Podcasts about protesti

O Kosovu, koje obilježava Dan oslobođenja, za RSE govori češki ministar za evropska pitanja, Martin Dvoržak. Dodikova odbrana traži izuzeće dvoje sudija u žalbenom postupku pred sudom BiH. Odjeci prve Vučićeve posjete Ukrajini od ruske agresije. Protesti u Crnoj Gori zbog kašnjenja Zakona o šumama.

Kamēr Latvijā uzmanības lokā pašvaldību vēlēšanas, pasaules medijos pirmajās rindās ir ziņas par Amerikas Savienotajām Valstīm. Turpinām kolēģu aizsākto sarunu par Kaļiņingradu, runājot par drošības situāciju un apgabalu kopumā. Nedaudz to aplūkojam Ukrainā notiekošā kara kontekstā. Aktualitātes analizē politologs Veiko Spolītis un ārpolitikas pētnieks Rinalds Gulbis. Par Kaļiņingradas apgabalu saruna ar politologu, politiķi no Ukrainas Ihoru Ždanovu, viņš ir fonda „Atklātā politika” projekta vadītājs, bijis arī Ukrainas Jaunatnes un sporta lietu ministrs. Donalds Bargais Protesti Losandželosā uzliesmoja 6. jūnijā pēc tam, kad ASV Imigrācijas un muitas policijas darbinieki veica reidus pilsētas tirdzniecības vietās, arestējot apmēram simtu tur strādājošo, kuri, iespējams, uzturas valstī nelegāli. Protesti sākās pie aizturēšanas centra ēkas, kur policija aizturēja 44 cilvēkus. Cita starpā tika arestēts Starptautiskās apkalpošanas sfēras darbinieku asociācijas Kalifornijas nodaļas prezidents Deivids Uerta, kurš it kā kavējis automašīnas pārvietošanos. Tiek ziņots, ka viņš guvis salīdzinoši vieglu traumu; pirmdien viņš tika atbrīvots pret drošības naudu. Jau tajā pašā dienā notika sadursmes starp protestētājiem un policiju, kur protestētāji esot metuši dažādus priekšmetus, kamēr policija izmantojusi asaru gāzi, piparu aerosolu, žilbinošās granātas, bet vakarpusē likumsargiem bija atļauts lietot arī neletālu munīciju. Brīvdienās protesti vērsās plašumā, pie kam notika vairāki mēģinājumi bloķēt ielas, atsevišķu automašīnu aizdedzināšana, daži vandālisma un veikalu aplaupīšanas gadījumi. Protestētāji apmētāja policistus un policijas auto ar dažādiem priekšmetiem, daži policisti, protestētāji un arī protestus atspoguļojošie žurnālisti guva vieglus ievainojumus. Tomēr daudzviet protesti notika mierīgi, un situācija pilsētā, pēc visa spriežot, nebija tāda, lai ar to netiktu galā vietējie policijas spēki. Taču jau 7. jūnijā Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps izdeva rīkojumu nosūtīt uz Losandželosu 2100 Nacionālās gvardes karavīru. Pie tam viņš to darīja, nesaskaņojot ar Kalifornijas pavalsts gubernatoru, Demokrātu partijas pārstāvi Gevinu Ņūsomu. Kaut prezidentam ir tādas pilnvaras, šādi Savienoto Valstu vadītājs pēdējoreiz rīkojies 1965. gadā. Tāpat tika ziņots, ka gatavībā nosūtīšanai uz pilsētu esot septiņi simti jūras kājnieku. Jau drīz pēc tam, kad šīs ziņas parādījās atklātībā, prezidenta rīcības adekvātums tika apšaubīts. Pirmdien, 9. jūnijā, gubernators Ņūsoms iesniedza prasību tiesā, pieprasot atzīt Trampa pavēli par Nacionālās gvardes izmantošanu par nelikumīgu; attiecīgā sēde paredzēta 12. jūnijā. Tikām gan prezidents Tramps, gan citi Baltā nama pārstāvji izvērsa agresīvu retoriku, gānot un vainojot protestu uzliesmošanā gubernatoru, kā arī Losandželosas mēri Karenu Basu. Viens no spilgtākajiem prezidenta citātiem bija: „Ja viņi spļaus, mēs sitīsim.” Proti, viņš vainoja demonstrantus, ka tie spļaujot uz likumsargiem, un attiecīgi piedraudēja, ka protestētāji tikšot sisti tā, kā nekad agrāk. Nu jau nacionālo gvardu skaits Losandželosā pārsniedzis četrus simtus, un vakar, kā ziņo, tur ieradušies arī solītie jūras kājnieki. Militārpersonas gan lielākoties bez kāda pielietojuma uzturoties federālo institūciju ēkās. Par spīti aizliegumiem ļaudis pirmdien un otrdien turpināja pulcēties protestos, kuri gan ātri tika izklīdināti. Daudzi uzlūko Trampa administrācijas rīcību Losandželosā kā paraugu varas spiediena politikai.   Divu vīru kaismīga šķiršanās Par to, ka divām tik spēcīgām un ambiciozām personām kā Donalds Tramps un Īlons Masks nenāksies viegli sastrādāties, runāja jau teju kopš pasaules bagātākais cilvēks kļuva par pusoficiālu Baltā nama darbinieku. Šie signāli kļuva intensīvāki pagājušā mēneša laikā, Maskam paziņojot, ka viņš distancēsies no administrācijas un turpmāk mazāk ziedos līdzekļus politikas atbalstam. Taču otrdien ārup izlauzās acīmredzot ilgi slāpēta nepatika, kad multimiljardieris izteica atklātu un skarbu kritiku par šobrīd Kongresā virzīto Trampa administrācijas budžeta projektu, nodēvēdams to par „pretīgu draņķību”. Tā viņš pievienojās daudzo prezidenta kritizētāju pulkam, kuri pamatoti norāda, ka projekts paredz nodokļu atlaides bagātajiem, tajā pašā laikā liedzot daudziem maznodrošinātajiem līdzšinējo valsts apmaksāto pieeju medicīnas pakalpojumiem. Nākamajās dienās eskalācija tikai vērsās plašumā, iesaistoties ļaudīm gan no prezidenta, gan finanšu magnāta puses. Tramps piedraudēja, ka varētu atņemt Maska uzņēmumiem valdības kontraktus un subsīdijas. Sevišķi sāpīgi tas būtu kosmosa izpētes programmai „Space X”, kas lielā mērā balstās valdības finansējumā. Bet Masks nepalika atbildi parādā, norādot, ka bez viņa nodrošinātās tehnikas valdībai būs problemātiski, piemēram, nodrošināt astronautu nogādāšanu uz Starptautisko kosmosa staciju un atpakaļ. Draudi pārtraukt šo tehnisko atbalstu gan tika drīz atsaukti, taču turpinājumā multimiljardieris paziņoja, ka prezidents esot minēts 2019. gadā cietumā mirušā uzņēmēja un bērnu seksuālā izmantotāja Džefrija Epsteina lietas materiālos. Tā bija abu dižvīru konflikta kulminācija, kas tika sasniegta 5. jūnijā. Piektdien, 6. jūnijā, Masks paziņoja, ka varētu nodibināt jaunu politisku partiju, kas kļūtu par trešo spēku starp demokrātiem un republikāņiem. Tikām viņa konflikts ar Baltā nama saimnieku sāka iespaidot Maska finanšu stāvokli, kompānijas „Tesla” akcijām noslīdot par 15% procentiem, respektīvi, zaudējot apmēram 150 miljardus savas vērtības. Kopš pagājušās nedēļas nogales procesā gan iestājies zināms atslābums. Pirmais, kurš no eskalācijas pārgāja uz remdenāku toni, bija prezidents, izsakoties, ka neņemot ļaunā privāti vērstos uzbrukumus, tikai nožēlojot, ka  Īlons nav praties ātrāk atbrīvoties no administratīvā darba sloga. Šīs nedēļas sākumā preses virsraksti jau vēsta par konflikta pierimšanu, lai gan no agrākās divu diževīru draudzības maz kas palicis pāri.

Nakon lokalnih izbora u Zaječaru i Kosjeriću, stanje u Srbiji je i dalje nepromijenjeno. Tabori predsjednika Aleksandra Vučića s jedne i studentskog pokreta s druge strane i dalje zastupaju nepomirljive stavove. U međuvremenu se podrška studentima iz njemačke dijespore nastavlja. Nenad Kreizer razgovara s reporterkom Jelenom Đukić Pejić i aktivisticom iz Berlina Ljubicom Duvnjak Đorđevski. Von Nenad Kreizer.

Pozivom na delimičnu obustavu blokade univerziteta, profesori rade za viši cilj, studenti moraju da im veruju. S druge strane, studenti su sa pravom razočarani zbog poziva za vraćanje na fakultete jer su pokrenuli ono što niko decenijama nije. Vlast jedva čeka podelu i sve vreme protesta ona svesrdno radi na njoj jer je spremna da uništi univerzitet. Sadašnja situacija u prosveti nije definisana zakonom, ovo nije ni vreme bombardovanja 1999. godine, ali ni vanredna situacija kao što je bila za vreme pandemije. Protesti i blokade fakulteta i srednjih škola moraju se okončati nekim posebnim zakonom, koji bi podrazumevao presedan za izlazak iz krize. Studenti su spremni da izgube godinu, ali se fakultetima može dati plan koji bi rešio upis brucoša, polaganje ispita apsolventima i smanjenje poena za upis ostalih u narednu godinu. Zbog brojnih zluoupotreba, u malu maturu ne veruju srednje škole, u veliku maturu fakulteti, zato i jedni i drugi insistiraju na prijemnim ispitima. Većina srednjih škola će sa raznoraznim nadoknadama završiti školsku godinu do kraja juna. Što se tiče fakulteta najrealnije bi bilo da prijemni bude u septembru. Gošća: Ana Dimitrijević, Predsednica Foruma beogradskih gimnazija

V Romuniji je potekal prvi krog ponovljenih predsedniških volitev, kaj razplet prvega polčasa pomeni za nadaljevanje? Protesti študentov in njihovih podpornikov se nadaljujejo, pravijo, da zahteve niso izpolnjenje. Več kot pol leta je že od zrušenja nadstreška novosadske železniške postaje, je videti kakšno rešitev? Predsednik Aleksandar Vučić je bil v ZDA, a se je od tam predčasno vrnil zaradi, kot so sporočili, zdravstvenih težav. Ampak obstaja veliko špekulacij o tem, kaj se je zares dogajalo med ambiciozno zastavljenim obiskom. Bo Vučič odšel na parado v Moskvo 9. maja, kar mu je med drugim odsvetovala tudi komisarka Marta Kos?

U 189. epizodi Njuz Podcasta, ekipa u punom sastavu komentariše najsvežija (i najbizarnija) dešavanja: Analiziramo ko se tukao ispred DIF-a u Novom Sadu, zašto dekan Patrik zaključava fakultet i zove žandarmeriju, i šta Željko Mitrović radi na žurkama u Zapa Bazi (i kakve to veze ima sa pumpanjem). Pitamo se zašto Alfa Ćaci ide u šoping donjeg veša sa (minimum) dva druga/telohranitelja, koliko nas košta Ćacilend (i koliko po Vučiću košta studentski doručak), i kako padaju sveže renovirani plafoni u školama dok deca nisu tu (srećom!). Komentarišemo i izjave Patrijarha iz Moskve o "Cvetnaja revoluciji" i prvi diplomatski "blam" novog premijera na sahrani Pape. Pozivamo vas da podržite prosvetare preko akcije "Umetnost solidarnosti" i najavljujemo protest u Subotici 17. maja. Usput, otkrivamo kompleksnost tržišta šolja, tajnu zapleta Sunđer Boba i zašto Makedonci nemaju padeže (ili nas lažu?). Ostavite komentar, lajkujte ako vam se svidelo i pretplatite se za još epizoda! Korisni linkovi:

Prosvjedi u Srbiji se nastavljaju. Studenti ostaju odlučni u svojim zahtjevima za borbu protiv korupcije, transparentnost i jačanje demokratskih institucija. No što o svemu tome kaže vlast u Srbiji? Ima li pomaka u politici Aleksandra Vučića? Kako pravdaju napad na studente ispred Fakulteta sporta u Novom Sadu 28. travnja/aprila? I pokazuje li policijsko nasilje da vladajućima dogorjeva fitilj? Maja Marić razgovara sa sociologom Zoranom Gavrilovićem i kolegom Aleksandrom Timofejevim. Von Maja Maric.

188. epizodi Njuz Podkasta, pričamo o svemu – od lifestyle cegera do državnog zvučnog topa. Saznajte zašto RTS emituje košarku umesto vesti, kako Vučić doživljava aplauze kao terapiju, ko su studenti-heroji i zašto je najlepši biciklista iz Strazbura razočarao Jelisavetu. Tu je i trijumvirat idealnih predsedničkih kandidata (Đoković, Grigorije, Bodiroga), analiza izjave "Mama više voli Andreja", najava štafetnog maratona do Brisela, ali i potpuna analiza blokade RTS-a – od šatora do Ćacija. Na kraju: da li nas je neko zaista gadjao zvučnim topom i šta na to kažu “ruski stručnjaci”?

