Podcasts about Andreja

Od majstorisanja u selu pored Kruševca i razvoja bankarskih softvera, do života u Kejptaunu i pokretanja firme u niši kojom se bavi svega dvadesetak kompanija na svetu - kako izgleda razvoj alata za masovnu proizvodnju PowerPoint prezentacija?

Letošnje poletje so zaznamovali trije vročinski valovi, izjemno visoke povprečne temperature in dramatično pomanjkanje padavin. In posledice dolgotrajne suše ne občutijo le kmetje na poljih, v sadovnjakih, vinogradih in na travnikih, ampak močno vplivajo tudi na gozdove, reke, morje in podzemne vode ter celo podzemno infrastrukturo. Kako se na letošnjo sušo in vročino odzivajo slovenski gozdovi, kako vpliva na življenje v rekah in morju? Koliko se je letos zmanjšal nivo podtalnice in kako hitro se lahko po koncu suše obnovi? Preverili bomo tudi, kako dolgotrajna suša vpliva na kakovost vode ter na vodovodne in kanalizacijske sisteme. Ali se lahko zaradi izsuševanja tal zgodijo premiki tal in poškodbe cevi? Sogovorniki:  Gregor Danev, Zavod za gozdove Slovenije   Kaja Pliberšek, Zavod za ribištvo Slovenije   Barbara Čenčur Curk, Naravoslovnotehniška fakulteta v Ljubljani   Nataša Atanasova, Fakulteta za gradbeništvo in geodezijo v Ljubljani Jože Tomec, JP VOKA SNAGA    Irena Fonda, Zavod You sea  Andreja Ramšak, Morska biološka postaja Piran 

Krožek Anton Gregorčič iz Gorice in Združenje za vrednote slovenske osamosvojitve VSO - Severna Primorska v sodelovanju z občino Kobarid, Svetom slovenskih organizacij, stranko Slovenska skupnost, Zvezo slovenske katoliške prosvete iz Gorice in Slovensko prosveto iz Trsta pripravlja ta petek ob 18h v Kobaridu spominski dogodek ob 79. obletnici izginotja znanega primorskega časnikarja in politika Andreja Slavka Uršiča, zagovornika demokracije, soustanovitelja Slovenske demokratske zveze v Gorici. Bil je prvi urednik tedanjega tednika Demokracija, ki je obsojal vsakršen totalitarizem. 31. avgusta 1947 so na cesti, ki vodi iz Kobarida v bližnji Robič, našli Uršičevo motorno kolo, žico in dva nabita samokresa. Po polaganju venca bo o liku Andreja Slavka Uršiča spregovoril zgodovinar Jernej Vidmar. Slavnostna govornica bo državna sekretarka na USZS dr. Helena Jaklitsch.

V oddaji Odprto za srečanja v nadaljevanju objavljamo intervju z violinistko Ano Mezgec. Ana Mezgec je v našem prostoru ena redkih akademsko izobraženih glasbenic z izjemno širokim pogledom na glasbo različnih zvrsti. Je članica prvih violin Simfoničnega orkestra RTV Slovenija in je hkrati članica več glasbenih zasedb, ki izvajajo druge zvrsti, kot je na primer etno zasedba Brencl banda, pa jazzovsko obarvan Jarc Gregorin Trio in šansonjerska Nakána. Glede na to, da je izvrstna glasbenica, se vedno ujame z najboljšimi v svetu glasbe. Ana Mezgec je avtorica glasbe, izvedene na drugem koncertu ob sončnem vzhodu, ki je potekal pri cerkvi svetega Andreja na Vrhovlju pri Kožbani. Njeno glasbo je izvajala tudi njena zasedba Klasik Nakána. Doživetja ni mogoče preprosto opisati z besedami. V enem od vročine razbeljenih julijskih ponedeljkov v tednu pred izvedbo koncerta ob sončnem vzhodu, se je na kamnitem dvorišču pod figovcem ene najbolj prepoznavnih hiš v vasi Koprivna na Krasu z Ano Mezgec srečala Simona Moličnik in sproščeno sta poklepetali. Koncert ob sončnem vzhodu v Brdih z zasedbo Klasik Nakána je potekal 25. julija. Če ste ga zamudili in je tale intervju v vas vzbudil radovednost, ga še vedno lahko najdete v videu na spletni strani Radia Koper.

Piše Tatjana Pregl Kobe, bereta Jure Franko in Maja Moll. Poezija primorske avtorice, profesorice in prevajalke Andreje Blažič Klemenc je meditativna, lirična in osredotočena na bivanjska občutja. Njen slog zaznamujejo subtilni stilistični utrinki, krajše pesniške oblike in globoko zaupanje v moč in izraznost besede. V pesniškem prvencu Naj me beseda iz leta 2013 je zajela v čas ujete trenutke, prebliske in raziskovanje bivanjskih pojavnosti od rojstva, hrepeneče bližine, samote, pa vse do svetlobe in vedrine, pogosto opuščanje ločil pa poudarja neskončnost in odprtost povedanega. Novo pesniško zbirko Življenje potuje skozme predstavljajo krajše meditativne impresije in premisleki o medprostorih bivanja. Naslov ni mišljen kot vdanost v usodo, temveč kot vabilo na duhovno potovanje s pogledom, usmerjenim proti umiritvi, tišini in harmoniji, od koder se znova polna moči vrača k zunanjemu svetu s sporočilom, da je vsak posameznik zares živ in svoboden šele takrat, ko sam postane gradnik svojega prostora: ko izprazni liste preteklosti, da lahko nanje napiše brezmejnost prihodnosti. Zbirka je manifest bivanja lirske govorke Pesmi so razvrščene v pet različno dolgih ciklov. Prvi cikel Življenje potuje skozme je popoln krog ustvarjalne in duhovne preobrazbe od absolutne tišine do izbruha življenjske energije. Je nekakšno pesničino vnebovzetje besede. Želja po stvarjenju neskončne beline nepopisanih listov (Napisati bi bilo treba) ni poziv k praznini, ampak k radikalnemu očiščenju. Da bi lahko zapela resnično odo življenju, mora najprej pobrisati odvečne besede, hrup in družbeno pogojeno vseenost in ravnodušnost. Belina postane prostor novih možnosti, v katerem se briše meja med tukaj in onkraj. Je duhovno platno, na katerem se združita zemeljsko bivanje in onstranska večnost, pri čemer pasivni mir pesnice ne zadovolji. Vstop skozi nova vrata z iskricami v očeh, ki simbolizirajo trenutek navdiha, je njena zavestna odločitev za ponoven vstop v svet, le da tokrat pod lastnimi pogoji. Prežeta z notranjim mirom se znova obrne navzven. Življenje, ki je prej potovalo skozi lirsko govorko kot tiha reka, se zdaj prelije v dinamično, iskrivo ustvarjanje (Diši). Izkaže se, da njeno iskanje tišine ni namenjeno begu pred svetom, temveč pripravi na to, da svet objame z vsemi njegovimi ponujenimi možnostmi. V pretresljivem kontrastu drugega cikla Zatišje navznoter, ki deluje kot katarza skozi temo, se njen pesniški svet sooči z najtemnejšimi silami sodobnega sveta, a z jasnim ciljem, da bo našla pot od apokalipse do odrešitve. Glasniki teme izvajajo radikalno destrukcijo bivanja, kar pomeni razkroj iluzij in neposreden napad na človečnost in sočutje. Metafora hologramov, ki ugasnejo, razkriva, da je velik del sodobne resničnosti le umeten konstrukt, projekcija in lažna svetloba (Glasniki teme in niča). V najgloblji točki, kjer ni več hologramov in družbenega hrupa, Andreja Blažič Klemenc končno doseže absolutno jasnost. To ni več iskanje, ampak védenje, trdno eksistencialno sidro. Čeprav so glasniki teme prinesli grozote, pesnica prav v tej ogoljeni resničnosti najde počitek (Zazdi se). Ko se zave »kdo smo in čemu«, je zunanja tema ne more več uničiti, temveč pomeni očiščenje: izbriše nepomembno, da lahko v miru in tišini znova prepozna svojo izvorno bit in smisel bivanja. Če sta prva dva cikla nihala med družbeno katarzo in iskanjem bivanjske svobode, gre v tretjem Ptica sem v tvoji krošnji za izrazit čustveni in metafizični prelom. Pesničin prehod od boleče nostalgije in hrepenenja do pomiritve z izgubo je kot elegija, ki se prelevi v svetlobo. Namesto obupa nad smrtjo izbere vero v nevidne vezi, ki ostajajo. Preteklost in sedanjost, zemeljski rečni breg in neskončno modro nebo se zlijejo v eno. Pesnica ugotovi, da tisti, ki so odšli, ne izginejo, temveč postanejo pokrajina, nebo in svetloba. Smrt zanjo ni konec, ampak se preobrazi v varujočo, nevidno navzočnost. Onkraj postane prostor, od koder ljubezen še vedno zre nanjo in jo spremlja na njenem bregu (Najbrž prisluškuješ). Četrti cikel Mirujem in opazujem rast se začne s kratko pesmijo Hvalnica nečasu, ki je ključ do globljega razumevanja poezije Andreje Blažič Klemenc. Nečas je zanjo dar, ki prisili svet, da se ustavi. Ko se je motnje zunanjega sveta več ne dotikajo in se prisili k pogledu vase, se notranji uvid in pravo razumevanje sveta izostrita. Iz zunanjega zatišja preide v globoko osebno, intimno pokrajino, kjer se zunanje spremembe letnih časov zlijejo z notranjim zorenjem. Avgustovski obet jeseni ni slovo, ampak zorenje in žetev življenjskih spoznanj. Ko zunaj »sneži v gluho noč«, postanejo besede mehka postelja in edino pravo zatočišče. Zima s svojim »ksilofonom hladu« prinaša estetsko lepoto, a ne more zamrzniti tistega, kar je v ljudeh živo. Bistvo človekovega obstoja in ustvarjalnega navdiha v samoti zime dobi novo, čisto in nesmrtno obliko. Zunanji svet zmrzuje in izginja, tisto, kar je resnično žlahtno, pa ostaja. Zaključni niz šestinpetdesetih večinoma drobnih pesmi z naslovom V soju plešoči list tvoje veje.je najdaljši in predstavlja sintezo, kjer se lirska govorka s prehodom v prvo osebo množine zlije z univerzalno človeško izkušnjo. Dogodki postanejo zrcala, v katerih gleda(mo) sebe. Čas se ustavi. Linearno dojemanje preteklosti, sedanjosti in prihodnost izgine, zlije se v točko izvora. »Drsimo / skozi negibni čas / v enost pradavnine, / obrazi dogodkov so uprti v nas. / Gledamo jih, v njih sebe, / in gnetemo spomine prihodnosti.« Simbolika spominov prihodnosti je tu paradoksalna, saj če je čas negiben, se je vse že zgodilo in se hkrati šele bo. V pesmi Tam je luč dne in tema obenem kroglast prazačetek, ki je kot simbolika kroga popolna oblika brez začetka in konca. In prav tam, kjer tema in luč ne izključujeta ena druge, ampak soobstajata v harmoniji, doseže pesničin 'jaz' razsvetljenje ter sprejme vse dele sebe in sveta. Zadnja pesem Drobir na situ dneva deluje kot odrešitev: »Mirno se razgledujem, / srce mi igra od vznesenosti, / tako blizu mi je vse najdražje, / tako krepčilna je bližina vseprežetosti.« Potovanje skozi vesolje se izkaže za potovanje domov, iz intelektualnega opazovanja kozmosa v čisto, izkustveno radost bivanja. Samota izgine, saj je pesnica na koncu vendarle našla globoko duhovno pripadnost svetu. Naslov pesniške zbirke Življenje potuje skozme potrjuje, da je potovanje Andreje Blažič Klemenc obrodilo sadove. Pot skoz dež besed, negibni čas in prosti pad je varno pripeljala nazaj v prvobitno dobroto, v zibelko novih začetkov.

Spolupracovník Postoja Andrej Žiarovský a redaktor Lukáš Krivošík sa v historicko-vojenskom podcaste Postoja rozprávajú o Brusilovovej ofenzíve na ruskom fronte prvej svetovej vojny v lete 1916. Ofenzíva ruskej armády mala odľahčiť najmä talianskej armáde, na ktorú tlačili vojská Rakúsko-Uhorska. Napriek tomu, že takticky išlo o úspech, ruské víťazstvo bolo vykúpené takými veľkými ľudskými stratami, že pripravilo živnú pôdu pre revolučný rok 1917. Brusilovova ofenzíva mala ešte iné dôsledky: Napríklad Rumunsko pod jej vplyvom vstúpilo do prvej svetovej vojny na strane Dohody. A treba spomenúť aj slovenské súvislosti: V radoch rakúsko-uhorskej armády čelilo Brusilovovej ofenzíve aj množstvo vojakov slovenskej národnosti. Vrátane príbuzných Andreja Žiarovského, o osudoch ktorých bude tiež vo videu reč.

