POPULARITY
Vi snackar om våra havererade nyårslöften, SVT-programmet om Bolaget, den överraskande låten bland Musikhjälpens mest önskade låtar, en konsert med Albin Lee Meldau, kvinnan som älskade fel artist (på riktigt), plastiga Lollapalooza som ersätts av Stockholm Fields, ålderstigna U2, Mejas fullkomligt obegripliga text och en hel del annat. Dessutom har Ricky Holmquist lyssnat på Tomas Andersson Wij, ett gammalt örhänge med Perssons Pack och Feeder medan Mikael Mjörnberg återvänt till en väldigt välproducerad platta av Arch Enemy. I segmentet "listan" pekar Mikael Mjörnberg ut tre klassiker som sabbar julstämningen...och får sin kollega att tappa fattningen. Musiken som diskuteras i avsnittet hittar ni här: https://open.spotify.com/playlist/4ctatS6GBqz00ZlcNYYH6f?si=ef26f3315ee44a3e Vinjettfoto: Martin Wilson (https://www.facebook.com/fotografmartinwilson) Vinjettmusik: Systemet (https://open.spotify.com/artist/72k91zc6DR3LSq87r4fnVO?si=dcfb98a9377e428a)
In this episode of Faith Fringes, Dawn interviews Betsey Mejas. Betsy is an EMDR consultant and the owner of the Abundant Life Christian Counseling group practice in Georgia. In this episode, she talked about integrating spirituality, overcoming failures, and God's plan and purpose. About Betsy Mejas and Her Practice Betsy is the founding owner of Abundant Life Christian Counseling. She is passionate about training up the next generation of faith-based therapists. Her group practice currently has 11 team members and growing. Abundant Life serves people in Winder and Athens, Georgia. Betsy started her career journey as a social worker as a case manager for child welfare. She felt led to open Abundant Life Christian Counseling in 2018 after hearing her Pastore, Jason Britt, quote John 10:10 “The thief comes only to steal, kill and destroy; I have come that they may have life, and have it abundantly.” Betsy and her team believe everyone deserves to live a more abundant life. Overcoming Failure and Being Vulnerable Betsy opens up about how she overcame a big failure in her life - being an ESL (English as a Second Language) kid who barely spoke English and running for student council in fourth grade, only to fail miserably. However, she learned from that experience and overcame her fear of public speaking to become a successful therapist who guest speaks at churches and trauma conferences. Overcoming failure is a common theme in personal development and self-help literature. Many authors argue that failure is an essential part of success and that it's important to embrace vulnerability in order to grow and learn from our mistakes. One book that touches on these themes is "Daring Greatly: How the Courage to Be Vulnerable Transforms the Way We Live, Love, Parent, and Lead" by Brené Brown. In the book, Brown explores the idea that vulnerability is not a weakness, but rather a strength that can lead to greater connection, creativity, and resilience. She writes: "Vulnerability is not weakness, and the uncertainty, risk, and emotional exposure we face every day are not optional. Our only choice is a question of engagement. Our willingness to own and engage with our vulnerability determines the depth of our courage and the clarity of our purpose; the level to which we protect ourselves from being vulnerable is a measure of our fear and disconnection" (Brown, 2012, p. 34). This quote speaks to the idea that being vulnerable and embracing failure is an essential part of personal growth and development. It takes courage to face our fears and put ourselves out there, but it's only by doing so that we can truly learn from our mistakes and overcome our challenges. By sharing her story of failure and vulnerability, Betsy is demonstrating this principle in action and inspiring others to do the same. God's Plan and Purpose Betsy shares how not getting into law school was devastating at first, but it eventually led her to become a therapist. She believes that God has a plan and purpose for everyone, and her journey has been a windy road, but she is grateful for where she is now. Betsy speaks about how she came to realize that not getting into law school was actually a blessing in disguise as it led her to her current career path as a therapist. She believes that everything happens for a reason and that God has a plan and purpose for everyone. This idea is supported by Dallas Willard, who once said, "God's plan for your life far exceeds the circumstances of your day." Betsy's own words echo this sentiment, as she reflects on her own journey and how it has led her to where she is today. She says, "I gained clarity later. When my first semester at the MSW program, I met an attorney that was changing careers because she found out that every time couples would come to divorce, she would try to mediate and get them back together... Where does God interweave with all that for you? It's a windy road." This quote highlights Betsy's belief that even though the path to her current career was not a straight one, it was all part of God's plan for her life. She sees the twists and turns along the way as opportunities to learn and grow, and she is grateful for where she has ended up Setbacks and Challenges Can Lead to Growth and Purpose Betsy Mejas provides valuable insights into how to integrate spirituality and soul care into therapy. Her practice, Abundant Life Christian Counseling, incorporates scripture, prayer, and spiritual direction into therapy, which can provide clients with a more holistic and meaningful approach to healing. Additionally, Betsy's personal story of overcoming failure and following God's plan and purpose for her life is inspiring and relatable, reminding us that setbacks and challenges can lead to growth and purpose. Links And Resources Faith Fringes Connect With Betsy: Website| Abundant Life Christian Counseling
Izkāpšana no realitātes, – tā par pieredzēto performanču vakaru Rīgā, Vāgnera namā, atzina skatītāji, veltot pateicības vārdus organizētājiem. 25. novembrī notika mākslinieču Mejas Sarmītes Kalniņas un Simonas Orinskas veidotās performances „Valkīru dialogs”. Katra no performancēm tapusi atsevišķi, taču šajā vakarā tās sabalsojās ar operisku barokalitāti un dramatismu, ar bagātu skatuves mākslas elementu sintēzi un saspēli. Ar sausu lapu čaboņu un zaru ciršanu iesākas pirmais no „Valkīru dialogiem” – Mejas Sarmītes Kalniņas radītā performance „Klātneesamības esamība”. Kopīgu rituālu darbību veido buto mākslinieces un pati Meja Sarmīte Kalniņa mūķenes tērpā. Stunda paskrien nemanot, bet pēc starpbrīža Vāgnera nama zālē skatu esam vērsuši uz pretējo pusi un sarunu turpina Simonas Orinskas performance „Tur viņa nāk, mana brīnišķīgā pasaule”. Simona Orinska no melnos plīvuros tērptas noslēpumainas būtnes, tos nometot, atklāj dziļumu, ko spoguļo vainags un Lielvārdes josta, tā ir virzība no ārējas autoritātes uz iekšējo autoritāti, ko vēlāk man paskaidros pati māksliniece. Vakars noslēdzas ar skaļiem aplausiem un uzgavilējumiem. Kad pēc performanču vakara uzrunāju Ligitu Embrekti, nezināju, ka viņa ir Lielvārdes jostas audēja. Simonas Orinskas performancē arī Brigitas Strodas radītais kronis un Ineses Gibeiko veidots tērps, piedalās skaņu mākslinieks Arvis Kantiševs un dziedātāja Anta Eņģele. Kad interesējos, vai performances būs iespējams redzēt vēl citviet Latvijā, Simona Orinska atklāj, ka plānots rādīt nākamgad Performances mākslas festivāla „Starptelpa” ietvaros un iespējams, arī „Sansusī” festivālā.
Lizas Trasas valdības manevri uz avārijas robežas. Vai Sji būs Mao Nr.2? Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Universitātes lektors un Latvijas ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Aldis Austers un Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Lizas Trasas valdības manevri uz avārijas robežas Vien pusotru mēnesi pēc jaunās Lielbritānijas premjerministres Lizas Trasas stāšanās amatā viņas valdības dienas, daudzuprāt, jau esot skaitītas. Smagi rudens padebeši pār premjeres galvu savilkās septembra nogalē, kad Parlamenta Apakšpalātā tika pieteikts viņas valdības t.s. minibudžets – finanšu risinājumu pakete, kas paredzēja lielākoties nozīmīgus nodokļu samazinājumus un atbalstu iedzīvotājiem strauji pieaugušās dzīves dārdzības situācijā. Bija iecerēts samazināt ienākumu nodokļa likmi no 20% uz 19%, atteikties no paaugstinātās 45% nodokļa likmes lielāko ienākumu saņēmējiem, atteikties no agrāk plānotā uzņēmumu ienākumu nodokļa palielināšanas no 19% līdz 25%, sociālās apdrošināšanas likmju palielināšanas, samazināt vēl vairākus nodokļus. Pakete ietvēra arī atbalsta mehānismu iedzīvotājiem energoresursu cenu kāpuma kompensēšanai. Attiecīgo budžeta ieņēmumu samazinājumu valdība pamatā plānoja segt ar aizņēmumiem. Jau drīz pēc tā brīža finanšu ministra Kvazi Kvartenga uzstāšanās Parlamentā uz proponētajiem pasākumiem negatīvi reaģēja finanšu tirgi, strauji krītoties britu mārciņas kursam un Lielbritānijas valdības parādzīmju vērtībai. Asu kritiku valdības plānam izteica ne vien opozīcijā esošā Leiboristu partija un britu arodbiedrības, bet arī Starptautiskais Valūtas fonds. Tika norādīts, ka valdības plāns sola ieguvumus turīgākajiem, kamēr sabiedrības trūcīgākā daļa var izrādīties pat zaudētājos inflācijas dēļ. Saskārusies ar šādu reakciju, premjerministre strauji pavērsa finanšu politiku pretējā virzienā, un šī manevra gaitā pār valdības bortu aizlidoja ne vien minibudžets, bet arī tā autors Kvazi Kvartengs. 14. oktobrī viņš tika atstādināts, viņa vietā stājoties kādreizējam Terēzas Mejas valdības ārlietu ministram Džeremijam Hantam. Jau nākamajā dienā viņš sniedza vairākas intervijas, paziņojot par atteikšanos no lielākās daļas minibudžeta plāniem. Tas ir glābis britu mārciņas un valdības vērtspapīru kursu, taču ne premjerministres Trasas un arī Toriju partijas reitingus. Pēc pēdējām aptaujām konservatīvo reitingi nokritušies līdz rekordzemam līmenim, un galvenais konkurents – leiboristi – viņus apsteidz vairāk nekā divkārt. Savukārt Lizas Trasas darbību premjerministres amatā šobrīd atbalsta vien katrs desmitais brits. Pašu toriju vidū arvien skaļāk izskan balsis, ka valdības vadītājai ar steigu meklējams aizstājējs. Pret neuzticības balsojumu no pašas partijas puses premjerministri gan sargā noteikums, ka šāds balsojums nav rīkojams ātrāk kā gadu pēc apstiprināšanas amatā, un arī nevēlēšanās tik drīz atkārtot laikietilpīgo partijas biedru balsojuma procedūru. Tomēr acīmredzams atbalsta trūkums partijā var likt Lizai Trasai pašai atkāpties no amata. Vai Sji būs Mao Nr.2? Ķīnas Komunistiskās partijas 20. kongress savu darbu Pekinā uzsāka 16. oktobrī un turpinās līdz 22. oktobrim. Nepilni 2300 delegāti pārstāv nepilnus 97 miljonus Ķīnas komunistu, tomēr viņu gribas paudums, kā jau totalitārā varas sistēmā, ir visai nosacīts. Viņiem piekritīs funkcija formālā ceremonijā apstiprināt amatos partijas vadību, kuras sastāvu noteiks aizkulišu cīņas starp vairākām ietekmīgām grupām. Šīs cīņas rezultāti noteiks, kas ieņems amatus varas virsotnē – starp 25 partijas centrālkomitejas politbiroja locekļiem un, kas sevišķi nozīmīgi, septiņiem politbiroja pastāvīgās komitejas locekļiem. Šie septiņi arī ir galvenie lēmēji par milzu valsts likteņiem, un tas, cik starp viņiem būs pašreizējam partijas un valsts vadītājam Sji Dziņpinam lojālu cilvēku, lielā mērā noteiks viņa varas robežas. Šim kongresam paredzēts apstiprināt Sji uz trešo termiņu ģenerālsekretāra tronī, lai gan visi Ķīnas kompartijas un valsts līderi pēc pagājušā gadsimta totalitārā diktatora Mao Dzeduna ievērojuši principu nepalikt amatos ilgāk par diviem termiņiem. Vispār Sji arvien biežāk salīdzina ar Mao, jo viņa varas koncentrācija un vadoņa stāja sāk atgādināt kādreizēja vadoņa personības kultu. Pagaidām gan Ķīnas līdera vara vēl nav tik konsolidēta, un pašreizējais kongress tiek uzlūkots šai ziņā kā izšķirošs. Tiek minēts, ka Sji piekritēju aprindām alternatīvi varas centri esot t.s. „Šanhajas banda”, kas grupējas ap kādreizējo Ķīnas līderi Dzjanu Dzemiņu, un otra, kas saistīta ar Sji priekšgājēju valsts un partijas vadībā Hu Dzjiņtao un pašreizējo ministru kabineta un arī komjaunatnes organizācijas vadītāju Li Kecjanu. Tiek lēsts, ka Li Kecjana palikšana amatā nozīmēs daļēju Sji Dziņpina plānu izgāšanos, tiek arī minēti vairāki scenāriji, kuri varētu īstenoties tā vai cita spēku samēra un iespējama kompromisa gadījumā. Sava ietekme uz norisēm partijā, protams, ir arī vispārējai situācijai valstī. Pandēmijas periods un valdības metodes slimības izplatības ierobežošanai ir pamatīgi iedragājušas pēdējo gadu ekonomikas attīstību, un daudziem zīmīgs šķiet fakts, ka līdz šim tā arī nav publicēti tautsaimniecības statistiskie rādītāji, kuriem vajadzēja parādīties līdz kongresa sākumam. Tikām pasaules mediji un analītiķi izvērtē divas stundas ilgo priekšsēdētāja Sji pārskata runu kongresa pirmajā dienā. Tiek norādīts, ka uzstāšanās neesot bijusi tik konfrontatīva, kā daži sagaidījuši, skopa detaļās, toties bagāta lozungiem un deklarācijām. Tā, runājot par Taivānu, līderis gan atkārtojis apņemšanos panākt tās apvienošanos ar Ķīnu, t.sk. neizslēdzot spēka lietošanu, taču nav minējis nekādus konkrētus plānus vai termiņus. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Aktualitātes analizē Latvijas TV korespondente Ilze Kalve, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes zinātniskais asistents Ņikita Andrejevs un Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns. Liza Trasa stājas pie Lielbritānijas stūres 5. septembrī paziņotie Lielbritānijas Konservatīvo partijas biedru balsojuma rezultāti apliecināja jau iepriekš aptauju rezultātā prognozēto – Toriju partiju un Lielbritānijas valdību turpmāk vadīs līdzšinējā ārlietu ministre Mērija Elizabete Trasa, plašāk pazīstama kā Liza Trasa. Šobrīd 47 gadus vecā britu politiķe pievērsusies politikai jau studiju gados, kad darbojusies Liberāldemokrātiskās partijas Oksfordas universitātes studentu organizācijā, drīz pēc studiju pabeigšanas gan pārejot konservatīvo rindās. 2010. gadā viņa pirmoreiz tika ievēlēta Parlamentā, bet 2012. gadā pirmoreiz ieņēma amatu valdībā kā izglītības ministra vietniece bērnu un ģimenes jautājumos Deivida Kemerona kabinetā. Nepilnus divus gadus vēlāk Trasa saņēma vides, pārtikas un lauksaimniecības ministres portfeli. Pirms referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības Trasa iestājās pret „breksitu”, taču pēc referenduma iesaistījās tā īstenošanā un 2016. gada jūlijā kļuva par tieslietu ministri Terēzas Mejas pirmajā kabinetā. Sekoja Valsts kases virssekretāres, respektīvi – finanšu ministra biedres amats otrajā Mejas kabinetā, tad starptautiskās tirdzniecības ministres portfelis pirmajā un otrajā Borisa Džonsona kabinetā, bet pagājušā gada septembrī, Džonsonam veicot kabineta pārstrukturēšanu, – ārlietu ministres amats. Konservatīvo partijas līdera vēlēšanās pēc Borisa Džonsona demisijas Trasa ar 57% partijas biedru balsu pārspēja savu agrāko kolēģi, bijušo finanšu ministru Riši Sunaku. Jaunā premjerministre jau pabeigusi sava kabineta formēšanu. Valsts kases kanclera, respektīvi – finanšu ministra amatu ieņems premjerministres vienaudzis un ilglaicīgs politiskais līdzgaitnieks Kvazi Kvartengs. Premjerministres vietniece un veselības un sociālās aprūpes ministre būs līdzšinējā darba un pensiju lietu ministre un Trasas kampaņas vadītāja Terēze Anna Kofija; ārlietu ministrs – līdzšinējais izglītības ministrs Džeimss Kleverlijs, iekšlietu ministre – juriste un politiķe Suella Breivermena. Tiek atzīmēts, ka šajos amatos, kas tiek uzskatīti par nozīmīgākajiem britu valdībā, pirmo reizi vēsturē nav neviena baltā vīrieša, ciktāl Kvartengs ir Ganas imigrantu atvase, savukārt Kleverlija māte nāk no Sjerraleones. Šobrīd visai nozīmīgo aizsardzības ministra portfeli saglabājis Bens Volless. Vairums no Trasas kabineta ministriem pieder pie vienas politiķu paaudzes – dzimuši pagājušā gadsimta 60. gadu otrajā pusē vai 70. gados un Parlamentā pirmoreiz ievēlēti 2010. vai 2015. gada vēlēšanās. Ar sevišķu gandarījumu Līzas Trasas stāšanos amatā uztver Ukraina, ciktāl nenākas šaubīties, ka jaunā premjerministre turpinās Borisa Džonsona iedibināto stingra Ukrainas atbalsta kursu. Pareizticīgā baznīca ticības un varas sadurā Pasaules vēsturē netrūkst piemēru, kad dažādas kristīgās baznīcas iesaistījušās gluži laicīgās varas cīņās. Pēdējos gadsimtos, kad lielākajā daļā kristīgās pasaules notikusi baznīcas šķiršana no valsts, šādas situācijas gan kļuvušas samērā retākas. Tomēr politika, kādu pēdējās desmitgadēs arvien pamanāmāk piekopusi Krievijas pareizticīgā baznīca, liek šai ziņā atcerēties pagātnes piemērus. Runa ir, pirmām kārtām, par Krievijas pareizticīgās baznīcas vadības – Maskavas Patriarhāta – tieksmi paturēt savā varā pareizticīgās baznīcas visā bijušās Padomju Savienības teritorijā (izņemot vēsturiski neatkarīgās Gruzijas un Armēnijas pareizticīgās baznīcas). Tajā pat laikā Krievijas pareizticīgā baznīca uzkrītoši tuvinājusies Kremļa īstenotajai agresīvajai ārpolitikai, dodot savu artavu t.s. „Krievu pasaules” stiprināšanā. Gluži kā Krievijas impērijas vēlīnajā periodā pareizticība Maskavas Patriarhāta izpildījumā kļuvusi par impērisko tieksmju balstu un instrumentu līdzās monarha autoritātei un krievu valodai. Sevišķi pamanāma šī tendence kļuvusi kopš Krievijas agresijas sākuma pret Ukrainu 2014. gadā, izraisot neizbēgamu pretreakciju – kustību par Ukrainas pareizticīgās baznīcas aiziešanu no Maskavas Patriarhāta pakļautības, kļūstot par patstāvīgu jeb autokefālu baznīcu, līdzīgi pareizticīgajām baznīcām Balkānu, Centrāleiropas un Aizkaukāza valstīs. No Maskavas viedokļa autokefāliju Ukrainas pareizticīgajai baznīcai var piešķirt tikai Krievijas pareizticīgā baznīca kā tās līdzšinējā „mātes baznīca”. Taču Konstantinopoles patriarhāts, kurš tiek uzskatīts par augstāko autoritāti jeb „pirmo starp līdzīgiem” pareizticīgajā pasaulē, deklarēja, ka 17. gs. notikusī Ukrainas pareizticīgās baznīcas pakļaušana Maskavas Patriarhātam nav atbildusi kanoniskajiem principiem. Attiecīgi Konstantinopoles patriarhs Bartolomejs 2018. gadā piešķīra Ukrainas pareizticīgajai baznīcai autokefālijas statusu. Par atbildi Krievijas pareizticīgās baznīcas Sinode pieņēma lēmumu par eiharistiskās saziņas pārtraukšanu ar Konstantinopoles patriarhātu, kas nozīmē ne vien jebkādas sadarbības pārtraukšanu, bet arī liegumu ikvienam Krievijas pareizticīgajam saņemt svēto vakarēdienu, tikt kristītam vai laulātam Konstantinopoles patriarhāta pakļautībā esošajās baznīcās. Kopš tā laika līdzīga attiecību pārtraukšana notikusi arī ar tām baznīcām, kuras atzinušas autokefālo Ukrainas pareizticīgo baznīcu, proti – ar Aleksandrijas patriarhātu un Grieķijas un Kipras autokefālās baznīcas. Var piebilst, ka līdzīga situācija bija 1996. gadā, kad Konstantinopoles patriarhāts atjaunoja savas autonomās baznīcas statusu Igaunijas Apustuliskajai pareizticīgajai baznīcai. Toreiz attiecības starp Konstantinopoli un Maskavu gan tika atjaunotas pēc trīs mēnešiem, taču Igaunijā kopš tā laika pastāv divas viena otru neatzīstošas pareizticīgās baznīcas. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Plūdi Vācijā un Beļģijā. Izraēlas uzņēmuma „NSO Group" spiegprogrammatūra izmantota pret žurnālistiem un aktīvistiem virknē valstu. NATO meklē jaunu vadītāju. Notikumus komentē Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa, politologs Veiko Spolītis. Sazināmies ar žurnālisti Ievu Alberti, kura dzīvo Vācijā, netālu no plūdu skartās teritorijas. Ūdensnelaime No 12. līdz 15. jūlijam Rietumeiropa piedzīvoja ārkārtīgi spēcīgas lietusgāzes. Dažviet Vācijā vienā dienā nolija mēneša norma, un meteorologi lēš, ka nekas tāds, visdrīzāk, nav piedzīvots pat pēdējos tūkstoš gados, jo kas tāds nevarētu palikt pagātnes hronistu nepamanīts. Pat sīki strautiņi dažu stundu laikā pārvērtās mutuļojošās straumēs, kas aizrāva sev līdzi mājas un automašīnas, izskaloja ēku pamatus un ceļus, radīja plašus zemes nogruvumus. Vairākās apdzīvotās vietās, kur plūdi sākās ļoti strauji un nakts laikā, daudzi iedzīvotāji noslīka, nepaspēdami izkļūt no pirmajos stāvos ierīkotajām guļamistabām. Sevišķi smagi cietušas Vācijas Ziemeļreinas-Vestfālenes un Reinzemes-Pfalcas federālās zemes, kā arī Beļģijas austrumu rajoni. Tāpat plūdi skāruši Nīderlandes dienvidaustrumus, ar Vāciju robežojošos Francijas rajonus, Luksemburgu, Šveici, Austriju, Čehiju un vairākas citas valstis. Bojāgājušo skaita ziņā Vācijā un Beļģijā šī ir vairākas paaudzes nepieredzēta katastrofa. Vācijā šobrīd reģistrēti 170, Beļģijā – 32 upuri. Vēl vairāk nekā 240 cilvēki šobrīd skaitās bez vēsts pazuduši, lai gan tiek uzskatīts, ka lielākais vairums no viņiem nevarētu būt gājuši bojā, bet gan nav atrodami pārtraukto telefona un tīmekļa sakaru dēļ. Plūdi nodarījuši milzu postījumus visa veida komunikācijām, daļēji pārtraucot dzelzceļa un autotransporta satiksmi un elektroenerģijas padevi nelaimes skartajos reģionos. Nopietna problēma ir arī piesārņojums, ūdenī nonākot degvielai un ķimikālijām. Katastrofas galvenais cēlonis nepārprotami ir ekstremālās lietusgāzes – šogad Eiropas ziemeļus skārušo nepieredzēto karstuma viļņu rezultāts. Papildu veicinošie faktori bijuši arī ļoti intensīva zemes izmantošana lauksaimniecībai un upēm pieguļošu teritoriju apbūvēšana. Brīdinājuma un reaģēšanas sistēma, kas Vācijā izveidota pirms apmēram 20 gadiem, izrādījusies pārāk orientēta uz lielajām ūdenstecēm, atstājot novārtā mazākās, kuras lūdz šim nav radījušas īpašas briesmas. Nesagatavoti izrādījušies arī daudzi iedzīvotāji, kuri vienkārši nav zinājuši, kas darāms, saņemot plūdu draudu ziņojumus. Globālais spiegprogrammatūras skandāls “NSO Group” ir 2010. gadā dibināta Izraēlas kompānija, kura izplata tikai vienu produktu – spiegprogrammatūru Pegasus. Kompānijas dibinātāji Omri Lavijs, Šalevs Hulio un Nivs Karmi ir bijušie Izraēlas militārās izlūkošanas virsnieki, un “Pegasus” tiek raksturots kā augstākā līmeņa militārās izspiegošanas rīks. Izmantojot drošības „caurumus” “Apple” un “Android” programmatūrā, šis izstrādājums spēj nemanīts inficēt izspiegojamā mobilo telefonu, atklāt izspiegotājam tā atmiņas saturu, saraksti, ierakstīt telefona sarunas un, izmantojot telefona mikrofonu, arī sarunas apkārtējā telpā. Saprotams, ka šādas spiegprogrammatūras izmantošana ir pretlikumīga, ja vien to nav sankcionējušas tiesu iestādes, attiecīgi, tās pārdošana atļauta tikai valsts institūcijām un katru darījumu licencē Izraēlas Aizsardzības ministrija. Oficiāli tiek deklarēts, ka tiek izvērtēts attiecīgās valsts tiesiskuma līmenis, taču prakse rāda, ka “Pegasus” daudzkārt nonācis tādu valdību rīcībā, pret kurām šī kritērija sakarā var būt ļoti lielas pretenzijas. Pēdējos gados atklājušies vairāki šādi gadījumi, skaļākais no tiem – Saūda Arābijas žurnālista Džamala Kašogi slepkavība 2018. gadā, pirms kuras Saūdu izlūkdienests ar šīs spiegprogrammatūras palīdzību izsekojis viņa tuviniekus. Pagājušās nedēļas nogalē “Pegasus” tēma guva jaunu izvērsumu, kad starptautiskas cilvēktiesību organizācija “Amnesty International” un Parīzē bāzētā bezpeļņas žurnālistikas grupa “Forbidden Stories” nāca klajā ar 50 000 personu sarakstu, kuru saziņa, iespējams, tikusi pakļauta izspiegošanai ar šo programmatūru. Sarakstā ir vairāku valdību vadītāji, tai skaitā arī Francijas prezidents Emanuels Makrons, Marokas karalis Mohameds VI, Pakistānas premjerministrs Imrans Hans, Dienvidāfrikas prezidents Sirils Ramafosa u.c. Bez tam tur atrodami neskatāmu dažādu valstu opozīcijas politiķu, sabiedrisko aktīvistu, žurnālistu un citu pie varas esošajiem tā vai citādi neērtu ļaužu vārdi. Kas attiecas uz spiegprogrammatūras pamanāmākajiem izmantotājiem, tad tās visbiežāk tiešām ir valstis tiesiskuma „pelēkajā zonā”. Tā jau 2017. gadā parādījās informācija, ka Meksikas toreizējā prezidenta Enrikes Penjas Njeto valdība šādi izspiego žurnālistus, taču tagad atklājies, ka izspiegoti tikuši arī politiskie konkurenti – gan tagadējais prezidents Manuels Lopess Obradors, gan Penjas Njeto priekšgājējs Felipe Kalderons. Indijā izspiegots premjerministra Narendras Modi nopietnākais politiskais konkurents, bijušais partijas Indijas Nacionālais kongress līderis