Podcasts about stradi

Vitamīns A redzei un ādai, vitamīns B matiem, nagiem un nerviem, vitamīns C sirds un asinsvadu veselībai, bet vitamīns D imūnsistēmas uzlabošanai. Tas ir tikai neliels saraksts, kāpēc mums ir nepieciešami šie organiskie savienojumi. Bet, vai tos jālieto īpaši? Varbūt pietiek ar pilnvērtīgu uzturu? Uzklausām speciālistus raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē ortomolekulārās terapijas speciāliste Antra Briede, farmācijas zinātņu doktore, Rīgas Stradiņa universitātes Farmakoloģijas un farmakoterapijas katedras docētāja Anna Gavrilova un Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore, sertificēta farmaceite Zane Dzirkale. "Ja uzturs  ir sabalansēts, visiem nav nepieciešams lietot papildus vitamīnus," norāda Anna Gavrilova. "Ja skatāmies uz Latviju, ne vienu nepārsteigšu, ka mums ir ļoti izplatīts D vitamīna trūkums, to būtu jālieto." Antra Briede, atsaucoties uz apjomīgu pētījumu, norāda, ka teorētiski var ar uzturu uzņemt pietiekami daudz vitamīnu, prakse atšķiras. Pārsvarā tie ir B grupas vitamīni.   Zane Dzirkale bilst, ka arī it kā tik ikdienišķa lietā, kā vitamīnu lietošana, svarīga ir individualizēta pieeja. Daudz kas atkarīgs no katra cilvēka dzīves veida un izvēlēm ikdienā. Lai rūpīgi izvērtētu, kādi vitamīni organismā trūkst, nepietiek ar ikdienas analīzēm. Anna Gavrilova vērtē, ka uztura bagātinātāji būt jālieto, ja cilvēks meklē kādu risinājumu, kā var par sevi papildus parūpēties, ja vēlas. Runājot par lietderīgumu, ir svarīgi saprast, ar kādu mērķi to lietos. Jāņem vērā arī dažādas individuālās saslimšanas, lai saprastu, kā attiecīgā vitamīna deficītu novērstu.

Raidījumā pievēršamies ekonomikai un lēmumiem, kas ietekmē mūsu attiecības ar naudu ik uz soļa. Bija laiks, kad cilvēku naudas jautājumos uzskatīja par racionālu būtni, kuru viegli prognozēt un kas spēj viegli apzināties ieguvumus un riskus. Mūsdienās to mainījusi uzvedības ekonomikas teorija, kas parāda cilvēka ne tik racionālo pusi. Kāpēc dažkārt nopērkam to, ko mums īsti nevajag un kāpēc nespējam objektīvi novērtēt cenu, ja līdzās neredzam citu skaitli? Kāpēc aizejam uz veikalu pēc piena, bet pārnākam ar veselu maisu akcijas produktu? Kāpēc tērējot naudu, kļūstam neloģiski un dīvaini? Uzvedības ekonomika parāda, lai arī ekonomikas zinātni radījuši matemātiski un stratēģiski domājošs cilvēki, tā praksē stāsta par pilnīgi neracionālu cilvēku. Uzvedības ekonomikas teoriju un praksi raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ekonomikas un vadības zinību maģistre, Latvijas Universitātes docente Ieva Siliņa un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Romāns Putāns. SIA jeb sabiedrības ar ierobežotu atbildību vēsture Par pirmajiem uzņēmējiem var dēvēt amatniekus. Jau babiloniešu valdnieka Hamuprapi likumu krājumā 18. gs. p.m.ē ir runa par kredītsaistībām un noteikumiem saimnieciskās darbības veikšanai, norāda ekonomikas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes profesore Baiba Šavriņa. Bet, protams, ka tā ir visai nosacīta  SIA jeb sabiedrības ar ierobežotu atbildību vēsture. Profesore sniedz ieskatu uzņēmējdarbības vēsturē pasaulē, iepazīstina ar franču utopiskiem plāniem, gan vareno akciju sabiedrību „Austrumindijas kompāniju”, un uzņēmumu ar 60  ūdensdzirnavām. Stāstu Baiba Šavriņa sāk par senāko amatnieku apvienību, kas veidojās Japānā pirms teju pusotra tūkstoša gadiem. -- "Tāds mazs, pelēks "bandīts", kas staigā pa koku reizēm ar galvu uz leju. Un viņa balss, viņa dziesma ir dažādi svilpieni," dzilnīti raksturo ornitologs Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.

Ārā ir tik auksts, kur tad vēl tagad skriet vai vingrot. Šādi argumenti dzirdēti šoziem ne reizi vien, bet aukstais laiks ir nevis noliedzams, bet tieši ieteicams āra sportiskajām aktivitātēm. Par sportiskām aktivitātēm, kas piemērotas vēl atlikušajām šīs ziemas nedēļām saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Sportot aicina Rīgās Stradiņa universitātes docente Latvijas sporta pedagoģijas akadēmijas studiju virziena "Sports" vadītāja Inese Ļubinska, fiziskās izaugsmes treneris Roberts Radičuks un Latvijas Tautas sporta asociācijas pārstāvji Kristīne Rāte un Valters Bergs. "Lai kustības radītu prieku, vajag labi justies," atgādina Inese Ļubinska. Tāpēc vispirms ir jānovērtē savs veselības stāvoklis. "Lai es kustētos un smaidītu kustību laikā, man ir jāzina sava starta pozīcija - kā es varu kustēties, vai šis mirklis, kurā es sāku kustēties, ir atbilstošs manam veselības stāvoklim un fiziskai sagatavotībai," norāda Inese Ļubinska. Ir jānoskaidro šī starta pozīcija un tad var sākt darboties. Tāpat, lai kustētos un sportotu ārā, svarīgs ir atbilstošs apģērbs un apavi. Lai būtu ērti, lai nebūtu par karstu vai aukstu.

Turpinām tradīciju raidījumā - iepazīt jauno sociālantropologu pētījumus. Šogad to vidū ir gan nēģu zveja Salacgrīvā, gan sociālantropoloģiski novērojumi bērnu rotaļlaukumus, gan zaļo inovāciju ieviešana slimnīcu vidē. Sociālā antropoloģija ir tāda interesanta nozare, kas palīdz labāk izprast cilvēkiem pašiem sevi. Kādi tad mēs esam, kā veidojas mūsu attiecības citam ar citu un apkārtējo vidi - tas viss nonāk sociālantrolologu uzmanības lokā. Ar saviem pētījumiem iepazīstina Rīgas Stradiņa Universitātes sociālantropoloģes Līga Sleņģe, Signe Nikolājeva un Zanda Gailuma-Zohra, kuras izstrādājušas savus maģistra darbus.  Iepazīstam gada augu – lāceni un gada koku – parasto ievu Interesanti, ka gan Botāniķu biedrība, izvirzot lāceni par gada augu, un attiecīgi Dendrologu biedrība gada koka titulu piešķirot ievai, nav to darījuši tāpēc, ka minētie nominanti būt īpaši apdraudēti vai paši kam dabā kaitējuši. Iemesls ir, lai vairāk izpētītu un uzzinātu par to stāvokli dabā un dzīvotnēm, kur mīt ieva un lācene. Sākam ar gada augu – lāceni, saldo dzintardzelteno purva ogu. Kā teic Latvijas Botāniķu biedrības pārstāve un šī gada auga nominanta izvirzītāja Vija Kreile, tad lācene nav reta oga, tomēr ne viscaur purvā tā ir sastopama. Šī gada laikā botāniķi centīsies noskaidrot, kā purva izmēri, konkrēti purva malas,  nosaka lāceņu daudzumu šajā dzīvotnē. Interesējamies arī, kāpēc lāceņu ievārījums ir krietni dārgāks, salīdzinot ar citiem šādiem kārumiem burkās. Vēl skaidrojumu par minētajām ogām sniedz Latvijas Botāniķu biedrības valdes priekšsēdētāja Anete Pošiva-Bunkovska. Gada koks – parastā ieva ir gan upju palieņu veselības indikators, gan viegli indīgs, tomēr ārstniecības augs un diezgan labi tiek galā ar savu kaitēkli – tīklkodi. Vairāk ar parasto ievu iepazīstina Latvijas dendrologu biedrības valdes pārstāvis Gvido Leiburgs. -- Par dzelteno stērsti stāsta ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.  

Pagājušajā nedēļā atzīmēja Pasaules vēža dienu, kuras vadmotīvs šogad bija profilakse un agrīna slimības atklāšana. Par šo darbību nozīmīgumu saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Stradiņa slimnīcas Onkoloģijas klīnikas vadītāja, Latvijas onkologu ķīmijterapeitu asociācijas vadītāja Aija Geriņa, uztura speciāliste Nelda Karpenska-Allaža un infektologs Iļja Drjagunovs.

Ceļojums uz Ķīnu? Jā, labprāt! Bet pārcelties tur uz dzīvi? Kas piesaista tautiešus Ķīnai, kas motivē dzīvot tik tālu no mājām un kas noteikti jāņem vērā, apsverot ideju par dzīvi kultūras un politikas ziņā tik atšķirīgajā Ķīnā, saruna raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Pēc nepilnas nedēļas sāksies Jaunais gads pēc ķīniešu kalendāra. Gaidot šo notikumu, atcerējāmies, ka mēs sen neesam runājuši ar un par tiem latviešiem, kuri par savu mītnes zemi izvēlas kādu, jāteic, diezgan eksotisku valsti. Un, nenoliedzami, viena no pasaules lielākajām ekonomikām - Ķīna - vilina arī latviešus. Kas piesaista Ķīnai un kas motivē ne tikai aizbraukt ceļojumā, bet arī dzīvot un strādāt, esot tik tālu no mājām, un kas vispār ir jāņem vērā, apsverot ideju par kultūras un politikas ziņā tik atšķirīgo Ķīnu, izvēloties to kā dzīvesvietu kādam dzīves periodam.  Pieredzē dalās Viktorija Sing-Šlisere, kura 12 gadus dzīvojusi un strādājusi Ķīnā, šobrīd ir Latvijas-Ķīnas Tirdzniecības un sadarbības kameras valdes locekle, dokumentālā kino operators un režisors Armands Strauja ir dzīvojis un strādājis Ķīnā 13 gadus, kādu laiku jau atgriezies Latvijā, modes māksliniece Baiba Ladiga-Kobajaši Ķīnā ir pavadījusi septiņus gadus, no Taivānas sarunai pievienojas Dana Dūda, Latvijas Ārpolitikas institūta Āzijas programmu vadītāja, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra pētniece, bet Raimonds Jaks ir valodu apmācības speciālists un tulkotājs, dzīvo Šanhajā kopš 2009. gada.

Sievietes organismam ir savas īpatnības, kuras ietekmē arī sirds veselību. Kāpēc tā un ko par savu sirdi vajadzētu zināt tieši sievietēm, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Kardioloģijas centra Ambulatorās un diagnostiskās nodaļas vadītāja, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore Iveta Mintāle un biedrības "Parsirdi.lv" vadītāja Inese Mauriņa. Iveta Mintāle skaidro, ka anatomiski sievietes un vīrieša sirds neatšķiras, bet fizioloģiski un slimības simptomu ziņā atšķirības ir lielas. Sievietēm nav tik krasi izteiktas sāpes krūtis, nav tik krasa izstarojuma sāpēm uz roku, kā tas ir vīriešiem. "Jāpievērš uzmanība, ja ir diskomforts, nepatīkama sajūta, tirpstoša sajūta, pat slikta dūša. Lietas, kas pēkšņi parādās un kuras nevar nepamanīt," norāda Iveta Mintāle. Ārste mudina, ja ir nepatīkamas sajūtas un neizpratne, ko darīt, nevis nogaidīt, bet zvanīt Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam un noskaidrot, vai jāsauc palīdzība, vai var iztikt ar konsultāciju pa telefonu. Tas ir labs palīgs, lai izprastu pazīmes. "Sievietēm vairāk cieš mazie asinsvadi, tāpēc ir grūtāk veikt diagnostiku," norada Iveta Mintāle. "Ja kaut kas atšķiras no veselīgās, spēcīgās, enerģiskās sajūtas, kāda bija vakar, ir jāpadomā, kas tam varētu būt par iemeslu," atgādina Iveta Mintāle. Vēl ārste min, ka jāņem vērā, ka sievietes var būt emocionālākas, ar augstāku stresa līmeni, kas bieži noved pie miega trūkuma. "Nepietiekams miegs ir ļoti izteikts riska faktors. Ir izpētīts, ka sievietēm jāguļ vairāk nekā vīriešiem. Sievietēm ir jāguļ 8-9 stundas, ar sešām stundām nepietiek," skaidro Iveta Mintāle. "Ja regulē asinsspiedienu ar medikamentiem, kamēr nav noregulēts miegs, ar asinsspiedienu ir grūti cīnīties. Miegs un normāla mentāla pašsajūta ietekmē pašsajūtu." Diemžēl sirds un asinsvadu slimības ir galvenais nāves cēlonis sievietēm Latvijā. Lai pievērstu uzmanību sievietes sirds veselībai un mudinātu veikt pārbaudes, februāris ir sievietes sirds veselības mēnesis. Biedrība "Par sirdi" arī aicina veikt pārbaudes un vispirms doties pie ģimenes ārsta, lai veiktu profilaktiski nepieciešamās analīzes. Savukārt mājaslapā "parsirdi.lv" veikt testu "Vai viss kārtībā, mīļā sirds?", lai aizdomātos vairāk par savas sirds veselību. Biedrība arī veikusi aptauju, kurā vaicāja sievietēm, vai viņas zina sirds veselības riska faktoriem un vai tos varētu atpazīt. Piemēram, vai prastu atpazīt infarkta pazīmes? 37% atbildēja, ka neprastu atpazīt infarkta pazīmes un arī nezina sirds veselības riska faktorus.

Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes docente Maija Pozemkovska; pārraides producente – Maruta Rubeze Spalvainais degunradzis ir viens no lielākajiem izmirušajiem zīdītājiem, kas dzīvojis ledus laikmeta beigās Eirāzijas ziemeļos, arī Latvijas teritorijā. Spalvainais degunradzis bija mamuta laikabiedrs, apaudzis ar rūsgani brūnu spalvu, augumā mazāks par mamutu, taču gana iespaidīgs. Spalvainā degunradža augums bija divarpus metru, un, kā jau degunradzim, tam bija divi ragi, turklāt priekšējā, lielākā raga garums bija pāri vienam metram (~1m 30 cm). Lielais rags tika izmantots aizsardzībai un sniega attīrīšanai barības meklējumos. Spalvainais degunradzis svēra no divām līdz trim tonnām. Latvijas teritorijā tas dzīvoja vairāk nekā pirms 12 tūkstošiem gadu. Šī izmirušā dzīvnieka paliekas – kaulu fragmenti – Latvijā atrasti divreiz – 1861. un 1928. gadā; abas reizes – pie Zveņģes upītes, starp Lielvārdi un Rembati. Spalvainā  degunradža meklējumos Latvijā lieli nopelni bija Rīgas Dabaspētnieku biedrībai (Naturforscher-Verein zu Riga), ko 1845. gadā dibināja Vidzemes ārsti, aptiekāri, luterāņu mācītāji un skolotāji ar mērķi veicināt sabiedrības interesi par dabaszinātnēm. Tā kā šajā biedrībā galvenokārt bija vācbaltieši, biedrību likvidēja 1939. gada novembrī, pēc vācbaltiešu izceļošanas. Tad, kad Latvijas teritorijā parādījās pirmie iedzīvotāji, ziemeļbriežu mednieki, ledum atkāpjoties, spalvainais degunradzis jau bija izmiris. Pirmais, kas aprakstīja spalvaino degunradzi pirms vairāk nekā divsimt gadiem (1799) un deva latīnisko nosaukumu Rhinoceros Antiquitatis, bija vācu ārsts un dabaszinātnieks Johans Frīdrihs Blūmenbahs (Blumenbach; 1752–1840). Viņš bija viens no zooloģijas un antropoloģijas kā salīdzinošo zinātnisko disciplīnu pamatlicējiem. Vēl pirms Blūmenbaha lielu ieguldījumu spalvainā degunradža izpētē deva slavenais vācu dabaszinātnieks Pēters Simons Pallass (Pallas; 1741–1811).  Pēc Krievijas ķeizarienes Katrīnas II uzaicinājuma viņš devās ekspedīcijā uz Sibīriju, kā rezultātā norādīja uz spalvainā degunradža izplatību šajā reģionā un 1772. gadā Irkutskā no vietējiem iedzīvotājiem ieguva izmirušā dzīvnieka galvu un divas kājas, jo pārējais bija apēsts, un āda izmantota apģērbam. Spalvainā degunradža fosīliju atradums Staruņā (Starunia, Polijas teritorijā, kas mūsdienās ir Ukraina), dziļā ozokerīta raktuvē (12,5 m dziļumā) 1929. gada 23. oktobrī bija pasaules sensācija: tika atrasts vienīgais, vispilnīgākais šīs sugas eksemplārs ne tikai ar saglabātu skeletu, bet arī daļu no iekšējiem orgāniem, muskuļiem un ādu. Jaunā, apmēram trīs gadus vecā mātīte bija mirusi aptuveni pirms trīsdesmit tūkstoš gadiem. Šī eksemplāra unikālā fosilizācija bija iespējama, pateicoties labvēlīgiem ģeoloģiskiem apstākļiem, turklāt dzīvnieks zemes dzīlēs bija gulējis augšpēdus, un, iespējams, tāpēc ķermenim bija tikai nelieli bojājumi. Ar Polijas armijas palīdzību divu mēnešu laikā spalvainais degunradzis bija sagatavots transportēšanai un nogādāts Krakovā. Šī ziņa ātri sasniedza Latviju, un mākslinieks butaforists Oļģerts Krūmiņš (1904–1989) tolaik Eiropā pirmais modelēja spalvaino degunradzi dabīgā lielumā. Maketa izgatavošanai tika izlietoti vairāk nekā 80 kg vecu avīžu, ko sabāza lielā dzīvnieka "skeletā", izgatavotā ar metāla stiepļu palīdzību, savukārt ragi tika gatavoti no koka. Lielizmēra maketu izstādīja Izglītības ministrijas Skolu muzeja rīkotā "Daugavas izstādē" 1932. gadā, piesaistot gandrīz desmit tūkstošus apmeklētāju. (No 1925. līdz 1938.g. Skolu muzejs atradās Valdemāra ielā 36a, aizņemot trīspadsmit telpas divos augšējos ēkas stāvos.) Izcilais butafors Oļģerts Krūmiņš pēc Skolu muzeja likvidācijas 1951. gadā strādāja Medicīnas vēstures muzejā. Viņa veidotās diorāmas par viduslaiku medicīnu joprojām apskatāmas Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Oļģerta Krūmiņa izgatavotais makets nav saglabājies, toties Staruņā atrastā spalvainā degunradža skelets, izbāzenis (rekonstrukcija) un anatomiskie preparāti (piemēram, mēle, aukslējas, ausis) mūsdienās aplūkojami pastāvīgajā ekspozīcijā Polijas Zinātņu akadēmijas Dabas vēstures muzejā Krakovā (Muzeum Przyrodnicze w Krakowie). Interesanti, ka arī 21. gadsimtā britu paleontologi Stafordšīrā atraduši vēl četru aizvēsturisko degunradžu skeletu paliekas. Meklējumi turpinās! Izmantotā literatūra: Lamsters, V. "Latvijā izmirušie prāvākie zīdītāji". Rīga, Izglītības ministrijas Skolu muzejs, 1937. Pozemkovska, M. "Skolu muzeju veidotāji 20. gadsimta pirmajā pusē: Jānis Greste, Oļģerts Krūmiņš, Eduards Reiziņš" / "Rīgas Skolu muzeja Raksti", 2. rakstu krājums, Rīga, 2025, 107.–120. lpp. The Institute of Systematics and Evolution of Animals of the Polish Academy of Sciences

Pēdējo gadu laikā dzirdam daudz diskusiju par sabiedrībai noderīgiem un šķietami apšaubāmiem pētījumiem - tā vien liekas, ka viedoklis, ko un kā pareizi pētīt ir visām nozarēm. Taču, ko par to domā cilvēki, kas šīs zināšanas rada paši? Kā viņi sev un sabiedrībai pamato savas pētnieciskās izvēles un kur pētnieka interesēm jāpieliek punkts un jādod vieta sabiedrības gaidām?  Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Vidzemes Augstskolas rektore, asociētā profesore un vadošā pētniece Agnese Dāvidsone, Rīgas Stradiņa universitātes tenūrprofesors un sociologs Miķelis Grīviņš, viņi diskusijā pārstāv sociālo zinātņu jomu. Savukārt eksaktās zinātnes pārstāv matemātiķis pēcdoktorantūras studijās Latvijas Universitātē Jānis Lazovskis un un fiziķis pēc aicinājuma, Latvijas Universitātes prorektors, asociētais profesors Guntars Kitenbergs.