Vročinski rekordi, rekordno število tednov brez padavin, upadanje vode v rečnih strugah, presihanje virov pitne vode in požari zaznamujejo letošnje poletje. To, da vode zmanjkuje za vse, niso več samo občasne podnebne motnje, ampak nova realnost. Prizadeto je kmetijstvo, gospodarstvo, obremenjen je zdravstveni sistem. Ocene finančnih posledic letijo v nebo. Bo država še milijone namenjala za odškodnine po suši in s tem spodbujala neprilagajanje, namesto, da bi podpirala rešitve za večjo odpornost tako kmetijstva kot drugih dejavnosti. Kako se bomo odzvali, glede na napovedi, da se bodo ekstremni vremenski pojavi v prihodnjih desetih letih in več samo še stopnjevali? Bomo res kot žabe, ki ne opazijo, da se počasi kuhajo v loncu, dokler ni prepozno? O tem se bo Jernejka Drolec v sredinem Intervjuju pogovarjala z agrometeorologinjo Andrejo Sušnik z Agencije republike Slovenije za okolje.

Pisatelj in pesnik Andrej Tomažin se predstavlja z novim romanom Osiromašeni uran, ki je izšel pri založbi Beletrina. V središču pripovedi sta oče in hči, ki ostaneta sama ter se preselita na podedovano kmetijo. Roman, ki bi ga lahko označili tudi za generacijski roman milenijcev, se osredotoča na ljubezen in bližino, ki so ju v 21. stoletju preoblikovale digitalne navade. V sklopu Kina Istra so projektorje in platna pripeljali že v osem krajev v slovenski Istri, program pa se bo nadaljeval tudi v avgustu in septembru. Zelo dobro obiskani sta bili projekciji kratkih dokumentarnih filmov Filice in Trukinja v Krkavčah. Prvi skozi portret nonota, moža in kmeta na ganljiv in humoren način dokumentira življenje, ki v Istri postopoma izginja. Trukinja pa z beleženjem običajev govorcev vlaškega jezika, ohranja pomemben del kulturne identitete ene najmanjših in jezikovno najbolj ogroženih skupnosti v Evropi.

CITR 101.9FM (Vancouver)'s 24 HOURS OF RADIO ART in a snack size format! Difficult music, harsh electronics, spoken word, cut-up/collage and general CRESPAN© weirdness. Tonight's broadcast features ANDREJA ANDRIC AND THE NETWORKED ENSEMBLE | ANJA KREYSING | RAFA RAMOS SANIA | SEABUCKTHORN | MICHAEL GRUNDITZ | MAURIZIO BIANCHI | MASAIDEN | CADLAG | TREPANERINGSRITUALEN | DAVID KOVACS | RSN / CARSTEN VOLLMER | TRIGGER HAPPY | JONAS BONNETTA / STEFAN CHRISTOFF | BÅLSAM, and LAB'S CLOUD.

Liturgické čítania na každý deň z rímskokatolíckeho liturgického kalendára. Svätých Andreja-Svorada a Beňadika, pustovníkov (spomienka) Iz 38, 1-6. 21-22. 7-8 (Ch) Iz 38, 10. 11. 12. 16 R.: Pane, ty si vyrval môj život z priepasti záhuby. Mt 12, 1-8 Tento podcast vám prinášajú študenti, členovia tímu a priatelia Kolégia Antona Neuwirtha. Email: podcast@kolegium.org

Nova epizoda podkasta pod zaštitom Međunarodnog PEN centra, "Dobar loš zao", je tu! U prvom delu emisije Nenad Kulačin i Marko Vidojković predložili su Andreja Tanka za predsednika Srbije, izučavali su prazninu u Čelinoj glavi, pozdravili diplomatski uspeh ministra Bratine i hvatali beleške sa TV Informer o sudbini nezavisnih medija. Gost je šabački novinar i kolumnista Danasa, Hanibal Kovač. On je izneo svoje pretpostavke kada i kako će se sve ovo završiti, analizirao čime se bavi opozicija i ko sve minira studentski pokret, govorio o situaciji u Šapcu posle pada u ruke naprednjaka, ali i o svojim mukama sa pravosudnim organima. Ovo, naravno, nije sve. Najbolja pitanja su, kao i obično, stigla sa Patreona. U Magarećem kutku moći ćete na daljinu da pređete u žvaloslavlje. Da bi DLZ opstao, pretplatite se na patreon.com/ucutatinecemo ili pošaljite donaciju na PayPal ucutatinecemo@gmail.com. Na isti mejl možete poručiti DLZ merch. DLZ, samo na našem portalu!

Andreja Stržinar je mojstrica izdelave zgodovinskih kostumov, rekonstrukcij in oblačil slovenske oblačilne dediščine.

Večina ukrepov iz koalicijske pogodbe, ki so jih lahko ovrednotili, bi poslabšala saldo javnih financ, je fiskalni svet opozoril tudi na današnji seji pristojne parlamentarne komisije. Po prepričanju finančnega ministra Andreja Širclja so v omenjeni oceni spregledali, da pogodba zapoveduje vzdržnost, predvidljivost in varnost javnih financ. Druge teme: - Alenka Bratušek v odzivu poudarila, da je očitno dregnila v "pravo" gnezdo - Bele zalivke od danes brezplačne, novost tudi na področju bolniških odsotnosti - Kriminalisti preiskujejo enega najbolj obsežnih poginov rib pri nas

Dr. Andreja Poljanec o tem, kako ob koncu leta stati ob strani našim otrokom v vseh razredih.

Od genetike raka do biodiverzitete na poljih: zgodbi raziskovalk, ki ju je nagradil UNESCO 16. novembra leta 1945 so predstavniki 37 držav v Londonu podpisali ustavo Organizacije Združenih narodov za izobraževanje, znanost in kulturo, krajše Unesco. Ustava je v veljavo stopila 4. novembra leta 1946 in tako Unesco letos praznuje svojo 80-letnico. Večina to organizacijo pozna predvsem zaradi varovanja kulturne in naravne dediščine, a to še zdaleč ni vse, kar počne. Ob okroglem jubileju odkrivamo 'primere dobrih praks', ki vam bodo pobliže predstavili obseg delovanja Unesca.Začeli smo marca v Italiji, ko smo pobliže spoznali enega zadnjih vpisov na Unescov seznam nesnovne kulturne dediščine človeštva, italijansko kuhinjo. Aprila smo prisluhnili glasovom, ki jih prepogosto preslišimo – glasovom otrok, ki so v projektu Veter miru razmišljali, risali in prepevali o miru. Od ohranjanja nesnovne kulturne dediščine in izobraževanja o miru, ki sta pomembni nalogi Unesca, gremo danes k spodbujanju znanosti. Unesco to počne na več načinov: s spodbujanjem mednarodnega znanstvenega sodelovanja, podporo raziskavam in inovacijam, posebnimi znanstvenimi programi, pa tudi z različnimi nagradami in priznanji znanstvenikom in znanstvenicam. Andreja Čokl se je pogovarjala z dvema znanstvenicama: prva, dr. Kyriaki Michailidou s Cipra, je lani prejela pomembno mednarodno nagrado UNESCO-Al Fozan za znanstvenike na področjih znanosti, tehnologije, inženirstva in matematike za svoje raziskave na področju genetike raka dojk. Živa Alif, ki pripravlja doktorat s področja varstva narave v kmetijskih ekosistemih, pa je ena od letošnjih prejemnic priznanja nacionalnega programa L’Oréal-UNESCO »Za ženske v znanosti«.

Slováci v USA: Diana Egenberg, módna dizajnérka, žije medzi New Yorkom a New Orleans; Oblečenie vníma ako médium, ktoré dokáže sprostredkovať spoločenské postoje, politické názory, ale aj ekologickú výpoveď; Slováci vo Švajčiarsku: Jakub Mačina patrí k uznávaným odborníkom v oblasti informatiky; po absolvovaní štúdia na Slovenskej technickej univerzite v Bratislave odišiel do švajčiarskeho Zurichu, kde už niekoľko rokov pôsobí na prestížnej technickej univerzite známej pod skratkou ETH; v tamojšom Centre pre umelú inteligenciu sa zaoberá jej využívaním vo vzdelávaní; Sováci v Srbsku: Spomienka na Andreja Hadíka, maršála Márie Terézie; za odmenu dostal panstvo vo Futogu, obci na severe Srbska, kde žijú Slováci aj v súčasnosti; jeho život pripomínajú vo Futogu relikvie v kostole, ale aj jeho kaštieľ v ktorom sa nachádza stredná poľnohodpodárska škola;

Parlamentarna delovna telesa so včeraj potrdila vse ministrske kandidate nove vlade pod vodstvom Janeza Janše, ki so dokončali predstavitve. Pozno sinoči so po nadaljevanju zaslišanja kot primerna ocenili kandidata za gospodarskega ministra Anžeta Logarja in za kmetijskega ministra Janeza Ciglerja Kralja, že čez dan pa Jerneja Vrtovca za infrastrukturo, Valentina Hajdinjaka za obrambo, Ignacijo Fridl Jarc za kulturo, Tadeja Ostrca za zdravje in Andreja Širclja za finance. Danes se bo predstavil drugi del kandidatov za ministre. Drugi poudarki oddaje: - Ameriški predsednik Trump v pričakovanju novega kroga pogajanj med Libanonom in Izraelom pozdravil napredek. - Predsednik Evropskega sveta Costa opozoril Srbijo, da zaradi notranjih razdorov izgublja evropski denar. - Košarkarji Olimpije s tretjo zmago v finalnem nizu proti Krki šestič zapored postali državni prvak.

Tokrat razmišljamo o britanskem filmu Ljubezen boli, ki raziskuje dinamiko moči v ljubezenskih odnosih in je na lanskem filmskem festivalu v Cannesu v sekciji Posebni pogled prejel nagrado za najboljši scenarij. Pogovarjamo se tudi o nagrajencih letošnjega Cannskega festivala. Režiser Marko Kumer Murč razlaga o svojem dokumentarcu Na drugi strani plinovoda, ki se osredotoča na boj grških in italijanskih aktivistov proti izgradnji Južnega plinskega koridorja. Poleg tega se poglabljamo v vlogo narave v filmih Andreja Tarkovskega. Na TVSLO in v spletnem arhivu so v okviru cikla njegovih filmov na ogled njegova zadnja tri dela Žrtvovanje, Nostalgija in Stalker.

Ciper, ki v prvi polovici letošnjega leta predseduje Svetu EU, je bil pred dobrima dvema mesecema, ob začetku ameriško-izraelskih napadov na Iran, tarča napada z dronom. Tarča je bilo pravzaprav britansko letalsko oporišče Akrotiri na jugu Cipra, a številni turisti so se začeli spraševati, ali so počitnice na sicer med turisti zelo priljubljenem otoku v vzhodnem Sredozemlju še varne. Mnogi so svoj dopust odpovedali, kar se že kaže tudi v turističnih statistikah Cipra. Andreja Čokl se je v Pafosu in Nikoziji pogovarjala z domačini in turisti, ki vsi po vrsti zatrjujejo, da je na otoku varno. Vsebina je del projekta Tu EU – Povezani za prihodnost, ki ga sofinancira Evropska unija.  

