POPULARITY
6 episodes with Andreja
4 episodes with Andreja
5 episodes with Andreja
3 episodes with Andreja
3 episodes with Andreja
4 episodes with Andreja
3 episodes with Andreja
2 episodes with Andreja
2 episodes with Andreja
2 episodes with Andreja
2 episodes with Andreja
2 episodes with Andreja
2 episodes with Andreja
2 episodes with Andreja
2 episodes with Andreja
2 episodes with Andreja
17 episodes with Andreja
2 episodes with Andreja
16 episodes with Andreja
16 episodes with Andreja
16 episodes with Andreja
15 episodes with Andreja
13 episodes with Andreja
11 episodes with Andreja
8 episodes with Andreja
8 episodes with Andreja
7 episodes with Andreja
7 episodes with Andreja
7 episodes with Andreja
7 episodes with Andreja
6 episodes with Andreja
6 episodes with Andreja
6 episodes with Andreja
5 episodes with Andreja
5 episodes with Andreja
5 episodes with Andreja
5 episodes with Andreja
5 episodes with Andreja
5 episodes with Andreja
5 episodes with Andreja
5 episodes with Andreja
4 episodes with Andreja
4 episodes with Andreja
4 episodes with Andreja
3 episodes with Andreja
Ciper, ki v prvi polovici letošnjega leta predseduje Svetu EU, je bil pred dobrima dvema mesecema, ob začetku ameriško-izraelskih napadov na Iran, tarča napada z dronom. Tarča je bilo pravzaprav britansko letalsko oporišče Akrotiri na jugu Cipra, a številni turisti so se začeli spraševati, ali so počitnice na sicer med turisti zelo priljubljenem otoku v vzhodnem Sredozemlju še varne. Mnogi so svoj dopust odpovedali, kar se že kaže tudi v turističnih statistikah Cipra. Andreja Čokl se je v Pafosu in Nikoziji pogovarjala z domačini in turisti, ki vsi po vrsti zatrjujejo, da je na otoku varno. Vsebina je del projekta Tu EU – Povezani za prihodnost, ki ga sofinancira Evropska unija.
SNM v Martine - Múzeum Andreja Kmeťa
Pred dvema letoma ste v oddaji Storž poslušalci Prvega spoznali 80-letnici iz ameriškega Teksasa, ki sta v 80 dneh obkrožili svet. Sandy in Ellie sta po vzoru glavnega junaka romana Julesa Verna takrat obiskali vseh 7 celin, svoje početje pa pridno beležili na družbenih omrežjih in postali znani kot 'potujoči babici' s Tik Toka. Po tem podvigu sta se odločili, da bosta bolj podrobno in počasi vsako leto spoznavali eno celino, letos, pri 84ih, sta tako v Evropi in prvič tudi v Sloveniji. Pri organizaciji in izvedbi slovenskega dela 'evropske turneje' jima je pomagala kolegica Andreja Čokl, ki je pred dvema letoma tudi posnela prvi pogovor za slovenske medije z njima. Prvi intervju, maj 2024 Drugi intervju, oktober 2025 Članek MMC Instagram profil Around the World at 80
Mans sarunbiedrs ir Juris Žagars, Dailes teātra direktors.Aktieris, kurš pēdējo gadu laikā ir filmējies Netflix seriālā “In from the Cold” un Paramount seriālā “The Agency” (producents Džordžs Klūnijs, galvenajās lomās Maikls Fasbenders un Ričards Gīrs).Un īpašnieks Žagarkalnam, kas ir Cēsīs.Runājām par Žagara drosmi pieņemt nepopulārus lēmumus, kas vajadzīgi, lai sasniegtu rezultātus, par kuriem viņš ir atbildīgs, bet kas 80% gadījumu kādam nepatīk.Viņš stāstīja par savu pieeju, lai nav bail, ka no sava atbildīgā amata un sirdsdarba var tikt atlaists jebkurā brīdī (tā savulaik notika ar brāli, operas direktoru). Un kāpēc Juris to redz kā izaugsmes iespēju dzīvē, kas dod enerģiju, nevis kā trauksmes avotu.Daudzpusīga saruna.Par fiziskās formas uzturēšanu un darbaspējām dzīves garumā.Par brāļa, Andreja Žagara, pieredzi, vadot operu, kas Jurim tagad noder vadot teātri.Par kļūdainiem lēmumiem, komandu, bailēm un brīvību darbā un ārpus tā, kas ir daļa no interesantas un piepildītas dzīves.Par atziņām, kas radušās, nokļūstot neparastās situācijās.Ar profesionāļa ieteikumiem, kā savaldīt savu satraukumu atbildīgos brīžos.Un vēl daudz ko citu.Cilvēkjauda rīko 3 dienu Jaudas piedzīvojumu cilvēkiem, kuri dzīvē grib vairāk gandarījuma un iespēju, kas prasa drosmi.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE studijā Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas atradīsi 262. intervijas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00:00 Ievads0:02:33 “Man patīk strādāt”0:05:18 Ko iemācījās no brāļa Andreja Žagara, kas šobrīd noder darbā0:12:03 Brīvības sajūta, jo vari tikt atlaists0:15:32 Darba stundas un dzīve pēc darba0:18:18 Pirmie nepopulārie lēmumi0:22:06 Lielākās kļūdas ar cilvēku pārvērtēšanu0:31:02 Brīvība kļūdīties ir svarīgāka par perfekcionismu0:32:27 Informācija par Jaudas piedzīvojumu0:33:25 Kā radīt apstākļus, lai cilvēki atļaujas tev izteikt kritiku0:42:52 Sports un sevis uzturēšana formā0:46:14 Ārzemju sieva un dzīve starp 2 valstīm0:53:03 Draugi un vienaudži, kurus atrast vecumā 60+0:57:35 Par brāļa Andreja pieeju dzīvei un viņa zaudēšanu1:17:06 90-tie gadi, bēgot ar bandītiem Tulas mežos, un naudu, kas iešūta kaklasaitē1:19:35 Žagarkalns ir bērnības sapnis no 10 gadu vecuma un ko tas maksā1:24:37 Apmācība kā biznesa neizmantotā niša1:26:06 Kad krīti vai kļūdies, tad "tūlīt augšā, tūlīt lejā, vēl ātrāk"1:30:30 Filmēšanās ārzemēs, darbs un piedzīvojumi, kas ar to saistīti1:37:18 Paņēmieni, kā pārvarēt uztraukumu1:39:19 Power-Up SPACE studija1:44:54 Pārliecība bez sagatavošanas nestrādā, treniņš ir vienīgā recepte1:47:54 Par Dailes teātra repertuāru1:51:35 Humors kā seksīga īpašība1:58:03 Komēdija, traģēdija un finansiālā realitāte2:12:13 Nekas dzīvē nav garan
"Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Tāpēc es tur esmu," – tik skaisti par savu darbu teic Mūzikas nama "Daile" direktore Anda Zadovska, kura 4. maijā kļūs par Atzinības krusta komandieri. Par bērnību pilī un brīvdienām pie jūras, par radošu prieku un izaicinājumiem, vadot privātu koncertzāli, uzzinām šajā skaistajā sarunā, uz kuru Andu aicinājusi "Klasikas" direktore Gunda Vaivode. Gunda Vaivode: Anda, 4. maijā Rīgas pilī Valsts prezidents tev pasniegs Atzinības krustu, un tu kļūsi par tā komandieri. Šo apbalvojumu pasniedz godaprāta ļaudīm par izcilu Tēvijas mīlestību un sevišķiem nopelniem valsts, sabiedriskajā, kultūras, zinātnes, sporta un izglītības darbā. Kopš izziņošanas brīža "Latvijas Vēstnesī" pagājis jau labs laiciņš. Kas tevi apsveica pirmais? Anda Zadovska: Pirmā īsziņa atnāca neilgi pirms pusnakts, un to man atsūtīja Valmieras teātra direktore Evita Sniedze [Ašeradena]. Paskatījos, bet nereaģēju, jo, ņemot vērā, ka ceļos piecos un eju gulēt deviņos vai desmitos vakarā, nodomāju, ka tas nav nekas svarīgs. Pēc tam atnāca otra īsziņa – to atsūtīja Rafaels Ciekurs no Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta. Domāju – nē, kaut kas tur riktīgi nav! Viņš rakstīja, ka sveic mani kā Atzinības krusta komandieri. Tas laikam bija 1. aprīlis, un man likās, ka varbūt kāds joko. Bet rezultātā, protams, visu nakti nevarēju gulēt… Vai esi jau apdomājusi, ko teiksi savā atbildes runā? Apdomājusi esmu, bet līdz galam vēl nē. Tas noteikti nebūs kaut kas garš. Tas ir ļoti nopietns pasākums, un man vēl ir laiks. Bet izlasot šī apbalvojuma devīzi – "Godaprāta ļaudīm" – es, protams, ļoti cenšos. Jūtos ārkārtīgi pagodināta... "Godaprāta ļaudis – pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem" Formulējums tiešām ir ļoti skaists – godaprāta ļaudis. Vai šajā kontekstā esi iedomājusies par saviem senčiem? Jā, pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem. Lielu daļu bērnības pavadīju pie viņiem Ezerē, tas ir tieši pie Lietuvas robežas. Tie bija mammas vecāki, kurus, kā jau daudzus latviešus, 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Arī mammu, trīsgadīgu bērnu… Viņi bija saimnieki? Nē! Tur tas interesantākais, ka tieši no tēta puses vecvecāki bija lielsaimnieki ar simt hektāriem Sēlijā. Tētis staigāja jūrnieka kostīmiņā, kalpi apkārt. Arī viņi bija sarakstos, bet viņiem kāds to bija pateicis, un viņi no izsūtīšanas paglābās, aizbēgot mežā. Bet izsūtīja tieši manas mammas vecvecākus Frici un Emmu no Ezeres, jo Fricis negribēja stāties kolhozā. Kaimiņš viņu nodeva, un viņiem nācās gandrīz desmit gadus pavadīt Sibīrijā. Tie ir lielākie godaprāta ļaudis, kas man pirmie nāk prātā. Jo šiem cilvēkiem divas reizes nācās savu dzīvi sākt no pilnīgas nulles. Vecvecāki paguva atgriezties? Jā, viņi paguva atgriezties, un vēl līdz deviņdesmitajiem gadiem bija klātesoši mūsu dzīvē. Kad es šodien iedomājos... Viņi savu dzīvi sāka Embūtē, Dienvidkurzemē, kur bija tieši Kurzemes katls. Kā viņi stāstīja – tikko bijis bērniņš piedzimis, nāk kāds zaldāts un saka – ātri bēdziet projām, jo tūlīt fronte nāks pāri. Viņi tikko jaunu māju bija uzcēluši… Un vēl pat līdz mežam nebija tikuši, kad tā uzgāja gaisā... Tad vecvecāki aizbrauca uz Ezeri, no kurienes 1949. gadā viņus aizveda uz Sibīriju. Tā ka viņi dabūja pilnīgi no nulles visu dzīvi sākt divas reizes. Bet tas interesantākais un apbrīnojamākais ir tas, ka viņi nekad par to nesūdzējās! Nekad. Viņi bija ļoti gaiši cilvēki, un ļoti daudzi – arī mēs ar māsu Kristīni (Andas māsa ir dziedātāja Kristīne Zadovska – red.) Še ir cilvēki, kas man laikam ir vissvarīgākie. Bet tu saviem vecākiem piedzimi Dobelē? Mani vecāki bija skolotāji Zebrenes skolā, kas bija Dobeles rajonā. Dobeles pilsētā mēs nedzīvojām, taču tieši tur abas ar Kristīni esam dzimušas. Tātad ceriņi ir tavs laiks? Jā, tieši tā. Esmu arī beigusi Dobeles mūzikas skolu, kas tagad skaisti atjaunota – šķiet, tā šobrīd ir viena no skaistākajām mūzikas skolām Latvijā! Tā ka esam uz Zemgales un Kurzemes robežas. Man liekas – ļoti labs komplekts. "Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi pilī" Bet tavas bērnības lielākais laiks ir pagājis pilī! Tieši tāda bija mūsu adrese: Jaunpils, un pēdiņās – "Pils". Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi tieši pilī. Tas iznāca tā: manu tēti uzaicināja par orķestra vadītāju Jaunpilī, un tā mēs tur nokļuvām. Tur iedeva dzīvokli, un mēs dzīvojām pilī. Nu, tad tu vari iedomāties! Un mamma savukārt kūrēja kultūras dzīvi. Mamma bija Kultūras nama vadītāja, kas atradās tieši zem mūsu dzīvokļa. Čībās uz turieni varējām noiet. Tātad tas laikam gēnu līmenī mani ir ietekmējis… Mamma jūs lika arī pie darba Kultūras nama pasākumos? Biju apkopēja, un vēl kopā ar tagadējo politiķi Uldi Auguli vadījām pensionāru vakarus. Ļoti aktīvi iesaistījos! Mana sirdslieta gan ir tautas deju kolektīvu vadīšana, jo mana pirmā izglītība ir tieši tautas deju kolektīva vadītāja! Toreiz izdomāju, ka būšu tikai tautas deju kolektīva vadītāja un atgriezīšos Jaunpilī. Mana mamma, protams, bija pilnīgā ārprātā, ka neeju uz augstskolu, un ir tikai deju kolektīvs un Dziesmu svētki. Bet nu – kad apgrozījos Rīgā, sapratu, ka tomēr vajag arī kaut ko citu. Mammīte ir darbīga joprojām! Jā, mammīte ir darbīga un dzīvo Jaunpilī. Šogad viņai apaļa 80 gadu jubileja, ko svinēsim Jaunpils pilī, Kultūras namā. "Skolā matemātika man bija stiprākā puse" Tu esi privātas koncertzāles vadītāja. Vai tad, kad gāji studēt Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē, tev jau bija kāda nojauta par to, ko gribi darīt? Pilnīgi noteikti tajā brīdī nojauta par privātas koncertzāles izveidošanu nebija. Bet dzīve cilvēku aizved tur, kur viņam jābūt. Man kādreiz likās – ja izlasa manu CV, ir sajūta, ka tas cilvēks tiešām nav zinājis, ko viņš dzīvē grib darīt. Jo tur ir gan flauta, gan tautas deju kolektīvu vadīšana, pa vidu – pedagoģija, un tad ir LU Ekonomikas un vadības fakultāte, kas ir nopietnāka izglītība. Tagad viss komplekts man ļoti labi noder: ja man būtu tikai humanitāra izglītība, nekad dzīvē privātkoncertzāli vadīt nevarētu! Jo galvenā sadaļa šeit ir tā, kā tu to lielo bildi finansiāli vari savilkt kopā. Ikdienā strādājam tūkstoš kvadrātmetru lielā zālē ar nulles dotācijām – viss jānopelna mums pašiem. Lai to varētu izdomāt, ekonomikas zināšanas ir vajadzīgas. Bet matemātika man arī bija stiprākā puse skolā, nevis, piemēram, valodas. Ko no tevis ikdienā paģēr koncertzāles vadīšana? Tā ir milzīga atbildība. Pirmkārt par cilvēkiem, kuri ir mani darbinieki. Cik tev ir darbinieku? Pamata komandā esam pieci cilvēki: divi tehniskie – Kristers un Artūrs, mana vietniece Ieva, mārketinga vadītāja Betija un cilvēks-orķestris – aizskatuves administrators Kaspars. Vēl ir publiku apkalpojošais personāls. Jā, neesam daudz, neskatoties uz to, ka mums ir ļoti liels skatītāju skaits un notiek daudzi pasākumi. Mēs paši visu darām. Un kā jūs mērāt savus izmērāmos rezultātus? Tas ir pasākumu skaits, tas ir skatītāju skaits, un tas ir apgrozījums: varam ar to lepoties. jo Latvijas koncertu vietu vidū pēc "Biļešu paradīzes" datiem esam diezgan augstās pozīcijās, augšgalā. Manī bija spīts – pierādīšu, ka to var izdarīt! Pieņemu, ka ne vienmēr esat eiforijā, ka viss sanāk. Eiforijas nav vispār, jo mums taču bija pandēmija, kas likās pilnīgs izmisums. Principā tajā laikā vajadzēja aiztaisīt tās durvis ciet, bet tobrīd manī bija spīts – es tik un tā to noturēšu un pierādīšu, ka to var izdarīt! Kaut patiesībā tas bija diezgan neiespējami ar visiem atceltajiem pasākumiem. Atceros pa datumiem, kā tas viss notika: 11. martā toreiz visu aizvēra, mēs kvalificējāmies visiem atbalstiem, bet saņēmām tos decembrī. Visu laiku ar privātiem aizņēmumiem – kaut kā tā. Arī darbinieki taču bija jānotur – viņi nebija vainīgi. Tas bija diezgan liels izaicinājums, un arī tagad nevaram rēķināties ne ar ko uz priekšu. Tā ir laime dotētajām iestādēm – ka tās var saplānot vismaz vienu sezonu uz priekšu! Bet es to nevaru, jo nezinu, kādi būs ieņēmumi. Tas atkarīgs tikai no tā. Tagad apkure par janvāri, februāri, martu – komunālo pakalpojumu rēķins ir septiņi tūkstoši! Tagad domājam, ko darīt. Bet zāles lielākoties vienmēr ir pilnas, biļetes pārdotas ilgu laiku uz priekšu, un tas piedāvājums ir apskaužami daudzveidīgs: tie nav tikai dažādžanru koncerti – tie ir dažādi vakari, un man šķiet, ka tev pašai īpaši mīļi ir dzejnieku vakari. Man sevišķi tuvi pagājušo gadsimtu mijas dzejnieki – Plūdons, Skalbe, Fricis Bārda. Sen neesam uztaisījuši nevienu jaunu programmu, bet vajadzētu. Pandēmija visus nolika uz pauzes. Bet pirms tam taču mums bija programmas ar Vili Daudziņu – viņš mums ir tāds kā dzejas teātra patrons. Pirmā programma bija ar Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa vēstulēm – kopā ar Kasparu Znotiņu un Vili Daudziņu: tas mums bija absolūtais bestsellers! Bet tas bija jau pirms desmit gadiem – nospēlējām gandrīz simt reižu. Tā bija izrāde, par kuru teicu – var to likt pirmdien no rīta, arī tad būs izpārdota! Un tad bija iestudējums, kuru centrā bija brāļi Veidenbaumi. Tā bija Viļa Daudziņa ideja, jo daudzi nezināja, ka Veidenbaumam Eduardam bija brālis Kārlis, kurš arī rakstīja dzeju, bet viņš bija tas, kurš saimniekoja Kalāču mājās: kādam jau tur bija jāstrādā, lai Eduards varētu dzīvoties pa Tērbatu... Stāsts bija ļoti interesants, un mēs to piedāvājām arī "Skolas somai". Jo man likās – ja bērns atnāk un noskatās Viļa pētījumu par laiku, kurā Veidenbaumi dzīvoja, par cara laika Latviju – tā uzreiz ir mācību stunda! Tādi izglītojoši pasākumi, kuros arī pati daudz uzzinu. Daumants Kalniņš sarakstīja mūziku ar Friča Bārdas dzeju – izveidojās programma "Sirds prieks". Sekoja programma ar Knuta Skujenieka vārdiem, par ko Daumants saņēma "Zelta mikrofonu". Man pašai tas viss ir tik tuvs – tāpēc arī tik aizrautīgi par to stāstu! Protams, visi Vecpiebalgas dižgari: pirms kāda laika sarīkojām latviešu kultūras nedēļu "Vecpiebalga atver durvis", kas turpinās vēl šobrīd; Kārļa Skalbes mājās bija ikgadējie koncerti. Mums pašiem patīk un citiem arī. "Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā" Ar senajiem meistariem iznāk vairs tikai virtuāla tikšanās, bet ar dzejniekiem, kuri vēl pavisam nesen bija mūsu vidū, tev droši vien veidojusies skaista, pavisam tuva draudzība. Draudzība – tā varbūt neteiktu. Bet tādi cilvēki patiesi bijuši pie manis "Dailes" namā – piemēram, Knuts Skujenieks savu 85 gadu jubileju – savu pēdējo jubileju – sagaidīja uz "Dailes" nama skatuves un bija klāt arī Daumanta programmas "Drošinājums" pirmatskaņojumā. Protams, ka tā ir ļoti liela vērtība – ka esi šos cilvēkus saticis un saproti, kādai ellei viņi izgājuši cauri – te domāju Knutu Skujenieku. Un tas, ka viņš – tāds Baltais tētiņš – spējis palikt tik gaišs cilvēks – tas ir apbrīnojami! Un vēl mums bija Imanta Kalniņa iepriekšējās jubilejas ballīte, kurā bija Uldis Bērziņš, Knuts Skujenieks un pats Imants Kalniņš. Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā. Arī Latvijas Radio koris ir tavs lielais draugs – vairākas programmas rīkotas tieši ar to. Piemēram, Artura Maskata mūzikas programma. Tā laikam ir tava īpašā mīlestība. Jā, Latvijas Radio koris ir mani draugi visu "Dailes" nama gadu garumā. Pirmajai programmai, kurai Sigvards Kļava bija mākslinieciskais vadītājs, veidojām speciālas aranžijas – Andris Sējāns pirmajai daļai un Valts Pūce – otrajai daļai. Imanta Kalniņa oratorijā "Dzejnieks un Nāra" pirmoreiz satikos ar Daumantu Kalniņu kā solistu, un tad arī sākās mūsu draudzība – tas bija jau pirms vienpadsmit gadiem. Tagad mums ir plāns "Dzejnieku un Nāru" rudenī kopā ar Sigvardu jauniestudēt, jo toreiz "Dailes" nams bija knapi atvērts, un šī programma bija pelnījusi skanēt ilgāk. Tāpēc tā atkal jāiestudē no jauna! Vēl ar Latvijas Radio kori bija Artura Maskata jubilejas programma, Broņislavas Martuževas programma ar Daci Everss un Daumantu. Veidojot šīs programmas, tev iznāk brīnišķīga sadarbība arī ar vadošajiem režisoriem un dramaturgiem! Protams! Diezgan daudz esam sadarbojušies ar Māru Ķimeli. Tagad jubilārs Artūrs Dīcis mums ir dramaturgs Mārča Auziņa un Daiņa Grūbes izrādē. Reinis Suhanovs bija atklāšanas izrādes režisors. Laikam jau patiesībā esam sadarbojušies ar visiem, kas ir mūsu vidū. Sava publika – tā ir puse no uzvaras! Līdzās koncertiem, muzikālajiem uzvedumiem un džeza koncertiem Mūzikas namā "Daile" ir arī sarunu vakari. Izskatās, ka cilvēkiem ir nepieciešamība pēc klusinātām sarunām, kur divas personības sarunājas par šodien būtiskām tēmām. Mums bija divi cikla darbi – un droši vien būs arī trešais – ar abiem Mārčiem Auziņiem: ģitāristu Mārci Auziņu un zinātnieku Mārci Auziņu, ar kuru mums izveidojusies cieša draudzība – viņš ir vienkārši brīnišķīgs cilvēks! Cilvēkiem tas interesē, un tēmas ir dažādas: pirmā bija par mākslīgo intelektu, kur bija gan mūzika, gan profesora skatījums, bet saruna "Flirts ar Budu" bija kā meditācija, kurā skanēja mūzika. Tādi starpžanru projekti. Un vēl ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kamermūzikas koncerti, kur skan gan klasika, gan arī laikmetīgā mūzika! Vai uz tiem nāk "Dailes" namam uzticīgā publika, vai tomēr līdz ar žanru un stila maiņu mainās arī cilvēki? Kādi astoņdesmit procenti ir uzticamā publika. Es jau šos cilvēkus atpazīstu vaigā. Taču LNSO kamermūzikas koncerti publikā ienesuši arī jaunas sejas. Ļoti ceru, ka viņi vēlāk atrod arī kaut ko sev piemērotu no mūsu repertuāra. Kad atvēru "Dailes" namu, mans galvenais mērķis un sapnis bija, ka mums izveidotos sava publika – jo tā jau ir puse no uzvaras! Un es atļaušos domāt, ka trīspadsmit gadu laikā tas tiešām noticis. Bet septembrī apritēs astoņpadsmit gadi, kopš sarīkoju savu pirmo koncertu... Tev ir liela privilēģija – strādāt kopā ar Maestro Raimondu Paulu, turklāt uzņemties tādu lielu un atbildīgu pienākumu kā lielā draugu lokā nosvinēt viņa 90. dzimšanas dienu, kas patiešām bija fantastisks vakars. Bet sadarbība rit arī ikdienā. Cik reižu jau nospēlēta izrāde "Vīrieši labākos gados"? Ap 120. Tieši uz Maestro jubileju apkopojām kopīgo programmu skaitu, un patiesi: kopā ar Maestro veidotas 15 programmas ar dažādiem solistiem. Pirmā bija ar Zigfrīdu Muktupāvelu, tad ar Agnesi Rakovsku, Dināru Rudāni un Andri Keišu, tad bija Zigfrīda Muktupāvela programma ar Jāņa Petera dzeju, jau pieminētā Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa programma… Ļoti daudzas programmas bijušas ar Maestro. Un ne tikai ar Maestro – pie mums bijis arī Zigmara Liepiņa 70 gadu jubilejas koncerts. Un arī Jāņa Lūsēna un Imanta Kalniņa jubileja tikusi svinēta. Atļaušos teikt, ka ļoti popularizējam latviešu autoru dzeju un mūziku. Tas ir mūsu galvenais mērķis, un mēs solāmies to darīt arī turpmāk. Un Frenka Sinatras visgarākā dzimšanas diena! Jā, Frenka Sinatras dzimšanas diena tika svinēta desmit gadu garumā. "Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums" Anda, tu visos koncertos pati esi klāt. Šķiet, ka pilnīgi katru vakaru! Pieņemu, ka tas ir ne tikai tavs darba pienākums, bet tev ir arī patīkami redzēt [sava darba] augļus. Tieši tā. Zinu visas programmas no galvas, bet… Ņemot vērā to, ka esam privāta koncertzāle, mums darba roku nav tik daudz, bet skatītāju vietu skaits ir vairāk nekā četri simti. Tāpēc visu darām paši – arī tērpus sakārtojam māksliniekiem, uzklājam kafijas galdu. Mēs reāli strādājam kā publiku un mākslinieku apkalpojošais personāls. Tāpēc arī