Pagājusī sestdiena, 5. aprīlis, kļuva par līdz šim plašāko pret prezidenta Trampa administrāciju vērsto protestu dienu. Vismaz verbālā līmenī valsts sekretārs Marko Rubio saviem kolēģiem, pārējo NATO valstu ārlietu ministriem, samitā Briselē sniedza gaidīto – Amerikas pārstāvis apliecināja, ka viņa valsts joprojām ir nelokāmi uzticama alianses locekle. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders un politologs Andis Kudors. Kam piederēs Savienotās Valstis? Pagājusī sestdiena, 5. aprīlis, kļuva par līdz šim plašāko pret prezidenta Trampa administrāciju vērsto protestu dienu. Vienojušies zem lozunga „Rokas nost!”, kā lēš, apmēram pusmiljons amerikāņu pulcējās vairāk nekā 1300 protesta mītiņos visās pavalstīs. Visplašākais, ar daudzu tūkstošu piedalīšanos, notika Vašingtonā. Tā ir reakcija uz daudzo un dažādo izrīcību klāstu, kuru amerikāņu sabiedrībai pagājušajos divarpus mēnešos likusi piedzīvot tās jaunā administrācija. Visai bieži protestētāju rokās bija redzami plakāti, kas vēstīja: „Es nebalsoju par Īlonu Masku”, un tamlīdzīgi. Multimiljardieris, kuru nu jau arī preses slejās dēvē par neoficiālo prezidentu, kļuvis par simbolisku figūru, kas personificē iespējamo pretlikumīgo varas sagrābšanu. Esot prezidenta vecākā padomnieka statusā, kas neparedz oficiālas pārvaldes funkcijas, faktiski Masks vada jaunizveidoto Valdības efektivitātes departamentu – vienību, kam dotas plašas pilnvaras lemt par valsts aģentūru darbības iesaldēšanu, sašaurināšanu vai pat pārtraukšanu. Departamenta rosīšanās rezultātā jau vairāki desmiti tūkstošu valsts aparāta darbinieku atlaisti no darba. Daudzviet atlaisto vietā pieņemti prezidenta atbalstītāju lokam piederīgi ļaudis. Sevišķi plašu rezonansi guvuši administrācijas mēģinājumi likvidēt Savienoto Valstu Starptautiskās attīstības aģentūru, Izglītības departamentu un Patērētāju finansiālās aizsardzības departamentu. Līdz ar pastāvīgajām iebildēm par pilnvaru pārsniegšanu Efektivitātes departamenta darbošanās saistās arī ar aizdomām par piekļuvi privātiem datiem un pat iespējamām manipulācijām ar attiecīgajām datubāzēm. Februāra sākumā, kad izpaudās ziņas par Maska padoto piekļūšanu federālajai maksājumu sistēmai, prominentais ekonomists, Nobela prēmijas laureāts Pols Krugmans rakstīja: „Iespējams, mēs jau pieredzam ko līdzīgu 21. gadsimta apvērsumam. Tanku ielās var nebūt, taču efektīva valdības kontrole, iespējams, jau ir izslīdējusi no ievēlēto amatpersonu rokām.” Pēdējās nedēļās sevišķu satraukumu izraisījusi nacionālās senjoru veselības apdrošināšanas programmas „Medicare” un maznodrošināto veselības aprūpes atbalsta programmas „Medicaid” iespējamā nozīmīgā sašaurināšana; tāpat dažādus pabalstus un pensijas izmaksājošās Sociālās nodrošināšanas aģentūras budžeta apcirpšana. Federālais budžets, kuru administrācija virza apstiprināšanai Kongresā, paredz pamatīgu nodokļu samazinājumu turīgākajiem pilsoņiem, un tiek lēsts, ka attiecīgo budžeta „caurumu” var aizlāpīt tikai ar sociālajām izmaksām atņemtiem līdzekļiem. Vēl citi plakāti mītiņos vēsta par nepatiku pret imigrantu deportēšanu, transpersonu tiesību aizskārumu un prezidenta Trampa labvēlību pret Krievijas vadoni Putinu. Aizsardzība – Amerikas solījumi un Eiropas ieceres Vismaz verbālā līmenī valsts sekretārs Marko Rubio saviem kolēģiem, pārējo NATO valstu ārlietu ministriem, pērnās nedēļas samitā Briselē sniedza gaidīto – Amerikas pārstāvis apliecināja, ka viņa valsts joprojām ir nelokāmi uzticama alianses locekle. Pretējās domas esot „histērija un hiperbola”. Tomēr viņš nekavējās atgādināt sava šefa uzstādījumu par pieciem procentiem no iekšzemes kopprodukta, kurus Eiropas partneriem būtu jātiecas ieguldīt aizsardzības budžetā. Šobrīd, kā zināms, visai daudzas dalībvalstis šai ziņā joprojām ir zem divu procentu robežas. Un vispār – pāri samita norisei platu ēnu meta prezidenta Trampa dažas dienas iepriekš izsludinātie ievedmuitas tarifi, kas Eiropas Savienības valstu gadījumā, kā zināms, ir 20%. Kā izdevumam „Politico” atstāstījis kāds no pasākuma dalībniekiem, vienā no apspriedēm Francijas delegācijas loceklis sarkastiski pateicies amerikāņu kolēģiem par potenciālo globālās ekonomikas nograušanu – tā piecu procentu iekšzemes kopprodukta latiņa būšot zemāka un vieglāk sasniedzama. Tikām marta vidū Eiropas Komisija nāca klajā ar savu „Eiropas aizsardzības gatavības balto grāmatu – 2030”. Šī savienības aizsardzības spēju stiprināšanas piecgadu plāna tapšana bija divu baltiešu – augstās pārstāves ārlietu un drošības politikas jautājumos Kajas Kallasas un aizsardzības un kosmosa komisāra Andrjus Kubiļus – rokās. 2030. gads kā perspektīvais atskaites punkts nav nejaušs – tiek lēsts, ka šādā termiņā Krievija centīsies sagatavoties iebrukumam kādā no Eiropas Savienības valstīm. Dokuments nepārprotami konstatē, ka veselā virknē aspektu Eiropas aizsardzības potenciāls ir nepietiekams draudu novēršanai, pie tam tā strauju uzlabošanu kavē koordinācijas deficīts. Pirmais solis vienotai rīcībai marta sākumā ir „ReArm Europe”programma ar tās astoņsimt miljardu finansējuma plānu. Tomēr jau tagad ir skaidrs, ka ar to ne tuvu nepietiek. Kā 7. aprīlī ziņoja telekanāls „Euronews”, 11. aprīlī Varšavā tiksies divdesmit septiņu Eiropas Savienības dalībvalstu, kā arī Lielbritānijas, Norvēģijas un Šveices finanšu ministri, lai apspriestu jaunas institūcijas – Eiropas Aizsardzības mehānisma – izveidi. Pēc darbības modeļa tas līdzinātos Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai ar Eiropas Komisiju kā kapitāla turētāju. Projekts, kuru izstrādājusi domnīca „Breugel” jeb Briseles Eiropas un globālās ekonomikas laboratorija, paredz, ka šī institūcija varētu ne vien veidot vienotu aizsardzības industrijas tirgu, bet arī kļūt par īpašnieku stratēģiskiem objektiem, kā, piemēram, izlūkošanas un sakaru pavadoņu sistēmai. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

DONATE @ HTTPS://WWW.PAYPAL.ME/SERBIANRADIOCHICAGOSRPSKI RADIO ČIKAGO – DRAGOMIR ANDANGENERAL MUP RS I BIVŠI DIREKTOR POLICIJE RS*KO ŽELI UBISTVO PREDSEDNIKA DODIKA I ORUŽANI SUKOB U BIHSERBIAN RADIO CHICAGO IS A KEY PLAYER AMONG THE ETHNIC BROADCASTERS IN THE U.S. AND IS CONSIDERED THE NUMBER ONE MEDIA OUTLET IN THE SERBIAN-AMERICAN AND BALKAN COMMUNITY IN THE UNITED STATES OF AMERICA AND CANADA.SERBIAN RADIO CHICAGO BROADCASTS DAILY FROM 3PM TO 4PM CST ON WNWI AM 1080, CHICAGO.HTTPS://WWW.SERBIANRADIOCHICAGO.COMHTTPS://WWW.SERBIANRADIOCHICAGO.NETSupport the show

Veljati so začele 10-odstotne ameriške carine na uvoz blaga. V sredo vo v veljavo stopil še sveženj dodatnih, še višjih carin za približno 60 držav, tudi Evropsko unijo. Ameriški predsednik Donald Trump je na svojem družbenem omrežju Truth Social danes Američane pozval, naj zdržijo, češ da ne bo lahko, da pa bo končni rezultat zgodovinski. Trump po uvedbi carin sicer pušča odprto možnost pogajanj, ki jih ponuja unija, ta pa napoveduje tudi povračilne ukrepe.

Napetosti i previranja koja već neko vrijeme intenzivno pogađaju Srbiju i Bosnu i Hercegovinu, nisu neopaženo prošla ni u susjednoj Hrvatskoj. Kakvu ulogu službeni Zagreb igra u događajima u regiji? Igra li Hrvatska pozitivnu ulogu posrednika između regije i Europske unije? Ili svojim uplitanjem, recimo u situaciju u Bosni i Hercegovini igra ulogu negativca? Nenad Kreizer o utjecaju Hrvatske na događaje u regiji razgovara s politologom Dejanom Jovićem i reporterom Sinišom Bogdanićem iz Zagreba. Von Nenad Kreizer.

DONATE @ HTTPS://WWW.PAYPAL.ME/SERBIANRADIOCHICAGOSRPSKI RADIO ČIKAGO – NEMANJA ŠAROVIĆBIVŠI POSLANIK SKUPŠTINE SRBIJE I NOVINAR*ISTINA KOJU NISTE SMELI DA ČUJETE...ŠAROVIĆ OTKRIVA ŠOKANTNE ČINJENICESERBIAN RADIO CHICAGO IS A KEY PLAYER AMONG THE ETHNIC BROADCASTERS IN THE U.S. AND IS CONSIDERED THE NUMBER ONE MEDIA OUTLET IN THE SERBIAN-AMERICAN AND BALKAN COMMUNITY IN THE UNITED STATES OF AMERICA AND CANADA.SERBIAN RADIO CHICAGO BROADCASTS DAILY FROM 3PM TO 4PM CST ON WNWI AM 1080, CHICAGO.HTTPS://WWW.SERBIANRADIOCHICAGO.COMHTTPS://WWW.SERBIANRADIOCHICAGO.NETSupport the show

Protesti studenata u Srbiji su primer nenasilnog otpora vlastima. U toj zemlji nikada nije bilo masovnijih demonstracija, niti se dešavalo da traju toliko dugo a da nemaju ni vođu ni rukovodstvo, ni portparole. Dobar povod za Sašu Bojića i Maju Marić da se pozabave kako istorijatom, tako i prirodom, pa i teorijom, nenasilnog otpora. Jer, njime katkada može da se postigne više nego kamenjem i palicama. Ali, koliko dugo valja istrajati pre nego što stvar izgubi smisao? Dva meseca? Pola godine? Von Sasa Bojic.

U novoj epizodi Njuz Podkasta analiziramo kako je projekat Ćacilend postao potpuni fijasko – lažni studenti, batinaši u crnim jaknama i pokušaji izazivanja haosa na protestima. Osim toga, bavimo se i misterioznim zvučnim napadima tokom protesta. Osećaj vrtoglavice, jak pritisak u grudima i neobični zvuci doveli su do sumnji da je vlast koristila vortex cannon – uređaj sposoban da izazove haos u masi. Šta kažu analize, a šta vlast pokušava da sakrije? Takođe, pratimo i novi upad Nemanje Šarovića među ćacije, kao i manipulaciju režima – od spinova na Pinku i Informeru do kontramitinga i pritisaka na demonstrante i aktiviste. Smeh, satira i brutalna realnost – sve na jednom mestu!

✓ Da li su Vizardsi bolji od Nagetsa, i šta znači biti "bolji"? ✓ Zašto se Taleb više ne bavi finansijama? ✓ Zašto su studentski protesti drugačiji?

U Beogradu je u subotu (15.3.) održan možda najveći prosvjedni skup u povijesti Srbije. Demostracije su protekle mirno, ali ne i bez incidenta i panike koja je nastala nakon što su građani posumnjali da su napadnuti zvučnim udarom. Dok vlast poriče korištenje takvog oružja, Aleksandar Timofejev donosi presjek prosvjeda održanog u subotu, dok Maja Marić sa beogradskim advokatom Seadom Spahovićem razgovara o tome što očekivati u budućnosti od studenata, ali i od srpske vlasti. Von Maja Maric.

