Podcasts about londonas

Pārcelties no Ungurpils uz Rīgu vai no Rīgas uz Barselonu – kas ir sarežģītāk?  Kā skaidrot svešuma sajūtu? Un kāds Viļa Kasima "Svešuma grāmatai" sakars ar portugāļa Pesoa "Nemiera grāmatu"? Sarunā ar rakstnieku Vili Kasimu vairakkārt pieminām vārdu "aģents", jo Vilis Kasims ir viens no nedaudzajiem Latvijas literārajiem aģentiem. Viņa literārā aģenta pieredzei gan nav īsti nekāda sakara ar viņa romānu esejās "Svešuma grāmata". Ilgi rakstījis eseju par tēva nāvi, viņš nonācis līdz tēva jautājumam, pašam esot meitiņas tēvam. Protams, esejās ir arī paša pieredzes no Londonas, Rīgas un Barselonas. Viļa Kasima romānu esejās izdevuši "Latvijas mediji". Radio mazajā lasītavā tiekamies ar autoru, kurš tagad atkal pārcēlies uz Latviju. Fragmentus no "Svešuma grāmatas" lasa Gundars Āboliņš. Saruna ar Vili Kasimu raidījumā Kultūras rondo:   Raidījumu atbalsta:

Pēc ilgāka pārtraukuma Kuldīgā šobrīd norisinās 11. Starptautiskais Kārļa Davidova konkurss, kas vairāk nekā 20 gadu laikā guvis plašu atpazīstamību gan Latvijas jauno čellistu vidū, gan starptautiskā mērogā. Ar čellisti, konkursa māksliniecisko producenti Gunu Šnē runājam par konkursa vēsturi un viņas pašas piedalīšnos tajā; par konkursa atdzimšanu pēc ilgāka pārtraukuma, jaunām līnijām Elionoras Testeļecas izveidotā konkursa norisē, gaidāmajiem koncertiem un noslēguma koncertu, kas 22. martā pulksten 16 risināsies Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un arī Latvijas Radio 3 "Klasika" tiešraidē. Tajā konkursa laureātiem būs iespēja uzstāties kopā ar Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga diriģenta Normunda Šnē vadībā.  Konkurss, kuru organizē Kuldīgas novada pašvaldība, Ernesta Vīgnera Kuldīgas Mūzikas skola un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, pulcē jaunos čella talantus no visas pasaules, kā arī dod iespēju klausītājiem baudīt daudzveidīgu čellmūzikas programmu – gan koncertos, gan konkursa kārtās, kas ir atvērtas klausītājiem. Konkursa žūriju veido starptautiska profesionāļu komanda piecu cilvēku sastāvā. To vada Londonas filharmonijas orķestra čellu grupas koncertmeistare, viena no izcilākajām latviešu čellistēm Kristīne Blaumane.  

Londone vykstančiame Europos Sąjungos, Kanados ir Australijos lyderių susitikime aptariama parama ir saugumo garantijos Ukrainai. Po susitikimo-prezidento Gitano Nausėdos pasisakymas. Pastarojo meto derybas dėl Ukrainos komentuoja Alvydas Medalinskas.Minint Žydų gelbėtojų dieną pagerbiami drąsūs Lietuvos žmonės, kurie nacių okupacijos metais gelbėjo bendrapiliečius.Ylonui Maskui priklausantis „Starlink“ tebėra dominuojantis palydovinio interneto tiekėjas Ukrainos fronte, tačiau situacija verčia Kyjivą ieškoti alternatyvų, jei dabar veikiantis ryšis būtų nutrauktas.Ved. Madona Lučkaitė

Stāsta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Aigars Lielbārdis. Debesu grāmata ir neliela apjoma pašdarināta grāmata, burtnīca vai atsevišķa papīra lapa, kuras saturā ir vēstīts par šā teksta dievišķu izcelsmi, t. i. – nonākšanu uz zemes no debesīm. Grāmata latviešu valodā senāk nozīmēja vēstuli, tad precīzāk tās būtu saucamas par debesu vēstulēm. Ir izdalāmi vairāki debesu grāmatu tipi – Miķeļa, Londonas, Ķeizara Kārļa, Grāfa Filipa grāmata u. c., ko nosaka saturs. Šīm grāmatām var būt vairākas daļas – 1) tiek uzskaitītas 42 gada nelaimīgās dienas, kurās neko jaunu nedrīkst uzsākt, piemēram, stādīt, laulāties, jo tad nesekmēsies. Šīs dienas tiek saistītas ar kādiem nelaimīgiem notikumiem, kas minēti Bībelē, tostarp no Jēzus dzīves; 2) tiek izstāstīts kāds no debesu grāmatu tipiem. Piemēram, Miķeļa grāmatā ir vēstīts, ka šī grāmata atrasta Osteinkā Triju ķēniņu dienā un to no debesīm nonesis eņģelis Miķelis, tā esot drukāta 1704. gadā. Citās iesūtītajās buramvārdu grāmatiņās Osteinkas vietā minēta Olterna, Osti klosteris, Osteina, Olšteina u. c. varianti, arī Londonas pilsēta jeb Londone. Tādēļ to nereti sauc arī par Londonas grāmatu. Otrs visai izplatīts tips ir Ķeizara Kārļa grāmata. Tās saturā vēstīts, ka 185. gadā šī grāmata atrasta uz Pestītāja kapa, un, kad ķeizars Kārlis „uzņēmis” franču zemi, to viņam dāvinājuši jeb šķiņķojuši. To ķeizars licis nodrukāt ar zelta burtiem. Šī grāmata pasargā no nāves, ievainojumiem, kā arī turama klāt, lai atvieglotu dzemdības un pasargātu bērnu. Gandrīz visās debesu grāmatās ir teikts, ka jāievēro svētās dienās nestrādāt, bet gan iet baznīcā, nebūt lepniem, dalīties ar nabagiem, nekrāt zeltu un sudrabu. Kas neievēros šos noteikumus, tie nekādu svētību nedabūs, bet tie, kuriem šī grāmata ir mājās, būs pasargāti no pērkona, uguns un ūdens briesmām, kā arī tie, kas to nēsās līdz, būs pasargāti no dažādiem ieročiem un netiks ievainoti. Debesu grāmatas latviešu vidū bija izplatītas jau 19. gadsimta otrajā pusē. Līdz ar rakstītprasmes apguvi plašākā sabiedrībā buramvārdu grāmatiņas kļuva teju par modes lietu, ļaudis tās pārrakstīja cits no cita. Debesu grāmatu saturā minētie aizrādījumi, paredzamie sodi, kā arī glābšana no dažām briesmām un ieročiem padarīja tās par aizsardzības līdzekli no ugunsgrēka, zibens, ievainojumiem un citām nelaimēm. No Latvijas Kara muzeja krājuma zināms, ka arī Otrajā pasaules karā latviešu karavīriem bijušas līdzi Debesu grāmatas, sauktas arī par „Dieva vārdiem”, taču daļa no tām nākusi no kritušo karavīru personīgajām mantām.

Apvienoto Nāciju Organizācija 2025. gadu pasludinājusi par Starptautisko Kvantu zinātnes un tehnoloģiju gadu. Ne reizi vien dzirdēts, ka kvantu tehnoloģijas radīs tādu apvērsumu, kāds nav piedzīvots kopš industriālās revolūcijas laikiem. Kā kvantu atklājumi mainīs mūsu dzīvi tuvākajās desmitgadēs? Kā soli pa solim esam nonākuši pie tām zināšanām, kādas mums ir par kvantu mehāniku un kvantu fiziku šodien, un kāds tad izskatās kvantu dators? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro fiziķis, Latvijas Universitātes tenūrprofesors Vjačeslavs Kaščejevs un un matemātiķis, datorzinātnieks Latvijas Universitātes profesors Andris Ambainis. Interesants atklājums matemātikā - parādījusies jauna figūra Formas, kuras  sen jau eksistē dabā, ir piesaistījušas matemātiķu interesi tādā veidā, ka vienu šādu formu, ievietojot to ģeometrisko figūru grupā, zinātnieki pagājušajā gadā tai devuši jaunu nosaukumu – mīkstā jeb noapaļotā šūna. Kāda tā izskatās un  kāpēc kādu dabā sen esošu formu eksakto zinātņu pārstāvji sāka daudzināt tikai tagad. Par to stāsta matemātiķis un datu zinātnieks Jānis Lazovskis. Ja ir viegli saprast, kāds izskatās kubs, trijstūris, aplis vai rombs, tad kāda  forma ir mīkstajai jeb noapaļotai šūnai – figūrai, par kuru apraksti parādījās 2024. gadā, kad matemātiķu grupa no Ungārijas, sadarbojoties ar Kalifornijas mākslas institūta  arhitektiem, paziņoja par šo figūru. Vienkārši sakot, tas ir kā ķieģelis ar noapaļotiem stūriem, taču figūrai ir vairākas formas. Dabā šo mīksto šūnu var ļoti labi redzēt čiekura zvīņās,  gareniskā sīpola šķērsgriezumā vai graudu formā. Matemātiķi ir arī atklājuši, ka ar šādām it kā neregulārām figūrām, var pilnībā noklāt laukumu. Tālāk matemātiķi pēta, cik lielā mērā var ņemt kādu mīkstās šūnas figūru un to stiept un liekt, lai iegūtu pēc iespējas lielāku izklātu laukumu, jeb mozaīkas režģi. Lai arī tikai nesen šāda figūra tika pie sava nosaukuma, tas nenozīmē, ka ārpus dabas formām cilvēki to nav izmantojuši. Mīkstās šūnas var sastapt austrumu tautu ornamentos, matemātiķi kā šīs figūras paraugu min irākiešu izcelsmes Lielbritānijas arhitektes Zahas Hadidas projektētās ēkas. Šīs arhitektes, kuru dēvē par līkņu karalieni, kontā ir Londonas akvacentrs ar formu kā zirga sedliem vai Riversaidas muzejs Glāzgovā, kura centrālā fasāde atgādina temperatūras līkni vai kardiogrammas pierakstu.   Raidījums skan Zvaigznes dienā, svētki nosvinēti un beidzot dienas kļūst garākas. Par cik minūtēm diena kļūst garāka, vaicājam Astronomijas biedrības pārstāvim Mārtiņam Gillam.

Apvienoto Nāciju Organizācija 2025. gadu pasludinājusi par Starptautisko Kvantu zinātnes un tehnoloģiju gadu. Ne reizi vien dzirdēts, ka kvantu tehnoloģijas radīs tādu apvērsumu, kāds nav piedzīvots kopš industriālās revolūcijas laikiem. Kā kvantu atklājumi mainīs mūsu dzīvi tuvākajās desmitgadēs? Kā soli pa solim esam nonākuši pie tām zināšanām, kādas mums ir par kvantu mehāniku un kvantu fiziku šodien, un kāds tad izskatās kvantu dators? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro fiziķis, Latvijas Universitātes tenūrprofesors Vjačeslavs Kaščejevs un un matemātiķis, datorzinātnieks Latvijas Universitātes profesors Andris Ambainis. Interesants atklājums matemātikā - parādījusies jauna figūra Formas, kuras  sen jau eksistē dabā, ir piesaistījušas matemātiķu interesi tādā veidā, ka vienu šādu formu, ievietojot to ģeometrisko figūru grupā, zinātnieki pagājušajā gadā tai devuši jaunu nosaukumu – mīkstā jeb noapaļotā šūna. Kāda tā izskatās un  kāpēc kādu dabā sen esošu formu eksakto zinātņu pārstāvji sāka daudzināt tikai tagad. Par to stāsta matemātiķis un datu zinātnieks Jānis Lazovskis. Ja ir viegli saprast, kāds izskatās kubs, trijstūris, aplis vai rombs, tad kāda  forma ir mīkstajai jeb noapaļotai šūnai – figūrai, par kuru apraksti parādījās 2024. gadā, kad matemātiķu grupa no Ungārijas, sadarbojoties ar Kalifornijas mākslas institūta  arhitektiem, paziņoja par šo figūru. Vienkārši sakot, tas ir kā ķieģelis ar noapaļotiem stūriem, taču figūrai ir vairākas formas. Dabā šo mīksto šūnu var ļoti labi redzēt čiekura zvīņās,  gareniskā sīpola šķērsgriezumā vai graudu formā. Matemātiķi ir arī atklājuši, ka ar šādām it kā neregulārām figūrām, var pilnībā noklāt laukumu. Tālāk matemātiķi pēta, cik lielā mērā var ņemt kādu mīkstās šūnas figūru un to stiept un liekt, lai iegūtu pēc iespējas lielāku izklātu laukumu, jeb mozaīkas režģi. Lai arī tikai nesen šāda figūra tika pie sava nosaukuma, tas nenozīmē, ka ārpus dabas formām cilvēki to nav izmantojuši. Mīkstās šūnas var sastapt austrumu tautu ornamentos, matemātiķi kā šīs figūras paraugu min irākiešu izcelsmes Lielbritānijas arhitektes Zahas Hadidas projektētās ēkas. Šīs arhitektes, kuru dēvē par līkņu karalieni, kontā ir Londonas akvacentrs ar formu kā zirga sedliem vai Riversaidas muzejs Glāzgovā, kura centrālā fasāde atgādina temperatūras līkni vai kardiogrammas pierakstu.   Raidījums skan Zvaigznes dienā, svētki nosvinēti un beidzot dienas kļūst garākas. Par cik minūtēm diena kļūst garāka, vaicājam Astronomijas biedrības pārstāvim Mārtiņam Gillam.

Kādas izredzes Latvijai kļūt par viesu valsti Frankfurtes grāmatu tirgū un kādi resursi ir platformas „Latvian Literature” rīcībā, lai pārstāvētu Latvijas literatūru pasaulē, pārrunājam studijā kopā ar literārajiem aģentiem Santu Svažu (Zvaigzne ABC) un Vili Kasimu („Latvian Literature”), kuri tikko atgriezušies no Frankfurtes, un platformas „Latvian Literature” vadītāju Ingu Bodnarjuku-Mrazausku. Inga Bodnarjuka-Mrazauska norāda, ka Latvija gaida viesu valsts statusu Frankfurtes grāmatu tirgū jau ilgāku laiku un gatavojas jau vairākus gadus šim notikumam. Gatavojas jau sesto gadu kopš Latvija bija viesu valsts statusā Londonas grāmatu tirgū. Oficiāls Latvijas pieteikums Frankfurtes grāmatu tirgum iesniegts 2021. gada janvārī. Šobrīd Latvija gaida atbildi, ka varētu būt viesu valsts statusā 2028., 2029. vai 2030. gadā. "Kad Latvija būs viesu valsts statusā, grāmatām uzmanība daudzkāršosies. Tas ir tas, ko visi grib, lai grāmatas ne tikai tiek izdotas ārzemēs, bet arī tiek pamanītas, recenzētas, pirktas, un lai Latvijas kultūra, mūsu autoru domas un pasaules iekšējas izplešas un atbalsojas citur," atzīst Vilis Kasims. "Bieži ir tā, ka izdevēji, kurus interesē literatūra no mazas valsts Baltijas jūras piekrastē, ne vienmēr ir turīgākie un lielākie izdevēji. Tāpēc viesu valsts gads arī mazākiem izdevējiem palīdzēs pievērst šīm grāmatām lielāku uzmanību. Līdzīgi kā notika ar Gruziju, kas bija Frankfurtē pirms... Bet tur vēl pirms dieviem gadiem par to runāja, ka beidzot uzzinājām par Gruzijas literatūru, kultūru un arī vēsturi." Santa Svaža bilst, ka reizēm tas prasa vairākus gadus - pārdot vienu grāmatu, tas ir ilgstošs un lēns process. Ja grāmatai ir 500 lappuses, to ir pārdot grūti, bieži ir jautājums - vai mēs varam īsināt "Esam labā pozīcijā, visu laiku attīstāmies, viņi grib redzēt vairāk tulkojumus vācu valodā, arī citās lielajās valodās," konstatē Inga Bodnarjuka-Mrazauska.

Klusa rudenīga pastaiga gar kādu upīti vai grāvi var beigties ar pamatīgu izbīli, dzirdot skaļu plunkšķi ūdenī. Bebrs - dzīvnieku pasaules arhitekts, vienmēr aktīvs un rosīgs, ziemā ēd paša sarūpētus konservus un ir lielākais grauzējs Eiropā. Bebrs ir viena ļoti grutnīgai žurka, kas spēj nokaitināt nevienu vien mežinieku vai lauksaimnieku un vienlaikus fascinē daudzus dabas mīļotājus ar savām lieliskajām izdzīvošanas stratēģijām. Ko zinām par šo lielo "žurku", kam ir svarīga loma dabā un kāpēc cīņā ar bebru nedarbiem, svarīgi arī novērtēt šī dzīvnieka lieliskās izdzīvošanas stratēģijas? Skaidro zooloģe, Latvijas Nacionālā dabas muzeja Komunikācijas nodaļas vadītāja Inta Lange un Latvijas Valsts mežu zinātnes institūta "Silava" pētnieks, doktors Jānis Ozoliņš.   Latvijas pētnieks Madagaskarā atrod 30 centimetrus garu tūkstoškāji Šovasar starptautiskā ekspedīcijā meklēt retas dzīvnieku sugas Madagaskarā kopā ar citiem vairāku valstu dabas pētniekiem devās arī entomologs Dmitrijs Teļnovs no Latvijas, kurš tur uzgāja 30 centimetrus garu tūkstoškāji - sugu, kas pirmo un pēdējo reizi tika datēta pirms 127 gadiem. Kāpēc ekspedīcija notika Madagaskarā, kāds izskatās un kā uzvedās šis tūkstoškājis, stāsta pētnieks. „Zinātnei zudis milzu tūkstoškājis no jauna atklāts Madagaskaras džungļos” – šādu virsrakstu šovasar 14. jūlijā savā interneta vietnē publicēja starptautiskais ziņu kanāls CNN. Runa ir par zinātnieku ekspedīciju, kas pagājušajā gadā devās uz Madagaskaras salas Makiras dabas parku, lai atrastu pazudušās dzīvnieku sugas, par kurām ilgu laiku nav bijis nekādu ziņu. Starptautiskās ekspedīcijas sastāvā bija arī Londonas dabas un vēstures muzeja speciālists, Daugavpils Universitātes vadošais pētnieks un LU Bioloģijas institūta pētnieks Dmitrijs Teļnovs, kura mērķis bija atklāt zudušās airkāju vaboļu un zarkukaiņu sugas, bet tā vietā pētnieks uzgāja milzīgus teju 30 centimetrus garus tūkstoškājus. Cik patiesībā kāju ir šiem radījumiem, kā lemuri tos izmanto kā pretodu līdzekli un kāpēc tik ilgi nebija ziņu par šiem milzu tūkstoškājiem, stāsta  dabas pētnieks, bet vispirms viņš skaidro kāpēc šī ekspedīcija zudušās sugas meklēja tieši ceturtajā lielākajā pasaules salā. Pētnieks stāsta, ka novērojis vairākus eksemplārus dažādās rezervāta vietās, bet bijis pārliecināts, ka tā ir relatīvi parasta un zināma suga. Atkājums bijis patīkams pārsteigums ekspedīcijā, jo šīs sugas meklējumi nebija arī viens no ekspedīcijas mērķiem. Vēl viens pārsteigums bijis to garums. Tūkstoškājiem ir vairākas sugas, kas izaug līdz 20 cm, bet reta ir suga, kuras īpatņi ir līdz 30 cm gari. "Tūkstoškājis ir lietus mežu ir augsnes un lapu nobiru iedzīvotājs," stāsta Dmitrijs Teļnovs. "Viņš tumši rudi brūns, lai viņu būtu grūtāk saskatīt uz brūnu lapu nobiru un augsnes fona. Taustekļi un kājas ir gaiši rozā vai gaiši brūnas. Neesmu skaitījis, cik viņam ir kāju pāru. Parasti tūkstoškājim ir līdz 700 kāju pāru, bet ir arī tādi, kuriem ir 1000 kāju pāru. Domāju, ka šai sugai varētu būt ap 500 - 600 kāju pāru. Visa ķermeņa kustība ir viļņveida." Iespējams, arī šie Madagaskaras tūkstoškāji barojas līdzīgi kā tūkstoškāji mūsu platuma grādos ar kritušām lapām, iespējams, arī sēnēm. "Gandrīz visiem tūkstoškājiem, arī Latvijā un vēl izteiktāk tropos, ir ķīmiska aizsardzība, izdala diezgan stipri smirdošas vielas no ķermeņa gala dziedzeriem. Sekrēts, ko viņi izdala, bieži un arī šai sugai spēj apdedzināt ādas virskārtu. Uz ilgu laiku paliek tumši brūni plankumi uz ādas, kur bija saskare ar sekrētu. Zināms, ka Madagaskarā vairākas lemuru sugas iemācījušas izmantot šo tūkstoškāju sekrētu kā odu repelentu," turpina Dmitrijs Teļnovs. "Viņi noķer tukštoškājus un līdzīgi kā mēs lietojam dezodorantus, viņi paņem tūkstoškāji, izbrauka sev pa ķermeni un odi tajās vietās viņus nekož." Jāpiebilst, ka minētā ekspedīcija notika 2023. gada septembrī, taču tās rezultāti tika publicēti tikai šovasar un pētnieku komanda ceļojuma laikā no jauna atklāja 21 “pazudušo” sugu. Kā teic Dmitrijs Teļnovs, tad šobrīd pasaulē ir vairāk nekā 5000 augu, dzīvnieku un sēņu sugu, kas nav redzētas pēdējo 40 gadu laikā un tiek uzskatītas par pazudušām, tāpēc  svarīgi ir ne tikai glābt apdraudētās sugas, bet arī meklēt zudušās.          

Stāsta profesors Jānis Torgāns Vai zini, no kurienes nāk klasiskās tēzes parafrāze "Veni, scripsi, vixi"? Turklāt tieši mūzikas laukā? Burtiskā nozīme tulkojumā no latīņu valodas – atnācu, uzrakstīju, nodzīvoju. Ir samērā daudz liecinājumu, ka šāda tipa devīzi vai aforismu, vai vārduspēli par savu epitāfiju, parasti akmenī kaltu atvadtekstu, jau savas dzīves laikā izvēlējušies cilvēki ar nozīmīgu devumu pasaules kultūrā. Jāņem vērā, ka līdz pat Amerikas atklāšanai pasaule reāli bija tikai Eiropa (un dažas robežzonas). Proti, eiropieši savā vairākumā itin neko nezināja par Ķīnas, Japānas, Brazīlijas vai Indijas iedzīvotājiem un kultūru. Gandrīz droši, ka šo "Veni, scripsi, vixi" dzīves nogalē par šīs dzīves savdabu kopsavilkumu izvēlējies Vīnes klasiķis Jozefs Haidns (1732–1809). Arī kā epitāfiju tiešā, burtiskā nozīmē. Un vēlreiz – jāņem vērā, ka austriešu pirmā mūzikas lielmeistara mūžs bija relatīvi ļoti garš, un pati dzīve mainījās pavisam kardināli. Jozefs Haidns piedzima ciema ratnieka ģimenē (dzimtā Rorava skaitījās robežpilsēta ar Ungāriju, taču nekas kaut nedaudz nozīmīgāks par ciematu tā nevarēja būt); viņš neieguva nekādu formālu izglītību un izsitās vienīgi savas skaistās balss un muzikalitātes dēļ. Tādēļ "scripsi", skaņdarbu rakstīšana, ilgus, ilgus gadus bija viņa reālās, praktiskās dzīves "vixi" pamats. Samērā labi nodrošināts un atzīts Haidns bija Ešterhāzi klana paspārnē (līdz pat 1790. gadam, tas ir, 60 gadu slieksnim – vecumam, ko V. A. Mocarts, L. van Bēthovens, F. Šūberts, F. Mendelsons-Bartoldi, F. Šopēns un desmiti citu mūziķu nekad nepiedzīvoja). Ir drošas ziņas, ka sava pirmā Londonas ceļojuma laikā Haidns nodzīvoja Londonā divus gadus (1791/1792) un otrreiz atkal divus (1794/1795). Īpaši pirmajā periodā komponists tā kā vingrinājies, tā kā rotaļājies ar latīņu frāzēm (atgādināšu, ka valodu viņš sistemātiski apguvis nekad nebija, taču daudz kas bija pazīstams no baznīcas skaņdarbu tekstiem, kas savukārt Haidnu pavadīja kopš bērna gadiem). Un šajās Londonas burtnīcās vai piezīmjgrāmatiņās ir gan unikālas ziņas par dzīves praktisko pusi, gan sabiedrību, telpām, modēm, ģērbiem, personībām (pirmoreiz apkopotas "London Notebooks", 1959, pāri par 300 lpp. un regulāri papildinātas). Te sastopama arī versija "Vixi, scripsi, dixi", kas būtu jāsaprot kā dzīvoju, rakstīju/sacerēju un runāju/sacīju/teicu. "Vixi, scripsi, dixi!" Mūsdienās, kad atrodam un izvelkam no gadu desmitiem un simtiem glabātuvēs krātas liecības, katrs dižu cilvēku veikts rakstugals gan pelna ievērību, gan tiek pamatīgi izpētīts un komentēts. Un šajā izpratnē J. Haidns Londonā varētu būt domājis un teicis arī Gāja Jūlija Cēzara (100–44 p.m.ē.) spārnoto frāzi "Veni, vidi, vici!".