Masāža ir ļoti iedarbīgs veids, kā palīdzēt dažādās situācijās – tā nav tikai relaksācija, bet arī efektīvs veids, kā atjaunot spēkus, uzlabot pašsajūtu un tonizēt ķermeni. Plašāk runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro masiere, biedrības "Latvijas masieru asociācija" valdes priekšsēdētāja Rita Grīnfogele un Rīgas Stradiņa universitātes Sarkanā Krusta medicīnas koledžas pasniedzēja, Latvijas Fizikālās medicīnas asociācijas valdes locekle Lilita Dūda.

Šajā HR Podcast epizodē tiekos ar organizāciju psiholoģi Gitānu Dāvidsoni, kura šobrīd turpina studijas Rīgas Stradiņa universitātē psiholoģijas doktorantūrā un dalās savā pieredzē par savu pētījumu, kas top un par to, kā cilvēku uzskati par apziņu un realitāti ir saistīti ar psiholoģisko funkcionēšanu.Šī ir tēma, kas darba vidē ir klātesoša, bet par kuru joprojām runājam piesardzīgi - apziņa, uzskati par realitāti, jēgas jautājumi, dažādas garīgas pieredzes. Nav iespējams atnākt uz darbu un savu būtību atstāt mājās. Organizācijas daudz runā par labbūtības nozīmi darbā, izdegšanu, cilvēku neiesaistīšanos, vērtībām, motivāciju un tas viss ir saistīts ar un par cilvēkiem, kurus mēs gaižām slikti pazīstam. Gitāna šajā epizodē dalās ar sava topošā doktorantūras pētījuma atziņām procesā. Pārrunājām svarīgas atziņas, ko ir vērts ņemt vērā:Tas, kā cilvēks domā par sevi, par apziņu un par realitāti, tieši ietekmē to, kā viņš uzvedas, pieņem lēmumus, uzņemas atbildību un spēj sevi vadīt.Cilvēki neredz pasauli tādu, kāda tā ir — mēs to  redzam tādu, kādi esam mēs paši un no kādas pieredzes uz to raugāmies.Tas kļūst īpaši būtiski organizācijās — domājot par procesiem, kultūru, vadītāju lomu un cilvēku attīstību.Runājām par to:kāpēc cilvēki arvien vairāk meklē jēgu arī darba vidēkā uzskati par realitāti ietekmē psiholoģisko labbūtību un pašvadībukāpēc cilvēki, kuri reflektē par sevi un savu vietu pasaulē, bieži ir autentiskāki, izjūt lielāku atbildību par darbu un savu dzīvi — un ko par to saka zinātnekā organizācijās runāt par tēmām, kas ne visiem ir viegli izprotamas un bieži tiek uzskatītas par sarežģītām (garīgums, garīgās prakses, apziņas stāvokļi)

Ir tikai deviņas piktogrammas, kas atrodamas uz sadzīves ķīmijas iepakojuma un signalizē pircējam par tajā esošās vielas vai maisījuma kaitīgumu, bet dažādu produktu - tūkstošiem. Par sadzīves ķīmijas kaitīgumu un nekaitīgumu saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Ekodizaina kompetences centrs eksperte Ilze Neimane un Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta Higiēnas un arodslimību laboratorijas vadītāja Inese Mārtiņsone.

Latvijā klimata pārmaiņas pagaidām novērojam nedaudz un izjūtam rezervēti, taču daudzviet pasaulē klimata izmaiņas ietekmē cilvēka dzīvi tik ļoti, ka jaušama panika un satraukums. Kā ekstrēmie laikapstākļi, neražas, ugunsgrēki un citas klimata pārmaiņu izpausmes ietekmē cilvēku ikdienas mieru pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē ģeogrāfijas doktore Gunta Kalvāne un Rīgas Stradiņa Universitātes doktorante, Eiropas studiju fakultātes pētniece Vineta Kleinberga. Zinātnieki izmaiņas planētas klimatiskajā režīmā dēvē par šī laikmeta lielāko problēmu, kas gan tā var nešķit, vērojot karus, nestabilo politisko situāciju tik daudzās pasaules valstīs un citas problēmas. Tā diezin vai šķiet cilvēkiem, kuri pagaidām šīs izmaiņas nejūt vai jūt minimāli, piemēram, arī mēs Latvijā. Kādas sajūtas citviet pasaulē, klimatam mainoties, rada apziņa, ka lāgā nevar plānot ne ražu, ne bērnu nākotni? Un ko par šīm atšķirīgajām pieredzēm saka pētījumi? Emocionālā puse par klimatu runājot, paliek nedaudz novārtā. Mēs daudz runājam par to, kā fiziski ir jāpielāgojas klimata pārmaiņām, bet ne mazāk svarīgi ir emocionāli pielāgoties.  Gunta Kalvāne: Esam daudz dzirdējuši par to, ka mums vajadzētu zaļināt pilsētas, siltināt mājas un tā fiziski pielāgoties, bet arvien vairāk ir gan zinātnisko rakstu, gan arī psihologi apgalvo, ka viņu pieredzē ienāk trauksme par klimata pārmaiņām. Dusmas par klimata pārmaiņām, arī noliegums par klimata pārmaiņām. Klimata psiholoģija ir samērā jauna psiholoģijas nozare, kas ir attīstījusies no vides psiholoģijas, par to, kā mēs reaģējam uz klimata pārmaiņām, kā jūtamies klimata pārmaiņās. To ir būtiski saprast, jo emocijas ir mūsu virzītājspēks un visām emocijām ir liela nozīme. Ikvienai emocijai ir nozīme arī klimata kontekstā.  Piemēram, ja mēs esam dusmīgi ģeopolitisko situāciju, tas liek rīkoties, jo dusmas evolucionāri ir rīkotājspēks, mums gribas uzreiz kaut ko darīt. Tāpat arī ar agresiju. Ģeopolitikas kontekstā mēs varam iet vēlēt un izteikt savu viedokli. Vai arī, piemēram, tagad ir daudz trauksmes par to, kas notiks ar vēja parkiem. Mums ir par daudz informācijas, un to arī dēvē literatūrā par "info litāniju". Mums ir fakti, un brīžiem ir tik liels pārsātinājums no informācijas, ka jūties apjucis un trauksmains. Tad var izvēlēties vienu avotu, ko izmanto vai kam seko, vai arī kādā brīdī nedaudz iepauzēt, atkāpties un tad tālāk rīkoties.  Klimata emocijas ir samērā jauna nozare, bet tā palīdz mums - gan pētniekiem, gan arī iedzīvotājiem - saprast, kā mēs par to jūtamies, un attiecīgi reaģēt. Un interesantākais ir tas, jo labāk mēs atpazīstam emocijas, jo emocionālāki esam, jo racionālākus un loģiskākus lēmumus mēs varam pieņemt.  Klimata psihologi ir izstrādājuši klimatu emociju apli, kur visas emocijas ir klasificētas četros lielos blokos. Pamata emocijas ir bailes, kas mums ir jau no bērnības bijušas, tad ir dusmas, skumjas, un pozitivitāte. Nav tā, ka klimata pārmaiņām ir tikai negatīvas emocijas, ir arī pozitīvās emocijas, kad mēs jūtamies gandarīti par kādu, piemēram, dalību talkā ,vai arī kad esmu tomēr aizgājis uz tirgu un nopircis nevis plastikātā iepakoto ābolu, bet no Latvijas laukiem nākušo. Ir divas sejas - gan šī pozitīvā, gan arī, protams, negatīvā puse.

Cilvēks un tenkas ir nesaraujamas stihijas - tā šķiet, vērojot cilvēces attīstību no tās pirmsākumiem. Valoda mums devusi šo aso ieroci - baumas, klačas un tenkas, radot ne vienu vien rokādi politiskajās un sociālajās sistēmās. Lai cik ļoti mēs uzticētos un paļautos faktos balstītiem datiem, baumas liek saspicēt ausis visiem. Vai tenkošana ir īpaša evolūcijas radīta izdzīvošanas stratēģija? Kāpēc mēs nevaram dzīvot bez klačām un kāda bija tenku nozīme vēsturē? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē vēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta vadošais pētnieks Gustavs Strenga, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče un psihoterapeits, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikās medicīnas un psihoterapijas katedras docents Artūrs Utināns. Ernests Heminvejs reiz ir teicis, ka labākais ierocis pret meliem ir taisnība, bet ieroča pret tenkām nav. Tās nudien ir varens līdzeklis, ar kuru cilvēce jau izsenis ir izklaidējusies un arī radījusi ne vienu vien sociālo un politisko rokādi. Kāpēc mēs nevaram dzīvot bez klačām, kā tenkas glāba un postā dzina ļaudis viduslaikos un kā klačas nonāca medijos? "No evolūcijas viedokļa baumas un klačas pieder informācijas apmaiņas. (..) Aprunāšana notiek, visi visus aprunā, tā ir diezgan normāla lieta, bet kritiskā domāšana netiek ievērota. Skaidrs, ka informācija netiek rūpīgi pārbaudīta - es dzirdēju, ka tā saka… Var teikt, ka tāds ir mūsu instinkts," skaidro Artūrs Utināns. Vai tenkas ir svarīgs instruments diplomātiskajā komunikācijā?  Diplomātijā oficiālie saturiskie vēstījumi ir svarīgi, bet vēl svarīgāk ir tas, kā šis saturs tiek pasniegts. Tēlaini izsakoties, saturu varam pielīdzināt dāvanai, kur ļoti nozīmīgs ir iesaiņojums, un šis iesaiņojums diplomātijā ir protokolārie žesti. Ja dāvana ir skaisti iesaiņota, tas atsvērs dāvanas saturisko mazumiņu, un otrādi - ja protokolārie žesti tīšuprāt vai neapzināti tiek pārkāpti vai ignorēti, tad pēc tam diplomātiem pat gadu desmitiem var būt jāstrādā, lai sasmeltu to, ko viens vai otrs politiķis, nezinot protokolārās nianses, ir sastrādājis. Tā šo smalkumu nozīmi skaidro diplomāte, lietišķās etiķetes un diplomātiskā protokola eksperte Sintija Stipre. Kas ietilpst šajos protokolārajos žestos?

Vai diasporas studentus interesē iespēja iegūt augstāko izglītību Latvijā? Un vai mūsu augstskolām ir, ko piedāvāt jauniešiem, kas apsver iespēju braukt studēt uz savu vai vecāku, pat vecvecāku dzimteni? To skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Sarunā piedalās trīs diasporas studenti - Āris Putenis, Mikus Atvars un Agate Kontrerasa, kā arī Rīgas Tehniskās universitātes Absolventu un ziedojumu piesaistes nodaļas vadītāja Anita Straujuma, Rīgas Stradiņa universitātes Studiju administrēšanas nodaļas projektu vadītāja Elīna Belecka, Latvijas Universitātes Ārvalstu studentu nodaļas vadītāja Zane Svilāne un Valsts izglītības attīstības aģentūras nodaļas "Study in Latvia" vadītāja Sintija Šmite-Tilika. Pirms sešiem gadiem Latvijas Universitātes diasporas un migrācijas pētījumu centra veiktajā pētījumā "Diasporas jauniešu piesaiste profesionālās un augstākās izglītības iestādēm Latvijā" secināts, ka aptuveni trīs ceturtdaļas diasporas jauniešu, kuri plāno turpināt mācības nākotnē, ir interesējušies par izglītības iespējām Latvijā. Vecāku vidū šī interese esot krietni mazāka. Visbiežāk par studijām Latvijā interesējas tie, kuri mācības domā turpināt bakalaura līmenī, mazāk - ja tas ir stāsts par profesionālo vai arodizglītību un doktorantūru. Un arī augstākās mācību iestādes arvien vairāk domā par to, kā orientēties uz diasporas jauniešiem kā mērķgrupu un nepieciešamību apzināt un pielāgoties viņu vajadzībām. Ir pieprasījums, būs piedāvājums. Vai otrādi - būs piedāvājums tad, ja ir pieprasījums?     

Gada sākumā ASV Veselības un cilvēkresursu departaments publicējis jaunas uztura vadlīnijas, kas sacēlušas pamatīgu vētru zinātnieku un uztura speciālistu vidū. Kas īsti uztrauc speciālistus, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro diētas ārste, Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmu Uzturs un Uzturzinātne izveidotāja un vadītāja Lolita Neimane, Latvijas Diētas ārstu asociācijas valdes priekšsēdētājs Andis Brēmanis un Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, Dr. med., sertificēta dietoloģe Laila Meija. 2026. gada 7. janvārī Amerikas Savienoto Valstu Lauksaimniecības departaments un Veselības cilvēkresursu departaments publicēja 2025.–2030. gada uztura vadlīnijas. Tās tiek atjauninātas ik pēc pieciem gadiem, pamatojoties uz jaunākajiem pētījumiem veselības un uztura jomā. 2025.–2030. gada vadlīnijas iesaka dot priekšroku augstas kvalitātes olbaltumvielām, veselīgiem taukiem, augļiem, dārzeņiem un pilngraudiem, vienlaikus izvairoties no ļoti pārstrādātiem pārtikas produktiem un rafinētiem ogļhidrātiem. Vadlīnijās doti, piemēram, šādi padomi: ikdienā nepieciešamās kalorijas ir atkarīgas no jūsu vecuma, dzimuma, auguma, svara un fiziskās aktivitātes līmeņa; pievērsiet uzmanību porciju lielumam, īpaši attiecībā uz ēdieniem un dzērieniem ar augstu kaloriju saturu; ūdens uzņemšana ir galvenais faktors vispārējā veselībā – izvēlieties negāzētu vai gāzētu ūdeni un nesaldinātus dzērienus; ēdiet dārzeņus un augļus visas dienas garumā; koncentrējieties uz pilngraudiem, dodiet priekšroku šķiedrvielām bagātiem pilngraudu produktiem; ierobežojiet ļoti pārstrādātu (ultra-processed) pārtikas produktu, pievienotā cukura un rafinēto ogļhidrātu patēriņu. Vadlīnijās ieteikts arī katrā ēdienreizē priekšroku dot olbaltumvielu saturošai pārtikai. Norādīts prioritizēt augstas kvalitātes un uzturvielām bagātus olbaltumvielu produktus – lietot uzturā dažādus dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas saturošus pārtikas produktus, tostarp olas, mājputnu gaļu, jūras veltes, sarkano gaļu, kā arī dažādus augu izcelsmes olbaltumvielas saturošus pārtikas produktus, tostarp pupiņas, zirņus, lēcas, pākšaugus, riekstus, sēklas un soju. Vadlīnijās ieteikts dienā uzņemt 1,2–1,6 gramus olbaltumvielu uz katru ķermeņa kilogramu. Līdz šim lielākā daļa organizāciju un asociāciju ieteica uzturā uzņemt aptuveni 0,8 gramus olbaltumvielu uz katru ķermeņa kilogramu dienā.  Tāpat viņa vērsa uzmanību uz to, ka šajās vadlīnijās akcentēta arī sarkanā gaļa kā ļoti labs olbaltumvielu avots. Arī tas ir pretrunā ar daudzu profesionālu asociāciju rekomendācijām.

Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes docente Maija Pozemkovska; pārraides producente – Maruta Rubeze Profesors Pauls Stradiņš (1896–1958) bija ne tikai izcils ķirurgs un medicīnas vizionārs, bet arī personība ar ļoti plašām interesēm. Profesora  lielākais vaļasprieks bija kolekcionēšana un medicīnas vēsture. Viņš bija kaislīgs vācējs, kurš kolekcionēja visu, kas saistīts ar medicīnas attīstību – senas grāmatas, mākslas darbus, aptiekas traukus un vēsturiskus priekšmetus – fotogrāfijas un pat mēbeles. Kopš 20. gadsimta 30. gadiem vāktais krājums sākotnēji atradās Rīgas pilsētas 2. slimnīcas (tagadējā Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca) telpās, bet 1957. gadā Pauls Stradiņš izveidoto Medicīnas vēstures kolekciju novēlēja valstij. Tas ir viens no lielākajiem šāda veida muzejiem Eiropā, un pēc Paula Stradiņa nāves 1958. gadā tika nosaukts viņa vārdā. Pauls Stradiņš būtībā bija filantrops un mecenāts, jo sākotnēji algas medicīnas muzeja darbiniekiem maksāja no savas kabatas. Medicīnas muzeja diorāmas un maketus, kas ar māksliniecisku precizitāti restaurēja pagātnes ainas, piemēram, viduslaiku aptieku un viduslaiku pilsētu, darināja butaforiju mākslinieks Oļģerts Krūmiņš (1904–1989). Viņš arī Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja pirmais direktors (1957–1960). Pauls Stradiņš augstu vērtēja mākslu un uzturēja ciešas attiecības ar tā laika inteliģenci. Viņš kolekcionēja latviešu mākslinieku gleznas un skulptūras, bieži apmeklēja teātrus un koncertus, uzskatot, ka ārstam ir jābūt vispusīgi izglītotam un dvēselē bagātam, lai labāk izprastu savus pacientus. Viņš labprāt bez atlīdzības lasīja lekcijas, publicēja populārzinātniskus rakstus un centās padarīt medicīnu saprotamu ikvienam. 1946. gadā, būdams Latvijas Valsts Universitātes Medicīnas fakultātes dekāns, uzrunā "Kamdēļ es studēju medicīnu", Pauls Stradiņš sacījis: "Medicīna reizē ir amats, zinātne un māksla," tā pārfrāzējot izcilā renesanses laika medicīnas reformatora Paracelza (Paracelsus; 1493–1541) vārdus. Veidojot Medicīnas muzeju, Stradiņš pieaicināja arī dažādus māksliniekus. Viņu vidū arī Jāni Robertu Tillbergu (1880–1972), kas bija muzeja idejas atbalstītājs un mākslinieciskais konsultants. Vēlāk viņi kļuva labi draugi, un Tillbergs portretējis Stradiņa ģimeni vairākās paaudzēs. Paula Stradiņa vecāku – mātes Māres un tēva Jāņa – portreti tagad glabājas Viesītes muzejā "Sēlija", jo Stradiņu dzimtas saknes meklējamas Viesītē, bet pārējo ģimenes locekļu portreti ir ģimenes īpašumā. Cieša sadarbība Paulam Stradiņam bija ar gleznotāju Leo Kokli (1924–1964), kas bija profesora meitas, gleznotājas Irēnas Stradiņas (1925–1972) skolas un studiju biedrs. Par mākslinieciski augstvērtīgāko tiek uzskatīts Leo Kokles 1963. gadā darinātais Paula Stradiņa portrets. Pēc Stradiņa pasūtījuma viņš gleznojis arī citu izcilu ārstu portretus, kuru vidū arī stetoskopa izgudrotājs – franču ārsts Renē Leneks (Laennec; 1781-1826). Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja ekspozīcijā aplūkojams arī Stradiņa meitas, gleznotājas Irēnas Stradiņas diplomdarbs "Nikolajs Pirogovs Sevastopoles lazaretē" (1949). Stradiņa ģimenes māja ar plašo dārzu Pārdaugavā, blakus slimnīcai, kas celta 20. gadsimta 30. gadu sākumā, bija inteliģences pulcēšanās vieta, bet iekoptais dārzs – vieta mieram un pārdomām pēc garajām darba stundām operāciju zālē. Stradiņa ģimenes paziņu lokā bija daudzi tā laika izcilākie latviešu kultūras darbinieki – režisors Eduards Smiļģis (1886–1966), rakstniece un gleznotāja Hilda Vīka (1897–1963), kura cita starpā gleznojusi arī abas vecākās Paula Stradiņa meitas. Pauls Stradiņš bieži palīdzēja māksliniekiem arī kā mecenāts, iegādājoties viņu darbus vai sniedzot morālu atbalstu grūtos laikos. Pauls Stradiņš uzskatīja, ka skaista, estētiska vide un mūzika palīdz ātrāk atveseļoties. Viņš rūpējās par slimnīcas labiekārtošanu, gleznu eksponēšanu plašajos klīnikas gaiteņos un arī palātās, uzskatot to par būtisku pacientu atveseļošanās daļu. Pēc Stradiņa ierosmes slimnīcā  rīkoja koncertus, aicinot uzstāties Operas solistus. Bieži viesi bija dziedoņi Elfrīda Pakule (1912–1991) un Aleksandrs Daškovs (1914–2004). Kā atceras Paula Stradiņa jaunākā meita Asja, tad arī tēvam bija laba balss un viņam patika dziedāt, arī šūpuļdziesmas saviem bērniem. Pie Paula Stradiņa vaļaspriekiem noteikti jāmin kustīgais dzīvesveids: pārvietošanās kājām, braukšana ar divriteni, bet vasarā -  peldes Lielupē un jūrā.  Viena no profesora atziņām jeb devīzēm bija: "Man jāatstāj pēc sevis klīnika, ķirurgu skola un muzejs!" Šīs mūža ieceres un mērķus viņam izdevās sasniegt un piepildīt. Avoti: Nacionālā Enciklopēdija (dažādi šķirkļi). Pieejams: https://enciklopedija.lv/ Vīksna, A., "Pa profesora Paula Stradiņa mūža takām", Rīga, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs, 2018. Vīksna, A. (sast.), "Latvijas ķirurģijas profesori", Rīga, LU, RSU, PSKUS, RAKUS, 2010.