Rahuls Gandijs. Eiropas Savienībā aizdomas par “Pegasus” prettiesisku lietošanu krīt uz Ungārijas premjera Viktora Orbana valdību – tur tikuši izspiegoti varai netīkami žurnālisti. Ungārijas premjerministra vietniece Katalina Novāka jau nodēvējusi šo informāciju par „preses baumām”, savukārt Eiropas Liberāļu un demokrātu alianses vadītājs un Eiropas Parlamenta deputāts Gijs Verhofstats paziņojis, ka Eiroparlamentam jāuzsāk šai sakarā sava izmeklēšana. Viņš teicis: „Vairs nekādu „esam nopietni nobažījušies”… Eiropas Savienības iekšienē briest diktatūra.” NATO politiskā līdera meklējumos NATO ģenerālsekretārs ir augstākais civilais amats Ziemeļatlantijas aizsardzības organizācijā, kura pārziņā ir bloka darbības diplomātiskie un politiskie aspekti. Amats izveidots 1952. gadā, un līdz šim to ieņēmuši tikai Rietumeiropas valstu pārstāvji, un – tikai vīrieši. Iespējams, ka nākamā gada septembrī, kad noslēdzas pašreizējā ģenerālsekretāra, bijušā Norvēģijas premjerministra Jensa Stoltenberga pilnvaru termiņš, aliansi šai ziņā gaida spilgtas pārmaiņas. Proti, kā iespējamās kandidātes uz ģenerālsekretāra amatu tiek minētas vairākas spilgtas politiķes no tās Eiropas daļas, kas Aukstā kara laikā atradās „dzelzs priekškara” pretējā pusē. Tās ir bijusī Horvātijas prezidente Kolinda Grabara-Kitaroviča, bijusī Lietuvas prezidente Daļa Gribauskaite un Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida, kuras pirmais termiņš valsts galvas amatā beidzas šī gada oktobrī. Kolinda Grabara-Kitaroviča savulaik bijusi gan Horvātijas ārlietu, gan Eiropas lietu ministre, kā arī NATO ģenerālsekretāra vietniece publiskās diplomātijas jautājumos. Daļa Gribauskaite ieņēmusi Eiropas komisāra amatus, bet savas prezidentūras laikā aktīvi rīkojusies, stiprinot NATO ziemeļaustrumu spārna drošību un vienotību iepretim Krievijas ekspansionistiskajai politikai. Samērā mazāka ir Kersti Kaljulaidas starptautiskās un drošības politikas pieredze, lielākoties gūta jau esot Igaunijas valsts galvas amatā. Pie tam šobrīd Kaljulaida jau oficiāli apstiprinājusi savu kandidēšanu ievēlēšanai uz otru prezidentūras termiņu. Minētās trīs prominentās dāmas gan nav vienīgās kandidātes uz alianses politisko lietu pārrauga amatu, un šai sakarā izskanējuši arī bijušās Lielbritānijas premjerministres Terēzas Mejas, bijušās Itālijas ārlietu ministres un Eiropas Savienības Augstās pārstāves ārlietu un drošības jautājumos Federikas Mogerini, kā arī viņas tautieša, bijušā Itālijas premjerministra Enriko Letas vārdi. Kas attiecas uz Baltijas kandidātēm, tad abām kopīgs šķērslis varētu būt bažas, ka Kremlis šādu iecelšanu uzlūkotu kā klaju provokāciju. Sagatavoja Eduards Liniņš
Aiova un Kapitolija Dienvidu spārns – 3. un 4. februāris Šonedēļ Savienotās Valstis nepārprotami ir pasaules uzmanības centrā, ciktāl katra no aizvadītajām nedēļas dienām nesusi Amerikas un līdz ar to arī visas pasaules turpmākajai politiskajai attīstībai nozīmīgu notikumu. Pirmdien, 3. februārī notika priekšvēlēšanu sapulces Aiovas štatā. Atšķirībā no vairuma citu Savienoto Valstu štatu, Aiovā partiju kandidātus nākamajām prezidenta vēlēšanām izraugās nevis reģistrēto vēlētāju balsojumā, bet slēgtās partijas biedru un atbalstītāju sapulcēs, angliski sauktās par "caucus". Priekšvēlēšanu sapulces Aiovā tradicionāli iesāk partiju kandidātu sacensību Savienoto Valstu štatos un, kā tiek uzsvērts, uzdod toni visai turpmākajai priekšvēlēšanu kampaņai. Ja republikāņu priekšvēlēšanu sapulču rezultāti bija absolūti prognozējami un izvirzīja par kandidātu esošo prezidentu Donaldu Trampu, tad Demokrātu partijas sapulces radīja intrigu, kas joprojām nav atrisinājusies. Šobrīd, kad saņemti apmēram 97% priekšvēlēšanu sapulču rezultātu, Aiovas demokrātiem joprojām ir divi favorīti – senators Bērnijs Sanderss vai bijušais mērs Pīts Būtedžadžs. Republikāņu aprindās šo situāciju jau nodēvējuši pat „haosu”, savukārt komentētāji atzīst, ka abi kandidāti personificē demokrātu vēlētāju prasību pēc pārmaiņām ierastajā politiskajā konjunktūrā. Savukārt otrdiena, 4. februāris, nāca ar ikgadējo Savienoto Valstu prezidenta uzrunu abu Kongresa palātu kopsapulcei, kopš pagājušā gadsimta 30. gadiem dēvēta par „Uzrunu par Savienības stāvokli” – „State of the Union Address”. Kā jau ierasts, prezidenta Trampa šīgada uzruna bija izcili iestudēts šovs, kuru pavadīja biežas un kaismīgas Republikāņu frakcijas stāvovācijas un tikpat uzsvērta Demokrātu frakcijas salta atturība. Runas saturā dominēja Amerikas atgūtās varenības motīvs, pamatots ar izciliem ekonomiskās izaugsmes rādītājiem, piesauktām militārajām un tehnoloģiskajām iespējām. Runājot par ārpolitiku, prezidents, cita starpā, pauda apņemšanos izvest amerikāņu spēkus no Afganistānas un apkarot sociālisma reliktus Rietumu puslodē, atjaunojot sankcijas Kubai un atbalstot prezidenta Maduro pretiniekus Venecuēlā. Venecuēlas opozīcijas līderis un daudzu valstu atzītais likumīgais valsts galva Huans Gvaido, starp citu, bija klāt un tika sveikts ar ilgiem aplausiem. Runas noslēguma daļā orators paziņoja, ka Savienotās Valstis apņēmušās īstenot pirmo cilvēka lidojumu uz Marsu. Neiztika arī bez jau ierastajām negācijām: stāstiem par nelegālo imigrantu pastrādātajiem noziegumiem un kritikas ASV administratīvajām vienībām, kuras īsteno federālajai pretēju patvēruma politiku. Tomēr par neaizmirstamāko 4. februāra šova elementu kļuva savstarpējās attieksmes demonstrējums starp prezidentu un Kongresa Pārstāvju palātas priekšsēdētāju, demokrātu līderi Nensiju Pelosi. Pirms uzstāšanās Tramps ignorēja Pelosi sasveicinoties pastiepto roku, savukārt runas finālā, izskanot prezidenta frāzei „Dievs, svētī Ameriku!”, Pelosi sāka demonstratīvi plēst savu runas teksta eksemplāru. Kapitolija Ziemeļus spārns – 5. februāris Atšķirībā no pastāvīgajām ovācijām, kuras pavadīja prezidenta Trampa uzstāšanos otrdien Kapitolija Dienvidu spārnā – Kongresa sēžu zālē – majestātiskās celtnes Ziemeļu spārns, ASV Senāta mītne, trešdien sagaidīja prezidentu pārnopietnā klusumā. Kārtība nosaka, ka impīčmenta debašu laikā senatoriem liegts jebkādi paust savu piekrītošo vai noliedzošo attieksmi. Debatēs runājušo pozīcija un argumentācija skaidri iezīmēja partejiskās robežšķirtnes. Demokrāti, bieži piesaucot un citējot valsts pamatlicējus un citus izcilus pagātnes valstsvīrus, atgādināja esošā prezidenta nodarījumus, mēģinot iespaidot juridiskos procesus Ukrainā sev vēlamā un savam politiskajam konkurentam Džo Baidenam nevēlamā virzienā, un pēc tam mēģinot slēpt notikušo no likumdevējiem un sabiedrības. Attaisnojot prezidentu, viņuprāt, Senāts radīs precedentu prezidenta juridiskai nesodāmībai un stāvēšanai pāri likumam. Republikāņu pretargumenti raksturoja visu impīčmenta procesu kā politiski motivētu, pieņēmumos un pārspīlējumos balstītu un juridiski neadekvātu, vainojot pašus tā iniciatorus valsts tiesisko pamatu graušanā. Par vienīgo pārsteigumu parūpējās viens no redzamākajiem republikāņu senatoriem Mets Romnijs, gan savā runā, gan balsojumā atzīdams prezidentu Trampu par vainīgu varas ļaunprātīgā izmantošanā. Citādi viss notika kā prognozēts: 45 demokrātu un 2 neatkarīgie senatori balsoja par Trampa vainīgumu, savukārt 52 republikāņi – par viņa attaisnošanu. Tā kā vainu apstiprinošam impīčmenta spriedumam nepieciešamas divas trešdaļas senatoru balsu, respektīvi – 67, tad Donalds Tramps tika attaisnots abos apsūdzības punktos: par varas ļaunprātīgu izmantošanu un Kongresa maldināšanu. Eiropas Savienība un Lielbritānija – kā dzīvosim tālāk? Pirmdien Lielbritānijai piedāvāto brīvās tirdzniecības vienošanos Eiropas Savienības galvenais sarunvedis Mišels Barnjē raksturo kā „ļoti ambiciozu”. Bijušajai dalībvalstij tiek piedāvāta no tarifiem un kvotām brīva preču aprite, taču arī nosacījumu pakete ir visai iespaidīga. Londonai jāievēro Eiropas standarti valsts atbalsta pasākumos, attiecīgi nodrošinot savienības institūciju pārraudzību. Tāpat jāievēro savienības normas vides un strādājošo tiesību aizsardzībā. Nozīmīga loma tālākajā attiecību regulēšanā būtu Eiropas Savienības Tiesai, kuru Lielbritānijas „breksitisti” allaž uzlūkojuši kā vienu no galvenajiem Briseles diktāta instrumentiem. Reakcija uz šo piedāvājumu no kontinenta bija premjerministra Borisa Džonsona pirmdien teiktā runa, kuru daudzi uzlūko kā taktisku demonstrāciju. Uzstādamies Griničas Vecās Karaliskās jūras koledžas barokāli majestātiskajās telpās, aiz katedras, kuru rotāja uzraksts „Lielbritānijas potenciālu atraisot”, premjers paziņoja, ka negrasās pakļauties Briseles uzstādītajiem noteikumiem. Sarunu neizdošanās gadījumā, viņš teica, Lielbritānija šī gada beigās, noslēdzoties pārejas periodam, varētu turpināt tirdznieciskās attiecības ar savienību „uz Austrālijas nosacījumiem”. Otra versija esot balstīties esošajā vienošanās par izstāšanos. Kā zināms, Austrālijai ar Eiropas Savienību nav brīvās tirdzniecības līguma, taču tā šobrīd aktīvi cenšas panākt šādu vienošanos. Kas attiecas uz izstāšanās vienošanos, tad tās pēdējā versija, atšķirībā no Terēzas Mejas varianta, praktiski neregulē Lielbritānijas un Eiropas Savienības ekonomiskās attiecības. Pagājušā gada priekšvēlēšanu kampaņā Džonsons britu vēlētājiem gan solīja, ka līdz gada beigām bez grūtībām noslēgs ar Eiropas Savienību tādu pat brīvās tirdzniecības līgumu, kāds ir Kanādai. Kā jau varēja sagaidīt, Briselē Džonsona izteikumi uzņemti ar skepsi un neizpratni. Britu lauksaimnieku organizāciju pārstāvji jau norādījuši, ka „Austrālijas variants” viņiem draud ar 7–8 procentu ražošanas apjoma kritumu. Reaģējusi arī britu mārciņa, savā vērtībā pret amerikāņu dolāru noslīdot zem viena dolāra un 30 centu robežas. Tas gan ir salīdzinoši augsts kurss, salīdzinot ar zemāko punktu pagājušā gada augustā, kad mārciņa bija mazāk nekā dolāru un 21 centu vērta.
Neskatoties uz to, ka sociālo tīklu un viedierīču piedāvātās iespējas rada sajūtu, ka esam komunikācijā ar citiem teju visu laiku, vientulība kļūst aizvien nopietnāka problēma visā pasaulē. Ne velti tā ir nodēvēta par 21. gadsimta epidēmiju. Lai cīnītos ar vientulības epidēmiju, Terēzas Mejas valdībā Lielbritānijā pat tika izveidots vientulības ministra amats. Jo, kā izrādās, vientulība var radīt arī nopietnas sekas veselībai, tā radot slodzi veselības un sociālajam budžetam. Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka vientulība kļūst par problēmu arī darba vietās. Kādi tam ir cēloņi un kādas sekas, un vai ar atsvešināšanos darbā var cīnīties, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Psihologu biedrības vadītāja, Valsts nekustamo īpašumu personāla daļas vadītāju Edīte Kalniņa un psiholoģe un psihoterapeite Maruta Freimane. "Ievainojamākās sabiedrības grupas, kur vientulība ir izplatītāka, ir jaunieši, seniori, kas dzīvo laukos, arī vientuļie vecāki un arī tie, kuriem nav bērnu," skaidro Edīte Kalniņa. Skatoties uz profesijām, juristi ir vieni no tiem, kas būtiski pakļauti vientulības riskam, arī tie, kas strādā dažādās inženierekonomikas jomās, cilvēki ar invaliditāti, remigranti, bezdarbnieki. Kāds pētījums rāda, ka tie, kas strādā valsts pārvaldes institūcijas, ir pakļauti lielākam vientulības riskam, nekā nevalstiskās organizācijās un sabiedriskā labuma organizācijās strādājošie. Daudz stiprāki un mazāk ievainojami ir tie, kas aktīvi darbojas reliģiskās draudzēs. "Reizēm tas, ka apkārt ir daudz cilvēku un troksnis, negarantē, ka jutīšos iesaistīts," bilst Maruta Freimane. Vientulības izjūta cilvēkos arvien pieaug Cilvēce visā tās pastāvēšanas laikā ir saskārusies ar vientulību, un vēsturiskais fons vai sociālās norises kalpojušas par būtisku iemeslu tam, kā cilvēki jūtas. Arī mūsu laikmets diktē savus noteikumus. Lai gan tagad viss šķiet tik viegli sasniedzams un iegūstams, vientulības izjūta cilvēkos nevis mazinās, bet tieši pretēji – pieaug. Māte Terēze teikusi, ka lielākā mūsdienu slimība nav lepra vai tuberkuloze, bet gan sajūta, ka nevienam neesi vajadzīgs. Tas lielā mērā sasaucas ar to, ko sarunā par vientulību kā sociālu parādību stāsta psiholoģijas un kognitīvi biheiviorālās terapijas centra „Intellego” psiholoģe, psihoterapeite apmācībā Katrīna Žaltkovska.