Bangladešas premjerministre ir pametusi valsti un lūgusi politisko patvērumu Lielbritānijā. Visas šīs dienas nemierīgi ir bijis arī Lielbritānijā, kur sašutumu izraisīja traģēdija Sautportā, kas savukārt raisījis ļaužu dusmas pret migrantiem, jo slepkavas vecāki savulaik ieradušies no Ruandas. Bet Latvijā visvairāk apspriesta ir cietumnieku apmaiņa starp Rietumiem un Krieviju.  Vēl interesantas ziņas pienāk no Krievijas, kur Ukrainas karavīri, šķiet, ieņēmuši daļu no Kurskas apgabala. Pieminam arī ziņu no ASV, kur Demokrāti ir izvirzījuši Kamalu Harisu cīņai par prezidenta amatu un viņa izraudzījusies viceprezidenta amatam Timu Volzu. Aktualitātes pasaulē analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis. Vērtējot notikušo Lielbritānijā, sazināmies ar Latvijas TV žurnālisti Ilze Kalvi Lielbritānijā, savukārt runājot par ukraiņu triecienu Krievijas teritorijā, uzklausām ar majoru Jāni Slaidiņu. Samainītie „Lielākā ieslodzīto apmaiņa kopš Aukstā kara laikiem,” – tā daudzviet preses virsrakstos raksturots notikums, kas 1. augustā risinājās Ankaras lidostā, vaiņagojot vairākus mēnešus ilgušu sarunu procesu. Sausu skaitļu valodā runājot, Krievija un tās satelīts Baltkrievija uz rietumiem nosūtījušas sešpadsmit to cietumos turētas personas, pretī saņemot astoņus, kuri uzturējušies Savienoto Valstu, Vācijas, Norvēģijas, Slovēnijas un Polijas ieslodzījuma vietās. Pieminot vien zināmākos vārdus, brīvība uz Rietumiem šādi tikuši Kremļa režīma kritiķi, sabiedriskās organizācijas „Atvērtā Krievija” darbinieki Vladimirs Kara-Murza un Andrejs Pivovarovs, Kremlim opozicionārais politiķis Iļja Jašins, Krievijā par spiegošanu notiesātie Savienoto Valstu pilsoņi Pols Vilans un Evans Gerškovičs, tāpat vācietis Riko Krīgers, kuram Baltkrievijas tiesa jūnija nogalē piesprieda nāvessodu par it kā veiktām teroristiskām darbībām. Savukārt starp tiem, kuri aizceļoja pretējā virzienā, spilgtākā persona, nenoliedzami, ir Vācijā ar mūža ieslodzījumu notiesātais Vadims Krasikovs, kurš 2019. gadā Berlīnē noslepkavoja čečenu pretošanās kustības kaujinieku virsnieku Zeļimhanu Hangošvili. Spilgts gadījums ir arī Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta aģentu Duļcevu laulātais pāris, kuri ar viltotu Argentīnas pilsoņu identitāti dzīvoja Slovēnijā, taču tika atklāti un arestēti. Abu bērniem līdz nesenam laikam nebija ne jausmas, ka viņi ir krievi. Tomēr lielāks svars nekā jebkuram no piesauktajiem šajā procesā ir cilvēkam, kura vārds varēja būt, tomēr nu jau vairs nekad nenonāks kādā apmaināmo sarakstā – šī gada februārī cietumā mirušajam Aleksejam Navaļnijam. Šobrīd vairs netiek slēpts tas, kas tolaik vēl cirkulēja tikai kā versija, proti – ka sākotnēji šīs apmaiņas centrālais elements bija: Navaļnijs pret Krasikovu. Daudzi pauž pārliecību, ka Kremļa niknākā un pamanāmākā kritiķa likteni izšķīrusi tieši Rietumu ieinteresētība viņa apmaiņā. Putins neesot bijis gatavs laist brīvībā Navaļniju, kurš viņam šķitis daudz bīstamāks nekā jebkurš cits opozicionārs, tāpēc izšķīries potenciāli apmaināmo noslepkavot. Tas, ka pēc tam maiņa tomēr notikusi, apliecinot, ka Kremļa saimniekam izdevies visu izkārtot pa savam. Krasikova izdabūšana uz Krieviju, kurai droši vien sekošot apbalvojumi un pagodinājumi, esot iedvesmojošs piemērs citiem, kurus Kremlis sūtīs uz rietumiem nodarīt līdzīgus netīrus darbiņus. Ielu un klaviatūru „varoņi” 29. jūlijā nepilnus astoņpadsmit gadus vecais Aksels Muganva Rudakubana, bruņojies ar nazi, ieradās bērnu deju studijā Anglijas ziemeļrietumu pilsētā Sautportā, un uzbruka tur esošajiem. Viņš sadūra vienpadsmit bērnus un divus pieaugušos, pie tam divas meitenes, sešus un septiņus gadus vecas, mira notikuma vietā, viena, deviņus gadus veca, vēlāk slimnīcā. Seši no ievainotajiem bērniem un abi ievainotie pieaugušie tika nogādāti slimnīcā kritiskā stāvoklī. Tas, kādi bijuši uzbrucēja motīvi, vēl ir jānoskaidro, taču pagaidām nav iemesla domāt, ka tie bijuši teroristiski. Jaunieša vecāki ieradušies Lielbritānijā no Āfrikas valsts Ruandas, bet gan viņš, gan viņa vecākais brālis dzimuši Anglijā. Taču jau drīz pēc notikušā sociālajos tīklos tika aktīvi izplatītas viltus ziņas par to, ka noziegumu pastrādājušais ir patvēruma meklētājs, kā arī – ka viņš ir musulmanis, kas neatbilst patiesībai. Var piebilst, ka apmēram 94% Ruandas iedzīvotāju sevi identificē kā kristiešus. Telekanāls „Al Jazeera” citē Dohas universitātes mācībspēka Marka Ouvena Džonsa teikto, ka jau dienu pēc notikuma sociālajos tīklos līdzīga rakstura publikācijas saņēmušas divdesmit septiņus miljonus skatījumu. Šajos ierakstos dominēja motīvi „Cik ilgi mēs to pieļausim?!” 31. jūlijā notika pirmās nekārtības, kuras nākamajās dienās vērsās plašumā un aptvēra visu Angliju, kā arī Belfāstu Ziemeļīrijā. Rasistiski noskaņots pūlis uzbruka mošejām un viesnīcām, kurās izmitina patvēruma meklētājus. Divas viesnīcas Roterhemas pilsētā Anglijas ziemeļos uzbrucējiem izdevās aizdedzināt. Policiju, kura centās uzturēt kārtību, apmētāja ar ķieģeļiem, plankām un citiem smagiem priekšmetiem, dažos gadījumos arī ar degmaisījuma pudelēm. Par atbildi šiem uzbrukumiem aktivizējās arī pretējā puse – imigrantu kopienu pārstāvji un kreisie protestētāji. Tiek lēsts, ka ar šāda mēroga nekārtībām Lielbritānija saskaras pirmoreiz kopš 2011. gada, kad no Londonas policijas darbinieka lodes mira kāds melnādains jaunietis. Valdība paziņojusi par apmēram sešiem tūkstošiem papildus norīkotu policijas spēku un piecsimt sagatavotām vietām cietumos. Premjerministrs Kīrs Stārmers izteicies, ka nekārtībās iesaistītie stāšoties tiesas priekšā nedēļas laikā, savukārt iekšlietu ministre Iveta Kūpere solījusi, ka sveikā netikšot cauri arī „klaviatūras varoņi”, respektīvi – tie, kuri kūdījuši un kurinājuši naidu sociālajos tīklos. Kad vara „pazūd gaisā” 5. augusta pusdienlaikā no Bangladešas premjerministra rezidences galvaspilsētā Dakā pacēlās helikopters, kurā atradās valdības galva Hasīna Vazeda, viņas māsa un viens no viņas vadītās partijas „Avami Līga” ietekmīgākajiem deputātiem. Neilgi pirms tam premjerministre bija parakstījusi demisijas paziņojumu. Helikopters nogādāja trijotni tuvējā kara aerodromā, no kurienes armijas transportlidmašīnā viņi pameta Bangladešu, dodoties uz kaimiņvalsti Indiju. Drīz pēc tam premjera rezidenci ieņēma nemiernieku pūlis. Tā noslēdzās piecpadsmit gadus ilgušais Hasīnas Vazedas varas laiks Bangladešā, kura fināla fāzi iezīmēja asiņaini nemieri, upuru skaita ziņā nežēlīgākie kopš Bangladešas Neatkarības kara 1971. gadā. Notikušais var šķist pat paradoksāls, ievērojot, ka pēdējās desmitgadēs Bangladešas ekonomika ir viena no straujāk augošajām pasaulē un daudzu miljonu valsts iedzīvotāju dzīves līmenis ir nozīmīgi uzlabojies. Tomēr ir arī miljoniem tādu, kuriem ir iemesli neapmierinātībai. Pirmkārt,runa ir par augstskolu studentiem un absolventiem, kuru vidū bezdarbs ir lielāks nekā vidēji valstī. Tam viens no iemesliem ir valsts institūcijās pastāvošā kvotu sistēma, kas lielu daļu no štata vietām rezervē dažādām īpašām pretendentu kategorijām. Sevišķi apšaubāma ir t.s. Neatkarības kara dalībnieku kvota, kas aptver 30% štata vietu. Karš noslēdzās pirms vairāk nekā pusgadsimta, joprojām strādājošu brīvības cīnītāju tikpat kā vairs nav, taču kvota tagad tiek attiecināta uz viņu bērniem un mazbērniem. 2018. gadā kvotu pretiniekiem – Studentu Antidiskriminācijas kustībai – izdevās panākt, ka sistēma vairs neattieksies uz augstākā un vidējā līmeņa vadītāju vietām, taču šī gada jūnijā Bangladešas Augstākā tiesa lēma, ka atjaunojama vecā sistēma. Uzbangoja jauns protestu vilnis. Šajā brīdī premjerministres Hasīnas valdība rīkojās aplami, mēģinot apspiest protestus ar spēku. Pret sākumā mierīgi protestējošajiem studentiem tika raidīti ne tikai policijas spēki, bet arī valdošās „Avami līgas” studentu organizācijas kaujinieki, kuri bija bruņojušies ne vien ar dažādiem sitamajiem, bet dažos gadījumos arī ar šaujamieročiem. Arī policija arvien biežāk sāka lietot pret protestētājiem kaujas munīciju, un attiecīgi arī protestētāji kļuva arvien vardarbīgāki, pie tam studentiem sāka pievienoties arī citas iedzīvotāju grupas. Visdrīzāk situāciju varēja līdzsvarot pēc 18. jūlija, kad Augstākā tiesa lēma par radikālu darbavietu kvotu apjoma samazināšanu. Taču valdība turpināja protesta arestēt protesta kustības līderus un ierosināt pret viņiem krimināllietas. 3. augustā Studentu Antidiskriminācijas kustības vadība izziņoja visaptverošas nesadarbošanās akciju ar vienu prasību – premjeres demisiju – un aicināja ļaudis pirmdien doties uz galvaspilsētu. No dažādām valsts malām sāka pienākt ziņas, ka armijas un policijas spēki sāk apvienoties ar nemierniekiem, kas lika armijas vadībai arvien uzstājīgāk aicināt Hasīnu Vazedu atkāpties. Šorīt tika paziņots, ka Bangladešas pagaidu valdību vadīs ekonomists un baņķieris, Nobela Miera prēmijas laureāts Muhammads Junuss. Sagatavoja Eduards Liniņš.     

Viņu mēģinājumi nereti notiek parkos, virtuvēs un autostāvvietās. Uz mēģinājumiem viņi mēdz braukt vairākas stundas un pacietīgi strādā pie izrādēm, kuras varbūt redzēs daži desmiti tautiešu. Bet viņu darbs ir liels un svarīgs gan pašiem, gan kopienai. Runa ir par latviešu amatierteātriem ārpus Latvijas, kuru kopskaitā ir ap 30. Pagājušajā piektdienā Latvijas skatītājiem bija reta iespēja redzēt piecas Anglijas, Dānijas, Īrijas un Norvēģijas latviešu teātros tapušas izrādes, kas VEF kultūras pilī satikās festivālā „Dāvana Latvijai”. Kāda var būt teātra nozīme diasporā, par to saruna ar vairāku teātru aktieriem un režisoriem. Ārpus Latvijas pašlaik darbojas apmēram 30 latviešu amatierteātru – ļoti dažādi gan pēc izmēra, gan darbības formas, aktieru sastāva un interesēm. Lielo daudzveidību interesenti varēs baudīt arī šoruden pat divos diasporas amatierteātru festivālos – „PLATS solis” Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā un „Laipa” Bredfordā, Lielbritānijā. „PLATS solis” žūrijā pērn bija arī teātra kritiķe Edīte Tišheizere, kura ar kolēģiem divās dienās noskatījās vairāk nekā 20 izrāžu, tai skaitā tādas, ko vērtē kā tuvas profesionālam līmenim. Divi diasporas teātri – no Londonas un Birmingemas – šajā nedēļas nogalē piedalīsies arī Latvijas amatierteātru nozīmīgākajā saietā – piecpadsmitajos Latvijas amatierteātru svētkos, kas notiek reizi piecos gados un šogad norisināsies Valkā, Valgā un Strenčos. Vēl vairākas diasporas teātru izrādes šajā saietā varēs redzēt video versijās.

BN pokalbių naujausiame epizode Vilniaus „Wolves“ įkūrėjas ir vienas iš investuotojų Gediminas Žiemelis kalbėjo apie klubo ateitį Eurolygoje, skandalingus pasisakymus feisbuke, „Wolves“ nemėgiamumą, trenerių kaitą, priešpriešą su „Rytu“, naujausią vilkų rėmėją, kitus investuotojus bei vis dar gyvą planą pirkti NBA komandą. Atsinaujinusi BasketNews.lt vasaros krepšinio stovykla sugrįžta dvyliktajam sezonui! 2024 metų vasarą 10-15 metų krepšininkus ir krepšininkes kviesime sportuoti – „Karpynės” kaimo turizmo sodyboje. REGISTRUOKITĖS: https://www.stovykla.basketnews.lt/ Temos: Kiek krepšinio yra Žiemelio dienoje? (0:00); Ką per dvejus metus pasiekė „Wolves“ (3:36); Kokius sprendimus klube priima Žiemelis? (6:26); Kurtinaičio ir Kemzūros atleidimai (14:05); Kaip su tuo „mega“ žaidėju? (19:23); Zavacko perėjimas į vilkus (27:19); „Wolves“ startavo pačiu blogiausiu laiku (30:06); „Ryto“ ir „Wolves“ priešprieša (31:30); „Wolves“ ir Eurolyga (35:59); Apie tai, kas nepatiko Eurolygai (44:18); Neigiamą įvaizdį kuriantys pasisakymai (52:49); Londonas ir neturėję į viešumą patekti ilgalaikiai planai (57:49); Kiek „Wolves“ akcijų valdo Žiemelis? (1:05:01); Valančiūno ir Guogos investicijos į „Wolves“ (1:10:15); Požiūris į Vilniaus savivaldybės paramą ir nacionalinis stadionas (1:12:49); Generalinis rėmėjas „Twinsbet“ – kaip tai suprasti? (1:18:08); Planai pirkti NBA komandą (1:25:50); Žiemelio perspektyva: tęs ar trauksis? (1:29:42).

Ziema ir grūts laiks daudziem dzīvniekiem, tostarp arī tiem, kas savu dzīvi aizvada ūdenī. Neskatoties uz aukstumu, skābekļa badu un barības trūkumu, zivis mūsu platuma grādos ir pielāgojušās apstākļiem aizsalstošos dīķos un ezeros. Kāda ir zivju dzīve gada aukstajā un klusajā sezonā Latvijas saldūdeņos un jūrā? Kā šo dzīvnieku organisms piemērojas aukstumam un barības trūkumam, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ihtiologs, zinātniskā institūta BIOR Jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis.   Zivju dzīve akvārijā Pirmklasīga virtuve un bufete ar iekš- un ārzemju dzērieniem. Katru svētdienu pēcpusdienas tēja ar pilnu programmu. Dinejām un viesībām speciālas telpas. Salona orķestra koncerti. Radio koncerti. Ik vakarus kabarē programma.   Tādi sludinājumi bija lasāmi starpkaru Latvijas laikā par vienu konkrētu izklaides vietu. Jautāsit kāds tam sakars ar akvāriju zivīm? Ļoti tiešs, ja runājam par Rīgas Nacionālo Zooloģisko dārzu. Zaļganajā ēkā ar sīkrūšu logiem, kur tagad atrodas akvārijs, sākotnēji atradās Zooloģiskā dārza restorāns. Par to stāsta Rīgas nacionālā zooloģiskā dārza  speciālists Māris Lielkalns. Tāds vēsturisks sānsolis, saistībā ar mūsu zoodārza akvārija telpām, bet turpinot par akvāriju vēsturi ir jāmin 1850. gads, kad angļu ķīmiķis Roberts Voringtons izstrādāja akvāriju principu, paskaidrojot, ka augi, kas pievienoti ūdens traukā, izdala pietiekami daudz skābekļa, lai tur uzturētu dzīvniekus, ja vien dzīvnieku skaits nav pārāk liels. Pāris gadus vēlāk Londonas zoodārzā tika atklāts pirmais publiskais akvārijs un publicēta pirmā rokasgrāmata zivju turētājiem „Akvārijs - dziļjūras brīnumu atklāšana”. Taču zivju turēšanai norobežotā vidē cilvēku priekam ir krietni senākas saknes. Par to mūsu zooloģiskā dārza akvārija teritorijā starp  barbēm, cihlīdām, molinēzijam, piraijām, līņiem, grunduļiem un vēl citām, kopumā 70 sugu zivīm stāsta Māris Lielkalns un Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza zooloģe Margarita Jegorova.    

Ir vēsīgs 1985. gada oktobris, un britu teātra producents Kamerons Makintošs (Mackintosh) savā klēpī tur rīta avīzi. Iepriekšējā vakarā pirmizrādi piedzīvojis kāds viņa producēts mūzikls. Šajā pašā 1985. gadā franču komponista Kloda Mišela Šēnberga radīto koncertuzvedumu "Nožēlojamie" pēc Viktora Igo romāna motīviem Londonas vestendieši pārveidojuši savā mēlē un nu ar krāšņu skatuvi, leģendāriem aktieriem un satriecošu mūziku iepriekšējā vakarā tas piedzīvojis pirmizrādi.  Tomēr nākamajā rītā "Svētdienas telegrāfa" kritiķis Frensiss Kings (King) vakar dzirdēto un redzēto apraksta kā "traku Viktorijas laikmeta melodrāmu". Savukārt kritiķis Maikls Retklifs (Ratcliffe) no "The Observer" avīzes izrādi apraksta kā "nesaprātīgu un mākslīgu izklaidi". Vēlāk literatūrzinātnieki nāk klajā ar savu sodu: klasiskas literatūras pārvēršana "kaut kādā mūziklā" ir vienkārši nepieņemama. Mūzikla producentam Kameronam Makintošam pleci sašļūk. Kā gan viņi varēja tik ļoti kļūdīties? Taču ilgi skumt nebija lemts, jo publikas viedoklis bija aiztecējis tik tālu no kritiķu domām, ka sāka rasties jautājums: vai šie cilvēki maz redzējuši vienu un to pašu mūziklu? Sākotnējais, 1985. gada iestudējums, Londonas Vestendā nodzīvoja līdz 2019. gadam, šo 34 gadu laikā izrādot 13.000 "Nožēlojamo" izrādes, kļūstot par otro visilgāk rādīto mūziklu pasaulē un visilgāk rādīto mūziklu Vestendā. Divus gadus pēc Londonas pirmizrādes mūziklu sāka baudīt arī amerikāņu publika. Viņiem izrāde bija pieejama 16 gadus, un kopš 2022. gada tā ir sestā visilgāk rādītā izrāde monumentālajā Brodvejas vēsturē. Kāpēc tāda sašķeltība? Kā mūzikls par Franču  revolūciju kritiķus varēja sadusmot, bet publiku - aizraut tik ļoti, ka tas kļuva par vienas nakts sensāciju un vienu no populārākajiem mūzikliem pasaules vēsturē?  Izrāde "Nožēlojamie" iemieso sevī tās tēmas un vērtības, kas stāv pāri laikiem: drosme, mīlestība, sirdssāpes, cilvēka gara spēks un vēl, un vēl. Tomēr, iespējams, pāri tām stāv tēmas, kas saistītas ar pašcieņu un cieņu pret citiem, kas, galu galā, paver durvis uz tādiem sarežģītiem konceptiem kā līdzjūtība, empātija, žēlsirdība.  Igo darba mūzikla versija ir iekļāvusi vairākus cilvēka cieņas aizskārumus, kuru dēļ galvenie varoņi jūtas salauzti, atstumti un vientuļi. Žans Valžāns, zogot maizi, lai pabarotu savu izsalkušo ģimeni, tiek paverdzināts, fiziski un emocionāli iekaustīts. Inspektors Žavērs savā būtībā dehumanizē Žanu Valžānu, atsaucoties uz viņu tikai ar notiesātā numuru "24601" un uzstājot, ka, ja jau vienreiz zaga, tad zags arī otru un trešo reizi.  Vai nav kas izteikti pazīstams arī mums, mūsdienās?  Tāpat, lai nopelnītu naudu meitas dzīvības glābšanai, šuvēja Fantīna nododas prostitūcijai. Vīrieši viņu ne tikai izmanto kā lietu, bet līdz ar šo lēmumu viņu atstumj visa sabiedrība.  2012. gadā arī Holivuda iesaistās šajā stāstā, veidojot mūzikla filmas versiju… Ticiet vai nē, arī todien kritiķi un publika bija tikpat sašķelta kā 1985. gadā. 2013. gada 3. janvāra "The New York Times" numurā Deivids Denbijs raksta: "Viscaur filmas simttpiecdesmitseptiņām minūtēm savā krēslā sēdēju mīcīdamies un locīdamies, cenzdamies nenoslīkt kaunā un skumjās. Šī filma nav tikai slikta. Tā ir šausmīga. Pārgalvīga, pretencioza un neprātīgi repetitīva. Samulsums bija divtik liels pēc filmas noskatīšanās – cilvēki bija sajūsmā. Daži bija arī klusi un skumji. Es nevarēju vien nobrīnīties, kas, pie velna, ir noticis ar mūsu tautas gaumi – amerikāņu (amerikāņu!) gaumi, kuri ir radījuši un attīstījuši pasaulē labākos mūziklus." Pirms pāris nedēļām es pati atkārtoti noskatījos šī mūzikla filmas versiju. Viscaur simtpiecdesmitseptiņām minūtēm manā galvā rībēja tikai viens vienīgs teksts: "Слава Україні! Героям Слава!" Secināju, ka šis un citi mūzikli runā cilvēka šībrīža pieredzes valodā tik tieši, ka, ļaujoties stāstam kā mākslas patērētājs, ne kritiķis, mēs katrs kļūstam par konkrētā stāsta daļu.  Tāpat kā latvieši un revolucionāri noskaņotie Francijas studenti vēsturē un mūziklā būvēja savas barikādes, tāpat arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis emocionāli mūs visus ir paņēmis sev līdzi uz Kijivas barikādēm.  "The Washington Post" komentētājs Deivids Ignatijs raksta: "[Zelenskis] atsaucas uz to pašu tautas sacelšanās ideālismu, kas Eiropu pārņēma 19. gadsimtā un iedvesmoja Viktoru Igo uzrakstīt romānu "Nožēlojamie"." Un, galu galā, viens no aizkustinošākajiem numuriem visā mūziklā ir kora numurs "Do you hear the people sing?" Šīs dziesmas četrrinde... Vai dzirdi cilvēkus dziedam Dusmīgo cilvēku dziesmu? Tā ir to cilvēku mūzika, Kuri vergi vairs nebūs nekad! ... tikpat labi pārveidojama par šādu: Vai dzirdi ukraiņus dziedam Dusmīgo ukraiņu dziesmu? Tā ir to ukraiņu mūzika, Kuri vergi vairs nebūs nekad!