Vai tiesa, ka intelektu pārmantojam no mātes, un galu galā - vai to vispār saņemam "mantojumā" ģenētiski vai tomēr intelekts ir dāvana un prasmes, ko iegūstam un uztrenējam zdzīves laikā? Cik pamatots uzskats, ka gudriem vecākiem dzimst gudri bērni un vai gēnu rediģēšana paver iespēju nākotnē radīt cilvēkus-ģēnijus? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro bioloģijas zinātņu doktors, Rīgas Stradiņa universitātes docētājs Edvīns Miklaševičs un Rīgas Stradiņa universitātes vadošā pētniece un veselības psiholoģe Kristīne Šneidere.   Zinātnieki aptaukošanos skaidro nevis ar gribasspēka trūkumu, bet bioloģiju Pētījumi liecina, ka svara zaudēšana nav saistīta ar gribasspēku vien, tai ir arī bioloģisks pamatojums - mūsu vielmaiņa, hormonālā darbība un citi faktori. Tā skaidrots nesenā publikācijā “Nacionālās ģeogrāfijas” tīmekļa vietnē. Lai palīdzētu cilvēkam koriģēt svaru, talkā var nākt dažādi speciālisti, un viens no risinājumiem var būt uztura speciālists, tāpēc saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes docētāju, sertificētu uztura speciālisti veselības centrā “Vivendi” un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā Evu Šmiti. Pieminētajā rakstā sniegti dati par ASV iedzīvotājiem, proti, 80-95 procenti cilvēku, kuri zaudē svaru, atgūst to 3-5 gadu laikā, un arī Eva Šmite savā personīgajā pieredzē Latvijā novērojusi, ka cilvēki pie uztura speciālista vēršas atkārtoti, jo kaut kādu iemeslu dēļ svars ir atkal nācis klāt. Tātad - vai zaudēt svaru ir grūti?

Donalds Tramps raksta vēstuli Norvēģijas premjerministram Jūnasam Gāram Stēram. Davosā šonedēļ piesalst ne tikai vārda tiešā nozīmē. Ikgadējā ekonomikas forumā krietni sajūtams stindzenis, kas iestājies ASV un to tradicionālo Eiropas partneru starpā. Aktualitātes analizē politologs, Latvijas Universitātes pasniedzējs Andis Kudors, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Kārlis Bukovskis un Latvijas Ārpolitikas institūta jaunākā pētniece Patrīcija Masaļska. Viņš grib „Es vairs neizjūtu pienākumu domāt tikai par mieru.” Šie, domājams, ir šonedēļ pasaules medijos visvairāk citētie vārdi – frāze no Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa vēstules Norvēģijas premjerministram Jūnasam Gāram Stēram. Vēstījums tapis, reaģējot uz premjera Stēres un Somijas prezidenta Aleksandra Stuba kopīgo vēstuli, kurā šie ziemeļvalstu līderi aicina Baltā nama saimnieku kopā strādāt pašreizējās transatlantisko attiecību krīzes risinājumam. Krīzes, kuras iemesls ir paša Trampa mēģinājums anektēt Grenlandi, autonomu Dānijas karalistes teritoriju, kā viņš pats izteicies, „vieglā vai smagā ceļā”. Trampa atbildes vēstules spilgtākais aspekts ir Grenlandes problēmas sasaistīšana ar viņam nepiešķirto Nobela miera prēmiju, ko prezidents pārmet Norvēģijas valdībai, kaut, kā zināms, prēmiju piešķir neatkarīga komiteja, kuras locekļus apstiprina Norvēģijas parlaments Stortings. Taču šādas nianses acīmredzami ir pārlieku maznozīmīgas pašreizējam Savienoto Valstu līderim, kurš radis domāt un operēt globāli robustos mērogos un egocentrētā perspektīvā. Norvēģijas līderim adresētais teksts būtībā vēsta: tā kā es nedabūju Nobela prēmiju, tad tagad es drīkstu paņemt Grenlandi. Kā zināms, Donalda gribēšanas nav radušas izpratni nedz Grenlandes sabiedrībā, nedz Dānijas valdībā, nedz Vašingtonas partneros šimpus okeānam. Taču kamēr Eiropa domā, kā un cik pa labam vajag ar amerikāņu ārpolitikas jaunajām īpatnībām, gribošais Donalds licis galdā savu iemīļoto argumentu – importa tarifus. Jau no 1. februāra ar 10% tarifu visām precēm tikšot sodīta Dānija un tās suverenitātes aktīvākie atbalstītāji – Norvēģija, Zviedrija, Francija, Vācija, Nīderlande un Somija. Šīs valstis ne tikai aktīvi atbalsta Dāniju un Grenlandi diplomātiski un publiski, bet arī iesaistījušās militārās aktivitātēs, kurām jāapliecina šo NATO partneru spēja un gatavība nodrošināt arktisko salu pret ārējiem apdraudējumiem. Un ja šīs Eiropas valdības turpināšot spītēties, tad 1. jūnijā tās sagaidot 25% tarifs. Var piebilst, ka tarifu motīvs no Trampa mutes izskanējis arī citā sakarā. Vēl viens Baltā nama saimnieka ekstravagants projekts ir t.s. „Miera padome”. Atsperoties no pagājušā gada novembrī Apvienoto Nāciju pieņemtās rezolūcijas par padomes izveidi Gazas joslas nākotnes risināšanai, Vašingtonā tapis projekts, kas vairāk atgādina elitāru klubu ar Donaldu Trampu kā ekskluzīvām pilnvarām apveltītu šī kluba prezidentu. Kad nu Francija prezidenta Emanuela Makrona personā atteikusies no „pagodinājuma”, kas, starp citu, nozīmētu arī sēšanos pie viena galda ar agresorvalsts diktatoru Putinu, Tramps piedraudējis ar 200% tarifu franču vīniem un šampanietim. Reaģējot uz to, Eiropā sākuši piesaukt Pretspiediena instrumentu, sauktu arī par „tirdzniecības bazuku” – mehānismu, kas paredz savienības kopīgu darbību gadījumā, ja pret kādu no dalībvalstīm tiek vērsts trešās puses ekonomisks spiediens. Transatlantiskais stindzenis Davosā Davosā šonedēļ piesalst ne tikai vārda tiešā nozīmē. Šveices kalnu kūrortā, kur šonedēļ pasaules politiskie un ekonomiskie līderi pulcējas uz ikgadējo ekonomikas forumu, krietni sajūtams stindzenis, kas iestājies Savienoto Valstu un to tradicionālo Eiropas partneru starpā. Daži prognozē, ka tieši šeit kulminēšot prezidenta Trampa aizsāktā pretstāve Grenlandes piederības jautājumā. Ja tā, tad tas notiks tieši šodien, 21. janvārī, kad Davosā sagaidāma paša Baltā nama saimnieka ierašanās. Savienoto Valstu finanšu sekretārs Skots Besents jau savdabīgi anonsējis sava šefa uznācienu, sarunā ar presi iesakot eiropiešiem beigt izpausties un pagaidīt, kas būs sakāms Baltā nama saimniekam. Viņš, kad ieradīšoties, tā sacīt, salikšot visu pa plauktiņiem. Eiropieši un arī citi tomēr nav sekojuši šim „Amerikas onkuļu” ieteikumam. Tā vakar, uzstājoties forumā, Francijas prezidents Emanuels Makrons savā uzrunā paudis, ka Eiropai nevajadzētu kavēties izmantot tās rīcībā esošos instrumentus savu interešu aizsardzībai. Raksturojot pašreizējo laikmetu, Francijas līderis uzsvēra, ka konflikts pašreizējā pasaulē ir kļuvis normalizēts, padarot to nestabilu un nesabalansētu. „Mēs dodam priekšroku savstarpējai cieņai, nevis iebiedēšanai, un mēs patiešām dodam priekšroku likuma varai, nevis brutalitātei,” sacīja Makrons, un, jādomā, nevienam nav šaubu, kam primāri adresēta viņa negāciju piesaukšana. Eiropas Savienība, kā viņš uzsvēra, nedrīkst pieņemt stiprākā taisnības principu, kas ir ceļš uz mūsu pasaules daļas padarīšanu par ārējo spēku vasaļiem, un nedrīkst arī nostāties distancēta moralizētāja pozīcijā, kas ir ceļš uz nevarību un marginalizāciju. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena savā uzrunā forumam pauda, ka starptautiskajā kārtībā ir notikušas pārmaiņas, kas „ir ne tikai seismiskas, bet arī paliekošas”. „Mēs tagad dzīvojam pasaulē, ko nosaka rupja vara,” viņa teica. Eiropai šajos apstākļos jāvairo savs spēks un neatkarība, un tā arī esot gatava, kā izteicās prezidente, „rīkoties, ja nepieciešams, vienoti, ātri un apņēmīgi.” Kā ļoti nozīmīga, pat programatiska tiek daudzviet atzīmēta Kanādas premjerministra Marka Kārnija uzruna. Arī viņš runāja par jaunu realitāti mūsdienu pasaulē, kam raksturīga lielvaru konkurence un līdzšinējās noteikumos balstītās kārtības izplēnēšana. „Mēs esam pārrāvuma, ne pārejas posmā,” teica Kārnijs. Tagadējā pasaulē ekonomiski jaudīgākās valstis atļaujas izmantot ekonomisko integrāciju kā spiediena instrumentu, un salīdzinoši mazākas valstis, kā Kanāda, vairs nevar cerēt, ka ar paklausību lielvarām tās nopirks sev drošību. „Vidēji lielajām valstīm jārīkojas kopīgi, jo, ja mēs nebūsim pie galda, tad mēs esam ēdienkartē,” teica Kanādas līderis. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa Universitātes docente Maija Pozemkovska. Producente: Maruta Rubeze. Studentu un studenšu korporācijas ir akadēmiskas mūža organizācijas, kas vieno augstskolu studentus un absolventus. Savstarpējās attiecības tajās nosaka vecākuma princips, draudzība un palīdzība. Korporācijas locekļi pēc vecākuma principa dalāmi filistros, kas studijas jau beiguši un bijuši aktīvi korporācijas dzīvē vairākus gadus, jeb vismaz piecus semestrus, tautiešos jeb komilitoņos, tas ir, aktīvajos biedros un fukšos, jeb jaunajos biedros, kas uzņemti korporācijā nesen un vēl studē. Studentu korporācijas sāka veidoties Vācijā 18. gadsimta beigās, un tajās ir saglabājusies latīņu un vācu terminoloģija. (Par vecāko studentu korporāciju jeb brālību uzskata Onoldia, kas dibināta Erlangenas universitātē 1798. gadā). Katrai korporācijai ir savas devīzes (viena vai vairākas), piemēram, „Tēvzemei, zinātnei un dailei” vai „Concordia nostra perpetua sit!” – „Lai mūsu vienprātība būtu mūžīga!” Katrai korporācijai ir ārējās nozīmes: tas ir trikolors, jeb trīs atšķirīgas krāsas, ko lieto kā krāsu lentu, cedru un galvas segu, jeb deķeli ar krāsām. Cedras, un tās ir no satīna, nēsā prezidijs svinīgos gadījumos. Krāsu lentu nēsā pār labo plecu Aristoteļa svētkos, Valsts svētkos, Baltijas tautu komeršos un korporāciju gada svētkos vai augstskolas izlaidumā, saņemot diplomu. Baltijā vecākā korporācija ir 1808. gadā Tērbatā dibinātā vācbaltiešu studentu korporācija Curonia, kas uzņēma galvenokārt kurzemniekus, un 19. gs beigās – 20. gs. sākumā darbojās arī Rīgā. Viens no pazīstamākajiem kuroņiem bija Latvijā dzimušais Tērbatas Universitātes rektors, fizioloģijas profesors Frīdrihs Biders (1810–1894). Vecākā latviešu studentu korporācija ir 1870. gadā Tērbatā dibinātā Lettonia (sākotnēji kā latviešu rakstniecības vakari), un tās ārējās nozīmes – trikolora krāsas – bija sarkanbaltsarkans, kā vēlāk Latvijas karoga krāsas. Lettonia panāca savu legalizāciju korporāciju saimē 1882. gadā ar tagadējām zaļš-zils-zelts krāsām, jo krāsām bija jābūt dažādām. Pirmā studenšu korporācija Filiae Patriae (Tēvzemes meitas) dibināta pie Tartu universitātes 1920. gada oktobrī, apvienojot igauņu studentes. Gadu vēlāk (1921. gada novembrī) pie Latvijas Universitātes dibināta pirmā latviešu studenšu korporācija Daugaviete. 1922. gadā dibināta biedrība Varavīksne, kas piecu gadu laikā pārtapa par korporāciju, bet oficiāli otra vecākā latviešu studenšu korporācija ir 1923. gada novembrī dibinātā Gundega. Kad 1924. gadā nāca klāt korporācijas Dzintra un Imeria, radās nepieciešamība izveidot jumta organizāciju – Studenšu Prezidiju Konventu (S!P!K!), lai koordinētu darbību, saskaņotu pamatnoteikumus un principus, un kurā ir apvienojušās visas mūsdienās pastāvošās Latvijas studenšu korporācijas. Jāmin arī Selga un Gaujmaliete, kas dibinātas 1927. gadā un pēdējā studenšu korporācija, kas dibināta starpkaru periodā Latvijā – Aurora. (Vienīgā krievu studenšu korporācija Latvijā – Sororitas Tatiana – izveidojās 1932. gadā). Trīs latviešu studenšu korporācijas dibinātas pēckara Vācijā – divas pie Baltijas Universitātes – Spīdola un Zinta, kā arī Minhenē – Staburadze (1947). Studenšu korporācijas Latvijā, nereti, saskārās ar visai nievājošu attieksmi gan no buršu, gan no pārējās sabiedrības puses, tika kariķētas presē un izzobotas ikdienas sarunās. Tomēr ar laiku studenšu korporācijām izdevies izcīnīt savu vietu akadēmiskajā vidē un ieņemt tajā līdzvērtīgu pozīciju. Studenšu korporācijas dibinātas ne tikai pie Latvijas Universitātes. 1928. gada martā Latvijas Konservatorijā radās biedrība Līga, kas no 1931. gada uzskatāma par korporāciju. (Līdz 1940. gadam studenšu korporācijā Līga varēja būt tikai Latvijas Konservatorijas audzēknes. Līdz korporācijas slēgšanai padomju okupācijas laikā Līga bija spiesta vairākas reizes mainīt organizācijas formas nosaukumu, saucoties gan par biedrību, gan korporāciju, gan par kopu un atkal īsu brīdi par korporāciju, jo tobrīd pastāvošie noteikumi paredzēja, ka par korporācijām var dēvēties tikai tās, kas dibinātas pie Latvijas Universitātes). Korporācijas Līga goda filistri bija Konservatorijas rektori Jāzeps Vītols (1863–1948) un Pauls Jozuus (1873–1937). Runājot par korporāciju muzikālajām tradīcijām, jāatzīmē, ka korporācijām ir savas kantu, jeb dziesmu grāmatas, kā arī himna, jeb Karoga dziesma. Studentu un studenšu korporācijām ir savs koris – Prezidiju konventa vīru koris un Studenšu Prezidiju Konventa koris, kuri piedalās arī Dziesmu svētkos. Katru gadu korporācija Tālavija pasniedz Paula Saksa (operdziedonis, korporācijas dibinātājs 1878–1966) Atzinības balvu jaunajiem operas māksliniekiem un rīko kopīgu operas izrādes apmeklējumu. 1940. gada vasarā, pēc padomju okupācijas, korporācijas slēdza. Vācu okupācijas laikā darbību daļēji atjaunoja un turpināja darboties vēlāk trimdā ārzemēs (izņemot korporāciju Līga). Tā kā korporācijas pēc būtības ir nacionālas organizācijas (atļauts runāt tikai latviski), tad šis apstāklis veicināja latvietību dažādos kontinentos – ne tikai Eiropā, bet arī Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā un Austrālijā. Procentuāli korporācijās ir neliels skaits studējošo. Pašlaik Latvijā ir 23 studentu un 13 studenšu korporācijas, kas lepojas ar savām filistrēm – eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, operdziedātāju Žermēnu Heini-Vāgneri un teātra zinātnieci Liliju Dzeni. Mūsdienās studenšu korporācijas aktīvi iesaistās arī žurnāla Universitas redakcijā. Universitas ir viens no vecākajiem žurnāliem latviešu valodā, kas iznāk kopš 1930. gada, reizi vai divas reizes gadā, un pieejams visiem, arī elektroniski. Gan studentu, gan studenšu korporācijas būtība mūsdienās ir – draudzība uz mūžu. Literatūra: V. Ščerbinskis. Uzticīgi Draugam, Rīga, 2010. Nacionālās enciklopēdijas šķirkļi. Pieejams: https://enciklopedija.lv

Pasaulē, mainoties politiskajai kārtībai, aizvien vairāk runājam par Ķīnas ietekmi uz globāliem procesiem. Šī Āzijas lielvara, kura cenšas sevi pozicionēt kā centrālo spēku jaunajā pasaules kārtībā, var būt partneris un drauds vienlaikus, tā atzīmē pašmāju pētnieki. Kā Ķīnas politisko, sociālo un kultūras dzīvi pēta Latvijā un arī Ķīnā? Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar Danu Dūdu, Rīgas Stradiņa universitātes  doktoranti, Ķīnas studiju pētnieci. Kāpēc Latvijai ir būtiska Ķīnas pētniecība un kādos virzienos mūsu pētnieki strādā, skaidro Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja. Raidījuma noslēgumā Zinātnes ziņas Vai, suņa un kaķa gadus rēķinot pēc cilvēka gadiem, esam precīzi? Vai viena suņa dzīves gads patiesi atbilst septiņiem cilvēka dzīves gadiem? Šis jautājums, iespējams, nodarbinājis ne vien kādu suņa saimnieku, bet ik pa laikam tiek pārcilāts arī pētnieku vidū. Tīmekļa vietnē “IFLScience” apkopots ASV zinātnieku Kalifornijā pēdējos gados paveiktais šajā jomā. Rakstā norādīts, ka pieņēmums par viena un septiņu gadu attiecību nav precīzs. Tas, kas gan ir skaidrs, ka suņi nobriest strauji. Piemēram, deviņus mēnešus vecam sunim jau var būt kucēni. Bet suņa un cilvēka vecumu attiecības precīzākai noteikšanai pētnieki ir pieķērušies “epiģenētiskā pulksteņa” idejai. Pēdējā laikā tas ir plaši apspriests temats zinātnē, un doma šāda - indivīda hronoloģiskais un bioloģiskais vecums var nesakrist, jo ķīmiski savienojumu - metilgrupu - piestiprināšanās pie DNS maina gēnu ekspresiju un ietekmē bioloģisko vecumu. Vides signālu ietekmēto gēnu darbību tad attiecīgi dēvē par epiģenētiku. Eksperimentā DNS metilēšanās principi salīdzināti, pētot grupu ar cilvēkiem un grupu ar suņiem, un ir radīta jauna formula suņa un cilvēka vecuma pielīdzināšanai. Zooloģe, Latvijas Nacionālā dabas muzeja pārstāve Inta Lange skaidro suņu vecuma noteikšanu.

Troksnis ir būtiska problēma ne tikai noteiktās darba vidēs, bet arī citur. Cik ļoti cilvēku var ietekmēt troksnis, kādu iespaidu tas var atstāt uz veselību un kā radušās problēmas risināt, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Par trokšņa ietekmi stāsta Dr.med, asociētais profesors, Rīgas Stradiņa univeristātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš un Veselības inspekcijas Vides veselības nodaļas vadītājs Normunds Kadiķis. Ierakstā uzklausām Latvijas Akustiķu apvienības pārstāvi Jāni Ankipānu. Viņš skaidro, kā mūsu dzīvi ietekmē dažādi trokšņi, sākot ar pavisam maziem bērniem un skolēniem. "Jāatceras, ka arī skaņa, kura nav troksnis, patīkama skaņa, arī tā tomēr ietekmē veselību. Mūziķi, kuri spēlē pašu izpratnē skaistu mūziku, arī var sabojāt dzirdi, ja tās skaņas ir par daudz. Respektīvi, ja troksnis ir nevēlams, nepatīkams, nevajadzīgs un lieks tajā brīdī skaidrs, tas rada gan bojājumus dzirdes orgāniem, gan diskomforta sajūtu. Pat ja tā skaņa patīk, arī tad tā var būt kaitīga," norāda Ivars Vanadziņš. Ivars Vanadziņš arī atgādina, ka mūzikas klausīšanās austiņas arī var būt kaitīga, ja trokšņa intensitāte ir pārāk augsta. "Ja arī skaņa ir patīkama vai interesē, arī tad tā, protams, var dzirdi bojāt," atzīst Ivars Vanadziņš. Ilgtermiņā ir kaitīgs arī zems vides troksnis, tāpēc raidījuma viesi norāda, ka vides troksnis ir problēma, ko nevajadzētu ignorēt.  