Notikumus pasaulē komentē Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un Jānis Kapustāns - Vidzemes augstskolas lektors. Telefonintervijā: Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga. Polijas vēlēšanu rezultāti Kā jau varēja sagaidīt, vērojot priekšvēlēšanu aptauju rezultātus, svētdien notikušās Polijas parlamenta vēlēšanas apliecināja pie varas esošās labēji populistiskās partijas „Likums un Taisnīgums” – dominējošo lomu politiskajā ainavā. Partijas rezultāts parlamamenta apakšpalātas Sejma vēlēšanās – nepilni 44% – ir izcilākais, kādu jebkurš poļu politiskais spēks guvis kopš demokrātijas atjaunošanas 1989. gadā. Tomēr šī ir relatīva uzvara, un „Likuma un Taisnīguma” vara vairs nebūs tik monolīta kā pēc iepriekšējās vēlēšanu uzvaras 2015. gadā. Izmaiņas Sejma partiju struktūrā nosaka to, ka kopējais „Likuma un Taisnīguma” deputātu skaits parlamenta apakšpalātā būs pat nedaudz mazāks nekā iepriekš. Tiesa, vēl vairāk vietu Sejmā zaudējis valdošās partijas galvenais konkurents – liberāli centriskā „Pilsoniskā apvienība”. Galvenie ieguvēji no vietu pārdales ir jaunie politiskie veidojumi: apvienība „Kreisie” un galēji labējā „Konfederācija Brīvība un Neatkarība”. Vēl smagāks ir „Likuma un Taisnīguma” zaudējums parlamanta augšpalātā – Senātā, kura deputāti tiek ievēlēti no vienmandāta apgabaliem. „Pilsoniskā apvienība” nozīmīgi vairojusi savu senatoru skaitu, un kopumā „Likums un Taisnīgums”, lai gan joprojām ir lielākā frakcija, taču augšpalātā palicis mazākumā. Tas nozīmē, ka vairs neies cauri drastiskā likumu pieņemšana, kādu valdošā partija īstenoja pēc uzvaras 2015. gadā, pakļaujot savai kontrolei tiesu varu un sabiedriskos medijus. Šie vēlēšanu rezultāti pārvilkuši svītru valdošās partijas līdera Jaroslava Kačiņska pirms vēlēšanām paustajām cerībām iegūt parlamentā divu trešdaļu konstitucionālo vairākumu. Velkot paralēles ar Ungārijā valdošās partijas "Fidesz" lielāko politisko zaudējumu pēdēko desmit gadu laikā – opozīcijas kandidāta uzvaru Budapeštas mēra vēlēšanās – vairāki komentētāji jau min, ka Centrāleiropas labēji populistiskie spēki sāk zaudēt līdzšinējo jaudu. Protesti Katalonijā Pirmdien uzliesmojušos protestus Katalonijā izraisīja Spānijas Augstākās tiesas lēmums, atzīstot deviņus Katalonijas secesijas kustības līderus par vainīgiem musināšanā uz dumpi un piespriežot viņiem no deviņiem līdz trīspadsmit gadiem cietumā. Vēl trīs katalāņu līderi atzīti par vainīgiem nepakļāvībā likumīgām varas iestāžu prasībām, piespriežot viņiem naudas sodus. Visi notiesātie neatzīst apsūdzības, uzskatot sevi par politieslodzītajiem. Jau drīz pēc sprieduma pasludināšanas Barselonas ielās sāka pulcēties protestētāji, un, viņu skaitam pieaugot, tika apturēta satiksme vairākās Katalonijas galvaspilsētas centālajās ielās. Tāpat protestētāji bloķēja Barselonas starptautisko lidostu, izraisot vairāk nekā 100 avioreisu atcelšanu. Sākās sadursmes ar policiju, kas pēc tumsas iestāšanās kļuva arvien vardarbīgākas, protestētājiem ceļot degošas barikādes. Demonstrācijas un sadursmes ar policiju turpinājušās visas pagājušās dienas ne tikai Barselonā, bet arī citur Katalonijā – Sabadelā, Taragonā, Ļeidā. Vismaz 25 cilvēki arestēti, 74 sniegta medicīniskā palīdzība. Katalonijas prezidents Kims Torra un citi autonomijas valdības pārstāvji aicinājuši protestētājus atturēties no nekārtībām un vardarbības, uzsverot, ka tās var būt par iemeslu Spānijas valdības tiešās pārvaldes ieviešanai Katalonijā. Ar līdzīgiem aicinājumiem nākusi klajā arī Spānijas kreisā valdība, premjerministram Pedro Sančesam solot Katalonijā īstenot „mierīgas pilsoniskas līdzāspastāvēšanas” politiku. Eiropadomes samits „Mums ir lieliska jauna vienošanās,” - pirms pāris stundām tvītoja britu premjers Boriss Džonsons. Arī EK prezidents Žans Klods Junkers twitterī paziņojis, ka ir panākta jauna -godīga un balansēta- vienošanās. Tas nozīmē, ka saspringtās un sarežģītās sarunu nedēļas pirms kārtējā Eiropadomes samita Briselē, kas sākas šodien, ir vainagojušās ar panākumiem. Tiesa, izstāšanās līgums vēl jāapstiprina Eiropadomē, Eiropas Parlamentā, protams, arī Lielbritānijas parlamentā. Tur sasaukta sēde jau sestdien, tomēr tas būs jauns izaicinājums Džonsonam, kuram nav vairākuma parlamentā. Turklāt, konservatīvo sabiedrotie - Ziemeļīrijas Demokrātiskā unionistu partija - šorīt paziņoja, ka šo izstāšanās līgumu atbalstīt nevar. Arī leiboristu līderis Džeremijs Korbins paziņojis, ka šo vienošanos nevar atbalstīt, jo tā izklausoties pat sliktāka par Terēzas Mejas panākto. Turcijas armijas iebrukums Sīrijas Kurdistānā „Tas paliks vēsturē kā apkaunojums, kā kauna traips amerikāņu reputācijā uz desmitgadēm,” laikraksts The Washington Post citē anonīmu Savienoto Valstu Armijas virsnieku, kurš pēdējos gados dienējis Sīrijā izvietotajos amerikāņu spēkos. 9. oktobrī Turcija uzsāka plašu iebrukumu Sīrijas ziemeļaustrumu rajonos, kurus pēdējos septiņus gadus kontrolē Sīrijas Demokrātiskie spēki – kurdu militārais grupējums, kuru Turcija uzskata par teroristisku organizāciju. Tas notika pēc tam, kad Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps paziņoja par reģionā izvietoto amerikāņu spēku atvilkšanu. Kurdu spēki līdz šim bija amerikāņu uzticamākie sabiedrotie cīņā pret radikālo islāmistu grupējumu „Islāma valsts”, un šai militārajai sadarbībai lielā mērā jāpateicas par radikāļu grupējuma sakāvi Sīrijas austrumos. Pašreizējo amerikāņu rīcību kurdi atklāti dēvē par nodevību, un šim viedoklim piekrīt arī daudzi Vašingtonā – ne tikai prezidenta Trampa politiskie pretinieki, bet arī armijas un specdienestu profesionāļi. Pie tam šķiet, ka Turcija met nepārprotamu izaicinājumu savam stratēģiskajam partnerim. Turku spēku sastāvā operējošās Sīrijas kaujinieku vienības bloķējušas galveno transporta maģistrāli, kas savieno Sīrijas ziemeļaustrumos dislocētos amerikāņu spēkus ar to bāzēm Irākā. Vismaz vienā gadījumā turku artilērija apšaudījusi amerikāņu vienību dislokācijas rajonu, un amerikāņu militārpersonas uzskata, ka tā nav bijusi nejaušība, bet gan mājiens, ka viņiem labāk aizvākties un nemaisīties pa kājām. Tāpat šķiet, ka Turcija varētu neievērot sākotnēji deklarēto operācijas mērķi – izveidot 30 kilometrus platu drošības joslu gar savu robežu – un virzīties dziļāk Sīrijas teritorijā, cenšoties galīgi sagraut Sīrijas Demokrātiskos spēkus. Kurdi jau nodēvējuši Turcijas rīcību par genocīdu. Turku uzbrukuma dēļ savas dzīvesvietas jau pametuši apmēram 130 000 civiliedzīvotāju. Sociālajos tīklos parādījies Turcijas atbalstīto kaujinieku uzņemts video, kurā viņi nogalina kādu sagūstītu kurdu. Sāk apstiprināties bažas, ka no kurdu ieslodzījuma vietām varētu izbēgt bijušie „Islāma valsts” kaujinieki un atbalstītāji; tiek ziņots, ka nepilni astoņi simti ar šo radikālo organizāciju saistītu personu jau izmukuši no kādas apsargātas nometnes. Tikām kurdu līderi jau panākuši vienošanos ar Sīrijas valdības spēkiem par kurdu līdz šim kontrolēto teritoriju nodošanu Asada režīma rokās. Vašingtona jau paudusi nosodījumu Turcijas rīcībai Sīrijā. Prezidents Tramps devis rīkojumu ieviest sankcijas pret Turciju, paaugstinot tarifus turku tērauda importam, pārtraucot sarunas par 100 miljardus vērto tirdzniecības līgumu un pakļaujot sankcijām vairākas Turcijas amatpersonas. Tāpat pārtrauktas vairāku ieroču veidu piegādes Turcijai, un līdzīgus ierobežojumus ieviesušas arī vairākas citas NATO valstis. Šīs sankcijas gan tiek dēvētas par pārlieku maigām un maziedarbīgām.
Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova un Latvijas Universitātes asociētais profesors Daunis Auers. Ukrainas ārkārtas vēlēšanu rezultāti 21. jūlijā notikušās Ukrainas parlamenta – Augstākās Radas – ārkārtas vēlēšanas paliks šīs valsts vēsturē gan ar rekordzemu vēlētāju aktivitāti, sasniedzot vien nepilnus 50%, gan ar to, ka pirmo reizi kāds politiskais spēks ieguvis parlamentā absolūtu balsu vairākumu, kas tam dod iespēju izveidot vienpartijas valdību. Nesen ievēlētā Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska izveidotā partija „Tautas kalps”, kuras nosaukums vēl pirms pusotra gada lielum lielajam vairākumam vēlētāju asociējās vienīgi ar populāru seriālu, kuru rādīja oligarham Ihoram Kolomoiskim piederošajā telekanālā „1+1”, ieguvusi vairāk nekā 43% balsu partiju sarakstu konkurencē. Vēlēšanu rezultāti vienmandātu apgabalos, kur tiek ievēlēta puse no 450 Augstākās Radas deputātiem, vēl tiek precizēti, taču jau tagad ir skaidrs, ka „Tautas kalpa” pārstāvju sniegums arī tajos ir pārsteidzoši labs. Tiek spekulēts pat par iespēju, ka partija iegūs parlamentā konstitucionālo vairākumu, kas tai ļaus bez citu spēku atbalsta veikt likumdošanas izmaiņas. Šis „Tautas kalpa” triumfs ir turpinājums partijas līdera prezidenta vēlēšanu kampaņai, un tā rezultātā tikuši marginalizēti visi līdz šim Ukrainas politiskajā spektrā dominējošie spēki. Kāds ir šo visaptverošo pārmaiņu iemesls? Ieklausīsimies Ukrainas politisko procesu vērotāju viedokļos. Vispirms – bijušais kara fotogrāfs un arī Latvijā pazīstams rakstnieks Sergejs Loiko: Viņiem solīja izbeigt karu. Karš iesaldētā veidā turpinās. Ko iesākt ar okupētajām teritorijām – neviens nezina. Porošenko piedāvāja ļaudīm tomosa – Ukrainas pareizticīgās baznīcas pašnoteikšanās – ideju. Bet kas gan ir baznīca mūsdienu pareizticīgajā pasaulē? Tā ir vectētiņu un vecmāmiņu pasaule, kas aiziet pagātnē. Nevienu šai valstī baznīcas neatkarības ideja neiedvesmoja. Jā, Porošenko panāca bezvīzu režīmu ar Eiropas Savienību. Bet kas gan iz bezvīzu režīms trūkumā nonākušiem ļaudīm? Nekādu īpašu kara varoņdarbu nebija, ja neskaita Doņeckas lidostas aizstāvēšanu. Tā gan arī beidzās ar sakāvi, taču apvienoja nāciju un deva signālu Kremlim, ka, ja tas turpinās virzīties dziļāk Ukrainas teritorijā, tad tālāk katrā kilometrā to gaidīs zaudējumi, kurus tas nevar atļauties. Militārā ziņā Ukrainas armiju var attīstīt, cik tīk, to var padarīt par labāko armiju Eiropā, taču tikai ar jauna Krievijas uzbrukuma perspektīvu. Ukrainas armija nekad nespēs uzvarēt Krieviju un militārā ceļā atgūt savas austrumu teritorijas, vēl jo vairāk Krimu. Un Porošenko militārie sasniegumi uz joprojām ritošā ierakumu kara fona, kas turpina laupīt cilvēku dzīvības, arī neiedvesmo iedzīvotājus. Porošenko un viņa cilvēki kādā brīdī zaudēja izjūtu par patiesībā notiekošo. Līdz pat pēdējam brīdim viņi turpināja uzskatīt, ka karš ir galvenais, kas Ukrainā notiek. Ka viņi aizstāv Ukrainu pret Krieviju. Taču karš šodien ukraiņiem ir galvenais tikai tajā ziņā, ka viņi vēlas kādu, kurš šo karu izbeigs. Tā arī bija viena no galvenajām pagājušajās vēlēšanās izspēlētajām kārtīm. Zeļenskis apsolīja, ka viņš izbeigs karu. Plašākā politisko procesu kontekstā notikušo redz politiskais analītiķis Volodimirs Fesenko: Zeļenska fenomens kļuva iespējams ne tikai pateicoties Porošenko. Jā, vilšanās Porošenko un politiķos, kuri nāca pie varas 2014. gadā, ir. Tai bija sava loma Zeļenska uzvarā. Taču galvenais iemesls – absolūtais vēlētāju vairākums, kuri balsoja par Zeļenski, bija vīlušies ne tikai Porošenko, bet arī tajos, kuri bija pie varas Janukoviča laikā. Pirmoreiz mūsu politiskajā vēsturē vilšanās ir skārusi abas politiskās nometnes – nosacīti sakot, gan to, kas balstās uz krievvalodīgajiem reģioniem, gan to, kas balstās uz ukraiņvalodīgajiem reģioniem. Kā lika vilties Porošenko? Galvenais iemesls ir ar sociālajām problēmām saistītā vilšanās. Pēc sociologu datiem, tā saistīta ar tarifiem, taču, ja runājam plašāk, ļaudis ir kļuvuši trūcīgāki. Tas ir noticis objektīvu iemeslu dēļ – pirmkārt konfliktsituācijas ar Krieviju un kara rezultātā. Grivna zaudēja vērtību, samazinājās reālās algas un pensijas, bet uz šī fona strauji pieauga gāzes cena un komunālo pakalpojumu tarifi. Tas kļuva par šoka triecienu gan vairuma vēlētāju maciņiem, gan viņu emocijām. Bija arī citi iemesli – sevišķi Maidana piekritējiem. Porošenko neattaisnoja viņu cerības. Viņš taču solīja dzīvot pa jaunam, bet – kas izrādījās? Fasādi pamainīja, nedaudz modernizēja, bet viss cits palika iepriekšējais. Viņš lietoja vecās prakses, ielaidās dažādos nepieņemamos kompromisos, amatos palika daudzi vecie tiesneši, daudzi ierēdņi, neskatoties uz lustrāciju. Un vēl viens konkrēts iemesls – Porošenko taču ir liela mēroga uzņēmējs, viens no oligarhiem. Tas, ka viņš nešķīrās no paša biznesa, kļuva par vēl vienu aizkaitinājuma iemeslu. Mēs – plašas vēlētāju masas – kļuvām nabadzīgāki, bet viņš joprojām ir bagāts! Visi ukraiņu politisko procesu vērtētāji ir vienisprātis, ka pret Porošenko tikusi vērsta masīva negāciju uzkurināšanas kampaņa gan Krievijas, gan citiem oligarhiem piederošajos Ukrainas medijos. Tomēr jāsecina, ka Zelenska un viņa partijas uzvaras gājienā izpaužas Ukrainas sabiedrības akūtā vēlme pēc pārmaiņām. Var pat teikt, ka pēdējo mēnešu notikumi – tas ir Maidans vēlēšanu iecirkņos. Tomēr šo pārmaiņu sekas Ukrainai var būt pat ļoti bīstamas. Kā vēlamo reformu procesu, sociālos uzlabojumus, galu galā elementāru valsts struktūras ikdienas funkcionēšanu spēs vadīt spēks, kurā ir milzums politikas jaunpienācēju bez pieredzes? Vai šī procesa vadība nenonāks dažu „pelēko kardinālu”, pirmām kārtām jau eksprezidenta Porošenko pretinieka Ihora Kolomoiska rokās? Vai tas neizraisīs jaunu sabiedrības sašutuma vilni, kas nesīs Ukrainai jaunus satricinājumus? Un – galvenais – kā to savā labā izmantos Kremlis? Ka izmantos – arī par to ir vienisprātis visi, kas kaut ko saprot no pašreizējās situācijas Ukrainā. Boriss Džonsons - jaunais Lielbritānijas premjers Vakar Lielbritānijas premjera krēslā vietu ieņēma Boriss Džonsons. Savā pirmajā uzrunā Džonsons solīja Lielbritānijas izstāšanos no ES 31. oktobrī, turklāt ar jaunu vienošanos. Viņš uzsvēra, ka ir pārliecināts - 99 dienu laikā to ir iespējams panākt. Ja tas neizdosies, Lielbritānija ES pametīs bez vienošanās. ES breksita sarunvedējs Mišels Barnjē gan BBC norādījis, ka ekspremjeres Terēzas Mejas panāktā vienošanās ir vienīgais veids, kā Lielbritānijai sakārtotā veidā izstāties no bloka. Savu breksita stratēģiju Džonsons šodien prezentēs britu parlamentam, to gaida arī Eiropadomes prezidents Donalds Tusks. Tāpat Džonsons savā uzrunā solīja atrisināt problēmas veselības aprūpes, izglītibas, sociālās aizsardzības un citās nozarēs. Ministru kabinetu pametuši vai arī atlaisti vairāk nekā puse ministru. Viņu vietā Džonsons virzījis breksita atbalstītājus. Jaunais britu premjers jau izpelnījies kritiku, jo par savu padomnieki izvēlējies breksita kampaņas vadītāju Dominiku Kamingsu. Lai gan breksits ir Džonsona galvenais darbs, ar kuru viņš cer ieiet vēsturē, tomēr viens no pirmajiem darbiem uz jaunā premjera galda ir Irānā aizturētais britu tankkuģis. Jāpiebilst, ka Džonsonu apsveicis arī Irānas ārlietu ministrs Mohammads Džavads Zarifs, sakot, ka Irāna nevēlas konfrontāciju. Bet mums ir 1500 jūdzes Persijas līča piekrastes. Tie ir mūsu ūdeņi, un mēs tos aizsargāsim, tvītoja Zarifs.