Stāsta kultūras socioloģe, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Dagmāra Beitnere-Le Galla Francijā pieņemts uzskatīt, ka kultūra sākas ar ēdienu, respektīvi, galda kultūru. Tās vēsture ir interesanta, jo Francijas virtuves un galda kultūras vēsture sākas ar Gijomu Torelu (Guillaume Tirel, 1310-1395), kurš bija pazīstams ar iesauku "Taiva" (Taillevent) – viņš bija karaļa Kārļa V (Charles V) šefpavārs. Viņa vadībā tika veidota un pārveidota franču virtuve, jo tajā integrēja dārzeņus, jaunas ēdamvielas un garšvielas, ko ceļotāji atveda no Austrumiem. Savā grāmatā "Le Viandier" viņš piedāvā jaunu gatavošanas mākslu – mājputnu un zivju ēdienu bagātināšanu ar mērcēm, kuru pamatā ir safrāns, ingvers, pipari vai kanēlis. Šī grāmata padarīja viņu par pirmo kulinārijas rakstnieku. Tomēr būtisku pavērsienu, iespējams, pat revolūciju radīja karaļa Henrija II laulības ar Katrīnu de Mediči (Catherine de Medici, 1519-1589) 1533. gadā. Ierodoties Francijā, jaunās karalienes bagāžā bija jaunums – divzobu dakšiņas, dažādi fajansa trauki un Murano stikls – glāžu kolekcija. No Itālijas ieradās daudz izsmalcinātu lietu, recepšu un galda tradīciju, kuras Francijā ieguva jaunu izsmalcinātības pakāpi.  Katrīnas de Mediči valdīšanas laikā karaļnama svētki iegūst rafinētību un kļūst par Francijas kulinārijas mākslas un galma dzīves pārākuma zīmolu. Vēsturnieki atceras, ka jaunā karaliene ieradās nedaudz māņticīga, jo atveda līdzi savas zemes receptes un pavārus, taču šis apstāklis deva vēl vienu impulsu slavenajai "franču gastronomijas revolūcijai", kura bija jau aizsākusies un tagad ieguva jaunu spēku. Vienā no pirmajiem kāzu mielastiem, kuri notika [sakarā ar] Katrīnas de Mediči ierašanos Francijas pilsētā Marseļā, ar lielu pompu, klātesot pāvestam, tika pasniegts slavenais šerbets "Tutti Frutti". Šī apbrīnojamā deserta autors bija Rudžeri (Ruggeri) – kāds  mājputnu tirgotājs un pavārs, kurš bija uzvarējis kulinārijas pasākumā Florencē. Laikā, kad Francijas karaļi deva priekšroku ēst ar trim pirkstiem, tos vēlāk noslaukot mitrā dvielī, divzaru dakšiņa bija kļuvusi par Venēcijā un Florencē atzītu galda piederumu. Katrīna de Mediči atveda arī galda servēšanai gan māla plāksnes (kā šķīvjus), gan Murāno salas glāzes, kas pilnībā aizstāja metāla krūzes, sudraba vai alvas kausus. Kultūras eksperti norāda, ka itāļu Renesanses galda kultūras simbols kļuva glāze, kuras stumbrā ir apaļa pumpa.  Francijas vēsturē nebaidās atzīt, ka Katrīna de Mediči, iespējams, ir slavenākā Francijas karaliene, kura no Florences atveda izcilākos itāļu pavārus, no kuriem vēlāk galda izsmalcinātību mācījās franču zemnieces. Pēdējās, balstoties priekšgājēju pieredzē un praksē, izstrādāja klasiskos ēdienus, kuri kulminācijas punktu sasniedza izcilās Antonīnas Karmē (Antonina Karme, 1784-1833) personā. Tādējādi francūži, būdami tikai skolēni kulinārijas mākslā, gala rezultātā pārspēja savus skolotājus un slaveno karalieni. Par atzītu franču dzīves mākslas veidotāju tiek uzskatīts Fransuā Vatels (François Vatel, 1631-1671), kuram piederēja vīna darītava: laikabiedru acīs viņš bijis pavāru ģēnijs. Ar viņa vārdu saistīta arī franču gastronomijas dzimšana. Vatels bija greznu svētku organizators Saules karaļa galmā. Viņa slava un autoritāte bija tik plaši atzīta un cienīta, ka vienā liktenīgā brīdī, baidoties, ka varētu neiespēt uzklāt galdu 3000 personām, kas tika uzaicinātas uz viesībām par godu karalim, viņš izdarīja pašnāvību. Viņa skumjais stāsts ir minēts ir De Sevinjē kundzes vēstulēs meitai (teksts ir Francijas skolu obligātā literatūra), gan arī mūsdienu filmas versijā ar Žerardu Depardjē Gérard Depardieu) un Umu Tūrmani (Uma Thurman) galvenajās lomās. Gardēžu literatūra 16. gadsimtā, attīstoties grāmatu drukāšanai, ēdienu gatavošanas pasaule turpina attīstīties: no Gūtenberga grāmatu izdošanas brīža radās iespēja izplatīt receptes plašākā mērogā. Līdz no aprakstiem par ēšanu un ēdienu rodas gardēžu literatūra. Jaunā kvalitātē ēdiena izpratnes un galda kultūras simbiozi apraksta Žans Antelms Brijā-Savarēns (Brillat-Savarin, 1755-1826) savā darbā "Garšas fizioloģija" (Physiologie du gout, ou, Méditations de gastronomie transcendante, 1826). Viņš ir pirmais, kurš uzsver saikni starp gastronomiju, fiziku, ķīmiju un politisko ekonomiku. Viņa vārdā ir nosaukts viens no izcilākajiem Savojas sieriem, tā godinot cilvēku, kurš Jaunajos laikos teorētiski un vēsturiski nostiprina Francijas ēšanas kultūras meditatīvo raksturu. Viņa laikabiedrs Provansas pavārs Šarls Durans (Charles Durand, 1766-1854) publicē grāmatu "Le Cuisinier Durand", kas izstrādā reģionālās virtuves jēdzienu. Francijas virtuves mākslu var uzlūkot kā vienu no šis valsts integritātes platformām. Ēdienkarte Francijā lieliski parāda, ka francūži ne tikai ēd, bet ēdot apēd, t.i., simboliski ieņem sevī dažādu Francijas novadu ēdienus, iemācās reģionu atšķirības kā daļu no nacionālās identitātes. Katrs reģions radīja savas ēdienu receptes, sieru pagatavošanas veidus un vīnu dažādību, tāpēc ēdot var iepazīties ar Francijas reģionu un novadu kulinārijas dažādību un ēdienu recepšu rašanās vēsturi. Nacionālās piederības procesam caur ēdienu pievienojās arī rakstnieks Aleksandrs Dimā (Alexandre Dumas, 1802-1870), kurš bija pavārs-amatieris. Savas pēdējos dzīves gadus viņš veltīja "Virtuves lielajās vārdnīcas" (Grand Dictionnaire de cuisine) uzrakstīšanai, kurā ir ēdienu sastāvdaļu glosārijs ar vairāk nekā 3000 receptēm! 19. gs sākumā vēl viens no gastronomijas līderiem bija Antonīns Karems (Antonin Carême, 1784-1833), dēvēts arī par sava laika pavāru karali. Viņš atvēra smalku restorānu un ieguva slavu ar ēdiena pasniegšanas  kultūru – tas tika pasniegts kā neparastas arhitektūras struktūras. Vēl viena dīvainība  bija viņa uzvārds – "careme" franču valodā nozīmē gavēnis. Viņu min nupat Rīgā izrādītajā filmā "Dzīves garšas", kura atgādina par franču kultūrā iedibināto tik īpašo attieksmi pret ēdienu. Pirmie gastronomiskie restorāni  Restorāna nosaukums radās no parodijas – no izkārtnes līdzās restaurācijas darbnīcai. Restaurēt var ne tikai mēbeles, bet arī skatu uz dzīvi pēc labām pusdienām. Revolūcijas laikā tie pavāri, kuri kļuva par bezdarbniekiem, jo viņu saimnieki -aristokrāti izceļoja no valsts, atvēra pirmos restorānus. Savukārt to izplatība un attīstība noveda pie jaunas korporācijas – radās gastronomiskā kritika. 19. gs sākumā vēl viens no gastronomijas līderiem bija Antonīns Karems (Antonin Carême, 1784-1833), dēvēts arī par sava laika pavāru karali. Viņš atvēra smalku restorānu un ieguva slavu ar ēdiena pasniegšanas mākslu. Viņu laikabiedrs bija arī dekoratīvās virtuves apustulis Žils Goffē (Jules Gouffé, 1807-1877), kurš bija imperatora Napoleons III pavārs, viņa ēdiena gatavošanas māksla un atstātā  "pavārgrāmata" lielā mērā iedvesmoja virtuves virtuozus vēl 20. gadsimtā. Franču virtuves slavas izplatībai pasaulē jāpateicas ir Ogistam Eskofjē (Auguste Escoffier, 1846-1935), kurš daudzus gadus dzīvoja ārpus Francijas un vadīja daudzus lielus uzņēmumus, sākot no Montekarlo, Lucernas, Londonas, Parīzes līdz Ņujorkai. Viņš modernizēja un kodificēja Antonīna Karēma izsmalcināto virtuvi un izstrādāja brigāžu koncepciju, racionalizējot virtuves uzdevumu sadalījumu pavāru starpā. Viņa "Kulinārijas ceļvedis" satur vairāk nekā 500 receptes un apraksta mūsdienu virtuves tehniskos pamatus. Sava loma bija arī Prosperam Montanjē (Prosper Montagné, 1865-1948), kurš bija šefpavārs un sarakstīja pirmo Gastronomijas Vārdnīcu (Larousse Gastronomique). Franču gastronomijas  moderno vēsturi vainago 1945. gadā izveidotā Gastronomu akadēmija un īpašs izdevums – žurnālu "Cuisine et Vins de France" (Francijas virtuve un vīni). Attīstoties automašīnām un tūrismam, 20. gadsimta sākumā daudzi restorāni tiecās iznākt no anonimitātes un centās piesaistīt pieaugošo klientu skaitu. Pirmais "Michelin" gardēžu ceļvedis tika izveidots jau 1900. gadā. Starpkaru periodā virtuves mākslas virzītāji kļuva tādas personības pavārmākslā kā Fernands Puā (Fernand Point), kurš iedvesmoja šodien tādu zināmu pasaules slavu ieguvušu pavāru kā Polu Bokuzu (Paul Bocuse). Veidojās izcilu pavāru veidoti restorāni netālu no slavenā nacionālā autoceļa (Route National 7), tie kļuva par svarīgiem pieturas punktiem epikūrisma cienītājiem, tie bija ceļotāji ar autoritāti politikā, mākslas un literārās sabiedrībās – Monako princis Renjē, Orsons Vells, Edīte Piafa, Čārlijs Čaplins, Garijs Kūpers, Salvadors Dalī, Rita Heivorde, Bernards Bufē u.c. Svarīgi atcerēties arī pavāri Eiženiju Brazīru (Eugeni Brazieru, 1895-1977),  kuru Pols Bokuzs dēvēja par "La Mère", jo viņa bija pirmā sieviete, kas ieguva trīs Michelin virtuves mākslas novērtējuma zvaigznes. Nav iespējams minēt visus lielos mūsdienu pavārus, kuri ir mācījušies, strādājuši, pārveidojuši un popularizējuši Francijas virtuves un galda kultūru.

Londonas izdevniecība Scala Arts & Heritage Publishers Ltd sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un Borisa un Ināras Teterevu fondu sērijā "Direktora izvēle" laidusi klajā grāmatu, veltītu Mākslas muzeja "Rīgas birža" krājuma meistardarbiem. Par to plašāk runājam ar izdevniecības Scala Arts & Heritage Publishers Ltd projekta "Direktora izvēle" vadītāju Neilu Titmanu (Neil Titman) un Mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītāju Daigu Upenieci. Grāmatu sērija "Direktora izvēle" (Director's Choice) ir Eiropas un Āzijas mākslas institūciju aprindās augsti vērtētās izdevniecības Scala Arts & Heritage Publishers Ltd (Lielbritānija) starptautiskais projekts, kas iepazīstina ar lielāko pasaules mākslas muzeju kolekcijām. Līdz šim publicētas jau aptuveni 60 grāmatas, pārstāvot tādus muzejus kā Londonas Nacionālā galerija, Dānijas Nacionālā galerija, Jaunā un Vecā Pinakotēka Minhenē, Albertīna Vīnē, Mauritshuis Hāgā, Polijas Nacionālais muzejs Varšavā, Frika kolekcija Ņujorkā, Gugenheima muzejs Bilbao, Āzijas civilizāciju muzejs Singapūrā un daudzi citi. Katras grāmatas saturs ietver konkrēta muzeja un tā kolekciju raksturojumu, īsu autora biogrāfiju un apmēram 30 mākslas priekšmetu aprakstus. Iestāžu direktori un vadītāji paši izvēlas tos eksponātus, kas, viņuprāt, ieņem īpašu vietu muzeja krājumā. Viņi dalās ar savām zināšanām, emocijām un stāstiem, kas uzkrāti īsākā vai ilgākā pētniecības periodā. Valoda ir viegla, taču teksta apjoms ir stingri noteikts, aicinot rakstītāju pateikt būtiskāko koncentrēti un reizē saistoši. Latvijā šādu grāmatu radīt bija uzaicināta Mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītāja Daiga Upeniece, kura atlasījusi 30 izcilus darbus no glezniecības, tēlniecības un sudraba kolekcijām, stāstot par Nīderlandes un Itālijas 16.–17. gadsimta, Francijas, Austrijas, Baltijas un Vācijas 19. gadsimta glezniecību, Itālijas 19. gadsimta tēlniecību, kā arī Eiropā slavenās 20. gadsimta sākuma Meisenes manufaktūras porcelānu. Mākslas muzejs "Rīgas birža" kļuvis par pirmo Baltijā, kas piedalās Scala grāmatu sērijā "Direktora izvēle".

ASV prezidents Džo Baidens un Ķīnas līderis Sji Dzjiņpins tiksies Sanfrancisko. Rokādes Lielbritānijas valdībā. Aktualitātes analizē Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas Studiju centra direktore, Latvijas Ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa Čerenkova un TV24 žurnālists Ansis Bogustovs. Ko var sarunāt ar Sji? Šodien, 15. novembrī, Sanfrancisko tiek atklāts kārtējais Āzijas un Klusā okeāna ekonomiskās sadarbības jeb APEC forums. Kā jau liecina nosaukums, šī Klusā okeāna akvatorijas sadarbības formāta mērķis ir ekonomiskās izaugsmes, investīviju un tirdzniecisko sakaru veicināšana. Forums tika iedibināts 1989. gadā, un sākotnēji tajā iesaistījās 11 dalībnieki: ASV, Austrālija, Bruneja, Filipīnas, Indonēzija, Japāna, Jaunzēlande, Kanāda, Dienvidkoreja, Malaizija, Singapūra un Taizeme. Nākamās desmitgades laikā pievienojās vēl desmit – Ķīna, Honkonga (tobrīd vēl britu koloniālais valdījums), Taivāna, Meksika, Papua-Jaungvineja, Čīle, Krievija, Peru un Vjetnama. Oficiālajā foruma protokolā tiek lietots apzīmējums „ekonomika”, nevis „dalībvalsts”, kas ļauj tajā piedalīties arī Honkongai un Taivānai, pēdējai gan ar nosaukumu „Ķīnas Taipeja” un ne kādas valsts amatpersonas pārstāvētai, ko nosaka kontinentālās Ķīnas nostāja Taivānas suverenitātes jautājumā. Šogad arī Krieviju pārstāv otrā ranga amatpersona – viens no premjerministra vietniekiem Aleksejs Overčuks. Gaidītākais notikums Sanfrancisko ir ārpus foruma pamatprogrammas – tā ir Savienoto Valstu un Ķīnas prezidentu Džo Baidena un Sji Dzjiņpina tikšanās. Iepriekšējo reizi abi aci pret aci runāja tieši pirms gada citā forumā – G20 valstu samitā. Starplaikā abu superlielvalstu attiecības spilgtinājuši tādi notikumi, kā ķīniešu spiegošanas zondes pārlidojums Savienoto Valstu teritorijai un tās notriekšana, ķīniešu hakeru veiktā Savienoto Valstu tirdzniecības ministres Džīnas Reimondo e-pasta sarakstes uzlaušana un Vašingtonas aizliegums eksportēt uz Ķīnu modernākās mikroshēmas. Siltumu šais attiecībās nevieš arī Pekinas nostāja Krievijas agresijas sakarā un militāro muskuļu demonstrēšana Taivānas virzienā. Kā norāda analītiķi, nekāds pēkšņs attiecību atkusnis Sanfrancisko neesot sagaidāms. Taču viņi arī izsakās, ka, ja tikšanās ļaus izvairīties no turpmākas attiecību pasliktināšanās abu lielvaru starpā, tas jau būs panākums. Visreālākā konkrētā vienošanās varētu būt abu valstu militāro resoru tiešas saziņas atjaunošana; Ķīna šo saziņu pārtrauca pērnvasar pēc Pārstāvju palātas spīkeres Nensijas Pelosi vizītes Taivānā. Kā norāda Vašingtonas administrācijas pārstāvji, prezidents Baidens sarunās pievērsīsies jautājumiem par Ķīnā ražoto bruņojuma detaļu piegādi Krievijai, par sankcionētās Krievijas un Irānas naftas iepirkšanu un iespējamu Ķīnas spiedienu uz Irānu, lai atturētu to no tālākas situācijas eskalācijas Tuvējos Austrumos. Tomēr Ķīnas autoritārā līdera gatavību nākt pretim šīm Vašingtonas gaidām, visdrīzāk, jāuzlūko ar skepsi. Kamerons atgriežas Pārmaiņas britu valdībā tika sagaidītas jau labu laiku. Pārāk daudzi no kabineta locekļiem premjerministram Riši Sunakam tika mantojumā no viņa priekšgājējas Lizas Trasas, un bija paredzams, ka agri vai vēlu toriju līderis pārdiegs valdību vairāk pa savam mēram. Tomēr pārmaiņas, kuras tika publiskotas pirmdien, dažā ziņā ir ekstravagantas. Tas noteikti sakāms par jauno ārlietu ministru Deividu Kameronu – Lielbritānijas valdības vadītāju no 2010. līdz 2016. gadam. Tieši viņš bija tas, kurš, breksitistu ietekmes spiests, piekrita liktenīgajam referendumam un demisionēja pēc tam, kad tas beidzās ar britu elektorāta lēmumu pamest Eiropas Savienību. Nav šaubu, ka viņa pieredze un sakari patiešām var lieti noderēt Sunaka valdībai, taču ekspremjera darbošanās viņam nesusi arī pāris reputācijas problēmas, t.sk. pārmetumus, ka Šrilankas galvaspilsētas Kolombo ostas attīstības projekts, kuru Kamerons aktīvi virzījis starptautiski, varētu radīt nozīmīgu Ķīnas ietekmes bāzi. Vēl viens problēmjautājums ir jaunā ārlietu resora vadītāja atskaitīšanās parlamentam. Kamerons ir Lordu palātas loceklis, un Parlamenta procedūra neparedz lordu iztaujāšanu apakšnamā. Jādomā, konkrētais katalizators valdības pārvedei bija vajadzība nomainīt līdzšinējo iekšlietu ministri Suellu Brāvermenu. Pagājušajā nedēļā viņa publicēja rakstu, kurā pārmeta Londonas policijai, ka tā adekvāti strikti kontrolējot labējo radikāļi publiskās akcijas, bet tikām caur pirkstiem skatoties uz līdzīgām izrīcībām no Gazas palestīniešu atbalstītāju puses. Tā kā publikācijas teksts, pretēji pieņemtajai kārtībai, nebija saskaņots ar valdības preses dienestu, ministrei tas maksāja portfeli. Viņas vietu jaunajā kabineta struktūrā ieņems līdzšinējais ārlietu ministrs Džeimss Kleverlijs. Līdzšinējais veselības ministrs Stīvens Bārklejs turpmāk vadīs vides resoru, savukārt finansiāli ietilpīgo veselības nozari pārraudzīs Viktorija Etkinsa, savulaik ministre Borisa Džonsona valdībā, bet Sunaka kabinetā ieņēma vienu no augstākajiem amatiem Finanšu ministrijā. Pārmaiņas skārušas vēl vairākus toriju valdības posteņus, un var secināt, ka tām ir kā gluži subjektīvi, tā plašāki politiski motīvi. Kā izsakās raidsabiedrības BBC politiskais redaktors Kriss Meisons: „Ja jūs esat Riši Sunaks un raugāties uz to, kas nupat izskatās pēc iespējamas sakāves vispārējās vēlēšanās, tad ir vērts mēģināt.” Var atgādināt, ka nākamajām vēlēšanām Apvienotajā Karalistē jānotiek ne vēlāk kā 2025. gada 25. janvārī. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

No 10. līdz 18. novembrim Vecrīgā, Kaļķu ielā 24, ar jaundarbu koncertprogrammu un meistarklasēm norisināsies telpiskās skaņas festivāls "Komplementārās pretrunas". Tas vienuviet pulcēs Latvijas un ārvalstu komponistus un zinātniekus, lai ar 36 skaļruņu palīdzību speciāli izveidotā daudzkanālu skaņas kupolā ļautu klausītājiem gūt jaunu skaņas uztveres pieredzi. Aptuveni stundu gari telpiskās skaņas koncerti notiks īpaši izveidotā telpiskās skaņas kupolā vairākas reizes dienā. "Latvijā samērā maz pazīstamais koncertformāts klausītājam ļaus piedzīvot skaņas pieredzi, ko nav iespējams īstenot citiem līdzekļiem. Festivāla izglītības programmas ietvaros pasaulslavenais laikmetīgās mūzikas komponists Eduardo Miranda pasniegs meistarklasi mūzikas kompozīcijas studentiem un publisko lekciju festivāla atklāšanas vakarā. Tāpat sadarbībā ar "QLatvia" tiek veidots ievadkurss kvantu skaitļošanā," teikts festivāla aprakstā. "Ar šo projektu mēs vēlamies iepazīstināt Rīgas iedzīvotājus ar laikmetīgas telpiskās mūzikas pieredzi, piedāvājot komponistu speciāli radītu skaņdarbu koncertprogrammu par kvantu fizikas konceptiem. Liela daļa aizrautīgi strādājuši kopā ar zinātniekiem, pat laboratorijās, lai izprastu kvantu fizikas procesus un ietērptu skanējumā. Ar ikgadēju festivālu vēlamies iedzīvināt Latvijas mūzikas ainavā samērā maz pazīstamu koncertmūzikas formātu - telpiskas elektroakustiskas mūzikas atskaņojumus," stāsta festivāla mākslinieciskais vadītājs Voldemārs Johansons. Ar viņu, kā arī komponisti Annu Fišeri, kuras mūzika skanēs šajā festivālā, plašākā sarunā tiekamies "Klasikā". Runājam par skaļruņu kupoliem, to vēsturi un arī to, kādas iespējas tie paver komponistiem un koncerta apmeklētājiem. Anna un Voldemārs pastāsta par saviem akusmātiskajiem darbiem, kurus dzirdēsim festivālā, un Voldemārs arī iepazīstina klausītājus ar festivāla galveno viesi, komponistu, pētnieku un novatorisku skaņu mākslinieku Eduardo Mirandu. Pirms 100 gadiem ievērojamais dāņu fiziķis Nīlss Bors saņēma Nobela prēmiju fizikā par ieguldījumu atomu struktūras izpētē. Viņa revolucionārais darbs lika pamatus kvantu mehānikai un noteica enerģijas kvantizācijas koncepciju atomā, kā arī izvirzīja komplementaritātes ideju, kas paredz, ka daļiņas, atkarībā no veida, kā tās tiek novērotas, uzrāda gan viļņiem, gan daļiņām atbilstošu uzvedību. Svinot šos atklājumus, Vizionārās kultūras fonds sadarbībā ar Dānijas kultūras institūtu un Nīlsa Bora Institūtu, iedzīvināja projektu "Komplementārās pretrunas", kura ietvaros mūzikas autori Anna Fišere (LV), Jacob Kirkegaard (DK) un Tie Yann (CN) iedvesmojās no kvantu zinātnes idejām un, konsultējoties ar kvantu fizikas pētniekiem no Nīlsa Bora institūta Kopenhāgenā, radīja jaunus skaņas darbus. 2023. gadā šo programmu paplašina latviešu autoru jaundarbi (Voldemārs Johansons, Linda Leimane), izveidojot dabaszinātnēm veltītu koncertprogrammu. Festivāla īpašais viesis ir komponists un vairāku nozīmīgu grāmatu autors Eduardo Reks Miranda (Eduardo Reck Miranda). Miranda ir eksperts vairākās mūsdienu mūzikas pētniecības disciplīnās, starp viņa publikācijām ir: "Quantum Computer Music:  Foundations, Methods and Advanced Concepts", "Handbook of Artificial Intelligence for Music: Foundations, Advanced Approaches, and Developments for Creativity". Mirandas pašreizējie pētījumi ir vērsti uz kvantu skaņu un kompozīciju, kas ietver kvantu skaitļošanu. Šajā virzienā viņš sadarbojas ar vadošajiem pētniecības uzņēmumiem šajā jomā: "Quantinuum" un "IBM". Viņa kompozīciju "Qubism" šovasar pirmatskaņoja "Londonas sinfonietta". Plašu interviju ar Eduardo Reku Mirandu "Klasika" piedāvās svētdienas rītā.  Festivālā izskanēs Annas Fišeres (Latvija), Jakoba Kirkegārda (Dānija), Tie Jannas (Ķīna), Eduardo Mirandas (Lielbritānija), Voldemāra Johansona un Lindas Leimanes (Latvija) jaundarbi. Paralēli norisināsies meistarklases.

