Podcasts about kalnciema

Talku senā būtība bija īslaicīgi atrisināt darba roku trūkumu, bet kāpēc talkot mehanizācijas laikmetā, par to spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Lielās talkas komandas pārstāve Kristīna Sprūdža, diriģents Ints Teterovskis un folkloras pētniece Ilga Vālodze-Ābele. Šogad Lielā talka Latvijā norisināsies 26. aprīlī. Jelgavas novada Kalnciema pagastā talka notiks nevis 26., bet 25. aprīlī un tad uzņēmumi un pašvaldības iestādes sakops savas teritorijas. Ar Kalnciema pagasta jaunatnes lietu koordinatori Elīnu Fedotovu dažas no atpūtas vietām, kas izveidotas, pateicoties Jelgavas novada konkursa „Mēs savai videi" finansējumam, apskatīja Daina Zalamane.

Etnogrāfs un afrikāņu kultūras pētnieks Ziedonis Ligers (1917–2001) Latvijā pagaidām ir maz zināma personība. Liecības par viņa dzīvi glabājas dzimtajā pusē – Kalnciema muzejā. Latvijas Antropoloģijas biedrības pētnieki šobrīd ķērušies pie pirmā starptautiski atzītā latviešu antropologa dzīvesstāsta un veikuma izzināšanas, kā arī pie Francijā dzīvojušā zinātnieka dokumentu daļējas atgriešanās dzimtenē. Ziedonis Ligers 1944. gadā, vācu okupācijai mijoties ar padomju karaspēka ienākšanu, atstāja Latviju, un neatgriezās arī pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas. Viņa dzīve aizritēja desmit gadu ekspedīcijā Āfrikā un viņa savrupnamā Francijā, Normandijā. Mūžībā Ziedonis Ligers aizgāja 2001. gadā, un šobrīd tiek spriests par viņa mantojuma tālāko likteni. Lai apliecinātu Latvijas ieinteresētību glabāt liecības par latviešu zinātnieka Ziedoņa Ligera dzīvi, 2024. gada rudenī iepazīties ar viņa mantojumu un tā glabātājiem uz Franciju devās antropoloģes Agita Lūse un Anna Griķe, kā arī Kalnciema muzeja vadītājs Dāvis Beitlers. Visi trīs Ziedoņa Ligera dzīvesstāstā ieinteresētie pētnieki arī ir raidījuma viesi. 1931. gadā Ligers absolvēja Kalnciema sešgadīgo pamatskolu un diezgan netipiski kalnciemiešiem, kuri parasti izvēlējās mācīties tuvākajā Jelgava, uzsāka mācības Rīgas 2. ģimnāzijā. 1936. gadā iestājās Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, un viņš arī ir ieguvis jurista diplomu, pēc laulībām ar Gaidu Ģinteri kādu laiku dzīvoja Berlīnē, kur papildinājās krimināltiesībās. Taču paralēli Ziedonis Ligers apmeklēja lekciju kursus Filoloģijas fakultātes vēstures nodaļā, kas arī izrādījās viņa dzīves lielā kaislība. Jau studiju laikā apceļoja Franciju, Beļģiju, Vāciju, studējot arhīvu un muzeju materiālus, viena no viņa pētījumu tēmās bija Baltijas pilsētu vēsture.  1939. gadā Ligers sāka strādāt Filoloģijas fakultātē par Etnogrāfijas katedras subasistentu, šai laikā viņš aktīvi vāc materiālus par latviešu etnogrāfiju, īpaši pievēršoties zvejas tradīcijām. Izziņas literatūrā iepretim Ziedoņa Ligera vārdam rakstīts ne tikai “latviešu etnogrāfs” vai “jurists”, bet arī “mākslas vēsturnieks”. Dāvis Beitlers izsaka nožēlu, ka nesen iznākušajā mākslas albumā par scenogrāfu un gleznotāju Ludolfu Libertu Ziedoņa Ligera vārds pat nav pieminēts. Nu jā, droši vien nebija pieejama informācija. Lai gan ar Ziedoni Ligeru ar Ludolfu Libertu saistījusi ne tikai draudzība, viņš uzrakstījis arī grāmatu. Kāds bija Ziedonis Ligers? No nostāstiem var secināt, ka visai pretrunīga personība. Neuzticējies pasaulei, mūža garumā attiecības uzturējis tikai ar jaunības draugiem, māti, kura Latvijā nodzīvoja līdz pagājušā gadsimta sešdesmitajiem, un  citiem kalnciemiešiem, kas pēc neatkarības atgūšanas viņu apmeklēja arī Francijā. Un vienlaikus viņa biogrāfijā rodams arī pavisam citāds personības raksturojums – pratis iegūt Lielupes zvejnieku uzticēšanos, apgrozījies mākslinieku aprindās, mācējis vairākas valodas. Vācu okupācijas laiks acīmredzami bijis labvēlīgs Ziedoņa Ligera darbībai, lai gan pētāmi vēl būtu šīs labvēlības iemesli.  1944. gads un Latvijas atstāšana pārvelk strīpu Ziedoņa Ligera kā latviešu etnogrāfa karjerai. Vispirms Ziedonis Ligers bēgļu gaitās devās uz Vāciju, kādu laiku studēja Heidelbergas universitātē, un tikai tad devās uz Franciju. Kur Kānas universitātē 1946. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par Latvijas un Igaunijas pilsētu vēsturi, kas gadu vēlāk tika izdota kā grāmata, kā arī lasīja lekcijas par Ēģiptes kultūras vēsturi. Savukārt Sorbonnas Universitātē Humanitāro zinātņu fakultātē 1952. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par medībām, vākšanu un zveju Latvijā, un tā publicēta grāmatā 1953. gadā. Sorbonnas universitātē veiktais pētījums izrādījās liktenīgais pagrieziens: Francijas valdības uzdevumā 1955. gadā Ziedonis Ligers kopā ar sievu Gaidu devās ekspedīcijā ar Francijas Nacionālā zinātniskās pētniecības centra peldošo laboratoriju pa Nigēras upi Rietumāfrikā. Pēc ekspedīcijas vadītāja antropologa Marsela Griola nāves 1956. gadā uzņēmās tās vadību. Vairāk nekā desmit gadus Ligeri kopā ar citiem ekspedīcijas dalībniekiem kuģoja pa Nigēras upi un ar to saistītajiem ezeriem, klātienē pētīja Āfrikas tautu ticējumus, paražas un lietišķo mākslu, sevišķi pievēršoties bozo tautai Mali. Iepazīstot Ziedoņa Ligera mantojumu, pētnieki atraduši kasti ar vēstulēm. Pētniekiem acis iemirdzējušās. Tūlīt izdosies iepazīt zinātnieku kā cilvēku, izdzirdēt vēstulēs viņa paša balsi. Izrādījies, ka tās ir tikai aploksnes. Ziedonis Ligers krājis un kolekcionējis daudz ko, tai skaitā arī pastmarkas. Bet viņa personība - tas lielā mērā joprojām ir noslēpums. Kara bēglis attiecībā pret Latviju. Francijas akadēmiskajā vidē nokavējis savu iznācienu. Un vienlaikus viņa mūža veikumam pilnīgi noteikti ir vērtība. Tikai jāsagaida īstais brīdis, īstā iespēja. Interneta resursos glabājas informācija, ka pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas, 1990. gados Ziedonis Ligers savas bērnības skolas (tagadējās Kalnciema vidusskolas) bibliotekārei dāvinājis grāmatas dažādās valodās. Šķiet, ka nesen tapušais Kalnciema muzejs arī būs tā vieta, kur glabāsies fiziskās liecības par Ziedoņa Ligera veikumu. Pārskatāmā nākotnē, jau šogad, plānots vēl viens brauciens uz Normandiju Francijā. Antropoloģes Agita Lūse, Anna Griķe, vēsturnieks Dāvis Beitlers turpina Ziedoņa Ligera piemiņas atjaunošanu Latvijas zinātnes vēstures lappusēs un viņa dzimtajā Kalnciemā, kur Rīgas Liepājas šosejas malā joprojām atrodas mājas vieta – Ziedoņi.

Saruna Kultūras rondo studijā par to, kas mūs patiesībā visus vieno un kāpēc būtu jaskatās uz svešiem miroņiem. Šī mēneša jubilāre – māksliniece Diāna Dimza-Dimme ieved mūs savas jubilejas izstādes “Piedzimšanas diena” dziļumos. Tā aplūkojama Kalnciema kvartālā. Māksliniece Diāna Dimza-Dimme jubileju svin ar izstādi "Piedzimšanas diena".  