Studijā notikumus komentē portāla "Delfi" Nacionālo un biznesa ziņu nodaļas redaktors Filips Lastovskis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uģis Lībietis. Albānija un Ziemeļmaķedonija – Eiropas Savienības kandidātvalstis? 29. maijā, ziņojot par attīstību sešās valstīs, kuras pretendē uzsākt sarunas par uzņemšanu Eiropas Savienībā, savienības kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu eirokomisārs Johanness Hāns deklarēja komisijas ieteikumu uzsākt iestāšanās sarunu procedūru ar divām Balkānu valstīm – Albāniju un Ziemeļmaķedoniju. Abas valstis pagātnē bijušas totalitāru komunistisku režīmu pārvaldītas. Albānija, tās ilggadējā līdera Envera Hodžas vadībā, Aukstā kara laikmetā distancējās kā no Rietumu demokrātijām, tā no padomju bloka valstīm un veidoja īpašas attiecības ar Ķīnas Tautas Republiku, kļūdama par visizolētāko Eiropas valsti. Šis pagātnes mantojums noteica ilgu un sarežģītu brīvā tirgus ekonomikas un pilsoniskās sabiedrības izveides procesu, taču 2014. gadā Albānija kļuva par pilntiesīgu NATO dalībvalsti un Eiropas Savienības kandidātvalsti. Tomēr Albānijas pieteikumi uzņemšanai savienībā divreiz tikuši noraidīti. Ziemeļmaķedonija ir bijusī Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās republikas savienotā republika. Tā mierīgā ceļā pameta brūkošo federāciju 1991. gadā, taču piedzīvoja nopietnu destabilizāciju 1999. gada Kosovas konflikta laikā. Toreiz valsts ievērojamajai albāņu minoritātei pievienojās vairāk nekā 300 000 albāņu bēgļu no Kosovas. Spriedze starp albāņiem un maķedoniešiem 2001. gadā noveda pie nopietna bruņota konflikta starp albāņu grupējumu Nacionālās atbrīvošanās armija un toreizējās Maķedonijas Republikas drošības spēkiem. To izdevās izbeigt ar Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas un NATO militārās misijas iesaistīšanos. Līdz pagājušā gada jūnijam maķedoniešu centienus pievienoties NATO un Eiropas Savienībai bloķēja Grieķija, neatzīstot valsts tiesības uz Maķedonijas nosaukumu. Šis šķērslis tika likvidēts, abām valstīm vienojoties par Ziemeļmaķedonijas nosaukuma akceptēšanu. Šī vienošanās, kā arī abu kandidātvalstu progress tiesiskuma nostiprināšanā, tika piesaukti kā galvenie argumenti eirokomisāra Hāna ziņojumā. Kā Jahanness Hāns, tā Eiropas Savienības ārlietu un drošības politikas augstā pārstāve Federika Mogerini, norādījuši, ka sarunu uzsākšana ar Albāniju un Ziemeļmaķedoniju ir nepieciešams apliecinājums savienības uzticībai tās deklarētajiem paplašināšanās principiem. Tikām vairākas savienības dalībvalstis kavējas paust savu atbalstu sarunu uzsākšanai. Kategoriski negatīva nostāja šai ziņā ir Itālijai, taču arī Francija un Nīderlande pagaidām ir visai rezervētas. Koalīcijas krīze Vācijā Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas vājie rezultāti Eiropas Parlamenta vēlēšanās, paliekot trešajā vietā aiz kristīgajiem demokrātiem un zaļajiem, kļuva par iemeslu partijas vadītājas Andreas Nālesas aiziešanai no amata 3. jūnijā. Līdz pastāvīga partijas līdera izraudzīšanai pagaidu vadību uzņēmušies trīs prominenti partijas locekļi. Šie notikumi nozīmīgi sašūpojuši arī Angelas Merkeles vadīto valdības koalīciju, ciktāl ietekmīgs Sociāldemokrātiskās partijas kreisais spārns sava politiskā spēka neveiksmēs vaino līdzdalību koalīcijā ar kristīgajiem demokrātiem. Visdrīzāk jauna partijas vadītāja izraudzīšanās procesā jautājums par turpmāku sociāldemokrātu dalību valdības koalīcijā būs izšķirošs. Ja sociāldemokrāti nolemtu aiziet no valdošās koalīcijas, tas, visdrīzāk, nozīmētu ārkārtas vēlēšanas vairāk nekā divus gadus pirms kārtējā termiņa. Tiesa, šādas vēlēšanas būtu visneizdevīgākās tieši sociāldemokrātiem, kuru reitingi šobrīd ir zemākie partijas vēsturē. Zaudējumus, visdrīzāk, ciestu arī kristīgie demokrāti, savukārt lielākie ieguvēji būtu zaļie, kā arī radikāli labējā „Alternatīva Vācijai”. Prezidenta Trampa vizīte Apvienotajā Karalistē Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps no 3. līdz 5. jūnijam apmeklēja Lielbritāniju pēc britu karaļnama ielūguma, cita starpā viesojoties pie Elizabetes II Bekingemas pilī un piedaloties 1944. gada sabiedroto desanta operācijas Normandijā 75. gadadienas svinībās Portsmutā. Īpašais notikums nepārprotami noteica vizītes atmosfēru, kurā netrūka savstarpējas draudzības un ilglaicīgās īpašās partnerības apliecinājumu. Tomēr politiskās aktualitātes neļauj sevi aizmirst. Lielbritānija ir smagi iestrēgusi Breksita procesā, kas maksājis amatu premjerministrei Terēzai Mejai, kura rīt oficiāli atkāpjas no amata. Prezidenta vizītes dienaskārtībā bija tikšanās ar vairākiem potenciālajiem Mejas amata pārņēmējiem no Konservatīvās partijas, tāpat ar „Breksita partijas” līderi Naidželu Farāžu, savukārt nozīmīgākās opozīcijas partijas – leiboristu – līdera Džeremija Korbina piedāvājums tikties tika noraidīts, papildinot šo noraidījumu ar dažām neglaimojošām frāzēm no prezidenta mutes. Kā atzīmē komentētāji, šāda prezidenta izturēšanās balansē uz robežas ar nepieņemamu iejaukšanos stratēģiskā partnera iekšējās lietās. Tramps, kurš, kā zināms, ir kaismīgs Breksita atbalstītājs, no jauna apliecināja, ka pēc izstāšanās no Eiropas Savienības Lielbritānija varēšot noslēgt, viņa vārdiem runājot, „fenomenālu” brīvās tirdzniecības līgumu ar ASV. Tomēr ir vairāk nekā skaidrs, ka britu pozīcijas, slēdzot šādu vienošanos, būtu nepārprotami vājas, un var tikai minēt, ciktāl Savienotās Valstis gribētu izmantot šo vājumu savā labā.
Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova un Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes lektore Lelde Metla - Rozentāle. Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti Aptauju rezultāti Eiroparlamenta vēlēšanu priekšvakarā izrādījušies visai ticami – no 23. līdz 26. maijam 28 dalībvalstīs ievēlētās institūcijas sastāvs atbilst prognozētajam. Lielākā frakcija tajā joprojām ir labēji centriskajai Eiropas Tautas partijas grupai, kuras dalībpartijas joprojām bauda samērā lielu vēlētāju uzticību Vācijā, Polijā, Rumānijā, Zviedrijā un vairākās mazākās Eiropas Savienības valstīs. Pagaidām šīs frakcijas sastāvā tiek ieskaitīta arī Ungārijā valdošā un arī Eiroparlamenta vēlēšanās dominējusī partija Fidesz. Sociāldemokrāti nozīmīgākos panākumus guvuši vienīgi Pireneju pussalā – Spānijā un Portugālē. Abas pieminētās frakcijas gan saglabājušas pirmo un otro pozīciju parlamentā, taču to frakcijas kopā veido vairs tikai 44% no parlamenta vietu skaita, attiecīgi, gan Eirokomisijas prezidenta izvēlē, gan citos svarīgos jautājumos šīm grupām nāksies meklēt vismaz vēl trešā partnera atbalstu. Visdrīzāk par tādu varētu kļūt līdzšinējā liberāldemokrātu frakcija, kura, piesaistot Francijas prezidenta Emanuela Makrona veidoto franču liebrālcentrisko partiju apvienību, veidotu trešo lielāko parlamenta frakciju. Liberāldemokrāti, tāpat labus panākumus guvušie un savu vietu skaitu palielinājušie zaļie, atbīdījuši līdzšinējo trešo un piekto pozīciju Konservatoru un reformatoru grupu, kuras jājamzirdziņš šajās vēlēšanās bija nacionālo valstu prioritātes nostiprināšana iepretim savienības institūciju ietekmei. Pirms vēlēšanām reizumis prognozētais eiroskeptisko, labēji radikālo un labēji populistisko spēku uzvaras gājiens īsti nav realizējies. Lai arī tādām partijām kā Nacionālā fronte Francijā, „Ziemeļu līga” un „Pieczvaigžņu kustība” Itālijā, un Breksita partija Lielbritānijā izdevies gūt pat spīdošus panākumus, pat apvienotiem spēkiem šīs partijas nebūs spējīgas nozīmīgi izkustināt esošo Eiroparlamenta politisko centru. Eduarda Liniņa saruna ar The German Marshall Fund pētnieci Rozu Balfūru: Ed.L.: Ko mēs varam sagaidīt no potenciāli lielās Naidžela Farāža vadītās partijas Eiroparlamentā? Vai viņi būs vienkārši haotiski destruktīvi, vai arī tā varētu būt mērķtiecīga Eiropas Savienības graušanas stratēģija? Roza Balfūra: To grūti pateikt, jo mēs nezinām, kā attīstīsies Breksita stāsts. Pastāv neliela iespēja, ka Lielbritānija izstājas saskaņā ar panākto vienošanos, pievienojot tai jaunu politisko deklarāciju. Tādā gadījumā Breksita partija vairs nebūs pārstāvēta Eiroparlamentā. Tāpat iespējams, ka oktobrī, kad noslēdzas pagarinājuma periods, notiks „cietais” Breksits. Arī šajā gadījumā Breksita partija pametīs Eiroparlamentu. Visbeidzot, hipotētiski pieņemot, ka Lielbritānija varētu palikt Eiropas Savienībā, – ko tad darītu Breksita partija? Jājautā – ko tā ir darījusi līdz šim? Visai maz. Tur bija daudz teātra. Naidžels Farāžs reti parādās Eiroparlamentā, viņam tur nav aktīva loma. Viņi atradīs sabiedrotos, lai izveidotu partiju grupu. Vai savas lomas rezultātā viņi mainīs taktiku? Tas ir iespējams. Naidžela Farāža primārais mērķis ir pamest Eiropas Savienību, sekundārais – sagraut šo savienību. Ir virkne jomu, kurās viņi var būt ietekmīgi vai radīt haosu, ja viņiem izdodas atrast sabiedrotos starp citām antieiropeiskām partijām. Tomēr pat tādā gadījumā Eiroparlamentā joprojām saglabāsies proeiropeiskais vairākums. Tātad, tas, vai šīm partijām izdosies gūt ietekmi, ir atkarīgs no tā, vai, pirmkārt, tām izdosies sabiedroties ar citām partijām, otrkārt, vai tās spēs būt saliedētas. Līdz šim tās nav bijušas diez ko saliedētas. Treškārt – un tas, iespējams, ir to iedarbīgākais līdzeklis – vai tās spēs ietekmēt proeiropeiskā vairākuma partijas, piespiežot tās tuvināties savām pozīcijām. Ja runājam par daudzām radikāli labējām vai populistiski labējām partijām, tad tām ir izdevies gūt ietekmi. Sevišķi migrācijas jautājumos, kuru sakarā vairākuma partijas jūtas ļoti nekomfortabli. Bet, ja runājam par Breksita partiju un, jo sevišķi, par pašu Naidželu Farāžu, es domāju, neviena no vairākuma partijām nevēlēsies atklāti ar viņu saistīties, jo Farāža programma ir bijusi pārāk antieiropeiska. Pārējās radikāli populistiskās partijas, kas līdz nesenam laikam vēlējās sarīkot izstāšanās referendumus, ir atkāpušās no šīs pozīcijas. Viņi tagad runā par savu vēlmi radikāli mainīt Eiropas Savienību, atdot varu dalībvalstīm, nacionālajām galvaspilsētām, taču tās vairs neuzstāj, ka vēlētos likvidēt Eiropas Savienību. Es varētu iedomāties, ka vairākuma partijas, pat ja tās apsvērtu iespēju kādā jautājumā balsot kopā ar antieiropeiskajām partijām, tās negribētu vienoties ar Farāžu, bet varētu vienoties ar kādiem citiem spēkiem, kas nav bijuši tik agresīvi savā attieksmē pret Eiropas Savienību. Eduarda Liniņa saruna ar eirokomisāri Margarētu Vestageri: E. L.: Kā jūs vērtējat risku, ka nākamais Eiropas Parlaments sava sastāva dēļ varētu nebūt spējīgs izvirzīt vienu stabilu Eiropas Komisijas prezidenta kandidātu un, iespējams, tādējādi izjauktu līdzšinējo Sptizenkandidat sistēmu? Margarēta Vestagere: Es uzskatu, ka politiskajām grupām ir visas tiesības izvirzīt personas, kuras, viņuprāt, ir izcilas attiecīgajam amatam. Tāpat Eiropadomei ir tiesības norādīt, ka tai vai citai personai ir atbilstoša kvalifikācija. Abām institūcijām ir jālemj kopīgi. Ja ticam aptaujām, Eiropas Parlaments būs citādāks, nekā tas ir pašreiz. Mums būs daudz organizētāks galēji labējais spārns. Mums būs mazāka Eiropas Tautas partijas grupa, mazāka sociāldemokrātu grupa, jauna lielāka liberāldemokrātu grupa, tāpat lielāka zaļo grupa. Tātad jābūt citādākām sarunām starp partijām, lai izveidotu koalīciju. Tā, protams, ir jauna situācija Eiropas Parlamentā. E. L.: Pastāv bažas par „divu ātrumu Eiropu”. Ko jūs kā potenciālā Eirokomisijas prezidente darītu, lai to nepieļautu, lai nepadarītu Eiropas austrumus mazvērtīgākus? Margarēta Vestagere: Mums jau šobrīd ir vairāku ātrumu Eiropa. Mums ir Eiro valstu grupa, mums ir banku savienība, kas ir atvērta arī valstīm, kas nav Eiro grupā, mums ir fiskālais kompakts, mums ir vienošanās par patentu sistēmu. Tā ka mēs to jau šobrīd redzam. Bet es domāju, mums jābūt ambīcijām, un mums jāstrādā vienotības labā, jo tas radīs labākus risinājumus, tai skaitā pašos vienotā tirgus pamatos. Te mums vajadzīga vienotība, un mums jāatgriežas pie kopējā tirgus jautājumiem, jo tā ir viena no lietām, kas padara mūsu vidi pievilcīgu biznesam. Šai ziņā, es domāju, mums ir daudz vairāk kopīga, nekā mums šķiet. Taču padarīt vairāku ātrumu Eiropu par kādu mērķi – tam es nepiekrītu. Mejas demisija Tas nu ir noticis – premjerministres Terēzas Mejas izmisīgā cīņa par Breksita īstenošanu ir noslēgusies. 24. maija pievakarē, paziņojot par savu atkāpšanos no amata 7. jūnijā, Toriju partijas līdere nespēja novaldīt asaras. Jautājums par viņas darba turpinātāju šobrīd ir būtisks ne vien britu, bet arī visas Eiropas politikai, ciktāl no viņa būs atkarīga Breksita tālākā gaita. Kā iespējamie kandidāti tiek minēti ārlietu sekretārs Džeremijs Hants, kabineta locekļi Estere Luīze Makveja un Rorijs Stjuarts, kā arī bijušais ārlietu sekretārs Boriss Džonsons. Jāpiebilst, ka Borisam Džonsonam jāstājas tiesas priekšā saistībā ar apgalvojumu, ka breksits Lielbritānijai ļautu ietaupīt 350 miljonu mārciņu nedēļā, kurus viņš izteica 2016. gadā breksita referenduma kampaņas laikā.
