Podcasts about labkl

Martā un aprīļa sākumā finanšu tirgi saistībā ar ASV noteiktajiem tarifiem  piedzīvoja strauju kritumu. Un tas būtiski ietekmēja Latvijas iedzīvotāju pensiju 2.līmeņa uzkrājumus. Kā rīkoties tālāk - mainīt pensiju plānu vai nedarīt neko? Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē "Swedbank" Ieguldījumu pārvaldes sabiedrības vadītāja Anželika Dobrovoļska un Finanšu nozares asociācijas vadītājs Uldis Cērps. Šobrīd Saeimā tiek skatīti grozījumi Valsts fondēto pensiju likumā. Priekšlikumus likuma 2.lasījumam varēja iesniegt līdz 14. aprīlim un par to, ko šī brīža situācijā rosina darīt Labklājības ministrija, stāsta Sociālās apdrošināšanas departamenta direktore Sandra Stabiņa. Uldis Cērps norāda, ka no visiem, kas veido uzkrājumu 2. pensiju līmenī, vairāki desmiti tūkstoši cilvēku ir tādi, "kuri atrodas pārāk riskantos pensiju plānos priekš viņu vecuma".  "Vispirms jārunā par divām lietām: viena īstermiņa, otra - ilgtermiņa. Pirmā īstermiņa lieta būtu tāda, ka droši vien būtu jāraugās, kā varētu šiem cilvēkiem biežāk atgādināt par to, ka viņi atrodas pārāk riskantos plānos. Otrs, par ko būtu jādomā, ir finanšu pratība," atzīst Uldis Cērps. Atsaucoties uz "Swedbank" veikto aptauju, viņš norāda, ka cilvēki aptuveni saprot, kā darbojas depozīti, un viņi aptuveni saprot, kā darbojas kredīti, bet, tiklīdz viņam jautā kaut ko par finanšu tirgiem, teiksim, kāda ir saistība starp akciju un obligāciju cenām un kāda ir saistība starp akciju un obligāciju cenām, cilvēki principā to nezina.  "Ilgtermiņa lieta ir par to, ka ne tikai cilvēkiem ir jāsaka, ka viņi ir pārāk riskantā plānā, bet droši vien ir jādomā arī, kādā veidā viņus sasniegt un paskaidrot, lai viņi paši to saprastu," turpina Uldis Cērps. "Cits jautājums, ja viņi to paši to saprot, vai viņi rīkojas. Bet pie tā, ka Latvijā nemainīgi ir neapmierinoša finanšu pratība, par to būtu daudz ne tikai jārunā, bet arī jādara vairāk, manā skatījumā." Anželika Dobrovoļska piebilst, ka pie tik zemas finanšu pratības pārlikt atbildību uz pensiju 2. līmeņa dalībnieku, sakot, ka cilvēkam pašam ir jāizlemj, kurā brīdī ir jāfiksē savs uzkrājums un jāizņem, būtu nekorekti, bet, protams, šāds risinājums palīdzētu valsts pensiju budžetam.    Pār svārstībām pensiju uzkrājumos, ko raisa svārstības pasaules tirgos, saruna arī raidījumā Pievienotā vērtība.  

Raidījuma tēma: Kas panākts labklājības jomā Latvijā un, ko vajadzētu vēl darīt.

Iedzīvotāju skaits Latvijā pēc nepilniem 50 gadiem varētu būt vien 1,3 miljoni. Tādas ir "Eurostat" aplēses, vadoties pēc pašreizējās demogrāfiskās situācijas valstī. Ko Latvija var darīt lietas labā, kādas jomas visvairāk ietekmē demogrāfiju un kur ir vērts mainīt politiku? Krustpunktā diskutē Labklājības ministrijas parlamentārais sekretārs Reinis Uzulnieks, Saeimas sociālo un darba lietu komisijas Nevienlidzības mazināšanas apakškomisijas vadītāja Zanda Skujiņa- Rubene, Saeimas deputāts, Nacionālās apvienības valdes loceklis Jānis Dombrava, Latvijas Daudzbērnu ģimenes asociācijas valdes priekšsēdētāja Elīna Treija un Latvijas Darba devēju konfederācijas eksperts Pēteris Leiškalns.  

Iedzīvotāju skaits Latvijā pēc nepilniem 50 gadiem varētu būt vien 1,3 miljoni. Tādas ir "Eurostat" aplēses, vadoties pēc pašreizējās demogrāfiskās situācijas valstī. Ko Latvija var darīt lietas labā, kādas jomas visvairāk ietekmē demogrāfiju un kur ir vērts mainīt politiku? Krustpunktā diskutē Labklājības ministrijas parlamentārais sekretārs Reinis Uzulnieks, Saeimas sociālo un darba lietu komisijas Nevienlidzības mazināšanas apakškomisijas vadītāja Zanda Skujiņa- Rubene, Saeimas deputāts, Nacionālās apvienības valdes loceklis Jānis Dombrava, Latvijas Daudzbērnu ģimenes asociācijas valdes priekšsēdētāja Elīna Treija un Latvijas Darba devēju konfederācijas eksperts Pēteris Leiškalns.  

Atslēgas vārds būtu iekļaušana - tā varētu teikt par šī gada Nobela prēmijas laurētu pētījumu ekonomikā, kas izpelnījies komisijas atzinumu un ļauj mums gūt atbildi uz mūžseno jautājumu - kāpēc viena valsts izvirzās vadībā savā ekonomiskajā attīstībā, kamēr citas stagnē un brūk. Kāda valsts maciņam saistība ar cilvēku labsajūtu un valsts institūciju spēju sarunāties un iesaistīt pilsoņus ikdienas dzīvē, par to saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Stāsta Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes lektors Mārtiņš Danusēvičs un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Saulītis. Šā gada Nobela prēmija ekonomikā piešķirta Daronam Adžemoglu, Saimonam Džonsonam un Džeimsam Robinsonam par pētījumiem par labklājības atšķirībām starp valstīm. Šie trīs ekonomisti "ir pierādījuši, cik liela nozīme valsts labklājībā ir sabiedrības institūcijām".

Gaidot labdarības maratonu „Dod pieci!”, lūkojamies uz iepriekšēju gadu projektiem, kā tie attīstījušies tālāk. Paliatīvā aprūpe Latvijā, tas ir sarunas temats raidījumā Krustpunktā. Diskutē Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa, "Hospis.lv" pārstāve Žanete Jansone, Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka, Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktors Aldis Dūdiņš, Saeimas deputāte, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas prezidente Līga Kozlovska, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas deputāte Jana Simanovska. Sazināmies ar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītāju Vilni Sosāru. Ir pagājuši pieci gadi, kopš Latvijas Radio ļoti daudz runājam par paliatīvās aprūpes nu, tolaik gandrīz nepieejamību Latvijā. Tas bija ļoti emocionāls laiks. Mēs jau neviens nezinām, kad un kā mēs katrs aizejam no šīs pasaules. Toreiz dzirdējām daudz skaudru stāstu, kā dažādās ģimenēs mēģina atvieglināt savu tuvinieku aiziešanas sāpes. Un toreiz arī visi apņēmās aktīvi strādāt, lai Latvijā ieviestu sistēmu, kas ļautu cieņpilni ikvienam noslēgt šīs dzīves gaitas. Mēs, protams, nezinājām, ka pie durvīm jau klauvē pandēmija. Tad sākās karš Eiropā, tik daudz negaidītā, kam ir nācies un arī nākas pielāgoties. Bet laika ritējums jau tāpēc neapstājas un vajadzības rūpēties tāpat. Ko esam spējuši izdarīt šajos piecos gados, ko tomēr - nē? Kādas ir tālākās iespējas? Atgriežamies pie temata par paliatīvo aprūpi Latvijā.

Gaidot labdarības maratonu „Dod pieci!”, lūkojamies uz iepriekšēju gadu projektiem, kā tie attīstījušies tālāk. Paliatīvā aprūpe Latvijā, tas ir sarunas temats raidījumā Krustpunktā. Diskutē Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa, "Hospis.lv" pārstāve Žanete Jansone, Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka, Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktors Aldis Dūdiņš, Saeimas deputāte, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas prezidente Līga Kozlovska, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas deputāte Jana Simanovska. Sazināmies ar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītāju Vilni Sosāru. Ir pagājuši pieci gadi, kopš Latvijas Radio ļoti daudz runājam par paliatīvās aprūpes nu, tolaik gandrīz nepieejamību Latvijā. Tas bija ļoti emocionāls laiks. Mēs jau neviens nezinām, kad un kā mēs katrs aizejam no šīs pasaules. Toreiz dzirdējām daudz skaudru stāstu, kā dažādās ģimenēs mēģina atvieglināt savu tuvinieku aiziešanas sāpes. Un toreiz arī visi apņēmās aktīvi strādāt, lai Latvijā ieviestu sistēmu, kas ļautu cieņpilni ikvienam noslēgt šīs dzīves gaitas. Mēs, protams, nezinājām, ka pie durvīm jau klauvē pandēmija. Tad sākās karš Eiropā, tik daudz negaidītā, kam ir nācies un arī nākas pielāgoties. Bet laika ritējums jau tāpēc neapstājas un vajadzības rūpēties tāpat. Ko esam spējuši izdarīt šajos piecos gados, ko tomēr - nē? Kādas ir tālākās iespējas? Atgriežamies pie temata par paliatīvo aprūpi Latvijā.

Ir klāt oktobris, un Latvijas sabiedriskie mediju sāk labdarības maratonu „Dod pieci!”, bet pirms jaunā sākuma gribam atskatīties, kā noslēdzies iepriekšējais posms. Labdarības maratons pērn bija veltīts bērniem un jauniešiem, kuri palikuši bez pienācīgas aprūpes, un saziedotā nauda tika nodota bezpeļņas organizācijām, kas sniedz profesionālu palīdzību šādiem bērniem. Bet naudas vākšana ir tikai viens fokuss, tas, ko mēs noteikti gribējām izdarīt, bija vērst uzmanību iemesliem, kādēļ tik daudzi bērni un jaunieši nonāk līdz tik dziļām problēmām. Kas šajā laikā ir paveikts un kāda ir situācija, ja runājam par pusaudžiem, kas ir nomākuši riska zonā? Krustpunktā analizē Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Diāna Jakaite, Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētāja biedrs Māris Sprindžuks, biedrības „Resiliences centrs" valdes loceklis Kārlis Mednieks un Valsts kontroles Trešā revīzijas departamenta direktore Maija Āboliņa.  

Ir klāt oktobris, un Latvijas sabiedriskie mediju sāk labdarības maratonu „Dod pieci!”, bet pirms jaunā sākuma gribam atskatīties, kā noslēdzies iepriekšējais posms. Labdarības maratons pērn bija veltīts bērniem un jauniešiem, kuri palikuši bez pienācīgas aprūpes, un saziedotā nauda tika nodota bezpeļņas organizācijām, kas sniedz profesionālu palīdzību šādiem bērniem. Bet naudas vākšana ir tikai viens fokuss, tas, ko mēs noteikti gribējām izdarīt, bija vērst uzmanību iemesliem, kādēļ tik daudzi bērni un jaunieši nonāk līdz tik dziļām problēmām. Kas šajā laikā ir paveikts un kāda ir situācija, ja runājam par pusaudžiem, kas ir nomākuši riska zonā? Krustpunktā analizē Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Diāna Jakaite, Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētāja biedrs Māris Sprindžuks, biedrības „Resiliences centrs" valdes loceklis Kārlis Mednieks un Valsts kontroles Trešā revīzijas departamenta direktore Maija Āboliņa.  

