Izmisuma zonā

"Īpašo bērnu ģimenēs palīdzība ir vajadzīga ne tikai vecākiem, bet arī brāļiem un māsām. Es savu vecāko meitu, kurai ir 14 gadi, esmu attiecībās zaudējusi. Viņa šobrīd dzīvo pie vecmāmiņas. Vecāki nepamana citu bērnu bailes no sava īpašā brāļa vai māsas, nepamana, ka viņiem vajag vairāk uzmanības un šie bērni vairs to neprasa. Ārkārtīgi svarīgas būtu šīs terapijas valstiskā mērogā," tā ar pārdomās dalās kāda mamma, kuras ģimenē aug īpašais bērns. Kad ģimenē ienāk bērns ar īpašām vajadzībām, aizņemtībā vecāki nepamana citu bērnu bailes no sava īpašā brāļa vai māsas, nepamana, ka viņiem vajag vairāk uzmanības. Kā palīdzēt ģimenēm līdzsvarot savstarpējās attiecības, vai un kāds emocionālais atbalsts ir pieejams māsām un brāļiem ģimenēs, kur aug bērni ar īpašām vajadzībām, atbildi meklējam Ģimenes studijā. Ja īpašajiem bērniem ir iespējas rehabilitācijai, terapijām, kas viņiem ir svarīga, tad par pārējiem ģimenes locekļiem, īpaši brāļiem un māsām tiek aizmirts, taču arī viņu dzīves situācija nav viegla un atbalsts ir nepieciešams. Kā neatstāt novārtā citus bērnus ģimenē, kādēļ atbalsts nepieciešams un kāds atbalsts ir pieejams, diskutē Velku biedrības dibinātāja Liāna Velka, sertificēta mākslas terapeite Laura Danilāne, labdarības organizācijas "palīdzēsim.lv" vadītāja Ilze Skuja un deju un kustību terapeite, projekta autore Simona Orinska. Ierakstos uzklausām Alekša un Henrija mammu Milānu, biedrības "Dižvanagi" vadītāju Ilzi Durņevu, kā arī jauniešiem, kuri dalās pieredzē, kā viņi sadzīvo ar sava brāļa un māsas slimību.

Pat vairākas reizes manā mūžā gadījies, ka lietvede universitātē, skolotāja, vēl citā gadījumā profesore – maģistra darba vadītāja – piepeši aiziet mūžībā. Tiesa, “piepeši” – tas ir tikai apkārtējiem. Izrādās, līdz pēdējam šie cilvēki gājuši uz darbu. Nedziedināmi slimi pacienti savu pēdējo dzīves nogriezni var izvēlēties pavadīt darbā arī tāpēc, ka baidās – viņi nespēs samaksāt par nepieciešamo aprūpi. Šis ir stāsts par paliatīvās aprūpes pakalpojumu, ko valsts joprojām nespēj nodrošināt pat Nacionālā veselības dienesta bukletā aprakstītā minimuma apmērā. Reālajā dzīvē daļa pacientu nesagaida savu rindu paliatīvās aprūpes nodaļā. Daļa nomirst vientulībā mājās, citi — ceļā uz slimnīcu vai uzņemšanas nodaļu, kuras ārsti nemaz nevar viņiem palīdzēt. Šis ir arī stāsts par cilvēka cieņas trūkumu mūža pašā nogalē. Par paliatīvo aprūpi raidījumā Atvērtie faili stāsta Imants Frederiks Ozols.  

Par paliatīvo aprūpi esam daudz runājuši. Veselības ministrijā saka, ka viņi aktīvi strādā, lai situāciju uzlabotu. Vai tā patiešām ir, Krustpunktā vaicājam Saeimas sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja biedrei Andai Čakšai, Latvijas Samariešu apvienības direktoram Andrim Bērziņam, Veselības ministrijas parlamentāram sekretāram Ilmāram Dūrītim un Ziedot.lv vadītājai Rūtai Dimantai. Sazināmies ar Rīgas domes priekšsēdētāju Mārtiņu Staķi.

Labdarības maratonā "Dod pieci!" 2019.gadā Latvijas Radio aicināja ziedot nedziedināmi slimu cilvēku aprūpei un mudināja politikas veidotājus Latvijā izveidot paliatīvās aprūpes sistēmu. Lai cik smagā stāvoklī slimnieks būtu, ar viņu aprūpi faktiski nācās tikt galā ģimenei – fiziski, emocionāli un finansiāli. Vienīgais, ko piedāvāja valsts, īsu brīdi stacionārā. Raidījums Atvērtie faili skaidro, kas gada laikā mainījies paliatīvajā aprūpē. Vai pēc Latvijas Radio projekta „Izmisuma zonā" situācija kļuvusi labāka un vai Veselības ministrijas nākotnes plāni cilvēkiem tiešām spēs palīdzēs? „Es nevarēju atrast to savu mieru, jo tas man bija smags posms, ne tikai tas, ka tā ir mana mamma, bet, visam tam ejot cauri, ir vajadzīgi stipri nervi,” stāsta Inese Brunsliepa. Pēc nopietna kritiena Ineses Brunsliepas mamma Dagnija vairākas dienas pavadīja komā Ventspils slimnīcā. Ārsti aicināja gatavoties ļaunākajam. Vēlāk Inese pie šāda brīdinājuma pierada, jo no mediķiem to dzirdēja regulāri. Tomēr Dagnija pamodās – joprojām smagā stāvoklī. Viņai bija nepieciešama plaušu operācija, tāpēc sievieti nogādāja Stradiņa slimnīcā. Pēc operācijas ārsts Inesei teica – mamma var doties uz mājām, taču viņai nepieciešama kopšana. Tikai pēc konsultēšanās ar paziņām Inese uzzināja par paliatīvo aprūpi, tāpat atrada, ka to sniedz turpat Stradiņos, 59. nodaļā. Tur viņa mammu pēc ilgāka laika beidzot varēja arī satikt. Inese saka paldies paliatīvās nodaļas darbiniecei Kristīnei par emocionālo un informatīvo atbalstu. Tas gan nepasargāja no nākamā trieciena – Dagnija paliatīvās aprūpes kabinetā var uzturēties līdz 10 dienām. No mammas dzīves pēdējiem mēnešiem Inese saglabājusi vairākus video. Vienā no tiem gultā redzama sīciņa sieviete, kas, kustinot lūpas, mēģina runāt. Inese ticēja, ka mamma var atlabt, un padoties negrasījās. Kādu brīdi Dagnija pavadīja deklarētās dzīvesvietas Talsu slimnīcā, vēlāk nonāca Ventspils slimnīcas paliatīvās aprūpes nodaļā. Kā stāsta meita, Dagnijas stāvoklis pa šo laiku krietni pasliktinājās. Dagnija bija smags pacients, kurai nepieciešama enterālā barošana, regulāra grozīšana, traheostomas un urīna katetra aprūpe. Turklāt tas nepieciešams tūlīt, bet daudzviet bija jāgaida rindā. To visu varēja nodrošināt privāts sociālās aprūpes centrs „Cilvēks”, taču Dagnijas gadījumā uzturēšanās izmaksas tur sasniedza 75 eiro diennaktī, plus medikamenti. Daļu bija gatava segt organizācija ziedot.lv par labdarības maratonā „Dod pieci” savāktajiem līdzekļiem. Taču pat ar atbalstu – tūkstoš eiro mēnesī uz trim mēnešiem – joprojām nepietika. Lai mammu varētu ievietot privātajā aprūpes centrā, Inese lūdza palīdzību sociālajos tīklos un biedrībā „Palīdzēsim viens otram”. Ineses mammai īpaša aprūpe bija vajadzīga piecus mēnešus. Viņa nomira pērn oktobra beigās. Šeit Ineses stāstam liksim punktu. Vienīgi piebildīsim, ka viņa ir vērsusies Veselības inspekcijā, jo uzskata, ka mātes atveseļošanos kavēja tas, ka vairākās medicīnas iestādēs trūka personāla un līdz ar to piemērotas aprūpes. Meita vēlas, lai ārstniecības iestāžu atbildība tiktu izvērtēta. Ineses skaudrā pieredze rāda, ka paliatīvajā aprūpē joprojām ir būtiskas problēmas.  

