Podcasts about Nesen

Nesen Latvijas debesīs novērojām spožu bolīdu. Bija cerība, ka varbūt arī atradīsim nokritušo meteorītu. Cik biežas šādas parādības ir mūsu Zemes atmosfērā un kā aprēķina, kur šāds meteorīts vai kosmosa atlūza nonāks uz Zemes? Kā mēs vērojam tuvo un tālo pasauli, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes asociētais profesors Jānis Kaminskis un Meteorītu muzeja vadītājs Kārlis Bērziņš. Nesen raidījumā viesojāmies Ķīpsalā, kur uz RTU Būvniecības un mašīnzinību fakultātes jumta uzstādīta meteorītu novērošanas stacija. Novērot to, kas notiek Visuma dzīlēs no Zemes, ir visnotaļ aizraujoši un īpaši meteoru gadījumā - visai svarīgi arī cilvēku dzīvei uz Zemes, bet ne mazāk aktuāli ir "uzlikt aci" uz mūsu planētu no kosmosa.  Rīgā gaisa kvalitāti uzlabo ar mākslīgi audzētām sūnām Tīrāks gaiss un arī otrā dzīve nolietotiem saules paneļiem – tā var saukt Rīgas Tehniskās universitātes zinātnieku izstrādāto projektu, kad Viesturdārzā, Rīgā, pagājušajā rudenī tika uzstādīti sūnu displeji. Pie lietotiem saules paneļiem piestiprinātas sūnas uzsūc apkārtnes piesārņoto gaisu un tādejādi samazina sīkās putekļu daļiņas, kas negatīvi ietekmē cilvēku veselību. Sīkāk par šo projektu iztaujāju tā autorus, stāsta šī projektā vadītājs, RTU profesors Mārtiņš Vilnītis un viena no projekta dalībniecēm RTU zinātniskā asistente Juta Kārkliņa. Lai pēc sižeta noklausīšanās cilvēki nesāktu mežā plēst sūnu un izvietot, piemēram, uz palodzēm, balkona vai kur citur savā mājoklī vai darbavietā, tādejādi uzlabojot gaisu, atgādinām RTU zinātnieku teikto, ka efektīvākas ir mākslīgi audzētas sūnas. Arī ne visas sūnu sugas spēj absorbēt putekļus gaisā. Jāņem vērā, ka arī dabas inspektori nesnaudīs, ja redzēs kādu vandāli šādi nekontrolēti postām mežu. Bet runājot par pētījumu, zinātnieki nākotnē arī skatīs, kā sūnas spēj mazināt trokšņu līmeni pilsētā, tātad sūnas darbojas ne tikai putekļu kā sūcējs, bet arī kā skaņas barjera.

Par interpretāciju smalkumu un precizitāti slavētais britu diriģents Dankans Vords, ar kuru tiekamies "Klasikas" studijā, savās programmās tiecas būvēt tiltus starp dažādiem laikmetiem un muzikālajiem stiliem. Minēto var attiecināt arī uz orķestra "Sinfonietta Rīga" koncertu 21. februārī pulksten 19 LU Lielajā aulā, kurā jauneklīgais talants aicinās viesoties gan kameriskas svečugaismas ieskautajā 18. gadsimta Vīnē, gan tās pēcākajā versijā ar greznu lustru apspīdētām ballēm un spožu laternu izgaismotām ielām. Līdzās romantiķa Franča Šūberta Sešām vācu dejām, kas jaunu elpu ieguvušas, pateicoties Antona Vēberna stilistiski iejūtīgajai instrumentācijai, viņš licis klasiķa Jozefa Haidna koķeti ironiskā humora caurstrāvoto 83. simfoniju "Vista", kas gan tapusi pēc Parīzes pasūtinājuma. Simfonijas žanrs nodarbinājis arī Jaunās Vīnes skolas aizsācēja Arnolda Šēnberga prātu, ko aplieciena arīdzan viņa Pirmā kamersimfonija, kas pilna melodiska vijīguma, nospriegotu harmoniju un veldzējošas apskaidrības. Savu jaunrades ceļu šis 20. gadsimta mūzikas reformators aizsāka kā vēlīnā romantisma ideju turpinātājs un tieši šis opuss uzskatāms par pagrieziena punktu komponista radošajos meklējumos. Pārmaiņu vējos tapušas arī Volfganga Amadeja Mocarta koncertārijas, kurās ieaustos liesmojošos mīlas pilnos tēlus atklās par emocionālu dziļumu un žilbinošu tehnisko varēšanu slavētais poļu soprāns Monika Bučkovska-Vorda.  Ieva Zeidmane: Savās programmās jūs nereti līdzās liekat dažādu stilus, dažādu laikmetu skaņdarbus. Vai vienmēr nepieciešama kāda saikne, kas programmu vieno? Dankans Vords: Manuprāt, ir ļoti aizraujoši, ja ir kontrastējoši elementi. Ir jauki, ja pastāv kāda saikne, iemesls, kāpēc skaņdarbi sader kopā un kāpēc tie izceļ noteiktas īpašības. Un vai šoreiz tāda saikne ir? Protams! Šoreiz programma saistīta ar Vīni un abām Vīnes skolām. Un ļoti skaisti abas saista šis Šūberta mazo vācu deju cikls, ko orķestrējis Antons Veberns, kad deju partitūra laimīgā kārtā tika atrasta tikai 1930. gadā. Notis ilgu laiku bija zudušas, un Vēberns tās savā miniatūru perfekcionista manierē ļoti rūpīgi orķestrēja. Tas, ko viņš darīja, nav radikāli, bet tas ir ļoti perfekcionistiski. Izmantojot ļoti klasisku orķestri, viņš šīm dejām izveidojis skaistu 20. gadsimta orķestrāciju. Manuprāt, Vēberns šo darbu veicis brīnišķīgi. Lai gan, acīmredzot, tas viņam sagādājis zināmas grūtības.Viņš rakstījis Šēnbergam, ka viņam patiešām nācies ieguldīt laiku, lai visu paveiktu pareizi un sajustu, ka ir notvēris īsto noskaņu. Šēnberga Pirmā kamersimfonija ir viendaļīgs darbs, tomēr tajā var saskatīt piecdaļības iezīmes. Komponists arī tās iezīmējis ar mēģinājumu cipariem. Šī piecdaļība ir svarīga? Jā, es domāju, ka šī struktūra ir diezgan skaidra, kopējais viendaļīga darba plūdums šķiet ļoti organisks. Jūs vienmēr tiekat aizvests nākamajā ceļojuma posmā. Ir daudz tēmu, kuras jūs iemācāties atpazīt, tās vienmēr savijas savā starpā, izvijas starp ārkārtīgi virtuozajām līnijām 15 solo instrumentos. Jā, es domāju, ka šis kompaktais formāts, kāds izmantots jau arī agrāk tapušos darbos, piemēram, Šūberta “Ceļinieka fantāzijā”, spēj ietvert plašāku formu mūzikas nepārtrauktajā plūdumā. Mani pārsteidz emociju un intensitātes amplitūda, ko Šēnbergs panāk. Es domāju, tā līdzinās, piemēram, Mālera Septītajai simfonijai, kas komponēta ap to pašu laiku, pabeigta šķiet, gadu iepriekš. Vienīgi Šēnberga darbs ir 20 nevis 90 minūšu garš. Emociju ziņā kamersimfonija ir īsti amerikāņu kalniņi. Sarežģīts skaņdarbs? Grūtāks orķestra mūziķiem vai diriģentam?  Visiem šis skaņdarbs ir liels izaicinājums. Katra partija ir ārkārtīgi virtuoza, daudzviet uz robežas ar neiespējamo. Liela daļa jāspēlē galvu reibinošā ātrumā, ar neticamiem tempiem un plūdumu. Tomēr katrai līnijai, gluži kā atskaņojot kādu no Riharda Štrausa lielajām operām, ir jābūt ārkārtīgi skaistai. Šī nav nekāda agresīva divpadsmittoņu mūzika. (4:05) Tās ir patiesi dziļi romantiskas līnijas, kurām jābūt ne tikai perfekti intonētām un ar fantastisku ritmu, bet arī ļoti izteiksmīgām. Un, protams, viens no izaicinājumiem man ir ļoti pārliecinoši izveidot tempu formu un struktūru, lai viss būtu ļoti plūstoši un organiski. Nereti varam dzirdēt, ka šī darba atskaņojumi ir pārāk saraustīti, bet ir arī tādi diriģenti, kas vienkārši izbrāžas darbam cauri, un jūs neko nejūtat. Tāpēc ir tik svarīgi atrast īsto līdzsvaru starp šīm pasaulēm. Un vēl viena ļoti būtiska lieta, ko prasa instrumentācija: ir jāatrod īstais balanss. Protams, komponists sniedz ļoti konkrētas norādes, bet ir tikai pieci stīdzinieki, pret ievērojami lielāku koka pūšaminstrumentu un mežragu skaitu, tāpēc vienmēr nākas mazliet pacīnīties. Un nav brīnums, ka nereti atskaņojumos stīgu instrumentu skaits tiek palielināts. Vēlāk, protams, kompnists šo kamersimfoniju to pārorkestrēja, lai varētu baudītu šo brīnišķīgo mūziku episkā orķestra mērogā. Un līdzās šai mūzikai jūs programmā iekļaujat arī Haidnu un Mocartu. Jā, tie ir iepriekšējo gadsimtu Vīnes ideāli. Brīnišķīgi programmā iekļaut vienu no Haidna Parīzes simfonijām – tā ir 83.simfonija, pazīstama arī ar nosaukumu "Vista". Man patīk izcelt humoru un pārsteiguma elementus Haidna mūzikā. Manuprāt, viņš ir absolūts "gaidiet negaidīto" meistars. No sešām Parīzes simfonijām, šī ir vienīgā, kas rakstīta minorā, tā sākas "Sturm und Drang" garā kā dramatisks vigoroso. Bet pavisam drīz nonākam jau pie otrās tēmas, kad oboju partijā un stīgās dzirdam klukstošas vistas, kas knābā. Šī simfonija ir īsts meistardarbs, katrs posms ir kā dārgakmens. Man tiešām prieks pēc vairāku gadu pārtraukuma atgriezties pie šī darba. Un, tad protams, Mocarta mūzika – koncertārijas. Esmu priecīgs šoreiz būt Rīgā kopā ar savu sievu Moniku. Mēs iepazināmies, tieši atskaņojot Mocartu. Es diriģēju "Così fan tutte" Strasbūrā, kādu vakaru saslima Fjordilidži lomas atveidotāja un Monika ieradās no Polijas, lai viņu aizvietotu. Tā mēs iepazināmies, un viņai, tāpat kā man, ir ļoti plašs repertuārs. Bet – jā, Mocarts joprojām ir svarīgs. Nesen viņa Frankfurtē dziedāja galveno lomu Mocarta pirmajā operā "Mitridats – Pontas karalis": jau šajā operā Mocarts ir ceļā uz to virtuozitāti, kas dzirdama koncertārijās. Koncertārijas Mocarts parasti rakstīja vai nu kādam soprānam, ko uzskatīja par ārkārtīgi talantīgu, vai arī otrādi – dziedātājas viņu pierunāja un dīca, lai Mocarts uzraksta ko tādu, kas atklātu visu, ko viņu balsis spēj. Un īpaši pēdējā no ārijām, ko atskaņosim, ir neprātīgi virtuoza – koloratūras, ātrums, tesitūra, vienmēr augšup un augšup, mūzika ir enerģijas un krāsu pārpilna. Tie ir brīnišķīgi skaņdarbi, un ir patiess prieks tos iekļaut programmā. Kā tas ir – atrasties uz vienas koncertskatuves ar sievu? Jūs vieno īpaša saikne un saprotaties bez vārdiem? Vai arī uz skatuves esat vienkārši profesionāli mūziķi? Mēs esam profesionāļi, bet, protams, pastāv īpaša saikne. Mums gan ne pārāk bieži iznāk muzicēt kopā, bet, kad tāda iespēja rodas, vienmēr priecājamies. Protams, starp mums valda ļoti instinktīva saprašanās arī mūzikā. Mēs precīzi zinām, kurp otrs dosies, ko nozīmē elpa, emocijas, temps, un mums ir ļoti atklāts dialogs. Tā ir ļoti laba darba sadarbība. Šī nav pirmā reize, kad esat Rīgā – esat pie mums jau viesojies. Jā, diemžēl tikai vienu reizi esmu bijis šajā skaistajā pilsētā, un tas bija krietni sen, pirms gadiem 18, tad es aktīvāk darbojos kā komponists. Man lūdza uzrakstīt solo skaņdarbu akordeonam manai senajai, mīļajai draudzenei Ksenijai Sidorovai, un manu darbu atskaņoja festivāla ietvaros vienā no jūsu skaistajām baznīcām. Šķiet, kopš tā laika pilsēta ir ļoti mainījusies, ir lieliski to no jauna atklāt. Jūs jau pieminējāt repertuāra daudzveidību, jūs atskaņojat laikmetīgos opusus, baroku, iesaistāties džeza un tautas mūzikas projektos, pievēršaties mūzikai no Indijas un Kubas. Pasaulē ir tik daudz mūzikas! Kā jūs atrodat tieši sev tuvo?  Var taču viegli apmaldīties visā daudzveidībā! Tas ir labs jautājums! Patiesībā – jo vairāk iedziļinies kādā mūzikas virzienā, jo vairāk saproti, cik daudz vēl neesi atklājis un iepazinis. Man dažreiz tā naivi jautā – jūs droši vien esat diriģējis gandrīz visus lielos skaņdarbus? Nu, protams, nē. Katras atvērtās durvis paver vēl vienu koridoru – gluži kā grāmatā "Alise Brīnumzemē" – ar miljoniem citu durvju. Šī iespēju bagātība nozīmē, ka šajos ceļos katra komponista daiļradei pievēršos ar lielāku atlasi. Es nejūtu īpašu vajadzību diriģēt pilnīgi visas kāda skaņraža simfonijas. Lai gan tas ir bijis visai klasisks modelis ierakstu industrijā, kur valda noteikti programmu veidošanas stereotipi. Bet patiesībā – jā, protams, katram komponistam ir virsotnes un arī dažādība viņa rakstītajā. Ir skaņdarbi, kas jūs uzrunās vairāk, ne vienmēr tie ir visslavenākie, bet es parasti meklēju novārtā atstātus darbus, kas būtu pelnījuši lielāku atzinību, nekā saņem. Tas ir viens no maniem mērķiem, izvēloties no šī neskaitāmo iespēju klāsta. Un tad, kā jau sākumā minēju, cenšos atrast darbus, kas, manuprāt, ļoti labi sader kopā, bet varbūt nav tā acīmredzamā izvēle, liekot kopā dažādu tautu, dažādu laikmetu un stilu kompozīcijas. Un nav arī tā, ka diriģents vienkārši sēž, sapņo un var darīt, ko vēlas. Mēs nedzīvojam vakuumā, un katrs lēmums par programmu rodas diskusijās ar orķestra vai opernama vadību, konkrēta festivāla vai radio kompānijas pārstāvjiem vai pašiem mūziķiem. Un jāatzīst, ka tas ne vienmēr ir ierobežojums. Dažkārt labākās idejas rodas tieši šādās diskusijās un mijiedarbībā. Jūs pats esat rakstījis mūziku, spēlējis mežragu arī orķestrī. Vai, stājoties orķestra priekšā, diriģentam šī pieredze palīdz? Noteikti – tā ir ļoti svarīga! Pirms mēģināju spēlēt mežragu – es saku – mēģināju, jo šo instrument spēlēt nav viegli –, es spēlēju arī klavieres un sākumā daudz ko apguvu pašmācības ceļā. Es klausījos ierakstus un izspēlēju melodijas, un komponēju pats savas. Vai klavieres spēlēt ir vieglāk, nekā mežragu? Citādāk. Ja nospiežat fadiēza taustiņu, tad arī skanēs fadiēzs, un jums nav jācer, ka lūpas nostrādās pareizi un elpa balstīsies īstajā vietā. Bet, protams, sēdēt kameransamblī vai orķestrī kopā ar kolēģiem un zināt, ko nozīmē kopā elpot, precīzi intonēt, radīt vienotu skaņu, brīnišķīgu ansambļa skanējumu un bagātīgu tembru sajaukumu – tas ir ļoti vērtīgi. Un, protams, vadot dziedātājus vai kori kādā operā vai oratorijā, vokālisti ir pateicīgi, ka es kā diriģents arī elpoju kopā ar žestu un palīdzu viņiem justies ērti, viņi jūt atbalstu un sapratni. Tāpēc mana pieredze noteikti ir bijis liels ieguvums. Un es domāju, ka komponēšana, ar ko visai aktīvi nodarbojos no apmēram septiņu līdz 25 gadu vecumam, arī bija ārkārtīgi noderīga un būtiska vēlāk man kā diriģentam. Tas palīdz laikmetīgajā mūzikā, lai saprastu tehnikas un domāšanas procesus, un noder arī citu laiku repertuārā, lai palūkotos uz notiekošo ar komponista acīm. Tas var būt ļoti vērtīgi. Jūs pats sacerējāt savu mūziklu vienpadsmit gadu vecumā, divpadsmit gadu vecumā to iestudējāt savā skolā. Vai šī pieredze kaut kā noderēja vēlāk, kad pats jau diriģējāt citu komponistu operas? Pieredze vēlāk bija ļoti līdzīga un ļoti, ļoti noderīga. Toreiz, kad radīju savu mūziklu, es nekad iepriekš nebiju diriģējis... Mans skolotājs apskatīja manis atnesto partitūru manam mūziklam "Alise Brīnumzemē" – šo divu stundu garo darbu biju sarakstījis vasaras brīvlaikā – un teica: "Izskatās ļoti labi, Dankan. Man žēl, jo ir mācību gada sākums, tāpēc esmu ļoti aizņemts, bet, ja vēlies to atskaņot, tev pašam jāķeras pie darba." Tā nu es sapulcēju kori, saaicināju skolotājus solistu lomās, izveidoju orķestri jeb bigbendu un sāku mēģinājumus. Tobrīd no diriģēšanas neko nesapratu, man nebija diriģēšanas stundu, un es pat īsti nebiju redzējis daudz diriģentu, bet domāju — es šo mūziku zinu, es to esmu sarakstījis un vēlos, lai šie cilvēki to atskaņo. Un skolēni labprāt nāca uz mēģinājumiem! Viņi visi bija vecāki par mani, un mēs iestudējām šo izrādi. Es pat nesen satiku cilvēkus, kas to joprojām atceras ar prieku. Šodien droši vien par šo mūziku nejustos pārāk lepns, bet toreiz es tik daudz iemācījos – rakstot, atskaņojot, vadot mēģinājumus. Tas bija patiešām svarīgi un vērtīgi, un es sapratu – man tas ļoti patīk, tā arī kopš tā laika esmu mūzikas pasaulē. Vai varat teikt, ka diriģenta galvenais uzdevums ir iedvesmot mūziķus? Jo jūs pats neradāt skaņu, jums jāpanāk, lai mūziķi rada skaņu, kādu vēlaties jūs. Iedvesmošana – tas ir ļoti svarīgs vārds un būtiska īpašība diriģentam. Tas nozīmē – izcelt vislabāko, atraisīt maksimumu, ko spēj mūziķi, ar kuriem sadarbojaties. Katram mūziķim ir savs stāsts, savas īpašības, savs talants savā specialitātē, bet diriģenta māksla ir apvienot visus šos talantus vienas idejas vārdā un pulcēt cilvēkus kopīgā redzējumā par to, kas ir šis konkrētais skaņdarbs. Tādā ziņā šī ir ļoti socioloģiska profesija, spēlēšanās ar telpā esošo cilvēku enerģiju. Ir jāatrod veids, kā izcelt mūziķos visu to labāko un caur viņu sniegumu ļoti spilgti nodot mūzikā pausto jau tālāk klausītājiem. Kā jūs izceļat labāko no mūziķiem? Nav taču tāda slēdža, ko ieslēgt, tas jāpanāk kaut kā maģiski. Jā, dažreiz gribētos, lai būtu slēdzis. Viens no profesionāla diriģenta priekiem ir iespēja ceļot un strādāt ar ļoti dažādiem orķestriem, jo katram ir savs raksturs. Mēs sakām, un zināmā mērā tā ir taisnība, ka ierakstu industrijas un multikulturālisma dēļ daži orķestri skan starptautiskāk, bet cilvēku un darba kultūras ziņā atšķirības joprojām ir lielas. Un jums ir ļoti maz laika, ienākot jaunā telpā, tiekoties ar jaunu cilvēku grupu, lai saprastu, kā strādāt šajā nedēļā. Protams, ir dažas dienas līdz koncertam, bet, lai sajustu grupas garu un pielāgotu savu darba veidu un izteiksmi konkrētajam skaņdarbam, lai mūziķi būtu jūsu pusē, jābūt ļoti elastīgam un ātri jāatrod ceļš. Diriģēšana ir fiziska māksla. Lielākā daļa diriģenta darba notiek caur klātbūtni un žestiem, un arī sejas izteiksmi, bet neatkarīgi no valodas barjeras būs arī sarunas. Un tas katrā orķestrī tās būs citādākas. Vai tas ir tikai diriģenta talants – vai nu tas ir, vai nav, vai arī to var iemācīties? Es domāju, daudz ko var iemācīties ar pareizu iedrošinājumu un īsto skolotāju, bet galvenokārt ar pieredzi. Diriģēšanu nevar iemācīties no grāmatas vai savā istabā vienatnē. Vienīgais veids, kā attīstīties, ir iegūt pieredzi ar cilvēkiem. Jaunie diriģenti man bieži jautā padomu, un es vienmēr saku: “Nav svarīgi, ko jūs diriģējat – bērnu grupu, amatieru kori, jebkuru stilu, jebkuru laikmetu – svarīgs ir fiziskais kontakts ar cilvēkiem un spēja viņus apvienot savas idejas vārdā. Atvērti, elastīgi un ieinteresēti -  tā jūs raksturojat savu orķestri – "Dienvidnīderlandes filharmoniķus". Jūs esat šī orķestra galvenais diriģents. Vai šīs ir īpašības, ko visvairāk novērtējat orķestrantos? Jā, tās ļoti palīdz, neatkarīgi no tā, cik izcils ir orķestris. Ja nedēļas sākumā visi sanāk kopā ar attieksmi – mēs atskaņojam šo meistardarbu, varbūt jau simto reizi, bet kā tas būs šoreiz; ja ir atvērtība un sajūsmas enerģija, tad mēs varam sasniegt augstākās virsotnes. Ja cilvēki vēlas spēlēt kopā, būt iedvesmoti un iedvesmoties, paskatīties uz mūziku ar svaigu skatījumu, tas ir ļoti aizraujoši. Šī ir mana pirmā reize, strādājot ar orķestri "Sinfonietta Rīga". Es biju dzirdējis labas atsauksmes un šorīt bija aizraujoši sākt ar Haidna simfoniju un uzreiz sajust šo garu: kā Dankans to vēlas? Kurp mēs ejam? Ak, krāsa, tas bija negaidīti! Lieliski – atvērts prāts un gatavība pieņemt jaunas idejas. Brīnišķīgi mūziķi un lieliskas viņu spēlētās solo partijas! Jūtama izcila kameransambļa sajūta, vēlme satikt jaunu draugu, jaunu iedvesmotāju, kolēģi un radīt aizraujošu koncertu. Dažos ļoti slavenos orķestros var būt sajūta: mēs šo mūziku spēlējam tā, un tā to atskaņojam jau 200 gadus. Kāpēc kaut ko mainīt? Dažreiz var izveidot brīnišķīgu dialogu ar šo vēsturi, jo bieži tā ir izcila vēsture. Bet reizēm tas ir grūtāk. Es ļoti novērtēju, ja pat visizcilākie orķestri saglabā degsmi un atvērtību, vēlmi attīstīties jaunā virzienā. Un vēl viena lieta, ko iemācījos kā jauns diriģents, ir – nekad neuztvert personīgi tās izpausmes, ko, iespējams, redzat cilvēku sejās. Es agrāk naktīs modos, domādams – tas vijolnieks uz mani skatījās dīvaini: varbūt es kaut ko daru nepareizi? Un bieži tieši šis cilvēks pēc koncerta pienāca klāt un teica, ka tas bijis iedvesmojošākais concerts! Un tu domā – ko?! Lūdzu, saved kārtībā savas grimases! (Smejas.) Tas var būt pārsteidzoši. Protams, stereotipi par jauniem mūziķiem pastāv, bet mūzika ir universāla un bez vecuma ierobežojumiem. Kad es savos divdesmit gados biju Saimona Retla asistents Berlīnes filharmoniķos, bija jauni akadēmijas mūziķi, kas 19 gadu vecumā ieguva vietu orķestrī un uzreiz iemantoja pārējo kolēģu cieņu, jo viņi bija lieliski mūziķi. Tas pats attiecas arī uz diriģēšanu. Nevienam nebūs iebildumu, ja vien jūs patiesi dziļi pazīstat un mīlat šo mūziku un skaidri parādāt, ko vēlaties, un jums ir talants. Tad, neatkarīgi no vecuma, cilvēki parasti būs jūsu pusē.  