Pirmo reizi Saeimas vēsturē iedarbina mehānismu pret deputātiem par valsts valodas nezināšanu. Rietumvalsti mēģina novērst pilna mēroga karu starp "Hizbullāh" un Izraēlu. Labklājības ministra Ulda Auguļa (Zaļo un zemnieku savienība) ideju, ka darbaroku trūkumu varētu risināt, saīsinot bērnu kopšanas atvaļinājumu, Rīgas ielās aptaujātie cilvēki vērtē pārsvarā negatīvi. Ādažu militārajā poligonā valsts aizsardzības mācību “Namejs 2024” laikā aizvadīta viesu un mediju diena.

Valdības piedāvātais nodokļu izmaiņu plāns paredz samazināt pensiju 2.līmenī iemaksājamo sociālo iemaksu daļu no sešiem uz pieciem procentiem. Rekordīsā laikā ir savākti paraksti iniciatīvas iesniegšanai Saeimā pret šādām izmaiņām. Tomēr jāatzīst, ka tas, cik veiksmīgi darbojas 2. pensiju līmenis, iepriekš ir ne reizi apspriests, īpaši tad, kad finanšu tirgu satricinājumu rezultātā pensiju plāni pelna slikti vai pat ir aizgājuši mīnusos. Protams, zinot demogrāfisko situāciju Latvijā, izskan arī jautājums, vai esošā pensiju sistēma spēs nodrošināt pietiekamu iztiku nākotnes pensionāriem? Krustpunktā diskutē Labklājības ministrijas parlamentārais sekretārs Reinis Uzulnieks, Latvijas Radio Ziņu dienesta producente Aiga Pelane, Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Tkačevs un Latvijas Pensionāru federācija vadītāja Aija Barča. Intervijā raidījumā Labrīt Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājs Andris Bērziņš (Zaļo un zemnieku savienība) norādīja, ka diskusijas par iespējamajām izmaiņām pensiju otrajā līmenī būs un nekas vēl nav pieņemts.

Valdības piedāvātais nodokļu izmaiņu plāns paredz samazināt pensiju 2.līmenī iemaksājamo sociālo iemaksu daļu no sešiem uz pieciem procentiem. Rekordīsā laikā ir savākti paraksti iniciatīvas iesniegšanai Saeimā pret šādām izmaiņām. Tomēr jāatzīst, ka tas, cik veiksmīgi darbojas 2. pensiju līmenis, iepriekš ir ne reizi apspriests, īpaši tad, kad finanšu tirgu satricinājumu rezultātā pensiju plāni pelna slikti vai pat ir aizgājuši mīnusos. Protams, zinot demogrāfisko situāciju Latvijā, izskan arī jautājums, vai esošā pensiju sistēma spēs nodrošināt pietiekamu iztiku nākotnes pensionāriem? Krustpunktā diskutē Labklājības ministrijas parlamentārais sekretārs Reinis Uzulnieks, Latvijas Radio Ziņu dienesta producente Aiga Pelane, Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Tkačevs un Latvijas Pensionāru federācija vadītāja Aija Barča. Intervijā raidījumā Labrīt Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājs Andris Bērziņš (Zaļo un zemnieku savienība) norādīja, ka diskusijas par iespējamajām izmaiņām pensiju otrajā līmenī būs un nekas vēl nav pieņemts.

Šonedēļ izsludināta pieteikšanās ikgadējam sociālās uzņēmējdarbības piču jeb prezentāciju konkursam "Tam labam būs augt". Par konkursu un citām sociālās uzņēmējdarbības aktualitātēm runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas projektu vadītāja Līva Švarce, Labklājības ministrijas projekta Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai vecākais eksperts Juris Cebulis un Ogres sociālā uzņēmuma Vilbers dibinātāja un vadītāja Zane Bērziņa. Viesojamies arī sociālā uzņēmumā Jelgavā. Ar rokkoncertu pirmdienas vakarā jauno mācību gadu uzsāka privātā mūzikas skola "Rokskola", kas šogad svinēs 20 gadu jubileju. Šo gadu laikā skola izaugusi no 20 līdz 300 audzēkņiem un 20 pedagogiem, un skolā var apgūt gan profesionālās ievirzes, gan interešu izglītības programmas. No maija skola atrodas bijušās Jelgavas bērnu slimnīcas telpās un "Rokskola" ir arī sociāls uzņēmums. Sociālo uzņēmumu skaits Latvijā ir salīdzinoši stabils. Šobrīd ir ap 220 sociālu uzņēmumu. Līdz šim arī 80 uzņēmumi, kas bija ieguvuši sociālā uzņēmuma statusu, to ir zaudējuši, liekākā daļa paši ir atteikušiem, iespējams, konstatējot, ka nosacījumi traucē tālāk attīstīties. Atbalstu sociālā uzņēmuma darbībai var iegūt ne tikai sociālās uzņēmējdarbības piču jeb prezentāciju konkursā, bet arī biznesa ideju konkursā, ko īsteno Labklājības ministrija ar "Altum" atbalstu.

Ekonomikas ministrija kopā ar Labklājības ministriju izstrādājusi priekšlikumu, rosinot samazināt summas, ko darba devēji sedz darbnespējas lapas ņēmējam. Darba devēji uzskata, ka maksā pārāk daudz. Arodbiedrības tam kategoriski iebilst. Vai ir iespējams kompromiss? Krustpunktā diskutē Latvijas Darba devēju konfederācijas vadītājs Kaspars Gorkšs, ekonomikas ministrs Viktors Valainis (Zaļo un zemnieku savienība), labklājības ministrs Uldis Augulis (Zaļo un Zemnieku savienība) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības vadītājs Egils Baldzēns.  

Ekonomikas ministrija kopā ar Labklājības ministriju izstrādājusi priekšlikumu, rosinot samazināt summas, ko darba devēji sedz darbnespējas lapas ņēmējam. Darba devēji uzskata, ka maksā pārāk daudz. Arodbiedrības tam kategoriski iebilst. Vai ir iespējams kompromiss? Krustpunktā diskutē Latvijas Darba devēju konfederācijas vadītājs Kaspars Gorkšs, ekonomikas ministrs Viktors Valainis (Zaļo un zemnieku savienība), labklājības ministrs Uldis Augulis (Zaļo un Zemnieku savienība) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības vadītājs Egils Baldzēns.  

Gruzijas parlaments galīgajā lasījumā pieņem pretrunīgi vērtēto «ārvalstu aģentu» likumprojektu. Saeimas Ēnu ekonomikas apkarošanas apakškomisija pievērsīsies uzturlīdzekļu nemaksātāju ietekmei uz ēnu ekonomiku un iespējamiem problēmas risinājumiem Viens cilvēks vada gan tirgu, gan kinoteātri – šāds risinājums no 1.jūnija paredzēts Talsos. Rīgas ielu uzturēšanas konkursa termiņu dome pēdējā brīdī pagarina par vairāk nekā trim nedēļām. Labklājības Ministrijas prioritāte patlaban ir bērnu kopšanas pabalsta celšana, nevis kāpināt vecāku pabalstu strādājošajiem vecākiem. Sēru vēsts. 92 gadu vecumā mūžībā devusies tautā iemīļotā teātra un kino aktrise Baiba Indriksone.

1. maijā Latvijā tiek atzīmēti Darba svētki. Gan pasaulē, gan mūsu valstī šos svētkus svin jau vairāk nekā simt gadu, un to aktualitāte ir neapstrīdama joprojām. Darba svētki tiek atzīmēti 80 pasaules valstīs, un šajā dienā tiek aktualizēti mūsdienu darba ņēmējiem nozīmīgi jautājumi. Pirms gada tika pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2023/970, kura paredz paplašināt darba samaksas pārredzamību uzņēmumos. Kāpēc pārredzamība ir svarīga un vai tas veicina darbiniekiem saņemt taisnīgu atalgojumu? Par to spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot kopā ar ilggadēju personālvadības un atalgojuma jomas praktiķi Kristiānu Bošu, Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietnieci Elīnu Celmiņu, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektoru Kasparu Gorkšu, kā arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības Eiropas Savienības normatīvo aktu un politikas dokumentu eksperti Nataļju Preisu.

Cik daudz no ļaundabīgajiem audzējiem būtu attiecināmi uz darba vidi? Kas ir biežākie darba vides riska faktori, kuri var izraisīt ļaundabīgos audzējus? Kurās darba vietās šie faktori ir biežāk sastopami Kā tiek ierobežoti kancerogēni darba vietās? Kas jādara darba devējam un kas ir paša darbinieka atbildība? Šos jautājumus studijā pārrunājam kopā ar Eiropas darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras nacionālā kontaktpunkta vadītāju Lindu Matisāni, Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktoru Ivaru Vanadziņu un Labklājības ministrijas Darba attiecību un darba aizsardzības politikas departamenta vecāko eksperti Jolantu Gedušu.  

Krustpunktā uzmanības lokā, pensijas, pabalsti, sociālās aprūpes iestādes un viss cits, kas atrodas Labklājības ministrijas pārraudzībā, izvaicājam labklājības ministru Uldi Auguli. Ministru kopā ar raidījuma vadītāju izjautā Latvijas TV Ziņu dienesta žurnāliste Zanda Ozola-Balode un Latvijas Radio žurnāliste Agnese Linka.  

Krustpunktā uzmanības lokā, pensijas, pabalsti, sociālās aprūpes iestādes un viss cits, kas atrodas Labklājības ministrijas pārraudzībā, izvaicājam labklājības ministru Uldi Auguli. Ministru kopā ar raidījuma vadītāju izjautā Latvijas TV Ziņu dienesta žurnāliste Zanda Ozola-Balode un Latvijas Radio žurnāliste Agnese Linka.  

