Podcasts about daudzas

Rīgas Domā 8. maijā izskanēs XX gadsimta britu komponista Bendžamina Britena "Kara rekviēms", kura atskaņojumā, kas veltīts Otrā pasaules kara beigu 80. gadadienai, Hermaņa Brauna fonda aicināti, piedalīsies 170 dalībnieki. Poļu diriģenta Zbigņeva Gracas vadībā muzicēs Valsts akadēmiskais koris "Latvija", zēnu koris Ąžuoliukas (Lietuva), Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un izcili solisti: soprāns Inga Kalna, Vācijā dzīvojošais ukraiņu baritons Viktors Ruds un britu tenors Alans Kleitons, kurš 2024. gadā piedalījās "Kara rekviēma" atskaņojumā festivālā BBC Proms Londonā ar diriģentu Antonio Papano. Sarunā ar Dāvi Eņģeli Alans Kleitons stāsta par savu iepazīšanos ar Britena "Kara rekviēmu", šī darba aktualitāti un vēstījuma spēku. Runājam par operiskumu Britena rekviēmā, ietekmēm no Britena agrākiem skaņdarbiem. Sarunas noslēgumā - arī par Alana Kleitona sezonas plāniem: Stravinskis Zalcburgā, Britens Frankfurtē un Londonā. Alans Kleitons: Tas ir apjomīgs, bet brīnišķīgs skaņdarbs. Kā zēns visai daudz dziedāju Britena garīgo mūziku, tā iepazinu viņu kā komponistu. Ar šo skaņdarbu iepazinos, to atskaņojot Austrālijā pirms apmēram 20 gadiem. Šis ir ļoti operisks skaņdarbs - mūzika ir masīva. Man šķiet, komponists šajā skaņdarbā izjūt tādu brīvību, kādu varbūt nevar sasniegt operās. Britens vairāk rakstījis maza apjoma skaņdarbus pēckara iespaidā 40.-50. gadu Lielbritānijā. Daudzas no viņa operām ir kameroperas, tās nebija tik apjomīgas kā šis skaņdarbs. Šī bija iespēja viņam eksplodēt. "Kara rekviēms" ir emocionāli intensīvs skaņdarbs, kurš dod iespēju parādīt daudz vokālo krāsu, daudz psiholoģisku aspektu, par kuriem domāt.

"Šī izstāde ir gan mans veltījums Rotko, gan arī sevis pētīšana. Pēdējo gadu izstādēs vairāk esmu koncentrējies uz portreta koncepta attīstīšanu, un esmu sapratis, ka arī ar portretu var izstāstīt interesantu stāstu," intervijā gleznotājam Kasparam Zariņam LR3 "Klasika" raidījumā "Mākslas vingrošana" atzīst gleznotājs Ritums Ivanovs. stāstot par savu personālizstādi "Templis", kas šobrīd aplūkojama Rotko muzejā Daugavpilī. Pēc vairākus gadus ilgas radošas izpētes un sadarbības ar Rotko muzeju Ritums Ivanovs transformē kādreizējā militārā arsenāla telpas par Templi ar četrām kapelām. Gleznu sērijas, sadalītas un kārtotas, pielāgojoties arsenāla ēkas struktūrai, turpina mākslinieka padziļināto interesi par portreta glezniecības valodas analīzi. Izstāde ir ieskats mākslas vēstures lappusēs caur Rituma Ivanova meistarību un Marka Rotko intelektuālo mantojumu. Monumentālie portretējumi šeit kļūst par izziņas avotu, kurā atklājam īsto, patieso, klātesošo mākslinieku – Rotko, Rembrantu un arī Ritumu. Ivanova daiļradē portrets attiecināms uz virzienu, nevis galamērķi, norādot uz pašrefleksijas daudzslāņainību un netveramību. Portrets ir tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai – spogulis, kurā ieraudzīt to, kas ir ārpus vārdiem un skaidrojumiem. Pirms vērt durvis uz Templi ar četrām kapelām, Kaspars Zariņš noskaidro Rituma Ivanova ceļu uz mākslas pasauli, lūdz atklāt veidu, kā nonācis pie sev raksturīgās mākslas valodas un izteiksmes līdzekļiem, un kāpēc viņam ir svarīgs portrets un reālisma precizitāte tajā. Sarunā arī par darba ritmu; ideju, kas atnāk laika gaitā, intuīciju, netveramo mirkli, svaru kausiem, dialogu ar Rotko, Rembrantu un sevi… "Nebija viegli, toties saistoši un interesanti" Kaspars Zariņš: Kā tu nokļuvi līdz mākslas pasaulei? Ritums Ivanovs: Mākslas pasaulē nonācu ļoti aizraujoši, interesanti un saistoši, jo piedzīvoju "saulaino padomju bērnību". Nāku no Cēsīm, kur apkārt bija spēcīga mākslinieku kultūra ar vairākām mākslinieku dzimtām, kas Cēsīs radīja mākslu, kas radīja virzienus, kustības, plenērus, vides objektus, mākslinieku darbnīcas, kas jau padomju laikā piesaistīja daudz interesentu no visurienes, ko es tikai vēlāk, esot šajā vidē, sapratu. No tā visa daudz ieguvu. Mani pirmie skolotāji tieši Cēsīs bija ļoti profesionāli: gan Vilhelma Purvīša skolnieki, gan Ilmāra Blumberga laikabiedri – piemēram, Pēteris Rozenbergs, kurš bija gan teātra, gan kino mākslinieks – strādāja vairākos teātros un kinostudijā. Un tieši viņš bija viens no tiem, kas ieteica, lai turpinu savu izglītošanās ceļu Rīgā, Rozentāla mākslas skolā. Tā ka viens solis aiz otra soļa, un nonācu Rīgā – mācījos Rozīša mākslas skolā, kā mēs to saucām, un Mākslas akadēmija bija tālākais loģiskais solis – kaut arī nebija viegli, toties bija ļoti saistoši un interesanti. Es pat paspēju piedalīties kādā mākslas programmā, kas bija viena no pirmajām, kas vienu gadu man ļāva pamācīties Amerikā. Un kā tev radās interese par izteikti reālistisku glezniecības valodu? Tas bija kopējs process, jo mana mākslas valoda veidojās tieši tajā posmā, kad sabruka Padomju Savienība un sākās brīvā ekonomika: tad jau arī Mākslas akadēmijas beigās bija iespējas izstādīties, radīt darbus sev un brīvajam tirgum. Taču savu mākslas valodu man nācās veidot pašam saskarē ar pasauli, ne gluži akadēmijā. Daudzas lietas bija pret akadēmijas piedāvāto virzienu, kaut arī tehnoloģiski ļoti daudz mācījos arī no skolotājiem un pasniedzējiem.  Atceros, ka trešajā kursā tu uzgleznoji meiteni uz motocikla. Kuru Kozins (Vladimirs Kozins – ilggadējs LMA pasniedzējs – red.) lika apgriezt otrādi (smejas). "Precizitāte man vienmēr bijusi svarīga" Domājot par tavu autortehniku un profesionalitāti, prātā nāk kāda bērnības pasaka: tajā virtuozitātē sacentās bārddzinis un, ja nemaldos, kareivis ar zobenu. Bārddzinis spēja nodzīt ūsas skrejošam zaķim, bet kareivis lietus laikā varēja griezt zobenu virs savas galvas tik ātri, ka lietus tam nelija virsū. Arī tava meistarība ir apbrīnojama. Tu ne tikai glezno, bet arī zīmē ļoti skaistus zīmējumus ar ogli. Kas ir tavi paņēmieni un ieroči, ko tu lieto?  Tu ļoti pareizi saki – ieroči, valoda. Tu minēji arī tādu virzienu kā reālisms. Tie visi ir mūsu profesionālajā vidē saprotami termini, bet katrs mākslinieks iet savu ceļu, un izvēlas tos vārdus vai instrumentus, kas vislabāk darbojas. Man laikam visvairāk bija vajadzīga reālisma precizitāte, lai tuvāk nokļūtu cilvēka atveidei, kurā savukārt varu meklēt kādu dziļumu, tēmu. Protams, krāsas uzlikšana un triepienu veidošana – tas mums, visiem profesionāļiem, ir ļoti saistoši, un mēs vienmēr ar interesi sekojam cits cita darbībai un atklājumiem. Noteikti esmu mācījies no visiem, kas man bijuši blakus Latvijā un pasaulē. Piemēram, fotoreālisms Padomju Savienībā nebija iespējams – tas bija tāds kontrrevolucionārs virziens. Kādu laiku stipri ietekmējos no Amerikas virzieniem. Iespējams, ka tieši mācības Amerikā tev sekmēja šo virzienu, ne? Nē, interese man radās jau iepriekš. Amerikā drīzāk sapratu, ka jāveido sava valoda. Izmanto līdzekļus, iespējas. Tikai krietni pēc tām izstādēm, kas man bija 90. gadu beigās, man izveidojās tāda valoda, ar ko mani sāka atpazīt vai raksturot.  Tu esi izteikts portretists-figurālists. Esi veidojis arī valdības pasūtījumus. Ir Valsts prezidenta portrets. Ir Latvijas Universitātes bijušā rektora Indriķa Muižnieka portrets, kuram ir ļoti viltīga izteiksme, jo tu caur fotogrāfijām proti noķert un atspoguļot netveramo mirkli. Jā, tā precizitāte man vienmēr bijusi svarīga. Taču izstāde neveidojas tikai no gleznām, kas saliktas kopā. Ir svarīgi, kā to visu izveidot. "Tas ir stāsts par satikšanos" Kas slēpjas aiz nosaukuma "Templis", kā esi nosaucis savu izstādi, kas pašlaik aplūkojama Rotko muzejā? Kas slēpjas aiz tā tempļa, kas ir rosinošs un pasludinošs vārds? Pirmkārt jau pati vieta – Rotko muzejs – ar savu vārdu parāda to, ka tā ir nozīmīga vieta Latvijai un pasaulei. Šī izstāde ir gan mans veltījums Rotko, gan arī sevis pētīšana. Pēdējo gadu izstādēs vairāk esmu koncentrējies uz portreta koncepta attīstīšanu, un esmu sapratis, ka arī ar portretu var izstāstīt interesantu stāstu. Pasaules kontekstā Rotko kā personība nav zināms, viņš kaut kādā mērā ticis nesaprasts, ar ko viņš pats savas depresijas laikā cīnījās, taču kā personība… Man likās interesanti to parādīt, lai, zinot viņa darbus, mēs kaut kādā mērā tiktos ar pašu Rotko – ar viņa vizuālo tēlu. Tas ir stāsts par satikšanos. Šajā izstādē es veidoju tādas kā portretu sērijas, ko nosaucu par kapelām. Tur ir četras telpas: viena kapela ir Rembranta kapela, viena – Rituma kapela, viena – Rotko kapela, un viena ir Mākslinieka realitātes kapela. Un tas viss kopā veido stāstu par templi. Tieši tāpēc arī uzliku šādu izaicinošu nosaukumu, lai telpā, kas ir pietiekami nopietna, muzejiski lieliska, veiksmīga, kurā var izstādīt mākslu, cilvēks ienāktu un koncentrētos tieši uz pašu skatīšanās procesu. Satikšanās procesu.  Rembrantu izvēlējos kā vienu no konceptuāliem portretistiem, kas tieši runā par sevi. Jo tie uzdevumi, arī pasūtījuma portretos, ir saruna ar sabiedrību par kādu citu cilvēku, par to uzdevumu, kas tiek uzdots, vai ne? Bet skatījums uz sevi ir tad, kad tu pats sev uzdod uzdevumu. Un Rembrants savā pašportretu sērijā uzdod sev uzdevumu – sekot savai dzīvei, un to viņš darījis visas dzīves garumā. Tas man likās interesanti – kā pakāpeniski radīt intrigu, lai lēnām satiktos arī ar Rotko. Tur ir arī manu pašportretu sērija ar ogles zīmējumiem un ar vienu monumentālu portretu. Tāds skarbs vīrs tu tur izskaties!  Nu jā, un tur var savilkt tās analoģijas, kurā posmā mēs esam. Rembrantā redzu viņu gan jaunībā, gan arī briedumā. Saprotu, ka arī es esmu tādā pašā posmā kā tie mākslinieki, un tad tas veidojas kā dialogs. Nevienu no šiem māksliniekiem, izņemot sevi, es nesatieku, bet saruna jau notiek tāpat, un es ceru, ka šāda dialoga veidošana rada izstādes saturu un ideju. Tad tas templis tur tā kā uzburas, jo tempļa jau kā tāda tur nav – tā ir bijusī militārā arsenāla ēka, ko man gribējās pārvērst par mākslas templi. Tagad tas funkcionē kā mākslas templis, jo tur ir ļoti veiksmīgas, interesantas un profesionālas izstādes. Sarunas teksts pilnā apjomā drīzumā būs publicēts portālā LSM.LV.

Studijā ar Latvijas Universitātes profesori Innu Šteinbuku tika runāts par tirdzniecības konfliktiem un tarifiem, ko uzsācis ASV prezidents Donalds Tramps. Daudzas pasaules valstis reaģē atšķirīgi, piemēram, Ķīna iesaistās tarifu "spirālē", bet Eiropas Savienība mēģina rīkoties ar diplomātiju un pakāpenisku atbildi. Šteinbuka norādīja, ka straujas izmaiņas varētu izraisīt ekonomisko nestabilitāti arī Latvijā, tomēr ir iespēja paplašināt fiskālo telpu, lai pārvarētu šo situāciju.

Pasaulē iecienītajam britu detektīvseriālam „Midsomeras slepkavības” ir savs, ne ar ko nesajaucams rokraksts – ekscentriski ļaudis un daudzskaitlīgas un brīžam neticami ērmīgas slepkavības uz skaistas Anglijas lauku ainavas fona. Ja esat seriāla fanu vidū, droši vien pamanījāt, ka šonedēļ Rīgā viesojās „Midsomeras slepkavību” galvenais varonis – detektīvs Džons Bārnabijs, pareizāk sakot, viņa lomas atveidotājs Nīls Dadžens (Neil Dudgeon). Kā norāda Latvijas Televīzijā, šī vizīte notika par godu seriāla gaidāmajai divdesmit piektajai sezonai un tā lielajai popularitātei Latvijā, kur „Midsomeras slepkavības” ar stabili augstiem reitingiem LTV rāda kopš 2011. gada. Savā spraigajā Rīgas vizītē detektīva Bārnabija lomas atveidotājs Nīls Dadžens atrada laiku iegriezties arī Latvijas. Saruna ar Nīlu Dadženu angļu valodā "Man šķiet, ka tas ir populārs tieši tāpēc, ka tas ir tik britisks! Lietas, kas cenšas patikt visiem, kļūst bezformīgas un banālas. Bet, ja stāsts ir par ļoti konkrētu vietu un konkrētiem cilvēkiem un tu tam pieej godprātīgi, tad šo cilvēcisko patiesību viegli varēs iztulkot jebkurā valodā un kultūrā," seriāla „Midsomeras slepkavības” popularitāti vērtē Nīls Dadžens. "Cilvēciskas lietas mums visiem ir saprotamas. Jā, varbūt cilvēki to uzskata par britisku, bet šis seriāls turpinās jau tik ilgi, ka varbūt tas pats sāk definēt, ko cilvēki uzskata par britisku… Viena no „Midsomeras slepkavību” lielākajām zvaigznēm, protams, ir Lielbritānijas lauku ainava, kurā tas tiek filmēts – visi tie lielie nami un baznīcas, tajā visā patiešām ir kaut kas ļoti anglisks. Un tad, protams, visi ekscentriskie varoņi. Arī pati detektīvstāstu jeb „kurš vainīgs” tēma aizved pie tādiem ļoti britiskiem autoriem kā Agatas Kristi un Dorotejas Seijersas. Lai gan daudzām kultūrām, protams, ir pašām savi slavenie detektīvi. Man jaunībā ārkārtīgi patika lasīt Agatas Kristi, Reimonda Čandlera un līdzīgu autoru darbus, jo tajos ir iebūvēta spriedze un noslēpumi. Vienmēr viss sākas ar slepkavību un beidzas ar atrisinājumu. Un pa vidu tu iepazīsti varoņus, kuri ir katrs savā veidā interesanti. Gan „Midsomerā”, gan citos detektīvstāstos cilvēki mūždien melo policijai – vai nu viņi kaut ko slēpj, izliekas par kādu citu, zog naudu vai kādu krāpj… Un man liekas, ka cilvēkiem patīk skatīties, kā cilvēki melo, mēģināt uzminēt, kāpēc viņi melo un kurš no visiem meļiem ir slepkava. Un tas ir arī par noslēpumiem, kādus glabā šīs noslēgtās kopienas. Tā ir universāla recepte: divi policisti dodas uz kādu nomaļu ciematu un atklāj tur apslēpto spriedzi…" (..) Pārsteigumu „Midsomeras slepkavībās” patiesi netrūkst: šis seriāls ir slavens ar ļoti ekscentriskām un ērmīgām slepkavībām – cilvēkus nogalina siera ruļļi, vīna pudeles, veļas žāvētāji un kas tik vēl ne. Šķiet atsvaidzinoši, ka šis seriāls sevi neuztver pārāk nopietni. Cik liela nozīme „Midsomeras slepkavībās” ir humoram? Nīls Dadžens: Jā, protams! Kad man piedāvāja pārņemt lomu no iepriekšējā detektīva Bārnabija lomas atveidotāja Džona Netlsa (John Nettles),  es ļoti nopriecājos, jo jau pirms tam biju liels „Midsomeras slepkavību” fans. Zināju, kas man šajā seriālā patīk un kāpēc, tāpēc viegli varēju ielekt šajā noskaņā. „Midsomeras slepkavībās” man ļoti patīk šis sajaukums starp detektīvstāstu un ērmīgajiem, humorīgajiem brīžiem. Daudzas no slepkavībām, kā jau teicāt, notiek savādos un pārspīlētos apstākļos. Un tas viss šim seriālam piešķir savu īpašu rokrakstu arī britu televīzijas kontekstā. Citos kriminālstāstos un detektīvos neviens nepiesien upuri pie koka, neieziež ar trifeļu eļļu un neatstāj mežacūkām par barību. Jebkurā citā seriālā tas liktos pārāk traki un absurdi. Bet tas, cik radoši mūsu scenāristi pieiet slepkavību mākslai… Cerams, ka tur saglabājas zināma ticamība, lai jūs spētu šo stāstu izbaudīt, bet tās nav situācijas,  kur cilvēki varētu sākt uztraukties – ak dieniņ, arī man no pils fasādes varētu uzkrist uz galvas akmens briesmonis un nogalināt mani! Tas ir pārāk ērmoti, lai cilvēki to uztvertu personiski.   Šī bija pirmā „Midsomeras slepkavību” titulvaroņa vizīte Baltijas reģionā, reklamējot seriāla gaidāmo 25-to sezonu. Jau vakar Nīls Dadžens devās līdzīgā vizītē uz Prāgu, bet seriāla jaunāko sēriju uzņemšana sāksies marta beigās. 

Daudzdzīvokļu māju renovācija Latvijā virzās uz priekšu lēni. Iemesli tam dažādi. Raidījumā Kā labāk dzīvot meklējam iespējas, kā ēku renovācijas procesu padarīt ātrāku gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi. Andalizē jurists Jānis Uzulēns, namu pārvaldiece Irēna Rusiņa un inženieris Artūrs Veiss. Nav indikāciju, ka būtu pieaugusi interese par māju atjaunošanu. "Daudzas mājas vēl tikai ir ceļa uz biedrību dibināšanu. Tas ir pirmais un svarīgākai solis, kā nonākt līdz reālai mājas atjaunošanai. Kur ir biedrība, veidojas kopīga izpratne, sevišķi par kopīpašuma daļu. Tālāk jau saprast, kas mājai ir par problēmām un kurš to var izdarīt. Tādam vajadzētu būt rīcības algoritmam. Tas nav sarežģīts, ja cilvēki atmet negācijas, kāpēc to vajag, tas ir dārgi," vērtē Jānis Uzulēns. Iespējams, ka valsts un pašvaldību pusē problēma ir, ka pa maz tiek skaidrots. Irēna Rusiņa arī atzīst, ka biedrības ir risinājums. Viņas ieskatā varbūt vairāk vajadzētu runāt par mājas atjaunošanu, ne tikai par siltināšanu un šis vārds varētu būt noguris. Cilvēkiem vajadzētu stāstīt, kādi viņam būs ieguvumi, ja māju remontēs.  "Jāskatās kompleksi un jāmaina fokuss - mēs ejam uz māju atjaunošanu, ne siltināšanu. Jā, siltināšana iet roku rokā, bet mainīt fokusu - remontēt, salabot, ilgtermiņā dzīvot labākā vidē, drošākā vide," norāda Irēna Rusiņa.

Stāsta Rīgas ielu pētnieks Edgars Lecis. 1729. gadā Vecķeipenes muižā piedzima Gustavs Emanuels fon Veismanis, kurš kļuva par Krievijas impērijas armijas inženieri. 18. gadsimta otrajā pusē viņš vadīja dambju izbūvi, kas regulētu Daugavas gultni no Ķengaraga līdz Daugavgrīvai. Daudzas no šīm hidrotehniskajām būvēm ir saglabājušās līdz mūsdienām. Darbu gaitā iegūdams ievērojamus līdzekļus, fon Veismanis iegādājās vairākas muižas, tostarp muižiņu mūsdienu Šarlotes ielā 3. Šo muižiņu fon Veismanis nosauca savas meitas vārdā – par Šarlotentāli. Kaut arī 19. gadsimta sākumā muižu savā īpašumā ieguva Rīgas daiļdārznieks un Ķemeru parka izveidotājs Heinrihs Vāgners, un turpmāk to sauca par Vāgnera muižu, Šarlotentāles nosaukums saglabājās pašam rajonam. Pašu Šarlotes ielu izveidoja 19. gadsimta sākumā, nosaucot to par Lēģeru ielu jeb Palesādu ielu. Gan Lēģeru, gan Palesādu ielas vēsturiski Rīgā bijušas vairākas. Šajā Lēģeru ielā ietilpa ne tikai mūsdienu Šarlotes iela, bet arī Matīsa iela līdz pat Krišjāņa Barona ielai. 1885. gadā no Lēģeru ielas daļas un no Trešās Ganību ielas izveidoja Šarlotes ielu. Trešā Ganību iela ir Krišjāņa Valdemāra iela, kuru atdalīja no Šarlotes ielas tikai 1954. gadā. Šarlotes iela saglabāja nosaukumu dažādās valstīs un politiskajās iekārtās, tomēr īsi pirms Atmodas 1985. gadā tā tika pārdēvēta par Lilitas Bērziņas ielu, bet piecus gadus vēlāk tai atjaunoja vēsturisko nosaukumu. 19. gadsimta vidū Vāgnera muižas vecajai ēkai blakus tika uzcelta vēl viena ēka. 1930. gadā to iegādājās Rīgas Tabakas fabrikas īpašnieks Karīms Samuels Maikapars. Kopš tā laika ēka pazīstama kā Maikapara nams un mūsdienās ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Vācu okupācijas laikā ēkā dzīvoja Rīgas lielvecākais Hugo Vitroks, bet PSRS okupācijas gados tā bija Baltijas kara apgabala komandiera Ovanesa Bagramjana rezidence. Vēlāk tā kalpoja augstu PSRS viesu izmitināšanai. Rīgas pils remonta laikā šeit rezidēja Latvijas prezidenti. Tagad Maikapara namā atrodas Japānas vēstniecība. Bet kā tad ar vēsturisko Šarlotes muižiņas ēku? Tā ir kļuvusi par studentu korporācijas "Latvija" mītnes vietu.

Par arhitekta Gunāra Birkerta projektētajām bibliotēkām, gaismas nozīmi viņa darbos un izstādi “Birkerts. Bibliotēkas. Gaisma”, kas ir Birkerta simtgadei veltītā izstāde Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Kultūras rondo pārrunājam ar arhitektiem Jāni Dripi un Andri Kronbergu, kuri ir arī izstādes autori. 17. janvāris ir Latvijas Nacionālajā bibliotēkas (LNB) ēkas arhitekta Gunāra Birkerta simtā dzimšanas diena. Šajā dienā bibliotēkas ātrijā atklās izstādi “Birkerts. Bibliotēkas. Gaisma”. Gunāra Birkerta (1925–2025) simtgadei veltītā izstāde ļauj iepazīt izcilā latviešu arhitekta dzīvi un radošo darbību. Starp daudzajām sabiedriskajām ēkām, ko Gunārs Birkerts projektējis, īpašu vietu ieņem bibliotēkas – tām veltīta šī izstāde. Izstādē iekļautas 19 Gunāra Birkerta projektētās bibliotēkas – LNB ēka un 18 bibliotēkas ASV. Zināmākās no tām ir Mičiganas universitātes Tiesību zinātņu bibliotēka, Mārtina Lutera Kinga pilsētas un universitātes bibliotēka Sanhosē, Dulutas publiskā bibliotēka. Arhitekta radošās dzīves kulminācija bija Latvijas Nacionālās bibliotēkas uzcelšana. Izstāde ir nozīmīga arī grāmatniecības piecsimtgades kontekstā, jo Latvijā ir radīta visā pasaulē atpazīstama būve – telpisks ietvars nacionālajam grāmatu krājumam. Gunāru Birkertu arhitektūras kritiķi dēvē par gaismas arhitektūras meistaru. Gaismas, metaforu un simbolu lietojums kultūras būvēs padara Birkerta arhitektūru unikālu pasaules mērogā. Gunārs Birkerts ir pasaulē pazīstams latviešu arhitekts, projektējis gandrīz 300 ēkas – muzejus, universitātes, baznīcas, skolas, bibliotēkas. Daudzas no tām var uzskatīt par ikoniskām. Birkerta darbiem raksturīga funkcionalitāte apvienojumā ar simbolu un metaforu lietojumu.

Stāsta vokālā pedagoģe, dziedātāja Una Stade Svētā Lūcija ir viena no viszināmākajām kristiešu jaunavām – moceklēm, kas savu dzīvi atdeva par savu ticību. Dzimusi 283. gadā Sirakūzās, Sicīlijā, Lūcija, kas bija dzimusi turīgā ģimenē, savu bagātību atdeva trūcīgajiem, solījās palikt par jaunavu un savu dzīvību atdeva kristietībai. Pēc Jūlija kalendāra (calendarium Iulianum) tieši 13. decembris bija gada īsākā diena. Folklora vēsta, ka šajā – gada garākajā naktī pa zemi staigāja ļaunie gari, tādēļ bija jāpaliek nomodā – to varēja īstenot svinot svētkus. Tiek uzskatīts, ka Lūcija esot nesusi pārtiku vajātiem kristiešiem katakombās, un, lai varētu izmantot abas rokas pārtikas nešanai, sveces viņa likusi kronī uz galvas, lai tas apspīdētu tumšo ceļu – tā arī  ēdiens un sveču kronis ir kļuvuši par Lūcijas dienas simboliem. Savukārt Mārtiņš Luters esot praktizējis ceturkšņa gavēni, kurš ziemas periodā ir sācies tieši nedēļā pēc martires Lūcijas dienas svētkiem. Tā šī svinamā diena ir palikusi daudzu Luterisko baznīcu kalendāros – Vācijā, Itālijā, Skandināvijā un arī Amerikā. Skandināvijā Svētās Lūcijas diena kopā ar Adventi joprojām iesāk Ziemassvētku gaidīšanas laiku un Lūcijas uzdevums ir nest gaismu un cerību gada tumšākajā laikā. Daudzas pilsētas ievēl galveno Lūciju – pašu gaišāko un labsirdīgāko meiteni. Savukārt,  ģimenēs Lūcijas dienas rītā māte vai vecākie ģimenes bērni ceļas agrāk, lai pagatavotu kafiju un uzceptu saldumus.Svētās Lūcijas dienas kulminācijā cauri pilsētai vai baznīcai dodas īpaša procesija. Tās priekšgalā iet galvenā Lūcija - baltā, garā kleitā, kas raksturo viņas šķīstību, ar sarkanu jostu, kas raksturo mocekles izlietās asinis, brūklenāju vainagu, kas simbolizē mūžīgo dzīvošanu un kroni, kurā iedegtas īstas sveces, kā mūžīgās gaismas simbols. Lai gan Latvijā nav populāra šīs dienas svinēšana, tomēr jāmin, ka tā ir iedvesmojusi vairāku tradicionālu pasākumu norisi, kā arī ir bijusi par iemeslu vairāku muzikālu apvienību tapšanai. 13. decembrī jau daudzu gadu garumā notiek speciāli šai dienai veltīts koncerts Doma baznīcā, ko rīko Zviedrijas vēstniecība. Jau ceturto gadu Lūcijas procesijas priekšgalā atradīsies Elizabete Laura Porgante un viņai sekos Lūcijas māsas - Rīgas Skolēnu pils meiteņu koris "Rīga". Savukārt Kuldīgā radusies vokālā grupa septiņu meiteņu sastāvā “Lucia voices”, jeb “Lūcijas” ilgadēji devusies uz Vāciju tieši Adventes laikā, lai priecētu ne vien koncertzāļu apmeklētājus, bet arī kopā ar bērnu kori “Cantus” priecētu ļaudis gan pansionātos, gan skolās. Arī a cappella grupa “Latvian voices” savu dzimšanas dienu svin tieši Svētās Lūcijas dienā un tika izveidota tieši tam, lai veiktu šo procesiju. Lai arī grupai ir pievienojies bass Jānis Strazdiņš, joprojām reizi gadā tikai meitenes dodas uz Hamburgas Svētā Miķeļa baznīcu, lai, kā ik katru gadu, baltās kleitās, sarkanās jostās, ar brūklenāju un sveču vainagiem galvā iesāktu savu gājienu cauri baznīcai dziedot Svētās Lūcijas dienai neatņemamo neapoliešu tradicionālo dziesmu  “Sancta Lucia”.  

Latviešu un igauņu kopādziedāšanas svētkus sola šīgada tradicionālās mūzikas festivāls „Dzīvā mūzika 2024”, kas notiks no 17. līdz 19.oktobrim gan Rīgā, gan Valkas novadā. Daudzas no labi zināmām latviešu galda dziesmām, izrādās, ir ne mazāk populāras pie mūsu ziemeļu kaimiņiem. Turklāt klajā nākusi dziesmu grāmata „Laululaud/ Dziesmu galds”, kurā apkopotas 17 tautā iemīļotas dziesmas latviešu un igauņu valodā. Grāmatā ir arī notis un klāt pievienoti divi mūzikas diski. Turu rokās nesen klajā laistu grāmatu „Laululaud/ Dziesmu galds”,  izdevums cietos vākos ar tautā labi zināmām dziesmām un nošu pierakstu, taču šoreiz līdzās latviešu tekstam grāmatas labajā atvērumā tās pašas dziesmas teksts igauniski. Grāmatas priekšvārdu ievada latviešu tautas dziesma: Igauniski strazdiņš dzied Rīgas torņa galiņā; Es ar' gribu mācīties Igauniski gavilēt. Un šis izdevums to piedāvā. Lai uzzinātu vairāk par grāmatas tapšanu un mūzikas ierakstiem, kas to papildina, tiekos ar krājuma veidotājiem no Latvijas puses Sandru Lipsku un Ilmāru Pumpuru, viņi arī kapelas „Hāgenskalna muzikanti” dalībnieki. Sazinamies arī ar krājuma sastādītāju no Igaunijas, tas ir Mati Vursts. Viņš ir muzikants un arī 13 gadus vada  ermoņiku spēlmaņu biedrību Pērnavā „Parnumaa Lootspillihaigete Selts”, kas arī ir viena no grāmatas izdevējiem, tāpat kā biedrība „Skaņumāja” no Latvijas puses. Dziesmas no jaunā izdevuma var klausīties raidījumā Laika Ritu Raksti. -- No 17. līdz 19.oktobrim  Rīgā un Valkas novadā gaidāmas tradicionālās mūzikas festivāla „Dzīvā mūzika” norises. Festivāla dalībnieki – mūzikas grupas no Latvijas un Igaunijas  - muzicēs 18.oktobrī deju vakarā Kārķu tautas namā un kopādziedāšanas svētku koncertā 19.oktobrī Valkas kultūras namā.