14. februāri Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" Liepājas Simfoniskais orķestris programmā "Bēthovens un Bartoks. Dialogi orķestrim" tiksies ar igauņu diriģentu Risto Jostu un Londonā dzīvojošo ukraiņu pianistu Nikitu Burzaņicu, kurš 2023. gadā Jāzepa Vītola VIII Starptautiskajā pianistu konkursā ieguva 3. vietu un Liepājas Simfoniskā orķestra simpātiju balvu. 2022. gadā mūziķis saņēma Bēthovena medaļu par izcilu Bēthovena mūzikas interpretāciju. Koncertā Nikitas lasījumā skanēs Bēthovena Ceturtais klavierkoncerts, un Bēthovenam bija veltīta arī saruna ar LR3 "Klasika". Nikita Burzaņica: Bēthovens ir viens no maniem mīļākajiem komponistiem. Runājot par klasisko repertuāru, dodu priekšroku Bēthovenam, nevis, piemēram, Mocartam vai Haidnam, jo, spēlējot Bēthovenu, jūtos pārliecinātāks, man šķiet, ka spēlēju mūziku, ko patiešām saprotu. Bēthovens var būt arī Dusmīgais Bēthovens, piemēram, Piektajā simfonijā vai vairākās sonātēs, piemēram, op. 111, bet Ceturtajā klavierkoncertā viņš ir Priecīgais Bēthovens. Viņš nedomā ne par ko - tā ir vienkārši priecīga mūzika. Domāju, ka saprotu Bēthovenu, tāpēc man tik ļoti patīk viņu spēlēt. Orests Silabriedis: Liekas gan, ka Ceturtais klavierkoncerts ir viens no sarežģītākajiem Bēthovena darbiem fantāzijai līdzīgā rakstura dēļ. Pilnīgi piekrītu - man Bēthovena Ceturtais koncerts ir visgrūtākais saprašanai, jo, izņemot otro un trešo daļu, tam īsti nav tipiskas struktūras. Pirmajā daļā ir milzīgs daudzums nošu, un tā ilgst apmēram 20 minūtes, kas Bēthovenam ir diezgan neparasti. Nedomāju, ka tas ir tehniski visgrūtākais koncerts, bet psiholoģiski šo mūziku saprast ir sarežģīti. Un kā ar otrās daļas noslēgumu? Kā jūs to atrisināsiet? Ir ļoti interesanti salīdzināt, cik atšķirīgi pianisti interpretē pēdējās trīs skaņas. Es turu fadiēzu, jo man tā ir šīs daļas sāpīgākā vieta. Tas atrisinās uz mi, šis mi pakāpeniski izzūd un tad pāriet uz trešo daļu attacca. Vai varat mūsu klausītājiem pastāstīt par Bēthovena medaļu, ko saņēmāt pirms četriem gadiem? Tolaik studēju Karaliskajā Mūzikas koledžā, un mums bija koledžas iekšējais Bēthovena konkurss. Es to uzvarēju, un pēc tam mani uzaicināja piedalīties starpkoledžu konkursā, kur piedalījās visu koledžu Bēthovena konkursu uzvarētāji. Arī šajā konkursā uzvarēju. Spēlēju op. 111, un obligātais skaņdarbs bija kāda no bagatellēm, ja nemaldos. Ar sonāti es ļoti smagi strādāju. Kur jūs glabājat šo medaļu? Kopš tā laika esmu četras reizes pārcēlies. Bet zinu, kur medaļa atrodas. Tā nav plauktā, bet koferī kopā ar pārējām medaļām. Dzīvoju Londonā, daudz ceļoju un bieži mainu dzīvesvietu, tāpēc man vēl nav tai pastāvīgas vietas. Vai vēl studējat? Esmu beidzis studijas, bet joprojām apmeklēju nodarbības pie sava profesora. Pastāstiet par savu profesoru. Es studēju pie Dmitrija Aleksejeva, un arī tagad apmeklēju nodarbības pie viņa. Man viņš ir labākais pedagogs Anglijā vai pat pasaulē. Sākumā Aleksejevs nebija pārliecināts, vai mani uzņemt savā klasē. Bakalaura studiju laikā es nespēlēju tik labi, biju jauns un, kā saka, vairāk slaistījos nekā spēlēju. Bet viņš tomēr piekrita mani uzņemt, un tad sāku daudz vairāk strādāt, progresēju, un viņš bija ļoti apmierināts. Viņš pat teica Vanesai Lataršai, Karaliskās Mūzikas koledžas Taustiņinstrumentu nodaļas vadītājai, ka ir ar mani ļoti apmierināts un ka man iet ļoti labi. Esmu par to priecīgs. Pirms dažām dienām Londonā spēlējāt šo klavierkoncertu. Vai tā bija pirmā reize? Jā, tā bija pirmā reize ar orķestri. Laba pieredze. Ansambļa ziņā tas ir daudz vieglāks nekā Trešais klavierkoncerts: ir tikai četras vai piecas vietas, kur diriģentam un man tiešām jāskatās vienam uz otru. Jaunas mūzikas apgūšanu sāku ar lasīšanu no lapas un īpaši Bēthovena gadījumā cenšos uzreiz iemācīties no galvas, jo tas nav kā Rahmaņinovs vai Prokofjevs, kur vajag vairāk laika iegaumēšanai. Bēthovenam ir sistēma un, lai gan iegaumēt nav viegli, harmonisko plānu saprast nav sarežģīti. Tāpēc vispirms iegaumēju notis, un tikai tad sāku eksperimentēt ar mūziku. Kad droši zinu, ko spēlēju, tad sāku pētīt muzikālo saturu. Vai vienmēr spēlējat no galvas? Jā, tas man ir noteikums. Studējot pie Dmitrija Aleksejeva, nekad negāju uz nodarbību ar notīm. Man vienmēr bija jāspēlē no galvas. Ja nebiju iegaumējis, negāju uz nodarbību. Citi studenti varbūt gāja un spēlēja no notīm, bet man vispirms bija jāiemācās no galvas, un tad mēs ar profesoru varējām strādāt dziļāk. Ko atceraties par Liepāju? Liepāja ir ļoti jauka. Man gan īsti nesanāca to izpētīt, jo bija konkurss un mēģinājumi. Bet man patika. Pilsētas centrs ir mazs, bet ļoti mājīgs, īpaši āra bāri. Jā, varbūt ne šajā gadalaikā. Konkurss notika oktobrī. Bija silts. Atceros, ka arī ļoti vējains. Jā, Liepājā vienmēr ir vējains. Kā vērtējat sadarbību ar orķestri? Brīnišķīgi. Man ļoti patika orķestris un arī koncertzāle, tā ir iespaidīga. Liela, bet uz skatuves nejūties saspringti. Un īpaši tas dzintars - ēka tik skaisti veidota, tādā kā apļa formā. Es domāju - kā viņi to dabūja gatavu? Kāda ir jūsu ikdiena Londonā? Daudz staigāju, mācu klavierspēli, vingrinos un kopumā esmu ļoti apmierināts. Strādāju mūzikas studijā par klavieru pedagogu ar bērniem un pieaugušajiem. Ar tiem, kas negrib kļūt par profesionāļiem? Ceru, ka atradīsies arī kāds, kurš grib kļūt par profesionālu pianistu. Bet jā, vairāk tas ir amatieru līmenis, lai gan man ir arī ļoti attīstīti audzēkņi. Studijā, kur strādāju, man parasti uztic tieši spēcīgākos skolēnus. Pastāstiet par ģimeni. Vai visi ir mūziķi? Jā, visi. Pat mana vecmāmiņa bija pianiste. Tā ir ģimenes tradīcija. Mana mamma ir pianiste, un Ukrainā es mācījos pie tās pašas profesores, pie kuras mācījās mamma. Skolotāja pazina mani kopš viena gada vecuma. Tēvs ir trompetists, brālis pianists, vecmāmiņa pianiste, tēvocis saksofonists: mums ir mazs orķestris. Nespēlēt neko nebija iespēju. Vai bērnībā jums patika mūzika? Sākumā nē. Kad esi mazs, gribas spēlēt futbolu. Es gribēju kļūt par futbolistu un spēlēju futbolu starp klavierstundām. Bet, kad 2015. vai 2016. gadā pārcēlos uz Lielbritāniju mācīties Velzas katedrāles skolā, sapratu, ka tā jau ir mana profesija. Biju tur viens un neko citu bez mūzikas nepratu. Man bija jāspēlē labi, citādi nevarētu izdzīvot. Un tad manā galvā kaut kas noklikšķēja. Vai jūsu ģimene arī pameta Ukrainu? Jā, 2023. gadā es viņus uzaicināju uz šejieni. Viņi dzīvo Lielbritānijā, bet ne Londonā. Vai jums ir kas svarīgs sakāms Latvijas auditorijai par Ukrainā notiekošo? Ļoti ceru, ka šis muļķīgais, absurdi bezjēdzīgais karš drīz beigsies un mēs visi varēsim atgriezties vai vismaz apciemot Ukrainu. Varbūt ne dzīvot, jo esmu šeit iekārtojies un, visticamāk, neatgriezīšos Ukrainā pastāvīgi, bet ļoti vēlos atkal apmeklēt Ukrainu. Mani vecvecāki joprojām ir Doneckā, tāpēc ceru, ka karš beigsies un cilvēce spēs turēties kopā. Jūs nākat no ļoti sarežģīta Ukrainas reģiona. Līdz kādam vecumam dzīvojāt Doneckā? Līdz 14–15 gadu vecumam. 2015. gadā pārcēlos, jo uzvarēju konkursā Kijivā, pēc kura bija vasaras skola Velzā. Man piedāvāja pievienoties skolai ar pilnu stipendiju no septembra, un es piekritu. Aizbraucu 15 gadu vecumā. Vai Londonā ir kas īpašs, kas jums patīk? Patlaban esmu pieradis pie Anglijas un Londonas. Man patīk iespējas, kas pieejamas Londonā, to ir vairāk nekā Ukrainā, bet, no otras puses, tās ir grūtāk iegūt. Tev jābūt jau pazīstamam vai arī tevi vajag pamanīt kādam ietekmīgam cilvēkam, kurš šīs iespējas piedāvā. Pianistu līmenis ir ļoti augsts, tāpēc jāpieliek lielas pūles, lai būtu starp labākajiem. Redzēju jūsu mājaslapā koncertus Itālijā un Spānijā. Kā jūs iegūstat šīs iespējas? Anglijā mani atbalsta vietējā pianistu biedrība. Nesen spēlēju Florencē - tieši savā dzimšanas dienā, 22. janvārī. Viņi vienkārši uzrakstīja vēstuli, šeit mani jau mazliet pazīst. Vai ir kāds mūzikas laikmets, kas jums patīk vairāk nekā citi? Agrīnais 20. gadsimts: Rahmaņinovs, Prokofjevs. No agrākiem - Bēthovens. Man patīk arī Ravels - nesen pirmo reizi spēlēju Gaspard de la nuit un uzvarēju Ravela konkursā. Tagad spēlēju Rahmaņinova Trešo koncertu: tas nav tehniski grūts, bet tur vajag lielu izturību, jo gandrīz 45 minūtes jāspēlē bez apstājas. Man patīk šāds stils. Vai domājat arī par ukraiņu komponistiem? Agrāk man nebija iespējas tos iepazīt. Mūsu reģionā ukraiņu mūziku īpaši nemācīja. Tāpat arī Kijivā un Ukrainas rietumos par mūsu gala komponistiem īsti nezina. Tikai pēc pārcelšanās uz Lielbritāniju, īpaši pēc 2022. gada, sāku to vairāk iepazīt, jo visi mani draugi ir ukraiņi un viņiem patīk spēlēt un klausīties ukraiņu komponistu mūziku. Jaunībā zināju tikai Skoriku, jo uzvarēju Skorika konkursā. Tagad zinu Ļatošinski un citus. Varbūt arī Silvestrovu? Jā, bet patlaban koncentrējos uz konkursiem, un tur vajag augstu spēles līmeni. Koncertiem Silvestrovs būtu lieliska programma, bet konkursiem diez vai. Vai jums patīk konkursi vai tie ir tikai solis nākotnei? Man patīk, jo esmu azartisks cilvēks, patīk sacensties. Pat ja neuzvaru vai netieku finālā, tā ir pieredze. Izdaru labāko, ko varu, un eju tālāk. Vai jūsu nervi ir pietiekami stipri? Jā. Ja bieži uzstājies, konkurss vairs nešķiet kā konkurss. Ja pusgadu neesi spēlējis un tad ej uz skatuves, jūties satraukts, grūti koncentrēties. Tas tāpēc, ka esi zaudējis skatuves izjūtu. Ja to dari regulāri, viss ir kārtībā. Tad nav jādomā par sacensību, tas ir vienkārši mazs koncerts.

