvēs hinduistu kopienu, un ienaidnieka birku piekarinot pirmām kārtām musulmaņu kopienai. Tas izrādījies nepārliecinošs vēstījums miljoniem Indijas jaunāko vēlētāju, kuru vidū bezdarba līmenis pārsniedz 23%, t.sk. absolventu vidū – 42%. Tā nu visapdzīvotākajā Indijas pavalstī Utarpradēšā pārliecinošākie rezultāti ir Sociālistiskajai partijai, kas, cita starpā, aizstāv arī reliģisko minoritāšu intereses. Neviena vara nav mūžīga, # 2 – Dienvidāfrika „Mūsu cilvēki ir teikuši savu vārdu, vai mums tas patīk, vai nē,” tā, uzzinot 29. maijā notikušo vēlēšanu rezultātus, atlika vien rezignēti izteikties līdzšinējam Dienvidāfrika Republikas prezidentam Sirilam Ramafosam. Pirmo reizi kopš aparteīda sistēmas likvidācijas un pirmajām vispārējām vēlēšanām 1994. gadā viņa partija – Āfrikas Nacionālais kongress – ieguvusi mazāk nekā pusi no parlamenta vietām, proti – simt piecdesmit deviņas no četriem simtiem. Partijas ietekme, kas savu maksimumu sasniedza 2004. gada vēlēšanās, pēc tam pakāpeniski saruka ar katru nākamo kadenci. Šajās vēlēšanās kritums ir lielāks nekā visās trīs iepriekšējās kopā. Nacionālā kongresa zaudēto balsu lielākā daļa nonākusi pie jaundibinātās kreisi populistiskās partijas „Nācijas šķēps”, kuru vada eksprezidents, korupcijas noziegumos apsūdzētais un par tiesas prasību ignorēšanu notiesātais Jakobs Zuma. Galvenā opozīcijas partija, Demokrātiskā alianse, kuras elektorātā dominē eiropiešu un indiešu izcelsmes, kā arī jauktas rases vēlētāji, savu mandātu skaitu palielinājusi nenozīmīgi. Tā nu prezidentam Ramafosam tagad jāmeklē koalīcijas partneris. Loģiskāk šķistu raudzīties kreisajā virzienā, kur atrodas šo vēlēšanu trešās un ceturtās pozīcijas ieguvēji – jau piesauktais „Nācijas šķēps”, kā arī vēl viena kreiso populistu grupa, partija „Ekonomiskās brīvības cīnītāji”. Demokrātiskā alianse šādu kombināciju jau nodēvējusi par „pastardienas koalīciju”, kuras sociālekonomiskā politika pārvērtīšot Dienvidāfriku par Zimbabvi vai Venecuēlu, pie tam iegrūdīšot to smagā etniskā konfliktā. Ievērojot, ka abu minēto kreisi radikālo partiju lozungi joprojām saistās ar baltās rases pārstāvju īpašumu pārdali par labu melnādainajiem, tai skaitā zemes īpašumu konfiskāciju, šāds apgalvojums nešķiet gluži pārspīlēts. Šķiet, ka arī pats prezidents Ramafosa apzinās, ka potenciālo koalīcijas partneru radikālisms draud ar destabilizāciju, tāpēc viņš sliecas uz koalīciju ar Demokrātisko aliansi. Tomēr tāda savienība varētu kā vienam, tā otram partnerim draudēt ar elektorāta aktīvu neizpratni. Kā iespēji situācijas amortizācijas varianti tiek minēts „nacionālās vienības valdības” modelis, kurā kopā ar Nacionālo kongresu un Demokrātisko aliansi piedalītos arī kādas no mazākajām melnādaino vairākumu pārstāvošajām partijām, vai arī Nacionālā kongresa mazākuma valdība ar Demokrātiskās alianses atbalstu. Jaunkaledonija gruzd Jaunkaledonija ir Francijai piederīga sala Klusā okeāna dienvidaustrumos, viena no t.s. aizjūras kopienām, kurai piešķirts īpašs autonomijas statuss. 1998. gadā noslēgtā vienošanās starp salas neatkarības kustības pārstāvjiem un Francijas valsti paredzēja pakāpenisku varas nodošanu vietējām institūcijām, paralēli īstenojot trīs secīgus neatkarības referendumus. Tie arī notika – 2018., 2020. un 2021. gadā –, un balsojums visos trīs bija par palikšanu Francijas sastāvā. Līdz ar to Parīze uzskata jautājumu par izlemtu un arī turpmāk paturēs savā pārziņā ārlietas, armijas un policijas spēkus, imigrāciju un valūtu. Taču Jaunkaledonijai ir sava pilsonība, kas tiek piešķirta paralēli Francijas un Eiropas Savienības pilsonībai, un tiesības piedalīties vietējās vēlēšanās ir tikai tiem, kuri dzīvojuši salā pirms 1998. gada, kā arī viņu pēcnācējiem. Tādējādi šīs tiesības ir liegtas apmēram 42 000 Jaunkaledonijas iedzīvotāju, kuri te ieradušies vēlāk. Maija vidū Francijas parlamenta apakšpalāta nobalsoja par izmaiņām, kas paredz atcelt šos ierobežojumus, atstājot spēkā vien desmit gadu pastāvīgas uzturēšanās cenzu dalībai vēlēšanās. Tas nav pieņemams daudziem salas pamatiedzīvotājiem kanakiem, kuru proporcionālā daļa iedzīvotāju skaitā gadu gaitā sarukusi līdz 41%. Jaunkaledonijas galvaspilsētā Numeā sāka slieties barikādes, protesti drīz vien izvērtās vardarbīgi, tajos dzīvību zaudēja pieci protestētāji un divi policijas spēku pārstāvji. Galu galā salā tika ievests trīs tūkstošus liels papildus armijas kontingents un bruņutehnika. Prezidents Makrons, apmeklējot Jaunkaledoniju 23. maijā, paziņoja, ka nevēlas uzspiest pārmaiņas ar spēku, un pagaidām process tiek apturēts. Mēneša beigās tika ziņots, ka valdības kontrole galvaspilsētā Numeā ir atjaunota. Tikām protestu kustības vadošā spēka – Sociālistiskās kanaku nacionālās atbrīvošanās kustības – līderi aicinājuši prezidentu skaidri deklarēt atteikšanos no iecerētajām izmaiņām, jo pretējā gadījumā viņi nevarot aicināt savus sekotājus pārtraukt akcijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Prezidenta vēlēšanas Lietuvā. Krievijas ofensīva Ukrainā un pārbīdes Krievijas Aizsardzības ministrijā. Ziemeļmaķedonieši atkal kaitina kaimiņus. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, politologs Veiko Spolītis un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Kremlis briest nogurdināšanas karam Saskaņā ar Krievijas likumdošanu līdz ar jaunievēlēta prezidenta inaugurāciju demisionē ministru kabinets, un valsts galva ieceļ un parlaments apstiprina jaunu valdību. Arī pēc pēdējām t.s. „vēlēšanām” premjerministrs Mihails Mišustins iesniedza Kremļa saimniekam atkāpšanās rakstu, lai jau trīs dienas vēlāk no jauna apstiprināts atgrieztos amatā. To pašu gan nenākas sacīt par visiem viņa līdzšinējiem padotajiem, un pirmām kārtām pasaules uzmanību te piesaistījusi līdzšinējā aizsardzības ministra Sergeja Šoigu „aizrotēšana” uz Drošības padomes sekretāra amatu. Līdz šim Šoigu, tuvs režīma līdera Putina līdzgaitnieks, bija teju otrais cilvēks agresorvalsts varas virsotnē. Tagad viņš novietots uz šīm „rezerves sliedēm”, – konsultatīvā institūcijā, kuras priekšsēdētāja vietnieka amatā savas dienas vada vēl viens no reālās varas atstādinātais – eksprezidents Dmitrijs Medvedevs. Tā vien šķiet, ka vadzis, uz kura sakārtas visas pēdējo divu gadu Krievijas bruņoto spēku neveiksmes, beidzot lūzis. Par to liek domāt arī pēdējā laikā notikušie augsta ranga aizsardzības resora ierēdņu aresti. Kopš 23. aprīļa apcietinājumā atrodas kukuļņemšanā apsūdzētais aizsardzības ministra vietnieks Timurs Ivanovs, kura pārziņā bija armijas nekustamo īpašumu celtniecība un apsaimniekošana, militārpersonu dzīvokļu un medicīnas aprūpes jautājumi. Savukārt vakar, 14. maijā, parādījās informācija, ka līdzīga rakstura apsūdzības izvirzītas arī Aizsardzības ministrijas Galvenās kadru pārvaldes priekšniekam ģenerālleitnantam Jurijam Kuzņecovam. Šoigu vietu aizsardzības resora priekšgalā ieņems līdzšinējais premjerministra pirmais vietnieks Andrejs Belousovs. Jau 2020. gada sākumā izdevums „Politico” rakstā „Kurš stāsies Putina vietā?” minējis Belousovu kā iespējamo nākamo Kremļa saimnieku – tolaik gan kā vienu no otrā ešelona figūrām, kam priekšā gan Mišustins, gan Šoigu, gan Maskavas mērs Sergejs Sobjaņins. Kā zīmīgākās Belousova biogrāfijas detaļas „Politico” toreiz piesauca viņa uzskatu saderību ar Putinu, proti – Krievija atrodas naidīgu spēku ielenkumā, ar kuriem tai neizbēgami jākonfrontē. Tagad preses komentāros atrodamo Andreja Belousova raksturojumu sarakstā līdzās nelokāmajai lojalitātei Kremļa saimniekam ir arī izpildīgums un rūpība, spēja plānot tālākā perspektīvā, atrašanās ārpus tradicionālajiem Kremļa grupējumiem un, attiecīgi, naudas raušanas shēmām, piederība keinsisma ekonomikas skolai, kas proponē valsts nozīmīgu iedarbošanos uz ekonomikas procesiem, kā arī dziļa tradicionāla reliģiozitāte. Attiecīgi tiek secināts, ka Belousova iecelšana ir nepārprotams mājiens, ka Kremļa režīms ir gatavs ilgam nogurdināšanas karam, kurā Krievijas pārākajiem resursiem jāpārmāc Ukrainas pretošanās. Arī taktiskā līmenī Krievijas spēki frontē šobrīd mēģina gūt maksimumu no sava resursu pārsvara, kuru radījis nesenais Rietumu palīdzības apsīkums Ukrainai. Pēdējo dienu aktualitāte ir krievu iespiešanās pāri robežai un uzbrukums Vovčanskas pilsētai ziemeļaustrumos no Harkivas. Pilsēta tiek grauta ar artilēriju un planējošajām aviobumbām, un no aptuveni 20 000 kādreizējo iedzīvotāju tajā palikuši vien pāris simti. Lietuvieši vēl prezidentu Lietuva, kā zināms, ir vienīgā no trim Baltijas valstīm, kurā prezidentu ievēl tauta, un, attiecīgi, valsts galvam mūsu kaimiņvalstī ir nedaudz plašākas varas funkcijas, sevišķi