Riskam pakļautie bērni pazūd "caurumā" starp valsts un pašvaldības sistēmām. Kā to labot? Kā laikus ieraudzīt bērnu, kuram jāpalīdz, un nodrošināt, lai visās pašvaldībās ir pieejams minimālais pakalpojumu grozs jauniešiem? Un kā sakārtot sistēmu, lai palīdzētu gan bērnam, gan viņa ģimenei? Krustpunktā diskutē Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa, Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Diāna Jakaite, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece veselības un sociālajos jautājumos Ilze Rudzīte un Rīgas domes Labklājības departamenta piedalīsies Sociālo pakalpojumu nodaļas ģimenēm un bērniem vadītāja Līga Tetere. Raidījums Krustpunktā viesojas pie kolēģiem "Dod pieci" stikla studijā, lai runātu par to, kā palīdzēt jauniešiem, kas nonākuši riska zonā. Jau iepriekš raidījumā esam runājuši, kā Latvijā spēj vai nespēj palīdzēt tiem jaunajiem cilvēkiem, kas dzīvē nokļūst uz riskantāka ceļa, kas sāk darīt pāri sev, citiem, apkārtējiem rada grūtības. Pirms nedēļas bija diskusija par Naukšēnos likvidēto sociālās korekcijas centru un iecerēm veidot krietni labāka alternatīva Latvijā. Bet, runājot par sistēmu, mums atkal un atkal nākas atzīt, ka viena no lielākajām problēmām ir tā, ka mēs pārāk bieži nespējam palīdzēt tad, kad grūtības tikai parādās. Kāds bērns agresīvs, sāk lietot apreibinošus līdzekļus, klaiņo - mēs vai nu nezinām, reizēm arī negribam, nespējam iesaistīties laikus. Kad ir jau pavisam grūti, reizēm arī palīdzēt kļūst pat neiespējami. Kāpēc tā, ko darīt, lai šo situāciju mainītu?

Riskam pakļautie bērni pazūd "caurumā" starp valsts un pašvaldības sistēmām. Kā to labot? Kā laikus ieraudzīt bērnu, kuram jāpalīdz, un nodrošināt, lai visās pašvaldībās ir pieejams minimālais pakalpojumu grozs jauniešiem? Un kā sakārtot sistēmu, lai palīdzētu gan bērnam, gan viņa ģimenei? Krustpunktā diskutē Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa, Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Diāna Jakaite, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece veselības un sociālajos jautājumos Ilze Rudzīte un Rīgas domes Labklājības departamenta piedalīsies Sociālo pakalpojumu nodaļas ģimenēm un bērniem vadītāja Līga Tetere. Raidījums Krustpunktā viesojas pie kolēģiem "Dod pieci" stikla studijā, lai runātu par to, kā palīdzēt jauniešiem, kas nonākuši riska zonā. Jau iepriekš raidījumā esam runājuši, kā Latvijā spēj vai nespēj palīdzēt tiem jaunajiem cilvēkiem, kas dzīvē nokļūst uz riskantāka ceļa, kas sāk darīt pāri sev, citiem, apkārtējiem rada grūtības. Pirms nedēļas bija diskusija par Naukšēnos likvidēto sociālās korekcijas centru un iecerēm veidot krietni labāka alternatīva Latvijā. Bet, runājot par sistēmu, mums atkal un atkal nākas atzīt, ka viena no lielākajām problēmām ir tā, ka mēs pārāk bieži nespējam palīdzēt tad, kad grūtības tikai parādās. Kāds bērns agresīvs, sāk lietot apreibinošus līdzekļus, klaiņo - mēs vai nu nezinām, reizēm arī negribam, nespējam iesaistīties laikus. Kad ir jau pavisam grūti, reizēm arī palīdzēt kļūst pat neiespējami. Kāpēc tā, ko darīt, lai šo situāciju mainītu?

Krustpunktā izvaicājam labklājības ministru Uldi Auguli. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Linda Spundiņa un portāla "Delfi" žurnālu satura redaktore Dita Vinovska.  

Krustpunktā izvaicājam labklājības ministru Uldi Auguli. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Linda Spundiņa un portāla "Delfi" žurnālu satura redaktore Dita Vinovska.  

Nenoliedzami, ka Latvijā valsts un pašvaldības invalīdiem sniedz dažāda veida atbalsta instrumentus. Bet, pat krietni palielinot atbalstu, mēs nepadarīsim cilvēkus ar īpašām vajadzībām piederīgus sabiedrībai, nemazinot sociālo atstumtību. Kā var to mainīt, raidījumā Kā labāk dzīvot analizē biedrības "Sustento" valdes priekšsēdētāja Gunta Anča, invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" valdes loceklis Ivars Balodis un Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktors Aldis Dūdiņš. Ivars Balodis norāda, ka šobrīd Latvijā ir vienalga, ievēro vai neievēro vides pieejamības normatīvus. Otra lieta, ko nosaka arī dažādi starptautiskie normatīvi, ka jāievēro samērīguma princips. "Mēs īsti Latvijā nezinām, ko tas nozīmē. Piemēram, ir tā maza kafejnīca otrajā stāvā, trīs galdiņi, viņai vajag būt pieejamai vai nevajag. Vai, piemēram, Miķeļa bāka, lai uztaisītu, lai  Gunta tiktu iekšā [ar ratiņkrēslu], droši vien jāuztaisa liftu, kas divreiz lielāks par pašu Miķeļbāku. Tas ir samērīgi vai nav samērīgi?" analizē Ivars Balodis. Viņš uzskata, ka likumdošanā būtu jānosaka, kas ir samērīgums. "Jābūt cilvēkiem, kas spēj izvērtēt, pateikt un ieteikt uzņēmējiem, pašvaldībai, arī valstij, bieži vien par to, kā vienā vai otrā situācijā vajadzētu rīkoties. Labā ziņa ir tā, ka šogad Labklājības ministrija ir izveidojusi apmācības piekļūstams ekspertiem," turpina Ivars Balodis. Tāpat viņš norāda, ka svarīgs ir universālais dizains. "Pieejamas telpas - tām ir lielāka pievienotā vērtība. Tur var izvietot ārstniecības iestādes, vairāk cilvēki nokļūst iekšā, kā rezultātā pieejamas telpas Rīgā meklē ar uguni un atrast nevar. Tā ir vērtība, kas tagad pēkšņi parādījusies, un cilvēki novērtē un saprot, ka tā tiešām ir tā lieta, ka tas būs nepieciešams," atzīst Ivars Balodis. "Mēs jau kā sabiedrība ļoti strauji novecojam. Pēc 10, 15 gadiem šeit būs vairāk vecāka gadagājuma cilvēku nekā jaunie, spriganie, veselie. Ja mēs tagad to vides pieejamību neveidosim tādā veidā, lai tiešām tā izmantojamība būtu pēc iespējas plašāka, tad pēc 10 -15 gadiem vai nu mēs nemuksim vispār nekur no mājas, nevarēsim iziet ārā, jo vecajam cilvēkam kājas tāpat sāp un viņš nevar pa tām trepītēm uzkāpt augšā. Tas būs briesmīgi un tas ir tas, ko mēs nodarīsim paši sev."

Eksperti nereti uzsver, ka arī nākotnes pensionāriem ar valsts garantēto vecuma pensiju labai dzīvei varētu nepietikt. Ko tad darīt, lai nodrošinātu sev labklājību ne tikai šodien, bet arī nākotnē, spriedīsim raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Latvijas Bankas vecākā finanšu pratības speciāliste Aija Brikše, Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abāšins un Finanšu nozares asociācijas Kapitāla tirgus komitejas līdzpriekšsēdētāja Kristīne Lomanovska. Šodien, 27. novembrī, sākas "Tavas pensijas nedēļa" – pasākumu un aktivitāšu kopums, kuru Latvijas finanšu nozares dalībnieki rīko jau trešo reizi, lai veicinātu pārdomātu un savlaicīgu ilgtermiņa uzkrājumu veidošanu. Aija Brikše skaidro, ka atklāšanas pasākumā eksperti stāstīs, kā izvēlēties sev piemērotāko pieeju pensiju uzkrājuma veidošanai. Visu nedēļu portālā naudasskola.lv publicēs instrukcijas, kā praktiski katrs var pārliecināties, kas notiek viņa 2. pensiju līmenī. "Mums būs video instrukcijas, kur jāiet, kas jāspiež, kādu sadaļu jāatver, kur tu vari redzēt, cik tev tagad ir uzkrāts, kā tu vari nomainīt, kādu tev ir plāns. Var sekot, reizi dienā viena šāda instrukciju parādīsies," stāsta Aija Brikše. "Tāpat visu nedēļu portālā LSM.lv var pildīt testu, noskaidrot, kādas ir tavas zināšanas par pensiju sistēmu Latvijā." "Bet viens, kas man pašai liekas, viena no visbūtiskākajām lietām, ko mēs esam šai nedēļai sagatavojuši ir buklets par pensiju sistēmu bukletus vieglajā valodā. (..) Par to pensiju sistēma reizēm ir tik sarežģīti saprast, kas tur īsti notiek, man liekas, tas ir materiāls, kas noderēs ikvienam lasītājam. Ļoti vienkārši, bez svešvārdiem. Mēs arī daudz esam šo materiālu testējuši dažādās auditorijās. Viņi saka, nu beidzot mums ir skaidrs. Šie vieglās valodas materiāli tiks publicēti par visiem trīs [pensiju] līmeņiem, tos noteikti iesaku apskatīt," norāda Aija Brikše. Arī šis buklets pieejams portālā naudasskola.lv.    

Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija 2022. gadā  veica 25195 pirmreizējās invaliditātes ekspertīzes. Tomēr no traumas brīža līdz invaliditātes noteikšanai paiet ilgs laiks, kas cilvēkam bez finanšu uzkrājumiem, var izvērsties ļoti grūts. Kā šo laiku saīsināt, raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē organizācijas "Sustento" valdes priekšsēdētāja Gunta Anča, Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Elīna Celmiņa un Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas Metodiskās vadības un kontroles nodaļas vecākais ārsts eksperts Roberts Rezgalis.  

Krievijas pensionāri Latvijā pensijas no Maskavas nav saņēmuši. Labklājības ministrija pagājušajā nedēļā informēja, ka Krievijas pensiju izmaksa senioriem Latvijā par šī gada trešo ceturksni kavēsies, jo nav saņemti naudas līdzekļi no Krievijas Federācijas Pensiju un sociālās apdrošināšanas fonda. Ko vēl varam sagaidīt no savstarpēji noslēgtu līgumu [ne]izpildes? Krustpunktā analizē Ārlietu ministrijas Divpusējo attiecību direkcijas vadītāja Katarina Plātere, Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs Rihards Kols (Nacionālā apvienība), Rīgas Stradiņa universitātes lektore, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elīna Vrobļevska un RSU Juridiskās fakultātes dekāns Jānis Grasis. Sazināmies ar Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūras pārstāvi Ivetu Daini.  