Er det mulig å få Cru Classé-kvalitet på budsjett? I denne episoden diskuteres fenomenet P.A. Larsen. Med slagordet «Børs, katedral og kalkulert nostalgi» har de knekket koden for å kombinere beinhard business med vinøs magi. Vi avslører om disse flaskene faktisk er det røverkjøpet ryktet skal ha det til. Les artikkelen på Vinofil.no https://vinofil.no/siste-nytt/bors-katedral-og-kalkulert-nostalgi/(Episoden er en pilottest hvor artikler fra Vinofil.no blir diskutert/lest opp for deg som lytter til podcasten) Ps: Vi jobber med uttale og scriptVinene omtalt i episoden:Varenr 15188401P.A. Larsen Coteaux Bourguignons 2023 Poeng: 87224,90 kr (bestilling) Importør: P.A. Larsen VinhandelLys blålilla farge med. Frisk og bærdominert duft av markjordbær, røde bær og hint av urter og skogbunn. På smak er vinen leskende, saftig og energisk, uten tunge tanniner eller dominerende fat. Dette er burgundersk Pinot Noir (med innslag av Gamay) i sin reneste, mest usminkede form. Den mangler kompleksiteten til en kommunevin, men tar det igjen med drikkeglede og en uslåelig pris i dagens burgundmarked. En ærlig og presis «bistrovino».Passer til: Torsk, kylling, charcuterie.Varenr 17041601P.A. Larsen Pessac-Léognan 2020 Poeng 399,90 kr (bestilling) Importør: P.A. Larsen VinhandelKlar, middels dyp strågul farge. Nesen er intens og sammensatt med aromaer av stikkelsbær, sitrusskall, hvit fersken og et distinkt preg av røyk og våt stein («gunflint») som er signaturen for god hvit Bordeaux. Fatbruken er til stede, men elegant integrert. På smak er vinen fyldig og teksturert med en nesten oljete munnfølelse, som strammes opp av en sitrende syre. Avslutningen er presis, saltpreget og vedvarende. En seriøs matvin som utkonkurrerer mange navngitte slott i samme prisklasse.Passer til: Piggvar med smørsaus, grillet sjøkreps.Kjøp hos 17284001P.A. Larsen Saint-Julien 2021 91 poeng449,90 kr (bestilling) Importør: P.A. Larsen VinhandelDyp rød farge. Duften er umiddelbart klassisk og stedegent, med solbær, blyantspiss, sedertre og en kjølig fruktdrevet aromastil. På smak viser vinen en stram og lineær struktur, typisk for 2021-årgangen, med finkornede tanniner. Frukten er konsentrert, men ikke svulstig, og balanseres av en frisk syre som gir løft i avslutningen. Ettersmaken er lang og preget av mørke bær og sigarkasse. En fremragende Bordeaux som leverer Cru Classé-kvalitet til en brøkdel av prisen.Passer til: Lammecarré med urteskorpe, entrecôte. Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Sestdien, 6. decembrī, Ventspils koncertzālē "Latvija" viesosies pasaulē atzīti mūziķi, kurus saista ilgstoša radoša sadarbība, - akordeoniste Ksenija Sidorova un mandolīnas spēles virtuozs Avi Avitals - balvas Opus Klassik laureāts un ierakstu nama Deutche Grammophon mākslinieks.  Ksenijas iepriekšējā uzstāšanās Ventspilī notika 2023. gadā koncertzāles "Latvija" ceturtās dzimšanas dienas koncertā, un, gaidot atgriešanos viņa atklāj, ka spēlēt Latvijas klausītājiem vienmēr ir notikums: Mums ir publika, kura ļoti labi visu spēj saklausīt, zina klasisko mūziku un visu, ko spēlēsim." Sadarbība ar Avi Avitalu ilgst jau vairāk nekā desmit gadus: "Laiks skrien. Nesen mums bija kopīga jubileja, ko krāšņi atzīmējām Londonas Vigmora zālē. Domāju, ka mums abiem ļoti patīk spēlēt vienam ar otru. Pirmā programma bija balstīta folklorā un klasiskajā mūzikā, kas kaut ko aizguvusi no folkloras. Tā mēs sākām, tad pakāpeniski nonācām līdz Mocartam un daudz kam sarežģītākam. Atskaņojam arī laikmetīgo mūziku. Tagad mūsu programma ir tik daudzpusīga, ka plānojam iekļaut visu mūsu koncertā, jo katrs koncerts mums ir kā ceļojums, kur ceļojam ne tikai pa valstīm, bet arī laikmetiem. (..) Ja cilvēki turpina spēlēt kopā tik daudz gadu kā mēs, tad tur ir kaut kas kopīgs - kopīga attieksme pret skaņdarbu vai vispār mūziku, vai pret dzīvi. Kaut kam tur jāsakrīt. Mēs esam ļoti labi draugi gan dzīvē, gan uz skatuves, tā kā kaut kas kopīgs mums ir.

“Mēs bieži prasām no cilvēkiem attiecību prasmes, kuras viņi savā dzīvē nemaz nav piedzīvojuši. Un tas ir kolektīvās atbildības jautājums.”Jaunākajā epizodē sarunājos ar Aritu Featherstoni, kura ir supervizore un citu disciplīnu, kas ir saistītas ar organizāciju attīstību, praktiķe. Cilvēks, kurš palīdz speciālistiem ne tikai “turēties”, bet atjaunoties, saskatīt savas darbības izvēles un to ietekmi.Šī saruna par supervīziju laikā, kad sabiedrība ir nogurusi, polarizēta, trauksmes pilna. Sajūtas ienāk darba vietās, komandās, vadības procesos, projektos, attiecībās. Nesenā spriedze ap Stambulas konvenciju, budžeta pieņemšanas haoss un rupjības publiskajā telpā, sociālajos medijos ļoti skaidri parāda, cik trausla ir mūsu sarunāšanās kultūra un cik maz mums ir kopīgas prakses, kas palīdzētu noturēt dialogu un attiecības brīžos, kad kļūst tiešām grūti izturēt atšķirīgo, nesaprotamo.Šajā epizodē ar Aritu runājam par supervīziju — nevis kā “atbalsta sarunu”, bet kā profesionālu, strukturētu telpu, kurā cilvēki var ieraudzīt kā ir, saprast attiecību lauku, atpazīt savas automātiskās reakcijas, mazināt bailes un atgūt spēju vadīt sevi un citus sarežģītos laikos.Mēs runājam par to:– kā supervīzija trenē spēju strīdēties godīgi, nezaudējot attiecības– kā vispirms atšķirt cilvēku no ideoloģijas un kā tas samazina “mēs vs. viņi” domāšanu– kāpēc polarizācija nav tikai problēma, bet arī aicinājums mācīties klausīties– kā bailes un neziņa ietekmē lēmumu pieņemšanu komandās un valsts līmenī– kāpēc vadītājiem ir būtiska “profesionālā higiēna” — telpa, kurā atgūt skaidrību– kā supervīzijas principi palīdz mazināt spriedzi organizācijās– un kāpēc godīga saruna bieži ir vienīgais ceļš uz patiesībuArita dalās arī ar vērtīgiem praktiskiem rīkiem: klausīšanās apļi, “nezinātāja pozīcija”, procesa atspoguļošana, tilta veidošana starp viedokļiem un veidi, kā komandas var atgūt spēju domāt kopā — arī tad, ja šķiet, ka telpa ir pārāk karsta.Šī epizode ir par supervīziju, bet patiesībā par daudz ko vairāk. Par prasmēm pieaugt, kad nekas nav komfortabli, par cilvēcību, robržām un prasmēm sarunāties. Svētku laikā, pie galda noderēs :) Paldies, Arita, par tavu laiku un zināšanām, un gatavību dalīties!