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja audio/video krājuma glabātājs Juris Lubējs. “Bellaccord Electro”, plaši pazīstams kā “Bellaccord”, ir skaņuplašu firma Latvijā, ko 1931. gadā dibināja Helmārs Rudzītis (1903–2001) – novatorisks, entuziastisks latviešu uzņēmējs. Savas dzīves dramatiskos un priecīgos mirkļus viņš apkopojis savos memuāros “Manas dzīves dēkas”, un no šī darba mēs varam iegūt daudzas detaļas par “Bellaccord” radīšanu. Līdz 30. gadu sākumam latviešu mūziķiem savu mūziku Latvijā nebija iespēju ierakstīt. 1931. gadā Rudzītis dodas uz Berlīni un tur satiekas ar latviešu mūziķi – diezgan pretenciozā vārdā – Zigfrīdu Oņēginu, īstajā vārdā – Vēmenu. Šis cilvēks viņam savā ziņā atvēra tālāku ceļu uz viņa sapni. Zigfrīds viņu savukārt iepazīstināja ar vācieti Zipmani, kas bija speciālists skaņuplašu ražošanas jomā. Tādā veidā Helmārs Rudzītis iepazīstas ar ražošanas procesu sīkāk un pamatīgāk. Viņš uzzināja, ka skaņuplašu ierakstu izgatavošana Eiropā bija tikai dažu lielāko koncernu rokās, mazajiem uzņēmumiem šajā nozarē īsti nebija teikšanas. Šajā sakarībā Vācijā bija uzņēmums "Vox", kas bankrotēja. Un Rudzītis laimīgā kārtā bija blakus, kad tika izpārdota tehnika. Viņš nopirka šo tehnoloģiju, bet viņam bija nepieciešams iegādāties arī ierakstu aparatūru. Taču viņu neapmierināja "Vox" firmas piedāvājums – viņš gribēja kaut ko modernu un jaunu. Tālāk Rudzītis visu šo aparatūru, ko dabūja Berlīnē, pārveda uz Rīgu, un Kalnciema ielā 40 tika atvērta skaņuplašu ražotne. Iekārtas, kuras pārveda no Vācijas, bija lielas, smagas un sarežģītas. Tur bija gan skaņuplašu spiedes, gan galvanizācijas iekārtas, gan tvaika katli, gan slīpēšanas iekārtas – vesela fabrika, kas sāka strādāt Latvijā 1931. gada 16. novembrī. Jāteic, ka pamatā visai šai skaņuplašu ražošanai ir galvanizācijas process. Kas tad ir galvanizācija? Ja paskatāmies dažās vārdnīcās, tad varam atrast, ka tas ir process, kad kāds materiāls tiek pārklāts ar metāla kārtu, izmantojot elektroķīmisko vannu. Tātad vannā tiek iegremdēts gan šis materiāls, kas jāpārklāj, gan arī metāls, ar kuru tiek pārklāts. Tad, pievienojot elektrodiem elektrību, notiek ķīmisks process un joni atbrīvojas no metāla un pāriet uz pārklājamo virsmu, pārklājas ar šo jauno metāla kārtiņu, kas tad arī ir galvanizācijas process. Šis process ir diezgan sarežģīts. Rudzītis to raksturoja tā, ka pašā sākumā ieraksti tiek iegriezti biezā vaska ripā, tad ripa galvanizācijas procesā tiek apaudzēta ar plānu vara kārtu, un šo kopiju nosauca par "tēvu". Tā bija pirmā kopija. Protams, ka no šī "tēva" varētu drukāt skaņuplates. Bet, ja "tēvs" tiktu kādā veidā bojāts, tad viss process apstātos, tādēļ no "tēva" atkal galvanizācijas procesā tika izveidota vēl viena kopija, ko sauc par "māti". Bet, tā kā no "mātes" nevarēja ražot "pa taisno" skaņuplates, jo tas bija pretējs nospiedums nekā vajadzēja, tad no "mātes" kopijas savukārt tika izgatavots "dēls" – tā bija matrica, kas tika laista spiestuvē, un tika ražotas šelloka skaņuplates. Ja, piemēram, tika sabojāts "dēls", tad "māte" varēja radīt jaunu "dēlu", bet, ja tika salauzta "māte", tad "tēvs" varēja radīt jaunu "māti". Kā Rudzītis tēlaini beigās izteicās, ""Tēvs", kā jau ģimenes patriarhs, atpūtās arhīvā, "māte" arī parasti ilgi baudīja atpūtu, bet smagāko darbu uzņēmās "dēli", gatavojot skaņuplates, kur tie rāvās melnās miesās".

Var teikt, ka gandrīz katrs, kas sevi sirdī sauc par latvieti, dzied vai dejo. Tuvojoties Dziesmu svētkiem, pētām, kā tik liels un svarīgs notikums var veicināt sabiedrības līdzdalību un saliedētību, padarot Dziesmu svētkus vēl īpašākus. Raidījuma viesi biedrības "Lauku partnerība Lielupe" projektu vadītāja Videga Strautniece, biedrības "Lauku partnerība Lielupe" administratīvā vadītāja Līga Švānberga un Kalnciema muzeja izveidotājs, novadpētnieks, vēsturnieks un mūziķis Dāvis Beitlers. Lai veicinātu Jelgavas novada pagastu iedzīvotāju iesaisti un līdzdalību, biedrība "Lauku partnerība Lielupe" pirms trīs gadiem uzsāka projektu "Kopdare". Tā moto ir - „Kopā darām, radām, augam". Jelgavas novada pagastos jau notikušas iedzīvotāju sapulces un citi pasākumi, bet mērķis ir katrā pagastā izveidot arī iedzīvotāju padomi. Ar Vilces, Valgundes un Cenu pagasta iedzīvotāju pārstāvjiem Hugo Jakobi, Viktoru Kuļiku un Aiju Degaini tikās Daina Zalamane. Videga Strautniece un Līga Švānberga atkāj, kā darbojas biedrība un cik ieinteresēti un aktīvi ir iedzīvotāju, iesaistoties vietējās kopienas darbā. Dāvis Beitlers iepazīstina ar ieceri saistībā ar Dziesmu un deju svētkiem. "Jelgava ir ierakstījusies vēsturē ar daudziem reģionāliem svētkiem," atzīst Dāvis Beitlers. Viņš norāda, ka lielo svētku pavēnī ir palikuši tieši mazie svētki, kur kopā sanāca daži kori. Bet šādiem maziem svētkiem aizsākās lielie un tie arī uzturēja dziesmu svētku tradīciju dzīvu starp lielajiem svētkiem. Dāvis Beitlers atklāj, ka 1868. gadā Kroņvircavā notikuši dziedāšanas svētki, tikai pēc tam bija Kurzemes guberņas apvienotie svētki 1870. gadā. Arī kopš jaunākiem dziedāšanas svētkiem, kas notikuši kādreizējā Jelgavas rajonā, atmiņas zūd. Tāpēc ir doma vākt dažādas liecības par kopdziedāšanas svētkiem, kas notikuši Jelgavas pusē. Tāpat doma ir apkopot materiālus par Jelgavas puses kolektīvu dalību Vispārējos dziesmu un deju svētkos.