Gada sākumā solīja, ka no 1. jūlija neārstējami slimu pacientu šķidro ēdināšanu apmaksā valsts. Veselības ministrija aprēķinājusi, ka šim nolūkam gadā nepieciešami 735 tūkstoši eiro. Veselības ministrijas ārstniecības kvalitātes nodaļas vadītāja Sanita Janka skaidro, ka no jūlija valsts apmaksās neārstējami slimu pacientu šķidro ēdināšanu, kā ziņots iepriekš. Šobrīd ir iekavējies normatīvo aktu virzības ceļš. Latvijas Radio paliatīvās aprūpes sistēmas sakārtošanai veltītā projekta "Izmisuma zonā" un arī aizvadītā gada nogalē šim mērķim veltītais sabiedrisko mediju labdarības maratona "Dod pieci!” viens no mērķiem bija palīdzēt “paēst” smagi slimiem pacientiem. Jau gada sākumā Veselības ministrija ziņoja, ka no gada vidus paliatīvās aprūpes pacientiem tiks apmaksāta šķidrā pārtika. Kāda šobrīd ir situācija, cik cilvēkiem izdevies palīdzēt, liekot lietā maratona “Dod pieci!” laikā savākto naudu, stāsta "ziedot.lv" vadītāja Rūta Dimanta. Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājs Andris Skride atklāj, kas vēl paveikts, lai atvieglotu situāciju paliatīvās aprūpes pacientiem un viņu tuviniekiem.

Krustpunktā skan raidījums projekta „Izmisuma zonā” ietvaros un turpinām runāt par paliatīvo aprūpi Latvijā – kas jādara un kas tiek darīts, lai šī aprūpe kļūtu labāka un pieejamāka. Saeimas sociālo un darba lietu komisija ziemā uzdeva ministrijām veikt vairākums pasākumus šajā jomā, tajā skaitā par zaļā koridora izveidošanu, invaliditātes piešķiršanai paliatīvās aprūpes pacientiem un atbalsta pasākumiem šo pacientu tuviniekiem. Vai darbs turpinās arī pandēmijas apstākļos un kā ārkārtējā situācija valstī ir ietekmējusi paliatīvo aprūpi Latvijā? Diskusijā piedalās organizācijas „Ziedot.lv” vadītāja Rūta Dimanta, Saeimas sociālo un darba lietu komisijas vadītājs Andris Skride, Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta direktors Aldis Dūdiņš un Veselības ministrijas Ārstniecības kvalitātes nodaļas vadītāja Sanita Janka. Sazināmies arī ar biedrības “Latviešu samāriešu apvienība” vadītāju Andri Bērziņu un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītāju Vilni Sosāru.

Krustpunktā šodien runājam par tematu, ko daudz esam apsprieduši projekta „Izmisuma zonā” ietvaros, un tā ir paliatīvā aprūpe. Un šoreiz sarunā par atbalstu paliatīvās aprūpes pacientu tuviniekiem. Brīdī, kad tuvs cilvēks ir kļuvis gulošs un īpaši kopjams, ir jāpārkārto visa dzīve, jāsaprot, kas būs klāt tuviniekam, kā atvieglot viņa stāvokli. Tikmēr arī uz darbu ir jāiet, jo maksājumu paliks tikai vairāk. Un tas viss – nezināmu laika periodu. Kā atbalstīt paliatīvās aprūpes tuviniekus, ar informāciju un praktisku palīdzību, par to raidījumā. Mūsu studijā: Veselības ministrijas Veselības  aprūpes departamenta Ārstniecības kvalitātes nodaļas vadītāja Sanita Janka, Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta direktors Aldis Dūdiņš, organizācijas „Ziedot.lv” vadītāja Rūta Dimanta un Saeimas sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājs Andris Skride.

Paliatīvā aprūpe izmisuma zonā iedzen visus iesaistītos. Bieži vien, aprūpējot smagi slimu tuvinieku, tu zaudē darbu, neturpini uzkrāt darba stāžu un līdz ar to arī kļūsti sociāli neaizsargāts un nekrāj savai vecuma pensijai. Kaut neliels atspaids ir atbalsts cilvēkiem ar invaliditāti. Invaliditātes grupa sniegtu, piemēram, finansiālu atspaidu, bet tās nokārtošana nereti ir vairāku mēnešu jautājums. Tad vēl jācer, ka aprūpējamā diagnoze atbilst tam, lai varētu saņemt valsts atbalstu, piemēram, autiņbiksīšu iegādē. Sis ir projektam „Izmisuma zonā” veltīts raidījums Īstenības izteiksme. Rīgā, kādā Ķengaraga apkaimes daudzdzīvokļu mājas 5. stāvā, dzīvo Ināra Bediķe un viņas vīrs Aivars. Aivars Bediķis savas dienas aizvada gultā. Viņš ir paliatīvās aprūpes pacients. Viņam ir multiplā skleroze, kas šobrīd ir progresējusi tik tālu, ka teju jebko izdarīt ir izaicinājums. Viņu diendienā apkopj sieva Ināra un lielu palīdzību sniedz arī ģimene. Sarunā ar Ināru par to, kā ir aprūpēt smagi slimu tuvinieku pievienojusies arī Ināras un Aivara jaunākā dēla sieva Lelde Bediķe.

Lai informētu sabiedrību par valsts apmaksātu paliatīvās aprūpes pakalpojumu saņemšanas iespējām, Veselības ministrija sadarbībā ar Nacionālo veselības dienestu (NVD) un Labklājības ministriju ir izstrādājusi informatīvus bukletus jeb ceļvežus par paliatīvo aprūpi gan pieaugušajiem, gan bērniem. Par informatīvo materiālu plašāk stāsta Nacionālā veselības dienesta Ārstniecības pakalpojumu departamenta direktore Alda Reinika. Viedokli izsaka Dod pieci vēstnese, raidījuma “Krustpunktā” producente Evija Unāma un Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta.

2019. gada agrā pavasarī raidījums Krustpunktā sāka pētīt paliatīvo aprūpi. Projektā "Izmisuma zonā" tika izvirzīti vairāki mērķi, kas ir jāsasniedz – pieejama informācija, vairāk paliatīvās aprūpes nodaļu, normāla aprūpe mājās, vairāk ārstu, grozījumi likumos, finansējums. Labdarības maratona “Dod Pieci!” pēdējā dienā ir skaidrs, ka pat Veselības ministrijas solīto bukletu slimnīcās vēl nav. Tomēr, kā skaidro projekta aizsācēja Evija Unāma, svarīgi, ka sabiedrība ir iesaistījusies. Tas ļauj cerēt, ka izdosies.

„Mums nozīmēja dakters, ka mums ir trīs šļirces .. Šļirces ļoti stipras. Grūti ar tām strādāt. Nav ērti .. Nevar tik viegli dabūt to ēdamo .. Un tagad mēs sēdēsim un runāsim," tā stāsta Larisa Jefremova, kura Latvijas Radio silti un laipni uzņēma ciemos. Istabā labsirdīgu smaidu man velta arī viņas 65 gadus vecā mamma Ņina. Mammai progresējošās slimības dēļ dzīve bez pārtikas enterālai barošanai nav iedomājama. Tas ir speciāls medicīnisks uzturs, kurā koncentrētā veidā iekļautas visas nepieciešamās uzturvielas un vitamīni. Šo barošanas veidu izmanto, ja pacients nespēj uzņemt pārtiku caur muti. Pusgadu Larisa pati sedza izdevumus par šķidro pārtiku mammai. Pēc tam sāka interesēties, vai tomēr pastāv iespēja saņemt finansiālu atbalstu. No valsts instutūcijām saņēma vienui atteikumu pēc otra. Uz sliekšņa, kad jāsāk pašam finansiāli rūpēties par enterālās pārtikas iegādi dēlam samērā nesen nonāca arī Aldis Lešinskis. Viņa dēlam Artim veselības problēmas sākās divu gadu vecumā, kad bija pirmā lēkme. Šobrīd puisim ir 18 gadu. Raidījumā Īstenības izteiksme uzklausām tuvinieku pieredzes stāstus un skaidrojam, kādēļ reizēm slimniekiem vienīgā iespēja, lai nenomirtu badā, ir speciālā medicīniskā pārtika .  