ārpolitikas un drošības politikas jomā. Svētdien, 12. maijā, Lietuvas pilsoņi devās pie vēlēšanu urnām, lai izvēlētos savu prezidentu nākamajiem pieciem gadiem. Tā kā neviens no kandidātiem neieguva vairāk kā pusi vēlētāju balsu, galīgais rezultāts tiks noskaidrots otrajā kārtā 26. maijā. Visnopietnākās šķiet līdzšinējā prezidenta Gitana Nausēdas izredzes, kurš pretendē uz otro prezidentūras termiņu un svētdien ieguva vairāk nekā 44% balsu. Formāli viņš ir neatkarīgs kandidāts, taču viņu atbalsta kreisi centriskie spēki: Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija un Lietuvas Reģionu partija. Pats Nausēda gan ir drīzāk labēji centriskas ievirzes politiķis, un kreisāko spēku atbalsts viņam ir politiskās taktikas noteikts, ciktāl esošā prezidenta galvenā konkurente ir pašreizējā premjerministre Ingrīda Šimonīte, kuras pārstāvētā labēji centriskā partija „Tēvzemes savienība – Lietuvas Kristīgie demokrāti”, savukārt, ir nozīmīgākais kreisi centrisko sāncensis varas cīņā. Šīs cīņas kulminācija gaidāma Lietuvas Seima vēlēšanās oktobrī. Šobrīd sociāldemokrāti, jau 2021. gadā atņēmuši premjeres partijai reitingu līdera pozīcijas, ir tai krietni priekšā. Prezidents Nausēda jau izteicies, ka viņam nenāktos grūti sastrādāties arī ar sociāldemokrātu vadītu valdību. Svētdienas balsojumā Ingrīda Šimonīte palika otrā ar gandrīz 20% balsu, un, tātad, sacentīsies ar Nausēdu otrajā kārtā. Trešais ar vairāk nekā 12% balsu palika jurists Igns Vēgele, kuru atbalsta vairākas konservatīvas ievirzes partijas, nozīmīgākā no tām – Lietuvas Zemnieku un zaļo savienība. Gitana Nausēdas atbalstītāji ir pārsvarā arī teritoriāli, izņemot galvaspilsētu Viļņu, kur pārsvars ir premjerministrei Šimonītei, kā arī valsts dienvidaustrumu nostūri, kur koncentrējies daudzu populistu un labējo radikāļu favorīta, ārsta un medicīnas profesora Eduarda Vaitkus elektorāts. Vaitkus ar vairāk nekā 7% balsu palika piektajā vietā, ceturto pozīciju ar vairāk nekā 9% balsu atdodot vēl vienam nacionālradikālas ievirzes kandidātam, paša dibinātās partijas „Nemunas rītausma” līderim Remiģijum Žemaitaitim, kurš, cita starpā, izpelnījies uzmanību ar saviem antisemītiskajiem izteikumiem. (Ziemeļ)maķedonieši atkal kaitina kaimiņus Apmēram trīs desmitgades pašreizējā Ziemeļmaķedonija pavadīja saspīlētās attiecībās ar kaimiņvalsti Grieķiju, kura, cita starpā, bloķēja jaunās, uz sabrukušās Dienvidslāvijas drupām tapušās valsts iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā. Iemesls bija maķedoniešu vēlme dēvēt savu valsti par Maķedoniju, ko grieķi traktēja kā Grieķijas reģiona vārda un arī antīkās Maķedonijas karaļvalsts vēsturiskā mantojuma prettiesisku piesavināšanos. Galu galā problēmu izdevās atrisināt 2018. gadā, parakstot t.s. Prespas līgumu, saskaņā ar kuru maķedoniešu nācijas valsts piekrita turpmāk dēvēties par Ziemeļmaķedoniju. Atēnas atsauca savus iebildumus, ļaujot kaimiņvalstij iestāties NATO un uzsākt virzību uz Eiropas Savienību. Taču pašā Ziemeļmaķedonijā ar šo risinājumu ne tuvu ne visi bija mierā. Pret toreizējās Maķedonijas Sociāldemokrātiskās savienības valdības slēgto vienošanos asi iebilda tobrīd opozīcijā esošā labēji nacionālistiskā partija „Iekšējā Maķedonijas revolucionārā organizācija – Demokrātiskā partija par Maķedonijas nacionālo vienotību”, izvedot ielās protestētāju tūkstošus. 8. maijā notikušajās vēlēšanās labējie atgriezās pie varas, iegūstot gan vairākumu parlamentā, gan prezidenta posteni. Jaunievēlētā prezidente Gordana Siljanovska-Davkova izraisīja skandālu jau inaugurācijas ceremonijā, konsekventi lietojot apzīmējumu Maķedonija, nevis oficiālo Ziemeļmaķedonija. Protestējot pret to, Grieķijas vēstniece Sofija Filipidū nekavējoties pameta ceremoniju, un jau drīz no Atēnām pienāca nikns paziņojums, ka Ziemeļmaķedonija apdraud valstu divpusējās attiecības un savu virzību uz Eiropas Savienību. Līdzīgā garā savā sociālā tīklā X ierakstā izteicās arī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Var piebilst, ka Ziemeļmaķdeonijas ceļu uz Eiropas Savienību draud bloķēt arī Bulgārija, kura pieprasa, lai bulgāri, kuri etniski ir ļoti tuvi maķedoniešiem, iegūtu Ziemeļmaķedonijā mazākumtautības statusu. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Kad cilvēks kaut ko maina savā dzīvē vai karjerā, tad pārmaiņas bieži vien ietekmē ne tikai viņu pašu, bet arī viņa partnerattiecības un ģimeni. Un var gadīties, ka savējo loks nemaz nav sajūsmā par pārmaiņām, pat ja cilvēkam tās ir ļoti svarīgas. Piemēram, pārmaiņas dzīvesveida veselīgumā vai vēlme mainīt savu nodarbošanos, jo līdzšinējā vairs neder. Tas tāpēc, ka cilvēks ir daļa no kaut kādas sistēmas, kurā ir kopā ar citiem, piemēram, ģimenē.Uz sarunu par pārmaiņām dzīvē, kuru sakarā tuvākie var nesadarboties, aicināju Nansiju Lībieti, sistēmiskās ģimenes terapijas speciālisti. Nansija pastāstīja arī par to, "cik maksā" noslēpumi, kas ir tuvāko cilvēku starpā. Runājām arī par kļūdām, ko cilvēki pieļauj, kad vēlas kaut ko būtiski izmainīt savā un līdz ar to arī ģimenes dzīvē. Nansija piedāvāja risinājumus dažādām situācijām, tai skaitā, kā risināt sasāpējušus jautājumus, ja viens partneris ir finansiāli atkarīgs no otra.Šī ir Cilvēkjaudas ceturtā saruna ar Nansiju. Trīs iepriekšējās ir #19 Par šķiršanos, kas neiznīcina, #23 Kā pārim rīkoties Covid krīzes laikā, #154 Riski un iespējas attiecību dažādās fāzēs.Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads4:02 “Izmaiņas viena cilvēka lēmumos sāk ietekmēt citus cilvēkus. Protams, ka tie citi cilvēki apzināti un neapzināti tām pretojas”3:26 Kā sistēmas un apakšsistēmas strādā ģimenes kontekstā; kas ir rigidas un difūzas robežas14:52 Sistēmas un noslēpumi – ko ģimenes atmosfērai un drošībai nodara savstarpēji noklusētas lietas19:05 “Noslēpums ir, kad es no tevis kaut ko apzināti slēpju. Es negribu, ka tu kaut ko uzzini.”22:12 Kādām būtu jāizskatās drošām un atklātām savstarpējām attiecībām25:26 Praktisks veids, kā atbrīvot sevi no kauna un bailēm par savu personīgo vai ģimenes noslēpumu27:58 Kādi ir tipiskie noslēpumi, kurus glabā ģimenes vai pāri savā starpā33:00 Nepārlikt savu daļu atbildības uz otru, jo tā ir ērtāk38:17 “Mēs nekad nekļūdīsimies, ja mēs centīsimies viens ar otru runāt.”43:28 Izplatītākās kļūdas, ko cilvēki pieļauj, kad vēlas kaut ko būtiski izmainīt savā un līdz ar to arī ģimenes dzīvē49:59 Ko ņemt vērā un no kā izvairīties, veidojot savstarpējās sistēmas1:00:45 Seksualitāte, atraidījums un sniega bumbas efekts1:06:43 Kādas ir iespējas risināt sasāpējušus jautājumus, ja viens partneris ir finansiāli atkarīgs no otra1:08:28 “Mēs varam aizslēpties aiz daudz plakātiem. Galu galā atbildība par savu dzīvi ir tieši tev pašai vai pašam”1:12:52 Ko iesākt ar “es taču runāju, bet mani nedzird” sajūtu1:22:58 Galvenais iemesls, kādēļ cilvēks paliek sistēmā, kura viņam sen jau neder vai pat nodara pāri1:25:28 Idejas, ar ko sākt, lai tiktu ārā no sev nederīgās sistēmas

Novadu reforma vēl nav noslēgusies Varakļānos, Garkalnē, kur par robežām drīz lems Saeima. Garkalnes pagasta sadalīšana cēlusi gaismā domstarpības par kārtību, kā šādi jautājumi būtu jālemj, jo skaidri kritēriji likumā nav noteikti. Vienlaikus tie raisījuši diskusiju par to, cik lielā mērā jautājumos par novadu robežām teikšanai jābūt pašiem iedzīvotājiem. Vai vajadzētu arī iedzīvotājiem referendumā ļaut izlemt, kurā novadā viņi vēlētos dzīvot, analizējam Krustpunktā. Diskutē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārā sekretāre Ilze Dambīte-Damberga, Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas vadītājs Oļegs Burovs un šīs pašas komisijas deputāts Māris Sprindžuks, viņš arī bijis VARAM vadītājs un Ādažu novada mērs. Garkalnes stāsts īsumā ir tāds: likumā, kas visā valstī mainīja administratīvās robežas, tika noteikts, ka līdz pagājušā gada beigām Ādažiem un Ropažiem ir jāizlemj par Garkalnes piederību, jāpieņem lēmumi, jo Garkalne tika pievienota Ropažu novadam. Ropažos veica iedzīvotāju aptauju, kurā nolēma, ka Baltezera ciems un apkaime un Mārsili būs Ādažu novadā, pārējais - Ropažu novadā. Cilvēki ir izteikuši neapmierinātību, norādot, ka aptaujas nav bijušas ar pilnīgi skaidriem nosacījumiem. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka vairāk Garkalnes vajadzēja nonākt Ādažu novadā. Katrā ziņā Ropaži lēmumu ir pieņēmuši, bet Ādaži gaida šos nosacījumus un skaidrību, kurai jābūt līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām, kas būs jau 2025. gadā. Galu galā kad lēmums par Garkalnes piederību tiks pieņemts un kurš to izdarīs? Un vai ir iespējams, ka Garkalne paliek viens veselums pie vienas vai otras pašvaldības? 