Metropolitēna opera vai Metropoles opera? Kā ir pareizi? Arī šo jautājumu iztirzāsim janvāra latviešu valodas stundā. Studijā Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja, filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa. Andrejs Veisbergs aicina vēl šonedēļ iesniegt pieteikumus gada vārda un nevārda, kā arī spārnotā teiciena titulam. Ir jau saņemti vairāki labi piemēri. No iesūtītajiem materiāliem kā spārnotā teiciena piemērus viņš min - "mūsu nākotne ir vējā" un "Katram jākopj savs kaps". 

Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes docente Maija Pozemkovska. Producente: Maruta Rubeze. Otrā pasaules kara beigās, bēgot no padomju okupācijas, uz rietumiem devās daudzi tūkstoši Baltijas valstu iedzīvotāju. Britu zonā no astoņdesmit diviem tūkstošiem baltiešu bēgļu četrdesmit pieci tūkstoši bija latvieši. Ar Lielbritānijas Ārlietu ministrijas atļauju pēc profesora Friča Gulbja ierosmes Hamburgā 1946. gada 9. janvārī nodibināja Baltijas Universitāti, lai dzimteni pametušie studenti varētu pabeigt iesāktās studijas. Tā bija latviešu, lietuviešu un igauņu akadēmiski izglītoto bēgļu izveidota augstākā mācību iestāde Vācijā, Lielbritānijas okupācijas zonā, kas sākotnēji atradās Hamburgā, vēlāk – Hamburgas piepilsētā Pinebergā, bijušo kazarmu barakās. Profesors Fricis Gulbis (1891–1956), kurš bija Baltijas Universitātes pirmais prezidents, uzskatīja, ka universitātes galvenais mērķis ir baltiešu jauniešu izraušana no DP nometnēs valdošās bezdarbības un prāta degradācijas. Savu darbību augstskola uzsāka daļēji sagrautā Hamburgas vēstures muzeja telpās. Lai gan universitāte pastāvēja tikai trīsarpus gadus, mācības tajā notika intensīvi, arī vasarā, no pulksten astoņiem rītā līdz desmitiem vakarā. Baltijas Universitātē studēt pielaida tikai tos, kuri varēja uzrādīt gatavības apliecību, pavalstniecību un DP (pārvietotās personas) statusu. Universitātes oficiālā darba valoda bija vācu valoda, taču studiju dokumentus aizpildīja un izsniedza angļu valodā. Bet nacionālajās valodās pasniedza atsevišķus humanitāro zinātņu priekšmetus. Baltijas Universitāte bija unikāla, tās mērķis bija piedāvāt iespēju iegūt akadēmisku izglītību Baltijas valstu jauniešiem, bet Baltijas valstis pārstāvošiem docētājiem – iespēju nodarboties ar zinātni. Par universitātes darbības mērķiem izvirzīja sagatavošanu studijām Vācijas augstskolās un intensīvas angļu valodas apmācības izceļošanas gadījumā. Finansiāls atbalsts universitātes veidošanā tika lūgts un dažādā apmērā saņemts no vairākām bēgļu izveidotām vai citām, kā, piemēram, Latvijas Sarkanais Krusts, kas Vācijā atjaunoja darbību. Pirmos divus semestrus mācībspēki, arī universitātes prezidents un tās rektori strādāja bez atlīdzības, sedzot paši arī ceļa izdevumus vai dzīvojot nometnē šķirti no savām ģimenēm. Līdzīgi studentiem, vairāki mācībspēki sākotnēji dzīvoja vienā barakas istabā četratā vai pat piecatā. Baltijas Universitātes pārvaldē tika ievērots tautību paritātes princips. Universitāti vadīja ievēlēts prezidents un viceprezidents. Tiem bija pakļauti katras nācijas atsevišķi ievēlēti rektori. Visvairāk mācībspēku un studentu bija no Latvijas. Kopumā Baltijas Universitātes diplomu ieguva 76 studenti, no tiem 53 latvieši. Baltijas Universitāte kā magnēts pievilka jauniešus – dažu mēnešu laikā studentu skaits trīskāršojās no 300 līdz 1025 studentiem. Baltijas Universitātē bija astoņas dažādu jomu fakultātes. Lekcijas studentiem notika lielajā barakā “Aula Magna”. No Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesoriem šeit darbojās Jēkabs Prīmanis (anatomijā) un Jānis Šulcs (ķirurģijā), kā arī vēlākie profesori Nikolajs Vētra (iekšķīgās un infekciju slimībās), Jānis Eglītis (histoloģijā), Anna Raimonda (zobārstniecībā) un citi. Daudzi Medicīnas fakultātes mācībspēki kļuva par Latviešu Ārstu apvienības (mūsdienās pazīstama kā LĀZA) trimdā dibinātājiem Eslingenā. Medicīnas fakultātes dekāns bija profesors Nikolajs Vētra. Zobārstniecības nodaļas darbā vislielāko enerģiju ieguldīja Anna Raimonda (1903–1977). Viņai pat izdevās piesaistīt pazīstamo Rīgas zobu tehniķi Erhardu Dumpi, kurš nodaļas rīcībā nodeva savu personīgo tehnisko laboratoriju. Savukārt lektors Nikolaja Cauna (1914–2007) Baltijas Universitātē bija iekārtojis pat Anatomijas muzeju. Anatomijas studijām kaulus studenti paši salasīja gruvešos un glabāja kopmītnē drēbju skapī, dažkārt baidot nejaušos ciemiņus. Neskatoties uz grūtajiem sadzīves apstākļiem, studenti atrada laiku un iespējas dzīvi padarīt jautrāku – rīkoja karnevālus, dziesmu vakarus, spēlēja teātri un sportoja. Baltijas Universitāte atmodināja akadēmisko dzīvi pēckara Vācijā. Šajā laikā Pinebergā dibinātas vairākas studentu organizācijas, tostarp piecas latviešu korporācijas – Fraternitas Imantica, Spīdola, Gersicania, Zinta un Fraternitas Cursica. Augstskolu slēdza 1949. gada 1. oktobrī, kad lielākā daļa baltiešu bēgļu bija izceļojuši uz jaunām mītnes zemēm – Angliju, ASV, Kanādu, Austrāliju, Jaunzēlandi un citur. Daudzi turpināja studijas citu valstu augstskolās, un savās jaunajās mītnes zemēs aktīvi darbojās latviešu diasporā, taču diemžēl Latvijā neatgriezās. Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā glabājas oriģināli Baltijas Universitātes dokumenti, to vidū Jāņa Gablika (1924–2013) diploms par zobārsta grāda iegūšanu. Jānis Gabliks vēlāk ASV ieguva doktora grādu bakterioloģijā un kļuva par profesoru Bostonas universitātē (Northeastern University in Boston). 1996. gadā Hamburgas piepilsētā Pinebergā sakarā ar Baltijas Universitātes 50 gadu jubileju tika atklāta piemiņas plāksne. Savukārt Latvijas Universitātes (LU) Mazajā aulā uzstādīta Baltijas Universitāte emblēma “Liesmojošā lāpa”, bet 2001. gadā Pasaules latviešu zinātnieku kongresa laikā atklāja piemiņas plāksni Baltijas Universitātes dibinātājam profesoram Fricim Gulbim pie bijušā LU Fizikas institūta Kronvalda bulvārī 4, Rīgā. Diemžēl, no Vācijas pārceļoties uz Kanādu, īstenot ideju par Baltijas Universitātes turpmāko darbību Ziemeļamerikā Fricim Gulbim neizdevās.   Vēres Feldentāle, E. (2025), Baltijas Universitāte. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/39601-Baltijas-Universit%C4%81te Grāmatiņš, A. (sast.), Baltijas Universitāte 1946–1949: Rakstu un fotogrāfiju krājums. Minstere, apgāds Latvija, 1989. 213 lpp. Universitas, 2022, žurnāla 1. speciālizlaidums (veltīts 1947. gadā Vācijā dibinātajiem konventiem)

Uz precīzijas medicīnu tiek liktas lielas cerības nākotnē, īpaši onkoloģijā, kur šāda veida terapijas nozīmētu veiksmīgi izārstētu vēzi bez smagām blaknēm veselajām organisma šūnām. Kā dažādas medicīnas procedūras, terapijas metodes un medikamentus ietekmē mūsu katra gēni, vides un dzīvesveida apstākļi? Kādām slimībām jau šobrīd palīdz precīzijas medicīna un ko tā īsti nozīmē? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Inese Čakstiņa-Dzērve, bioloģijas doktore, Rīgas Stradiņa universitātes Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta vadošā pētniece, docente Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātē, un Egija Berga-Švītiņa, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ģenētiķe. Raidījuma noslēgumā Zinātnes ziņas Kas vieno un atšķir optimistus un pesimistus? Optimistiski cilvēki savā starpā esot līdzīgi – tā pagājušajā gadā publicētā pētījumā žurnālā “PNAS” apgalvojuši zinātnieki no Japānas un Austrālijas. “Zināmais nezināmajā” viedokli par publikāciju vaicājam pašmāju pētniekam, un šoreiz tā ir psiholoģe, kā arī lektore un pētniece Rīgas Tehniskajā universitātē Anete Hofmane. Viņa norāda, ka pēdējo desmit gadu laikā ir ienākusi tendence runāt par pozitīvo psiholoģiju un līdz ar to – arī par optimismu. Saruna par optimismu kā cerību saglabāšanu attiecībā uz nākotni un kā psiholoģisku resursu.

Janvārī īpaša vērība tiek pievērsta dzemdes kakla vēzim, jo izmaiņas skrīninga veikšanā un daži citi ārstu aktualizēti aspekti ir tā vērti, lai par tiem parunātu vairāk un padarītu cīņu ar dzemdes kakla vēzi efektīvāku. Plašāk stāsta Latvijas dzemdes kakla vēža izglītības fonda vadītāja, ginekoloģe Kristīne Pčolkina, Rīgas Stradiņa universitātes Dzemdniecības un ginekoloģijas katedras docētāja, asociētā profesore, ginekoloģe Jana Žodžika un Austrumu slimnīcas Onkoķirurģijas klīnikas Galvas un kakla ķirurģijas nodaļas vadītājs, otolaringologs Renārs Deksnis. Speciālisti norāda, ka Latvijā cilvēki neizmanto iespēju jauniešiem vakcinēties pret papilomas vīrusu, lai nākotnē izvairītos no saslimšanas ar dzemdes kakla vēzi, kā arī citām ļaundabīgām saslimšanām. Kā piemēru viņi min Zviedriju, kura līdz ar citām Skandināvijas valstīm ir zeme, kurā ļoti veiksmīgi uzsākta vakcinācija skolu vecuma jauniešiem. Tas notika 2009. / 2010. gadā, kad arī Latvija uzsāka vakcināciju. "Tas nozīmē, ka sievietēm, kas sasniedz 25 gadus šajā periodā, dzemdes kakla vēzis vairs nav. Zviedrijā tas tiešām arī nav. Tas nozīmē, ka arī citi vēža veidi - rīkles, dzimumlocekļa, viņiem nav. Bet mēs joprojām esam tieši tādā pašā situācijā, jo vakcinācija ir pamatu pamats. Man ļoti žēl, ka nespējam sasniegt tos pašus rezultātus," atzīst Jana Žodžika. "Valsts sniedz šīs iespējas. Tas ir katra cilvēka - sievietes, vecāku - lēmums veikt vakcināciju. Ja to neveic, faktiski viņa uzņemas atbildību par bērna veselību visā dzīves garumā." "Vakcīna ir droša. Tā nav jauna, un neredzam mēs nekādas nopietnas sekas un problēmas, nemaz nerunājot par miljoniem cilvēku, kas ir pasaulē vakcinēti. Bet diemžēl mīti, nepareizi uzskati joprojām ceļo," turpina Jana Žodžika. "Es saprotu, ka ir sabiedrības daļa, kas kas grib dzīvot ļoti dabiski, tai skaitā atsakās no vakcinācijas. Bet ir sabiedrības daļa, kas varbūt šaubās. Es gribu aicināt un apliecināt, ka tas ir droši un tas ir ļoti efektīvi. Diemžēl jāsaka, ka ir arī ģimenes ārsti, kas joprojām šaubās man nezināmu iemeslu pēc. Vai tā ir neinformētība vai nevēlēšanās, man grūti pateikt." Speciāliste mudina izmantot iespēju vakcinēties jau pusaudžu vecumā. Šobrīd iespējam vakcinēties ir līdz 26 gadu vecumam, bet nevajadzētu atlikt uz pēdējo brīdi. Tas nebūs vairs tikai efektīvi. Drīkst vakcinēties arī lielākā vecumā, bet jāatceras, ka vakcīna neārstē esošos esošos vīrusus, bet pasargā no jauniem tipiem, un tas var būt zināmās situācijās svarīgi. 

Saeimas vēlēšanu gads tūlīt sāksies, bet priekšvēlēšanu gaisotne ir jūtama jau labu laiku. Koalīcijas partneri jau mēnešiem viens pret otru vērš skarbus vārdus un ne tikai vārdus, bet valdība turas. Kāda ir situācija "uz politiskās starta līnijas" un kādi faktori un lēmumi ietekmēs finišu nākamgad oktobrī, par to diskutējam raidījumā Krustpunktā. Analizē Rīgas Stradiņa universitātes docente, politoloģe Lelde Metla-Rozentāle, domnīcas "PROVIDUS" direktore Sanda Liepiņa, politologs Juris Rozenvalds un pētījumu centra SKDS Sociāli politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore Ieva Strode.  

Kāds bijis šis gads dažādās zinātnes jomās Latvijā un pasaulē? Skaidro un vērtē raidījuma Zināmais nezināmajā komanda. Gada noslēdzošo raidījumu esam veltījuši kopā sanākšanai raidījuma komandas lokā, lai atskatītos, kāds šis gads ir bijis zinātnes pasaulē. Raidījuma pirmo daļu veltām sarunai ar Tomu Brici, jo tieši viņa veidotā iknedēļas klimata un laikapstākļu rubrika bija jaunievedums šogad raidījumā. Šajā raidījumā viņš sagatavojis šī gada klimatisko apstākļu apskatu Latvijā. Raidījums Zināmais nezināmajā skan jau 20 gadus. Tas iespējams, pateicoties ekspertiem, pētniekiem un zinātniekiem, kuri viesojas raidījumā. Statistika rāda, ka visbiežāk raidījumā viesojies profesors Jurģis Šķilters, kura pārziņā ir uztveres pētījumi. Apsveicam profesoru ar deviņām intervijām mūsu programmā 2025. gadā. 2. vietā ir divi eksperti: Ivars Vanadziņš, Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors, vides jautājumi ļoti aktuāli šobrīd, un Māris Lielkalns no Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza. Abi kungi sešas reizes  viesojušies mūsu raidījumā. 3. vietā ar vismaz pieciem apmeklējumiem ir profesore Zanda Rubene. Par digitālajiem paradumiem šodien runāt liekas ļoti dabiski. Kā arī Inta Lange no Nacionālā Dabas muzeja. Topa 4. vieta ir profesore Līga Plakane un profesore Līga Ozoliņa-Molla. Abas lieliskas cilvēka organisma pazinējas, klātesošas visās sarunās, kad runa par cilvēka fizioloģiju. Gan biežajiem, gan retāk satiktajiem raidījuma viesiem sakam lielu paldies par piedalīšanos un laika atvēlēšanu, lai skaidrotu sarežģitos zinātnes jautājumus. Bet kuras raidījuma Zināmais nezināmajā epizodes klausītāji visvairāk klausījušies straumēšanas vietnēs, konkrētāk "Spotify"?  vietā raidījums par slavenākajiem noziegumiem Latvijas vēsturē, intervija ar Lāsmu Gaitnieci; vietā raidījums par stresu, tā ietekmi uz mūsu veselību; vietā raidījums par melnajiem caurumiem vietā raidījums par augu lomu ūdens apritē pilsētvidē; vietā raidījums, kurā ar kometētāju Paulu Raudsepu un vēsturnieku Kasparu Zelli runājām par to, vai var vilkt paralēles starp Trampa īstenoto politiku šodien un nacistiskās Vācijas politiku.

Gotiskais šausmu romāns par ģeniālo zinātnieku Frankenšteinu un viņa radīto briesmoni gūst atzinību arī mūsdienās - vairāk nekā 200 gadu pēc tam, kad tolaik pusaudze Mērija Šellija to uzrakstīja. Romāns ir īsta pērle medicīnas vēstures cienītājiem, sākot ar centieniem ar elektrisko strāvu atdzīvināt mirušos, beidzot ar detalizētu izpratni par cilvēka anatomiju. Ko par Viktorijas laika medicīnas atklājumiem stāsta Frankenšteins un kāpēc tolaik tik aktīvi bija centieni atdzīvināt mirušos? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete, filozofs Ainārs Kamoliņš un apvienības "Kino Kults" producents, kinoblogeris Sergejs Timoņins.  