Situācijas, kad tuvinieki rūpējas par kādu smagi slimu ģimenes locekli, mēdz būt smagas, un reizēm tas ir jādara ilgstoši. Taču kurš rūpējas par pašu kopēju psihoemocionālo līdzsvaru un kur saņemt palīdzību, ja tāda ir nepieciešama, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas klīniskā virsmāsa Aiga Lasmane, SIA „Paliatīvā aprūpe" pakalpojuma vadītāja, sociālā darbiniece, medmāsa Rita Krinberga, biedrības „Samariešu atbalsts mājās” dienesta vadītājs Viesturs Kleinbergs un pacientu biedrības "Dzīvības koks" atbalsta grupu vadītāja Ramona Kokina. Pa tālruni sazināmies ar  Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta Ārstniecības kvalitātes nodaļas vadītāju Sanitu Janku un Rīgas Austrumu klīniskās slimnīcas Onkoloģijas pakalpojumu vadības virsārsti Baibu Štreinerti. Rita Krinberga mudina smagi slimu cilvēku radiniekus meklēt palīdzību, ja tomēr cilvēki pieņem lēmumu paši rūpēties, jārēķinās, ka draud izdegšana, kā arī tas nav ieteicams no ētikas viedokļa. Žēluma moments ir daudz lielāks gan tam kurš rūpējas, gan aprūpējamajam. Viņš domās vai teiks, ka netiek aprūpēts tā, kā pienāktos Darbiniekam, kurš iet pie aprūpējamā, jāsāk strādāt ar tuvinieku, skaidrojot, ko darīs, kādas tam var būt sekas. Ja tuvinieks būs visu laiku ar slimo cilvēku, „pēc kāda laika viņš būs izdedzis, tukšs kā čauliņa, noguris, pārguris”. "Esot kopā ar paliatīvo pacientu, jārēķinās, ka būs jāsaskaras ar aiziešanu. Ja ar ko strādā profesionālis, viņš zina kurā momentā ko darīt un kam zvanīt. Tuviniekam ir vajadzīgs ļoti liels atbalsts. Arī sēru periods, arī par to būtu jādomā un jāatbalsta tuvinieki. Paliatīvais pacients ir aizgājis, un kas tālāk notiek ar cilvēkiem?. arī tad būt vajdzīgs atbalsts tuviniekiem," atzīst Rita Krinberga. Ja būtu nodrošināta komandas sadarbība starp slimnīcas speciālistiem, aprūpētājiem, ģimenes ārstu, māsiņu, sociāliem darbiniekiem, tad arī vieglāk tuviniekiem būtu izturēt.

Ir sācies labdarības maratons “Dod pieci". Arī raidījumā Ģimenes studija saruna par paliatīvo aprūpi. Kā noteikt prioritātes ģimenē, ja kādam no ģimenes locekļiem ir ilgstoši nepieciešama paliatīvā aprūpe un kādu palīdzību visbiežāk lūdz šādas ģimenes? Raidījuma viešņas: Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta un kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Marija Ābeltiņa. “Cilvēkiem trūkst resursu, gan emocionālu, gan finanšu, gan informācijas, kā tikt galā, ja ģimenē ir nedziedināmi slims cilvēks,” atzīst Rūta Dimanta. “Ja ģimenē ir nedziedināmi slims cilvēks, sākumā ir milzīga trauksme un izmisums, kā rīkoties, jo nav tāda algoritma. Ģimene mobilizējas. Ja tas ir ilgstošs process gadiem, izdeg, ja nesaņem atbalstu, rodas vainas apziņa, ir dusmas. Cilvēks, kurš ir nosacītais vaininieks, ir visbezpalīdzīgākajā situācijā. Galējais – nodod aprūpes namā, pansionātā,” turpina Rūta Dimanta. Bieži pansionātā cilvēki ātri aiziet, jo rūpēs un mīlestībā ārkārtīgi svarīgas. “Dod pieci” maratonā gribam savākt ziedojumus, lai finansētu to, ko valsts nefinansē. Otrs - sabiedrībai plašāk paskatīties un gūt plašāku atbalstu valsts politikā, ka vajadzīgs lielāks atbalsts.  

Sanitai Birnītei pirms vairāk nekā diviem gadiem konstatēja dzemdes kakla vēzi. Zaļais koridors, starošana, ķīmijterapija. It kā viss kārtībā. Bet slimība tomēr nekur nepazuda. Garas rindas uz izmeklējumiem un tad – ārstu konsīlijs pasaka, ka neko vairs nevar darīt un viņai jāpierakstās pie paliatīvās aprūpes speciālista. Par šo laiku Sanita stāstīja Kristapam Feldmanim raidījumā Īstenības izteiksme. Kopš šīs sarunas ir pagājis pusgads un ir gājis visādi. Rudenī Sanita saprata, ka atkal jāiet slimnīcā un piekrita Radio aicinājumam rakstīt audio dienasgrāmatu. Sanita dienasgrāmatā runā par pacientu ikdienu – izmeklējumu un speciālistu nepieejamību un informācijas trūkumu. "Medicīnā viss iet uz priekšu, un mēs tai pašā laikā jūtamies bezpalīdzīgi, bezspēcīgi." Diktofons pie Sanitas ir līdz brīdim, kad viņa sēdž pie ārstes kabineta un gaida atbildi uz jautājumu, vai vēzis ir atpakaļ?

Jau rīt, 17.decembrī, kolēģi no Radio 5 dodies stikla studijā Doma laukumā, lai sāktu šī gada “Dod pieci” labdarības maratonu. Akcijas mērķis ir panākt, lai paliatīvās aprūpes sistēma ir vērsta uz cilvēku un viņa vajadzībām. Šodien raidījumā Zināmais nezināmajā mēģināsim skaidrot, kā varētu attīstīties paliatīvā medicīna nākotnē. Mūsdienās pētnieki daudzās medicīnas jomās pamatoti cer uz robotikas un mākslīgā intelekta attīstību. Vai tas varētu atvieglot arī smagi slimo cilvēku aprūpi, analizē Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors Leo Seļavo, Latvijas Tehnoloģiskā centra eksperts un Rīgas Tehniskās Universitātes pētnieks Juris Lauznis, Bērnu paliatīvās aprūpes komandas galvenā māsa Sofija Tomase un kapelāns pieaugušo paliatīvajā aprūpē Varis Bogdanovs. „Mākslīgais intelekts paliatīvajā aprūpē – tā ir tagadne,” atzīst Leo Seļavo. „Pagaidām grūti iedomāties, ka kāds robots var aizstāt mūsu darbu, jo mums pirmkārt, ir empātija, silta roka, dzīvs acu skatiens, un ne vienmēr visu darām pēc algoritma, ir vajadzīga individuālā pieeja," atzīst Sofija Tomase. Varis Bogdanovs vērtē, jo tehnoloģijas vairāk atvieglos mediķu un kopēju fizisko darbu un praktiskās lietas, jo vairāk būs laika kopā būšanai un sarunām, tur, kur cilvēks ir neaizvietojams. Robotus izmanto bērnu rehabilitācijā GEO gaitas robots ir radīts Šveicē un Eiropā šādus  robotus jau izmanto aptuveni  desmit gadus – tie palīdz uzlabot un atjaunot gaitas kustības, stiprina muskuļus cilvēkiem, kuriem ir cerebrāla trieka, muguras smadzeņu bojājumi, insults, traumatiski galvas smadzeņu bojājumi un vēl virkne citas kaites, kas apgrūtina cilvēkam  kāju kustības. Kā rehabilitācijas centrā „Poga” ar GEO gaitas robota palīdzību ārstē  bērnus, stāsta  rehabilitācijas centra “Poga” fizioterapeits Rihards Pētersons. Tāds kā elektriskais skrejceļš, kurš aprīkots ar kāju stiprinājumiem, kur līdzīgi kā slēpēs tiek ieliktas kājas un tad šī mašinērija tās kustina – tā vienkāršoti var aprakstīt GEO System gaitas rehabilitācijas robotu. Rehabilitācijas centra „Poga” šāds aparāts ir jau kopš centra pirmsākumiem, tas ir, kopš 2015. gada. Kā stāsta centra fizioterapeits Rihards Pētersons, šis robots gan atvieglo fizioterapeita darbu, bet galvenais, tas  daudz efektīvāk uzlabo  pacientu gaitu. Pacientam no sākuma tiek uzvilka veste ar stiprinājumiem, kurus pēc tam iekarina uz stangas, kas izvietota virs  celiņa,  pa kuru staigās pacients. Šādā nodarbībā tiek stimulēti ne tikai kāju muskuļi, bet, pateicoties tam, ka darbības  tiek veiktas atkal un atkal neskaitāmas reizes,  smadzenēs veidojas impulsi, kas  nodrošina, to, ka pacients pēc tam atceras vai iemācās no jauna kādas konkrētas kustības.