27. oktobrī Lielajā ģildē un tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" pirmoreiz kopā muzicēs somu diriģente Emīlija Hovinga un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, programmā iekļaujot svītu no Sergeja Prokofjeva baleta “Pelnrušķīte” un divu čehu autoru darbus. Latvijas pirmatskaņojumu piedzīvos 20. gadsimta čehu komponistes Vitežslavas Kapralovas skaņdarbs Suita Rustica, kas izskanēs līdzās Kapralovas skolotāja –  Bohuslava Martinū – Trešajam klavierkoncertam ar Vestarda Šimkus solo. Emīlija Hovinga savu diriģēšanas karjeru sākusi 2019. gadā, kļūstot par Hannu Lintu asistentdiriģenti Somijas Radio simfoniskajā orķestrī. No 2020. līdz 2022. gadam pildījusi Miko Franka asistentdiriģentes pienākumus Francijas Radio filharmoniskajā orķestrī. Šajā sezonā notikušas debijas ar Zviedrijas Radio simfonisko orķestri, Bornmutas simfonisko orķestri, Gēteborgas simfonisko orķestri un citiem. Ieva Zeidmane: Priecājos jūs sveicināt Latvijā - esat studējusi kopā ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galveno diriģentu Tarmo Peltokoski. Vai pirms braukšanas šurp izvaicājāt viņu par mūsu orķestri? Paldies par aicinājumu uz interviju - priecājos būt šeit Rīgā. Jā, ar Tarmo mēs tiešām esam labi draugi, kopā studējām. Viņš man ir ļoti nozīmīgs kolēģis un ir svarīgi, ka Tev līdzās ir labi kolēģi.  Protams, mēs runājam par darbu, bet neko pārāk detalizēti par orķestri nerunājām. Es viņam uzrakstīju ziņu, kad ierados šeit, jautāju viņam, kur labāk iet paēst un viņš man šo to ieteica. Bet noslēpumus par orķestri neatklāja? Manuprāt, ir svarīgi, ka pati iepazīstu orķestri. Reizēm ir labāk vienkārši iet pie orķestra ar atvērtu prātu un pašai atklāt, kāds ir šis orķestris, kas jāņem vērā un kam jāpievērš uzmanība. Tas ir labāk, nekā ja Tarmo man visu būtu jau atklājis. Tā kā esat gados jauna diriģente, regulāri debitējat pie kāda orķestra diriģenta pults. Ko darāt, kad pirmoreiz stājaties kāda, iepriekš nesatikta orķestra priekšā? Jā, tiekoties ar kādu iepriekš neiepazītu  orķestri, pirmā mēģinājumu diena vienmēr ir patīkami satraucoša. Bet man nav nekādas slepenas receptes, ko darīt, nav nekādas maģijas. Vienkārši daru to, ko vienmēr, proti, koncentrējos uz pašu svarīgāko, un tā ir mūzika. Bet, protams, pirmajā dienā manā galvā notiek analizēšana, jo tā ir nepazīstamu cilvēku grupa. Analizēju visus orķestra aspektus un plānoju, kā organizēsim mēģinājumus. Iepriekš jau nezinu, kādā virzienā vairāk būs jāstrādā. Tātad - vissvarīgākais ir būt pašai, izbaudīt procesu un muzicēt kopā ar orķestri. Ar orķestri jau tikāties mēģinājumā - kāds tad ir virziens, kurā strādāsiet? Jā, pirmajās divās dienās es sapratu, kuriem skaņdarbiem jāvelta vairāk laika, lai mūziķi labāk izprastu to stilu. Kuriem skaņdarbiem vajag vairāk darba, kura mūzika mums ir pazīstamāka, tāpēc tai nevajag tik daudz laika. Tas ir balansa jautājums. Diriģenti ir ļoti dažādi. Ja es jūs lūgtu izveidot savu diriģentes vizītkarti, kas tajā būtu rakstīts? Interesants jautājums! Droši vien tur būtu rakstīts Emīlija Hovinga - diriģente - mīl mūziku un kopš 2019. gada iedvesmo mūziķus. Man nekad nav bijis vizītkartes, tāpēc nav tādas pieredzes, bet noteikti es rakstītu kādu citātu, izvēlētos kaut ko jautru un asprātīgu. Bet, ja skatāmies plašāk, kā jums šķiet - kāda diriģente esat? Vienmēr jau vieglāk analizēt no malas, bet man vissvarīgākais ir, kā jau teicu - iedvesma. Gribu iedvesmot mūziķus, radīt tādu atmosfēru un atvērtību, lai varam mūziku radīt kopā. Laba tehnika, protams, diriģentam ir vajadzīga, tomēr vissvarīgākais ir mūzika, mūzikai vienmēr vajadzētu būt pirmajā vietā. Esat spēlējusi klavieres un klarneti. Bet studiju laikā sākāt mācīties spēlēt čellu. Kāpēc? Biju jau sākusi Sibēliusa akadēmijā studēt diriģēšanu, kad četrus gadus mācījos spēlēt čellu. Tā ir daļa no Sibēliusa akadēmijas diriģēšanas apguves programmas - pāris gadus mācīties spēlēt kādu orķestra instrumentu. Paralēli čellam mācījos arī klavierspēli, un nolēmu, ka tā vietā, lai spēlētu klarneti, labāk pievērsīšos kādam stīgu instrumentam, lai labāk izprastu, kā stīgu instrumenti funkcionē. Un šie četri gadi man sniedza tieši šīs zināšanas. Es nebiju laba čelliste, lai gan man ļoti patika spēlēt, patika, kā čells rezonē. Diemžēl čellu biju tikai aizņēmusies no akadēmijas, tagad man mājās šī instrumenta vairs nav, es nevaru spēlēt. Bet es sapratu, kā izmanto lociņu, kā no šī instrumenta izvilināt skaņu, un tas man palīdzēja augt arī kā diriģentei. Bet tieši čellu es izvēlējos, jo tas labi der, ja sāc to mācīties pieauguša cilvēka vecumā. Vijoles spēlē vairāk iesaistīta sīkā motorika, man būtu bijis nepieciešams vairāk laika, lai to apgūtu. Turklāt vijoles pozīcija ne vienmēr ir ergonomiska. Un sākot mācīties no nulles, es nevēlējos riskēt, negribēju savainot kādus muskuļus. Čells bija laba izvēle, jo tas gluži dabiski ir tev klēpī un nevajag ķermeni nekā sagrozīt. Kas vēl pietrūkst? Arfas un sitaminsturmentu spēle? Sitaminstrumenti būtu lieliski! Bet mana nākamā izvēle būtu mežrags, jo metāla pūšaminstrumenti ļoti atšķiras no koka pūšaminstrumentiem, ir atšķirīga spēles tehnika, skaņas veidošana un elpas kontrolēšana, tas būtu interesanti. Sitaminstrumenti vienmēr ir noderīgi, tos man gribētos spēlēt kādā ansamblī, jā, kamermūzika man būtu ļoti interesanta. Parunāsim par gaidāmā koncerta programmu, tajā ir arī mūsu publikai nezināmi darbi, un skanēs arī 20. gadsimta pirmās puses čehu komponistes Vitežslavas Kapralovas Suita Rustica. Kā nonācāt pie šīs komponistes? Godīgi sakot, neatceros. Kaut kā uzdūros viņas mūzikai internetā, atradu viņai veltītu mājas lapu un sāku klausīties. Ir daži ieraksti, tos klausījos un atradu šo darbu - Suita Rustica. Kāpēc mani vilināja šī komponiste? Man vispār patīk meklēt un atklāt mūziku un darbus, kas nav labi zināmi. Domāju, ka diriģenta profesijā ir ļoti svarīgi meklēt un atklāt, jo ir tik daudz mūzikas, par kuru daudzi no mums neko nezina. Tāpēc esmu priecīga, ka atradu šo Suita Rustica. Kapralova man šķiet ļoti interesanta komponiste. Viņa nomira ļoti jauna un tas bija traģisks zaudējums. Jo jau īsā laika posmā viņa bija sarakstījusi apjomīgu repertuāru, ja vien viņa būtu dzīvojusi ilgāk, esmu pārliecināta, ka būtu radījusi vēl ļoti daudzus darbus. Bet esmu pateicīga arī par šiem darbiem, kas mums ir. Suita Rustica pasūtinājums nāca no Londonas, viņi vēlējās darbu, kurā ieskanētos čehu tautas melodijas un dejas. Un tiešām Kapralova savā trijdaļīgajā svītā iekļāvusi vismaz piecas dažādas, autentiskas čehu tautas melodijas. Un vēl ļoti jūtama ir Stravinska ietekme. Kapralovu ļoti iedvesmoja un interesēja Stravinska "Petruška" - tas bija darbs, ko viņa analizēja, pie tā viņa laiku pa laikam atkal atgriezās. Es tiešām šajā Kapralovas svītā saklausu arī kaut ko no Stravinska. Un Stravinskis, savukārt ir viens no jūsu mīļākajiem komponistiem. Jā, tā ir. Iespējams, tieši tāpēc Kapralovas stils man šķiet pazīstams un patīkams. Programmā ir arī Martinū Trešais klavierkoncerts, un Martinū bija Kapralovas skolotājs. Jā, tā ir. Studiju laikā Kapralova dzirdēja Martinū mūziku, tas bija viens no viņa klavierkoncertiem, kas Kapralovu iedvesmoja. Un vēlāk - 30. gadu beigās viņa pārcēlās uz Parīzi un dažus gadus mācījās pie Martinū. Viņa ietekme, manuprāt, Kapralovas mūzikā ir dzirdama. Programmā šoreiz būs Martinū Trešais klavierkoncerts. Man pašai Martinū mūzika ir kas jauns, ar to neesmu agrāk strādājusi. Taču bija ļoti aizraujoši caur šo kompozīciju iepazīt Martinū stilu. Vasarā un aizvadītajos mēnešos es daudz klausījos viņa mūziku, man bija interesanti to atklāt. Un es teiktu, ka klavierkoncerta žanrs Martinū daiļradē ir bijis ļoti nozīmīgs, viņš šim žanram pievērsās visas karjeras gaitā, un klavierkoncerti ir stila ziņā visai atšķirīgi. Martinū stils bieži tiek raksturots kā ļoti eklektisks, dažādas ietekmes viņš savij kopā vienotā audumā, kas tad arī veido viņa paša rokrakstu.  Viņu ietekmējis Stravinskis, džeza mūzika un impresionisms, kā arī čehu tautas mūzika. Šis - trešais klavierkoncerts, manuprāt, ir visai romantisks, bet tajā ir arī neoklasicisma elementi. Interesanta kombinācija. Jā, Martinū kā komponists ir ļoti eklektisks, bet tas veids, kā viņš apvieno elementus, man šķiet unikāls un ļoti svaigs. Runājām par Stravinska ietekmēm, bet trešais komponists šajā programmā ir nevis Stravinskis, bet gan Prokofjevs. Es ieteicu šo skaņdarbu iekļaut programmā, un koncerta otrajā daļā mēs atskaņosim Prokofejva pirmo svītu no baleta "Pelnrušķīte". No šī baleta Prokofjevs pats izveidojis vismaz trīs svītas simfoniskajam orķestrim un šoreiz piedāvāsim pirmo svītu. Tā neseko sižetam secīgi, tajā ir fragmenti no nogriežņi no dažādām vietām baletā, tomēr, manuprāt, ir labi jūtama dramatiskā arka. Kā baletkomponists Prokofjevs ir brīnišķīgs, viņš ir lielisks stāstnieks. Un "Pelnrušķīti" caurstrāvo maģija, to ir ļoti patīkami klausīties un spēlēt. Mēs visi zinām stāstu par Pelnrušķīti, bet interesanti ir, ka Prokofjevs izmantojis vadmotīvus, tas nozīmē, ka melodijas vai kādi instrumentu tembri visā darbā atspoguļo kādu konkrētu personāžu vai emocijas. Klausītājiem un baleta skatītājiem šīs muzikālās izpausmes ir kā norādes, kas nekļūdīgi palīdz saprast - te Pelnrušķīte sapņo par kaut ko skaistu, bet šī mūzika atspoguļo Pelnrušķītes skumjas un nomāktību. Lūk, te, ir nejaukās pusmāsas, bet te - ierodas šarmantais princis. Mūzika kā tāds labs gids mūs vada cauri baleta sižetam. Man pašai visinteresantākie raksturi šķiet pusmāsas - tie raksturi un krāsas, ko Prokofjevs izspēlē ironiskā manierē, pasvītrojot visu ar nazālu skaņas tembru ir ļoti  spilgti arī šajā svītā, ko mēs atskaņosim. Kā jau teicu - šajā mūzikā ir daudz maģijas, bet tajā pašā laikā Prokofjevs atspoguļojis īstas, cilvēcīgas emocijas un jūtas, ar kurām mums katram ir kaut kas kopīgs. Mēs varam sevi asociēt ar to, kas notiek uz skatuves. Krāsas šajā mūzikā ir brīnišķīgi ierakstītas.    Stāstot par Pelnrušķīti jūs smaidījāt, un jau gribēju vaicāt, vai esat romantiķe, bet tad atplaukāt runājot par pusmāsām, nevis princi. Nezinu, laikam romantikas ziņā esmu vidusmēra cilvēks. Parasti es tiešām ļoti izbaudu mūziku, kas atveido dīvainus vai asprātīgus tēlus, tā kaut kā mani uzrunā. Vai tuvākajā nākotnē jūsu plānos ir kas tāds, ko ļoti gaidāt? Gaidāmi vairāki brīnišķīgi koncerti. Šajā sezonā man plānotas vairākas debijas, bet gaidu arī atgriešanos pie orķestriem, ar kuriem jau esmu pazīstama. Ziemas laikā gaidāmas vairākas jaunas vietas , un tas vienmēr ir aizraujoši, tāpat kā šobrīd šeit, Rīgā - jauna pilsēta, jauna atmosfēra, viss šķiet interesants. Bet ļoti gaidu arī nākamo koncertu Francijā, jo tas Francijas Radio orķestrī esmu darbojusies kā diriģenta asistente, bet tagad atgriezīšos tur, lai sniegtu koncertu. Tas ir orķestris, ko es jau itin labi pazīstu un pēc kāda laika tā būs patīkama atkalsatikšanās ar šiem mūziķiem. Gaidu ar nepacietību.            

Stāsta Aglonas Pasta un informācijas muzeja veidotāja, vadītāja un gide Elizabete Viļuma-Gražule Nevienam nav noslēpums, ka savulaik pasta un informācijas sūtīšanai tika izmantoti baloži. Pirmā Pasaules kara laikā pastnieki baloži bija tik izplatīts informācijas nodošanas veids, ka pretinieks speciāli apmācīja vanagus, lai notriektu šos informatorus. Lai atgaiņātu vanagus, baložiem pie vienas kājas sēja informāciju, pie otras – svilpīti. Taču tas nedeva mieru frontes abām pusēm. Svilpa lodes, svilpa baloži, un ne uz mirkli nebija klusuma... Tāpēc cilvēcei nācās domāt citus ziņošanas veidus. Reti kurš zinās, ka informācijas sūtīšanai tikuši izmantoti arī dažādi lidotāji – kukaiņi. Ziņojumu pārsūtīšanai tika izmantotas arī bites, kuras spēj atgriezties savā dzimtajā stropā arī no desmit kilometru liela attāluma. Pirmo bišu pastu organizēja franču biškopis Tainaks 1871. gadā, lai sazinātos ar savu draugu biškopi no Vācijas. Uz bišu muguriņām tika pielīmēta plāna pergamenta papīra loksnīte. Informācijas šifram derēja gan papīra loksnītes lielums, gan forma, krāsa un pat uzrakstīti burti, cipari, izdurti caurumiņi. Lai nodrošinātu informācijas nosūtīšanu, draugi uz robežas apmainījās ar bitēm, turēja tās aiz atslēgas un pēc tam atbrīvoja ar pielīmētu ziņu. Pasta bites tika sagaidītas mājās. Stropā, kur mitinājās "pasta bites", pie ieejas bija ierīkota kaste ar maziem caurumiņiem, caur kuriem ar grūtībām izspiedās bite, un vienlaikus tai tika norautas salīmētās papīra loksnītes. Tomēr bišu pasts bija ļoti lokāls. Ja baloži spēj nest informāciju vairāk nekā 1500 kilometru attālumā, tad bite – tikai 10 kilometru rādiusā no sava bišu stropiņa. Tomēr tas ir pietiekami liels attālums, ja starpā ir robeža vai notiek kara darbība. Par Tainaka pastu tika rakstīts laikrakstos un īpašos žurnālos. Vācijas izlūkdienestu tas interesēja. Tas izmantoja baložus, lai iegūtu informāciju no saviem aģentiem Francijā par karaspēka pārvietošanos pie robežas. Bet – kamēr visus piesaistīja baložu māja ar baložiem, pasta bites darīja savu... Kad tuvojās Pirmais pasaules karš, no Francijas uz Vāciju tika sūtītas bites ar ziņām par karaspēka skaitu pierobežā. "Biškopji" bija aptinuši bites vēderu ar plāniem zīda diegiem. Sarkans nozīmēja kājnieku parādīšanos, zaļš – artilēriju, zils – kavalēriju. Robežas otrā pusē tika pētīti zīda pavedieni un gatavojās sagaidīt pretinieku. Šo neparasto metodi izmantoja Francijas armijas izlūkdienesti. Dažkārt vācu pretizlūkošanai izdevās pārtvert sūtņus, pievilinot tos ar saldu cienastu. Laika gaitā bišu pasts uzlabojās: uz kukainīša spārna tika pielīmēts tikko pamanāms plankums – mikroskopiska fotoplēve. Kad bite tika noķerta, fotoplēve tika palielināta un izgatavota fotogrāfija. Tādā veidā pārnēsāja gan kartes, gan tekstus. Pa radio sūtītu ziņu var pārtvert, balodi var pamanīt, bet bite ir gandrīz nenotverama! Cilvēks bijis ļoti radošs informācijas pārnešanas veidu izgudrošanā. Informāciju ir palīdzējuši nest gan suņi, gan ziemeļbrieži, gan ēzeļi, zirgi, kamieļi...Un savu lomu veicis arī mājas kaķis! Sevišķi izplatīts tas bijis viduslaikos. Kaķim, tāpat kā balodim un bitei, piestiprināja ziņojumu un palaida no mājas. Kaķis labi zināja, kurp doties. Taču kā gan kaķis zināja, kurp iet? Tam kalpoja ēšanas reflekss! Divi saimnieki ar barošanu pieradināja kaķīti divās mājās: jo tālāk mājas atradās viena no otras, jo vērtīgāks bija kaķis-pastnieks – cilvēkiem nebija jātērē savi resursi, lai ietu un nodotu ziņu. Kad reflekss tika izstrādāts, kaķim piestiprināja ziņojumu un nebaroja. Kaķis ilgi neuzkavējās, jo labi zināja, ka ir vēl viena māja, kur baro. Tāda veidā ziņa tika nosūtīta. Ja atbildētājam atbilde bija jāsniedz steidzami, ziņa tika nomainīta un kaķis netika barots. Ja sūtāmo ziņu nebija vai arī ziņa vēl tapa, kaķis tika ieslodzīts mājās, lai neaizbēgtu. Un tika pabarots. Kad bija ziņojums, ko nosūtīt, kaķim tika pielikts ziņojums un  viņš atkal netika barots... Izrādās, runči bija labāki pastnieki par kaķenēm: kaķenes nedēļām nenesa ziņojumus, jo ķēra peles, bet runčiem mīlestība gāja caur vēderu. Februāris un marts gan bijis "kaķu pasta" brīvdienu laiks, jo ziņojumi gājuši krustu šķērsu... Lai arī vēsturiski neviens kaķis oficiāli netika pieņemts darbā kā "pastnieks", tālajā 1868. gadā Londonas naudas pārvedumu dienestā oficiāli ar līgumu tika nolīgti trīs kaķi - tiesa gan, kā peļu junkuri, ne pastnieki... Pasta ziņojumus uz savām bruņām ir nesis arī bruņurupucis, lai cik tas jocīgi arī neizklausītos... Katrā ziņā informācijas nodošanai daudzi dzīvnieki snieguši savu atbalsta ķepu, muguru, asti vai spārnu.

Kad pirms nedēļas Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja „Leopoldštate”, visas acis bija pievērstas starptautiski pazīstamajam režisoram Džonam Malkovičam. Mazliet ēnā palika pats lugas autors, Sers Toms Stopards, kuru mēdz dēvēt par dižāko britu dramaturgu pēc Šekspīra. Stopardam ir 86 gadi, un „Leopoldštati” viņš sarakstīja pavisam nesen. Viņš nebija klāt lugas pirmizrādē Rīgā, bet labprāt atsaucās Latvijas Radio aicinājumam sarunāties tiešsaistē. "Es tiešām priecājos par šo sarunu! Tā varu kaut nedaudz atdarīt par to, ka nevarēju klātienē ierasties uz "Leopoldštates" pirmizrādi Rīgā," ekskluzīvā intervijā Latvijas Radio saka slavenākais mūsdienu britu dramaturgs sers Toms Stopards. Mēs tiekamies video intervijā nākamajā nedēļā pēc viņa jaunākās lugas pirmizrādes Dailes teātrī Džona Malkoviča režijā. Stopards ir savās mājās Dorsetas grāfistē, apmēram 160 kilometrus uz dienvidrietumiem no Londonas. Viņa sieva Sabrina ieslēdz saziņas programmu un aicina Tomu pie datora. Stopards joprojām savas lugas raksta ar roku. Viņš aizsmēķē cigareti un sāk ar atvainošanos, ka nav bijis klāt "Leopoldštates" pirmizrādē Rīgā. “Man patīk būt citās vietās, reiz jau esmu bijis Rīgā un labprāt būtu atkal. Taču pēdējā laikā mani atbaida pats ceļošanas process. Varbūt tas mainīsies. Būtu interesanti un aizraujoši redzēt “Leopoldštati” citā valodā. Man tas tiešām patiktu! Dzirdēju, ka esot gājis labi. Džons Malkovičs man pirmizrādes dienā atsūtīja ziņu, un tad gan man likās – ak vai, man vajadzēja aizbraukt! Bet te nu mēs esam,” viņš nopūšas. “Leopoldštate” pirmizrādi piedzīvoja Londonas Vestendā 2020.gada sākumā, īsi pirms pasauli pārņēma Covid pandēmija. “Pēc šī iestudējuma es veicu vienu lielu tehnisku labojumu – atteicos no starpbrīža un saīsināju lugu tiktāl, lai to varētu nospēlēt divās stundās un desmit minūtēs bez pārtraukuma,” stāsta dramaturgs. “Man personīgi starpbrīdis ir vismazāk mīļā daļa no teātra apmeklējuma. Īpaši tad, ja pats esmu sarakstījis lugu, kas tiek spēlēta. Tu tur stāvi, un cilvēki apkārt viens otram jautā – nu, kā tev pagaidām liekas...?” Stopards grib zināt, cik cēlienu ir Dailes teātra izrādē. Uzzinājis, ka tomēr divi, viņš jautā par Rīgas iestudējuma garumu.“Trīs stundas un desmit minūtes ar starpbrīdi... Nu jā, tādā gadījumā man droši vien jāpiekrīt Džonam [Malkovičam], ka vienā cēlienā to rādīt būtu par garu.” Toms Stopards ar Džonu Malkoviču ir pazīstami jau sen, un dramaturgs par režisora izvēli iestudēt “Leopoldštati” bijis priecīgs. “Viņš ir talantīgs cilvēks ar izcilu teātra instinktu,” saka Stopards, “tā ka es to uzreiz uztvēru kā komplimentu.” Taču tā arī nekad neesot Malkovičam pajautājis, kāpēc viņš grib iestudēt šo lugu valodā, kuru pats nesaprot. Stopards labprāt grib dzirdēt par izrādes iespaidiem un pasmaida, dzirdot, ka daži skatītāji teikuši – beidzot atkal vecais labais teātris! Garāku sarunu ar un par Tomu Stopardu sestdienas Kultūras rondo, kad veltām viņa daiļradei visu raidījumu.    

LNSO vasarnīcas programma Latgales vēstniecībā "Gors" un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, gatavojoties jaunajai sezonai. Kultūras rondo studijā iztaujājam LNSO direktori Indru Lūkinu un orķestra diriģentu Jāni Stafecki. Muzykys festivals saimei i draugim “LNSO vasarnīca” ceturto reizi atgriežas pilsētā Latgales sirdī – Rēzeknē – un 19. un 20. augustā piepildīs Latgales vēstniecības GORS viesmīlīgās telpas ar čalām, kņadu un galvenais – mūziku. Kaut kas tiks gan lielākiem, gan mazākiem, gan simfoniskās, gan kamermūzikas mīļotājiem. Ģimenes tiek acinātas GORA gaiteņos sastapt Apburto princesi, jauniešus – no malas pavērot dzīvi sociālajos tīklos laikmetīgās dejas izrādē ar Riharda Zaļupes mūziku; akadēmiskās mūzikas gardēžiem un entuziastiem šogad tiek piedāvāts Štrauss, Stravinskis, Šūmanis, Brāmss un daudzi citi. Festivālā ciemosies ekstravagantais Londonas pianists Džeimss Šerloks, pie klavierēm būs iespēja redzēt arī LNSO māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu Tarmo Peltokoski. 