Saruna vienkārši par copi, copes pirmsākumiem, eksperimentiem, sezonas sākumu, gatavošanos sezonai. Arvis Ančevskis sarunājas ar biedrības un portālā Parcopi.lv dibinātānju Aigaru Garo, kurš ar makšķerēšanu nodarbojas jau no bērna kājas. Daudzas interesantas atziņas, novērojumi, ieteikumi. Epizode sadarbībā ar GPSPRO.lv https://www.gpspro.lv/ Jaunmoku 26, Rīga (pie Komforta) blakus t/c Spice https://www.lielaisloms.eu/

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja audio/video krājuma glabātājs Juris Lubējs  Daudzas no "Bellaccord" skaņuplatēm gājušas bojā Otrā pasaules kara laikā. Kad 30. gadu beigās, tuvojoties karam, trūka izejmateriālu jaunu skaņuplašu ražošanai, cilvēkus aicināja nodot vecās skaņuplates. Arī pēc kara šīs plates oficiāli tika uzskatītas kā buržuāziskās Latvijas paliekas. Tomēr atsevišķi kolekcionāri tās rūpīgi vākuši un vēlāk nodevuši jau tagadējās republikas valsts muzejiem, bibliotēkām un arhīviem. Joprojām cilvēki arī savos māju arhīvos uziet šīs plates, bet diemžēl lielākā daļa no tām ir sliktā stāvoklī. Un nav jau brīnums. Pirmkārt jau apstākļi, kuros tās atradušās visus šos gandrīz 100 gadus! Putekļi būtu mazākā bēda. Vislielāko skādi tām nodarījuši tā laika atskaņotāji – slavenie gramofoni un patafoni. Tos importēja no Anglijas, Vācijas, Dānijas, bet bija arī pašmāju ražojumi. Lai izvilinātu no platēm skaņu, tika izmantotas tērauda adatas. Tās ražoja a/s "Planēta", H. Rudzīša "Bellaccord Electro", J. Viestura Mūzikas instrumentu darbnīca. Bija pieejamas ārzemju firmu "His Master's Voice", "Herold", "Victor" atskaņotāji un adatas. Jāpiemin, ka bija pieejamas arī koka adatas, kas mazāk bojāja ierakstu, taču tās bija dārgākas un līdz ar to mazāk populāras. Visdārgākās bija izgatavotas no volframa sakausējuma – tās skaitījās "mūžīgās". Metāla adata, kas līdzinājās naglai, uzmontēta uz smagas, robustas atskaņotāja galvas, gūlās uz skaņuplates, un, skrāpējot skaņas rievu, pārvērta to dzirdamā skaņā. Tajā laikā retajam bija elektriskais atskaņotājs jeb elektrofons. Visbiežāk tauta lietoja šos smagos mehāniskos gramofonus ar milzīgu tauri vai pārnēsājamos patafonus – koferos. Kamēr šī plate bija jauna, mazlietota, skaņa visiem par prieku bija tīra un spēcīga. Tomēr jau pēc kādas desmitās spēlēšanas reizes tā kļuva aizvien neskaidrāka un čērkstošāka. It sevišķi bija cietis skaņuplates sākums, mēģinot trāpīt ar adatu uz dziesmas sākumu. Līdzīgi bija cietušas skaņdarba beigas, kad skaņuplate, aizmirsta uz atskaņotāja, turpināja griezties. Vēl jāņem vērā, ka tajā laikā šellaka 25 cm skaņuplates viena puse ("Bellaccord" bija divas puses) skanēja tikai trīs minūtes, un retāk sastopamās 30 cm plates – piecas minūtes, jo ieraksta ātrums bija liels – 78 apgriezieni minūtē. Līdz ar to plates tika bieži cilātas, mainītas un, protams, krita. Vētrainās ballēs bieži tika aplietas ar dažādiem dzērieniem. Rezultātā mantojumā esam saņēmuši tādas, kādas tās ir – ar visādiem defektiem: plīsumiem, robiem, netīrumiem. (..) Runājot par atskaņotājiem: ja kādam saglabājies kāds elektrofons, piemēram, RRR ražotais "Akords" vai radiolas "Simfonija" , "Rigonda" ar radiolampu silto skanējumu, un tajā vēl darbojas plašu atskaņotājs ar pjezo galviņu, varat būt laimīgi! Ir iespējams iegādāties arī jaunus plašu atskaņotājus par demokrātiskām cenām. Der visi atskaņotāji, kas aprīkoti ar 78. ātrumu. Ar atsperi uzvelkamos patafonus un gramofonus gan neieteiktu izmantot. Lielā mērā pateicoties dīdžejiem, mūsdienās ražo arī profesionālus atskaņotājus, kuriem bez esošajiem mūsdienu 33. un 45. ātruma ir arī 78. ātrums. Šādus atskaņotājus ražo firma "Audiotechnica", "TEAC", "Technics" un citas firmas. Šādus atskaņotājus jau droši var izmantot seno skaņuplašu digitalizēšanai, tikai jāievēro, ka šie atskaņotāji pamatos ir orientēti uz vinila stereo skaņuplatēm un tie jāaprīko ar mono galviņu, kurai ir arī atbilstoša adatiņa, jo vecajās platēs ieraksts ir tikai vienā kanālā. Bet pat izmantojot šādus dārgus atskaņotājus, jārēķinās ar to, ka skaņa nebūs tāda, kāda tā ir mūsdienu skaņuplatēm. Lielā mērā to nosaka materiāls, no kā izgatavoja šellaka plates. Šellakam pievienoja dabīgā šīfera pulveri, lai platēm palielinātu izturību un tās izturētu akustiskā gramofona smago roku. Diemžēl tieši šīfera daļiņas (un nevis šellaks) rada skaņuplašu šņākoņu, kuru mūsdienu aparatūra itin labi pastiprina. Lai to novērstu, tiek izmantoti speciāli skaņas filtri. Lai vēl precīzāk restaurētu tā laika skanējumu, tiek izmantoti atbilstoši skaņas izlīdzināšanas priekšpastiprinātāji. Pie rievas iegriešanas skaņuplates matricā zemākās skaņas tiek mākslīgi pavājinātas, lai rieva uz plates neaizņem pārāk platu vietu. Atskaņojot tiek lietots pretējs process – zemās skaņas tiek vairāk pastiprinātas. 1952. gadā tika izstrādāts vienots standarts, ko ieviesa "Amerikas Ierakstu industrijas asociācija" jeb RIAA, pēc kura, veicot skaņas korekciju, vadās līdz pat mūsu dienām.  Pirms Otrā pasaules pasaules kara nebija vienota standarta: katra skaņuplašu firma, piemēram, "Odeon", "Parlophon", "Zonophone", "Gramophone", "Vox" pielietoja savu, arī "Bellaccord".   Rakstniecības un mūzikas muzejā jau ilgus gadus tiek veikta vēsturisko skaņuplašu, tai skaitā arī "Bellaccord", digitalizācija un restaurācija. Tehnoloģijas nemitīgi uzlabojas un tas dod iespēju šo darbu veikt daudz efektīvāk un labāk nekā iepriekš.

Inovatīvs pētījums atklāj klimata pārmaiņu ietekmi uz migrējošo putnu populāciju sarukumu. Jaunā pētījumā, kas publicēts žurnālā "Ecology Letters", starptautisks autoru kolektīvs Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta vadošā pētnieka Mārtiņa Brieža vadībā atklāj: pavasaris ik gadu iestājas agrāk, un tas ietekmē putnu populāciju sarukumu. Pētījumā autori plaši skaidro arī fenoloģijas jēdzienu, ņemot vērā ne tikai pavasara iestāšanās laiku, bet arī pavasara ilgumu un pavasara iestāšanās laika mainību no gada uz gadu. Šāda pieeja palīdz aptvert niansētas klimata pārmaiņu ietekmes uz dzīvnieku populācijām. Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidrojam, kā iespējams konstatēt nobīdes gadalaiku maiņā vairāku desmitu gadu garumā, kā šīs nobīdes skar putnu dzīvesveidu un kuras putnu grupas tas ietekmē visvairāk. Saruna ar Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta vadošo pētnieku Mārtiņu Briedi. Viņa gaitas aizrit Latvijā un Šveicē, un dažas stundas, pirms Mārtiņš atkal ir iekāpis lidmašīnā, lai dotos uz Šveici, pārrunājam pētnieku komandas paveikto. Putnu dziesmas pavasarī pēc ziemas klusuma saklausām un vēl saklausīsim aizvien krāšņāk. Būtu skumji iedomāties, ja mēs piedzīvotu klusu pavasari bez putnu dziesmām. 1962. gadā amerikāņu bioloģe Reičela Kārsone izdeva grāmatu “Klusais pavasaris”, stāstot par to, kā pesticīds ar saīsinājumu DDT iznīcinājis tūkstošiem putnu pagājušā gadsimta 50. un 60. gados. Šobrīd mēs to nepiedzīvojam un noteikti ne Latvijā, taču zinātnieki jebkurā gadījumā vērš uzmanību uz putnu populāciju izmaiņām, ko ietekmē klimata pārmaiņas un to izsauktās nobīdes gadalaiku nomaiņā. Vienā no jaunākajiem pētījumiem starptautisks autoru kolektīvs atklājis, ka pavasaris ik gadu iestājas agrāk, un tas ietekmē putnu populācijas sarukumu. "Iepriekš mēs zinājām, ka notiek klimata pārmaiņas un ka tās atstāj ietekmi uz putnu populācijām. Un tas, kā mēs visvairāk to redzam, ir tas, ka pavasaris atnāk katru gadu aizvien agrāk, un ir tās sugas, kuras nespēj tikt līdzi šīm te pavasara izmaiņām, un tās ir tās, kas cieš no tā kaut kādā mērā," skaidro Mārtiņš Briedis. "Tas inovatīvais nāk no tā, ka mēs liekam klāt dažādus citus parametrus, ja mēs runājam par fenoloģiju, kas nozīmē, kurā brīdī kas dabā notiek. Noteikt klimata pārmaiņas, pavasaris mums paliek agrāks, bet mēs sākam domāt arī, kāds tas pavasaris mums ir - cik ilgs viņš ir un cik gadu no gada viņš ir mainīgs. Otra šī inovatīvā daļa ir tas, ka mēs liekam kopā teorētisku modelēšanu un mēs liekam tai klāt atkal empīriskus datus, dabā ievāktus datus. Mēs salīdzinām, ko rāda teorētiskie modeļi un ko rāda dabā ievāktie dati, un cik labi tas sasaucas kopā." Futurologi reizēm zīmē biedējošas ainas par to, kas notiks nākotnē, klimata pārmaiņu kontekstā norādot, ka var draudēt pavasari bez putnu dziesmām. "Tā ir viena no lietām, kur varu vilkt kontrastus starp Latviju un Šveici. Šveicē ne tikai klimata, bet vairāk tās ir globālas pārmaiņas saistībā ar lauksaimniecību un intensifikāciju, un apdzīvotības blīvumu ļoti kontrastē ar to, kā ir Latvijā. Daudzas populācijas Rietumeiropā ir izzudušas, vai ir minimālas, vai sugas ir atrodamas tikai aizsargājamās dabas teritorijās, kamēr Latvijā aina, lai gan pasliktinās, no gada uz gadu, vēl nav tādā stāvoklī, kā tas ir Rietumeiropā. Mums vēl ir ķīvītes laukos un dzērves ir diezgan plaši sastopamas. Bet tas ir laika jautājums, kad arī šeit varētu tā aina izskatīties stipri līdzīga," atzīst Mārtiņš Briedis.      

Šoreiz raidījumā Diplomātiskās pusdienas aplūkojam Ziemeļmaķedonijas Republiku, valsti, kas atrodas tepat Eiropā, Rietumbalkānos. Nedaudz mazāk nekā divu miljonu nelielā valsts izveidojās 1991. gadā pēc Dienvidslāvijas sabrukuma. Vienlaicīgi Ziemeļmaķedonijas teritorija tiek uzskatīta par vienu no vissenāk nepārtraukti apdzīvotajiem reģioniem Eiropā. Mūsdienu Ziemeļmaķedonijas teritorija ir bijusi vairāku – tostarp gan Maķedonijas Aleksandra, gan Romas impērijas, gan Osmaņu impērijas sastāvā. Kā politiska vienība ar nosaukumu  Maķedonijas Tautas Republika tā tika izveidota 1946. gadā, kad tā ietilpa Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas sastāvā. Ar nosaukumu Bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija, valsts 1993. gadā tika uzņemta ANO. Valstī ir virkne UNESCO sarakstos iekļautu un neiekļautu kultūras mantojuma objektu. Vispirms jau Ohrida ezers, kurš skaitās viens no pasaulē vecākajiem un dziļākajiem ezeriem. Ezera vecums ir vairāk nekā cetri miljoni gadu. Un dziļums šobrīd 277 metri. Ņemot vērā, ka vairāk nekā 80 procenti Ziemeļmaķedonijas teritorijas ir kalni, šis pat neizbrīna. Par kalniem runājot – Ziemeļmaķedonijā Matkas kanjonā atrodama Vrelo zemūdens ala. Tā ir viena no pasaulē dziļākajām alām, ja ne pati dziļākā, bet neviens nezina tās patieso dziļumu. Izpētīti ir tikai 77 metri. Savukārt Kokino ir atrodama viena no senākajām astronomiskajām observatorijām pasaulē. Tās vecums ir apmēram 4000 gadu un tā ir vienā ierindojama vienā zinātnes vēstures stāstījumā līdzās Ēģiptē atrodamajai Abu Simbel, Anglijā atrodamajai Stonhendžai un Kambodžā atrodamajai Angkor Vat. Vēl viens interesants fakts par Ziemeļmaķedonijas Republiku – šajā pareizticīgo valstī ir vairāk nekā 1000 baznīcas. Un divas lietas – trijās no tām ir atrodamas daļas no Jēzus krusta, un trešā daļa no tām atrodas vienā pilsētā. Ohridas pilsētā ir 365 baznīcas. Daudzas no tām ir pamestas, bet tas netraucē pieņemt, ka šī varētu būt vieta, kur pasaulē ir visblīvākā baznīcu pārstāvība. Katru dienu gadā var iet uz citu baznīcu. Stāstot par Ziemeļmaķedonijas Republiku, noteikti ir jārunā par vienu no īpatnējākajiem starpvalstu incidentiem pasaules vēsturē. Vietu nosaukumu strīdi nav nekas pārāk nepieredzēts, pat situācijās, ja runa ir par valstu nosaukumiem. Bet parasti nosaukumu maiņas neizraisa tādus diplomātiskos strīdus, kā notika Maķedonijas Republikas un Grieķijas gadījumā. ANO jaunizveidotā slāvu cilšu pēcteču izcelsmes maķedoniešu valsts tika reģistrēta ar nosaukumu Bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija. Bet arī šis bija kompromiss, jo Grieķija nekādi nevēlējās jaunajai valstij atļaut lietot nosaukumu “Maķedonija.” Grieķu arguments, ka šāds nosaukums rada aizdomas par Maķedonijas jaunās valsts pretenzijām uz Grieķijas ziemeļos atrodamo Maķedonijas reģionu, faktisko vēsturisko Maķedoniju. Vēsturiskā Maķedonija, jeb Mecedonas grieķu karaliste pastāvēja no 7. līdz 2. gadsimtam pirms mūsu ēras. Tās pilsētā Pellā arī piedzima Maķedonijas Aleksandrs jeb Aleksandrs Lielais un arī viņa Tēvs Filips Otrais. Teritoriāli tikai neliela daļa no mūsdienu Ziemeļmaķedonijas Republikas ietilpa senās Mecedonas sastāvā. Tādēļ Grieķijas iebildumi pret šī termina attiecināšanu uz negrieķu teritorijām un cilvēkiem daudzu acīs ir pamatoti. Un Grieķijas pozīcijas atbalstītāji norādīja, ka Maķedonija mēģina piesavināties nosaukumu un simboliku no senās Maķedonijas, ar kuru tiem faktiski nav nekāda liela saistība. Rezultātā, Grieķija bloķēja valsts dalību ANO līdz kompromisam tika panākts pagaidu nosaukums Bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija, kas bija gan grūti izrunājams, gan politiski jūtīgs. Maķedoniešu cīņa par valsts nosaukumu gan nemazinājās, tāpat kā nemazinājās arī Grieķijas pretestība. Tik ļoti liela bija pretestība, ka Grieķija nosaukuma maiņu sasaistīja ar jaunās valsts centieniem pievienoties gan NATO, gan Eiropas Savienībai. Ilgus gadus Ziemeļmaķedonijas Republikas attīstība un investīcijas kavējās. Līdz pat 1995. gadam Grieķija bija pat noteikusi tirdzniecības embargo pret FYROM. Grieķija ceturtdaļgadsimtu bloķēja maķedoniešu virzību uz NATO un Eiropas Savienību. Risinājums nosaukumam tika atrasts un īstenots tikai 2018. gada jūnijā, kad tika parakstīta Prespas vienošanās starp Grieķijas un maķedoniešu pusēm. Līgums stājās spēkā 2019. gada 12. februārī, kad arī valsts ieguva oficiālo nosaukumu Ziemeļmaķedonijas Republika. Nepilnu gadu vēlāk valsts iestājās NATO un 2022. gadā ES uzsāka iestāšanās sarunas ar Ziemeļmaķedonijas Republiku. Te gan ir vēl viena lieta, ko jāpiemin. Par valsts nosaukuma maiņu 2019. gada septembrī notika konsultatīvs referendums. Tajā burtiski iedzīvotājiem bija jāpiekrīt vai jānoraida priekšlikums, ka valstij tiek mainīts nosaukums, lai tā varētu iestāties Eiropas Savienībā un NATO. Referendums nebija juridiski saistošs, bet tajā 94 procenti nobalsoja par. Problēma gan, ka tikai nepilni 37 procenti balstiesīgo piedalījās. Šis referendums ES integrācijas vārdā atgādināja 1998. gadā Latvijā notikušo referendumu par Pilsonības likuma grozījumiem, kas arī tika uztverts kā neoficiāls referendums tieši par dalību Eiropas Savienībā. Par to, kā 25 gadus vēlāk vērtēt šī referenduma nozīmīgumu no Latvijas Eiroatlantiskās integrācijas viedokļa, vaicājām tā laika Latvijas valsts prezidentam Guntim Ulmanim.

Arvien vairāk darba vietu tiek aprīkotas ar jauniem digitāliem rīkiem. Kā digitalizācija maina darba vidi un darba drošības kritērijus, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras nacionālā kontaktpunkta vadītāja Linda Matisāne, Rīgas Stradiņa universitātes asocociētais profesors, Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš un uzņēmuma "SCHWENK Latvija" valdes locekle Personāla un administrācijas direktore Linda Šedlere. Ivars Vanadziņš norāda, ka ir daudz sīku lietu, kas turpina uzlaboties saistībā ar darba drošību, lielāko daļu pat nepamanām. "Milzīgu izmaiņu nav daudz, bet tas nenozīmē, ka digitalizācija neskars," atzīst Ivars Vanadziņš. Linda Šedlere pieblist, ka ražošanā tehnoloģijas ienāk daudz, bet jaunie risinājumi lielākoties attiecas uz individuālo aizsardzību. Uzlabojumi ražošanas iekārtās, tās ir gadu jautājums.  "Individuālās aizsardzības līdzekļi - spēj tik skriet līdz. Un darba organizācijas un vides monitoringa līdzekļi tiešām attīstās un var padarīt dzīvi vieglāku vai grūtāku," komentē Linda Šedlere. "Tās ir dažādas darba vides monitoringa iekārtas, dažādi analizatori. Dažādi sensori, kuri var palīdzēt darba vietai monitorēt, vai cilvēks atrodas darba stāvokli, vai viņš nav kaut kur nokritis un neguļ, vai viņam, iespējams, vajadzīga palīdzība." "Piemēram, sensors ķiverē, kas fiksē, vai cilvēks strauji nenokrīt un varbūt jāiet palīdzēt. Daudzas palīdzošas lietas," piebilst Ivars Vanadziņš. "Digitalizācijas ēnas puses ir šie mentālo veselību ietekmējošie faktori. Pie tā, kā iekārtot darba vietu, esam gadiem strādājuši, mums ir stāvgaldi un sēdgaldi, dažādi paliktņi datoriem. Ne vienmēr cilvēki atpazīst, ka tas rada nogurumu, rada pārgurumu, neļauj izgulēties," atzīst Linda Matisāne. "Šogad tika veikts pētījums "Darba apstākļi un riski Latvijā" un man viens no lielākajiem šī pētījuma pārsteigumiem bija, ka topa faktors, ko darbinieki paši atzinuši kā vissvarīgāko, ir grūtu un sarežģītu lēmumu pieņemšana," norāda Linda Matisāne. "Tas viennozīmīgi ir izaudzis pēdējo gadu laikā, kad mainās... Ja pirms 10 gadiem teicām, ka topā ir viss, kas saistīts ar ergonomiku - smagumu celšana, vienveidīgas kustības, darbs piespiedu pozās. Tagad top pieciniekā ir laika trūkums, darbs ar tehnoloģijām, darbs ar cilvēkiem - viss, kas ir vērsts uz psihisko veselību, mazāk ar ergonomiku." Ivars Vanadziņš atzīst, ka platformu darbos priekšnieks jau tagad bieži ir mākslīgais intelekts. Vai cilvēki tam ir gatavi, ka nav priekšnieka, bet viņus komandē robots. Daudzi nebūs aizdomājušies, ka viņus jau komandē robots. "Laika monitoringa sistēmas cilvēkiem, kas strādā attālināti. Liels stress psihiskai veselībai tādā vidē atrasties, tas ir tavs priekšnieks, kurš vēro, monitorē tavu darba laiku. Daudzi nav tam gatavi, atzīst, ka tas ir pamatiemesls trauksmainībai," bilst Linda Šedlere.  

Izraēla sākusi virszemes operāciju Gazas sektorā. Kā jau tika prognozēts, tas nes arvien vairāk civiliedzīvotāju upuru. Spriedze pieaug, tas savukārt ietekmē noskaņojumu arvien plašākā reģionā. Daudzas valstis izmanto konfliktu savās politiskajās interesēs. To dara Turcija, tā rīkojas Krievija. Ebreju grautiņi Dagestānā liek arī jautāt, cik lielā mērā Krievija spēj kontrolēt noskaņojumu savā valstī. Kamēr pasaules uzmanība pievērsta Izraēlai, maz pamanīta ir vēl kāda drāma. Pakistāna pieprasījusi līdz šodienai pamest valsti visiem afgāņu bēgļiem, kam nav atbilstošas uzturēšanās atļaujas, bet tie ir nepilni divi miljoni cilvēku.  Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders. Pakistāna izraida afgāņu bēgļus Nu jau vairāk nekā četrdesmit gadus Afganistāna dzīvo iekšēju satricinājumu un ārvalstu intervences situācijā, un šajās desmitgadēs miljoniem afgāņu atradušu patvērumu kaimiņvalstī Pakistānā. Pēdējais bēgļu vilnis sasniedza Pakistānu aizpagājušajā gadā, kad varu Afganistānā sagrāba radikālā islāma kustība „Taliban”. Tiek lēsts, ka tolaik pāri robežai bēga no sešsimt līdz astoņsimt tūkstošiem cilvēku, līdz ar to afgāņu skaitam kaimiņvalstī, pēc Pakistānas varasiestāžu ziņām, pieaugot līdz apmēram četriem miljoniem un četrsimt tūkstošiem. Kā norāda oficiālā Islamabada, apmēram viens miljons un septiņsimt trīsdesmit tūkstoši afgāņu Pakistānā uzturoties bez kāda oficiāla statusa. Oktobra sākumā tika paziņots, ka viņiem valsts jāpamet līdz 1. novembrim, vai arī jārēķinās ar deportēšanu. Tiek ziņots, ka pēdējās nedēļās desmitiem tūkstoši afgāņu, nesagaidot piespiedu izsūtīšanu, jau devušies pāri robežai. Tikām daudzi to nav gatavi darīt – sevišķi tie, kuri bēguši uz kaimiņvalsti no talibu varas. Viņiem atgriešanās dzimtenē draudētu ar nopietnām represijām, iespējams, pat dzīvības briesmām. Pakistānas lēmumu kritizējuši kā cilvēktiesību aizstāvības organizāciju pārstāvji, tā Afganistānas talibu valdība, kurai masveidīgā cilvēku plūsma pāri robežai rada papildu rūpes. Jāpiebilst, ka, pametot Pakistānu, izraidāmajiem ļauts izvest vien ierobežotu daudzumu mantu un naudas, nav atļauts ņemt līdzi mājlopus. Islamabadas valdība savu lēmumu motivē ar drošības apsvērumiem. Pēdējā laikā nozīmīgi pieaudzis bruņoto uzbrukumu skaits, kurus pierobežas rajonos veic radikālo islāmistu grupas, kuras apvieno jumta organizācija, dēvēta par Pakistānas Talibanu. Organizācijai nav tiešu saikņu ar Afganistānā valdošo talibu partiju, un pēdējā noliedz, ka sniegtu atbalstu un patvērumu šai grupai, tomēr abas grupas, kā jau liecina nosaukums, ir idejiski tuvas, ar līdzīgiem mērķiem un programmu, pie tam abās dominē puštunu tautības piederīgie, kuri apdzīvo rajonus abpus valstu robežai. Fonu šiem notikumiem veido ieilgusi politiskā krīze Pakistānā, kur augustā tika atlaists parlaments, savukārt vēlēšanas, kurām bija jānotiek ne vēlāk kā 8. novembrī, atliktas uz līdz šim galīgi neapstiprinātu datumu nākamgad, pamatojot to ar nesen notikušo tautskaiti. Attiecīgi lēmumu par afgāņu izraidīšanu pieņēmusi pagaidu premjera Anvāra ul-Haka Kakara valdība. Antisemītisma rēgs izlien dienas gaismā Dramatiski notikumi svētdien, 29. oktobrī, risinājās Krievijas Federācijas Dagestānas Republikā, kad sociālajos tīklos izplatījās ziņas, ka tur it kā ieradušies bēgļi no Izraēlas. Tā kā 83% republikas iedzīvotāju identificē sevi kā  musulmaņi, attiecīgi, noskaņojums Dagestānā ir nepārprotami naidīgs Izraēlai. Vispirms agresīvu vīriešu bars ielenca kādu viesnīcu Hasavjurtas pilsētā nolūkā tur atrast no Tuvajiem Austrumiem iebraukušos un, protams, nevienu tādu neatrodot. Vēlāk jau krietni lielāks pūlis ieradās republikas galvaspilsētas Mahačkalas lidostā, kur, pēc izplatītajām ziņām, bija ielidojusi lidmašīna no Telavivas. Kā liecina publiskotie videoieraksti, „ebreju meklētāji” ielauzās lidostas ēkā un uz skrejceļa, mēģināja iekļūt lidmašīnās, vicināja Palestīnas karogus un pret Izraēlu vērstus lozungus un pieprasīja pasažieriem apliecināt, ka viņi nav ebreju bēgļi. Tāpat videoieraksti ļauj spriest, ka policija sākotnēji izturējās visai pasīvi, vēlāk gan notika sadursmes. Pēc aģentūras „Associated Press” ziņām nekārtībās ievainojumus guvuši divdesmit cilvēki, divi ir smagā stāvoklī. Vēlāk gan apmēram 80 cilvēki arestēti, pieci jau sodīti ar vairāku diennakšu arestu par sīko huligānismu, taču ierosināta krimināllieta par dalību masu nekārtībās, kas paredz daudz bargākus sodus. Dagestānas republikas galva Sergejs Meļikovs paziņojis, ka pūli uz nekārtībām uzkūdījuši „ienaidnieki”, kuri uzturoties Ukrainā. Tikām Mahačklas notikumi ir tikai asākais īlens, kas izlīdis no pēdējās nedēļās uzblīdušā globālā antisemītisma maisa. Tiek lēsts, ka antisemītisku incidentu skaits pasaulē, salīdzinot ar attiecīgo periodu pērn, pieaudzis vairakkārt, bet Lielbritānijā pat 14 reizes. Visbiežākie, protams, ir naidīgi ieraksti sociālajos tīklos, taču dažviet fiksēti arī tieši verbāli un pat fiziski uzbrukumi, īpašuma bojāšana un vandālisms. Gluži drūmas asociācijas raisa vakar publiskotā ziņa no Parīzes, kur ebreju tautības iedzīvotāju dzīvesvietas iezīmētas, uzkrāsojot uz sienām Dāvida zvaigznes. Paralēli tiek atzīmēts arī islāmofobijas izpausmju skaita pieaugums. Izraēlas armija ieiet Gazas sektorā Pagājušajā sestdienā, 28. oktobrī, Izraēlas bruņutehnika un buldozeri, lielāks skaits kājnieku un sapieru sāka iespiesties Gazas sektorā. Viņi virzās pa trīs galvenajiem vektoriem – no sektora ziemeļrietumu stūra paralēli jūrai, no ziemeļaustrumu stūra un no austrumiem apmēram sektora robežas vidusdaļā. Šobrīd droši apstiprināta ir Izraēlas aizsardzības spēku kontrole apmēram trīs kilometru dziļumā, taču atsevišķi ziņojumi vēsta par Izraēlas kaujas tehnikas parādīšanos arī tālāk sektora iekšienē, tai skaitā vien pāris kilometru attālumā no Gazas pilsētas centra. Tāpat, pēc visa spriežot, Izraēlas spēki bloķējuši galveno sektoru šķērsojošo transporta artēriju, dēvētu par Salāha ad-Dīna ceļu. Cik zināms, pretestību uzbrūkošajiem izrāda „Hamās”, kā arī marksistiskās Palestīnas atbrīvošanas demokrātiskās frontes kaujinieki. Vakar Izraēlas gaisa spēki deva masīvu triecienu dzīvojamajam rajonam Džebalijas bēgļu nometnē joslas ziemeļdaļā. Triecienā esot nogalināts viens no „Hamās” militārajiem līderiem Ibrahims Biari, taču, saskaņā ar Gazas pārstāvju un medicīnas darbinieku apgalvojumiem, tas laupījis dzīvību arī daudziem civiliedzīvotājiem. Šis notikums jau izraisījis starptautisku reakciju. Triecienu nometnei nosodījusi Saūda Arābija, Kolumbija un Čīle atsaukušas no Izraēlas savus vēstniekus, savukārt Bolīvija paziņojusi par diplomātisko attiecību pārtraukšanu. Starp Izraēlai tuvāko reģiona valstu līderiem ar sevišķi asu retoriku pēdējās dienās izcēlies Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdogans. Pagājušajā sestdienā viņš uzrunāja tūkstošus savas partijas pulcētu Palestīnas atbalstītāju Stambulas Atatirka lidostā. Turcijas līderis atkārtoja savas jau agrāk paustās tēzes: Izraēla ir okupants, „Hamās” nav teroristi, bet gan brīvības cīnītāji, bet par pašreizējo karu atbildīgas rietumvalstis. Atšķirībā no tām, Turcija Izraēlai neko neesot parādā, tāpēc viņš, Erdogans, runājot tiešu valodu. Plaši Palestīnu atbalstoši mītiņi pēdējās dienās notikuši arī Londonā un citās Lielbritānijas pilsētās, savukārt Berlīnē, kur šādas akcijas aizliegtas, policija mītiņotājus izklīdinājusi. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Stāsta kinokritiķe, "Splendid Palace" mākslinieciskā vadītāja Daira Āboliņa Vai zini, ka kinoteātrim "Splendid Palace" savulaik bija savs neliels orķestris un pat kordebalets, un kino vakarus mēdza papildināt varietē priekšnesumi? Daudzas pirmās filmas bija tikai dažu minūšu garas, bet filmas kino mehāniķim vajadzēja paspēt uzlikt jaunu filmas rullīti: lai publika nesvilptu pauzēs starp filmām, vajadzēja veidot intermēdijas, kas izklaidētu uz kinoteātri atnākušo publiku. Tāpēc starp filmām notika nelieli muzikāli priekšnesumi, ko nodrošināja klātesošais orķestris un dejotāji. Orķestris tika uzskatīts par ļoti labu: tā vadītājs un diriģents bija baltvācu komponists un mūziķis Oto Karls (Otto Wilhelm Carl, 1886–1944), kurš bija beidzis Pēterburgas konservatoriju, kur, iespējams, iepazinies ar kino industrijā iesaistīto "Splendid Palace" īpašnieku Vasiliju Jemeļjanovu. Viņš bija iesaistīts Omskas latviešu bēgļu organizācijā un trīs gadus bijis Odesas pilsētas operetes teātra diriģents. No 1921. gada Oto Karls pārcēlās uz Latviju un piedzīvoja arī jaunuzceltā kinoteātra "Splendid Palace" atklāšanu 1923. gada 30. decembrī, uzņemoties vadīt jaunās kultūrceltes orķestri.  Orķestra mūziķi pildīja arī tapera uzdevumu, proti, apskaņoja mēmās filmas. Mūziķiem tas nozīmēja katru vakaru būt improvizatoriem, un nereti publika, skatoties vienu un to pašu filmu, noskatījās dažādus stāstus, kuriem komismu vai dramatismu piešķīra muzikālais pavadījums. Kāds muzikantam garastāvoklis, tādu filmas skanisko interpretāciju viņš vai viņi piedāvāja. No 1928. gada Oto Karls kļuva par Latvijas Nacionālās operas diriģentu. Bet no 1934. līdz 1944. gadam, tātad veselus desmit gadus, viņš bija Liepājas Operas, kas kļuvusi par muzikālu leģendu, orķestra diriģents. "Splendid Palace" bija vieta, kur 1929. gadā tika demontrēta pirmā skaņas filma Baltijā – tā bija Toda Beikona kinolente "Dziedošais nerrs". Pamazām izskaužot no repertuāra mēmās filmas, arī muzikālais pavadījums vairs nebija vajadzīgs. Sākoties jaunajai kino ērai, filmas bija atļauts demonstrēt tikai valsts valodā. Bizness bija ienesīgs. Kā liecina statistika, no 1923. līdz 1940. gadam kinoteātri apmeklējuši seši miljoni skatītāju.