Šodien raidījumā Krustpunktā atgriežamies pie Latvijas Radio šīgada īpaši aktualizētā temata, par ko esam runājuši visa gada garumā un par ko noteikti runāsim arī nākamgad. Ko darīt, lai Latvijā būtu pieejama kvalitatīva un visaptveroša paliatīvā aprūpe? Tā ir rubrika „Izmisuma zonā”. Šoreiz sarunā par to, kā nodrošināt kvalitatīvu ambulatoro paliatīvo aprūpi. Kā zināms, ne visi vēlas un ne visiem vajag vest savus tuviniekus uz aprūpes iestādēm. Kādi vēlas kopt mājās. Kādi vēlas nomirt mājās. Kāda ir pašreizējā situācija, ko valsts spēj piedāvāt un ko varētu vai vajadzētu uzlabot, mainīt? Studijā: Lauku ģimenes ārstu asociācijas pārstāvis Ainis Dzalbs, Veselības ministrijas Ārstniecības kvalitātes nodaļas vadītāja Sanita Janka, Pašvaldību savienības padomniece veselības un sociālajos jautājumos Ilze Rudzīte un Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības vadītāja Anda Jansone.

Vecāki, kuri audzina vai audzināja bērnus ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, video materiālā ar saukli "Mēs negribam izdegt" uzrunāja valsts prezidentu Egilu Levitu, kā arī nosūtīja vēstuli, kurā lūdz sniegt atbalstu un izprast īpašo vajadzību ģimenes. Kas teikts vēstulē un kāpēc tāda tapusi, raidījumā Pēcpusdiena skaidr četru bērnu mamma Jana Krūmiņa. Viedokli izsaka Valsts Prezidenta paŗstāve Aiva Rozenberga, Ādažu novada domes priekšsēdētājs Māris Sprindžuks un Labklājības ministrijas Sociālās iekļaušanas politikas departamenta direktore Elīna Celmiņa.

Šajā projektam „Izmisuma zonā” veltītajā raidījumā runājam par tematu, kas ir daudz plašāks un neskar paliatīvo aprūpi vien. Runājam par nāvi. Kā ar to slimnīcās satiekas pacienti un kā to pieņem radinieki? Vai mēs spējam pieņemt nāvi? Ko par eitanāziju, asistēto pašnāvību vai dabīgās nāves pieļaušanu saka ārsti? Par visiem šiem jautājumiem sarunas ar mediķiem, tostarp, bērnu ārstiem, māsiņām un slimnīcas kapelānu.

Cilvēki ar smagām diagnozēm - vēža slimnieki, neiroloģijas un kardioloģijas pacienti ar hronisku sirds mazspēju, pacienti ar nopietniem izgulējumiem un mugurkaula traumām -, kuru izārstēšana vairs nav iespējama, ir tie, kam nepieciešama paliatīvā aprūpe. Kādas iespējas aiziet aizsaulē cienīgi ir reģiona un mazāku pilsētu iedzīvotājiem, par to runāsim kopā ar mediķiem un pieredzējušiem reģiona ārstiem - Ludzas medicīnas centrs valdes locekli - Juri Atstupenu, Viļānu slimnīcas ārstu internistu Juri Galeriju Vidiņu, kā arī Jāzepu Korsaku, Rēzeknes pilsētas pašvaldības deputātu un ilggadēju Rēzeknes slimnīcas galveno ārstu, šobrīd ārstu narkologu.    

15.novembrī Latvijas Onkoloģijas centrā atklās Psihoemocionālā atbalsta centru. Pasākuma laikā klātesošie stāstīs par Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas un Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības "Dzīvības koks" uzsākto sadarbības projektu, lai turpmāk sniegtu psihoemocionālo atbalstu slimnīcas pacientiem un viņu tuviniekiem dažādās krīzes situācijās vai smagos dzīves posmos. Plašāk stāsta Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības "Dzīvības koks" valdes priekšsēdētāja Gunita Berķe.

Paliatīvā aprūpe – iespēja gan dzīvot, gan aiziet aizsaulē cienīgi. Vēža slimnieki, neiroloģijas un kardioloģijas pacienti ar hronisku sirds mazspēju, pacienti ar nopietniem izgulējumiem un mugurkaula traumām. Cilvēki ar smagām diagnozēm, kuru izārstēšana vairs nav iespējama, ir tie, kam nepieciešama paliatīvā aprūpe. Šai tēmai sižetu sērijā “Izmisuma zonā” pievēršamies pastiprināti. Latvijas Radio dodas uz divām lielākajām Latgales reģiona slimnīcām Rēzeknē un Daugavpilī, lai noskaidrotu, vai un kāda palīdzība šeit ir pieejama paliatīvās aprūpes pacientiem.

Latvijas TV žurnālisti pēdējo nedēļu laikā īpašu uzmanību pievērsuši vēža ārstēšanai Latvijā. Projektam varat sekot gan internetā, gan televīzijas sižetos un raidījumos. Šķiet, vislielāko rezonansi ir izraisījis "Aizliegtais paņēmiens", runājot gan par ārstu un pacientu savstarpējo komunikāciju, gan aplokšņu došanu un vispār savstarpējām pacientu un ārstu attiecībām. Sākotnēji asa ir bijusi mediķu reakcija. Viņi runā gan par sarkanajām līnijām, kuras kolēģi esot pārkāpuši, gan par aizvainojumu un tendenciozu pieeju. Krustpunktā studijā: projekta „Diagnoze-Vēzis” vadītājs Guntis  Bojārs, arī no lielajām slimnīcām - Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīcas vadītāja Ilze Kreicberga un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas ķirurģijas galvenais speciālists Haralds Plaudis, kā arī antropoloģe Aivita Putniņa. Runāsim par kolēģu izdarīto, par to, kāpēc izveidojusies tāda reakcija, un ko darīt, lai Latvijā mēs vienlīdz aktuāli runātu gan par mediķu, gan par pacientu problēmām un risinājumiem.

Mūsdienās cilvēku labklājība aug un par to liecina arī cilvēka mūža ilguma pagarināšanās. Taču kāda ir tā ilgākās dzīves kvalitāte? Kā savu pēdējo dzīves posmu pavada tie, kuriem ir pāri astoņdesmit, kuri piekalti pie gultas pavada ne vienu vai divus mēnešus, bet gadus. Daļa šādu sirmgalvju nonāk sociālajās iestādēs, bet citiem rūpējas tuvinieki. Ludzas novada Romandovas ciemā, nepilnus 5 km no Ludzas, ir vairākas viensētas, kur dzīvo gan turīgāki, gan mazāk turīgi cilvēki. Pussagruvušas neapdzīvotas ēkas un turpat blakus liela dzīvojamā māja, pie kuras aplokā ganās gan piena, gan gaļas lopi. Mājā ar malkas apkuri un vietējo ūdensvadu dzīvo ģimene, kuras pēdējo gadu galvenā rūpe ir 95 gadus vecās Zuzannas veselība. “Es kopju savu mammu, viņai ir 95 gadi. Dzīvojam laukos un viņa jau gandrīz desmit gadus nestaigā,” stāsta Juanna, kura ir tas cilvēks, kurš visvairāk laika un spēka velta sirmgalves kopšanai.

Latvijā katru dienu privātpersonas un uzņēmumi ziedo labdarībai vismaz pāris tūkstošus eiro. Saruna par pašmāju un citzemju ziedošanas kultūru, kam mēs ziedojam un kāpēc. Par pašmāju un citzemju ziedošanas kultūru, kam mēs ziedojam un kāpēc, raidījumā Kā labāk dzīvot sarunājas žurnāliste Eva Johansone, atbalsta programmas "Plecs" stratēģiskais vadītājs Jānis Erts un uzņēmējs Georgs Rubenis. "Esam bērnu autiņos ziedošanās kultūrā, bet pēdējo 15 gadu laikā tā ir krietni attīstījusies,” uzskata Jānis Erts. Viņš ziedojumus dēvē par brīvprātīgiem nodokļiem un ziedošanas kultūra Latvijā ir pārāk maz attīstīta, jo vēl jātiek pāri padomju laiku aizspriedumiem un neuzticībai par šo jautājumu. „Uzticēšanās būtiska, lai veicinātu sadarbību un ziedojumus,” norāda Erts. "Ziedošana un labdarības organizāciju kultūra arī ir sākumattīstības pozīcijā, jo ir virkne labdarības organizāciju, kas stāv un krīt par to, ko dara, bet ir arī organizācijas, kas ziedojumu mērķa ir profitējušas [guvušas labumu]. Ir bijuši arī krāpniecības gadījumi. Tas neveicina uzticēšanos,” vērtē Georgs Rubenis. Eva Johansone uzskata, ka ziedošanas kultūra tomēr strauji attīstās. Viņa vērtē, ka ziedošanas kultūras attīstība ir saistīta ar sabiedrības aktivitāti un iesaisti nevalstisko organizāciju darbā. Nav jau jāziedo tikai bēdīgām lietām, var ziedot, tam, kur ir tava sirds, piemēram, bērnu ansamblim vai strūklakas izveidei savā pašvaldībā. Atbalsti to, kas pašam tiešām šķiet nozīmīgs. Raidījuma viesi arī atgādina, ka ziedot var ne tikai naudu, bet ziedot var arī laiku, sakārtojot kādu vietu, vai palīdzot citiem. Uzņēmuma ziedojums var arī būt kontaktinformācija, lai palīdzētu risināt problēmas kādam, kas nonācis grūtībās.