tur esmu. Un tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Mūzikas nams "Daile" atrodas Lāčplēša un Barona ielas stūrī – tāda ļoti laba kultūras vietu saliņa! Blakus – restorāns "Osiris", netālu – Jaunais Rīgas teātris, virs jums ir "Arhis Arhitekti", un turpat ir arī galerija "Istaba". Jā, tāds radošais kvartāls. Bet jūs arī kaut kā sadarbojaties? Mēs vienkārši draudzējamies. Jaunā Rīgas teātra aktieri pie mums uzstājas, publika iet uz "Osiris" – lai gan arī mums ir pašiem sava kafejnīca –, un "Osiris" publika nāk pie mums. Pagalmiņš ir viens – visi Jāņos satiekamies. Man bija pārsteigums, ka savulaik esi strādājusi pie Andreja Žagara. Andrejam tolaik bija, manuprāt, septiņi restorāni: tas bija augstākais punkts, kad viņš atvēra "Žagara jauno restorānu". Berga bazārā bija "Simpozijs", vīnu veikals, Vecrīgā bija grieķu restorāns, vēl "Dizzi" klubs, "Osiris"... Biju šo restorānu izpilddirektore. Ar Andreju iepazināmies kādā ballītē Operā, un viņš saprata: šitā meitene, kaut arī no laukiem, ir baigi ašā. Kaut kāds materiāls tur ir! Andrejam esmu ļoti pateicīga – viņš man ļoti daudz ko iemācīja. Vienbrīd viņš saka: tagad braucam uz Londonu un Parīzi, uz restorāniem! Es domāju – man pat nav nekā, ko mugurā vilkt... Ar Andreju vienu laiku ļoti cieši strādājām. Viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis Tu esi ne tikai šīs koncertzāles turētāja un saimniece, bet arī mūzikas izdevniecības "Ars Nova" vadītāja. Tagad tas vairāk "Spotify" platformai. Apvienība tika nodibināta, kad sākām strādāt kopā ar Jāni Lūsēnu – tas bija 2008. gadā, un septembrī kopš tā laika būs apritējuši jau astoņpadsmit gadi. Tas viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis. Jo pirms tam strādāju pilnīgi citā sfērā un reiz vedu Kristīni uz koncertu, kurā viņai bija jāpiedalās kopā ar Māru Zālīti, Jāni Lūsēnu un Zigfrīdu Muktupāvelu. To koncertu atcēla. Kaut kā sākām runāt, un Lūsēns saka – man nākošgad piecdesmit gadu jubileja, bet nav, kas uztaisa. Saku – es taču varu uztaisīt! Bet tad tikai Operā, jo tikai tajā kaut ko zinu. Tā tas sākās – kā joks. Pa vidu Jānis uzrakstīja ciklu "Mazu brīdi pirms". Tas bija 2008. gadā – mans pirmais rīkotais koncerts. Pilnīgs liktenis! Tad bija laiks, kad iestudējām dažādus mūziklus – Valmieras teātrī bija "Kaupēn, mans mīļais" un "Agrā rūsa". Bet ciešāka sadarbība raisījās tikai ar Lūsēnu. Bet tā mūžīgā telpu problēma... Un tad es iedomājos, vai Rīgā nav kāds bijušais kinoteātris… Ierakstīju tīmekļa meklētājā – un tiešām! Sludinājums, ka izīrē bijušā kinoteātra telpas. Taču sludinājuma termiņš jau bija beidzies. Nodomāju: tā ir tieši "Osiris" māja, kurā visus pazīstu. Jānoskaidro. Viņi saka – tur ir izīrēts, bet varbūt viens procents, ka [mans sapnis] varētu piepildīties. Un tas viens procents arī piepildījās! Liktenis! Vai to, ko rādāt uz skatuves, mēdzat arī izdot ciešripās un platēs? Tagad aktuāla analogā mode. Tagad tās vinilplates, jā, un ļoti gribētu izdot dažas no mūsu programmām. Kuras tās būtu? Piemēram, programmu "Suni ārā nedzenama nakts" – tā ir ļoti, ļoti, ļoti īpaša. Tā man ļoti, ļoti patīk. Arī Knuta Skujenieka un Daumanta Kalniņa "Drošinājums", kas izpelnījās "Zelta mikrofonu". Mēs paši veidojam arī televīzijas ierakstus un dodam Latvijas Televīzijai – šie ieraksti bieži tiek parādīti televīzijā. "Pats Artūrs Banga sēdējis pie manas priedes!" Dzirdēju, ka tev bijusi doma savas mājas Lapmžciemā izveidot kā brīvdabas koncertzāli. Tās mājas tieši ar tādu domu vispār tika iekārtotas. Tas bija pandēmijas laiks. Man bija saikne ar Lapmežciemu, un biju izdomājusi, ka tā varētu būt "Dailes" nama vasaras rezidence, un doma nav atmesta – tādi brīvdabas koncerti, jo sēta ir ļoti skaista – pie jūras un ar vēsturi: šajā sētā filmēts "Ilgais ceļš kāpās"... Diezgan daudz tur esmu savedusi kārtībā, tā ka – kas zina. Pandēmijas laikā taisījām visādas fotosesijas; esam filmējuši arī raidījumu "Daudz laimes, jubilār!" Vajadzētu sākt ar "Ilgā ceļa kāpās" vakara kino seansu, lai redz, kur ir Artūra priede! Jā, pats Artūrs Banga (viens no filmas galvenajiem varoņiem – red.) sēdējis pie manas priedes! Tas uzreiz ir stāsts! (Smejas.) Vēl tikai mājai jāuzliek šindeļu jumts. Vai maz vēl ir meistari, kas māk tādu uzlikt? Mani meistari brauc no Alūksnes, jo daudz tādu vairs nav. Tas ir tāds ļoti labais gadījums, kas man liek noticēt, ka ar Latviju viss ir kārtībā, jo šindeļu jumta licējam – galvenajam meistaram – ir pieci dēli, un visi pieci ir apmācīti šindeļu jumta likšanā! Jā, viņi mācās dažādās universitātēs, bet viņi prot to amatu. Un tad nu visi pieci dēli brauc un liek manai mājai jumtu. Tā ir vērtība! Ko vēl dari savā brīvajā laikā, ja tev tāds ir? Brīvā laika man ir ļoti maz. Bet, cik nu ir, to cenšos pavadīt dabā. Jo ikdienā, kā jau tu arī teici, katru vakaru esmu "Dailes" namā, apkārt četrsimt cilvēki, un tas, kas pēcāk visvairāk nepieciešams, ir klusums, līdzsvars, miers, kuru var atrast tikai un vienīgi dabā: mežā, pie jūras, arī tomātus stādot, arī rozēm lapas griežot un kaut ko tādu darot. Tad tomēr dārza darbi tev maķenīt patīk? Tagad patīk, jā! Kad mamma savulaik Jaunpilī lika divus hektārus biešu izkaplēt – citādi uz balli netikšu, likās – nemūžam man nekā tāda nebūs! Bet tagad patīk. Gribas savu tomātu noplūkt! To tomātu nav tik daudz, drīzāk tā sajūta, ka no rīta ieej siltumnīcā – tas ir pilnīgi kaut kas cits. Un tā ir vienīgā atslodze, kas iespējama, savādāk nevar – daba! Daba, un tūlīt arī maijs, tūlīt svētki. Man vienkārši gribas novēlēt tev, lai vari izbaudīt šo pavasari un kopā ar savējiem nosvinēt gan savu atzinību, gan mūsu valsts neatkarības atjaunošanas svētkus. Lai mums visiem skaistas aprīļa beigas un maija sākums, kad daba plaukst! Sirsnīgs paldies tev, Gunda! Baltā galdauta svētki 4. maijā man vienmēr ir patikuši – man vispār patīk galdu klāt. Tagad būs īpašs iemesls. Paldies!
Gostili smo Andrejo Oblak, ki se je pred leti z družino preselila na Novo Zelandijo. V oddaji je spregovorila o življenju v tujini, tamkajšnjih javnih sistemih, standardu ljudi in naravi.
Slovenska pokrajina, mesta in vasi v sebi nosijo raznovrstno tradicijo, zgodovino in običaje. Spoštovanje do vseh teh posebnosti in oplemenitenje teh lahko sloni le na posameznikih, ki znajo prisluhniti, ceniti in dograjevati. Ena takih je gotovo Andreja Škrabec. Priselila se je v Hrovačo, na ribniški konec, kjer je lahko razprla krila v kulturi v širšem pomenu besede.
Piše Muanis Sinanović, bere Dejan Kaloper. Roman Tihotapec Alojza Ihana je nadaljevanje prejšnjega, Karantene, a ga, kot poudarjajo promocijski materiali in kot kaže tudi naša izkušnja, lahko beremo samostojno, brez poznavanja predhodnika. Gre za žanrsko delo, ki ga lahko umestimo med trilerje. V ospredju sta dva lika: zdravnik Andrej, ki je prebolel raka, želi poslovnemu partnerju Mariu, nekdanjemu uradniku in poslovnemu dobičkarju epidemije kovida predati svojo jadrnico. Ta se nahaja v Rimu, od koder izplujeta in se odpravita na pot k Jadranskemu morju. Njun položaj pa se zaplete, ko se ustavita pri sumljivem ruskem bogatašu Kudinovu, ki ima rezidenco v Budvi. Najpomembnejša razsežnost pripovedi je umeščenost v svetovnozgodovinski tukaj in zdaj. Ta umeščenost ni toliko duhovna, kot je politična, ekonomska in geopolitična. Med liki Ihan stke precej lucidno vez; povezuje jih v sodobnost na meji med visokim neoliberalizmom in prehodom v merkantilistično gospodarstvo na mednarodni ravni. Za neoliberalizem je značilna globalizacija kapitala, ki se kopiči v vedno manjšem številu rok. Zaradi globalizacije se države podrejajo mednarodnim institucijam in postajajo netransparentna skorumpirana podjetja. Roman dobro slika podobo te mednarodne oligarhije, ki jo predvsem v približno prvih dveh tretjinah gradi prizor za prizorom. Ne glede na to, ali gre za dubajske šejke, ruske oligarhe, iznajdljive slovenske uradnike ali italijansko mafijo, gre za skupino ljudi s skupnimi interesi, tudi prepričanji, ki pa so še vedno vpeti v globalno delitev dela in lokalne razmere. Liberalizem in fundamentalizem postaneta sodelavca in si podata roke, medtem ko ljudstva slepo verjamejo v ideološke pripovedi. Roman Tihotapec dobro detektira epidemijo kot enega od izvorov sodobnega svetovnega kaosa in obdobje ogromnega prenosa bogastva in reinvesticij. Tako je bilo tudi na Slovenskem, kjer je v poprej dokaj stabilno tranzicijo pospešeno vstopil drugod že uveljavljeni neoliberalizem in povzročil razkrajanje družbe, ki smo mu priča iz tedna v teden. Vse te premene Ihan lucidno popisuje skozi perspektive likov, njihove misli, osebnostne profile in poglede različne narodnosti. Vzhod in Zahod se stapljata, pravna država, s katero se je ponašal Zahod, pa postaja šala. Prav tako se stapljajo zakoni in korupcija, država in finance, vladanje narodu in skrb za zasebne interese. Ideali hitro izhlapevajo in med adrenalinskimi podvigi umetnikov, željnih slave, ter adrenalinom kreativnih podjetnikov ni prave razlike. Tudi odnosi med posamezniki so omejeni na transakcije. Eksistencialno gledano se Ihan posveča predvsem liku Andreja, ki ima izkušnjo smrti in obet njenega ponovnega prihoda. Skozi notranje dileme se kaže, da je bila v življenju njegovo osebno gonilo ambicija. Vendar nikakor ne gre za nepoštenega, pokvarjenega človeka – je le dedič svojega časa, ki uspeh postavlja kot vrhovni cilj, pri doseganju katerega kljub zavidljivemu družbenemu statusu niti ni posebno prodoren. Če nisi milijonar, pač ne šteješ nič. Zaplet in razplet romana sta dobro izpeljana, vendar se v zadnji tretjini razmerje med eksistencialno in politično dimenzijo kljub dobrim filozofskim zastavkom nekoliko poruši. Prav tako se nekoliko poruši razmerje med napetostjo trilerja in burlesko. Naslednji očitek, ki bi ga lahko podali, je obravnava ruskih likov. Čeprav Ihan večinoma razgrinja poglede Zahoda na Rusijo, je ta vendarle prikazana pretirano orientalistično in enoznačno. V tem se morda kaže tudi Ihanov pogled na razpletanje epidemije, ko je kot ugleden zdravnik vzhodni Evropi pripisal iracionalnost. Problem stereotipov je, da več zakrivajo kot razkrivajo. Danes Evropa izgublja prednost ravno zato, ker sprejema bolj iracionalne odločitve, medtem ko drugi vlečejo precej racionalne poteze. Kljub tem očitkom pa lahko sklenemo, da je Tihotapec obrtniško spodobno izpeljan roman, ki tistim, ki v njem znajo analizirati sodobni svet, ponuja dosti bralskega užitka.