Ne tikai uz lielceļiem vai ostās ir intensīva satiksme - arī mūsu gaisa telpa burtiski čum un mudž no pasažieru un kravas pārvadājumiem. Ap 100 tūkstoši pasažieru reisu - par tādu satiksmes intensitāti runājam aviācijā. Un neskatoties uz šo milzīgo apjomu, debesīs nelaimes gadījumi kļūst aizvien retāki. Cilvēciskai kļūmei vai sīkai tehniskai ķibelei 10 kilometru augstumā var būt smagas sekas. Daudzas aviokatastrofas ir spilgts piemērs tam. Kas ir biežākie cēloņi nelaimēm aviācijā un vai krīzes brīdī ir iespējams ko darīt lietas labā, skaidro RTU Mašīnzinību, transporta un aeronautikas fakultātes Aeronautikas institūta direktors Ilmārs Blumbergs un Tukuma Raiņa ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters. "Kas man rada drošības sajūtu, jo man ir ļoti bail lidot ar lidmašīnu, dažreiz sanāk, ka es arī ieķeros krēslā, kad paceļas un nolaižas, ka ir lielāka iespēja iekļūt negadījumā, braucot uz lidostu, nekā lidojot. Tas labi parāda, ka drošība ir," atzīst Valdis Zuters. "Cilvēki nekāps lidmašīnā, ja lidošana nebūs droša. Jebkura valsts rūpēsies, lai aviācija attīstītos. Visi ir gatavi domāt, lai būtu droši." Zuters skaidro, ka "mazās ķibeles notiek daudz. Pie lielākiem negadījumiem nonāk, kad ir vairākas neveiksmīgas sakritības. Lielākoties tas sākās ar sīkām lietiņām, kuras beigās beigās dažādu iemeslu dēļ, pilotu neuzmanība vai tehniskās lietas, rezultātā diemžēl noved pie lielākas  vai mazākas nelaimes". Ilmārs Blumbergs norāda, ka sarežģījumus var radīt putni lidlaukā. Šobrīd arī Latvijā ir pieaudzis to gadījumu skaits, kad lidmašīna saskrienas ar putniem uz lidlauka. Par laimi tas nav novedis pie katastrofas "Pats bīstamākais ir nosēšanās posms. Ap 40% visu katastrofu notiek beidzamajā nosēšanās fāzē. Aptuveni 15 % ir ieskriešanās fāzē, ar  20% ir kreisera režīmā," skaidro Ilmārs Blumbergs. "Kāpēc tas notiek? Ja pirms 20 – 40 gadiem dominēja tehniskās kļūmes, šobrīd tās ir dramatiski samazinātas. Ja mēs kaut ko vienu samazinām, procentuāli pieaug kaut kas cits. Un tas ir cilvēka faktors. Kopējais skaits kļūdu samazinās, bet procentuāli pie katastrofām noved tieši cilvēka faktors, cilvēku kļūdas, nepareizas rīcības. Pārsvarā tie ir piloti. reizēm dispečeru kļūdas uz zemes." Radīts mazdegošs pārklājums, lai mazinātu liesmas aizdegšanās gadījumā lidmašīnā Latvijas zinātnieki kopā ar vairākām ārvalstu zinātniskajām institūcijām izstrādājuši jaunus videi draudzīgākus materiālus, kas var samazināt liesmas, ja gadījumā lidmašīnās izceļas ugunsgrēks. Skatos video, kur redzams, kā ar lodlampu tiek aizdedzināta neliela, caurspīdīga, pēc skata plastmasas plāksnīte. Tā uzliesmo, deg, bet aptuveni minūtes laikā liesma nodziest. Šajā materiālā ir iestrādāts ķīmiskais elements fosfazēns, kas samazina materiāla degšanas īpašības. Par jaunizveidoto pārklājumu lidmašīnu pilotu drošībai un kas ir fosfazēns, stāsta Latvijas Universitātes Materiālu mehānikas institūta vadošā pētniece un Fizikas matemātikas un optometrijas fakultātes docente Tatjana Glaskova-Kuzmina. Čehu un  slovāku pētnieki šo vielu sintezēja, radot mazdegošu pārklājumu, savukārt Tatjanas vadītā komanda LU Materiālu mehānikas institūtā pārbaudīja minēta materiāla mehāniskās īpašības – spriegumu, stingrību, deformāciju. Projekta laikā  aizsākās jauna sadarbība ar lietuviešu sporta aviācijas kompāniju, kas izgatavo planierus. Tatjana Glaskova- Kuzmina rāda nelielas plāksnītes ar tur iestrādāto fosfazēnu un stāsta, kā mūsu  universitātes pētnieki turpina darbu pie vāji degošā lidmašīnu pārklājuma izstrādes. Pētniece norāda, ka būtiski ir tas, lai jauno materiālu izstrāde un to fizikālo īpašību izpēte notiek ne tikai akadēmiskajā vidē, bet pētījumi tiek pārcelti uz industriālās pētniecības un attīstības līmeni, lai pēc projekta beigām iegūtos rezultātus būtu iespējams pielietot arī rūpnieciski.

Nigērā noticis valsts apvērsums. Armijas komandieri arestējuši demokrātiskā ceļā ievēlēto prezidentu un paziņojuši, ka pārņem varu. Ielās izgājuši lielākoties puča atbalstītāji. Pēdējo rokās pavīd arī Krievijas karogi. Par Krievijas centieniem iegūt Āfrikas valstu simpātijas runā jau sen. Pagājušās nedēļas nogalē Sanktpēterburgā ieradās Āfrikas valstu pārstāvji un īpašu samitu, kurā Putins centās nopirkt "melnā kontinenta" simpātijas, solot vairākām valstīm arī bezmaksas labības piegādi. Savukārt Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu devās uz Ziemeļkoreju, lai piedalītos tur organizētās svinībās Krievija arvien biežāk pēdējā laikā tiek salīdzināta ar Ziemeļkoreju. Ārpolitikas institūta direktora vietnieks, Rīgas Stradiņa universitātes lektors Mārtiņš Vargulis un politologs Andis Kudors. Šoigu svin „Uzvaras dienu” Phenjanā Pagājušonedēļ Ziemeļkorejā tika plaši atzīmēta Korejas kara noslēguma 70. gadadiena. Šis karš, kura iemesls bija komunistiskās Ziemeļkorejas mēģinājums ar bruņotu spēku pakļaut sev rietumnieciski orientēto pussalas dienviddaļu, prasīja, kā lēš, līdz pat trīs miljoniem dzīvību, taču beidzās ar nelielām teritoriālām izmaiņām. Tomēr Ziemeļkoreja pamiera noslēgšanas datumu 27. jūlijā svin kā Uzvaras dienu. Uz apaļo jubileju Phenjanā ieradās kādreizējo Ziemeļkorejas sabiedroto – Ķīnas Tautas republikas un toreizējās Padomju Savienības tiesību mantinieces Krievijas – delegācijas. Un ja oficiālā Pekina bija atsūtījusi otrā ranga pārstāvi – Visķīnas Tautas pārstāvju sapulces Pastāvīgās komitejas priekšsēdētāja vietnieku Li Hundžunu, tad Maskavas delegācijas priekšgalā bija viens no Putina tuvākajiem līdzgaitniekiem, Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu. Tā, starp citu, bija pirmā reize, kad Ziemeļkoreju apmeklēja pēc Padomju Savienības sabrukuma suverenitāti ieguvušās Krievijas Federācijas aizsardzības ministrs. Sevišķu uzmanību piesaistīja Ziemeļkorejas ziņu aģentūras izplatītie fotoattēli, kuros Phenjanas režīma līderis Kims Čenuns redzams, izrādot Maskavas viesim militārās tehnikas ekspozīciju, konkrēti – ballistiskās raķetes, kuras var tikt aprīkotas ar kodolgalviņām. Šādu raķešu izstrādi Ziemeļkorejai liedz ANO Drošības padomes rezolūcija, par kuru savulaik balsoja kā Krievija, tā Ķīna. Atklāta fotografēšanās uz šo raķešu fona var tikt uztverta kā signāls, ka Kremlis Ziemeļkorejas sakarā vairs stingri neuztur savu līdzšinējo kodolieroču neizplatīšanas politiku. Kā pausts oficiālajā paziņojumā, Kima Čenuna un Sergeja Šoigu sarunās panākts konsenss „abpusēji nozīmīgos valsts aizsardzības un drošības, kā arī reģionālās un starptautiskās drošības vides jautājumos”. Atliek vien minēt, ko ietver šis konsenss, un vai daļa no tā nav vienošanās par Ziemeļkorejas ieroču un munīcijas piegādēm, balstot Krievijas agresiju pret Ukrainu. Krievija uzņem Āfrikas viesus 27. un 28. jūlijā Sanktpēterburgā risinājās Otrais Krievijas–Āfrikas samits ar 49 delegāciju piedalīšanos. Pirmā tikšanās šādā formātā notika 2019. gada oktobrī Krievijas Melnās jūras kūrortpilsētā Sočos; atkārtojums tika plānots jau pērnā gada oktobrī Etiopijas galvaspilsētā Adisabebā, taču to pārcēla pēc Vladimira Putina iniciatīvas. Šoreiz ieradušos valsts galvu saraksts gan ir pieticīgāks nekā Sočos, tomēr starp augstākā ranga viesiem joprojām ir tādas pamanāmas figūras kā Dienvidāfrikas prezidents Sirils Ramafosa, Ēģiptes prezidents Abdelfatāhs es Sīsī, Kamerūnas prezidents Pols Bija, Ugandas prezidents Joveri Museveni u.c. Klāt bija pārstāvji arī no vairuma Āfrikas starpvalstu organizācijām. Visam notikumam fonā nepārprotami vīd Krievijas agresija pret Ukrainu, kura jūtami ietekmē Āfrikas valstu situāciju. Daudzas no šīm valstīm līdz šim lielā daudzumā importējušas labību u.c. lauksaimniecības produkciju no Krievijas un Ukrainas, un tagad šīs piegādes ir būtiski traucētas. Bažas par iespējamu pārtikas deficītu Āfrikā sevišķi pieaugušās, kopš Krievija pirms pāris nedēļām paziņoja, ka pārtrauks sadarbību t.s. Labības vienošanās ietvaros, un uzsāka mērķtiecīgus raķešu triecienus Ukrainas ostu labības iekraušanas infrastruktūrai. Daži no delegāciju vadītājiem, kā Kongo Republikas prezidents Denī Sasu-Ngeso un Dienvidāfrikas prezidents Ramafosa veltīja namatēvam Putinam pārmetošas frāzes, aicinot izbeigt karadarbību pret kaimiņvalsti. Taču netrūka arī tādu, kuri pūta Kremļa stabulē un pauda atbalstu agresijai. Šai ziņā izcēlās Zimbabves prezidents Emersons Mnangagva, Mali militārās huntas līderis Asimi Goita, Centrālāfrikas Republikas prezidents Fostens Aršanžs Tuadera un vairāki citi. Kā zināms, Mali un Centrālāfrikas Republikā pēdējos gados pamanāmu lomu spēlē privātā militārā struktūra „Vāgnera grupa”. Grupas dibinātājs un nesenā dumpja vadītājs Jevgeņijs Prigožins samita laikā arī bija manāms Sanktpēterburgā, kur tikās ar ļaudīm no Centrālāfrikas Republikas un Kamerūnas delegācijām. Āfrikā atkal apvērsums. Šoreiz Nigērā Kopš Rietumāfrikas valsts Nigēra 1960. gadā ieguva neatkarību no franču koloniālās varas, tās vēsturē ilgāki un īsāki nestabilas demokrātijas posmi mijušies ar militāro huntu valdīšanu. Pēdējais demokrātijas cikls, saukts par Septīto republiku, iesākās 2010. gadā, taču pēdējās nedēļas notikumi liek bažīties, ka tam pienākušas beigas. Pašreizējais likumīgais valsts galva – prezidents Mohameds Bazūms – tika ievēlēts 2021. gada aprīlī, un šis bija pirmais gadījums Nigēras vēsturē, kad demokrātiski ievēlēts valsts galva pārņem varu no sava demokrātiski ievēlēta priekšteča. 26. jūlijā prezidenta gvarde, kuru komandē ģenerālis Abdurrahmāns Čiani, apcietināja valsts galvu. Sākumā armija pauda gatavību atjaunot likumisko kārtību valstī, taču vēlāk armija pārstāvji, uzstājoties televīzijā, paziņoja, ka prezidenta amata pilnvaras ir pārtrauktas un tiek nodibināta Dzimtenes aizsardzības nacionālā padome. Tika apturēta konstitūcijas un valsts struktūru darbība, slēgtas robežas un izsludināta komandanta stunda. Hunta vainoja iepriekšējo valsts galvu neprasmīgā vadībā, kas graujot valsts ekonomiku un drošību. 28. jūlijā ģenerālis Čiani paziņoja, ka uzņemas Dzimtenes aizsardzības nacionālās padomes vadību, resp. pasludināja sevi par jaunā režīma vadītāju. Ielās izgāja pučistu atbalstītāji, kuri, cita starpā, pauž simpātijas Krievijai un tās vadonim Putinam, vicinot Krievijas karogus un attiecīgus plakātus. Franciju, kādreizējo koloniālo valdītāju, viņi, savukārt, vaino Nigēru piemeklējušajās problēmās. 30. jūlijā Rietumāfrikas valstu ekonomiskās kopienas vadība nāca klajā ar ultimātu, pieprasot atjaunot Nigērā likumisko kārtību un, pretējā gadījumā, piedraudot ar militāru intervenci. Šī organizācija, kurā ir 15 dalībvalstis, arī pagātnē vairakkārt veikusi šādu iejaukšanos reģiona valstīs. Tāpat iesaldēta to dalībvalstu darbība organizācijā, kurās varu pārņēmuši nekonstitucionāli režīmi, proti, iesaldēta Mali un Gvinejas dalība 2021. gadā un Burkinafaso dalība 2022. gadā. Nākamajā dienā Mali un Burkinafaso režīmi publiskoja kopīgu komunikē, kurā pauda, ka intervenci Nigērā uzlūkos kā kara pieteikumu sev. Nigērā ir dislocēti apmēram 1500 franču un apmēram tūkstotis amerikāņu kareivji, kuri līdz šim atbalstījuši valdību cīņā pret islāma ekstrēmistu grupām. Franču kontingents daļēji pārņēmis savā kontrolē galvaspilsētas Niamejas lidostu un organizē franču un citu Eiropas valstu pilsoņu evakuāciju. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šorīt "Atsperes" uzmanības centrā ir saksofons un saksofonmūzika, jo "Klasikas" ciemiņš ir saksofonists un komponists Aigars Raumanis. Raidījumā - sarunas, mūzika un iešūpošanās vasarīgai sestdienai... Liene Jakovļeva: Aigar, tu sevi sauc par komponistu, vai arī tā kautrīgi – par  mūzikas radītāju? Jo kompozīciju tavā krājumā ir daudz. Aigars Raumanis: Skaļi par komponistu sevi nesaucu, jo tur tomēr vajadzīga arī nopietna izglītība. Bet mūziku rakstu bieži un savā mājaslapā gan esmu ielicis, ka esmu saksofonists un komponists. Tā ka varētu arī teikt, ka sevi tomēr saucu par komponistu. Tuvākajā laikā pieliksi skaistu punktu studijām Mūzikas akadēmijā, lai gan to tu esi jau izdarījis, nospēlējot koncertu... Jā, koncerteksāmens ir izskanējis, novērtēts ar izcilu atzīmi.  Un kā eksāmena žūrija novērtēja tavu pētījumu "Saksofonmūzika Latvijā: komponistu un atskaņotājmākslinieku sadarbība skaņdarbu tapšanas procesā". Arī izcili? Jā! Aizstāvēšanā visa komisija bija tiešām sajūsmā un arī rosināja attīstīt šo pētījumu tālāk, varbūt doties doktorantūras virzienā. Droši vien veiksmes iemesls ir tas, ka man pašam tas ļoti interesē – nebija tā, ka darbs tapa pēdējā nedēļā un es to "izspiedu" no nekurienes. Visus skaņdarbus saksofonam esmu vācis visu studiju laiku, sākot jau no mūzikas vidusskolas, un tas viss rezultējās skaistā katalogā, kurā apkopota visa mūzika. Protams, ir arī pētnieciskā sadaļa, ne tikai sistemātiskā, un tur pa pāriem saliku latviešu saksofonistus un komponistus, un skatījos, kā viņu sadarbība ir realizējusies skaņdarbos. Arī tavu pētījumu var apskatīt tavā mājaslapā. Uzmetu aci skaitļiem, un visvairāk ir tieši ansambļi ar saksofoniem. Saksofonu kvartetam – 38 skaņdarbi. Droši vien mums jāpiemin Artis Sīmanis un pateicība viņam, ka šis skaitlis ir tik liels. Jā, lielākā daļa darbu rakstīta tieši Rīgas saksofonu kvartetam un vēl diviem kvartetiem. Diezgan daudz kas rakstīts saksofonu kvartetam, kurā spēlēju es pats – tas ir "Atomos". Vienu laiku ar jaundarbiem darbojās arī saksofonu kvartets N[EX]T, arī tam bija pieci, seši jaundarbi. Vajadzība pēc mūzikas vienmēr bijusi aktuāla, tāpec komponisti uzrunāti. Ir arī darbi saksofonu kvartetam plus vēl dažādiem instrumentiem: 25 darbi ir vērā ņemams skaitlis, zinot, ka saksofona vēsture Latvijā nav pārāk gara.  Jā, noteikti, un par tiem saksofonu kvartetiem un kādu draugu – ir tā, ka vienmēr gribas ar kādu sadarboties. Piesaistīt gan dziedātājus, gan sitaminstrumentālistus, akordeonistus. Un vēl pozitīvā ziņa ir tāda, ka nav tā, ka visu esmu apkopojis un vairs nekas netop. Katru mēnesi ir gandrīz kāds jauns jaundarbs! Līdz ar to man vajadzētu aktīvāk strādāt un papildināt sarakstu, lai cilvēki redz. Tas, ka šo sarakstu veidoju angliski, ir ar domu, ka šī mūzika varētu skanēt arī ārzemēs, jo liela daļa no šīs mūzikas ir tiešām laba – nav tā, ka vienreiz nospēlē un aizmirst. Tavs kvartets tagad ir "Atomos", bet tavējais ir arī Rīgas saksofonu kvartets. Daudziem bija pārsteigums, kad Artis Sīmanis pirms gada paziņoja, ka viņš liek punktu darbībai šajā ansamblī. Vai tu kādā brīdī juti, ka tu varētu būt viņa pēctecis? Man nebija ne mazākās nojausmas, ka viņi varētu aicināt mani! Jo man tiešām bija sajūta, ka viņi vēl varētu kopā spēlēt. Bet es tiešām ļoti cienu Arti Sīmani par to, ka viņš negaida, ka viņu izstums no kvarteta tādēļ, ka viņš vairs nevar paspēlēt, bet brīdī, kad kvartets nosvinēja jubileju – turklāt labi un ļoti kvalitatīvi nosvinēja – viņš aizgāja ar augsti paceltu galvu...  Aiziet īstajā laikā ir liela māksla, bet Artis jau nekur nav aizgājis, tāpat turpina spēlēt! Bet tavs otrs saksofonu kvartets ir "Atomos". Jūs neradāt viens otram konkurenci Latvijas ne pārāk lielajā mūzikas pasaulē? Manuprāt, nē, jo nav jau tādas nepieciešamības pēc saksofonu kvartetiem, ja mēs tā pilnīgi godīgi runājam. Jo saksofons nav vijole, kuru mums vajag katrā orķestrī. Un nav arī repertuāra, kas būtu obligāti jāspēlē. Līdz ar to katrs kvartets rada savus projektus, tiem ir auditorija, ir festivāli, notikumi, un tas tikai papildina Latvijas mūzikas dzīvi. Ar "Atomos" tev priekšā pamatīgs darbs... Jā, jāatrod laiks, lai ierakstītu mūsu pirmo albumu ar stundu mūzikas. To mums atbalsta Latvijas Komponistu savienība, izdosim nacionālajā skaņu ierakstu kompānijā "Skani". Tur būs latviešu mūzika – būs gan Madara Pētersone, gan Platons Buravickis, gan Oskars Herliņš – skaņdarbi, kas rakstīti tieši mums. Saksofons laikam gan ir tas instruments, kuram, izņemot orķestri "Rīga", pastāvīga vieta orķestru štata sarakstos īsti "nedraud". Bet tas, manuprāt, visu padara tikai interesantāku – ka priekšplānā ir mūzika, nevis instruments. Ka būtiskāki ir interesanti projekti un tas, kādi skaņdarbi tiek spēlēti, nevis tas, ka spēlējam tieši saksofonu. Tas rada kaut kādu kustību un neapnīk. Ar kādiem skaņdarbiem tu sāki darboties kompozīcijas jomā?  Ja ieskatāmies pavisam tālā pagātnē, kompozīciju sāku mācīties otrajā klasē Salaspils mūzikas skolā. Tur bija tāda iespēja, lai gan kompozīcijas priekšmets mūzikas skolās ir reta parādība. Mācījos pie tagad jau zināmas komponistes Agnetas Volkovas: viņa man mācīja gan klasisko improvizāciju, gan arī kompozīciju, un pats, pats pirmais mans skaņdarbs bija klavierēm. Bet pirmais, kas publiski izskanējis, ir kokļu mūzika – tā mani ievilka.  Bet saksofonam tu raksti tad, kad jūti, ka nevari nerakstīt, vai arī tad, kad jūti, ka trūkst jaunu darbu? Es diezgan reti rakstu saksofonam – ja nu tomēr, tad pārsvarā sev un saviem sastāviem. Arī šobrīd tieši sāku noapaļot skaņdarbu "Metamorfoze" saksofonu kvartetam "Atomos". Drīz vajadzētu būt pirmatskaņojumam. Finansiāli tā tapšanu atbalsta "AKKA / LAA", kas rosina rakstīt jaunu mūziku. Vai šobrīd vēl aizvien ir tā, ka kādam jāpierāda, ka saksofonam ir vieta akadēmiskajā mūzikā? Noteikti daudziem, virspusēji raugoties, saksofons vairāk asociējas ar džezu. Nezinu, vai jāpierāda, bet noteikti jāparāda. Jāatgādina. Daudzas lietas man šķiet pašsaprotamas – piemēram, saksofons un ērģeles: tā man liekas tik parasta un tradicionāla kombinācija! Bet tad, kad ar ērģelnieku Aigaru Reini aizbraucam kaut kur nospēlēt koncertu, cilvēki ir vienkārši sajūsmā un saka, ka pirmoreiz ko tādu dzirdot un nekad nav varējuši to iedomāties. Un tad es saprotu, ka droši vien tas vienkārši ir vairāk jārāda, nevis jāpierāda. Vairāk klausieties audioierakstā!

Nedaudz vairāk kā pēc mēneša svinēsim 27. Vispārējos Latviešu Dziesmu un 17. Deju svētkus. Šogad Dziesmu svētkiem aprit 150, bet Deju svētkiem – 75 gadi ,un šajā jubilejas reizē arī Latgale kā reģions svētkos ir plaši un spilgti pārstāvēta - 24 Latgales kori, 88 deju kolektīvi, 77 folkloras kopas, 20 kapelas, 7 pūtēju orķestri, 2 koklētāju ansambļi un 39 mazākumtautību kolektīvi, kā arī amatierteātri un Tautas lietišķās mākslas pārstāvji no Latgales. Cik plaša šodien ir dziesmusvētku tradīcija Latgalē, cik skanīgi reģions būs pārstāvēts šajos svētkos, kā kolektīvi atkopušies pēc pandēmijas perioda, kā pagājušas skates, kā tiek vērtēta pasākuma organizācija un vai visiem dalībniekiem būs iespēja nedēļu dzīvot galvaspilsētā, par to visu šoreiz sarunā ar Latvijas Nacionalā Kultūras centra direktori Signi Pujāti, Rēzeknes valstspilsētas, Rēzeknes un Varakļānu novadu virsdiriģentu Ēriku Čudaru, Krāslavas KN deju kopas “Rūtoj” vadītāju Jāzepu Ornicānu un kapelas “Dziga” vadītāju Daci Baltkāji.

Stāsta Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Arheoloģijas nodaļas vadītāja Ilze Reinfelde Starp vairākiem desmitiem tūkstošu muzeja arheoloģiskās kolekcijas eksponātu atrodami priekšmeti, kas raksturo spēles un rotaļas, kam senatnē nodevās rīdzinieki.  Cilvēce kopš seniem laikiem bijusi pazīstama ar dažādām spēlēm. Galvenos pierādījumus, ka senie Rīgas iedzīvotāji viduslaiku un agro jauno laiku Eiropā nebija izņēmums, kā arī precīzākas ziņas par viņu iecienītajām spēlēm, sniedz arheoloģiskie atradumi. Senākie Rīgā uzietie spēļu piederumi attiecas uz viduslaiku pilsētas pirmsākumiem 13. gs., bet tie turpināja būt aktuāli arī turpmākajos gadsimtos. Tiek uzskatīts, ka liela daļa viduslaiku Eiropā pazīstamās spēles radušās senajās kultūrās – Ēģiptē, Divupē, Indijā un citur, viduslaikos vien pārmantojot un nododot tālāk šo tradīciju. Daudzas senās spēles vai to varianti saglabājušies līdz pat mūsdienām. Šoreiz stāsts par galdiņspēlēm un to piederumiem. Stratēģiskās galdiņspēles bija vienas no populārākajām spēlēm, ko pazina pilsētnieki viduslaikos un agrajos jaunajos laikos. Par galdiņspēlēm sauc spēles, kuru piederumi ir kauliņi un galdiņš ar iezīmētu attiecīgajai spēlei paredzētu laukumu. Spēles gaitā pretinieku uzdevums ir atbilstoši noteikumiem pārvietot savus kauliņus pa laukumu, izveidot ar tiem dažādas kombinācijas, no kā atkarīga uzvara spēlē. Pazīstamākās ir šahs un dambrete, kas ir populāras arī mūsdienās. Šahs, ko mēdz dēvēt arī par karalisko spēli, radies Indijā un nogājis garu attīstības ceļu laikā un telpā līdz pat mūsdienām, piedzīvojot dažādas izmaiņas, kas skāra figūru atveidu un atribūtiku. Uz Eiropu spēle atvesta agro viduslaiku pēdējos gadsimtos caur arābu zemēm, Persiju un Bizantiju pa dažādiem ceļiem. Tā kā līdz Eiropai spēle nonāca caur musulmaņu zemēm, kur aizliegts attēlot dzīvas būtnes, šaha figūrām tika piešķirts abstrakti stilizēts izskats. Abstraktās figūras bija arī daudz vieglāk pagatavojamas un lētākas, līdz ar populārākas Eiropas pilsētu iedzīvotāju vidū nekā reālistiskās figūras. Ap 13. gs. Eiropas amatnieki radīja paši savu abstrakto – t. s. konvenciālo šaha figūru stilu, kad šaha kauliņi izgatavoti ar virpas palīdzību, kas lielā mērā saglabājies līdz mūsdienām. Rīgas arheoloģiskajos pētījumos atrastas vairāk nekā desmit dažādu periodu koka un kaula šaha figūras, no kurām senākās izgatavotas 13. gs. Kaut gan šahu kā izteikti cildenu un intelektuālu spēli saista galvenokārt ar sabiedrības virsslāni, Rīgas atradumi seno ciemu vietās liecina, ka jau 13. gs. tā bija iecienīta arī vienkāršo pilsētnieku vidū.  Dažas senākās Rīgas koka šaha figūras ir ar roku gatavotas senā abstraktā stila, bet vairums izgatavotas uz virpas. Tikai viena 14.-15. gs. kaula figūra – bandinieks – ir reālistiska stila. Dambrete radās Eiropā ap 12. gs. saplūstot šaha un citas senas galdiņspēles, ko dēvē par alkerki, tradīcijām. Dambreti spēlēja uz šaha galdiņa ar apaļām ripiņām. Rīgā uziets diezgan liels skaits ripveida kauliņu, kas līdzīgi dambretes kauliņiem, taču šodien nav vairs iespējams noskaidrot, kādai spēlei katrs no tiem tika izmantots.