Par to kā attīstās iespējas diagnosticēt saslimšanas un ārstēt tās, tiek runāts gana daudz, bet krietni mazāk ir izskanējušas runas par neārstējamām slimībām un cilvēkiem, kas ar tām saskaras. Kāda ir to cilvēku dzīve, kuriem uz šīs pasaules palicis pavisam īss laiks, kā ar šiem cilvēkiem runāt ārstiem, kā izprast, kādas ir viņu vajadzības, kad vienīgais, ko viņiem var sniegt, ir palīdzēt iespējami mierīgāk un nesāpīgāk nomirt? Tie ir lieli, sarežģīti un skarbi jautājumi, kuriem pievēršamies arī raidījumā Zināmais nezināmajā. Raidījuma viesi: Rīgas Stradiņa Universitātes docents Ivars Neiders un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas anesteziologs - reanimatologs Ivars Veģeris. Raidījuma viesi norāda, ka paliatīvā aprūpe ir nepieciešama ne tikai neglābjami slimiem cilvēkiem, bet daudz vairāk cilvēkiem, kam ir smagas hroniskas saslimšanas, viņiem paliatīvā aprūpe ir vajadzīga gadu gadiem. Cilvēku, kam paliatīvā aprūpe ir nepieciešama, kļūst arvien vairāk, jo tā uz laiku ir nepieciešama arī cilvēkiem, kuru saslimšanas ir ārstējamas. Tāpat raidījuma viesi norāda, ka jau apmēram 15 gadus aktuālas ir diskusijas, ka Latvijā ir problēmas ar paliatīvo aprūpi. Pārmaiņas šajā jomā uz labo pusi norit lēni. Un lēnas pārmaiņas ir grūti pamanīt. Ja varētu nokļūt situācijā pirms 15 gadiem, noteikti redzētu, kādas pārmaiņas ir notikušas. Latvijas Radio šogad īpaši pievērsis uzmanību paliatīvai aprūpei. Raidījuma Krustpunktā projektā “Izmisuma zonā” kolēģi centušies dažādi pētīt un vētīt paliatīvās aprūpes sistēmas problēmas Latvijā. Tam, kā neārstējami slimiem cilvēkiem cieņpilni pavadīt savu mūža nogali, pievērsies arī šī gada labdarības maratons “Dod pieci”. Palīdzība neārstējami slimiem senatnē Skatot vēsturē, kā par nedziedināmi slimajiem rūpējās Latvijā, ir jārunā par jezuītu ordeņa kalpotājiem, vēlāk arī luteriskās baznīcas pārstāvji uzsāk kalpošanas darbu, sniedzot atbalstu garīgi slimajiem un tādiem, kuriem ir smagas un neārstējamas kaites. Kā izpaudās šī palīdzība un ko par garīgi slimajiem kādā savā sprediķī ir teicis superintendants Hermanis Samsons, stāsta Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Inese Runce. “Latvijas teritorijā Livonijas laikā dažādi ordeņi, dažādas baznīcas institūcijas rūpējas par nespējniekiem, rūpējas par slimiem cilvēkiem. Tas tieši ir šis kalpošanas veids. Veikt dažādus žēlsirdības darbus bija viens no viņa primārajiem uzdevumiem,” skaidro Inese Runce. “Māsām pašām ir jādod nabagiem ēdiens un zāles, jāizturas pret tiem ar žēlsirdību un maigumu, cieņu un dievišķumu, pat pret tādiem, kuri ir ļauni un nepatīkami. Ar lielu apzinīgumu māsām ir jākalpo slimniekiem un nabagiem, kuri izraisa viņās riebumu. Šādā veidā māsām tiek dota iespēja pārdzīvot lielākas ciešanas,” tā ir teikts priestera Vincenta de Paula žēlsirdīgo māsu apvienības regulā, un šīs māsas 18. un 19. gadsimtā darbojās arī Latgalē. Bet jau vairākus gadsimtus iepriekš Latvijas teritorijā darbojās iestādes, kur palīdzēja smagi slimajiem. Dokumentos kā pirmā šāda iestāde mūsu teritorijā ir minēts Svētā Jura hospitālis, kas tika nodibināts 1220. gadā. Tajā arī ir ārstēti lepras slimnieki. Pagātnē rūpes par smagi slimajiem uzņēmās klosteru kalpotāji, tādējādi praktiskā veidā veicot žēlsirdības darbus. “Savukārt, pēc reformācijas redzam, ja runājam par mūsdienu Latgales teritoriju, tad, sākot ar 17. gadsimtu pirmie slimnieku aprūpētāji, cilvēki ar zināšanām, pieredzi, kuri veido kaut ko, ko mūsdienās varētu saukt par tādām savdabīgām slimnīcām, tas ir jezuītu ordenis, kurš jau 17.-18. gadsimtā nodarbojas ar šādām lietām,” turpina Runce. Vēl mazliet vēlāk, 19. gadsimta otrajā pusē Baltijas teritorijā luteriskā baznīca strauji uzsāk savu diakonijas kalpošanas darbu un ar tam laikam modernām metodēm veido dažādas dziednīcas un projektus, kas ir veltīti nedziedināmi slimu un garīgi slimu cilvēku aprūpei.

Ģimenes studija iesaistās Latvijas Radio projektā “Izmisuma zonā”. Saruna par to, kas notiek ar paliatīvās aprūpes bērnu pēc pilngadības sasniegšanas un kā palīdzēt ģimenei pārejas posmā, mainoties atbalsta mehānismam. Raidījuma viesi: Liepājas reģionālās slimnīcas pediatre, Bērnu paliatīvās aprūpes kabineta ārste Jūlija Cīrule-Galuza, biedrības "Dižvanagi" vadītāja Ilze Durņeva un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs. Sasniedzot pilngadību, bērns, kuram nepieciešama paliatīvā aprūpe, nonāk izmisumā zonā, piekrīt Vilnis Sosārs, dēvējot to par pelēko zonu vai pārejas zonu, kura vēl īsti nav noregulēta. „Īsti viņš vairs nepieder pie bērniem, tajā pašā laikā viņu ir grūti integrēt pieaugušo paliatīvajā aprūpē,” norāda Sosārs. Pieaugušiem lielākoties paliatīvā aprūpe nepieciešama onkoloģisko saslimšanu gadījumā. Jūlija Cīrule-Galuza norāda, ka „Izmisuma zona” nav tikai vecākiem un bērniem, bet arī speciālistiem, kas visu laiku bijuši viņam klāt un zina viņa saslimšanas. „Lai cik tas absurdi neskanētu, jo labāka aprūpe ir bērniem, jo grūtāk, mums, kad viņam tuvojas 18 gadu,” atzīst Jūlija Cīrule-Galuza. Ilze Durņeva rosina, ka ir nepieciešams pārejas posms, kas būtu līdz slimā bērna 24 gadu vecumam. Tas būtu labs posms, lai kopīgi pārietu un saprastu pārmaiņas. Vilnis Sosārs piekrīt, ka pagarināt aprūpes vecumu līdz 24 gadiem, būtu labs risinājums. Tas būtu pārejas laiks, kurā adaptējas ģimene un adaptējas bērns.  