V Italiji vsak krožnik pripoveduje zgodbo: o ljudeh, ki kuhajo z ljubeznijo, o družinah, ki se zberejo za mizo, in o tradiciji, ki je postala del svetovne dediščine človeštva. 16. novembra leta 1945 so predstavniki 37 držav v Londonu podpisali ustavo Organizacije Združenih narodov za izobraževanje, znanost in kulturo, krajše Unesco. Ustava je v veljavo stopila 4. novembra leta 1946 in tako Unesco letos praznuje svojo 80-letnico. Večina to organizacijo pozna predvsem zaradi varovanja kulturne in naravne dediščine, a to še zdaleč ni vse, kar počne. Ob okroglem jubileju odkrivamo 'primere dobrih praks', ki vam bodo pobliže predstavili obseg delovanja Unesca. Začenjamo v Italiji, državi, ki ima tudi sicer največ vpisov na Unescovem seznamu svetovne dediščine, od decembra lani pa še zelo odmeven novi vpis na Unescov reprezentativni seznam nesnovne kulturne dediščine človeštva. 'Italijanska kuhinja med trajnostjo in biokulturno raznolikostjo', kot je poimenovana nova zaščitena enota, obsega cel sklop praks, povezanih s pridelavo in pripravo hrane, medgeneracijskim prenosom tega znanja ter predvsem tradicijo skupnega obedovanja in družinskih kosil. Vse omenjeno je v italijanski deželi Emilija-Romanja raziskovala Andreja Čokl.
13. martā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē un 14. martā Daugavpils Vienības namā izskanēs Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas skolas un Emīla Dārziņa mūzikas skolas apvienotā simfoniskā orķestra koncerts “PA-CEĻAM”. Abu skolu audzēkņi kopā veido simfonisko orķestri ar paplašinātu instrumentu sastāvu, kas sniedz iespēju atskaņot koncertrepertuāru, kas nebūtu pa spēkam katras skolas simfoniskajam orķestrim atsevišķi. Programmas vainagojums būs Johannesa Brāmsa Ceturtā simfonija, bet koncerta pirmajā daļā - divi koncertžanra darbi. Toms Augusts Goba no Emīla Dārziņa mūzikas skolas spēlēs solo Jāņa Ivanova Čellkoncertā, bet Jānis Deniņš no Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas - Aleksandra Arutjunjana Koncertā trompetei un orķestrim. Apvienoto orķestri diriģēs JMRMV simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs Vilhelms Vācietis, kurš kopā Emīla Dārziņa mūzikas skolas simfoniskā orķestra vadītāju Andri Vecumnieku viesojās "Klasikas" studijā. Vilhelms Vācietis: Abiem orķestriem ir daudz kopīga, tie ir tik līdzīgi savos darbības principos un šobrīd arī sastāvos un sastāvu lielumā. Mēs esam nedaudz mazāki, jo mums ir tikai četri vidusskolas kursi, Dārziņskolai nāk talkā arī pamatskolas bērni, bet sastāva ziņā esam līdzvērtīgi. Tad šķita: ja saliekam šo a ar b kopā, tad varam pacelt kaut ko vairāk, kā varam ikdienā, tāpēc arī radās profesora brīnišķīgais nosaukums - “Pa ceļam un paceļam”. Andris Vecumnieks: Te ir jāsaprot sekojošais: abi mūsu orķestri paši, suverēnā veidā, ir ar pietiekami intensīvu darbību, un, ja nu mēs esam apvienojušies, tad katrā ziņā ne tāpēc, lai spēlētu ko tādu, ko mēs katrs atsevišķi varētu nospēlēt gan sastāva, gan apjoma ziņā, bet, pats galvenais, kvantitatīvā pienesuma kontekstā. Tik lielu stīgu skaitu, kāds šobrīd ir Dārziņskolas zālē, es, godīgi sakot, neatceros, kad pēdējā laikā būtu redzējis Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī vai Liepājas Simfoniskajā orķestrī - ir 14 pirmās vijoles un tikpat daudz otro vijoļu. Mēs esam drusku bažīgi par to, vai spēsim sarūmēties Mūzikas akadēmijas zālē, bet katrā ziņā šobrīd visi esam absolūti apņēmības pilni. Par programmas izvēli: kā jau teicu, mēs vēlas apgūt to, ko fiziski, sastāva ziņā, viena skola nevarētu izdarīt. Programmas izvēle pilnā mērā ir Vilhelma koncepts. Programma ir pamatīga: divi instrumentālie koncerti un Brāmsa Ceturtā simfonija. Vilhelms Vācietis: Man šķiet, ka visi skaņdarbi koncertā varētu būt centrālie skaņdarbi jebkurā citā programmā. Beigās mums sanāk divdaļīgs koncerts, kura pirmajā daļā skanēs abi koncerti - Ivanova Čellkoncerts, kurā solists būs Toms Augusts Goba, Dārziņskolas audzēknis, un Arutjunjana Trompetes koncerts, kur solists ir no “lielajiem” Mediņiem. Katram koncertam solists tika piemeklēts, bet, man šķiet, ļoti dabīgi, nebija daudz diskusiju, bija jau prātā personāži, un ļoti organiski programma izveidojās. Un ļoti godīgi - solists no vienas skolas un no otras skolas. Vilhelms Vācietis: Jā, mēs bijām absolūti brālīgi. Andris Vecumnieks: Bija opcijas, kur mums varbūt nebija mūziķu, tad attiecīgi tajā grupā ir vairāk Vilhelma mūziķu, un bija arī opcijas, kur ir otrādi, bet arī koncertmeistarus esam sadalījuši plus mīnus pa paritātēm. Tas nav tas gadījums, kad katrs vilks deķīti uz savu pusi un teiks: nē, tas būs manējais! Es domāju, ka šajā gadījumā vārds “godīgi” varbūt ir gan īstais, gan ne gluži precīzais, jo mēs godīgi viens otram pateicām un izvērtējām arī profesionālo varēšanu, kāda ir mūziķiem. Visi saka, ka tā ir pirmā sadarbība, bet tā nav gluži pirmā sadarbība abiem orķestriem. Neatceros gadu, bet mūs Māra Sirmā vadībā apvienoja Latvijas svētkos, viens no skaņdarbiem bija "Melanholiskais valsis" un otrs - Jurjānu Andreja kantāte “Tēvijai”. Tā bija pirmā sadarbība. Māris Sirmais darīja, ko varēja, bet tas kaut kā palika lokāli. Bet Vilhelms būtībā pazīst Dārziņskolas audzēkņus, un viņi pazīst Vilhelmu. Kad Vilhelms vēl mācījās un covid-19 neļāva pulcēties vairāk kā cik tur cilvēkiem vienā telpā, tad orķestri es sadalīju divās daļās un pats strādāju ar stīgām, savukārt Vilhelms strādāja ar pūtējiem. Vilhelms Vācietis: Jā, bet mums koncerts nesanāca, jo tieši dienu pirms koncerta - Andris Vecumnieks: - sākās masveida slimošana - oficiāli vēl nebija mājsēde Covid dēļ, bet vienkārši konstatējām, ka jau pussastāvs ir slims. Bet Vilhelms jau bija tuvu koncertam, arī, starp citu, ar ļoti nopietnu repertuāru - Štrausa Serenādi pūtējiem, kas arī ir ciets rieksts. Kamēr Vilhelms mācījās, es ik pa brīdim gāju paskatīties, kā viņam iet ar Mediņskolu. Toreiz bija Bēthovena Pirmā simfonija un Sensānsa Klavierkoncerts. Tā kā kaut kāda veida integrācija caur Vilhelmu un mani abiem orķestiem pastāv jau diezgan ilgi. Man šķiet, ka šī ir tā reize, kad pazūd vārds “konkurence”. Nav nekāds noslēpums, zinām, ka profesionāļu starpā tāda ir, sevišķi starp divām ļoti labām skolām, un šī ir tā reize, kad var saprasties, sadraudzēties, viens otru respektēt, atbalstīt un viens par otru priecāties. Andris Vecumnieks: Ja orķestrī, sēžot pie vienas pults, būs konkurence, kurš ātrāk un kurš skaļāk nospēlēs, tad tas nav orķestris. Noslēgsim mūsu sarunu ar jautājumu un varbūt vēlējumu, Vilhelm, Jums pašam: kā Jūs vēlētos justies un ko sev vēlēt, stājoties šī lielā orķestra priekšā? Vilhelms Vācietis: Es secinājis, ka koncertu baudīt ierodas klausītājs. Diriģents gan arī bauda, bet vienalga prāts visu laiku strādā, un simtdivdesmit procentīgi nevar atgāzties krēslā un vienkārši izbaudīt procesu. Novēlējums būtu izbaudīt, ka mēs varam izdarīt tādas lietas, ka mēs varam nospēlēt Brāmsa Ceturto simfoniju, pie tam izdarīt to nevis kaut kā, bet tā, ka mēs visi 80, kas esam uz skatuves, esam vienā idejā un izveidojam apvienotā simfoniskā orķestra interpretāciju - vienkārši izbaudīt to momentu, ka mums ir iespēja kaut ko tādu izdarīt.
Do najnovšej epizódy podcastu Góly z bufetu na ŠPORT.sk prijal pozvanie bývalý slovenský reprezentant Andrej Šťastný. V diskusii s Marekom Marušiakom a Tomášom Prokopom sa venoval najmä olympijskému hokejovému turnaju, jeho kvalite, tempu moderného hokeja, ale aj detailom, ktoré rozhodujú veľké zápasy.Úvod rozhovoru patril samotnému finále medzi Kanadou a Spojenými štátmi americkými, ktoré spoločne označujú za jeden z najlepších hokejových zápasov posledného desaťročia.Andrej Šťastný priznal, že duel ho mimoriadne bavil, no zároveň ho mrzelo, akým spôsobom sa rozhodol. „Ešte teraz mi chlpy stoja z toho, ako je možné, že takýto zápas sa môže rozhodnúť formátom troch na troch. To je pre mňa úplne mimo,“ priznal frustrovane bývalý útočník.Veľká pozornosť v diskusii sa venovala aj tempu moderného hokeja. Andrej Šťastný s uznaním zdôraznil, že keď človek sleduje najlepších hráčov sveta naživo, rozdiel oproti bežným ligovým zápasom je výrazný.Bývalý reprezentant sa počas podcastu vyjadril aj k téme veľkosti klzísk. Dlhodobo patrí medzi zástancov menších ihrísk, ktoré podľa neho robia hokej dynamickejším a atraktívnejším pre divákov. „Prezentujem sa ako bojovník za malé klziská všade, kde sa dá. Chalanom dohováram, aby si zúžili ihriská,“ vyhlásil.Ako príklad spomenul aj slovenskú najvyššiu súťaž, kde je podľa neho rozdiel medzi jednotlivými halami veľmi citeľný. Podľa neho by moderný hokej mal smerovať k rýchlosti, intenzite a väčšiemu tlaku na hráčov.Diskusia sa posunula aj k bezpečnosti hráčov. Pri prípadnom zmenšovaní klzísk by podľa neho mali byť samozrejmosťou moderné flexibilné mantinely, ktoré dokážu zmierniť nárazy.Reč prišla aj na výkony slovenskej reprezentácie, ktorá na olympijskom turnaji obsadila štvrté miesto. Podľa Andreja Šťastného predviedol tím viacero kvalitných zápasov a ukázal, že dokáže držať krok s najlepšími.V najnovšej epizóde podcastu Góly z bufetu na ŠPORT.sk Andrej Šťastný ponúkol aj zaujímavý pohľad na MS v roku 2026. V podcaste naznačil, že formát turnaja nemusí slovenskému tímu vždy vyhovovať. Dlhá skupinová fáza so siedmimi zápasmi podľa neho zvyšuje pravdepodobnosť zaváhania proti papierovo slabším súperom, čo môže rozhodnúť o postupe.