Baidens kandidēs uz otru termiņu ASV prezidenta amatā. Noslēdzies Krievijas prezidēšanas mēnesis ANO Drošības padomē. Uzbekistānā aizvadīts konstitucionālais referendums. Aktualitātes vērtē politologs Andis Kudors, Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un politologs Kārlis Daukšts. Baidens iziet uz „skrejceļa” Pirms nedēļas Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena komanda publiskoja videovēstījumu, kas piesaka pašreizējā valsts galvas pretendēšanu uz otro termiņu Baltajā namā. Prezidenta vēlēšanām jānotiek nākamā gada 5. novembrī, un šis Baidena pieteikums vairo iespējamību, ka arī tās, tāpat kā iepriekšējās, izvērtīsies par dueli starp viņu un eksprezidentu Donaldu Trampu. Pēdējais savu nolūku kandidēt darīja zināmu jau pagājušā gada novembrī un uz pagājušās nedēļas jaunumiem reaģēja sev ierastajā stilā – pirms piecām dienām, uzrunājot savus atbalstītājus Ņūhempšīras štatā, viņš tēloja gaidāmās vēlēšanas kā labā un ļaunā cīņu, sakot, ka tā būšot izvēlē starp „spēku un vājumu, veiksmi un neveiksmi, drošību un anarhiju, mieru un konfliktu, labklājību un katastrofu”. Taisnību sakot, šī retorika vērtējama kā diezgan adekvāta atbilde uz demokrātu līdera videoklipa patosu, jo arī tajā ļoti daudz vietas atvēlēts kaitējumam, kuru eksprezidents nodarījis amerikāņu demokrātijai, un briesmām, kādas viņš tai joprojām rada. Kā trāpīgi norāda raidsabiedrības BBC komentētāja Entonijs Zērčers, Baidena „klišejiskā frāze „pabeigsim šo darbu”, kuru daudzi sagaidīja kā viņa kampaņas vadmotīvu, parādās tikai pašās klipa beigās. Vēstījums, turpretī, šķiet esam: „piebeigsim Donaldu Trampu un republikāņus”. Attiecīgi, šis kampaņas sākums vēlreiz apliecina, ka nākamais amerikāņu politikas gads, visticamāk, būs antagonisma un agresijas pilns. Augstākajā politiskajā līmenī Demokrātu partijas atbalsts esošajam prezidentam ir garantēts. Savienoto Valstu vēsturē ir tikai viens gadījums 19. gs. vidū, kad partija pēc pirmā termiņa nenominēja esošo prezidentu atkārtotajām vēlēšanām. Principiālu atbalstu Džo Baidenam jau paudis arī viņa galvenais sāncensis 2020. gada priekšvēlēšanās senators Bērnijs Sanderss. Cita aina gan paveras vēlētāju aptaujās. Apmēram 70% amerikāņu, t.sk. apmēram puse demokrātu elektorāta, uzskata, ka prezidentam nevajadzētu kandidēt atkārtoti. Kā galvenā problēma tiek minēts viņa cienījamais vecums. Jau šobrīd Džo Baidens savos 80 gados ir visu laiku vecākais Baltā nama saimnieks; otrā termiņa noslēgumā viņam būtu jau 86. Tiesa, arī Donalds Tramps savos septiņdesmit sešos daudz neatpaliek. Un, atšķirībā no Baidena, republikāņu rindās viņam ir daudz zaļoksnējāka alternatīva – spēka gados esošais Floridas gubernators Rons DeSantis, kurš ir nedaudz mērenāks par Trampu savās populistiskajās izpausmēs, bet pārstāv ļoti līdzīgu politisko ievirzi. Pliķis priekšsēdim Apvienoto Nāciju Drošības padomes prezidējošās valstis mainās ik pēc mēneša, attiecīgi katrai no piecpadsmit padomes loceklēm šis gods piekrīt apmēram reizi pusotrā gadā. Līdz ar aprīļa beigām noslēdzās Krievijas Federācijas prezidēšanas mēnesis. Zīmīgi, ka iepriekšējo reizi Kremļa pārstāvis augsto tribīni ieņēma tieši pagājušā gada februārī, kad Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Saprotams, ka Kijivas pārstāvji ļoti asi kritizēja šo situāciju, kad institūcijā, kas domāta, lai novērstu konfliktus un agresiju pasaulē, prezidē ciniska agresorvalsts. Diemžēl, nekāds mehānisms, kas to varētu novērst, nav paredzēts. Krievijas pilnvarotais pārstāvis ANO Vasīlijs Ņebenzja, sagaidot prezidentūru, solīja debates, kurās tikšot pieteikta „jauna pasaules kārtība”, kurā vairs nedominēšot Savienotās Valstis. Savukārt kāds anonīms amerikāņu diplomāts Kremļa taktiku prezidēšanas mēnesī raksturoja modernajā slengā kā mēģināšanu trollēt rietumvalstis. Lielākoties tā ir ar Krievijas agresiju saistītu tēmu cilāšana, skaļi paužot savu, realitātei apgriezti proporcionālo vēstījumu. Rietumiem šai gadījumā bija jau gatava prettaktika, proti – uz sēdēm, kurās bija gaidāma spilgtākā maskaviešu iznešanās, devās nevis Savienoto Valstu vēstniece Apvienotajās Nācijās Linda Tomasa-Grīnfīlda, bet gan kāds viņas zemāka ranga kolēģis, kurš pie tam pameta zāli, kad Kremļa demagoģijas kulminācijas brīžos. Līdzīgi rīkojās arī vēl vienas Drošības padomes pastāvīgās dalībvalsts – Lielbritānijas pārstāvji. Tā notika, cita starpā, reizē, kad sanāksmi tiešsaistē uzrunāja bēdīgi slavenā Krievijas bērnu tiesību funkcionāre, Starptautiskās krimināltiesas aizdomās turētā Marija Ļvova-Belova. Krievijas pārstāvjiem, tai skaitā vairākas sēdes vadījušajam ārlietu ministram Lavrovam pagājušomēnes nācās uzklausīt visai daudz netīkama, taču sāpīgāko pliķi mēneša nogalē Krievija saņēma ANO Ģenerālajā asamblejā. Tika balsots par rezolūciju Apvienoto Nāciju un Eiropas Padomes sadarbības sakarā, kuras tekstā Krievijas rīcība attiecībā pret Ukrainu un arī Gruziju raksturota kā agresija. Kremlim netīkamākais ir tas, ka par rezolūciju balsoja arī tā it kā sabiedrotā – Ķīnas Tautas republika.   Vai salna Uzbekistānas pavasarī? 30. aprīlī Uzbekistānas pilsoņi balsoja konstitucionālajā referendumā, kas paredz nozīmīgas izmaiņas valsts pamatlikumā. Pēc oficiālās statistikas referendumā piedalījušies nepilni 85% balsstiesīgo un vairāk nekā 90% nobalsojuši par. Daudzas no tādējādi apstiprinātajām izmaiņām šķiet tiešām progresīvas, salīdzinot ar iepriekšējo modeli, kas stājās spēkā 1992. gadā. Tas bija laiks, kad valsts priekšgalā nostājās agrākais Uzbekijas PSR kompartijas vadītājs Isloms Karimovs. Viņš uzbūvēja vienu no Centrālāzijas autoritārajiem režīmiem, kuru vadīja līdz pat savai nāvei 2016. gadā. Viņa funkciju pārņēmēju, pašreizējo Uzbekistānas prezidentu Šavkatu Mirzijojevu, daudzi uzlūko kā reformētāju un demokratizētāju, salīdzinot viņu ar tādiem totalitāro sistēmu liberalizētājiem kā Dens Sjaopins Ķīnā vai Mihails Gorbačovs Padomju Savienībā. Viņa varas periodu reizumis dēvē par „Uzbekistānas atkusni” vai „pavasari”. Referendumā pārveidotā pamatlikuma burts šķiet to apliecinām. Sākot jau ar 1. pantu, kurā Uzbekistāna tagad definēta ne vien kā suverēna un demokrātiska, bet arī kā tiesiska, sociāla un sekulāra valsts. Jaunā redakcija aizliedz nāvessodu, pilsoņa izraidīšanu un nežēlīgu sodīšanu, paredz valsts garantijas trūcīgo nodrošināšanai ar mājokli, bezmaksas izglītībai un veselības aprūpes minimumam. Tomēr konstitucionālajam referendumam ir arī sava ēnas puse. Vara gādāja, lai nebūtu nekādas nopietnas pretkampaņas. Uzbekistānā tas ir vienkārši, jo, lai gan valstī ir piecas formāli neatkarīgas politiskās partijas, tās visas stingri atbalstīja iniciatīvu, tāpat kā pastāvīgi atbalsta prezidenta politiku. Vairāk nācās papūlēties ar žurnālistiem un blogeriem, dažus izsaucot uz nopratināšanām, bet prominento opozicionāro blogeri Mominovu apcietinot un izvirzot viņam acīmredzami safabricētas apsūdzības. Varu acīmredzami baida iespējamie protesti pēc tam, kad pagājušā gada jūlijā nemieri izcēlās autonomajā Karakalpakstānas republikā. Iemesls bija mēģinājums jaunajā konstitūcijas redakcijā likvidēt klauzulu par Karakalpakstānas tiesībām izstāties no Uzbekistānas sastāva. Brutālās nemieru apspiešanas laikā gāja bojā vismaz 21 cilvēks, vairāki simti tika arestēti, apmēram 60 no viņiem piespriesti dažāda ilguma cietumsodi. Tomēr strīdīgo punktu prezidents Mirzijojevs galu galā atsauca. Taču daudzi svētdien notikušajā referendumā saskata viņa mēģinājumu konsolidēt savu varu. Saskaņā ar veco pamatlikuma variantu Mirzijojevam 2026. gadā būtu jāatstāj valsts galvas amats. Taču, kā jau lēmusi Uzbekistānas Konstitucionālā tiesa, līdz ar jaunās redakcijas spēkā stāšanos, prezidents var pretendēt vismaz vēl uz vienu termiņu, pie kam termiņš pagarināts no pieciem uz septiņiem gadiem. Tā kā tiek lēsts, ka, ļoti iespējams, esošais valsts galva varētu organizēt sev arī ceturto termiņu, tā paliekot amatā līdz 2040. gadam. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Vairāki lidostas „Rīga” darbības rādītāji ir atgiezušies pirmspandēmijas līmenī, kas nozīmē garākas rindas pie drošības kontroles un lielāku burziņu pašā lidostā. Kas būtu jāielāgo gaisa ceļotājiem, lai ceļojums lidostā sāktos bez aizķeršanās, atgādinām raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: lidostas "Rīga" aviācijas drošības sistēmu apmācību vadītājs Aleksandrs Stoļarčuks un lidostas "Rīga" komunikācijas projektu vadītāja Ilze Salna. Aleksandrs Stoļarčuks atgādina par baterijām un elektroierīču pārvadāšanu. "Jebkura maza izmēra bateriju drīkst pārvadāt tikai rokas bagāžā," norāda Aleksandrs Stoļarčuks. Maza izmēra baterija - ar jaudu līdz 100 vatstundām. Bagāžā, ko nodod, nedrīkst būt neviena no ierīces atvienota baterija. "Ja ved elektroierīces, jāatceras, ka jauda nedrīkst pārsniegt 100 vatstundas, ja ir kāda jaudīgāka ierīce, kas mūsdienās nav retums, pirms lidošanas pārliecināties, ka izvēlētā aviokompānija akceptē tās," skaidro Aleksandrs Stoļarčuks. Elektroierīces drīkst vest arī nododamajā bagāžā, bet jāpārliecinās, vai tā nevar nejauši ieslēgties un sākt karst. Tas attiecas gan uz dažādiem instrumentiem, gan elektroniskajām cigaretēm. Vienam pasažierim drīkst būt 15 elektroniskās ierīces rokas bagāžā, tajā skaitā elektroniskās cigaretes, dators, mobilais telefons un arī elektroniskās rotaļlietas. Ilze Salna aicina sagatavoties lidojumam. "Būt lidojumam gataviem, uzzināt visu par bagāžu gan lidostas mājaslapā, gan sazinoties ar savu aviokompāniju, ja rodas jautājumi un neskaidrības. Lai tad, kad ierodaties lidosta un dodaties uz drošības pārbaudi, zinātu, kas sagaida, ko drīkst, ko nedrīkst. Tas palīdzēs izvairīties no pārpratumiem," norāda Ilze Salna. "Nākamais - ierodamies lidostā laikus un būs laiks, ja pēkšņi kaut kas ir palicis rokas bagāžā, ko negribam zaudēt, ir jau minētās iespējas šo lietu saglabāt. Runa ir par to, cik gatavi esam, kad ierodamies lidostā." Ja bērns pats kārto mantas, vērts pārbaudīt, vai somā nav ielicis kādu priekšmetu, ko nedrīkst pārvadāt rokas bagāžā. Bērnu rotaļu šaujamieročus līdzi ņemt nedrīkst. "Ir bijuši gadījumi, ka bērns ir ielicis somā lielāku nazi, jo mamma to ir aizmirsusi. Ar skaidrojumu, ka mammai taču būs jātaisa ēst," stāsta Aleksandrs Stoļarčuks. Saistībā ar šķidrumu pārvadāšanu lidostā "Rīga" izmaiņu vēl nav. Spēkā ir ierobežojumi, ka viens pasažieris rokas bagāžā 1l maisiņā drīkst pārvadāt šķidrumus, kur viena tilpuma vienība nepārsniedz 100 ml. Daudzas lidostas šo ierobežojumu atceļ. Varētu būt, ka gada beigās situācija mainīsies arī lidostā "Rīga", kad noslēgsies iepirkums jaunai drošības pārbaudes sistēmai.  "Ja iespējams, īpaši vasaras sezonā ceļojot, velkam apavus, kurus viegli novilkt, velkam pludmales čības, iešļūcenes, kuras var ērti novilkt un ielikt groziņā. Var gadīties, ka augstpapēžu kurpes, kas pirmkārt, nav ērtas lidojumam, būs jānovelk un jāieliek groziņā drošības pārbaudei," atzīst Ilze Salna.  Jo biezāka būs apavu zole, jo lielāka iespējamība, ka drošības darbinieks lūgs apavus novilkt. Lidostas pārstāvji arī aicina iepriekš rezervēt stāvvietu automašīnai, ja ierodas ar savu mašīnu.    

Daudzas viedtālruņu lietotnes ikdienā seko līdzi mūsu atrašanās vietai, runātajam un rakstītajam. Tomēr pa ceļam lietotnes klusi, klusi uzkrāj milzīgu datu apjomu par mums. Iespējams, jūsu viedtālrunis tieši šobrīd sūta atrašanās vietas datus vairākiem uzņēmumiem… Vai Tev ir bijusi sajūta, ka lietotnes Tevi noklausās? Mītus no patiesības nošķir Uldis Lībietis no "Tet" un Gints Māklanietis no CERT. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Arvien biežāk medijos parādās ziņas, kas rada trauksmi par drošību daudzdzīvokļu namos. Pagājušā gadā iebruka bēniņu pārsegums namā Bolderājā, nācās evakuēt iedzīvotājus. Šogad satrauca ziņas par plaisām namā Valdemāra ielā, ir arī bažas par brūkošiem balkoniem, par ko raksta kolēģi. Nesen dzirdējām, kā Rīgas dome aicina pamest iedzīvotājus kādu māju Ventspils ielā, jo tas ir kļuvis pārāk bīstams dzīvošanai. Visas šīs ziņas liek aizdomāties par to, kas notiek ar mūsu dzīvojamo fondu? Daudzas mājas ir vecas, un dzīvokļi, kā zināms, pieder dažādiem īpašniekiem, bet namu uzturēšanā investēts netiek. Neviens, protams, negribētu piedzīvot traģēdiju, ja kāds nams sabrūk un iet bojā cilvēki. Bet ko tad darīt, ja īpašnieki par savu un apkārtējo drošību nerūpējas, jo nav nedz naudas, nedz arī saprašanas, nedz spējas vienoties kaut ko lietas labā darīt.  Varbūt tur vairs neko nevar saglābt, mēs tikai nezinām par to. Cik daudz pārējiem ir jānoskatās no malas, sak', tā nav mūsu problēma, vai arī kaut kas lietas labā tomēr ir beidzot jādara? Krustpunktā diskutē Ekonomikas ministrijas Mājokļu departamenta direktors Mārtiņš Auders, "Civinity" grupas Dzīvojamo ēku pārvaldīšanas nodaļas vadītājs Gatis Roze, "Selectum home" apsaimniekošanas uzņēmuma valdes loceklis  Valters Balakleitis un "Jurisconsultus" attīstības vadītāja Zanda Zariņa.  

Ir skaidrs, ka klimata pārmaiņas ietekmē senās būves, dabas un arhitektūras pieminekļus. Par klimata pārmaiņām esam daudz runājuši, taču ir kāda mūsu dzīves joma, kura, šķiet, ir ļoti tālu no izmaiņām dabā, tomēr cieši saistīta ar tām. Nemateriālais kultūras mantojums - mūsu tradīcijas, paražas, veids, kā svinam svētkus, piekopjam senus amatus. Daļa šī mantojuma ir cieši saistīta gan ar gadskārtu ritējumu, gan to, kas atrodas apkārtējā vidē. Kā fenoloģiskās izmaiņas varētu mainīt šo mantojumu, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta pētniece Ieva Vītola un pilsētplānotājs Viesturs Celmiņš. "Nemateriālo kultūras mantojumu veido piecas jomas: ir mutvārdu tradīcijas, ir spēles mākslas, ir arī paražas, rituāli un svētki un ir divas, kas vistiešāk saistītas ar klimata pārmaiņām, kur jau tagad redzam ietekmes, tās ir zināšanas un prasmes, kas ir saistītas ar dabu un visumu un arī tradicionālās amatniecības prasmes," skaidro Ieva Vītola. "Ja runājam par šīm zināšanām, kas saistītas ar dabu un Visumu, droši vien ir jāpieskaras tādai nemateriālā kultūras mantojuma jomai vai tradīcijām, kas ir laika pareģojumi. Ja mēs skatāmies, kas ir pierakstīts un kas glabājas latviešu folkloras krātuvēs un publicēts dažādās grāmatās, teiksim, laika pareģojumi - ir putenis, tad drīz sekos atkusnis. Vai tas tā mūsdienās īsti ir?" Vai, piemēram, ir pareģojums, ja Mārtiņos zosis staigā pa ledu, tad viņas Ziemassvētkos staigās pa dubļiem. Daudzas tādas lietas, uz ko vairs nevaram paļauties, tad droši vien var kaut kādas savilkt paralēles ar klimata izmaiņām." "Par paražām un svētkiem runājot, tās ir lietas, kur mēs dabas veltes izmantojam. Tūlīt pēc mēneša būs Lieldienas, pirms tam Pūpolsvētdiena. Jo vēlāk Lieldienas vai ir bijušas Lieldienas, kur pirms tam Pūpolu svētdienā nav vairs pūpolu, ar ko nopērties, jo ir jau izziedējuši, ir bijis agrāks pavasaris un siltākas, un tas vairs nav iespējams," turpina Ieva Vītola. "Vai, piemēram, aprīlis - sulu mēnesis. Faktiski jau pagājušajā nedēļā jau februāra vidū piedāvāja kļavu sulas jau Siguldas, Turaidas apkārtnē jau tecēja. Mēs redzam kaut kādas izmaiņas, kas skar tieši zināšanas un saistību ar dabu un Visumu." Vai prasmes izzudīs vai pārbīdīsies laiks - sulas tecināsim februārī? "Domāju, ka neizzudīs. Ar nemateriālo kultūras mantojumu ir tā, ka paralēlais nosaukums ir dzīvais mantojums un tur centrā ir cilvēks, un tātad cilvēka ziņā ir vai šīs tradīcijas uzturēt un saglabāt, vai arī pielāgot savām interesēm un vajadzībām," analizē Ieva Vītola. "Es domāju, ka tāda izzušana visvairāk varētu skart un kur būtu jāuztraucas, iespējams, ir amatniecības prasmes saistībā ar ūdeņiem, kur mums nāk dabas veltes no piekrastes zvejniecības, no jūras un upes. Ar piesārņojumu, ar kaut kādu zivju samazināšanos, kur mēs varam redzēt vai nu ir risks, ka, piemēram, piekrastes zvejnieka arods samazinās un izzūd cilvēki, kas tās prasmes prot. Vai, piemēram, arī zivis izzūd, līdz ar to kulinārais mantojums kaut kādā veidā ir apdraudētas ar kaut kādiem tradicionāliem ēdieniem, kas ir piekrastes teritorijās populāri." Kokļu izcelsme un spēles tradīcijas Kokļu renesanse sākās pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā, aktivizējoties folkloras kopu kustībai. Popularizējot šo instrumentu, tas tika iekļauts Latvijas kultūras kanonā. Par kokļu izcelsmi un to spēlēšanas tradīcijām stāsta etnomuzikologs Valdis Muktupāvels. "Bez šaubām jau aizvēsturiskos laikos latvieši ir pazinuši kokli, kā to pierāda viņas nosaukums. Kokles vārds ir cēlies no 'kankles", kāda forma ir vēl uzglabājusies leišu valodā, un vēl vecāka forma ir bijusi "kantles", jo savienojums  ir tikpat latviešu un leišu, kā arī dažas izloksnes senprūšu valodā. Ja sīkāki apskata šo vārdu un nāk pie slēdziena, ka somi ir no baltu valodām patapinājuši savu kokles nosaukumu, salīdzinājumam - somu "kantele", igauņu "kannel" - un ja tas ir tā, tad ir interesanti novērot, ka latviešiem jau sirmā senatnē ir bijis pazīstams stīgu instruments, kas citām tautām varēja noderēt par paraugu," tā par  koklēm pagājušā gadsimta 20. gados publikācijās raksta latviešu valodnieks Jānis Zēvers. Skatot šī instrumenta izcelsmi, tā pirmsākumi ir meklējami aptuveni trīs tūkstošus gadu senā pagātnē. Senākais zināmais instruments glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā un uz šis kokles ir iegrebts gadskaitlis "1710".  Kā  intervijā  teic Latvijas Universitātes profesors  etnomuzikologs Valdis Muktupāvels, iespējams, šī kokle ir vēl senāka, jo tā ir atrasta Kurzemē, Raibenieku ciemā, kad kāds vīrs pēc Ziemeļu kara un  mēra epidēmijas beigām ir staigājis pa pamestajām, tad uzgājis šo kokli, kurā iegrebis minēto gadskaitli. Sarunā ar Valdi Muktupāvelu noskaidrosim kokles ienākšanu Latvijas teritorijā un šī instrumenta  nonākšanu Latvijas Kultūras kanona sarakstā.

Eiropas Komisija ir daļēji piekāpusies Lielbritānijas prasībām pārskatīt Ziemeļīrijas protokolu, kas kopš Breksita īstenošanu ir izveidojis muitas barjeras starp Ziemeļīriju un pārējo karalisti. Kāpēc tas izdarīts un kas būs citādi? Analītiķi saka, ka atvērtību sarunām ir veicinājis karš Ukrainā. Šoreiz karam Ukrainā tiešā veidā nepievēršamies. Taču runājam, kā tas ietekmē valstu savstarpējās attiecības. Vispirms atgriezīsimies pie jautājuma par Ķīnu: ja ķīnieši palīdzēs ar militārām piegādēm Krievijai, tai būs jāpiedzīvo sankcijas, tā draud Rietumi. Ko gan viņi var sliktu izdarīt Ķīnai? Šīs jautājums interesants arī tādēļ, ka Rietumiem arī grūti kontrolēt sankciju īstenošanu pret Krieviju pašu teritorijā. Un vēl citas valstis labprāt palīdz Krievijā, jo šādi var nopelnīt. Ko Rietumi spēj vai nespēj panākt, runājot par vēlmi ietekmēt citu valstu īstenoto politiku. Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Universitātes profesors Daunis Auers, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Politikas katedras vadītājs, docents Mārtiņš Daugulis un RSU Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas Studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Lielbritānija un ES vienojas labot Ziemeļīrijas protokolu Jau tad, kad briti nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības (ES), kļuva skaidrs, ka pieņemtais lēmums radīs vairākus būtiskus izaicinājumus. Viens no lielajiem draudiem kļuva Lielbritānijas vienotība. Piemēram, skoti pārliecinoši balsoja par palikšanu ES sastāvā, un angļu faktiski uzspiestā vēlme pamest to deva pamatīgu stimulu daudzu skotu sapnim izstāties no Apvienotās Karalistes. Tas arī ir vērojams Skotijā šajos gados, kur nerimst cīņa par iespēju sarīkot jaunu neatkarības referendumu. Otrs lielais izaicinājums ir bijis miers Ziemeļīrijā. Kaut kādā mērā ES bija tā, kas palīdzēja izbeigt daudzu ziemeļīru gadu desmitiem ilgušo cīņu par vienotu Īriju. Esot vienotā politiskā un ekonomiskā telpā, bija iespēja nojaukt jebkādas robežas starp Īrijas Republiku un Lielbritāniju. Un kopš 1998.gadā noslēgtā Lielās piektdienas miera līguma tur bija iestājies ilgi lolotais miers. Breksits to visu izjauca. Lai nebūtu jāatjauno robežkontrole starp Ziemeļīriju un Īrijas republiku un aizsargātu ES vienoto tirgu, pirms trim gadiem tika parakstīts tā saucamais „Ziemeļīrijas protokols”, kas paredzēja izveidot muitas procedūras tām precēm, kas nonāk Īrijā no pārējās karalistes.  Šis protokols jau pašā sākumā raisīja lielas iebildes. Tas faktiski nozīmēja, ka Ziemeļīrija drīzāk bija palikusi par ES nevis Lielbritānijas tirgus dalībnieci. Jau kopš līguma parakstīšanas briti ir centušies panākt protokola pārskatīšanu, liekot lietā dažādus ietekmēšanas līdzekļus, solot pat vienpusēji atkāpties no noslēgtās vienošanās. Tomēr līdz šim nedz Terēzai Mejai, nedz Borisam Džonsonam, nedz Lizai Trasai neizdevās Eiropas Komisijas pretestību lauzt. Tādēļ komisijas vadītājas Ursulas fon der Leienas pirmdienas vizīte Lielibritānijā un paziņojums par panākto vienošanos pārskatīt protokolu ir ļoti nozīmīgs pavērsiens līdzšinējā pretstāvē. Daudzas muitas procedūras tikšot atceltas, Eiropas uzstādītās prasības mīkstinātas un pretrunas novērstas. Kaut arī analītiķi atzīst to kā lielu pašreizējā britu premjera panākumu, tas nenozīmē, ka nu visas grūtības ir aiz muguras. Kā zināms, velns vienmēr slēpjas detaļās, un ir skaidrs, ka vēl ir gaidāmas karstas debates par konkrētiem vienošanās punktiem un to izpildi. Draudi ar sankcijām – cik jēgpilni? 24. februārī Vācijas žurnāls „Der Spiegel” ziņoja, ka Krievija aktīvi risina sarunas ar Pekinu par kaujas dronu piegādi. Kā zināms, ieroču un tehnikas trūkums ir viens no redzamiem faktoriem šajā karā. Kamēr Ukrainai arvien vairāk palīdz Rietumi, Krievijai jāpaļaujas uz savām rezervēm un iespējām, vai jāmeklē trešo valstu palīdzība. Gan sarunās ar Irānu, gan Ķīnu redzams, ka Kremlis visvairāk vēlas iegūt kaujas dronus. Ķīna varētu tos ražot lielos daudzumos, runa ir vismaz par simts droniem tuvāko divu mēnešu laikā, un pēc tam viņi varētu palīdzēt atvērt krieviem šādu ražotni pašiem. Raidorganizācija CNN gan nākamajā dienā vēstīja, ka Pekina vēl galējo lēmumu nav pieņēmusi, taču sarunas tiešām notiekot. Rietumvalstu vadītāji ir brīdinājuši, ka šāda militārā palīdzība Ķīnai dārgi maksās. Tomēr, ko tas īsti nozīmē, to šobrīd grūti pateikt. Pagājušais gads ir atklājis, ka arī Krievijai noteiktās sankcijas ir bijušas mazāk sāpīgas nekā Rietumvalstis solīja un gaidīja. Problēmas ir gan ar sankciju izpildes kontroli pašu valstīs, gan ar trešo valstu gatavību palīdzēt Krievijai. Turklāt šajā ziņā aktīvas ir ne tikai tādas Kremlim tuvas valstis, kā Kazahstāna vai Ķīna. Pat NATO dalībvalsts Turcija, kā rāda pētījumi, aktīvi pelna uz Krievijas izvērstā kara rēķina, palīdzot agresoram iegūt izejvielas, kuras tā izmanto militārajā rūpniecībā. Tikmēr, Eiropas Savienība ir apņēmusies šogad lielāko uzmanību veltīt nevis jaunu sankciju noteikšanai, bet gan esošo sankciju īstenošanai un kontrolei, lai tās nebūtu iespējams apiet. Tomēr ko tieši ES var darīt, lai ietekmētu citu valstu sniegto palīdzību, nav skaidrs. Ir zināms, ka ekonomiskās ietekmes sviras ir šobrīd politiskās uzmanības fokusā. Rietumvalstis cenšas runāt un pārliecināt virkni valstu neatbalstīt Krieviju. Līdz šim tas nav nesis būtiskus rezultātus. Sagatavoja Aidis Tomsons. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Mājoklī ieperinājies pelējums ne tikai apdraud tajā dzīvojošo veselību, bet arī norāda uz mājas slikto tehnisko stāvokli un zemo energoefektivitāti. Kādi ir pieejamākie veidi, lai cīnītos ar pelējuma sēnītēm, kas braši vairojas māju pagrabos, dušas telpās un istabās, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) docente un Vides un veselības institūta vadošā pētniece Žanna Martinsone, RSU Bioloģijas un mikrobioloģijas katedras asociētais profesors Ingus Skadiņš un RSU Aroda un vides medicīnas katedras lektore un pētniece Aneka Kļaviņa. Ingus Skadiņš atzīst, ka pelējuma sēnīte ir klātesoša cilvēka ikdienā jau tūkstošiem gadu. "Mēs pat neapzināmies, cik bieži dzīvojam ar viņām kopā, tā ir neredzamā mikrobioloģijas pasaule, ko ar neapbruņotu aci nemaz neredz. Ja runā vispār par pelējumiem, tie ir kļuvuši par lielu mūsu ikdienas daļu. Ja skatās veikala plauktos, redzam pelējuma sierus, redzam daudzas citas pārtikas industrijas, kur izmanto pelējumus pat produktu sagatavošanā," norāda Ingus Skadiņš. "Veselam cilvēkam ar labu imūno sistēmu šie rādītāji [pelējuma sēnīšu klātbūtne] nebūs tik bīstami. Te runājam par atsevišķu cilvēku grupu, riska grupām, kas varētu būt gados veci cilvēki, cilvēki ar ļoti novājinātu imūno sistēmu, bērni, cilvēki ar lielākām alerģiskām izpausmēm, ar hroniskām slimībām, akūtām respiratoram saslimšanām," turpina Ingus Skadiņš. Aneka Kļaviņa atzīst, ka cilvēkiem patīk skaista vide apkārt un, ja ir redzami vizuāli bojājumi, ko rada pelējuma sēne, pirmais risinājums būtu to nomazgāt un notīrīt, lai neattīstītos tālāk. "Mans pirmais ieteikums būtu – risināt vizuālo problēmu," bilst Aneka Kļaviņa. "Pelējums sāk augt, kad ir paaugstināts mitrums gan materiālā, gan gaisā. Pirmais risinājums – žāvēt materiālu un telpas, tad mazgāt un žāvēt atkal. Sākt lietot visādus dezinfekcijas vai pelējumu iznīcinošos līdzekļus vajadzētu tikai, ja esam kāda no jutīgajām grupām. Ja esam stiprs pieaudzis cilvēks, pietiks ar pelējuma sēņu nomazgāšanu un telpas uzturēšanu higiēniskā kārtībā." Ar ikdienišķu tīrību pietiks, lai pelējuma sēne atkal nesavairotos. Žanna Martinsone iesaka neradīt vidi, kas patīk pelējuma sēnītēm, un tas ir mitrums un siltums. "Arī mums patīk siltums un kaut kāds mitruma līmenis. Dažreiz ir tā, ka tas ir uz robežas un nevaram pilnībā novērst, pilnīgi sausā gaisā arī nebūs labi dzīvot," atzīst Žanna Martinsone. "(..) Daudzas lietas varam paši varam regulēt, bet dažreiz nav tik vienkārši." Viens no ieteikumiem ir pelējuma sēni mazgāt, izmantojot ķīmiju, konkrēti fungicīdus. Aneka Kļaviņa skaidro, ka līdzeklis nogalina pelējuma sēni, kas ir dzīvs organisms, līdz ar to var nogalināt arī kādas mūsu dzīvās šūnas. Ķīmiskie līdzekļi ietekmēs arī cilvēka veselību un tos lietojot maksimāli jāievēro drošība.  

Aizvadītais enerģētikas jomā bija tik saspringts, ka daudziem Eiropas iedzīvotājiem siltums mājoklī ir kļuvis par dārgu prieku. Cilvēki ir gan pārskatījuši savus apkures un elektrības izmantošanas paradumus, gan mainījuši apkures sistēmas un diemžēl bijuši arī spiesti bezspēcīgi noraudzīties, kā kāpj apkures rēķini. Tas daudziem licis aizdomāties par reiz dzirdētiem un jauniem risinājumiem, kā sasildīties, tērējot mazāk siltumenerģijas. Dzīvā daba ir unikāla spējā pielāgoties un taupīt resursus. No tās varam mācīties, kā izdzīvot ekstrēmos apstākļos, tostarp, kā sasildīties. Laikā, kad energoresursu cenas kāpj un Eiropā meklē veidus, kā lētāk uzturēt siltumu, palīgā nāk idejas no biomimikrijas. Kādi ir šie risinājumi, skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Elektrotehnikas un vides inženierzinātņu fakultātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta pētniece Ilze Vamža un šī paša institūta vadošā pētniece un inženierzinātņu doktore Ruta Vanaga. "Daudzas lietas ir attīstījušās paralēli tam, kā notiek dabā. Mēs zinām, ka poraini materiāli ir labāki siltumizolācijai. Skatoties uz ziemeļbrieža kažoku, viņiem ir poraini mati, ne kā mums taisni. Viņa apmatojuma slānis 10 - 15 centimetri ir labs izolācijas slānis. Tas arī labs izolācijas slānis arī ēkai. Ir jau, kas ir ieviests, esam aizdomājušies, tikai, ja tas būtu paskatījušies uz dzīvniekiem ātrāk, ātrāk pie tā būtu nonākuši," stāsta Ilze Vamža. "Aktuālas ir nevis tehnoloģijas, ko dzīvnieki izmanto, bet uzvedība un paradumi, kas arī cilvēkiem jāmaina," Ilze. "Ja runājam par šiverēšanu, mēs varam skatīties uz savu mājokli kā uz organismu. Piemēram, kuras telpas apkurinām, kuras nē. Cilvēki, runājot par komfortu, grib vienkārši, grib, lai ir apkure un es par to aizmirstu. Ideālais būtu, ka skatītos arī organismā, kur saglabājam siltumu - centrā un galvai nepieciešams. To ārā jūtam, ka paliek vēsas rokas - organisms vienkārši atslēdz "apkuri", lai nesaldētu iekšas. Tās ir kas tāds, par ko arī ēkās būtu jāpiedomā," turpina Ilze Vamža. "Ja dzīvnieks taupa resursus, lai neapkurinātu ekstremitātes, mēs varētu darīt to pašu un liekās telpas nekurināt. Ticu, ka šajā sezonā daudzi par to ir iedomājušies, pat neskatoties dzīvnieku pasaulē. Tomēr šādi paņēmieni, kas liekas pašsaprotami un loģiski, ja paskatāmies, cik efektīvi tas tiek darīts dabā, tur nekas nav lieks. Dabā viss sākas dizaina fāzē, pirmsprojekta fāzē," norāda Ruta Vanaga. Dzīvnieku pasaulē vispirms izveido superefektīvu dizainu un tad minimālo enerģijas pieprasījumu nodrošina ar ārējiem avotiem. Kā senatnē sildījās mūsu senči? Decembra dienā, kad Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā tiekos ar šī muzeja direktores vietnieku un vēstures zinātņu doktoru Mārtiņu Kuplo, Latvijā valda sals, pamatīgi snieg un puteņo, un cilvēki pat ir aicināti strādāt no mājām. Bet mēs muzejā sajūtu ziņā tādējādi esam pietuvojušies tam, kā senāk bargās ziemās klājies mūsu senčiem, turklāt jāņem arī vērā, ka no 15. gadsimta līdz 19. gadsimta vidum valdījis mazais ledus laikmets. Cilvēkiem vienkārši nācies pielāgoties – ar vilnas zeķēm, vilnas autiem, siltām drēbēm. Un jau senatnē ar dažādiem dabas materiāliem un specifiskiem būvniecības paņēmieniem cilvēki arī ēkās maksimāli centušies saglabāt siltumu. Ar Mārtiņu Kuplo sarunājamies Kurzemes zemnieka sētas dzīvojamās ēkas istabā, kur siltumu palīdz radīt gan sendienu, gan mūslaiku krāsns, un vispirms par to, kā mūsu senči apsildījuši grīdas. Stāsta Mārtiņš Kuplais.

Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas ansamblis Amber Strings uzvarējis Losandželosā rīkotajā Pasaules izpildītāju mākslas čempionātā, kas no 21. līdz 31. jūlijam norisinājās Holivudā. Šogad tas notika jau 25. reizi, un to var uzskatīt par sava veida Olimpisko spēļu analogu. Šogad čempionātā piedalījās dalībnieki no 73 pasaules valstīm, un Latviju tajā pārstāvēja Liepājas mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas ansamblis Amber Strings. Mūsu jaunie mūziķi uz skatuves devās trīs reizes, un par katru reizi tika piešķirts starptautiskās žūrijas augstākais novērtējums – zelta medaļa. Ansamblī Amber Strings muzicē 12 LMMDV 1.–4. kursa un 8.–9. klašu audzēkņi, lielākā daļa no viņiem kopā muzicē jau desmit gadus. Ansambļa pirmsākumi meklējami 2011./2012. mācību gadā, kad ansambļa muzicēšanas tradīcijas skolā atjaunoja skolotāja Beata Zariņa-Blaščinska. Ansambļa sastāvu sākumā veidoja astoņi vijolnieki un  divi čellisti no 2.- 5. klasei.  Pa šiem gadiem LMMDV stīgu ansamblis ir ievērojami audzis gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi, patlaban tajā muzicē apmēram 40 jaunie vijolnieki, altisti un čellisti no 3. līdz 9. klasei. No 2015. gada no lielā ansambļa motivētākajiem jaunajiem mūziķiem periodiski tika veidots arī mazais sastāvs, kura dalībnieki iestudēja augstākas sarežģītības repertuāru, sāka piedalīties starptautiskos konkursos, 2019. gadā ansamblis ieguvis nosaukumu Amber Strings ("Dzintara stīgas"). No 2011. gada ansambļa dalībniekiem daži jau studē JVLMA, bet seši patlaban turpina mācības mūzikas vidusskolas stīgu instrumentu nodaļā un veido ansambļa Amber Strings pamatsastāvu. Kā sapņot un nepadoties, neatlaidīgi tiekties uz mērķi un rezultātā uzvarēt uz pasaules prestižākās skatuves - Holivudā? Par to tiks runāts ansambļa Amber Strings koncertā, kas 17. novembrī plkst.19:00 izskanēs jaunajā kultūrvietā Digital Art House Rīgā, Skolas ielā 2. Bet jau pirmdien "Klasikā" ar LMMDV izglītības programmas "Stīgu instrumentu spēle" vadītāju Ditu Baronu, ansambļa vadītāju Beatu Zariņu-Blaščinsku un ansambļa vijolnieci Terēzi Dārtu Balodi runājam gan par to, vai muzicēšana skolas stīgu ansamblī rosina klūt par profesionālu mūziķi, gan ansambļa panākumiem Amerikā, gan aicinām uz 17. novembra koncertu Digital art house. *** Pasaules izpildītāju mākslas čempionāts bieži tiek minēts kā oficiālā Talantu olimpiāde topošajiem dažādu žanru skatuves māksliniekiem, kas jau 25 gadus nemainīgi tiek rīkots Holivudā. Kad čempionāts tikko sākās, tajā piedalījās tikai 16 valstis, tagad jau 73, un liepājniekiem nācās pacīnīties milzu konkurencē, jo dalībnieku bija vairāk par tūkstoti – ne tikai instrumentālisti, bet arī dziedātāji, dejotāji, aktieri, modeļi utt. Komandas bija no ASV, Kanādas, daudzām Eiropas valstīm, Filipīnām, Dienvidāfrikas. Bija ļoti interesanti, jaunieši iepazina citu valstu pārstāvjus, kultūru. Tā kā čempionāts ir veidots līdzīgi olimpiskajām spēlēm, lai tiktu līdz finālam, nācās pārvarēt vairākas kārtas. Pirmā kārta notika visilgāk – divas dienas no rīta līdz vakaram piecās zālēs ar atšķirīgām žūrijas komisijām katrai kategorijai. Turklāt šajā kārtā katram dalībniekam bija jāpiedalās vairākās nominācijās. Ansamblis bija sagatavojis trīs priekšnesumus dažādos mūzikas stilos: klasika, mūsdienu (contemporary) un brīvās izvēles - country music. Atvēlētais laiks uz skatuves katram no tiem – tikai viena minūte. Ja kāds no šova dalībniekiem noteikto laika limitu pārsniedza, izpildījumu pārtrauca, un tālāk, uz nākamo kārtu, arī, šķiet, netika, jo par noteikumu neievērošanu tika noņemti punkti. Vajadzēja muzicēt īsi, konkrēti un ļoti spilgti. "Mūsu mērķis bija iekļūt finālā, bet to, ka mēs varētu iegūt zelta medaļas visās nominācijās, kurās gatavojāmies, tas mums neienāca prātā," prieku par gūtajiem panākumiem neslēpj ansambļa Amber Strings vadītāja Beata Zariņa-Blaščinska. Rezultātā mājās katrs dalībnieks pārbrauca ar piecām medaļām ap kaklu: četrām zelta un vienu sudraba. Otrā vieta iegūta Team Competition jeb Komandu konkursā. Šis konkurss bija WCOPA inovācija, izziņots tikai jūlija sākumā. Team Competition būtība– uz skatuves jābūt ne mazāk kā desmit dalībniekiem. Daudzas valstis šajā konkursā piedalījās ar ļoti lielu dalībnieku skaitu un veidoja ļoti plašus šovus, iekļaujot visdažādāko specialitāšu pārstāvjus  - dejotājus un akrobātus, vokālistus, instrumentālistus un pat burvju māksliniekus. Amber Strings veiksmes stāsts šajā konkursā – spēja pārsteigt žūriju ne tikai ar profesionāli izstrādātu akadēmiskās mūzikas priekšnesumu, bet ar elegantu sveicienu no savas valsts – Latvijas. Zelta medaļas saņemtas par katru nomināciju un par uzvaru finālā. Vēl papildus iegūtās trīs zelta medaļas ir kopējas visam ansamblim kā uzvarētājam savā vecuma grupā instrumentālistu kategorijā katrā no nominācijām.  

"Uzskatu sevi par piederīgu Nacionālajam teātrim, jo tur esmu nostrādājis 46 gadus, pat vairāk. Četri gadi bija Valmierā, bet Nacionālajā teātrī tiešām pagājusi mana dzīve. Kā tai Raiņa dzejolī - "Tur putekļi, tur lampas kūp, tur lēni mana dzīve drūp". Lai gan mana dzīve nedrupa, nē. Radošā darbā dzīve paiet ļoti ātri un ļoti interesanti. Lai arī ne vienmēr tik ideāli un skaisti, kā šķiet no malas – bijuši arī sāpīgi un dramatiski brīži. Bet neskatoties uz to, sevi uzskatu par piederīgu Nacionālajam teātrim," prāto aktieris un režisors Edmunds Freibergs, kurš 23. novembrī "Spēlmaņu nakts" ceremonijā kopā ar kolēģi Ainu Matīsu tiks sumināts par mūža ieguldījumu.  Gunda Vaivode: Manuprāt, vairāk nekā sešdesmit gadus tu esi darbojies pie radio mikrofona. Kas bija tas, kas tevi pamanīja un atveda uz Latvijas Radio? Edmunds Freibergs: Tā bija toreizējā radio režisore Herta Lapsa, kura pēc tam gan  mainīja uzvārdu un bija Herta Naudiņa. Viņa ieradās mūsu skolā, kur mums bija dramatiskais pulciņš. Tobrīd mēģinājām kādu ludziņu, un tieši tajā dienā liela daļa no bērniem bija saslimuši, tāpēc attēloju visas lomas arī slimo bērnu vietā: skraidīju pa skatuvi no viena gala uz otru, runāju augstākā un zemākā balsī, tādā un šitādā. (smejas) Un Hertai Naudiņai tas patika – viņa teica: "Bērniņ, nāc uz radio, tu varēsi piedalīties radioraidījumos!" Sākumā uzdevumi bija ļoti vienkārši: "Pionieru radio avīzē" bija jālasa visādi tekstiņi, piemēram, "Cīravas pamatskolas pionieri piedalījušies metāllūžņu vākšanā un savākuši divas tonnas metāllūžņu!" Bet mana karjera gāja uz augšu! (smejas) Vienreiz parādījās tāds kā feļetons, ko vajadzēja lasīt, tad arī "Pionieru radio avīzē" parādījās humora lappusīte – ilgus gadus tiešām arī tos lasīju. Uz pirmā feļetona ieskaņošanu gan bija maziņš konkursiņš, kur vairākiem bērniem vajadzēja lasīt, bet rezultātā mani uzskatīja par piemērotāko izpildītāju šim humora sacerējumam, un tā mana karjera attīstījās. Pēc tam jau piedalījos raidlugās – slavenajā Gorkija "Pepē", kur dziedāja Loreti, "Čuks un Geks" un vēl, un vēl. Balss lūzums man bija diezgan nemanāms, ar to nebija lielu problēmu. Tā ka sākumā bija soprānīgā balss, bet arī pēc balss lūzuma turpināju savu karjeru radioteātrī... Un turpini līdz šai dienai! Jā, jā! Un tagad jau pēdējos divus trīs gadus, pateicoties Mārai Eglītei, kura mani uzaicināja, esmu pārkvalificējies par režisoru. Lai gan turpinu arī ierakstīt dažādus raidījumus kā aktieris. Man šis darbs ir ļoti mīļš un tuvs – man ir tāda sajūta, ka mums ar mikrofonu ir labas attiecības.  Tā tas patiešām ir. Bet es pati tevi atceros no 1979. gada, kad biji Emīls izrādē "Emīls un Berlīnes zēni" un skraidīji pa skatuvi.  Tad jau biju liels onkulis. (smejas) Un nebija nemaz tik viegli! Jau sāka mazliet sirmot mati, un ļoti baidījos, vai kāds no bērniem neteiks – kāpēc tas lielais onkulis izliekas par bērnu. Bet ko tādu nedzirdēju. Tā vietā no bērniem saņēmu ļoti daudz skaistu vēstuļu.  Bet līdz tam bija tavs Valmieras periods. Saki, vai tu sevi identificē ar kādu teātri? Un cik vispār ir svarīga kopības apziņa – kad kāds kurss kopā aug, veidojas, un kur pēc tam tas paliek? Vai arī katrs talants ir īpašs un nonāk tur, kur tam jānonāk?  Ir ļoti dažādi. Piemēram, Jaunajā Rīgas teātrī šobrīd ienāk vesels kurss un viņi ir teātra nākotne – viņi visi kopā ir spēks. Kad mēs beidzām, mūs sadalīja pa teātriem – bija tā saucamais pieprasījums jeb sadale. Man gan bija piedāvājums gan no Jaunatnes teātra, gan Liepājas teātra, bet izšķīros par Valmieru, jo tur aizgāja mani kursa biedri – Dzintra Klētniece, Līga Rubene un vēl citi; man tas likās drošāk. Bet tur bija ļoti labi! Esmu tik pateicīgs valmieriešiem... Jo tādas iespējas – uzreiz nospēlēt galveno lomu Gogoļa "Precībās", nospēlēt Hamletu. Otrajā sezonā – to var izdarīt tikai dulli cilvēki! – uzticēja man režiju. Līdz ar to dabūju ļoti labu atspērienu. Bet kas attiecas uz piederību – uzskatu sevi par piederīgu Nacionālajam teātrim, jo tur esmu nostrādājis 46 gadus, pat vairāk. Četri gadi bija Valmierā, bet Nacionālajā teātrī tiešām pagājusi mana dzīve. Kā tai Raiņa dzejolī - "Tur putekļi, tur lampas kūp, tur lēni mana dzīve drūp". Lai gan mana dzīve nedrupa, nē. Radošā darbā dzīve paiet ļoti ātri un ļoti interesanti. Lai arī ne vienmēr tik ideāli un skaisti, kā šķiet no malas – bijuši arī sāpīgi un dramatiski brīži. Bet neskatoties uz to, sevi uzskatu par piederīgu Nacionālajam teātrim. Domāju, ka Kultūras akadēmija noteikti uzskata tevi par piederīgu viņiem, un arī Mūzikas akadēmija – tu esi apbrīnojami veiksmīgi un labi strādājis par pedagogu. Saki, kas tevi pedagoga darbā aizrauj? Šķiet, ka sāku pagājušā gadsimta 1977. vai 1978. gadā – biju tikai dažus gadus vecāks par saviem studentiem, jo mani pirmie studenti ir Aigars Vilims, Indra Burkovska, Ineses Ramute... Biju jauns un mani interesēja viss, ko dzīve piedāvā, un būtībā šo darbu man piedāvāja Imants Adermanis, toreizējais Teātra katedras vadītājs Konservatorijā. Viņam esmu pateicīgs par to. Viņš teica – klausies, tu negribi pamēģināt padarboties pedagoģijā? Ja nepatiks vai nesanāks, tu jau vari atteikties! Studentiem jau patīk jauni pedagogi! Jā, bet pēc gadiem bija otrādi. Man bija ļoti patīkami būt jaunu cilvēku vidē, jo tā iedod citu enerģiju. Tikai jautājums – cik tu spēj kā pedagogs noturēt kontaktu ar saviem studentiem, cik viņi tevi pieņem un kurā brīdī viņi tevi sāk vērtēt tā: nujā, viņš jau ir labs onkulis, bet nu labi, labi... Man gan tik traki nebija. Uztaisīju pēdējo diplomdarbu, Vampilova "Vecāko dēlu". Man liekas, ka labi sapratāmies ar audzēkņiem, bet tad izlēmu, ka tomēr labāk teikšu "stop!" un tālāk vairs neturpināšu. Bet tie bija ļoti ilgi gadi – gan Konservatorijā, gan arī Kultūras akadēmijā. Profesionālās zināšanas – tas ir viens. Bet kā ir ar kompleksajām zināšanām jaunajiem aktieriem, jo visādi zili brīnumi dzirdēti par kolokvijiem… Tā ir ļoti dīvaina lieta. No vienas puses, šodien jauniešiem pieejama tāda informācija, par kādu mēs, savulaik būdami studenti, varējām tikai sapņot. Internets, informācija nāk un nāk, burtiski gāžas pār tevi. Līdz ar to varbūt tieši tāpēc zināšanas brīžam ir pārāk virspusējas.  Reizēm tiešām nosāp sirds, kad vienam jaunam aktierim vai studentam jautā, kurš latviešu rakstnieks un dramaturgs mira Somijas sanatorijā, un viņš atbildi nezina. [Te domāts Rūdolfs Blaumanis – red.] Liekas – nu, kā to var nezināt, tas ir tik šausmīgi! Un ir vēl kādi gadījumi. Bet tas ir tieši no tā, ka informācijas ir ārkārtīgi daudz. Ja tās ir mazāk, cilvēks tajās pamatīgāk iekožas. Savos pusaudža gados izlasīju ļoti daudz par latviešu teātra vēsturi, savos piecpadsmit gados ļoti labi zināju, kas ir Biruta Skujeniece, kas ir pirmais Jaunais Rīgas latviešu teātris – toreiz ar Mierlauka iestudēto Raiņa lugu "Uguns un nakts". Bet man šķiet, ka nevajag vispārināt – ka visa jaunatne neko nezina. Ir ļoti dažādi – kas nu kuru interesē. Domāju, ka tā nelaime ir tieši informācijas pārbagātībā. [Daudzas lietas] paslīd garām.  Tu tver visu Latvijas teātru lauku, un man gribas vaicāt – kas tev šobrīd šķiet interesants Latvijas teātrī? Varbūt ir kādas tendences, kuras tu gribētu izcelt, vai ir kāds spožs veikums? Pandēmijas dēļ pēdējās sezonas teātrus tā ļoti pamatīgi neesmu apmeklējis un man ir grūti spriest – teātra raža ir milzīga, pirmizrādes nāk un nāk, līdz ar to nav tik viegli atbildēt ar konkrētiem piemēriem. Bet pārdomu līmenī man vienkārši šķiet tā: kas ir tā pozitīvā lieta – ka nāk jaunas aktieru paaudzes un tās tiek ļoti labi vērtētas.  Trīsreiz jānospļaujas un jāpieklapē pie koka, lai nenotiktu tā, ka ātri sakāpj galvā: ka ļoti ātri, pēc pirmajām lomām, saslavē un saka – ak, kas tie par aktieriem, tik brīnišķīgi, brīnišķīgi! Un tad vienā brīdī interese par viņiem var sākt zust, jo parādās atkal jaunas sejas. Tas ir bīstami. Bet process, cik jaušu, ir ļoti pozitīvs: jaunas asinis ir gan Valmierā, gan Jaunajā Rīgas teātrī. Vai ir kāds, ko tu gribētu tā īpaši izcelt? Jaunajā Rīgas teātrī skatījos "Kalpa zēna vasaru". Es to uzskatītu par tādu kā ieskaiti skatuves runā. (..) Pensionārs būdams, vakarus pavadu pie televizora (smejas). Ļoti cienu režisoru Armandu Zvirbuli, kurš uzņēmis gan "Sarkano mežu", gan "Krimināllietu iesācējam", kur ļoti labi startējis jaunais aktieris Ritvars Toms Logins. Var just, ka cilvēks visu dara ar apjēgu. Par dramaturģiju runājot: vienu laiku bija ļoti populāra tendence, ka izrādes materiālu veidoja paši aktieri. Jaunajā Rīgas teātrī tas bija ļoti aktuāli. Bet ir tāda sajūta, ka šis posms ieilgst un reizēm gribas patiešām lielu, rakstītu lugu. Jā, jā... Te mūsu domas pilnīgi sakrīt... Es arī par to esmu domājis un mani arī tas dara bažīgu, ka parādās tādi sacerējumi, ludziņas, tādas viendienītes par aktuālu tēmu.  Lai gan brīžam tiek reklamēts, ka "šī luga vēl pēc piecdesmit gadiem būs akuāla", man ir aizdomas, ka diezin vai. Teātris un aktieri attīstās tikai uz labas dramaturģijas pamata. Jo laba, bagātīga loma – Šekspīrā, Čehovā, Ibsenā – dod milzīgas izaugsmes iespējas, jo tev ir līdz tai jātiek, tev sevi jāattīsta, lai tu pasniegtos līdz tam Čehovam. Bet brīžam notiek tāds process, ka mēs to Čehovu gribam noraut pie sevis. Redzēju, piemēram, vienu izrādi, kur pēc Čehova galvenais varonis izdara pašnāvību, bet iestudējumā pārrakstīts, ka viņu nošauj. Es domāju – vai tiešām jūs domājat, ka esat gudrāki un lielāki mākslinieki par Čehovu? Viņš kaut ko ar to bija domājis, veidodams šo sižetu par pašnāvību. Būtībā jau nav slikti, jo mēs savulaik izbaudījām to otru pusi – ka bijām iežogoti savā radošajā darbā: mums vajadzēja rēķināties ar daudzām lietām – vai izrādi pieņems vai nepieņems. Radošais lidojums ir laba lieta, bet domāju, ka aktieri ir laimīgi, ja pie dēļa ierauga, ka saņēmuši lomu kārtīgā klasiskā darbā – teiksim "Romeo un Džuljetā". Saruna pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv!  

Vasarā bites ir čakli pastrādājušas, lai mums līdz nākamajai vasarai pietiktu tā, ko vieni lieto ikdienā, bet citi atceras vien tad, kad deguns ciet un laiks ārstniecības kūrēm. Protams, ka runa ir medu. Kādas īpašības piemīt medum, kā to izvēlēties un lietot, lai uzlabotu veselību? Par to raidījumā Kā labāk dzīvot runājam ar biškopi Guntaru Melni. Sazināmies arī ar bitenieku Jāni Pentjušu un medicīnas zinātņu doktori, sertificētu dietoloģi Lailu Meiju. "Medu vajadzētu izvēlēties tādās vietās, kur to varam pagaršot, sasmaržot un organisms pats pateiks, vai šis medus ir īstais. Tas nenozīmē, ka biškopim nevarētu būt vairāki veidi medus, bet pie pirkšanas procesa katram vajadzētu izvēlēties. Bieži ģimenē tēvam, mātei un bērnam garšo atšķirīgs medus, gan pēc vizuālā izskata, gan pēc smaržas, gan pēc garšas," atzīst Guntars Melnis. "Tas nozīmē, ka tā kā veikalā aiziet un nopirkt sev garšīgo medu nevarēsim. Varam arī kļūdīties. Var paveikties, bet vislabāk ir uzticēties savam organismam, ir jābūt kaut kādai iespējai pārbaudīt medu ar ar garšu, ar smaržu, noaršot un saprast." Biškopis arī atklāj, ka rapšu medus patīk bērniem, jo tas nav uzbāzīgs ar savu garšu, ir gaišs, neitrāls. Bērniem tas patīk, viņiem nepatīk, ka kaut kas uzmācas, kā vecāki ar saviem noteikumiem. Laila Meija vērtē, ka tikai pēc garšas nevajadzētu izvēlēties izvēlēties medu. Ir jābūt arī objektīviem medus novērtēšanas kritērijiem. Viņa norāda, ka medū ir daudz bioloģiski aktīvu vielu un daudz vērtīgu vielu, gan minerāli, gan antioksidanti. Arī daudzas veselību potenciāli uzlabojošas vielas. Laila Meija gan min, ka pētījumu par medus efektivitāti ir gauži maz. "Jo tumšāks medus, jo vairāk tajā minerālvielu," atzīst Jānis Pentjušs.

Stāsta Ogres Vēstures un mākslas muzeja gide Jana Iesalniece-Pikše Ogres kūrorta pirmsākumi meklējami 19. gadsimta otrajā pusē. Kopš dzelzceļa līnijas Rīga – Dinaburga atklāšanas 1861. gadā Ikšķiles muižas zemnieku apdzīvotā vieta pie Ogres ietekas Daugavā sāka veidoties par iecienītu turīgo Rīgas iedzīvotāju atpūtas vietu. Ogres apkārtne tā laika aprakstos raksturota kā gleznaina, skaistu priežu mežu ieskauta vieta, minēta straujā, kalnu upei līdzīgā Ogres upe, daudzie pakalni un pauguri. Kopš 1874.gada, zemnieku īpašumus sadalot apbūves gabalos, sākās vasarnīcu celtniecība un atpūtnieku apmešanās uz dzīvi Ogrē visas vasaras garumā. 1884. gadā vasarnieki nodibināja Ogresparka koloniju (Ogerpark kolonie). Tika izdoti noteikumi par teritorijas lietošanu, kuri noteica, ka Ogres parku uz visiem laikiem vajadzētu saglabāt kā parku, klusu atpūtas vietu, kur nedrīkst ierīkot norobežojošus žogus, aizliegts ierīkot krogus, restorānus, tirdzniecības un cita veida ienākuma gūšanas vietas, kokus atļauts cirst tikai ar speciālu atļauju. Īpašs noteikumu punkts paredzēja, ka nedrīkst turēt kaķus. Veica dažādus labiekārtošanas darbus - meža taku vietā izveidoja ielas, iekārtoja peldētavu, ceļu riteņbraucējiem, uzbūvēja koka laipas pār Ogres upi. Kooperatīva biedri organizēja koncertus, teātra uzvedumus, deju vakarus, koru sadziedāšanos. 1914. gadā Ogrē jau bija vairāk kā 300 vasarnīcu. Veiksmīgi uzsākto kūrorta attīstību pārtrauca Pirmais pasaules karš, kad masveidīgā bombardēšana Ogri bija gandrīz noslaucījusi no zemes virsas. Pēc intensīviem atjaunošanas darbiem Ogre kā gaisa un peldu kūrorts savu uzplaukumu piedzīvoja 1930. gados. 1928. gadā Ogre ieguva pilsētas tiesības, un tobrīd pilsētā bija jau 90 ielas un prospekti, kā arī vairāki pilnībā labiekārtoti parki. Pateicoties skaistajai dabai, veselīgajam klimatam un mērķtiecīgai pilsētas domes darbībai, Ogre kļuva par iecienītu atpūtas un veseļošanās vietu gan vasaras, gan ziemas sezonā. Miera cienītāji varēja baudīt klusumu mežu un dārzu ieskautajās vasarnīcās. Daudzas no tām bija projektējuši ievērojami Latvijas arhitekti – Teodors Hermanovskis, Vladimirs Šervinskis, Heinrihs Devendruss, Indriķis Blakenburgs, Eižens Laube. Ogre kļuva par iemīļotu latviešu inteliģences atpūtas vietu. Vasaras šeit pavadīja daudzi pazīstami mākslinieki, aktieri, rakstnieki, juristi, zinātnieki un valsts ierēdņi. Piemēram, Dailes teātra aktrise Elvīra Bramberga, gleznotāji Uga Skulme un Leo Svemps, skolotāja Natālija Draudziņa, Latvijas Operas solisti Vera Krampe un Jānis Niedra, rakstnieks Pāvils Vīlips, filologs Eduards Ozoliņš, tēlnieks Kārlis Zāle un daudzi citi.

Stāsta kuratore, pētniece un režisore Sanita Duka Rīgas Strādnieku teātrī, kas pastāvēja no 1926. līdz 1934. gadam, aktieri apguva tehnikas “deju koris” un “kolektīvruna” pie kustību konsultanta Sama Hiora (īstajā vārdā Volfs Frīdlanders). Viņš izpelnījās apbrīnu par saviem solo deju numuriem un darbojās arī kā horeogrāfs. Tolaik modernā deja tika saukta par “jauno” jeb “plastisko” deju. Rīgā darbojās ap 40 šāda veida deju studijas.    Sams Hiors ir viens no modernās dejas pionieriem Rīgā. Strādnieku teātrī viņš veidojis horeogrāfiju 14 izrādēm un iestudējis dzejas uzvedumus. Viņa pieeja bija balstīta uz kustību dabiskā ritma izpēti. Kustību koris veidojās grupas dalībniekiem savā starpā sinhronizējoties. Dzejas uzvedumos kustība bija savienota ar melodeklamāciju. Šāds paņēmiens tika saukts par “runas kori” jeb “kolektīvrunu”. Šos paņēmienus Sams Hiors bija apguvis pie Rūdolfa Lābana (Rudolph von Laban, 1879-1958). Lābans tiek saukts par modernās dejas izveidotāju, par “kustību kartētāju”, jo padziļināti pētīja cilvēka ķermeņa kustību iespējas.   Strādnieku teātrī dažiem iestudējumiem tika pieaicināti arī citi horeogrāfi. Divām izrādēm dejas iestudēja Ada Šlinka. Viņa bija dejotāja un horeogrāfe, kas darbojās arī citos teātros un uz īsu brīdi izveidoja savu rēviju Rīgā. Vienai no operetēm horeogrāfs bija baleta trupas dejotājs un baletmeistars Eižens Leščevskis. Viņam radoša sadarbība ar atsevišķiem māksliniekiem turpinājās arī ārpus Strādnieku teātra.  Tajā laikā muzikāli iestudējumi bija ļoti pieprasīti. Strādnieku teātrī darbojās mūzikas konsultants Aleksandrs Melli un iestudēja muzikālas izrādes, dziesmu spēles, operetēm pārveidoja sižetus. Melli veidoja aranžijas mazam orķestra sastāvam un arī diriģēja. Ir liecības, ka lielākajā daļā Strādnieku teātra izrāžu skanēja dziesmas. Daudzas no tām “aizgāja tautā” – tika dziedātas arī ārpus izrādēm. Aktieri atceras, ka reiz dziesmas sākums ir nojucis. Izglāba publika, jo zināja dziedāt līdzi un atbalstīja.   Gandrīz nekas nav saglabājies no nošu materiāliem. Vai varbūt vēl nav atrasts? Veidojot izstādi Rakstniecības un mūzikas muzejā un skatot krājumā esošos materiālus, gadījās nejaušs atradums. Bija zināms, ka Strādnieku teātrim bija sava himna, ko komponējis Aleksandrs Melli. Vārdus tai sarakstījis toreizējas teātra direktors Kārlis Dziļleja. Tā skaitījās gājusi zūdībā.  Atradu nelielu lapiņu ar notīm vienā no teātra programmiņām. Tā izrādījās īpaši teātrim komponētā himna. Aktieru atmiņās pieminētā arī neoficiālā himna. To aktieri pārņēma no lugas “Riņķa kvadratūra” iestudējuma. Izrādē tika izmantotas labi zināmas melodijas, vārdus “piedzejoja” jaunais literāts Arvīds Grigulis. “Pirms daudziem gadiem, kad Šekspīrs dzīvoja, / aktieri spēlēja teātri pusbadā…” To nodungot joprojām māk šī teātra aktieru meita Edvarda Šmite. Viņas atmiņas un  kora MoonBeams iedziedāto himnu varēsiet noklausīties izstādē “Krājuma glabāti stāsti” Muzeju krātuvē, Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāžu zālē. Izstāde veidota tā, lai varētu iztēloties, kā tas reiz bija… Aicinu jūs: “Aiziesim uz Strādnieku teātri!” 

Daudzas tehnoloģijas, kas sākotnēji ir veicinājušas piekļūstamību un iespēju būt neatkarīgākiem cilvēkiem ar redzes vai dzirdes traucējumiem, vēlāk ir plaši izmantotas visā sabiedrībā. Kādas tehnoloģijas šodien ir pieejamas cilvēkiem ar redzes traucējumiem? Kas ikdienā palīdz sazināties, pārvietoties, veikt mājas darbus un izklaidēties? Pie #DigitālāsBrokastis galda viesojas Svetlana Sproģe, Latvijas Neredzīgo biedrības centrālās valdes priekšsēdētāja, un Edgars Fomičevs, praktisks ierīču lietotājs ikdienā. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi LSM portālā.

“Basketstudijā 2+1” viesojās “Latvijas Universitātes” vīriešu komandas galvenais treneris Guntis Endzels. Runājām par: - pēcsezonas emocijām; - bronzas sēriju plusiem; - emocionālo tukšumu pēc uzvaras ceturtdaļfināla piektajā spēlē; - aktīvās aizsardzības nozīmi; - līderu nozīmi komandu spēlē; - Dāvida Vīksnes un visas komandas attīstību sezonas gaitā; - basketbola aspektiem, kas neparādās statistikā; - jauniem vārdiem Latvijas līgā; - kas visvairāk nepieciešams jaunajiem spēlētājiem; - pārliecības augšanu par spīti zaudējumiem; - nākamo izaicinājumu SELL spēlēs; - “Latvijas Universitātes” nākamās sezonas modeli; - iespējām, ko LU paver jaunajiem basketbolistiem. 60 minūtes par studentu basketbola ikdienu un svētkiem.

"Mans grāmatplaukta stāsts". Latviešu valodas aģentūras skolēnu radošo darbu konkursa labāko sacerējumu lasījumi. 4. raidījums. 10. - 12. klašu skolēnu darbu lasījumi. Režisors Valdis Lūriņš. Komponists Valdis Zilveris. Skaņu režisors Andis Ploks. Lasa Laura Siliņa un Uldis Siliņš. Redaktore Dzintra Matuzāle. Producentes Māra Eglīte un Velga Līcīte-Meldere. Īsi citāti no jauno autoru darbiem: Manas dienas paiet klusumā. Es ieklausos pulksteņa tikšķēšanā un lūkojos istabas četrās sienās. Patiesībā jau es esmu tikai parasts grāmatplaukts, tāpat kā citi. Veclaicīgs koka karkass, divas nelielas durtiņas, ierūsējušas naglas, dzīvoju parastā padomju dzīvoklī. Es glabāju dzīvokļa neparastā saimnieka, dzejnieka, grāmatas. Viņa pleci ir nolīkuši no pasaules smaguma un rūpēm, taču vakaros, pārrodoties mājās, viņš mēdz pat līdz rītam rakstīt dzeju.  Marta Piļāne, Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas10. klase Grāmatas mūsu ģimenei ir svētas. Jau vairākās paaudzēs tās tiek glabātas un papildinātas. Vecvecāku grāmatas man ir vairāk kā simts gadus vecas. Liels grāmatu lasītājs un izglītots cilvēks pirmskara laikā bija mans vecvectētiņš. Skolotājs un skolas direktors. Daudzas grāmatas viņš saņēmis kā dāvinājumu no toreizējā Latvijas valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa. Piemēram, 1914. gadā Rīgā izdotajā grāmatā “Domas par ateismu” ir ierakstīts – „Pateicībā no Tautas vadoņa K. Ulmaņa Kosas Bedrukalna 1. pamatskolas vadītājam H. Ceplītim”.  Ance Millere, Ērgļu vidusskolas 12. klase Katra latvieša grāmatplauktā vajadzētu būt kādam dzejas krājumam. Dzeju, manuprāt, nevar salīdzināt ar grāmatu lasīšanu. Tas ir īpašs process, kuram nav iespējams veltīt pāris minūtes. Latviešu autoru dzeja mani iedvesmo. Retāk mani interesē ārzemju autoru dzeja. Imanta Ziedoņa dzeja ir kas unikāls, it īpaši krājums „Taureņu uzbrukums”. Līga Lapsiņa, Cēsu Valsts ģimnāzijas 10.b klase Ģimene ir aplenkusi ugunskuru, neviens neuzdrīkstas izdvest ne skaņu kā bērēs. Sprakšķēšana, dzirksteļu uzliesmojums. Valda nāvīgs klusums. “Kāpēc?” Vai viņi tik tiešām domāja, ka, slēpjot patiesību, viņi var pasargāt šo desmitgadīgo meitēnu? Grāmatu plaukts bija kļuvis par vienu no mums. Katrs no mums – upuris. Rolands Kalējs, Briseles II Eiropas skolas 12. klase Grāmatas plauktā aug kopā ar mani. Tās mani ieaijāja kā bērnu, izglītoja kā spurainu pusaudzi un tagad iedvesmo kā lasīt mīlošu jaunieti. Mana ievērojamā grāmatu kolekcija var lepoties ar aptuveni divsimt dažādiem populāru un mazāk zināmu rakstnieku izauklētiem brīnumiem. Vai esmu šīs visas grāmatas izlasījusi? Protams, nē! Katrai grāmatai jāsagaida savs laiks. Tieši neliela daļa mistērijas un nezināmā dzīvei piešķir jēgas piegaršu…  Laura Grigule, Preiļu 2. vidusskolas 12. klase Visa pasaule un tās vēsture ir kā viens liels un sens grāmatplaukts. Milzu grāmatu plaukts ir pildīts ar stāstiem, kas ir tūkstošiem gadu veci. To senajos vākos mīt leģendas un stāsti par cēliem cilvēkiem un to dižiem varoņdarbiem, diemžēl šajos krājumos arī atrodas stāsti par briesmu darbiem un cilvēces kauna traipiem. Pagātni mēs aizmirst un izmainīt nevaram, lai arī cik briesmīga tā būtu. No tās ir jāmācās. Emīls Auziņš, Rīgas Starptautiskā skolas 12. klase Pilnīgā klusumā kā maigas pūkas pieskāriens mazs solis izspraucas no sen noputējušās grāmatas. Gaiss tīrs! Actiņas pamirkšķinājis un ar roku pamājis, Karlsons, tas pats, kas dzīvo uz jumta, sauc laukā pārējos. Karlsons laižas lejā no grāmatu plaukta, un viņam lielā lēcienā seko Princis un Mūks Tilles pavadā. Pīters Pens un Zvārgulīte saskatījušies sāk plati smīnēt, jo Vinnijs Pūks, apaļais lācītis, knapi tuntuļo uz priekšu, tāpēc Zvārgulīte nolemj uzbērt tam putekšņus, kas  paceļ viņu gaisā un ļauj lidot. Vēl aiz viņiem seko citi pasaku tēli un kā caur maģisku portālu ieiet sapnī. Manā sapnī!  Agneta Āboltiņa, Elejas vidusskolas 11. klase Vakaros vai rītos, kad gulēju blakus grāmatu plauktam, mēdzu izvilkt putekļainās grāmatas un pētīt tās. Tur bija visa tik daudz, ka tajā brīdī sāku apzināties savu nezināšanas apmēru. Un šādi mirkļi manā dzīvē kļūst ļoti svarīgi, citādāk var visu dzīvi nodzīvot, nezinot, ka nezinu. Daniels Kevins Berkans, Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas 12.a klase Jā, es joprojām spilgti atceros krāsainās bērnības atmiņas, to, cik daudz brīnumu atklāti, cik daudz nedarbu darīts. Bet tagad manī mīt sajūta, it kā piecpadsmit plaukti manā dzīves grāmatplauktā nemaz nepiederētu man. Šķiet, ka tas ir manas dvēseles iepriekšējās dzīves piedzīvojums. Arita Mieze, Valmieras Viestura vidusskolas 10.a klase Latviešu valodas aģentūra jau piecpadsmit gadus Eiropas Valodu dienā izsludina ikgadējo radošo darbu konkursu skolēniem. 2021. gada konkursa tēma bija “Mans grāmatplaukta stāsts”. Kopumā tika saņemti 1090 darbi – esejas, dzejoļi, domraksti un zīmējumi gan no Latvijas, gan latviešu skolām ārzemēs. Skolēnu labākie darbi tiek izdoti grāmatās. Šī ir jau piecpadsmitā grāmata skolēnu radošo darbu sērijā, un šajā grāmatā publicēti 417 skolēnu darbi.