Turpinot paliatīvajai aprūpei veltīto projektu „Izmisuma zonā” šoreiz, galvenokārt, aplūkojamm pieredzi, organizējot paliatīvo aprūpi mājās. Šī stāsta galvenais varonis ir rakstnieks Andris Akmentiņš. „Mēs to ne mirkli nesaucām par paliatīvo aprūpi. Mēs, protams, cerējām uz brīnumu,” bilst Andris Akmentiņš. Viņš dzīvo Ventspilī. Uz turieni viņš pārvācās pēc sievas Ingunas nāves pirms aptuveni desmit gadiem. Viņai bija kaulu audzējs un teju gadu Andris, konsultējoties ar mediķiem, pats organizēja paliatīvo aprūpi viņai mājās. Andris ļoti nopietni piegāja šim procesam un ir izveidojis speciālas tabulas ar rīcības plāniem, ko viņš pats sauc par „skrejceļiem”. Par paliatīvās aprūpes sistēmas organizēšanu paša spēkiem Andris uzsver: „Tāds „pareizi” vai „nepareizi” vispār nepastāv, labāk tad tēmēt uz „skaisti līdz pēdējam” vai izvēlēties jebkuru citu konceptu, galvenais cieņpilnu, jēgpilnu”.

Šodien notiks pirmais onkoloģisko slimību pacientu forums "Pret vēzi kopā un bez bailēm". Foruma mērķis ir panākt straujākus uzlabojumus onkoloģijas nozarē, lai tā kļūst mūsdienīgāka un pacientiem draudzīgāka. Viens no foruma rīkotājiem ir arī biedrība "Soli priekšā melanomai". Tās dibinātāja Sondra Zaļupe intervijā Latvijas Radio 1 atzina, ka onkoloģija tieši vai netieši saista piekto daļu Latvijas sabiedrības, līdz ar to šī problēma ir aktuāla daudziem un tai ir jāpievērš lielāka uzmanība. Šobrīd neesot zināms – cik cilvēkiem ir melanoma, līdz ar to nav aplēses cik būtu nepieciešams līdzekļu šīs slimības ārstēšanai. Zaļupe arī norāda, ka pietrūkst finansējuma un iztrūkst statistikas datu, turklāt vēl aizvien liela daļa pacientu un arī ārstu nav pietiekami informēti par ādas vēzi.   Par onkoloģisko slimību pacientu forumu "Pret vēzi kopā un bez bailēm" plašāks stāsts raidījumā Kā labāk dzīvot.  

Atbalstīt un izglītot var ne tikai speciālisti, bet arī līdzcilvēki. Kā dažādas pacientu organizācijas var palīdzēt, ja nācies saskarties ar kādu no onkoloģiskajām saslimšanām, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro biedrības "Vita" vadītāja Irīna Januma, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas onkoloģe ķīmijterapeite Signe Plāte, Kolorektālā vēža pacientu biedrības vadītājs Uldis Vesers un veselības firmas „Dziedniecība” Veselības grupas galvenā ārste ginekoloģijā Ingrīda Circene. Atzīmējot krūts vēža biedrības „Vita” 25.jubileju, 4.oktobrī Latvijas Universitātes Zinātņu mājā notiks īpašs pasākums – pirmo reizi tiek rīkots informatīvs un izglītojošs atbalsta forums onkoloģijas pacientiem un viņu tuviniekiem „Pret vēzi kopā un bez bailēm”. Foruma laikā ar valsts politikas veidotājiem un īstenotājiem plānots runāt par pacientu tiesībām un vajadzībām, sniegt informāciju un dalīties ar pieredzi par sabiedrības lomu vēža profilaksē un sabiedrības informēšanā. „Mēs kopā parādīsim, ka no sabiedrības ir jāizspiež bailes,” norāda Irīna Januma. „Ir jāieslēdz prāts, zināšanas, ticība saviem spēkiem un kopā mums ir uzdevums pārliecināt valsti, ka ir vērts ieguldīt onkoloģijas pacientos.” Šis būs onkoloģijas pacientu pirmais forums, kurā arī paredzēts izveidot rezolūcija, kas lūgs Saeimu atbalstīt onkoloģijas pacientu kustību. „Foruma uzdevums būtu noņemt stigmu, jo daudzi pacienti kautrējas. Kautrējas stāstīt tieši pozitīvos stāstus. Pacienti, kas iegūst pilnu remisiju, viņi nevēlas to afišēt. Tie pacienti, kuriem kaut kas nav paticis, viņi to afišē skaļi un aktīvi. Forums būtu pirmais ceļš parādīt, ka pacientu, kas ir izārstējušies, ir daudz, " atzīst Signe Plāte. Forums ir arī biedrības „Vita” jubilejas pasākums, bet Irina Januma aicina visus, kas grib sveikt biedrību, nenest ziedus uz pasākumus, daudz vairāk palīdzēs materiālais ziedojums biedrībai vai pārskaitījums ziedot.lv.

Vai un cik ilgi vajag mākslīgi uzturēt cilvēka dzīvību, ja ārsti zina, ka palīdzēt viņam vairs nekādi nav iespējams? Šis jautājums visā pasaulē jau ilgstoši ir radījis daudzas dilemmas. Šad un tad plašsaziņas līdzekļos redzam ziņas par gadījumiem, kad tuvinieki nespēj pieņemt kopēju lēmumu – saglabāt kāda slima cilvēka dzīvību vai nē. Sarežģītās situācijās tiesa ilgst gadiem, un tām līdzi seko visa valsts. Kā tas notiek Latvijā? Cik ilgi mēs uzturam cilvēkus mākslīgi pie dzīvības un kas notiek, kad tuvinieki lūdz pacientu atslēgt no sistēmām? Diskutējam par to raidījumā Krustpunktā. Raidījuma viesi: Saeimas sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājs Andris Skride, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta anesteziologs – reanimatologs Roberts Fūrmanis, Rīgas Stradiņa Universitātes docents, Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas Intensīvās terapijas nodaļas ārsts Reinis Balmaks un Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta ārstniecības kvalitātes nodaļas vadītāja Sanita Janka. Pa tālruni sazināmies ar Latvijas Universitātes asociēto profesori Signi Mežinsku un Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības valdes priekšsēdētāju Andu Jansoni.

Krustpunktā pirmdienas ir lielās intervijas diena, un mūsu šīsdienas viesis ir cilvēks, kurš nodarbojas gan ar personības psiholoģijas, gan medicīnas ētikas un filozofijas  jautājumiem. Latvijas Radio jau vairākus mēnešus veido projektu „Izmisuma zonā”, kura mērķis ir panākt pozitīvas pārmaiņas paliatīvajā aprūpē Latvijā. Domājot par paliatīvo aprūpi, agri vai vēlu nākas domāt arī par dzīvību un nāvi. Arī šie jautājumi ir mūsu studijas viesa pārdomu lokā. Krustpunktā studijā šodien filozofs, Rīgas Stradiņa Universitātes asociētais profesors Vents Sīlis.

Šis ir projektam „Izmisuma zonā” veltīts raidījums Īstenības izteiksme. Šajā reizē runāsim ar Ilzi Spergu, kura 18. jūlija vakarā atrada savu māti nokritušu. Ilzei bija aizdomas par insultu. Mammu aizveda uz Rēzeknes slimnīcu. Tur dežūrēja ārsts Georgijs Tihonovs. Ilze Sperga ir rakstniece. Viņa tās nakts notikumus atspoguļojusi dienasgrāmatā. Lai parādītu, cik ilgas stundas pagāja, līdz beidzot mammai tika uzstādīta diagnoze. Fragmentus no Ilzes Spergas virtuālās dienasgrāmatas ierunāja Latvijas Radio kolēģe Laura Dreimane. Viss notikumu apraksts pieejams Ilzes Spergas virtuālajā dienasgrāmatā. Pēc šiem notikumiem pagājis jau vairāk nekā mēnesis. Kopā ar saviem abiem bērniem un mammas māsu Ilze vasaru pavada lauku mājās pie Viļāniem. Arī mamma te ir atgriezusies pēc ilgstošas dzīvošanas Daugavpils slimnīcā un rehabilitācijas Jaunķemeros un Siguldā, no kuras viņa centās aiziet pašas spēkiem. Šobrīd insults mammai ir atstājis nopietnas sekas uz veselību.