Stāsta vēsturnieks un ērģelnieks Dāvis Beitlers Ērģeles ierasts būvēt konkrētai telpai, ņemot vērā tās lielumu un akustiku, kas vērojams arī Latvijas baznīcās. Mazos dievnamos bieži vien skan ārkārtīgi jaukas, bet izmēros pieticīgas ērģeles, kas lepojas vien ar dažiem reģistriem, lielākoties vienu manuāli (roku klaviatūru) ar vai bez pedāļa (kāju klaviatūras); un tas nozīmē, ka daudzus ērģeļskaņdarbus šajos dievnamos izspēlēt pagrūti. Taču gadās arī izņēmumi — piemēram, nelielais un omulīgais Kalnciema jeb Kalnciema-Klīves luterāņu dievnams un tā instruments, kas iezīmīgs vairāku iemeslu dēļ. Kalnciema baznīcas ērģeļu vēsture gana bagāta. Pirmās ērģeles dievnamam cēlis Rīgas meistars Augusts Martins, vēlāk tās pārdarījis Jēkabpils ērģeļbūvētājs Mārtiņš Krēsliņš. Taču Pirmā pasaules kara jukās instruments no ērģeļluktas, tā teikt, pazuda... Kaut gan Kalnciema-Klīves draudze starpkaru laikā bija mundra, jaunu ērģeļu sagāde ritēja gausi. Tomēr 1934. gada 31. oktobrī, kad svinam simbolisko Reformācijas aizsākumu, Kalnciema baznīcā iestabulējās ilgi gaidītais instruments. Pie tā — Jēkabs Mediņš no slavenās mūziķu Mediņu trijotnes, Jāzepa un Jāņa vidējais brālis, Kalnciema-Klīves draudzes faktiskais virsērģelnieks. Iespējams, tieši Mediņam, kurš muzicējis ar krāšņu vērienu un improvizācijām, jāpateicas par to, ka mazās Kalnciema baznīcas ērģelēm piemīt tik valdzinošas kvalitātes. Instruments darināts koncertiskā garā: reģistri kārtojas divos manuāļus, ir daudz palīgierīču, kas spēli padara daudzveidīgu un efektīgu, plašs izstiepies klaviatūru diapazons. Jāteic gan, ka tas viss raksturīgs postromantiskajai starpkaru Latvijas un Rietumeiropas ērģeļbūvei kopumā, pat ja nav izpaudies gluži katrā tālaika instrumentā. Kalnciema baznīcā stabuļu meža klausītājus un lietpratējus vairāk pārsteidz kas cits — ērģeles tiešām skan vareni, mazajai telpai, kad tā ir tukša vai pustukša, teju par spožu. Tembru paletē dzirdam gan sulīgas un kuplas zemās balsis, gan mirdzoši gaišus un spēcīgus augstos reģistrus. Bet instrumentu var spēlēt arī trausli un niansēti, nedaudzās balsis ir tembrāli krāsainas, raksturīgas. Uzrunāt spēj arī ērģeļu autorība. Diezgan droši zināms, ka instrumenta tēvs ir latviešu meistars Andrejs Sūnāklis Jēkabpilī. Pirmajā pasaules karā viņš bija zaudējis roku un vienas acs gaismu un — pretēji saviem laikabiedriem — vēl starpkaru laikā iespaidīgos instrumentus būvēja amatnieciski vienkārši — bez elektroiekārtu jaudas, ar kaltiņu un ēvelīti petrolejas lampas gaismā (labi, ka meistaram palīdzēja dēls). Gandrīz visas Sūnākļa ērģeles laikmetu gaitā zudušas, bojātas, pārbūvētas vai pārvietotas — tikai ne Kalnciema baznīcas instruments, kurā vai viss ir oriģināls. Turklāt visā Zemgalē, Sēliju skaitot, tik autentiski saglabātu starpkaru Latvijas laika ērģeļu — vienalga, kāda meistara celtu — gandrīz vairs nav. Tiesa, arī Kalnciema ērģeļu liktenis bijis brāzmains: padomju laikā daudzas stabules aizvestas prom un ilgus gadus skanējušas cita dievnama ērģelēs; nu visas gan atgūtas un rātni stāv savās vietās. 2020. gadā instrumentu pabeidzis restaurēt ērģeļmeistars Mikus Dzenītis, un tagad ērģeles aicina dievnamā katru mūzikas daiļuma alcēju.

Stāsta vēsturnieks un ērģelnieks Dāvis Beitlers Kad iedomājamies senas baznīcas iekšskatu Latvijā, iztēle droši vien iezīmē konkrētu tēlu. Tajā ierakstās arī lustras, kas darinātas pēc noteiktiem paraugiem un kurās zinātāji sazīmēs vēsturisko stilu vai neostilu iezīmes. Tomēr ir kāds dievnams, kura vēsturiskās lustras jeb kroņlukturi spēj pārsteigt: tā ir nelielā, ārienē pieticīgā Kalnciema jeb Kalnciema-Klīves luterāņu baznīca. Dievnams celts 1855. gadā eklektisma formās; tajās samanām klasicismu un renesanses atspulgus, kurus pasvītro logu spraišļojums ar vieglām itāļu palaco stila atblāzmām. Arī nama iekšienē samājo dažādi stili. Jau 19. gadsimta otrajā pusē tapis altāris ar altārgleznu un kancele — tam laikam raksturīgajā neogotikas stilā ar dažiem ampīra elementiem. Arī zvans tornī ir interesants — saglabājies no dievnama iesvētīšanas dienas, aizlaidis garām zvanu evakuācijas un pārkausēšanas akcijas un saistās ar Latvijai nozīmīgiem cilvēkiem — Feihtneru dzimtu, no kuras nācis pēdējais Kurzemes hercoga galma kapelmeistars un komponists Francis Ādams Feihtners, kurš ar saviem skaņrades paraugiem izpelnījies pat dižā Bēthovena atzinību, un viņa dēls Klīves mežkungs Karls Ludvigs Feihtners, kurš piedalījies slavenā Ķemeru kūrorta izveidē. Citi iekārtas elementi ir krietni vien jaunāki — tie pārstāv laiku starp abiem pasaules kariem. Kalnciema dievnams atrodas pašā Tīreļpurvā pievārtē, un Pirmais pasaules karš te uzliesmoja pamatīgi, tāpat kā daži Neatkarības kara mirkļi. Trauksmainajos gados apkaime bija tā izārdīta, ka Kalnciema pagasts oficiāli figurēja visizpostītāko Latvijas vietu lokā. Šīs vētras bija skārušas arī dievnamu. Ja neskaita šāviņu pēdas un grīdas bojājumus, pats templis nebija nikni sagandēts, bet izlaupīts gan: nebija vairs ne altāra sudraba, ne ērģeļu, ne lustru. Un to visu, protams, vajadzēja sagādāt no jauna, kas arī tika paveikts līdz 30. gadu vidum. Paldies laupītājiem (bez mazākās ironijas): cik zināms, jauniegūtie priekšmeti uzskatāmi par vērtīgākiem un izteiksmīgākiem nekā zudušie, kuriem līdzīgi atrodami ne vienā vien Latvijas sakrālceltnē. 1935. gada 17. novembrī, kad Kalnciema dievnams svinēja 80. gadskārtu, arhibīskaps Teodors Grīnbergs iesvētīja divas jaunas lustras. Vecās visdrīzāk nav varējušas lepoties ne ar ko izcilu vai īpatnēju, toties jaunās jau tolaik droši vien šķita kaut kas gluži neredzēts un vienlaikus kaut kas tik laikmetīgs, moderns un drosmīgs! Lustru dizains veidots tolaik aktuālajā art deco stilā ar etnogrāfiskiem tautiskā romantisma elementiem tādā kā Anša Cīruļa garā, taču pēc Jelgavas mākslinieka Kārļa Celmiņa meta. Galveno žuburu skaits katrā kroņlukturī — divpadsmit — visdrīzāk sakņojas Bībelē un, kā dzird sakām lietpratējus, simbolizē divpadsmit vārtus Jeruzālemes mūrī — līdzīgi kā tas vērojams senākās dievnamu lustrās arī citviet. Un tā Kalnciema baznīciņa var lepoties gan ar divām patiesi skaistām mākslas un estētikas pērlēm, gan arī ar spožu liecību par to, kā starpkaru Latvijas laikā, nacionālās jūsmas zenītā, sakusa kopā etnogrāfiskais jeb “pagāniskais” ar kristīgo. Un, smalki sakot, šāds sinkrētisms jeb dažādu reliģisko vai filozofisko uzskatu sajaukšanās taču ir tik raksturīgs visai latviskajai kultūrtelpai un latvieša pasaules uzskatam vairāku gadsimtu gaitā! Bet tas, ka dievnama lūgsnu zāles altārdaļā lasītās Svēto Rakstu vietas vēl šobaltdien burtiski apgaismo lustras ar tautiskiem saules zīmes motīviem vienalga ir gandrīz paradoksāli, vai ne? Pirms dažiem gadiem abas lustras rūpīgi restaurējis vietējais meistars Kārlis Degainis, lai jaukie latviski kristīgā dizaina piemēri priecētu ikviena atnācēja acis.    