Ne tikai pie mums Latvijā un Baltijā, bet arī citviet Eiropā turpinās ļoti silts rudens. Latvijā pagājušajā nedēļā – 7. novembrī – tika reģistrēts +15 grādu siltums. Un tas ir viens no vēlākajiem datumiem rudenī, kad bijusi tik augsta gaisa temperatūra. Zināmi vēl tikai daži gadījumi vēsturē. Nesenākais no tiem 2022. gadā, kad gan Rīgā, gan Mērsragā bija +15 grādi, un tas notika 12. novembrī, kas ir visvēlākais datums ar +15 grādiem. Šonedēļ siltuma rekordi birs Eiropas centrālajā un rietumu daļā. Ceturtdien un piektdien daudzviet Francijā prognzēti +20, +25 grādi, kas pat Francijā novembra vidū nav ierasti. Bet līdz +15, +20 grādiem silts būs Vācijā un pat daļā Polijas, Čehijā, Austrijā un Ungārijā. Tikmēr Atlantijas okeāna otrā krastā – Amerikā – daudzviet atnākusi ļoti agra ziema. Gan Kanādas, gan ASV austrumu štatos iestājies sals, snieg un puteņo. Īpaši stipru snigšanu piedzīvojuši reģioni Lielo ezeru tuvumā, kur veidojās ezera efekta sniega mākoņi. Līdzīgi kā pie mums Rīgas līcis mēdz burtiski ražot intensīvus nokrišņu mākoņus, kad pie mums ieplūst auksts gaiss, tas pats notiek virs Lielajiem ezeriem starp ASV un Kanādu. Vsivairāk uzsnidzis uz dienvidiem no Mičiganas ezera – Indianas štatā – ap 30 cm sniega. Aukstā gaisa masa aizplūdusi pat tik tālu uz dienvidiem, ka Floridā uzstādīti aukstuma rekordi. Štata ziemeļos temperatūra pat noslīdējusi mazliet zem nulles, līdz -2…-3 grādiem, kas saulainajai un siltajai Floridai nav bieža parādība pat ziemas mēnesis, kur nu vēl novembra vidū. ASV Nacionālās Okeāna un atmosfēras pārvalde lēš, ka šis ir lielākais aukstuma vilnis pēdējo gandrīz 30 gadu laikā, bet atsevišķās vietās var tikt uzstādīti lokālas nozīmes rekordi ar lielāko aukstumu pēdējo 60 gadu laikā.  * Latvijā, patriotu nedēļā, laiks pie mums vienmēr ir pelēcīgs, vēss un drūms un noteikti gribētos vairāk svētku brīvdienu labā laikā, vienlaikus, manuprāt, lieliski ir arī tas, ka novembra valsts svētku laikapstākļi ir radījuši spēcīgas asociācijas un tikai papildina svētku sajūtu. Paliekot pie pamata 15 svētku dienām gadā, ir viena lieta no statistikas, ko gribas pateikt uzreiz – vienīgā no visām svētku dienām, kad vēsturiski Latvijas teritorijā nekad nav bijis sals, ir Jāņi – 24. jūnijs. Pat ne Līgo diena, jo 23. jūnijā ir bijuši gadījumi, kad temperatūra ir mīnusos. Rekords ir 1977. gada Līgo dienas rīts Stendē ar -1,5 grādiem. Un te cilvēki noteikti atcerēsies, ka arī Jāņu rītā, 24. jūnijā ir bijusi salna un tā ir tiesa, ir bijuši gadi un pēdējais visspilgtākais bija 1992. gads, kad salna zāles augstumā bija daudzviet Latvijā. Jāņu rītā nebija rasas, zāle bija sasalusi kraukšķīga, bet 2 metru augstumā, kur mēra gaisa temperatūru, minimums bija Zosēnos: +0,7 grādi. Vēsturiskajā bezslanu periodā, kas ir no jūlija pirmās puses līdz augusta vidum, kad Latvijā tiešām nav pat salnu, svētku mums nav. Kurus no svētkiem statistiski var saukt par saulainiem, siltiem un kurus pavisam noteikti ne? Uz šo jautājumu pat bez klimatisko datu analīzes mēs katrs vairāk vai mazāk varam atbildēt. Tātad Līgo diena, Jāņi, protams, vairumā gadījumu ir vairāk vai mazāk vasarīgi un tad ir svētki, kuros var būt gan vasarīgs siltums, gan sniegs un tādi ir gan 1. un 4. maijs, gan, protams, Lielā Piektdiena un Pirmās un Otrās Lieldienas, kas var iekrist datumos no marta beigām līdz aprīļa beigu daļai. Bet ir vēl divas svētku dienas, ko cilvēki piemirst, ka vispār tie ir, tā sauktie, sarkanie datumi. un tā ir Mātes diena – maija otrā svētdiena. Jo, tā kā tā ir svētdienā, tad lielākā daļa cilvēku nebauda īpašās svētku dienas privilēģijas darbā. Un vēl Vasarsvētki, kas arī ir mainīgos datumos no 10. maija līdz 13. jūnijam, bet arī vienmēr svētdienā. Šos un Pirmās Lieldienas, kas ir svētdienā es tomēr no statistikas celtu ārā, jo tās tomēr nav klasiskas svētku brīvdienas, kad cilvēkiem tiek dots vairāk brīva laika svinēšanai un atpūtai. Noņemot šīs trīs dienas nost mums ir 12 svētku brīvdienas, no kurām stabili divas ir vasarīgas. Ja paveicas, tad maija svētki un Lieldienas, tad var iekrist līdz 6 svētku brīvdienā ar labu laiku. Pārājās – 18. novembris, trīs Ziemassvētku brīvdienas, Vecgada diena un Jaungada diena labākajā gadījumā ir ar sauli, bet biežāk tomēr tumšas un pat Ziemassvētku laiks arvien biežāk ir bez sniega. Klimatiskie dati rāda, ka 1. un 4. maijā iespējamība, ka diena ir saulaina, ir 70 procenti, savukārt novembrī vai decembrī 20-30 procenti. Turklāt, ja maijā diena ir saulaina, tad saule var spīdēt līdz 16 stundas, tad novembrī un decembrī, pat ja visa diena ir ar skaidrām debesīm, tās ir tikai 6–7 stundas. Bet šajā diskusijā par svētku brīvdienas statusa atņemšanu 1. maijam, bieži dzird argumentu, ka Darba svētki ir Padomju laika mantojums un to vajag atmest. Šis komentārs no manis ne par kllimatu vai laikapstākļiem, bet tomēr aicinu atcerēties, ka 1. maijā ne visi svin Darba svētkus un arī es personīgi šo dienu vispār nesaistu ar darba svētkiem, bet kā ierakstīts arī likumā – Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena. Tā ir diena, kad Latvijā sāka strādāt pirmais demokrātiski ievēlētais parlaments. Un, manuprāt, tas ir gana nozīmīgs notikums demokrātiskai valstij. Protams, var diskutēt, vai tam vajag svētku brīvdienu, bet to Darba svētku argumentu gan var mierīgi atmest.  Mēs pavisam noteikti neeam rekordisti Eiropā un pat Lietuvā ir par vienu brīvdienu vairāk, nekā mums, bet viņiem arī ir tās brīvdienas, kas vienmēr iekrīt svētdienā – Mātes diena un viņiem arī jūnija pirmā svētdiena – Tēva diena. Vēl, starp citu, mīts, ka lietuviešiem kā katoļiem Jāņi nav brīvdiena. Nav tiesa. Viņiem Līgo diena nav brīva, bet 24. jūnijs ir gan. Un atšķirībā no mums, lietuviešiem ir divas brīvidneas kārtīgā vasarā – 6. jūlijs – Karaļa Mindauga kronēšanas diena un 15. augusts – VIssvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas diena, vienlaikus tie, kas nav katoļi to svin kā Zemes mātes dienu pēc pagānu tradīcijām kā viduspunktu starp vasaru un rudeni. Un vēl interesanti, ka lietuvišiem novembrī ir divas brīvdienas pēc kārtas – 1. novembrī Visu svēto diena un 2. novembris – Mirušo piemiņas diena, ko mēs saucam par svecīšu vakaru. Igauņiem savukārt ir tikai 12 svētku dienas. Bez 23. un 24, jūnija Igaunijā vēl ir Neatkarības atjaunošanas diena 20. augustā. Bet, kas interesanti, ka 23. jūnijs nav Saistīts ar vasaras saulgriežiem un Līgo pagānu tradīcijām. Tā ir Uzvaras diena. Un uzvaras diena, kas ir svinama arī Latvijā. Igauņiem 23. jūnijs ir brīvs par godu uzvarai Cēsu kaujā 1919. gadā, kad iaguņu un latviešu karavīri plecu pie pleca cīnījās pret Vācu karspēku. Un uzvarēja. Rekordisti svētku brīvdienu skaitā Eiropā ir Austrija. Bet ne visa Austrija. Tur atkarībā no federālās zemes ir 13–18 svētku brīvdienas. Intersanta šķiet Malta. 14 brīvdienas. Ļoti vidēji uz pārējo Eiropas valstu fona, bet liekot kopā ar klimatiskajiem un meteoroloģiskajiem datiem kaut kā likās, ka viņiem daudz brīvdienu vasarīgā laikā, bet skaidrs, ka Maltā vienkārši laiks ir vasarīgāks. Viņiem 8 no svētku brīvdienām sanāk tādā laikā, kas mums saucams par vasarīgu. Brīvības diena 31. martā, kad Maltu pameta britu karspēks1979. gadā, Lieldienu brīvdienas, darba svētki 1. maijā, sacelšanās pret britu koloniālistiem 7. jūnijā, tad viņiem brīva ir Pēterdiena 29. jūnijā, Marijas debesīs uzņemšanas diena 15. augustā, vēl ir vairāku vēsturisku uzvaru svinības 8. septembrī, tad galvenā Natkarības diena 21. septembrī, kad arī Maltā vēl valda vasara. Ja runājam par ziemeļniekiem, viņi tiešām ir strādīgāki un viņiem ir vismazāk svētku brīvdienu – Islandē tikai 10, Zviedrijā un Norvēģija 12, Somijā 13. Un vasaras brīvdienu ziņā Norvēģijā ir visbēdīgāk. VIņiem nav Jāņu vai cita veida Vasaras saulgriežu brīvdienu. Kaut cik siltajā gada daļā ir 1. maijs, 17. maijs – Konstitūcijas diena un tad ir trīs kristiešu brīvdienas, no kurām viena vienmēr ir svētdienā un tās ir, es nebiju pārliecināts par precīziem nosaukumiem latviešu valodā, bet tās ir 39. diena pēc Lieldienām, tātad arī kaut kad aprīļa beigās vai maijā un vēl 49. un 50. diena pēc Lieldienām, kas sanāk ne vēlāk kā jūnija vidus, kad daļā Norvēģijas vēl mēdz pa reizi snigt. Rezumējot var teikt, ka mūsu svētku brīvdienu komplekts ir tuvs Ziemeļvalstīm, bet tomēr mums ir mazliet vairāk brīvdienu. Gribētu mums brīvu 21. augustu, jo tie 1991. gada notikumi šķiet svarīgi mūsu vēsturē. 11. novembris ir ar ļoti jaukām tradīcijām un tad noteikti patritisku noskaņu ir vairāk, bet labums ir tas, ka – tā kā 11. novembris nekad nav bijis brīvdiena, mēs esam iemācījušies to svinēt bez papildu bīvā laika. Un 11. novembris, manuprāt, ir tādi ļoti latviski svētki, jo ja mēs te Rīgā vēl pulcējamies pie Prezidenta pils un kopīgi dedzam sveces, daudzi jo daudzi, arī rīdzinieki, kas nenāk uz Krastmalu, iededz sveci logā un svarīgākais ir pārdomas, ko dod šī diena un vakars. Un tādā ziņā man šīet, ka 11. novembris ir pašpietiekams, bet 21. augustu varētu iedzīvināt, ka ļoti jaukus, brīvības svinēšanas svētkus ārā, ar plašākām dažādu aktivitāšu iespējām. Bet katram noteikti savas domas un argumentu jau ir daudz un dažādi.  Teiktu, ka nav slikts mūsu svētku brīvdienu komplekts. Nav kā maltiešiem, kas var rīkot festivālus visu cauru vasaru, bet tam jau mēs ņemam atvaļinājumus.