Ožas zudums un izmaiņas rokrakstā - šīs ir vienas no savdabīgākajām iespējamajām pazīmēm slimībai, ar ko sirgst miljoniem cilvēku pasaulē. Viena no neirodeģeneratīvām saslimšanām, kas skar vairāk nekā 10 miljonus pasaulē, ir Parkinsona slimība. un šobrīd tā tiek uzskatīta par vienu no straujāk augošajām nervu sistēmas slimībām. Pazīstama ar izteiktu muskuļu trīci, kas laika gaitā apgrūtina gan runas, gan ikdienas darba spējas. Kā to diagnosticē, ārstē un pēta? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģes Ramona Valante un Krista Lazdovska. "Ja runājam par neiroģeneratīvajām slimībām, pie kurām pieder arī Parkinsona slimība, pasaulē tiek lēsts pēc epidemioloģiskiem datiem, ka šī ir viena no slimību grupām, kur sagaidāma epidēmija. Mēs parasti runājam par epidēmiju, par vīrusu slimībām, kas ātri izplatās. Kopumā, ņemot vērā, ka sabiedrībai ir tendence novecot, ilgāk dzīvot, mazāk nomirt no infekciju slimībām, no kardiovaskulārām slimībām, tad neirodeģeneratīvās slimības paliek aizvien biežākas un un izplatītākas visā pasaulē un arī Latvijā," norāda Ramona Valante. "Galvenais riska faktors joprojām ir vecums. Jo vecāki mēs kļūstam, jo lielāks risks ir šai slimībai," atzīst Krista Lazdovska. "60 gadu vecumā tas varētu būt viens līdz 5 procenti, 80 gadu vecumā jau vismaz 5% varētu slimot ar Parkinsona slimību. Bet skaidri pierādīta ir pesticīdu iedarbība. Francijā cilvēki, kas strādā lauksaimniecībā, var Parkinsona slimību kārtot kā arodsaslimšanu. Kopumā zinām, ka viss, kas ietekmē smadzeņu veselību, ietekmēs arī arī neirodeģenerāciju un iespējamu slimības attīstību. Gan sirds asinsvadu veselības aspekts, gan arī dažādas toksiskas vielas var būt iesaistītas, gan arī sporta trūkums, protams, arī ģenētiskie faktori." Ārstes norāda, ka ar Parkinsona slimību saslimst arī gados jauni cilvēki. "Tas ir mīts, kad Parkinsona slimība ir tikai vecāka gadagājuma cilvēkiem. Parkinsona slimība var parādīties jebkurā vecumā," atzīst Ramona Valante. "Kopumā Parkinsona slimību uzskata par multifaktoriālu, kas nozīmē, ka vairāki faktori iedarbojas, mēs nevaram pateikt, kurš ir tas viens un galvenais, kas ir palaidis to slimību. Un man šobrīd īsti nav skaidrs, kādiem tiem faktoriem ir jāsakrīt, lai beigās būtu Parkinsona slimība. Diemžēl viņa var arī parādīties 30-40 gados bez ģenētiskā fona." "Parkinsona slimību mēs varētu skatīt kā tādu daļēji lietussargu, zem kura apakšā var būt katram sava slimība, savi simptomi," skaidro Krista Lazdovska. "Bet pirmais, pēc kura spriedīsim, ka tā ir tieši Parkinsona slimība, šie pacienti kļūst lēnāki. Tas ir tāds pamatsimptoms. Mēs skatāmies, vai šis kustību temps ir zudis." Pacienti to izjūt dažādi. Kāds to izjūtu gaitā, ka kļūst lēnāks, soļu garums samazinās. Kāds izjūt, piemēram, kad kaut ko gatavo. No rīta grib uztaisīt omleti un kuļ olu, un roka pēc pāris tiem apgriezieniem kļūst arvien lēnāka. Lēnīgums ir pamatsimptoms. Tai pievienojas miera trīce. Ārste mudina nesatraukties tos, kam satraukumā nedaudz trīc rokas. Miera trīce ir "sarkanais karogs" Parkinsona slimībai. Cilvēks sēž mierīgi, neko nedara, rokas klēpī un skatās televizoru, un vienai rokai īkšķis vai plaukstas daļa patrīc. Tam pievienojas muskuļu stīvums. "Ja mēs runājam par klasisku Parkinsona slimību, šie simptomi sākumā ir vienpusēji, vienā ķermeņa pusē," bilst Krista Lazdovska.  "Ja pēkšņi vienu reizi neveikli sanācis notīrīt kartupeli, tas nenozīmē, ka ir slimība, jo Pārkinsona slimība viņa ir lēna un progresējoša. Izmainītās kustības paliek konstantas," papildina Ramona Valante.  Sākumā cilvēki nejūt tieši lēnīgumu, bet to, ka kustas citādi. Ja tās ir pāris reizes, par to nebūt jāsatraucas. Ja tas sāk traucēt ikdienā, tas ir brīdis, kad jāvēršas pie ārsta, jo Parkinsona slimība nepāriet.  "Ja cilvēks atnāk pie ārsta un pasaka: man šis sākas pirms mēneša, ārsts nedrīkst pat teikt, ka šī ir Parkinsona slimība. Mēs izvērtēsim pacientu, mēs paturam prātā, bet patiesībā, lai noteiktu, ka šī ir Parkinsona slimība, simptomiem ir jābūt vismaz trīs gadus," norāda Krista Lazdovska.  "Jautājums, vai tas nav novēloti? Diemžēl patiesība ir tāda, ka neviena neirodeģeneratīva slimību, tai skaitā Parkinsona slimība, nav izārstējama. Līdz ar to nevar nokavēt to, ko nevar izārstēt. Mēs varam ar medikamentiem un darbībām varam tikai uzturēt dzīves kvalitāti, bet ne izārstēt," atzīst Ramona Valante. Nacionālā Dabas muzejā turpmāk būs vērojama skeletiem veltīta ekspozīcija Mirkli pirms Latvijas Nacionālā dabas muzeja jaunās, pastāvīgās ekspozīcijas “Skeletārijs” atklāšanas esam satikušies ekspozīcijas zālē ar muzeja Zooloģijas nodaļas vadītāju, ornitologu Dmitrijs Boiko. Ekspozīcijā mūs ieskauj lieli un mazi visdažādāko dzīvnieku sugu skeleti un to daļas. No 11. decembra ikvienam to visu ir iespēja aplūkot jebkurā mirklī muzeja 5. stāvā. Dmitrijs Boiko kā ekspozīcijas darba grupas vadītājs norāda, ka “Skeletārija” ceļš iets vairākus gadus. Laika gaitā paši muzeja pārstāvji savu kolekciju papildinājuši ar jauniem galvaskausiem, bet, lai iegūtu pilnus dzīvnieku skeletus, atrasti lieliski sadarbības partneri - Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Veterinārmedicīnas fakultāte Jelgavā. Tad uzsāktas sarunas, vai muzejs varētu deponēt fakultātes osteoloģiskās kolekcijas priekšmetus, un šim ierosinājumam gūta atsaucība. Tā tapis “Skeletārijs”. Savukārt muzeja vecākā ekoloģe Lauma Goldblate ekspozīcijā bijusi atbildīga par saturu un vislabāk zina stāstīt, pēc kāda principa “Skeletārijs” veidots. Atklājot ekspozīciju, Latvijas Nacionālā dabas muzeja direktore Skaidrīte Ruskule savā uzrunā norāda, ka līdz ar “Skeletārija” atklāšanu tiek pāršķirta vēstures lappuse. Ar “Skeletāriju” muzejs savā ziņā atvadās no kādreizējā ekspozīciju izteiktā vēsturiskā pieskāriena. Vienlaikus direktore uzsver, ka līdz šim nav pieredzēta neviena ekspozīcija, kurā būtu ieguldīts tik liels darbs eksponātu sagatavošanāS Skanot prieka čalām pēc “Skeletārija” atvēršanas, par savu darbu vēl pastāsta ekspozīcijas materiāla sagatavotāja un arī atsevišķu eksponātu restauratore Janta Meža. Lai eksponāti saglabātos ilgtermiņā, Janta tos mazgājusi ar ļoti smalkām smiltīm, dzeramo sodu, ūdeni, bet nolūzušās detaļas fiksējusi ar speciālu līmi. “Skeletārijs” Latvijas Nacionālajam dabas muzejam ir jauna latiņa, ne katram dabas muzejam ir šāda skeletu ekspozīcija, un, kā atklāšanā norādījis ekspozīcijas mākslinieciskā risinājuma autors Didzis Jaunzems, “Skeletārijs” pat atgādina dārglietu ateljē. 

Aprakstot profesijas, tās tiek sauktas vīriešu dzimtē, bet runājot par konkrētiem profesiju pārstāvjiem, nosaukums tiek pielāgots vīriešu vai sieviešu dzimtē. Bet ja konditore vēlas, lai viņu piesaka kā konditoru? Vai tas būs nepareizi? To skaidrojam decembra latviešu valodas stundā. Stāsta Latvijas Univeristātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja, filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa.

Dažreiz slimības slēpjas pamatīgi – aiz citām pazīmēm un stāvokļiem, apgrūtinot diagnostiku. Neiroendokrīnie audzēji ir tieši tādi. Kā tomēr atpazīt slimību, kādas ir ārstēšanas iespējas un ko darīt, lai neiroendokrīnos audzējus atklātu iespējami ātrāk, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas valdes priekšsēdētāja, P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas klīnikas vadītāja Aija Geriņa, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas valdes loceklis, ķirurgs Haralds Plaudis un P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes loceklis, ķirurgs Artūrs Ozoliņš. Neiroendokrīnos audzējus pieskaita pie īpašas audzēju grupas.  "No vienas puses, tas ir vēzis, no otras puses, viņa gaita ir daudz labāka nekā, ja skatāmies uz standarta vēža prognozi," norāda Aija Geriņa. "Kāpēc mēs tos saucam par tādiem viltīgiem jeb viņus pielīdzina zebrai nevis zirgam, runājot alegorijās? Šie audzēji uzreiz nav pamanāmi. Viņi gadiem mēdz būt slēptās formās pacientam. Pacientam var būt nespecifiski simptomi, kā ilgstoša caureja, ko sajauc ar infekcijas slimību, vai arī tas varētu būt kāds iekaisums hronisks zarnā. Varbūt apsārtuma sajūta sejā, ko reizēm sajauc ar menopauzi, ja tā ir sieviete. Šos audzējus producē saucamās neiroendokrīnās šūnas, viņas izdala specifiskas vielas, ko lielākoties aknas nespēj inaktivēt. Šīs vielas rada simptomus, kas var radīt veidojumus, kas kaut kur slēpti sēž un dod arī saucamās metastāzes. Problēma ir, ka ka šos audzējus ne vienmēr mēs ieraugam ar parastajām radioloģiskajām mašīnām, ar datoru, ar sonogrāfiju." Parasti pacientiem šo vēža paveidu atklāj, veicot profilaktiskos radioloģiskos izmeklējumus, kad parādās kaut kas aizdomīgs dažādos orgānos. Otrs - kad veidojums vai veidojumi ir tik lieli, ka fiziski kaut kur sāk spiest vai parādīties. Trešais, ja ir hormonāli aktīvs un šīs aktivitātes var būt ļoti daudzējādas. Tāpēc šie audzēji var būt viltīgi un dažādi.  

Biodeja nav vienkārša deja, bet tās radīšanā izmantotas zināšanas antropoloģijā, fizioloģijā, neiroloģijā, psiholoģijā un pat  psihoterapijā, Par šo personības pilnveidošanas metodi saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Ar biodeju iepazīstina pirmās Baltijas Biodanza skolas absolvente, sertificēta Biodanza skolotāja Anete Raikova, biodanza dejotāja Anda Balgalve, Rīgas Stradiņa universitātes Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedras docētāja Aija Dudkina. Ierakstā pēc biodeju nodarbības uzklausām Uģi, Raimondu, Santu, Gunitu un Anitu. Viņi atklāj, kāpēc izvēlējušies dejot tieši biodejas.

Garās rindas, mediķu trūkums - veselības aprūpes sistēma ilgstoši saskaras ar finansējuma deficītu. Vai ir kādas cerības, ka kādā no jomām kaut kas varētu mainīties uz labo pusi 2026. gadā? Krustpunktā analizē Veselības ministrijas parlamentārā sekretāre Līga Āboliņa, Latvijas lauku ģimeses ārstu asociācijas valdes priekšsēdētāja Līga Kozlovska, veselības aprūpes finansēšanas eksperts, Rīgas Stradiņa universitātes lektors Edgars Labsvīrs un SIA "Veselības centrs 4" valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds. Kārtējo reizi atlikta tā sauktā divu grozu sistēma veselības aprūpē, kas paredzēja valsts apmaksātus pakalpojumus nodrošināt tikai sociālā nodokļa maksātājiem, kā arī vairākām īpašām iedzīvotāju grupām. Sākotnēji bija paredzēts, ka sistēma stāties spēkā jau 2019.gadā, tomēr to vairakkārt atlika. Tagad izskatās, ka no šīs domas varētu atteikties pavisam. Bet, uz kādu finansēšanas sistēmu veselības aprūpē pāries? Ar pašreizējo naudas nav pietiekoši, rindas uz pakalpojumiem ir garas, kam ir iespēja, tie izmanto veselības apdrošināšanas polises vai maksā no savas kabatas. Un vissliktākajā situācijā tad nonāk sociāli neaizsargātākā iedzīvotāju daļa. Kā mainīt veselības aprūpes finansēšanu?

Spēja ātri atpazīt insultu var izglābt kāda dzīvību. Kas jāzina par insulta pazīmēm un to noteikšanu un kā jārīkojas, lai palīdzētu, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas ģimenes ārste, Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedras docētāja, Metodiskā vadības centra ģimenes medicīnā koordinatore ģimenes medicīnas jautājumos Dārta Puriņa un P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Neiroloģijas klīnikas Insulta vienības virsārsts Kristaps Jurjāns. "Mēs esam sabiedrībā, kurā ir pārāk daudz novēršamu nāvju un mums lielākoties nāves cēlonis ir sirds un asinsvadu saslimšanas, kuras ir efektīvi novēršamas. Jautājums, vai paši objektīvi izturamies pret šiem rādītājiem," vērtē Dārta Puriņa. Cilvēki nepievērš uzmanību augstam asinsspiedienam vai augstam holesterīna līmenim asinīs. Protams, arī smēķēšana, kustību trūkums un aptaukošanās ir riska faktori, kā arī tas, ja pirmās pakāpes radinieki ir slimojušo ar insultu. "Insults notiek vienā mirklī un strauji, bet tas izveidojas laika gaitā. To var novērst, tāpēc ir jāizglīto sabiedrība," atzīst Dārta Puriņa. "Sabiedrība ne vienmēr izprot kopsakarību kopumu, ka augsts asinsspiediens vai augsts holesterīna līmenis nav tikai cipari, kurus dakteris grib izārstēt, bet ka tie ir riska faktori, kuriem laika gaitā attīstoties izveidosies saslimšana. Ja savlaicīgi strādājam ar riska faktoriem, saslimšanu ir lielas iespējas novērst," turpina Dārta Puriņa. "Kad notiek insults nervu šūnas iet bojā strauji. Stundas laikā cilvēks, kas slimo ar insultu, zaudē tik daudz nervu šūnu, cik normāli novecojot zaudē piecu gadu laikā," skaidro Kristaps Jurjāns. Šī ir viena no retajām slimībām, kurai ir tik īss laiks, lai pacientam reāli palīdzētu. Insultam tās ir pirmās 4,5 stundas, to laikā pacientam jānonāk slimnīcā, jāveic izmeklējumi un jāuzsāk ārstēšana. "Labāki rezultāti ir, ja to izdara pirmajā stundā," norāda Kristaps Jurjāns. "80% insultu ir iespējams novērst, kontrolējot primāros riska faktorus, kas galvenokārt saistīti ar dzīvesveidu, asinsspiedienu, holesterīnu, smēķēšanu," skaidro Kristaps Jurjāns. Diemžēl saslimst arī tie, kas ievēro visveselīgāko dzīves veidu, bet tā nav lielākā sabiedrības daļa. "Tas, ka saslimstība ir liela, liecina, ka mums klibo primāra un sekundāra profilakse. Slimības, kas insultu izraisa, netiek laicīgi diagnosticētas un ārstētas," norāda Kristaps Jurjāns. Ja ir aizdomas, ka kādam ir insults, svarīga ir ātra rīcība - atsmaidi, turi rokas, runā. Ja kādu no šīm funkcijām cilvēks nespēj veikt, jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība.  Sabiedrība regulāri jāinformē par insulta simptomiem, testu "ĀTRI" un kampaņas ietvaros mācām arī bērniem bērnudārzā pazīst insultu. Kā rīkoties, ja kādam no vecākiem vai vecvecākiem parādās šādas pazīmes. Labāk reaģēt straujāk un zvanīt palīdzības dienestam, nevis konsultēties ar draugiem vai ģimeni un nogaidīt. "Insults veidojas, kad kādai smadzeņu daļai ir traucēta asiņu apgāde. Asinsvadu var aizsprostot trombs vai plīst asinsvads," skaidro Kristaps Jurjāns. "Išēmiskais insults rodas, kad trombs aizdambē asinsvadu, kāda smadzeņu daļa nesaņems asinis un sāks strauji iet bojā. Zudīs nervu šūnas, cilvēks zaudēs spēju runāt, kustināt vienu ķermeņa pusi, pazīt radiniekus. Dažādi simptomi var būt." Latvijā insults ir bieža saslimšana, bet tā ir novēršama slimība. -- Slimību profilakses un kontroles centrs sadarbībā ar Latvijas Neirologu biedrību un Latvijas Insulta biedrību īsteno sabiedrības informēšanas kampaņu “Atpazīsti insultu! Rīkojies ĀTRI!”, lai skaidrotu insulta pazīmes un uzsvērtu to savlaicīgas atpazīšanas nozīmību veiksmīgai slimības ārstēšanai un izglītotu par insulta profilakses pasākumiem.      