Brittifutispodcastin uusimmassa jaksossa käydään läpi muun muassa Manchester United - Arsenalia. Protesti Old Traffordilla. Nottingham Forestin voitto Manchester Citystä palautti uskon Brittiseurojen euroennakot + liigacupin finaaliennakko. Lopun Fish and chips -ravintolaa unohtamatta.*Manchester United - Arsenal. Miksi Old Traffordilla protestoitiin? (02:32) *Brittiseurojen euroennnakot + Liigacupin finaaliennakko (38:45)*Fish and Chips (58:45)Brittifutispodcastin jaksoissa Jaakko Tiira ja Pauli Loukola käyvät viikoittain läpi sumusaarten ajankohtaiset puheenaiheet.Jakso nauhoitettu ma 10.3.SeuraaInstagramissa: https://www.instagram.com/seinakolmannelle/ (@seinakolmannelle)X:ssä: x.com/SKolmannelle 

Studentski protesti u Srbiji ne jenjavaju. Nakon Novog Sada, Beograda i Kragujevca, studentski protesti su stigli i u Niš gdje se proteklog vikenda okupilo na desetke tisuća ljudi. Studenti su i u Niš stigli pješice kako bi s idejama protesta na putu upoznali i mještane manjih mjesta. Nenad Kreizer u razgovoru s reporterkom Jelenom Đukić Pejić i studentom Dušanom Ivanovićem govori o tome kako je protekao protest u Nišu, koji su zahtjevi studenata i koji protest se priprema kao sljedeći. Von Nenad Kreizer.

Bratenje ameriškega in ruskega predsednika Donalda Trumpa in Vladimirja Putina krepi zavedanje v Evropi, da bo morala več storiti za svojo obrambo. Kot je še dejal uslužbenec Sveta Evrope Matjaž Gruden, je imela stara celina, odkar obstaja zveza Nato, ekonomske koristi od ameriške hegemonije v zahodnem svet. Po njegovem je zdaj priložnost, da se dejansko osamosvojimo od tistega, kar nas živcira, torej ameriški imperializem in dominanca; dodaja pa, da se to ne bo zgodilo, če ne vzpostavimo obrambnih kapacitet. Druge teme: - Protesti v Srbiji ne pojenjajo; središče Beograda zasedeno že zjutraj, vroče tudi v Kraljevu - Skupščina zdravstvene blagajne zahteva vnovično revizijo finančnega vrednotenja Vzajemne - Morebitni referendum o pokojninah vrhunskih umetnikov ministrica Vrečko označila za plačano predvolilno kampanjo opozicije

Azra, Film, Le Cinema, Vještice, Šo!Mazgoon, Gego i Picigin bend - u svim tim bendovima gitaru je svirao naš gost, zagrebački muzičar Mladen Juričić Max. Danas je Max frontmen sastava "Ljetno kino" i "Plesač sporog stepa". O novom albumu „Sunčana strana Mjeseca 2“, pesmi posvećenoj Vladi Divljanu, inspiraciji u šestoj deceniji života ili zimskom koncertu na ostrvu Visu, Max Juričić razgovara sa Borisom Rabrenovićem. Uroš Milovanović informiše o novostima na muzičkoj sceni Srbije. Von Boris Rabrenovic.

Ne vienā vien valstī pēdējā laikā cilvēki ir izgājuši ielās, paužot savu attieksmi pret valdošo varu un valstī notiekošo. Vācija, Serbija, Gruzija un Slovākija. Vietumis protesti ir devuši kādus rezultātus, vietumis, šķiet, pagaidām nē. Tomēr jebkura neapmierinātība valdošo varu uztrauc. Kāpēc vienā valstī ar protestiem kaut ko var panākt, citā - nē? Raidījumā Divas puslodes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis. Gruzija – nervu un izturības cīņa Partija „Gruzijas sapnis” pirmoreiz nāca pie varas 2012. gadā, toreiz koalīcijas sastāvā un pozicionējot sevi kā kreisi centrisku, proeiropeisku spēku. Kopš 2016. gada tā ir vienīgā valdošā partija ar vairākumu Gruzijas parlamentā un šobrīd kontrolē arī teju visas pašvaldības. Partijas dibinātājs un kādreizējais premjerministrs Bidzina Ivanišvili oficiāli ieņem „Gruzijas sapņa” goda priekšsēdētāja amatu, taču tiek pamatoti uzskatīts par faktisko partijas un lielā mērā arī valsts vadītāju. Pamazām partijas politikā iezīmējās arvien pamanāmāka tendence tuvināt Gruziju Kremlim, kam līdztekus notika varas koncentrēšanas process. Kā spilgts indikators bija t.s. Ārvalstu aģentu likums – attiecīgā Krievijas likumdošanas akta līdzinieks, kuru valdošā partija, par spīti sabiedrības protestiem un valsts prezidentes Salomes Zurabišvili opozīcijai, tomēr izdabūja līdz likuma statusam 2024. gada maijā. Pagājušā gada oktobrī Gruzijā notika kārtējās parlamenta vēlēšanas, kurās „Gruzijas sapnis”, saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem, ieguva vairākumu. Opozīcijas partijas, liela daļa sabiedrības un prezidente Zurabišvili attiecās atzīt vēlēšanu rezultātus, norādot uz daudziem pārkāpumiem. Ļaudis izgāja ielās, pieprasot atkārtotas, starptautiski novērotas vēlēšanas. Vara vērsa pret protestētājiem policijas spēkus, kuru rīcība ar laiku kļuva arvien brutālāka. Fiksēti simtiem aizturēto piekaušanas, spīdzināšanas un aplaupīšanas gadījumu. Sākotnēji protestu kustības centrā bija prezidente, taču viņas pilnvaru termiņš beidzās gada nogalē, un viņas vietā stājās valdošās konjunktūras ieliktenis, agrākais futbolists Miheils Kavelašvili. Atbildot uz Eiroparlamenta rezolūciju, kas pieprasīja atkārtotu vēlēšanu sarīkošanu, premjers Kobahidze paziņoja, ka Gruzija pārtrauc sarunu procesu par pievienošanos Eiropas Savienībai. Neskatoties uz varas arvien pieaugošo brutalitāti, protesti turpinās joprojām. Pēdējais valdošā režīma solis ir jauna likumu pakete, kas paredz daudz stingrākus ierobežojumus un bargākus sodus masu protestu dalībniekiem, piemēram, administratīvās aizturēšanas termiņa pagarināšana no 15 līdz 60 diennaktīm un privātas informācijas izplatīšanas pielīdzināšana protesta organizēšanai. Serbija – sabiedrība pieprasa atbildību Pagājušā gada 1. novembrī Serbijas pilsētā Novi Sadā notika traģisks negadījums: nogāžoties nesen renovētas dzelzceļa stacijas betona nojumei tika nogalināti 15 un smagi ievainoti divi cilvēki. Masu pulcēšanās, kas aizsākās kā bojāgājušo piemiņas mītiņi, pamazām pārauga pret varu vērstās demonstrācijās, saistot notikušo ar vispārējo korupcijas un varas funkciju nepildīšanas situāciju. Serbijas Progresīvā partija ir pie varas kopš 2012. gada, sākotnēji kā viena no valdošās koalīcijas, bet kopš 2014. gada kā parlamentārā vairākuma partija. Kopš 2017. gada tās līderis Aleksandrs Vučičs ir valsts prezidenta amatā. Daudzi kā Serbijā, tā ārvalstīs uzskata, ka valstī ir izveidota faktiska vienpartijas nomenklatūra, kas ļauj pie varas esošajiem un tiem pietuvinātajiem nodrošināt sev labumus uz pārējās sabiedrības rēķina. Protesti pret varu notikuši vairākkārt, taču pašreizējie ir ar vēl nebijušu mērogu. To dzinējspēks ir jaunatne, sevišķi jau studenti, kuriem tagad pievienojušies citi, t.sk. zemnieki un motociklistu klubu dalībnieki, kuri ar savu tehniku un braucamrīkiem piedalās automaģistrāļu bloķēšanā. Pie varas esošie šai situācijā izvēlējušies lavierēšanas taktiku, upurējot dažus grēkāžus. Kā pirmais novembra nogalē demisionēja celtniecības ministrs Gorans Vesičs, kurš vēlāk pat uz dažām dienām tika arestēts. Sekoja vēl pāris ministru atkāpšanās, līdz 29. janvārī par savu demisiju paziņoja premjerministrs Milošs Vučevičs. Tas ir pēdējais prezidenta Vučiča upuris cerībā pielabināt sadusmoto sabiedrību. Tāpat viņš solījis publiskot visus ar Novi Sadas nelaimi saistītos materiālus un nevajāt protestu dalībniekus. Tiek atzīmēts, ka šī ir pirmā reize, kad Serbijas līderis šādi piekāpjas protestētājiem. Tajā pašā laikā viņš nācis klajā arī ar biedinošiem paziņojumiem, piemēram, ka viņa partijā ir septiņpadsmit tūkstošus liela lojālistu frakcija, kas devusi slepenu zvērestu līdz pēdējam aizstāvēt savu līderi. Slovākija – prokremlisko spēlīšu rezultāts Protesti Slovākijā sākās pēc tam, kad premjerministrs Roberts Fico 2024. gada nogalē pēkšņi apmeklēja Maskavu, kur tikās ar agresorvalsts vadoni Putinu. Šī tuvināšanās notika paralēli spriedzes pieaugumam starp Slovākijas un Ukrainas valdībām, Fico pārmetot Ukrainai Krievijas gāzes tranzīta pārtraukšanu un pieprasot to atjaunot. Desmitus tūkstošu protestētāju, kuri ap gadumiju izgāja Bratislavas, Košices un citu pilsētu ielās, tikai vēl vairāk saniknoja premjera apgalvojumi, ka, saskaņā ar Slovākijas izlūkdienesta ziņām, viņus organizējot no ārvalstīm. Faktiski kustības vadības centrs ir organizācija „Mieru Ukrainai”. Protesti joprojām ir mierīgi, taču lozungi nepārprotami prasa valdības demisiju. Aptaujas rāda, ka turpinās varas partiju – Fico pārstāvētās „Virziens – sociāldemokrātija” un pašreizējā valsts prezidenta Petera Pelegrini partijas „Balss – sociāldemokrātija” reitingu kritums. Jau pāris mēnešus populārākā partija Slovākijā ir liberālais opozīcijas spēks „Progresīvā Slovākija”. Nesen, četriem pozīcijas deputātiem pārtraucot darbību varas frakcijā, valdošā koalīcija zaudēja parlamenta vairākumu. Vācija – radikāli labējiem nē! Kā apgalvo Vācijas prese, protestētāju skaits, kuri pagājušajā nedēļā izgāja Vācijas pilsētu ielās un laukumos, esot pārsteidzis pat pašus to organizētājus. Organizētāji apgalvo, ka Minhenē varētu būt sapulcējušies līdz pat 320 000 cilvēku, un neatkarīgi avoti vērtē pūļa lielumu uz vismaz 200 000. Tāpat desmitos tūkstošu mērāmas demonstrācijas pēdējās nedēļās notikušas Hannoverē, Rostokā, Berlīnē, Ķelnē, Hamburgā, Leipcigā un citur. Sanākušie pauž sašutumu par galēji labējās partijas „Alternatīva Vācijai” ietekmes pieaugumu, kas sola tai otro labāko rezultātu 23. februārī paredzētajās Bundestāga vēlēšanās. Sava daļa nepatikas tikusi arī šobrīd populārākā spēka – Vācijas kristīgo demokrātu – līderim Frīdriham Mercam, ciktāl partija bija iesniegusi Bundestāgā migrācijas likumdošanas grozījumu priekšlikumus, kurus atbalstījusi „Alternatīva Vācijai”, taču Bundestāgs ar nelielu balsu pārsvaru noraidījis. Kā pauž protestētāji, Mercs pārkāpis pēckara Vācijas politikas nerakstīto likumu – nekad neizmantot galēji labējo politisku atbalstu. Tomēr stingrāki imigrācijas noteikumi ir lielas vācu sabiedrības daļas prasība, un Mercs uz pārmetumiem atbildējis, ka nekādā ziņā nav gatavs sadarboties ar radikāļiem valdības veidošanā. Kā zināms, „Alternatīva Vācijai” nokļuva Bundestāgā 2017. gadā uz sabiedrības noskaņojuma viļņa, kuru izraisīja kancleres Angelas Merkeles nepārdomātā migrācijas politika. Pati „Alternatīva” gan cītīgi noliedz, ka tā būtu rasistiska, kur nu vēl neonacistiska partija, norādot, ka tās rindās netrūkst imigrantu pēcteču. Sagatavoja Eduards Liniņš.

U specijalnoj epizodi podcasta snimljenoj u Beogradu, u koprodukciji s platformom podcast.rs, gošće su studentice, predstavnice studentskog pokreta u Beogradu, Ružica Ristivojević sa Odsjeka za kameru Fakulteta dramskih umjetnosti i Vida Radovanov s Fakulteta za tekstil i dizajn. Razgovarali smo o organizaciji njihovih plenuma i blokada na fakultetima, kako se druže, što jedu, gdje spavaju, kako provode svoje vrijeme na fakultetima, šta žele, o kakvoj budućnosti sanjaju, čemu se nadaju, te kako kroje svoju strategiju otpora.

Na Kosovu će se 9. februara 2025. održati parlamentarni izbori. Očekuje li se pobjeda Aljbina Kurtija? Gubi li Beograd utjecaj među kosovskim Srbima? Violeta Oroši donosi šta nude političke stranke i da li ima nade da će nova kosovska Vlada osnovati Zajednicu općina sa srpskom većinom. O tome što očekuju kosovski Srbi nakon izbora, kakva je budućnost Srpske liste i kako gledaju na proteste studenata u Srbiji, Maja Marić razgovara s političkim stručnjakom Branislavom Krstićem. Von Maja Maric.