Šogad aprit pieci gadi, kopš Latvijā spēkā ir Sociālo uzņēmumu likums. Ir, ar ko lepoties, un ir arī lietas, ko izvērtēt un darīt citādāk. Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas vadītāja Regita Zeiļa, Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta ESF projekta "Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai" vadītājs Juris Cebulis, sociālā uzņēmuma "Centra sevī" dibinātāja un vadītāja Madara Mickeviča un sociālā uzņēmuma "Veizāna deju skola" vadītājs Edmunds Veizāns. Ierakstos uzklausām par sociālo uzņēmumu darbību Siguldā un Valmierā. Veikals "Visi var" atrodas Siguldā un to dibinājusi biedrība "Cerību spārni". Veikalā strādā cilvēki ar invaliditāti un pērn veikals atzīts par vienu no labākajiem darba devējiem Siguldas novadā. Savukārt Valmierā pirms 10 gadiem pēc vecāku ierosmes darbu uzsāka Zaļā skola - privātā pamatskola, kurā ir arī sešas pirmsskolas grupas. Skola, kā sociālais uzņēmums darbojas ekoskolu programmā, piedāvā arī mājmācību. Edmunds Veizāns izvēlējies savai skolā sociālā uzņēmuma statusu, jo "atbalsta mērķa grupa ir bērni, jaunieši no daudzbērnu ģimenēm. Un, protams, ir arī Ukrainas civiliedzīvotāji, no bērnunamiem ļoti bieži".  "Katru gadu kāds [bērnunami] sūta savus dejotājus pie mums, pa vienam, pa diviem. Tad viņi tur pamācās kaut ko un iet atpakaļ uz savu internātskolu, bērnunamu un māca pārējiem. Tur ir izlases kārtībā, kurš būs nākošais "aģents", kuru sūtīs šeit, kurš varbūt tas vēstnesis. Sadarbība notiek tādā līmenī, un tā ir mūsu mērķauditorija," atklāj Edmunds Veizāns.  Jau kopš skolas dibināšanas atbalsts bijis daudzbērnu ģimenēm. "Es pats esmu no šādas ģimenes un saprotu, ka palaist vienu bērnu uz kaut kādu pulciņu ir dārgi, bet ja tev divi trīs jāpalaiž, nedod Dievs, četri pieci, tad matus var izplēst un atbalsts 10 eiro, 20 eiro katrambērnam, tas ir budžets, tas ir atspaids šai ģimenītei. Tas ir mūsu lauciņš," skaidro Edmumds Veizāns. Viņš min, ka sākumā Ukrainas civiliedzīvotāju bērni nākuši darboties pa brīvu, "bet tād mūsējie kļuva greizsirdīgi, kāpēc viņiem par velti un kāpēc mēs maksājam? Tad mēs arī viņiem ieviesām līdzmaksājumu, bet šī arī nav, tā teikt, masveida parādība." Lai šos sapņus īstenotu, nākas saskarties arī ar birokrātīju. "Zaudējums ir tāds, ka mēs esam zaudējuši horeogrāfu Veizānu, es esmu kļuvus par projektu rakstītāju," atzīst Edmumds Veizāns.  Varbūt vajadzīgs palīgs? "Horeogrāfus ir vieglāk apmācīt, nekā cilvēkus, kas sēž un raksta, iedziļinās, saprot no projektiem," uzskata Edmunds Veizāns. Madara Mickeviča piekrīt, ka arī kļuvusi par "pilna laika projektu rakstītāju, finansējuma piesaistītāju", lai arī turpina darbu kā kapelāne un garīgajā aprūpē. "Tas ir brīnišķīgi, ka izdodas parādīt sociālo uzņēmumu kā sociālo partneri un ka arī uzņēmumi novirza savu finansējumu šādās labdarības kampaņās, bet tas ir smags darbs, to izdarīt," atzīst Madara Mickeviča. "Kādēļ ne vienkārši uzņēmums, vai dzīvot no fondiem, tāpēc, ka tās visbiežāk ir paša īpašnieka ambīcijas, prasmes, spējas, talanti. Un tā viena nianse, manuprāt, kas atšķiras no parastiem uzņēmējiem, ir spēja nepadoties, spēja strādāt, neredzot sava darba augļus. Jo tas atšķir sociālu no nesociāla. Strādājot ar sociālā riska grupām, mēs ejam pie jauniešiem, kuri ir šī vardarbība, mobings, ar kuru netiek galā ne skolas, ne sociālie dienesti, ne terapeiti. Un mēs apmācām sociāli emocionālo prasmju trenerus, kuri spēj ar šīm situācijām tikt galā. Tāpat kā deju skolā, tāpat arī mūsu nodarbībās mēs strādājam ar bērniem, kuri ir zaudējuši cerības uz visu: viņu reģionā vairs nav skolu, viņu ciemā ir divas ielas un viens veikals. Viņi netic nekam, pat ne vairs sev. Viņiem nav ģimeņu, pie kā aiziet un pajautāt padomu vai paraugu, un tad šajā pilsētā ir palicis viens bibliotekārs, kurš raksta projektus par 300 eiro, un mēs braucam vadīt nodarbības šiem te jauniešiem, kuri turpat negrib nākt. Tā ir sociālā atbildība - turpināt to darīt. Tad ir viena reize, otra trešā reize, un šim jaunietim jau parādās cerība, ka pasaule tomēr ir laba vieta, kur dzīvot. Tāpēc ka kādam rūp viņa dzīve tajā brīdī, kad nevienam nerūp. Tas attiecas ne tikai uz jauniešiem, tas attiecas uz senioriem, uz veciem cilvēkiem, uz mirstošiem cilvēkiem, uz bēgļiem, uz cilvēkiem ar invaliditāti. Kāds viņiem ir noticējis, par spīti tam, ka viņš ir pretojies, par spīti tam, ka viņš ir spurojies, viņš ir noraidījis 10 reizes šo palīdzību, bet 11. reizē viņš pieņems. Un tikai tādā veidā ir iespējams izmainīt cilvēka dzīvi." "Būtiskākā atšķirība ir tieši tas sistemātiskums, jo tas ir vienkārši projekts, mēs aizbraucam uz divām nodarbībām, un tas beidzas. Nauda beidzas, beidzas arī aktivitātes.  Tas, ko es redzu, ka sociālie uzņēmumi tieši ar to nepadošanos iet uz priekšu un arī tā sistemātiski maina, kā mēs saprotam lietas, vai tā būtu izglītība, vai tie būtu sociālie pakalpojumi. Viņi cenšas iet cauri šiem mūriem un mūru ir ļoti, ļoti daudz, lai vispār ieraudzītu un novērtētu to, kas ir šis cilvēks otrā pusē. Lai izdarītu visu, kas ir nepieciešams, lai palīdzētu arī nodzīvot dzīvi jēgpilni ar visdažādākajiem papildu pakalpojumiem. Un man liekas, tieši tā sistemātiskā pieeja un tas, ka tur ir modelis, kas strādā, tas nav vienkārši projekts, un tā, man liekas, arī būtiska atšķirība," vērtē Regita Zeiļa.

Noslēdzoties Labklājības ministrijas īstenotajam metodikas aprobēšanas pilotprojektam, sākusies informatīvā kampaņa par sociālo darbu kopienā "Savējais savējiem!". Par darbu ar neaizsargātākajām iedzīvotāju grupām un pilotprojekta rezultātiem, kā arī to, kādi ir galvenie šķēršļi un izaicinājumi, ar ko saskaras sociālie darbinieki kopienās, sarunājamies ar Ādažu novada pašvaldības Sociālā dienesta sociālo darbinieci kopienā Gunitu Dzeni, Latvijas sociālo darbinieku biedrības valdes priekšsēdētāju, Ventspils Sociālā dienesta vadītāju Unu Lapskalni, sociālantropoloģi Kristīni Rolli un Labklājības ministrijas projekta "Profesionāla un mūsdienīga sociālā darba attīstība" vecāko eksperti Liesmu Osi. Gunita Dzene norāda, ka sociālais darbs nav tikai strādāt ar vienu konkrētu klientu.  "Ja es varu iziet kopienā, uzklausīt iedzīvotāju vajadzības, aktivizēt viņus, viņiem norādīt ceļu, kur iet, kā darīt, lai viņi sasniegtu vēlamos rezultātus," atzīst Gunita Dzene. Darbu ar kopienu raksturo arī Una Lapskalna no Ventspils, stāstot par pieredzi darbā ar bēgļiem no Ukrainas. Oponējot raidījuma vadītājam, kurš bilst, ka parasti priekos esam kopā, bet bēdās katrs pats par sevi, viņa norāda, ka sociālajiem darbiniekiem ir pretēji.  "Sociālie darbinieki, kad ir tās bēdas, tajā brīdī viņi apvienojas un dara pretēji šim algoritmam. Tajā brīdī, kad ir problēma, mēs kā pingvīni saspiežamies kopā un darām savu darbu cilvēkiem," vērtē Una Lapskalna.

Raidījumā diskutējam, kā institūcijas pildīs spēkā esošā Imigrācijas likuma nosacījumus, kādas ir potenciālās problēmas un nepieciešamās izmaiņas likumā. Diskusijā piedalās Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Dmitrijs Trofimovs, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes vadītāja Maira Roze, Labklājības ministrijas valsts sekretārs Inguss Alliks un Saeimas sociālo un darba lietu komisijas vadītāja Inga Bērziņa.    

Hospiss aprūpi Labklājības ministrija šogad uzticējusi Samariešu apvienībai, tomēr no nedziedināmi slimo cilvēku tuviniekiem izskan kritika, ka šī aprūpe ir stipri nepietiekama. Tā bieži vien esot tikai sociāla aprūpē pāris stundu garumā, bet visu pārējo laiku smagie slimnieki ir atstāti uz tuvinieku pleciem. Kad beidzot Latvijā būs nodrošināta cilvēka cienīgā pirmsnāves aprūpe? Krustpunktā diskutē Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Elīna Celmiņa, Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka, Latvijas Ārstu biedrības prezidente, ģimenes ārste Ilze Aizsilniece, Hospiss.lv pārstāve Ilze Zosule un Samariešu apvienības vadītājs Andris Bērziņš.  

Pievēršamies sociālajai jomai. Krustpunktā izvaicājam labklājības ministri Eviku Siliņu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod portāla "TVNET" žurnālists Artūrs Bikovs un Latvijas Radio Latgales studijas vadītāja Renāte Lazdiņa.    