Mani sauc Sanita un, diemžēl, dzīvē ir sanācis tā, ka es esmu saskārusies ar onkoloģisko slimnīcu, respektīvi – dzemdes kakla vēzis. Šobrīd ir pagājuši jau nedaudz vairāk kā divi gadi, kopš Sanita ar šo diagnozi sadzīvo. Tas pirmais etaps bija ātrs, caur zaļo koridoru. Ātrs un likās, ka viss – man ir pats sākums, un mēs ar to tiksim galā, es ar to tikšu galā. Tā tas bija līdz aizvadītā gada vasarai – jūlijam. Sanitai bija plānotā kontrole pie onkologa, kurā ārsts apstiprināja, ka viss ir labi, tika noņemtas asinsanalīzes. Viss esot bijis labi. Sanita varējusi uzelpot. Pēc kaut kāda mēneša sākās nesaprotamas lietas. Sapratu, ka kaut kas kārtībā man nav. Pirmais skrējiens pie ģimenes ārsta. Tad par maksu pie ginekologa, jo plānotā bija novembrī tikai Gaiļezerā un respektīvi neviens ātrāk… Nu nebija iespēja tikt. Ginekologs man pateica, ka, diemžēl, slimība ir atgriezusies un ir nepieciešama steidzama konsultācija, ka nevar līdz novembrim. Tad Sanita gājusi pa maksu, stājusies maksas rindā pie onkologa. Tajā viņa gaidīja no 24. jūlija līdz 12. septembrim. Sanitai pa to laiku vajadzēja aiziet arī uz datortomogrāfa izmeklējumiem. Un tad nāca tas spriedums, ka man, diemžēl, palīdzēt vairs nevar un ka es tieku nodota paliatīvajai aprūpei. Stāsta Kristaps Feldmanis: Šajā „Īstenības izteiksmē”, kas veltīta projektam „Izmisuma zonā”, ar savu pieredzi dalās Sanita Birnīte. Viņa strādā ēdināšanas un viesmīlības jomā. Strādīga un čakla, tomēr atzīst – šobrīd nogurst ātrāk nekā pirms pāris gadiem. Ar Sanitu satiekos agrā darbadienas rītā. Viņa dzīvo kādā skaista koka ēkā Āgenskalnā. Otrajā stāvā. Nelielais, bet mājīgais dzīvoklītis atrodas tieši virs restorāna, kas ir arī Sanitas darba vieta. Viņa stāsta par savu pieredzi "izmisuma zonā".

Šajā projekta „Izmisuma zonā” raidījumā Īstenības izteiksme stāsts par paliatīvo aprūpi Jēkabpils slimnīcā. Uzklausām arī sabiedriskā labuma organizācijas pārstāvjus, kas vēlējās atbalstīt Jēkabpils slimnīcu, nodrošināt tai modernas iekārtas un izremontēt telpas. Tomēr viss apstājās likuma priekšā. Jēkabpils slimnīcu atbalstīt vēlējās sabiedriskā labuma organizācija „o fonds”, kas pārstāv onkoloģisko pacientu intereses. Viņi savulaik vēlējās iesākt Jēkabpils slimnīcas paliatīvās aprūpes nodaļas izveidi.

Paliatīvā aprūpe ir starpdisciplināra, tai ir jāaptver pacientu, ģimeni un sabiedrību. Vai un kā Latvijā ir iespējams rūpēties par saviem tuvākajiem, nodrošinot katra cilvēka pamattiesības – dzīvi bez sāpēm un ciešanām, vairāk runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāja Liene Cipule, Nacionālā veselības dienesta (NVD) Ambulatoro pakalpojumu nodaļas vadītāja Ieva Melišus, NVD Stacionāro pakalpojumu nodaļas vadītāja Lelde Ģiga un Sociālo darbinieku biedrības pārstāvis Viesturs Kleinbergs. Par paliatīvās aprūpes un sociālās aprūpes mājās pieejamību Latvijas reģionos stāsta Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Līga Kozlovska. Ambulatoro paliatīvo pakalpojumu pieejamību skaidro NVD Ambulatoro pakalpojumu nodaļas vadītāja Ieva Melišus. Informāciju par medicīniska rakstura paliatīvās aprūpes aspektiem menedžē un tālāk nodod ģimenes ārsts.  Viņš izvērtē pacientus, izvērtē viņu dzīves apstākļus un nepieciešamības gadījumā var izrakstīt nosūtījumu veselības aprūpei mājās.  Galvenokārt tie ir pacienti, kam ir hroniskas saslimšanas, arī onkoloģiskas, un viņiem ir pārvietošanās traucējumu.  Ja ir onkoloģisks pacients, kuram ir funkcionāli ierobežojumi, bet viņš spēj sevi aprūpēt pats, un viņa galvenā problēma ir sāpes, tad viņš šo terapiju var menedžēt pats.Ārsts var izrakstīt nosūtījumu pie paliatīvas aprūpes speciālista. No šī gada šāds pakalpojums ir valsts apmaksāts.  Šādi speciālisti pieeja Rīgas Austrumu klīniskajā slimnīcā, arī Liepājas reģionālajā slimnīcā un Jēkabpilī. Daugavpils reģionālajā slimnīcā ir pieejams paliatīvās aprūpes kabinets, kurā ir pieejamas paliatīvās aprūpes iespējas, kur pacients, ja ģimenes ārstam  ir grūtības atsāpinošo terapiju nostabilizēs, vai viņam pietrūks kompensējamo zāļu kompetences, var nosūtīt pacientu atvieglināt ciešanas. Pacienti, saņemot nosūtījumu veselības aprūpei mājās, vai viņu radinieki, vai tuvinieki vēršas attiecīgā ārstniecības iestādē. Kurā vietā pieejamas šādas ārstniecības iestādes, ir publicēts Nacionālā Veselības dienesta mājaslapā sadaļā Veselības aprūpes pakalpojumi.  Var arī vērsties NVD, ja ir kādi problēmjautājumi.

Paliatīvā aprūpe ģimenē. Visbiežāk rūpes par nedziedināmi slimu tuviniekiem uzņemas ģimene, bet kā šajā situācija rīkoties, lai netiktu iznīcināta ģimenes dzīve, lai cilvēki ar savu tuvinieku varētu pavadīt pēdējos brīžus mierā un saticībā, nevis pastāvīgā cīņā ar domām par to, kā nodrošināt gultasvietu, kur rast medikamentus un nepieciešamās palīgiekārtas. Kā situācija, ja ģimenē ir kopjams kāds ģimenes loceklis, ietekmē bērnus, kas zaudē ne tikai kādu mīļu tuvinieku, bet arī vecāku uzmanību, un kā vecākiem tikt galā ar fiziskiem un psiholoģiskiem izaicinājumiem, ko prasa palīdzības sniegšana un atbalsts smagi slimam tuviniekiem nereti mēnešu, pat gadu garumā, interesējamies Ģimenes studijā. Diskutē ģimenes psihoterapeits Sandis Ratnieks, sociālantropoloģe, Latvijas Universitātes asociētā profesore Aivita Putniņa, medmāsa ar pieredzi paliatīvajā aprūpē Inga Upeniece. Uzklausām arī pieredzes stāstus. Sandis Ratnieks norāda, ka smagas slimības gadījumā ģimenē priekšplānā ir medicīnisko simptomu kupēšana, kas ir dabiski, bet ir arī psiholoģiskās un garīgās vajadzības. "Ja sadarbība būtu vairāk starpdisciplināra – mediķis, psihologs, garīdznieks, vai vēl kāds, kas dotos ģimeni atbalstīt. Ģimene tajā brīdī nespēj ne par ko citu domāt, kā atvieglot cilvēka ciešanas, būtu labi, ja kādi citi arī viņus ieraudzītu, ģimenei ir vajadzīgs atbalsts, lai sniegtu atbalstu slimajam tuviniekam,” vērtē Ratnieks. Inga Upeniece stāsta, ka viņa ir kā starpnieks starp ģimeni un ārstiem. “Jāmāk atbalstīt gan slimo cilvēku, jādzīvo viņam līdzi, jāmāk uzturēt saikni ar piederīgajiem un viņus atbalstīt, tuvināt savstarpēji un izbaudīt dienas un mēnešus kopā,” atzīst Upeniece. “Ja nāve pieklauvē pie ģimenes durvīm, kad kāds cilvēks ir uz aiziešanu, vai ir kāda smaga slimība ilgstoši, tas ir pārslodzes režīms, tā ir krīzes situācija. Visiem vajag mobilizēties, un tas nozīmē, ka savas vajadzības noliek malā, lai koncentrētos uz tā cilvēka vajadzībām. (..) Mobilizē visu savu enerģiju, bet pašam veidojas deficīts. Kad cilvēks aiziet, tas deficīts paliek. Ja domājam par paliatīvo pakalpojumu, šis klients vai pacients ir visa ģimene. Man šķiet ir nepieciešams šo jautājumu pacelt valsts līmenī kā pakalpojumu, lai informācija tos cilvēkus, kam tas vajadzīgs, viņus sasniedz,” uzskata Ratnieks. Runājot par palīdzību ģimenēm, kas kopj slimus radiniekus, Ratnieks atzīst, ka vislabākā aprūpe ir profilakse. “Te es saredzu atbalsta sistēmas radīšanu ģimenēm, kas kopj slimus cilvēkus. Tā ir liela palīdzība, ka ir kāds, kurš var atnākt palīdzēt, lai cilvēks var aiziet pastaigāties, aiziet uz veikalu, atpūsties," norāda Ratnieks. Ja hroniski nav laika atpūtai, nav laika sev, tad izdegšana ir neizbēgama. “Tas attiecas arī uz ārstiem un vidējo medicīnisko personālu, arī viņiem nepieciešams atbalsts. Tur ir nepieciešama ne mediķa, bet sociālā darbinieka, aprūpētāja izglītība. Šādus izaicinājumus veselības aprūpes sistēma nevar panest, arī ārsti kļūst par ķīlniekiem un izdeg, jo nav pietiekami daudz resursu, nav pietiekami daudz atbalsta. Jādomā par visām pusēm un kompleksu risinājumu," uzskata Aivita Putniņa. Cilvēki bieži arī nezina, kādas ir viņu tiesības, kur meklēt palīdzību, kāds atbalsts pieejams slimniekam.