Stāsta vēsturnieks un ērģelnieks Dāvis Beitlers Latvieši, zināms, atstājuši savas pēdas daudzās jomās visā pasaulē — pat Āfrikas kultūras pētniecībā. Dažus soļus šai virzienā spēris mūsu vēstures klasiķis Francis Balodis, kurš savu pētnieka mūžu būtībā tomēr veltījis Latvijas senvēsturei. Turpretī kāds cits latviešu pētnieks sevi pa īstam apliecinājis tieši Āfrikas izpētē, kas nesusi viņam starptautisku atpazīstamību. Un tas ir latviešu etnogrāfs Ziedonis Ligers (1917–2001) — apdāvināts afrikāņu kultūras pētnieks sociālās antropoloģijas gaismā, arī spilgta un neparasta personība. Ligers dzimis 1917. gadā Petrogradā, audzis un skoloties sācis Kalnciemā, vēlāk skolojies starpkaru un Otrā pasaules kara laika Rīgā. Studējis etnogrāfiju un tiesībzinātni, bet jau studenta gados izpaudies vairākās kultūras jomās — pētījis Baltijas pilsētu vēsturi, apbraukājis Vakareiropu, vācot materiālus par Baltijas pilsētu vēsturi, iedraudzējies ar vairākiem Latvijas gleznotājiem, sakārtojis un izdevis viņiem veltītus reprodukciju albumus ar biogrāfiskām apcerēm, kuru vidū īpaši izceļams Ludolfam Libertam veltītais albums. Tāpat Ligers jau jaunībā teicami zīmējis, mīlējis fotografēt un mazliet vārsmojis, agri izkopis vācu un arī angļu mēles prasmi, sastādījis vārdnīcas karavīriem. Tomēr visvairāk jaunieti saistīja etnogrāfija. Kara priekšvakarā viņš sāka pētīt seno zveju iekšējos ūdeņos, kā arī etnogrāfisko dravniecību un amatniecību; vācu okupācijas laikā iznāca Ligera monogrāfija “Latviešu tautas kultūra”. Iesāktā latviešu kultūras izziņa aprāvās 1944. gada rudenī, kad Ligers ar sievu Gaidu, slavenā latviešu bibliogrāfa Augusta Ģintera brāļameitu, devās bēgļu gaitās uz Rietumiem. Tomēr viņu liktenī maz kopīga ar to, ko izdzīvoja vairākums trimdinieku: Ligeri izceļoja, līdzi paņemot gan ievērojamu Latvijas mākslinieku gleznas, gan daļu savas teicamās bibliotēkas, jau tūlīt pēc kara noīrēja senu un lepnu savrupnamu Bajē pilsētā Normandijā, Francijā. Dažu gadu laikā Ligers spoži apguva franču valodu un, apkopojot agrāk izpētīto, ieguva etnogrāfijas vai etnoloģijas doktora grādu Sorbonnas Universitātē; un jaunajam doktoram, kurš latviešu etnogrāfiju svešumā pilnvērtīgi pētīt nebūtu varējis, piedāvāja doties ekspedīcijā uz Rietumāfriku — izzināt Nigērijas apkaimes cilšu kultūru Francijas Nacionālā zinātniskās pētniecības centra uzdevumā. Ligeriem nebija bērnu, un viņi abi Āfrikā aizvadīja desmit gadus, dzīvojot ekspedīcijai īpaši būvētā peldlīdzeklī. Un tik ilgstoša šāda veida pētniecība izrādījās iezīmīga visas pasaules zinātnes vēsturē. Arī tāpēc, ka Ligers, būdams ģeniāls poliglots, īsā laikā apguva seno cilšu valodas un tā spēja izprast afrikāņu materiālo un garīgo kultūru daudz dziļāk nekā vairums viņa laikabiedru. Ligers šajās ciltīs kļuva par savējo un pēc ekspedīcijas par afrikāņu sadāvāto zeltu varēja nopirkt iepriekš noīrēto savrupnamu ar parku. Ziedonis Ligers sarakstījis desmitiem saturā un vizuālajā ietērpā iespaidīgu grāmatu par nigēriešu kultūru. Starptautiski izskanēja Ligera teorija par to, ka līdz pat mūsdienām dažas Āfrikas ciltis saglabājušas elementus no Senās Ēģiptes kultūras. Un, kaut gan šis pieļāvums tapa itin kā atspēkots, tas izsauca palielu akadēmisko viļņošanos. Ligers izveidojis vienu no lielākajām privātajām bibliotēkām latviešu trimdā, tomēr no tautiešu sabiedriskās dzīves Ligeri turējušies zināmā mērā savrup. Arī ar Trešajā atmodā atdzimušo Latviju Ziedonim izveidojās vēsas un turklāt visai samezglotas attiecības. 1990. gadā vēstures profesors Heinrihs Strods pasludināja, ka Ligers jau vairākus gadus kā miris no Āfrikā ieperinātas malārijas... Un šis paziņojums tobrīd vēl ne tuvu ne mirušo etnogrāfu aizvainoja un satrauca tiktāl, ka viņš būtībā vairījās biedroties ar atjaunotās Latvijas politisko un kultūras eliti. Iespējams, bija vēl kādi iemesli… Pēc sievas Gaidas nāves, kas piezagās 1989. gadā, Ziedonis par sievu apņēma laosieti, un pēc etnogrāfa aiziešanas 2001. gadā viņa taustāmais mantojums tika izkaisīts pa pasauli; Latvijā nonākušas tikai nedaudzas liecības, un, iespējams, spilgtākās no tām glabājas Ligera bērnības pusē — Kalnciema muzejā, kuram tās nodevuši izcilā zinātnieka (pēc dažām ziņām — arī profesora) jaunības draugu mantinieki. Turpat netālu (mūsdienās — Valgundes pagastā) pašā Rīgas–Liepājas lielceļa malā, joprojām atrodas arī izcilā etnogrāfa bērnības mājvieta, kas nosaukta viņa vārdā — par Ziedoņiem.  

"Kara reportieris ceļā" – par Ukrainas karā pieredzēto un aprakstīto jaunākajā grāmatā Kultūras rondo saruna ar kara žurnālistu Ati Klimoviču. Bet grāmata nav tikai par Ukrainu, tas ir stāsts par daudzām konfliktu vietām, kuras kā reportieris apmeklējis Atis Klimovičs. Grāmatas atvēršanas svētki 16. novembrī Kalnciema kvartālā, Rīgā, bet 18. novembrī Atis Klimovičs saņems Trīju Zvaigžņu ordeni. To saņems vēl vairāki žurnālisti, kas šogad devās atspoguļot notikumus Ukrainā.

Āgenskalna tirgū un Kalnciema kvartāla galerijā, divās lokācijās vienlaikus, no 30. septembra līdz 30. oktobrim būs skatāma Rotu mākslas biedrības piektā grupas izstāde "Iztēlojies. Miers". Par šo notikumu stāsta rotu mākslinieces Ginta Grūbe un Zane Vilka. Izstādes raksturs nav politisks vai agresīvs. Gluži otrādi, izstāde plānota kā patvērums, iespēja atrasties drošībā, kaut tikai iztēlē. Vārds "miers" šī brīža kontekstā ir ļoti pretenciozs un filozofisks. Miers tirgū ir sava veida paradokss, jo tirgus kņada nebūt nav raksturojama ar vārdu miers. Tomēr tirgus nodrošina enerģijas apmaiņu, notiek kustība un turpinās ikdiena, kas kļūst par cilvēkam nepieciešamo mieru. "Iztēlojies" ir ne tikai aicinājums, bet  arī atsauce uz Džona Lenona dziesmu ar šādu nosaukumu, kas nereti tiek atskaņota kā sava veida brīvības himna. Iecere par grupas izstādi Rīgā, divās lokācijās vienlaicīgi (Kalnciema kvartāla galerijā un Āgenskalna tirgū), radās reizē ar Āgenskalna tirgus paviljona restaurācijas noslēgšanos. Rotu mākslas biedrība kopš dibināšanas veidojusi izstādes Cēsu izstāžu namā, Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā, Valmieras izstāžu namā un Kuldīgas mākslinieku rezidences galerijā un nu pienācis laiks priecēt rīdziniekus un Rīgas viesus. Izstādes dalībnieki: Aleksandra Federika Krastiņa, Andris Lauders, Anita Savicka, Anna Fanigina, Ginta Grūbe, Guntis Lauders, Ilze Egle, Jānis Brants, Maija Vītola-Zitmane, Māris Auniņš, Māris Šustiņš, Paula Treimane, Pēteris Ripa, Rasma Pušpure, Una Mikuda, Valdis Brože, Vladislavs Čistjakovs, Zane Vilka.