"Zemes stunda" 2023. gadā norisināsies 25. martā no plkst. 20.30, kad ikviens iedzīvotājs, pašvaldība, uzņēmums vai organizācija ir aicināta veltīt vienu stundu Zemei. Tas ir brīdis, kad cilvēki visā pasaulē simboliski izslēdz gaismas uz vienu stundu, lai kopā radītu retu vienotības brīdi, kas apvieno pasauli, izgaismojot dabas izzušanas un klimata krīzi globālā mērogā un iedvesmojot arī citus rīkoties un iestāties par steidzamām pārmaiņām. Šogad akcija notiks jau 17. reizi. Vai pa šiem gadiem esam pietuvojušies akcijas mērķiem un kas vēl būtu jādara, lai šādas akcijas nebūtu nepieciešamas? Par "Zemes stundas" norisēm stāsta Pasaules dabas fonda direktors Jānis Rozītis, alpīnists, "Klimata vēstnieks 2021" Kristaps Liepiņš un rakstniece, "Klimata vēstniece 2023" Laura Vinogradova. Jānis Rozītis vērtē, ka laikā, kopš notiek "Zemes stunda", vēl nekad cilvēces vēsturē tik augsta līmeņa kopienu vadītāji nav apsprieduši klimata pārmaiņu jautājumu, kā tas ir šobrīd. Klimata pārmaiņu jautājumā šo gadu laikā "Zemes stunda" ir pārsviedusies uz citu lielu problēmu, kas, manuprāt, pat jau sāk apsteigt klimata pārmaiņas, ir dzīvās dabas izzušana," atzīst Jānis Rozītis. Laura Vinogradova norāda, ka cilvēki bieži negrib redzēt klimata pārmaiņas. Toties tās labi redz Kristaps Liepiņš. "Diemžēl jāsaka, ka esam ļoti skumjā stāvoklī. Ja paskatās uz to, kas notiek pasaulē, no vienas puses cilvēkiem liekas, izkusīs tie ledāji kalnos, nu un. Mēs tur nebraucam, mums vienalga. Ledāju izkušana ir tikai virsējais slānis. Kas notiek aiz šiem procesiem - notiek kalnu sabrukšana," skaidro Kristaps Liepiņš. "Šī gada sākumā bija mēnesi Dienvidamerikā. Pārmaiņas ir ne tikai kaut kādā izkušanā, tur ir nenormāli daudz nokrišņi, kas izraisa lavīnas, kas izraisa citas nelāgas dabas parādības. Tās ir ne tikai virsēji redzamas izmaiņas," turpina Kristaps Liepiņš.   Klimata pārmaiņas līdzi nes arī sociālās un ekonomiskās problēmas, kas saistītas ar klimata bēgļiem. "Šī ir sociālā puse. Skaidrs, ka sākas cīņas par resursiem, tam visam nāk līdzi bruņoti konflikti. Tam visam nāk līdzi, protams, mūsu veselības krīze, nevienlīdzība ekonomikā. Šie visi jautājumi ir daudz plašāki, nekā mēs runājam, kā tur būs, vai tur kādam tauriņam būs labāk vai nē. Šis jautājums jau šobrīd ir par dzīvo dabu kopumā, kur arī cilvēks ir. Tiem, kuriem varbūt dzīvā daba ir otršķirīgs jautājums, tas ir par katra indivīda veselību, drošību un labklājību," uzskata Jānis Rozītis.  

Katram cilvēkam būtu jāpiedzīvo cienīgas vecumdienas. Dažos gadījumos tas prasa vairāk rūpju un tad var gadīties, ka nepieciešams pansionāts. Kā saņemt šādu pakalpojumu un ko vajadzētu zināt tuviniekiem, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Rīgas domes Labklājības departamenta Sociālo pakalpojumu administrēšanas nodaļas pilngadīgām personām galvenā speciāliste - eksperte Ludmila Ozola, privātā pansionāta "Rūre" vadītājs Kristiāns Dāvis, pašvaldības pansionāta "Mežciems" direktore Solvita Rudoviča. Sazināmies ar Liepājas Sociālā dienesta direktori Diānu Meijeri. Ierakstā stāsts par to, kā darbojas sociālās aprūpes centrs Aizkraukles novadā. Sociālās aprūpes centrs "Nereta" atrodas Aizkraukles novadā, 4 km no Lietuvas robežas. Divstāvu ēkā savulaik bija Aizkraukles slimnīcas filiāle, bet pirms 14 gadiem tika izveidots sociālās aprūpes centrs. Sākumā tajā bija 15 iemītnieki, tagad - 34, bet gada beigās to skaits varētu sasniegt 50. "Stereotipi jālauž," uzskata Solvita Rudoviča. "Kādam nonākšana aprūpes centrā ir labākais, kas var būt. Tā arī dzirdam no saviem iemītniekiem. Viņi arī tā saka - labākais man pēdējos gados ir tas, ka te nonācu. Viens otrs pat saka, jā, mani atveda es nevarēju neko, man ir draugi, dažādas iespējas." "Mēs visi novecojam, tas liek raudzīties uz to, ka šādi pakalpojumi senioriem jāattīsta vairāk, jo ir daudzveidīgāki un interesantāki, arvien vairāk ienāk privātie pakalpojumu sniedzēji, jo katrs var piedāvāt savu, ar kaut ko piesaistīt un parādīt, ka tiešām neesam nabagmājas, ka esam vieta, kur cilvēks var justies droši, var justies aprūpēts," turpina Solvita Rudoviča. "Arī piederīgie var turpināt darīt to, ko iesākuši. Var turpināt strādāt un rūpēties par savām ģimenēm. (..) Jādara viss, lai lauztu vecos stereotipus." Rīgā var pretendēt uz vietu pansionātā var, ja cilvēks ir pensijas vecuma persona vai 1. vai 2. grupas invaliditāte. Diāna Meijere atzīst, ka pakalpojums ir ļoti pieprasīts, jo sabiedrība strauji noveco. Tas nepieciešams cilvēkiem, kas sasnieguši cienījamu vecumu, kā arī tiem, kam ir kādas slimības dēļ iestājusies invaliditāte. Liepājā pakalpojumu nodrošina seši aprūpes centri. Runājot par nozari un pakalpojuma nodrošināšanu Diāna Meijere atzīst, ka finansējums vienmēr ir nepietiekams. "Šobrīd būtiskākā problēma, ar ko saskaras sociālais dienests, ir tas, ka nevar saņemt līdzfinansējumu no apgādniekiem. Tā ir būtiska problēma, kur saredzam risinājumu valstiskā līmenī, nepieciešams iesaistīties gan valstij, gan pašvaldībai un meklēt risinājumus, jo pašvaldību kapacitāte nevar nodrošināt visiem klientiem, kuriem nepieciešams pansionāta pakalpojums, finansiāli to nespēj samaksāt. Problēma ir tā, ka ka arī apgādniekiem ne vienmēr ir šādas finanšu iespējas, lai pakalpojumu saviem vecākiem apmaksātu. Līdz ar to būtu ļoti noderīga valsts iesaiste šo jautājumu risināšanā. Pašvaldību kapacitāte to nevar nodrošināt." Primāri pansionāta pakalpojumus nodrošina vientuļiem senioriem un senioriem, kuru apgādniekiem ir zemi ienākumi. Bet pakalpojums ir nepieciešams cilvēkiem ar dažādiem ienākumiem. Visbiežāk tuvinieki nevēršas pēc pansionāta pakalpojuma, kamēr vien saviem spēkiem var nodrošināt atbalstu un palīdzību savam senioram," atzīst Diāna Meijere. "Kad pakalpojums nepieciešams, uzraudzība nepieciešama 24 stundas diennaktī, tas ir apgrūtinoši visiem ģimenes locekļiem, tad kā pēdējo variantu viņi izvēlas ilgstošo sociālās aprūpes pakalpojumu. Vienmēr ir pirms tam pakalpojums aprūpe mājās, vai īslaicīgās sociālās aprūpes pakalpojums, ko varam piedāvāt. Tuvinieki dažkārt atpūšas mēnesi, divus, trīs, izmanto īslaicīgās sociālās aprūpes pakalpojumu, viņi atpūtušies un paņem senioru atpakaļ mājās. Dažkārt veselības stāvokļa dēļ vai ģimenes stāvokļa dēļ tas nav iespējams. Tas ir ļoti individuāli, bet mēs saredzam, ka tas ir galējais un pēdējais pakalpojums, kad visi citi izsmelti."    

Latvijas Banka ir palielinājusi inflācijas prognozi gan šim, gan turpmākajiem diviem gadiem. Lai arī ekonomikas lejupslīde tiek prognozēta sekla, tomēr iedzīvotāju labklājībā ir gaidāms kritums. Šogad piedzīvojām sen neredzētu inflāciju – pēdējos mēnešos tā ir bija vairāk nekā 20 procenti. Gada griezumā šis skaitlis nebūs tik liels, jo straujais cenu kāpums bija vērojams kopš februāra beigām, sākoties karam Ukrainā, un "pīķi" sasniedza septembrī. Vienaikus iedzīvotāju ienākumu līmenis ir pieaudzis daudz mazāk. Krustpunktā diskusija: Kā iedzīvotāju labklājību ietekmējusi inflācija un cik drīz var cerēt uz situācijas uzlabošanos? Kādi instrumenti ir valdības rīcībā? Diskutē AS "Citadele banka" ekonomists, Fiskālās disciplīnas padomes loceklis Mārtiņš Āboliņš, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks tautsaimniecības jautājumos Aino Salmiņš, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes locekle Katrīna Zariņa un Saeimas Tautsaimniecības agrārās vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētāja biedrs Kaspars Briškens (Progresīvie).      

Latvijas Banka ir palielinājusi inflācijas prognozi gan šim, gan turpmākajiem diviem gadiem. Lai arī ekonomikas lejupslīde tiek prognozēta sekla, tomēr iedzīvotāju labklājībā ir gaidāms kritums. Šogad piedzīvojām sen neredzētu inflāciju – pēdējos mēnešos tā ir bija vairāk nekā 20 procenti. Gada griezumā šis skaitlis nebūs tik liels, jo straujais cenu kāpums bija vērojams kopš februāra beigām, sākoties karam Ukrainā, un "pīķi" sasniedza septembrī. Vienaikus iedzīvotāju ienākumu līmenis ir pieaudzis daudz mazāk. Krustpunktā diskusija: Kā iedzīvotāju labklājību ietekmējusi inflācija un cik drīz var cerēt uz situācijas uzlabošanos? Kādi instrumenti ir valdības rīcībā? Diskutē AS "Citadele banka" ekonomists, Fiskālās disciplīnas padomes loceklis Mārtiņš Āboliņš, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks tautsaimniecības jautājumos Aino Salmiņš, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes locekle Katrīna Zariņa un Saeimas Tautsaimniecības agrārās vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētāja biedrs Kaspars Briškens (Progresīvie).      

Kamēr citviet pasaulē hospisa aprūpe ir neatņemama daļa veselības aprūpes sistēmas, Latvijā paliatīvajā aprūpē ir milzu robi, tāpēc raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts skaidrojam, vai un kā diasporas zināšanas un pieredze var noderēt Latvijai nodrošinot cieņpilnu un dzīves vērtu cilvēka pēdējo dzīves posmu. Vienlaikus portālā manabalss.lv turpinās parakstu vākšana iniciatīvai "Par tiesībām uz cieņpilnu nāvi. Par valsts apmaksātu hospisa aprūpes pakalpojuma ieviešanu Latvijā". Līdz šodienai parakstījušies 15423 cilvēku. Raidījumā diskutē: interniste, geriatre, Latviešu ārstu un zobārstu apvienības biedre no Amerikas pārcēlusies uz Latviju, lai realizētu gūto pieredzi par hospiss Annemarija Linares, ģimenes ārste, dietoloģe Justīne Rudzīte, Saeimas Sociālā un darba lietu komisijas priekšsēdētaja Inga Bērziņa, Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta direktors Aldis Dūdiņš un ārsts un SIA “Magnum Social & Medical Care” valdes priekšsēdētājs, cilvēks, kurš hospisā ir iesaistīts Kristiāns Dāvis.  