En el episodio 237 de este condensado de información semanal, tres grandes reportajes destacaron esta semana por Tal Cual, El Pitazo y Runrun.es, los tres medios digitales venezolanos que conforman la Alianza Rebelde Investiga (ARI). “Salud mental, otro derecho humano que se vulnera a diario en Venezuela" es el #RRPlus que destacan en Runrun.es esta semana.Caleidoscopio Humano denunció que en Venezuela no existen políticas públicas para atender la salud mental de la población. Los venezolanos con problemas de salud mental no tienen acceso a servicios médicos gratuitos de calidad. Y acudir a la salud privada se ha convertido en un lujo: «Cuando puedo comprarlas, me tomo las pastillas un día sí y dos días no. Mi psiquiatra dice que así no es efectiva, pero no puedo hacer más», comentó una afectada. En El Pitazo destacan el trabajo "Una joven heroína zuliana salva tres vidas en Estados Unidos". Ibeth Chiquinquirá Acuña Galué cambió la vida de seis personas en Estados Unidos, gracias al gesto de su familia. En el Día Mundial del Donante de Órganos y Tejidos, el padre de la joven zuliana repasa tristezas que no puede olvidar, pero dar a otros la oportunidad de vivir lo reconforta.Desde Tal Cual esta semana nos comparten el trabajo: “Usuarios compran productos falsos sin temor a los peligros por el costo asequible". Entre los productos falsificados que más se ofertan destacan cosméticos, artículos de higiene personal, bebidas, alimentos, calzados, autopartes y fertilizantes. La presidenta de la Sociedad Venezolana de Dermatología Médica, Luz Marina Aular, advirtió que uno de los principales riesgos del uso de estos artículos es que carecen de los compuestos requeridos o pueden contener elementos de uso prohibidoTe invitamos a sumarte a nuestra comunidad desde tu plataforma de podcast preferida y compartirlo, para que se mantengan informados. Además, puedes visitar las páginas web para tener acceso a las noticias y mayor detalle de los reportajes que destacaron esta semana en el Tres en Uno, tu suplemento informativo semanal.Narración y producción ejecutiva: Luis D. MiquilenaGuión: Francisco ZambranoEdición y montaje: Abrahan Moncada

Rezņikova atlaišana un korupcijas apkarošana Ukrainā. Putina un Erdogana tikšanās Sočos. Afganistāna divus gadus pēc Rietumu aiziešanas. Aktuālākos ārpolitikas notikumus komentē ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis, politologs Dmitro Ļevus un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka.    Kad „drīz” var nozīmēt „nekad” Melnās jūras labības iniciatīva, bieži dēvēta par „Labības vienošanos”, varētu drīz atkal stāties spēkā – šādi starptautiskā prese interpretē Turcijas prezidenta Radžipa Taijipa Erdogana teikto preses konferencē pēc tikšanās ar agresorvalsts Krievijas vadoni Vladimiru Putinu pirmdien Melnās jūras kūrortā Sočos. Citējot precīzi, Turcijas līderis pauda, ka abi sarunu partneri „drīz spēs panākt risinājumu, kas piepildīs gaidas”. Grūti gan teikt, ko varētu nozīmēt šis „drīz”. No vienas puses, pati „Labības vienošanās” noslēgšana pagājušā gada jūlijā bija nepārprotams Turcijas līdera diplomātiskās jaudas apliecinājums. No otras puses, Krievija visnotaļ apzinās, ka Ukrainas lauksaimniecības produkcijas eksports uz trešās pasaules valstīm, respektīvi, Krievijas iespējas šo eksportu bloķēt, ir iedarbīgs ietekmes instruments. Šī izpratne acīmredzot arī bija galvenais motīvs, kāpēc šī gada jūlijā Krievija atteicās pagarināt vienošanos un uzsāka mērķtiecīgus raķešu un dronu triecienus Ukrainas ostu infrastruktūrai. Tiesa, šie triecieni ir pierimuši pēc vairākiem ukraiņu peldošo dronu sekmīgiem uzbrukumiem Krievijas militārajiem un civilajiem kuģiem. Kremļa nosacījumi vienošanās darbības atjaunošanai ir ierobežojumu atcelšana Krievijā ražotās pārtikas un minerālmēslu eksportam. Šīs produkcijas eksports nav pakļauts tiešām sankcijām, taču, kā norādījusi Krievija puse, grūtības radot ar maksājumiem, loģistiku un apdrošināšanu saistītie ierobežojumi. Viena no prasībām esot Krievijas Lauksaimniecības bankas jeb Rosseļhozbank pieslēgšana atpakaļ starptautiskajai norēķinu sistēmai SWIFT. Minētajā preses konferencē Putins paziņoja par plānu eksportēt uz Turciju miljonu tonnu Krievijas labības par samazinātām cenām, lai vēlāk šī labība, pārstrādāta Turcijas rūpnīcās, tiktu nogādāta valstīs, kuras cieš no pārtikas trūkuma. Tāpat Krievija esot gatava kā humāno palīdzību piegādāt sešām Āfrikas valstīm pa piecdesmit tūkstošiem tonnu labības katrai. Turcijas prezidents arī izteicās, ka Ukrainai vajadzētu mīkstināt savu pozīciju attiecībā pret Krieviju. Reaģējot uz to, Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba Ukrainas televīzijas pārraidē paziņoja, ka viņa valsts negrasās atteikties no principiālas nostājas nevienā no būtiskajiem jautājumiem.   Ukrainas aizsardzības jomas vadības maiņa Pirmdien Ukrainas līdzšinējais aizsardzības ministrs Oleksijs Rezņikovs iesniedza prezidentam Zelenskim atkāpšanās rakstu. Šis solis sekoja valsts galvas svētdienas paziņojumam, ka viņš plāno nomainīt Rezņikovu ar Rustemu Umerovu, Krimas tatāru izcelsmes uzņēmēju, kurš līdz šim ieņēma Ukrainas Valsts īpašumu fonda vadītāja amatu. Vakar Rezņikova demisiju apstiprināja arī Ukrainas Augstākā Rada; Umerovam paredzēts stāties amatā šodien. Rezņikovs ieņēma aizsardzības resora vadītāja amatu 2021. gada novembra sākumā, nepilnus četrus mēnešus pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, un viņa nopelni Ukrainas sekmīgā pretestībā agresijai ir neapšaubāmi. Kā sevišķi nozīmīgs tiek vērtēts Rezņikova ieguldījums t.s. Ramšteinas formāta sarunās, kas veido sabiedroto militāro atbalstu Ukrainai. Šajā procesā Ukraina saņēmusi arvien efektīvākus bruņojuma veidus, kuru piegāde sākotnēji tikusi atteikta. Tomēr publiskajā telpā, sevišķi pēdējā pusgadā, vairojusies informācija par problēmām aizsardzības resorā – neadekvātiem iepirkumiem un korupciju, kas, kā zināms, ir Ukrainas pārvaldes struktūrās plaši izplatīta liga. Nevienam no šiem skandāliem gan nav tiešas saistības ar ministra darbību, tomēr tie nepārprotami ir motīvs viņa nomaiņai. Jau izskanējusi informācija, ka Oleksijs Rezņikovs savu karjeru varētu turpināt kā Ukrainas vēstnieks Lielbritānijā. Kas attiecas uz jauno aizsardzības ministru Rustemu Umerovu, viņš tiek uzskatīts par visai piemērotu kandidātu. Būdams Augstākās Radas deputāts, Umerovs nodarbojies ar ārzemju militārās palīdzības jautājumiem, t.sk. ar šī procesa caurspīdīguma veicināšanu. Tāpat viņš piedalījies Ukrainas delegācijās gan sarunās ar Krievijas pusi Baltkrievijā tūlīt pēc iebrukuma pagājušajā gadā, gan sarunās par t.s. Melnās jūras labības vienošanos.   Divi gadi, kopš Rietumi pameta Afganistānu 30. augustā apritēja divi gadi, kopš pēdējie Savienoto Valstu karavīri pameta Afganistānu, līdz ar to noslēdzot divdesmit gadus ilgušo rietumvalstu militāro klātbūtni. ASV vadītās koalīcijas iebrukums 2001. gadā sagrāva toreizējo radikālās islāmistu kustības Taliban varu, taču tā arī nespēja iznīdēt tās ietekmi, un talibu pretestība turpinājās visas šīs divas desmitgades, prasot kā rietumvalstu karavīru, tā afgāņu dzīvības. Galu galā 2020. gada februārī tika noslēgta vienošanās starp kustību Taliban un Savienotajām Valstīm par pakāpenisku amerikāņu karaspēka izvešanu apmaiņā pret talibu apņemšanos nedot pajumti to kontrolētajās teritorijās islāma teroristu organizācijām. Vienošanās tika slēgta, nepiedaloties toreizējai Afganistānas Islāma republikas valdībai, un Savienotās Valstis neuzņēmās garantijas tobrīd oficiālās Kabulas valdības pastāvēšanai. Kā izrādījās, šī vara nebija spējīga noturēties bez amerikāņu militārās klātbūtnes un sagāzās burtiski kā kāršu namiņš. Brīdī, kad pēdējie amerikāņu karavīri pameta Kabulas lidostu, galvaspilsēta jau bija talibu rokās, savukārt pūļi to afgāņu, kuri jutās apdraudēti, jo bija sadarbojušies ar okupācijas spēkiem, izmisīgi mēģināja iekļūt pēdējās lidmašīnās. Kā liecina statistika, pirms amerikāņu karaspēka izvākšanas no Kabulas evakuēti apmēram 125 000 cilvēku, no kuriem 6000 bija Savienoto Valstu pilsoņi. Šī gada jūlijā publiskots ASV Valsts departamenta ziņojums atklāja, ka amerikāņu aiziešana bijusi vāji plānota un vadīta, valdībai nerēķinoties ar tik nelāgu scenāriju, kāds tas galu galā izrādījās. Pagājušajos divos gados Afganistānas jaunie saimnieki talibi savu varu tikai konsolidējuši. Valstī nav nopietnas opozīcijas, kas varētu apdraudēt režīma stabilitāti, tai skaitā sekmīgi tikušas apkarotas tādas konkurējošas radikālā islāma kustības kā Islāma valsts u.c. Visdramatiskākās pārmaiņas šie divi gadi nesuši afgāņu sievietēm, no kurām daudzas pagājušajās desmitgadēs bija jau apradušas ar salīdzinoši rietumnieciskiem tiesību standartiem. Tagad viņām atļauta vien sešu klašu izglītība, pie kam nesen aizliegts arī doties mācīties uz ārzemēm. Tāpat sievietēm liegts apmeklēt publiskos parkus un treniņzāles, strādāt nevalstiskās organizācijās un ANO struktūrās. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.     

Prigožina dumpis Krievijā gluži kā spoks naksnīgā ceļmalā - pēkšņi pavīdēja un tikpat piepeši arī nozuda, bet tagad ir palicis visu mutēs. Joprojām izskan visdažādākās versijas, kas vāgneriešiem lika iet uz Maskavu un tad griezties atpakaļ, bet skaidrs, ka tas ir nozīmīgs notikums visas pasaules acīs. Par rietumu pasaules reakciju uz Prigožina dumpi runāsim šodien raidījumā. Ir palikušas vien pāris nedēļas līdz NATO samitam un vāgneriešu izgājiens ielauzīsies arī tā dienas kārtībā. Galu galā Prigožins ir devies vai dosies uz Minsku un jautājums, vai un cik viņa izslavēti nežēlīgo kaujinieku pārcelsies līdzi. Un tas ir pavisam blakus mūsu robežām. Aktualitātes vērtē Latvijass Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un politologs Andis Kudors. Vāgners un popkorns Vairāki pasaules mediji jau nodēvējuši privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” dumpi kā Putina režīmam bīstamāko epizodi visā tā pastāvēšanas vēsturē. Tiek norādīts, ka situācija, kad Maskavai šādā veidā pietuvojas varai nedraudzīgs pašmāju spēks, nav piedzīvota kopš Krievijas pilsoņu kara laikiem. Tikām sociālajos tīklos dumpja dienās parādījās videoklipi, kuros prezidents Zelenskis vai kāds cits Ukrainu simbolizējošs personāžs iekārtojies pie ekrāna ar popkornu un aliņu – tā sakot, vēro šovu. „Mēs rūpīgi vērojam,” „mēs sekojam,” „mēs esam informēti,” „mēs koordinējam mūsu rīcību” – šīs frāzes bija praktiski neiztrūkstošas pirmajos komentāros, kurus dumpja sakarā sniedza pasaules valstu vadītāji un citas amatpersonas. Daži, kā Lielbritānijas premjerministrs Riši Sunaks un Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdogans aicināja konfliktā iesaistītās puses rīkoties saprātīgi un atbildīgi. Citi, kā Eiropadomes prezidents Šarls Mišels vai Kanādas premjerministrs Džastins Trudo uzsvēra, ka notiekošais ir Krievijas iekšēja lieta. To pašu pauda oficiālās Pekinas un oficiālās Teherānas pārstāvji, pie tam apliecinot savu atbalstu Kremļa varai. Notikumiem attīstoties, vairojās komentāri, kas norādīja uz cēloņsakarību starp Krievijas agresiju pret Ukrainu un stāvokļa destabilizēšanos pašā Krievijā. Kā viena no pirmajām šo viedokli vēl sestdien, 24. jūnijā, pauda Itālijas premjerministre Džordžija Meloni, vēlāk ar līdzīgiem izteikumiem nākot klajā arī NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārlietu un drošības jautājumos Žuzeps Borels, Savienoto Valstu valsts sekretārs Entonijs Blinkens, Austrālijas premjerministrs Entonijs Albanīzs u.c. Austrijas kanclers Karls Nehammers pauda bažas sakarā ar Krievijas kodolarsenālu drošību, savukārt Moldovas ārlietu ministrs Niku Popesku norādīja, ka notiekošais apliecinot, cik pareiza ir Moldovas politika, virzoties projām no potenciālā haosa perēkļa Krievijas un Eiropas Savienības virzienā. Ar spilgtu citātu dumpja laikā izcēlās Čehijas ārlietu ministrs Jans Lipavskis, sakot: „Es tā skatos, ka manas vasaras brīvdienas Krimā tuvojas.”   