Studijā notikumus komentē "Tvnet" žurnālists, Tuvo austrumu drošības eksperts Toms Rātfelders un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Alžīrija Kopš 19. gs. 1. puses Alžīrija bija Francijas kolonija, pie tam no visiem franču koloniālajiem valdījumiem tā bija visciešāk saistīta ar metropoli, un tajā dzīvoja ļoti ievērojama franču kolonistu kopiena. Alžīrijas atbrīvošanās cīņa piecdesmitajos gados noveda pie smagas politiskas krīzes pašā Francijā, kas bija iemesls radikālai konstitūcijas reformai un Francijas 4. republikas nomaiņai ar 5. republiku. Savukārt Alžīrija, 1962. gadā ieguvusi neatkarību, nonāca nacionālās atbrīvošanās cīņu vadījušās Nacionālās atbrīvošanas frontes kontrolē. Pakāpeniski arvien lielāku ietekmi valstī guva militāristi, un 1965. gadā pie varas nāca militārs režīms ar pulkvedi Huari Bumedenu priekšgalā. Bumedens īstenoja uz padomju modeli orientētu politiku: vienpartijas sistēmu, rūpniecības nacionalizāciju, lauksaimniecības kolektivizāciju un intensīvu industrializāciju. Šādi veidotā tautsaimniecība bija neefektīva un pamatā balstījās uz naftas un gāzes eksportu. Bumedena varas mantinieka Šadli Bendžedida laikā 80. gados, naftas cenām krītoties, ekonomiskā situācija Alžīrijā arvien pasliktinājās, un auga sabiedrības neapmierinātība. Padomju sistēmas sabrukums 80. gadu baigās deva grūdienu pārmaiņām arī Alžīrijā: režīms bija spiests atļaut daudzpartiju sistēmu. Taču kad demokrātisku vēlēšanu rezultātā pie varas grasījās nākt fundamentālistiskā Islāma glābšanas fronte, notikumos atkal iejaucās armija. Sekoja pilsoņu karš, kas turpinājās līdz par šī gadsimta sākumam – t.s. „melnā desmitgade”. Kara noslēguma fāzē 1999. gadā pie varas nāca prezidents Abdelazizs Butaflika. Viņam izdevās stabilizēt situāciju valstī, krasi mazināt vardarbību un īstenot nacionālas samierināšanas stratēģiju. Tas sākotnēji nodrošināja prezidentam Butaflikam plašu sabiedrības atbalstu, un, ja viņa sākotnējās ievēlēšanas leģitimitāte tika apšaubīta, tad 2004. gada vēlēšanas, kurās viņš ar pārliecinošu pārsvaru tika ievēlēts uz nākamo termiņu, tiek uzskatītas par visumā godīgām. Tomēr pēdējos gados vecišķā prezidenta autoritāte bija krietni sašķobījusies. Pēc 2013. gadā pārciestās triekas viņš tikpat kā vairs neparādījās publiskajā telpā, un reālā vara arvien pamanāmāk nonāca viņam pietuvināto rokās. Šī varas deģenerācija notika uz naftas cenu krituma izraisītas smagas finanšu krīzes fona. Kad februārī Buteflika paziņoja par nodomu kandidēt arī nākamajās prezidenta vēlēšanās, valstī sākās protesti. Tajos iesaistījās pamatā gados jauni ļaudis, koordinējot kustību sociālajos tīklos. Demonstrācijas bija lielākoties mierīgas, taču kļuva arvien masveidīgākas un aptvēra visu valsti. Galu galā pēc tam, kad ar prasību pēc Buteflikas atkāpšanās nāca klajā Alžīrijas armijas vadība, divdesmit gadus valdījušais līderis 2. aprīlī paziņoja par savu atkāpšanos. Tomēr, kā lēš komentētāji, ar to var būt par maz, lai pārtrauktu protestus. Protestu kustības dalībnieki ir apzinājušies savu spēku un arī to, ka ar senilā līdera aiziešanu vien valsts problēmām nebūs līdzēts. Breksits Vakar naktī Lielbritānijas Parlamenta Apakšpalāta ar vienas balss pārsvaru pieņēma likumprojektu, ar kuru premjerministrei Mejai tiek uzlikts par pienākumu censties panākt izstāšanās termiņa pagarinājumu, lai izvairītos no izstāšanās bez vienošanās. Likuma spēku šis nolēmums gan iegūs tikai pēc apstiprināšanas Lordu palātā. Eiropas Savienības līderi gan jau vairākkārt norādījuši, ka par izstāšanās termiņa pagarināšanu pēc 12. aprīļa var būt runa tikai tad, ja Lielbritānija apstiprinās iepriekš Parlamentā jau trīsreiz noraidīto vienošanos vai piedāvās citu konstruktīvu scenāriju. Kā zināms, indikatīvo balsojumu tūrē pagājušajā pirmdienā britu likumdevēji jau atkal noraidīja arī četras iespējamās alternatīvas esošajam izstāšanās līgumam. Tāpat vakar Terēza Meja spēra soli, par kura nepieciešamību jau kādu laiku izsakās Eiropas politiskajās aprindās: viņa beidzot uzsāka konsultācijas ar lielākā opozīcijas spēka – Leiboristu partijas – līderi Džeremiju Korbinu par kopīgu izejas meklēšanu no politiskā strupceļa. Sarunu izšķirošais etaps paredzēts šodien, taču jau tagad ir skaidrs, ka tuvināšanās leiboristu pozīcijai breksita jautājumos nebūs pieņemama daudziem Konservatīvās partijas biedriem un arī Mejas kabineta locekļiem. Ukrainas prezidenta vēlēšanas Pēc Ukrainas prezidenta vēlēšanu pirmās kārtas līdera pozīcijās, kā jau bija prognozējams, nonācis televīzijas zvaigzne Volodimirs Zeļenskis. Viņa pagājušajā gadā reģistrētā partija „Sluha narodu” – „Tautas kalps” – saucas tāpat kā televīzijas seriāls, kurā viņš tēlo galveno lomu: „cilvēku no tautas”, kurš nonāk prezidenta postenī. Izrādās, apmēram 30% elektorāta gatavi noticēt šīs telepasaciņas piepildījumam dzīvē. Tikmēr esošais Ukrainas prezidents Petro Porošenko, kurš kļuva par prezidentu 2014. gadā un ir vadījis valsti Krievijas agresijas situācijā, ieguvis nepilnus 16% balsu. Tas ir otrais labākais rezultāts, kas nodrošinājis prezidentam iespēju sacensties ar Volodimiru Zeļenski vēlēšanu otrajā kārtā 21. aprīlī.
Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un LU Sociālo zinātņu fakultātes asociētais profesors Ojārs Skudra. Lielbritānija un breksits Rīt bija jābūt dienai, kad Lielbritānija pamet Eiropas savienību. Tomēr rīt tas vēl nenotiks, un joprojām ir pieaugoša neskaidrība, vai un kad tas varētu notikt. Pēdējo dienu notikumi bijuši ļoti karsti. Vispirms jau skaidrs, ka premjerministres Terēzas Mejas dienas valdības vadītāja amatā ir skaitītas. Kopš Eiropas Savienības samita par to vienisprātis bijuši gandrīz vai visi politiskie komentētāji, un tagad to apliecina pašas premjeres paziņojumi. Trešdien Terēza Meja apstiprināja, ka negrasās vadīt nākamo sarunu raundu ar Eiropas Savienību, un ja parlamentārieši apstiprinātu viņas panākto pagaidu vienošanos, viņa no amata atkāptos. Kā atzīst novērotāji, tas ir pēdējais trumpis Mejas rokās. Ar šo viņa cer panākt svārstīgo partijas biedru, kā arī opozīcijas atbalstu. Viens no lielākajiem vienošanās kritiķiem Boriss Džonsons jau paziņojis, ka tagad ir gatavs atbalstīt Mejas vienošanos. Tiesa, tas raisījis kritiķu pārmetumus, ka pats Džonsons tādējādi cer ieņemt premjerministra posteni. Tiesa, vai premjerei izdosies panākt atbalstu trešajā balsojumā, tas joprojām ir liels jautājums. Koalīcijas partneri no Ziemeļīrijas vēl arvien negrasās atbalstīt vienošanos, lai gan spiediens uz viņiem tiek izdarīts milzīgs. Daži brīnās, vai arī šajā frakcijā nav gaidāma šķelšanā. Bez īru partijas atbalsta Mejai panākt vajadzīgās balsis būs ļoti grūti. Tiesa, nav arī skaidrs, vai trešais balsojums, kurš varētu notikt piektdien, vispār būs iespējams. Parlamenta spīkeris Džons Berkovs trešdien vēlreiz atkārtoja, ka nepieļaus parlamentā balsojumu trešo reizi par vienošanos, ja tekstā nebūs veiktas vērā ņemamas izmaiņas. Tikmēr trešdienas vakars britiem sagādāja kārtējo vilšanos. Nedēļas sākumā parlaments nobalsoja, ka turpmāk tas uzņemsies iniciatīvu breksita sakarā. Trešdien tika sarīkota indikatīva balsošana, lai noskaidrotu, kuram no iespējamiem scenārijiem ir deputātu atbalsts. Tika sagatavoti astoņi iespējamie attīstības scenāriji, sākot no izstāšanās bez vienošanās, beidzot ar breksita atcelšanu. Par vilšanos daudziem, neviens no astoņiem priekšlikumiem neieguva parlamentāru vairākumu. Tas vēl vairāk radījis pārliecību, ka deputāti nav spējīgi vienoties. Viņi ir skaidri norādījuši, kam viņi nepiekrīt, taču nav spējuši piedāvāt nekādu risinājumu, kuru varētu atbalstīt deputātu vairākums. Tālākie notikumi šobrīd ir neskaidri. Iespējams, jau piektdien Terēza Meja varētu mēģināt trešo reizi likt uz balsošanu panākto pagaidu vienošanos, ja vien parlamenta spīkers to ļaus. Ja nē, britiem būs jāgatavojas ilgam pagarinājumam un vēl lielākai neskaidrībai, vai arī jāizstājas no Eiropas Savienības bez vienošanās. Krievijas militārpersonas Venecuēlā Pagājušās nedēļas nogalē Venecuēlā ieradušās Krievijas militārpersonas. Vietējie mediji vēsta, ka Venecuēlā ieradušās aptuveni 100 krievu militārpersonas vai algotņi, Krievijas armijas ģenerālis Tonkoškurovs, kā arī 35 tonnu krava. ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo pirmdien brīdināja, ka Savienotās Valstis mierīgi nestāvēs malā, kamēr Maskava sūta savas militārpersonas uz Venecuēlu, lai atbalstītu prezidenta Nikolasa Maduro režīmu. Tiesa, Pompeo neprecizēja, kāda varētu būt ASV reakcija. Pati Krievija otrdien paziņoja, ka tās karavīru atrašanās Venecuēlā ir saskaņā ar šīs valsts likumiem un vienošanos, kas 2001. gadā noslēgta abu valstu starpā. Savukār, Venecuelas opozīcijas līderis Huans Gvaido sacīja, ka Krievijas karavīru klātbūtne Venecuēlā ir pretrunā valsts konstitūcijai. Jāpiebilst, ka ziņu aģentūra "Reuters" jau janvārī vēstīja, ka Krievijas militārie algotņi ieradušies Venecuēlā, lai apsargātu prezidentu Nikolasu Maduro. ASV ASV īpašais prokurors Roberts Mullers piektdien pabeidza divus gadus ilgušo izmeklēšanu par Krievijas iejaukšanos 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanās un iesniedza savu ziņojumu Tieslietu ministrijai. Ziņojums ir slepens, un publiski pieejams tikai ģenerālprokurora Bila Bāra 4 lappušu garais kopsavilkums, kas nosūtīts ASV kongresam. Ģenerālprokurors Kongresam ziņoja, ka Mullers izmeklēšanā secinājis, ka Krievija centās ietekmēt ASV prezidenta vēlēšanas 2016. gadā, taču neviens no Donalda Trampa kampaņai pietuvinātiem cilvēkiem nav sadarbojies ar Krieviju, lai ietekmētu vēlēšanu rezultātus. Otra izmeklēšanas daļa veltīta Trampam jau prezidenta krēslā, proti, tika izmeklēts tas, vai Tramps nav pārkāpis savas pilnvaras un traucējis likuma varai. Šajā jautājumā Mullers atstājis jautājuma zīmi, nevis punktu. To, vai Tramps ir vai nav pārkāpis savas pilnvaras un traucējis tiesiskumam, viņš atstāja izvērtēt ģenerālprokuram, iesniedzot savāktos pierādījumus. Ģenerālprokurors secinājis, ka pierādījumi nav pietiekami, lai izvirzītu apsūdzības prezidentam Trampam par izmeklēšanas traucēšanu. Tramps uzskata, ka ir pilnībā attaisnots, tikmēr demokrātu pārstāvji aicina Mullera ziņojumu publiskot, norādot, ka Mullers nav prezidentu attaisnojis tik nopietnos pārkāpumos, kā likuma varas traucēšana. Jāatgādina, Mullers līdz šim izvirzījis apsūdzības 34 cilvēkiem, tostarp sešām kādreiz Donaldam Trampam tuvu stāvošām personām. Viņa komanda neparedz ieteikt jaunu apsūdzību izvirzīšanu, ASV medijiem piektdien pavēstīja Tieslietu ministrijas augsta amatpersona.