XIX a. antrosios pusės Londonas garsėjo kaip dendžių sostinė, bet pats ryškiausias estetas ir kultūros komentatorius buvo dramaturgas, rašytojas Oscaras Wilde‘as. Tiesa, nedaugelis žino, kad autoriaus populiarumą išaugino tekstas apie madą - 1885-aisiais pasirodžiusi esė „Aprangos filosofija“, pradėjusi reikšmingus pokyčius Viktorijos laikų moteriškoje madoje.Ved. Deimantė Bulbenkaitė

Ir pierasts pie tā, ka cilvēks lieto vai nu Android vai Apple iOS viedtālruni. Retos gadījumos kādas citas operētājsistēmas ierīci. Taču vēl ne tik senā pagātnē nozares flagmanis bija Nokia, kas kopā ar citiem jomas dūžiem izstrādāja Symbian operētājsistēmu, kas darbināja 500 miljonus tālruņu visā pasaulē. Kā šis veiksmes stāsts sākas un beidzās? Ko Android platformas dibinātāji darīja citādi? Un kādam tirgus diktātam pretojās Apple vadītājs Stīvs Džobss? Par šiem jautājumiem un arīdzan par mākslīgā intelekta attīstību klausies DIENA PĒC tehnoloģiju rubrikā kopā ar Accenture Baltics vadītāju Maksimu Jegorovu. Viņa viesis - David Wood, tehnoloģiju futūrists, Symbian operētājsistēmas līdzdibinātājs. Saite uz Londonas futūristu klubu: https://londonfuturists.com/ Saite uz D. Wood avotu: https://deltawisdom.com/

Fuu, tas nu ir aiz muguras! Uuhhh, tas jau pavisam drīz! Tāda, iespējams, varētu būt Dziesmu un deju svētku dalībnieku sajūta, jo skates un pārbaudes aiz muguras, bet lielais notikums - XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki, kas šoreiz notiek tradīcijas 150 gadu jubilejas zīmē, Rīgu pieskandinās no 2023. gada 30. jūnija līdz 9.jūlijam. Uz šo notikumu pošas arī diasporas dziedātāji, dejotāji, teātra spēlētāji un folkloras kopas. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts saruna par gatavību šīs vasaras lielajam notikumam, par to, cik kupli pārstāvēta svētkos būs diaspora un kādām emocijām gatavojas šim piedzīvojumam. Raidījuma viesi: Pasaules saieta nama režisors Sandis Kalniņš, Aiga Vasiļevska, Latvijas Nacionālā kultūras centra Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanas un attīstības nodaļas Sabiedrības līdzdalības projektu koordinatore; diasporas kolektīvu koordinatore, Lilija Zobens, Dziesmu svētku Goda virsdiriģente, Dziesmu un deju svētku padomes locekle, Londonas latviešu kora diriģente, Solveiga Slaidiņa, tautas deju kopas “Karbunkulis” vadītāja Īrijā, un Valda Grīnberga, Pasaules latviešu saieta nama koordinatore ASV.      

Intervēt treneri un vieglatlētu Edgaru Kļaviņu man ieteica viena no viņa kādreizējām trenerēm. Viņš ir gan Londonas paralimpisko spēļu dalībnieks, gan sporta pedagogs, gan aktīvi darbojas sabiedrības labā. Ar Edgaru sarunājoties pārņem sajūta, ka nekādi ierobežojumi neeksistē. Ir tikai apstākļi, kas jāņem vērā, lai izdotos īstenot mērķus. Edgara attieksme pret dzīvi, pieredze un pragmatiskais optimisms iedvesmo. Viņš sarunā pievēršas arī tēmai, kāpēc ir svarīgi dzīvot saskaņā ar sevi.Edgara dibinātais sporta centrs "Noķer mani" organizē pirmsskolas vecuma bērniem vispārējās fiziskās sagatavotības nodarbības, kuru ietvaros bērni attīsta koordināciju, lokanību, veiklību, ātrumu, prasmi sadarboties grupā.28.maijā Ogres novada sporta centra stadionā notiks "Noķer Mani" Sporta festivāls bērniem,  Biļetes ir pieejamas  šeit.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:5:44 Ko ir būtiski iemācīt bērniem un jauniešiem, kas vēlas nodarboties ar profesionālo sportu9:50 Ar ko atšķiras Olimpiskās spēles no Paraolimpiskajām spēlēm20:05 Kādu lomu Edgara dzīvē ir spēlējis fakts, ka viņam ir fiziski ierobežojumi26:37 Dzīve internātā no 7 gadu vecuma – kādēļ šai pieredzei Edgars ir pateicīgs29:11 Kā sākās ceļš sporta pasaulē33:52 Latviešu valodas skolotāja, kas mācīja DZĪVI39:33 Iedarbīga pieeja, kā uzsākt jaunus projektus savā dzīvē41:02 “Noķer mani” sporta festivāla bērniem galvenā ideja un mērķis43:38 Pamācība, kā piesaistīt sponsorus savas idejas realizācijai47:56 Kā iemācīties lietas neuztvert personīgi57:37 Faktori, ko treneris Edgars Kļaviņš ņem vērā, kad strādā ar bērniem1:03:54 Trenera vēstījums bērnu vecākiem1:07:46 Kādas metodes un stratēģijas palīdzēja trenēties, pārvarēt grūtības un uzturēt motivāciju1:11:00 “Nevajag koncentrēties uz medaļām. Talantīgie izsitīsies tāpat.”1:20:53 Kādi ir risinājumi, lai cilvēki ar veselības traucējumiem būtu aktīvāki1:24:16 Ieteikumi, ko vajadzētu mainīt pašreizējā izglītības sistēmā

Protesti Gruzijā. Cīņas par Bahmutu. Vēlēšanu rezultāti Igaunijā. Aktualitātes ārvalstīs vērtēja Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, portāla "LSM.lv" ārvalstu ziņu redaktors Ģirts Kasparāns, Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš un vēsturnieks, Londonas universitātes koledžas asociētais profesors Marts Kuldkeps (Mart Kuldkepp). Gruzija globālajās krustcelēs Kopš 7. marta Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi notiek plaši protesti. Iemesls ir likums, kuru virza valdošā partijas „Gruzijas sapnis”, un kas pēc sava rakstura ir tuvs Krievijā pieņemtajai likumdošanai par t.s. ārējiem aģentiem. Likums paredz, ka medijiem un nevalstiskajām organizācijām, kuru budžetā vismaz 20% veido ārvalstu finansējums, jāreģistrējas kā ārvalstu aģentiem. Valdošās partijas pārstāvji uzstāj, ka likums atbilst vispārpieņemtajām tiesiskajām normām, un raksturo tā pretiniekus kā spiegus, kuri tiecas pakļaut Gruziju ārēju spēku ietekmei. Šis motīvs iekļaujas plašākā partijas „Gruzijas sapnis” vēstījumā, pozicionējot kā spēku, kas pašreizējā kara situācijā pasargā Gruziju no ievilkšanas konfliktā. Tikmēr likumprojekta pretinieki pauž, ka tas ir mēģinājums uzbūvēt valstī autoritāru režīmu, kas laupa Gruzijai cerības iestāties Eiropas Savienībā. Līdzīgi šo likumdošanas iniciatīvu raksturojuši arī vairāki rietumvalstu līderi, t.sk. Eiropas Savienības Augstais komisārs ārlietu un drošības jautājumos Žuzeps Borels. Debašu laikā Gruzijas parlamentā izcēlās kautiņš starp valdošās partijas un opozīcijas pārstāvjiem. Arī protesta akcijas pie parlamenta izvērtās sadursmēs ar policiju. Kārtības sargi laida darbā asaru gāzi un ūdensmetēju, savukārt protestētāji – akmeņus un arī dažas paštaisītas degbumbas. Vairāki protestētāji aizturēti. Vakarā policijai izdevās atspiest protestētājus no parlamenta ēkas, taču paredzams, ka šodien ļaudis atkal pulcēsies. Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili paziņojusi, ka likumprojekts neatbilst valsts pamatlikumam un viņa bloķēs tā pieņemšanu, tomēr partijas „Gruzijas sapnis” parlamentārais vairākums ir pietiekams, lai pārbalsotu prezidentes veto. Liberāļi nostiprina pozīcijas Igaunijā Pēc 5. martā notikušajām Igaunijas parlamenta Riigikogu vēlēšanām premjerministres Kajas Kallasas pozīcijas mūsu kaimiņvalsts varas virsotnē ir kļuvušas tikai stabilākas. Līdz vēlēšanām Kallasa vadīja trīs partiju koalīcijas valdību, kurā ietilpa viņas pārstāvētā Reformu partija – Igaunijas lielākais liberālais un proeiropeiskais spēks; kā arī nacionālkonservatīvā Tēvzemes savienība un kreisi centriskā Sociāldemokrātiskā partija. Valdošajai koalīcijai bija piecdesmit sešas no simts vienas Riigikogu deputātu balss. Tagad parlamenta politisko spektru nozīmīgi ir izmainījis jaunpienācējs – partija „Igaunija 200” ar tās līderi žurnālistu Lauri Husaru priekšgalā. Šis spēks, kas sevi pozicionē kā liberālu un progresīvu, dibināts 2018. gadā, taču iepriekšējās vēlēšanās 2019. gadā nepārvarēja 5% barjeru. Tagad partijai „Igaunija 200” būs 14 deputātu mandāti. Līdzšinējās koalīcijas mugurkauls – Reformu partija – palielinājusi mandātu skaitu no 34 līdz 37, sociāldemokrāti zaudējuši vienu no līdzšinējām 10 vietām, bet tēvzemieši – četras no līdzšinējām 12 vietām. Vissāpīgākie šo vēlēšanu rezultāti ir kādreizējā premjera Jiri Ratasa vadītajai Centra partijai, kas šķīrusies no veseliem 10 deputātu mandātiem, tās frakcijai parlamentā sarūkot līdz 16 vietām un noslīdot no otrās uz trešo pozīciju. Uz otro pozīciju, kaut arī zaudējot divus no līdzšinējiem 19 mandātiem, pakāpusies labēji populistiskā Konservatīvā Tautas partija jeb EKRE. Domājams, Centra partijas sniegums ir rezultāts tās kādreizējiem manevriem, veidojot ideoloģiski un politiski apšaubāmu savienību ar EKRE, lai tikai nepielaistu varai nozīmīgāko konkurentu – Reformu partiju. Sava loma ir arī tam, ka Centra partija pārstāv lielu daļu Igaunijas krievvalodīgo vēlētāju un līdz pat pagājušā gada martam tai bija sadarbības līgums ar Kremļa varas partiju „Vienotā Krievija”. Pašreizējie Igaunijas parlamenta vēlēšanu rezultāti ļauj premjerministrei Kallasai veidot jau pirms vēlēšanām iezīmēto koalīcijas modeli ar Reformu partijas, „Igaunija 200” un Sociāldemokrātiskās partijas piedalīšanos, kam būs ne vien stabilāks vairākums parlamentā, bet arī vienotāka idejiskās platforma. „Kara dūmaka” pār Bahmutu un Brjansku Kauja par Bahmutas pilsētu Ukrainas Donbasa reģionā risinās kopš pagājuša gada augusta sākuma. Krievijas bruņotie spēki visus šos mēnešus centušies salauzt ukraiņu sīksto pretestību un ieņemt Bahmutu, kas šīs karadarbības rezultātā pārtapusi gruvešu kaudzē. Pilsētā, kur pirms pagājušā gada februāra mitinājās vairāk nekā 70 000 iedzīvotāju, tagad, kā tiek lēsts, palikuši ne vairāk kā četri tūkstoši. Taču, kā ikviena sagrauta pilsēta, arī Bahmuta tagad kļuvusi par izdevīgu aizsardzības pozīciju, kur arī nelielas un viegli bruņotas vienības var sagādāt pretiniekam nopietnas grūtības. Tāpēc Krievijas puses apgalvojumi, ka Bahmuta beidzot ir ieņemta, jāvērtē visai piesardzīgi. Pienāk gan ziņas, ka Ukrainas spēki nostiprina aizsardzības līnijas rietumos no pilsētas, kas varētu nozīmēt, ka to lielākā daļa tiešām plāno atvilkties no pilsētas. Tomēr vēl pirmdien Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nāca klajā ar paziņojumu, ka apspriedē ar bruņoto spēku vadību lemts turpināt Bahmutas aizstāvēšanu un pilsētas aizstāvjiem tiks nosūtīti papildspēki. 5. martā ar videovēstījumu Bahmutas kaujas sakarā nācis klajā arī privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” dibinātājs Jevgeņijs Prigožins. Viņa kompānijas algotņi, t.sk. cietumos savervētie ieslodzītie, līdz šim bijis nozīmīgs spēks kaujās par pilsētu. Prigožins kārtējo reizi sūkstījies, ka viņa vienībām nepiegādā nepieciešamo munīcijas daudzumu un nedod iespēju papildināt personālsastāvu, un izteicis pieņēmumu, ka, ja Bahmutā Krievija cietīs neveiksmi, „vāgnerieši” tiks pataisīti par galvenajiem vainīgajiem zaudētā kaujā un zaudētā karā. Tā nu Bahmutas pozīciju likteni joprojām klāj „kara dūmaka”. Tā pati „kara dūmaka”, respektīvi, drošticamas informācijas deficīts raksturīgs notikumiem Krievijas Federācijas Brjanskas apgabalā, kas robežojas ar Ukrainu un Baltkrieviju. Ir skaidrs, ka 2. martā šai teritorijā no Ukrainas puses ieradusies bruņota vienība, kas kādu laiku uzturējusies divos pierobežas ciemos, bet pēc tam ar kauju atkāpusies pāri robežai. Grupas dalībnieki, kas sevi dēvē par Krievijas Brīvprātīgo korpusa cīnītājiem, ieņemtajos ciemos ierakstījuši video, ko vēlāk publicējuši tīmeklī. Viņu pārstāvis Deniss Kapustins, kurš figurē arī ar pieņemtu uzvārdu Ņikitins, viesojoties publicista Marka Feigina videokanālā, norādīja, ka akcijas mērķis bijis demonstrēt Krievijas varas vājumu un iedrošināt Krievijas iedzīvotājus cīņai pret Kremļa režīmu. Kremlis tikmēr raksturojis notikušo kā Ukrainas diversantu grupas teroristisku iebrukumu, apgalvojot, ka, cita starpā, iebrucēji apšaudījuši civilo transportlīdzekli, nogalinot vienu pieaugušo un ievainojot desmitgadīgu zēnu. Vēlāk tika izplatītas ziņas jau par diviem nogalinātajiem. Dienu pēc notikušā ar videopaziņojumu šai sakarā nāca klajā Krievijas līderis Putins, vainojot Ukrainu teroristiskā uzbrukumā. Katrā ziņā šī ir pirmā reize, kad Krievija atzīst, ka noticis iebrukums tās teritorijā. Ukrainas puse, prezidenta padomnieka Mihailo Podoļaka personā, noraida savu līdzdalību, norādot, ka uzbrukumu veikuši „Krievijas partizāni”. Tikām starptautiskās preses publikācijās tiek norādīts, ka Deniss Kapustins/Ņikitins ir pazīstams ar saviem neonacistiskajiem uzskatiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Stāsta vēsturniece un grāmatas "Elegantā Rīga" autore Inita Saulīte-Zandere Ja sieviete starpkaru Latvijā gribēja uzzināt, kas jaunajā sezonā aktuāls modē, viņai bija vairākas iespējas. Visvienkāršākā – pastaigāt pa Rīgu un paskatīties, kas jauns redzams veikalu skatlogos, kur veikalnieki vai salonu īpašnieces izstādīja jaunākos modeļus. Mēdza gan būt gadījumi, kad to nedarīja – lai konkurenti veikalnieki vai lētās šuvējas nenošpikotu. Jaunākās modes varēja apskatīt arī restorānos vai kafejnīcās – tieši tā nereti tika aizgūti modes dāmu jauno tērpu vai cepurīšu modeļi. Lielisks informācijas avots par jaunumiem modē bija arī preses izdevumi – gan dienas un nedēļas laikraksti, gan izklaidējošie un sieviešu žurnāli. Protams, arī ārzemju modes žurnāli no Parīzes, Vīnes, Berlīnes, Londonas, kas lielā daudzveidībā bija nopērkami specializētajos veikalos, bet īpaši daudzi – ziņu aģentūras LETA veikalā K.Barona ielā 3. LETA esot piedāvājusi ap 20 dažādus modes izdevumus, pārsvarā no Parīzes, jo Parīze taču bija sieviešu modes noteicēja 20.–30. gados, un tāpēc, "saprotams, katrs cenšas iegādāties vispirms īstu franču modes lapu". Žurnāli un dažādas modes lapas bija skatāmas arī pie šuvējām, drēbniekiem, modes salonos. Bet – varēja arī vienkārši aiziet uz teātri! Un ne tikai sevi parādīt un citus apskatīt.  No aktrisēm tolaik gaidīja ne tikai labu skatuvisko tēlojumu, bet arī modernāko tērpu demonstrēšanu, turklāt, ja vien netika iestudēts kāds vēsturisks gabals, tērpus izrādēm viņām bija jāgādā pašām. Prese tos niansēti analizēja un mēdza arī līdzpārdzīvot par to, ka aktrisēm liela daļa ienākumu jāizdod tieši par savu vizuālo noformējumu. "Daža laba aktrise gandrīz visu savu mēneša algu izdod tualetēm un 20 % pielikums garderobei ir tikai mazs piliens aktrises budžetā," lasāms presē 1927. gadā. "Luga [..] – liels bleķis", bet izrāde – "tualetu demonstrācija"", izrādi Nacionālajā teātrī vērtēja "Aizkulises" gadu vēlāk. Par modes karalieni un elegantāko skatuves mākslinieci tika dēvēta Latvijas Nacionālā teātra aktrise Lilija Štengele. Viņas tērpi kļuva slaveni, jo Štengele nežēloja naudu kostīmiem un uz skatuves izšķērdīgi ģērbās atbilstoši jaunākajiem modes kliedzieniem. Štengeles fotogrāfijas koķetās cepurītēs, kažokādās un greznās vakarkleitās ar dārglietām bieži parādījās presē, un tā viņas tērpus sīki un smalki aprakstīja. Kā jau skatuves zvaigzne, Štengele saņēma lielākus honorārus nekā vidusmēra aktrises, bet no viņas arī gaidīja modernākus un elegantākus tērpus. 1927. gadā intervijā avīzei "Pēdējā Brīdī" Štengele šķendējās, ka Rīgā grūti kaut ko piemērotu atrast, tāpēc viņa lielu daļu no vasaras brīvlaika pavadot Parīzē, meklējot visu vajadzīgo. Pasūtīt to neesot iespējams augstās muitas dēļ. Parīzē labā modes veikalā zem 200 latiem gan arī reti ko varot atrast. Ar lētāku salonu mantām aktrise neriskējot Rīgas publikai rādīties, jo tā esot pārāk izlutināta. Tā kā katrai izrādei nepieciešami vismaz trīs, četri, pieci jauni tērpi, Štengele atzinās, ka dažus no tiem īrējot kādā vietējā modes salonā… Prese rūpīgi sekoja uz skatuves demonstrētajam. Tā 1929. gada februārī Krievu teātrī Štengele spēlējusi ungāru komēdijā "Zilā lapsa". Prese rakstīja: "Literāriskā vērtība niecīga, tomēr augstāka par mūsu iekšzemes ražojumiem. Galvenā interese koncentrējas ap tualetēm." Tika demonstrētas "veselas četras". Un visas tika aprakstītas. Piemēram, trešajā cēlienā vienkāršs kostīms, zila žakete, bēši svārciņi, cepure un kurpes. Bet – īstās zilās lapsas vietā bijusi tikai balta lapsa, kas nokrāsota bēša. "Vai tiešām Lilija Štengele nevarēja dabūt no "Mertens" vai Libermaņa kaut tikai uz izrādi īstu, zilu lapsu? Tas ārzemēs arvien tiek darīts, un caur to firma tikai var sev iegūt labu reklāmu." Protams, ne tikai Štengeles tērpi tika ievēroti un aprakstīti, jo "profesionālām māksliniecēm mode ir arī maizes jautājums". Starp Rīgas elegantākajām dāmām minētas arī aktrises Anta Klints, Lilija Ērika, Ludmila Špīlberga... Paulas Baltābolas tērpi 20. gados esot darināti modes darbnīcā, ko vadīja "populārais mākslinieks-piegriezējs" Francisks Varslavāns. Par vienu no viselegantākajām aktrisēm 30. gados tika saukta Dailes teātra "blondā burve" Lilita Bērziņa, par kuras tērpiem esot rūpējusies viņas mamma, nodrošinot gan modernus tērpus ikdienas gaitām, gan ēteriskās, greznās un elegantās tualetes skatuves tēliem. Starp citu, prese brīnījās, kāpēc izrāžu programmiņās netiek norādīts, kāda modes nama vai salona tērpi izrādē redzami. Ārzemēs tā esot ierasta prakse, jo lielie modes nami saprotot, ka jaunāko modi var diktēt plašākām masām ne tikai savos salonos, bet arī uz skatuves, un teātru izrāžu programmās tiek norādīti viņu vārdi un adreses. "Rīga dažā ziņā paliek iepakaļ vakareiropeiskam tempam, un jaunās modes uz skatuves visbiežāk rodas no anonīmiem avotiem. Rīdzinieku modes saloni vēl nav skaidrībā par skatuviskas reklāmas vajadzību," rakstīja prese.

Par "Ziemeļu magu" dēvētais vācu rakstnieks, filozofs, mistiķis Johans Georgs Hāmanis - Imanuela Kanta sarunu biedrs, latviešu tautasdziesmu pierakstītāja Johana Gotfrīda Herdera iedvesmotājs. Stāsts raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz ne tik daudz par konkrētu grāmatu, bet gan par tām idejām, kas valdīja Vācijas un arī Baltijas mācīto vīru vidē 18. gadsimtā. Stāsts par 18. gadsimtā dzīvojošo vācu rakstnieku, filozofu, mistiķi, atpazīstamu ar iesauku "Ziemeļu mags" – Johanu Georgu Hāmani būs mazliet neparasts. Neparasts, jo Hāmanis nav bijis zinātņu vīrs ierastā izpratnē. Viņš nav pabeidzis nevienu augstskolu, laikā no 1752. līdz 1767. gadam, kad  ar pārtraukumiem dzīvojis Rīgā un Jelgavā, viņš strādājis kā pārvaldnieks, mājskolotājs, advokāta palīgs. Dzimis un mūža novakarē arī atgriezies Kēnigsbergā, tolaik Karalaučos Austrumprūsijā, kur toties bijis intelektuālu sarunu biedrs sava laika izcilākajiem šīs pilsētas prātiem: pirmais Imanuēla Kanta “Tīrā prāta kritikas” iespiedlokšņu lasītājs, tuvs Johana Gotfrīda Herdera draugs. Par Hāmani stāsta Latvijas Universitātes profesors, Hāmaņa tulkotājs un pētnieks Raivis Bičevskis. Raidījuma “Grāmatai pa pēdām” padomdevējs ir Latvijas Nacionālā bibliotēka, un bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra krājuma eksperte Beāte Orlova izrāda krājumā esošās Hāmaņa grāmatas. Laikabiedru dotā iesauka "Ziemeļu mags" un eksotiskais filozofa portrets, rada priekšstatu par visai noslēpumainu personību. Bet varbūt viss ir daudz vienkāršāk. Tāpat noslēpumainu auru ap Johana Georga Hāmaņa vārdu rada vēl viens viņa laikabiedrs. Hāmanis Rīgā ieradās pēc bagātās Rīgas tirgotāju dzimtas Bērensu uzaicinājuma, un bija Rīgas rātskunga un brīvmūrnieku Zobena­ ložas izveidotāja Johana Kristofa Bērensa bērnu mājskolotājs. Hāmaņa garīgajā ceļā, ko viņš apraksta arī savās grāmatās, liela nozīme bijusi tā sauktajai Londonas krīzei un apskaidrībai. Pirms kļūt par Bērensu mājskolotāju, 1756. gadā Hāmanis devies kā Bērensu tirdzniecības nama pārstāvis Londonas misijā. Raivis Bičevskis iepriekš pieticīgi nepieminēja, ka plānoto Hāmaņa tekstu tulkojumu un komentāru autors ir viņš pats. Interesanta ir arī plānotā izdevēja SIA “Ad Verbum” saikne ar Hāmaņa vārdu Rīgas pilsētvidē. Tās īpašnieki iegādājušies Hāmaņa muižu, šobrīd norit tās atjaunošana, taču muiža patiesībā uzcelta apmēram simts gadus pēc Hāmaņa nāves, piederējusi stiepļu fabrikantam Hermanim Rālenbekam, un savu nosaukumu aizguvusi no Hāmaņa ielas Rīgā. Dažos avotos nepareizi minēts, ka Hāmanis regulāri uzturējies Hāgena muižā, kas saglabājusies līdz mūsdienām un atrodas blakus Valsts arhīva ēkai Pārdaugavā. Šis minējums tīri ģeogrāfiski ir tuvāks patiesībai, jo blakus Hāgena muižai atradās angļu tirgotāja Džona Heija muiža, kuras drupas atklātas iespaidīgas daudzzīvokļu ēkas torņu būvdarbu laikā. Starp citu, šī rezidenču centra viens tornis nosaukts Herders, otrs – par Hāmani, kas laikā no 1753. līdz 1759. gadam, kad Hāmanis uzturējās Rīgā, bija Bērensu ārpilsētas rezidence. Tā arī radusies leģenda, ka šai Pārdaugavas muižā dzīvojis Hāmanis, vēlāk arī Herders, kamdēļ Hāmaņa ielas kokiem apstādītais sākums 19. gadsimtā bija iesaukts par Filozofu aleju. Raivis Bičevskis to drīzāk uzskata par skaistu leģendu. Līdz šim maz pētīta Hāmaņa biogrāfijas tēma: 1766. gadā viņš bija pirmās Jelgavas avīzes "Mītavas Ziņas" redaktors. Jelgavā Johans Georgs Hāmanis atgriezās divreiz, Zaļeniekos jeb Zaļā muižā viņš strādāja pie ģenerāļa fon Vittena kā mājskolotājs. No Jelgavas viņš devās uz Rīgu pie Bērensiem, Septiņgadu kara laikā atgriezās Kēnigsbergā, pie sirgstošā tēva. Bet tad – atgriezās Jelgavā. Jelgavā gan ir Filozofu iela. Un tur patiesi Hāmanis tikās ar Herderu. Viens no redzamākajiem romantisma pamatlicējiem, Garlība Merķeļa darbu atbalstītājiem un latviešu tautas dziesmu pierakstītājiem – Johans Gotfrīds Herders – Hāmani sauc par savu skolotāju. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Beāte Orlova  izrāda krājumā esošos Hāmaņa kopotos rakstus, kas iznāk jau gadus četrdesmit pēc Hāmaņa nāves Berlīnē. Kas ir tās tēmas, kas mūsdienās Johanu Georgu Hāmani atgriež filozofijas apritē? Valodas filozofija, jutekļu nozīme, prasme ieklausīties dabā. Daudz elegantāk formulētas un izvērstas šīs tēmas var sameklēt 2014. gadā iznākušajā Raivja Bičevska sastādītajā rakstu krājumā “Ziemeļu mags. Johans Georgs Hāmanis”.   Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

15min laidoje apie futbolą „Skrieja kamuolys“ – apie „Sūduvos“ galimą naują savininką, beprotišką sprendimą Mančesterio derbyje, Šiaurės Londono mūšį, „Liverpool“ bejėgystę, Ispanijos Supertaurę, Italijos įvarčių lietų ir Prancūzijos galiūnų pralaimėjimą. Komanda – 15min žurnalistai Marius Bagdonas, Mantas Krasnickas ir Aurimas Tamulionis bei tinklaraščio „Vienuolika“ autorius Karolis Dudėnas. 00:00 Įžanga ir savaitgalis 04:31 „Sūduvos“ pirkimo niuansai 25:09 Nieko naujo Vilniuje 34:30 „Carabao“ taurė 37:27 Kuris derbis įdomiausias? 41:50 Felixo prisvilęs debiutas ir 100 mln. už ukrainietį 51:08 Mančesterio derbis ir pasyvios nuošalės 1:08:38 Sumaltas „Liverpool“ 1:18:28 Šiaurės Londonas – raudonas 1:24:31 Ispanijos Supertaurė Saudo Arabijoje 1:34:06 Fiestos Italijoje 1:42:05 Kas ten Prancūzijoje?