Ar pastiprinātu interesi notikumus Rostovā pie Donas un Voroņežā vēroja tajās Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīs, kurās darbojas „Vāgnera grupas” algotņi. Cerības, ka Prigožina uzņēmuma nonākšana konfliktā ar Kremli veicinās „vāgneriešu” aizvākšanos no viņu valstīm, izteikuši ļaudis no Sīrijas opozīcijas un Lībijas Nacionālās vienotības valdības, kuras konkurējošo spēku, feldmaršala Haftara valdību, atbalsts „Vāgnera grupas” algotņi. Domājams, ar nervozitāti notiekošo vēro arī Mali un Centrālāfrikas Republikas militāro huntu vadība, ciktāl šīs varas balsta tur izvietotie „vāgneriešu” kontingenti. Kad monstrs tepat aiz stūra Ātrums, ar kādu pa Krieviju pārvietojās sadumpojušos „vāgneriešu” kolonas, liek vēlreiz pārvērtēt NATO ziemeļaustrumu flanga aizsardzības spējas. Lielāku Krievijas vai Baltkrievijas spēku koncentrēšanās Baltijas un Polijas robežu tuvumā, protams, tiktu savlaicīgi pamanīta, un alianses spēki attiecīgi mobilizētos. Taču nav izslēdzama salīdzinoši pēkšņa samērā nelielu, taču labi sagatavotu un vadītu vienību parādīšanās, kas arī var būt nopietns destabilizējošs faktors. Pamatu vēl lielākām bažām rada tas, ka karakungs Prigožins ar vairākiem tūkstošiem savu rīkļurāvēju, cik noprotams, grasās vismaz uz laiku ieperināties Baltkrievijā, gluži tuvu Latvijas un Lietuvas robežām. Tāpat „Vāgnera grupas” dumpis liek nopietni apsvērt plašākus drošības jautājumus – cik liela ir nopietnu iekšēju juku iespējamība Krievijā, kas tādā gadījumā notiktu ar Krievijas kodolieroču un citu masu iznīcināšanas ieroču arsenāliem, kurp varētu virzīties potenciālās bēgļu straumes. Viss iepriekšminētais noteikti būs nākamā NATO samita uzmanības centrā, kad tā dalībnieki 11. un 12. jūlijā tiksies Viļņā. Lietuvas prezidents Gitans Nauseda gan izteicies, ka pēdējie Krievijas notikumi neliekot būtiski mainīt vispārējo alianses drošības plānu reģionam, tomēr nenākas šaubīties, ka tie kalpos par argumentu vēl intensīvākai šo spēju stiprināšanai. Kopumā Viļņas samita visvairāk diskutētais jautājums diezgan nepārprotami būs Ukrainas uzņemšanas nosacījumi – cik drīz pēc kara beigām tas varētu notikt. Vēl viena samita dienaskārtības tēma ir Turcijas joprojām bloķētā Zviedrijas uzņemšana aliansē. Tāpat aktuāls ir jautājums par nākamo alianses ģenerālsekretāru, jo Jenss Stoltenbergs paudis nodomu oktobrī šo amatu pamest. Taču nav izslēgts, ka viņam nāksies tajā uzkavēties vēl kādus mēnešus, ja dalībvalstis nespēs operatīvi izraudzīt funkciju pārņēmēju. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Prezidenta vēlēšanas Turcijā un Baltkrievijas autoritārā līdera Lukašenko pēdējā laika veselības jautājumi. Vai problēmas, kas varētu būt pašpasludinātajam prezidentam Lukašenko, varētu izmantot Putins, lai mūsu kaimiņvalsti vēl vairāk pakļautu savai kontrolei? Turcijā atšķirībā no Baltkrievijas, vēlēšanu cīņa ir demokrātiska un starptautiskie novērotāji vēlēšanu godīgumu neapšauba, lai gan ilggadējam valsts līderim Erdoganam ir raksturīgas autoritāras tendences.  Ārvalstu aktualitātes vērtē ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis un laikraksta "Diena" ārpolitikas komentētājs Andis Sedlenieks. Turcijas prezidenta vēlēšanas: pirmajā puslaikā neizšķirts 14. maijā notikušās vispārējās vēlēšanas Turcijā, kad elektorāts izvēlējās gan valsts prezidentu, gan 600 parlamenta – Lielās Nacionālās asamblejas – deputātus, pamatoti uzlūkotas par ļoti nozīmīgām, tai skaitā ārpolitiski. Turcija atrodas reģionā, kur tai visapkārt liesmo vai gruzd militāri konflikti, un Ankara tajos pēdējā laikā spēlē ļoti pamanāmu, brīžiem pat izšķirošu lomu. Pašreizējais Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdogans īstenojis aktīvu un lielā mērā neatkarīgu, vien uz Turcijas interesēm orientētu ārpolitiku. Viņš ir pie varas kopš 2003. gada, un šai periodā pārveidojis politisko sistēmu, padarot Turciju no parlamentāras par prezidentālu republiku. Erdogana galvenais sāncensis Kemals Kiličdaroglu savā priekšvēlēšanu platformā solījis atjaunot agrāko parlamentārisma kārtību, gādāt par mediju un tiesu varas neatkarību, kuras mazināšanu pārmet Erdoganam, aktivizēt dialogu ar Rietumiem. Esošais prezidents savā priekšvēlēšanu kampaņā nav vairījies sāncensi nodēvēt par „terorisma un izvirtību atbalstītāju”, ciktāl Kiličdaroglu atbalsta arī kurdu minoritātes intereses pārstāvošā Zaļo un Kreisās nākotnes partija, un viņš izteicies par labu seksuālo minoritāšu tiesību respektēšanai. Šādā antagonisma uzlādētā gaisotnē notikušajā vēlēšanu pirmajā kārtā Erdoganam pietrūka apmēram pusprocenta līdz pārvēlēšanai, savukārt Kiličdaroglu ieguva nepilnus 45%. Atlikušie nedaudz vairāk kā pieci procenti tika trešajam pretendentam, nacionālistiskajam politiķim Sinanam Oganam. Tātad rezultātu izšķirs Erdogana un Kiličdaroglu duelis otrajā kārtā, 28. maijā. Daudz ko šai sāncensībā varētu izšķirt Ogans, ja aicinātu savus vēlētājus balsot par vienu vai otru no sāncenšiem. Lielā mērā prezidenta vēlēšanu ēnā palikušas parlamenta vēlēšanas, vēl jo vairāk tāpēc, ka situācija parlamentā nav nozīmīgi mainījusies. Līdzīgi kā iepriekšējās vēlēšanās 2018. gadā, arī šoreiz prezidenta Erdogana vadītā Taisnīguma un Attīstības partija zaudējusi vairākus desmitus balsu, tomēr paliekot lielākā frakcija ar 267 vietām. Tā kā Erdogana galvenajam sabiedrotajam – ultralabējai, nacionālistiskajai Nacionālistu kustības partijai – ir 50 deputātu, Nacionālajā asamblejā arī turpmāk pārsvars būs abu šo spēku veidotajai t.s. Tautas aliansei. Konkurējošajai Nacionālajai aliansei, kurā bez Kiličdaroglu vadītās Republikāniskās Tautas partijas ietilpst arī politiķes Meralas Akšeneras vadītā mēreni nacionālistiskā Labā partija, būs nedaudz vairāk par divsimt vietām. Trešo parlamenta frakciju veidos t.s. Darba un Brīvības alianse, kurā dominē jau piesauktā Zaļo un Kreisās nākotnes partija. Gan prezidenta, gan parlamenta vēlēšanas rāda, ka par Erdogana izteikti konservatīvo, tradicionālistisko politiku ierasti balso valsts centrālie un ziemeļu rajoni, kamēr par liberālāko pieeju – lielās pilsētas, piekrastes rajoni un kurdu minoritātes reģions. Baltkrievijas diagnoze Pēdējā nedēļa devusi pamatu runām par Baltkrievijas pašpasludinātā prezidenta Aleksandra Lukašenko veselības stāvokli. Uzvaras dienas svinībās Maskavā 9. maijā viņš izskatījās nepārprotami sadudzis un acīgākie pamanīja, ka viņa labā roka ir apsaitēta. Lukašenko nepiedalījās svinīgajās vakariņās pēc pasākuma, tika ātri nogādāts lidostā un atpakaļ Minskā. Pēc tam viņš uz vairākām dienām pazuda no publiskās aprites, t.sk. nepiedalīdamies Valsts karoga, ģerboņa un himnas dienas svinībās 14. maijā. Galu galā pirmdien tika publiskota reportāža par pašpasludinātā prezidenta apmeklējumu Baltkrievijas Gaisa spēku galvenajā komandpunktā. Šoreiz apsēji bija redzami uz viņa kreisās rokas, bet publiskotajā videoierakstā viņš runāja ar zināmām grūtībām, acīmredzami cīnīdamies ar elpas trūkumu. Tas viss licis uzvirmot prognozēm par to, kā varētu izvērsties Baltkrievijas liktenis, ja Lukašenko pēkšņi nomirtu vai kļūtu rīcībnespējīgs. Saskaņā ar Baltkrievijas konstitūciju šādā gadījumā valsts galvas funkcijas uzņemas parlamenta augšpalātas – Nacionālās sapulces – priekšsēdētāja Natālija Kočanova, kurai tad 30 līdz 70 dienu laikā jāsarīko jaunas prezidenta vēlēšanas. Jau agrāk izskanējušas versijas, ka tieši Kočanovu Baltkrievijas līderis gatavojot savas funkciju pārņēmējas lomai. Nav nekādu šaubu, ka gadījumā, ja Lukašenko pēkšņi pazustu no politiskās skatuves, varas nomaiņas procesā iesaistītos Krievija, iespējams, pat īstenojot pilnīgu Baltkrievijas okupāciju. No otras puses, šādu scenāriju kā savu iespēju saredz baltkrievu opozīcija. Pēdējās dienās trimdā esošās opozīcijas pārstāvji nākuši klajā ar vairākiem paziņojumiem. Opozīcijas līdere Svetlana Cihanouska izteikusies, ka opozīcijai jābūt gatavai jebkuram scenārijam. Vēršoties pie baltkrievu tautas, viņa paziņojusi, ka ir gatava būt baltkrievu tautas balss šai grūtajā laikā, lai sarīkotu godīgas vēlēšanas, nepieļautu haosu un jauna diktatora nākšanu pie varas. Baltkrievijas opozīcijas iespējas ātri un efektīvi ietekmēt situāciju valstī, kur jebkāda opozīcija režīmam pēdējos trīs gadus tikusi centīgi iznīdēta, ir visai ierobežotas. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Patīk tas vai nē, bet nākotnē gaidāma intensīva migrācija - klimata pārmaiņas, bads konflikti un dabas stihijas ir tikai daži no iemesliem, kas liks cilvēkiem meklēt jaunas apmešanās vietas. Ko tas nozīmē Rietumu sabiedrībai un ko par sociālo noskaņojumu šajā "tautu staigāšanas laikā" ir izpētījuši zinātnieki, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj dažādības vadības eksperte, sociālantropoloģijas doktore Agnese Cimdiņa un Latvijas Universitātes  Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns. Kas ir tie tilti, kas palīdz rast kopīgo dažādajā pasaulē? Mārtiņš Kaprāns: Tā jau laikam ir sena mantra, ka biznesam nav nacionalitātes. Materiālie vai ekonomiskie motīvi, protams, ir viens ļoti svarīgs dzinulis, kāpēc kultūras robežas vajag un kāpēc cilvēki ir spiesti šķērsot šīs robežas. Galu galā mūsu pašu cilvēki, kas ir braukuši strādāt ārpus Latvijas un pietiekami tālu un citās kultūrās un dzīvojot citās kulturālās telpās, kur bieži vien pat tās no Eiropas kultūras. Skaidrs, ka materiālā ieinteresētība piespiež tevi adaptēties.  Es arī nenovērtētu par zemu tā saukto banālo integrāciju vai kā citādāk nosaukt -  ikdienas integrāciju. Jūs minējāt kulināriju. Kulinārija novelk robežas, bet kulinārija bieži vien, ja tā nav kaut kas tāds, kas cilvēkus atgrūž, bieži vien tieši ir tā, kas šīs robežas nojauc, un pēkšņi tu saproti, ka tas indietis man vairs nav tik svešs tieši caur kulināriju. Tu nevari saprast hinduisma pamatprincipus un kaut kādas idejas un varbūt viņu kastu sistēmu un tamlīdzīgi, bet tu pieņem indiešus tieši ar kulināriju un to, ka viņi, piemēram, prot kaut kādā veidā tevi padarīt par daļu no šīs kultūras tieši caur tādu materialitāti. Ir dažādas prakses un veidi, kā šīs robežas tiek šķērsotas. Un, protams, vienkāršākais veids un interesantākais veids ir starpetniskās laulības, kā tas veidojas un un īpaši tieši starp starp dažādām kultūrām, jo viņas ir atšķirīgākas.  Agnese Cimdiņa: Pēdējos gados pie tās mobilitātes, pie katastrofālā darbaspēka trūkuma, pie sabiedrības novecošanās mēs saprotam, ka nevaram iztikt tikai ar to, kas mēs esam. Ne jau tikai Latvijā, bet daudzviet citur. Šīs pasaules robežas ir vaļā un šī dažādā pasaule šķiet interesanta. Ir neskaitāmi pētījumi, kas parāda tieši šīs konkurences priekšrocības, kas ir balstītas dažādībā un ka nākotnes  veiksminieki biznesā būs tie, kas spēs radīt inovācijas, kas ir balstītas vienlīdzībā un dažādībā.  Tieši šī dažādība ir uzskatīta par nākotnes konkurences priekšrocību, jo tas ir skaidrs, ka ar vienu pieeju, vienu izpratni, vienu redzējumu, vienu pieredzi ir pilnīgi neiespējami veiksmīgi navigēt un izdzīvot, teiksim, mūsdienu biznesa pasaulē, ne sociālu un ekonomisku, ne, ekoloģisku un tā tālāk.  Arī tie paši latvieši mūsdienās ir izbraukuši liela daļa visu pasauli un viņiem kļūst arvien garlaicīgāk būt vidēs, kurās nav šie dažādības elementi, kas padara jaunus pakalpojumus, inovācijas, jaunus sadarbības modeļus iespējamus. Šos cilvēkus ir grūti noturēt tādās monokultūras vidēs.  (..) Dažādība jau nav nekāds mērķis, dažādība ir realitāte un fakts, bet lai mēs šo dažādību varētu veiksmīgi vadīt, ir jābūt konkrētām izpratnēm, kompetencēm, un tas ir nemitīgs darbs, kas prasa zināšanas un pieredzi, un tad mēs varam runāt par dažādības vadību. Sabiedrības dažādība Amerikā Raidījuma pirmajā daļā šoreiz pārcelsimies uz Zemes otru malu pāri okeānam un uz sabiedrības dažādību paraudzīsimies Amerikā. Kopš brīža, kad pašreizējās ASV un Kanādas teritorijā ieradās ieceļotāji no Eiropas, attieksme pret Amerikas pamatiedzīvotājiem ir būtiski mainījusies - no teritoriju atņemšanas un kultūras iznīcināšanas senāk līdz iespējai pamatiedzīvotāju pēctečiem ieņemt juristu amatu mūsdienās. Kādu lomu Amerikas sabiedrībā šobrīd spēlē vietējās ciltis un cik svarīgi tām ir saglabāt savas paražas, par to saruna ar vēstures zinātņu doktori Lilitu Zemīti. Ir labi zināms vēstures stāsts par to, kā ieceļotāji no Eiropas ieradās pašreizējās ASV un Kanādas teritorijā, un interesanti izsekot līdzi tam, kā dažādos posmos šiem ieceļotājiem mainījās attieksme pret Amerikas pamatiedzīvotājiem - vietējām indiāņu ciltīm. Vēsturnieki šo laika posmu ir labi izpētījuši, tāpēc arī mēs šoreiz raidījuma pirmajā daļā pārcelsimies uz Zemes otru malu pāri okeānam un paraudzīsimies uz sabiedrības dažādību Amerikā. Par šo tematu uz sarunu esmu aicinājusi vēstures zinātņu doktori Lilitu Zemīti, un stāstu sākam par to, kas tad vispirms notika pēc ieceļotāju ierašanās Amerikā 17. gadsimtā.