Dosimies uz futbola lielvalsti un tango dzimteni, ka arī skaistāko ūdenskritumu valsti Argentīnu jeb uz Argentīnas Republiku. Pasaulslavenos Iguazu ūdenskritumus gan Argentīna dala ar Brazīliju, bet tas nemazina to krāšņumu, tūristu interesi un arī filmu industrijas interesi. Daudzas kinolentes tur ir filmētas – nesenākā un daudziem droši vien pazīstama – Marvel komiksu ekranizējumu sērija “Melnā Pantera”. Bet Argentīna ir arī platības ziņā lielākā spāniski runājošā valsts pasaulē. Iedzīvotāju skaita ziņā apmēram tāda pati kā pati Spānija – 46 miljoni cilvēku. Un pazīstama tā ir ne tikai kā tango dzimtene, bet arī slavenā marksistu revolucionāra Ernesto “Če” Gevaras dzimtene. Kā zināms iesauka “Če” pats par sevi nozīmē “argentīnietis” un viņa popularitāte ir pamatā saistīta ar Kubu, ko aplūkojām jau vienā no iepriekšējiem raidījumiem. Vēl Argentīna ir pazīstama arī kā lodīšu pildspalvas izcelsmes valsts (izgudrotāji gan bija ungāru izcelsmes), vēl vairāk – tieši Argentīnā 1920. gadā sāka raidīt pasaulē pirmā radiostacija. Argentīna arī bija viena no pirmajām vietām uz planētas, kur policija 19. gadsimta beigās sāka izmantot pirkstu nospiedumu atpazīšanas tehniku. Argentīnā ir ļoti jaukts etniskais sastāvs, kas ir saistīts ar valsts vēsturi. 16. gadsimtā Spānijas kolonizācijas laikā un tai sekojošās Pampa un Patagonijas zemju iekarošanas laikā 1,5 miljoni pamatiedzīvotāju tika nogalināti. Līdz ar to Argentīnas nāciju 19. un 20. gadsimtā izveidoja daudzi Eiropas imigranti. Imigrantu etniskais sastāvs bija ļoti daudzveidīgs: dominēja imigranti no Spānijas (galvenokārt baski un galisieši) un itāļi (pēdējo pēcnācēji tagad veido aptuveni 1/3 valsts iedzīvotāju), bet daudz ir arī franču, vāciešu, britu poļu, arābu un lietuviešu. Arī daudzi bijušie Trešā Reiha darboņi aizbēga tieši uz Argentīnu pēc Otrā Pasaules kara un slēpās tur. Viens no slavenākajiem nacistu noziedzniekiem bija holokausta loģistikas organizētājs Ādolfs Eihmans, kuru 1960. gadā noķēra Izraēlas slepenais dienests „Mossad” un vēlāk viņš tika atklāti tiesāts Jeruzalemē plaši zināmā prāvā. Sazvērestības teoriju piekritēji, starp citu ļoti sen jau uzskata, ka Ādolfs Hitlers arī neizdarīja pašnāvību 1945. gadā, bet gan aizbēga uz Argentīnu un vēl jo projām sirmā 132 gadu vecumā tur dzīvojot. Bet runājot par mūsdienu Argentīnu, kopš 90. gadu sākuma Argentīnā aktīvi tiek īstenota privatizācijas politika un vēl plašāka ārvalstu kapitāla piesaiste. Pievienošanās MERCOSUR (Dienvidamerikas kopējam tirgum) bija ievērojami paplašinājusi Argentīnas tirgu. Ekonomikā dominē smagā rūpniecība, tomēr tradicionālās vieglās rūpniecības nozares un jo īpaši pārtikas rūpniecība joprojām ir svarīgas un orientētas uz eksportu. Argentīnas vīns, kā zinām, ir pasaulē populāra smadzeņu inde. Naftas ieguves ziņā valsts ieņem ceturto vietu Latīņamerikā. Tāpat Argentīna ir viena no desmit valstīm pasaulē ar lielākajām urāna rezervēm, kādēļ valsts ir pazīstama ar tās zinātnes sasniegumiem kodolenerģijas un urāna rūpniecības jomā. Un protams, ka valsti ir arī būtiska dzelzs ieguves un tērauda ražošanas industrija. Attiecīgi – nav brīnums, ka mašīnbūve ieņem vadošo vietu smagajā rūpniecībā. Un, protams, nevar aizmirst – Argentīnā tradicionāli eksporta nozarē īpašu vietu ieņem gaļas fasēšana. Argentīna ir viena no nozīmīgākajām gaļas ražotājām un liellopu gaļas eksportētājām pasaulē. Argentīnas steiki ir ļoti populāri ne tikai ASV, bet arī citur pasaulē. Argentīna ieņem sesto vietu pasaulē pēc liellopu skaita, piektajā vietā pēc gaļas ražošanas uz vienu iedzīvotāju un pirmajā vietā pēc tās patēriņa. Lauksaimniecības un lopkopības produkti nodrošina vairāk nekā 50% no eksporta ieņēmumiem. Gaļa ir argentīniešu nacionālais ēdiens. Starp citu, Argentīnas lauksaimniecības īpatnība salīdzinājumā ar citām Latīņamerikas valstīm ir, ka tā ne tikai pilnībā nodrošina sevi ar pārtiku, bet arī to eksportē. Un vienlaicīgi lauksaimniecībā ir nodarbināti tikai nedaudz vairāk par 5 % strādājošo. Lai arī ekonomika ir daudzveidīga, mūsdienās Argentīna nav viena no pasaules attīstītākajām un bagātākajām ekonomiskām, kā tas bija pirms simts gadiem. Un tas saistīts ar Argentīnas defoltiem, jeb parādu neatdošanu. Ārējā parāda problēma jau vairākus gadu desmitus ir bijusi daudzu Latīņamerikas un citu attīstības valstu dienaskārtībā, un šajā laikā tā kļuvusi par "galvassāpēm" gan kredītņēmējiem, gan aizdevējiem. Argentīna jau sen ir starp valstīm, kur parādu problēma ir īpaši sāpīga. Pirmais defolta gadījums bija jau tālajā 1828. gadā, tikai 12 gadus pēc neatkarības iegūšanas no Spānijas. Kas ir defolti un kā tie izpaužās ne tikai Argentīnas gadījumā, skaidro Latvijas Universitātes profesore un Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka.  Diemžēl pēdējā ekonomiskā krīze valstī turpinās kopš 2018.gada un Covid pandēmijas ekonomiskie efekti, protams,  sekmē iedzīvotāju dzīves līmeņa krišanos.  Valsts valdība mēģina veikt ekonomiskās un sociālās reformas, taču lielais budžeta deficīts, augstā inflācija, produktivitātes un konkurētspējas kritums, augstā ienākumu nevienlīdzība un vājās valsts institūcijas to regulāri liedz.

Stāsta Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta zinātniskā asistente Anete Ozola Ne visas dialektu īpatnības saklausāmas vienas skaņas vai vārda robežās, tās var skart vienu vai pat vairākus vārdus. Nav noliedzams, ka visi runājam vienā valodā, tomēr tieši izlokšņu dažādības dēļ var saskarties ar nevienu vien pārpratumu, visbiežāk tie saistāmi tieši ar vārdu izvēli. Piemēram, Talsu tirgū nesaprašanos var radīt rāceņu iegāde, jo talsinieks tirgotājam no Bauskas var prasīt rāceņus, bet pretī saņemt dārzeni, kuru nemaz nav prasījis, jo vienā Latvijas daļā rācenis ir kāpostu ģints dārzenis, bet Kurzemē rācenis ir kartupelis. Šādu piemēru ir daudz – Kurzemē zodu joprojām dēvē par smakri, vardi par kobiņu, odu par knausi, bet butes par plekstēm. Tomēr dažreiz pārmaiņas skatāmas vēl plašākā kontekstā, piemēram, ne visā Latvijas teritorijā vārdu savienojumos tiks lietoti vieni un tie paši locījumi, jāatzīst, ka nereti citu novadu runātājiem šādas īpatnības šķiet ārkārtīgi neparastas. Varētu teikt, ka Kurzemes ziemeļos locījumi dažreiz mainījušies vietām, piemēram, mums zināms, ka vārdi pie un pēc, dažreiz arī uz draudzējas ar ģenitīvu, piemēram, eju pie Jāņa, eju pēc dēla, stāv uz ledusskapja, tomēr tāmnieku runā nereti dzirdēsiet eju pie Jāni, eju pēc dēlu, stāv uz ledusskapi. Tajā pašā laikā vārdi ar un par var biedroties ar sieviešu dzimtes ģenitīvu, piemēram, iet ar mammu, runāt par sievu var pārtapt par iet ar mammas, runāt par sievas. Šāda īpatnība lasāma arī latviešu tautasdziesmā, kas pierakstīta toreizējā Talsu apriņķī – Kad varetu ganidama, Ar māmiņas satikties, Tad mums būtu īsa diena, Būt' mums jaukas valodiņas. (3182) Arī darbības vārdu vajag visā Latvijas teritorijā lieto ar dažādiem locījumiem, piemēram, man vajag naudas, man vajag naudu, bet Kurzemes ziemeļos dzirdēsiet man vajag nauda, Jānim vajag piens, ziedi vajag svaigi. Pašreiz vārdu dižs var dzirdēt visu novadu runātāju valodā, taču nevar nepamanīt, ka tieši Kurzemē tas lietots biežāk, jo šeit no Dižstendes brauksiet uz Dižmāras gadatirgu, dižosieties ar sasniegumiem un ēdīsiet dižraušus pie dižjūras. Daudzas īpatnības cita dialekta runātājam var šķist nepierastas vai pat nepareizas, taču būtu svarīgi atcerēties, ka valoda kopumā nav pareiza vai nepareiza, jo literārā jeb rakstu valoda ir apzināti kopta un normēta valodas forma, bet to apgūstam, lai lietotu noteiktās saziņas situācijās, taču izlokšņu krāšņums ir valodas bagātība, kuru tāpat kā literāro valodu vajadzētu sargāt un kopt.

Kartes ir viens no vērienīgākajiem vēstures avotiem, kas nonāk pētnieku rokās. Tās stāsta ne tikai par aizgājušā laika ģeogrāfiju, bet arī par politisko iekārtu, tehnoloģiju attīstību un arī sadzīvi. Par to stāsta arī tikko klajā nākusi grāmata "100 kartes pirms Latvijas valsts", kas ir otrais Latvijas Nacionālās bibliotēkas un izdevniecības "Jāņa sēta" kopdarbs. Ko šīs kartes stāsta par dzīvi Latvijas teritorijā pirms valsts dibināšanas? Kā kartēs atainota industrializācija, dzimtbūšanas atcelšana un nacionālā atmoda, pilsētu uzplaukums un epidēmijas, skaidro izdevuma autors un redaktors Latvijas Nacionālās bibliotēkas galvenais bibliotekārs Reinis Vāvers un grāmatas redaktors, karšu izdevniecības "Jāņa sēta" pārstāvis Jānis Barbans. Grāmata ir sava veida turpinājums 2018. gadā izdotajam karšu un vēstures mīļotāju iecienītajam darbam "100 gadi 100 kartēs", kas aptver laika posmu no Latvijas valsts dibināšanas līdz 2017. gadam. Šoreiz grāmatas veidotāji ir ielūkojušies senākā pagātnē – tā dēvētajā garajā 19. gadsimtā jeb laika posmā no 1795. gada, kad visa mūsdienu Latvijas teritorija tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā, līdz Pirmā pasaules kara gaitas lūzumam 1917. gadā. Grāmatā iekļautas gan vēsturiskas kartes no Latvijas Nacionālās bibliotēkas un citu atmiņas institūciju krātuvēm, gan "Jāņa sētas" izstrādātas kartes, kas ilustrē dažādus Latvijas vēstures aspektus. Daudzas no grāmatā iekļautajām kartēm ir bibliogrāfiski retumi, ar kuriem plašāka sabiedrība tagad var iepazīties pirmoreiz. Turklāt grāmatas tapšanas procesā atklāta senākā zināmā līdz mūsdienām saglabājusies karte latviešu valodā. Tā publicēta 1836. gadā un parāda Tuvo Austrumu reģionu Jēzus Kristus dzīves laikā. Kartes mūsu galvā ļauj neapmaldīties Staigājot pa svešu vietu mums ir divas kartes – viena ir galvā, otra – acu priekšā, un cilvēkam ir problēma tās abas salikt kopā. Kāpēc mēs apmakdāmies, kā var trenēt ģeotelpisko orrientāciju un kāds izskatās vadātājs? „Par māņiem, vadātājiem jeb maldinātājiem sauc tos garus, kuri vientuļus gājējus vai nu nakts vai dienas laikā vadā un maldina, ka nespēj sasniegt to vietu, kurp tie nodomājuši iet. Šie pa lielākai daļai bijuši tādu cilvēku gari, kuri savu mantu priekš nāves apglabājuši, vai arī tādi, kas nelaikā dabūjuši vai padarījušies sev galu,” teic viens no ticējumiem, kas rodams mūsu folklorā par vadātāju – vispopulārāko maldīšanās stāstu personifikāciju. Pirms raugām kādi ir iemesli, kas cilvēku, vārda tiešā nozīmē, aizved neceļos, neliels ieskats folkloras materiālos saistībā ar maldīšanos. Apmaldīšanās stāstus ilgstoši ir vākusi un pētījusi Latvijas Universitātes Literatūras Folkloras un Mākslas Institūta vadošā pētniece Sanita Reinsone, kura savu paveikto apkopojusi monogrāfijā „Apmaldišanās poētika. Teikās, stāstos un sarunās.” Sanitai attālināti ierakstītā sarunā skaidro, kāds ir vadātājs. „Ja tu pa lauku ej, tad tu noņem vien taisu virzienu, ej! Bet tur [mežā] tev cers ir priekšā, tur jāpagriežas, tev atkal odze, tev koks ir priekšā, un cik vēl locies, locies starp tiem kokiem, kamēr tu nezini, kur aizvelcies,” tā lasām vienu no pierakstītajiem maldīšanās pastāstiem Sanitas Reinsones monogrāfijā. Turpat autore raksta šādi: „Apmaldīšanās ir paradokss. Vispārējas urbanizācijas un straujas tehnoloģiskās attīstības laikā, kad ir pieejama globālās pozicionēšanas sistēma, kad gandrīz ikvienam kabatā ir parastais vai pat viedais mobilais tālrunis, kad ir pieejama gājējiem un transportam piemērota infrastruktūra, apmaldīties, rodoties kaut īslaicīgai dezorientācijai, vismaz cilvēku iekārtotā vidē nav iespējams.” Tomēr maldāmies mēs arī šodien. Un ir tas ir fakts, ka viedās navigācijas ierīces padara mūsu orientēšanos spējas vājākas. Tur līdzēt var analogā karte, kurā velkam ar pirkstu līdz, ejot pa nepazīstamu apvidu. Tā var trenēt savas telpiskas prasmes, norāda LU Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas pētnieks, profesors Jurģis Šķilters.  

Lai gan saslimstība ar Covid arvien mazinās, bažas rada koronavīrusa Delta varianta izplatība, kas rudenī var nest jaunu saslimšanas kāpumu. Vakcinācijas ātrums nav tāds kā gribētos, veselības ministrs Daniels Pavļuts ir atzinis, ka visticamāk nebūs 70 procentu vakcinēto, turklāt arī epidemiologi norāda, ka Delta variants ir lipīgāks un pūļa imunitātei nepieciešami vismaz 85 procenti vakcinēto, kas nav iespējams, ņemot vērā, ka netiek vakcinēti bērni līdz 14 gadu vecumam.  Vai gaidāma ierobežojumu atgriešanas? Vai tiks meklētas iespējas, kā ekonomikai darboties lielākas saslimstības apstākļos? Ko darīt, lai rudenī daudzas dzīves jomas neapstājas atkal – par to diskusija raidījumā "Krustpunktā". Kopā ar mums bija Ministru prezidenta parlamentārā sekretāre Evika Siliņa, veselības ministra padomnieks rīcībpolitikas jautājumos Kaspars Bērziņš un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš.

Lai gan saslimstība ar Covid arvien mazinās, bažas rada koronavīrusa Delta varianta izplatība, kas rudenī var nest jaunu saslimšanas kāpumu. Vakcinācijas ātrums nav tāds kā gribētos, veselības ministrs Daniels Pavļuts ir atzinis, ka visticamāk nebūs 70 procentu vakcinēto, turklāt arī epidemiologi norāda, ka Delta variants ir lipīgāks un pūļa imunitātei nepieciešami vismaz 85 procenti vakcinēto, kas nav iespējams, ņemot vērā, ka netiek vakcinēti bērni līdz 14 gadu vecumam.  Vai gaidāma ierobežojumu atgriešanas? Vai tiks meklētas iespējas, kā ekonomikai darboties lielākas saslimstības apstākļos? Ko darīt, lai rudenī daudzas dzīves jomas neapstājas atkal – par to diskusija raidījumā "Krustpunktā". Kopā ar mums bija Ministru prezidenta parlamentārā sekretāre Evika Siliņa, veselības ministra padomnieks rīcībpolitikas jautājumos Kaspars Bērziņš un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš.

Klajā nākusi apjomīga monogrāfija, kas veltīta Pirmā pasaules kara notikumiem Latvijā. Šī grāmata ne tikai min vispārzināmus faktus par karu, bet sniedz unikālu ieskatu sociālās dzīves aspektos šajā periodā. Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar vēsturnieku Ēriku Jēkabsonu. Vēsture nav tikai sausi fakti, skaitļi, hronoloģiskā virknē rindoti notikumi - tā ir sadzīve, kultūra, sabiedrība un sociālā sistēma, kuru ne vienmēr detalizēti apraksta vēstures grāmatās. Taču nule iznākusī grāmata par Latviju laika posmā no 1914.-1920. gadam stāsta tieši šo, mazāk zināmo, taču ne mazāk interesanto un būtisko vēsturi. Latvijas vēstures institūtā, profesora Dr. hist. Ērika Jēkabsona vadībā iznākusi jauna autoru kolektīva grāmata “Karš un sabiedrība Latvijā 1914–1920”. Šī monogrāfija ir pirmais mēģinājums Latvijas historiogrāfijā apkopojoši analizēt Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara ietekmi uz sabiedrību. Kā karš iespaido sabiedrības ikdienu? Kādas ir kara izraisītās krīzes izpausmes? Pārtikas trūkums, slimības, pieaugošais noziedzības līmenis, izmaiņas gan dzimšu attiecībās, gan augstskolu klausītāju (studentu) jeb topošās nācijas elites dzīvē un galveno tautas tradicionālo svētku tradīcijās, atzīmēta arī kara ietekme uz ārzemēs dzīvojošiem latviešiem. Latvijas situācija 1914.–1920. gadā neapšaubāmi bija sevišķi sarežģīta, pat unikāla visas Eiropas mērogā, un tā noder par izcilu piemēru, lai atspoguļotu militāri politiskos un sociālos procesus arī Eiropā kopumā, jo Latvijas teritorija un sabiedrība īsā laika posmā tika pakļauta ne vien intensīvai karadarbībai, bet arī masu deportācijām, Vācijas okupācijai, boļševiku režīmam, epidēmijām, sociālai katastrofai, pilsoņu kara elementiem, cīņai par neatkarību ar vairākiem ienaidniekiem. Pirmā pasaules kara blindāža Olainē Nu jau trešo gadu pēc kārtas Olainē  interesenti var izstaigāt Pirmā pasaules kara vēstures izziņas maršrutu. Ir iespēja ieiet iekšā blindāžā, kas rekonstruēta pēc arheoloģisko izrakumu atradumiem šajā vietā. Par rekonstruēto  blindāžu  Pirmā pasaules kara vēstures izziņas maršrutā Olainē stāsta Olaines Vēstures un mākslas muzeja vecākais speciālists Māris Ribickis. Tagad apkārt blindāžai ir izaugusi un attīstījusies pilsēta un, lai izstaigātu I Pasaules kara takas, kur reiz atradusies krievu armijas aizsardzības līnija, nav jābrien pa purvu, bet nepilnu 200 metru attālumā no Olaines muzeja ikviens var aiziet līdz rekonstruētai blindāžai, zemnīcai un aplūkot kareivju piederumus, kas atrasti bijušajā purvā, kur risinājās kara darbība. Rosība te sākusies 1915. gada oktobrī, kad ieradušies karotāji no 48. Sibīrijas strēlnieku pulka, periodiski uzturējušies arī latviešu strēlnieki no 1. Daugavgrīvas bataljona un Zemgales 5. bataljona, stāsta Māris Ribickis un aizved pie nelielas baļķu būves, kurai uz jumta kā tortes kārtas ir pamīšus sakrauti smilšu maisi un baļķi – aizsardzība pret ložu, šrapneļu un šķembu trāpījumiem. "Nakti pavadījām netālu no kaujas lauka artileristu blindāžās. No rīta bija jāiet uz „Lapsām", netālu no Olaines stacijas, kur dažas dienas un naktis pavadījām zem klajas debess, mežā. Dabūdami zināt, kā vēl dažas dienas būs jāpaliek uz vietas, stājamies enerģiski pie zemju būdu celšanas. Zemnīcām durvis, aiz dēļu trūkuma, sapinām no paegļu zariem. Enģēm stiepules un krāsnīm ķieģeļus varēja pa pilnam dabūt nopostītajā Olaines stacijā, kur, kā mūsu kaimiņi krievi stāstīja, nevarot iet jo vācietis varot redzēt un apšaudot," vēsta kāda karavīra atmiņas. Daudzas karavīru atmiņas Olaines vēsturnieks atradis, vētījot Krievijas arhīvos pieejamos kaujas žurnālus, taču šo fragmentu no latviešu strēlnieka stāsta var izlasīt 1925. gada janvārī publicētajā „Jēkabpils Vēstnesī”, kas digitālajā versijā rodams interneta vietnē periodika.lv.

Stāsta LLU Veterinārmedicīnas fakultātes dekāns, Pārtikas un vides higiēnas institūta vadošais pētnieks, profesors Kaspars Kovaļenko. Dažādu dzīvnieku sugu mijiedarbība dabā notiek nepārtraukti un, iespējams, līdzīgai divu sugu mijiedarbībai ir ļoti liela nozīme daudzšūnu organismu evolūcijā jau vairāku miljardu gadu garumā. Kā vienu no plašāk izplatītajiem divu sugu mijiedarbības piemēriem var uzskatīt šūnas organellas mitohondrija un saimniekšūnas simbiozi, kas aizsākās aptuveni pirms diviem miljardiem gadu, visticamākais, neilgi pēc straujas skābekļa koncentrācijas paaugstināšanās atmosfērā, kas lielai daļai tajā laikā dzīvojošajiem organismiem bija nāvējoši. Kopš tā laika eikariotu (vienšūņu, dzīvnieku, augu, sēņu u.c.) šūnās mitinās simbiotiska baktērija, ko sau cam par Mitohondriju, kas nodrošina šūnām enerģiju, pārveidojot glikozi līdz šūnām izmantojama ATP (Adenozīna trifosfāta), bet analizējot mitohondriālo DNS mēs redzam, ka tuvākie radinieki šīm organellām, šķiet, ir proteobaktērijas. Bez šīm organellām dzīvība uz zemes, kādu mēs to pazīstam, nebūtu. Protams, dabā pastāv arī citas, mums labāk zināmas, simbiozes formas, piemēram, parazītisms, mutuālisms, komensiālisms. Ja aptuveni zinām, kas ir parazītisms, tad mutuālisms ir divu sugu simbiozes forma, kad abas sugas gūst labumu, piemēram, bites un ziedaugi vai komensiālisms, kad viena suga izmanto otras sugas resursus, tai nekaitējot, piemēram pielipējzivs un haizivis. Daudzi dzīvnieki citas sugas izmanto barības ieguvei vai aizsardzībai. Piemēram, dzīvnieku, tai skaitā cilvēku zarnās mitinās milzīgs daudzums dažādu baktēriju, mikroskopisko sēņu un vīrusu. Termīti audzē sēnes, skudras rūpējas par laputīm, savukārt sēnes mēdz izmantot kukaiņus, lai izsētu savas sporas plašākā reģionā, te kā interesantāko piemēru var minēt Ophiocordyceps unilateralis, kas parazitē skudrās, un neilgi pirms sēnes augļķermeņa veidošanās liek skudrām uzrāpties pēc iespējas augstāk, iestiprināties ar žokļiem augā un tad no skudras galvas izdīgst sēnes augļķermenis, kas izsēj sporas. Sienāžus izmanto ūdenī dzīvojoša nematomorfa, ko tautā sauc par zirga matiem, šis parazīts oliņas dēj ūdenī, bet, ja tās kāpuru nejauši apēd sienāzis, tajā attīstās pieaugušais indivīds, kas, izmantojot specifiskas signālmolekulas, liek sienāzim lēkt ūdenī, kur tas noslīkst... No sienāža ķermeņa izlien garš tārps, kas vairākas reizes var pārsniegt paša sienāža garumu, un parazītiskā tārpa reproduktīvais cikls var sākties no jauna. Arī Homo sapiens jeb saprātīgais cilvēks ir suga, kas pakļāvusi daudzas citas sugas. Pirmā suga, ko pakļāva cilvēki, bija vilki. Vairāk un plašāk - ierakstā.

Palūkojoties uz zemūdens pasauli, tā šķiet tik ļoti atšķirīga no apstākļiem uz zemes, ka aizvien brīnumains šķiet dzīvo būtņu evolūcijas posms, kurā tie pārcēlās no dzīves ūdenī uz sauszemi. Pasaules vēsturē viens no aizraujošākajiem stāstiem ir par laiku, kad dzīvās būtnes pielāgojās dzīvei uz sauszemes. Kā šis process notika, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj paleontologs, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas vadītājs Ervīns Lukševičs. Sauszeme apgūšanu sauc arī par sauszemes veidošanu jeb terraformēšanu. Pirms Ordovika perioda zeme izskatījās pilnīgi citāda. Sākot ar Ordovika beigām pirms apmēram 460 miljoniem gadu zemes formēšanā iesaistās arī dzīvnieki. "Bet mugurkaulnieki šajā procesā iesaistās tikai Devonā un Karbonā," skaidro Ervīns Lukševičs. "Pirmie četrkājainie dzīvnieki, kam bija potenciāls apgūt sauszemi radušies Devona vidū, varbūt pirms 380 - 370 miljoniem gadu." Pētnieks atzīst, ka nav viegli atšķirt, kurš ir sauszemes iemītnieks, kurš ne. "Daudzas pazīmes, kuras līdz zināmam laikam, pat vēl pirms 20 gadiem uzskatīja par pierādījumu tam, ka, piemēram, ķepa ar pieciem pirkstiem vai lielāku pirkstu skaitu, ir droša pazīme, ka tas ir sauszemes iemītnieks. Nekā tamlīdzīga," skaidro Ervīns Lukaševics. "Mēs taču zinām, ka roņi ir ūdens dzīvnieki, kaut gan spēj izlīst krastā un diezgan ievērojamu laiku pavada krastā. Tāpat arī krokodili lielu daļu sava laika pavada ūdenī, kur ķepa lieliski noder. Līdz ar to pat iegūstot ekstremitātes nevis spuras un šis process norisinājies Devonā, ķepa vēl pati par sevi neliecina par to, ka dzīvnieks bijis sauszemes iemītnieks." "Lai piemērotos dzīvei sauszemē, ir nepieciešams pārvarēt veselu virkni grūtību. Pirmkārt, tā ir gravitācija, ūdenī, pateicoties cēlējspēkam, nav jābūt ārkārtīgi spēcīgai muskulatūrai, lai noturētu savu ķermeni šajā vidē. Citādi ir gaisa vidē. Otrkārt, jāpilnveido skābekļa ieguves. Liela daļa ūdens dzīvnieku elpo ūdenī izšķīdušo skābekli un nav  toleranti pret samērā augstu skābekļa saturu - daži jūras organismi necieš pārāk augstu skābekļa saturu, bet tie, kas dzīvo gaisa vidē, saskaras ar samērā augstu skābekļa saturu," norāda Ervīns Lukaševics. "Treškārt, jādomā par ūdeni organismā un ūdens novadīšanu kaut kur. Varam iztēloties jebkuru jūras dzīvnieku kā tādu maisu ar ūdeni, kas peld ūdeni. Bet sauszemes dzīvnieki ir maisi ar ūdeni gaisa vidē. Te ir pavisam citas problēmas." Runājot par atbalstu, pētnieks norāda, kā kāja ir daudz labāks instruments, lai  pārvietotos gaisa vidē, salīdzinot ar spurām. Viņš min zuti, kurš spēj sauszemes vidē izdzīvot dažas stundas un pārvietoties no dīķa līdz upītei. Bet ar kājām var aizčāpot krietni tālu, pat, ja pārvietošanās nenotiek strauji, bet tā, kā krokodils to dara. Bet, runājot par skābekļa elpošanu, izrādās divējādi elpojošās zivis spēj izdzīvot baseinā vai dīķī, kur vispār skābekļa nav, jo elpo gan ūdenī izšķīdušo skābekli ar žaunām, gan atmosfēras gaisu. "Starp mūsdienu organiskiem divējādi elpojošās zivis, lai gan neizskatās pēc mūsu brālēniem, ir attāli mūsu radinieki. Arī Devona četrkājainie bija spējīgi elpot atmosfrēras gaisu, gan viņiem bija funkcionālās žaunas," atzīst Ervīns Lukaševics. Parazīti senajos organismos Kaulos saglabātas kodumu pēdas – tas izklausās kā detektīvstāsts par nozieguma risinājumu, tikai šis “noziegums” noticis pirms aptuveni 400 miljoniem gadu. Runa ir par Devona periodu, un to kā tajā laikā mazītiņi vēzīši un tārpi bija apsēduši bruņuzivis un daivspuru zivis, radījumus, kas tā paša Devona perioda beigas jau bija izmiruši. Toties atradnes par zivīm un to nevēlamajiem apakšīrniekiem – parazītiem – ir saglabājušās līdz mūsdienām. Par to arī stāsts, ģeoloģijas doktorants, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu students Valters Alksnītis pēta, kā šādi parazīti dzīvojuši zivju ķermeņos.  

**Pūpolu svētdiena** *Un, kad tie tuvojās Jeruzālemei, nākdami uz Betfagu un Betāniju pie Eļļas kalna, tad Viņš sūta divus no Saviem mācekļiem un tiem saka: "Noeita ciemā, kas jūsu priekšā, un iegājuši jūs tūdaļ atradīsit piesietu kumeļu, uz kura vēl neviens cilvēks nav sēdējis. Atraisījuši to atvediet. Un, ja kas jums sacīs: ko jūs te darāt? - tad atsakait: Tam Kungam tā vajag. Un tūdaļ tas to atsūtīs šurp." Un tie nogāja un atrada kumeļu ārā uz ielas pie durvīm piesietu un to atraisīja. Un kādi no tiem, kas tur stāvēja, viņiem sacīja: "Ko jūs darāt, ka atraisāt kumeļu?" Bet viņi tiem sacīja, kā Jēzus bija pavēlējis. Un tie viņiem atļāva. Un viņi kumeļu atved pie Jēzus, uzliek tam savas drēbes, un Viņš sēdās tam virsū. Un daudzi izklāja savas drēbes uz ceļa; un citi kaisīja zarus, ko tie bija nocirtuši laukos. Un tie, kas gāja priekšā un kas sekoja, sauca: "Ozianna, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Lai ir slavēta mūsu tēva Dāvida valstība, kas nāk. Ozianna augstībā!" /Mk 11:1-10/* Lūgsim svēto Jāzepu, strādnieku, lai mēs varētu atrast veidus, kas liktu mums sacīt: neviens jaunietis, neviens cilvēks, neviena ģimene bez darba! Jēzus ienākot Jeruzālemē, zināja, kas ar Viņu notiks. Jēzus neielavās pilsētā slepus. Viņš pats atklāti ienāk pilsētā. Ar to Jēzus parāda mīlestību saviem ienaidniekiem. Jēzus ar šo žestu deva iespēju saprast pravietojumu piepildījumu. Jēzus ar savu rīcību sniedz liecību arī saviem mācekļiem. Viņš tiem parāda kā bez izlocīšanās dodas pretī ciešanām un nāvei, pārliecināts par Dieva uzvaru. Ikviens mēs dodamies pretī nāvei un ciešanām. Daudzas lietas mūs biedē. Nāve mūs biedē. Mēs gribam bēgt no nāves. Jēzus mums rāda piemēru šādās situācijās ar savu drosmīgo atklāto iejāšanu Jeruzalemē. Lūgsim, lai šis notikums kalpo mums par pamatu drosmei un mierinājumam. ***Jautājumi pārdomām:*** * Kas mani biedē šobrīd? Kā es varu vērsties pie Kunga lūdzot drosmi? Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis **arhibīskaps Jānis Vanags**.