Studijā notikumus komentē:Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu korespondents Uģis Lībetis. Telefonintervijās: juriste, kas dzīvo Londonā - Inese Ejugbo un Eiropadomes deputāts Roberts Zīle. Breksits Ļoti iespējams, aizvadītās divas dienas bija spriegākās britu premjerministres Terēzas Mejas karjerā. Aizvakar vakarā Parlaments ar nomācošu vairākumu – 432 pret 202 balsīm – noraidīja vienošanos par izstāšanos no Eiropas Savienības, kuru ar tādām pūlēm bija panākusi premjere un viņas kabinets. Šis tiek dēvēts par smagāko fiasko, ko kāda britu valdība cietusi teju simt gadu laikā, ievērojot, ka izstāšanās process ir faktiski ir Mejas kabineta pastāvēšanas iemesls un mērķis. Kā likumsakarīgs turpinājums 15. janvāra balsojumam bija vakar notikušais uzticības balsojums Mejas valdībai, kuru tā izturēja ar 325 pret 306 balsīm. Tagad kabinetam līdz pirmdienai jāsagatavo un jāceļ priekšā Parlamentam turpmākais rīcības plāns. Kāds gan tas varētu būt? Terēza Meja paziņojusi, ka turpmākajās dienās intensīvi konsultēsies ar pārējām Parlamenta partijām. Visticamāk, sekos kārtējais sarunu cikls ar Eiropas Savienības līderiem, mēģinot izkaulēt kādus vienošanās labojumus. Šādu „kosmētiski uzlabotu” vienošanos tad vēlreiz varētu piedāvāt britu tautas priekšstāvjiem, cerot, ka ar otro reizi izdosies. Ja nē, tad praktiski neizbēgama ir vai nu izstāšanās bez vienošanās 29. martā, vai arī izstāšanās perioda pagarināšana. Pēdējais variants tad ļautu īstenot kādu no jau daudzkārt piesauktajiem vai līdz šim tikai hipotētiski minētajiem scenārijiem. Tas varētu būt atkārtots referendums, ārkārtas vēlēšanas, kurās konservatīvo partijas programmas pamatā būtu esošās vienošanās īstenošana, valdības demisija vai vēlreizējs uzticības balsojums, varbūt pat nacionālās vienības valdības izveide vai Breksita procesa nodošana kādas Parlamenta struktūras ziņā. Tikām presē viss notiekošais jau tiek atklāti dēvēts par ‘Brexit bedlam’ – „Breksita trakomāju”. Eiropas Savienības institūciju un vairāku nozīmīgu dalībvalstu līderu izteikumos arvien skaidrāk saklausāmas nīgras notis. Francijas prezidents Emanuels Makrons, uzstādamies pilsētu mēru kopsapulcē Normandijā, raksturoja 2016. gada referendumu par Lielbritānijas izstāšanos kā manipulācijās un viltus ziņās balstītu. Viņš teica: „Cilvēkiem ir samelots, un viņi ir izvēlējušies neiespējamo. Vēlu veiksmi tautas priekšstāvjiem, kuriem jāīsteno tas, kas nevar būt, un jāieskaidro tas ļaudīm!” Gdaņskas slepkavība 13. janvārī Polijas ostas pilsētā Gdaņskā notika organizācijas „Lielais Ziemsvētku labdarības orķestris” ikgadējais finālpasākums. Uz skatuves līdz ar citiem bija arī ilggadējais Gdaņskas mērs, partijas „Pilsoniskā platforma” politiķis Pavels Bogdans Adamovičs. Svētku salūta laikā pie mēra Adamoviča pienācis kāds vīrietis un trīs reizes iedūris viņam ar nazi vēderā un sirds rajonā. Pēc tam uzbrucējs paķēris mikrofonu un paziņojis, ka esot ticis nepamatoti notiesāts un ka cietumā viņu spīdzinājuši ļaudis no mēra Adamoviča pārstāvētās „Pilsoniskās platformas”. Nākamajā dienā Pavels Bogdans Adamovičs slimnīcā mira. Uzbrucējs, kura pilns vārds netiek minēts, izrādījies 27 gadus vecs vairākkārt krimināli sodīts Gdaņskas iedzīvotājs, kurš nesen atbrīvots pēc piecus ar pusi gadus ilga cietumsoda. Cietumā viņam diagnosticēta paranoiskā šizofrēnija, veikta terapija, taču pēc atbrīvošanas viņš ārstēšanos pārtraucis. Pavels Bogdans Adamovičs bija viens no prominentākajiem Polijas politiķiem. Viņš dzimis 1965. gadā Gdaņskā, kurp viņa vecāki pārcēlušies no Viļņas. Jau ģimnāzijas gados Pavels kopā ar vecāko brāli Pjotru iesaistījās tobrīd nelegālās arodorganizācijas „Solidaritāte” darbībā. Pagājušā gadsimta 80. gadu otrajā pusē, kad Polijā valdošais totalitārais režīms ieviesa karastāvokli un izvērsa represijas pret demokrātisko opozīciju, Pavels Adamovičs bija starp pirmajiem disidentisko studentu grupu dibinātājiem. Pēc studiju beigšanas viņš kļuva par tiesību un valsts institūciju vēstures pētnieku, taču aktīvā darbošanās kustībā „Solidaritāte” loģiski noveda jauno zinātnieku pie politiskās darbības. 1990. gadā Pavels Bogdans Adamovičs tika ievēlēts Gdaņskas Pilsētas padomē, bet 1998. gadā uzvarēja pilsētas galvas vēlēšanās un nemainīgi ieņēma šo amatu līdz pat savai traģiskajai bojāejai. Viņš saņēmis vairākus augstus Polijas un ārvalstu apbalvojumus, tai skaitā Svētā Krēsla Goda medaļu, Polijas Nopelnu krustu, Francijas Goda Leģiona ordeni un Igaunijas Māras Zemes ordeni. Nožēlu par notikušo un līdzjūtību tuviniekiem pauduši gan Polijas valsts vadītāji, gan vairāki Eiropas Savienības līderi. Organizācijas „Lielais Ziemsvētku labdarības orķestris” dibinātājs un līdzšinējais vadītājs Ježijs Ovsjaks atkāpies no amata. Gdaņskā un citās Polijas pilsētās tūkstošiem cilvēku pirmdien pulcējās piemiņas mītiņos. Pavela Bogdana Adamoviča bēru datums Polijā būs oficiāla sēru diena.
Par notikumiem pasaulē: "Dzeltenās vestes" Francijā, Ukrainas un Krievijas attiecības un "Brexit" - Izstāšanās vienošanās projekts un politiskā deklarācija par attiecībām starp Eiropas Savienību un Lielbritāniju. Studijā: Starptautisko attiecību eksperts, Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns un LU asociētais profesors Ojārs Skudra. Brexit Tas, ko daudzi skeptiķi uzskatīja par mazticamu, tomēr ir noticis: ir sperts pirmais lielais solis pretim Lielbritānijas organizētai izstāšanās no Eiropas Savienības. Pagājušās nedēļas nogalē Eiropas Padome apstiprināja turpat 600 lappuses biezo Izstāšanās vienošanās projektu un 26 lappušu politisko deklarāciju, kas iezīmē nākotnes attiecību vadlīnijas starp savienību un aizejošo dalībvalsti. Vienošanās paredz pārejas periodu līdz 2020. gada beigām un tā pagarināšanas iespējas, Lielbritānijas finanšu saistības, attiecības ar Eiropas Savienības tiesu u.c. jautājumi. Ir pārvarēts nozīmīgākais šķērslis: izstrādāts kompromisa mehānisms, kas ļauj izvairīties no stingri kontrolētas robežas starp Īrijas Republiku un Ziemeļīriju. Par šķērsli nekļuva arī Spānijas nostāja Gibraltāra robežas sakarā, britu kara bāzes Kiprā, kā arī zvejas tiesības Lielbritānijas ūdeņos, kuras paredzēts noregulēt atsevišķā nolīgumā. Tomēr – šis ir tikai pirmais solis. Tagad Terēzai Mejai jāpanāk pozitīvs balsojums Lielbritānijas parlamentā, un tas var izrādīties nepaveicams uzdevums. Daudziem Lielbritānijā šķiet, ka vienošanās uz pārāk ilgu laiku saglabā pārāk ciešu viņu valsts saistību ar savienību, liedzot baudīt labumus, uz kuriem bija cerēts, balsojot par izstāšanos. Ziemeļīrijas robežas regulējums de facto britiem nozīmē vēl uz ilgāku vai īsāku laiku palikšanu muitas ūnijā ar Eiropas Savienību, bet Ziemeļīrijai – īpašas muitas attiecības ar savienību arī vēlāk; tātad – zināmu atšķirtību no pārējās Lielbritānijas. Decembra sākumā paredzētais Parlamenta balsojums var izrādīties liktenīgs ne tikai Terēzas Mejas pūliņu rezultātā panāktajam nolīgumam, bet arī viņas valdībai. Tikmēr Eiropas Savienības galvenais sarunvedis, prominentais franču politiķis Mišels Barnjē steidzas plūkt uzvaras laurus. Izskan viedokļi, ka šis panākums varētu bruģēt viņam ceļu uz nākamā Eiropas Komisijas prezidenta posteni. Krievija/Ukraina Svētdien pasaules uzmanība atkal tika pievērsta Krievijas un Ukrainas konfliktam. Krievijas krasta apsardzes spēku kuģi netālu no okupētās Krimas krastiem uzbruka trīs nelieliem Ukrainas bruņoto spēku kuģiem, apšaudot un taranējot, sagūstīja šos peldlīdzekļus līdz ar 24 apkalpes locekļiem, trīs no kuriem tika ievainoti. Spriežot pēc Ukrainas puses publicētajām kartēm, incidents noticis vai nu ārpus teritoriālajiem ūdeņiem, vai arī ūdeņos, kas piekrīt Krievijas okupētajai Krimas pussalai, tātad no starptautisko tiesību viedokļa pieder Ukrainai. Ukrainas prezidenta Petro Porošenko reakcija bija ātra un strikta. Raksturojot incidentu kā Krievijas agresijas aktu un piesaucot kaimiņvalsts karaspēka koncentrēšanu Ukrainas pierobežā, prezidents parakstīja dekrētu par karastāvokļa ieviešanu, kuru Ukrainas Augstākā Rada pēc karstām debatēm apstiprināja pirmdienas vakarā. Karastāvoklis tiek ieviests uz 30 dienām 10 apgabalos, kuri robežojas ar Krieviju, okupēto Krimas pussalu un starptautiski neatzīto Piedņestras republiku, kur dislocēts Krievijas karaspēks. Krievijas prezidents Vladimirs Putins, savukārt, notikušo sauc par Ukrainas provokāciju, kas sarīkota, lai iespaidotu martā gaidāmās Ukrainas prezidenta vēlēšanas. ASV prezidents Donalds Tramps paudis nepatiku par notikušo un izteicies, ka apsver iespēju atcelt tikšanos ar Putinu G20 valstu samita laikā, kas rīt sāksies Argentīnas galvaspilsētā Buenosairesā. Dzeltenās vestes T.s. „Dzelteno vestu” protesta kustība Francijā uzliesmoja 17. novembrī, kad nepilni 300 000 cilvēku, tērpušies luminiscējošajās signālvestēs, bloķēja ielas un ceļus visā valstī. Tiešais iemesls ir nodokļa palielinājums degvielai ar nākamo gadu un tas sevišķi jūtami var skart iedzīvotājus provincē, kur privātais auto ir galvenais pārvietošanās līdzeklis. Protesti, pēc visa spriežot, izvērtušies spontāni, sekojot aicinājumiem sociālajos tīklos. Pagājušajā sestdienā nākamajā protestu kampaņā dalībnieku skaits bija sarucis līdz apmēram 100 000, taču tie kļuva vardarbīgāki, Elizejas Laukos, Parīzē, slienoties liesmojošām barikādēm un protestētājiem iesaistoties sadursmēs ar policiju. Komentētāji pauž viedokli, ka „Dzelteno vestu” kustību motivē ne vien konkrētais degvielas cenas kāpums, bet attieksme pret prezidentu Emanuēlu Makronu, kurš daļas sabiedrības acīs ir „bagātnieku un biznesmeņu prezidents”, kam nerūp mazturīgo un laucinieku liktenis.