Sarunas starp Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un ASV prezidenta Donalda Trampa īpašo sūtni Stīvu Vitkofu un znotu Džaredu Kušneru noslēgušās bez risinājumiem izbeigt Krievijas karu Ukrainā. korupcijas lietu prāvās figurējošais Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu ir vērsies pie Valsts prezidenta Ichaka Hercoga ar apžēlošanas lūgumu.  Tramps draud ar militāriem uzbrukumiem ikvienai valstij, kas pieļaus narkotiku kontrabandu uz ASV. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns un Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš. Diplomātiskā ceha nepagurstošie strādnieki „Sarunas bija produktīvas, taču vēl ir darbs darāms,” mediji citē valsts sekretāra Marko Rubio teikto pēc tikšanās starp Savienoto Valstu un Ukrainas delegācijām svētdien Floridā, netālu no Maiami, superekskluzīvā privātā golfa klubā, kuru ierīkojusi Stīva Vitkofa īpašumu attīstīšanas kompānija. Ukrainas delegāciju tagad vada Nacionālās drošības padomes sekretārs Rustems Umerovs, kurš šai amatā nomainījis korupcijas skandālā ierauto un no amata atlūgušos bijušo prezidenta Zelenska administrācijas vadītāju Andriju Jermaku. No amerikāņu puses bez valsts sekretāra Rubio piedalījās arī prezidenta Trampa īpašais sūtnis Stīvs Vitkofs un līdzīgā statusā esošais prezidenta znots Džareds Kušners. Aiz valsts sekretāra nogludinātajām frāzēm par „suverēnu, neatkarīgu un pārtikušu” Ukrainu kā procesa mērķi nav nojaušamas sarunu detaļas, tai skaitā tas, kādas sviras un ar cik nopietnu spiedienu amerikāņu puse darbinājusi pret saviem sarunu partneriem. Tikām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis 1. decembrī viesojās Parīzē, kur tikās ar vienu no konsekventākajiem viņa valsts atbalstītājiem, Francijas prezidentu Emanuelu Makronu. Sarunu laikā abi sazvanījušies arī ar Lielbritānijas, Vācijas, Polijas, Itālijas, Norvēģijas, Somijas, Dānijas un Nīderlandes līderiem, arī Eiropadomes prezidentu Antoniu Koštu, Eiropas Komisijas vadītāju Urzulu fon der Leienu un NATO ģenerālsekretāru Marku Riti. Jautājumu par Krievijas iesaldētajiem aktīviem, drošības garantijām Ukrainai, tās pievienošanos Eiropas Savienībai un Eiropas sankcijām pret Krieviju galīgi var izlemt „tikai tad, ja pie sarunu galda ir visas Eiropas valstis,” pēc tikšanās deklarēja Makrons. Kā sava veida atbilde šai tēzei no Eiropas pretējās puses tai izskanēja Krievijas diktatora Putina teiktais, sagaidot Stīvu Vitkofu un Džaredu Kušneru Maskavā, kurp viņi devās pēc tikšanās Floridā. Eiropa, kā izteicās Putins, esot tā, kas kurinot karu un traucējot amerikāņu miera centieniem. Krievijai neesot nolūka karot ar Eiropu, taču, ja nu eiropieši sākšot karu, tad Krievija esot gatava kaut tūlīt. Putina un ASV pārstāvju 2. decembra tikšanās sakarā mediji citē Krievijas vadoņa ārpolitikas padomnieku Juriju Ušakovu, kurš līdz ar īpašo sūtni Kirilu Dmitrijevu tajā asistēja Kremļa saimniekam. Tikšanās, kā teicis Ušakovs, esot bijusi „ārkārtīgi noderīga, konstruktīva un informatīva”, kādam risinājumam tuvāk gan neesot tikts. Lielu tās daļu aizņēmušas, kā izteicās Kremļa pārstāvis, „teritoriālās problēmas”, ar ko, acīmredzot, jāsaprot Kremļa agresora apetīte pievākt jau okupētās un vēl neieņemtās Ukrainas zemes. „Vēl daudz darba jāpadara,” paziņojis Ušakovs. Apžēlojiet nevaļīgo! „It kā valstij jau tā nenāktos gana smagi cīnīties ar tiesisko un konstitucionālo krīzi, svētdien premjerministrs Benjamins Netanjahu ieveda Izraēlu jaunā mīnu laukā,” tā izdevums „Israel Times” raksturo valdības vadītāja soli, 30. novembrī iesniedzot Izraēlas prezidentam Īzakam Hercogam lūgumu pirms tiesas apžēlot viņu par kriminālapsūdzībām trīs lietās, par kurām viņš tiek tiesāts kopš 2020. gada. Apsūdzības saturs ir  krāpšana un uzticības ļaunprātīga izmantošana trīs atsevišķās korupcijas lietās, kā arī kukuļa pieņemšana pozitīva mediju atspoguļojuma veidā vienā no šīm lietām. Lūgums pēc formas, faktiski premjera vēstule valsts galvam un tai sekojošā publiskotā videouzruna pilsoņiem ir vismaz uzstājīga prasība. Premjerministrs neko nesaka par to, vai uzskata sevi par vainīgu, bet gan paziņoja, ka esot ticis nomelnots, un apsūdzības pret viņu sadomājuši viņam naidīgi ļaudis tiesībsargājošajās iestādēs. Viņš, raugi, esot tikai ieinteresēts, lai lietas tiktu iztiesātas kā klājas, taču tas atņemot viņam tik daudz laika, ka smagi nodarot pāri viņa darbam – valdības vadīšanai šai valstij tik grūtajā laikā. Šis arguments kā galvenais izvirzīts arī oficiālajā lūguma tekstā, kas iesniegts prezidentam Hercogam. Ar sarkasmu tiek atzīmēts, ka tie paši juristi, kuri šobrīd izvirza šo tēzi, savulaik argumentējuši, ka tiesāšanās netraucēšot Netanjahu pildīt premjera pienākumus. Taču, kā norāda eksperti, galvenā problēma šai gadījumā ir vainas un nevainīguma jautājuma kategoriskā apiešana. Tas padara prezidenta apžēlošanas aktu, ja tāds pat sekotu, ļoti apšaubāmu un, iespējams, arī tiesas ceļā apstrīdamu. Izraēlas juridiskajā praksē īsti nav domājams precedents, kad apžēlošana tiek piešķirta pirms tiesas sprieduma vai apsūdzētā vainas atzīšanas. Prezidenta apžēlošanas formulējums Izraēlas konstitūcijā gan tieši nedefinē šādus priekšnoteikumus, taču uz tiem diezgan nepārprotami norāda konstitūcijā lietotais apzīmējums „likumpārkāpējs”. Kā vienīgais precedents pirmstiesas apžēlošanai Izraēlas vēsturē ir t.s. „300. autobusa lieta” 1984. gadā, kad Izraēlas Iekšējās drošības un pretizlūkošanas dienesta aģenti nogalināja divus sagūstītus palestīniešu teroristus. Vainīgos toreiz apžēloja prezidents Haims Hercogs, tagadējā valsts galvas vectēvs. Tomēr toreiz Augstākā tiesa, kurā tika apstrīdēta apžēlošana, to apstiprināja ar argumentu, ka vainīgie bija atzinuši savu vainu. Formālā apžēlošanas lūguma izskatīšana paredz, ka atzinumu par to sagatavo Tieslietu ministrijas Apžēlošanas departaments, konsultējoties ar citām juridiskajām institūcijām. Pēc tam savus atzinumus vēl jāsniedz tieslietu ministram un prezidenta padomniekam juridiskajos jautājumos. „Balts pulveris”, nafta un asinis Karību ūdeņos Vakar, 2. decembrī, runājot ar presi Baltajā namā, ar valsts sekretāru Rubio pie labās un kara ministru Hegsetu pie kreisās rokas, prezidents Tramps paziņoja, ka ikviena valsts, kura ražo narkotikas, kas tiek iesūtītas ASV, varot rēķināties ar amerikāņu militāriem triecieniem. Venecuēla, kuru Baltā nama saimnieks apsūdz narkoterorismā, jau visai drīz saņemšot šādus triecienus pa savu teritoriju. Dienu iepriekš Tramps sociālo tīklu ierakstā bija ieteicis, citējot, „visām aviosabiedrībām, pilotiem, narkotiku tirgotājiem un cilvēku tirgotājiem” uzskatīt gaisa telpu virs un ap Venecuēlu par slēgtu. Tā vien šķiet, ka Savienotās Valstis gatavojas laist darbā militāros spēkus – kara flotes vienību ar pasaulē lielāko aviācijas bāzes kuģi „Henrijs Fords” priekšgalā un 15 000 lielu kontingentu –, kas koncentrēts pie Venecuēlas krastiem. Jau vairākus mēnešus amerikāņu jūras spēki te īstenojuši asiņainas medības, gremdējot motorlaivas, kuras, kā apgalvo Trampa administrācija, pārvadājot narkotikas. Nekādi skaidri pierādījumi tam, ka laivās tiešām bijuši tie „baltā pulvera maisi”, kurus piesauc Baltā nama saimnieks un viņa līdzgaitnieki, protams, netiek iegūti, bet šādā veidā uz viņpasauli aizraidīti jau apmēram astoņdesmit laivās kuģojušo. Kā norādījis Starptautiskās krimināltiesas eksperts, šāda Savienoto Valstu rīcība atbilst definīcijai par plānotiem un sistemātiskiem militāriem uzbrukumiem civiliedzīvotājiem miera laikā, kas ir starptautisko konvenciju pārkāpums. Trampa izvirzītās apsūdzības Venecuēlai saistās ar divu narkotisko vielu – kokaīna un fentanila – nelegālo eksportu. Kā raidsabiedrībai BBC norādījuši narkotiku apkarošanas eksperti, Venecuēla ir relatīvi mazsvarīga dalībniece globālajā narkotiku tirgū, pamatā narkotiku tranzītvalsts. Lielākā kokaīna ražotāja pasaulē ir Venecuēlas kaimiņvalsts Kolumbija, taču kolumbiešu „baltais pulveris” nonāk Ziemeļamerikā lielākoties ne caur Venecuēlu. Savukārt fentanils pamatā tiek ražots Meksikā un nonāk Savienotajās Valstīs praktiski tikai pāri abu valstu sauszemes robežai. Toties Venecuēlas teritorijā ir pasaules lielākie zināmie jēlnaftas krājumi – apmēram viena piektdaļa no kopējām planētas resursiem. Tehnoloģiskās mazspējas dēļ, kurā valsts naftas industriju novedusi gadu desmitiem valdošā sociālistu diktatūra, šobrīd Venecuēla iegūst mazāk kā procentu no pasaules jēlnaftas – trīs reizes mazāk kā pirms kreiso radikāļu nākšanas pie varas 1999. gadā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Krāpnieku izliktajās lamatās var iekrist ikviens no mums, bet lielāku neizpratni rada tie, kas pēc sāpīgās mācības nemācās neko un atkārtoti iekrīt krāpnieku nagos. Kāpēc tā notiek, raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē kiberincidentu novēršanas institūcijas CERT.LV kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis, programmatūras inženieris Elviss Strazdiņš un Valsts policijas Kibernoziegumu apkarošanas pārvaldes 2. nodaļas priekšnieka vietniece Solvita Sļadze. Ierakstā Rīgas Stradiņa universitātes psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docents Artūrs Utināns skaidro, ka mums ir divu sistēmu domāšana - ātrā un lēnā un krāpnieki mēģina ietekmēt tieši ātro domāšanas sistēmu, kas ir intuitīva un saistīta ar dažādām emocijām, piemēram, bailēm, šaubām un bažām. "Katru nedēļu tiek izkrāpti 460 līdz 500 tūkstoši eiro tiek izkrāpti. Līdz novembra beigām ir cilvēkiem Latvijā gandrīz 20 miljoni eiro izkrāpti tiešsaistes krāpšanās," norāda Solvita Sļadze. Solvita Sļadze norāda, ka "sarkanais karodziņš" ir, ja atnāk kāda saite īsziņā vai "WhatsApp" ziņā no viltus policista, bankas darbinieka vai kādai cita pakalpojumu sniedzēja un ir jāievada PIN1 un PIN2 vai kaut kas saistīts ar internetbanku, to nedarīt nekādā gadījumā. Kategoriski - nē. "Jāatceras kā noteikums, ja saņem īsziņas linku, kur tālāk ir maksāšana – uzreiz nē. Zaudējumu nebūtu, ja cilvēki to ievērotu," norāda Solvita Sļadze. "Otrs, ja piezvana un saruna aizvirzās, ka interesējas par naudu manā kontā vai par manu nekustamo īpašumu, kas tiek pārreģistrēts un tagad man jāpiedalās ar viltus policistu viltus eksperimentā, vai vispār ir interese par mantiskām lietām, arī nē. Nekādas sarunas nenotiek. Īpaši, ja ir steidzināšana, plus vēl nauda, kas ir jādod kādam, arī nē. Neturpinām sarunu." Viņa iesaka, saņemot šādu zvanu, ieelpot, izelpot, aizskaitīt līdz 10, viens variants – nolikt klausuli, otrs – sākt pārbaudīt saņemto informāciju, pārzvanīt, bet nerisināt šo jautājumu uzreiz. "Ļoti maz ir lietu, kur var pēc tiesiskā regulējuma rasties juridiskas sekas, ja to neatrisina stundas vai divu laikā," norāda Gints Mālkalnietis. "Visām lietām sekas rodas, ja nereaģē uz kādiem brīdinājumiem dienām ilgi. Pasakiet – risināsim to rīt vai parīt. Paņemiet laiku sev, lai saprastu, kas notika, lai sazinātos ar banku, ar radinieku, kura vārdā jūs mēģina uzrunāt, stāstot, cik viņam ir slikti. Neskrieniet nekur." Elviss Strazdiņš piebilst, lai pierādītu savu identitāti, ir jāievada PIN1.  "Ja mistiska CSDD lapa prasa PIN2, tas automātiski ir sarkanais karogs," norāda Elviss Strazdiņš. "ievadot PIN1, ir tikai nedaudz slikti, var uz jūsu vārda paņemt kredītus un veikt zibmaksājumus, kas nebūs daudzi tūkstoši. Ja ievada PIN2, viss ir diezgan slikti." Pirmais –  vajadzētu paskatīties domēnu.  Pēdējā laikā krāpnieki zvana arī no Latvijas numuriem. Telefonkrāpšana ir liela problēma, kas cilvēkiem radījusi lielākos zaudējumus. Gints Mālkalnietis norāda, ka atkal parādījušās piramīdu shēmas, 90. gadu atblāzmas, kas aicina cilvēkus ieguldīt. "Viņi turklāt pārveidot to par kripto valūtu, bet nevis par normālu kripto valūtu, ar kuru var pirkt un pārdot atvērtā tirgū, bet tādu, kas der šajā platformā. Līdzīgi kā bija 90. gados. Šis ir atpakaļ. Ne tik izteikti kā iepriekš, bet ir atpakaļ," stāsta Gints Mālkalnietis. Solvita Sļadze mudina radiniekiem pieskatīt citam citu, runāt par to ģimenē, lai ģimenes locekļi zina, kādi krāpšanas veidi šobrīd ir aktuāli. Jāaiziet ciemos pie vecmāmiņām, krustmātēm… "Ieteiktu piezvanīt biežāk saviem vecākiem, saviem bērniem. Ļoti bieži cilvēkiem trūkst uzmanības. Uzmanība ir tas, ko viņi iegūst no krāpniekiem, jo viņi ļoti laipni zvanīs katru dienu un komentēs, cik labi vai slikti ieguldījāt. Sajūta, ka kāds par jums interesējas," skaidro Gints Mālkalnietis. Kas ir tie iemesli, kāpēc cilvēki, kuri jau reiz piekrāpti, atkal uzķeras uz krāpnieku piedāvājuma? Cilvēks cer naudu atgūt, iesaistās piramīdas shēmās un aicina cilvēkus, no kuriem aizņēmās, iesaistīties jaunajā krāpšanas shēmās. Visvairāk cilvēku atkārtoti nokļūst krāpnieku shēmās, kas saistītas ar investīcijām. Cilvēki cer, ka nākamais brokeris būs labāks, palīdzēs nopelnīt. "Kamēr cilvēks cels klausuli un maksās, tikmēr viņam arī zvanīs," atzīst Solvita Sļadze.

Nākamā gada budžeta pieņemšana ieiet finiša taisnē, galīgais balsojums būs nākamnedēļ. Tad arī varēs skatīties, kas notiek ar valdību. Katrā ziņā no opozīcijas puses ir izskanējis, ka būšot diezgan nopietni pārsteigumi, lai kas tie arī būtu. Bet lielāka uzmanība tomēr šonedēļ ir bijusi pievērta starptautiskajiem notikumiem pēc tam, kad parādījās tā sauktais Ukrainas miera plāns, kas faktiski paredzēja Ukrainas kapitulāciju. Skaidrs, ka ne Ukraina, ne Eiropa ar to nebija mierā un nedēļas laikā ir norisinājušās ļoti daudzas sarunas šajā sakarā. Krustpunktā aktualitātes analizē Rīgas Stradiņa universitātes docente, politoloģe Lelde Metla-Rozentāle, Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" vadītājs Jānis Domburs, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un portāla "TVNET" grupa galvenais redaktors Toms Ostrovskis.    

Kustība ir vislabākā pensija, ko varam sarūpēt savam ķermenim. Tā ietekmē visu cilvēka ķermeni, sākot no mūsu prāta un emociju pasaules, līdz pat vissīkākajai organisma šūnai. Kā mainījies cilvēka organisms līdz ar kustību izmaiņām tūkstošiem gadu laikā? Kā kustība ietekmē mūsu nervu sistēmu un kā sportiskās aktivitātes maina šūnu darbību? Gaidot Latvijas Sabiedriskā medija labdarības maratonu "Dod pieci!", kurā šogad īpaša uzmanība pievērsta mazkustīgumam Latvijas sabiedrībā, raidījumā Zināmais nezināmajā par kustību nozīmi sarunājas Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore Līga Plakane, Rīgas Stradiņa universitātes docente un Antropoloģijas laboratorijas vadītāja Silvija Umbraško un Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe Ramona Valante. Vai varam tā teikt, ka kustības mūža garumā ir tāda stabila, gara un kvalitatīva pensija vecumdienām? Tam, ka kustības ir atslēga, lai mēs būtu veseli un dzīvotu ilgu un laimīgu mūžu piekrīt visas trīs sarunas dalībnieces. "Kustība uzlabo gan vielmaiņu, gan asinsriti visā ķermenī, gan gan saglabā kaulu veselību, kas ir ļoti būtiski, salīdzinot jaunību ar vecumdienām," piebilst Silvija Umbraško. Ramona Valante norāda, ka ikdienas darbā  ar kustību traucējumu slimniekiem redz, ja cilvēks jaunībā nav pievērsies vairāk kustībām, arī tad, kad ir sākusies slimība, nav par vēlu sākt, lai uzturētu savu dzīves kvalitāti.  "Daudzām slimībām, it īpaši, kas ir saistītas ar kustībām, kustību traucējumiem, piemēram, neirodeģeneratīvas slimības, parkinsonisms, medikamenti ir limitējoši. Tie daudz ko uzlabo dzīves kvalitātē un ļoti daudz ko sniedz simptomu atvieglošanā, bet, ja pacients izvēlas vai kaut kādu iemeslu dēļ nespēj to inkorporēt kopā ar fizioterapiju, ar regulāru kustēšanos, tad tā ir diezgan limitējoša palīdzība," norāda Ramona Valante. Ja to spēj arī kopā ar kārtīgu fizioterapiju, to arī paši pacienti uzreiz pasaka, ka viņi jūtas kā no jauna piedzimuši, piemēram, izgājuši kaut kādu rehabilitācijas kursu." Kāpēc kustības ir tā maģiskā atslēga veselībai? "Cilvēks ir kustīga vertikāla būtne, mūsu ķermenis nav pielāgots atrasties horizontālā stāvoklī ilgstoši, izņemot pagulēt. Ja mēs ilgstoši, ko var arī redzēt slimnīcās, vai arī tad, kad cilvēks paliek aizvien mazkustīgāks, pasīvāks, mainās, un ko arī redzu, kas ļoti ietekmē dzīves kvalitāti pacientam, sirds asinsvadu darbība," skaidro Ramona Valante. "Daudziem pacientiem, arī ja iepriekš nav bijušas nopietnas slimības, bet ilgstoši ir bijis kaut kādu iemeslu dēļ gultas režīms, vai ļoti pasīvs režīms, pēc tam ir ārkārtīgi grūti atkal vertikalizēties. Rodas izmaiņas asinsspiedienā, organisms ir pielāgojies pasīvai horizontālai dzīvei, nav vajadzīga vēlme cīnīties pret gravitāciju, tad arī asinsvadu paplašināšanās un sašaurināšanās notiek stipri lēnāk. Tad sākas problēmas - es vertikalizējos, apsēžos, es neko nevaru izdarīt, man nav spēka, ir dulla galva. Cits vēl ģībst. Arī pēc ilgstošas gulēšanas slimnīcā ir grūti atkopties organismam, kamēr sākas kustēšanās un kustības. Ikdienā mēs par to neaizdomājamies, bet pilnībā pārslēdzās viss asinsspiediens, un pēc tam ir ļoti grūti, jo nevar padomāt, ir tāda dūmakaina galva, kad apsēžas, liekas, ka kritīs. Protams, nav spēka. Un vienīgais, kā to var novērst, ir kustēšanās. Ir šķidrums jāuzņem, un kustības, lai to vispār varētu normalizēt." Protams, labākais būtu regulāri kustēties, nodarboties ar kādām fiziskām aktivitātēm, bet arī neregulāras aktivitātes var palīdzēt. Piemēram, arī neregulāri vingrojot, varam novērst daudzas problēmas, kaut vai skeleta muskulatūras problēmas. Neregulāri darīt ir labāk nekā vispār nedarīt, lai stiprinātu savu ķermeni, lai lielākā vecumā būtu mazāk vai nebūtu problēmu.

Katru gadu 14. novembrī atzīmē Pasaules diabēta dienu, jo šajā dienā dzimis Frederiks Bantings, viens no insulīna atklājējiem. Šogad Diabēta dienas moto bija - par atbilstošu darba vidi diabēta pacientiem. Par to raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja, psiholoģijas un sociālo zinātņu maģistre, pasniedzēja un zinātniskā asistente Rīgas Stradiņa universitātē Gunta Freimane, Bērnu Klīniskās Universitātes slimnīcas Diabēta aprūpes un apmācības māsa Ilze Veilande un P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Endokrinoloģijas centra vadītāja Kristīne Geldnere. Diabēts joprojām ir aktuāla problēma un pacientu skaits pieaug. Latvijā ir vairāk nekā 110000 diabēta pacientu. "tas ir lielākoties saistībā ar ar 2. tipa cukura diabēta pacientu skaita pieaugumu, kur galvenais iemesls būs mazkustīgs dzīvesveids, varbūt ne pārāk pareizi ēšanas paradumi, kas noved pie liekā svara," norāda Gunta Freimane. "Problēma joprojām aktuāla, jo šī slimība saistās ar dažādiem sarežģījumiem, kas palielina priekšlaicīgas nāves risku, nopietnu hronisku slimību risku. Tādēļ arvien svarīgi ir agrīni atklāt cilvēkus, kuriem ir paaugstināts diabēta risks, protams, arī laicīgi diagnosticēt diabētu." Gunta Freimane mudina cilvēkus, kam ir paaugstināts ķermeņa masas indekss, ko ikviens arī pats var aprēķināt, izvēloties rīku internetā, ja skaitlis ir virs 25, doties pie ģimenes ārsta, lai noteiktu cukura līmeni asinīs. Tas palīdz arī diagnosticēt diabētu. Ilze Veilande bilst, ka bērnu slimnīcā nonāk bērni smagā stāvoklī, jo diagnoze ir uzstādīta novēloti. Brīdinošie simptomi – slāpes, urinēšana, izteikts nogurums. Runājot par darba vietu cilvēkam, kuram ir cukura diabēts, Kristīne Geldnere norāda, ka svarīgi cilvēkam pašam ir apzināties, kādu darbu spēj darīt. "Ja izvēlas darbu, kur nav iespējas glikozes līmeni pārbaudīt un regulāri paēst, kā ir vajadzīgs, tajā nevar vainot darba devēju, jo viņš nevarēs mūsu vietā pieņemt lēmumus," atzīst Kristīne Geldnere. "Tas, kas tiek sagaidīts no darba devēja, gan kolēģiem, ir ļaut veikt glikozes līmeņa paškontroli, lai nevajadzētu slēpties un ievadīt insulīnu kaut kur tualetē, ja viņam tas vajadzīgs. Neteikt – atkal tas "narkomāns" tur spricējas." Kristīne Geldnere azīst, ka šādas frāzes var dzirdēt, piemēram, kafejnīcā, ja cilvēks ir nolēmis turpat pie galdiņa ievadīt insulīnu un to redz arī citi apmeklētāji. Situācijas ir dažādas.  

Rediģēšanas skandāls BBC: kā tas ietekmē Latvijas mediju vidi? Analizē Sabiedriskā medija ombuds Edmunds Apsalons un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, Junga analītiskās psiholoģijas terapeits apmācībā, filosofs, sociologs Vents Sīlis, Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš un sabiedrisko attiecību speciālists Jurģis Liepnieks. Ne tikai Latvijā, visā Rietumu pasaulē lielie plašsaziņas līdzekļi saskaras ar pieaugošu spiedienu un kritiku par savu darbu. Ne vien no ārpuses. Arī iekšpusē notiek nebeidzamas diskusijas, kā labāk strādāt, kādu mediju politiku īstenot. Pozicionēties vai nepozicionēties kādā no jautājumiem; reaģēt vai nereaģēt uz dažādiem spiedieniem, kas arī neizbēgami nāk pa žurnālistiem un redakcijām.  Pagājušās nedēļas notikumi ap britu raidsabiedrību BBC, kad atkāpās tās vadība, bija viens no tādiem spilgtākajiem piemēriem, cik sarežģītā situācijā var nonākt pat pasaules gigants tad, kad pieļauj savā darbā kļūdas. Arī Latvijas mediji un īpaši sabiedriskais medijs, strādā tādas plašas kritikas krustugunīs. No vienas puses tas, protams, labi, jo liek arī mums pastāvīgi domāt par sava darba kvalitāti. No otras puses, tam seko arī politiskais spiediens ar virkni iespējamām sekām. Kā šādos apstākļos strādāt pēc iespējas labāk sabiedrības labā, tā, lai arī mūsu auditorija saprot, ko un kāpēc mēs darām?  Viens no lielākajiem izaicinājumiem mūsdienās medijiem ir pozicionēšanās, kā to esam nodēvējuši, īsta vai šķietama. Liekas, tas lielā mērā raksturo to krīzi, kādā nonākusi BBC, un runa šeit ir noteikti arī par mums, tātad subjektivitāte. Nespēja būt pilnīgi neitrālam, vienalga, vai tas ir Palestīnas jautājums, nacionālais jautājums, migranti, Stambulas konvencija un tā var turpināt. Vai tā ir problēma?  