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par naudas piesaisti uzņēmumam – tā izaugsmei, attīstībai un citām vajadzībām. Uzklausām divu atšķirīgu pieeju stāstus. Kā turpināt augt ? Šis temats par praktiski ir jebkura uzņēmuma viens no pamata izaicinājumiem. Jo īpaši aktuāli tas ir straujas augšanas fāzē esošiem un veiksmīgiem uzņēmumiem. Nesen pie kafijas pasaules „Michelin” ekvivalenta atzinības tikušā uzņēmuma “Rocket Bean” valdes priekšsēdētājs Vilmārs Vjakse neslēpj, ka attīstībai vienmēr naudas ir par maz. Uzņēmums šobrīd veic vērienīgas investīcijas jaunas ražotnes izveidē, ieguldot tajā vairāk nekā 2,5 miljonus eiro. Daļa pašu naudas, daļa – „Altum” digitalizācijas projektā piesaistītā. Protams, tikt galā ar valsts atbalsta programmu birokrātiju uzņēmumam nav viegli, bet no tā nevajag baidīties, vajag pareizos cilvēkus. Ražotne, kura savu darbību visticamāk sāks nākamā gada pirmajā pusē, ir tikai pirmais solis plašākos attīstības plānos un iespējās kāpināt saražotās produkcijas daudzumu. Viens no uzņēmuma mērķiem – tikt līdz klasiskās mazumtirdzniecības veikalu plauktiem, kur ar specializētās kafijas produkcijas segmentu vien tas īsti nav iespējams.  Šobrīd uzņēmums rēķina, ka lielveikalu plauktos tā produkcija varētu parādīties nākamā gada vidū, jo, lai nokļūtu līdz to plauktiem, arī ir gana daudz birokrātijas un ne būt ne triviāls uzdevums. Uzņēmums savu izaugsmes plānu finansēšanai vērtējis arī citas investīciju piesaistes iespējas, piemēram, obligācijas. Bet, kas neder vienam, citā uzņēmumā ir piemērotākais risinājums. Pēdējā laika obligāciju piedāvājumu gūzmā jaunākais piedāvājums nāk no Latvijas uzņēmuma vides pakalpojumu jomā – „CleanR Grupas”. Latvijas Banka ir apstiprinājusi tā obligāciju pamatprospektu un potenciālie interesenti šobrīd var pieteikties obligāciju iegādei. „CleanR Grupas” finanšu direktors Gatis Buls iepazīstina ar obligāciju emisijas pamata parametriem. Iepriekš, pirms gadiem trim, uzņēmuma obligācijas varēja iegādāties slēgts loks investoru, kas savā ziņā loģiski novedis pie publiska piedāvājuma tagad.

Raidījumā Piespēle saruna par vietējo sieviešu futbolu. Nesen Latvijas dāmu futbola izlase sesto reizi vēsturē triumfēja Baltijas kausā, kā arī iekļuva Nāciju līgas B grupā. Šo panākumu autores ir ļoti jaunas spēlētājas, bet vienību vada Liene Vāciete, kura pavisam nesen vēl pati spēlēja valstsvienībā. Radio studijā ciemosies trenere Liene Vāciete un Latvijas sieviešu futbola izlases vārtsardze Elza Renāte Strazdiņa. Nedēļas topā: Latvijas vīriešu hokeja izlases treneru korpuss nosauc sastāvu pirmajam no diviem pārbaudes turnīriem pirms olimpiskajām spēlēm; “Auda” visai negaidīti kļūst par Latvijas kausa ieguvējiem futbolā, nopelna ceļazīmi uz nākamās sezonas Eirokausiem; Sezonas pirmajā Rīgas derbijā Latvijas-Igaunijas Basketbola līgā Rīgas “Zeļļi” ar 97:88 uzveic VEF; Aļona Ostapenko ar uzvaru sāk tenisa sezonas noslēguma turnīru dubultspēlēs Rijādā; Latvijas vīriešu handbola izlasei pārliecinoša uzvara divu maču summā pasaules čempionāta priekškvalifikācijā.

"Bieži vien mēs esam pārāk paši sevī ierāvušies. Mums mazliet pietrūkst kopā būšanas, kopīgas mērķu nospraušanas. Mazāk viensētas sindroma! Jā, mēs kādreiz izdzīvojām tāpēc, ka bijām viensētā. Tagad, būsim godīgi, mēs varam izdzīvot tikai tad, ja strādājam visi kopā kā tauta. Ja mazāk strīdamies par kādām lietām. Varbūt arī izstrīdamies, bet – ja vienojamies, tad darām! Mēs dažreiz izstrīdamies, vienojamies un... nedarām. No tāda viedokļa raugoties, tiekoties ar jauniešiem, tiekoties ar cilvēkiem, [pārliecinos, ka] ar mums ir labāk, nekā paši domājam. Bet mums pašiem sevi bieži vien ir jāpārvar!" – tā intervijā Latvijas Radio 3 raidījuma "Klasika" direktorei Gundai Vaivodei un programmu vadītājam Orestam Silabriedim uzsvēra Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Svinot Latvijas Radio simtgadi, Latvijas Radio 3 raidījumā "Atspere" saruna ar Valsts prezidentu ritēja gan par kultūru un prezidenta Rinkēviča kādreizējo darba pieredzi Latvijas Radio, gan Latvijas talantīgajiem cilvēkiem, patriotismu un vaļaspriekiem. Gunda Vaivode: Savulaik Latvijas Radio katru rītu septiņos savas pārraides sāka ar rīta vingrošanu. Trīs reizes ēterā izskanēja ierakstīta gaiļa dziesma, un pēc tam esot bijuši arī dzīvi vingrotāji radio studijā. Sakiet, vai arī jūsu rīts sākas ar vingrošanu? Edgars Rinkēvičs: Pēdējā gada laikā tā tas ir! Tā man liek fizioterapeits, un es to daru. Tā ir reāla rīta vingrošana.  Orests Silabriedis: Radio jubilejas saistībā vēlējos jautāt par jūsu rītu. Savulaik jūs intervijā kolēģei Lienei Jakovļevai teicāt, ka Latvijas Radio ziņas ir jūsu dzīves sastāvdaļa. Vai arī prezidenta dzīves sastāvdaļa? Jā, bet ir ļoti mainījies veids, kā sekoju ziņām. Tas, protams, ir saistībā gan ar laika skrējienu, gan arī tehnoloģijām, jo bieži vien ziņas vairāk skatos telefonā. Kaut kad, protams, tās skan arī mašīnā, ja kaut kas īpaši jānoklausās, un nu jau ir arī "Spotify".  Piemēram, raidījumu "Krustpunktā" nevaru noklausīties tajā laikā, kad tas skan, bet diskusijas tajā ir svarīgas un interesantas: tad nu noder vai nu "Spotify", vai arī Latvijas Radio aplikācija.  Orests Silabriedis: Vai pieturaties pie vecmodīgā priekšstata, ka radio jāklausās un to nevajag redzēt, vai tomēr labprāt kādreiz arī redzat to, kas notiek ēterā?  Man nav stereotipu, vai radio klausīties, vai to skatīties. Man pašam vienkārši pārsvarā tomēr joprojām sanāk klausīties. Gunda Vaivode: Un klausīties jums sanāk arī mūziku, un mēs to darīsim arī šodien kopā ar jums. Prezidenta kungs, jūs pats ļoti daudz ejat uz koncertiem, arī uz teātra izrādēm un baudāt kultūru plašā spektrā. Vai jums ir svarīgs arī kritikas viedoklis – vienalga, vai kur jūs to lasītu vai redzētu – laikrakstos vai sociālajos medijos? Vai jums ir interesanti to salīdzināt ar savu viedokli? Un cik bieži tas sakrīt vai nesakrīt? Netieku uz koncertiem vai teātru izrādēm tik daudz, cik vēlētos. Diemžēl tas grafiks ir tāds, ka nākas izšķirties par labu darba pienākumiem. Jā, es dažreiz izlasu kritiku, bet ļoti bieži mans viedoklis ar kritiķiem nesakrīt. Bet es arī vienmēr sev atgādinu, ka esmu vienkāršs skatītājs vai klausītājs, un tās smalkās nianses, ko bieži analizē profesionāļi, nespēju uztvert. Starp citu, bieži vien ir tā, ka mans viedoklis nesakrīt arī ar daudzu manu kolēģu un draugu viedokļiem! Arī tā sanāk. Man bieži daudz kas ir paticis, bet viņi ir diezgan kritiski. Es teiktu, ka piecdesmit procentos gadījumu mans viedoklis sakrīt ar kritiķu vērtējumu. Reizēm kritika ir atzinīga, un es pie sevis domāju – ārprāts! Un otrādi – kritika kaut ko nolīdzina līdz ar zemi, bet man patīk. Orests Silabriedis: Vai jums ir puslīdz skaidra vīzija par to, kā savienot sevī to, ka esi globāls cilvēks un tev jāizjūt viss, kas notiek pasaulē, ar to, ka jājūtas piederīgam savai teritorijai? Vai tas ir savienojams? Es domāju, ka savienot var ļoti labi un nekādu pretrunu te neredzu. Esmu beidzis Latvijas Universitātes Vēstures fakultāti, un atceros, ka vienu brīdi bija ļoti karstas diskusijas, vai Latvijas vēsturi mācīt atsevišķi, vai tomēr to mācīt kā daļu no pasaules vēstures. Beigās tomēr atgriezās pie, manuprāt, saprātīga lēmuma, ka mācām Latvijas vēsturi, jo mēs tomēr pasaulē izejam ar savu nacionālo identitāti, ar savu vēsturisko pieredzi, un arī pasaules procesus tomēr skatām uz savas valsts vēstures, tagadnes un arī nākotnes fona. Un ar kultūru ir tieši tas pats.  Man to ir teikuši ļoti daudzi – gan tad, kad biju ārlietu ministrs, gan paziņas no ārzemēm tīri privātā kārtā, gan arī tagad, kad esmu prezidents: visi ir izbrīnīti par to, ka tik nelielai, mazai tautai ir tik daudz talantu: dziedātāju, diriģentu, sportistu... Viņi visi dodas pasaulē, viņi atgriežas Latvijā, ienesot mums to, ko īstenībā pat viens otrs mūsu kaimiņš neizjūt! Nesen bijām Latvijas Nacionālajā operā uz Marinas Rebekas koncertu. Kas notika pēc tā? Viņai pasniedza Francijas Mākslas un literatūras ordeni. Tā ir Francijas atzinība. Es domāju, mums ar to viss ir kārtībā. Es tur nekādu problēmu neredzu. Kur es dažreiz redzu problēmu – ka mēs paši sevi noniecinām un sākam diskutēt, kas ir provinciāli, kas nav provinciāli. Šādas diskusijas man nekad nav patikušas. Vienalga, vai tā būtu politika, māksla, mūzika vai ikdiena. Gunda Vaivode: Mums ir ļoti liels prieks, ka Latvijas Nacionālā opera atsaucās mūsu aicinājumam un tieši 1. novembrī ieplānoja Pučīni operas "Madama Butterfly" izrādi, ar ko 1925. gada 1. novembrī tika atklāts Rīgas Radiofons. Galvenajā lomā būs Kristīne Opolais. Jūs, prezidenta kungs, esat laimīgs, ka būsiet izrādē, jo mēs, pārējie, svinēsim.  Svinēsim katrs savā vietā, un domāju, tas tiešām ir simboliski, ka "Madama Butterfly" tieši šovakar būs mūsu Nacionālajā operā un baletā, bet Latvijas Radio ļaudis savukārt svinēs simtgadi savā vidū. Svinēsim katrs, kā varam, un atzīmēsim šos svētkus! Gunda Vaivode: Savulaik Latvijas Radio bijāt ārzemju ziņu korespondents. Vai vēl piedzīvojāt brīdi, kad uz intervijām bija jānes tas neprātīgi smagais reportieris – kaste, kura svēra kādus astoņus kilogramus? Patiesību sakot, bija vēl smieklīgāk: bija ne tikai reportiera komplekts… Tas bija brīdis, kad parādījās pirmie mobilie telefoni. Ziņu dienestam, man šķiet, bija divi. Kad man bija jādodas uz kāda ārvalstu viesa preses konferenci, es, jauns puisis būdams, lepns kā pāvs stiepu abus divus – gan mobilo telefonu, kuru veidoja tāds kā ķieģelis un liela kaste, un ierakstu aparatūru. Labi atceros, kā mēģināju zvanīt uz tiešo ēteru... Jūs jau esat pieraduši gan Ziņu dienestā, gan "Klasikā" strādāt ar ļoti modernu tehniku. Bet toreiz… Tad mēģināji instalēt telefonu, tad uzliki tā antenu pie loga... Atceros, devos pie prezidenta Gunta Ulmaņa uz interviju saistībā, šķiet, ar Krievijas armijas izvešanu. Prezidenta institūcija toreiz bija Maikapara namā. [Telefona sakaru] pārklājums bija vienkārši slikts, un viss, ko es atceros – ka es nebalsī bļāvu un man nebalsī bļāva pretī no Doma laukuma: "Mēs tevi nedzirdam, mēs tevi atslēdzam!" (Smejas.)  Orests Silabriedis: Cik bezsirdīgi!  Ar visu savu lepnumu sajutos stipri, stipri apbēdināts. (Smejas.)  Gunda Vaivode: Bet tagad jūs vismaz saprotat tos žurnālistus, kas jums seko pa pēdām, un droši vien esat daudz smalkjūtīgāks… Galīgi nē! Bet zinu dažus trikus, kā tikt vaļā no atbildēm vai žurnālistiem. (Smaida.)  Saruna pilnā apjomā lasāma Latvijas Sabiedrisko mediju portālā LSM.LV!