Studentske demonstracije u Srbiji traju nesmanjenim intenzitetom. Tri meseca od tragedije u Novom Sadu obilježeno je masovnim protestom koji je trajao dva dana. U međuvremenu, premijer Srbije Miloš Vučević je podneo ostavku, kao i gradonačelnik Novog Sada Milan Đurić. Prema izjavama srpskih vlasti, zahtjevi studenata su ispunjeni. Studenti se s tim ne slažu. Maja Marić o tome koji su idući koraci razgovara s Aleksandrom Timofejevim i prof. novinarstva Aleksandrom Krstić. Von Maja Maric.

Po blokadi Beograda se množični protesti srbskih študentov in opozicije danes med drugim nadaljujejo v Novem Sadu, Čačku in Nišu. Poleg smrtonosne zrušitve železniškega nadstreška je srd množice dodatno spodbudil napad na skupino študentov, po katerem sta odstopila srbski premier in novosadski župan. Drugi poudarki oddaje: - Danska po Trumpovih grožnjah glede Grenlandije išče podporo v Evropski uniji - Bruselj poziva k zaščiti diplomatov v Demokratični republiki Kongo - Nova slovenska sodnica na Evropskem sodišču za človekove pravice bo Vasilka Sancin

Nemčiji sta potekala kongresa dveh velikih strank, ki se bosta za mandate potegovali na parlamentarnih volitvah. Na kongresu Alternative za Nemčijo, ki so ga spremljali protesti, so za kanclersko kandidatko potrdili Alice Weidel. V govoru je napovedala politiko zaprtih meja in izstop Nemčije iz evropskega azilnega sistema. Na njeno ostro politiko se je odzval zdajšnji kancler Olaf Scholz, ki so ga za ta položaj potrdili na kongresu socialdemokratov. Kot je dejal, bi moral vsakdo, ki v Nemčiji živi in dela, je dobro integriran in govori nemško, imeti možnost pripadati državi. V oddaji tudi o tem: - Na območju Los Angelesa pogrešajo 13 ljudi, v požarih doslej umrlo najmanj 11. - Po razkritih posnetkih kokoši v baterijski reji vprašanje o odpravi vezane reje goveda. - Kinoatelje začel nov cikel slovenskega filma, ki jih bo v Italiji mogoče videti z italijanskimi podnapisi.

U Srbiji ništa više nije isto? Studentski prosvjedi, pokrenuti nakon tragedije na željezničkoj stanici u Novom Sadu, ne jenjavaju ni nakon dva mjeseca. Studenti su i dalje ustrajni u svojim zahtjevima za mijenjanjem državnih struktura. Mogu li uspjeti bez podrške etabliranih stranaka? Kako reagiraju vlasti? Nenad Kreizer razgovara s reporterom Aleksandrom Timofejevim i političkim analitičarem Milanom Antonijevićem o budućnosti studentskih protesta u Srbiji. Što kada se završe? Von Nenad Kreizer.

Protesti uz odavanje pošte stradalima 1. novembra u Novom Sadu, ubijenima u Arilju i na Cetinju održani su u više gradova Srbije. Tužilaštvo u BiH podiglo dve optužnice zbog ratnih zločina. Poljoprivrednici u Srbiji protestvovali zbog policijskog saslušanja njihovih kolega.

SRPSKI RADIO ČIKAGO – ALEKSANDAR PAVIĆPOSLANIK U SKUPŠTINE SRBIJE* POSLE STUDENTSKOG MEGA PROTESTA NEOPHODNA OSTAVKA PREDSEDNIKA VUČIĆA I FORMIRANJE PRELAZNE VLADE* DR OLGA RAVASI I SRBI ZA TRAMPA DALI VELIKI DOPRINOS POBEDI PREDSEDNIKA TRAMPASERBIAN RADIO CHICAGO IS A KEY PLAYER AMONG THE ETHNIC BROADCASTERS IN THE U.S. AND IS CONSIDERED THE NUMBER ONE MEDIA OUTLET IN THE SERBIAN-AMERICAN AND BALKAN COMMUNITY IN THE UNITED STATES OF AMERICA AND CANADA.SERBIAN RADIO CHICAGO BROADCASTS DAILY FROM 3PM TO 4PM CST ON WNWI AM 1080, CHICAGO.HTTPS://WWW.SERBIANRADIOCHICAGO.COMHTTPS://WWW.SERBIANRADIOCHICAGO.NETSupport the show

Kar zadeva protivladne proteste v Srbiji, je novost to, da so se jim množično pridružili tudi srednješolci. Srbska vlada, ki zdaj že dokazano uporablja posebne policijske metode tudi proti mednarodnim organizacijam za zaščito človekovih pravic, se je znašla pred nizozemsko blokado nadaljnjih pogajanj z Evropsko unijo. Medtem sta bližje Evropi Črna gora in Kosovo, v Albaniji pa vladajo preveč negotove politične razmere. Beograjski dopisnik Boštjan Anžin je opisal tudi izkušnjo o tem, kako je v preteklih dneh na svojih pljučih spoznal, zakaj ima Sarajevo najbolj onesnažen zrak na svetu.

Protesti zbog smrti 15 ljudi u Novom Sadu i ćutanja vlasti se ne smiruju. Blokade su se sa fakulteta spustile na srednje škole i gimnazije. A jedan čovek je na Andrićevom vencu držao konferenciji sa 5 registratora uz huku pod prozorom. Pričali smo i o incidentima na protestima i batinašima u roza gaćama.

Studijā Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis un Latvijā dzīvojošā gruzīniete, Ādažu Brīvās Valdorfa skolas skolotāja Natija Čabukiani.

Bivši sirijski pobunjenici nastoje da uspostave stabilnost u Siriji. Nastavljene studentske blokade fakulteta u Srbiji. U BiH se protestuje protiv femicida, u Hercegovačko-neretvanskom kantonu protestuju prosvjetni radnici, a u Banjaluci protest zbog zakona koji smanjuje prihode tog grada.

“Šodienas jautājums”: Ko varētu mainīt protesti Gruzijā? by LTV Ziņu dienests

Aizvadītajās dienās ir risinājušies tiešām spriedze pilni notikumi. Gruzijā kā palaidējmehānisms nemieriem nostrādāja premjerministra 28. novembrī teiktais, ka valsts uz četriem gadiem aptur iestāšanās procesu Eiropas Savienībā. Sākumā galvaspilsētā Tbilisī, pēc tam arī citās pilsētās cilvēki izgāja ielās, paužot savu neapmierinātību. Kopš tās dienas situācija kļūst arvien saspringtāka. Negaidīti strauji notikumi risinājušies savulaik pilsoņu kara plosītajā Sīrijā, izmantojot arī Krievijas vājumu, opozicionārie grupējumi nedēļas nogalē uzsāka ofensīvu, piespiežot Sīrijas armiju strauji atkāpties, un ļoti ātri nemiernieki pārņēma kontrolē gan pār valsts otro lielāko pilsētu Alepo, gan visu Idlibas provinci, dodoties Damaskas virzienā. Nedaudz arī analizējām notikušo Dienvidkorejā, kur 3. decembrī valsts prezidents izsludināja ārkārtas stāvokli uz pāris stundām. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis un Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Gruzija krustcelēs 28. novembrī jaunizceptā Gruzijas valdība meta kārtējo, bet nepārprotami simbolisku izaicinājumu valsts proeiropeiskajai opozīcijai, paziņojot, ka Gruzija vienpusēji pārtrauc iestāšanās sarunas ar Eiropas Savienību līdz 2028. gadam un atsakās no jebkāda savienības finansiālā atbalsta. Tā Gruzijas vara reaģēja uz Eiroparlamenta rezolūciju, kas pieprasīja sarīkot Gruzijā atkārtotas parlamenta vēlēšanas un aicināja Eiropas Komisiju pakļaut sankcijām Gruzijas valdības vadītājus. Iestāšanās sarunas un finansējums, kā izteicās premjerministrs Iraklijs Kobahidze, tiekot lietots kā šantāžas ierocis. Kā zināms, pēdējā laikā par Gruzijā valdošā politiskā spēka „Gruzijas sapnis” retorikas vadmotīvu kļuvusi „eirointegrācija pēc Gruzijas noteikumiem”, proti, tāda, kas respektētu gruzīnu tautas „tradicionālās vērtības”. Jau pāris stundas vēlāk Tbilisi oficiālo varu paslavēja Krievijas vadonis Putins, sakot, ka apbrīno šīs valdības „drosmi un raksturu”. Gluži citās domās ir desmiti tūkstošu protestētāju, kuri kopš pagājušās ceturtdienas pilda Tbilisi ielas, cenšoties bloķēt parlamenta ēku un pieprasot atkārtotas vēlēšanas stingrā starptautisku novērotāju kontrolē. Valdība sūtījusi pret protestētājiem plašus policijas spēkus, tai skaitā speciālo uzdevumu vienības, laižot darbā stekus, asaru gāzi un ūdensmetējus. Protestētāji no savas puses apmētājuši policiju ar pirotehnikas petardēm un dažādiem priekšmetiem; daži avoti ziņo arī par Molotova kokteiļiem. Kā norāda žurnālisti un cilvēktiesību aizstāvības organizācijas, policijas rīcība, salīdzinot ar agrāko, izceļas ar īpašu brutalitāti. Presē parādījies ne viens vien sižets par piekautiem abu dzimumu protestētājiem, pie kam fizisko izrēķināšanos pavadot vulgāras un aizskarošas varas kalpu lamas. Par protestu centrālo figūru un balsi turpina būt valsts prezidente Salome Zurabišvili, kura pasludinājusi par prettiesiskām un neatzīstamām 26. oktobrī notikušās parlamenta vēlēšanas. Tā ir tikai pēdējā epizode vairākus gadus ilgstošajā valsts galvas konfliktā ar partijas „Gruzijas sapnis” kontrolēto parlamentu un valdību, kas iezīmējās līdz ar oficiālās Tbilisi pakāpenisku arvien noteiktāku tuvināšanos Kremlim. Šogad prezidentes pilnvaru termiņš beidzas, un parlaments jau ir izsludinājis jaunas vēlēšanas 14. decembrī. Saskaņā ar „Gruzijas sapņa” īstenoto konstitūcijas reformu, prezidentu tagad ievēlēs nevis tauta, bet gan elektoru kolēģija, kurā ietilpst visi 150 parlamenta deputāti, Adžārijas un Abhāzijas autonomiju augstāko padomju deputāti, kopskaitā 41, un 109 vietvaru pārstāvji; pavisam 300 elektoru. Sīrija atkal uzliesmo Nu jau nedēļu pilsoņkarš Sīrijā atkal ir pasaules mediju pirmajās slejās. 2020. gadā ar Krievijas, Turcijas, Irānas un Savienoto Valstu līdzdalību tika panākta virkne vienošanos par uguns pārtraukšanu starp Bašara Asada režīmu un opozīcijas spēkiem, taču neviena no pusēm acīmredzami neuzskatīja šo situāciju par paliekamu. Kad Damaskas valdības galvenās atbalstītājas – Krievija un Irāna – vairs nespēja veltīt pietiekami daudz savas militārās kapacitātes Sīrijai, opozīcijas uzbrukumi valdības pozīcijām kļuva vien laika jautājums. Laiks pienāca 27. novembrī, kad grupējums „Haijat Tahrir aš-Šam” līdz ar vairākām mazākām sabiedroto grupām devās uzbrukumā Sīrijas otrai lielākajai pilsētai Alepo valsts ziemeļrietumos. Valdības spēki izrādījās acīmredzami nesagatavoti atvairīt šo ofensīvu, un 30. novembra vakarā Alepo bija opozīcijas spēku rokās. Asada režīms un tā sabiedrotā Krievija atbildēja ierastajā manierē, vēršot pret opozīcijas ieņemtajām teritorijām aviācijas un artilērijas triecienus, taču tas nelīdzēja apturēt uzbrucēju sauszemes spēku virzīšanos. Līdz 1. decembrim valdības spēki bija atspiesti līdz Hamai, piektajai lielākajai Sīrijas pilsētai apmēram 135 kilometrus uz dienvidiem no Alepo, sākās kauja par pilsētu, un pēc dažu avotu ziņām šobrīd sadursmes notiek jau pašā pilsētā. Tāpat opozīcijas spēki virzās uz priekšu arī dienvidaustrumu un dienvidrietumu virzienā no Alepo, un vakar parādījās informācija, ka Krievija uzsākusi savu jūras spēku evakuāciju no Tartusas bāzes, kas atrodas apmēram 50 kilometru attālumā no Hamas. Grupējums „Haijat Tahrir aš-Šam”, tulkojumā – Levantes Atbrīvošanas organizācija, radās 2017. gadā, saplūstot vairākām mazākām Sīrijas bruņotās opozīcijas grupām, un kopš tā laika kļuvusi par dominējošo spēku Idlibas provincē – opozīcijas citadelē Sīrijas ziemeļrietumos. Idejiski grupējums orientējas uz salafismu – fundamentālistisku sunītu islāma novirzienu. Turcija to atzīst par teroristisku, kas gan netraucē turku bruņotajiem spēkiem sadarboties ar „Tahrir aš-Šam” cīņā pret t.s. Islāma valsti un grupējumu „Al-Qaeda”. Pats grupējums tā līdera Abu Muhammada al-Džulani personā sevi pozicionējis kā džihādistus, taču tādus, kuru darbības mērķi aprobežojas ar Tuvo Austrumu reģionu, nekādi neapdraudot Eiropu vai Savienotās Valstis. Pašreizējā militāri politiskajā procesā Sīrijas ziemeļos iesaistīti arī kurdu teritorijas kontrolējošie Sīrijas Demokrātiskie spēki, kas nav īpaši draudzīgās attiecībās ar „Tahrir aš-Šam”. Valdības vienībām pametot Alepo, kurdu vienības iegāja vairākos pilsētas rajonos, pamatā lai evakuētu no turienes kurdu tautības civiliedzīvotājus. Un ja starp kurdu spēkiem un „Tahrir aš-Šam” fiksētas vien dažas sadursmes, tad tieši pret kurdiem vērsts Turcijas atbalstītā opozīcijas grupējuma Sīrijas Nacionālā armija uzbrukums uz ziemeļaustrumiem no Alepo. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Prethodnih sedam dana bilo je obeleženo serijom protesta, blokada, ispada na TV i instagramu, ponekim hapšenjem i svim vrstama makljaže. Ko je prvi počeo, a kome smeta roleks na protestima, ko je se prošetao do istražnog zatvora, a ko je napokon pušten, pogledajte u ovom napetom i potpuno bez strukture Njuz podkastu koji smo snimali dok se u pozadini razvijao pravi sukob u skupštini.