Lielbritānija Lielbritānijas premjeres Terēzas Mejas runa vakar Konservatīvo partijas kongresā Birmingemā tiek dēvēta par izcilāko oratormākslas paraugu viņas karjerā. Galvenās saturiskās ievirzes saistītas ar iedzīvotājiem tīkamiem soļiem veselības nozares finansēšanā un nodokļu politikā, savukārt jautājumā par Lielbritānijas izstāšanās procesu no Eiropas Savienības premjeres pozīcija paliek nelokāma par spīti tam, ka par to viņai nākas smagi cīnīties ne vien sarunās ar Briseli, bet arī ar daļu no pašas partijas. „Gluži Muhameds Ali viņa nav, bet pretī turas,” tādu paraupju komplimentu pēc uzstāšanās Mejai veltījis viens no viņas partijas biedriem. Ir gan diezgan nepārprotami, ka slogs, kādu premjerministrei uzkrauj Breksita process, laupa laiku un spēkus, kas būtu vajadzīgi konservatīvo organizatoriskai un idejiskai konsolidēšanai Lielbritānijas iekšpolitiskajā cīņā. Kā redakcijas rakstā „Britu politikas pārveides meklējumos” norāda izdevums „The Economist”, konservatīvajiem īsti nav atbilžu uz daudzām problēmām, kuras faktiski mudinājušas „vienkāršo angli” nobalsot par aiziešanu no vienotās Eiropas. Tā bijusi reakcija uz Londonas pārlieku komandējošo attieksmi pret pašvaldībām, uz publisko pakalpojumu nodošanu privātās rokās, kas nenāk par labu to kvalitātei, uz uzņēmumu spēju apiet darba likumdošanas prasības un vispārējo izjūtu, ka valsts ir mazspējīga pretdarboties starptautiskā lielkapitāla varai. Un kamēr konservatīvie ir mokošā meklējumu procesā, arvien noteiktāka atbilde skan no britu politiskā spektra pretējā spārna – no Leiboristu partijas. Leiboristi ir gatavi straujam pagriezienam pa kreisi. Tiek cilātas idejas par obligātu darbinieku pārstāvju iekļaušanu privātuzņēmumu padomēs un 10% kapitāla nodošanu strādājošo pārvaldītiem un valsts kontrolētiem fondiem, peļņu izlietojot sociālām vajadzībām. Respektīvi – valsts, leiboristu versijā, grasās paņemt krietnu ekonomiskās varas kumosu no kapitālistiem, atdodot strādājošajiem. Un, kā jau minētajā rakstā norāda „The Economist”, Lielbritānijas politiskais mehānisms dod valdošajai partijai salīdzinoši lielas iespējas īstenot radikālas reformas, un šāda iespēja leiboristiem varētu rasties, ja Mejas valdība neizturētu izstāšanās procesa pārbaudījumus. Itālija Ir apritējušas simt dienas, kuras Itāliju vada populistiskās „Pieczvaigžņu kustības” un radikāli labējās „Līgas” koalīcija. Premjera krēslu ieņem politikas debitants, tieslietu profesors Džuzepe Konte, kamēr partiju līderi – Mateo Salvini no „Līgas” un Luidži di Maijo no „Pieczvaigžņu kustības” – ieņemot, attiecīgi, iekšlietu un ekonomiskās attīstības, darba un sociālās politikas ministru amatus. Abi līderi ķērušies pie priekšvēlēšanu solījumu pildīšanas. Salvini rīkojumi liegt piestāt Itālijas ostās kuģiem ar Vidusjūrā izglābtiem Āfrikas migrantiem un ultimatīvas prasības pārējai Eiropas Savienībai iesaistīties migrantu problēmu risināšanā Itālijā paaugstinājušas spriedzi Romas attiecībās ar Eiropas Komisiju un Vācijas valdību. Savukārt di Maijo nācies piebremzēt ar solītajiem plašajiem sociālajiem uzlabojumiem. Daži viņa neuzmanīgi izteikumi izraisījuši vērtspapīru tirgus reakciju, palecoties Itālijas valsts parādzīmju procentu likmēm. Raksturojot t.s. „Dzeltenzaļā koalīcijas” pirmās simts dienas, politikas eksperts Mauricio Ferrara kanālam Deutsche Welle teicis, ka šiem ļaudīm sākotnēji neesot bijis ne mazākā priekšstata par valsts vadīšanu, un lielāko daļu šo simts dienu viņi aizvadījuši, vienkārši turpinot savu priekšvēlēšanu kampaņu. Starptautiskā tiesa Starptautiskā tiesa ir augstākais ANO tiesvedības orgāns strīdu risināšanai starp dalībvalstīm. Nule, izskatot Irānas prasību pret Savienotajām Valstīm, tiesa lēmusi, ka ASV jāpārtrauc sankciju piemērošana atsevišķu preču kategoriju eksportam uz Irānu: pārtikas precēm, medikamentiem un civilās aviācijas drošības aprīkojumam. Irāna jau nodēvējusi šo lēmumu par uzvaru, savukārt ASV pauž pretēju viedokli, noradot, ka uz attiecīgajām precēm sankcijas vispār nav attiecinātas, bet Irānas galvenās prasības – tūlīt izbeigt sankcijas un kompensēt radītos zaudējumus – tiesa noraidījusi. Tomēr eksperti lēš, ka šis Starptautiskās tiesas spriedums var iedrošināt dažas Eiropas kompānijas atgriezties Irānas tirgū, no kura tās aizgājušas, nobīstoties no ASV administrācijas reakcijas. Studijas viesi: Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un žurnālists Andis Sedlenieks.
Populisms Populārā līmenī ar "populismu" saprot politiķu izdabāšanu elektorāta gaidām, nerēķinoties ar šādas rīcības sekām. Visbiežāk runa ir par nereāliem solījumiem, cīnoties par varu, vai elektorātam tīkamu, bet sabiedrības ilglaicīgām interesēm neatbilstošu rīcību, esot pie varas. Tomēr šāda populisma izpratne padara robežu starp populistisku un nepopulistisku politiku izplūdušu un grūti konstatējamu, jo rīkošanās saskaņā ar elektorāta prasījumiem ir jebkuras sekmīgas politikas neatņemama sastāvdaļa. Kā 2017. gadā publicētajā darbā „Ļoti īss ievads populismā” formulē autori Kass Mude un Kristobals Rovira Kaltvasers, tā ir „šauri centrēta ideoloģija, kas uztver sabiedrību kā nepārprotami sašķeltu divās homogēnās un antagonistiskās nometnēs – „krietnajā tautā” un tai pretstāvošajā „korumpētajā elitē” – un uzstāj, ka politikai jābūt tautas vienotās gribas izpaudumam”. No šī formulējuma nepārprotami izriet, ka populisms tīrā veidā var pastāvēt tikai līdz brīdim, kad tā paudēji paši nav kļuvuši par varas nesējiem, respektīvi – par eliti. Trampa un Putina tikšanās Savienoto Valstu prezidentam Donaldam Trampam šī ir ļoti aizņemta nedēļa. „Tātad man ir NATO, man ir Apvienotā Karaliste, kur šobrīd ir drusku juceklis, un man ir Putins,” prezidents klāstīja žurnālistiem pirms došanās uz Eiropu. Kas taps abu harizmātisko personību dialogā aiz slēgtām durvīm Helsinkos? Tad jau redzēsim! Britu valdības maiņas Pagājušajā nedēļā tika publiskota Lielbritānijas Ministru kabineta īsā versija par Apvienotās Karalistes izstāšanās nosacījumiem no Eiropas Savienības. Panākta spraigās sarunās, tā apliecināja Terēzas Mejas valdības orientēšanos uz tā dēvēto „maigo Breksitu”: brīvās tirdzniecības līgums starp karalisti un Eiropas Savienību, attiecīga ražojumu standartu saskaņošana, muitas ūnija, joprojām salīdzinoši brīvi šķērsojama robeža starp Īrijas Republiku un Ziemeļīriju. Tomēr, kā rādīja turpmākie notikumi, kabineta lēmums nebūt nebija vienprātīgs. Pēc plāna publiskošanas savus posteņus Mejas valdībā pameta par izstāšanās procesu atbildīgais kabineta loceklis Deivids Deiviss un arī ārlietu resora vadītājs Boriss Džonsons. Studijā Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors Andis Kudors un žurnāliste Anna Ūdre, kura nese atgriezusies no Vašingtonas. Dzirdēsit arī Vidzemes augstskolas starptautisko attiecību lektoru Jāni Kapustānu.
I dagens avsnitt träffar vi Hanna Helmersson och hennes dotter Meja. Meja föddes med Aperts syndrom, ett ovanligt syndrom som innebär missbildningar i kraniet, ansiktsskelettet, händerna och fötterna. Vi pratar om kampen för Mejas rättigheter, vardagen och framtiden och får samtidigt perspektiv på de förhållandevis banala frustrationerna som vi själva tampas med i vår vardag som mammor till våra egna barn. Ett fantastiskt möte med en positiv och stark mamma som strider för sitt barn och en liten tjej, fylld av energi, charm och nyfikenhet. See acast.com/privacy for privacy and opt-out information.
Scenen är din - En podd för dig som vill synas höras och nå ut
Artisten Meja skrev ett brev till Albert Woodfox som hållits inlåst i isoleringscell i över 42 år. På frimärkena på Alberts brevsvar stod det ”Liberty and Justice Forever” (Frihet och rättvisa för alltid). Dessa ord inspirerade Meja till att skriva låten ”Yellow Ribbon”. Låten släpptes i samarbete med Amnesty International som drev en kampanj för rättvisa för Albert Woodfox och 2016 i februari släpptes Albert fri. Under Amnestys årsmöte i mars kom han ihop med Robert King på besök till Sverige där Meja fick möjligheter att framföra låten live. Meja arrangerade även en pratstund där Anna och Meja kunde ställa frågor om livet i fängelse, hur metoderna är att klara sig mentalt och av vilken anledning Albert svarade på just Mejas brev?
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievēršamies aktivitātēm kibertelpā. Ņemot vērā kiberuzbrukumu un viltus ziņu ietekmi ASV prezidenta vēlēšanu laikā un ielaušanos OECD datu sistēmā, kas mums jāzina par drošību kibertelpā? Kā šķietami nevainīga rīcība internetā, teorētiski, var vājināt Latvijas drošību? Studijā salīdzinām Maltas Eiropas Savienības Padomes prezidentūras izvirzītās prioritātes ar Ārlietu ministrijas izvirzītajām ārpolitikas prioritātēm 2017. gadam. Viesi - Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Ojārs Ēriks Kalniņš un Latvijas Ārpolitikas pētnieks Māris Andžāns. Vēl raidījumā skaidrojam, kādu ietekmi uz “Brexit” sarunām atstās Lielbritānijas vēstnieka Eiropas Savienībā Aivana Rodžersa atkāpšanās no amata un premjerministre Terēzas Mejas ātri nozīmētais aizvietotājs - Tims Berovs.
Šonedēļ raidījums Septiņas dienas Eiropā pievēršamies Brexit un iekšējām cīņām, kas noris gan starp Lielbritānijas pavalstīm, gan valdības, gan Eiropas līmenī. Kurš galu galā noteiks to, kāds būs Brexit? Studijā saruna par Vācijas kancleres Angelas Merkeles, Krievijas prezidenta Vladimira Putina, Ukrainas vaditāja Petro Porošenko un Francijas vadītāja Fransuā Olānda tikšanos Berlīnē, kurā sešas stundas centās risināt ieilgušo Ukrainas konfliktu. Jau pirms sanākšanas visi teica, ka pārāk daudz no sarunām gaidīt nevajadzētu. Iznākums - Minskas vienošanās ieviešanas "ceļa karte". Viesi studijā: žurnālists - Krievijas un Ukrainas norišu pārzinātāju Aleksejs Grigorjevs un Vidzemes augstskolas starptautisko attiecību lektors Jānis Kapustāns. Vēl raidījumā Drošības policija skaidro, ko varam mācīties no ārvalstu dienestu pieredzes saistībā ar terorisma novēršanu; pievēršamies arī haotiskajam Eiropadomes samitam un vērtējam Valonijas pavalsts iestāšanos pret Visaptverošo ekonomikas un tirdzniecības nolīgumu starp Eiropas Savienību un Kanādu, jeb CETA līgumu. Kurš galu galā noteiks to, kāds būs Brexit? Pagājuši tieši četri mēneši, kopš briti nolēma, ka vēlas redzēt savu valsti pametam Eiropas Savienību. Oficiāls izstāšanās process vēl nav sācies, britu premjerministre Terēza Meja solījusi to uzsākt ne vēlāk kā nākamā gada martā, bet jau šobrīd tiek spriests gan par to, kādas būs britu pozīcijas sarunās, gan arī par to, kādā valodā sarunas notiks. Šis mēnesis ir bijis visnotaļ interesants „Brexit” jautājumā. Mēneša sākumā notika britu konservatīvās partijas konference, kurā Mejas teikto daudzi iztulkoja, kā signālu “smagam „Brexit””. „Mēs nepametam ES šodien, lai atkal atteiktos no imigrācijas kontroles, un mēs neizstājamies tikai, lai atkal atgrieztos Eiropas Savienības tiesas jurisdikcijā. Tā pat kā vienmēr starptautiskās sarunās, tā būs vienošanās, tas prasīs dot un ņemt. (...) Bet esat pārliecināti - šis būs darījums, kas der Lielbritānijai,” sacīja Meja. Lai gan klātesošie un noteikti arī gana liela britu sabiedrības daļa to uztvēra kā pozitīvu lietu, tomēr ir kvartets, kas par Mejas paziņojumu nepriecājas – tā Ziemeļīrija, Velsa, Skotija un britu mārciņa.
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievērsīsimies britu jaunajai “dzelzs lēdijai” Terēzai Mejai (attēlā) un tam, kā varētu izskatīties viņas vadītais “Brexit”. Terēza Meja ir kļuvusi tikai par otro sievieti Lielbritānijas premjerministri valsts vēsturē. Protams, viņu ļoti labprāt salīdzina ar Mārgaretu Tečeri. Šobrīd Mejai tas varētu būt pagodinoši, lai gan ilgtermiņā viņas ietekme uz valsti diez vai būs tāda pati, kā dzelzs lēdijai. Politologs Daunis Auers uzskata, ka atkārtot Tečeres fenomenu Mejai nebūs iespējams. Tečerei bija pilnīgi jauns un svaigs redzējums par Lielbritāniju – pirmām kārtām jau par ekonomiku, bet papildus, arī ārpolitiku un iekšējiem Lielbritānijas politiskās dzīves jautājumiem. Mejai šāda svaiga redzējuma nav. Savā ziņā viņa arī to pati atzina uzrunā uzreiz pēc apstiprināšanas premjerministres amatā. Studijā saruna par to,vai eiropieši padevušies bailēm, vai bēgļu krīze un regulāri terora akti mainījuši mūsu uztveri. Raidījuma viesis: Rīgas Stradiņa Universitātes profesors Deniss Hanovs. Naktī uz sestdienu Turcijā notika valsts apvērsuma mēģinājums. Tas izgāzās, un jau rīta pusē sākās aresti. Šobrīd to skaits jau ir sasniedzis sešus tūkstošus cilvēku, no kuriem aptuveni puse ir prokurori un tiesneši. Izskanējušas arī versijas, ka saraksti ar arestējamām personām ir sagatavoti iepriekš un gaidījuši īsto brīdi. Tāpat izskanējuši viedokļi, ka patiesībā aiz apvērsuma mēģinājuma stāvējis pats Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans. Žurnālista Anda Sedlenieka komentārs. "Es domāju, ka tās ir galvenokārt spekulācijas, jo tā versija šķiet pārāk fantastiska un arī apvērsuma norises gaita liecina, ka prezidents ļoti bieži izskatījās apjukuma priekšā, un grūtas izvēles priekšā un tas nenotiktu, ja viņš pats būtu vadījis šo apvērsumu. Bet tas neizslēdz iespēju, ka viņš varētu būt, ja ne tieši zināt, tad nojaust par šo apvērsumu un tad ar kādām savām darbībām pasteidzināt tā sākumu. Jo tas izskatījās, teiksim tā, ļoti netipisks Turcijas armijai un tās vēsturiskajai pieredzei. Jebkurā gadījumā varu teikt, ka visu mēs nekad neuzzināsim, bet es tiešām domāju, ka tās ir spekulācijas, ka Erdogans varētu būt uztaisījis apvērsumu pats pret sevi. Erdogans, protams, izmanto situāciju un virza visu iespējamo, lai vēl vairāk nostiprinātu savu varu. Tur nekādu pārsteigumu nav. Tajā skaitā arī samazinot jaunu apvērsumu iespējamību. Un jauna apvērsuma iespējamība, es domāju, ir ļoti augsta… Ja sāksies represijas armijā, tas ir tikai laika jautājums, kad šādi notikumi atkārtosies."