Stāsta Rakstniecības un mūziaks muzeja izstāžu kuratore Katrīna Kūkoja Elles ķēķis jeb Hell's kitchen ir rajons Ņujorkā, netālu no Taimskvēra, kas bija īpaša pasaule ar veciem sešstāvu īres namiem, ar sīkiem veikaliņiem, ēdnīcām, tavernām, ar visdažādāko tautību jauniešiem, jūrniekiem, saulesbrāļiem. Turpat netālu bija osta ar zivju un ūdeņu smaržu. Tur 1950. gadu sākumā izveidojas latviešu dzejnieku kopa, to vidū bija dzejnieks Linards Tauns, Gunārs Saliņš, Rita Gāle, Mudīte Austriņa, pie viņiem viesojās gan Olafs Stumbrs, gan Dzintars Sodums, no Londonas pat Guntis Zariņš un daudzi citi. Šī bija leģendām apvīta vieta. Parasti viņi pulcējās kādā no vietējiem krodziņiem, viens no tiem Colonial tavern tika iekristīts par Torņakalnu pēc pazīstamās Rīgas priekšpilsētas. Vēl viņi tikās mākslinieka Fridriha Milta pagrabiņā, bet visbiežāk Linarda Tauna dzīvoklī. Linards Tauns bija tā sauktais "vieninieks", tādēļ pie viņa varēja viesoties teju jebkurā diennakts laikā. Un neviens necēla ķildas. Viņa nams atradās 41. ielas un 10. avēnijas ielokā. Linarda Tauna dzīvokli draugi mēdza dēvēt arī par iebraucamo vietu, tas izklausās baisi, bet tā bija vieta, kur ikviens varēja atrast pajumti, gan rakstnieks, kas bija atbraucis no tālienes, gan kāda no Elles ķēķa mūzām, gan arī kāds nepazīstams svešinieks, jūrnieks vai iebraucējs. Visi viņi atrada Linardā Taunā brāli, it kā sen meklētu draugu. Par Linarda Tauna dzīvokli klīst vairākas leģendas. Viena no tām vēsta par vannu, kuru viņš nav izmantojis, lai mazgātos, bet gan lai tajā kārtotu grāmatas. Reizēm viņš uzlicis pa virsu dēli, un tad tas ir kalpojis par galdu. Vēl šajā dzīvoklī esot bijušas divas lāviņas, uz kurām varēja atlaisties gan ciemiņi, gan viņš pats. Tāpat nereti viņš uz krēsla nolika kādu mākslas albumu, no kura iedvesmodamies arī rakstījis dzeju. Tad, kad dzīvoklī sapulcējās vairāk ļaužu un ballīte sāka skanēt augstos toņos, kaimiņi nebija laimīgi un sāka dauzīt pa sienām, griestiem un grīdām ar slotas kātiem. Tādās reizēs vienīgās "zāles" bija uzdziedāt Happy birthday, jo skaidrs, ka tad, kad svin dzimšanas dienu, tas ir piedodams. Vēl viena lieta, kas saistās ar šo kopīgo domapmaiņu, ir "nakts opusiņi". Tas bija veids, kādā Linards Tauns ar saviem tuvākajiem apmainījās ar dzejoļiem. Visbiežāk tas, protams, bija dzejnieks Gunars Saliņš, bet savus nakts opusiņus viņš varēja piezvanīt un izstāstīt arī citiem. Un tā Dzidra Zeberiņa atceras: "Nezvana man vien. Citiem draugiem, draudzenēm arī nakts vidus dzejoļu skandējumi. Nedomāju, ka kāds būtu skaities. Linardā apvienojās bērna prieks un naivums ar eņģeļa nesavtību – neba viņš mūs modināja nakts vidū, lai lielītos ar jaunu sasniegumu. Mēs kopā godinājām mūzas jaunāko dāvanu." [1] Savukārt Gunars Saliņš atceras, ka "visdrudžainākā mūsu saspēle ar Linardu izvērtās laikā, kad tapa mūsu pirmās grāmatas – man "Miglas krogs un citi dzejoļi" (1957), Linardam "Mūžīgais mākonis" (1958). Tikāmies vai sazvanījāmies jebkurā stundā, lai tikai nolasītu viens otram jaunāko dzejoli." [2] --------------- [1] Dzidra Zeberiņa. Divreiz rakstīta grāmata // LARA'S Lapa (Latviešu Rakstnieku Apvienība), Nr. 43 (01.12.1991). [2] Gunars Saliņš. Par Elles ķēķi – nekrologa vietā // LARA'S Lapa (Latviešu Rakstnieku Apvienība), Nr. 43 (01.12.1991).

Plecu pie pleca arheologi, vēsturnieki, ģeologi un ķīmiķi šķetina noslēpumus, kurus sevī slēpj arheoloģiski artefakti. Spilgts piemērs tam ir kāds Londonas un Glāsgovas zinātnieku pētījums par kādu senu romiešu monētu, kas ilgi uzskatīta par viltojumu. Tagad tās analīzes atvērušas jaunu lappusi antīkās Romas vēsturē. Kā arheologi, ģeologi, vēsturnieki un ķīmiķi šķetina vēstures artefaktu slēptos stāstus, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ģeoloģe, Glāsgovas universitātes Elektromikroskopijas centra vadītāja Liene Spruženiece un arheoloģe, Bonnas universitātes pētniece Dita Auziņa. Liene Spruženiece pati ir piedalījusies pētījumā par senu romiešu laika monētu, kas visu laiku uzskatīta par viltotu. Viņa norāda, ka pēc gadu ilga pētījuma ir izvirzīta hipotēze, ka minētā monēta, kas attēlo imperatoru Sponsiānu, varētu būt īsta. Līdz šim monēta ir vienīgā informācija par šo imperatoru. Pētnieki atklājuši papildus pierādījumi, ka monēta varētu būt īsta.  Liene Spruženiece skaidro, ka monētu uzskatīja par īstu līdz 1868. gadam, kad atzīts numismāts Henrijs Koens paziņoja, ka tas ir viltojums, jo monētas dizains ir dīvains, neatbilst tam, ko sagaida no romiešu monētām - tā ir lieta, nevis spiesta, neparasts bijis aizmugures dizains un tā ir arī atšķirīga svarā no citām attiecīgā laika monētām. "Kopš tā laika monēta tika vienprātīgi akceptēta kā viltota un vairāk netika pētīta. Šajā pētījumā atkal paskatījāmies uz monētu un veicām rūpīgas analizēs," skaidro Liene Spruženiece. Dita Auziņa atzīst, ka izvirzītā hipotēze ir izraisījusi šūmēšanos zinātnieku aprindās. "Klasiskās arheoloģijas nozares, kā Senās Romas, Senās Grieķijas arheoloģija, Senās Ēģiptes, maiju arheoloģija ir labi nostādītas disciplīnas, kur kaut ko izmainīt tradicionālās domāšanas veidā ir ārkārtīgi grūti. Nevis tāpēc, ka nebūtu, ko izmainīt, bet tāpēc, ka šī pētīšanas tradīcija ir tā nostiprinājusies, ka tu saki ko jaunu, ir vesela grupa senioru pētnieku, kuri ir sēdējuši pie materiāla gadu desmitiem un viņi saka nē, pat nepārbaudot," norāda Dita Auziņa. Dita Auziņa vērtē, ka pētījuma galvenais ieguvums ir metodoloģija, piedāvājums skatīties ar eksakto zinātņu palīdzību uz šo jautājumu, arī atjaunot diskusiju par to, ka iespējams Sponsiāns bija, ja ne gluži imperators, tad viens no vadoņiem, kurš kādā brīdī kala monētas. "Monētas ir vienīgā informāciju par Sponsiānu. Kas nav nekas neparasts, īpaši šajā periodā. 3. gadsimts mūsu ērā, kur notiek jukas Romas impērijā, provinču atdalīšanās. Ir ļoti daudzi cilvēki, kuri uz īsu brīdi uzurpē varu, ne visi viņi ir zināmi un pierakstīti," skaidro Dita Auziņa. "Nebūtu brīnums, ka ir šādi cilvēki, par kuriem nav zināms." Viņa arī skaidro, ka viltojumi ir tipiska lieta, ar ko sastopas arheologi, un ir arī vairākas jomas - ir atdarinājumi, mākslas tirgus viltojumi, kas ir populāri jau kopš renesanses, lai tirgotu turīgiem cilvēkiem kolekcionēšanai. Ir arī lietas, ko vilto pseidozinātnes vārdā. Vēstures fakti un mīti senajiem valdniekiem Latvijas teritorijā  Vai Kaupo, Visvaldis un Namejs bija valdnieki un vai pierādījumus viņu lomai un eksistencei varam gūt tikai hronikās? Kaupo Turaidā, Viestarts un Namejs Tērvetē un vēlāk visā Zemgalē, Visvaldis Jersikā, Tālivaldis Tālavā, Vetseke Koknesē, Lamekins Kursā - šiem un vēl citiem vīriem piešķirti dažādi apzīmējumi tam, kas viņi senāk bijuši Latvijas teritorijā. Viņus mēdz dēvēt par kungiem, ķēniņiem, virsaišiem, karaļiem. Varbūt tas arī sekmējis mītu, ka mums latviešiem senatnē bijuši pašiem savi karaļi. Kādam priekšstats par šādiem senajiem ķēniņiem vislabāk varētu būt izveidojies no mākslinieka Ludolfa Liberta pagājušā gadsimta 30.gados radītajām gleznām. Bet kādā vārdā ķēniņus vispareizāk dēvēt un vēl būtiskāk - kādi pavedieni mums ļauj ticēt, ka šādi vīri Latvijā kādreiz patiešām bijuši? To skaidro arheologs un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas departamenta vadītājs Jānis Ciglis. Sākumā mēģināsim saprast pieminēto vīru pareizā statusa nosaukumu.

Stāsta bitenieks Uģis Mālnieks Tie noteikti nav tikai viens vai pieci miljoni. Taču savu apceri, atbildot uz šo jautājumu, man labpatiktu sākt nevis ar skaitļiem, bet gan to, kāpēc milzīgās bišu armādas paliek pilsētnieka acīm nemanāmas. Kāpēc tā? Tāpēc, ka atbilde ir rodama jautājumā. Proti, bites lido VIRS namiem, kokiem, parkiem un mežiem. Kaut arī ar moderno nosaukumu – urbānā biškopība – mēs bitēm un biškopībai pilsētvidē esam piešķīruši kaut kādu īpašu statusu un pat radām tādu kā trendu, bites instinkti nav mainījušās ne gadu simteņos, ne tūkstošgadēs. Neatkarīgi no tā, vai tās mīt koka dorē, stropos Rīgas domes terasē, uz Dailes teātra jumta vai privātmājas pagalmā. Lidojot pēc nektāra, tās vienmēr izvēlas taisnāko ceļu un lido nevis pa meža stigām, pilsētas ietvēm, parku skvēriem un namu pagalmiem, bet gan paceļas virs koku galotnēm un namu jumtiem. Vai mēs esam redzējuši bites, sirojam ap mūsu ievārījuma burkām vai  saldiem dzērieniem, sēžot uz soliņa parkā, dzīvoklī, terasē vai pagalmā? Nē. Jo bites ievāc nektāru, ziedputekšņus un pa taisnāko ceļu lido atpakaļ uz mājām. Un tas liecina ne tikai par bišu perfekcionismu, bet arī par to, ka šiem kustoņiem nepiemīt agresija. Pretējā gadījumā puse Rīgas jau būtu sadzelta. Vasarā uz liepu ziedu ienesumu Rīgā varētu mājot pat 1000 bišu saimes. Ja vienā labā saimē šajā periodā mājo vidēji 50 000 bišu, tad nav grūti iedomāties, ka manis minētā Rīgas bišu armāda ir mērāma nevis pāris, bet gan desmitos miljonu. Bet tādas pilsētās kā Berlīne, Vīne un citās Eiropas metropolēs – pat simtos miljonu. Ja mums Rīgā urbānā biškopība šķiet kaut kas īpašs vai jauns, tad citviet pasaulē tai ir jau trīs desmitgades sena vēsture. Ne bez kurioziem. Piemēram, kad Ņujorkas mērs bija Džulijāni, tad administrācijas darbinieki bija pacentušies eksotisko dzīvnieku, kurus aizliegts turēt pilsētā, sarakstā starp plēsējiem, žnaudzējčūksām, indīgajiem zirnekļiem un vēl citiem ielikt arī bites. Un tad nu Ņujorkas bitenieki šo birokrātu fušieri centās apiet kā nu kurš. Piemēram, bišu stropu maskējot zem kondicioniera. Laika gaitā šis pārpratums, protams, atrisinājās un citur pasaulē par šādiem kurioziem nav nācies dzirdēt. Tieši pretēji. Pašvaldības ir bijušas pretimnākošas bišu ienākšanai pilsētvidē. Pat vēl vairāk: savulaik, piemēram, ar Dublinas mērijas svētību un atbalstu 2015. gads galvaspilsētā tika pasludināts kā Bišu gads. Par to, kā pasaulē ir aizsākusies urbānā biškopība vēsturisku pētījumu un atklājumu nav. Būtībā katrā valstī un pilsētā ir kāds savs un citāds stāsts, un skaidrs ir tas, ka tie, kas to aizsāka, nebija kaut kādi dīvaiņi, kas kāmīšus vai čūkskas nomainīja pret bitēm. Tam pamatā ir neviltota un profesionāla interese par bitēm un dravniecību. Parīzē par vienu no urbānās biškopības pionieriem var uzskatīt Žanu Poktonu, kurš Francijas galvaspilsētā bites kopj jau gandrīz 40 gadu. Būdams Parīzes galvenā opernama strādnieks, viņš vienkārši vēlējās savam vaļaspriekam veltīt vairāk laika. Kā to lai izdara? Ilgi galva viņam nebija jālauza: jānovieto bišu saimes uz teātra jumta! Savukāt Vāclava Havela lidostas teritorijā Prāgā bites kopj kāds avioinženieris, kuram hobijs ir rokas stiepiena attālumā no darba. Būtībā visur urbānā biškopība ir aizsākusies kā nopietns aicinājums un vaļasprieks un ar mūsdienu modes tendencēm tam nav nekāda sakara. Tikām Vācijā vien bites mājo kādos septiņos lidlaukos. Turklāt daudzās lidostās bites ir pilnvērtīgas darbinieces - taču ne jau tāpēc, ka ražo medu. Nē, tās ir lidostu biodetektīvi jeb tiek izmantotas, lai monitorētu piesārņojumu lidostā un tās apkārtnē.  Un šī vides kardiogramma tiek izveidota, liekot talkā arī bišu savāktā medus un ziedputekšņu analīžu rezultātus. Citkārt ļaudīm izvēlei nodarboties ar biškopību pilsētvidē ir bijuši tīri lauksaimnieciski apsvērumi.  Proti, izbraucot no Londonas, Parīzes, Berlīnes vai kādas citas lielpilsētas, ej nu tagad atrodi kādu brīvu konvenciālās lauksaimniecības neapēstu dabas stūrīti, kur tās bišu saimes novietot. Un kāpēc gan tas būtu jādara, ja pilsēta ir tik zaļa, lai nebūtu jāuztraucas ne par bišu labsajūtu, ne medus ražu. Mēs maldāmies, ja domājam, ka urbānā biškopība Rīgā ir kaut kas jauns. Jā – pašlaik modes lieta,  bet ne kaut kas unikāls, kas te būtu radies pēdējā desmitgadē. Proti, jau padomju laikos daži bitenieki uz liepu ziedēšanas laiku vizināja bišu saimes uz galvaspilsētu. Taču neviens ar to īpaši neaizrāvās un izskaidrojums tam ir pavisam vienkāršs. Padomju laikos tie biškopji, kas mācēja un gribēja strādāt, bija ļoti turīgi cilvēki jeb buržuāzija, ja tā var teikt, dažkārt vienā sezonā nopelnot naudu automašīnai, kas bija un tā arī palika daudzu PSRS pilsoņu nepiepildīts sapnis. Līdz ar to nebija īpašas vajadzības no laukiem pēc medus dzīties uz Rīgu. Iekārta un ekonomika jau sen ir mainījušās un tagad bitenieki savas medus ražas vēlas papildināt ar liepziedu medu. Tāpēc arī liepu ziedēšanas laikā mūsu galvaspilsētā ir vislielākā bišu populācija, jo ir dravnieki, kuri uz Rīgu atved pāris vai vairākus desmitus, bet daži pat simtus bišu saimju. Var teikt, ka Latvijā un Rīgā urbānā biškopība ir vienkārši izvēle, jo rīdziniekam nav īpašu problēmu atrast kādu vietu arī laukos. Citviet Eiropā tā ir vienīgā iespēja darboties ar bitēm un tas arī izskaidro, kāpēc mums nav un arī nekad nebūs tik daudz bišu kā citās Eiropas lielpilsētās. Arī šai ziņā mums būtu jāpriecājas, ka esam maza, forša un zaļa valsts un galvaspilsēta. Ja ir luste, piemēram, no Varakļāniem aizvest bites uz kādu vietu Rīgā, tad to var paveikt dažu stundu laikā. Bet vai, piemēram, Anglijas un Londodas sakarā mēs varam iedomāties ko tādu? Būtībā jebkurš Latvijā uz kādu brīdi bez īpašām problēmām var kļūt par urbāno biškopi. Te es mazliet ironizēju jeb ar to gribu pateikt, ka biškopis ir biškopis laukos vai pilsētā, un profesionāļi vienkārši dara savu darbu, nedomājot par kaut kādiem nosaukumiem un modes tendencēm. Kā jau teicu, tad neba jau savulaik un sākotnēji Berlīnē, Parīzē, Londonā un daudzās citās pilsētās cilvēki bites sāka kopt tāpēc, ka tas ir moderni. Nē, viņi darīja to, kas viņiem patīk, un tajā vienīgajā vidē, kur tobrīd šo savu aicinājumu varēja vislabāk piepildīt. Un - ja ir aicinājums, tad vairs nav būtiski, kur tās bites atrodas – uz kāda Manhetenas nama jumta, Londonas Haidparkā vai mazdārziņā, Teikas mājas pagalmā vai jebkurā Rīgas nostūrī. Un tad arī nav īpašas nozīmes – vai tas ir tikai vaļasprieks vai arī rosība, kas nes peļņu. Galvenais, lai ir no sirds un pa īstam!  

Raksta autors - Mārtiņš Ķibilds. Lasa aktrise Guna Zariņa Latvijas dzimšanas mirklis 1918. gada 18. novembrī bija īss. Tik īss, ka no lielās dienas palicis tikai viens foto. Tomēr mēs svinam daudz vairāk, jo ceļš uz šo brīdi izvērtās garš. Un vēl garāka – cīņa par izdzīvošanu. Latvijas valsts netapa vienā dienā. Valsts dzimšanas dienas balle nebija lielākā mūsu tautas vēstures atslēga. Arī Meierovics 18. novembri nesvinēja. Rezidenci viņš bija pārcēlis uz lētāku vietu – īrētu dzīvokli – un todien strādāja: rakstīja ielūgumus Londonas latviešiem uz pasākumu pēc nedēļas, kurā ziņošot par Latvijas nākotnes izredzēm un uzdevumiem. Izredzes joprojām bija niecīgas, bet uzdevumu – ai, cik daudz! Nākamajā rītā pēc 18. novembra latvieši saprata, ka nekāda brīvība nav iegūta. Cīņa par brīvību vēl bija priekšā. Ne tikai ierakumos, bet arī diplomātu salonos. 1919. gada janvārī, kad Latvijas Pagaidu valdība Liepājā glābās no boļševikiem, Londonā pie Meierovica, nu jau ārlietu ministra, ieradās Čakste. Abi devās uz Parīzi. Tur sākās Parīzes Miera konference – latviešu lielā cerība panākt de iure starptautisku atzīšanu. Tobrīd viņi nenojauta, ka cīņas Parīzē būs vēl daudz ilgākas par Brīvības cīņām dzimtenē. Izņemot britu doto de facto atzīšanu, nevienam citam pasaulē tāda Latvija lāga nerūpēja. Vēl ļaunāk, bija nomainījies britu ārlietu ministrs, un jaunais – grāfs Džordžs Kerzons, nikns Balfūra oponents, – nožēloja britu labvēlību pret latviešiem. Pasaule vēl cerēja uz Krievijas atbrīvošanos no Ļeņina. Bija sācies Krievijas pilsoņu karš, un Parīzē visi turēja īkšķus par baltgvardiem. Visi, izņemot tautas, kuras bēga no cariskās Krievijas jūga. Lielvarām bija katrai sava ieinteresētība Krievijas impērijas atdzimšanā: briti cerēja uz pretspēku kreisajai Vācijai, amerikāņi – agresīvajai Japānai, bet Francija vēlējās atgūt milzīgos cara kredītus, ko Ļeņins, loģiski, netaisījās atdot. Visi nosprieda, ka par līdzšinējās Krievijas mazo tautu likteni jālemj Krievijas parlamentam, kad tāds atkal taps. Parīzes Miera konference ilga gadu – līdz 1920. gada janvārim. Latvija jau bija izcīnījusi savu zemi, ievēlējusi parlamentu, noslēgusi miera līgumu ar Krieviju, bet pat tas nelīdzēja. Visi gaidīja, kā beigsies Krievijas karš. Latviju neatzina de iure, jo tā nebija uzņemta Tautu Savienībā, kas tika dibināta Miera konferencē Versaļas līguma rezultātā. Bet to neuzņēma Tautu Savienībā, jo tā nebija atzīta de iure. Latvijā sāka protestēt, ka mēs, maza tauta, bez tādas savienības varam arī iztikt. Meierovics to necieta: "Pasaules kartē nav lielu un mazu tautu! Tautas lielumu nosaka nacionālā pašapziņa un gara apvāršņi!" Diemžēl mazām tautām to nosaka arī pasaules kārtība. Tikai 1920. gada beigās pasaules kārtība sāka iegrozīties mums par labu. Kļuva skaidrs, ka Krievijas pilsoņu karā uzvar Ļeņins un cariskā Krievija neatdzims. Antantes sabiedrotie kļuva pielaidīgāki. Meierovicam bija izdevies iekarot Itālijas un Francijas labvēlību, un tas nostrādāja. 1921. gada janvārī Parīzē notika Antantes Augstākās padomes sēde, itāļi rosināja lemt par Latvijas un Igaunijas atzīšanu. Briti to bloķēja, bet padomes prezidents franču premjers Aristids Briāns uz savu galvu tomēr iekļāva lemjamo jautājumu listē. Pretiniekiem vairs nebija ko iebilst, un 26. janvārī Latvija beidzot tika atzīta de iure. Rīgā – milzu svētki. Bet Meierovics nesvinēja arī tos. Aristids Briāns viens no pirmajiem 20. gadsimta 20. gados proponēja vienotas Eiropas ideju, pat saņēma Nobela prēmiju, taču nerada atbalstu, un Eiropu 30. gados sāka plosīt jauns karš. Savukārt Meierovics, kļuvis par Latvijas premjeru, proponēja Baltijas savienības ideju. Arī tā izgāzās, un Meierovics neslēpa sarūgtinājumu: "Ja mums vieniem pašiem būs doti 20 gadi neatkarības, tad uzskatiet, ka mēs esam ilgi dzīvojuši." Pravietiski! Bija 1922. gads. Pēc 18 gadiem Latvija tika okupēta. No 38 Tautas padomes locekļiem, kas piedalījās valsts proklamēšanā, padomju okupāciju piedzīvoja 26. No tiem pusi – 13 – okupanti represēja. 10 nogalināja, trīs izdzīvoja. Vēl astoņi devās trimdā. Latvijas valsts bija pastāvējusi nepilnus 22 gadus – mazāk nekā mūsdienās kopš neatkarības atjaunošanas. Tāpat kā 1918. gada 18. novembris, arī 1990. gada 4. maijs bija tikai viena īsa diena pa vidu garai cīņai. Paturēsim prātā, ka ne jau to vienu dienu mēs svinam un pat ne 100 gadus. Mēs svinam arī ceļu uz tiem un ceļu tālāk.