Na dotazy posluchačů odpovídá Lucie Míková z Veterinární kliniky Vltava v Českých Budějovicích. Tentokrát poví více o problémech s močovým měchýřem, které mohou trápit zvířata. Také upozorní na onemocnění slepic zvané vápenka a poradí, jak podpořit nesení vajec.Všechny díly podcastu Máme rádi zvířata můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Beāte Lielmane Atbilde ir pavisam negaidīta – tie ir Zemes satelītattēli. Jau vairāk nekā 50 gadus "Landsat" programma uzņem mūsu planētas fotogrāfijas no kosmosa. Viss sākās 1972. gada 23. jūlijā, kad orbītā tika palaists pirmais "Landsat" satelīts. Kopš tā laika ir fiksētas pārmaiņas, ko Zeme piedzīvo dienu no dienas – pilsētu izplešanās, mežu izciršana, upju un ezeru izsīkšana, ledāju sarukšana. Novērtējot programmas ilglaicīgo, kā arī tās unikālo un patiesi globālo mērogu, "Landsat" programmas iegūtie satelītattēli 2011. gadā tika iekļauti UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" starptautiskajā reģistrā. Šos Zemes satelītattēlus, kuriem ir 30 metru telpiskā izšķirtspēja, un vairākas spektra joslas, ir ieguvuši un nepārtraukti atjauninājuši sensori, kas izvietoti uz "Landsat" satelītiem. Uz nominācijas iesniegšanas brīdi programmas ietvaros bija iegūti gandrīz 2,5 miljoni datu vienību, un katru dienu tie tiek papildināti. Šie attēli nu jau vairāk nekā 50 gadus ir fiksējuši Zemes stāvokli un saistībā ar strauji notiekošajām pārmaiņām, kuras piedzīvo mūsu planēta, tie ir neaizstājami. Programmu pārvalda ASV Ģeoloģijas dienests un ASV Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija jeb NASA, nodrošinot piekļuvi vēsturiskajiem un aktuālajiem Zemes satelītattēliem lietotājiem vairāk nekā 180 valstīs. Pēdējos gados "Landsat" dati ir kļuvuši par būtisku avotu, lai atklātu, uzraudzītu un izprastu uz Zemes notiekošās pārmaiņas, ko izraisa klimats, cilvēka darbība un dabas katastrofas. Viens no nozīmīgākajiem "Landsat" programmas sasniegumiem ir bijusi bezmaksas un atvērto datu politikas pieņemšana. Sākotnēji "Landsat" dati tika izsniegti fiziskos datu nesējos par pavairošanas un izplatīšanas izmaksām, kuras parasti sedza pats lietotājs. Izmaksas varēja svārstīties no 20 ASV dolāriem par atsevišķu fotoattēlu līdz pat 200 ASV dolāriem par digitāliem datiem. 1984. gadā, "Landsat" komercializācijas likuma ietekmē, pakalpojuma izmaksa pieauga vēl vairāk, cenām par attēlu turpmākajos gados sasniedzot līdz pat 4000 ASV dolāru. 2008. gadā šī situācija mainījās, un izmantojot internetu, bezmaksas pieeja "Landsat" arhīva saturam kļuva pieejama ikvienam. Šāda pieejamība satelītattēliem bija nepieredzēta. Brīvo un atvērto datu politika ne vien paplašināja datu izmantošanu, bet arī ļāva uzdot jaunus jautājumus un palielināt izpētes dziļumu un apjomu. Sabiedrības ieguvumi, kas gūti no "Landsat" datu izmantošanas visā pasaulē, tostarp Latvijā ir labi dokumentēti zinātniskajā literatūrā un aptver tādas kategorijas kā zemes izmantošana, agronomija un lauksaimniecība, mežsaimniecība, ūdens resursi, ekoloģija, bioloģiskā daudzveidība un meteoroloģija. Viens no pirmajiem "Landsat" datu pielietojumiem bija 1975. gadā, kad ar satelītattēlu palīdzību tika noteiktas labākās zvejas vietas. Dati tika izmantoti arī, lai izveidotu Mozambikas mangrovju mežu karti, atklājot, ka to platība ir ievērojami mazāka nekā iepriekš uzskatīts. Attēli spēj runāt skaidrāk nekā vārdi — spilgts piemērs ir Arāla jūras izsīkšana, kas labi redzama Landsat uzņemtajos kadros. Tāpat ar "Landsat" palīdzību ir iespējama pat jaunu sugu atklāšana. 2005. gadā pētnieks, izmantojot satelītattēlus, pamanīja līdz tam maz izzinātu teritoriju, kas varētu kļūt par aizsargājamu. Pārbaudot to dabā, viņš atrada bagātīgu savvaļas dzīvnieku daudzveidību un pat atklāja trīs jaunas tauriņu sugas un vienu jaunu čūsku sugu. Kopumā ir bijuši 9 "Landsat" satelīti. Nesenākais "Landsat 9" tika palaists orbītā 2021. gadā. Joprojām darbojās arī "Landsat 8", kas orbītā tika palaists 2013. gadā. Tomēr Zemei apkārt riņķo arī vecākie "Landsat" satelīti. Tie gan vairs nav aktīvi un gaida brīdi, kad sadegs, atgriežoties Zemes atmosfērā. Piemēram, "Landsat 7", kas startēja 1999. gadā, savu misiju noslēdza tikai šī gada 4. jūnijā. Programma gan nav iztikusi bez neveiksmēm. Satelīts "Landsat 6", kura palaišana notika 1993. gadā, Zemes orbītu tā arī nesasniedza. Interesants ir fakts, ka satelīts "Landsat 5" ir iekļauts Ginesa rekordu grāmatā kā Zemes novērošanas satelīts, kas darbojās visilgāk. Kopš savas palaišanas 1984. gadā tas darbojās 29 gadus, apriņķojot planētu vairāk nekā 150 000 reižu. Darbību tas pārtrauca 2013. gadā, un pētnieki paredz, ka Zemes atmosfērā tas atgriezīsies un sadalīsies ap 2034. gadu. Un, starp citu, arī tehnoloģiju attīstības lēciens ir bijis iespaidīgs. Pirmajam satelītam datu glabātuve bija tikai 3,4 gigabaiti. Jaunākajiem — jau 4 terabaiti. Datu pārraides ātrums no 15 megabitiem sekundē ir pieaudzis līdz 384. "Landsatv programma turpinās, un nākamais satelīts tiek gatavots palaišanai ap 2030. gadu. Kā reiz teicis NASA administrators Džeimss Flečers: ja kāds no kosmosa laikmeta sasniegumiem spēs izglābt pasauli, tas būs "Landsat".

I'm joined by Dana Nesen who gives some invaluable tips for telesales agents - don't miss this one!Learn more about Dana's agency here: https://www.empowerlifegroup.com/join-empowerFollow Dana on Social:Instagram: @finalexpensetelesales and @empowerlifegroup Facebook: search for Dana NesenEmail me: Dana@empowerlifegroup.com Website: www.empowerlifegroup.com #finalexpensetelesales #lifeinsurancesales #finalexpenseinsurance #lifeinsuranceagent #telesales #workfromhome #finalexpenseinsurance

Nesen grāmatā iznākušais Guntara Cerava garstāsts “Traļmeistars” stāsta par piekrastes ciemu un zvejnieku dzīvi pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Šobrīd autors jau ir uzrakstījis lugu par Krišjāni Valdemāru, tagad strādā pie romāna par piejūras ciemos joprojām pieminēto pirmo jūrskolu dibinātāju. Kā kopš Valdemāra laikiem vairākkārt mainījusies piejūras ļaužu dzīve, par to saruna šai raidījumā Augstāk par zemi. Jauns vārds latviešu literatūrā – Guntars Ceravs. Grāmatā iznācis autora garstāsts “Traļmeistars”. Darbības vieta – Guntars Ceravs ir no Mērsraga, un to, ka pats jūrā gājis, to var sajust ik rindiņā. Darbības laiks – pagājušā gadsimta piecdesmitie gadi, tas nozīmē, ka aprakstīta pēckara nabadzība, kolhozu dibināšana, kad vecajiem saimniekiem atņēma ij lopus, ij zemes, taču piekraste tolaik bija pilna ar zvejas laivām. Grāmatas sākums ir skarba vīriešu pasaule. Zvejnieka darbs ir smags – agrās rīta stundas, laivas ir vecas, mitrums iekšpusē tāds, ka sausu iekuru grūti atrast. Un tad nāk veiksme, laiva pilna zivīm. Var vienkārši teikt – zivis, bet  “Traļmeistarā” zvejnieki vietējā izloksnē par zivīm stāsta tā, ka gaisā sāk smaržot. “Tu zin, cik siļķ ir garšig? Varej gan uz pann ar krejum uztaisīt, gan plītē uz oglēm avīzē ietīt un cept.” “Tu te stāst tā, ka pilnīg siekal sāk tecēt.” “Kad pabeigs, ies uzēst tos brētliņs. Tiem a nav nekād vain.” Garstāsta galvenais varonis ir Raimonds. Gribējis braukt uz lielajiem kuģiem, bet daltonisma dēļ izbrāķēts, apguvis traļa meistara amatu. Zvejas laiva – embiķis – pieder kolhozam, ir nozvejas plāni, tīklu un konservu cehi. Taču uz jūras zvejnieki zīmes meklē tieši tāpat kā to darījuši viņu tēvu tēvi. Garstāstā “Traļmeistars” savijas vairāki stāsti. Viens no tiem, kā nācies glābt Roņu salas zvejniekus, kuru laivai apstājies motors. Igauņi tik atkārto – Ruhnu, Runhu. Bet latviešu puikas brīnās ko kurratām vajag. Pamazāk “Traļmeistara” dzīvē ievijas arī citi stāsti: viņš iegriežas vecāku mājas, kuru kādreizējos laukus tagad apstrādā kolhozs. Apciemo māsu, kas apguvusi grāmatvedību, dzīvo no zvejnieku sētas jau atšķirīgu dzīvi. Un tad ir epizode, kurā viņš un viņa saskatās, stāstā ir vairāki pāri, kas dabonas.  Pārsteidz arī epizode, kurā cieminieki uz ostu nāk sagaidīt zvejas laivas, cerībā tikt pie zivīm. Kā? Ir taču kolhoza laiki! Krastā bargi stāv pieņēmēja, lai uzskaitītu ar kolhoza laivu nozvejoto. Taču uzskaite sāksies tikai krastā. Kamēr vēl laivā, no zivīm pagrābjas paši zvejnieki, viss ciems ir paēdis. Mērsragā Guntars Ceravs atgriezies kovidlaikā, kad radās iespēja strādāt attālināti. Tad jau klāt bija arī pensijas gadi, un nekur citur viņš vairs doties neesot gribējis. Bet darba mūžs aizritējis Rīgā un Pierīgā kā inženierim. Bet rakstniecībā roku izmēģinājis jau agrāk. Guntara Cerava un un Jāņa Vasiļevska grāmata par Latviešu leģiona virsnieku Teodoru Kalnāju iznāca reģionālā izdevniecībā pirms desmit gadiem. Pēc tās iznākšanas kādu laiku Guntars Ceravs kā rakstnieks klusē, tad 2022. gadā piedalās Prozas lasījumos, 2024. gadā žurnāls „Punctum” publicē viņa “Melnās jūras stāstu”, pagājušajā gadā tapusi luga “Vollis”. Luga “Vollis” ir veltījums Krišjānim Valdemāram viņa divsimtgadē. Kā 2. decembrī gaidāmās dižā jaunlatvieša jubilejas ieskaņas pasākums, Mērsraga bibliotēkā septembrī notika lugas fragmentu lasījums. Tos lasīja Guntars Ceravs pats, pieaicinot biedrus no amatierteātru kustības. Šobrīd Guntars Ceravs strādā pie romāna par Krišjāni Valdemāru.

Nesen grāmatā iznākušais Guntara Cerava garstāsts “Traļmeistars” stāsta par piekrastes ciemu un zvejnieku dzīvi pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Šobrīd autors jau ir uzrakstījis lugu par Krišjāni Valdemāru, tagad strādā pie romāna par piejūras ciemos joprojām pieminēto pirmo jūrskolu dibinātāju. Kā kopš Valdemāra laikiem vairākkārt mainījusies piejūras ļaužu dzīve, par to saruna šai raidījumā Augstāk par zemi.

Grāmatas “Eksčempions. Mihails Tāls” iecere dzima Latvijas šahistu vidē, lai Latvijai un pasaulei atgādinātu par vienu no slavenākajiem rīdziniekiem - astoto pasaules čempionu šahā, seškārtēju PSRS čempionu un starptautisko šaha lielmeistaru. Taču vēsturnieks un šaha treneris Andris Tihomirovs ir uzrakstījis ko vairāk. Grāmatā un arī šai sarunā sekojošajā raidījumā, ir viņa ļoti personisks skatījums uz šaha spēles nozīmi pasaules vēsturē, kā arī jautra saspēle ar, sarunās ar laikabiedriem noskaidrotajiem, Mihaila Tāla dzīves paradoksiem. Šis kārtējais atgādinājums par Mihaila Tāla dzīvi un personību, rosina arī atskatīties uz filmām, intervijām, pat operu, kas tapusi par slaveno šaha partiju ar Mihailu Botviņiku. Raidījumā arī mēģinām izsekot, kā Mihaila Tāla neordinārā personība pamazām pārtop mākslas tēlā un leģendā, kas sajūsmināt spēj daudz un dažādos veidos, tostarp arī tos, kas neko nejēdz no šaha. Sarunā ar šahistu nosaukt Tālu par “kaut kādu šahistu” ir tikpat aizvainojoši, kā baleta mākslas cienītājam pateikt, ka Pavlova ir kaut kāda kūka, Raksta Andris Tihomirovs savā grāmatā “Eksčempions. Mihails Tāls” . Paviršas zināšanas arī vienkārši nav interesantas. Nesen iznākusī grāmata piedāvā tuvplānus, kas interesanti būs arī nešahistam.  Ja jūs nesavaldzinās autora stāstījuma veids, grāmatā “Eksčempions. Mihails Tāls”,  ir alternatīva – Andris Tihomirovs ir arī Nacionālās enciklopēdijas šķirkļa par Mihailu Tālu autors, un tur viņa valoda ir gauži solīda, bez jebkādiem jokiem.

Nesen kāds pētījums atklājis interesantu faktu par skudru spēju darboties komandā - kad pūznī strauj aug iemītnieku skaits, skudras strādā smagāk un vairāk kopējā pūžņa labuma vārdā. Cilvēku sabiedrībā mēs nereti novērojam pretējo, ka lielākos kolektīvos mūsu uzņēmība un motivācija ziedoties sarūk. Vienlaikus skudru stratēģijas pārņemšana varētu palīdzēt risināt grūtības robotu "kolektīvā". Kā mainās cilvēku, skudru un robotu uzvedība, kad jāsāk darboties komandā? Ko cilvēki un roboti varētu mācīties no dzīvnieku pasaules komandas saliedēšanā un cik labi komandas spēlētāji ir cilvēki un viņu radītās ierīces?  Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Ivars Austers, Latvijas Universitātes profesors sociālajā psiholoģijā, Jānis Dreimanis, Latvijas Dabas muzeja entomologs, un Agris Ņikitenko, Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes dekāns, profesors.

Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte (LBTU) kopā ar zinātnisko institūtu BIOR un citiem sadarbības partneriem izpētījuši galvenos riskus lauksaimniecībā un zivsaimniecībā, klimatam mainoties. Nesen raidījumā stāstījām par pētījumu, kurā skaidrotas klimata pārmaiņu ietekmes jomas lauksaimniecībā. Taču Latvijā darbojamies ne tikai ar sauszemes resursiem, arī zivis ir mūsu dabas bagātība, un arī tās ietekmē klimata izmaiņas. Vai nākotnē mainīsies zivju sabiedrība mūsu iekšzemes ūdeņos un jūrā un ko tas nozīmē zivsaimniecībai? Vai zivis kļūs mazākas, retākas, sugu ziņā vienveidīgākas un kā mainīsies to nārstošanas un citi dzīves paradumi? Analizē Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR zivju resursu pētniecības departamenta vadošais pētnieks Ēriks Krūze un biologs, Latvijas Universitātes docents Matīss Žagars.