Do najnovšej epizódy podcastu Góly z bufetu na ŠPORT.sk prijal pozvanie bývalý slovenský reprezentant Andrej Šťastný. V diskusii s Marekom Marušiakom a Tomášom Prokopom sa venoval najmä olympijskému hokejovému turnaju, jeho kvalite, tempu moderného hokeja, ale aj detailom, ktoré rozhodujú veľké zápasy.Úvod rozhovoru patril samotnému finále medzi Kanadou a Spojenými štátmi americkými, ktoré spoločne označujú za jeden z najlepších hokejových zápasov posledného desaťročia.Andrej Šťastný priznal, že duel ho mimoriadne bavil, no zároveň ho mrzelo, akým spôsobom sa rozhodol. „Ešte teraz mi chlpy stoja z toho, ako je možné, že takýto zápas sa môže rozhodnúť formátom troch na troch. To je pre mňa úplne mimo,“ priznal frustrovane bývalý útočník.Veľká pozornosť v diskusii sa venovala aj tempu moderného hokeja. Andrej Šťastný s uznaním zdôraznil, že keď človek sleduje najlepších hráčov sveta naživo, rozdiel oproti bežným ligovým zápasom je výrazný.Bývalý reprezentant sa počas podcastu vyjadril aj k téme veľkosti klzísk. Dlhodobo patrí medzi zástancov menších ihrísk, ktoré podľa neho robia hokej dynamickejším a atraktívnejším pre divákov. „Prezentujem sa ako bojovník za malé klziská všade, kde sa dá. Chalanom dohováram, aby si zúžili ihriská,“ vyhlásil.Ako príklad spomenul aj slovenskú najvyššiu súťaž, kde je podľa neho rozdiel medzi jednotlivými halami veľmi citeľný. Podľa neho by moderný hokej mal smerovať k rýchlosti, intenzite a väčšiemu tlaku na hráčov.Diskusia sa posunula aj k bezpečnosti hráčov. Pri prípadnom zmenšovaní klzísk by podľa neho mali byť samozrejmosťou moderné flexibilné mantinely, ktoré dokážu zmierniť nárazy.Reč prišla aj na výkony slovenskej reprezentácie, ktorá na olympijskom turnaji obsadila štvrté miesto. Podľa Andreja Šťastného predviedol tím viacero kvalitných zápasov a ukázal, že dokáže držať krok s najlepšími.V najnovšej epizóde podcastu Góly z bufetu na ŠPORT.sk Andrej Šťastný ponúkol aj zaujímavý pohľad na MS v roku 2026. V podcaste naznačil, že formát turnaja nemusí slovenskému tímu vždy vyhovovať. Dlhá skupinová fáza so siedmimi zápasmi podľa neho zvyšuje pravdepodobnosť zaváhania proti papierovo slabším súperom, čo môže rozhodnúť o postupe.
Blízky východ zachvátili vojnové plamene. Aký plán má prezident Spojených štátov, ktoré spolu s Izraelom udreli na Irán a má Donald Trump vôbec nejaký plán? Masívne údery zatiaľ k pádu brutálneho teokratického režimu nevedú no a Trump už pripúšťa aj nasadenie pozemných síl pričom americká verejnosť sa k opakovaniu scenárov z Iraku či Afganistanu stavia veľmi vlažne až nepriateľsky. Prerastie tento konflikt do dlhotrvajúcej regionálnej vojny a povedú bomby a rakety k zániku islamskej demokracie či skôr k občianskej vojne a destabilizácií celého regiónu? A čo my, tu v Európe? Budeme čeliť ďalšej masovej migračnej vlne a globálnej ekonomickej recesií? Témy pre experta na zbrane a dejiny Andreja Žiarovského. Počúvate Aktuality Nahlas, pekný deň a pokoj v duši praje Braňo Dobšinský.
Blízky východ zachvátili vojnové plamene. Aký plán má prezident Spojených štátov, ktoré spolu s Izraelom udreli na Irán a má Donald Trump vôbec nejaký plán? Masívne údery zatiaľ k pádu brutálneho teokratického režimu nevedú no a Trump už pripúšťa aj nasadenie pozemných síl pričom americká verejnosť sa k opakovaniu scenárov z Iraku či Afganistanu stavia veľmi vlažne až nepriateľsky. Prerastie tento konflikt do dlhotrvajúcej regionálnej vojny a povedú bomby a rakety k zániku islamskej demokracie či skôr k občianskej vojne a destabilizácií celého regiónu? A čo my, tu v Európe? Budeme čeliť ďalšej masovej migračnej vlne a globálnej ekonomickej recesií? Témy pre experta na zbrane a dejiny Andreja Žiarovského. Počúvate Aktuality Nahlas, pekný deň a pokoj v duši praje Braňo Dobšinský.
Andreja Rauch Podrzavnik je ustvarjalka na področju uprizoritvenih umetnosti, koreografinja, režiserka, performerka. Svoje delo opravlja in razvija več kot 30 let, tako v polju uprizoritvenih in raziskovalnih projektov kot na področju poučevanja kompozicije, tehnike, improvizacije in performativnih veščin. Njena praksa na področju performativne umetnosti pogosto združuje koreografijo z glasbeno in vizualno umetnostjo in instalacijami, specifičnimi za posamezno lokacijo. Prostor uprizoritve in izvedbe projekta je zanjo odločilen soigralec in ga vključuje kot aktiven del svojega ustvarjalnega procesa. Njeni projekti se včasih povežejo v sklope, serije, nekateri projekti so rezultirali v publikacijah. Tudi v slednjih deluje kot koreografinja in uporablja svoje kompozicijske veščine. Za svoje delo je Andreja Rauch Podrzavnik prejela številne nagrade in priznanja, med njimi tudi letošnjo nagrado Ksenije Hribar za koreografsko delo.
LÍSTKY NA VEDOMOSTNÚ SÚŤAŽ: https://www.zabavavpodcastoch.sk/event-detail/698d90dcff2f71aa615d9abc/ Taraba nemá čas na diskusie s občanmi, lebo musí vybaviť nejaké lety, čo potom zruší, lebo sa mu na to príde, a vybaviť jazierka, čo potom zruší, lebo sa mu na to príde. Aspoň si zalietal za štátne, aj keď doteraz nechápeme, jak môže byť väčší tragéd jak Eštok s Dankym dokopy. Fico nemal dobrý týždeň, lebo Andreja zase niekto pustil pred kameru a ten dal freestyle, v ktorom vytáral, že Robo chce zdrhnúť na Ústavný súd. Tragédom týždňa sa stáva muž, ktorý hovorí, že bojuje proti problému čelom. Škoda len, že ten problém je stena. HEROHERO: https://herohero.co/piatocek/subscribe - FOLLOWNI SI NÁŠ YOUTUBE: http://youtube.com/@piatocek - Instagram: https://www.instagram.com/piatocek_podcast/ - Náš Discord nebol nikdy lepší: bit.ly/piatockarenSee omnystudio.com/listener for privacy information.
Spolupracovník Postoja Andrej Žiarovský a redaktor Lukáš Krivošík rozoberajú aktuálne udalosti okolo rusko-ukrajinskej vojny a ďalších globálnych geopolitických ohnísk. Ukrajinský prezident Volodymyr Zelenskij priznal 55-tisíc padlých vo vojne s Ruskom. Podľa Andreja Žiarovského je to viac. Predstavuje vlastný odhad ukrajinských i ruských strát na životoch. Mierové rokovanie medzi Ruskom a Ukrajinou v Spojených arabských emirátoch síce narazili na otázku územia a bezpečnostných garancií, no strany sa dohodli aspoň na výmene vojnových zajatcov. Porozprávame sa aj o zmluve New START, ktorá vypršala. Ako sa bude vyvíjať situácia okolo jadrových arzenálov Ruska a USA? Andrej Žiarovský tiež predstaví pozoruhodné novinky ohľadne diania vo Venezuele. Tá zdvojnásobila vývoz ropy a je ochotná vpustiť do ropného priemyslu americký kapitál. No proti spolupráci s Američanmi narastá opozícia priamo znútra chávezistického režimu.
Koliko kav ste si danes že privoščili? Je bila morda katera od njih okrašena s srčkom ali rozeto iz mlečne pene? T. i. latte art oz. umetnost risanja na kavo z mlečno peno je tudi pri nas vse bolj priljubljena in včeraj je na Gospodarskem razstavišču v Ljubljani v okviru Sejma okusov GASTexpo potekalo državno prvenstvo LAGS Spopad Slovenija 2026, na katerem so se tekmovalci pomerili v štirih stopnjah umetnosti risanja z mlečno peno po merilih mednarodno priznanega sistema izobraževanja Latte Art Grading System – LAGS. Spretnost tekmovalcev je občudovala Andreja Čokl.
Hosť: Andrej Šteňo (neurochirurg; prednosta Neurochirugickej kliniky Lekárskej fakulty UK a UNB na Kramároch). | Neurochirurgovia z bratislavskej Univerzitnej nemocnice na Kramároch vykonali prvú operáciu mozgu s použitím umelej inteligencie v strednej Európe. Operoval prednosta kliniky Andrej Šteňo s multidisciplinárnym neurochirurgickým tímom a v spolupráci s lekármi zo Španielska. Vedci z Univerzitnej nemocnice vo Valladoloide totiž vytvorili a na Slovensko priniesli model AI, ktorý dokáže priamo počas operácie nájsť a ukázať zvyšky nádoru, ktoré sú očami lekárov často neidentifikovateľné. Operáciu musela schváliť etická komisia, použitie AI je totiž stále iba vo výskumnej fáze. Výsledky operácie sú pozitívne. Pooperačné vyšetrenie potvrdilo, že pacient nemá žiadny zvyšok nádoru, prínos modelu sa teda javí ako jednoznačný. Jeho využitie bude prínosné najmä pre mladších a menej skúsených lekárov, podľa Andreja Šteňa AI patrí do budúcnosti neurochirugie. Čo tejto operácii predchádzalo? Aké je využitie umelej inteligencie v chirurgii do budúcna? Aké sú riziká a prípadná etická otázka – môžu sa lekári spoliehať na umelú inteligenciu? Exkluzívny rozhovor s neurochirurgom, prednostom Neurochirugickej kliniky Lekárskej fakulty UK a UNB na Kramároch Andrejom Šteňom. | Prvá operácia mozgu s použitím AI v strednej. | Moderuje: Nina Belicová Alžbetkinová. | Diskusiu K veci pripravuje Slovenský rozhlas, Rádio Slovensko, SRo1.
Z toho, čím sa Rusi chvália netreba mať strach, to je len zastrašujúca propaganda, obavu mám z toho, o čom nevieme, hovorí expert na bezpečnosť a jadrové zbrane Andrej Žiarovský. Európa má podľa neho dostatočný potenciál nahradiť jadrový dáždnik USA. Achilovkou sú však spravodajské a špionážne informácie. A skutočne sa premiér Fico zaviazal k výstavbe jadrovej elektrárne Američanmi?Slovensko podpísalo s americkou vládou rámcovú dohodu o spolupráci v oblasti jadrovej energetiky. Vláda síce zdôraznila, že podpísaná dohoda nie je záväzkom postaviť jadrovú elektráreň americkou spoločnosťou Westinghouse, ale premiér v tejto téme už dlhodobo presadzuje strategickú spoluprácu s USA. Cieľom je zabezpečenie energetickej suverenity a tak by podľa Roberta Fica mala byť nová jadrová elektráreň plne vo vlastníctve slovenského štátu. Odhadované náklady na výstavbu sa šplhajú až k sume 15. Miliárd. Odpovede na legitímne a relevantné otázky prečo sa vláda vyhla transparentnej súťaži a ako vlastne bude vyzerať ekonomika celej tejto skutočne obrovskej investície zatiaľ nepoznáme pretože vláda to zatiaľ jasne nevysvetlila.Zo zadaných špecifikácií - teda požadovanej technológie a výkonu vyplýva, že jediným možným riešením je iba reaktor Westighousu. Komunikácií vlády nerozumiem pretože tu niet ozaj čo skrývať tvrdí Andrej Žiarovský.Potrebuje Slovensko novú jadrovú elektráreň a zaviazala sa vláda podpisom dohody ku konkrétnej zákazke od američanov? Nakoľko to bude pre tento štát výhodná investícia a neexistujú aj iné a lacnejšie riešenia?No a pri jadre, tentoraz však už nie pri jeho mierovej podobe ešte ostaneme. Krach medzinárodného práva a kolaps geopolitického poriadku čoraz viac otvárajú otázky aj o možnej hrozbe jadrovej vojny. Minimálne putinovo Rusko a jeho propagandisti nukleárnou kataklizmou Európe vyhrážaj na pravidelnej báze. Treba brať tieto ruské vyhrážky skutočne vážne a dokážeme si poradiť aj bez jadrového dáždnika Spojených štátov? Nakoľko je vôbec hrozba jadrového konfliktu reálna a je Slovensko – a jeho obyvatelia, na tento typ ohrozenia reálne pripravené? Strategického jadrového arzenálu sa obávam najmenej, najviac sa bojím obnovenia rakiet stredného doletu, ktoré sa nám dnes opäť vracajú do obehu. Pokiaľ Rusko väzí vo vojne na Ukrajine, voči Európe sa na nič nezmôže, pripomína expert. Témy pre Andreja Žiarovského, energetického a bezpečnostného experta KDH, ako i riaditeľa pre strategický rozvoj jadrovej firmy VUJE. Počúvate Ráno Nahlas, pekný deň a pokoj v duši praje Braňo Dobšinský.