Ministar u Vladi Srbije Tomislav Momirović je dao ostavku zbog tragedije u Novom Sadu. Ponovo je bio blokiran ulaz u tužilaštvo i sud u Novom Sadu. U Beogradu je bio blokiran Brankov most, u znak protesta zbog demontaže Starog savskog mosta. Smijenjen je direktor Željeznica Federacije BiH.

Proteklu nedelju su obeležili protesti u Novom Sadu i Beogradu, hapšenje aktivista i pritvaranje, puštanje na slobodu i ponovno hapšenje Gorana Ješića. Tu je i Vesića ostavka, kao i svi pokušaji vlasti da se skrene pažnja na 14 poginulih u padu nadstrešnice na železničkoj stanici u Novom Sadu. Novi tekst na Markovom blogu o trčanju

U Srbiji se zahuktavaju protesti protiv Rio Tinta. Da li ovakvi protesti, usmereni na konkretne projekte i moguće pretnje po čovekovu okolinu u odredjenoj sredini, doprinose jačanju svesti od opasnosti od klimatskih promena? Gosti Radio karantina su urednik sajta Klima101 Nemanja Milović i stručnjak za pitanja zaštite životne sredine Dejan Lekić.

Kolesarski as Primož Roglič je zelo blizu novemu uspehu, popoldne lahko znova postane kralj dirke po Španiji. Danes namreč kolesarje čaka še zadnja etapa, vožnja na čas. Kljub temu, da ima 34-letnik pred najbližjim zasledovalcem, Avstralcem Benom O'Connerjem, dve minuti in dve sekundi prednosti, ostaja previden. Drugi poudarki oddaje: - V Izraelu vse večji protesti za premirje v Gazi in izpustitev talcev. - Zahodni obveščevalci kritični do delovanja Irana in Kitajske. - V središču Kamnika danes povorka narodnih noš.

V Srbiji smo priča protivladnim protestom zaradi napovedi pridobivanja litija, lahke kovine, ki bi lahko pripomogla k pravi revoluciji pri shranjevanju električne energije, predvsem za električne avtomobile. Srbija bi s tem postala bogata država, Evropa pa bi se s srbskim litijem otresla odvisnosti od Kitajske. Po drugi strani si lahko ljudje na spletnih straneh ogledajo degradirana okolja, neprimerna za življenje, ki so jih po izkopavanju zapustile transnacionalne družbe. To je velik izziv za predsednika Srbije Aleksandra Vučiča, še posebej, ker mu zdaj nasprotujejo tudi donedavni podporniki. V tokratni oddaji Studio ob 17.00 tudi o gospodarskih priložnostih, ki jih ponuja rudarstvo, pa o bogatsvu, ki se tisočletja skriva pod Rodopskim gorovjem. Ali imamo tudi v Slovenjii skrite dragocene rudnine in smo o njih raje tiho? Gostje: dr. Damir Josipovič, geograf; dr. Tomaž Gerden, strokovnjak s področja naravovarstva in novinar; Elena Lunder, predstavnica nevladne organizacije Focus; Boštjan Anžin, dopisnik RTV z Balkanskega polotoka.

Pred natanko enim tednom je skupina študentov zasegla prostore Fakultete za družbene vede. Protest, ki so ga poimenovali "Nič tišine do svobodne Palestine", je bil eden odmevnejših študentskih protestov v zadnjem času. Zdi se, da so ti po 60. in 70. letih prejšnjega stoletja kar nekako zamrli. Najodmevnejši so v zadnjem času zagotovo propalestinski študentski protesti v Združenih državah Amerike.Za organizacijo študentskih protestov je nujna močna študentska skupnost. Skozi leta pa se je študentska skupnost zelo spreminjala in prišla do točke, kjer ji komajda lahko še rečemo skupnost. Zakaj študentski protesti v Sloveniji niso takšnih razsežnosti kot tisti v Ameriki in ali študentje proteste dojemajo kot nujne za spreminjanje družbe in svojega položaja v njej? Sogovornika: Gaj Kolšek, študent politologije ter dr. Tomaž Deželan, profesor politologije na Fakulteti za družbene vede in raziskovalec politične participacije mladih.

Aktuālitāes pasaulē analizē Latvijas Radio ziņu dienesta ārzemju korespondents Rihards Plūme, laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un politologs Kārlis Daukšts. Gruzijā turpinās protesti pret "ārvalstu aģentu" likumprojektu Laikā, kad pasaulē pareizticīgie svinēja Lieldienas, Gruzijā turpinājās plaši protesti pret "ārvalstu aģentu" likumprojektu. Šis likumprojekts līdzinās Krievijā spēkā esošam likumam, ar ko tiek apkaroti mediji, nevalstiskās organizācijas un aktīvisti. Protesti turpinās jau kopš 9. aprīļa, kad valdošā partija "Gruzijas sapnis" atkārtoti iesniedza parlamentā šī likuma projektu. Šī partija, neskatoties uz milzīgajiem protestiem, cer to pieņemt maija vidū. Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili, kas negrasās to apstiprināt, brīdina, ka Gruzijas sabiedrībai nākamajās vēlēšanās nāksies atbildēt uz eksistenciālu jautājumu – "Eiropa vai Krievija?" Jo, kā viņa uzsvērusi intervijā raidsabiedrībai "Deutsche Welle", Gruzijas problēma nav tikai šis "krievu likums", bet arī Tbilisi "krievu valdība". Zurabišvili atgādina, ka valdošā partija jau pieņēmusi vairākus strīdīgus likumus. Arī likumu, "kas Gruziju padara par ofšoru zonu krievu oligarhiem, kam noteiktas sankcijas”. Viņa aicina Eiropas partnerus spert atbilstīgus soļus, reaģējot uz notiekošo Gruzijā.  Tādejādi paužot, ka ar nosodījumu, ko ir izteikuši gan NATO, gan ES līderi, vien nepietiks. Jāatgādina, ka arī ASV Senāta divpartiju grupa ir nosūtījusi vēstuli Gruzijas premjerministram, brīdinot, ka "ārvalstu aģentu" likuma pieņemšanas gadījumā viņi būs spiesti lūgt mainīt ASV politiku attiecībā uz Gruziju. Izraēla neslēpj nodomu ieiet Gazas sektora dienvidos esošajā Rafas pilsētā Jau ilgstoši gaisā virmoja jauns spriedzes elements, Izraēlai neslēpjot savus tālākos militāros nodomus ieiet Gazas sektora dienvidos esošajā Rafas pilsētā, kur daudzi palestīnieši ir raduši patvērumu, bēgot no kara ziemeļu daļā. Tika izsludināta 100 tūkstoš cilvēku evakuācija, bet starptautiskā sabiedrība aktīvi pastiprināja spiedienu pret Izraēlu, cenšoties apturēt tālāku asinsizliešanu. Tiek ziņots, ka ASV aptur militārās palīdzības kravas, šādi mēģinot iespaidot Netanjahu valdību. Pirmdienas, 6.maija, vakarā pasauli aplidoja ziņa, ka Hamas vadība ir piekritusi Kataras un Ēģiptes  piedāvātajam pamiera plānam, kas izraisīja nelielas spontānas svinības palestīniešu vidū. Tomēr drīz vien kļuva skaidrs, ka Izraēla nav pagaidām gatava piekāpties. Tajā pašā pirmdienas vakarā armijas vadība paziņoja, ka uzsāk ofensīvu, īstenojot mērķtiecīgus gaisa uzlidojumus Rafai. Kā viens no svarīgākajiem uzdevumiem tika nosaukts robežpārejas punkta pārņemšana Izraēlas armijas kontrolē. Mediji šodien, 8. maijā, ziņo, ka to vairs varētu nenodot atpakaļ palestīniešiem, bet kā garants to pārņemtu ASV privāta struktūra. Centieni joprojām apturēt tālāko karadarbību nav rimuši. Kairā ir atsākušās sarunas par iespējamo miera plānu. Ēģiptes un Kataras piedāvājums, saskaņā ar publiskoto informāciju, paredz trīs posmus: pilnīgu Izraēlas karaspēka izvešanu no Gazas josla, kara dēļ pārvietoto palestīniešu atgriešanos un ķīlnieku un gūstekņu apmaiņu ar mērķi panākt "pastāvīgu pamieru". Tomēr, kā skaidro Izraēlas pārstāvji, šis plāns esot tālu no tā, kas apmierinātu Izraēlas pusi, tāpēc sarunas būšot ļoti saspringtas. Putina inaugurācija Otrdien, 7.maijā, piekto reizi cauri Kremlim savā varas apliecinājuma gājienā devās Vladimirs Putins, lai atjaunotu prezidentūru, kurā viņš nodrošinājis sev varu vēl nākamajiem sešiem gadiem. Saskaņā ar Krievijas konstitūciju prezidents drīkst vadīt valsti vien divus termiņus pēc kārtas, bet Putins ir mācējis atrast veidus, kā panākt to, lai spētu noturēties pie varas praktiski visa atlikušā mūža garumā. Tiesa, situācija, kādā viņš uzsāka pirmo prezidentūru pirms 24 gadiem un tagad, ir kardināli atšķirīga. Viņš ir kļuvis par Rietumu izraidīto, ir ievilcis savu valsti karā, kļuvis par lielāko Eiropas draudu un cenšas būvēt alternatīvu pasauli, kuru valda, pirmkārt, varaskāre un ambīcijas. Rietumu valstīm bija jāizšķiras, vai tās piedalās šķietamajā demokrātijas farsā, jo diplomātijā ir ierasts, ka vismaz valstu vēstnieki, ja ne vadītāji un prezidenti, pievienojas inaugurācijas svinībās. Daudzu valstu, tajā skaitā, Latvijas pārstāvji jau laikus paziņoja, ka uz inaugurāciju nedosies. Tomēr sešu Eiropas Savienības valstu pārstāvji pievienojās procedūrai Kremlī, starp kurām bija arī Francija. Tā skaidroja, ka joprojām vēloties atstāt atvērtas durvis sarunām ar Krieviju. Lielais jautājums ir: kas notiks tagad, kad Putins šķietami konsolidējis un nodrošinājis sev varu nākamajiem sešiem gadiem. Vai un kādas izmaiņas būs valdības sastāvā? Kas notiks militārajās struktūrās? Vēl pirms inaugurācijas ceremonijas Krievija paziņoja par militārajām mācībām, kurās tiks izspēlēta iespēja izmantot taktiskos kodolieročus. Rietumi to nodēvējuši par kārtējo šantāžas elementu, tomēr ir skaidrs, ka šo Putina prezidentūru ievadīs militārā pretstāve un draudi visai Rietumu sabiedrībai.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Zastoji v prometu ob začetku počitnic in optimizem turističnih delavcev nakazujejo, da ta panoga - podobno kot drugod po svetu - hitro okreva po covidu. Podatki glede nočitev za prve tri mesece kažejo, da utegne biti letošnja sezona pri nas podobno uspešna kot lanska, ki je bila v marsičem rekordna. Kljub temu nekatere težave ostajajo, predvsem pomanjkanje kadra in vprašanje plač. Drugi poudarki oddaje: - Protesti v Tel Avivu za izpustitev talcev iz Hamasovega ujetništva, nadaljevanje propalestinskih shodov na ameriških univezrah - Čeprav je do evropskih volitev še dober mesec dni, so priprave nanje v polnem teku - Naše hokejiste na začetku svetovnega prvenstva druge kakovostne skupine premagala Južna Koreja