9. augustā preses konferencē izziņoti "Latvijas Arhitektūras gada balvas 2022" nominanti. Nosaukta arī iesniegto darbu vienojošā tēma – arhitektūra, kas ietekmē garu. Kopā izvirzīti 16 nominanti, kurus nākamajā kārtā izvērtēs starptautiska žūrija. Galveno balvu ieguvēji tiks nosaukti Latvijas Arhitektūras gada balvas 2022 svinīgajā ceremonijā 7. oktobrī. Ar saviem vērojumiem un skatījumu par Latvijas Arhitektūras gada balvai  2022 iesniegtajiem darbiem, raksturojot Latvijas arhitektūras kopainu, Kultūras rondo studijā dalās gada balvas žūrijas pārstāvji - arhitekts, arhitektu biroja “NRJA” vadītājs Uldis Lukševics, arhitekte Andra Šmite, muzeja “Žaņa Lipkes memoriāls” direktore Lolita Tomsone un arhitekts, biroja “Didrihsons Arhitekti” vadītājs un Kultūras ministrijas Nacionālās arhitektūras padomes vadītājs Gatis Didrihsons. Vadoties pēc žūrijas vērtējuma, nominantu sarakstā iekļuvuši sekojoši darbi (alfabētiskā secībā): Atbalsta centrs "Pērle". Autori: "ĒTER", sadarbības partneris "Rīgers"; Āgenskalna tirgus transformācija. Autori: Arhitektes Lienes Griezītes studija; Kārlis Vilkaušs, Jānis Pelsis, Roberts Koļcovs; Kalnciema iela; Ārstu māja Mežaparkā un grāmata "Ārstu māja Mežaparkā". Autori: Zaigas Gailes birojs; Brūzis "Manufaktūra". Autori: "Sampling"; Daugavpils cietokšņa inženierarsenāla restaurācija. Autori: "REM PRO", sadarbības partneris "Konvents". Daugavpils cietokšņa pulvera noliktavas restaurācija un infrastruktūras labiekārtošana. Autori: "REM PRO"; Divu vēsturisku dzīvojamo ēku pārbūve Rīgā. Autori: Arhitektes Lienes Griezītes studija; Dzīvojamās ēkas pārbūve Jūrmalā. Autori: Zaigas Gailes birojs; Grāmata "Džons Hejduks: Projekts Rīga". Autori: nodibinājums "ARHITEKSTI"; Ekspozīcija "Kerbedzs: sekojot inženiertehniskajām idejām". Autori: Didzis Jaunzems Arhitektūra; Ēku atjaunošana, pārbūve un fasāžu restaurācija Kuldīgā (Adatu fabrika). Autori: Zaigas Gailes birojs; Hoijeres kundzes viesnīcas restaurācija un pielāgošana Liepājas Interjera muzeja vajadzībām. Autori: PS "Pils projekts"; Izstāde Dizaina muzejā Londonā "Weird Sensation Feels Good: The World of ASMR". Autori: "ĒTER"; "Lielvārds telpa". Autori: "GAISS arhitekti"; "Ziedlejas" – pirts un labsajūtas komplekss. Autori: "Open arhitektūra un dizains" un Ģirts Runis ("Landshape") "Ziemeļi" – Kurzemes piejūras sēta. Autori: "Open arhitektūra un dizains"; Zinātnes un inovāciju centrs "Vizium". Autori: "Ambrasas Architectu Biuras", autoruzraudzības grupas vadītājs – Arhitekta J. Pogas birojs. Šogad balvai saņemti 49 pieteikumi, no tiem 41 ir objekts, bet 8 pieteikumi iesniegti procesu kategorijā. Saņemti 14 pieteikumi darbiem Rīgā un Rīgas apkaimē, 7 – Jūrmalā, 6 – Kurzemē.

"Klasikā" tiekamies ar diriģentu, NMV Emīla Dārziņa mūzikas skolas simfoniskā orķestra vadītāju Andri Vecumnieku un komponisti, Dārziņskolas projektu vadītāju Agnetu Volkovu, un mūsu sarunas uzmanības lokā ir divi skaisti notikumi: starptautiskais projekts "Vasaras muzikālais tilts Rīga-Rostoka-Grāca", kā arī koncertuzvedums "Mazais princis", kas 30. jūlijā būs skatāms Rundāles pilī. *** Šonedēļ NMV Emīla Dārziņa mūzikas skola uzņem starptautisku jauniešu projektu, kura laikā jaunie mūziķi veido kopīgu orķestri. Projekts noslēgsies 30. jūlijā ar koncertu "Vasaras muzikālais tilts RĪGA – ROSTOKA – GRĀCA", kas notiks NMV Emīla Dārziņa koncertzālē. Kopš 2017. gada Nacionālās Mākslu vidusskolas Emīla Dārziņa mūzikas skolai (EDMS) izveidojusies lieliska partnerība ar Rostokas Mūzikas un teātra augstskolas Jauniešu akadēmiju. Šo gadu laikā realizēti vairāki projekti, izveidojot jauno mūziķu simfonisko orķestri. Šajā gadā projektam pievienojas jauns sadarbības partneris no Austrijas – Grācas Johana Jozefa Fuksakonservatorijas/Vīnes Mūzikas un skatuves mākslas universitātes audzēkņi. Šogad pirmo reizi intensīvais mēģinājumu process un publiskais koncerts notiks Rīgā. Diriģents Andris Vecumnieks, kas ikdienā vada EDMS simfonisko orķestri, bet šajā projektā stājas apvienotā simfoniskā orķestra priekšā, teic: "Tas ir jaunības azarta inspirēts radošs projekts, kura vēsture mērāma jau piecus gadus. Projekts, kuru nespēja apstādināt pat COVID-19 pandēmija; projekts, kurā Latvijas, Vācijas un nu jau arī Austrijas jaunie talanti vienojas kopīgā orķestra kopspēlē; projekts, kura dalībnieku skaits arvien aug un paplašinās, pārvēršoties par starptautisku Eiropas jauniešu orķestra projektu; projekts, kurš ir atvērts inovatīvām un radošām mākslinieciskām atklāsmēm, jo – jaunajiem pieder pasaule bez ierobežojumiem!" Projekta noslēguma koncertā "Vasaras muzikālais tilts RĪGA – ROSTOKA – GRĀCA" 30. jūlijā skanēs trīs virtuozi instrumentālie koncerti: Johana Nepomuka Hummeļa Koncerts trompetei Mibemolmažorā (solists - Kristofs Propsts (Austrija)), Kamila Sensānsa Pirmais koncerts čellam miminorā (soliste - Paula Prudlo (Vācija)) un Sergeja Prokofjeva Pirmais koncerts klavierēm Rebemolmažorā (solists - Daniils Mickevičs (Latvija)). Savukārt koncerta otrajā daļā klausītājiem būs iespēja dzirdēt Sezāra Franka Simfoniju reminorā. Franku šogad atceramies un godinām 200. jubilejā, un viņa Simfonija reminorā ir viens no komponista labāk zināmākajiem darbiem, kas tapis 19. gadsimtā. Jauniešu simfoniskā orķestra sniegumu būs iespējams dzirdēt 29. jūlijā plkst. 16.00, kad notiks publisks ģenerālmēģinājums, bet 30. jūlijā plkst. 18.00 ikviens interesents aicināts uz koncertu. Abi pasākumi notiks atjaunotajā NMV Emīla Dārziņa koncertzālē, ieeja ar bezmaksas ielūgumiem, ko iespējams saņemt 27.–29. jūlijā plkst. 10.00–18.00 EDMS vestibilā (Kalnciema ielā 12). *** 30. jūlijā pulksten 15 Rundāles pils Zaļajā teātrī Liepājas Simfoniskā orķestra rīkotajā festivālā "Liepājas skaņas Rundāles pilī" ģimenes ar bērniem varēs piedzīvot pirmizrādi koncertuzvedumam "Mazais princis", ko veido Spēlmaņu nakts un Lielās mūzikas balvas laureāte – režisore Zane Kreicberga tandēmā ar komponistu Andri Vecumnieku. Slaveno Antuāna deSent-Ekziperī stāstu izstāstīs Liepājas Simfoniskā orķestra mūziķi – flautists Reinis Lapa, obojists Mārtiņš Zālīte, klarnetists Kārlis Catlaks, fagotiste Lindsija Deivisone un mežradznieks Ingus Novicāns kopā ar trompetistu Mārtiņu Zuju un aktieri Ēriku Vilsonu. Uzveduma scenogrāfiju veido Varis Siliņš. "Šajā koncertizrādē mēs gribam radīt vienas nelielas bērnības atmiņas vecākiem un vienu lielu fantāzijas piedzīvojumu bērniem," saka komponists Andris Vecumnieks. "Mēs visi esam bērni, neatkarīgi no vecuma, un, kad esam bērni, gribam pēc iespējas ātrāk pieaugt, bet, kad esam pieauguši, mums atkal gribas būt bērniem." “Manuprāt, nekad nav par vēlu atgriezties bērnībā, nu tādā pareizā nozīmē – justies kā bērnam, dzīvot kā bērnam, uztvert visu apkārtējo pasauli kā bērnam – tas ir tāds svaigs skatījums un to mēs gribam nodot mūsu skatītājiem,” papildina aktieris Ēriks Vilsons. Antuāna de Sent-Ekziperī "Mazais princis" ir poētisks stāsts par to, kā lidmašīnas pilots, kurš, ciešot avārijā, nosēžas tuksnesī un tur satiek mazu zēnu, kas uz Zemi atlaidies no neliela asteroīda. Stāsts ir filozofisks, un tas ietver sabiedrības kritiku, vienlaikus pārdomājot pieaugušo pasaules dīvainības. Lai arī stāsts tiek pasniegts kā bērnu grāmata, "Mazais princis" pieaugušajiem lasītājiem devis vairākas atklāsmes par cilvēka raksturu.