Ukrainas militāri politiskās situācijas novitātes ir Ukrainas bruņoto spēku pieaugusī gaisa triecienu kapacitāte un tās ietekme uz Krievijas degvielas piegādi iekšējā un ārējā tirgū, parādījušās ziņas par Pentagona aizliegumiem amerikāņu tāldarbības raķešu lietošanai, kā arī Polijas prezidents uzlicis veto Ukrainas atbalsta likumprojektam. Pēc mēneša gaidāmās vēlēšanas Moldovā, kur nākas pievērsties Krievijas un Eiropas Savienības iesaistei, attiecīgi, pro- un antieiropeisko spēku atbalstam. Ārvalstu aktualitātes pārrunājam studijā kopā ar Latvijas Transatlantiskās organizācijas (LATO) vadītāju Sigita Strubergu un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes locekli Sandi Šrāderu. Maijas Sandu „pēdējā kauja” Šodien Moldovā paredzēta trīs Eiropas politikas smagsvaru vizīte – Kišiņevā sagaida Francijas prezidentu Emanuelu Makronu, Polijas premjerministru Donaldu Tusku un Vācijas kancleru Olafu Šolcu. Tas ir nepārprotams atbalsta žests Moldovas proeiropeiskajiem spēkiem – pie varas esošajai partijai „Rīcība un Solidaritāte” un prezidentei Maijai Sandu. Nākamās Moldovas parlamenta vēlēšanas, kurām jānotiek 28. septembrī, mediji jau nodēvējuši par prezidentes „pēdējo kauju” viņas valsts ceļā uz Eiropas Savienību. Iepriekšējās vēlēšanās 2021. gadā „Rīcība un Solidaritāte” pārliecinoši uzvarēja, iegūstot 63 no 101 deputāta vietas. Parlamentā iekļuva vēl tikai divi politiskie spēki: toreizējais Komunistu un sociālistu bloks ar 32 mandātiem un oligarha Ilana Šora dibinātā un sava dibinātāja vārdā nodēvētā partija ar sešiem mandātiem. Nākamais gads nesa Krievijas plaša mēroga iebrukumu Moldovas kaimiņvalstī Ukrainā, ukraiņu bēgļu plūsmu uz un caur Moldovu, destabilizētu ekonomisko un enerģētisko situāciju. Zīmīgi, ka dienās, kad krievu tanku kolonnas virzījās uz Kijivu, „Rīcības un Solidaritātes” reitingi būtiski kritās, pēc tam gan atkal atgūstoties līdz ar pozitīvākām ziņām no frontes. Izšķirošs moments bija Moldovas prezidenta vēlēšanas pagājušā gada oktobrī, vienlaicīgi ar konstitucionālo referendumu, kas ļāva valstij virzīties uz Eiropas Savienību. Maija Sandu tika ievēlēta uz otru termiņu ar apmēram 55 % balsu, savukārt referendumā proeiropeiskajiem spēkiem pozitīvā atbilde iegūta par mata tiesu – ar 50 un trīsdesmit piecām simtdaļām procenta. Kopš pēdējām vēlēšanām aizvadītajos gados „Rīcība un Solidaritāte” lielākoties palikusi sabiedrības aptauju līderos, tomēr pēdējos mēnešos tās pozīcijas nav spožas. Valdošajai partijai min uz pēdām jūlijā saformētais „Patriotiskais bloks”, kurā sociālistiem un komunistiem pievienojušās divas mazākas partijas – „Moldovas sirds” un „Moldovas nākotnes partija”. Oficiāli bloka lozungs ir starptautiski neitrāla un nepievienojusies Moldova, kas praksē, protams, nozīmē pavērt durvis Kremļa ietekmei. Daudz atklātāk prokremlisks ir Ilana Šora jaunais veidojums – bloks „Uzvara”, kura dibināšanas kongress jūlija sākumā notika Maskavā. Taču pēc tam, kad bloka saraksta „lokomotīve”, autonomā Gagauzijas reģiona gubernatore Jevgenija Gucula tika notiesāta uz septiņiem gadiem cietumā par nelegālu Krievijas finansējuma saņemšanu, Moldovas Centrālā vēlēšanu komisija atsauca bloka un arī to veidojošo atsevišķo partiju reģistrāciju vēlēšanām. Līdz ar to palielinājušās izredzes vēl diviem politiskajiem spēkiem: blokam „Alternatīva”, kura redzamākās figūras ir Maijas Sandu galvenais konkurents pērngada prezidenta vēlēšanās Aleksandrs Stojanoglo un agrākais premjerministrs Jons Kiku, kā arī partijai „Mūsu partija”. „Alternatīva” sevi vismaz oficiāli pozicionē kā proeiropeisku spēku, savukārt „Mūsu partijai” ir populistu un mērenu eiroskeptiķu reputācija. Ja vēlēšanu rezultāti aptuveni atbildīs pašreizējiem aptauju rādītājiem, tad „Rīcībai un Solidaritātei” var nākties meklēt sev kādu koalīcijas partneri. Ukraina rāda, ko spēj Strauji kāpušas degvielas cenas, milzu rindas pie benzīntankiem un degvielas iegādes normas dažos Krievijas reģionos – tāds ir Ukrainas gaisa uzbrukumu redzamais rezultāts. Kā ziņo laikraksts "The New York Times", Ukrainai jau izdevies izsist no ierindas apmēram sesto daļu no Krievijas naftas pārstrādes jaudām. Tai skaitā uz laiku tikusi apturēta piegāde pa naftas vadu „Draudzība”, pa kuru krievu naftas produktus saņem Ungārija un Slovākija. Ungārijas ārlietu ministrs Peters Sijarto jau paziņojis, ka viņa valsts atslēgšana no degvielas piegādēm esot uzbrukums tās suverenitātei. Tiek ziņots, ka Krievija savukārt turpina triecienus pa Ukrainas enerģētika infrastruktūru, draudot ar apkures problēmām nākamajā ziemā. Tomēr tendence ir nepārprotami iezīmējusies – Ukraina šai gaisa karā vairs nav „peramais zēns”, tās prettriecieni kļūst agresoram arvien sāpīgāki un līdz ar to Krievijas sabiedrībai pamanāmāki. Un tos nevar nepamanīt arī starptautiskajā arēnā, kur joprojām biezē migla ap Donalda Trampa un viņa administrācijas izredzēm apsēdināt Kremļa diktatoru un viņa Kijivas pretni pie viena sarunu galda, un šajā kontekstā joprojām aktuāls priekšstats, ka „Zelenskim nav kāršu”. Vēl viens potenciāls „trumpis” Kijivas rokās ir ziņa par sekmīgu Ukrainas spārnotās raķetes „Flamingo” izmēģinājumu noslēgumu. Raķetes darbības rādiuss ir līdz trīs tūkstošiem kilometru, kaujas lādiņa masa – līdz vienai tonnai. Tie ir rādītāji, kas pārspēj jebkuru līdzīgu ieroču veidu, kādu Ukrainai līdz šim nodevuši Rietumus sabiedrotie, pie tam liedzot tos lietot triecieniem Krievijas pamatteritorijā. Tikām neiepriecinošas ziņas pirmdien pienākušas no Varšavas, kur Polijas prezidents Karols Navrockis ar savu veto apturējis likumprojektu, kuram bija jāturpina poļu finansiālais atbalsts Ukrainai, tai skaitā pieejai globālajam saziņas tīklam Starlink no 1. oktobra. Tas, savukārt, draud iedragāt ukraiņu spēku taktiskās iespējas frontē un apdraud citas Ukrainas valdībai svarīgas informācijas drošu apriti un glabāšanu. Prezidenta Navrocka rīcībai ir iekšpolitiski motīvi. Nesen ievēlētais poļu politikas konservatīvās līnijas pārstāvis, kura platformā nozīmīgi ir „Polija pirmajā vietā” motīvi, vēlas apcirpt sociālās garantijas, kādas saņem Polijā patvērumu radušie Ukrainas bēgļi. Viņš grib, lai bērnu un veselības pabalstus turpmāk saņemtu tikai strādājoši bēgļi. Tas dotu Polijas budžetam nepilnu divu miljonu eiro ietaupījumu, tiesa, budžets būtu jāpārplāno. Sagatavoja Eduards Liniņš.    

Dažos gados tiešām jūnijs ir vasaras karstākais mēnesis, tomēr šādi gadījumi ir diezgan reti. Nesen – gan 2019., gan 2020. gada vasarā jūnijs izrādījās vasaras siltākais mēnesis, bet vēl iepriekš tāds gadījums bijis 1995. gadā. Pagājušajā gadsimtā tādi gadījumi bijuši vidēji reizi desmitgadē, bet visus tos apvieno kāds konkrēts faktors – ne tik daudz sekojošie mēneši jūlijs un augusts bijuši vēsi, bet jūnijs izteikti karstāks par klimatisko normu. Un šī ir tā reize, kad, balstoties nevis atmosfēras procesu analīzē, bet statistikā, var teikt, ka šogad jūlijs un augusts būs siltāki, nekā jūnijs, jo pēdējā gadsimta laikā nav bijuši gadījumi, kad vēsam jūnijam sekotu vēl vēsāks jūlijs un augusts. Jūnija vidējā temperatūra bijusi par 0,6 grādiem vēsāks par normu. Bet šajā raidījumā atskatīsimies ne tikai uz jūniju, bet visu 2025. gada pirmo pusi.  Mēs turpinām cerēt uz siltākām un sausākām dienām, bet Rietumeiropā šī vasara nedod atelpu un līdzīgi kā iepriekšējās vairākas, atkal sagādā karstuma viļņus, kas nes arvien jaunus rekordus. Skandināviju un Baltiju no karstuma šovasar glābj nerimstoša Atlantijas ciklonu darbība, turklāt vasarā, kad arī sauszeme saulē uzsilst labi, cikloni veiksmīgi pastiprinās un atjauno spēkus arī virs kontinenta – gan Skandināvijas, gan Eiropas austrumiem un Krievijas, nesot biežas lietas, valdošos ziemeļrietumu vējus, kas nes vēsumu no okeāna ziemeļu daļas un pat Arktikas. Tik noturīga ciklonu plūsma pāri mūsu reģionam vasarās nav raksturīga, tomēr vismaz reizi desmitgadē tā notiek. Un lai kā gribētos atrast vēsajai vasarai iemeslu, nekur tālāk par pašiem cikloniem diemžēl tikt nevaram – iemesls, kāpēc šogad tie virzās tieši šādā trajektorijā, nav noskaidrojams dažu dienu vai pat nedēļu laikā. Tas diemžēl prasītu ilgstošu pētniecību, un bez garantijas, ka izdotos noskaidrot tālākus iemeslus šādai atmosfēras cirkulācijai, tādēļ atliek vien iztikt ar to, ka reizēm šādi gadās. Jau pieminēts dažos iepriekšējos raidījumos, ka pēdējo reizi tik vēsa un slapja vasara Latvijā bija 2017. gadā, turklāt toreiz jūnijs bija pat vēl par 0,5 grādiem aukstāks nekā šogad, bet augustā bija vēl lielāki plūdi, nekā šīs vasaras sākumā piedzīvotie. Šobrīd ir vērts atskatīties uz gada pirmo pusi, jo vairākkārt dzirdēts cilvēkus sakām, ka tik vēsu jūniju viņi neatminas. Un tā ir tiesa – neatminas, neatceras, nevis ka tāds nav bijis. Relatīvi nesen, 2017. gadā, bija vēl aukstāks un pēdējā gadsimta laikā - kopš 1924. gada ir bijuši 50 jūniju, kas bijuši vēl vēsāki par nupat piedzīvoto. Skaidrs, ka tik senus laikus kā pagājušā gadsimta vidus un pirmā puse reti kurš atminas, bet pat šajā 21. gadsimtā ir bijuši astoņi jūniji, kas aukstāki par šo. Tāpēc atkārtošana – zināšanu māte. Lai nepiemirstas, kas noticis šogad, iziesim cauri pirmajiem sešiem šī gada mēnešiem: Galvenā janvāra īpašība bija siltums – tas bija 3. siltākais janvāris meteoroloģisko novērojumu vēsturē, bija 98 siltuma rekordi. Vissiltākā diena bija mēneša pēdējais datums – 31. janvāris, kad Rucavā un Daugavpilī bija +9,2 grādi. Vēl 7. janvāris varbūt kādam pavisam personīgi palicis atmiņā, jo daļā Latvijas veidojās pamatīgs apledojums – snigšanu nomainīja lietus, kad temperatūra vēl bija zem nulles. Janvāra beigās, nākot uz radio, Rīgas centra parkos jau dziedāja strazdi, likās, ka pavasaris ir tepat aiz sturā, bet februāris ziema tikai sākās. Precīzāk – 7. februārī visā Latvijā iestājās meteoroloģiskā ziema, jo vidējā diennakts temperatūra stabili noslīdēja zem nulles un var droši teikt, ka aizvadītā ziema bija 18 dienas gara, jo tieši tik ilgi stabils sals pieturējās. Jau 25. februārī atgriezās atkušņi, kas bija tikpat stabili, nokausējot sniegu, sākās meteoroloģiskais pavasaris. Un pagājušās ziemas pats aukstākais laiks arī bija tāds knaps sala kniebiens – 20. februārī Daugavpilī bija –19,7 grādi, tātad pat ne pilni –20 grādi. Noteikt, vai pavasaris bija auksts, vai ne arī nemaz nav tik vienkārši, jo marts ar aprīli bija fenomenāli silti – marts bija 2. siltākais vēsturē ar 99 siltuma rekordiem, iespaidīgākais no tiem bija 10. martā, kad Liepājā bija 17,4 grādus silts. Bez pārspīlējuma var teikt – pusjūnijs Liepājā bija aukstāks nekā 10. marts, jo jūnijā bija 18 dienas, kas bija vēsākas, nekā 10. marts. Maksimālā temperatūra 18 jūnija dienās bija zemāka.  Aprīlis savukārt bija 5. siltākais vēsturē, bet ar vienu dienu, ko laika ziņās nākas pieminēt vēl līdz šodienai – 18. aprīli, kad temperatūra sasniedza 28,4 grādus – jebkad karstākais laiks, kas aprīlī fiksēts. Tiesa, nebija jau arī tā, ka siltums bija ļoti noturīgs, stabils un nebeidzams – 5. aprīlī vēl daudzviet pamatīgi sniga, Vidzemē dažviet uzsniga pat ap 15 cm svaiga sniega. Bet 18. aprīlis līdz pat šodienai, 1. jūlijam, ir šī gada siltākā diena. Nu jau gan izskatās, ka ja ne rīt, tad parīt beidzot temperatūra pakāpsies vēl augstāk, taču šādi Latvijā tiešām notiek pirmo reizi, ka tik agri pavasarī ir diena, kas līdz pat gada vidum tur karstākās dienas statusu. Cilvēkiem bieži gribas domāt, ka kaut kur vienā pasaules vai kontinenta galā notiek kādas lietas, kas otrā izraisa anomālijas un tad to var viegli savilkt kopā. Lielākoties tā nav. Kādēļ pavasara pirmajā pusē tik ilgstoši valdīja dienvidvēju plūsmas, kas nesa vienu rekorda siltuma vilni pēc otra, un kādēļ nu jau divus mēnešus gandrīz bez mitas pie mums nāk cikloni ar vēsu gaisu no Atlantijas okēna ziemeļiem vai Arktikas, diemžēl, izskaidrot nevar. Mierinājums gan ir tas, kašie procesi paši par sevi nav unikāli. Arī iepriekš vēsturē ne reizi vien tā ir bijis, bet kopējās klimata pasiltināšanās dēļ siltuma viļņi ir arvien siltāki, bet aukstuma viļņi arvien vājāki, ko labi parādīja maijs un jūnijs. Lai arī mēs tos tagad atceramies kā aukstus mēnešus, kad ilgi gaidītā siltuma vietā biežāk bija lietus un drēgunums, maijā tika sasniegti tikai četri vietējas, pat ne valsts mēroga, aukstuma rekordi, iepretim tiem simtiem siltuma rekordu, kas tika sasniegti janvārī, martā un aprīlī.