SNM v Martine - Múzeum Andreja Kmeťa

Pred dvema letoma ste v oddaji Storž poslušalci Prvega spoznali 80-letnici iz ameriškega Teksasa, ki sta v 80 dneh obkrožili svet. Sandy in Ellie sta po vzoru glavnega junaka romana Julesa Verna takrat obiskali vseh 7 celin, svoje početje pa pridno beležili na družbenih omrežjih in postali znani kot 'potujoči babici' s Tik Toka. Po tem podvigu sta se odločili, da bosta bolj podrobno in počasi vsako leto spoznavali eno celino, letos, pri 84ih, sta tako v Evropi in prvič tudi v Sloveniji. Pri organizaciji in izvedbi slovenskega dela 'evropske turneje' jima je pomagala kolegica Andreja Čokl, ki je pred dvema letoma tudi posnela prvi pogovor za slovenske medije z njima. Prvi intervju, maj 2024 Drugi intervju, oktober 2025 Članek MMC Instagram profil Around the World at 80

Mans sarunbiedrs ir Juris Žagars, Dailes teātra direktors.Aktieris, kurš pēdējo gadu laikā ir filmējies Netflix seriālā “In from the Cold” un Paramount seriālā “The Agency” (producents Džordžs Klūnijs, galvenajās lomās Maikls Fasbenders un Ričards Gīrs).Un īpašnieks Žagarkalnam, kas ir Cēsīs.Runājām par Žagara drosmi pieņemt nepopulārus lēmumus, kas vajadzīgi, lai sasniegtu rezultātus, par kuriem viņš ir atbildīgs, bet kas 80% gadījumu kādam nepatīk.Viņš stāstīja par savu pieeju, lai nav bail, ka no sava atbildīgā amata un sirdsdarba var tikt atlaists jebkurā brīdī (tā savulaik notika ar brāli, operas direktoru). Un kāpēc Juris to redz kā izaugsmes iespēju dzīvē, kas dod enerģiju, nevis kā trauksmes avotu.Daudzpusīga saruna.Par fiziskās formas uzturēšanu un darbaspējām dzīves garumā.Par brāļa, Andreja Žagara, pieredzi, vadot operu, kas Jurim tagad noder vadot teātri.Par kļūdainiem lēmumiem, komandu, bailēm un brīvību darbā un ārpus tā, kas ir daļa no interesantas un piepildītas dzīves.Par atziņām, kas radušās, nokļūstot neparastās situācijās.Ar profesionāļa ieteikumiem, kā savaldīt savu satraukumu atbildīgos brīžos.Un vēl daudz ko citu.Cilvēkjauda rīko 3 dienu Jaudas piedzīvojumu cilvēkiem, kuri dzīvē grib vairāk gandarījuma un iespēju, kas prasa drosmi.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE studijā Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas atradīsi 262. intervijas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00:00 Ievads0:02:33 “Man patīk strādāt”0:05:18 Ko iemācījās no brāļa Andreja Žagara, kas šobrīd noder darbā0:12:03 Brīvības sajūta, jo vari tikt atlaists0:15:32 Darba stundas un dzīve pēc darba0:18:18 Pirmie nepopulārie lēmumi0:22:06 Lielākās kļūdas ar cilvēku pārvērtēšanu0:31:02 Brīvība kļūdīties ir svarīgāka par perfekcionismu0:32:27 Informācija par Jaudas piedzīvojumu0:33:25 Kā radīt apstākļus, lai cilvēki atļaujas tev izteikt kritiku0:42:52 Sports un sevis uzturēšana formā0:46:14 Ārzemju sieva un dzīve starp 2 valstīm0:53:03 Draugi un vienaudži, kurus atrast vecumā 60+0:57:35 Par brāļa Andreja pieeju dzīvei un viņa zaudēšanu1:17:06 90-tie gadi, bēgot ar bandītiem Tulas mežos, un naudu, kas iešūta kaklasaitē1:19:35 Žagarkalns ir bērnības sapnis no 10 gadu vecuma un ko tas maksā1:24:37 Apmācība kā biznesa neizmantotā niša1:26:06 Kad krīti vai kļūdies, tad "tūlīt augšā, tūlīt lejā, vēl ātrāk"1:30:30 Filmēšanās ārzemēs, darbs un piedzīvojumi, kas ar to saistīti1:37:18 Paņēmieni, kā pārvarēt uztraukumu1:39:19 Power-Up SPACE studija1:44:54 Pārliecība bez sagatavošanas nestrādā, treniņš ir vienīgā recepte1:47:54 Par Dailes teātra repertuāru1:51:35 Humors kā seksīga īpašība1:58:03 Komēdija, traģēdija un finansiālā realitāte2:12:13 Nekas dzīvē nav garan

"Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Tāpēc es tur esmu," – tik skaisti par savu darbu teic Mūzikas nama "Daile" direktore Anda Zadovska, kura 4. maijā kļūs par Atzinības krusta komandieri.  Par bērnību pilī un brīvdienām pie jūras, par radošu prieku un izaicinājumiem, vadot privātu koncertzāli, uzzinām šajā skaistajā sarunā, uz kuru Andu aicinājusi "Klasikas" direktore Gunda Vaivode.  Gunda Vaivode: Anda, 4. maijā Rīgas pilī Valsts prezidents tev pasniegs Atzinības krustu, un tu kļūsi par tā komandieri. Šo apbalvojumu pasniedz godaprāta ļaudīm par izcilu Tēvijas mīlestību un sevišķiem nopelniem valsts, sabiedriskajā, kultūras, zinātnes, sporta un izglītības darbā. Kopš izziņošanas brīža "Latvijas Vēstnesī" pagājis jau labs laiciņš. Kas tevi apsveica pirmais?  Anda Zadovska: Pirmā īsziņa atnāca neilgi pirms pusnakts, un to man atsūtīja Valmieras teātra direktore Evita Sniedze [Ašeradena]. Paskatījos, bet nereaģēju, jo, ņemot vērā, ka ceļos piecos un eju gulēt deviņos vai desmitos vakarā, nodomāju, ka tas nav nekas svarīgs. Pēc tam atnāca otra īsziņa – to atsūtīja Rafaels Ciekurs no Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta. Domāju – nē, kaut kas tur riktīgi nav! Viņš rakstīja, ka sveic mani kā Atzinības krusta komandieri. Tas laikam bija 1. aprīlis, un man likās, ka varbūt kāds joko. Bet rezultātā, protams, visu nakti nevarēju gulēt… Vai esi jau apdomājusi, ko teiksi savā atbildes runā?  Apdomājusi esmu, bet līdz galam vēl nē. Tas noteikti nebūs kaut kas garš. Tas ir ļoti nopietns pasākums, un man vēl ir laiks. Bet izlasot šī apbalvojuma devīzi – "Godaprāta ļaudīm" – es, protams, ļoti cenšos. Jūtos ārkārtīgi pagodināta...  "Godaprāta ļaudis – pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem" Formulējums tiešām ir ļoti skaists – godaprāta ļaudis. Vai šajā kontekstā esi iedomājusies par saviem senčiem?  Jā, pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem. Lielu daļu bērnības pavadīju pie viņiem Ezerē, tas ir tieši pie Lietuvas robežas. Tie bija mammas vecāki, kurus, kā jau daudzus latviešus, 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Arī mammu, trīsgadīgu bērnu… Viņi bija saimnieki?  Nē! Tur tas interesantākais, ka tieši no tēta puses vecvecāki bija lielsaimnieki ar simt hektāriem Sēlijā. Tētis staigāja jūrnieka kostīmiņā, kalpi apkārt. Arī viņi bija sarakstos, bet viņiem kāds to bija pateicis, un viņi no izsūtīšanas paglābās, aizbēgot mežā. Bet izsūtīja tieši manas mammas vecvecākus Frici un Emmu no Ezeres, jo Fricis negribēja stāties kolhozā. Kaimiņš viņu nodeva, un viņiem nācās gandrīz desmit gadus pavadīt Sibīrijā. Tie ir lielākie godaprāta ļaudis, kas man pirmie nāk prātā. Jo šiem cilvēkiem divas reizes nācās savu dzīvi sākt no pilnīgas nulles. Vecvecāki paguva atgriezties? Jā, viņi paguva atgriezties, un vēl līdz deviņdesmitajiem gadiem bija klātesoši mūsu dzīvē. Kad es šodien iedomājos... Viņi savu dzīvi sāka Embūtē, Dienvidkurzemē, kur bija tieši Kurzemes katls. Kā viņi stāstīja – tikko bijis bērniņš piedzimis, nāk kāds zaldāts un saka – ātri bēdziet projām, jo tūlīt fronte nāks pāri. Viņi tikko jaunu māju bija uzcēluši… Un vēl pat līdz mežam nebija tikuši, kad tā uzgāja gaisā... Tad vecvecāki aizbrauca uz Ezeri, no kurienes 1949. gadā viņus aizveda uz Sibīriju. Tā ka viņi dabūja pilnīgi no nulles visu dzīvi sākt divas reizes. Bet tas interesantākais un apbrīnojamākais ir tas, ka viņi nekad par to nesūdzējās! Nekad. Viņi bija ļoti gaiši cilvēki, un ļoti daudzi – arī mēs ar māsu Kristīni (Andas māsa ir dziedātāja Kristīne Zadovska – red.) Še ir cilvēki, kas man laikam ir vissvarīgākie.  Bet tu saviem vecākiem piedzimi Dobelē?  Mani vecāki bija skolotāji Zebrenes skolā, kas bija Dobeles rajonā. Dobeles pilsētā mēs nedzīvojām, taču tieši tur abas ar Kristīni esam dzimušas.  Tātad ceriņi ir tavs laiks?  Jā, tieši tā. Esmu arī beigusi Dobeles mūzikas skolu, kas tagad skaisti atjaunota – šķiet, tā šobrīd ir viena no skaistākajām mūzikas skolām Latvijā! Tā ka esam uz Zemgales un Kurzemes robežas. Man liekas – ļoti labs komplekts.  "Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi pilī" Bet tavas bērnības lielākais laiks ir pagājis pilī!  Tieši tāda bija mūsu adrese: Jaunpils, un pēdiņās – "Pils". Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi tieši pilī. Tas iznāca tā: manu tēti uzaicināja par orķestra vadītāju Jaunpilī, un tā mēs tur nokļuvām. Tur iedeva dzīvokli, un mēs dzīvojām pilī. Nu, tad tu vari iedomāties! Un mamma savukārt kūrēja kultūras dzīvi. Mamma bija Kultūras nama vadītāja, kas atradās tieši zem mūsu dzīvokļa. Čībās uz turieni varējām noiet. Tātad tas laikam gēnu līmenī mani ir ietekmējis… Mamma jūs lika arī pie darba Kultūras nama pasākumos?  Biju apkopēja, un vēl kopā ar tagadējo politiķi Uldi Auguli vadījām pensionāru vakarus. Ļoti aktīvi iesaistījos! Mana sirdslieta gan ir tautas deju kolektīvu vadīšana, jo mana pirmā izglītība ir tieši tautas deju kolektīva vadītāja! Toreiz izdomāju, ka būšu tikai tautas deju kolektīva vadītāja un atgriezīšos Jaunpilī. Mana mamma, protams, bija pilnīgā ārprātā, ka neeju uz augstskolu, un ir tikai deju kolektīvs un Dziesmu svētki. Bet nu – kad apgrozījos Rīgā, sapratu, ka tomēr vajag arī kaut ko citu.  Mammīte ir darbīga joprojām! Jā, mammīte ir darbīga un dzīvo Jaunpilī. Šogad viņai apaļa 80 gadu jubileja, ko svinēsim Jaunpils pilī, Kultūras namā.  "Skolā matemātika man bija stiprākā puse" Tu esi privātas koncertzāles vadītāja. Vai tad, kad gāji studēt Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē, tev jau bija kāda nojauta par to, ko gribi darīt? Pilnīgi noteikti tajā brīdī nojauta par privātas koncertzāles izveidošanu nebija. Bet dzīve cilvēku aizved tur, kur viņam jābūt. Man kādreiz likās – ja izlasa manu CV, ir sajūta, ka tas cilvēks tiešām nav zinājis, ko viņš dzīvē grib darīt. Jo tur ir gan flauta, gan tautas deju kolektīvu vadīšana, pa vidu – pedagoģija, un tad ir LU Ekonomikas un vadības fakultāte, kas ir nopietnāka izglītība. Tagad viss komplekts man ļoti labi noder: ja man būtu tikai humanitāra izglītība, nekad dzīvē privātkoncertzāli vadīt nevarētu! Jo galvenā sadaļa šeit ir tā, kā tu to lielo bildi finansiāli vari savilkt kopā. Ikdienā strādājam tūkstoš kvadrātmetru lielā zālē ar nulles dotācijām – viss jānopelna mums pašiem. Lai to varētu izdomāt, ekonomikas zināšanas ir vajadzīgas. Bet matemātika man arī bija stiprākā puse skolā, nevis, piemēram, valodas.  Ko no tevis ikdienā paģēr koncertzāles vadīšana? Tā ir milzīga atbildība. Pirmkārt par cilvēkiem, kuri ir mani darbinieki. Cik tev ir darbinieku? Pamata komandā esam pieci cilvēki: divi tehniskie – Kristers un Artūrs, mana vietniece Ieva, mārketinga vadītāja Betija un cilvēks-orķestris – aizskatuves administrators Kaspars. Vēl ir publiku apkalpojošais personāls. Jā, neesam daudz, neskatoties uz to, ka mums ir ļoti liels skatītāju skaits un notiek daudzi pasākumi. Mēs paši visu darām.  Un kā jūs mērāt savus izmērāmos rezultātus? Tas ir pasākumu skaits, tas ir skatītāju skaits, un tas ir apgrozījums: varam ar to lepoties. jo Latvijas koncertu vietu vidū pēc "Biļešu paradīzes" datiem esam diezgan augstās pozīcijās, augšgalā. Manī bija spīts – pierādīšu, ka to var izdarīt! Pieņemu, ka ne vienmēr esat eiforijā, ka viss sanāk. Eiforijas nav vispār, jo mums taču bija pandēmija, kas likās pilnīgs izmisums. Principā tajā laikā vajadzēja aiztaisīt tās durvis ciet, bet tobrīd manī bija spīts – es tik un tā to noturēšu un pierādīšu, ka to var izdarīt! Kaut patiesībā tas bija diezgan neiespējami ar visiem atceltajiem pasākumiem. Atceros pa datumiem, kā tas viss notika: 11. martā toreiz visu aizvēra, mēs kvalificējāmies visiem atbalstiem, bet saņēmām tos decembrī. Visu laiku ar privātiem aizņēmumiem – kaut kā tā. Arī darbinieki taču bija jānotur – viņi  nebija vainīgi. Tas bija diezgan liels izaicinājums, un arī tagad nevaram rēķināties ne ar ko uz priekšu. Tā ir laime dotētajām iestādēm – ka tās var saplānot vismaz vienu sezonu uz priekšu! Bet es to nevaru, jo nezinu, kādi būs ieņēmumi. Tas atkarīgs tikai no tā. Tagad apkure par janvāri, februāri, martu – komunālo pakalpojumu rēķins ir septiņi tūkstoši! Tagad domājam, ko darīt.  Bet zāles lielākoties vienmēr ir pilnas, biļetes pārdotas ilgu laiku uz priekšu, un tas piedāvājums ir apskaužami daudzveidīgs: tie nav tikai dažādžanru koncerti – tie ir dažādi vakari, un man šķiet, ka tev pašai īpaši mīļi ir dzejnieku vakari.  Man sevišķi tuvi pagājušo gadsimtu mijas dzejnieki – Plūdons, Skalbe, Fricis Bārda. Sen neesam uztaisījuši nevienu jaunu programmu, bet vajadzētu. Pandēmija visus nolika uz pauzes. Bet pirms tam taču mums bija programmas ar Vili Daudziņu – viņš mums ir tāds kā dzejas teātra patrons. Pirmā programma bija ar Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa vēstulēm – kopā ar Kasparu Znotiņu un Vili Daudziņu: tas mums bija absolūtais bestsellers! Bet tas bija jau pirms desmit gadiem – nospēlējām gandrīz simt reižu. Tā bija izrāde, par kuru teicu – var to likt pirmdien no rīta, arī tad būs izpārdota! Un tad bija iestudējums, kuru centrā bija brāļi Veidenbaumi. Tā bija Viļa Daudziņa ideja, jo daudzi nezināja, ka Veidenbaumam Eduardam bija brālis Kārlis, kurš arī rakstīja dzeju, bet viņš bija tas, kurš saimniekoja Kalāču mājās: kādam jau tur bija jāstrādā, lai Eduards varētu dzīvoties pa Tērbatu... Stāsts bija ļoti interesants, un mēs to piedāvājām arī "Skolas somai". Jo man likās – ja bērns atnāk un noskatās Viļa pētījumu par laiku, kurā Veidenbaumi dzīvoja, par cara laika Latviju – tā uzreiz ir mācību stunda! Tādi izglītojoši pasākumi, kuros arī pati daudz uzzinu. Daumants Kalniņš sarakstīja mūziku ar Friča Bārdas dzeju – izveidojās programma "Sirds prieks". Sekoja programma ar Knuta Skujenieka vārdiem, par ko Daumants saņēma "Zelta mikrofonu". Man pašai tas viss ir tik tuvs – tāpēc arī tik aizrautīgi par to stāstu! Protams, visi Vecpiebalgas dižgari: pirms kāda laika sarīkojām latviešu kultūras nedēļu "Vecpiebalga atver durvis", kas turpinās vēl šobrīd; Kārļa Skalbes mājās bija ikgadējie koncerti. Mums pašiem patīk un citiem arī.  "Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā"  Ar senajiem meistariem iznāk vairs tikai virtuāla tikšanās, bet ar dzejniekiem, kuri vēl pavisam nesen bija mūsu vidū, tev droši vien veidojusies skaista, pavisam tuva draudzība.  Draudzība – tā varbūt neteiktu. Bet tādi cilvēki patiesi bijuši pie manis "Dailes" namā – piemēram, Knuts Skujenieks savu 85 gadu jubileju – savu pēdējo jubileju – sagaidīja uz "Dailes" nama skatuves un bija klāt arī Daumanta programmas "Drošinājums" pirmatskaņojumā. Protams, ka tā ir ļoti liela vērtība – ka esi šos cilvēkus saticis un saproti, kādai ellei viņi izgājuši cauri – te domāju Knutu Skujenieku.  Un tas, ka viņš – tāds Baltais tētiņš – spējis palikt tik gaišs cilvēks – tas ir apbrīnojami! Un vēl mums bija Imanta Kalniņa iepriekšējās jubilejas ballīte, kurā bija Uldis Bērziņš, Knuts Skujenieks un pats Imants Kalniņš. Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā.  Arī Latvijas Radio koris ir tavs lielais draugs – vairākas programmas rīkotas tieši ar to. Piemēram, Artura Maskata mūzikas programma. Tā laikam ir tava īpašā mīlestība. Jā, Latvijas Radio koris ir mani draugi visu "Dailes" nama gadu garumā. Pirmajai programmai, kurai Sigvards Kļava bija mākslinieciskais vadītājs, veidojām speciālas aranžijas – Andris Sējāns pirmajai daļai un Valts Pūce – otrajai daļai. Imanta Kalniņa oratorijā "Dzejnieks un Nāra" pirmoreiz satikos ar Daumantu Kalniņu kā solistu, un tad arī sākās mūsu draudzība – tas bija jau pirms vienpadsmit gadiem. Tagad mums ir plāns "Dzejnieku un Nāru" rudenī kopā ar Sigvardu jauniestudēt, jo toreiz "Dailes" nams bija knapi atvērts, un šī programma bija pelnījusi skanēt ilgāk. Tāpēc tā atkal jāiestudē no jauna! Vēl ar Latvijas Radio kori bija Artura Maskata jubilejas programma, Broņislavas Martuževas programma ar Daci Everss un Daumantu.  Veidojot šīs programmas, tev iznāk brīnišķīga sadarbība arī ar vadošajiem režisoriem un dramaturgiem! Protams! Diezgan daudz esam sadarbojušies ar Māru Ķimeli. Tagad jubilārs Artūrs Dīcis mums ir dramaturgs Mārča Auziņa un Daiņa Grūbes izrādē. Reinis Suhanovs bija atklāšanas izrādes režisors. Laikam jau patiesībā esam sadarbojušies ar visiem, kas ir mūsu vidū.  Sava publika – tā ir puse no uzvaras! Līdzās koncertiem, muzikālajiem uzvedumiem un džeza koncertiem Mūzikas namā "Daile" ir arī sarunu vakari. Izskatās, ka cilvēkiem ir nepieciešamība pēc klusinātām sarunām, kur divas personības sarunājas par šodien būtiskām tēmām.  Mums bija divi cikla darbi – un droši vien būs arī trešais – ar abiem Mārčiem Auziņiem: ģitāristu Mārci Auziņu un zinātnieku Mārci Auziņu, ar kuru mums izveidojusies cieša draudzība – viņš ir vienkārši brīnišķīgs cilvēks! Cilvēkiem tas interesē, un tēmas ir dažādas: pirmā bija par mākslīgo intelektu, kur bija gan mūzika, gan profesora skatījums, bet saruna "Flirts ar Budu" bija kā meditācija, kurā skanēja mūzika. Tādi starpžanru projekti. Un vēl ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kamermūzikas koncerti, kur skan gan klasika, gan arī laikmetīgā mūzika! Vai uz tiem nāk "Dailes" namam uzticīgā publika, vai tomēr līdz ar žanru un stila maiņu mainās arī cilvēki? Kādi astoņdesmit procenti ir uzticamā publika. Es jau šos cilvēkus atpazīstu vaigā. Taču LNSO kamermūzikas koncerti publikā ienesuši arī jaunas sejas. Ļoti ceru, ka viņi vēlāk atrod arī kaut ko sev piemērotu no mūsu repertuāra.  Kad atvēru "Dailes" namu, mans galvenais mērķis un sapnis bija, ka mums izveidotos sava publika – jo tā jau ir puse no uzvaras! Un es atļaušos domāt, ka trīspadsmit gadu laikā tas tiešām noticis. Bet septembrī apritēs astoņpadsmit gadi, kopš sarīkoju savu pirmo koncertu... Tev ir liela privilēģija – strādāt kopā ar Maestro Raimondu Paulu, turklāt uzņemties tādu lielu un atbildīgu pienākumu kā lielā draugu lokā nosvinēt viņa 90. dzimšanas dienu, kas patiešām bija fantastisks vakars. Bet sadarbība rit arī ikdienā. Cik reižu jau nospēlēta izrāde "Vīrieši labākos gados"?  Ap 120. Tieši uz Maestro jubileju apkopojām kopīgo programmu skaitu, un patiesi: kopā ar Maestro veidotas 15 programmas ar dažādiem solistiem. Pirmā bija ar Zigfrīdu Muktupāvelu, tad ar Agnesi Rakovsku, Dināru Rudāni un Andri Keišu, tad bija Zigfrīda Muktupāvela programma ar Jāņa Petera dzeju, jau pieminētā Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa programma… Ļoti daudzas programmas bijušas ar Maestro. Un ne tikai ar Maestro – pie mums bijis arī Zigmara Liepiņa 70 gadu jubilejas koncerts. Un arī Jāņa Lūsēna un Imanta Kalniņa jubileja tikusi svinēta. Atļaušos teikt, ka ļoti popularizējam latviešu autoru dzeju un mūziku. Tas ir mūsu galvenais mērķis, un mēs solāmies to darīt arī turpmāk.  Un Frenka Sinatras visgarākā dzimšanas diena! Jā, Frenka Sinatras dzimšanas diena tika svinēta desmit gadu garumā. "Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums" Anda, tu visos koncertos pati esi klāt. Šķiet, ka pilnīgi katru vakaru! Pieņemu, ka tas ir ne tikai tavs darba pienākums, bet tev ir arī patīkami redzēt [sava darba] augļus.  Tieši tā. Zinu visas programmas no galvas, bet… Ņemot vērā to, ka esam privāta koncertzāle, mums darba roku nav tik daudz, bet skatītāju vietu skaits ir vairāk nekā četri simti. Tāpēc visu darām paši – arī tērpus sakārtojam māksliniekiem, uzklājam kafijas galdu. Mēs reāli strādājam kā publiku un mākslinieku apkalpojošais personāls. Tāpēc arī tur esmu. Un tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Mūzikas nams "Daile" atrodas Lāčplēša un Barona ielas stūrī – tāda ļoti laba kultūras vietu saliņa! Blakus – restorāns "Osiris", netālu – Jaunais Rīgas teātris, virs jums ir "Arhis Arhitekti", un turpat ir arī galerija "Istaba". Jā, tāds radošais kvartāls.  Bet jūs arī kaut kā sadarbojaties?  Mēs vienkārši draudzējamies. Jaunā Rīgas teātra aktieri pie mums uzstājas, publika iet uz "Osiris" – lai gan arī mums ir pašiem sava kafejnīca –, un "Osiris" publika nāk pie mums. Pagalmiņš ir viens – visi Jāņos satiekamies.  Man bija pārsteigums, ka savulaik esi strādājusi pie Andreja Žagara.  Andrejam tolaik bija, manuprāt, septiņi restorāni: tas bija augstākais punkts, kad viņš atvēra "Žagara jauno restorānu". Berga bazārā bija "Simpozijs", vīnu veikals, Vecrīgā bija grieķu restorāns, vēl "Dizzi" klubs, "Osiris"... Biju šo restorānu izpilddirektore. Ar Andreju iepazināmies kādā ballītē Operā, un viņš saprata: šitā meitene, kaut arī no laukiem, ir baigi ašā. Kaut kāds materiāls tur ir! Andrejam esmu ļoti pateicīga – viņš man ļoti daudz ko iemācīja. Vienbrīd viņš saka: tagad braucam uz Londonu un Parīzi, uz restorāniem! Es domāju – man pat nav nekā, ko mugurā vilkt... Ar Andreju vienu laiku ļoti cieši strādājām.  Viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis Tu esi ne tikai šīs koncertzāles turētāja un saimniece, bet arī mūzikas izdevniecības "Ars Nova" vadītāja. Tagad tas vairāk "Spotify" platformai. Apvienība tika nodibināta, kad sākām strādāt kopā ar Jāni Lūsēnu – tas bija 2008. gadā, un septembrī kopš tā laika būs apritējuši jau astoņpadsmit gadi. Tas viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis. Jo pirms tam strādāju pilnīgi citā sfērā un reiz vedu Kristīni uz koncertu, kurā viņai bija jāpiedalās kopā ar Māru Zālīti, Jāni Lūsēnu un Zigfrīdu Muktupāvelu. To koncertu atcēla. Kaut kā sākām runāt, un Lūsēns saka – man nākošgad piecdesmit gadu jubileja, bet nav, kas uztaisa. Saku – es taču varu uztaisīt! Bet tad tikai Operā, jo tikai tajā kaut ko zinu. Tā tas sākās – kā joks. Pa vidu Jānis uzrakstīja ciklu "Mazu brīdi pirms". Tas bija 2008. gadā – mans pirmais rīkotais koncerts. Pilnīgs liktenis! Tad bija laiks, kad iestudējām dažādus mūziklus – Valmieras teātrī bija "Kaupēn, mans mīļais" un "Agrā rūsa". Bet ciešāka sadarbība raisījās  tikai ar Lūsēnu. Bet tā mūžīgā telpu problēma... Un tad es iedomājos, vai Rīgā nav kāds bijušais kinoteātris… Ierakstīju tīmekļa meklētājā – un tiešām! Sludinājums, ka izīrē bijušā kinoteātra telpas. Taču sludinājuma termiņš jau bija beidzies. Nodomāju: tā ir tieši "Osiris" māja, kurā visus pazīstu. Jānoskaidro. Viņi saka – tur ir izīrēts, bet varbūt viens procents, ka [mans sapnis] varētu piepildīties. Un tas viens procents arī piepildījās! Liktenis!  Vai to, ko rādāt uz skatuves, mēdzat arī izdot ciešripās un platēs? Tagad aktuāla analogā mode. Tagad tās vinilplates, jā, un ļoti gribētu izdot dažas no mūsu programmām.  Kuras tās būtu? Piemēram, programmu "Suni ārā nedzenama nakts" – tā ir ļoti, ļoti, ļoti īpaša. Tā man ļoti, ļoti patīk. Arī Knuta Skujenieka un Daumanta Kalniņa "Drošinājums", kas izpelnījās "Zelta mikrofonu". Mēs paši veidojam arī televīzijas ierakstus un dodam Latvijas Televīzijai – šie ieraksti bieži tiek parādīti televīzijā. "Pats Artūrs Banga sēdējis pie manas priedes!" Dzirdēju, ka tev bijusi doma savas mājas Lapmžciemā izveidot kā brīvdabas koncertzāli.  Tās mājas tieši ar tādu domu vispār tika iekārtotas. Tas bija pandēmijas laiks. Man bija saikne ar Lapmežciemu, un biju izdomājusi, ka tā varētu būt "Dailes" nama vasaras rezidence, un doma nav atmesta – tādi brīvdabas koncerti, jo sēta ir ļoti skaista – pie jūras un ar vēsturi: šajā sētā filmēts "Ilgais ceļš kāpās"... Diezgan daudz tur esmu savedusi kārtībā, tā ka – kas zina. Pandēmijas laikā taisījām visādas fotosesijas; esam filmējuši arī raidījumu "Daudz laimes, jubilār!" Vajadzētu sākt ar "Ilgā ceļa kāpās" vakara kino seansu, lai redz, kur ir Artūra priede! Jā, pats Artūrs Banga (viens no filmas galvenajiem varoņiem – red.) sēdējis pie manas priedes! Tas uzreiz ir stāsts! (Smejas.) Vēl tikai mājai jāuzliek šindeļu jumts. Vai maz vēl ir meistari, kas māk tādu uzlikt? Mani meistari brauc no Alūksnes, jo daudz tādu vairs nav. Tas ir tāds ļoti labais gadījums, kas man liek noticēt, ka ar Latviju viss ir kārtībā, jo šindeļu jumta licējam – galvenajam meistaram – ir pieci dēli, un visi pieci ir apmācīti šindeļu jumta likšanā! Jā, viņi mācās dažādās universitātēs, bet viņi prot to amatu. Un tad nu visi pieci dēli brauc un liek manai mājai jumtu. Tā ir vērtība! Ko vēl dari savā brīvajā laikā, ja tev tāds ir? Brīvā laika man ir ļoti maz. Bet, cik nu ir, to cenšos pavadīt dabā. Jo ikdienā, kā jau tu arī teici, katru vakaru esmu "Dailes" namā, apkārt četrsimt cilvēki, un tas, kas pēcāk visvairāk nepieciešams, ir klusums, līdzsvars, miers, kuru var atrast tikai un vienīgi dabā: mežā, pie jūras, arī tomātus stādot, arī rozēm lapas griežot un kaut ko tādu darot. Tad tomēr dārza darbi tev maķenīt patīk? Tagad patīk, jā! Kad mamma savulaik Jaunpilī lika divus hektārus biešu izkaplēt – citādi uz balli netikšu, likās – nemūžam man nekā tāda nebūs! Bet tagad patīk.  Gribas savu tomātu noplūkt!  To tomātu nav tik daudz, drīzāk tā sajūta, ka no rīta ieej siltumnīcā – tas ir pilnīgi kaut kas cits. Un tā ir vienīgā atslodze, kas iespējama, savādāk nevar – daba!  Daba, un tūlīt arī maijs, tūlīt svētki. Man vienkārši gribas novēlēt tev, lai vari izbaudīt šo pavasari un kopā ar savējiem nosvinēt gan savu atzinību, gan mūsu valsts neatkarības atjaunošanas svētkus. Lai mums visiem skaistas aprīļa beigas un maija sākums, kad daba plaukst!  Sirsnīgs paldies tev, Gunda! Baltā galdauta svētki 4. maijā man vienmēr ir patikuši – man vispār patīk galdu klāt. Tagad būs īpašs iemesls. Paldies! 