Composer and sound artist Nyokabi Kariuki makes music that somehow draws on experimental electronics, contemporary classical music, pop, and sound art without settling into any one of them. She divides her time between New York, Maryland and Nairobi, Kenya and works with piano, voice, electronics, and several instruments from the African continent, including the kalimba and djembe, and sometimes arranges her work for strings, and/or percussion. Her new LP is called Feeling Body, and it sort of tells the story of Kariuki's experience living with long COVID, although not in a conventional narrative way. Nyokabi Kariũki performs music from both her EP peace places: kenyan memories and the LP, Feeling Body, in-studio. Set list: “Folds”, “Galu”, “Nazama” Watch "Folds": Watch "Galu": Watch "Nazama":

Joprojām pasaules uzmanība ir pievērsta traģiskajām sekām, kādas izraisījušas zemestrīces Sīrijā un Turcijā. Šodien lielāku uzmanību pievērsīsim Sīrijai, kas jau pirms zemestrīces ir smagi cietusi pilsoņu karā, un šī iemesla dēļ arī palīdzību sniegt tur ir grūtāk. Satraucoši jaunumi pienāca no Moldovas, kur atklātībā nākušas ziņas par Krievijas gatavotu varas maiņu valstī. Moldovas prezidente saka, ka, pateicoties Ukrainas nodotajai izlūku informācijai, Moldovas varas iestādes šobrīd situāciju kontrolē un cer, ka apvērsums, tā varētu to nosaukt, ir novērsts. Lūkosim saprast, kāds noskaņojums valda Itālijas valdošajā koalīcijā. Bijušais premjers un viens no koalīcijas partiju līderis Silvio Berluskoni ir paudis nepārprotamu atbalstu Putinam, nosodot Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski. Aktualitātes analizē ārpolitikas eksperts Andis Sedlenieks un Vidzemes augstskolas akadēmiskais un zinātņu prorektors, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns. Sīrijas nedienas Saskaņā ar 14. februārī izplatītajām ziņām, pagājušās nedēļas zemestrīces upuru skaits Turcijā un Sīrijā pārsniedzis 41000. Nepilni 6000 no šiem upuriem attiecas uz Sīrijas ziemeļrietumu rajoniem, pie tam, ja stihijas skartajā Turcijas daļā jau drīz pēc notikušā sāka darboties profesionālas glābēju komandas ar attiecīgu tehnisko aprīkojumu, tad Sīrijas daļā iedzīvotāju glābšana lielākoties bija viņu pašu ziņā. Galvenais iemesls ir tas, ka lielu daļu no zemestrīces skartajām Sīrijas provincēm joprojām kontrolē Bašara Asada režīmam opozicionāri spēki, starp kurām pie tam pastāv savstarpēji konflikti. Kā galvenā te jāmin Sīrijas Revolucionāro un opozīcijas spēku nacionālā koalīcija ar tās izveidoto Sīrijas Pagaidu valdību un Sīrijas Nacionālo armiju. Tā ir plaša dažādu pamatā islāmiskas ievirzes grupu koalīcija, kuru atbalsta Turcija. Otra lielākā ir no šīs pirmās pirms pieciem gadiem atšķēlusies Sīrijas Glābšanas valdība ar tās bruņotajām vienībām. Nevienai no šīm grupām, protams, nav attīstīta un attiecīgi apgādāta glābšanas dienesta. Zināms atspaids ir „Baltās ķiveres” – brīvprātīgo organizācija, kura līdz šim nodarbojusies ar civiliedzīvotāju glābšanu pēc Asada režīma un tā sabiedrotās Krievijas spēku apšaudēm un uzlidojumiem. Tagad tās pieredze lieti noder zemestrīces sagrauto ēku drupās aprakto glābšanā. Līdz šim humānā palīdzība opozīcijas kontrolētajiem Sīrijas ziemeļrietumiem no Turcijas tika piegādāta tikai caur vienu robežpunktu, un vēl pirmdien Apvienoto Nāciju palīdzības sniegšanas vadītājam Mārtinam Grifitsam nācās atzīt, ka atbalsta sniegšana zemestrīcē cietušajiem Sīrijas ziemeļrietumos līdz šim nesekmējoties. Galu galā vakar Damaskas režīms piekrita vēl divu robežpunktu izmantošanai, un caur tiem ieradās pirmie palīdzības konvoji. Starptautisko atbalstu saņem arī Asada režīms, taču joprojām pastāv šaubas, vai un kad kaut kas no tā nonāks opozīcijas kontrolētajos valsts rajonos. Līdz šim palīdzības saņemšanu no Damaskas valdības kontrolētās teritorijas negrib pieļaut arī radikāli islāmistiskā opozīcijas grupa „Levantes Atbrīvošanas organizācija”, kas kontrolē lielu daļu no zemestrīces skartās Idlibas provinces. Kremlim draudzīgās balsis Iekšpolitisku viļņošanos Itālijā nule izraisījis valdībā ietilpstošās partijas „Forza Italia” dibinātājs un priekšsēdētājs Silvio Berluskoni. Runādams ar presi pēc nobalsošanas vietvaru vēlēšanās Milānā, 86 gadus vecais politiķis un preses magnāts izteicās: „Lai es runātu ar Zelenski?! Ja es būtu premjerministrs, es nekad tur nedotos, jo mēs redzam viņa valsts izpostīšanu un viņa karavīru un civiliedzīvotāju slaktiņu. Būtu pieticis, ja viņš beigtu uzbrukumus divām autonomajām republikām Donbasā, un nekas tāds nenotiktu. Tā ka es šī kunga rīcību vērtēju ļoti, ļoti negatīvi.” Vēl vecišķais politikānis piemetināja, ka Savienoto Valstu prezidentam Baidenam vajadzētu piedraudēt Ukrainai ar palīdzības pārtraukšanu, ja Kijivas valdība nevēlas pārtraukt uguni. Tā Berluskoni reaģēja uz Itālijas premjerministres Džordžijas Meloni neseno tikšanos ar Zelenski viņa vizītes laikā Briselē. Premjerministre, partijas „Itālijas brāļi” pārstāve, līdz šim noteikti atbalstījusi Ukrainu tās karā pret Krieviju un paudusi sarūgtinājumu, ka netika aicināta uz Parīzi, kad Zelenskis tur tikās ar Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Olafu Šolcu. Savukārt Itālijas opozīcijas pārstāvji jau izteikušies, ka šāda viņu valsts apiešana neesot nekāds brīnums, ja ievēro, kādi spēki veido tās valdību. Berluskoni, kā zināms, nekad nav slēpis savu draudzību ar Krievijas līderi Vladimiru Putinu, un simpātijas Kremļa saimniekam savulaik paudis arī trešā Meloni koalīcijas partnera – labēji populistiskās partijas „Līga” – vadītājs Mateo Salvini. 12. un 13. februārī notikušās vietvaru vēlēšanas divos lielākajos Itālijas reģionos – Lombardijā un Lacio – gan liecina, ka Itālijas sabiedrības simpātijas pieder Meloni politikai. Partija „Itālijas brāļi” šajās vēlēšanās startējusi vispārliecinošāk, atņemot daļu balsu arī saviem koalīcijas partneriem. Interesanti, ka Berluskoni publiskais uznāciens notiek laikā, kad pavisam tuvu ir pilna mēroga karadarbības sākuma gadadiena un Krievija aktivizējusi savus pūliņus frontē. Var tikai minēt, vai tā ir nejauša sakritība, vai daļa no Kremļa mērķtiecīgiem centieniem, pie kuriem varētu būt pieskaitāma arī Ungārijas ārlietu ministra Petera Šijarto nesenā vizīte Baltkrievijā, šādi pārkāpjot pašpasludinātā prezidenta Lukašenko diplomātisko blokādi no Rietumu puses. Iespējamie Kremļa tīkojumi Moldovā Februāra sākumā Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs intervijā vienam no Kremļa propagandas ruporiem paziņoja, ka „kolektīvie Rietumi” gatavojot nākamās Ukrainas lomai Moldovu. Tas nepārprotami tika uztverts kā mājiens, ka Maskava varētu mēģināt destabilizēt situāciju nelielajā Ukrainas kaimiņvalstī, kuru nozīmīgi skārušas kara sekas. Strauji samazinājušās gāzes piegādes no Krievijas, un dabasgāzes un elektrības cenas Moldovā palielinājušās, attiecīgi, septiņas un četras reizes. To nav kavējušies izmantot Moldovas opozīcijas pārstāvji, organizējot regulāras protesta demonstrācijas pret proeiropeiskās prezidentes Maijas Sandu valdību. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, pagājušajā ceturtdienā uzrunādams Eiroparlamenta deputātus Briselē, paziņoja, ka Ukrainas slepenajiem dienestiem izdevies pārtvert Kremļa plānu situācijas destabilizēšanai Moldovā. Vēlāk šīs ziņas apstiprināja Moldovas Izlūkošanas un drošības dienests. Savukārt piektdien, Krievijai veicot kārtējo masīvo raķešu uzbrukumu Ukrainai, divas raķetes, izšautas no krievu karakuģa Melnajā jūrā, ceļā uz Rietumukrainu šķērsoja Moldovas gaisa telpu. Šai sakarā uz ārlietu ministriju Kišiņevā tika izsaukts Krievijas vēstnieks, bet dažas stundas vēlāk par demisiju paziņoja Moldovas premjerministre Natālija Gavriļica. Kā demisijas iemeslu viņa minēja nespēju tikt galā ar visām krīzēm, kuras izraisījusi Krievijas agresija pret Ukrainu. Prezidente Sandu pateikusies līdzšinējai premjerministrei par paveikto un jau nominējusi viņas pēcnācēju – savu līdzšinējo padomnieku drošības jautājumos, ekonomikas un vadības speciālistu Dorinu Rečanu. Pirmdien arī pati prezidente apstiprināja, ka Kremlis plānojis gāzt viņas valdību. Šai nolūkā valstī bijis paredzēts iepludināt lielāku skaitu Krievijas, Baltkrievijas, Serbijas un Melnkalnes pilsoņu, kuriem bija jāizraisa masu nekārtības, lai gāztu likumīgo valsts varu un izveidotu Moldovā Kremļa kontrolētu valdību. Nekādi konkrēti pierādījumi šim plānam pagaidām nav publiskoti, taču 14. februārī Moldova paziņojusi, ka valstī tiks liegts iebraukt vairākiem tūkstošiem Belgradas futbola komandas „Partizan” līdzjutēju, kuri grasījās apmeklēt spēli ar komandu „Šerif” separātiskās Piedņestras republikas galvaspilsētā Tiraspolē. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Kijivas samits – principiāls atbalsts un principiālas prasības. Zemestrīces politiskie pēcgrūdieni. Dīvainā sāga ar Ķīnas spiegu balonu. Aktualitātes pasaulē analizē ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Gints Jēgermanis. Zemestrīces politiskie pēcgrūdieni 6. februārī spēcīga zemestrīce satricināja Turcijas teritoriju uz ziemeļaustrumiem no Vidusjūras un Sīrijas ziemeļrietumus. Tā tiek raksturota kā viena no spēcīgākajām zemestrīcēm pēdējās desmitgadēs un arī viena no spēcīgākajām visā Turcijas vēsturē. Konkrētais reģions līdzīgu kataklizmu nav pieredzējis pēdējos divsimt gadus. Šobrīd oficiāli reģistrēto upuru skaits jau pārsniedzis astoņus tūkstošus, un nākas bažīties, ka šis skaitlis var izrādīties vēl lielāks. Iemesls ir ne tikai zemestrīces spēks, bet arī vairāki citi faktori. Pirmkārt, grūdieni sākās agrā rīta stundā, kad iedzīvotāji pamatā atradās savos mājokļos. Otrkārt, tas, ka nopietnas zemestrīces attiecīgo reģionu sen nav piemeklējušas, acīmredzot izraisījis atslābinātu attieksmi pret potenciālajiem draudiem, un daudzas ēkas šeit celtas, neievērojot visas seismiskās drošības prasības. Treškārt, reģionā šobrīd ir samērā auksts laiks, kas samazina zem ēku drupām aprakto izdzīvošanas iespējas. Un, visbeidzot, kas attiecas uz zemestrīces skarto Sīrijas daļu, palīdzības sniegšanu nopietni apgrūtina militāri politiskā situācija. Pazemes grūdienos cietuši rajoni, kurus tikai daļēji kontrolē Damaskas režīms. Daļa no teritorijas ir faktiskā Turcijas un tās atbalstīto vienību varā, bet daļu savās rokās tur musulmaņu sunītu militārā grupa „Levantes atbrīvošanas organizācija”, kuru ASV atzinušas par teroristisku. Arī pirms zemestrīces Sīrijas pilsoņkarā cietušajam reģionam bija nepieciešama humānā palīdzība, kas valdības nekontrolētajām vietām tika piegādāta pamatā caur Turciju – tieši to Turcijas daļu, kuru tagad izpostījusi stihija. Asada režīma pārstāvji jau aicinājuši rietumvalstis atkāpties no savas sankciju politikas un uzsākt palīdzības piegādes pa Damaskas valdības kanāliem, ko ne Vašingtona, ne Londona nevēlas darīt, jo neesot pārliecības, ka šī palīdzība tiešām tikšot godīgi nogādāta tiem, kam tā nepieciešama. Tā vietā rietumvalstu valdības nolēmušas izmantot Apvienoto Nāciju un vietējās nevalstiskās struktūras. Tiek izteikti minējumi, cik satricinoša šī zemestrīce varētu būt Turcijas prezidenta Radžipa Taijipa Erdogana politiskajām pozīcijām, kuras viņam jāaizstāv maijā un jūnijā paredzētajās vēlēšanās. No vienas puses, šī ir iespēja sevi pozicionēt kā efektīvu krīzes menedžeri, un Erdogans to nepārprotami cenšas, uzstājoties ar apņēmības pilniem paziņojumiem. Tomēr atbildīgo dienestu sākotnējā reakcija esot bijusi krietni gausa un slikti organizēta, un daļu atbildības par to var nākties uzņemties arī valsts galvam. Pie tam viens no prezidenta politiskajiem jājamzirdziņiem ir bijušas plašās, valsts atbalstītās celtniecības programmas, kuru ietveros celta arī dažā laba no nule sabrukušajām ēkām. Kijivas samits – principiāls atbalsts un principiālas prasības 3. februārī Kijivā notikušajā kārtējā Eiropas Savienības un Ukrainas samitā Briseli pārstāvēja plaša un respektabla delegācija, kurā ietilpa Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels, Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, savienības Augstais komisārs ārlietu un drošības jautājumos Žozeps Borels un vairāk nekā desmit citas augsta ranga savienības amatpersonas. Viņu ierašanās karojošās valsts galvaspilsētā apliecina ne tikai atbalstu Ukrainai, bet arī to, ka Kijiva ir relatīvi nodrošināta pret Krievijas triecieniem no gaisa. Visciešākās solidaritātes apliecinājumu netrūkst ne kopīgajā abu pušu paziņojumā, ne izteikumos preses konferencē, kurā uzstājās Šarls Mišels, Urzula fon der Leiena un Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Tika pausts atbalsts Kijivas miera plānam, kas prasa pilnīgu Krievijas spēku izvešanu no starptautiski atzītās Ukrainas teritorijas, t.sk Krimas un Sevastopoles, tāpat deklarēta apņemšanās veidot īpašu centru Hāgā, lai izmeklētu noziedzīgo agresiju pret Ukrainu. Noslēguma paziņojumā minēts, ka konkrētā palīdzība, kuru Kijivai apņēmusies sniegt savienība un tās atsevišķās dalībvalstis, kopumā šobrīd sasniedz apmēram 50 miljardus eiro. Tajā pašā laikā izpalikusi Ukrainā, domājams, cerētā konkrētība iestāšanās sarunu sākuma sakarā. Valsts centieni izpildīt Eiropas Komisijas norādījumus tika raksturoti kā iespaidīgi un vērā ņemami, īpaši pieminot, ka tie notiek smaga kara apstākļos, tomēr ir nepārprotami skaidrs, ka varonība un karotprasme neaizstās nepieciešamo atbilsmi savienības standartiem. Kā smagākais jautājums šai ziņā joprojām ir korupcija, kuras ēna pār Ukrainu jau atkal sabiezējusi tieši pēdējās nedēļās. Nelāgs skandāls satricinājis Ukrainas aizsardzības resoru, izpaužoties ziņām par neadekvāti augstām armijai domātās pārtikas iepirkuma cenām, kam sekoja Ukrainas Drošības dienesta ierosināta izmeklēšana par valsts līdzekļu piesavināšanos. Notikušas plašas kratīšanas, vairāki desmiti amatpersonu atstādinātas vai atkāpušās no amata. Pirms pāris dienām valdošās partijas „Tautas kalps” parlamenta frakcijas līderis Dāvids Arahamija nāca klajā ar paziņojumu, ka uz citu amatu paredzēts pārcelt aizsardzības ministru Oleksiju Rezņikovu, taču līdz šim šie apgalvojumi nav guvuši apstiprinājumu. Bīstamais balons Pagājušās nedēļas nogalē plānotā Savienoto Valstu valsts sekretāra Entonija Blinkena vizīte Ķīnas Tautas republikā tika atcelta pēc tam, kad virs Savienoto Valstu teritorijas tika konstatēts gaisa balons – iespējams, Ķīnas palaista spiegošanas ierīce. Tā ielidojusi Savienoto Valstu gaisa telpā virs Aļaskas aizpagājušās nedēļas nogalē, šķērsojusi Kanādas rietumdaļu, tad Savienoto Valstu ziemeļdaļu, t.sk. ballistisko starpkontinentālo raķešu bāzēšanās vietas Montanas štatā. Amerikāņu militāristi atteikušies no domas tūdaļ notriekt atmosfēras augšējos slāņos lidojošo zondi, baidoties, ka atlūzas varētu potenciāli apdraudēt cilvēkus uz zemes. Pats balons tiešus draudus neradīja, jo atradās krietni virs komercaviācijas lidojumu augstuma. Tāpat Pentagons esot novērtējis, ka nozīmīgas izlūkošanas informācijas iegūšanas potenciāls šim lidlīdzeklim esot ierobežots. Galu galā pagājušajā 4. februārī Savienoto Valstu gaisa spēki notrieca balonu virs Atlantijas okeāna netālu no Dienvidkarolīnas štata piekrastes. Ķīna atzinusi, ka balons patiešām palaists no tās teritorijas. Tā esot privāta pētniecības ierīce, kas pamatā vācot meteoroloģiskus datus, un virs Savienoto Valstu teritorijas nonākusi netīšām, par ko Pekina pauda nožēlu. Savukārt pēc balona notriekšanas Pekina nosodīja pārmērīgu spēka lietošanu un solīja attiecīgu rīcību līdzīgās situācijās. Šī nav pirmā reize pēdējo gadu laikā, kad Savienoto Valstu gaisa telpā ielido līdzīgas ķīniešu zondes, taču šoreiz lidlīdzeklis atradās virs amerikāņu teritorijas visilgāko laiku. Republikāņu opozīcijas pārstāvji jau kritizējuši Baidena administrāciju par pārlieku vārgu reakciju, ļaujot Ķīnas komunistu spiegošanas rīkam tik ilgi lidināties virs amerikāņu galvām. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Forums Davosā. Ukrainas iekšpolitika. Krievijas armijas virspavēlniecības pārbīdes un iekšpolitiskā spriedze. Aktualitātes vērtē Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds un Latvijas Universitātes profesore Baiba Šavriņa. Traģiskas ziņas šodien pienāk no Kijivas, kur helikoptera avārijā bojā gājusi visa Iekšlietu ministrijas vadība. Iemesli pagaidām nav zināmi. Plašāka saruna par citu aspektu. Publiskajā telpā maz ir runāts par to, kas notiek Ukrainas varas gaiteņos, kā Kijivā tiek pieņemti lēmumi, cik vienota ir politiskā elite. Vai tai ir arī opozīcija un kā tā izpaužas? Līdzīgi jautājumi ir arī par Krieviju. Par to gan runā daudz biežāk. No viena puses ir pārliecība, ka Putina uzbūvētā struktūra ir stabila un negrasās sabrukt, no otras puses ik pa brīdim rodas jautājumi par vienu vai otru lēmumu vai izteikumiem. Kas notiek Kremļa aizkulisēs. Par notiekošo Ukrainā ierakstā uzklausām arī ukraiņu politologa Dmitro Levus viedokli. Šveicē pēc pandēmijas atkal ierastajā formātā ir sapulcējušies valstu vadītāji un biznesa elite, lai tiktos Davosas ekonomiskajā forumā. Latviju tur pārstāv Valsts prezidents Egils Levits. Ko varam sagaidīt no šīs tikšanās? Davosas sniegotās virsotnes uz drūmu padebešu fona Pirmdien Šveices kalnu kūrortā Davosā tika atklāts gadskārtējais pasaules ekonomikas forums. Tas atgriezies pie ierastās kārtības un atkal notiek janvārī pēc tam, kad pandēmijas dēļ 2021. gadā tika atcelts, bet pagājušogad notika maijā. Tomēr, arī pandēmijai atkāpjoties, Davosas sniegoto virsotņu fonā vīd smagi globālo problēmu padebeši. Strauji augoša inflācija ir izraisījusi kredītprocentu likmju celšanos visā pasaulē, un tiek lēsts, ka apmēram trešdaļa valstu šogad piedzīvos ekonomikas lejupslīdi. Lielu optimismu nevieš arī foruma diskusijas un uzstāšanās globālās sasilšanas sakarā, ekspertiem joprojām brīdinot, ka mērķis noturēt sasilšanas rādītājus pusotra celsija grāda robežās neesot īstenojams. Turpinās karš Ukrainā, un viens no tā pamanāmākajiem efektiem ir ierasto krievu oligarhu iztrūkums forumā – viņiem kā agresorvalsts pārstāvjiem ceļš šurp ir slēgts. Aģentūra „Bloomberg”, pārskatot dalību pieteikušo miljardieru sarakstus, secina, ka tajos neesot arī neviena ķīnieša, Ķīnai joprojām cīnoties ar pandēmiju. Toties pamanāmāki kļuvuši energoresursu ieguves industrijas pārstāvji kā Persijas līča naftas rūpnieki un Indijas ogļrūpniecības magnāts Gautams Adani – ieguvēji no energoresursu cenu kāpuma. Davosas forums ierasti saasina uzmanību uz planētas bagātāko ļaužu situāciju, salīdzinot ar pārējiem. Foruma priekšvakarā labdarības organizāciju savienība „Oxfam” publiskojusi ziņojumu, kurā norāda, ka apmēram divas trešdaļas no pandēmijas gadu globālā bagātības pieauguma ieguvis 1% planētas