Pirms trim gadiem Latvijas Radio šajās dienās uzsāka ziedojumu vākšanu maratonā "Dod pieci!", lai palīdzētu tiem, kam ārsti palīdzēt vairs nevar. Proti, sabiedrības uzmanība tika pievērsta paliatīvās aprūpes nepieejamībai Latvijā. Tas bija tāds emocionāls maratons, cilvēki aktīvi arī ziedoja, un toreiz faktiski visi, tajā skaitā politiķi, solīja šo turēt kā prioritāti un gādāt, lai Latvijā būtu pieejama cieņpilna aiziešana no dzīves. Protams, pandēmija izjauca ne šīs kārtis vien, tomēr kaut kas ir darīts, te ir jāpiemin kaut vai pilotprojekts, kas nodrošinājis hospis sniegtos pakalpojumus mājas apstākļos. Bet pirms pāris nedēļām parādījās ziņa, ka Labklājības ministrija šim vairs naudu varētu nepiešķirt. Tas lika nopietni satraukties un jautāt, kas notiek, vai visi solījumi ir jau aizmirsti? Pēc mediju saceltās trauksmes ministrija teicās iesākto turpināt, bet ar piebildi tad, kad būs nauda. Kāda ir pašreizējā situācija paliatīvajā aprūpē, kas ir un kāpēc tik daudz kas arī nav izdarīts? Krustpunktā diskutē bijusī Saeimas sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja biedre Anda Čakša (Jaunā Vienotība), organizācijas "Hospiss.lv" valdes locekle Ilze Zosule, labklājības ministrs Gatis Eglītis (Konservatīvie) un Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka. Sazināmies ar SIA "Magnum Social&Medical care" vadītāju Kristianu Dāvi.  

Pirms trim gadiem Latvijas Radio šajās dienās uzsāka ziedojumu vākšanu maratonā "Dod pieci!", lai palīdzētu tiem, kam ārsti palīdzēt vairs nevar. Proti, sabiedrības uzmanība tika pievērsta paliatīvās aprūpes nepieejamībai Latvijā. Tas bija tāds emocionāls maratons, cilvēki aktīvi arī ziedoja, un toreiz faktiski visi, tajā skaitā politiķi, solīja šo turēt kā prioritāti un gādāt, lai Latvijā būtu pieejama cieņpilna aiziešana no dzīves. Protams, pandēmija izjauca ne šīs kārtis vien, tomēr kaut kas ir darīts, te ir jāpiemin kaut vai pilotprojekts, kas nodrošinājis hospis sniegtos pakalpojumus mājas apstākļos. Bet pirms pāris nedēļām parādījās ziņa, ka Labklājības ministrija šim vairs naudu varētu nepiešķirt. Tas lika nopietni satraukties un jautāt, kas notiek, vai visi solījumi ir jau aizmirsti? Pēc mediju saceltās trauksmes ministrija teicās iesākto turpināt, bet ar piebildi tad, kad būs nauda. Kāda ir pašreizējā situācija paliatīvajā aprūpē, kas ir un kāpēc tik daudz kas arī nav izdarīts? Krustpunktā diskutē bijusī Saeimas sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja biedre Anda Čakša (Jaunā Vienotība), organizācijas "Hospiss.lv" valdes locekle Ilze Zosule, labklājības ministrs Gatis Eglītis (Konservatīvie) un Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka. Sazināmies ar SIA "Magnum Social&Medical care" vadītāju Kristianu Dāvi.  

Eiropas Pilsoņu balva ir Eiropas mēroga apbalvojums, ko Eiropas Parlaments piešķir personām, grupām vai organizācijām par izciliem sasniegumiem un ieguldījumu. Šoruden par savu sirdsdarbu to saņēmusi labdarības organizācijas „hospiss.lv”. Viņus sauc par eņģeļiem, un viņi rūpējas, lai ikvienam būtu iespēja cieņpilni aiziet no dzīves. Labdarības organizācijas „hospiss.lv” izveidotāja un balvas "Latvijas lepnums 2020" ieguvēja Ilze Neimane-Nešpora uzskata, ka mūsu attieksme pret nāvi parāda mūsu attieksmi pret dzīvi. Viņai patīk doma, ka, uzlabojot savu attieksmi pret nāvi, mēs uzlabojam savu dzīvi. Un vēl. Pērnā gada nogalē Ilze ieguva melno jostu senā korejiešu jogā – kuksando. Tāda Latvijā ir tikai viņai. Eiropas Pilsoņu balvas 2022 medaļu nodibinājumam "Hospiss.lv" pasniedza par pilotprojektu hospiss aprūpei pacienta dzīvesvietā. "Hospiss nozīmē aprūpi cilvēkam, kuram paredzētā dzīvildze ir ne vairāk kā seši mēneši. Visā pasaulē šo sistēmu dēvē par hospiss sistēmu - tās ir speciāli tam dizainētas un celtas mājas, hospiss ir arī sistēma, kas ienāk mājās," skaidro Ilze Neimane-Nešpora. "Ja ģimene ir gatava palīdzēt, izvadīt, būt blakus, tad hospiss komanda ienāk cilvēka dzīvesvietā, lai mūsu tuvinieki, mūsu klātbūtnē, mums esot līdzās, varētu cieņpilni pavadīt savas pēdējās nedēļas vai dienas." Pirmo 12 pacientu aprūpe bijusi par cilvēku ziedoto naudu, 2021. gadā Labklājības ministrija novirzīja šim pilotprojektam līdzekļus, lai 10 cilvēki mēnesī varētu cieņpilni mirt savās mājās.  "Uz šo brīdi jau ir 130 citādas nāves. Šie stāsti visi ir aizkustinoši, un šie visi ir "izmisuma zonas" izbeigšanas stāsti un viens no stāstiem bija tik aizkustinoši, kad meitene uzrakstīja šo pieteikumu, to izvērtēja Latvijā un Eiropā un piešķīra mums balvu," stāsta Ilze Neimane-Nešpora. Ilze ir tikko atgriezusies no Eiropas Parlamenta, kur saņēma balvu, un daudzu valstu pārstāvji  bijuši pārsteigti, ka brīvprātīgie ieguvuši balvu par šādu darbošanos, tai jābūt valsts funkcijai. "Eiropā ir tikai divas valstis, kur šī sistēma nav valsts finansēta, tā ir Latvija un Horvātija. Tā kā mēs ļoti, ļoti ceram, ka nejauši šīs balvas, bet šie te cilvēkstāsti un mūsu visu sabiedrības spiediens uz mūsu valdību kalpos par pamatu to, ka Latvijā būs šī te sistēma," bilst Ilze Neimane-Nešpora. 31. decembrī pilotprojekts beidzas un pagaidām Labklājības ministrijas atbilde ir, ka pagarinājuma nebūs. "Tas nozīmē to, ka mēs atgriezīsimies tur, kur mēs bijām 20 gadus," norāda Ilze Neimane-Nešpora. "(..) Hospiss - tā ir sistēma. Tieši tāda pati sistēma kā veselības aprūpe, tā ir tieši tāda pati sistēma kā dzemdniecība. Šeit ir ļoti skaista analoģija, manuprāt, arī dzemdēt mēs taču varētu mājās, tā arī ir dabīga lieta. Bet nez kāpēc tomēr valsts par šo rūpējas. Ir skaista dzemdniecības sistēma, ģimene izvēlas, tas var notikt mājās, vai tas var notikt slimnīcā. Ir valsts rūpes, bet par to otro galu, par to, ka mēs mirstam un mēs visi esam mirstīgi un tā ir vienīgā lieta, kas mums visiem ir garantēta, par šo nav rūpju. (..) mēs pat nevaram iedomāties, kādi varētu būt šie mūsu tuvinieku aiziešanas stāsti tad, ja šī sistēma būtu," analizē Ilze Neimane-Nešpora. Ilze arī skaidro, ka pilotprojekta darbība pierādījusi, ka hospiss aprūpe mājās izmaksā divas reizes lētāk, nekā tad, ja šīs sistēmas nav. Viņa arī vērtē, ka slimnicas nav vieta, kur smagi slimiem tuviniekiem mirt.  Jautājuma risināšanā būtiska ir attieksme. "Kāpēc Latvijā nāve, miršana ir tāda stigmatizēta, kāpēc mēs par to baidāmies runāt. Mums ir tik lieliska kapu kultūra, mums nav miršanas kultūra," vērtē Ilze Neimane-Nešpora. "Filmās redzam, ka kāds gultā un tuvinieki metas atvadīties. Vai jūs zināt kādu šādu stāstu savā pieredzē, vai jūs kādreiz esat zinājuši, ka mirs Zentas tante vai Ernesta onkulis? Jūs vienkārši to nezināt, tas notiek un viss, vienkārši tiek paziņots. Mums nevienā slimnīcā pat nav atvadu telpas. Nevienā Latvijas slimnīcā. Pasaulē, protams, hospisos ir zāles, kur nomirušā ķermenis atrodas pietiekoši ilgi laiku, lai visi varētu atvadīties, skan mūzika, ir ziedi un nav viss šis izmisums. Ilze vērtē, ka hospiss sistēmas trūkums Latvijā ir saistāms ar ierēdņu neizdarību, ar iniciatīvas trūkumu, jo pilotprojekta laikā jutušies vieni, nav jutuši ierēdņu ieinteresētību. "Tas mums liekas tiešām dīvaini, ka Latvijā 20 gadu laikā mēs neesam tālāk tikuši par darba grupām, kurās tiek apspriestas definīcijas, kas ir hospiss un kas ir paliatīvā aprūpe, ja visā pasaulē veiksmīgi strādā šī sistēma," norāda Ilze Neimane-Nešpora. "Un vēl viens šokējošs fakts, pastāv tāda lieta kā "cienījams nāves indekss" par to, kā cilvēkiem pieejama šī sistēmā, atbalsts, mirstot. Starp vairāk nekā 150 valstīm Latvija nav pieminēta, tur ir ļoti daudzas Āfrikas valstis, un mūsu kaimiņi lietuvieši šajā sarakstā ir 10. vietā. Tas nozīmē, ka var, ka tas nemaksā daudz. Es neesmu ne mediķis, ne sociālais darbinieks, man vienkārši ļoti sāp šis jautājums, es tiešām nevaru izskaidrot, kādēļ Latvijā šī ir izmisuma zona. Mūsu nāve un aiziešana var būt pavisam citāda tad, kad atnāk rūpes. Kad tuvinieks var mirt mājās, ko pierāda mūsu pilotprojekts, kad atbrīvojas telpa, lai turētu roku, lai izrunātu jautājumus, lai piedotu. Tas ir tas, kas būtu jādara mums kā tuviniekiem, kad valsts paņem rūpes par primāro lietu - par medicīnu un par aprūpi. Nevis mēs paši mēģinām izmisuši atrast aprūpētāju, sarunāt dakterus, māsas pa blatiem. Šī mistiskā blata sistēma Latvijā noteikti ir daudziem zināma. Ir milzīgs jautājums, kāpēc?"