Z toho, čím sa Rusi chvália netreba mať strach, to je len zastrašujúca propaganda, obavu mám z toho, o čom nevieme, hovorí expert na bezpečnosť a jadrové zbrane Andrej Žiarovský. Európa má podľa neho dostatočný potenciál nahradiť jadrový dáždnik USA. Achilovkou sú však spravodajské a špionážne informácie. A skutočne sa premiér Fico zaviazal k výstavbe jadrovej elektrárne Američanmi?Slovensko podpísalo s americkou vládou rámcovú dohodu o spolupráci v oblasti jadrovej energetiky. Vláda síce zdôraznila, že podpísaná dohoda nie je záväzkom postaviť jadrovú elektráreň americkou spoločnosťou Westinghouse, ale premiér v tejto téme už dlhodobo presadzuje strategickú spoluprácu s USA. Cieľom je zabezpečenie energetickej suverenity a tak by podľa Roberta Fica mala byť nová jadrová elektráreň plne vo vlastníctve slovenského štátu. Odhadované náklady na výstavbu sa šplhajú až k sume 15. Miliárd. Odpovede na legitímne a relevantné otázky prečo sa vláda vyhla transparentnej súťaži a ako vlastne bude vyzerať ekonomika celej tejto skutočne obrovskej investície zatiaľ nepoznáme pretože vláda to zatiaľ jasne nevysvetlila.Zo zadaných špecifikácií - teda požadovanej technológie a výkonu vyplýva, že jediným možným riešením je iba reaktor Westighousu. Komunikácií vlády nerozumiem pretože tu niet ozaj čo skrývať tvrdí Andrej Žiarovský.Potrebuje Slovensko novú jadrovú elektráreň a zaviazala sa vláda podpisom dohody ku konkrétnej zákazke od američanov? Nakoľko to bude pre tento štát výhodná investícia a neexistujú aj iné a lacnejšie riešenia?No a pri jadre, tentoraz však už nie pri jeho mierovej podobe ešte ostaneme. Krach medzinárodného práva a kolaps geopolitického poriadku čoraz viac otvárajú otázky aj o možnej hrozbe jadrovej vojny. Minimálne putinovo Rusko a jeho propagandisti nukleárnou kataklizmou Európe vyhrážaj na pravidelnej báze. Treba brať tieto ruské vyhrážky skutočne vážne a dokážeme si poradiť aj bez jadrového dáždnika Spojených štátov? Nakoľko je vôbec hrozba jadrového konfliktu reálna a je Slovensko – a jeho obyvatelia, na tento typ ohrozenia reálne pripravené? Strategického jadrového arzenálu sa obávam najmenej, najviac sa bojím obnovenia rakiet stredného doletu, ktoré sa nám dnes opäť vracajú do obehu. Pokiaľ Rusko väzí vo vojne na Ukrajine, voči Európe sa na nič nezmôže, pripomína expert. Témy pre Andreja Žiarovského, energetického a bezpečnostného experta KDH, ako i riaditeľa pre strategický rozvoj jadrovej firmy VUJE. Počúvate Ráno Nahlas, pekný deň a pokoj v duši praje Braňo Dobšinský.
Kultūras rondo tiekamies Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) direktori Indru Lūkinu un komponistu Arturu Maskatu. Sarunas uzmanības lokā ne tikai Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts, bet arī Latvijas koncertdzīves aktualitātes Rīgā, Rēzeknē un citur. Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts notiks 27. janvārī Rīgas Kongresu namā. Kā allaž uz vienas skatuves satiksies visi Latvijas profesionālie simfoniskie orķestri, jaunu elpu piešķirot nepelnīti piemirstām klasiskām vērtībām un mūslaiku meistardarbiem, sabalsojoties ar spilgtiem pašmāju solistiem un godinot arī komponistus – jubilārus. Pie Latvijas Nacionālās operas orķestra diriģenta pults esot tā mākslinieciskajam vadītājam Mārtiņam Ozoliņam, vakaru ieskandinās 170. gadskārtā sumināmā Jurjānu Andreja “Simfonisks allegro”. Tieši šis 1880. gadā darinātais darbs uzskatāms par latviešu simfoniskās mūzikas pamatakmeni, un tieši šī opusa 125. gadskārta savulaik mūzikas vēsturnieku Arnoldu Klotiņu rosināja 2005. gadu pasludināt par “Latviešu simfoniskās mūzikas gadu”, kura izskaņā rīkotais vērienīgais lielkoncerts arī kļuva par Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerta tradīcijas aizsākumu. Gluži tāpat kā toreiz, arī šajā koncertā Jurjānu Andreja romantiska dramatisma spriegotā partitūra sabalsosies ar Jāņa Ivanova, Romualda Kalsona un Pētera Vaska skaņumākslu. Šai 2026. gada jubilāru saimei 2026. gada prgrammā pieplusojams arīdzan Volfgangs Dārziņš. Pētera Vaska Otro koncertu vijolei un orķestrim “Vakara gaismā” lielkoncertā atskaņos vijolniece Vineta Sareika, diriģents Normunds Šnē un viņa dibinātais kamerorķestris „Sinfonietta Rīga”. Atzīmējot izcilā simfoniķa Jāņa Ivanova 120. gadskārtu, lielkoncerta programmu kuplina viņa 19. simfonija. To atskaņos Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Gunta Kuzmas vadībā Savukārt Romualda Kalsona simfoniskā poēma “Retrospekcija” skanēs diriģenta Kaspara Ādamsona un Liepājas Simfoniskajam orķestra lasījumā. Savukārt saspēlē ar pianistu Reini Zariņu izskanēs Volfganga Dārziņa Otrais koncerts klavierēm un orķestrim.
»Zadovoljna sem s svojim življenjem. Nekatere pretekle odločitve bi lahko preskočila, vendar sem se iz njih tudi učila«, je v pogovoru dejala mag. Andreja Jernejčič. Novinarka, svetovalka za odnose z javnostmi in veščin javnega nastopanja, ki je ob predavanjih, tudi na več fakultetah, delavnicah in ob avtorskih televizijskih oddajah, izdala več knjig, zadnja govori o samozavesti. Andreja pravi: »Pri nastopanju sta ključni iskrenost in vsebina«.
Paziņoti ikgadējās Lielās mūzikas balvas (LMB) 2025 nominanti, kā arī balvas “Par mūža ieguldījumu” saņēmēji. Balvu par mūža ieguldījumu saņems ērģelniece Larisa Bulava un komponists un muzikologs Georgs Pelēcis. Neliels ieskats preses konferencē, kurā tika paziņoti nominanti un mūža balvas ieguvēji. Gada jaunais mākslinieks: diriģente Anastasija Kildiša; dziedātājs Eduards Rediko; trompetists Mārtiņš Zujs. Gada koncerts: "Dzīvības elpa" – Evilena Protektore, Krišjānis Bremšs, Toms Timofejevs, Artjoms Sarvi, Volha Zaharova 30. janvārī "VEF Jazz Club", rīkotājs VEF Kultūras pils; "Nakts vēstules dejotājai" – Elza Leimane, Matīss Čudars, Arve Henriksens (Arve Henriksen), Anderss Jormins (Anders Jormin), Ivars Arutjunjans, Latvijas Radio koris, diriģents Kaspars Putniņš 18. jūnijā Rīgas cirkā, rīkotājs "Latvijas Koncerti"; Taņs Duņs, "Budas pasija", 28. Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla noslēguma koncerts – Valsts akadēmiskais koris "Latvija", Rīgas Doma zēnu kora grupa, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, solisti Viktorija Majore, Ieva Parša, Jolanta Strikaite, Mārtiņš Zvīgulis, Yiran Jia, Hasibagen, diriģents Māris Sirmais 5. septembrī Rīgas Kongresu namā, rīkotājs "VAK Latvija"; "Apkalna. Fausts. Znotiņš." Starptautiskā ērģeļmūzikas festivāla "Organismi" atklāšanas nakts koncerts – Iveta Apkalna, Kaspars Znotiņš 10. oktobrī Latgales vēstniecībā "Gors", rīkotājs Latgales vēstniecība "Gors"; "Marina Rebeka. Solokoncerts. Draugi – Andrejam Žagaram" – Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, diriģents Mikēle Gamba, 18. oktobrī koncertzālē "Cēsis" un 21. oktobrī Latvijas Nacionālajā operā un baletā, rīkotājs – nodibinājums "Andreja Žagara kultūras attīstības fonds". Par izcilu interpretāciju: čelliste Magdalēna Ceple – Mečislava Veinberga "Concertino čellam un stīgām" (kopā ar "Kremerata Baltica") 14. septembrī Dzintaru koncertzālē un 17. oktobrī Ventspils koncertzālē "Latvija"; diriģents Tarmo Peltokoski – Riharda Štrausa "Alpu simfonija" (ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri) Latgales vēstniecībā "Gors" 4. aprīlī un Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" 5. aprīlī; dziedātāja Inna Kločko – titulloma Riharda Štrausa operā "Salome"; Latvijas Nacionālā opera un balets, operas pirmizrāde 21. februārī, diriģents Mārtiņš Ozoliņš. Par izcilu sniegumu gada garumā: dziedātāja Zanda Švēde; pianists Reinis Zariņš; valsts kamerorķestris "Sinfonietta Rīga"; dziedātāja Katrīna Paula Felsberga; orķestris "Rīga". Par izcilu darbu ansamblī: vijolniece Magdalēna Geka; trompetists Kristians Kalva; "Trio Tresensus": Līga Griķe (kokle), Aigars Raumanis (saksofons), Uģis Upenieks (perkusijas). Gada jaundarbs: Jāņa Petraškeviča koncerts diviem sitaminstrumentiem un ansamblim "Tas, kas šeit bija pirms", pirmatskaņojums Latvijā 8. februārī koncertzālē "Cēsis" – Guntars Freibergs, Juris Āzers, ansamblis "ensemble unitedberlin", diriģents Vladimirs Jurovskis; Jēkaba Jančevska Pirmā simfonija (Ērģeļsimfonija), pirmatskaņojums 20. septembrī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" – Iveta Apkalna, Sniedze Kaņepe, Kaspars Vēvers, Liepājas Simfoniskais orķestris, diriģents Guntis Kuzma; Annas Veismanes "Četras dziesmas ar Kārļa Skalbes vārdiem", pirmatskaņojums 11. oktobrī Latvijas Nacionālās operas un baleta Beletāžas zālē – Mārtiņš Šmaukstelis, Ilze Ozoliņa. Par izcilu sniegumu džezā: sitaminstrumentālists Kaspars Kurdeko; saksofonists Toms Rudzinskis; vibrofonists un taustiņinstrumentālists Miķelis Dzenuška. Balvu pasniegšanas ceremonija norisināsies 6. martā koncertzālē “Cēsis”, un pasākumu atspoguļos Latvijas Sabiedriskais medijs. LMB pasākumu organizē Latvijas Republikas Kultūras ministrija un VSIA "Latvijas Koncerti". Bet balvas žūrijā šoreiz darbojās muzikoloģe, mākslas doktore, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docētāja Ieva Rozenbaha, Latvijas Radio 3 „Klasika” programmu vadītāja un Latvijas Televīzijas atbildīgā redaktore Anete Ašmane-Vilsone (abas dzirdam šim rakstam pievienotajā skaņu ierakstā, kurā runā arī kultūras ministre Agnese Lāce), vokālā pedagoģe Kristīne Barkovska, muzikoloģe, pedagoģe un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docētāja Iveta Grunde, simfonisko orķestru diriģents, Ogres Mūzikas un mākslas skolas direktors Atvars Lakstīgala, mūzikas žurnālists, Latvijas Televīzijas raidījuma „Kultūrdeva” satura producents Kaspars Zaviļeiskis un muzikologs, žurnālists, publicists Armands Znotiņš.
V Galeriji Družina v Ljubljani je na ogled razstava jaslic iz zasebne zbirke Andreja Dobleharja, doktorja umetnostne zgodovine, etnologa, našega televizijskega sodelavca ter velikega poznavalca in ljubitelja jaslic. Razstavo so pripravili ob 30-letnici galerije in bo na ogled do sredine januarja. Jaslice ga navdušujejo od otroštva, s fenomenom jaslic pa se ukvarja na več načinov.