Gostili smo Andrejo Oblak, ki se je pred leti z družino preselila na Novo Zelandijo. V oddaji je spregovorila o življenju v tujini, tamkajšnjih javnih sistemih, standardu ljudi in naravi.

Slovenska pokrajina, mesta in vasi v sebi nosijo raznovrstno tradicijo, zgodovino in običaje. Spoštovanje do vseh teh posebnosti in oplemenitenje teh lahko sloni le na posameznikih, ki znajo prisluhniti, ceniti in dograjevati. Ena takih je gotovo Andreja Škrabec. Priselila se je v Hrovačo, na ribniški konec, kjer je lahko razprla krila v kulturi v širšem pomenu besede.

Piše Muanis Sinanović, bere Dejan Kaloper. Roman Tihotapec Alojza Ihana je nadaljevanje prejšnjega, Karantene, a ga, kot poudarjajo promocijski materiali in kot kaže tudi naša izkušnja, lahko beremo samostojno, brez poznavanja predhodnika. Gre za žanrsko delo, ki ga lahko umestimo med trilerje. V ospredju sta dva lika: zdravnik Andrej, ki je prebolel raka, želi poslovnemu partnerju Mariu, nekdanjemu uradniku in poslovnemu dobičkarju epidemije kovida predati svojo jadrnico. Ta se nahaja v Rimu, od koder izplujeta in se odpravita na pot k Jadranskemu morju. Njun položaj pa se zaplete, ko se ustavita pri sumljivem ruskem bogatašu Kudinovu, ki ima rezidenco v Budvi. Najpomembnejša razsežnost pripovedi je umeščenost v svetovnozgodovinski tukaj in zdaj. Ta umeščenost ni toliko duhovna, kot je politična, ekonomska in geopolitična. Med liki Ihan stke precej lucidno vez; povezuje jih v sodobnost na meji med visokim neoliberalizmom in prehodom v merkantilistično gospodarstvo na mednarodni ravni. Za neoliberalizem je značilna globalizacija kapitala, ki se kopiči v vedno manjšem številu rok. Zaradi globalizacije se države podrejajo mednarodnim institucijam in postajajo netransparentna skorumpirana podjetja. Roman dobro slika podobo te mednarodne oligarhije, ki jo predvsem v približno prvih dveh tretjinah gradi prizor za prizorom. Ne glede na to, ali gre za dubajske šejke, ruske oligarhe, iznajdljive slovenske uradnike ali italijansko mafijo, gre za skupino ljudi s skupnimi interesi, tudi prepričanji, ki pa so še vedno vpeti v globalno delitev dela in lokalne razmere. Liberalizem in fundamentalizem postaneta sodelavca in si podata roke, medtem ko ljudstva slepo verjamejo v ideološke pripovedi. Roman Tihotapec dobro detektira epidemijo kot enega od izvorov sodobnega svetovnega kaosa in obdobje ogromnega prenosa bogastva in reinvesticij. Tako je bilo tudi na Slovenskem, kjer je v poprej dokaj stabilno tranzicijo pospešeno vstopil drugod že uveljavljeni neoliberalizem in povzročil razkrajanje družbe, ki smo mu priča iz tedna v teden. Vse te premene Ihan lucidno popisuje skozi perspektive likov, njihove misli, osebnostne profile in poglede različne narodnosti. Vzhod in Zahod se stapljata, pravna država, s katero se je ponašal Zahod, pa postaja šala. Prav tako se stapljajo zakoni in korupcija, država in finance, vladanje narodu in skrb za zasebne interese. Ideali hitro izhlapevajo in med adrenalinskimi podvigi umetnikov, željnih slave, ter adrenalinom kreativnih podjetnikov ni prave razlike. Tudi odnosi med posamezniki so omejeni na transakcije. Eksistencialno gledano se Ihan posveča predvsem liku Andreja, ki ima izkušnjo smrti in obet njenega ponovnega prihoda. Skozi notranje dileme se kaže, da je bila v življenju njegovo osebno gonilo ambicija. Vendar nikakor ne gre za nepoštenega, pokvarjenega človeka – je le dedič svojega časa, ki uspeh postavlja kot vrhovni cilj, pri doseganju katerega kljub zavidljivemu družbenemu statusu niti ni posebno prodoren. Če nisi milijonar, pač ne šteješ nič. Zaplet in razplet romana sta dobro izpeljana, vendar se v zadnji tretjini razmerje med eksistencialno in politično dimenzijo kljub dobrim filozofskim zastavkom nekoliko poruši. Prav tako se nekoliko poruši razmerje med napetostjo trilerja in burlesko. Naslednji očitek, ki bi ga lahko podali, je obravnava ruskih likov. Čeprav Ihan večinoma razgrinja poglede Zahoda na Rusijo, je ta vendarle prikazana pretirano orientalistično in enoznačno. V tem se morda kaže tudi Ihanov pogled na razpletanje epidemije, ko je kot ugleden zdravnik vzhodni Evropi pripisal iracionalnost. Problem stereotipov je, da več zakrivajo kot razkrivajo. Danes Evropa izgublja prednost ravno zato, ker sprejema bolj iracionalne odločitve, medtem ko drugi vlečejo precej racionalne poteze. Kljub tem očitkom pa lahko sklenemo, da je Tihotapec obrtniško spodobno izpeljan roman, ki tistim, ki v njem znajo analizirati sodobni svet, ponuja dosti bralskega užitka.

V Italiji vsak krožnik pripoveduje zgodbo: o ljudeh, ki kuhajo z ljubeznijo, o družinah, ki se zberejo za mizo, in o tradiciji, ki je postala del svetovne dediščine človeštva. 16. novembra leta 1945 so predstavniki 37 držav v Londonu podpisali ustavo Organizacije Združenih narodov za izobraževanje, znanost in kulturo, krajše Unesco. Ustava je v veljavo stopila 4. novembra leta 1946 in tako Unesco letos praznuje svojo 80-letnico. Večina to organizacijo pozna predvsem zaradi varovanja kulturne in naravne dediščine, a to še zdaleč ni vse, kar počne. Ob okroglem jubileju odkrivamo 'primere dobrih praks', ki vam bodo pobliže predstavili obseg delovanja Unesca. Začenjamo v Italiji, državi, ki ima tudi sicer največ vpisov na Unescovem seznamu svetovne dediščine, od decembra lani pa še zelo odmeven novi vpis na Unescov reprezentativni seznam nesnovne kulturne dediščine človeštva. 'Italijanska kuhinja med trajnostjo in biokulturno raznolikostjo', kot je poimenovana nova zaščitena enota, obsega cel sklop praks, povezanih s pridelavo in pripravo hrane, medgeneracijskim prenosom tega znanja ter predvsem tradicijo skupnega obedovanja in družinskih kosil. Vse omenjeno je v italijanski deželi Emilija-Romanja raziskovala Andreja Čokl.