Francijas prezidenta Emanuela Makrona izteikumi pēc viņa organizētās konferences, kurā tika spriests par palīdzību Ukrainai, radījuši viļņošanos - vairāku valstu vadītāji steiguši mierināt savus iedzīvotājus, ka viņi karavīrus uz Ukrainu nesūtīs. Šādu iespēju tomēr pieļāvis Makrons, pēc konferences presei stāstot par tās rezultātiem. Šonedēļ beidzot pēdējais no valstu parlamentiem ir devis savu akceptu Zviedrijas uzņemšanai NATO, pēc tādas kā koķetērijas Ungārijas premjers ir ļāvis savai partijai balsot par Zviedrijas pieteikumu, un tā kļūst par 32. NATO dalībvalsti. Latvijas drošībai tas ir īpaši svarīgi. Polijā turpinās lauksaimnieku un autopārvadātāju protesti, pēdējā laikā tos pavada arvien ekstrēmākas izpausmes - nedēļas nogalē tika atlauzti dzelzceļa vagoni, zemē izgāžot daudzas tonnas Ukrainas graudu. Kā īsti saprast to, kas šobrīd notiek pie Polijas robežas? Aktualitātes analizē Andis Kudors, politologs, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs, grāmatas "Russia and Latvia: A Case of Sharp Power" autors. Ierakstā uzklausām Dāvi Kažu, izdevuma "Veckans Nyheter" redaktoru. Krievijai nebūs uzvarēt! Pirmdien, 26. februārī, Elizejas pilī Parīzē pulcējās vairāk nekā divdesmit Eiropas valstu un valdību galvas, lai spriestu par atbalstu Ukrainai. Kā pirms samita, informējot žurnālistus, definējis kāds Francijas prezidenta administrācijas pārstāvis, pasākuma virsuzdevums ir kliedēt bažas par to, ka Eiropas pozīcijā iepretim Krievijas agresijai iestājies pajukums. Prezidents Emanuels Makrons notikumā nepārprotami spēlēja pirmo vijoli ne vien kā namatēvs, bet arī kā tā idejiskais iniciētājs un virzītājs. Kā zināms, Eiropas militāri stratēģiskā autonomija allaž bijusi Francijas prezidenta jājamzirdziņš, un kā nekad šī tēma ir aktuāla šobrīd, kad Savienoto Valstu prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps nāk klajā ar aizvien dramatiskākiem izteikumiem par ASV potenciālo aiziešanu no NATO un amerikāņu atbalsta miljardi Ukrainai, nepārprotami ne bez Trampa ziņas, ir iesprūduši Kongresa apakšpalātā. Definējot konferences pamatnostādnes Ukrainas kara sakarā, Francijas līderis bija kategorisks: „Mēs darīsim visu, kas nepieciešams, lai Krievija nevarētu uzvarēt šo karu.” Tika uzdots arī jautājums par to, vai NATO varētu nosūtīt uz Ukrainu savas militārās vienības. Šo jautājumu samita priekšvakarā aktualizēja Slovākijas premjers, kreisais populists Roberts Fico, rezonējot ar Krievijas pastāvīgi uzturēto motīvu par tieša konflikta draudiem ar NATO. Prezidenta Makrona atbilde preses konferencē pēc samita beigām daudziem droši vien bija pārsteidzoša: „Šobrīd nav konsensa par oficiālu, apstiprinātu sauszemes karaspēka nosūtīšanu. Taču, runājot iespējamības kategorijās, nekas nav izslēdzams.”  Vēl viena nozīmīga tēze, kas izskanēja no prezidenta mutes, bija: „Cik es varēju vērot, vairāk vai mazāk visas valstis, kas ir pārstāvētas pie šī galda, ir deklarējušas vienotu izpratni par to, ka mums pēc dažiem gadiem jābūt gataviem Krievijas uzbrukumam šīm valstīm.” Krievijas potenciāli visvairāk apdraudēto valstu, pirmām kārtām Moldovas, aizsardzība bija viens no samita dienaskārtības jautājumiem. Kā pārējie tiek minēti kiberdrošība, iespējama ieroču un munīcijas ražotņu izvēršana Ukrainas teritorijā, atbalsts Ukrainai atmīnēšanas operācijās un Baltkrievijas robežas kontrolē. Protams, tika spriests par ātrāku artilērijas šāviņu piegādi, jo tieši šīs munīcijas deficīts tiek minēts kā iemesls nesenajai ukraiņu spēku atvilkšanai no Avdijivkas pilsētas un nu jau arī no Lastočkines ciema uz rietumiem no Avdijivkas. Agrāk izskanējusī sabiedroto apņemšanās līdz šī gada martam piegādāt Ukraini miljonu šāviņu ir izpildīta knapi par trešdaļu. Kā izskanēja samitā, prezidents Makrons vairs neuzstāj, ka kara materiāli būtu iepērkami tikai Eiropā, un ir gatavs atbalstīt Čehijas premjerministra Petra Fialas iniciatīvu par miljona šāviņu iepirkumu ārpus Eiropas. Pati Francija uzņēmusies vadīt vidējas un tālas darbības rādiusa raķešu piegādes procesu, kam gatavas pievienoties piecpadsmit valstis. NATO ezers atkusis Pirmdien Ungārijas parlaments ar 188 balsīm par un 6 balsīm pret apstiprināja rezolūciju, ar kuru Ungārija kā pēdējā no NATO dalībvalstīm ratificēja Zviedrijas pievienošanos aliansei. Pēc tam, kad savu veto bija atsaukusi Turcija, Budapeštas vilcināšanās šai sakarā izskatījās pēc ietiepīgas tielēšanās ar neskaidriem motīviem, viens no kuriem varētu būt premjerministra Orbana īpašās attiecības ar Kremļa saimnieku Putinu. Pēdējais Ungārijas izvirzītais nosacījums bija Zviedrijas premjerministra personiska vizīte Budapeštā, ko daudzi precīzi raksturoja kā velti Viktora Orbana personiskajam ego. Sākotnēji Stokholma likās visai noraidoša, taču tad premjerministrs Ulfs Kristersons lika kaunu pie malas un piektdien, 23. februārī, ieradās Ungārijas galvaspilsētā, kur parakstīja divu valstu aizsardzības līgumu un vienošanos par Zviedrijā ražoto „Grippen” iznīcinātāju piegādi Ungārijai. Līdz ar pirmdienas balsojumu nepārprotami ir noslēdzies apmēram divsimt gadus ilgušais militārās neitralitātes periods Zviedrijas vēsturē, savukārt Baltijas jūra ir kļuvusi par NATO ezeru, respektīvi, NATO valstu teritorijas ieskautiem ūdeņiem, ja neskaita Krievijas Ļeņingradas un Kaļiņingradas apgabalus. Ziemeļatlantijas alianses stratēģiskās pozīcijas Eiropas ziemeļos līdz ar to kļuvušas daudz kompaktākas un loģiskākas, uzlabojot ne vien Baltijas valstu, bet arī Arktikas teritoriju aizsardzības situāciju. Un tas nepavisam nav mazsvarīgi, kaut vai ievērojot pēdējos mēnešos pieaugušo spriedzi starp Krieviju un Norvēģiju Svalbāras arhipelāga sakarā. Protams, Baltijas valstīm šīs pārmaiņas ir visnozīmīgākās, krietni mazinot Krievijas potenciālās iespējas izolēt tās no pārējiem alianses partneriem. Somijai un Zviedrijai ir jau desmitgadēm ilga sadarbības pieredze ar NATO, to ieroču sistēmas atbilst alianses standartiem, to spēki ir piedalījušies kopīgās mācībās, attiecīgi tieši politiskā dimensija līdz šim bija tā, kas iztrūka, lai Krievijas potenciālajai agresijai Baltijas jūras reģionā pretnostatītu kompaktu militāri stratēģisko struktūru. Ļoti būtisks aspekts ir arī tas, ka abu ziemeļvalstu militārā doktrīna, ar stratēģisko plānošanu sākot, ar konkrētiem ieroču modeļiem beidzot, teju vienmēr bijusi orientēta pamatā uz iespējamu apdraudējumu no austrumiem. Polijas zemnieki apdraud Kijivas – Varšavas attiecības  Kopš Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā, Varšava bijusi viena no skaļākajām un spēcīgākajām Kijivas atbalstītājām. Taču divus gadus kopš šī iebrukuma iezīmē poļu zemnieku protesti pie Ukrainas robežas, kas teju apturējuši tālbraucēju satiksmi pār Ukrainas – Polijas robežu. Zemnieki protestē pret ukraiņu graudiem un citiem produktiem, kas, viņuprāt, pārpludinājuši Polijas tirgu, padarot viņu produkciju nekonkurētspējīgu. Viņi ne tikai nelaiž Polijā tālbraucējus no Ukrainas, bet arī izbēruši aptuveni 160 tonnas graudu no vilcieniem, kas ved graudus uz Gdaņskas ostu. Bez pierādījumiem, bet skaļi tiek apvainota arī Ukrainas graudu kvalitāte. Ukrainas valdība vaicā, cik ilgi vēl Polijas valdība pieļaus šo vandālismu, norādot, ka visi produkti caur Poliju brauc aizzīmogotos konteineros, atbilstoši likumam, un Polijā nemaz nepaliek.  Šodien, 28. februārī, plānota Polijas un Ukrainas valdību pārstāvju tikšanās, kurā cer panākt kādu kopsaucēju. Tas gan nebūs viegli, jo aprīlī Polijā gaidāmas pašvaldību vēlēšanas, kur Donalda Tuska koalīcija cer stiprināt savu pārstāvniecību arī vietējā līmenī, un tur  ļoti svarīgas būs lauku iedzīvotāju balsis. Sagatavoja Eduards Liniņš un Ieva Zeiza.    

Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Sergejs Potapkins. Vērtējot situāciju Brazīlījā, sazināmies ar Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošo pētnieku Jāni Bērziņu, kurš šajā valstī daudzus gadus dzīvojis. Savukārt analizējot situāciju Senegālā, sazināmies ar žurnālistu Māri Puķīti, kurš dzīvo Gambijā. Pakistānas armija zaudē "kauju" tīmeklī Daudzi pasaules mediji, komentējot 8. februārī notikušās Pakistānas parlamenta vēlēšanas, norāda, ka to rezultāti esot visnepatīkamākie Pakistānas bruņotajiem spēkiem. Pakistāna ir viena no tām valstīm, kurās armija radusi tieši ietekmēt politiskos procesus. No septiņdesmit sešiem valsts pastāvēšanas gadiem trīsdesmit sešus pie varas tajā ir bijušas militāras huntas, un pēdējais šāds posms – ģenerāļa Perveza Mušarafa prezidentūra – beidzās 2008. gadā. Arī civilās varas periodos pakistāniešu politiķiem allaž nācies just militāristu smago roku sev uz pleca, un attiecību sabojāšana ar vīriem uzplečos nevienam no viņiem neko labu nesola. Kā apliecinājums tam var kalpot arī ekspremjera Imrāna Hāna, partijas „Pakistānas kustība par taisnīgumu” līdera, liktenis. Iepriekšējās vēlēšanās 2018. gadā Hāns, spilgts populists, kurš tobrīd baudīja armijas atbalstu, ar savu partiju ieguva vairākumu parlamentā un noformēja vienpartijas valdību. Bet jau drīz premjerministra un ģenerālštāba ceļi šķīrās, un 2022. gada aprīlī Hāns kļuva par pirmo premjerministru Pakistānas vēsturē, kurš zaudēja amatu parlamenta neuzticības balsojumā. Pagājušā gada maijā viņš tika arestēts un nu jau ir arī notiesāts par vairākām apsūdzībām – valsts noslēpumu izpaušanu, protokolāru dāvanu piesavināšanos un laulības likumu pārkāpšanu. Pēdējā no lietām pamatīgs cietumsods piespriests arī ekspremjera dzīvesbiedrei. Tā nu vēlēšanu procesā Imrāns Hāns varēja piedalīties no cietuma kameras, tomēr viņš tajā tiešām piedalījās, publiskojot savas uzrunas tīmekļa platformās un tādējādi apliecinot, ka armijnieku vara Pakistānā nav absolūta. Vēl viens mēģinājums nozīmīgi taranēt Hāna partijas priekšvēlēšanu kampaņu bija centrālās vēlēšanu komisijas lēmums liegt partijas kandidātiem startēt sarakstos ar vienotu partijas emblēmu, kas faktiski lika viņiem balotēties kā neatkarīgajiem kandidātiem. Par savu favorītu šajās vēlēšanās militāristi bija izraudzījušies Pakistānas politikas veterānu, trīskārtēju ekspremjeru un partijas „Pakistānas Musulmaņu līga” līderi Navazu Šarifu, kurš tikai pagājušogad atgriezās valstī pēc četrus gadus ilgas trimdas, kas sekoja notiesāšanai t.s. „Panamas dokumentu” atklātā rezultātā. Tomēr, jo tuvāk nāca vēlēšanu diena, jo aktīvāka izvērtās „Kustības par taisnīgumu” atbalstītāju mobilizācija sociālajos tīklos. Īsti nelīdzēja pat tīmekļa un mobilo sakaru pārtraukšana daudzos reģionos vēlēšanu dienā. Saskaņā ar oficiālajiem vēlēšanu rezultātiem „Kustība par taisnīgumu” ieguvusi lielāko mandātu skaitu – 93 no 266; un, kā apgalvo kustības līderis Hāns, būtu ieguvusi vēl daudz vairāk, ja ne militāristu īstenotie rupjie rezultātu viltojumi. Navaza Šarifa „Musulmaņu līga” ierindojusies otrajā vietā ar 75 deputātu vietām. Trešajā ar 54 mandātiem ir centriski kreisā Pakistānas Tautas partija, kuru vada prominentās politiķu dinastijas atvase, bijušais ārlietu ministrs Bilavals Bhuto Zardari. Pēc vairāku dienu minstināšanās vakar sāka iezīmēties jaunās valdības aprises, proti, tas būtu Musulmaņu līgas kabinets, kuru atbalstītu Tautas partija un vairākas mazākas partijas, Tautas partijai gan neiekļaujoties valdībā. Imrāns Hāns šo vienošanos jau nodēvējis par „laupīšanu gaišā dienas laikā”. Demokrātijas nedienas Āfrikā turpinās Senegāla līdz šim tika uzskatīta par vienu no Rietumāfrikas stabilāk iesakņotajām demokrātijām, un ar šo reputāciju lepojušies arī valsts iedzīvotāji. Tāpēc, kad pagājušajā nedēļā republikas prezidents Maki Salls paziņoja, ka 25. februārī paredzētās vēlēšanas tiks pārceltas uz decembri, galvaspilsētas Dakāras un citu pilsētu ielās izgāja protestētāji, kuri iesaistījās sadursmēs ar drošības spēkiem. Līdz šim ziņots par trīs sadursmēs dzīvību zaudējušiem protestu dalībniekiem. Daudzi uzskata, ka prezidents nolēmis šādi pagarināt savu pilnvaru termiņu, kaut gan viņš pats apgalvo, ka tikai vēlas ļaut valstij nepieciešamo sagatavošanos. Var piebilst, ka 2012. gadā, kad prezidents Salls tika ievēlēts amatā, viens no viņa kampaņas vadmotīviem bija opozīcija iepriekšējam prezidentam Abdulajam Vadam, kurš bija iecerējis tikt pie trešā pilnvaru termiņa. Pašreizējais priekšvēlēšanu periods tiešām bijis satricinājumiem bagāts. Pamanāmākais opozīcijas kandidāts, blogeris Ūsmans Sonko jau vairākus gadus iesaistīts ilgstošās tiesvedībās, aizstāvēdamies pret arvien jaunām apsūdzībām. Šobrīd viņš atrodas apcietinājumā kopš pagājušā gada jūlija, apsūdzot par kūdīšanu uz nemieriem, sakariem ar teroristiskām organizācijām un valsts drošības apdraudēšanu. Sonko ir īpaši populārs jaunāko vēlētāju vidū, savukārt valsts politisko eliti, kā lēš raidsabiedrības BBC eksperts Nikolass Negoče, visvairāk biedējot viņa sludinātās idejas par saišu saraušanu ar agrāko koloniālo valdītāju Franciju, t.sk. atteikšanos no Rietumāfrikas franka – valūtas, kuru izmanto astoņas Āfrikas valstis un kura piesaisti eiro daļēji garantē Francijas valdība. Kā oficiālās varas atbalstītais kandidāts šobrīd tiek pozicionēts līdzšinējais premjerministrs Amadū Ba, kurš gan tiek raksturots kā neharizmātisks un, attiecīgi, nepopulārs. Vēl viens līdz šim diskvalificēts opozīcijas kandidāts ir kādreizējā prezidenta dēls Karims Vads, kurš tikai salīdzinoši nesen atteicās no Francijas dubultpilsonības, kas neļāva viņam pretendēt uz prezidenta amatu. Vēlēšanu datuma pārcelšana varētu ļaut viņam tajās piedalīties. Demokrātijas grīļošanās Senegālā jau atkal rāda, ka Rietumāfrika un Centrālāfrika, kas pamatā ir Francijas kādreizējie koloniālie valdījumi, piedzīvo līdzšinējās politiskās kārtības krīzi. Rietumāfrikas valstu ekonomisko apvienību, kura līdz šim uzskatīta par drošāko demokrātijas un kopīgas drošības politikas balstu reģionā, nule pametušas trīs valstis – Nigēra, Mali un Burkinafaso – kurās pēdējo gadu laikā pie varas nākušas diktatūras. Bolsonaro – nenotikušais diktators? Oktobrī Brazīlijā notiks šīs valsts 5570 vietvaru vadītāju vēlēšanas, kurās viens no galvenajiem varas pretendentiem ir bijušā prezidenta Žaira Bolsonaro Liberālā partija. Pēdējo dienu notikumi gan varētu būt mazinājuši partijas kandidātu izredzes. Pagājušonedēļ policija veikusi kratīšanas eksprezidenta un vairāku citu politiķu dzīvesvietās, pašam Bolsonaro konfiscēta pase, četri viņa līdzgaitnieki arestēti. Uz laiku ticis aizturēts arī Liberālās partijas priekšsēdis Valdemārs Košta Netu. Viņi tiek turēti aizdomās par to, ka pēc 2022. gadā notikušajās prezidenta vēlēšanās plānojuši sarīkot Brazīlijā militāru puču. Bolsonaro esot sacerējis uzrunu, kurā paziņotu par vēlēšanu rezultātu neatzīšanu, kā arī mēģinājis iesaistīt apvērsuma mēģinājumā militārpersonas un plānojis Brazīlijas Augstākās tiesas tiesnešu arestu. Bolsonaro, bijušais armijas kapteinis, pagātnē atļāvies visai nepārprotami paust simpātijas huntai, kura valdīja Brazīlijā no 1964. līdz 1985. gadam. Tas bija militāro diktatūru „zelta laikmets” Latīņamerikā, kad līdzīgi režīmi ilgāku vai īsāku laiku bija pie varas Argentīnā, Čīlē, Bolīvijā, Peru, Ekvadorā un vairākās citās valstīs. Šos laikus, kad režīma pretinieki tika masveidā arestēti, spīdzināti, vairāki simti nogalināti, prese, literatūra un māksla tika pakļautas cenzūrai, un sabiedrība kopumā – iebiedēšanai, atgriežamies negribētu redzēt arī tie mēreni labējie, kuri balsoja par Bolsonaro tāpēc, ka nevēlējās pie varas redzēt visai kreiso pašreizējo prezidentu Lulu da Silvu. Tagad, kā lēš analītiķi, paredzams Liberālās partijas popularitātes kritums šai elektorāta daļā. Daži līdzšinējie Bolsonaro līdzbiedri, kā Sanpaulu gubernators Tarsizio de Freitašs vai Minasžeraisas pavalsts gubernators Romeu Zema, jau demonstrējuši gatavību sadarboties ar saviem kreisajiem konkurentiem prezidenta Lulas da Silvas un viņa sabiedroto personā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Lauksaimnieku protesti, nevienprātība koalīcijā par skolu reformu un problēmas ar "Latvijas Pastu" - tās ir dažas šīs nedēļas aktualitātes, par kurām diskutējam Krustpunktā. Noteikti jāpiemij arī vairākas aktualitātes ārpus mūsu robežām, kas tieši vai netieši saistās ar Ukrainu un attiecīgi mūsu drošības situāciju nākotnē. Viena no tām - Ukrainas bruņoto spēku virspavēlnieka maiņa. Aktualitātes analizē raidījuma "Kas notiek Latvijā" redaktore Madara Fridrihsone, ReTV galvenā redaktore  Inga Gorbunova un portāla "Delfi" žurnāliste Alīna Lastovska.  