Kāpēc Valentīnes Lasmanes dzīvesstāsts “Nakts jau nav tikai gulēšanai” mums ir tik būtisks, runājot par trimdas un Latvijas vēsturi, Kultūras Rondo vaicājam Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociācijas “Dzīvesstāsts” valdes pārstāvei Mārai Zirnītei. Pagājušā gada nogalē klajā nāca literatūrkritiķes un bibliogrāfes Valentīnes Lasmanes (1916–2018) dzīvesstāsts Gaita Grūtupa literārajā apdarē grāmatā “Nakts jau nav tikai gulēšanai” "Šis stāsts reizē ir arī kā Latvijas vēstures bilde. Daudzas epizodes Valentīnes dzīvē ilustrē to, ko mēs apzinājāmies, kā vēstures notikumus, bet Valentīne to ir piedzīvojusi," stāsta Māra Zirnīte. Māra Zirnīte vērtē, ka Valentīnes stāstam var sekot kā lugai, kurā autore ir galvenā varone. "Viņa savu stāstu stāsta kā vecmāmiņa mazbērniem. Tas ir viegli saprotams un var dzīvot līdzi. Un tikai dzīvojot līdzi mēs saprotam otru cilvēku," atzīst Māra Zirnīte. Atceroties darba tapšanu un sadarbību ar Valentīni Lasmani, Māra Zirnīte atzīst, "mūs vienoja rakstošo cilvēku brālība un viņa labi saprata, ko vajag vēsturei atstāt un izstāstīt, lai paliktu liecības". Ar šo grāmatu Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts, Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociācija “Dzīvesstāsts” un apgāds “Mansards” aizsāk mutvārdu vēstures sēriju “Bezbailīgie” – par Latvijas valsts vienaudžiem, kuri riskēja ar dzīvību, lai Otrā pasaules kara beigās glābtu cilvēkus no atkārtotas padomju okupācijas. "Valentīnes Lasmanes atmiņu grāmata ir nozīmīgs devums, kas ļauj katram cilvēkam izlasīt un piedzīvot to laiku, ko piedzīvoja Valentīne," norāda Māra Zirnīte. Ar Valentīnes Lasmanes dzīvesstāstu var iepazīsties ar Radioteātrī. Valentīne Lasmane mūžībā devusies 102 gadu vecumā Stokholmā. Otrā pasaules kara laikā Valentīne Lasmane bija ar Latvijas Centrālo padomi saistītās pretošanās kustības dalībniece, organizēja bēgļu laivu kustību uz Zviedriju, vēlāk aktīvi darbojās trimdā. Dzīvesstāstu vācēja un pētniece Māra Zirnīte, kas vākusi materiālus grāmatai “Nakts jau nav tikai gulēšanai”, uzturējusi ar Valentīni Lasmani regulāru kontaktu.

Ludzā dzimušā krievu prozaiķa Leonīda Dobičina romāns "Enpils" (sarakstīts ap 1933.gadu ) ir Augstā dziesma ne tikai Daugavpilij, kurā autors pavadīja savus zēnības gadus, bet arī cilvēciskās saziņas maigumam un mainībai. Romantika, kurā būtiska loma nosacītībai un absurdam, pamatoti aicina meklēt izteiksmes līdzības ar Marsela Prusta un Džeimsa Džoisa daiļradi. Nianšu un smalkumu uzvaras gājiens pār vispārsaprotamo un plakano ikdeinību, kurai pārkāpt ir bijis saistoši vienmēr - bet jo īpaši šajā laikā.  Romānu tulkojusi Māra Poļakova. Par pagrīdes klasiķi dēvētais Leonīds Dobičins dzimis 1894. gadā Lucinā (Ludzā), vēlāk ģimene pārcēlusies uz Dvinsku (Daugavpili), kur Dobičins dzīvojis līdz 1911. gadam. Studējis Pēterburgas universitātē, pēcāk pārcēlies uz Brjansku, kur sākās viņa literārā darbība. "Enpils" darbība notiek 20. gadsimta sākumā Dvinskā. Daudzas detaļas atainotas gandrīz dokumentāli precīzi, lielākajai daļai personāžu ir reāli prototipi. "Enpili" mēdz salīdzināt ar hroniku, kurā nozīmīgi notikumi pielīdzināti nenozīmīgiem. Mēdz minēt kā romānu, kas veidots pēc kino montāžas likumiem; katrs teikums veidots kā lāse, kurā lūst pasaule. Leonīda Dobičina romāns "Enpils" izdots sērijā "Orbītas bibliotēka".        

Pandēmijas laikā pirkumu skaits internetā ir palielinājies, un attālinātie digitālie maksājumi kļuvuši par nepieciešamību katrā no tirdzniecības jomām. Daudzas digitālo tehnoloģiju inovācijas Latvijā jau bija izveidotas, taču tikai tagad tās kļuva par ikdienas nepieciešamību. Drīzumā varam sagaidīt iespēju tirdzniecības vietās pirkumus identificēt ar biometriskajiem datiem. Katram no mums ir jādomā par drošību veicot pirkumus internetā, un divu faktoru autentifikācija palīdzēs pasargāt sevi no prettiesiskām darbībām ar maksājumu kartēm. Saruna ar digitālās pieredzes attīstības nodaļas vadītāju bankā "Citadele" - Mārtiņu Bērziņu. 

Pandēmijas laikā pirkumu skaits internetā ir palielinājies, un attālinātie digitālie maksājumi kļuvuši par nepieciešamību katrā no tirdzniecības jomām. Daudzas digitālo tehnoloģiju inovācijas Latvijā jau bija izveidotas, taču tikai tagad tās kļuva par ikdienas nepieciešamību. Drīzumā varam sagaidīt iespēju tirdzniecības vietās pirkumus identificēt ar biometriskajiem datiem. Katram no mums ir jādomā par drošību veicot pirkumus internetā, un divu faktoru autentifikācija palīdzēs pasargāt sevi no prettiesiskām darbībām ar maksājumu kartēm. Saruna ar digitālās pieredzes attīstības nodaļas vadītāju bankā "Citadele" - Mārtiņu Bērziņu. 

2020. gadā katram sava jauna pieredze. Daudzas lietas mēs turpinām piedzīvot pirmo reizi arī kopā. Par pandēmijas laiku un jaunā gada cerībām, sarunājāmies ar Vairu Vīķi-Freibergu.

4. novembrī sākas Baltijas drāmas forums, kura laikā atklās arī rakstu krājumu par pēdējiem desmit gadiem Latvijas teātrī. Kultūras Rondo studijā Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāja Daiga Gaismiņa-Šiliņa un teātra zinātniece Lauma Mellēna-Bartkeviča. "Šobrīd ieplānota izrāžu skate, konference un divas diskusijas, arī rakstu krājuma atkāšana," atklāj Daiga Gaismiņa-Šiliņa. "Būtiskākā būtu domu apmaiņa par šo situāciju, kā teātri mēdz pielāgoties Lietuvā un Igaunijā, kā arī paskatīties uz to, kas pēdējos desmit gadus noticis un pašiem sev uzsist uz pleca, ka teātris ir dzīvs - pielāgojās, mainās," turpina Daiga Gaismiņa-Šiliņa. "Var just, ka mūsu teātrī vadošie režisori ir izauguši brīvībā, viņi nebaidās, viņi grib runāt par daudzām lietām, kas viņiem sāp, kas viņus interesē, kas satrauc. Daudzas tēmas ir tādas, kas ir svarīgas visai sabiedrībai. Gribētos, lai kolēģi no Lietuvas un Igaunijas redz šīs izrādes. Bet tas ir visriskantākais, kā būs," atzīst Daiga Gaismiņa-Šiliņa. Forumā paredzēta zinātniskā konference "Teātris un jaunās tehnoloģijas". "Mēs mēģināsim runāt par dažādiem jautājumiem, kā mākslas mijiedarbojas ar tehnoloģijām dotajos apstākļos, kāda ir Lietuvas un Igaunijas pieredze," stāsta Lauma Mellēna-Bartkeviča. "Tikšanās arī neklātienē tomēr dod impulsus turpināt, nestagnēt, neko negaidīt, kamēr tas viss pāries, bet ļaut procesam turpināties un attīstīties tādās formās, kā tas ir iespējams." Sagatavots arī grāmatžurnāls "Laikmetīgais Latvijas teātris 2010. - 2020". Tas būs pieejams gan papīra formātā, gan arī elektroniski. Izdevums apis ciešā sadarbībā ar daudziem teātra kritiķiem un praktiķiem. Lauma Mellēna-Bartkeviča, vērtējot situāciju desmit gadu laikā, atzīst, ka varam runāt par jaunas režisoru un dramaturgu paaudzes ienākšanu teātrī, varam runāt par procesu, kurā teātra profesijas saplūst un rodas koprades teātris. Redzam daudz vairāk sadarbības projektu. Veidojas neatkarīgas teātra kompānijas, ko dibina jaunie mākslinieki. Teātra process ir ļoti mainīgs, teātris kļūst sociāli iesaistīts, saistīts ar dažādām norisēm sabiedrībā.  Daiga Gaismiņa-Šiliņa norāda, ka mainījusies arī vizualitāte teātrī. Jauno tehnoloģiju izmantojums. "Prieks par to, kā Latvijas teātris ir iekarojis vietu starp Baltijas valstīm. Ja pirms desmit gadiem bijām nedaudz pastarīši, lietuviešiem bija spēcīgi režisori, igauņiem - spēcīga dramaturģija. Mēs bijām bāli, oriģināldramaturģijas nebija, ko rādīt. Šobrīd situācija ir krasi mainījusies un man šķiet, ka esam līderpozīcijās," uzskata Daiga Gaismiņa-Šiliņa.

10.septembrī durvis ver jauns mākslas centrs Rīgā – „Zuzeum”. Tā dibināšanas mērķis – Latvijas mākslas popularizēšana starptautiskā kontekstā, radot vietu sarunām un kultūras apmaiņai. Pirmā „Zuzeum” izstāde „Mēs dzīvosim. Mūsdienu māksla Zuzānu kolekcijā” sniedz ieskatu kolekcijas jaunieguvumos un piedāvā apmeklētājiem  starptautisku mākslas pieredzi. Jaunais mākslas centrs atrodas Lāčplēša ielā 101, gana skaļā un rosīgā Rīgas daļā, netālu no dzelzceļa līnijas. „Zuzeum” direktore un koncepcijas dizainere Agnese Kleina izrāda mākslas centru no tās ēkas puses, pa kuru nāks apmeklētāji. "Mēs nākam iekšā it kā pazīstamajā ēkā pilnīgi no otras puses. Droši vien tāpēc ir sajūta, ka neatrodies Rīgā. Tas ir vispatīkamākais, un arī, kad redzu, ka cilvēki brauc garām, viņi paliek uz pauzes, jo šis ir pārsteigums. Šeit viss ir maigi siltā, oranžā krāsā, ēka ir renovēta, savesta kārtībā, tai būtībā ir piešķirtā trešā dzīve, tai ir jauni logi un durvis tajās vietās, kur tie bija pirms 100 gadiem, bet pa šiem 100 gadiem bija paslēpti. Tāpēc it kā viss ir jauns, bet vienlaikus pazīstams," iepazīstina Agnese Kleina. Zīmīgi, ka uz ēkas fasādes uzraksts „Laiki mainās visu laiku”, tas radies Agneses sarakstē ar kolekcionāru Jāni Zuzānu. "Daudzas lietas šeit ir kļuvušas publiskas - iemūrētas, izceltas un visādi citādi noliktas skatītājiem priekšā tieši no dzīves, ka tas nav tā, ka mēs domājam, kā mēs varētu šeit visu apdzīvot. Ir kā dzīvē, kur notiek gan joki, gan interesanti gadījumi, ir pašiem sava filozofija, ar visu arī dalāmies šeit, publiskajā telpā," skaidro Agnese Kleina. Izstāžu zāles mākslas centrā ir divas - Lielā un Mazā zāle, kopā 1100 kvadrātmetru liela platība. Agnesei Kleinai īpaši tuva ir Mazā izstāžu zāle, par to viņa stāsta ar aizrautību. "Mēs esam Mazajā zālē. Un mēs viņu esam komandā iesaukuši par mūsu mākslas kapelu. Šis vārds parasti tiek asociēts ar reliģiskām iestādēm, un tāpēc tas ir tas mūsu iekšējais mīļvārdiņu šai telpai, jo tā ir ieguvusi daudz gaismas," gandarīta Agnese Kleina. Ir paredzēts, ka Mazā zāle būs atvēlēta meditācijām. "Katru dienu noteiktās stundās šeit būs iespēja jebkuram izbaudīt, piedalīties mākslas meditācijā, ar to saprotot kaut ko ļoti vienkāršu. Mēs iedosim dezinficētu jogas paklājiņu, vai apmeklētājs ieradīsies ar savējo un varēs veselu stundu raudzīties uz visiem mākslasdarbiem vai vienkārši sēdēt viena mākslas darba priekšā, gremdēties tajā domā, kas tur ir pateikts vai vienkārši aizmirsties," stāsta Agnese Kleina. Abās zālēs skatāma plaša mākslas centra atklāšanas izstāde, kurā eksponēti 43 mākslinieku darbi. "Zuzeum" pirmās izstādes nosaukums „Mēs dzīvosim” aizgūts no viena mākslas darba, vācu autora Frīdriha Kūnata (Friedrich  Kunath) skulptūras. Atklāšanas izstāde būs pārsteigums tiem skatītājiem, kuri līdz šim iepazinuši privātkolekcijā esošos latviešu autoru darbus. Atvēršanas izstādes kuratore Ieva Zībārte norāda, ka visi izstādē redzamie darbi  tapuši pēc 2000.gada un to autori ir no dažādām valstīm. "Jau pirms gadiem nu jau gandrīz 10 gadiem Zuzānu kolekcijā sāka nonākt Krievijas mākslinieku darbi, un ar to es domāju tieši šī nonkomformisti no Maskavas un Sanktpēterburgas, 80.-90. gadu māksla. Un divus trīs gadus atpakaļ kolekciju papildināja mūsdienu ārvalstu māksla," skaidro Ieva Zībārte. "Mūsdienu māksla – tā ir glezniecība, skulptūra, keramika, dekoratīvā māksla, jo tas ir Zuzānu kolekcijas pamats." Domājot par nākamām izstādēm, Zībārte atzīst, ka "Zuzeum" vēlas piedāvāt skatītājiem to mākslas pieredzi, ko cilvēki citkārt brauc iepazīt izstādes Eiropā un Amerikā, bet tagad, kad robežas nevar šķērsot, to varēs iegūt Rīgā. „ Zuzeum” darba laiks būs septiņas dienas nedēļā un izstādēs bērniem un jauniešiem līdz 18 gadiem ieeja būs bez maksas.  

Baltkrievijā trešo nedēļu turpinās protesti pret vēlēšanu rezultātu viltošanu. Cilvēki iziet ielās katru dienu, bet atsākas atkal aizturēšanas. Tā vien šķiet, ka Baltkrievijas varas iestādes cenšas uztaustīt, kur ir tā stingrības robeža, lai cilvēkus iebaidītu, bet nepārcenstos un neizsauktu vēl lielāku pretreakciju. Krievijā gan ierastās shēmas pagaidām darbojas. Tur saindēts kārtējais Kremļa pretinieks, bet Kremlis kā parasti neko nezina un nekam netic. Aleksejs Navaļnijs atrodas komā Berlīnē un vācu mediķi cenšas noskaidrot, ar ko tieši viņš saindēts. Atgriežamies arī pie sarunām par "Brexit". Tajās nav vērojamas pārmaiņas, arvien nav vajadzīgo rezultātu. Jau atkal  tuvojas gala termiņš un jautājums, vai kāda no pusēm beigās būs gatava piekāpties, ir aktuāls. Notikumus pasaulē analizē Rīgas Stradiņa universitātes docents, Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis, Latvijas Universitātes asociētais profesors Daunis Auers, ierakstā uzklausām žurnālistu, Atlantijas padomes nerezidējošo pētnieku Franaku Viačorku. “Brexit” sarunas, kā ierasts, bez progresa Kādas īsti izskatīsies Lielbritānijas un ES attiecības nākamgad joprojām ir atklāts jautājums. 20.augustā noslēdzās sarunu septītais raunds, un kā jau ierasts pēc šīm sarunām – abas puses apmainījās ar pārmetumiem par sarunu kavēšanu. Tā kā neviena no pusēm neizskatās gatava piekāpties, tad nu pēc sarunām dzirdējām pārmetumu labāko hitu izlasi – britu sarkanās līnijas padara vienošanos neiespējamu, ES nevēlas atzīt Lielbritānijas ekonomisko un politisko neatkarību, kā arī - “Brexit” nozīmē “Brexit”, lai arī ko tas nozīmētu. Tikmēr laiks rit uz priekšu un 15.oktobrī gaidāmais Eiropadomes samits, kas ir pēdējais termiņš, lai vienošanos apstiprinātu, strauji tuvojas. Nākamā sarunu kārta sāksies 7.septembrī un vismaz britu pusē ir cerības, ka vienošanos varētu panākt jau tad. Tikmēr Briselē joprojām uzskata, ka tai rokās ir labākas kārtis un bezvienošanās “Brexit” smagāk skars tieši britu ekonomiku, tāpēc agri vai vēlu Londona būs spiesta piekāpties. Taču, ja līdz oktobra samitam nekāda vienošanās netiks panākta, no 2021.gada tirdzniecība notiks pēc abpusēji neizdevīgajiem Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumiem. Baltkrievijā turpinās protesti Jau trešo nedēļu Baltkrievijā turpinās protesti. Lai arī valsts mediji ziņoja, ka protesti sāk norimt, 23.augustā Minskas ielās izgāja aptuveni 150 000 cilvēki un atbalsta akcijas notika arī vairākās citās valstīs. Savukārt Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko brīvdienās Minskā pastaigājās ar automātisko ieroci rokās un brīdināja cilvēkus, ka šonedēļ protesta dalībniekus varētu gaidīt jaunas represijas. Pēdējās dienās no Baltkrievijas pienāk ziņas, ka daudzi streikojošie valsts iestāžu un uzņēmumu darbinieki tiek atlaisti no darba. Piedraudēts atlaist arī pedagogus, kas atbalsta opozīciju un tā kā, piemēram, streikojošos valsts mediju žurnālistus aizstāj propagandas kanāla “Russia Today” darbinieki, pedagogu atbalsta demonstrācijā pie izglītības ministrijas bija redzami plakāti ar jautājumu “Vai arī skolotājus ievedīsiet no Krievijas?”. Lai vājinātu Nacionālo koordinācijas padomi, viens pēc otra tās pārstāvji tiek izsaukti uz nopratināšanu, diviem padomes locekļiem piespriests 10 dienu arests par nelikumīgu demonstrāciju rīkošanu, bet pašu koordinācijas padomi Baltkrievijas Augstākā tiesa nosauca par nelikumīgu un noraidīja arī Svetlanas Tihanovskas prasību neatzīt Lukašenko uzvaru vēlēšanās. Baltkrievijā OMON atkal izklīdina protestus un aiztur demonstrantus, novēroti arī traucējumi interneta darbībā, kā arī bloķēta piekļuve vairāk nekā 70 neatkarīgajām ziņu tīmekļa lapām. Tikmēr baltkrievi stāv rindās, lai samainītu rubļus pret ārvalstu valūtu, kas likusi Baltkrievijas rubļa vērtībai nokrist līdz vēsturiski zemākajam līmenim. Pirms raidījuma sazvanījām Atlantijas padomes nerezidējošo pētnieku, žurnālistu Franaku Viačorku. Viņš sacīja, ka šīs nedēļas protestos jūtams nogurums un redzams, ka Lukašenko ir spējis pārgrupēt savus spēkus. Vaicājām viņam arī par ārvalstu lomu šajos protestos. Es domāju, ka šoreiz Rietumu loma ir ļoti ierobežota. Šī reakcija ar sankcijām nav tik politiski nozīmīga, kā tas ir bijis iepriekš, jo Lukašenko šobrīd klausās tikai Putinu un viņu pārāk neinteresē šīs sankcijas. Bet tas, kam tiešām ir nozīme, ir solidaritātes kustības - visas cilvēku ķēdes, protesti Lietuvā, Latvijā, Eiropas valstīs, tās visas bija ļoti iespaidīgas. Diemžēl, jo ilgāk protesti Baltkrievijā turpinās, jo vairāk prokrievisks Lukašenko kļūst. Tas nozīmē, ka viņu neinteresē Baltkrievijas nākotne, ekonomika, sadarbība ar Rietumiem, viņu tiešām interesē saglabāt status quo un palikt prezidenta krēslā par katru cenu. [..] [Putins Lukašenko noteikti palīdz], pirmkārt, jau ar informatīvo palīdzību, ar mediju palīdzību, bet es domāju, ka krievu padomdevēji un stratēģi jau sen strādā ar Lukašenko. Manuprāt, Putins Lukašenko palīdzēs arī ekonomiski pārdzīvot finansiālo krīzi, kura nenovēršami tuvojas. Krievijai jau šeit ir militārās bāzes, ir vienota gaisa telpa ar Baltkrieviju. Es domāju, ka Putins apsolīja Lukašenko piesegt viņu, ka ja nu kas, Putins būs Lukašenko pusē un mēs varam tikai minēt, kāda veida palīdzību Putins ir apsolījis. Bet es domāju, ka Lukašenko jūtas ļoti ērti pirmām kārtām jau šo Putina garantiju dēļ. [..] Manuprāt, baltkrievi jau tagad piedzīvo lielākas represijas nekā padomju laikos, īpaši, ja runājam par pēckara gadiem. Vienīgā atšķirība ir tā, ka tagad baltkrievus nevar izsūtīt uz Sibīriju vai Kazahstānu. Bet, ja runājam par attieksmi, par ierobežojumiem, disidentu kustībai 80. gados bija vairāk iespēju, nekā Baltkrievijas opozīcijai un protestētājiem ir šobrīd. Opozīcijai nav biroja, nav likumīgas pieejas medijiem, Nacionālās koordinācijas padomes locekļi tiek aizturēti… Tas, ko es esmu mācījies no vēstures, ir, ka cilvēki spēj pielāgoties visam. Pat visļaunākajos laikos, kara laikos, cilvēki pielāgojās. Tas pats var notikt Baltkrievijā. Jā, šobrīd cilvēki ir dusmīgi, neapmierināti, bet paies kāds laiks bez protestiem, bez represijām un viņi pielāgosies. Represijas tiks mērķētas pret visiem, kas publiski ir bijuši iesaistīti protestos, primāri tās tiks mērķētas pret žurnālistiem, blogeriem, Nacionālās koordinācijas padomes locekļiem, protestētājiem, kuri ir redzami fotogrāfijās. Mēs varam gaidīt pāris tūkstošus krimināllietu. Starptautiskajiem medijiem palūgs aizbraukt no Baltkrievijas. Priekšā ir gara ziema, tā ir taisnība. Bet es piekrītu, ka vairs nav atpakaļceļa. Šī revolūcija ir aizgājusi tik tālu, ka atgriezties nav iespējams. Kapitulācija mūs novestu nevis pie vecā normālā, bet pie militāra totalitārisma. Mums ir jādara viss, lai nepieļautu Lukašenko uzvaru. Pacienta stāvoklis: Navaļniju uztur mākslīgā komā Tā jau kļuvusi gandrīz vai par ierastu situāciju – tiek veikts atentāts pret kādu no Kremļa valdošā režīma pretiniekiem, bet Kremlī tikai rausta plecus un noliedz jebkādu saistību ar notiekošajām slepkavībām. Šoreiz par upuri kritis redzamākais prezidenta Vladimira Putina kritiķis Aleksejs Navaļnijs. 20.augustā no rīta viņš lidoja no Sibīrijas pilsētas Tomskas uz Maskavu, kad viņam palika slikti, un viņš bezsamaņā ar saindēšanās pazīmēm tika nogādāts slimnīcā Omskā. Tur ārsti nespēja noteikt diagnozi, taču apgalvoja, ka nekādas indes pēdas nav atrastas. Tajā pašā laikā slimnīca nedeva atļauju Navaļniju pārvest uz citu slimnīcu, apgalvojot, ka viņa veselības stāvoklis neļauj slimnieku transportēt. Tomēr pateicoties milzīgam pašmāju un starptautiskam spiedienam, slimnīcas vadībai nācās ļaut ierasties Vācijas mediķiem un visbeidzot opozicionāru pārvest uz Berlīnes klīniku. Tur ātri vien tika secināts, ka Navaļnija organismā ir indīgu vielu atliekas. Pats Navaļnijs tagad tiek uzturēts mākslīgajā komā, un, diemžēl, nav skaidrs, kādas sekas inde atstās uz viņa veselību ilgtermiņā. Navaļnija domubiedri nešaubās, ka notikusi saindēšana, aiz kuras stāv Kremlis. Bet Maskava kategoriski noliedz jebkādu saistību un pat apšauba, ka notikusi ļaunprātīga indēšana, atsakoties veikt izmeklēšanu. Navaļnijs sagādājis neērtības Kremlim ilgāk nekā desmit gadus, atmaskojot korupciju starp visaugstākā ranga amatpersonām un tādējādi veicinot protestus. Pats Navaļnijs iepriekš bija izteicies, ka viņa nāve nepalīdzētu Putinam, jo padarītu opozicionāru par varoni. Visā šajā drāmā vismuļķīgākajā situācijā nostādīti Krievijas ārsti. Vai nu iesaistītie mediķi izrādījušies galīgi neprašas, vai arī viņi atklāti pildījuši politisko pasūtījumu, ļaujot upurēt cilvēka dzīvību politisku iemeslu dēļ. Daudzas pasaules valstis paudušas bažas par notikušo, aicinot veikt rūpīgu un bezkaislīgu izmeklēšanu, taču tajā pašā laikā visi apzinās, ka tāda, visticamāk, nenotiks.  

Jau daudzus gadus rit diskusijas par īpašu galvaspilsētas statusu Rīgai. Jautājums ir aktuāls. Lielākoties ļaudis sūdzas par sabiedriskā transporta biļetēm. Rīgā visus pensionārus vadā par velti, bet ja kādam, kurš dzīvo ārpus Rīgas, jānokļūst, piemēram, pie ārsta, viņam ir jāmaksā pilna maksa. Jo Rīgas Satiksme pieder Rīgai, un tā rūpējas tikai par savējiem. Tomēr ir arī citi izaicinājumi. Daudzas ielas un tilti Rīgā ir dramatiskā stāvoklī, bet pašvaldība saka, ka pati visus remontdarbus nespēj finansēt. Vai nevajag daļu atbildības uzņemties arī valstij? Galu galā, Rīga nav tikai rīdziniekiem. Kādi ir par un pret? - diskutēsim par to šodien Krustpunktā. Diskusijā piedalās Latvijas pašvaldību savienības padomnieks Māris Pūķis, Vides aizsardzības un reģionālās ministrijas valsts sekretāra vietniece reģionālās attīstības jautājumos Ilze Oša, Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētāja Inga Goldberga un Čiekurkalna attīstības biedrības valdes loceklis Kaspars Spunde.  

Jau daudzus gadus rit diskusijas par īpašu galvaspilsētas statusu Rīgai. Jautājums ir aktuāls. Lielākoties ļaudis sūdzas par sabiedriskā transporta biļetēm. Rīgā visus pensionārus vadā par velti, bet ja kādam, kurš dzīvo ārpus Rīgas, jānokļūst, piemēram, pie ārsta, viņam ir jāmaksā pilna maksa. Jo Rīgas Satiksme pieder Rīgai, un tā rūpējas tikai par savējiem. Tomēr ir arī citi izaicinājumi. Daudzas ielas un tilti Rīgā ir dramatiskā stāvoklī, bet pašvaldība saka, ka pati visus remontdarbus nespēj finansēt. Vai nevajag daļu atbildības uzņemties arī valstij? Galu galā, Rīga nav tikai rīdziniekiem. Kādi ir par un pret? - diskutēsim par to šodien Krustpunktā. Diskusijā piedalās Latvijas pašvaldību savienības padomnieks Māris Pūķis, Vides aizsardzības un reģionālās ministrijas valsts sekretāra vietniece reģionālās attīstības jautājumos Ilze Oša, Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētāja Inga Goldberga un Čiekurkalna attīstības biedrības valdes loceklis Kaspars Spunde.  

Tam, ka mēs kaut ko dzirdam un to uzreiz atpazīstam, ikdienā nepievēršam īpaši lielu uzmanību. Piemēram, skaņa, ko esam ieraduši dzirdēt, ieslēdzot telefonu vai mūsu ikvakara iemīļotās ziņu pāraides džingls. Daudzas mākslīgi radītas skaņas ir komunikācija, kas mūs var nomierināt, satraukt vai brīdināt. Mūsu šodienas viesis ir audio zīmolvedības eksperts - Jānis Vērzemnieks. Patīkamu klausīšanos vai skatīšanos (Facebook, YouTube, LMT Straume). Raksti mums: pasts@dienapec.lvSupport the show (http://www.dienapec.lv)

Nešaubīgi, mellenes ir viena no Latvijas dabas bagātībām un pasaulē pieprasījums pēc tām arvien aug. Zinātnieki kā pasaulē, tā arī Latvijā gūst aizvien jaunus pierādījumus par melleņu labajām īpašībām cilvēka veselības saglabāšanā. Mellenēm ir arī būtiska loma tautsaimniecībā, un zinātnieki Latvijā pēta aizvien jaunas iespējas šo ogu pārstrādei un izmantošanai kā pārtikā, tā zāļu ražošanā. Taču ko mēs zinām par to, kā mellenes aug, kā veidojas to kolonijas un kā mellenājus ietekmē apkārtējā vide un klimata pārmaiņas? Stāsta Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētniece Agnese Gailīte un Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes docente Iluta Dauškane. Izrādās, lai melleņu mētras izaugtu un dotu ražu, jāgaida gana ilgi. Iluta Dauškane atklāj, ka jāpaiet vismaz 30 gadiem, lai mellenāji izaugtu un sāktu kārtīgi ražot mežā, kur bijusi kailcirte. Līdzīgi kā kokiem ir gadskārtu apļi un tos var pētīt, tādas pašas ir arī melleņu krūmiem. Un tās pastāsta, kā augi jūtas. Gadskārtas veidojas melleņu mētras stumbriņā un, izmantojot īpašas metodes, var izdarīt griezumu un pētīt. Arī auga saknēs veidojas gadskārtas. Vecākā Latvijā atrastā melleņu mētra ir 23 gadus vecas. Pasaulē ir pat 80 gadus veci melleņu krūmi. Melleņu gadskārtas ir svarīgi saistīt ar klimata izmaiņām un kā tas mainīs ražību, un arī ar šobrīd aktuālu tēmu – mežu apsaimniekošanu. Mellenes ir viens no prioritāriem nekoksnes resursiem. Šobrīd par klimata ietekmi uz mellenēm ir maz pētījumu un tie ir pretrunīgi. Vairāk ir pētījumi ir par mellenēm un mežu apsaimniekošanu. Secinājums – visbīstamākās mellenēm ir kailcirtes, jo tad lielākā daļa melleņu iet bojā, jo mainās apgaismojums un klimats, kā arī tehniski tiek bojāta augsne. Arī jaunaudzēs nav liela melleņu ražas. Ruiša pūķgalve - gada augs 2020.gadā Skaistu ziedu, prasīga un reta – tāda ir Ruiša pūķgalve – 2020.gada augs, ko izvēlējās Latvijas botāniķu biedrība. Skaisti skan gan zinātniskais nosaukums Dracocephalum ruyschiana, gan arī pats zilganais zieds ir krāšņs. Kā var lasīt Latvijas botāniķu biedrības mājas lapā, tad augs šo nosaukumu ieguvis par godu holandiešu izcelsmes botāniķim un anatomam Frederikam Ruišam, bet Latvijā Ruiša pūķgalvi pirmoreiz atradis dabaspētnieks Eduards Lēmanis un tas noticis pirms aptuveni 200 simtiem gadu. Iepazīt tuvāk šo augu palīdz Latvijas Botāniķu biedrības valdes locekle Maija Medne Pasaulē izplatītas ap 40 pūķgalvju sugu. Daudzas no tām ir mazprasīgas un aug pat dzelzceļa malās. Pūķgalves ir iecienījuši bitenieki kā labu nektāraugu saviem kukaiņiem un arī ārstniecisko tēju sastāvā var sastapt pūķgalvi.  