„Tad, kad mēs nebaidāmies atklāties un parādīt savas jūtas, mēs saņemam daudz atbalsta no līdzcilvēkiem,” tik vienkāršu, bet šodien īpaši būtisku patiesību pauž ukraiņu māksliniece Ludmila Natsvlišvili, kuras izstāde „Kara dienasgrāmata” vēl tikai 5. un 6. jūlijā aplūkojama Kalnciema kvartāla galerijā. Vēl bez Ludmilas Natsvlišili darbiem Kalnciema mākslas galerijā skatāma foto ekspozīcija „Zaudētie sapņi”, kuru veidojusi viena no pazīstamākajām Ukrainas modes fotogrāfēm Viktorija Rihktik. Māksliniece Ludmila Natsvlišvili šobrīd dzīvo Rīgā. Viņa dzimusi 1986. gadā, izglītību ieguvusi Donbasa Nacionālajā arhitektūras un celtniecības akadēmijā. Strādājusi dažādu veidu glezniecības žanros, piedalījusies vairākās starptautiskās izstādēs.  24. februārī viņa bija spiesta vienā nelielā mugursomā salikt nepieciešamākās mantas un pamest Kijivu, kura tieši šajā dienā piedzīvoja pirmo bombardēšanu. Tā kā Ludmila – draugu vidū saukta par Ļusju - nevarēja paņemt līdzi gleznošanas piederumus, viņa paķēra tikai skiču albumu un zīmuļus. Pēc divām dienām viņa nokļuva Polijā, un marta sākumā savas sajūtas un pārdzīvojumus sāku attēlot zīmējumos, veidojot „Kara dienasgrāmatu”, kāds ir arī izstādes nosaukums. Kā uzsver māksliniece, citēju, „karš parādīja, kas mēs patiesībā esam, atkailināja mūsu dvēseles, nometot visu lieko. Atkailināti ķermeņi ir kā mūsu nedrošības simbols šajā pasaulē.” Vēl bez Ludmilas Natsvlišili darbiem Kalnciema mākslas galerijā šodien un rīt ir skatāma foto ekspozīcija „Zaudētie sapņi”, kuru veidojusi viena no pazīstamākajām Ukrainas modes fotogrāfēm Viktorija Rihktik. Viņa ir Ludmilas vienaudze, izglītojusies Kijivas Nacionālajā Kultūras un mākslas universitātē. Profesionāls padziļinājums fotomākslā gūts Kijivas Fotogrāfijas skolā. Mākslnieces fotodarbi balansē uz atsvešinātas grafikas un glancētu žurnālu glamūra robežas, tā arī paliekot šajā viduspunktā. Noslēgumā citāts no Viktorijas sacītā par savu izstādi “Zaudētie sapņi”: „Tā ir par ikvienu ukraini. Ikkatram, kurš ieraudzīs šīs fotogrāfijas, būtu jāsaprot, ka bezrūpīga dzīve var beigties jebkurā brīdī. Mani izstādes darbi ir veidoti Ukrainā, toreiz vēl mierīgā Kijivā, kur es biju viena no vadošajām modes fotogrāfēm. Šeit, emigrācijā, es esmu cilvēks, kura sapņus iznīcināja karš un kuram viss jāsāk no sākuma. Šobrīd man ir viens sapnis – Ukrainas uzvara – un man nav šaubu, ka kopā mēs uzvarēsim.”

Interese par vēsturisko koka ēku atjaunošanu ar Rīgas Kalnciema kvartāla pilotprojektu un Ķīpsalas koka arhitektūras “rezervātu” ir aizsākusies jau gana sen un pārsviedusies uz Latvijas reģioniem, taču pasaulē tiek realizēti un pēdējā laikā arī Latvijā iecerēti sabiedriski nozīmīgi laikmetīgās koka arhitektūras projekti, piemēram pirmā koka konstrukciju biroju ēka Baltijā. Arhitekti Ervīns Krauklis, Koka dienu rīkotājs Cēsīs, un Marija Katrīna Dambe (“NOMAD Architects”), kas nesen beigusi arhitektūras studijas Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātē, dalās katrs ar savu pieredzi. Kādas ir koka ēku priekšrocības? Vai bailes no koka ēku atjaunošanas ir pamatotas? Aprites ekonomikai ir būtiska lietotu materiālu pārizmantošana, kā to ieviest dzīvē? Marija kopā ar līdzautoriem ir izstrādājusi “Vadlīnijas apritīgai būvniecībai”, kas ir pirmais solis, lai mēs saprastu, ko šis process var dot un kā to īstenot.

Jau 7. maijā rīdziniekus un pilsētas viesus sagaida brīnišķīgs notikums  — pēc ilgiem atjaunošanas darbiem savas durvis vērs Āgenskalna tirgus paviljons! Raidījumā viesojas arhitekte Liene Griezīte un Kalnciema kvartāla un Āgenskalna tirgus idejas autors un vadītājs Kārlis Dambergs. Viesi atklāj to, kā ir noticis vēsturiskās ēkas atjaunošanas process, kāpēc, viņuprāt, ir svarīgi lolot senatni arhitektūrā, kā arī to, kāda būs tirgus ikdiena pēc paviljona atklāšanas.

Kalnciema kvartāla galerijā piedzīvojamās izstādes „Mana gara nams” nolūks ir spēlēties ar telpu – gan parādot tās praktisko pielietojamību, gan aicinot padomāt par dimensiju nosacītību. Divu scenogrāfu un četru arhitektu spēles rezultāts ir maketi, kuri sākotnēji it kā pazūd jau tā nelielajā Kalnciema kvartāla galerijā, taču pietuvojoties katram no tiem un iedziļinoties materiālajā un idejiskajā vēstījumā, apkārtējā telpa pazūd un tu ienāc jaunā, neierastā, bet ļoti saistošā vidē, kurā drīksti uzturēties ar klāt neesošā saimnieka atļauju. Sarunā par arhitektūras un mākslas attiecībām piedalās Kārlis Jaunromāns un izstādes kuratore, Versaļas Nacionālās arhitektūras augstskolas absolvente Patrīcija Baltiņa. Iekļūt dažādās telpās, atverot nevis fiziskas, bet domu durvis, Kalniecma kvartāla galerijā iespējams līdz 31. augustam. Izmantot šo iespēju aicina izstādes „Mana gara nams” autori Rūdolfs Baltiņš, Kārlis Jaunromāns, Kristina Rezvohh, Pauls Rietums, Edgars Rožkalns un Artūrs Tols.