Intensīvā darbā aizrit šī nedēļa diriģentam Kasparam Ādamsonam, kurš piektdien, 23. septembrī, kopā ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfonisko orķestri atklāj jauno koncertsezonu. Koncertprogrammā iekļauti skaņdarbi, kuru autori ir divi šī gada jubilāri – austriešu komponists Jozefs Haidns, kuru pieminam 290. dzimšanas dienā, un latviešu skaņradis Georgs Pelēcis, kuram šogad svinam 75 gadu jubileju.  “Šiem abiem kungiem ir daudz kopīga – abi pievēršas simfonijas žanram,” spriež JVLMA orķestra diriģents Ādamsons. “Pelēča mūzikā ir jaušama Haidna ideju turpināšana – asprātīga motīvu apspēlēšana un tautisku motīvu iekļaušana simfonijā. Tādēļ koncertā dzirdēsim gan Jozefa Haidna opusus, gan arī Georga Pelēča 13. Londonas simfoniju, kurā komponists ir iekļāvis mums labi zināmo tautasdziesmu par diviem dzelteniem kumeliņiem”. Sarunā - par nepieciešamību studentiem prast spēlēt Haidnu, par  radniecīgo un atšķirīgo Haidna  un Pelēča mūzikā, par  pašattīrīšanos un par jaunajām atziņām, kuras gūtas, iesaistoties F. Lehāra operetes „Jautrā  atraitne” radošajā komandā Latvijas Nacionālajā operā.

Vislielāko uzmanību, šķiet, Latvijā pievērsis notiekošais Ukrainā. Ukrainas armijas sekmīgais pretuzbrukums Harkivas apgabalā un Krievijas armijas visai paniskā atkāpšanās daudziem tā ir ļoti gaidīta ziņa. Mulsināja ātrums, ar kādu notikumi risinājās. Šobrīd jaunu ziņu birums pierimis, galvenais jautājums - ko varam gaidīt tālāk? Otra ziņa, kas pārņēma starptautiskos plašsaziņas kanālus, bija Lielbritānijas karalienes Elizabetes II aiziešana mūžībā. Lielbritānija turpina sērot, bēres vēl tikai būs, paralēli uzmanība pievērsta jaunajam karalim Čārlzam III. Aktuāls ir jautājums, kāda būs monarhijas loma un ietekme turpmāk Lielbritānijā un arī ārpus tās? Svarīgi notikumi risinājušies arī Zviedrijā, tur 11. septembrī notika parlamenta vēlēšanas un tās ir radījušas zināmu politisku nenoteiktību. Kreiso un labējo spēku bloka pārstāvji ieguvuši gandrīz līdzvērtīgas vēlētāju simpātijas un nav līdz galam skaidrs, kas un kā turpmāk varētu noteikt Zviedrijas politisko kursu. Aktualitātes vērtē Zemessardzes 1. Rīgas brigādes komandieris, pulkvedis Kaspars Pudāns un politologs, vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra. Pēkšņi un efektīvi – Ukrainas spēku uzbrukums pie Harkivas Nedēļas laikā Ukrainas spēki atguvuši vairāk teritorijas, nekā Krievijas spēki spējuši ieņemt vairākos mēnešos, – šis secinājums pēdējās dienās apceļojis daudzu preses izdevumu slejas.  Šie panākumi gūti karadarbības ziemeļu sektorā pie Ukrainas otras lielākās pilsētas Harkivas. Sākot pretuzbrukumu 6. septembrī, ukraiņu spēki spējuši pavirzīties uz rietumiem par apmēram septiņdesmit kilometriem, t.sk. atbrīvojot no okupantiem Izjumas pilsētu un nozīmīgo dzelzceļa mezglu Kupjansku. Krievijas spēku fronte šeit faktiski ir sabrukusi, daudzviet notikusi paniska bēgšana, pametot kara tehniku un munīcijas krājumus. Ukraiņu rokās kritušās Krievijas kara tehnikas ir tik daudz, ka Ukrainā to jau ironiski dēvē par „Krievijas lendlīzi”. Nākas secināt, ka Ukrainas bruņoto spēku vadībai izdevies apspēlēt ienaidnieku, ar aktivizēšanos frontes dienvidu sektorā pie Hersonas liekot Krievijas pusei koncentrēt savu uzmanību šim virzienam, atstājot novārtā ziemeļus. Jāteic, ka arī Ukrainas spēku darbībai dienvidos ir panākumi, kopš augusta beigām atbrīvojot vairākus desmitus apdzīvotu vietu un pievirzoties tuvāk Hersonas pilsētai. Aizvakar, 12. septembrī, Ukrainas aizsardzības spēku operatīvā štāba „Dienvidi” preses centra vadītāja Natālija Gumeņuka pavēstīja, ka atsevišķu Krievijas vienību komandieri Hersonas rajonā mēģinot uzsākt sarunas par padošanos. Krievijas konkrētā reakcija uz neveiksmēm frontē bija masveidīgi raķešu triecieni Ukrainas spēkstacijām un citai elektroapgādes infrastruktūrai svētdien, kas izraisījis elektroapgādes pārtraukumus daudziem tūkstošiem Ukrainas mājsaimniecību. Tikām straujo atkāpšanos Harkivas apgabalā Krievijas puse raksturojusi kā spēku pārgrupēšanu nolūkā stiprināt pozīcijas Donbasa reģionā. Dažas pazīmes liecina, ka šīs militārās neveiksmes ietekmē Vladimira Putina režīma pozīcijas valsts iekšienē. Arvien skaļāk dzirdamas balsis šovinistu nometnē aicina saukt pie atbildības Krievijas armijas vadību un reizumis peļ arī pašu režīma līderi Putinu. Nīgros toņos nesen izteicies Čečenijas vietvaldis Ramzans Kadirovs, piesolot, ja situācija neuzlabosies, aprunāties personiski Kremlī pār aizsardzības resora darbību. Vairāki desmiti Sanktpēterburgas un Maskavas municipālo deputātu atļāvušies nākt klājā ar publiskām vēstulēm, aicinot Vladimiru Putinu atkāpties no amata. Tikām pats Krievijas līderis joprojām nav publiski izteicies par karadarbības situāciju un rīkojas tā, it kā viss joprojām noritētu pēc plāna. Svētdien viņš piedalījies Maskavas pilsētas svētkos, atklājot pasaulē lielāko panorāmas riteni, kas jau nākamajā dienā salūzis. Lai dzīvo karalis! 8. septembrī, līdzšinējai Britu monarhijas galvai karalienei Elizabetei II noslēdzot savas šīs zemes gaitas, viņas vietā nekavējoties stājās troņmantnieks, Elizabetes un prinča Filipa ģimenes pirmdzimtais Čārlzs, kļūdams par karali Čārlzu III. Šobrīd jaunais karalis ir 73 gadus vecs, kas padara viņu par vecāko troni mantojušo, kā arī visilgāk troņmantnieka statusā sabijušo monarhu Lielbritānijas vēsturē. Kā jau ierasts karaļnama pārstāvjiem, viņš aktīvi darbojies sabiedriskajā dzīvē un labdarībā, pārstāvējis karaļnamu tā kontaktos ar kroņa domīnijām un Britu Nāciju sadraudzības valstīm, sevišķi pēdējos gados, kad daļēji pārņēmis šo funkciju no nelaiķes karalienes. Tāpat, kā atzīmē prese, Velsas princis Čārlzs visai sekmīgi pārvaldījis un vairojis viņa ziņā esošos kroņa kapitālus. Atšķirībā no saviem vecākiem, Čārlzs nevar lepoties ar nevainojamu ģimenes dzīvi, jo viņa pirmā laulība ar lēdiju Diānu Spenseri tika šķirta 1996. gadā pēc piecpadsmit gadus ilgas kopdzīves. Gadu vēlāk Diāna zaudēja dzīvību autoavārijā. 2005. gadā Čārlzs apprecējās otrreiz – ar savu ilglaicīgo attiecību partneri Kamillu Pārkeri-Boulzu, kura tagad kļuvusi par Lielbritānijas karalieni konsorti. Iepriekš minētais nav nācis par labu Čārlza III reputācijai, un vēl pirms pāris gadiem sociālās aptaujas liecināja, ka gandrīz puse britu pavalstnieku uzskata, ka Čārlzam tūdaļ pēc kāpšanas tronī būtu no tā jāatsakās par labu viņa vecākajam dēlam princim Viljamam. Tomēr salīdzinoši nesenākas aptaujas rāda, ka Čārlzu atbalsta apmēram 60% britu. Čārlzs kāpis tronī Lielbritānijai sarežģītā vēstures posmā, kad tā pametusi Eiropas Savienību un tiecas spēlēt patstāvīgāku lomu Eiropas un pasaules politikā. Šai ziņā nozīmīgākas kļuvušas Londonas globālās saites ar Britu sadraudzības valstīm un kroņa domīnijām, kurās monarhijas institūtam ir pamanāma vieta, ciktāl šo saišu pamatā ir attiecīgo valstu kādreizējā piederība Britu impērijai. Tāpat kopīgā monarhija, vismaz formāli, ir nozīmīgākais elements, kas vieno kopvalstī Angliju un Skotiju. Skotijā pastāvošās secesijas tendences līdz šim nav vaiņagojušās panākumiem, taču jaunu dinamiku tām devusi Lielbritānijas aiziešana no Eiropas Savienības. Pagājušā gada vēlēšanās Skotijas parlamentā pārsvaru ieguva partijas, kuras iestājas par atdalīšanos, un Skotijas premjerministre Nikola Stērdžena jau deklarējusi plānu nākamā gada novembrī sarīkot atkārtotu neatkarības referendumu. Zviedrijas vēlēšanas. Vai gaidāmas pārmaiņas? Svētdien, 11. septembrī, notikušo Zviedrijas Riksdāga vēlēšanu rezultāti joprojām uzskatāmi par neoficiāliem, ciktāl nesaskaitīti ir nepilni 5% balsu. Līdz šim zināmais neļauj droši spriest par tālākajām valdības perspektīvām. Kā zināms, astoņus iepriekšējos gadus Zviedrijā pie varas bija sociāldemokrāti, pie kam tās bija mazākuma valdības, kurām atbalstu parlamentā sniedza kreisie un centriskie spēki. Pati sociāldemokrātu partija šajās vēlēšanās startējusi visumā labi un palielinās savu frakciju par vairākām deputātu vietām. Tāpat nelielu pieaugumu savai frakcijai var gaidīt sociāldemokrātu agrākie koalīcijas partneri – Zviedrijas Zaļā partija. Tomēr ne sociāldemokrātiem pašiem, ne kopā ar zaļajiem vai citiem potenciālajiem partneriem nepietiek balsu vairākuma koalīcijai. Pēc visa spriežot, arī nākamā Zviedrijas valdība būs mazākuma kabinets, kura varu noteiks koalīcijā neietilpstošu parlamenta frakciju atbalsts. Un šai ziņā nedaudz lielākas izredzes šķiet sociāldemokrātu tradicionālajiem konkurentiem – mēreno jeb moderātu partijai. Moderāti, pēc visa spriežot, var rēķināties ar kristīgo demokrātu, liberāļu un, kas sevišķi svarīgi, t.s. zviedru demokrātu atbalstu. Zviedru demokrāti, kuru partijas saknes meklējamas t.sk. ultralabējās kustībās, šais vēlēšanās sasnieguši jaunu rekordu, kļūstot par otro lielāko Riksdāga frakciju pēc sociāldemokrātiem. Partijas reputācija joprojām ir tāda, ka tās iesaistīšana valdībā nav reāla, taču moderāti ir gatavi izmantot zviedru demokrātu atbalstu nākšanai pie varas. Sociāldemokrāti, savukārt, var cerēt uz līdzšinējo atbalstu no Centra partijas, Kreisās partijas un Zaļās partijas. Pašreiz abus potenciālos pēcvēlēšanu blokus šķir mazāk nekā procents vēlētāju balsu, tāpēc līdz šim vēl nesaskaitītas balsis, kas lielākoties iesūtītas pa pastu vai nodotas ārzemēs, var izrādīties izšķirošas. Jāatgādina, ka valdības apstiprināšanai Zviedrijā nav nepieciešams parlamenta vairākuma balsojums „par”; pietiek, ja vairākums nenobalso „pret”. Attiecīgi atbalstu valdības izveidei partijas var sniegt arī atturoties. Priekšvēlēšanu kampaņas asākā tēma bija migrācija, kur moderātu uzstādījumi par striktākiem ieceļošanas un patvēruma iegūšanas noteikumiem ir tuvinājusies tradicionāli pret migrāciju vērsto zviedru demokrātu pozīcijai. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pirmsvēlēšanu laikā raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts interesējamies, kāds ir diasporas noskaņojums pirms Saeimas vēlēšanām: kuri jautājumi pirms Saeimas vēlēšanām ir būtiski latviešu diasporai, ar kādām aktivitātēm disaporas organizācijas rosina pirmsvēlēšanu debatēs iesaistīties vēlētājus ārpus Latvijas un kādā veidā diaspora var ietekmēt Latvijā notiekošo? Diskutē: Pasaules brīvo latviešu apvienības pārstāve Kristīne Saulīte, kura arī vada projektu “Jābalso”, savukārt Elīna Pinto no Luksemburgas ir projekta “Caurlaide uz Saeimu” debašu satura kuratore, bet Jānis Skrebels no Londonas pārstāv Eiropas latviešu jauniešu biedrību, ir reģionālais koordinators.  

Mākslas muzejā “Rīgas Birža” izveidota jauna izstāde “Neiespējamais grupas portrets. Direktora izvēle”. Izstādes pamatā ir “Rīgas Biržas” vadītājas Daigas Upenieces darbs pie grāmatas “Direktora izvēle”, kuru izveidot aicinājusi Londonas izdevniecība “Scala Arts & Heritage Publishers”.  Grāmatā iecerēts mākslas darbu pētniecības materiālus pasniegt tā, lai tajos būtu saglabāta personīgā attieksme, emocijas un sajūtas, kuras pamato konkrēto izvēli. Kamēr grāmatas izdošana ir procesā, 30 kolekcijas darbi apvienoti izstādē, veidojot šķietami neiespējamu darbu kopumu, kuru vieno “Direktora izvēles” redzējums.  Kultūras rondo devās uz mākslas muzeju, lai kopā ar Daigu Upenieci pārrunātu viņas redzējumu.

Serbijā šajā nedēļā nespēja ierasties Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, jo kaimiņvalstis bloķēja gaisa telpu ministra lidojumam. Karš nav traucējis Serbijas tuvajām attiecībām ar Krieviju. Vai tam būs kāda ietekme Serbijas ceļā uz Eiropas Savienību? Savu nospiedumu karš atstājis Kazahstānā, kur daudzi jūt līdz Ukrainai. Protams, kazahi ir atkarīgi no Krievijas, tāpēc publiskajā retorikā kara tematiku cenšas apiet. Bet Kazahstānā notika referendums, kas demonstrēja, cik neveiksmīga var izrādīties sākotnēja iecere nodot varu sev uzticamam līdzbiedram, kā to izdarīja iepriekšējais prezidents Nazarbajevs. Vēl arī runājam par notikušo uzticības balsojumu Lielbritānijas premjeram Borisam Džonsonam, kuru viņš izturēja. Ballīšu rīkošana pandēmijas laikā šoreiz neizrādījās liktenīga. Ukrainai šī ziņa nozīmē, ka briti joprrojām sniegs lielu atbalstu cīņā pret Krievijas agresiju. Notikumus vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis. Sazināmies ar juristi Inesi Ejugbo un Latvijas vēstnieci Kazahstānā Irinu Manguli. Boriss Džonsons paliek savā vietā Pirmdien, 6. jūnijā, sagrīļojās britu premjerministra Borisa Džonsona amata krēsls, kad 54 deputāti jeb 15% no Toriju partijas frakcijas Parlamentā iesniedza neuzticēšanās rakstus frakcijas darbību regulējošajai institūcijai, sauktai par „Komiteju 1922”, pieprasot frakcijas neuzticības balsojumu premjeram. Iemesls ir joprojām gruzdošais t.s. „Ballīšu skandāls”, kas izcēlās pagājušā gada nogalē, kad presē parādījās ziņas, ka strikto pandēmijas ierobežojumu laikā ministru kabinetā un citās valdības iestādēs rīkotas ballītes, kurās šie ierobežojumi pārkāpti. Šais saviesīgajos notikumos aktīvi piedalījies arī premjers. Kā uzsver Džonsona kritiķi, premjerministrs grāvis fundamentālus britu politiskās kultūras principus, un šāda rīcība valdības galvam ir nepieņemama. Kā vēl viens iemesls tiek minēti signāli par to, ka Lielbritānija varētu vienpusēji atkāpties no dažiem t.s. Ziemeļīrijas protokola noteikumiem. Protokols regulē Ziemeļīrijas īpašo statusu pēc Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības, un tā vienpusēja nepildīšana būtu smags trieciens Londonas starptautiskajam prestižam. Uzticības balsojums Toriju frakcijā notika pirmdienas vakarā, un premjers to izturēja ar 211 balsīm par viņu un 143 balsīm pret. Lai gan daudzi izteikušies, ka rezultāts ir labāks nekā cerēts, tiek atzīmēts, ka premjerministru neatbalsta vairāk nekā 40% no paša frakcijas, un šāda statistika pagātnē nozīmējusi drīzu varas perioda galu. Konkrēti, premjerministre Terēza Meja, kura piedzīvoja šādu balsojumu 2018. gada decembrī ar nedaudz labāku rezultātu kā Boriss Džonsons tagad, atkāpās no amata pusgadu vēlāk. Tiesa, pašreizējā situācija ir atšķirīga, jo Eiropā norit pilna mēroga karš, kurā Lielbritānija ieņem striktu un pārliecinošu pozīciju, vārdos un darbos atbalstot agresijas upuri Ukrainu. Diezgan nepārprotami, Borisa Džonsona personībai ir liela nozīme šīs pozīcijas īstenošanā. Kā izteicies Lielbritānijas izglītības ministrs Nadīms Zahavi, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, uzzinot balsojuma rezultātu, noteikti esot aiz priekiem triecis dūri gaisā. Brīvības čuksti Kazahstānā Svētdien, 5. Jūnijā, Kazahstānas balsstiesīgie iedzīvotāji devās pie vēlēšanu urnām, lai referendumā paustu attieksmi pret vairākiem nozīmīgiem valsts pamatlikuma labojumiem. Dalība referendumā nedaudz pārsniedza 68%, no kuriem vairāk nekā 77% balsoja par piedāvātajiem konstitūcijas labojumiem. Pēc asiņainajiem nemieriem šī gada janvārī, kuros dzīvību zaudēja vairāk nekā 200 cilvēku un kas tika apspiesti ar Krievijas karaspēka palīdzību, Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts Tokajevs paziņoja, ka apsver iespēju reformēt valsts konstitucionālo kārtību, mainot superprezidentālo varas modeli uz prezidentālu ar nopietni palielinātu parlamenta lomu. Iepriekšējais referendums Kazahstānā notika 1995. gadā, un tolaik apstiprinātā konstitūcija kalpoja par likumisko rāmi autoritārajai varai, kuru īstenoja agrākais prezidents Nursultāns Nazarbajevs. 2019. gada martā viņš atstāja amatu, faktiski ieceldams Tokajevu par savu sekotāju un saglabādams lielu ietekmi. Eksprezidents palika Nacionālās Drošības padomes priekšsēdētāja amatā, viņam tika piešķirts „Nācijas līdera” jeb elbasi tituls. Vēl vairāk Nazarbajeva ietekmi pastiprināja viņa ģimenes klana un tam pietuvināto atrašanās nozīmīgās valsts vadības un biznesa pozīcijās. Šī situācija strauji mainījās janvārī, kad nemieru laikā un tūlīt pēc tam prezidents Tokajevs atcēla Nazarbajevu no Drošības padomes priekšsēža amata un daudziem „Nazarbajeva cilvēkiem” nācās pamest amatus valsts struktūrās. Nazarbajeva un viņa klana ietekmes mazināšana ir galvenais motīvs, kuru daudzi ārvalstu mediji uzsver referenduma sakarā. Konstitūcija vairs neparedz „elbasi” statusu, un atsevišķs labojums liedz prezidenta radiniekiem ieņemt valsts amatus. Tāpat referendumā apstiprinātie grozījumi nozīmīgi palielina Kazahstānas rajonu, galvaspilsētas un lielo pilsētu administratīvo vadītāju neatkarību no centrālās varas, nosakot prezidenta nominēto vadītāju apstiprināšanu pilsētu tiešās vēlēšanās un rajonu pārstāvju asambleju balsojumos. Labojumi liedz arī tiesnešiem, militārpersonām, valsts drošības institūciju darbiniekiem un dažām citām valsts ierēdņu kategorijām darboties politiskajās partijās. Vēlēšanu sistēma tiek mainīta no proporcionālas un jauktu. Serbija – starp Eiropu un Krieviju 6. jūnijā pasauli aplidoja ziņa, ka nevarēs notikt agrāk plānotā Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova vizīte Serbijā un sarunas ar Serbijas prezidentu Aleksandaru Vučiču. Kā zināms, Serbija ir valsts bez pieejas jūrai un vienīgā reģiona valsts, kas nav dedz Eiropas Savienības, nedz NATO locekle. Nokļūšana serbu gaisa telpā tādējādi iespējama tikai ar kaimiņvalstu atļauju, un neviena no tām nav devusi šo iespēju agresorvalsts Krievijas ārlietu resora vadītājam. Tas jau atkal saasinājis uzmanību uz Serbiju kā reģiona autsaideru eiropeiskās integrācijas ziņā un Krievijai sevišķi simpatizējošu valsti. Belgradas un Maskavas īpašajām saiknēm ir sena vēsture. Krievija, pozicionējot sevi kā visu kādreizējās Osmaņu impērijas pareizticīgo aizstāvi, balstīja Serbiju tās cīņā pret turku virskundzību. Serbijas alianse ar Krieviju lielā mērā bija iemesls tam, ka konflikts starp Serbiju un Austroungāriju 1914. gadā eskalējās par Pirmo pasaules karu. Pagājušā gadsimta nogalē pagātnes simpātijas ieguva jaunu iekrāsojumu, krievu un serbu nācijām saskatot zināmu likteņa līdzību Padomju Savienības un Dienvidslāvijas Sociālistiskās federatīvās republikas sabrukumā. Serbijai bija līdzīga „vecākā brāļa” vieta Dienvidslāvijā kā Krievijas Federācijai Padomju Savienībā. Kā zināms, etniski jauktajos Dienvidslāvijas apgabalos pēc valsts sabrukuma notika asiņaini konflikti, kuros serbu iedzīvotāji, ne bez Belgradas valdības atbalsta, izrēķinājās ar saviem horvātu, bosniešu un albāņu līdzpilsoņiem. Krievija starptautiskās diplomātijas arēnā šai ziņā allaž ieņēmusi Serbiju atbalstošu pozīciju. Sevišķi asi Maskava nosodījusi NATO īstenoto Serbijas bombardēšanu 1999. gadā, kuras mērķis bija nepieļaut albāņu minoritātes masu slepkavības toreizējā Serbijas provincē Kosovā. Šo bombardēšanas akciju Kremlis regulāri piesauc kā NATO agresijas piemēru un, attiecīgi, attaisnojumu savai agresijai pret Ukrainu. Pašā Serbijā 1999. gada notikumi bija par iemeslu bijušā dienvidslāvu komunistu līdera un vēlākā autoritārā Serbijas vadītāja Slobodana Miloševiča režīma krišanai. 21. gadsimta pirmā desmitgade iezīmēja valsts virzību uz integrāciju Eiropas Savienībā, ko gan apgrūtināja politiskās sistēmas nestabilitāte, proeiropeisko spēku sadrumstalotība, augsts korupcijas un organizētās noziedzības līmenis. Ciktāl ātra integrācija nenotika, serbu sabiedrībā proeiropeisko entuziasmu pakāpeniski nomainīja apātija un skepse, un attiecīgi pieauga nacionālistiskas tendences. 2012. gadā par Serbijas prezidentu tika ievēlēts nacionālistiskais politiķis Tomislavs Nikoličs, divus gadus vēlāk viņa dibinātā nacionālpopulistiskā Serbijas Progresīvā partija, koalīcijā ar vairākām sīkpartijām, ieguva vairākumu parlamentā un saglabā šīs pozīcijas līdz šodienai. Pēc 2014. gada partijas vadībā pamazām izvirzījās jurists un žurnālists Aleksandars Vučičs, kurš 2017. gadā tika ievēlēts par Serbijas prezidentu. Viņa politika tiek raksturota kā manevrējoša, cenšoties saglabāt dialogu ar Eiropas Savienību, taču tajā pašā laikā uzturot ciešas attiecības ar Krieviju un arī Ķīnu. Serbijas iekšpolitika sakarā tiek paustas bažās par demokrātijas kvalitāti, norādot uz iespējamām manipulācijām vēlēšanās un opozīcijas ierobežošanu. Šī gada aprīlī notikušajās prezidenta vēlēšanās Vučičs atkal svinēja pārliecinošu uzvaru. Vienlaicīgi sarīkotajās parlamenta ārkārtas vēlēšanās Serbijas Progresīvā partija gan pirmoreiz kopš 2014. gada zaudēja parlamenta vairākumu un šobrīd mēģina izveidot koalīcijas valdību. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Į Lietuvos Seimą kreipęsis Ukrainos prezidentas Volodymyras Zelenskis išreiškė abejonę dėl Europos ryžto stabdyti Rusijos karo nusikaltimus jo šalyje. Volodymyras Zelenskis teigia, kad šimtai tūkstančių ukrainiečių išvežta į Rusiją, bandant juos nutildyti dėl Kremliaus pajėgų vykdomų karo nusikaltimų. Jis taip pat dėkojo Lietuva, kuri, jo žodžiais, buvo pirmoji, atėjusi į pagalbą Kyjivui.Kyjivas ir Jungtinė Karalystė skelbia, kad Rusijos kariuomenė rengiasi pulti Rytų Ukrainą. Londonas be kita ko tikrina pranešimus, kad Rusija galėjo panaudoti cheminį ginklą per ataką apgultame Ukrainos Mariupolio uostamiestyje.Mariupolyje nužudyto lietuvių režisieriaus Manto Kvedaravičiaus sužadėtinė Hana Bilobrova LRT Klasikai papasakojo, kodėl tokiu grėsmingu metu buvo nusprendę filmuoti Mariupolį ir pasidalino planais, kur ketina panaudoti Ukrainoje nufilmuotus naujausius vaizdus.Statistikos departamentas skelbia, kad 2021 metų gyventojų ir būstų surašymo duomenimis skirtumai tarp miesto ir kaimo gyventojų darbo jėgos aktyvumo išliko. Tačiau per pastarąjį dešimtmetį kaimo gyventojai pagal aktyvumo lygį itin sparčiai artėjo prie miestiečių. Tačiau sociologas Boguslavas Gruževskis akcentuoja, kad augantis kaimo žmonių užimtumas neparodo realios padėties ypač nuo didžiųjų miestų nutolusiose vietovėse, pasak jo, žmonių užimtumas gerokai skiriasi moderniame, arba priemiesčių kaime, ir „tradiciniame“ kaime.Pernai vienas vaikas iš 200 patyrė smurtą, o dalis smurto atvejų gali būti net nepastebima, antradienį skelbia Valstybinė vaiko teisių apsaugos ir įvaikinimo tarnyba.Ved. Paulius Šironas