Raidījums Divas puslodes šoreiz ir neparakstāks, jo pārsvarā par krimināllietām un izmeklēšanas materiāliem. Divas lielas nozieguma ķēdes ir pievērsušas visas pasaules uzmanību, jo abām ir ļoti nepatīkamas sekas.  Ukrainu pēdējās dienās satricinājis liels korupcijas skandāls - tur atklāta plaša koruptīva shēma, kurā iesaistītas augstas amatpersonas, arī kādreizējais prezidenta Volodimira Zelenska tuvs biznesa līdzgaitnieks, kurš pāris stundas pirms sākās aizturēšanas, paspēja pamest valsti.  Otra lieta risinās Amerikas Savienotajās Valstīs. Atklājas arvien jauni fakti un liecības tā dēvētajā Epstīna lietā. Dzimumnoziedznieks, kurš Trampa pirmās prezidentūras laikā tika arestēts un cietumā izdarīja pašnāvību biju draudzējies ar virkni politikā un sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, un arvien vairāk rodas jautājumi par viņa saistību ar pašu Donaldu Trampu. Vakar gan Kongress, gan Senāts praktiski vienbalsīgi nobalsoja, ka visas lietas materiāli ir jāpublisko. Aktualitātes analizē Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēji - Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrobļevska un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Sandis Šrāders. Epstīna lieta radījusi pamatīgu viļņošanos ASV 18. novembra vakarā ASV Kapitolijā varēja redzēt tādu vienprātību, kāda tur nebija novērota jau sen. Izņemot vienu kongresmeni no Republikāņiem, visi pārējie vienprātīgi balsoja par likumprojektu, kas uzliek par pienākumu Tieslietu ministrijai publiskot visus neklasificētos ierakstus, dokumentus, sarakstes un izmeklēšanas materiālus, saistītus ar Džefriju Epstīnu. Tūlīt pat balsojums sekoja arī Senātā, un tur visi senatori balsoja par. Epstīns bija amerikāņu uzņēmējs, kas bija izveidojis plašu seksuālās ekspluatācijas tīklu Savienotajās Valstīs. Pēc tam, kad viņš otrreiz tika arestēts, viņš 2019.gadā cietumā izdarīja pašnāvību. Vismaz tāda ir oficiālā versija, par kuru gan vairumam amerikāņu ir šaubas. Bet izmeklētāji gadu gaitā ir savākuši dažādus dokumentus un liecības, kas var mest ēnu uz daudziem, jo ir pamatotas aizdomas, ka seksuālo pakalpojumu izmantošanā ir piedalījusies virkne sabiedrībā pazīstamu cilvēku. Epstīna otrais arests un pašnāvība notika Donalda Trampa pirmās prezidentūras laikā, un kopš tā laika interese par lietu nav rimusi. Patiesībā to ir aktīvi uzturējis arī pats Donalds Tramps, kurš pirmsvēlēšanu kampaņā apgalvoja, ka izmeklēšana ir atklājusi daudz nepatīkamu liecību par Epstīna saistību ar demokrātu politiķiem, tāpēc solīja, ka, viņam kļūstot par prezidentu, viņš visu cels atklātībā. Tomēr pēc ievēlēšanas Tramps apklusa. Toties publiskajā telpā parādījās arvien jaunas norādes, ka ar Epstīnu ir draudzējušies arī republikāņi, tajā skaitā savulaik pats Donalds Tramps. Notikumos aktīvi iesaistījās ASV kongresmeņi, un šajā rudenī kopumā ir publiskoti ap 30 tūkstoš dažādi dokumenti no lietas materiāliem, kas raisījuši vēl lielāku interesi. Viens no lielākajiem zaudētājiem līdz šim bijis britu princis Endrū, jo arī viņš ir vainots meiteņu seksuālā izmantošanām. Pirms mēneša viņam tika atņemti visi karaliskie tituli. Tomēr par Trampa attiecībām ar Epstīnu neskaidrību ir vairāk nekā gribētos. Tramps ir piedalījies Epstīna rīkotās pieņemšanās, ir savulaik arī nosūtījis viņam dzimšanas dienas dāvanu, taču vēlāk abi sastrīdējušies. Īsi pirms aresta publiskotajās sarakstēs redzams, ka Epstīns Trampu nodēvē par sliktu un bīstamu cilvēku. „Neviens nav tik slikts kā Tramps. Nevienas pieklājīgas šūnas viņa ķermenī…” tā raksta Epstīns. Pēdējās nedēļas laikā atklātībā nākusi Epstīna vēstule Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, kurā viņš lūdz palīdzību sazināties ar Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu. Vēstule ir sūtīta pirms Donalda Trampa un Vladimira Putina tikšanās Helsinkos. Tajā Epstīns liek noprast, ka viņam ir informācija par Trampu, kas varētu ieinteresēt Krieviju. Vai šāda tikšanās ir notikusi, nav zināms, taču ir vairākas norādes, kas liek domāt, ka Epstīna cilvēkiem ir bijuši arī citi kontakti ar Krievijas cilvēkiem. Kā zināms, Tramps tikšanās laikā ar Putinu bija ārkārtīgi labvēlīgs pret diktatoru, un daudzi izsaka aizdomas, ka Krievijai ir kompromats pret Trampu, kas liek ASV prezidentam būt labam pret Kremli. Kopš atkārtotas ievēlēšanas Donalds Tramps ir pretojies Epstīna lietas materiālu publiskošanai. Tomēr atklātībā nonākot arvien jaunām liecībām, neapmierinātība pieauga arī republikāņu pusē. Kad kļuva skaidrs, ka Kongress šonedēļ balsos par materiālu publiskošanu jebkurā gadījumā, Tramps beidzot mainīja savu retoriku un aicināja visus republikāņu kongresmeņus likumprojektu atbalstīt, sakot, ka šīm demokrātu spēlītēm vienreiz jāpieliek punkts. Tiesa, kā norāda paši kongresmeņi, neviens neliedza Trampam jau līdz šim uzdot ministrijai publiskot visus failus, un tam nevajadzēja parlamenta balsojumu. Tagad prezidentam ir jāparaksta likumprojekts, un ja viņš to izdarīs, tad tuvākajā laikā publiskajā telpā nonāks informācija, kas daudzos raisa milzu interesi. Sagatavoja Aidis Tomsons Prezidenta Zelenska nelāgie paziņas Korupcijas skandāls, kas pagājušajā nedēļā izvērtās Ukrainā, skar augstākā līmeņa valsts amatpersonas un arī prezidentam Volodimiram Zelenskim pietuvinātus ļaudis. Daudzviet notiekošais jau tiek dēvēts par nopietnāko un varas stabilitātei draudošāko korupcijas skandālu Zelenska prezidentūras laikā. Pirmdien, 17. novembrī, Ukrainas nacionālais antikorupcijas birojs un Speciālā antikorupcijas prokuratūra publiskoja informāciju par vairāku personu arestēšanu sakarā ar piecpadsmit mēnešus ilgā izmeklēšanas procesā atklātu korupcijas shēmu valsts enerģētikas sektorā. Privātuzņēmumi, kuri veikuši būvdarbus nacionālajai atomenerģijas kompānijai „Enerhoatom” piederošajās kodolspēkstacijās, maksājuši shēmas organizētājiem 10–15% no līgumu summas, pretējā gadījumā riskējot zaudēt pasūtījumus. Korupcijas apkarotāji arestējuši piecas personas un tur aizdomās vēl septiņas. Viens no arestētajiem ir kādreizējais vicepremjers Oleksijs Černišovs, kurš pirms tam pasludināts par aizdomās turamo vēl citā korupcijas lietā, kas saistīta ar kukuļņemšanu apmaiņā pret attīstītājiem izdevīgu zemes gabalu novērtējumu laikā, kad viņš bijis Ukrainas kopienu un teritoriju attīstības ministrs. Starp aizdomās turamajiem esot arī agrākā enerģētikas ministra Hermana Haluščenko bijušais padomnieks Ihors Miroņjuks, kompānijas „Enerhoatom” drošības dienesta priekšnieks Dmitro Basovs un citi. Kā galvenā persona no esošās valdības, uz kuru šī korupcijas skandāla sakarā krīt aizdomu ēna, ir pašreizējais tieslietu ministrs Haluščenko, kurš ilgāk nekā četrus gadus ieņēma enerģētikas ministra posteni premjerministra Denisa Šmihaļa kabinetā. Pagājušajā trešdienā, 12. novembrī, prezidents Zelenskis aicināja Haluščenko, kā arī pašreizējo enerģētikas ministri Svitlanu Hrinčuku demisionēt, ko abi arī nekavējušies darīt. Haluščenko pie tam paziņojis, ka par vainīgu sevi neuzskatot un esot gatavs aizstāvēties tiesā. Vakar abu ministru demisiju bija jāapstiprina parlamentam – Ukrainas Augstākajai Radai –, taču eksprezidenta Petro Porošenko vadītās frakcijas „Eiropas solidaritāte” deputāti fiziski bloķēja parlamenta tribīni, neļaujot Radai nobalsot. Porošenko grupējums pieprasa visa premjerministres Jūlijas Sviridenko kabineta demisiju. Starp korupcijas shēmā iesaistītajiem ir arī uzņēmējs Timurs Mindičs, kuram pagātnē bijuši visai cieši sakari ar prezidentu Zelenski. Mindičam pieder puse no īpašuma daļām producēšanas kompānijā „Studija Kvartāls 95”, kuras producētajos šovos tagadējais prezidents savulaik veidoja savu televīzijas karjeru. Kā tiek ziņots, Mindičs pametis Ukrainu 10. novembra rītā, dažas stundas pirms viņa dzīvoklī ieradušies Antikorupcijas biroja darbinieki. Sagatavoja Eduards Liniņš

Šogad labdarības maratona "Dod pieci!" vadmotīvs ir palīdzība bērniem un jauniešiem ar neiroloģiskiem kustību traucējumiem. Vienlaikus maratona laikā uzmanība tiks pievērsta arī sabiedrības mazkustīgumam. Kā tikt galā ar šo milzīgo problēmu? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē Latvijas Radio raidījuma "Digitālās brokastis" vadītājs Artis Ozoliņš, fiziskās izaugsmes treneris Roberts Radičuks un P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Fizikālās medicīnas un rehabilitācijas centra vadītāja Anda Nulle. Par motivāciju kustēties un būt aktīviem vaicājam Esterei, Viktorijai, Natai un Renāram, kurus sastapām kādā Rīgas sporta klubā agrā rīta stundā. Mēģinām atrast labus iemeslus, lai sāktu kustēties. Artis Ozoliņš uzsver drauga lomu, lai pievērstos aktīvākām kustībām. "Ja tev ir kāds, kas pasaka - klau, varbūt izejam pastaigā, varbūt aizejam uz sporta zāli kopā, pēdējos 2-3 mēnešus man ir draugs, kurš tā pateica, šobrīd mums jau ir aktīvi treniņi divreiz nedēļā," atklaj Artis Ozoliņš. "Nav jau tā, ka es pirms tam pats par to neaizdomājos, ka tā būtu laba lieta. Nav jau tā, ka nebiju dzirdējis gudrus cilvēkus, kas saka, ka vajadzētu pavingrināt ķermeni vairāk par skraidīšanu un staigāšanu, bet drauga loma manā gadījumā bija ļoti svarīga, ka ir kāds, kurš saka - klau, atnāc ar mani, parādīšu, ko es daru, varbūt iepatīkas. Tas ir ir jānovērtē. Drauga plecs ir svarīgs." Anda Nulle norāda, ka kustība ir vajadzība arī tiem cilvēkiem, kam ir funkcionēšanas traucējumi, cilvēkiem, kas ir ratiņkrēslos, pārvietojas ar palīglīdzekļiem. "Ja apmēram puse relatīvi veselu cilvēku nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm, tad cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem tikai ¼ daļa nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm kaut cik pieņemamā apjomā," norāda Anda Nulle. "Es vairāk domāju, kā iesaistīt cilvēkus ar funkcionāliem traucējumiem sportā, aktivitātēs, kas dod dzīves jēgu un garšu." "Varbūt, ka vajag ierakstīt likumā, ka visiem ir jākustas. Redzēs, kas no tā sanāks," vērtē Anda Nulle, analizējot Solijas pieredzi. "Noteikti samazināsies darba nespējas lapu daudzums, uzlabosies veselība, mazināsies mirstība un viss, ko mēs ļoti labi zinām, bet ikdienā varbūt par to nedomājam. Ja kāds mums no ārpuses pabaksta, tad mēs vismaz mirklīti kustamies. Jebkurš līdzeklis, kas palīdz kustēties, ir apsveicams, kaut vai tas ir likums." Roberts Radičuks piebilst, ka ir jānovērtē ikdienišķas lietas, kas rada kustību prieku un varbūt notiek nemanāmi. "Kad iešu pārgājienā pa mežu, salasīšu čiekurus, kas ir taktilās izjūtas, ielikšu kabatā, pēc tam pārdomāšu veikto maršrutu, manī veidosies pozitīvās izjūtas. Visi šie komponenti tiek iesaistīti. Daudzas lietas darām, bet nenosaucam vārdos. Mums jānovērtē kāpšana pa kāpnēm, spēja uzkāpt Bastejkalnā bez aizdusas," uzskata Roberts Radičuks.  

Raidsabiedrības BBC ģenerāldirektora un ziņu dienesta vadītājas demisijas apstākļi, ANO Klimata pārmaiņu konference Belenā (Brazīlijā) un globālās klimata politikas aktualitātes, kā arī Baltkrievijas diktatora Lukašenko jaunākie diplomātiskie manevri slēgtās Polijas un Lietuvas robežas sakarā. Ārpolitikas aktualitātes studijā pārrunājam kopā ar Latvijas Ārpolitikas institūta direktoru un Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociēto profesoru Kārli Bukovski un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku Uģi Lībieti. Kā atdzesēt pasauli? Pirmdien Brazīlijas pilsētā Belenā tika atklāta Trīsdesmitā Apvienoto Nāciju Klimata pārmaiņu konference, kurā piedalās 1992. gadā parakstītās ANO Klimata pārmaiņu ietvarkonvencijas dalībvalstis. Šis dokuments pirmo reizi Apvienoto Nāciju līmenī atzina klimata pārmaiņas par globālu draudu. Vēlākajos gados uz tā pamata slēgtas citas vienošanās, tai skaitā 2015. gada Parīzes klimata nolīgums, kura mērķis ir līdz 2100. gadam ierobežot globālās temperatūras pieaugumu līdz aptuveni pusotram Celsija grādam, salīdzinot ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni. Arī šīgada samita dienaskārtībā dominē globālā sasilšana, pāreja no tradicionālā fosilā kurināmā uz videi draudzīgāku enerģijas ieguvi un dalībvalstu atpalikšana no agrāk pieņemtajām saistībām. Pasākums ilgs vienpadsmit dienas un ir kupli apmeklēts – dalībai reģistrējušies apmēram piecdesmit tūkstoši cilvēku no 190 pasaules valstīm. Konferences rīkotāji saskārušies ar apmešanās vietu deficītu, un Brazīlijas valdībai nācies ķerties pie ārkārtas pasākumiem, uz laiku noīrējot vairākus kruīza lainerus un pielāgojot apmešanās vajadzībām skolas un armijas objektus. Pienācīgu apmešanās vietu trūkums licis dažām dalībvalstīm samazināt delegāciju sastāvu vai pat atteikties no ierašanās pavisam. Savienoto Valstu delegācijas neierašanās iemesls gan ir cits – jaunās administrācijas politika, izstājoties no Parīzes nolīguma un slēdzot atbildīgo institūciju – Prezidenta īpašā sūtņa klimata jautājumos biroju. Prezidents Tramps deklarējis, ka klimata pārmaiņu problemātika esot izdomājums un krāpšanas shēma, kas tikai apgrūtinot viņa valsts ekonomikas attīstību. Vēsturiski Savienotās Valstis ir lielākais ogļskābās gāzes iepludinātājs atmosfērā, lai gan šobrīd ikgadējo apjomu ziņā tās apsteigusi Ķīna. Šī Vašingtonas pieeja ir vien drūmākais akcents neiepriecinošajā kopainā, ciktāl samita dalībniekiem pirmo reizi nācies nepārprotami atzīt, ka globālie pūliņi klimata pārmaiņu novēršanā nesasniedz rezultātus. No samita tribīnes izskan biedinoši atgādinājumi par to, ka šogad vien klimata pārmaiņas par sevi atgādinājušas ar neierasti ilgu un intensīvu vasaras karstuma periodu Indijā un Pakistānā, līdzīgu vasaras tveici Rietumeiropā, ugunsgrēkiem Vidusjūras reģionā, postošu sausumu Turcijā, viesuļvētrām Karību reģionā un Brazīlijas dienvidos, taifūniem Vjetnamā un Filipīnās. Karstuma viļņi tiek minēti kā simtu cilvēku nāves iemesls. Brazīlijai piederošie Amazones tropu meži ir viens no galvenajiem pūliņu īstenošanas punktiem, ciktāl to izciršana ir nozīmīgs drauds planētas ekoloģiskajam līdzsvaram. Skaļu un nepatīkamu atgādinājumu par šīm problēmām samita dalībnieki piedzīvoja otrdien, kad konferences galvenajā ēkā ielauzās protestētāji no mūžamežu pamatiedzīvotāju vidus, iesaistoties sadursmēs ar apsardzi. Lukašenko draud Viļņai, pielabinās Vašingtonai 29. oktobrī Lietuvas gaisa telpā notika kārtējais incidents, kad no Baltkrievijas puses ielidojuši gaisa baloni, kādi tiek izmantoti meteoroloģiskajām zondēm, likuši vairakkārt apturēt Viļņas lidostas darbību. Pēdējā laikā parādās ziņojumi, ka šādi gaisa baloni, kā arī lidroboti tiekot izmantoti, nogādājot no Baltkrievijas Polijā un Lietuvā kontrabandas cigaretes. Reaģējot uz notikušo, Lietuvas valdība tajā pašā dienā slēdza robežšķērsošanas punktus ar Baltkrieviju. Kā zināms, jau kopš septembra vidus ir ierobežotas arī robežšķērsošanas iespējas starp Poliju un Baltkrieviju. Pēc tam, kad apmēram divdesmit Krievijas lidroboti 9. septembrī ielidoja Polijas gaisa telpā, Varšava 12. septembrī pilnībā slēdza savu robežu ar Baltkrieviju. Pāris nedēļas vēlāk kustība gan daļēji tika atjaunota, tomēr vairāki nozīmīgi robežpunkti joprojām paliek slēgti, tā apgrūtinot satiksmi. Divu robežpunktu atvēršana tika plānota oktobra beigās, taču pagaidām ir atlikta, acīmredzot saistībā ar minētajiem notikumiem Lietuvā. Minskas režīms uz Lietuvas valdības rīcību reaģējis asi. Robežas slēgšanas rezultātā Baltkrievijā izrādījās iestrēgušas apmēram tūkstoš simts Lietuvā reģistrētas kravas mašīnas. Baltkrievija atteikusies tās izlaist no savas teritorijas pa kādu īpašu koridoru, novirzot uz maksas stāvlaukumiem. Baltkrievijas diktators Lukašenko, kurš Lietuvas rīcību dēvē par hibrīdkara operāciju, pieprasījis tūlītēju robežas atkalatvēršanu un piedraudējis, ka citādi lietuviešu transportlīdzekļi varot tikt konfiscēti. 31. oktobrī viņš arī parakstījis dekrētu, ar kuru Polijas un Lietuvas kravas mašīnām aizliegta pārvietošanās Baltkrievijas teritorijā. Tāpat Lukašenko paziņojis, ka runāšot par Lietuvas robežas jautājumu ar Savienoto Valstu administrācijas pārstāvjiem. Kā zināms, kopš pāris mēnešiem Minskas un Vašingtonas attiecībās iestājies atkusnis. Augustā notika Lukašenko telefonsaruna ar Savienoto Valstu prezidentu Trampu, savukārt septembrī no Baltkrievijas cietumiem tika atbrīvoti 52 politieslodzītie apmaiņā pret sankciju mīkstināšanu Baltkrievijas nacionālajai aviokompānijai Belavia. Svētdien prezidents Tramps paziņoja, ka ieceļ Džonu Koulu, kontaktpersonu sarunās ar Lukašenko, par savu īpašo sūtni Baltkrievijā. Pirmdien tika ziņots, ka Polijas premjerministrs Donalds Tusks un Lietuvas premjerministre Inga Ruginiene vienojušies, ka normāls robežšķērsošanas režīms ar austrumu kaimiņu varētu tikt atjaunots ap novembra vidu. Vai politikai pietuvinātie mēģina koriģēt britu sabiedriskās raidorganizācijas kursu? 2025. gada 9. novembris, jādomā, tiks pieminēts britu nacionālās raidsabiedrības BBC vēstures pārskatos. Šajā dienā par savu aiziešanu no raidorganizācijas paziņoja tās līdzšinējā ziņu dienesta vadītāja Debora Tērnesa un nedaudz vēlāk arī raidorganizācijas ģenerāldirektors Tims Deivijs. Iemesls ir skandāls, kas izvērtās novembra ieskaņā, kad konservatīvās ievirzes laikraksts The Daily Telegraph publiskoja informāciju par iekšēju ziņojumu, kuru raidorganizācijas valdei iesniedzis kādreizējais BBC Redakcionālo vadlīniju un standartu komitejas ārštata konsultants Maikls Preskots. 19 lappušu teksts analizē konkrētu gadījumu ar raidījumā „Panorāma” ievietotu materiālu, kas atspoguļo notikumus Vašingtonā 2021. gada 6. janvārī, kad toreiz uz otro termiņu neievēlētā prezidenta Donalda Trampa piekritēji ielauzās Kapitolija ēkā, pārtraucot Savienoto Valstu Kongresa darbu. Tramps toreiz uzrunāja savus atbalstītājus pie Baltā nama, un BBC pārraidītajā materiālā divi viņa runas fragmenti bija samontēti tā, ka radīja iespaidu par tiešu uzkūdīšanu uz šo iebrukumu. Jau visai drīz uz Telegraph [telegraf] publikāciju reaģēja arī pats Baltā nama saimnieks, nosūtot BBC oficiālu vēstuli ar piedraudējumu vērst pret raidorganizāciju civilprasību miljarda dolāru apjomā. Sekoja raidorganizācijas priekšsēdētāja Samīra Šaha atvainošanās, raksturojot notikušo kā „sprieduma kļūdu”. Tomēr minētā Maikla Preskota ziņojuma saturs neaprobežojas ar konkrētā gadījuma analīzi. Autors pārmet BBC paustajam pārlieku kreisumu un aizraušanos ar t.s. „vokisma” ievirzēm, kas izpaužoties, piemēram, Izraēlas un Hamas konflikta un transpersonu tiesību jautājumu atspoguļojumā. Valdē ziņu dienesta vadītājai Tērnesai uzbrūkošu pozīciju ieņēma pirmām kārtām tās loceklis Robijs Gibs, kurš šai institūcijā nonāca premjerministra Borisa Džonsona laikā. Savulaik viņš bijis labējās ievirzes telekanāla GB News viens no izveidotājiem un darbiniekiem, kurš pie tam esot Maikla Preskota personisks draugs. Liberālākas ievirzes medijos izskan viedokļi, ka šis ir mērķtiecīgi organizēts uzbrukums sabiedriskajai raidorganizācijai, lai panāktu lielāku konservatīvo aprindu ietekmi tajā vai to diskreditētu. Vairāki politiķi, tostarp Liberāldemokrātu līderis Eds Deivijs un Skotijas pirmais ministrs Džons Svinnijs aicinājuši atcelt Gibu no BBC valdes. Var atgādināt, ka BBC joprojām ir auditorijas uzticamības ziņā visaugstāk vērtētā britu raidorganizācija – tās ziņu materiālus par uzticamiem uzskata 60 % skatītāju. Salīdzinājumam, pieminētajam GB News šis rādītājs ir vien 29 %. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Krustpunktā Lielā intervija: Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras vadītājs, profesors Māris Taube. Divi raidījuma vadītāja Aida Tomsona ieraksti "Facebook" pagājušajā nedēļā raisījuši lielu interesi un arī atgriezeniskā saite bija mērojama daudzos tūkstošos. Tas licis aizdomāties, ka par ierakstos skarto tematu jāturpina saruna Krustpunktā. Neparasti lielo interesi ir raisījuši arī notikumi saistībā ar Stambulas konvenciju. Bet ieraksti nebija par pašu konvenciju, bet par bažām, ko daļa sabiedrības ar šo konvenciju saista, proti, par mūsu dzimumu identitāti. Daudziem, Latvijā radušās gandrīz vai histēriskas bailes no tā, ka mēs tagad vīriešu pārtaisīsim par sievietēm un sievietes par vīriešiem, turpmāk mūsu bērni vairs nezinās, kas viņi ir, būs nevis viņa vai viņš, bet višs. Protams, viens no interesantiem jautājumiem - kāpēc tā ir vispār kļuvusi politiski tik karsta tēma? Daļēji mēs to esam importējuši no Amerikas, tur šis temats ir topā ne jau vienu gadu vien. Tāpēc ir jājautā, cik tā tiešām ir liela problēma? Paralēli jāsaprot, kāpēc kaut kas tāds vispār ir aktuāls, kāpēc ir tādi cilvēki, kas nezina, kas viņi ir, kas nav apmierināti ar savu identitāti, grib to mainīt? Un ko tad ar viņiem darīt - pāraudzināt, salabot, aizliegt, ielikt cietumā? Atbildes mēģinām rast sarunā ar profesoru Māri Taubi.