Iespējams, sliktākais lēmums, ko Saeima varētu pieņemt, tā atklātajā vēstulē, ko bija parakstījuši 30 savas jomas speciālisti, bija teikts par parlamentā virzītajiem grozījumiem Izglītības likumā. Tas bija rosinājums izņemt no skolām uz laiku tos bērnus, kas ir vardarbīgi un dara pāri gan saviem vienaudžiem, gan terorizē skolotājus. Latvijā ir bijušas situācijas, kad šādu vardarbīgu jauniešu upuri nonāk arī slimnīcā. Protams, visi prasa, ko skola ir darījusi, lai nelaimi novērstu. Rosinājums bija nosūtīt uz mēnesi šos jauniešus mājmācībā, tad saukt īpašu komisiju, kas meklēs, ko darīt tālāk. Eksperti teica, ka šis ir ļoti slikts piedāvājums un situāciju nerisinās. Arī Valsts prezidents aicināja likuma izmaiņas atlikt un atbildīgā Saeimas komisija šodien tā arī izdarīja. Likuma virzīšana šobrīd apturēta. Tik daudz ir panākts, jautājums, kas notiek tālāk, jo problēma jau nav zudusi. Viena lieta ir apturēt likuma izmaiņas, otra - nekavēties ar risinājumu meklējumiem situācijām, kad skola katru dienu kādam var kļūt par bīstamu vietu. Kādu valsts politiku mēs sagaidām no atbildīgajām institūcijām, Krustpunktā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Arvils Ašeradens, Tiesībsarga biroja bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere, Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Ilze Kurme, izglītības un zinātnes ministres padomnieks juridiskajos jautājumos Jānis Ozols un Latvijas Pašvaldību savienības padomniece izglītības un kultūras jautājumos Ināra Dundure. Sašutumu par minēto grozījumu virzību jau izteikuši bērnu tiesību aizstāvji:  

Iespējams, sliktākais lēmums, ko Saeima varētu pieņemt, tā atklātajā vēstulē, ko bija parakstījuši 30 savas jomas speciālisti, bija teikts par parlamentā virzītajiem grozījumiem Izglītības likumā. Tas bija rosinājums izņemt no skolām uz laiku tos bērnus, kas ir vardarbīgi un dara pāri gan saviem vienaudžiem, gan terorizē skolotājus. Latvijā ir bijušas situācijas, kad šādu vardarbīgu jauniešu upuri nonāk arī slimnīcā. Protams, visi prasa, ko skola ir darījusi, lai nelaimi novērstu. Rosinājums bija nosūtīt uz mēnesi šos jauniešus mājmācībā, tad saukt īpašu komisiju, kas meklēs, ko darīt tālāk. Eksperti teica, ka šis ir ļoti slikts piedāvājums un situāciju nerisinās. Arī Valsts prezidents aicināja likuma izmaiņas atlikt un atbildīgā Saeimas komisija šodien tā arī izdarīja. Likuma virzīšana šobrīd apturēta. Tik daudz ir panākts, jautājums, kas notiek tālāk, jo problēma jau nav zudusi. Viena lieta ir apturēt likuma izmaiņas, otra - nekavēties ar risinājumu meklējumiem situācijām, kad skola katru dienu kādam var kļūt par bīstamu vietu. Kādu valsts politiku mēs sagaidām no atbildīgajām institūcijām, Krustpunktā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Arvils Ašeradens, Tiesībsarga biroja bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere, Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Ilze Kurme, izglītības un zinātnes ministres padomnieks juridiskajos jautājumos Jānis Ozols un Latvijas Pašvaldību savienības padomniece izglītības un kultūras jautājumos Ināra Dundure. Sašutumu par minēto grozījumu virzību jau izteikuši bērnu tiesību aizstāvji:  

Raidījumā Pievienotā vērtība mazliet par to, kas notiek ekonomikā šobrīd un arī par algu atšķirību starp dzimumiem, kas joprojām ir problēma Latvijā. Un, protams, paskatīsimies, kas notiek mūsu akciju portfeļos un Baltijas biržās. Lai gan Covid pandēmija jau šķiet kā tāla vēsture, lēšot, kas šobrīd notiek ekonomikā, to nevar izmest no aprēķiniem. Pēc krituma Covid laikā, šis gads sākās ar strauju atgūšanos, ekonomikas izaugsmi, tā eksportētājiem Valmierā skaidroja Toms Buls, analītiķis no Ekonomikas ministrijas. Nu visu skati pievērsti šā gada trešā ceturkšņa datiem. Ja 2. ceturksnī bija IKP kritums, un arī 3. ceturksnī kopprodukts sarucis, tad tehniski tā ir recesija. Kā skaidro Buls, jūlijā, augustā un septembrī ir bijuši gan ekonomiku ceļoši, gan gremdējoši faktori.  Satraukums ir par stagflāciju - situāciju, kad ir inflācija un cenas kāpj, bet vienlaikus - ekonomika ne tikai neaug bet pat sarūk un samazinās. Cenas kāps, tas ir skaidrs, lai gan šoreiz iemesli esot nedaudz citi kā daudziem nelabā atmiņā palikušajā 2008. gada krīzē. Laikam no stagflācijas izvairīties būs grūti. Jo visticamāk, ja ne 3. ceturksnī, tad ziemā ar apkures cenu triecienu, ekonomikas izaugsme nebūs diez ko spoža. Slikti ir tas, ka no stagflācijas nav vieglas un ātras izejas - ja silda ekonomiku, var dzīt uz augšu cenas vēl vairāk, ja cīnās pret cenu kāpumu, tad var gadīties, ka apsaldē tā jau dziestošo ekonomiku vēl vairāk. Bet viena lieta gan Latvijas ekonomikā īsti nemainās - darba spēka trūkums. Par to jau esam daudz runājuši mūsu raidījumos un šoreiz mazliet par nedaudz pakārtotu problēmu - vienlīdzīgu darba samaksu piemēram, sievietēm un vīriešiem. Pandēmijas laikā dzimumu samaksas plaisa saruka līdz 13 %, bet nu atgriezusies iepriekšējā, 16 % līmenī. Iemesli daudz un dažādi, viens no tiem - nozares, kuras uzskatām par kādam dzimumam piemērotām, seminārā par vienlīdzīgu samaksu saka Agnese Gaile no Labklājības ministrijas. Un tieši nozares vai jomas, kur izvēlas strādāt sievietes vai vīrieši ir v,iens no četriem pētījumos apzinātajiem dzimuma atalgojuma plaisas iemesliem. Otrs, sievietes vienkārši ir mazāk vadošajos amatos un kā saka Marita Zitmane, eksperte dzimumu līdztiesības jautājumos, mazāk saņem priekšnieku algu. Jo sievietes retāk ir “ideāli darbinieki”.

Lai pensionāriem kompensētu cenu kāpumu un rudenī gaidāmos lielos rēķinus, Saeima lēmusi šogad pensijas indeksēt ātrāk - no 1. augusta. Taču jau tagad ir skaidrs, ka lielai daļai senioru indeksācija dzīves dārdzība pilnībā neatslogos. Statistika rāda, ka gada pirmajā pusē vidējais vecuma pensijas apmērs ar piemaksu pie pensijas bija 433 eiro. Bet tā ir vidējā pensija, protams, ir arī tādi, kas saņem tūkstoti un tūkstošus, taču ir ļoti daudz senioru, kuru pensija ir vien 200 eiro un pat mazāka. Ar tik niecīgu iztikšanu ir jāsadzīvo gandrīz katram desmitajam Latvijas iedzīvotājam. Bet pat ar vidējo pensiju 430 eiro šajos laikos dzīve ir ļoti grūta. Kā mūsu vecākā paaudze šobrīd izjūt inflāciju, uz kādu atbalstu var cerēt, cik lielu atspaidu dos pensiju indeksāciju kn kāda mūsu senioriem būs nākamā apkures sezona, Krustpunktā diskutē Latvijas Pensionāru federācijas priekšsēdētāja Aija Barča, organizācijas "Palīdzēsim viens otram" valdes loceklis Raimonds Ronis un Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Elīna Celmiņa.

Par labām kaimiņu attiecībām runā daudzviet Eiropā, jo daudzās Eiropas pilsētās saskaras ar sociālās vienaldzības pieaugumu un solidaritātes trūkumu starp tās iedzīvotājiem. Vairākās valstīs veiktā aptauja atklāj, ka cilvēka labklājību pozitīvi ietekmē labas attiecības ar kaimiņiem. Lieliski! Tikai, kā šādas attiecības panākt? Par kaimiņu attiecībām sarunājas Rīgas Apkaimju alianses valdes priekšsēdētājs Māris Jansons, Rīgas pilsētas Apkaimju iedzīvotāju centra koordinatore Daiga Mežale un Latvijas Universitātes Latvijas Universitātes Antropoloģijas studiju nodaļas lektors Kārlis Lakševics. Mājokļu attīstītāja „Bonava Latvija” pārdošanas un mārketinga vadītājs Kaspars Ekša iepazīstina ar aptaujas, kā cilvēki uztver apkaimi un "kaimiņu būšanu", rezultātiem. Apkaime cilvēku uztverē ir grupa ar kopīgām interesēm un lielākā daļa arī informēta, vai šāda grupa viņu apkārtnē ir.  Lielāka nozīme šai grupai ir Latvijas mazpilsētās. 83% aptaujas dalībnieku norādīja, ka piederības sajūta un vēlme piederēt šai grupai ir mazpilsētā. Rīgā tikai 36% to norādīja. 61% tieši latvieši ir izteikuši vēlmi piederēt apkaimes kopienai. Tikai 33% cittautiešu norādīja, ka svarīgi piederēt kopienai vai būt labās attiecībās ar kaimiņiem. Reāli iesaistīties apkaimju attīstībā ir gatavi tikai 25% no aptaujātajiem. Tas prasa papildus resursus un laiku, cilvēki arī norādījuši, ka pieņemtie lēmumi neatbilst paša uzskatiem un viena daļa uzskata, ka viņus interesē tikai paša mājoklis un viņi negrib nekur piedalīties (26%). 52% norādīja, ka attiecības ar kaimiņiem ir distancētas. Latvija izplatītākais attiecību modelis ir, ka kaimiņus nepazīst, bet ir lietišķas attiecības, piemēram, sveicina. Draudzīgas attiecības ar kaimiņiem nepiekopj. 29% atbildēja, ka pazīst un veic kopīgas aktivitātes ar kaimiņiem, bet nav draugi. 16% atzina, ka ar kaimiņiem ir arī labi draugi un iet ciemos cits pie cita bieži. Rezervētas un lietišķas ir kaimiņu attiecības. Vecākās paaudzes cilvēki vairāk nav draugi ar kaimiņiem. Jaunākiem cilvēkiem attiecības ar kaimiņiem svarīgākas. Tomēr 32% kaut reizi mūžā lūguši palīdzību kaimiņiem, neskatoties uz lietišķām attiecībām, visbiežāk pieskatīt mājokli, ja dodas tālākā braucienā. Kā arī parūpēties par mājdzīvnieku – pabarot, izvest pastaigā. 36% norādījuši, ka neuztic kaimiņiem pieskatīt dzīvokli, augus vai mājdzīvniekus, jo to veikuši pavirši vai nepilnvērtīgi. 17% atbildēja, ka prombūtnes laikā no mājas pazudušas mantas. Tas veicina neuzticību. Kārlis Lakševics atzīst, ka aptaujas rezultāti nav pārsteigums. Klausītāju komentāri liecina, ka arī Latvijā ir gadījumi, ka "kaimiņš ir tuvāks nekā radi". Māris Jansons atzīst, ka Rīgā ir lielāka anonimitāte, bet tajās apkaimēs, kuras vairāk līdzinās mazpilsētām, arī iedzīvotāji ir aktīvāki.  "Rīga patiesībā neatšķiras no Latvijas šajā ziņā. Bet, kā ienest daudzstāvu mājās, kur nesakopta šaura kāpņutelpa ir vienīgā kopīgā telpa, tas ir daudz grūtāk," vērtē Maris Jansons.   Daiga Mežale piekrīt, ka lielajos dzīvojamos rajonos kopienas sajūta ir problemātika un arī grūtāk vienoties par kopīgi veicamiem darbiem.   Kārlis Lakševics norāda, ka reizēm arī daudzdzīvokļu mājās rodas kopība, parasti tas ir saistīts ar nepieciešamību risināt kādu problēmu, tas arī raisa tālāk pat draudzīgas attiecības reizēm. Bet lēmumu pieņemšanā būtiskas problēmas rada finansējums un arī ienākumu nevienlīdzība kopienas dalībnieku vidū.  "Bieži situācija mājā, ko cilvēki var atļauties, ir dažāda. Ne vien tas, ko var atļauties, bet kāda ir viņu sajūta par to, cik dažādās iesaistītās institūcijas ir atbalstošas," vērtē Kārlis Lakševics. Zema uzticība ir apsaimniekotājiem un arī bankām, tāpēc bieži cilvēks, kas kopienā virza kādas problēmas risināšanu, tiek uztverts kā daļa no elites, sistēmas, kas varētu potenciāli mēģināt citus apzagt.