13. martā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē un 14. martā Daugavpils Vienības namā izskanēs Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas skolas un Emīla Dārziņa mūzikas skolas apvienotā simfoniskā orķestra koncerts “PA-CEĻAM”. Abu skolu audzēkņi kopā veido simfonisko orķestri ar paplašinātu instrumentu sastāvu, kas sniedz iespēju atskaņot koncertrepertuāru, kas nebūtu pa spēkam katras skolas simfoniskajam orķestrim atsevišķi. Programmas vainagojums būs Johannesa Brāmsa Ceturtā simfonija, bet koncerta pirmajā daļā - divi koncertžanra darbi. Toms Augusts Goba no Emīla Dārziņa mūzikas skolas spēlēs solo Jāņa Ivanova Čellkoncertā, bet Jānis Deniņš no Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas - Aleksandra Arutjunjana Koncertā trompetei un orķestrim. Apvienoto orķestri diriģēs JMRMV simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs Vilhelms Vācietis, kurš kopā Emīla Dārziņa mūzikas skolas simfoniskā orķestra vadītāju Andri Vecumnieku viesojās "Klasikas" studijā. Vilhelms Vācietis: Abiem orķestriem ir daudz kopīga, tie ir tik līdzīgi savos darbības principos un šobrīd arī sastāvos un sastāvu lielumā. Mēs esam nedaudz mazāki, jo mums ir tikai četri vidusskolas kursi, Dārziņskolai nāk talkā arī pamatskolas bērni, bet sastāva ziņā esam līdzvērtīgi. Tad šķita: ja saliekam šo a ar b kopā, tad varam pacelt kaut ko vairāk, kā varam ikdienā, tāpēc arī radās profesora brīnišķīgais nosaukums - “Pa ceļam un paceļam”. Andris Vecumnieks: Te ir jāsaprot sekojošais: abi mūsu orķestri paši, suverēnā veidā, ir ar pietiekami intensīvu darbību, un, ja nu mēs esam apvienojušies, tad katrā ziņā ne tāpēc, lai spēlētu ko tādu, ko mēs katrs atsevišķi varētu nospēlēt gan sastāva, gan apjoma ziņā, bet, pats galvenais, kvantitatīvā pienesuma kontekstā. Tik lielu stīgu skaitu, kāds šobrīd ir Dārziņskolas zālē, es, godīgi sakot, neatceros, kad pēdējā laikā būtu redzējis Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī vai Liepājas Simfoniskajā orķestrī - ir 14 pirmās vijoles un tikpat daudz otro vijoļu. Mēs esam drusku bažīgi par to, vai spēsim sarūmēties Mūzikas akadēmijas zālē, bet katrā ziņā šobrīd visi esam absolūti apņēmības pilni. Par programmas izvēli: kā jau teicu, mēs vēlas apgūt to, ko fiziski, sastāva ziņā, viena skola nevarētu izdarīt. Programmas izvēle pilnā mērā ir Vilhelma koncepts. Programma ir pamatīga: divi instrumentālie koncerti un Brāmsa Ceturtā simfonija. Vilhelms Vācietis: Man šķiet, ka visi skaņdarbi koncertā varētu būt centrālie skaņdarbi jebkurā citā programmā. Beigās mums sanāk divdaļīgs koncerts, kura pirmajā daļā skanēs abi koncerti - Ivanova Čellkoncerts, kurā solists būs Toms Augusts Goba, Dārziņskolas audzēknis, un Arutjunjana Trompetes koncerts, kur solists ir no “lielajiem” Mediņiem. Katram koncertam solists tika piemeklēts, bet, man šķiet, ļoti dabīgi, nebija daudz diskusiju, bija jau prātā personāži, un ļoti organiski programma izveidojās. Un ļoti godīgi - solists no vienas skolas un no otras skolas. Vilhelms Vācietis: Jā, mēs bijām absolūti brālīgi. Andris Vecumnieks: Bija opcijas, kur mums varbūt nebija mūziķu, tad attiecīgi tajā grupā ir vairāk Vilhelma mūziķu, un bija arī opcijas, kur ir otrādi, bet arī koncertmeistarus esam sadalījuši plus mīnus pa paritātēm. Tas nav tas gadījums, kad katrs vilks deķīti uz savu pusi un teiks: nē, tas būs manējais! Es domāju, ka šajā gadījumā vārds “godīgi” varbūt ir gan īstais, gan ne gluži precīzais, jo mēs godīgi viens otram pateicām un izvērtējām arī profesionālo varēšanu, kāda ir mūziķiem. Visi saka, ka tā ir pirmā sadarbība, bet tā nav gluži pirmā sadarbība abiem orķestriem. Neatceros gadu, bet mūs Māra Sirmā vadībā apvienoja Latvijas svētkos, viens no skaņdarbiem bija "Melanholiskais valsis" un otrs - Jurjānu Andreja kantāte “Tēvijai”. Tā bija pirmā sadarbība. Māris Sirmais darīja, ko varēja, bet tas kaut kā palika lokāli. Bet Vilhelms būtībā pazīst Dārziņskolas audzēkņus, un viņi pazīst Vilhelmu. Kad Vilhelms vēl mācījās un covid-19 neļāva pulcēties vairāk kā cik tur cilvēkiem vienā telpā, tad orķestri es sadalīju divās daļās un pats strādāju ar stīgām, savukārt Vilhelms strādāja ar pūtējiem. Vilhelms Vācietis: Jā, bet mums koncerts nesanāca, jo tieši dienu pirms koncerta - Andris Vecumnieks: - sākās masveida slimošana - oficiāli vēl nebija mājsēde Covid dēļ, bet vienkārši konstatējām, ka jau pussastāvs ir slims. Bet Vilhelms jau bija tuvu koncertam, arī, starp citu, ar ļoti nopietnu repertuāru - Štrausa Serenādi pūtējiem, kas arī ir ciets rieksts. Kamēr Vilhelms mācījās, es ik pa brīdim gāju paskatīties, kā viņam iet ar Mediņskolu. Toreiz bija Bēthovena Pirmā simfonija un Sensānsa Klavierkoncerts. Tā kā kaut kāda veida integrācija caur Vilhelmu un mani abiem orķestiem pastāv jau diezgan ilgi. Man šķiet, ka šī ir tā reize, kad pazūd vārds “konkurence”. Nav nekāds noslēpums, zinām, ka profesionāļu starpā tāda ir, sevišķi starp divām ļoti labām skolām, un šī ir tā reize, kad var saprasties, sadraudzēties, viens otru respektēt, atbalstīt un viens par otru priecāties. Andris Vecumnieks: Ja orķestrī, sēžot pie vienas pults, būs konkurence, kurš ātrāk un kurš skaļāk nospēlēs, tad tas nav orķestris. Noslēgsim mūsu sarunu ar jautājumu un varbūt vēlējumu, Vilhelm, Jums pašam: kā Jūs vēlētos justies un ko sev vēlēt, stājoties šī lielā orķestra priekšā? Vilhelms Vācietis: Es secinājis, ka koncertu baudīt ierodas klausītājs. Diriģents gan arī bauda, bet vienalga prāts visu laiku strādā, un simtdivdesmit procentīgi nevar atgāzties krēslā un vienkārši izbaudīt procesu. Novēlējums būtu izbaudīt, ka mēs varam izdarīt tādas lietas, ka mēs varam nospēlēt Brāmsa Ceturto simfoniju, pie tam izdarīt to nevis kaut kā, bet tā, ka mēs visi 80, kas esam uz skatuves, esam vienā idejā un izveidojam apvienotā simfoniskā orķestra interpretāciju - vienkārši izbaudīt to momentu, ka mums ir iespēja kaut ko tādu izdarīt.

Do najnovšej epizódy podcastu Góly z bufetu na ŠPORT.sk prijal pozvanie bývalý slovenský reprezentant Andrej Šťastný. V diskusii s Marekom Marušiakom a Tomášom Prokopom sa venoval najmä olympijskému hokejovému turnaju, jeho kvalite, tempu moderného hokeja, ale aj detailom, ktoré rozhodujú veľké zápasy.Úvod rozhovoru patril samotnému finále medzi Kanadou a Spojenými štátmi americkými, ktoré spoločne označujú za jeden z najlepších hokejových zápasov posledného desaťročia.Andrej Šťastný priznal, že duel ho mimoriadne bavil, no zároveň ho mrzelo, akým spôsobom sa rozhodol. „Ešte teraz mi chlpy stoja z toho, ako je možné, že takýto zápas sa môže rozhodnúť formátom troch na troch. To je pre mňa úplne mimo,“ priznal frustrovane bývalý útočník.Veľká pozornosť v diskusii sa venovala aj tempu moderného hokeja. Andrej Šťastný s uznaním zdôraznil, že keď človek sleduje najlepších hráčov sveta naživo, rozdiel oproti bežným ligovým zápasom je výrazný.Bývalý reprezentant sa počas podcastu vyjadril aj k téme veľkosti klzísk. Dlhodobo patrí medzi zástancov menších ihrísk, ktoré podľa neho robia hokej dynamickejším a atraktívnejším pre divákov. „Prezentujem sa ako bojovník za malé klziská všade, kde sa dá. Chalanom dohováram, aby si zúžili ihriská,“ vyhlásil.Ako príklad spomenul aj slovenskú najvyššiu súťaž, kde je podľa neho rozdiel medzi jednotlivými halami veľmi citeľný. Podľa neho by moderný hokej mal smerovať k rýchlosti, intenzite a väčšiemu tlaku na hráčov.Diskusia sa posunula aj k bezpečnosti hráčov. Pri prípadnom zmenšovaní klzísk by podľa neho mali byť samozrejmosťou moderné flexibilné mantinely, ktoré dokážu zmierniť nárazy.Reč prišla aj na výkony slovenskej reprezentácie, ktorá na olympijskom turnaji obsadila štvrté miesto. Podľa Andreja Šťastného predviedol tím viacero kvalitných zápasov a ukázal, že dokáže držať krok s najlepšími.V najnovšej epizóde podcastu Góly z bufetu na ŠPORT.sk Andrej Šťastný ponúkol aj zaujímavý pohľad na MS v roku 2026. V podcaste naznačil, že formát turnaja nemusí slovenskému tímu vždy vyhovovať. Dlhá skupinová fáza so siedmimi zápasmi podľa neho zvyšuje pravdepodobnosť zaváhania proti papierovo slabším súperom, čo môže rozhodnúť o postupe.

Do najnovšej epizódy podcastu Góly z bufetu na ŠPORT.sk prijal pozvanie bývalý slovenský reprezentant Andrej Šťastný. V diskusii s Marekom Marušiakom a Tomášom Prokopom sa venoval najmä olympijskému hokejovému turnaju, jeho kvalite, tempu moderného hokeja, ale aj detailom, ktoré rozhodujú veľké zápasy.Úvod rozhovoru patril samotnému finále medzi Kanadou a Spojenými štátmi americkými, ktoré spoločne označujú za jeden z najlepších hokejových zápasov posledného desaťročia.Andrej Šťastný priznal, že duel ho mimoriadne bavil, no zároveň ho mrzelo, akým spôsobom sa rozhodol. „Ešte teraz mi chlpy stoja z toho, ako je možné, že takýto zápas sa môže rozhodnúť formátom troch na troch. To je pre mňa úplne mimo,“ priznal frustrovane bývalý útočník.Veľká pozornosť v diskusii sa venovala aj tempu moderného hokeja. Andrej Šťastný s uznaním zdôraznil, že keď človek sleduje najlepších hráčov sveta naživo, rozdiel oproti bežným ligovým zápasom je výrazný.Bývalý reprezentant sa počas podcastu vyjadril aj k téme veľkosti klzísk. Dlhodobo patrí medzi zástancov menších ihrísk, ktoré podľa neho robia hokej dynamickejším a atraktívnejším pre divákov. „Prezentujem sa ako bojovník za malé klziská všade, kde sa dá. Chalanom dohováram, aby si zúžili ihriská,“ vyhlásil.Ako príklad spomenul aj slovenskú najvyššiu súťaž, kde je podľa neho rozdiel medzi jednotlivými halami veľmi citeľný. Podľa neho by moderný hokej mal smerovať k rýchlosti, intenzite a väčšiemu tlaku na hráčov.Diskusia sa posunula aj k bezpečnosti hráčov. Pri prípadnom zmenšovaní klzísk by podľa neho mali byť samozrejmosťou moderné flexibilné mantinely, ktoré dokážu zmierniť nárazy.Reč prišla aj na výkony slovenskej reprezentácie, ktorá na olympijskom turnaji obsadila štvrté miesto. Podľa Andreja Šťastného predviedol tím viacero kvalitných zápasov a ukázal, že dokáže držať krok s najlepšími.V najnovšej epizóde podcastu Góly z bufetu na ŠPORT.sk Andrej Šťastný ponúkol aj zaujímavý pohľad na MS v roku 2026. V podcaste naznačil, že formát turnaja nemusí slovenskému tímu vždy vyhovovať. Dlhá skupinová fáza so siedmimi zápasmi podľa neho zvyšuje pravdepodobnosť zaváhania proti papierovo slabším súperom, čo môže rozhodnúť o postupe.

Blízky východ zachvátili vojnové plamene. Aký plán má prezident Spojených štátov, ktoré spolu s Izraelom udreli na Irán a má Donald Trump vôbec nejaký plán? Masívne údery zatiaľ k pádu brutálneho teokratického režimu nevedú no a Trump už pripúšťa aj nasadenie pozemných síl pričom americká verejnosť sa k opakovaniu scenárov z Iraku či Afganistanu stavia veľmi vlažne až nepriateľsky. Prerastie tento konflikt do dlhotrvajúcej regionálnej vojny a povedú bomby a rakety k zániku islamskej demokracie či skôr k občianskej vojne a destabilizácií celého regiónu? A čo my, tu v Európe? Budeme čeliť ďalšej masovej migračnej vlne a globálnej ekonomickej recesií? Témy pre experta na zbrane a dejiny Andreja Žiarovského. Počúvate Aktuality Nahlas, pekný deň a pokoj v duši praje Braňo Dobšinský.