Jau daudzus gadus redzam, cik ļoti informācijas tehnoloģijas un saziņas kanāli ietekmē informācijas apriti un iedzīvotāju noskaņojumu. Kā vairot sabiedrības noturību pret jauno tehnoloģiju radītajiem drošības riskiem? Par to diskusija Krustpunktā. Analizē Latvijas Universitātes rektors Gundars Bērziņš, mākslīgā intelekta attīstītājs un startup uzņēmējs Zigmārs Bērziņš, Vidzemes Augstskolas asociētā profesore un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošā pētniece Ieva Bērziņa un Rīgas Stradiņa universitātes RSU asociētā profesore Ilva Skulte. Pēdējo dienu notikumi ap Stambulas konvenciju ļoti spilgti izgaismo riskus, par kuriem esam runājuši jau iepriekš. Proti, ar mums var itin viegli manipulēt. Konvencija ir sašķēlusi sabiedrību divās pretējās nometnēs, abas puses viena otru vaino muļķībā, nespējā kritiski domāt. Ir argumenti, kas parādās publiskajā telpā, kuri reizēm liek saķert galvu. Ir skaidrs, ka mūsu spēja pašiem lasīt, izšķirt, pieņemt kādus atbildīgus lēmumus vismaz daļā sabiedrības ir ļoti vāja. Ja runa būtu tikai par konvenciju, varētu kaut kā vieglāk samierināties. Bet stāsts jau nav tikai par viena dokumenta lasīšanu. Tehnoloģijām attīstoties, mūsu spēja pamanīt apmānu nonāk arvien lielākā riska zonā. Notikumi citās valstīs rāda, ka tas var kļūt pat par nacionālās drošības jautājumu. Vai ir iespējams kaut ko darīt, lai paaugstinātu mūsu spēju pretoties apzinātiem nodomiem mūs apkrāpt, piemuļķot, varbūt pat pakļaut?

Novembris Latvijā ir veļu laiks, kad pieminam aizgājušos un kapos iededzam svecītes. Tā ir tradīcija, kas aizsākusies sen un aizvien dzīva mūsdienās, bet ir kāda cita apbedījumu paraža, kas mūsdienās vairs ir tikai vēsturiska liecība par aizgājušiem laikiem - metāla kroņi apbedījumu vietās.  Metāla kroņu atradumi kapsētās un citviet turpinās. Šī neparastā tradīcija kapos izvietot no metāla radītus kroņus bija raksturīga 19. gadsimtam un 20. gadsimta sākumam. Mūsdienās šie atradumi ir liela vērtība, kas papildina latviešu bagātās kapu un piemiņas tradīcijas. Šie senie piemiņas veidojumi tapuši gan ar simbolisku, gan visai praktisku nozīmi un aizvien sastopami dažādās Latvijas vietās. Kā šos kroņus pēta un ko tie stāsta par dziļi iesakņotajām kapu un piemiņas tradīcijām, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēsturnieks, Latvijas Petroglifu centra vadītājs Andris Grīnbergs. Kapsētā pie Sv. Pētera baznīcas kārtu kārtām guldīti mirušie Vecrīgā, vietā, ko tagad klāj bruģakmeņi, reiz atradusies kapsēta. Pat līdz 20. gadsimta sākumam laukumu ap Pētera baznīcu tautā sauca par Pēterbaznīcas kapsētu. Arheologs arheoloģiskās izpētes un uzraudzības darba grupas „Archeo" vadītājs Mārtiņš Lusēns atklāj, ka uzietie apbedījumi liecina, ka šeit līdzās baznīcas kalpotājiem un cienījamiem vācu izcelsmes draudzes locekļiem 13. -14. gadsimtā tika apbedīti  arī kurši. Par to padziļinātu pētījumu 2012. gadā publicēja  arheologs Roberts Spirģis. To, ka konkrētie apbedītie ir bijuši kurši, norāda  uzietās apģērbu paliekas un  bagātīgās rotas – bronzas un dzelzs jostassprādzes, riņķsaktas, bronzas gredzeni, kaklarotas no kaula. Kā raksta Roberts Spirģis, tad  1957. gadā veiktie atradumi pie Sv. Pētera baznīcas vērtējami kā vieni no svarīgākajiem atklājumiem, kas nešaubīgi liecina par Ziemeļkurzemes iedzīvotāju ieceļošanu Rīgā 13.–14. gadsimtā.  Pati  Sv. Pētera baznīca, augstākais Rīgas dievnams, pirmo reizi  dokumentos minēta 1209. gadā, kad bīskaps Alberts apliecina, ka uzvarētais Jersikas valdnieks Visvaldis savu valsti dāvina katoļu baznīcai, bet daļu no tās saņem savā valdījumā jeb kā lēni. Dokuments izdots Sv. Pētera baznīcas kapsētā Rīgā. Par baznīcas  kapsētas vēsturi turpina Mārtiņš Lūsēns, kurš arī tagad uzrauga un konsultē šīs baznīcas izpētes darbus. -- Bet par sev zīmīgu grāmatu stāsta sociologs Rīgas Stradiņa universitātes profesors Miķelis Grīviņš. Viņš atzīst, ka bijis sarežģīti izvēlēties vienu grāmatu no grāmatplaukta. Tāpēc viņa izvēlē ir nevis mīļākā vai svarīgākā grāmata, bet grāmata, kas šobrīd pašam pasaka vairāk par to, kas notiek apkārt, vai kā interpretēt sabiedrību, vai arī kā interpretēt datus, kurus esmu saņēmis. Lai arī šādas grāmatas bijušas vairākas, pētnieks izvēlējies "The Tipping Point: How Little Things Can Make a Big Difference" (Lūzumpunkts: kā mazas lietas var izraisīt lielas pārmaiņas), ko sarakstījis kanādiešu rakstnieks Malkoms Gladvels (Malcolm Gladwell). Jēdziens lūzumpunkts vai pagrieziena punkts ir bijis apritē jau kādu laiku, bet šī grāmata to izceļ priekšplānā.  "Šis te pagrieziena punkts ir stāsts par to, kā sabiedrībā norisinās pārmaiņas. Grāmata uzdod jautājumu: kāpēc mazas lietas vai mazi kaut kādi pēkšņi kairinājumi var novest pie milzīgām pārmaiņām sabiedrībā? Un grāmatu šo jautājumu aplūko no vairāku pēdējā laikā svarīgu teoriju skatpunkta," norāda Miķelis Grīviņš.

Par spīti protestētājiem, arī daudzu vietējo un ārvalstu institūciju aicinājumam, Saeima nobalsoja par izstāšanos no Stambulas konvencijas. Valsts prezidents par likuma izsludināšanu lemšot, ņemot vērā juridiskus un valstiskus, nevis ideoloģiskus vai politiskus apsvērumus. Šis notikums šonedēļ ir pilnībā apēnojis citus, lai gan ir bijušas arī citas politiski svarīgas lietas, piemēram,  virzība ekspremjera lidojumu lietā ar vienu apsūdzēto, valsts noslēpuma pielaides nepiešķiršana Jūrmalas mēram. Nedēļas aktualitātes analizējam Krustpunktā. Studijā laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls, Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnālists Ivo Leitāns, Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja, politoloģe Lelde Metla-Rozentāle un TV3 žurnālists Ģirts Timrots.      

Kas ir dzīvība, kur tā sākas, kāda ir mūsu atbildība pret to un kurš drīkst šo dzīvību izbeigt? Krustpunktā intervija ar grāmatas "Embrioloģijas daudzveidība" autori, habilitēto medicīnas doktori, Rīgas Stradiņa universitātes profesori Māru Pilmani.  

Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps atkal atmaidzis pret Krievijas diktatoru - nekādas papildu sankcijas Kremlim viņš nesola un pēc telefonsarunas bija gatavs tūdaļ pat ar draugu Vladimiru tikties pie abu kopējā drauga un atzinēja Viktora Orbāna Ungārijā. Tomēr vakar kļuva skaidrs, ka tikšanās tik drīz nenotiks.  Gruzijas attiecības ar Eiropu kļūst arvien saspringtākas, šoreiz ar īpaši Vāciju, jo pēc atklāta konflikta Vācija uz laiku ir atsaukusi savu vēstnieku no Tbilisi.  Bet tepat kaimiņos, Igaunijā, aizvadītas pašvaldību vēlēšanas - visas vietvaras tika pie jauniem deputātu sastāviem. Ko šīs vēlēšanas liecina par sabiedrības noskaņojumu kaimiņvalstī? Aktualitātes analizē politologs Veiko Spolītis un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes docētājs Māris Andžāns.  Tomahauki Budapeštas miglā Motīvs par iespējamu Savienoto Valstu un Krievijas līderu tikšanos Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā uzpeldēja pagājušo ceturtdien, 16. oktobrī, dienu pirms Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vizītes Baltajā namā. Zelenska Vašingtonas apmeklējuma priekšvakarā pasaules politiskajā diskursā dominēja motīvs, ka viņš turp dodas „pēc tomahaukiem”, respektīvi, cerībā saņemt piekrišanu amerikāņu spārnoto raķešu „Tomahawk” piegādēm Kijivai. Bija visai nepārprotami, ka jaunumiem par Budapeštu ir tiešs sakars ar šo iespējamību, proti, Kremlis darīja, ko varēja, lai Ukraina minēto ieroci neiegūtu. Pasaule nu ņēmās spriest, vai Budapeštā Trampam varētu izdoties „Gazas pamiers Nr. 2”, un kādā ceļā potenciālais Hāgas apsūdzēto sola kandidāts Putins vispār varētu tikt līdz Ungārijas galvaspilsētai. Piektdiena Baltajā namā noritēja bez preses klātbūtnes, un tās rezultāti daudzviet tika komentēti ar frāzi: „Zelenskis paliek tukšām rokām.”. Taču zināma informācija medijus sasniedza, un tā pauda, ka amerikāņi jau atkal mēģinājuši piedabūt Ukrainas prezidentu atdot bez kaujas agresoram savas valsts teritoriju, konkrētāk – Krievijas vēl neieņemto Doņeckas apgabala daļu. Viesim tomēr izdevies pārliecināt mājastēvu, un pēc tikšanās Tramps runāja par karadarbības iesaldēšanu pie esošās frontes līnijas. Tādējādi var teikt, ka Zelenskis, ja arī piektdien pameta Vašingtonu tukšām rokām, tad tomēr ar veselu ādu. Kāds no Baltajam namam pietuvinātiem Republikāņu partijas politiskajiem ekspertiem izdevumam „Politico” paudis: „Tikšanās nebija slikta, tā tikai krita par upuri neveiksmīgam laika momentam un uzpūstām cerībām.” Ar neveiksmīgo laika momentu jāsaprot situācija, kad Trampa un viņa komandas prātus joprojām saista Tuvo Austrumu problemātika. Tikām turpmākajās dienās iespējamā Budapeštas samita perspektīvas kļuva arvien miglainākas, līdz vakar, 21. oktobrī, mediji jau ziņoja, ka šis plāns „nolikts plauktā”. Tramps paziņoja, ka nevēlas vēl vienu „lieki izšķiestu tikšanos”; tika atcelta arī jau šonedēļ plānotā sagatavošanas tikšanās starp Savienoto Valstu un Krievijas ārlietu ministriem, ziņojot, ka Rubio un Lavrovs esot produktīvi aprunājušies pa telefonu, un sanākšana aci pret aci vairs nav nepieciešama. Uzvarētāji un zaudētāji Igaunijā Igaunijā apkopoti 19. oktobrī notikušo vietvaru vēlēšanu rezultāti, un politiskie spēki vērtē savu sniegumu. Līdz nākamajām parlamenta vēlēšanām mūsu kaimiņvalstī gan atlikuši vēl gandrīz divarpus gadi, tātad zaudētājiem ir laiks piestrādāt pie reitingu uzlabošanas, savukārt ieguvējiem nav ieteicams atdusēties uz lauriem. Runājot par tendencēm, jāsaka, ka rezultāti izskatās daudz iepriecinošāki opozīcijas, ne valdošās koalīcijas spēkiem. Kā galvenais ieguvējs tiek minēta partija „Tēvzeme” – nacionāli konservatīvs politiskais spēks, lielā mērā mūsu „Nacionālās apvienības” līdziniece. Igauņu „tēvzemiešu” iegūto balsu procenti, salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, auguši no 10,2 līdz 18,6. Labi gājis arī opozicionāriem no pretējā flanga sociāldemokrātiem, kuru iegūto balsu skaits audzis no nepilniem pieciem līdz nepilniem desmit procentiem. Nav piepildījušās bēdīgākās prognozes vietvarās tradicionāli plaši pārstāvētajai Centra partijai, kuras rādītāji kritušies no 24,4 līdz 21,1 procentam, un tā joprojām paliek pašvaldībās vispārstāvētākais politiskais spēks. Savukārt viela bēdīgām pārdomām ir abām liberālajām valdošās koalīcijas partijām – Reformu partijai un partijai „Igaunija 200”. Reformistu balsu daļa mazinājusies no 17,3 līdz 10 procentiem, savukārt „Igaunija 200” ieguvusi vien 1,7 procentus no vietvaru vēlētāju balsīm. Reformu partijas līdere Kristena Mihala Igaunijas sabiedriskajam medijam izteikusies, ka viņas partijas vājā snieguma iemesls esot valdības svaidīgā politika, pieņemot, bet pēc tam atceļot nepopulārus lēmumus, sevišķu nodokļu jomā. Cerīgi startējusi parlamentā nepārstāvētā partija „Labējie”, kuru 2022. gadā nodibināja daži no „tēvzemiešu” rindām aizgājuši politiķi. „Labējie” šajās vēlēšanās ieguvuši 4,7 procentus balsu. Visbeidzot starp zaudētājiem tiek minēti arī opozicionāri no galēji labējā flanga – Konservatīvā tautas partija jeb EKRE, kura iepriekšējās vēlēšanās guva vairāk nekā trīspadsmit procentu, bet tagad tikai vairāk nekā astoņu procentu vēlētāju piekrišanu. Partijas līderis Martins Helme, paliekot uzticīgs savam stilam, kā pirmo iemeslu minējis krāpšanos elektroniskās balsošanas procesā. Tbilisi ķēmojas pakaļ Maskavai Pagājušās nedēļas beigās Vācija atsauca konsultācijām savu sūtni Gruzijā Pēteru Fišeru, pret kuru, kā norāda Vācijas Ārlietu ministrija, Tbilisi valdība izvērsusi individuāli mērķētu kampaņu. Sevišķi saspringtas kļuvušas attiecības starp Fišeru un valdības vadītāju Irakliju Kobahidzi. Vēl viena Gruzijas varas nežēlastībā kritusi Eiropas pārstāve ir Somijas ārlietu ministre Elīna Valtonena. Pagājušonedēļ viņa apmeklēja Tbilisi kā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas prezidējošās valsts pārstāve un, cita starpā, straumēja savu videoierakstu no proeiropeisko spēku mītiņa pie parlamenta ēkas, paužot atbalstu protestētājiem. Gruzijas iekšlietu ministrija uzlikusi viņai naudas sodu par brauktuves bloķēšanu. Šādas izdarības arvien vairāk atgādina stilu, kādu attiecībās ar rietumvalstu pārstāvjiem jau labu laiku piekopj Kremlis. „Gruzijas sapņa” varas pārstāvji tēlo Eiropas Savienību kā savai valstij naidīgu, tās iekšējās lietās iejaucošos spēku – jo sevišķi kopš pagājušā gada nogales, kad apšaubāmas kvalitātes vēlēšanās šī partija ieguva vairākumu parlamentā, ievēlēja Gruzijas prezidenta amatā sev pakļāvīgu kandidātu, bijušo futbolistu Mihaelu Kavelašvili un iesaldēja Gruzijas iestāšanās sarunu procesu ar Eiropas Savienību. Kopš tā laika valstī nerimst protesti, lielai daļai sabiedrības nevēloties pieņemt šo muguras pagriešanu pret Eiropu. Īpaši plaši bija protesti 4. oktobrī, kad notika pašvaldību vēlēšanas, un to laikā izskanēja aicinājums ieņemt Gruzijas prezidenta rezidenci. Atsevišķi demonstranti tiešām mēģināja iekļūt Orbeliani pilī, notika sadursmes ar policiju un, kā tiek apgalvots, abās pusēs esot cietušie. Daudzi notikušo uzskata par mērķtiecīgas provokācijas rezultātu. Nākamajā dienā premjerministrs Kobahidze paziņoja, ka noticis mēģinājums ar vardarbīgiem līdzekļiem gāzt likumīgo valsts varu, un attiecīgas apsūdzības izvirzītas trīspadsmit arestētajiem protestu organizētājiem. Vara turpina piegriezt juridiskās skrūves – steidzīgi pieņemtas un jau stājušās spēkā izmaiņas likumā, kas par tādiem pārkāpumiem kā brauktuves bloķēšana, sejas aizsegšana un pirotehnikas lietošana protestu laikā līdzšinējo naudas sodu vietā paredz 15 diennakšu administratīvo arestu, bet atkārtota pārkāpuma gadījumā – līdz pat gadu ilgu cietumsodu. Sagatavoja Eduards Liniņš.