Nicht zu fassen - es ist bereits unsere 5. Weihnachtsshow. Fünf Jahre Kerzenlicht, der Duft von Mandarinen und Lebkuchen, Musik und dieses ganz eigene, leise Knistern, das entsteht, wenn man sich gemeinsam an den Tisch setzt und ein paar Weihnachtserinnerungen hervorholt. In diesem Jahr ist die Schauspielerin und Comedienne Andreja Schneider zu Gast, am Flügel begleitet uns, wie jedes Jahr, der großartige Mark Scheibe. Selbstverständlich wird gesungen: Jingle Bells auf Kroatisch, Leise rieselt der Schnee in leicht herausfordernder Tonlage und zum Abschied ein besonders schönes Have yourself a merry little Christmas. Dazwischen geht es um Fjaka, das dalmatinische Nichtstun, Gemüsesäfte und Pfeffermühlen, Kartoffelklöße und Schnaps. Ihr erfahrt ein bisschen was über das Bäumefällen als Nachbarschaftsereignis und über den Brauch, am Barbara-Tag Weizen zu säen, der bis Weihnachten wächst und Glück bringen soll. Eine Weihnachtsshow voller Geschichten, Musik und Wärme. Setz Euch gerne zu uns an den Tisch und macht es Euch gemütlich. Das Toast Hawaii-Team wünscht Euch entspannte, schöne und hoffentlich sehr leckere Feiertage! Übrigens: wir pausieren nur für 1 Woche, bereits am 03. Januar geht es weiter mit einer neuen Episode, zu Gast ist dann Katy Karrenbauer. *** WERBUNG Toast Hawaii wird unterstützt von dmBio, die Bio-Lebensmittelmarke von dm-drogerie markt. Ganz nach dem Motto „Natürlich lecker erleben“ bietet dmBio mit mehr als 550 Produkten eine vielfältige Auswahl – von leckeren Snacks für zwischendurch bis hin zu original italienischen Tomatensaucen. Haben auch Sie eine dmBio-Geschichte, die im Podcast erzählt werden soll? Dann schreiben Sie uns gerne unter rustberlin@icloud.com ÖKO-Kontrollstelle: DE-ÖKO-007
Oddaja nam prinaša prispevke o novih nagrajencih Ivane Kobilca in o Čopovih nagradah za bibliotekarstvo, pa o razstavi ob 50. obletnici delovanja Obalnih galerij Piran, v Galeriji Jakopič je razstava alumnov Od blizu: Začasni naslov, v galeriji Družina pa so na ogled jaslice Andreja Dobleharja.
The UK's Andreja Borin is a fitness and life coach (and she's about to get her doctorate), but she had to go through her own "stuff" to realize how to coach others. From an eating disorder to panic attacks to fainting during breathwork, Andreja has been there. She knows the importance of finding the right fit when it comes to seeking help–she got kicked out of group therapy once for not being a good enough participant for goodness sake. This is a must-listen for everyone. Because let's face it...we all could use some therapy. For more from Andreja: Andreja's Book: https://www.amazon.com/Work-Well-Live-Productivity-Well-Being/dp/1068365900 https://mindlabcoaching.com For More From Sober Coach/Substance Abuse Counselor Max Njist, visit MaxNijst.org
Iespēja izbeigt piespiedu dalīto īpašumu, dzīvokļu īpašniekiem vienpusēji izpērkot zemi zem savas daudzdzīvokļu mājas, pastāv jau divus gadus. Interese ir, bet process pabeigts vien 25 daudzdzīvokļu mājām. Kāpēc viss notiek tik lēni? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē jurists Gundars Ūdris, advokāts Normunds Šlitke un zvērināts tiesu izpildītājs Jānis Lazdāns. Ierakstā uzklausām Andreja stāstu par 1964. gadā celtu divu dzīvokļu māju, kur zeme ap māju ir 1177 kvadrātmetri. Šobrīd tā pieder vienam dzīvokļa īpašniekiem. Problēmas gan radušās, mainoties dzīvokļa un zemes saimniekam.
V današnji oddaji predstavljamo roman Morporuk Dragana Potočnika. To je zgodovinski roman o večdnevnem turškem obleganju Maribora septembra leta 1537. Gre za doslej manj znano zgodovina mesta, roman pa je primeren za širok krog bralcev. Bili smo tudi v nabito polni Koprski stolnici, kjer smo poslušali novo Božično kantato Andreja Makorja.
Ob tridesetletnici Galerije Družina bodo na predvečer praznika sv. Lucije, v petek, 12. decembra, ob 19. uri, odprli razstavo Jaslic iz zasebne zbirke dr. Andreja Dobleharja, ki je bil tudi naš gost v oddaji o kulturi. Na ogled bo okoli petdeset jaslic oziroma upodobitev božičnih motivov različnih avtorjev, starosti, velikosti, materialov, slogov in tehničnih izvedb.
Pri príležitosti 220. výročia bitky pri Slavkove sme oprášili video Andreja Žiarovského a Lukáša Krivošíka z decembra 2023, ktoré sme urobili pri príležitosti filmu Napoleon, ktorý natočil režisér Ridley Scott. Ponúkame analýzu bitky, na ktorú nadviazal bratislavský mier z 26. decembra 1805, ktorý bol podpísaný v Primaciálnom paláci i analýzu Scottovho filmu z pohľadu historickej presnosti.
Doživetja smo iskali tokrat na potepanjih – po gorah in po svetu. Naš gost je bil Andrej Stritar, avtor knjige Svet je lep – potepuške zgodbe z gora in iz sveta. Radovednost je tista sila, ki ga je usmerila na poklicno pot s področja jedrske tehnologije. V Sloveniji je do upokojitve delal kot direktor uprave za jedrsko varnost, uveljavil pa se je tudi v mednarodnih krogih. Enega od svojih treh življenjskih stebrov je posvetil goram in potovanjem. Zakaj je izpostavil lepoto, ki jo vidi v svetu, in katere zgodbe so mu najbolj ostale v srcu?
Obisk na upravni enoti je slej kot prej neizbežen za vsakogar. Tam uredimo osebne dokumente, pridobimo gradbeno dovoljenje, prijavimo stalno ali začasno prebivališče in še veliko je postopkov, ki jih opravimo na teh lokalnih uradih raznih ministrstev. Letos mineva 30 let od ustanovitve upravnih enot v Sloveniji. Le na redkih so od čisto prvega dne in nepretrgoma naslednjih 30 let, načelovali isti vodje. Eden teh je Branko Andrejašič, ki je Upravno enoto Izola vodil od njenega prvega uradnega žiga pa vse do prvega oktobra letos, ko se je upokojil. V nekoliko bolj sproščenem pogovoru, precej manj strogo uradniško, Branko Andrejašič obuja spomine na začetke upravnih enot pred 30 leti, govori o bremenu in odgovornosti vodje, ekipnem delu, zavezanosti zakonom pa tudi o uradniških stereotipih, ki večinoma ne veljajo več.
Slováci v USA: Diana Egenberg, módna dizajnérka, žije medzi New Yorkom a New Orleans; Oblečenie vníma ako médium, ktoré dokáže sprostredkovať spoločenské postoje, politické názory, ale aj ekologickú výpoveď; Slováci vo Švajčiarsku: Jakub Mačina patrí k uznávaným odborníkom v oblasti informatiky; po absolvovaní štúdia na Slovenskej technickej univerzite v Bratislave odišiel do švajčiarskeho Zurichu, kde už niekoľko rokov pôsobí na prestížnej technickej univerzite známej pod skratkou ETH; v tamojšom Centre pre umelú inteligenciu sa zaoberá jej využívaním vo vzdelávaní; Sováci v Srbsku: Spomienka na Andreja Hadíka, maršála Márie Terézie; za odmenu dostal panstvo vo Futogu, obci na severe Srbska, kde žijú Slováci aj v súčasnosti; jeho život pripomínajú vo Futogu relikvie v kostole, ale aj jeho kaštieľ v ktorom sa nachádza stredná poľnohodpodárska škola;
V ljubljanskem Kinodvoru so do konca meseca na ogled fotografije priznanega dokumentarnega fotografa Simona Changa. Na razstavi je združil podobe svojih dveh domovin – Tajvana, kjer je bil rojen in kjer je odraščal, ter Slovenije, kjer živi zdaj. V obeh se počuti le 'na pol doma', tako je poimenoval tudi svojo fotografsko razstavo. O Tajvanu in Sloveniji, življenju tu in tam, se je s Simonom Changom pogovarjala Andreja Čokl. Foto: Matjaž Rušt
Ko se geopolitični odnosi krhajo, razmerja moči preoblikujejo in se ne moremo več zanesti na pravila mednarodnega delovanja, bi si razumljivo vsakdo želel, da je kar najbolj neodvisen od drugih. A takšna samozadostnost, če je sploh dosegljiva, ima svoje ceno. Medtem ko ZDA prepovedujejo izvoz čipov na Kitajsko, ji ta vrača s prepovedjo izvoza kritičnih surovin - redkih zemelj. Kaj nam torej zgodbi dveh nujnih sestavnih delov vse sodobne tehnologije lahko povesta o dejanski ceni tehnološke neodvisnosti?Tokratna Intelekta je nastala na podlagi dveh starejših, a s posodobljenimi podatki. V njej lahko slišite prof. dr. Spomenko Kobe z Inštituta Jožef Stefan, prof. dr. Patricia Bulića s fakultete za računalništvo in informatiko Univerze v Ljubljani, dr. Heleno Motoh z znanstvenoraziskovalnega središča Koper, dr. Sašo Bajt z Instituta Desy v Hamburgu, doc. dr. Sašo Istenič Kotar s filozofske fakultete Univerze v Ljubljani ter prof. dr. Andreja Žemvo s fakultete za elektrotehniko Univerze v Ljubljani. Čipi – strateška surovina v viharju geopolitike Redke zemlje med zelenimi tehnologijami in kitajskim monopolom
Kako izgleda karijera koja povezuje muziku, film i marketing? U gostima nam je bio Andreja Milkić, dugogodišnji profesionalac iz sveta komunikacija i oglašavanja. Razgovor prati njegov put od tinejdžerskih medijskih projekata, radija i televizije i rane muzičke scene (TeenAge TV), preko ulaska u industriju i stvaranja Bassivity generacije 2000tih godina, do ozbiljnog advertajzinga i rada na velikim kampanjama (Leo Burnett, Publicis). Gledaoci mogu da očekuju konkretne anegdote i „iza kulisa” priče o tome kako se gradi brend, kako se organizuju kreativni timovi i kako se prelazi iz jedne industrije u drugu bez gubitka kompasa. Ovo je epizoda o karijernim zaokretima, tržišnim promenama i lekcijama iz muzike, filma i marketinga, ispričana kroz iskustvo čoveka koji je sve to prošao iz prve ruke. O čemu smo pričali: - Najava epizode - Početak razgovora - Čime se Andreja bavi - Kad porastem biću - Počeci na Studiju B - Studije vs. život - Filmovi i muzika - Iz muzike u marketing - Zanimljivi momenti - Rad sa ljudima - Rad u edukaciji - Zaključak razgovora Podržite nas na BuyMeACoffee: https://bit.ly/3uSBmoa Pročitajte transkript ove epizode: https://bit.ly/3Wp2oTw Posetite naš sajt i prijavite se na našu mailing listu: http://bit.ly/2LUKSBG Prijavite se na naš YouTube kanal: http://bit.ly/2Rgnu7o Pratite Pojačalo na društvenim mrežama: Facebook: http://bit.ly/2FfwqCR Twitter: http://bit.ly/2CVZoGr Instagram: http://bit.ly/2RzGHjN
Po podatkih Statističnega urada Republike Slovenije je bilo v začetku letošnjega leta pri nas 471.800 prebivalcev, starejših od 64 let, kar predstavlja dobrih 22 odstotkov, več je žensk. Prav ženske, starejše od 75 let, ki živijo same, so še vedno tiste, ki so najbolj izpostavljene tveganju revščine. Tudi sicer je stopnja tveganja revščine med starejšimi višja od tiste, ki jo merimo za celotno prebivalstvo. Prav revščina starejših je bila tema triletnega projekta Vsakdanje življenje in življenjski potek starih ljudi, ki živijo v revščini, v katerem so želeli raziskati, kako se osebne zgodbe revnih starejših ljudi prepletajo s strukturnimi pogoji, v katerih živijo. Projekt je financirala Javna agencija za znanstvenoraziskovalno in inovacijsko dejavnost, v njem pa sta poleg Fakultete za socialno delo in Fakultete za družbene vede Univerze v Ljubljani sodelovala tudi Mirovni inštitut in Inštitut za novejšo zgodovino. Sogovorniki: Prof. dr. Vesna Leskošek, Fakulteta za socialno delo Univerze v Ljubljani Prof. dr. Jana Mali, Fakulteta za socialno delo Univerze v Ljubljani Doc. dr. Andreja Živoder, Fakulteta za družbene vede Univerze v Ljubljani Mateja Pamič, Center za socialno delo Pomurje, enota Lendava Marija Franko in Marija Janžovnik, Društvo upokojencev Mozirje Olga Šmid, Društvo upokojencev Borisa Kidriča Prof. dr. Žarko Lazarević, Fakulteta za humanistične študije Univerze na Primorskem
V 73. epizóde som sa rozprával s Andrejom Husárom, manažérom a riaditeľom rodinnej firmy HSH – Kura Kráľovské, holdingu s obratom spolu okolo 40 miliónov eur a 400 zamestnancami. Andrej je síce mladý, no stihol si už prejsť dlhú cestu – od synáčika, ktorého nikto nebral vážne, sa dostal až na čelo rodinného biznisu. V podcaste veľmi úprimne rozpráva o svojich vnútorných zápasoch, o pohľade na svet, biznise aj rodine. Otvorene zdieľa, prečo sa rozhodol zostať v rodinnej firme, čo pre to obetoval a aký význam majú pre neho tri sľuby, ktoré mu dodnes dávajú zmysel a silu.Začiatky Andreja vo firme boli poznačené prekonávaním osobných a profesionálnych prekážok. Hoci spočiatku čelil neistote a náročnej adaptácii, dokázal sa postupne presadiť. Malými pozitívnymi zmenami si získaval rešpekt a dôveru vlastnej rodiny a zvýrazňoval dôležitosť obklopenia sa tými správnymi ľuďmi. Jeho motiváciou bol silný záväzok k rodinnému dedičstvu a túžba premeniť potenciál firmy na skutočný úspech. V podcaste zdôraznil, že jeho úsilie bolo formované presvedčením o plnom využití svojho potenciálu a talentu. Zároveň dodal, že ak sa raz v raji bude prechádzať s Bohom, chce, aby ho potľapkal po pleci a povedal mu, že všetky svoje talenty využil naplno.Prebrali sme aj tému rastu – aké výzvy prichádzajú so zvyšovaním obratu, aké je to šéfovať rodinnej firme, keď sú v hre emócie aj dedičstvo, no tiež aký je Andrejov pohľad na budúcnosť slovenského potravinárstva. Tento diel je plný reálnych skúseností, pohľadov zvnútra výrobného biznisu a úprimných úvah o lídrovaní, dôvere a budovaní dlhodobo udržateľnej značky. Užívajte!---------------------------------------------------------------------------Kapitoly:00:00:00 – Predstavenie hosťa00:06:46 – Zo syna sa stal výkonný riaditeľ00:18:17 – Výmena manažmentu00:23:53 – Zapálenie pre vec00:29:54 – Work-life balance je bullshit00:34:10 – Ako budovať rodinnú firmu?00:45:15 – Brzda slovenského podnikania00:51:53 – AI vo svete kurčiat00:56:47 – Najťažšie rozhodnutia v kariére Andreja Husára00:58:20 – Čo odporúča Andrej Husár?00:59:27 – Zmysel života podľa Andreja Husára---------------------------------------------------------------------------Viac z podcastov nájdete na:https://www.truban.sk/podcast/---------------------------------------------------------------------------Všetky spomenuté knihy a podcasty nájdete v článku na blogu:https://wp.me/p5NJVg-R0---------------------------------------------------------------------------Podcast si môžete vypočuť aj na streamovacích platformách:● Spotify ▸ https://spoti.fi/31Nywax ● Apple podcast ▸ https://apple.co/3n0SO8F---------------------------------------------------------------------------● Najlepšie z podcastu na Instagrame ●https://www.instagram.com/truban.podcast/● Truban.sk ●https://bit.ly/3r1vYQJ ● Instagram ●https://www.instagram.com/truban/● Facebook ●https://www.facebook.com/miso.truban● LinkedIn ●https://sk.linkedin.com/in/truban
Zdravo. Tokrat smo res prišli do bridkega konca. Končali smo zadnje poglavje 6. knjige iz trilogije v štirih delih, po vsem vesolju znane štoparske biblije. Ker spet ugotovimo, da srečnih koncev ni, vas opozarjamo, da preverite darilne bone za večerje, toplice in kar je še tega, ker zapadejo v dveh letih, lahko tudi manj. Namesto v Ortu in drugih gostilnah, ugotovimo, da te dni zapravljamo za raznorazne naročnine, Artur pa se odpravi na pot, kjer za trenutek sreča Fenchurch in konča na tisti njemu tako ljubi plaži. Ampak tam so (kvarnik!) že spet Vogoni. V 68 tednih 6. sezone smo obdelali 6. knjigo, v 272 epizodah pa celotno štoparsko sago – in zdaj nas čaka samo še koktajl z rezino limone. In zlato opeko. Lepo je bilo, nekateri smo tudi jokali.