Vidzemes ziemeļos pie Igaunijas robežas atrodas nelielais Mazsalacas ciems. Mazsalacas slimnīca ir specializējusies paliatīvajā aprūpē un pacientu viņiem netrūkst. Šajā, projektam „Izmisuma zonā” veltītajā Īstenības izteiksmē Latvijas Radio dodas uz Mazsalacas slimnīcu, lai skaidrotu, kā pilsētai ar tik mazu iedzīvotāju skaitu jau gadiem izdodas šādus pakalpojumus piedāvāt. Mazsalacas slimnīcas vadītājs, ģimenes ārsts Edgars Grandāns, viņš arī Mazsalacas novada domes deputāts, atklāj, ka slimnīca ir salīdzinoši jauna – celta divtūkstošo gadu sākumā. Gaitenī pie viņa kabineta durvīm, pie sienas piekārts, skaļi skan radio. Grandāns stāsta, ka tas tur esot tādēļ, lai gaitenī esošie nevarētu dzirdēt ārsta sarunu ar pacientu. Interese par citu Mazsalacas iedzīvotāju veselību esot liela. Pati slimnīca ir salīdzinoši jauna – celta divtūkstošo gadu sākumā. Grandāns skaidro, ka laukos paliatīvā aprūpe vēl vairāk nekā pilsētās ir ne tikai darbs slimnīcā. Liela loma ir darbam ar tuviniekiem pacienta dzīvesvietā, kas pēc izrakstīšanās no stacionāra ir iespējami jāpielāgo jaunajiem dzīves apstākļiem. Paliatīvās aprūpes virzienu izvēlēties iedrošinājis Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs.

„Latvijā ārstiem trūkst cilvēciskuma,” norāda Kristīne un Edgars Ķiguri, kuri jau sešus gadus strādā paliatīvās aprūpes jomā Norvēģijā. Viņi atzīst, ka sistēma tur un Latvijā ļoti atšķiras. Latvijā visu pārāk daudz dara, vadoties pēc vadlīnijām un aizmirstot komunikāciju un cilvēciskas attiecības. Ķiguri paši ģimenē saskārušies ar nepieciešamību pēc paliatīvās aprūpes Latvijā un vērtē, ka šeit ārsti nemāk ar pacienta tuviniekiem sarunāties. Kristīne un Edgars Ķiguri ir medicīnas māsas. Viņi jau sešus gadus Norvēģijā strādā paliatīvās aprūpes jomā. Turpinot Latvijas Radio projektu „Izmisuma zonā”, piedāvājam interviju ar Kristīni un Edgaru Ķiguriem, kuri savu ikdienu, strādājot paliatīvās aprūpes jomā Norvēģijā, var salīdzināt ar pieredzi Latvijā, kad paliatīvā aprūpe bija nepieciešama pašu tuviniekam.

Krustpunktā šodien īsāks nekā parasti darbadienās, skan tikai nepilnu stundu. Zināmā mērā turpinām aizsākto raidījumu ciklu „Izmisuma zonā” par paliatīvo aprūpi Latvijā. Taču sarunā ne tikai par to vien. Uz lielo interviju ir aicināta Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Garīgās aprūpes un sociālā darba dienesta vadītāja, sertificēta kapelāne Dana Kalniņa-Zaķe.

Šī ir otrā raidījuma Īstenības izteiksme daļa projektā „Izmisuma zonā”. Tajā runājam par paliatīvās aprūpes sistēmu Latvijā, par to, kāda tā ir tagad un kur tai vajadzētu attīstīties, lai cilvēkiem būtu iespēja cieņpilni aizvadīt savas dzīves nogali, lai līdz ar vienu slimnieku netiek iznīcinātas visas ģimenes dzīves. Šajā raidījumā saruna ar trīs sievietēm, kuru dzīves saista viens notikums. Viņas visas ir rūpējušas par saviem tuviniekiem. Izjutušas informācijas trūkumu, nespēka sajūtu. Viņas visas ir bijušas izmisuma zonā.

Kāpēc mēs bieži vien nespējam palīdzēt tiem, kas piedzīvo milzīgas sāpes un kuriem nākas savu nāves stundu sagaidīt lielās mokās? Raidījuma Krustpunktā komanda ir nolēmusi tuvākajā laikā īpašu uzmanību pievērst paliatīvajai aprūpei Latvijā. Ārsti apgalvo, ka pasaulē medicīna ir tik tālu attīstījusies, ka mums ir iespēja jebkuras sāpes mazināt un atvieglot. Taču diemžēl pārāk bieži Latvijā šī iespēja cilvēkiem nav pieejama. Garas rindas, liela maksa - tā ir Latvijas realitāte. Kādēļ tā un kādas ir iespējas situāciju mainīt? Krustpunktā studijā pēc pulksten vieniem būs Latvijas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs, žurnāliste Inga Gorbunova, Saeimas sociālo lietu komisijas deputāte Evita Zālīte Grosa un Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs Ilmārs Dūrītis.  

Smagas onkoloģiskas saslimšanas, plašs insults, smagi orgānu bojājumi un citas ļoti nopietnas saslimšanas. Neārstējamas. Tās ātrāk vai vēlāk pacienta dzīvību izdzēš un aprūpē galvenā uzmanība tiek veltīta pacienta sāpju, trauksmes mazināšanai, slimības uzvaras iespējamai kavēšanai. Tas ir neizsakāmi smags dzīves posms slimniekam fiziski un emocionāli. Tā ir elle, kas jāiziet arī tuviniekiem. Tā ir paliatīvā aprūpe. Paliatīvās aprūpes centrā pacientus stabilizē līdz desmit dienām. Tad aprūpējamais tiek nodots tuviniekiem. Tas ir apburtais loks. Kopjams tuvinieks prasa laiku, lielus naudas līdzekļus, savukārt, naudas nav, jo strādāt nav laika – ir jākopj tuvinieks. Šādi apstākļi dzen depresijā tos, kuru galvenais mērķis ir palīdzēt savam radiniekam, to kopt, par to rūpēties. Šādi apstākļi visus situācijā iesaistītos iedzen Izmisuma zonā. Šis ir pirmais Īstenības izteiksmes raidījums projektā „Izmisuma zonā”. Tajā runājam par paliatīvās aprūpes sistēmu Latvijā, par to, kāda tā ir tagad un kā tai vajadzētu attīstīties, lai cilvēkiem būtu iespēja cieņpilni aizvadīt savas dzīves nogali, lai līdz ar vienu slimnieku netiek iznīcinātas visas ģimenes dzīves, lai cilvēki ar savu mīļo var pavadīt pēdējos brīžus mierā un mīlestībā nevis pastāvīgā cīņa ar domām, kā nodrošināt gultas vietu, medikamentus, palīgiekārtas un visu pārējo. Lai cilvēki ar savu mīļo var pavadīt pēdējos brīžus kopā nevis cīnoties ar sistēmu.