Kuratores Sniedzes Kāles gādībā Kalnciema kvartāla mākslas galerijā šobrīd iedzīvojusies mākslinieka un animācijas režisora Kārļa Vītola personālizstāde „Ceļojums uz Ameriku”. Miniatūrus tušas zīmējumus tajā papildina autora vectēva Amerikas ceļojuma diapozitīvi un paša Kārļa Vītola 1997. gadā uzņemtā filma ar savu klasesbiedru par ambiciozu scenāristu, kurš vēlas iekarot Ameriku. Animators un mākslinieks Kārlis Vītols savas izstādes “Ceļojums uz Ameriku” pavaddekstā vēstī: “Es devos līdzi amerikāņiem ar savu izdomāto fotoaparātu pa lietotnes Google Earth ielām un uzklausīju viņu stāstus, ko tie man uzticēja. Jāteic, ka visiem stāstiem bija kaut kas kopīgs ar stereotipiem un klišejām, ko biju redzējis kino, vai lasījis ziņu virsrakstos vai pamanījis televīzijā. Viņi visi man atkārtoja līdzīgas lietas un likās, ka es to esmu zinājis visu savu dzīvi. Kad pamodos no sava Amerikas sapņa un noslaucīju no mutes garu siekalu, spēju atcerēties tikai divus vārdus SKUMJAS un LAIME.” Par izstādes vizuālā griezuma paraugu Kārlis izvēlējies 20. gs. 50. gadu amerikāņu fotogrāfes Vivianas Maijeres darbus, kurus iepazinis 2013. gadā un, kurus uzlūkojot, pirmoreiz atskārtis, ka arī fotogrāfija var būt māksla. Gleznotājs un animācijas autorkino veidotājs Kārlis Vītols mācījies Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijā, kur ieguvis maģistra grādu grafikas un glezniecības nodaļā. Jaunās personālizstādes kontekstā tušas zīmējums izrādījies pārliecinošāks un saprotamāks par centieniem fotografēt. “Tā nu ne reizi nesperot kāju uz ASV teritorijas, ne reizi nepametis veco kontinentu, šķiet, ka esmu bijis Amerikā un izjutis to vairāk, nekā tie tūkstoši, kas uztaisījuši pašiņu Brīvības statujas kronī, vai pasēdējuši Taimskvērā,” raksta Kārlis Vītols. Kas viņu mudinājis uz šādu atskārtu, varat uzzināt Kalnciema kvartāla Mākslas galerijā. Savukārt 21. oktobrī, Rīgas starptautiskā kinofestivāla RIGA IFF laikā, notiks Kārļa Vītola jaunākās animācijas filmas „Gulbju jaunava” pirmizrāde. Tā veidota pēc Kārļa Skalbes pasakas motīviem.

Kā sadzīvot ar senu būvi, kā izvērtēt kultūrvēsturisko ēku tehnisko stāvokli un praktiski rīkoties, lai saprātīgi un taupīgi ēkas atjaunotu un restaurētu? Jautājumi, uz kuriem atbildes meklēs arī lekciju cikls Kalnciema kvartāla “Koka arhitektūras centrā”. Ar savām zināšanām un pieredzi dalīsies būvpētnieks un Tāšu muižas saimnieks Juris Zviedrāns. 7. oktobrī lekcija „Mūsdienu interjers vēsturiskā ēkā”.

Epizodes pirmajā daļā pie Vinetas ciemojas Māra Krūze un stāsta par savām mākslas dizaina studijām Anglijā, darbu Rīgas Centrāltirgus zivju paviljonā, lampu un apģērbu biznesu MC2 un Kalnciema tirdziņā un par to, kāpēc jūtas labi tagad strādājot apdrošināšanas kompānijā Balta un kā tomēr atrod laiku savai radošajai personai http://www.kronudarbnicas.lv/Epizodes otrajā daļā gara un aizraujoša saruna ar Sandri Artemjevu linkedin.com/in/a-sandris  – programmētāju ar stāžu un neordinārām idejām, kurš izveidojis veiksmīgu programmēšanas skolu. Dzirdēsiet to, kā cilvēki bez iepriekšējas sagatavotības trīs mēnešu laikā apgūst programmētāja profesiju un par apmācību nemaksā neko. Sandris stāsta par  to kāpēc, lai apgūtu programmēšanu, jāveic pārbaudes tests un jāpamet darbs. Vairāk informācijas un pieteikties:  https://www.codelex.io/pirms-darbaPar podkāstu Facebook https://www.facebook.com/podkasts.pirmsdarbaInstagram https://www.instagram.com/pirmsdarba/Reklāma podkāstā – Juris Garjāns /producents/Tālr. 29600765   juris@darbs.work

Līdz 29. jūlijam Kalnciema kvartāla galerijā skatāma mākslinieku apvienības “4K” izstāde “Pasaules gals”. "Tēma liekas vienkārši vīrusa laikā kļuva ļoti aktuāla. Pasaules gals Mēs esam apvienība "4K", kursabiedri, pēdējais gads kurš vēl paguva studēt pie Andra Freiberga. Viņš 1. kursā ir slavens ar to, ka viņš dod mazos uzdevumus un viens no tādiem ir "pasaules gals". Mūsu kursam nesanāca šis uzdevums," par izstādes ideju raidījumā "Kultūras Rondo" stāsta viens no šī četrinieka - mākslinieks Andris Kaļiņins. "3.kursā sapratām, ka tā ir laba frāze un ar to spēlējamies. Esam četri, esam atšķirīgi un līdz ar to izstādē būs 12 darbi, un katrs ir atšķirīga versija, kas ir pasaules gals un kā tas izskatās," turpina Kaļiņins. “4K” ir kursabiedri Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļā. Andris Kaļiņins, Ieva Stalšene, Madara Mela un Katrīna Ieva šobrīd kopīgi ir aizrāvušies ar glezniecību. Izstādē viņi piedāvā vizuālas versijas par vienmēr un sevišķi 2020. gadā aktuālo tēmu – pasaules gals.  Māksliniece Katrīna Ieva atklāj, ka viņas darbā dominē baltā krāsa visvairāk.  "Domāju, ka pasaules gals nāk visiem par labu, vajag visiem mazliet atelpas. Karantīna iedeva atelpu un tā brīvā elpa jāsaglabā," uzskata Katrīna Ieva.  Kaļiņins vērtē, ka pasaules gals ir pateicīga tēma un to zinājis arī viņu pasniedzējs Andris Freibergs. "Tā ir jaudīga tēmā, ir ko meklēt un rakt," uzskata Kaļiņins. Četrus kursabiedrus vieno ne tikai kopīgas studijas, bet arī tas, ka viņiem nav mākslas vidusskolas izglītības.  "Līdz ar to mēs ienācām Mākslas akadēmijā un strādājām ar scenogrāfisko domu, bet nav rāmja glezniecībā. Mēs satikām daudzus iedvesmojošus gleznošanas pasniedzējus, viņi mūs motivējuši, ka mūsu scenogrāfiskā domāšanu var labi izmantot glezniecībā," bilst Kaļiņins. "Mūsu darbos dominē scenogrāfiskā domāšana. Tā nav gleznotāja domāšanā, viņu papildina Ieva.

Lēnām sāk griezties Ziemassvētku dāvanu pirkšanas rats. Ir jau skaisti nolikt zem eglītes glīti iesaiņotas dāvanas, bet varbūt gada nogales apdāvināšanos var padarīt citādāku – jēgpilnāku? Raidījumā Kā labāk dzīvot interesējamies, kā mainās Ziemassvētku dāvanas, ko varētu dāvināt Ziemassvētkos šogad cits citam un kā var citādi svinēt svētkus, nepārpildot tos ar nevajadzīgām dāvanām, spīdīgiem saiņošanas papīriem un kaudzi atkritumu. Raidījuma viesi: Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas pārstāve Regita Zeiļa, no beziepakojuma veikala "Turza" vadītāja Madara Bundzeniece, Kalnciema kvartāla pārstāve Ilze Švarcbaha un “Riga Brain” pārstāvis Andrejs Kozlovs. “Dāvināšana ir pašiem sev. Dopamīns ir forša lieta, tas ļauj justies laimīgiem. Dāvanas ir lieta, kas dod mums iespēju apbalvot sevi," skaidro Andrejs Kozlovs. "Pamatā cilvēks grib būt labs citiem un labs sev. Ja dāvinām, jāaizdomājas, ka naudas vērtība būtu mazākā. Tā ir vēlme parādīt savu mīlestību pret citiem un gūt to atpakaļ caur dopamīnu. Prieks, ko redzam citu cilvēku acīs, rada dubultu prieku pašiem. Nevajag aizrauties ar naudu, bet mīlestību." Regita Zeiļa atzīst, ka var uzdāvināt pieredzi, notikumu, kopā būšana arī ir laba dāvana. Ja tomēr tās ir mantiskas dāvanas, aicina iegādāties jēgpilnas, kas būs noderīgas tuviniekiem. Viņa arī min, ka Ziemassvētki ir arī laiks, kad uzdāvināt tuviniekiem to, viņiem vajag vai gribas, bet nevar atļauties. Madara Bundzeniece novērojusi, ka cilvēki nāk un gatavo dabai draudzīgas dāvanas. "Tā ir laba alternatīva, ja nezina, ko dāvināt. Cilvēki domā. Vienmēr uztraucos, redzot, cik cilvēki daudz iepērkas. Vai visas lietas, ko pērk arī beziepakojuma veikalos, vajag un noder. Tas tagad ir modē, tas ir bizness," vērtē Madara Bundzeniece. Ilze Švarcbaha iesaka dāvināt braucienu ciemospie zemniekiem, pie amata meistariem, jo dāvana nav tikai mantas, tā ir arī iespēja kaut kur doties kopā. Cilvēki arvien vairāk izmanto šādu iespēju. Vēl kāds ieteikums - dāvināt pašu rokām veidotas dāvanas.    