Londonas koris „Southern Spirit Singers” pērn klausītājiem savās mājās piedāvāja programmu „Lidojums”, kurā dziedātāji iejutās dažādās putnu lomās. Šovakar, 5. aprīlī, Svētā Jāņa baznīcā Rīgā pavisam citu nokrāsu koncerts. Pirmajā kora uzstāšanās reizē Rīgā izskanēs gan garīgā, gan arī moderni tverta tautas mūzika, pieskaitot Ivo Antonjīni, Metjū Mārtina un Džeika Runestada opusus, kā arī latviešu komponistu Riharda Dubras, Ērika Ešenvalda un Imanta Ramiņa skaņdarbus. Ar kora māksliniecisko vadītāju un diriģentu Endiju Kingu un diviem kora „Southern Spirit Singers” dziedātājiem - Džonatanu Deiviju un Helēnu Danajadu - Latvijas Radio studijā satikās Toms Treibergs. Kora „Southern Spirits Singers” koncerts Rīgā jau bija ieplānots pirms diviem gadiem, taču, tāpat kā virknei citu kultūras norišu, arī šai savas korekcijas nepielūdzami deva Covid-19 pandēmija un ar to saistītie drošības ierobežojumi. Beidzot, pēc ilgas gaidīšanas un mēģinājumu procesa, šovakar pulksten 18 Svētā Jāņa baznīcā notiks klausītāju un dziedātāju tikšanās, un, kas zīmīgi – ieeja koncertā ir par velti. Tā ir līdzīga pieeja, par kuru savulaik stāstījām saistībā ar Rīgas Projektu kori. "Savu kordiriģenta praksi es sāku ar kori „Northern Spirit Singers” Daremā, Lielbritānijas ziemeļos, 2000. gadā. Daļu no kolektīva sastādīja Lielbritānijas Nacionālā Jaunatnes kora dalībnieki, starp kuriem bija arī Helēna, kura šodien ir ar mums kopā šeit, Latvijas Radio studijā. Iepriekš pieminēto kori es vadīju 15 gadus, pēc tam pārcēlos uz Londonu. Tad arī nodibinājās koris „Southern Spirit Singers”. Šobrīd kopā esam jau septiņus gadus," iepazīstina Endijs Kings. Džonatans Deivijs šobrīd ir praktizējošs astrofiziķis, viņš stāsta par savu satikšanos ar „Southern Spirit Singers”. Savukārt Helēnas Danajadas kordziedātājas pieredze ir mērogojama visa mūža garumā, sākot jau no pašas mazotnes.

Podkāstā “NoKAUTS” šoreiz uzmanību pievērsīsim šīs nedēļas UFC pasākumam no Londonas, kur galvenajā cīņā savā starpā tiksies divi smagsvari - Tom Aspinall pret Alexander Volkov.

Vulkāns, kas satricināja teju visu pasauli. Tongas vulkāna izvirdums kļuvis par lielāko izvirdumu pēdējo trīsdesmit gadu laikā. Šī gada janvārī Tongas karalistē izvirda dusošs milzis, kas sūtīja triecienviļņus visai pasaulei, un tie bija gana spēcīgi, lai tos fiksētu arī pat Baltijā. Izvirduma rezultātā bez mājām palika gandrīz visi karalistes iedzīvotāji, gandrīz 100 tūkstoši iedzīvotāju.  Vulkāna izvirdums ir neatminama mīkla daudziem vulkanologiem, bet zinātnieki pamazām gabalu pa gabaliņam vāc kopā informāciju par to, kas izraisīja šo milzu eksploziju un kā tā ietekmējusi planētu. Skaidrojam, cik nozīmīgs bijis šis vulkāna izvirdums pasaules mērogā un kādas ilgtermiņa sekas tas radījis. Stāsta Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas asociētais profesors Ģirts Stinkulis. Eksotisko salu kukaiņu dzīve   jo specifiskāki dzīves apstākļi, piemēram, alas vai vulkāniskās salas, jo lielākas prasības pret apkārtējo vidi, bet lielākas prasības rada mazākas izredzes izdzīvot klimata pārmaiņu rezultātā, tā, runājot par salu kukaiņu dzīvi, atzīst entomologs, Londonas dabas vēstures muzeja speciālists un Latvijas entomoloģijas biedrības pārstāvis Dmitrijs Teļnovs. Salas bioloģijas kontekstā nav tikai sauszemes veidojumi, ko no visām pusēm apskalo ūdens, bet pastāv arī ekoloģiskās salas – tā ir vides apstākļu kopa jeb biotops, ko ieskauj citi biotopi. Tāpēc, ja runājam par kādām dzīvām radībām, kuras mīt uz salas, ir jāņem vērā arī šis ekoloģiskās salas aspekts, kas ir ļoti būtisks tās vai citas sugas izdzīvošanā, skaidro Dmitrijs Teļnovs. Runājot par ģeogrāfiskajām salām, tās aizņem aptuveni 7% no kopējās zemes virsmas, bet uz šīm ģeogrāfiskajām salām dzīvo vairāk nekā 20% no visas mūsu planētas bioloģiskās daudzveidības, taču vairāk nekā puse no šīm sugām ir apdraudēto sarakstā – maz vietas kur dzīvot, specifiskas prasības mītnes vietai un līdz ar to nav spēju piemēroties apstākļu maiņai. Dmitrijs Teļnovs kā piemēru min plakanu salu, kur ir viscaur vienāds biotops, un vulkānisko salu, kur dzīvotne mainās, sākot no siltas piekrastes līdz kalna virsotnei, kur valda migla, vēsums  un mitrums.    

Hey Hey! Neliels catch-ups ar mani, par to kas jauns un uz kurieni ejam?! Par to kāpēc Skotijā labi laikapstākļi un ko nodarija Londonas vētra mūsu mājas pagalmam...!? Ko mēs mainam mūsu podkāstā? Un kas būs mūsu nākamais viesies? Plus- ātrie, kutelīgie jautājumi -par to kas tev svarīgs un kas ir favorite vietas mums Londonā! Un vēl mēs gribam zināt- kā ir ar tevi? kur tev patīk aiziet- Rīgā, Rojā vai Romā? Lai lielska nedēļa! xx

Audiovizuālā tiešsaistes ekspozīcija "Klejotājs/ Vieta, kuru grūti ievietot" sākotnēji tika izstrādāta kā piedāvājums fiziskai izstādei – Latvijas paviljonam 59. Venēcijas biennālē. Kā esam ziņojuši iepriekš, Latviju tajā šogad pārstāvēs mākslinieču apvienība Skuja Braden. Taču arī Laikmetīgā mākslas centra „Kim?” iecere, lai arī materiālā formā nerealizēta, ir novērtējama mākslas centra tīmekļa vietnē. "Klejotājs/ Vieta, kuru grūti ievietot" ir tiešsaistes izstāde, kuras iecere radusies, sadarbojoties māksliniekiem Indriķim Ģelzim, Elzai Sīlei, Honkongā dzimušam, bet ASV dzīvojošam māksliniekam Džo Namī, kā arī līdzkuratoriem Zanei Onckulei, Džo-ijam Tangam no Londonas un Beirūtas, kā arī arhitektam Jurim Strangotam. Paturot uzmanības centrā šodienas augošo satraukumu, projekts izmanto poētisku un utopisku iztēli jauktu mediju ainavas veidošanai. Tā ir digitālā vidē īstenota izstāde ar jaunradītu skaņu celiņu, tekstiem, 3D animāciju un mājaslapu. Svarīga loma ekspozīcijas atainojumā ir amerikāņu arhitektam, māksliniekam, dzejniekam un pasniedzējam Džonam Hejdukam un viņa vizionārajai pieejai par Rīgas un Vladivostokas telpas filozofiju, kuru projekta mājaslapā kim.lv var izpētīt sīki un smalki. Džona Hejduka 1989. gadā realizētais projekts Riga bija daļa no Filadelfijas Universitātes programmas, kuras ietvaros nacionālas nozīmes mākslinieki tika aicināti uz universitāti, lai veidotu unikālas, vietai piesaistītas instalācijas. Ēkas hallē tika izvietotas divas skulpturālas figūras Subjekts un Objekts, kuras papildināja tobrīd vēl nepublicētas arhitekta skices un zīmējumi. Tai pašā gadā universitātes paspārnē nāca klajā katalogs, kas sniedza ieskatu projekta Riga tapšanā, ietvēra Subjekta un Objekta zīmējumus un foto dokumentāciju, kā arī arhitekta un viņa ilggadējā sadarbības partnera Deivida Šapiro dzejoļus. Sarunā ar projekta "Klejotājs/ Vieta, kuru grūti ievietot" līdzkuratori Zani Onckuli. Šī gada pavasarī, sadarbībā ar RISEBA Arhitektūras un mediju centru, izmantojot Džona Hejduka arhīva skices un piezīmes, Laikmetīgās mākslas centrs Kim? paredzējis no jauna izgatavot un pilnā mērogā pirmo reizi Rīgas pilsētvidē uzstādīt arhitekta veidotās „Rīgas projekta” struktūras “Subjekts” un “Objekts”; kā arī – godinot projekta 35. gadadienu, latviešu valodā tiks izdota Džona Hejduka grāmata “Rīgas projekts”.

„Priekameitas, bārdāmas un naktstauriņi. Pērkamās mīlas vēsture” ir pētnieces Keitas Listeres darbs par seksa strādniekiem dažādos laikos un sabiedrībās. Atmetot liekulīgus aizspriedumus, viņa radījusi informatīvu un ilustratīvu kultūrvēsturisku apskatu. Šo grāmatu „The Times” ierindojis sarakstā „21 labākā 2021. gada vēstures grāmata”. Esiet gatavi ceļojumam pa viduslaiku Londonas tumšajām ieliņām, pa Ņūorleānas saloniem un Parīzes bordeļiem, pa ietekmīgu valstsvīru guļamistabām. Esiet gatavi būt klāt senākajā stāstā par seksa darbu pasaules vēsturē – par prostitūtu Šamhatu un mežonīgo Enkidu. Keitas Listeres grāmatu no angļu valodas tulkojis Ilmārs Zvirgzds, izdevis Jāņa Rozes apgāds. Raidījumu atbalsta:

Londonas izdevniecībā „Francis Boutle Publishers” iznākušais bilingvālais dzejas kopkrājums "Pēdējais modeļs/The Last Model" blakus nostāda latgaliešu un angļu valodas. Grāmatā iekļauti dzejnieku Ligijas Purinašas, Raibī (Oskara Orlova) un Ingridas Tāraudas darbi, kurus angliski atdzejojis Džeids Vils. Šajā antoloģijā pārstāvētas gan dzeldīga humora, mūsdienu fenomenus raksturojot, gan klusas rezignācijas, meklējot acij un prātam apslēpto.

Apskatāmies interesantākos NFL notikumus 6. nedēļā, kritizējam Londonas spēļu kvalitāti un, protams, apskatāmies arī interesantākos rezultātus! Neiztiekam arī bez likmju izdarīšanas uz 7. spēļu nedēļu un pievēršam uzmanību interesantākajām spēlēm. Noklausies, ar ko “Lions” treneris ir faniem tuvāks par citiem treneriem, kā arī uz karstā krēsla nosēdinām “delfīnu”!

Šoreiz runājam par valsti, kas ir gan viena no nabadzīgākajām, gan viena no karstākajām, gan arī viena no tūristiem nedraudzīgākajām valstīm pasaulē. Turklāt to bieži vien jauc ar tās daudz mazāko, bet desmitkārt vairāk apdzīvoto kaimiņvalsti Nigēriju. Tātad – šoreiz mēs runājam par Nigēru. Lai arī abām valstīm ir ļoti daudz kopīga, tostarp robeža. Arī to gan savulaik visai mākslīgi nosprauda Londonas un Parīzes pārstāvji, lai cik tas dīvaini neliktos – lai ierobežotu Vācijas ekspansiju Rietumsahāras reģionā. No šīs vēsturiskās dalīšanas ir kaut vai viena izteikta atšķirība – Nigēras elite ir vairāk franciski runājoša, Nigērijas – angliski. Nigērā visvairāk runātā gan ir hausa valoda un tajā sazinās vairāk nekā puse valsts iedzīvotāju. Bez franču valodas kopumā valstī ir vēl 10 oficiālās valodas, kaut arī dažādu cilšu valodu skaits sasniedz apmēram 20. Gandrīz 23,5 miljoniem iedzīvotāju varbūt tas arī nav nemaz tik daudz. Nigēra ir salīdzinoši liela valsts un tā ir lielākā valsts Rietumāfrikā, taču vienlaikus tā ir arī viena no pasaulē 45 valstīm, kurām nav pieejas jūrai. Saprotams, ka šādām valstīm nākas saskarties ar ekonomiskiem izaicinājumiem, jo to saražotie produkti ir mazāk konkurētspējīgi, tos vienkārši ir sarežģītāk nogādāt līdz ostām. No valsts 1,27 miljonu kvadrātkilometru lielās teritorijas tikai 300 kvadrātkilometru ir ūdens. Tas ir aptuveni par 2000 kvadrātkilometru mazāk, nekā Latvijā.  Uzskata, ka Nigērai ir vismaz divas lielas problēmas – ārkārtēja nabadzība un arī augstā nedrošība. Šīm nedienām noteikti var pieskaitīt arī koronavīrusa radītās problēmas, kas daudzas Āfrikas valstis skar īpaši sāpīgi. Valstī aptuveni 40% no iekšzemes kopprodukta nodrošina lauksaimniecība un dabas apstākļiem ir liela nozīme. Un biežais sausums noteikti nenāk par labu ne iedzīvotājiem, ne ekonomikai. Tas arī izskaidro to, kāpēc Nigēra ir viena no nabadzīgākajām valstīm pasaulē. Bet nav jau tā, ka Nigērai nav nekādu ienākumu avotu. Tā joprojām ir viena no lielākajām urāna ieguvējām pasaulē un tai ir arī ļoti labs naftas, zelta, ogļu un citu minerālu iegūšanas potenciāls. Ja vien būtu nauda, ko ieguldīt rūpniecībā un attīstībā. Tāpēc pašlaik ir jāiztiek ar ļoti primitīvi aprīkotām raktuvēm, kuras, no vienas puses, nodrošina darbu vietējiem iedzīvotājiem, no otras puses, piesaista cilvēkus ar ne tiem labākajiem nodomiem. Un, treškārt, šādas privātās raktuves ir viens no iemesliem, kāpēc strauji sarūk jau tā niecīgie Nigēras meži. Jāpiebilst, ka pēdējo desmit gadu laikā Nigēra patiesībā ir piedzīvojusi ekonomisko augšupeju un tas lielā mērā ir pateicoties nu jau bijušajam prezidentam Mahamadu Isufu, kurš spēja novērst dažādus etniskos konfliktus. Isufu arī aktīvi ieguldīja valsts līdzekļus lauksaimniecībā, turklāt, atšķirībā no dažu citu Āfrikas valstu līderiem, viņš izlēma uz trešo pilnvaru termiņu nekandidēt, tā vietā sarīkojot brīvas un godīgas vēlēšanas. Neskatoties uz to, 2020. gadā Nigēra tika atzīta arī par visvājāk attīstīto valsti pasaulē. ANO cilvēka attīstības indekss, ko veido ANO Attīstības programma liecina, ka Nigēra ierindojās 189. vietā no 189 apskatītajām valstīm. Kā piemērs ir viens no rādītājiem – savas dzīves laikā skolā bērni pavada nedaudz vairāk par diviem gadiem. Otra valsts problēma ir nedrošība. Varbūt par pašu Nigēru tik bieži nav dzirdēts, tad par bēdīgi slaveno Sāhelas reģionu gan. Pavisam nopietnas problēmas šajā reģionā aizsākās jau gandrīz pirms 10 gadiem, kad 2012. gadā Mali piedzīvoja islāma džihādistu uzbrukumus. Toreiz situācijas stabilizēšanā iesaistījās bijusī koloniālā lielvara Francija, kas atsita džihādistu iebrukumus, taču par spīti ārvalstu militāro spēku klātbūtnei vardarbība turpinās un cietēju lomā ir arī Mali kaimiņrepublikas - Burkinafaso un Nigēra. Džihādistu uzbrukumi reģionam turpinās un, lai cik tas skarbi neizklausītos, ļoti bieži cieš bērni. Kā savā jaunākajā pētījumā norāda „Amnesty International”, arvien lielāks skaits bērnu Nigērā tiek vai nu nogalināti, vai arī tiek rekrutēti karošanai gan grupējuma „Islāma valsts”, gan citu grupējumu rindās. Un faktiski tie visi ir kara noziegumi. Par situāciju Nigērā, kā arī jaunāko "Amnesty International" ziņojumu stāsta Latvijas cilvēktiesību centra direktore Anhelita Kamenska.   

Stāsta muzikoloģe, Rakstniecības un Mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune. Latvijā maz kurš vairs atceras vijolnieku Georgu Lapensonu, bet arī viņš ir viens no tiem, kurš profesionālo izglītību savulaik ieguvis Latvijas konservatorijā un ar savu spožo spēli palīdzējis daudzināt Latvijas vārdu plašajā pasaulē. Georgs Lapensons pieder pie tās vijolnieku paaudzes, kas pirms Otrā pasaules kara Latvijā baudījis Arvīda Norīša stingro un prasīgo skolu. Norītis Lapensonu minējis kā vienu no spējīgākajiem saviem skolniekiem, kam, kā viņš teicis, jau zēna gados bija milzīgs tonis un it akrobātiska spēles prasme. Studiju laikā Lapensons darbojies Frontes teātra un Latvijas Nacionālās operas orķestrī, kādu brīdi bijis Radiofona orķestra (tagadējā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra) koncertmeistars. No turienes viņš angažēts uz Berlīnes UFA filmu orķestri. Kara laikā jaunais vijolnieks atgriezies Latvijā, bet, tuvojoties krievu armijai, 1944. gada septembrī devies bēgļu gaitās un nonācis vispirms Anglijā, kur atsācis koncertdarbību. Viņš spēlējis gan Skotu stīgu orķestrī, gan Londonas Koventgardena operas orķestrī, gan arī Londonas filharmoniskajā orķestrī ar slaveno Tomasu Bīčemu pie diriģenta pults. Viņa trauksmainais un dēkainais raksturs tomēr nav ļāvis samierināties ar sasniegto. Jaunu karjeras iespēju meklējumos Lapensons 1949. gadā pārcēlies uz Kanādu, kur kļuvis par CBC simfoniskā orķestra koncertmeistaru un tur sabijis sev neticami ilgi – 11 gadus (1949-60). Šajā laikā viņš daudz uzstājies kā solists un kamermūziķis koncertos, televīzijas un radioraidījumos, ieskaņojis 18 skaņu plates. Liels bijis Lapensona ieguldījums latviešu mūzikas popularizēšanā. Tā skanējusi ne tikai viņa spēlētajos koncertos, bet tai veltīts arī mūzikas albums Music from Latvia ar J. Vītola, Jāzepa un Jēkaba Mediņu, Helmera Pavasara un paša vijolnieka sacerētu mūziku. Pēc aizceļošanas no Latvijas sākumā G. Lapensons bieži piedalījies arī trimdas latviešu sabiedrības sarīkojumos un koncertos, bet, gadiem ejot, savas vētrainās darbības un neatkarīgā rakstura dēļ no tās atsvešinājies. Bez visa minētā Lapensons bijis arī Golvina Meiera (Golwyn Mayer) orķestra mūziķis Holivudā, kas uzskatāms par lielisku panākumu, ja ņem vērā ārkārtīgi lielo konkurenci, kas valda filmu pasaulē. Vēlāk viņš kļuvis par Maijami simfoniskā orķestra un Metropoles operas (Metropolitan Opera National Company) orķestra koncertmeistaru. Georgam Lapensonam pavisam ir pieci bērni. Viņš ļoti vēlējās, lai vecākais dēls Egils Olivers, kurš bija palicis pie šķirtās sievas Latvijā, pārceltos uz dzīvi pie viņa uz Kanādu, taču ilgu laiku tas nebija iespējams. Tad pienāca 1959. gads, aukstā kara laiks. Visas pasaules skati bija vērsti uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kas gatavojās pirmajai Padomju Savienības līdera vizītei, kas vēl jo iezīmīgāka bija tāpēc, ka Ņikita Hruščovs Amerikā ieradās kopā ar sievu Ņinu un diviem saviem jau pilngadīgajiem bērniem. Savā veidā šai vizītei gatavojās arī Georgs Lapensons. Viņš jau agrāk bija privāti nedaudz mācījies glezniecību un brīvajā laikā gleznoja eļļas portretus un ainavas. Nu viņš pēc TV raidījumos redzētā attēla uzgleznoja Ņikitas Hruščova portretu, panāca audienci pie Ņinas Hruščovas Vašingtonā un galanti nodeva viņai šo savu svaigi tapušo mākslas darbu kopā ar lūguma vēstuli. Pie tam Lapensons brīvi runāja krieviski, jo viņam bērnībā bijusi krievu tautības aukle, un apelēja pie Ņinas Hruščovas mātes jūtām. Tas viss šo krievu sievieti aizkustināja līdz sirds dziļumiem un neizpalika arī rezultāts. Ne bez sarežģījumiem, tomēr atļauja drīz vien arī tiek dota un zēns var izceļot no Padomju Latvijas pie tēva, kurš viņu nav redzējis15 gadus.