Lai pensionāriem kompensētu cenu kāpumu un rudenī gaidāmos lielos rēķinus, Saeima lēmusi šogad pensijas indeksēt ātrāk - no 1. augusta. Taču jau tagad ir skaidrs, ka lielai daļai senioru indeksācija dzīves dārdzība pilnībā neatslogos. Statistika rāda, ka gada pirmajā pusē vidējais vecuma pensijas apmērs ar piemaksu pie pensijas bija 433 eiro. Bet tā ir vidējā pensija, protams, ir arī tādi, kas saņem tūkstoti un tūkstošus, taču ir ļoti daudz senioru, kuru pensija ir vien 200 eiro un pat mazāka. Ar tik niecīgu iztikšanu ir jāsadzīvo gandrīz katram desmitajam Latvijas iedzīvotājam. Bet pat ar vidējo pensiju 430 eiro šajos laikos dzīve ir ļoti grūta. Kā mūsu vecākā paaudze šobrīd izjūt inflāciju, uz kādu atbalstu var cerēt, cik lielu atspaidu dos pensiju indeksāciju kn kāda mūsu senioriem būs nākamā apkures sezona, Krustpunktā diskutē Latvijas Pensionāru federācijas priekšsēdētāja Aija Barča, organizācijas "Palīdzēsim viens otram" valdes loceklis Raimonds Ronis un Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Elīna Celmiņa.

Karš Ukrainā ilgst jau vairāk nekā divus mēnešus un nav nojaušams, kad tas beigsies. Latvijā ieradušies vairāk nekā 26 tūkstoši Ukrainas bēgļu, bet valdības jaunais plāns paredz, ka Latvijā varētu tikt uzņemti 40 tūkstoši cilvēku. Pašvaldībām vietu, kur izmitināt trūkst, tādēļ tiks atbalstītas mājsaimniecības, kuras varētu izmitināt bēgļus. Izmitināšanas laiks ir trīs mēneši, bet tiem, kas Latvijā ieradās līdz ar kara sākumu, šis termiņš drīz beigsies. Kāds būs atbalsts šiem cilvēkiem īsākā un ilgākā laikā, diskutējam Krustpunktā ar valsts un pašvaldību pārstāvjiem. Raidījuma viesi: Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks Aino Salmiņš, Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Elīna Celmiņa, Ministru prezidenta parlamentārā sekretāre Evika Siliņa, Siguldas novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Uģis Mitrevics, Cēsu novada pašvaldības izpilddirektora vietniece Baiba Eglīte un Rēzeknes mēra vietnieks Aleksejs Stecs.  

Latvijā katrs desmitais iedzīvotājs ir cilvēks ar invaliditāti. Kā palīdzēt šai sabiedrības daļai iekļauties darba tirgū un ko varam darīt, lai dotu ne tikai iespēju pilnvērtīgi dzīvot, bet arī lai cilvēki ar invaliditāti justos novērtēti un vajadzīgi, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Situāciju raksturo un vērtē invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" valdes loceklis Ivars Balodis, dizainere, mākslas vēsturniece, mamma jaunietim ar invaliditāti, "Apeirona" aktīviste Ieva Rosme. Viņa dalās personiskā pieredzē un arī iepazīstina ar datiem no sava maģistra darba, jo savā darbā pievērsusies tēmai par cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem nodarbinātību. Uzsākot izpēti, Ieva Rosme konstatējusi, ka dati ir skarbi un šokējoši, lai arī virspusēji šķiet, ka viss ir kārtībā vai tūlīt būs kārtībā. Cilvēku ar garīga rakstura traucējumie Latvijā ir ap 30000. Tikai 14,5% no viņiem ir nodarbināti. Bet 80% no šiem cilvēkiem, lai arī pieauguši, dzīvo ģimenēs, jo nav citu iespēju un izvēles. Runājot par grupu dzīvokļiem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, „Apeirons” ir piefiksējis, ka grupu dzīvokļus veido vietās, kur 10 km rādiusā nav nekādas infrastruktūras. “Mēs esam daudz kur ievērojuši, braucot un skatoties šo vides pieejamību, vai tiek nodrošināta. Ne visur tā tiek nodrošināta tādā jēgpilnā veidā, kur cilvēki tiešām to labi varēs izmantot. Kaut kādi risinājumi ir, it kā kaut kas ir, bet ikdienā tam cilvēkam tas radīs problēmas, nevis iespējas kā tādas,” vērtē Ivars Balodis. “Otrām kārtām, esam ievērojuši, ka tiešām tie grupu dzīvokļi tiek izvietoti ārpus Rīgas, Latgales novadā, piemēram, vienā vietā, kur ir divas tādas vietas, kur cilvēks varētu aiziet – vienā pusē, grupu dzīvoklim ir pansionāts, otrā pusē ir kapiņi un vairāk nekā nav. Un trešā lieta, kas ir, man liekas, ka mēs atkal līdz galam neizprotam to, kāpēc grupu dzīvoklis ir vajadzīgs un tas droši vien ir pašvaldībām jāsaka.” Ivars Balodis norāda, ka bieži grupu dzīvokļi ir izveidoti kā kopmītne ar dienas centra funkciju, kur tualete, piemēram, uz pieciem dzīvoklīšiem vai piecām istabiņām, ir viena virtuvīte uz pieciem cilvēkiem. “Rezultātā to patstāvību arī tur nevar līdz galam saprast, kā tas ir, un tev joprojām tas institūcijas ietvars paliek visā šajā lietā. Tas man liekas nepareizi, kur esam palaiduši garām kaut ko? Nevajadzētu tā būt. Nauda ir iztērēta, tas ir uzcelts vai labiekārtots, vai izremontēts un mums arī kā nevalstiskai organizācijai bieži vien pietrūkst spēka vai apstrīdēšanas kaut kādas, jo pēc papīriem jau it kā viss ir kārtībā, pēc jēgas, pēc būtības, pēc tā cilvēciskā skatījuma, nu kaut kas baigi nav kārtībā,” analizē Ivars Balodis. “Cilvēkiem, kas veido grupu namus, nav izpratne par to, kas īsti šis ir pakalpojums un kam tas ir paredzēts. Pašvaldību pārstāvji vispār nezina, kas tajās grupu mājās dzīvos. Tie cilvēki ir ārkārtīgi dažādi – dažiem ir vajadzīgs lielāks atbalsts, dažiem mazāks,” atzīst Ieva Rosme. Sabiedrības Integrācijas fonda Sociālas saliedētības departamenta direktore Alda Sebre iepazīstina ar savstarpējās palīdzības platformu "Dod iespēju". Personu ar invaliditāti skaits ik gadu turpina pieaugt: 2016. gadā cilvēku ar invaliditāti īpatsvars no kopējā valsts iedzīvotāju skaita bija 8,8%, bet 2020. gada beigās jau 10,5%, liecina Labklājības ministrijas dati. Tas norāda uz nepieciešamību pēc daudz skaidrāka un intensīvāka plāna šo cilvēku nodarbinātības veicināšanā, kā arī plašāku sabiedrības izpratnes veicināšanu, lai cilvēki ar invaliditāti tiktu iesaistīti un uztverti kā līdzvērtīgi.

No 1.marta valstī tiks atcelti daudzi ar Covid-19 pandēmiju saistītie ierobežojumi. Kādas būs izmaiņas, kuri ierobežojumi tomēr paliks, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks Danusēvičs norāda, ka no 1. marta veikalos neprasīs Covid-19 sertifikātus, tā vietā uz vienu apmeklētāju jānodrošina 15 kvadrātmetru liela platība. Atcelti arī ierobežojumu personu skaitam pie galdiņa ēdināšanas uzņēmumos, kā arī atļauts prīvātos pasākumos iekštelpās pulcēties līdz 50 cilvēkiem, bet kāzās, bērēs un kristībās drīkst piedalīties līdz 250 cilvēkiem. Veselības ministrijas Vides veselības nodaļas vadītāja Jana Feldmane skaidro, ka peldbaseinus un sabiedriskās ēdināšanas iestādēs varēs apmeklēt tikai tie, kuriem ir vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts. Iekšzemes lietošanai vakcinācijas sertifikātiem derīguma termiņš nav noteikts, ceļošanai tās ir 270 dienas visu vakcīnu gadījumā. Savukārt, apmeklēt frizieri drīkst arī personas bez sertifikāta. Pakalpojuma sniedzējam jābūt vakcinētam. Ja abi lieto masku, vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts nav nepieciešams. Ārtelpās vakcinācijas un pārslimošanas sertifikātus neprasīs ne pasākumos, ne ēdināšanas uzņēmumos. Plāno, ka pēc 1. aprīļa atcelt arī masku valkāšanu. Labklājības ministrijas Darba attiecību un darba aizsardzības politikas departamenta direktora vietniece Ineta Vjakse skaidro, ka prasības pēc sertifikāta saglabātas atsevišķās nozarēs vai, ja to prasa darba devējs. Nozares, kurās sertifikāts nepieciešams, jaDarba pienākumi saistīti ar iespējamu risku citu cilvēku veselībai – veselības aprūpē, ilgstoša sociālās aprūpes pakalpojumu sniegšana, izglītības jomā, ja darbs ir saistīts publisko pakalpojumu sniegšanā tiešā saskarē ar pakalpojumu saņēmēju.