Radek Zdráhal je rodák z Brna, no so Slovenskom ho oddávna spája množstvo aktivít a vzťahov. Pevne ukotvil v Ružomberku, v ktorom pôsobí jeho manželka - detská lekárka. Je riaditeľ Kultúrneho Domu Andreja Hlinku a do Liptova priniesol nevídané množstvo kvalitného umenia. Aktuálne stojí pred veľkou profesionálnou výzvou – organizáciou koncertu Liptov Klasik, ktorý sa odohrá bod holým nebom v Čutkovskej doline. Hovoriť budeme aj o jeho rodnom Brne, o koňoch a hipoterapii, ktorú študuje, o cvičení psov i o vzácnom spojení umeleckého cítenia a manažérskych schopností. | Hosť: Radek Zdráhal (riaditeľ Kultúrneho domu Andreja Hlinku v Ružomberku). | Moderuje: Kata Martinková. | Tolkšou Hosť sobotného Dobrého rána pripravuje Slovenský rozhlas, Rádio Slovensko, SRo1. Reláciu vysielame každú sobotu po 8. hodine.
Andrej P. Škraba, Klemen Selakovič & Jani Pravdič. Enkrat na mesec se srečamo in preko dialoga (iz gr. diálogos "pogovor"), drug z drugim delimo ideje. Teme DIALOGA 58: Zasliševanje Andreja, WHOOP zapestnica Time Management Peter Thiel, stagnacija napredka, duševne težave Subjektvivna in objektivna svoboda Kronični stres, hedonizem in doprinos družbi Selitev v tujino, zaradi davkov; sebičnost in Ayn Rand Slavni in njihova pričakovanja Selitev premoženja v tujino, davčne oaze, EU sredstva Naloga življenja WHOP, marketplaces in hustlerji Iščemo mlade hustlerje Viral vsebine ============================= Prijavi se in vsak petek prejmi 5 linkov, ki jih ustvarjalci podkastov Dialog in RE:MOAT priporočamo tisti teden (knjige, dokumentarci, članki, podkast epizode …): https://aidea.si/aidea-mailing-lista
Veľkou témou, ktorá na Slovensku poslednú dobu rezonovala, bol hackerský útok na kataster nehnuteľností. Otvoril nám tento incident oči? Začali sme sa na kyberbezpečnosť pozerať trochu inak? Aj o tom sme sa rozprávali s Andrejom Mišurom – Manažérom roka v oblasti kybernetickej bezpečnosti. V epizóde sa dozviete: ✓ čo je audit kybernetickej bezpečnosti ✓ čo pre Andreja znamená ocenenie Manažér roka v oblasti kyberbezpečnosti ✓ akú základnú chybu robia firmy v oblasti kyberbezpečnosti ✓ ako začať s kyberbezpečnosťou ✓ či firmy počúvajú skôr auditora ako interného IT-čkára ✓ prečo kyberbezpečnosť nikdy nebude „hotová“ Diskusiu moderuje Karol Suchánek, Security Brand Ambassador pre Lenovo a Motorolu. Bezpečný online svet sú diskusie s expertmi o témach ako kyberbezpečnosť, podvody na internete, bezpečné wifi siete, sociálne siete a možné hrozby, sociálne inžinierstvo, legislatíva a mnoho ďalších zaujímavých tém.
188. epizodi Njuz Podkasta, pričamo o svemu – od lifestyle cegera do državnog zvučnog topa. Saznajte zašto RTS emituje košarku umesto vesti, kako Vučić doživljava aplauze kao terapiju, ko su studenti-heroji i zašto je najlepši biciklista iz Strazbura razočarao Jelisavetu. Tu je i trijumvirat idealnih predsedničkih kandidata (Đoković, Grigorije, Bodiroga), analiza izjave "Mama više voli Andreja", najava štafetnog maratona do Brisela, ali i potpuna analiza blokade RTS-a – od šatora do Ćacija. Na kraju: da li nas je neko zaista gadjao zvučnim topom i šta na to kažu “ruski stručnjaci”?
Zdravo. Tokratno epizodo začnemo z pozabljivim Nemcem (Alzheimer), končamo pa z betonskim mešalcem, v katerem na fantovščini ali kakšni podobni zabavi mešamo beton (torej: šnopc in pivo), skozi klasično vesoljski vrtiljak idej tokrat pridemo do zaključka: “Ne razmišljat, ljudje.” Sicer pa se filozofsko lotimo naroda, denarja in ostalih izmišljenih stvari, delimo globoke misli o tem, kako trenirat pozitivnost, izumimo najboljši piknik, ki je enotedenski žur na Betelgezi, kjer pangalaktični grlorez delajo ekskluzivno v mešalcu za beton. Pa tudi o poglavju govorimo. Malo. Aja: piknik bo. Beton se že meša. ;)
Sand mode on! Tokratna epizoda Atmosfercev je nekaj posebnega - ekspedicija v legendarno puščavo Empty Quarter (Rub' al Khali), kamor smo se podali na povabilo Andreja in s podporo Forda. V tej uri in pol dolgi podcast pustolovščini se poglobimo v izkušnjo vožnje po največjem peščenem prostranstvu na svetu, kjer vsaka sipina piše svojo zgodbo, veter riše nenehno spreminjajočo se pokrajino, sonce pa osvetljuje oder osupljive praznine.Spoznali smo, kaj pomeni prava avtomobilska turna smuka, kjer ni prostora za nespoštljivo tiščanje plina - samo prefinjena tehnika, pravilna razporeditev moči in branje terena ti omogočijo , da se zliješ s pokrajino.Prisluhni epizodi ter se z nami zapelji v divjo avanturo, kjer moč konjev sreča veličino sipin, in kjer vsak zavoj volana pomeni lekcijo spoštovanja narave..ZAPISKI:Andrej na Instagramu - https://www.instagram.com/ai_dxb_offroad?igsh=MXF5MHRrMGc1aTJzeQ==Rashed na Instagramu - https://www.instagram.com/rashed_marak?igsh=ZWlia3oyaDJtNXYxUroš Podlogar Photography - https://www.instagram.com/uros_podlogar_photography?igsh=dHh0MjF5aTZtcDdyhttps://urospodlogar.com/
Where the Nile Meets the Sea: Mystery of the Great Giza Sphinx is a fictional tale about two characters Geb and Luna. Local author, Andreja B. Gunjaric was a guest on The Spark to share more details about her debut book. “Where the Nile Meets the Sea is a fictional adventure tale about GEB and Luna, their prehistoric siblings in the late Stone Age. And they go on a long adventure along the Nile River, where the Nile meets the sea is the point. In the Nile River's meeting with the Mediterranean, where the river separates, and the ancient Egyptian gods once lived as humans in my story. And that is where the primary action takes place. But Gabert Luna follows the Northern Star. Their father has told them stories about the North Star and how he believes that ancestor souls pass through the spiraling stars into the heavens, and they hope to meet their ancestors there.” Gunjaric was inspired to write the book during the Covid lockdowns as she began researching her genealogy. She knew that her ancestors were originally from Switzerland and was traced back to the 1300’s. However, her husband didn’t know much about his genealogy. “My husband knew nothing about his other than they had come from a particular country that once was aligned along the Roman Empire, the Eastern and Western Roman Empire. And so we researched on 23 and me, we submitted DNA samples, and we also consulted cousins that were older than Andrew to learn more about our ancestors and discovered the village from which they came. And after that, I began to trace the migration of people and how they arrived at the country where they eventually ended up living and decided I wanted to write a story about the migrations of people over a series of time. And this is really the first of six books. This discusses a migration from ancient Africa up to Dagger Land, which is a part of the North Sea, submerged between the British Isles and the European continent. Ten percent of Where the Nile Meets the Sea royalties earned will be donated to Tree Aid, a international NGO supporting communities to tackle poverty and the climate crisis through the power of trees. Their project supports the Great Green Wall- an initiative to prevent the Sahara desert’s expansion by planting a wall of trees from Senegal to Sudan. Support WITF: https://www.witf.org/support/give-now/See omnystudio.com/listener for privacy information.
We dive headlong into the recent Shattered Space Deep Dive which has us all super excited for the September 30th release of Shattered Space! We also go over the most recent update in beta on Steam that dropped on the 17th! There's A LOT to go over, but I'm Kilo and I write the episode descriptions now, so the only thing you need to know is that they brought back flip glitching in the ship builder! Rook has some new mission logs from far across the vast deepest black. Archon spent his week in game playing a video game within a video game. Wigit pitches a new RAW Podcasts spinoff: Starfield RAW After Dark. And Kilo takes a luxury cruise with Andreja! Suck it, Wigit!
GAMESCOM!!! We got the highlights right here! This week the guys go over the shining gems of the latest update including the REV-8, the death of glitching, as well the release date for the long awaited Shattered Space expansion! We welcome Archon back to the game after a tumultuous battle with Game Pass. Kilo has a bit of a lovers quarrel with Andreja and Todd Howard. Meanwhile in Wigit's playthrough, he is forced into a psychological nightmare and Andreja gives him the bone! (The latter is unrelated to the former). We finally hear from Rook WHO EXPLORED...and sent us a long range interstellar communication from far across the blackest sea.
© 2020-2026 Ivy Podcast Discovery LLC