Aktualitātes pasaulē analizē žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps. Ierakstā uzklausām Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondentu Briselē Artjomu Konohovu. ANO aģentūras darbinieku diskrētais „vaļasprieks” Apvienoto Nāciju aģentūra palīdzībai un darbu organizācijai palestīniešu bēgļiem Tuvajos Austrumos tika nodibināta 1949. gadā ar sākotnējo mērķi sniegt atbalstu visiem bēgļiem, kuriem bija nācies pamest savas dzīvesvietas Pirmā Arābu-Izraēlas kara rezultātā. Tā ir īpatnēja struktūra Apvienoto Nāciju ietvaros, kas nav pakļauta ANO Augstajam komisāram bēgļu jautājumos un nodarbojas tikai ar vienas nacionalitātes bēgļiem un tikai ierobežotā reģionā – Jordānijā, Libānā, Sīrijā, Gazas joslā un Jordānas Rietumkrasta palestīniešu teritorijās. Tās darbība koncentrējas bēgļu nometnēs, kurās turpina dzīvot apmēram trešdaļa no minēto teritoriju palestīniešu iedzīvotājiem, aģentūrai gādājot par viņu nodarbinātības iespējām, izglītības, veselības aprūpes un sociālajiem pakalpojumiem. Atšķirībā no ANO Bēgļu komisariāta, aģentūras pilnvarās neietilpst bēgļu repatriācija, integrācija patvēruma zemes sabiedrībā vai pārvietošana uz trešajām valstīm. Struktūras ikgadējā budžeta apjoms ir apmēram miljards ASV dolāru. 2022. gadā, par ko pieejami jaunākie dati, nepilnus 340 miljonus šai budžetā nodrošināja Savienotās Valstis, vairāk nekā 200 miljonus Vācija, nepilnus 115 miljonus – Eiropas Savienības budžets, vairāk nekā 60 miljonus Zviedrija. Nozīmīgi finansētāji bija arī Norvēģija, Japāna, Francija, Saūda Arābija, Šveice, Turcija, Kanāda, Nīderlande, Lielbritānija u.c. valstis. Ar nelielu artavu apmētam 17,5 tūkstošu apjomā sarakstā atrodama arī Latvija. Lielum lielais vairums no apmēram 30 000 aģentūras nodarbināto ir palestīniešu izcelsmes. Jau agrāk parādījusies informācija, ka starp šiem darbiniekiem ir tādi, kuri ir saistīti ar teroristisko grupējumu „Hamās” vai pat ir tā rindās. Šis jautājums aktualizējās 28. janvārī, kad laikraksts „The New York Times” publiskoja informāciju no Savienoto Valstu valdībai sagatavota ziņojuma, kas liecina, ka divpadsmit bēgļu palīdzības aģentūrā nodarbināto tieši piedalījušies 7. oktobra teroristiskajā uzbrukumā Izraēlai. Starp apsūdzībām ir piedalīšanās kādas izraēlietes nolaupīšanā, nogalināta izraēliešu karavīra ķermeņa izvešanā uz Gazas joslu, munīcijas izdalīšanā un autotransporta koordinēšanā. Šai informācijai parādoties atklātībā, daudzas donorvalstis, t.sk. Savienotās Valstis, Vācija, Lielbritānija, Francija, Japāna u.c., paziņoja, ka aptur palīdzības aģentūras finansēšanu. Šādu lēmumu kritizējušas vairākas starptautiskas palīdzības organizācijas, Arābu Līga, Jordānijas, Ēģiptes un Turcijas valdības. Arī Izraēlas valdības pārstāvis izteicies, ka viņa valsts ir pret tūlītēju bēgļu palīdzības aģentūras darbības apturēšanu, kas draudētu ar nozīmīgu Gazas joslas civiliedzīvotāju situācijas pasliktināšanos. Ar traktoru pēc taisnīguma Pirmdien, 29. janvārī, tika paralizēta satiksme pa vairākām automaģistrālēm Parīzes tuvumā, kad tās bloķēja franču zemnieku traktori, kravas mašīnas un salmu ķīpas. Zemkopji protestē pret veselu virkni regulējumu un politisku pieeju, kurās saskata savu interešu neievērošanu. Viens aspekts ir Francijas valdības politika, mēģinot panākt pārtikas preču cenu pazemināšanu, kas, attiecīgi, mazina pārtikas ražotāju ienākumus laikā, kad izmaksas par degvielu, minerālmēsliem un transportu ir pamatīgi augušas. Papildu neapmierinātības avots ir Francijas valdības plāni pakāpeniski mazināt subsīdijas dīzeļdegvielai Eiropas „Zaļā kursa” ietvaros. Vēl viena zemnieku bēda ir grūtības konkurēt ar lētāku importa produkciju, sevišķi no Ukrainas, kuras graudiem, cukuram, gaļai un citai produkcijai atcelta ievedmuita Eiropas Savienībā. Kā norāda franču zemnieki, viņu ukraiņu kolēģiem nav jāievēro daudzas ekoloģiskās prasības, kādas ir spēkā Eiropas Savienībā. Kā paziņojis premjerministrs Gabriels Atāls, valdība esot gatava saglabāt nodokļu atlaides degvielai, atvieglot birokrātiskās procedūras, sniegt palīdzību konkrētām nozarēm. Franču lauksaimnieki nav vienīgie, kas šais dienās par sevi atgādina, izbraucot pilsētu ielās un uz šosejām ar smago tehniku. Sākušās pirmdien, vakar protesta akcijas vērsās plašumā Beļģijā, kur zemnieki bloķējuši vairākas šosejas, tai skaitā praktiski pārtraucot satiksmi ar ostas pilsētu Zēbrigi, tāpat izgāzuši kūtsmēslus un apmētājuši jēlām olām Valonijas reģiona parlamenta ēku Namīrā. Arī te protestu iemesls ir lētā importa konkurence un pārmērīgās vides likumdošanas prasības. Vācijā zemnieki jau vairākas nedēļas protestē pret valdības plāniem atcelt nodokļu atlaides dīzeļdegvielai un jaunai lauksaimniecības tehnikai, cita starpā viņi mēneša vidū pabojāja nervus berlīniešiem, ar smago tehniku bloķējot vienu no galvenajām ielām. Kopš mēneša sākuma pret valdības lauksaimniecības politiku protestē Lietuvas zemnieki. Vakar smagās tehnikas kolonas parādījās uz šosejām arī pie Romas un Milānas Itālijā, par gatavību pievienoties akcijām paziņojusi Spānijas zemnieku un liellopu audzētāju organizācija. Neskatoties uz protestu plašo ģeogrāfiju, šis jautājums tomēr nav Eiropadomes rītdienas samita darba kārtībā. Tomēr, kā raksta britu izdevums „The Guardian”, iespējams, Brisele piekāpsies lauksaimniekiem, atliekot uz vēlāku prasību četrus procentus zemes platību atvēlēt papuvēm, dzīvžogiem un citai vides daudzveidību veicinošai darbībai. Savaldīt spītnieku Rīt, 1. februārī, Eiropas Savienības valstu vadītāji pulcēsies uz ārkārtas samitu Briselē. Šī kopāsanākšana nebūtu vajadzīga, ja iepriekšējā, kas notika decembrī, Eiropas „lielais spītnieks”, Ungārijas premjers Viktors Orbans nebūtu iecirties un vienpersoniski nobremzējis ilglaicīgās palīdzības paketes piešķiršanu Ukrainai. Svētdien izdevums „Financial Times” savā publikācijā pavēstīja par kādu dokumentu, kas esot tapis Eiropadomes sekretariātā un aplūko iespējas, kā savienības centrālās institūcijas varētu dot triecienus ungāru ekonomikai, ja Budapeštas varasvīrs turpinās tiepties. Savienības valstu līderi izteiktos par pilnīgu savienības fondu piešķīrumu pārtraukšanu Ungārijai, kas neizbēgami mazinātu investoru interesi, pasliktinātu valsts kredītreitingus, liktu kristies Ungārijas forinta kursam, kam visam būtu bēdīgas sekas Ungārijas ekonomikai. Šāda kādas dalībvalsts ekonomiska taranēšana būtu līdz šim nepieredzēta savienības taktika. Publikācija oficiāli tiek traktēta kā informācijas noplūde, taču daudzi analītiķi izsaka pieņēmumu, ka šāds teksts „nopludināts” ar nolūku dot ungāru līderim visai konkrētu mājienu, ka kolēģu pacietība tuvojas beigām. Ungārijas Eiropas Savienības lietu ministrs Jānošs Boka „Financial Times” paziņojis, ka viņa valsts spiedienam nepakļaušoties, un uzsvēris, ka Ungārija esot gatava tālākām sarunām. Budapeštas galvenais ierosinājums tagad ir – sadalīt četriem gadiem paredzēto atbalsta paketi mazākos ikgadējos piešķīrumos. Vairāki citi savienības valstu vadītāji jau noraidījuši tādu iespēju, jo tas nozīmētu, ka Orbans vai kāds cits potenciāls „spītnieks” varētu ik gadus dancināt Eiropadomi šai jautājumā. Tiek piesaukta arī iespēja, ka dažas dalībvalstis esot gatavas virzīt tālāk pret Budapeštu uzsākto procedūru Eiropas Savienības Līguma 7. panta kārtībā, kas galu galā var novest pie Ungārijas balsstiesību atņemšanas Eiropadomē. Šāda iespēja gan tiek uzlūkota kā galējais līdzeklis, par kura iespējamo lietošanu padomē vēl ne tuvu neesot vienprātības. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Serbijas parlamenta vēlēšanu rezultāti. Turpina meklēt risinājumus Vidusjūras migrantu problēmai. Vai Āzijā varētu būt savs NATO? Aktualitātes pasaulē analizē politologs Arnis Latišenko un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Vai Serbijā viss paliks pa vecam? 17. decembrī Serbijā notika ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Iepriekšējās bija tikai pērngad aprīlī, un tajās savas pozīcijas nostiprināja kopš 2012. gada pie varas esošais spēks – Serbu progresīvā partija ar tās līderi Aleksandru Vučiču priekšgalā. Ap Vučiča partiju izveidotā populistisko spēku koalīcija „Par mūsu bērniem” ieguva 180 no 250 Nacionālās Asamblejas deputātu vietām. Pats Vučičs vienlaicīgi notikušajās prezidenta vēlēšanās tika ievēlēts uz otro termiņu. Tomēr sekojošie mēneši nesa Serbijai visai dramatiskus notikumus. Saasinājās attiecības ar daļēji atzīto Serbijas kaimiņvalsti un bijušo provinci Kosovu, kuras gan izdevās amortizēt ar Eiropas Savienības starpniecību. Tomēr sasniegtais kompromiss, kas šogad pavasarī materializējās t.s. Ohridas nolīgumā, raisījis polarizētus viedokļus serbu sabiedrībā. Tad nāca asiņainais šī gada maijs, kad vispirms vienā no Belgradas skolām skolnieks nošāva deviņus savus skolasbiedrus un skolas apsargu. Dienu vēlāk cits šāvējs, pārvietodamies ar automašīnu, nogalināja deviņus un ievainoja divpadsmit cilvēkus divos ciemos uz dienvidaustrumiem no galvaspilsētas. Slepkavības izraisīja sabiedrības protestus, kādus Serbija nebija piedzīvojusi vairāk nekā divdesmit gadus. Protestētāji pieprasīja vairāku ministru, kā arī elektronisko mediju pārraudzības institūcijas un Serbijas Radio un Televīzijas vadības atkāpšanos, vainojot notikušajā valdību un medijus. Tika prasīts arī atņemt apraides licenci diviem komerckanāliem, kuru izklaidējošajā saturā, pēc protestētāju domām, ir pārāk daudz vardarbības. Protestus organizēja vairākas opozīcijas partijas, to ietvaros gan vairoties no tīri politiskas aģitācijas. Protesti aktīvi turpinājās līdz jūlijam, taču pilnīgi pierima tikai novembrī, kad tika izsludinātas ārkārtas vēlēšanas. Oficiālos vēlēšanu rezultātus varētu vērtēt kā valdošo spēku uzvaru. Opozīcijas spēku apvienība „Serbija pret vardarbību” gan ir lielākā ieguvēja, palielinot savu frakciju no 40 uz 65 mandātiem. Taču savu vietu skaitu parlamentā nedaudz palielinājis arī prezidenta Vučiča vadītais bloks, tagad dēvēts par „Serbija nedrīkst apstāties”, iegūstot 128 mandātus, tātad – vairākumu. Jau tūdaļ pēc rezultātu pasludināšanas opozīcija nāca klajā ar paziņojumu, ka vēlēšanas nav bijušas godīgas un to rezultāti ir anulējami. Arī novērotāji apgalvojuši, ka 17. decembrī konstatēts rekordliels pārkāpumu skaits. Sevišķi aktīvi opozīcija iebilst pret rezultātiem Belgradā, kur vienlaicīgi ar parlamenta vēlēšanām tika ievēlēta arī pašvaldība. Saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem valdošā apvienība galvaspilsētā ieguvusi apmēram 40%, opozīcijas bloks – apmēram 35% balsu. Taču, kā norāda opozīcija, Belgradā tikuši nogādāti apmēram 40 000 cilvēku, kuri nav pilsētas pastāvīgie iedzīvotāji, tā nozīmīgi mainot balsotāju proporciju par labu valdošajiem. Pēc vēlēšanām Belgradas ielās atkal izgāja tūkstoši protestētāju, un arvien biežāk izskan prasība pēc prezidenta Aleksandara Vučiča atkāpšanās. Vēl viens risinājuma variants Vidusjūras migrantu problēmai Saskaņā ar Vācijas statistikas aģentūras „Statista” datiem 2022. gadā Eiropas Savienības ārējās robežas nelegālas šķērsošanas gadījumu skaits, salīdzinot ar 2021. gadu, pieaudzis par vairāk nekā 130 000 vai nepilniem 66% un bijis lielākais pēdējo sešu gadu laikā. Savukārt Eiropas Savienības robežas un krastu apsardzes aģentūras dati liecina, ka tradicionāli aktīvākais šai kustībai ir t.s. Centrālās Vidusjūras maršruts – no Lībijas piekrastes dažādos peldlīdzekļos uz Itālijai piederošo Lampedūzas salu vai Maltu; tālāk – pamatā uz Itāliju. Šogad pa šo ceļu Apenīnu pussalā ieradušies jau vairāk nekā 150 000 Gvinejas, Tunisijas, Kotdivuāras, Bangladešas u.c. valstu pilsoņu. Kā zināms, šī migrantu plūsma rada nopietnus iebildumus Itālijas sabiedrībā un tēma ir pastāvīgi aktuāla šīs valsts politikā. Iespējams, premjerministres Džordžas Meloni valdība ir atradusi vismaz daļēju risinājumu. Pēc nesenās Meloni tikšanās ar Albānijas premjerministru Edi Ramu tika publiskots projekts par migrantu nogādāšanu uz pagaidu uzturēšanās centriem Albānijas teritorijā, kur tie sagaidītu lietas izskatīšanu un, negatīvas atbildes gadījumā, repatriāciju. Centru kapacitāte plānota 39 000 personu gadā. Albānija, kā zināms, nav Eiropas Savienības dalībvalsts, attiecīgi, ja kādam migrantam izdotos pamest šos centrus, viņam nāktos vēlreiz mēģināt nelegāli šķērsot savienības robežu. Uzturēšanās centri darbotos saskaņā ar Itālijas likumdošanu. Par šo pakalpojumu Albānija saņemtu ne vien finansiālu atlīdzību, bet arī Itālijas atbalstu iestājai Eiropas Savienībā. Pagaidām gan vienošanos bloķējusi Albānijas Konstitucionālā tiesa, kas 18. janvārī plānojusi vērtēt šāda nolīguma atbilstību valsts pamatlikumam. Vai Āzijā varētu būt savs NATO? Šonedēļ grupa konservatīvas ievirzes Savienoto Valstu politiķu ierosināja Kongresa lēmumu par izpētes komisijas veidošanu jautājumā par NATO līdzvērtīgas militāras alianses radīšanas iespējām Indijas un Klusā okeāna reģionā, lai tā pretdarbotos drošības apdraudējumiem, kādus rada Ķīnas un Ziemeļkorejas, arī Krievijas un Irānas militārās aktivitātes un ekspansionisma tendences. Konkrētie motīvi te ir gan Ķīnas pastāvīgi agresīvā retorika Taivanas sakarā, gan Ziemeļkorejas ballistisko raķešu izmēģinājumi, tāpat Ķīnas pretenzijas uz vairākiem simtiem Dienvidķīnas jūrā esošo saliņu, kas izplestu šīs valsts teritoriālos ūdeņus gandrīz vai līdz Ekvatoram. Šīs niecīgās cietzemes teritorijas – koraļļu rifi un atoli – bez pastāvīgiem iedzīvotājiem ir ar joprojām nenoregulētu starptautisku statusu. Pretenzijas uz lielāku vai mazāku šo arhipelāgu daļu izvirza Ķīna, Vjetnama, Malaizija, Filipīnas, Taivāna un Bruneja. Visasākā pēdējā laikā ir konfrontācija starp Ķīnu un Filipīnām, kur abu valstu krasta apsardzes spēku starpā notiek pat fiziska konfrontācija, līdz šim gan izmantojot tikai kuģu manevrus un ūdenslielgabalus. Filipīnas ir sens un ciešs Savienoto Valstu militārais sabiedrotais, tāpat līdzīgas ciešas saites Vašingtonu saista ar tādām Ķīnas kaimiņvalstīm kā Japāna, Dienvidkoreja un Taivāna. Var atgādināt, ka zināms NATO analogs šeit pastāvēja laikā no 1954. līdz 1977. gadam – tā bija Dienvidaustrumāzijas līgumorganizācija, kurā ietilpa Savienotās Valstis, Austrālija, Jaunzēlande, Pakistāna, Filipīnas, Taizeme, kā arī Lielbritānija un Francija, kurām organizācijas radīšanas laikā reģionā vēl bija plaši koloniālie valdījumi. Mainoties vairāku bloka dalībvalstu ģeopolitiskajai orientācijai, tā izrādījās nefunkcionāla un tika likvidēta aukstā kara atslābuma periodā. Šobrīd kā iespējamu „Dienvidaustrumāzijas NATO” aizmetni varētu uzlūkot t.s. AUKUS – Savienoto Valstu, Lielbritānijas un Austrālijas aliansi sadarbībai drošības jautājumos. Līdzīgs formāts ir arī Kvadrilaterālajam drošības dialogam jeb „Quad”, kurā sadarbojas Savienotās Valstis, Austrālija, Indija un Japāna. Vēl viena reģionāla organizācija, kuras darbības sfērā ietilpst arī kolektīvās drošības jautājumi, ir Dienvidaustrumāzijas Valstu asociācija jeb ASEAN; tajā ietilpst Bruneja, Filipīnas, Indonēzija, Kambodža, Laosa, Malaizija, Mjanma, Singapūra, Taizeme un Vjetnama. Eksperti gan ir diezgan skeptiski par iespēju šobrīd izveidot reģionā ko līdzīgu Ziemeļatlantijas līgumorganizācijai, jo pārāk lielas ir atšķirības potenciālo dalībnieku ārpolitiskajās prioritātēs un tradīcijās, politiskajā sistēmā un kultūrā. Tiesa, kā atzīmē daži, tālāks totalitāro valstu, pirmām kārtām jau Ķīnas, spiediena pieaugums varētu veicināt konsolidāciju. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.