Blízky východ zachvátili vojnové plamene. Aký plán má prezident Spojených štátov, ktoré spolu s Izraelom udreli na Irán a má Donald Trump vôbec nejaký plán? Masívne údery zatiaľ k pádu brutálneho teokratického režimu nevedú no a Trump už pripúšťa aj nasadenie pozemných síl pričom americká verejnosť sa k opakovaniu scenárov z Iraku či Afganistanu stavia veľmi vlažne až nepriateľsky. Prerastie tento konflikt do dlhotrvajúcej regionálnej vojny a povedú bomby a rakety k zániku islamskej demokracie či skôr k občianskej vojne a destabilizácií celého regiónu? A čo my, tu v Európe? Budeme čeliť ďalšej masovej migračnej vlne a globálnej ekonomickej recesií? Témy pre experta na zbrane a dejiny Andreja Žiarovského. Počúvate Aktuality Nahlas, pekný deň a pokoj v duši praje Braňo Dobšinský.

Andreja Rauch Podrzavnik je ustvarjalka na področju uprizoritvenih umetnosti, koreografinja, režiserka, performerka. Svoje delo opravlja in razvija več kot 30 let, tako v polju uprizoritvenih in raziskovalnih projektov kot na področju poučevanja kompozicije, tehnike, improvizacije in performativnih veščin. Njena praksa na področju performativne umetnosti pogosto združuje koreografijo z glasbeno in vizualno umetnostjo in instalacijami, specifičnimi za posamezno lokacijo. Prostor uprizoritve in izvedbe projekta je zanjo odločilen soigralec in ga vključuje kot aktiven del svojega ustvarjalnega procesa. Njeni projekti se včasih povežejo v sklope, serije, nekateri projekti so rezultirali v publikacijah. Tudi v slednjih deluje kot koreografinja in uporablja svoje kompozicijske veščine. Za svoje delo je Andreja Rauch Podrzavnik prejela številne nagrade in priznanja, med njimi tudi letošnjo nagrado Ksenije Hribar za koreografsko delo.

LÍSTKY NA VEDOMOSTNÚ SÚŤAŽ: https://www.zabavavpodcastoch.sk/event-detail/698d90dcff2f71aa615d9abc/ Taraba nemá čas na diskusie s občanmi, lebo musí vybaviť nejaké lety, čo potom zruší, lebo sa mu na to príde, a vybaviť jazierka, čo potom zruší, lebo sa mu na to príde. Aspoň si zalietal za štátne, aj keď doteraz nechápeme, jak môže byť väčší tragéd jak Eštok s Dankym dokopy. Fico nemal dobrý týždeň, lebo Andreja zase niekto pustil pred kameru a ten dal freestyle, v ktorom vytáral, že Robo chce zdrhnúť na Ústavný súd. Tragédom týždňa sa stáva muž, ktorý hovorí, že bojuje proti problému čelom. Škoda len, že ten problém je stena. HEROHERO: ⁠https://herohero.co/piatocek/subscribe - FOLLOWNI SI NÁŠ YOUTUBE: ⁠http://youtube.com/@piatocek⁠ - Instagram:⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://www.instagram.com/piatocek_podcast/⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ - Náš Discord nebol nikdy lepší:⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠bit.ly/piatockaren⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠See omnystudio.com/listener for privacy information.

Z toho, čím sa Rusi chvália netreba mať strach, to je len zastrašujúca propaganda, obavu mám z toho, o čom nevieme, hovorí expert na bezpečnosť a jadrové zbrane Andrej Žiarovský. Európa má podľa neho dostatočný potenciál nahradiť jadrový dáždnik USA. Achilovkou sú však spravodajské a špionážne informácie. A skutočne sa premiér Fico zaviazal k výstavbe jadrovej elektrárne Američanmi?Slovensko podpísalo s americkou vládou rámcovú dohodu o spolupráci v oblasti jadrovej energetiky. Vláda síce zdôraznila, že podpísaná dohoda nie je záväzkom postaviť jadrovú elektráreň americkou spoločnosťou Westinghouse, ale premiér v tejto téme už dlhodobo presadzuje strategickú spoluprácu s USA. Cieľom je zabezpečenie energetickej suverenity a tak by podľa Roberta Fica mala byť nová jadrová elektráreň plne vo vlastníctve slovenského štátu. Odhadované náklady na výstavbu sa šplhajú až k sume 15. Miliárd. Odpovede na legitímne a relevantné otázky prečo sa vláda vyhla transparentnej súťaži a ako vlastne bude vyzerať ekonomika celej tejto skutočne obrovskej investície zatiaľ nepoznáme pretože vláda to zatiaľ jasne nevysvetlila.Zo zadaných špecifikácií - teda požadovanej technológie a výkonu vyplýva, že jediným možným riešením je iba reaktor Westighousu. Komunikácií vlády nerozumiem pretože tu niet ozaj čo skrývať tvrdí Andrej Žiarovský.Potrebuje Slovensko novú jadrovú elektráreň a zaviazala sa vláda podpisom dohody ku konkrétnej zákazke od američanov? Nakoľko to bude pre tento štát výhodná investícia a neexistujú aj iné a lacnejšie riešenia?No a pri jadre, tentoraz však už nie pri jeho mierovej podobe ešte ostaneme. Krach medzinárodného práva a kolaps geopolitického poriadku čoraz viac otvárajú otázky aj o možnej hrozbe jadrovej vojny. Minimálne putinovo Rusko a jeho propagandisti nukleárnou kataklizmou Európe vyhrážaj na pravidelnej báze. Treba brať tieto ruské vyhrážky skutočne vážne a dokážeme si poradiť aj bez jadrového dáždnika Spojených štátov? Nakoľko je vôbec hrozba jadrového konfliktu reálna a je Slovensko – a jeho obyvatelia, na tento typ ohrozenia reálne pripravené? Strategického jadrového arzenálu sa obávam najmenej, najviac sa bojím obnovenia rakiet stredného doletu, ktoré sa nám dnes opäť vracajú do obehu. Pokiaľ Rusko väzí vo vojne na Ukrajine, voči Európe sa na nič nezmôže, pripomína expert. Témy pre Andreja Žiarovského, energetického a bezpečnostného experta KDH, ako i riaditeľa pre strategický rozvoj jadrovej firmy VUJE. Počúvate Ráno Nahlas, pekný deň a pokoj v duši praje Braňo Dobšinský.

Z toho, čím sa Rusi chvália netreba mať strach, to je len zastrašujúca propaganda, obavu mám z toho, o čom nevieme, hovorí expert na bezpečnosť a jadrové zbrane Andrej Žiarovský. Európa má podľa neho dostatočný potenciál nahradiť jadrový dáždnik USA. Achilovkou sú však spravodajské a špionážne informácie. A skutočne sa premiér Fico zaviazal k výstavbe jadrovej elektrárne Američanmi?Slovensko podpísalo s americkou vládou rámcovú dohodu o spolupráci v oblasti jadrovej energetiky. Vláda síce zdôraznila, že podpísaná dohoda nie je záväzkom postaviť jadrovú elektráreň americkou spoločnosťou Westinghouse, ale premiér v tejto téme už dlhodobo presadzuje strategickú spoluprácu s USA. Cieľom je zabezpečenie energetickej suverenity a tak by podľa Roberta Fica mala byť nová jadrová elektráreň plne vo vlastníctve slovenského štátu. Odhadované náklady na výstavbu sa šplhajú až k sume 15. Miliárd. Odpovede na legitímne a relevantné otázky prečo sa vláda vyhla transparentnej súťaži a ako vlastne bude vyzerať ekonomika celej tejto skutočne obrovskej investície zatiaľ nepoznáme pretože vláda to zatiaľ jasne nevysvetlila.Zo zadaných špecifikácií - teda požadovanej technológie a výkonu vyplýva, že jediným možným riešením je iba reaktor Westighousu. Komunikácií vlády nerozumiem pretože tu niet ozaj čo skrývať tvrdí Andrej Žiarovský.Potrebuje Slovensko novú jadrovú elektráreň a zaviazala sa vláda podpisom dohody ku konkrétnej zákazke od američanov? Nakoľko to bude pre tento štát výhodná investícia a neexistujú aj iné a lacnejšie riešenia?No a pri jadre, tentoraz však už nie pri jeho mierovej podobe ešte ostaneme. Krach medzinárodného práva a kolaps geopolitického poriadku čoraz viac otvárajú otázky aj o možnej hrozbe jadrovej vojny. Minimálne putinovo Rusko a jeho propagandisti nukleárnou kataklizmou Európe vyhrážaj na pravidelnej báze. Treba brať tieto ruské vyhrážky skutočne vážne a dokážeme si poradiť aj bez jadrového dáždnika Spojených štátov? Nakoľko je vôbec hrozba jadrového konfliktu reálna a je Slovensko – a jeho obyvatelia, na tento typ ohrozenia reálne pripravené? Strategického jadrového arzenálu sa obávam najmenej, najviac sa bojím obnovenia rakiet stredného doletu, ktoré sa nám dnes opäť vracajú do obehu. Pokiaľ Rusko väzí vo vojne na Ukrajine, voči Európe sa na nič nezmôže, pripomína expert. Témy pre Andreja Žiarovského, energetického a bezpečnostného experta KDH, ako i riaditeľa pre strategický rozvoj jadrovej firmy VUJE. Počúvate Ráno Nahlas, pekný deň a pokoj v duši praje Braňo Dobšinský.

Nicht zu fassen - es ist bereits unsere 5. Weihnachtsshow. Fünf Jahre Kerzenlicht, der Duft von Mandarinen und Lebkuchen, Musik und dieses ganz eigene, leise Knistern, das entsteht, wenn man sich gemeinsam an den Tisch setzt und ein paar Weihnachtserinnerungen hervorholt. In diesem Jahr ist die Schauspielerin und Comedienne Andreja Schneider zu Gast, am Flügel begleitet uns, wie jedes Jahr, der großartige Mark Scheibe. Selbstverständlich wird gesungen: Jingle Bells auf Kroatisch, Leise rieselt der Schnee in leicht herausfordernder Tonlage und zum Abschied ein besonders schönes Have yourself a merry little Christmas. Dazwischen geht es um Fjaka, das dalmatinische Nichtstun, Gemüsesäfte und Pfeffermühlen, Kartoffelklöße und Schnaps. Ihr erfahrt ein bisschen was über das Bäumefällen als Nachbarschaftsereignis und über den Brauch, am Barbara-Tag Weizen zu säen, der bis Weihnachten wächst und Glück bringen soll. Eine Weihnachtsshow voller Geschichten, Musik und Wärme. Setz Euch gerne zu uns an den Tisch und macht es Euch gemütlich. Das Toast Hawaii-Team wünscht Euch entspannte, schöne und hoffentlich sehr leckere Feiertage! Übrigens: wir pausieren nur für 1 Woche, bereits am 03. Januar geht es weiter mit einer neuen Episode, zu Gast ist dann Katy Karrenbauer. *** WERBUNG Toast Hawaii wird unterstützt von dmBio, die Bio-Lebensmittelmarke von dm-drogerie markt. Ganz nach dem Motto „Natürlich lecker erleben“ bietet dmBio mit mehr als 550 Produkten eine vielfältige Auswahl – von leckeren Snacks für zwischendurch bis hin zu original italienischen Tomatensaucen. Haben auch Sie eine dmBio-Geschichte, die im Podcast erzählt werden soll? Dann schreiben Sie uns gerne unter rustberlin@icloud.com ÖKO-Kontrollstelle: DE-ÖKO-007

The UK's Andreja Borin is a fitness and life coach (and she's about to get her doctorate), but she had to go through her own "stuff" to realize how to coach others. From an eating disorder to panic attacks to fainting during breathwork, Andreja has been there. She knows the importance of finding the right fit when it comes to seeking help–she got kicked out of group therapy once for not being a good enough participant for goodness sake. This is a must-listen for everyone. Because let's face it...we all could use some therapy.    For more from Andreja:  Andreja's Book: https://www.amazon.com/Work-Well-Live-Productivity-Well-Being/dp/1068365900 https://mindlabcoaching.com   For More From Sober Coach/Substance Abuse Counselor Max Njist, visit MaxNijst.org

Iespēja izbeigt piespiedu dalīto īpašumu, dzīvokļu īpašniekiem vienpusēji izpērkot zemi zem savas daudzdzīvokļu mājas, pastāv jau divus gadus. Interese ir, bet process pabeigts vien 25 daudzdzīvokļu mājām. Kāpēc viss notiek tik lēni? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē jurists Gundars Ūdris, advokāts Normunds Šlitke un zvērināts tiesu izpildītājs Jānis Lazdāns. Ierakstā uzklausām Andreja stāstu par 1964. gadā celtu divu dzīvokļu māju, kur zeme ap māju ir 1177 kvadrātmetri. Šobrīd tā pieder vienam dzīvokļa īpašniekiem. Problēmas gan radušās, mainoties dzīvokļa un zemes saimniekam.