bagātāko cilvēku, un ka pirmo reizi ceturtdaļgadsimtā radikālu bagātības pieaugumu ekonomiskās piramīdas smailē pavada straujš nabadzības kāpums tās lejasdaļā. „Oxfam” ieskatā būtu nepieciešama globāla nodokļu sistēmu pārskatīšana un salāgošana, liekot bagātajiem maksāt krietni vairāk. Dnipro traģēdija un Arestoviča kļūda 14. janvārī Dnipro pilsēta Ukrainas vidienē piedzīvoja asiņaināko Krievijas raķešu triecienu kopš šo teroristisko apšaudīšanu sākuma. Spārnotā raķete H-22 trāpīja daudzdzīvokļu mājai, to daļēji sagraujot. Izdzīvojušo meklēšanas operācija tika pārtraukta vakar, 17. janvāra, vakarā. Saskaņā ar šobrīd publicēto statistiku nogalināti 44 cilvēki, joprojām nav atrasti 20, ievainoti 78, desmit no viņiem ir smagā stāvoklī. Šis ir kārtējais noziegums jau visai apjomīgajā agresorvalsts nodarījumu sarakstā, par kuru, gribas cerēt, nāksies atbildēt gan tā tiešajiem izpildītājiem, gan Kremļa režīmam. Taču šoreiz traģiskajam notikumam bija negaidīts turpinājums, kas skāris nu jau bijušo Ukrainas prezidenta ārštata padomnieku, vienu no populārākajiem kara apskatniekiem Oleksiju Arestoviču. Tajā pašā dienā Arestovičs, piedaloties regulārajā tīmekļa pārraidē cilvēktiesību aktīvista Marka Feigina kanālā, paziņoja, ka raķete uz ēkas Dņipro nokritusi pēc tam, kad tai trāpījusi Ukrainas pretgaisa aizsardzības sistēma. Šī versija, visticamāk, neatbilst patiesībai. Arestoviča teikto tūdaļ sāka interpretēt Krievijas propagandas kanāli, uzstājot, ka cilvēku nāvē, tātad, esot vainojama Ukrainas pretgaisa aizsardzības darbība. Tas, savukārt, izraisīja plašu negatīvu rezonansi ukraiņu sabiedrībā. Arestovičs tiek kritizēts arī par to, ka raksturojis sestdienas Krievijas raķešu triecienu kā „pašķidru”. Atsevišķi novērotāji izteikušies, ka pret analītiķi vērsto kritiku īpaši uzkurinot tā sabiedrības daļa, kas neatbalsta prezidentu Zelenski. Galu galā 17. janvārī Oleksijs Arestovičs, atzīstot savu komunikācijas kļūdu, atkāpies no Ukrainas prezidenta ārštata padomnieka amata. Ģenerāļi atkal zirgā Pēdējos mēnešos niknākās cīņas Ukrainā norisinās pie Bahmutas pilsētas, kuru izmisīgi mēģina ieņemt Krievijas karaspēks. Triecienspēka loma tajās līdz šim tika ierādīta „Vāgnera privātās militārās kompānijas” spēkiem, kuri pamatā sastāv no ieslodzījuma vietās iesauktiem notiesātajiem. Attiecīgi visai pamanāms Krievijas publiskajā telpā bija kompānijas īpašnieks, uzņēmējs un, starp citu, savulaik deviņus gadus ieļodzījumā pavadījušais Jevgeņijs Prigožins. Viņam ļauts ne vien atvērt iespaidīgu biroju Sanktpēterburgā savai militārajai kompānijai, kura, saskaņā ar Krievijas likumdošanu, joprojām nav legāla, bet arī nesodīti organizēt no „vāgneriešu” rindām dezertējuša karotāja noslepkavošanu, šī akta videoierakstu izplatot sociālajos tīklos. Tāpat viņš atļāvās aizskaroši izteikties par Krievijas armijas augstākajiem komandieriem, sakot, ka viņus vajadzētu nosūtīt uz fronti cīnīties ar automātu rokās. Šefa piemēram sekoja arī ierindas „vāgnerieši” – nesen sociālajos tīklos parādījās video, kurā kāds kaujinieks, sūdzoties par artilērijas šāviņu trūkumu, nosauc Krievijas Bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieku, armijas ģenerāli Valēriju Gerasimovu vārdā, ar kādu krievu vulgārajā leksikā apzīmē homoseksuālus vīriešus. Pēc šī izlēciena analītiķu aprindās sāka cirkulēt spriedumi, ka starp Vladimiru Putinu un Krievijas armijas vadību pastāv nopietna rīvēšanās, ka ģenerāļi zaudējuši vadoņa uzticību un dažiem no viņiem tas pat varētu izrādīties liktenīgi. Taču pēdējās izmaiņas Krievijas bruņoto spēku vadībā šķiet liecinām, ka šādi viedokļi ir pārspīlēti. 11. janvārī ģenerālis Gerasimovs tika iecelts par Krievijas spēku Ukrainā komandieri. No šī posteņa tika atcelts un Gerasimovam par vietnieku norīkots armijas ģenerālis Sergejs Surovikins, kuru uzskata par Jevgeņija Prigožina sabiedroto armijas vadībā. Paaugstinājumu amatā, ieceļot par Krievijas Sauszemes spēku štāba priekšnieku, saņēmis arī par neveiksmēm Ukrainā daudz kritizētais ģenerālpulkvedis Aleksandrs Lapins. Izskan minējumi, ka šīs personāla pārbīdes liecinot par Krievijas gatavošanos jaunai, aktīvākai kara fāzei. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

ANO Klimata samits Ēģiptē. Jaunās Itālijas valdības politika. ASV vēlēšanu rezultāti. Aktualitātes pasaulē analizē žurnāla "IR" žurnālists Pauls Raudseps, “SkeptiCafe” dibinātājs, politisko zinātņu doktors Mārtiņš Hiršs. Sazināmies ar Latvijas Valsts prezidentu Egilu Levitu. Politiķi sarunājas, planēta silst 6. novembrī Ēģiptes kūrortpilsētā Šarm el Šeihā pulcējās gadskārtējās ANO Klimata pārmaiņu konferences dalībnieki. Kopumā pasākums ilgs līdz 18. novembrim, taču tā starptautiski pamanāmākā daļa bija valstu vadītāju samits konferences pirmajās divās dienās. Konferences priekšvakarā publiskotajā ANO ziņojumā līdz šim paveiktais strauju klimata pārmaiņu novēršanai raksturots kā nepietiekams un secināts, ka cilvēce joprojām virzās pretim klimatiskai katastrofai. Ka darīts nav pietiekami, uzskatāmi redzams arī finanšu aplēsēs. Jau 2009. gadā pasaules attīstītās valstis apņēmās sniegt atbalstu attīstības valstīm, lai tās mazinātu kaitīgo izmešu apjomus un labāk pielāgotos klimata pārmaiņām. 2020. gadā šīs palīdzības apjomam bija jāsasniedz 100 miljardus dolāru gadā, taču tas nav sasniegts joprojām un varētu tikt sasniegts tikai nākamgad. Tikmēr no attīstības valstu vidus arvien dzirdamāk izskan balsis, ka tām nepieciešams atbalsts arī klimata pārmaiņu radīto seku novēršanai vai mīkstināšanai. Tā mazās salu nācijas norāda, ka plūdi un viesuļvētras nopietni apdraud to sabiedrību līdzšinējo eksistenci. Savukārt Ēģipte un vairākas citas Āfrikas valstis rosina noteikt dabasgāzi kā pārejas energoresursu, kura izmantošana būtu pieļaujama ilgāk nekā citiem fosilajiem kurināmajiem. Tai pat laikā savi pārmetumi no attīstīto valstu puses tiek veltīti arī attīstības valstīm. Pie pēdējās valstu kategorijas pieder arī Ķīna, kura pēdējās desmitgadēs ir kļuvusi par lielāko oglekli saturošo izmešu ražotāju, nu jau šai ziņā divas ar pusi reizes apsteidzot otru lielāko atmosfēras karbonizētāju – Savienotās Valstis. Zīmīgi, ka starp samita dalībniekiem nebija nedz Ķīnas prezidenta Sji Dzjiņpina, nedz premjerministra Li Kecjana. Samitam noslēdzoties un valstu galvām dodoties mājup, pie darba ķērušies diplomāti un eksperti, risinot konkrētos jautājumus. Ir visai nepārprotami, ka sarunu vadmotīvs būs: cik naudas turīgā attīstībā pasaule būs gatava izsniegt pārējai planētai. Var diezgan droši lēst, ka tās nebūs vieglas sarunas. Nelegālā migrācija Vidusjūrā Kamēr nelegālās migrācijas krīze, kuru pie Eiropas Savienības austrumu robežām sarīkoja Baltkrievijas pašpasludinātais prezidents Lukašenko, šķiet, beigusies, jaunu nelegālās migrācijas kāpumu šogad piedzīvojusi Itālija. Šogad tur ieradušies jau apmēram 85 000 nelegālo migrantu, pamatā – no Ziemeļāfrikas, šķērsojot Vidusjūru. Jūrā viņi dodas visbiežāk no Lībijas, kur, saskaņā ar ANO Bēgļu aģentūras datiem, šī gada sākumā uzturējās vairāk nekā 40 000 bēgļu un migrantu. Gandrīz 42% nāk no Sudānas, vairāk nekā 34% no Sīrijas, vairāk nekā 10% no Eritrejas, pārējie no Palestīnas, Somālijas, Etiopijas un citām Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīm. Jau vairākus gadus Eiropas Savienība sadarbojas ar Lībijas varas iestādēm nolūkā mazināt nelegālo migrantu plūsmu, un daļēji tas arī ir izdevies. Tomēr valstī, kur gandrīz desmit gadus ilga pilsoņu karš, joprojām ir plašas iespējas darboties noziedzīgām grupām, kuras pelna ar cilvēku tirdzniecību un nelegālo tranzītu. Eiropu migranti cenšas sasniegt ļoti bieži pārlādētās un tāliem kuģojumiem neatbilstošās laivās, un tiek lēsts, ka šogad šādos kuģojumos gājuši bojā vairāk nekā 120 cilvēku, savukārt pagājušogad šis skaitlis pārsniedzis pusotru tūkstoti. Ar dzīvību riskēt gatavo kuģotāju glābšanu uzņēmušās vairākas nevalstiskās organizācijas, kuru kuģi viņus uzmeklē un nogādā Itālijas ostās. Pret šādu praksi krasi iebildušas divas no trim partijām, kuras kopš oktobra nogales ir pie varas Itālijā, un nenākas brīnīties, ka viens no pirmajiem premjerministres Džordžas Meloni valdības soļiem bija aizliegums šiem kuģiem nogādāt jūrā atrastos migrantus Itālijas ostās. Kā paziņoja iekšlietu ministrs Mateo Pjantedozi, atbildību par šiem migrantiem jāuzņemas valstīm, ar kuru karogu kuģo attiecīgie glābēju kuģi. Svētdien. 