Par ko liecina Latvijas U16 izlases zaudējumi pārbaudes turnīrā Turcijā, kāpēc Frederiks Meinarts izdarījis to, ko neizdarīja Kristaps Porziņģis, kas kadetu izlases  kandidātiem jāizdara līdz vasarai, kad stāsies spēkā jaunie meistarības un fiziskās sagatavotības testi, kā jaunatnes basketbolā sabalansēt treniņus un spēles – Basketstudijas 2+1” vadītāji Reinis Lācis un Guntis Keisels sarunā ar Latvijas U16 izlases galveno treneri LBS Treneru attīstības programmas vadītāju Agri Galvanovski meklē atbildes uz aktuālajiem jautājumiem par situāciju jaunatnes basketbola sistēmā

''Tā foršā lieta, kamēr mēs esam ceļā, ir ka Tu vari padarīt kaut ko citu. Šodien noteikti apskatīt Facebook vai Instagram. Daudzas sievietes saka, ka viņām nav laika uzkrāsoties no rīta, bet kapēc jākrāsojās no rīta? Tu vari uzkrāsoties pa ceļam.  Tas skan mazliet mulsinoši, kāds skatīsies, bet man liekās, ka cilvēki ir pārāk aizņemti ar sevi un neviens to nemaz neievēro''. stāsta makeup māksliniece un influencere, Dita Grauda.

Bērnu ārsta Jēkaba Nīmaņa dzīvesstāstā var atrast daudzas savam laikam revolucionāras idejas medicīnā, bērnu humānismā un sabiedrībā. Desmit gadus viņš bija Rīgas Bērnu slimnīcas galvenais ārsts, uzņēmās Raiņa un Aspazijas privātārsta pienākumus. Daudzas mātes savus bērnus auklējušas pēc viņa grāmatas. Vēsturniece Rita Grāvere radījusi bērnu ārsta Jēkaba Nīmaņa dzīves stāstu "Carpe diem! Satver dienu!". Nosaukumā autore likusi paša Nīmaņa daudzkārt pieminēto seno romiešu saukli. Grāmatu izdevis "Mansards". Raidījumu atbalsta:

Aizelsies? Nevari elpot caur degunu treniņā? Neizgulies? Daudzas no šīm problēmām ir saistītas ar elpošanu! Klausies podkāstu, kur viens no Biohacking.lv kustības dibinātājiem Māris Žunda stāsta kā ar vienkāršiem paņēmieniem uzlabot savu dzīves kvalitāti. Rīkojies pareizi, sāc trenēties gudri jau tagad - train2win.lv/lv/ Vairāk informācijas par Biohacking.lv - https://www.facebook.com/BioHacking.lv/ Iepazīsties ar Māri - https://www.facebook.com/mariswellnesscoach/ Seko T2W lapai Facebook - fb.com/Train2Win.lv Seko T2W lapai Instagram - www.instagram.com/train2wincoaching Piebiedrojies Strava klubam - www.strava.com/clubs/Train2WinCoaching

Lai arī statistika gadu no gada apstiprina, ka lidot ar lidmašīnu ir drošāk, nekā braukt ar auto, vilcienu vai kuģi, arī aviācijas nozarē gadās avārijas situācijas. Iemesli, kāpēc lidojums ir bijis neveiksmīgs, vai pat prasījis upurus, ir ļoti daudz, sākot ar cilvēcisku kļūdīšanos, beidzot ar nopietniem tehniskiem bojājumiem. Šos negadījumus nozarē nopietni pēta, un raidījumā Zināmais nezināmajā skaidrojam sīkāk, kā izmeklē negadījumus aviācijā. Stāsta kapteinis, aviācijas instruktors Artis Riekstiņš. Tiesu eksperta ikdiena Noziegumu izmeklēšanā katrai detaļai ir liela nozīme un speciālistiem nozieguma pēdas palīdz pētīt ne vien augsta līmeņa tehnoloģijas, bet arī zināšanas, intuīcija un pacietība. Valsts tiesu ekspertīžu birojā darba nekad netrūkst. Ņemot vērā noziedzīgās pasaules fantāziju, tiesu ekspertiem sanāk it kā sekot ļaundariem un visu laiku domāt, ar kādām metodēm labāk atmaskot nodarīto. Daudzas liecības var atstāt mūsu pašu ķermenis, tāpēc unikāla ir cilvēka identifikācijas metode pēc pirkstu nospiedumiem jeb daktiloskopija. Kopā ar Valsts tiesu ekspertīžu biroja vadītāju Mairu Čentoricku iepazīstam tiesu ekspertu ikdienas darbu, kas ietver gan mikroskopisku lausku un šķiedru, gan ādas nospiedumu pētniecību.

"Daudzas pilsētas arī Latvijā strādā pie tā, lai ieviestu kādus gudro pilsētu risinājumus, lielāka pieredze šajā ziņā ir mazajās pilsētās, jo tur ir vieglāk ieviest šādus risinājumus. Noteikti uzslavu ir pelnījušas tādas pilsētas kā Jelgava, Valmiera un Sigulda. Šajās pilsētās ir ieviesti reāli risinājumi, kas strādā dzīvē. Šie risinājumi ir pieejami katram iedzīvotājam, izmantojot aplikācijas, citus rīkus," skaidro Artūra Kaulakāns. Viedā pilsēta var palīdzēt, piemēram, rast risinājumus satiksmes sastrēgumiem. Un tas ir tikai viens no jautājumiem, ko risina tie, kas būvē nākotnes pilsētu, kurā visiem sabiedrības locekļiem vajadzētu justies ērti un komfortabli. Kāpēc, ieviešot pilsētu pārvaldē jaunas digitālas tehnoloģijas, tas vēl negarantē, ka kopumā viss arī strādās kā vienota vieda sistēma? Kāpēc ilgtspējīga būvniecība ir pamats, uz kā būvēt viedo pilsētu? Kā būvēt viedo pilsētu, raidījumā Kā labāk dzīvot nedaudz pafantazējam, bet daudz runājām par praktiskām lietām, kas jau šobrīd tiek īstenotas. Raidījuma viesi: ilgtspējīgas būvniecības inženiere Ludmila Bernšteine un tehnoloģiju uzņēmuma “Cisco” klientu vadītājs Artūrs Kaulakāns.   Raidījums tapis ar Eiropas Savienības un Eiropas Parlamenta atbalstu.  

Purvi, avoti, mitri meži – šobrīd sausajā pavasarī varam īpaši novērtēt to lomu dabā, taču, izrādās, šādas ekosistēmas uzturēt palīdz ūdeņi, kurus ikdienā nemanām - pazemes ūdeņi. Tās ir sarežģītas sistēmas, kuras nepazīst robežu un tieši šādā pārrobežu projektā iesaistījušies pētnieki no Dabas aizsardzības pārvaldes, Latvijas Universitātes un Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra pēta pazemes ūdeņu ietekmi uz virszemes ekosistēmām. Pētnieku komandas no Latvijas un Igaunijas šobrīd apseko Gaujas-Koivas upju baseinu un skaidro, kā pazemes ūdeņu sistēmas baro virzsemes dabu un kāda šajos procesos ir loma cilvēka saimniekošanai. Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta botāniķe Agnese Priede, "GroundEco" projekta vadītāja Inga Retiķe un hidroģeologs Andis Kalvāns. Pārsteigumi glāzē saldūdens Nesen publiskoti pētījuma rezultāti par zāļu aktīvo vielu piesārņojumu Baltijas jūrā un iekšzemes ūdeņos. Iegūtie dati pārsteidz. Latvijas ūdeņos konstatētas visdažādāko grupu aktīvās farmaceitiskās vielas un pat kofeīns. Brīdī, kad daudz runājam par plastmasas piesārņojumu, iespējams, tikai aptuveni nojaušam, ka medikamentos esošās vielas no organisma tiek izvadītas, nonāk apkārtējā vidē un strauji rada jaunu piesārņojumu. Kādu ietekmi tas rada uz cilvēku un dzīvnieku veselību un kā no tā izvairīties, skaidro Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Iekšzemes ūdeņu nodaļas vadītājs Jānis Šīre. Vairāk nekā gadu Latvijas zinātnieki veikuši vērienīgu pētījumu, analizējot farmaceitisko vielu klātbūtni jūrā un saldūdens baseinā. Dati rāda, cik visi procesi dabā ir cieši savstarpēji saistīti, bet droši vien ne par visu mēs ikdienā aizdomājamies. Ietekmi uz vidi atstāj ne vien atkritumos izmestie iepakojumi, bet arī ikdienā lietotie medikamenti. Daudzas pretsāpju un specifisku saslimšanu zāles atstāj paliekas Latvijas ūdeņos un būtiski skar tajos mītošos organismus. Pētījums norisinās projekta ietvaros, un tas vēl turpināsies, lai noslēguma posmā sagatavotu rekomendācijas. Projekta mērogs ir iespaidīgs. Kā partneri darbojas septiņas valstis lielākoties ap Baltijas jūru. Lai izslēgtu jebkāda veida kļūdas metodēs un lai rezultāti būtu salīdzināmi, visu Latvijā ievākto paraugu analīzes veiktas Somijas laboratorijā, bet pētījuma gala secinājumi būs nozīmīgi katrai dalībvalstij. Ar šo pētījumu Latvijas un citvalstu zinātnieku darbs vēl nebeidzas. Periodisks monitorings paredzēts arī attiecībā uz kosmētikā izmantotajām vielām, lai saprastu, vai arī tā ir problēma. Piemēram, tiek skatītas vielas sauļošanās krēmu sastāvā, jo arī tās var nonākt ūdenī, zinot, cik daudz cilvēku vasarās uzturas pludmalē. Bet farmaceitiskās vielas ūdeņos varētu nebūt tikai Latvijas problēma.

Saulainās pavasara brīvdienas mudina cilvēkus aktīvāk doties dabā un arī aktīvāk rosīties sāk ērces. Zirnekļveidīgs sīkaliņš ar skaļu un negantu slavu - tā varētu nodēvēt ērces Latvijā. Lai arī tās cilvēkiem ir nevēlams dzīvnieks, jo pārnēsā bīstamas slimības, Latvijā, izrādās, ir dažādas ērču sugas un ne visas mēs pazīstam vaigā. Skaidrs ir viens - ērce ir viltīgs dzīvnieks, kuram par barību kalpo visdažādākie avoti. Kādas ir ērces, kā tās ienākušas Latvijas teritorijā un vai tām ir sava īpaša loma dabā, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Latvijas Entomoloģijas biedrības pārstāvis, entomologs Voldemārs Spuņģis. Ērces ir aktīvas, ja gaisa temperatūra pārsniedz +5-7 grādus. Tad viņas sāk čāpot. Ja gaisa temperatūra ir +5 grādi, augsne sasilst daudz vairāk, augsnes temperatūra tad jau ir +15 grādu. Ērcēm, kas dzīvo mūsu apstākļos optimālā temperatūra ir +20-25 grādi. „Ērču daudzveidība Latvijā ir liela, sugu skaits ir mērāms tūkstošos. Daudzas ērču sugas ir augu parazīti, daudz ērču sugu dzīvo augsnē un pārstrādā augu atliekas. Liela grupa ir parazītiskās un plēsīgās ērces. No parazītiskajām mēs zinām ganību ērces, no plēsīgajām ir tādas, kas uzbrūk dažādiem sīkiem dzīvnieciņiem. Tāpat ir ērces, ko izmanto augu aizsardzībā, cīņā pret augēdājērcēm,” skaidro Voldemārs Spuņģis. Ganību ērces Latvijā ir astoņas sugas un divas no tām uzbrūk cilvēkiem. Ir sugas, kuras barojas ar sīkajiem zīdītājiem – strupastēm, kurmjiem, ir sugas, kas barojas ar putniem, piemēram, čurkstēm. Cilvēkiem uzbrūk suņu ērce un taigas ērce, abas novērotas visā Latvijā. Atšķirt tās var tikai speciālists. Tās barojas uz visiem siltasiņu dzīvniekiem. Ērces pārnēsā ne tikai Laima slimību un encefalītu, bet arī citas slimības. Cilvēkam pieķeras mātītes vai jauni tēviņi. Agrais pavasaris nav aktīvākais laiks ērcēm, lielākais ērču aktivitātes laiks ir maijs, jūnijs, jūlijs. No dienvidiem pie mums ienāk jaunas ērču sugas. Portālā dabasdati.lv ir atrodama plašāka informācija par jaunajām ērču sugām. Maza varbūtība sastapt ērces ir jūras kāpās un purvos, mazāka iespēja sastapt ērces ir sausos priežu mežos, bet vislielākā varbūtība sastapt ērces ir aizaugušos lapu koku mežos. Ērces nevar sastapt lauksaimniecības zemēs – rudzu laukā, rapšu laukā. Dabā bez ērcēm nevar iztikt, ja nebūtu ērču un citu augsnes dzīvnieciņu, lapas nesatrūdētu un koki badotos. Ar ērcēm barojas citi kukaiņi un dzīvnieki. Ērces ir visos kontinentos, ieskaitot Antarktīdu. Kukaiņu pasaules milži Kukaiņi ir tie, kas  pasaulē izceļas ar vislielāko sugu daudzveidību -  to sugu  skaits ir lēšams no 6-10 miljoniem un šajā daudzumā, protams, ir vairāki, kas lepojas ar smagākā, lielākā un garākā kukaiņa titulu. Rīgas zooloģiska dārza tropu mājā arī daži  kukaiņu pasaules milzeņi ir sastopami. Pirms kāda laika presē parādījās ziņa par Rīgas  Zooloģiskā dārza Tropu mājas kukaiņu ekspozīcijas jaunpienācējiem – koši zaļiem milzeņiem – sienāžiem, kuru mītnes zeme ir Papua Jangvineja, un šo  kukaiņu  spārnu izplētums ir  līdz 25 cm, bet  ķermeņa garums ar sakļautiem spārniem 13 cm. Par šiem un citiem brangākajiem kukaiņiem stāsta  Rīgas Zooloģiskā dārza speciālists Māris Lielkalns.

"Atspere" šoreiz fotogrāfiska – līdz ar Lieni Jakovļevu no "Klasikas" tajā saimnieko fotogrāfs Jānis Deinats, bet Rīta intervijā viesojas fotogrāfijas vecmeistars Gunārs Binde. Fotomākslinieks Gunārs Binde ir leģenda. Eduarda Smiļģa efektīgais portrets Lāčplēša ielā, mākslas zinātnieces Sarmītes Sīles aktu sērija ir tikai daži no darbiem, kas kļuvuši par neapstrīdamu Latvijas kultūras kanonu. 27. decembrī meistaram apritēja 85, un šobrīd Rīgas Sv. Pētera baznīcā skatāma viņa darbu retrospekcija "Noveles". Latvijas Radio 3 "Klasika", godinot meistaru jubilejā, uz sarunu aicinājusi arī viņa krietni jaunāko kolēģi Jāni Deinatu. Spožais dialogs apliecina: tikpat daudz kopīga, cik atšķirīga ir viņu uzskatos par fotomākslu, taču otra viedokli ciena viņi abi. Liene Jakovļeva: Jāni, tu arī jūties kā Meistara skolnieks un sekotājs? Jānis Deinats: Es vēl pat fotografēt nebiju sācis, kad Gunārs jau bija meistars! Tik tālu no manis, tik augstu... Tur nevar sekot, labāk katram jāiet savs ceļš. Izstāde Pēterbaznīcā patiesībā ir visa jūsu dzīve, svarīgi dzīves nogriežņi, vai ne, Meistar? Gunārs Binde: Mana pirmā personālizstāde bija 1979. gadā, un tagad, pēc 40 gadiem, ir otrā. Un atkal Pēterbaznīcā! Kāpēc baznīcā? Laikam jau mudināja tas, ka baznīcā ir vistīrākā vide. Baznīcai cauri gājušas cilvēku masas – ar atvērtām sirdīm, ar mīlestību, tātad tā ir īpaša vieta. Kur nu vēl tīrāka! Daudzas izstāžu zāles ir piesārņotas ar visādām drazām, bet baznīcā tā nenotiek. Vai baznīca tomēr neuzliek kādus ierobežojumus? Piemēram, slaveno aktu sēriju ar Sarmīti Sīli tur neredzam. Gunārs Binde: Sarmītes foto pagājušā gada beigās nonāca Valsts Mākslas muzejā un aprīlī ekspozīcijā tiks ieliktas visas sešas fotogrāfijas. Pirms laika labāk to nerādīt… Pēterbaznīcā izstādes labajā pusē ir pa fotogrāfijai no katra gada, no 1957. līdz 2017. gadam. Otrajā pusē ir tā sauktās noveles, kuras saglabājušās nejauši – piemēram, no 1962. gada – Lielo kapu sērija. Tur ir ne tikai nostalģija, arī traģisms. Man liekas, nopietnās lietas vienmēr nedaudz ir tādas... Tikai priecīgas komēdijas ir bez tādām sajūtām. Sarunu pilnā apjomā aicinām lasīt šeit!

Raidījumā Īstenības izteiksme skan esejas par valstiskuma vēsturi Latvijā. Vēsturniece Mārīte Jakovļeva, Latvijas Vēstures institūta un Latvijas valsts vēstures arhīva galvenā pētniece stāsta par Kurzemes hercogistes vēsturi, iepazīstinot ar galvenajām tēzēm un problēmām šī laikaposma pētniecībā. Lai arī Kurzemes hercogistes vēsturei veltīts liels pētījumu skaits, tomēr vēl līdz šim laikam sabiedrības apziņā par šo vēstures posmu valda neskaitāmi mīti un stereotipi. Daudzas vēstures parādības arī vēl nav analizētas. “Pievēršoties varas jautājumiem, jāsaka, vēsture ir process un Kurzemes hercogistes izveidošanās bija sava laika politisko notikumu un Baltijas reģiona vispārējās vēsturiskās attīstītības rezultāts,” norāda Mārīte Jakovļeva.   Attēlā:  1. Kurzemes un Zemgales hercogistes inkorporācija Polijas-Lietuvas ūnijā. Ļubļinā, 1569. g. 3. augustā. Pergaments ar karaļa Sigismunda Augusta parakstu. 2. Kurzemes un Zemgales hercogistes karte. 1770. g.

Zenta Mauriņa: No konkrētām mantām cilvēka intīmākais īpašums ir viņa GRĀMATA. … Man nebija gardēža bibliotēka, man nebija grāmatas sevišķi dārgos vai mākslinieciskos sējumos, bet katra grāmata bija saaugusi ar manu tapšanas gaitu, katra no tām bija kādas gaišas vai tumšas stundas, kādas uzvaras, vai pamestuma lieciniece. Manas grāmatas bija mani pavadoņi izmisuma brīžos, mani klusie mierinātāji. … Raugoties grāmatās, man uzskatāmi tēlojās mana tapšana, kā arī vēl tālais ejamais ceļš, īstenība un sapņi, tagadne un nākotne te vienota. „Īsa rindkopa, kur daudz kas ir pateikts. Grāmatas vērtība vispār, kā gara darbs un kā ideju noliktava, ko kāds ir izdomājis,” atzīst Vaira Vīķe-Freiberga. „Es kā bērns uzaugu absolūtā grāmatu badā. Iemācījos lasīt četru gadu vecumā, no sākumā vecāki, kas regulāri gāja uz bibliotēku, nesa man mājās bērnu grāmatas. Tad es nezinu, kas viņiem iestāstīja, ka mazam bērna daudz lasīt neesot veselīgi. Līdz ar to viņi pārstāja tās grāmatas man nest. Vācijas trimdā sāka izdot kaut kādā stadijā grāmatas. Pirmā mana grāmata, kas man bija, bija 1945. gada Ziemassvētkos uz ļoti plāna papīra mazā formātā bija nometņu latvieši, trimdinieki izdevuši Raiņa „Uguns un nakts”. Tā tika dāvināta visiem pamatskolas un laikam pat vidusskolas bērniem. Tā bija pirmā grāmata, kas man bija pieejama. Es lasīju Raiņa „Uguni un nakti” septiņu ar pus gadu vecumā un visu nākamo gadu, kad man bija astoņi gadi. Daudzas vietas iemācījos no galvas. Grāmata bija ļoti necila. Turpretim Vācijā iznāca pasakas par bārenīti un pasakas par velnu ar ļoti skaistām ilustrācijām un interesanti iesietas. Tad es sapratu, ka grāmata var būt ne tikai pēc satura interesanta, bet arī skaists objekts. Kad Kasablankā par katru pirmo vietu kādā priekšmetā, meitene gada beigās saņēma grāmatu kā dāvanu, pirmo gadu man deva greznas grāmatas. Tā kā man ar katru gadu tās pirmās vietas kļuva vairāk, skolas vadība sāka palikt mazliet skopāka uz grāmatu kvalitāti, ko man izsniedza kā pirmo godalgu. Bet man savā ziņā, lai arī kāda tā grāmatu kvalitāte, tas kļuva par stimulu. Vecāki man grāmatas nepirka, man vajadzēja iegūt vēl vienu pirmo vietu, lai es varētu iegūt vēl vienu grāmatu, kas būtu mana personīgā grāmata. Man šķita svarīgi, ka man ir savas grāmatas, ne tikai vecāku.”   Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

Eiropas Komisija nākusi klajā ar savu 23 punktu darbības un prioritāšu plānu 2016. gadam. Plāna ievadā ir brīdinājums „Nevaram vairs atļauties darboties kā ierasts”. Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par to, kā šis plāns ietekmēs Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta darbību nākamajā gadā un par kādiem priekšlikumiem būs vislielākās domstarpības. Viesis studijā: Eiropas Parlamenta deputāts Krišjānis Kariņš. Eiropas Komisijas prioritātes Eiropas Komisija (EK) bez savām ilgtermiņa prioritātēm ir izvirzījusi galvenās iniciatīvas arī nākamajam gadam. Šajā darba uzdevumu sarakstā Eiropas Komisija noteikusi 23 iniciatīvas, kur galvenā uzmanība tiek veltīta ekonomiskajai attīstībai un sociālajai drošībai, migrācijai un enerģētiskajai drošībai, kā arī ilgtermiņa izaugsmei. Jau pirmo izmetumu šim nākamā gada darba sarakstam EK prezidents ieskicēja septembrī. Galvenā Junkera kabineta doma ir, ka EK jābūt elastīgākai problēmu risināšanā. Tāpēc katra gada plāns paredz aktīvāku problēmu jautājumu iekļaušanu darba kārtībā. „Pilna atbildība”, tā varētu raksturot EK ideju par savu darba plānu. Skaidrs, ka nākamajā gadā tiks turpināta liela daļa jau iesākto darbu, piemēram, virzība pretim enerģētiskajai savienībai, vienotajam tirgum un arī vienotam digitālajam tirgum. Taču tūlītēju rīcību prasa tādas problēmas, kā bēgļu jautājums, Eiropas kopējo robežu drošība un arī, protams, Eiropas ekonomiskā attīstība. Jau gadiem ilgi tiek spriests, ka ES stratēģiskajam partnerim austrumos ir jābūt Turcijai. Lai arī daļa valstu nevēlas Turciju redzēt ES, EK amatpersonas uzskata, ka ar Turciju ir jāpastiprina dialogs. EK viceprezidents Franss Timermans ir uzsvēris nepieciešamību pierādīt, ka šī EK strādā citādi nekā priekšgājēji, tāpat Timermans uzsver nepieciešamību rast risinājumu bēgļu problēmai Eiropā, jo ir skaidrs, ka līdzšinējā sistēma nedarbojas. Rubrika "Viedokļi". Pēc kvotu sistēmas no Grieķijas uz Luksemburgu pārvietoti pirmie 30 bēgļi un patvēruma meklētāji. Septembrī tika panākta vienošanās turpmāko divu gadu laikā no krīzes smagāk skartās Itālijas un Grieķijas uz pārējām Eiropas Savienības valstīm pārvietot 160 tūkstošus migrantu, taču jaunākie dati liecina, ka līdz šim Eiropas Savienības plāns bēgļu pārvietošanai ir palīdzējis vien 116 migrantiem. 86 cilvēki bez lielas preses uzmanības pirms kāda laika tika pārvietoti no Itālijas, bet 30 cilvēki īpašā ceremonijā aizvadītajā nedēļā no Atēnām. Pavadot viņus lidostā, Grieķijas premjerministrs Aleksis Ciprs uzsvēra, ka šis ir tikai simbolisks programmas sākums. 30 cilvēki ir niecīgs skaits – vien 0,1 procents no tā cilvēku skaita, par kuru tika panākta vienošanās, taču sevišķas cerības uz lielāku pārvietojamo skaitu nav. Uz šo brīdi pārvietošanas plānā piekritušas piedalīties tikai 14 valstis, kas kopumā ir atvēlējušas 1418 vietas. Analītiķi uzsver, ka Eiropas Komisija ir zaudējusi savu ietekmi šajā jautājumā – tā ir pārtapusi par nacionālo valdību izvēli. Daudzas valstis atsakās piedalīties, bet tās, kas piekrīt – dara to nelabprāt. Problēmu uzsver arī Eiropas Parlamenta prezidents Martins Šulcs: “Ja mums ir jāizvieto, piemēram, miljons bēgļi starp 507 miljoniem savienības iedzīvotāju – tad problēmu nav. Bet ja mēs samazinām to valstu skaitu, kas piedalās līdz dažām, tad šī situācija pārējām valstīm kļūst par problēmu.”

Raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” runāsim par Eiropas Savienības budžetu un to, kā strīdi ap budžetu vistiešākā veidā ietekmē lauksaimniecības nozari Latvijā. Diskutēsim arī par to, kāpēc piensaimnieki devās uz Briseli pienu dalīt un solidaritāti meklēt. Viesi studijā: Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes loceklis Uldis Krievārs un Latvijas Zemnieku federācijas Lauku attīstības eksperte Agnese Hauka. Atskatā par aizgājušo nedēļu: Eiropa meklēs alternatīvas gāzes vadam „South steram” un nosodījums CIP par īstenoto ieslodzīto spīdzināšanu. ES budžets: iedzīvotājiem, ne ierēdņiem Pagājušā nedēļā Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis panāca politisku vienošanos par bloka budžetu nākamajam gadam 141,2 miljardu eiro vērtībā. Ir iecerēts arī par trīsarpus miljardiem palielināt izdevumus šā gada budžetam, lai segtu nenomaksātos rēķinus, kas, pēc Eiropas Savienības Padomes viedokļa, sasnieguši vēl nepieredzētu apjomu. Vienošanās par naudu Eiropas līmenī patiesi nav viegls uzdevums.  Sarunās, kas par jauno budžetu notika starp Eiropas Komisiju, Eiropas Parlamentu  un ES dalībvalstīm,  Eiroparlaments (EP) iestājās par 8% lielāku budžetu nekā šogad, tikmēr ES dalībvalstis vēlējās ierobežot izdevumus. Vēl 18. novembrī trīs ES iestādēm pēc trīs nedēļu ilgām sarunām neizdevās panākt vienošanos par 2015. gada budžetu. Te jāatgādina, ka ES budžetu veido dalībvalstu iemaksas, un lielākā daļa līdzekļu tiek sadalīti starp bloka 28 valstīm, izdalot tos dažādām subsīdijām un atbalsta programmām.  Galvenais šķērslis, kas traucēja vienoties, bija jautājums par nesamaksātiem rēķiniem, ko ES regulāri pārraksta uz nākamo gadu. Kopš 2011. gada, kopējais apjoms šiem rēķiniem ir pieaudzis līdz aptuveni 28 miljardiem eiro. Nesamaksātie rēķini galvenokārt ir par kohēzijas, inovāciju un izglītības projektiem un programmām, ko dalībvalstis jau ieviesušas, bet joprojām nav saņēmušas ES solīto finansējumu. Eiropas radiostaciju tīkla Euranet debašu raidījumā novembra beigās Lielbritānijas Konservatīvo EP deputāts Ričards Ešvorts, notiekošās sarunas starp trim „sarunu dalībniekiem”  aprakstīja kā „lēnas kustības autoavāriju”. Ešvorts norādīja, ka ES budžeta sistēma ļauj veikt solījumus nākotnei, bet tad, kad „šī nākotne” pienāk,  dalībvalstīm nav ienākumu, lai samaksātu rēķinus, kas saistīti ar viņu iepriekšējām saistībām. Pēc deputāta  domām, būtu jau iepriekš rūpīgi jāanalizē, vai šīs saistības ir reālas, vai nē. Tas ļautu izvairīties no neapmaksātu rēķinu pieaugšanas, un arī apturētu ES budžeta palielināšanu. Tas, ka valda nevienprātība attiecībā uz bloka budžetu, nav nekas neparasts.  Analītiķi norāda, ka dalībvalstis parasti ir tās, kas cenšas ierobežot izdevumus, savukārt EP deputāti sliecas, ka vajadzētu tērēt vairāk. Sava loma nespējā vienoties ir arī Eiropā pieaugošai neapmierinātībai ar Briseli. Euranet raidījumā, debatējot par jaunā budžeta jautājumiem, Eiropas Tautas partijas Somijas loceklis Petri Sarvama vairāk uztraucās tieši par uzticamību ES, ja turpināsies situācija, ka dalībvalstis nemaksā savus rēķinus.  „Daudzas nevalstiskās organizācijas, uzņēmumi, arī studentu programmas ir atkarīgas no šiem maksājumiem. Tas nevairo uzticamību, ja Erasmus vidū, piemēram, mēs atsaucam skolēnus mājās, sakot „labi, mēs apsolījām, šo projektu, bet tagad nav pietiekami daudz naudas, jo dalībvalstis nevēlas samaksāt rēķinus”,” situāciju komentē Sarvama. Debašu beigās gan abi politiķi apgalvoja, ka viņi ir pārliecināti, ka vienošanās par ES budžetu tiks panākta līdz gada beigām un šo procesu salīdzināja ar ilgi gaidīta „Santa Klausa atnākšanu”.       Turpinot par Eiropas naudu, jāatgādina, ka Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers novembra otrā pusē EP iepazīstināja ar investīciju plānu – papildus piesaistīt 315 miljardu eiro, kas iecerēts kā būtisks ieguldījums nodarbinātībā un izaugsmē, tādējādi cenšoties mazināt bezdarbu Eiropas Savienībā. Plānotajiem ieguldījumiem vajadzētu stimulēt izaugsmi, veicinot publiskā un privātā sektora sadarbību. Tāpat arī Junkers norādīja, ka šī „Eiropas pēdējā iespēja” aktivizētu attīstību, palielinot Eiropas Investīciju bankas aizdevumu izsniegšanas jaudu un ieguldījumus dalībvalstu infrastruktūrā un vienotā tirgus izveides pabeigšanā. „Nākamie pieci gadi mums būs ļoti būtiski. Šī iemesla dēļ es vēlos teikt, ka Eiropai vajadzētu rūpēties par lielajām problēmām, nevis nodarboties ar problēmām, ar ko saskaras eiropieši savā ikdienas dzīvē. Un es gribētu teikt, ka mums par katru cenu ir jāatrod līdzekļi investīciju paketei – šie 300 miljardi eiro. Budžeta konsolidācija varētu būt svarīga, bet politika, kas ir orientēta uz izaugsmi un nodarbinātību, ir ne mazāk svarīga. [..]Mums nav izvēles, jo esam uz sabrukuma robežas, no kā jāizvairās par katru cenu. Ņemot vērā lielo plaisu starp sabiedrības viedokli Eiropā un Eiropas iestādēm – un tāda pati situācija ir attiecībā  uz sabiedrības viedokli un valstu valdībām – mums ir jārūpējas, lai eiropieši tuvinātos Eiropas Savienībai,” analizē Junkers. Arī par kopējo budžetu atbildīgā eirokomisāre Kristalina Georgijeva akcentēja ES cilvēku svarīgumu un sacīja, ka budžets ir paredzēts iedzīvotājiem Savienībā, nevis ierēdņiem. Komisāre uzsvēra, ka sarunās par budžetu komisija centusies ņemt vērā parlamenta un dalībvalstu pretenzijas, un norādīja, ka Eiropas Komisija spēlēja „godīgā brokera” lomu trialoga sarunās.  Jau norādīts, ka vairākas valstis vēlējās, lai šī un nākamā gada budžets tiktu samazināts, savukārt citas cerēja uz palielinājumu. Vēl novembra sākumā nebija skaidrs, kādu atbalstu Eiropas Savienība varētu sniegt, piemēram, zemniekiem, kas cietuši no Krievijas sankcijām. Bet nu jau eirokomisāre Georgijeva paziņoja, ka jaunajā budžetā Komisija ir spējusi atrast naudu, lai samaksātu subsīdijas Savienības lauksaimniekiem, turklāt bez krīzes resursu izmantošanas. „Klusuma diena” Ukrainā nav devusi rezultātus  „Klusuma diena”, kas tika izziņota 9. decembrī, Ukrainā bija iecerēta kā mēģinājums veidot ilgstošu pamieru un veicināt miera sarunas. Taču jau pēc diennakts vienošanās par uguns pārtraukšanu netika ievērota, un abas puses atsāka cīņas. Vai varam sagaidīt, ka tuvākā laikā Ukrainā karadarbība beigsies? Komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurītis: „Ukrainas prezidents Petro Porošenko paziņoja, ka piektdien ir pirmās 24 stundas bez kritušajiem Ukrainas pusē. Tas liecina, ka ir panākts zināms pamiers, lai gan šajā laika posmā to var raksturot kā diezgan trauslu. Tālākā attīstība potenciālajā konflikta noregulējumā būs atkarīga, vai būs iespējams konsolidēt pamieru, ieviest to praktiski, lai tas turpinātos ne tikai dažas dienas, bet ilgāku laiku. Līdz ar to, kad tiek plānotas miera sarunas, tad būtu ļoti svarīgi sekot līdz tam, par ko tiek runāts miera sarunās un kādi ir mēģinājumi panākt noregulējumu. Bet kopējā tendence var izrādīties negatīva, jo vienlaicīgi pamiers var liecināt par mēģinājumiem tikai „ieziemot” konfliktu, kad abas puses vienojas par to, ka ziemas mēnešos tiek pārtraukta aktīvā militārā darbība, bet tiek izvērsta aktīvāka politiska darbība, kur abas puses turpina aizstāvēt savas intereses”.