Ko se geopolitični odnosi krhajo, razmerja moči preoblikujejo in se ne moremo več zanesti na pravila mednarodnega delovanja, bi si razumljivo vsakdo želel, da je kar najbolj neodvisen od drugih. A takšna samozadostnost, če je sploh dosegljiva, ima svoje ceno. Medtem ko ZDA prepovedujejo izvoz čipov na Kitajsko, ji ta vrača s prepovedjo izvoza kritičnih surovin - redkih zemelj. Kaj nam torej zgodbi dveh nujnih sestavnih delov vse sodobne tehnologije lahko povesta o dejanski ceni tehnološke neodvisnosti?Tokratna Intelekta je nastala na podlagi dveh starejših, a s posodobljenimi podatki. V njej lahko slišite prof. dr. Spomenko Kobe z Inštituta Jožef Stefan, prof. dr. Patricia Bulića s fakultete za računalništvo in informatiko Univerze v Ljubljani, dr. Heleno Motoh z znanstvenoraziskovalnega središča Koper, dr. Sašo Bajt z Instituta Desy v Hamburgu, doc. dr. Sašo Istenič Kotar s filozofske fakultete Univerze v Ljubljani ter prof. dr. Andreja Žemvo s fakultete za elektrotehniko Univerze v Ljubljani. Čipi – strateška surovina v viharju geopolitike Redke zemlje med zelenimi tehnologijami in kitajskim monopolom

Kako izgleda karijera koja povezuje muziku, film i marketing? U gostima nam je bio Andreja Milkić, dugogodišnji profesionalac iz sveta komunikacija i oglašavanja. Razgovor prati njegov put od tinejdžerskih medijskih projekata, radija i televizije i rane muzičke scene (TeenAge TV), preko ulaska u industriju i stvaranja Bassivity generacije 2000tih godina, do ozbiljnog advertajzinga i rada na velikim kampanjama (Leo Burnett, Publicis). Gledaoci mogu da očekuju konkretne anegdote i „iza kulisa” priče o tome kako se gradi brend, kako se organizuju kreativni timovi i kako se prelazi iz jedne industrije u drugu bez gubitka kompasa. Ovo je epizoda o karijernim zaokretima, tržišnim promenama i lekcijama iz muzike, filma i marketinga, ispričana kroz iskustvo čoveka koji je sve to prošao iz prve ruke. O čemu smo pričali: - Najava epizode - Početak razgovora - Čime se Andreja bavi - Kad porastem biću - Počeci na Studiju B - Studije vs. život - Filmovi i muzika - Iz muzike u marketing - Zanimljivi momenti - Rad sa ljudima - Rad u edukaciji - Zaključak razgovora Podržite nas na BuyMeACoffee: https://bit.ly/3uSBmoa Pročitajte transkript ove epizode: https://bit.ly/3Wp2oTw Posetite naš sajt i prijavite se na našu mailing listu: http://bit.ly/2LUKSBG Prijavite se na naš YouTube kanal: http://bit.ly/2Rgnu7o Pratite Pojačalo na društvenim mrežama: Facebook: http://bit.ly/2FfwqCR Twitter: http://bit.ly/2CVZoGr Instagram: http://bit.ly/2RzGHjN

Po podatkih Statističnega urada Republike Slovenije je bilo v začetku letošnjega leta pri nas 471.800 prebivalcev, starejših od 64 let, kar predstavlja dobrih 22 odstotkov, več je žensk. Prav ženske, starejše od 75 let, ki živijo same, so še vedno tiste, ki so najbolj izpostavljene tveganju revščine. Tudi sicer je stopnja tveganja revščine med starejšimi višja od tiste, ki jo merimo za celotno prebivalstvo. Prav revščina starejših je bila tema triletnega projekta Vsakdanje življenje in življenjski potek starih ljudi, ki živijo v revščini, v katerem so želeli raziskati, kako se osebne zgodbe revnih starejših ljudi prepletajo s strukturnimi pogoji, v katerih živijo. Projekt je financirala Javna agencija za znanstvenoraziskovalno in inovacijsko dejavnost, v njem pa sta poleg Fakultete za socialno delo in Fakultete za družbene vede Univerze v Ljubljani sodelovala tudi Mirovni inštitut in Inštitut za novejšo zgodovino. Sogovorniki: Prof. dr. Vesna Leskošek, Fakulteta za socialno delo Univerze v Ljubljani Prof. dr. Jana Mali, Fakulteta za socialno delo Univerze v Ljubljani Doc. dr. Andreja Živoder, Fakulteta za družbene vede Univerze v Ljubljani Mateja Pamič, Center za socialno delo Pomurje, enota Lendava Marija Franko in Marija Janžovnik, Društvo upokojencev Mozirje Olga Šmid, Društvo upokojencev Borisa Kidriča Prof. dr. Žarko Lazarević, Fakulteta za humanistične študije Univerze na Primorskem  

V 73. epizóde som sa rozprával s Andrejom Husárom, manažérom a riaditeľom rodinnej firmy HSH – Kura Kráľovské, holdingu s obratom spolu okolo 40 miliónov eur a 400 zamestnancami. Andrej je síce mladý, no stihol si už prejsť dlhú cestu – od synáčika, ktorého nikto nebral vážne, sa dostal až na čelo rodinného biznisu. V podcaste veľmi úprimne rozpráva o svojich vnútorných zápasoch, o pohľade na svet, biznise aj rodine. Otvorene zdieľa, prečo sa rozhodol zostať v rodinnej firme, čo pre to obetoval a aký význam majú pre neho tri sľuby, ktoré mu dodnes dávajú zmysel a silu.Začiatky Andreja vo firme boli poznačené prekonávaním osobných a profesionálnych prekážok. Hoci spočiatku čelil neistote a náročnej adaptácii, dokázal sa postupne presadiť. Malými pozitívnymi zmenami si získaval rešpekt a dôveru vlastnej rodiny a zvýrazňoval dôležitosť obklopenia sa tými správnymi ľuďmi. Jeho motiváciou bol silný záväzok k rodinnému dedičstvu a túžba premeniť potenciál firmy na skutočný úspech. V podcaste zdôraznil, že jeho úsilie bolo formované presvedčením o plnom využití svojho potenciálu a talentu. Zároveň dodal, že ak sa raz v raji bude prechádzať s Bohom, chce, aby ho potľapkal po pleci a povedal mu, že všetky svoje talenty využil naplno.Prebrali sme aj tému rastu – aké výzvy prichádzajú so zvyšovaním obratu, aké je to šéfovať rodinnej firme, keď sú v hre emócie aj dedičstvo, no tiež aký je Andrejov pohľad na budúcnosť slovenského potravinárstva. Tento diel je plný reálnych skúseností, pohľadov zvnútra výrobného biznisu a úprimných úvah o lídrovaní, dôvere a budovaní dlhodobo udržateľnej značky. Užívajte!---------------------------------------------------------------------------Kapitoly:00:00:00 – Predstavenie hosťa00:06:46 – Zo syna sa stal výkonný riaditeľ00:18:17 – Výmena manažmentu00:23:53 – Zapálenie pre vec00:29:54 – Work-life balance je bullshit00:34:10 – Ako budovať rodinnú firmu?00:45:15 – Brzda slovenského podnikania00:51:53 – AI vo svete kurčiat00:56:47 – Najťažšie rozhodnutia v kariére Andreja Husára00:58:20 – Čo odporúča Andrej Husár?00:59:27 – Zmysel života podľa Andreja Husára---------------------------------------------------------------------------Viac z podcastov nájdete na:https://www.truban.sk/podcast/---------------------------------------------------------------------------Všetky spomenuté knihy a podcasty nájdete v článku na blogu:https://wp.me/p5NJVg-R0---------------------------------------------------------------------------Podcast si môžete vypočuť aj na streamovacích platformách:● Spotify ▸ https://spoti.fi/31Nywax ● Apple podcast ▸ https://apple.co/3n0SO8F---------------------------------------------------------------------------● Najlepšie z podcastu na Instagrame ●https://www.instagram.com/truban.podcast/● Truban.sk ●https://bit.ly/3r1vYQJ ● Instagram ●https://www.instagram.com/truban/● Facebook ●https://www.facebook.com/miso.truban● LinkedIn ●https://sk.linkedin.com/in/truban

Zdravo. Tokrat smo res prišli do bridkega konca. Končali smo zadnje poglavje 6. knjige iz trilogije v štirih delih, po vsem vesolju znane štoparske biblije. Ker spet ugotovimo, da srečnih koncev ni, vas opozarjamo, da preverite darilne bone za večerje, toplice in kar je še tega, ker zapadejo v dveh letih, lahko tudi manj. Namesto v Ortu in drugih gostilnah, ugotovimo, da te dni zapravljamo za raznorazne naročnine, Artur pa se odpravi na pot, kjer za trenutek sreča Fenchurch in konča na tisti njemu tako ljubi plaži. Ampak tam so (kvarnik!) že spet Vogoni. V 68 tednih 6. sezone smo obdelali 6. knjigo, v 272 epizodah pa celotno štoparsko sago – in zdaj nas čaka samo še koktajl z rezino limone. In zlato opeko. Lepo je bilo, nekateri smo tudi jokali.

Radek Zdráhal je rodák z Brna, no so Slovenskom ho oddávna spája množstvo aktivít a vzťahov. Pevne ukotvil v Ružomberku, v ktorom pôsobí jeho manželka - detská lekárka. Je riaditeľ Kultúrneho Domu Andreja Hlinku a do Liptova priniesol nevídané množstvo kvalitného umenia. Aktuálne stojí pred veľkou profesionálnou výzvou – organizáciou koncertu Liptov Klasik, ktorý sa odohrá bod holým nebom v Čutkovskej doline. Hovoriť budeme aj o jeho rodnom Brne, o koňoch a hipoterapii, ktorú študuje, o cvičení psov i o vzácnom spojení umeleckého cítenia a manažérskych schopností. | Hosť: Radek Zdráhal (riaditeľ Kultúrneho domu Andreja Hlinku v Ružomberku). | Moderuje: Kata Martinková. | Tolkšou Hosť sobotného Dobrého rána pripravuje Slovenský rozhlas, Rádio Slovensko, SRo1. Reláciu vysielame každú sobotu po 8. hodine.

Andrej P. Škraba, Klemen Selakovič & Jani Pravdič. Enkrat na mesec se srečamo in preko dialoga (iz gr. diálogos "pogovor"), drug z drugim delimo ideje. Teme DIALOGA 58: Zasliševanje Andreja, WHOOP zapestnica Time Management Peter Thiel, stagnacija napredka, duševne težave Subjektvivna in objektivna svoboda Kronični stres, hedonizem in doprinos družbi Selitev v tujino, zaradi davkov; sebičnost in Ayn Rand Slavni in njihova pričakovanja Selitev premoženja v tujino, davčne oaze, EU sredstva Naloga življenja WHOP, marketplaces in hustlerji Iščemo mlade hustlerje Viral vsebine ============================= Prijavi se in vsak petek prejmi 5 linkov, ki jih ustvarjalci podkastov Dialog in RE:MOAT priporočamo tisti teden (knjige, dokumentarci, članki, podkast epizode …): https://aidea.si/aidea-mailing-lista 

188. epizodi Njuz Podkasta, pričamo o svemu – od lifestyle cegera do državnog zvučnog topa. Saznajte zašto RTS emituje košarku umesto vesti, kako Vučić doživljava aplauze kao terapiju, ko su studenti-heroji i zašto je najlepši biciklista iz Strazbura razočarao Jelisavetu. Tu je i trijumvirat idealnih predsedničkih kandidata (Đoković, Grigorije, Bodiroga), analiza izjave "Mama više voli Andreja", najava štafetnog maratona do Brisela, ali i potpuna analiza blokade RTS-a – od šatora do Ćacija. Na kraju: da li nas je neko zaista gadjao zvučnim topom i šta na to kažu “ruski stručnjaci”?

Zdravo. Tokratno epizodo začnemo z pozabljivim Nemcem (Alzheimer), končamo pa z betonskim mešalcem, v katerem na fantovščini ali kakšni podobni zabavi mešamo beton (torej: šnopc in pivo), skozi klasično vesoljski vrtiljak idej tokrat pridemo do zaključka: “Ne razmišljat, ljudje.” Sicer pa se filozofsko lotimo naroda, denarja in ostalih izmišljenih stvari, delimo globoke misli o tem, kako trenirat pozitivnost, izumimo najboljši piknik, ki je enotedenski žur na Betelgezi, kjer pangalaktični grlorez delajo ekskluzivno v mešalcu za beton. Pa tudi o poglavju govorimo. Malo. Aja: piknik bo. Beton se že meša. ;)

We dive headlong into the recent Shattered Space Deep Dive which has us all super excited for the September 30th release of Shattered Space! We also go over the most recent update in beta on Steam that dropped on the 17th! There's A LOT to go over, but I'm Kilo and I write the episode descriptions now, so the only thing you need to know is that they brought back flip glitching in the ship builder! Rook has some new mission logs from far across the vast deepest black. Archon spent his week in game playing a video game within a video game. Wigit pitches a new RAW Podcasts spinoff: Starfield RAW After Dark. And Kilo takes a luxury cruise with Andreja! Suck it, Wigit!