6. novembrī, gan tika paziņots, ka izkāpt krastā atļaus bērniem un citiem pasažieriem, kurus varētu traumēt uzturēšanās uz kuģiem. Šādu pieeju kā starptautiskajām normām neatbilstošu kritizēja ANO Bēgļu aģentūra un vairāku valstu valdības, savukārt nevalstiskās glābēju organizācijas plānoja vērsties pret Itālijas valstību tiesā. Galu galā 8. novembrī pienāca ziņas, ka vairākiem simtiem migrantu no glābēju kuģiem atļauts pamest kuģus un lūgt bēgļa statusa piešķiršanu Itālijā. „Zilie” pret „sarkanajiem” – vidustermiņā vēlēšanas ASV Vakar Amerikas Savienoto Valstu vēlētāji devās pie urnām, lai uz nākamo termiņu ievēlētu amatos visus 435 Pārstāvju palātas kongresmeņus, tāpat 35 no 100 senatoriem, 39 štatu gubernatorus un vēl citus vēlētos amatvīrus. Sauktas par vidustermiņa vēlēšanām, jo notiek prezidenta pilnvaru termiņa vidū, tās visai bieži mēdz mainīt spēku samēru amerikāņu politikas virsotnē. Ļoti bieži ir noticis tā, ka partijai, kuras līderis saimnieko Baltajā namā, vidustermiņa vēlēšanas ir neveiksmīgas, un laika gaitā pat radies apzīmējums „vidustermiņa vēlēšanu lāsts”. No šī „lāsta” bija visnotaļ pamats bīties Demokrātu partijai un prezidentam Baidenam, ciktāl Kongresa Pārstāvju palātā demokrātiem līdz šim bija vien piecu balsu pārsvars, savukārt Senātā vietu skaits bija sadalīts līdzīgi, un demokrātu pārsvaru nodrošināja tikai priekšsēdātājas – viceprezidentes Harisas balss, kas paritātes gadījumā bija izšķiroša. Kas attiecas uz vēlētāju noskaņojumu, tad Baidena administrācija nav spējusi iepriecināt elektorātu ar strauju atlabšanu pēc pandēmijas krīzes. Pasaules politiskā situācija dzen uz augšu procentu likmes un degvielas cenas, un dzīves dārdzība Amerikā ir sasniegusi augstāko līmeni pēdējās četrās desmitgadēs. Prezidentam nav izdevies kaut cik nozīmīgi mazināt arī politiskās sašķeltības plaisu, un miljoniem amerikāņu joprojām tic eksprezidenta Trampa pekstiņiem par nozagtajām vēlēšanām. Diezgan daudzi no republikāņu politiķiem, kuri šai ziņā Trampam piebalsojuši, tagad pretendē uz vietām likumdevēju rindās. Tiek pieļauts, ka Trampam līdzīgu taktiku, apšaubot vēlēšanu rezultātus, varētu izmantot arī daži šajās vēlēšanās zaudējušie republikāņu kandidāti. Parlamenta nonākšana republikāņu rokās nesola prezidenta Baidena administrācijai neko labu. Līdzšinējais republikāņu frakcijas vadītājs Kevins Makārtijs jau piesolījis, ka republikāņi metīšoties izmeklēt valdības darbību, t.sk., piemēram, Savienoto Valstu spēku aiziešanu no Afganistānas. Tāpat var sagaidīt sīkstu stīvēšanos ap jebkuru prezidenta likumdošanas iniciatīvu, budžeta jautājumiem un amatpersonu iecelšanu. Katrā ziņā republikāņu vairākums centīsies izspiest maksimālo efektu no savām iegūtajām pozīcijām, lai sagādātu sakāvi Baidenam 2024. gada prezidenta vēlēšanās. Agrāko prezidentu pieredze gan rāda, ka partijas neveiksme vidustermiņa vēlēšanās nebūt nenozīmē valsts galvas sakāvi pirmā termiņa beigās. Kā Bils Klinotns, tā Baraks Obama pēc šādiem paklupieniem ir spējuši uzvarēt vēlēšanās uz otro termiņu, tiesa, abi tolaik bija  gados jaunāki nekā pašreizējais prezidents. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Sestdien sarīkotie uzbrukumi Krievijas jūras spēkiem okupētajā Sevastopolē lika domāt, ka ir apdraudēts Ukrainas graudu eksports. Tomēr pēdējās ziņas rāda, ka vienošanās par drošo koridoru Melnajā jūrā ir atjaunota.  Brazīlijā notikušās prezidenta vēlēšanas bija nepieredzētas spriedzes pilnas un arī rezultāti raisījuši karstas emocijas. Savukārt 1. novembrī pie vēlēšanu urnām kārtējo reizi devās Izraēlas vēlētāji. Publiskotie rezultāti ļauj spriest, ka varas varētu atgriezties Benjamins Netanjahu. Aktualitātes analizē žurnālists Andis Sedlenieks, sazināmies ar Jakobu Luftu Izraēlā un Hansu Bērziņu Brazīlijā. Krievija atkal šantažē Pagājušajās sestdienā Krievijas Melnās jūras flotes bāze Sevastopolē, okupētajā Krimā, piedzīvoja bezpilota kaujas aparātu uzbrukumu. Pie tam, kā liecina informācija, triecienā izmantoti ne vien nu jau ierastie gaisa droni, bet arī peldošie. Pārbaudītu ziņu par zaudējumiem nav, taču ir diezgan nepārprotami, ka Kremlim šis gadījums ir ļoti nepatīkams. Jau tajā pašā dienā Krievijas aizsardzības resors paziņoja, ka Krievija uz nenoteiktu laiku aptur savu dalību nolīgumā par netraucētu labības u.c. produktu eksportu no Ukrainas ostām. Krievijas līderis Putins paziņojis, ka drošie eksporta koridori tikuši izmantoti, kā viņš izteicies, „teroristiskiem uzbrukumiem”. Krievijas pagaidu atteikšanās no t.s. „labības vienošanās” varētu nozīmēt totālas Ukrainas ostu blokādes atjaunošanu, kas draudētu ar nopietnām pārtikas problēmām vairākās Āfrikas valstīs. Pirmdien un otrdien gan vairāki kuģi vēl devušies ceļā no Ukrainas ostām. Kā zināms, vienošanās jūlijā tika panākta ar Turcijas un ANO starpniecību, un abi šie līguma dalībnieki jau aicinājuši Krieviju pārdomāt tās nostāju. Turcija prezidents Radžeps Taijips Erdogans sazinājies ar Krievijas un Ukrainas līderiem un izteicis cerību, ka „labības vienošanās” varētu kļūt par aizsākumu pamiera sarunām starp agresorvalsti Krieviju un Ukrainu. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, kā zināms, pēc Krievijas raķešu un dronu triecieniem pa Ukrainas pilsētām deklarējis, ka ar prezidentu Putinu nekādas sarunas vairs nenotikšot principā. Vai Bibi būs atpakaļ? 1. novembrī Izraēlas pilsoņi piekto reizi četros gados devās pie vēlēšanu urnām, lai ievēlētu 120 parlamenta – Kneseta – deputātus. Šīs jau atkal ir ārkārtas vēlēšanas, un tātad – nākamā epizode kopš 2019. gada ilgstošajā Izraēlas iekšpolitiskajā krīzē. Problēmas centrā ir viena politiskā figūra – labēji konservatīvās partijas „Likud” līderis Benjamins Netanjahu, Izraēlā un nu jau arī ārpus tās plaši atpazīts ar pavārdu Bibi. Viņš ieņēma premjerministra krēslu no 2009. gada līdz pagājušā gada jūnijam, taču pēdējos gados viņam pastāvīgi pietrūcis dažu balsu stabilas valdības izveidošanai. Problēma ir ne vien Netanjahu politiskā platforma, kas ir izteikti nacionālistiska, noliedzoša pret ideju veidot palestīniešu valsti Jordānas rietumkrastā un Gazas sektorā, bet arī viņa reputācija. Joprojām turpinās tiesas process, kurā Netanjahu ir apsūdzēts kukuļņemšanā, dokumentu viltošanā un uzticības ļaunprātīgā izmantošanā. Tomēr nepieciešamo vairākumu Knesetā ilgstoši neizdevās savākt arī Netanjahu konkurentiem – kreisajām un liberālajām partijām. Galu galā šādu kombināciju pēc trīs mēnešus ilga procesa izdevās sadiegt no astoņām koalīcijas partijām, starp kurām bija kā izteikti labēji, tā izteikti kreisi spēki un pat viena no arābu partijām. Tādējādi koalīcijai izdevās iegūt 60 deputātu balsis, ar ko pietika, jo Izraēlas valdības apstiprināšanai pietiek ar vienkāršu vairākumu, un pret nobalsoja 59 deputāti, vienam atturoties. Turpinot kopš pāris gadiem iedibināto praksi, tika noteikta premjeru rotācija valdības termiņa vidū, kad premjerministru Naftali Benetu no labējās apvienības „Jamina” bija jānomaina viņa līdzpremjeram Jairam Lapidam no liberālās „Ješ Atid”. Tomēr politiskās pretrunas sāka iezīmēties jau pēc desmit mēnešiem, kad aprīlī par aiziešanu no koalīcijas paziņoja deputāte Idita Silmane no apvienības „Jamina”. Sekoja vēl pāris citu deputātu aiziešana, valdība nonāca mazākumā un līdzpremjeri Benets un Lapids izziņoja balsojumu par Kneseta atlaišanu. Rezultāts bija vakardienas vēlēšanas, kuru rezultāti oficiāli nav vēl pasludināti, bet aptaujas pie balsošanas iecirkņiem liecina, ka Netanjahu un viņa potenciālie sabiedrotie varētu būt ieguvuši vienas vai divu balsu pārsvaru, un, tātad, Bibi būs atpakaļ varas virsotnē. Brazīlijas vara maina politisko krāsu 30. oktobrī notikušo Brazīlijas prezidēta vēlēšanu rezultāts ir nelabvēlīgs līdzšinējam valsts galvam Žairam Bolsonaru. Viņa pārstāvētais politiskais spēks gan dēvējas par Liberālo partiju, taču faktiski ir drīzāk labēji konservatīvs, savukārt pašu Bolsonaru visbiežāk raksturo kā radikāli labējo. Ar nepilna procenta pārsvaru viņu šajās vēlēšanās sakāvis kreisās Strādnieku partijas līderis Luizs Inasiu Lula da Silva. 77 gadus vecais politiķis jau ieņēma Brazīlijas prezidenta amatu no 2003. līdz 2011. gadam. Sekmīgi pabeidzis divus prezidentūras termiņus un nodevis varas stafeti savai partijas biedrenei Dilmai Rusefai, da Silva dažus gadus vēlāk nonāca uz apsūdzēto sola prāvā par naudas atmazgāšanu un korupciju. Pēc otrās instances tiesas sprieduma viņš apmēram pusotru gadu pavadīja cietumā, līdz viņu attaisnoja Augstākā tiesa. Tagad viņš ir atpakaļ varas virsotnē, iekļaujoties tendencē, kuru politikas vērotāji jau nodēvējuši par Latīņamerikas „kreisi vilni”. Kreisas ievirzes valdības nesen nākušas pie varas arī Kolumbijā, Argentīnā un Čīlē. Mantojumā no Bolsonaru jaunievēlētais prezidents saņem pandēmijas iedragātu valsts ekonomiku, samilzušas ekoloģijas problēmas un ļoti sašķeltu sabiedrību. Pēc vēlēšanu rezultātu pasludināšanas līdzšinējā prezidenta atbalstītāji, nevēloties atzīt sava favorīta zaudējumu, visā valstī izveidoja simtiem transporta maģistrāļu nosprostojumu. Vairāk nekā diennakti Bolsonaru, kurš citkārt bijis ļoti aktīvs savās publiskajās izpausmēs, ieturēja pauzi, līdz vakar pavisam īsi uzstājās preses priekšā. Tas, no kā daudzi bija baidījušies, nenotika – Bolsonaru neatteicās atzīt vēlēšanu rezultātus, lai gan arī nedeklarēja savu atzīšanu. Tomēr viņa administrācijas vadītājs ir uzsācis varas nodošanas procesu, kas ļauj cerēt, ka tas notiks bez nopietniem ekscesiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.      

Cannabis! A Viper Vaudeville is a theatrical concert exploring the history of cannabis using music, dance and spoken word. The team includes Baba Israel as writer, performer, and co-director, Grace Galu as composer/performer; and dramaturg/co-director Talvin Wilks in collaboration with Soul Inscribed and an ensemble of dancers. Inspired by Martin A. Lee's book Smoke Signals: A Social History of Marijuana - Medical, Recreational, and Scientific, this theatrical concert weaves the histories of icons such as Louis Armstrong and Bob Marley and grassroots activists such as Dennis Perron and Brownie Mary with personal narrative. Join us for a time-traveling tale of jubilation, injustice, and transformation.