Kuldīgā uzsākta ēku pārbūve bijušajā Adatu fabrikā, tas būs Kuldīgas mākslas un radošais klasteris, kurā plānots izveidot starptautisku laikmetīgas augstākās izglītības centru. Plašāk par iecerēto projektu Kultūras Rondo studijā izvaicājam tā komandu – Kuldīgas novada pašvaldības Mākslinieku rezidences nodaļas vadītāju Ilzi Supi, Latvijas Mākslas akadēmijas prorektoru administratīvajā un radošajā darbā Andri Vītoliņu un Kalnciema kvartāla veidotāju un Kuldīgas mākslinieku rezidences izveides iniciatoru Mārtiņu Dambergu. "Sākām nevainīgi un skaisti ar plenēriem, vasaras skolām un radošu lekciju programmām. Pēc pāris gadiem, runājot ar toreizējo Latvijas Mākslas akadēmijas rektoru Alekseju Naumovu, rādās traka un ambicioza ideja par Mākslas akadēmijas filiāli Kuldīgā. Ja toreiz tas bija untums par skaistu vasaras māju vienā no skaistākajām Latvijas pilsētām, pakāpeniski, vairākus gadus strādājot, esam nonākuši pie miljonu vērta investīciju projekta, starptautiskas sadarbības vairāku augstskolu kopīgi veidotas maģistra līmeņa studiju programmas, Zaigas Gailes biroja projektēta kādreizējās Kuldīgas slimnīcas pārbūves," stāsta Ilze Supe. Klasterī LMA būs viens no partneriem jaunajā starptautiskajā maģistrantūras studiju programmā. Klasterī darbosies arī prototipēšanas darbnīcas, būs arī mākslinieku rezidenču programmas, ko līdz šim Kuldīgā īsteno daudzviet pilsētā. Tāpat par līdzdalību klasterī interesi izrādījusi Latvijas investīciju un attīstības aģentūra un tās paspārnē esošais Kuldīgas biznesa inkubators. Būvniecības darbi bijušajā Adatu fabrikā paredzēti 18 mēnešus. Iecerēts, ka pēc studiju programmu akreditācijas 2020. gada septembrī varētu uzņemt pirmos studentus. Tiesa, pirmajā semestrī mācības paredzētas Ķelnē. Kuldīga starptautiskās studiju programmas studentus varētu uzņemt 2021. gada pavasarī. Starptautiskā studiju programma būs četru augstskolu sadarbības projekts, kurā iesaistīta Ķelnes Tehniskā universitāte, Stokholmas Ekonomikas augstskola Rīgā, Igaunijas Mākslas akadēmija un Latvijas Mākslas akadēmija kā vadošais partneris.   

Jau ceturto reizi Rīgā notiek starptautiskais grafikas festivāls „Printmaking In”. Šoreiz tas pavirzījies no pilsētas centra uz Āgenskalna apkaimi, kur  četrās kultūras vietās iekārtotas grafikas darbu izstādes. Grafikas festivāls “Printmaking IN” ir starptautisks festivāla zīmols, kas radies Igaunijā, Pērnavā, 1998. gadā. Arī šogad tūlīt pēc izstāžu atklāšanas Rīgā, mākslinieki devās uz Pērnavu, kur turpinājās festivāla norise. Atklāšanas performancē, aiz dūmusveču radītās baltās dūmakas tai izklīstot, parādās trīs  igauņu mākslinieki ar lietussargiem, jo atklāšanas diena ir viena no lietainākajām – un lietus ir kā papildus efekts šai performancei. Festivāla kuratore Ieva Nagliņā kopā ar igauņu kolēģi atklāj festivālu un arī izstādi „Nomales intimitāte” Kalnciema kvartāla galerijā. Izstādē skatāmi latviešu, igauņu un lietuviešu mākslinieku grafikas darbi. „Latvijā tēma ir „Nomales intimitāte” un igauņi mazliet paturpināja un viņu tēma ir „Galējais skaistums”. Tāpēc igauņu mākslas izstāde ir ar šo nosaukumu. Viņi ir festivāla dibinātāji un mēs esam kā tāda franšīze Rīgā, mēs to turpinām,” atzīst Ieva Nagliņa. „Šī igauņu grupa lauž visus stereotipus par igauņiem, jo viņi ir ekspresīvākie igauņi, kādus pazīstu, tāpēc mēs viņus aicinām. Viņi ir grafiķi un performanču mākslinieki.” Izstādes apskatāmas gan Kalnciema kvartāla galerijā, gan Eduarda Smiļģa Teātra muzejā, gan citviet Āgenskalnā. „Tas likās atbilstošākais tēmai, tā, protams, nav nomale, bet šīs vietas un rajons ievieš nelielu intimitāti, kas ļauj izcelt grafikas kā tehnikas intimitāti jūtīgumu, arī performanci, kas ir klātesoša forma. Mākslas veids, kas tev rada neērtību, jo esi tur blakus, esi nepastarpināti saistīts ar šo cilvēku kā vērotājs un mākslinieks,” uzskata Nagliņa.

21.gadsimtā gandrīz jebkuru preci varam iegādāties no gandrīz jebkuras pasaules vietas. Bet tas nenozīmē, ka atmirst arhaiskas tirdzniecības veids – zemnieku, amatnieku un mājražotāju tirdziņi. Kāpēc cilvēki izvēlas iepirkties zemnieku, mājražotāju un amatnieku tirdziņos? Vai viņi meklē vecās un labās lietas un garšas, vai tieši otrādi – jaunas garšas, oriģinālus un unikālus amatnieku izstrādājumus? Vai tirdziņi to visu arī spēj piedāvāt, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: mājražotājs, iknedēļas tirdziņa Tīnūžos pie Ikšķiles ar nosaukumu "Apļu tirgus" organizators Reinis Kļavis, biedrības “Slow Food Straupe” valdes priekšsēdētāja, Straupes lauku labumu tirdziņa organizētāja Astrīde Rozīte, Kalnciema kvartāla un Āgenskalna tirgus pārstāve Darja Trizna un Kalnciema kvartāla tirgus organizatore Ilze Švarcbaha. "Tikai mazais ražotājs ir mūsu gastronomiskā mantojuma glabātājs un tālāknesējs. Tikai mazais ražotājs var “knipelēties” un ņemties, kas rezultātā dod to ļoti īpašo garšu un autentisko produktu. Tas ir tas, ko apmeklētāji meklē mazajos tirdziņos. Tas ir mazo ražotāju trumpis," uzskata Astrīde Rozīte. Reinis Kļavis arī vērtē, ka tirdziņi attīstas un ir daudz gan tirgotāju, gan pircēju. "Tirgus kultūra attīstītas un iet līdzi laikam, tā ir iespēja satikt savu tirgotāju, aprunāties ar viņu, kas nav veikalā iespējams," pievienojas Darja Trizna. Stāstot par savu pieredzi, viņa norāda, ka tirgus vairs nav tikai iepirkšanās vieta. Pircējiem der atcerēties, ka pārsvarā uz šādiem tirdziņiem jādodas ar skaidru naudu, bankas termināļi ir retam. Bet tā nav problēma, drīzāk mazo tirdziņu specifika. Lai arī tirgotāji arī mazajos tirdziņos turpina piedāvāt preces plastmasas maisiņos, arvien vairāk tirgotāju un pircēju izvēlas videi draudzīgu iepakojumu, piemēram, nāk uz tirgu ar saviem traukiem, kuros var iesvērt preci.

Iespēju Latvijas prasīgajiem klausītājiem piedāvāt baroka mūzikas delikateses viņa uzskata par savu misiju. Klavesīniste Aina Kalnciema jau 14 gadu Latvijā rīko Baha festivālu, kas nu jau ieņēmis stabilu vietu Eiropas labāko senās mūzikas festivālu vidū. Aina priecājas, ka arvien jauni senās mūzikas profesionāļi un mīlētāji atklāj Rīgu kā skaistu, izglītotu un kultūru cienošu pilsētu. Raidījumā saruna par senās mūzikas ārstniecisko dabu, klausītājiem un arī neparastiem hobijiem.