Raidījumā Piespēle pirmo reizi pēc formāta maiņas runājam par ātrumlaivu sportu. Nesen par Eiropas čempionu F-2 klasē kļuva Latvijas labākais ātrumlaivu sportists Ņikita Lijcs. Viņš stāsta par šī sporta veida popularitāti Latvijā, kā arī saviem nākotnes plāniem. Nedēļas topā: Uvis Balinskis un Floridas “Panthers” otro gadu pēc kārtas triumfē Nacionālās hokeja līgas Stenlija kausa finālsērijā, šogad sešās spēlēs uzvar Edmontonas “Oilers”; Amerikas Hokeja līgas finālsērijā būs vajadzīgas vismaz sešas spēles - Artūram Šilovam un Ebotsfordas “Canucks” pagaidām nav izdevies iegūt Kaldera kausu, bet sērijā 3-2 pret Sanda Vilmaņa pārstāvēto Šārlotes “Checkers”; Kitija Laksa rezultatīvi turpina spēlēt Sieviešu Nacionālajā basketbola asociācijā, bet Fīniksas “Mercury” izvirzās līgas vadošajās pozīcijās; Latvijas futbola virslīgas otrais aplis noslēdzas ar Rīgas derbiju, tajā šoreiz pēc ilgāka pārtraukuma noskaidro uzvarētāju - kopvērtējuma līdere “Riga” ar 3:1 uzveic RFS un palielina pārsvaru skrējienā pēc čempiontitula.

Rob's had enough of "MAGA stupidity," Dave and Ted have hot takes on the Alberta library book controversy, Nesen says it's time to rethink Canada's export strategy, and Touring Zebra takes on the Texas Ten Commandments story. It's The Flamethrower presented by the DQs of Northwest Edmonton and Sherwood Park! FIRE UP YOUR FLAMETHROWER: talk@ryanjespersen.com When you visit the DQs in Palisades, Namao, Newcastle, Westmount, and Baseline Road, be sure to tell 'em Real Talk sent you! FOLLOW US ON TIKTOK, X, INSTAGRAM, and LINKEDIN: @realtalkrj & @ryanjespersen The views and opinions expressed in this show are those of the host and guests and do not necessarily reflect the position of Relay Communications Group Inc. or any affiliates.

Alberta's capital city has the potential to boom just like Dubai. So says Dr. Murtaza Haider, the newly-installed Radhe Krishna Gupta Executive Chair in the Cities Institute at the University of Alberta. The new executive chair is made possible by a $5M gift from Rohit Gupta, president of the Rohit Group, who joins Dr. Haider and BILD Edmonton Metro CEO Kalen Anderson in a smart and inspiring edition of the Real Talk Round Table (2:40).  BUILDING THE CITY of TOMORROW: https://www.ualberta.ca/en/folio/2025/06/building-the-city-of-tomorrow.html TELL US WHAT YOU THINK: talk@ryanjespersen.com  1:01:00 | Donald Trump and Elon Musk are officially friends off. Jespo, Johnny and our Real Talk Live Chatters chime in on the implosion of the high-profile former friendship. 1:19:30 | It's the 81st anniversary of D-Day. Real Talk pays its respects.  FOLLOW HISTORIAN CRAIG BAIRD: https://x.com/CraigBaird 1:23:00 | Rob's had enough of "MAGA stupidity," Dave and Ted have hot takes on the Alberta library book controversy, Nesen says it's time to rethink Canada's export strategy, and Touring Zebra takes on the Texas Ten Commandments story. It's The Flamethrower presented by the DQs of Northwest Edmonton and Sherwood Park!  FIRE UP YOUR FLAMETHROWER: talk@ryanjespersen.com  When you visit the DQs in Palisades, Namao, Newcastle, Westmount, and Baseline Road, be sure to tell 'em Real Talk sent you!  FOLLOW US ON TIKTOK, X, INSTAGRAM, and LINKEDIN: @realtalkrj & @ryanjespersen  JOIN US ON FACEBOOK: @ryanjespersen  REAL TALK MERCH: https://ryanjespersen.com/merch RECEIVE EXCLUSIVE PERKS - BECOME A REAL TALK PATRON: patreon.com/ryanjespersen THANK YOU FOR SUPPORTING OUR SPONSORS! https://ryanjespersen.com/sponsors The views and opinions expressed in this show are those of the host and guests and do not necessarily reflect the position of Relay Communications Group Inc. or any affiliates.

Eiropas Savienības dalībvalstu ministri 27. maijā apstiprināja finanšu rīku, kas ļaus veikt kopīgus ieroču, munīcijas un dažādu militāro tehnoloģiju iepirkumus līdz pat 150 miljardu eiro apmērā. Ukraina cer uz ilgi gaidītajām "Taurus" raķetēm pēc Vācijas atļaujas izmantot tālas darbības ieročus. Lai nodrošinātu lētākus pārtikas pamatproduktus un palielinātu vietējās izcelsmes preču sortimentu veikalos, parakstīts memorands par pārtikas cenu samazināšanu. Nesen notikušajā Rīgas skolu ēdināšanas iepirkumā uzvarētāju noteikusi nejaušība. Aptuveni 53 miljoni sadalīti izlozē, un tajā pārliecinoši laimējies lietuviešu uzņēmumam. Veselības aprūpes finansēšanas likums iestrēdzis Saeimas komisijā. Arī pēc pusotru mēnesi ilgušām diskusijām joprojām ir daudz neskaidrību.

Nesen veiktās veikalos nopērkamā medus pārbaudēs atklājies, ka 14 paraugi no 20, neatbilda autentiska medus standartam. Prasti viltojumi vai neatbilstība standartam? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Pārtikas un veterinārā dienesta Augu izcelsmes produktu, dzērienu un bioloģiskās lauksaimniecības uzraudzības daļas vadītājs Māris Eiklons, Latvijas Biškopības biedrības valdes priekšsēdētājs Valters Brusbārdis un biškopis, Latvijas biškopības biedrības Siguldas nodaļas vadītājs Jānis Kronbergs. Māris Eiklons skaidro, ka paraugi tika izvēlēti mērķtiecīgi lielveikalu ķēdēs. Jau iepriekš daži medus paraugi analizēt Igaunijā DNS līmenī, kas arī parādīja, ka kaut kas nav kārtībā. Šoreiz paraugus sūtīja uz pārbaudi laboratorijā Austrijā. "Piecos paraugos konstatēja sveša cukura klātbūtni. Medū nekas nedrīkst būt klāt svešs. Medus ir medus, medus ir tas, ko ražo bitīte nevis cilvēks. Cilvēks iejaukties medus ražošanas procesā nedrīkst, kaut ko piejaukt, pievienot," norāda Māris Eiklons. Biškokji norāda, ka medus falsificēts fasēšanas procesā. "Līdz šim visi ņemtie Latvijas medus paraugi ir bijis medus. Īsts medus," skaidro Māris Eiklons. "Pieci paraugi bija tādi, kurus uzskatījām, ka neatbilst medum, un šie pieci paraugi, attiecīgās medus partijas ir izņemtas no tirdzniecības." Šobrīd pārbaudes turpinās, lai skaidrotu, no kurienes medus nācis. Četri paraugi fasēti Lietuvā, viens laikam būs fasēts Latvijā. Pēc kādiem faktoriem medu analizē BIOR laboratorijā Latvijā un vai vērtē arī medus autentiskumu, BIOR Ķīmijas laboratorijas vadītājs Vadims Bartkevičs.

No ziemas miega modušies lāči, cilvēka tuvumā jau drošāk jūtas lūši, aizvien diskusijas par vilku sirojumiem lopkopju tuvumā. Kā klājas plēsējiem Latvijā? Ko zinām par šo dzīvnieku uzvedību un kā šīs zināšanas var palīdzēt sadzīvot ar Latvijas mežu iemītniekiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Valsts mežu zinātnes institūta "Silava" pētnieks, zoologs Jānis Ozoliņš un šī paša institūta vadošā pētniece Guna Bagrade.   Nesen plašsaziņas līdzekļos varējām lasīt informāciju par to, ka ASV zinātnieki pēc DNS paraugiem ir klonējuši pirms 10 tūkstošiem gadu izmirušu vilku sugu. Vai pēc pieejama fosilā ģenētiskā materiāla ir iespējams no jauna radīt sen izmirušas sugas, skaidro ģenētiķis Īzaks Rašals.   Par savu izvēlēto zinātniskās fantastikas grāmatu stāsta astronomijas entuziaste, "StarSpace" observatorijas saimniece Anna Gintere. Viņa iepazīstina ar Daniela Suareza (Daniel Suarez) triloģijas pirmajām divām daļām "Delta-v" un "Critical Mass" (Kritiskā masa) "Grāmata zināmā mērā ieskicē to, ko varētu sagaidīt no kosmosa izpētes un apguves nākotnē. Šobrīd tā vēl ir zinātniskā fantastika ar būtisku uzsvaru vārdā zinātne," atzīst Anna Gintere. Triloģijas trešā daļa vēl top.

Nesen says Pierre better get serious about policy, AJ says Jespo's out to lunch on "grey areas," Ms. B has a hot take on The Great One, Cam has an axe to grind with Max Fawcett, and Brandon paints a picture of a sovereign Alberta. It's The Flamethrower presented by the DQs of Northwest Edmonton and Sherwood Park! FIRE UP YOUR FLAMETHROWER: talk@ryanjespersen.com When you visit the DQs in Palisades, Namao, Newcastle, Westmount, and Baseline Road, be sure to tell 'em Real Talk sent you!    

Pretty much everybody agrees: the consumer carbon tax is dead in Canada. Mark Carney's getting credit for it in the polls, which has to drive Pierre Poilievre crazy. After all, he's the one who's promised to "Axe the Tax" for the past two years. In this episode, two of Canada's most credible voices on the matter debate: Who ultimately killed the carbon tax?  3:30 | Shannon Phillips and Ken Boessenkool dig into the carbon tax, the UCP "CorruptCare" scandal, low oil prices and the Alberta budget, Mark Carney and China, Pierre Poilievre and crowd sizes, and the inevitable fate of the federal NDP.  MAKE BETTER POLICY: https://mbpolicy.com/ 1:12:20 | Jespo tells us about the time then-MP Kerry Diotte blew him up on Twitter at 3am.  1:22:00 | Nesen says Pierre better get serious about policy, AJ says Jespo's out to lunch on "grey areas," Ms. B has a hot take on The Great One, Cam has an axe to grind with Max Fawcett, and Brandon paints a picture of a sovereign Alberta. It's The Flamethrower presented by the DQs of Northwest Edmonton and Sherwood Park!  FIRE UP YOUR FLAMETHROWER: talk@ryanjespersen.com  When you visit the DQs in Palisades, Namao, Newcastle, Westmount, and Baseline Road, be sure to tell 'em Real Talk sent you!  SUPPORT THE FULL HOUSE LOTTERY TODAY! https://fullhouse.ca/ REGISTER FOR THE REAL TALK GOLF CLASSIC: https://www.ryanjespersen.com/real-ta... JOIN US APRIL 12 at the ICCHANGE GALA: https://www.icchange.ca/2025gala FOLLOW US ON TIKTOK, X, INSTAGRAM, and LINKEDIN: @realtalkrj & @ryanjespersen  JOIN US ON FACEBOOK: @ryanjespersen  REAL TALK MERCH: https://ryanjespersen.com/merch RECEIVE EXCLUSIVE PERKS - BECOME A REAL TALK PATRON: patreon.com/ryanjespersen THANK YOU FOR SUPPORTING OUR SPONSORS! https://ryanjespersen.com/sponsors The views and opinions expressed in this show are those of the host and guests and do not necessarily reflect the position of Relay Communications Group Inc. or any affiliates.

Nesen medijos izskanēja ziņas par autobusa lieluma asteroīdu, kas nākotnē varētu ietriekties zemeslodē. Lai arī šobrīd NASA ir izslēgusi šādu scenāriju, nav solīts, ka nākotnē šādi potenciāli bīstami kosmosa ķermeņi nevarētu skart mūsu planētu. Kādas sekas tas radītu un kā varam zināt asteroīdu trajektoriju? Par to studijā saruna ar IT speciālistiem, astronomijas entuziastiem Raiti Misu un Intu Ķešānu, kā arī sazināmies caur Zoom ar "StarSpace" observatorijas saimnieci Annu Ginteri. Skatot līdz šim uzņemtos attēlus ar Marsa pavadoņiem, kļūst skaidrs, ka tie nevarētu piedalīties debess objektu skaistumkonkursā – neregulāras formas, punaini un ar iedobumiem, pēc izskata tie vairāk līdzinās kartupelim, ne Mēnesim, ja gribam vilkt paralēles ar Zemes dabisko pavadoni. Šos abus pavadoņus atklāja amerikāņu astronoms Asafs Holls 1877. gadā, un tā kā Marss ir kara dievs romiešu mitoloģijā, jeb Arejs – sengrieķu mitoloģijā, tad, skatot seno grieķu mītus par Areja pēcnācējiem, šos pavadoņus Holls nosauca Areja dēlu vārdos – Foboss (bailes) un Deimoss (šausmas). Bet patiesībā šie debess objekti ir  miermīlīgi un nekaitīgi. Ar Deimosu un Fobosu raidījumā iepazīstina Latvijas Astronomijas biedrības pārstāvis Mārtiņš Gills. Kā varam lasīt tīmekļa vietnē astronomijas interesentiem „Starspace”, paņemot abu pavadoņu paraugus, ticis konstatēts, ka pavadoņu virsma ir ļoti tumša un tā atstaro tikai 5–7 % no saņemtās gaismas. To pamatsastāvā konstatēti primitīvi oglekļa savienojumi, kuru izcelsme ir meklējama asteroīdu joslas tālākajos apgabalos. Velkot paralēles ar Zemes pavadoni Mēnesi, arī Foboss un Deimoss Marsam ir pagriezuši tikai vienu pusi un abi atšķirīgu ātrumu uzlec un noriet. Kosmosa iekarotāju plānos ir nākotnē šos pavadoņus, konkrēti lielāko – Fobosu (aptuveni  Cēsu izmērā) –, izmanot kā dabisku vilcējspēku, nogādājot  kravas  turp un atpakaļ no Marsa.     

We're diving deep into the art of telesales with industry expert Dana Nesen. With 20 years of experience in final expense telesales and a passion for empowering agents, Dana breaks down her step-by-step process to help you overcome resistance, build trust, and close more sales.

Ne vienā vien valstī pēdējā laikā cilvēki ir izgājuši ielās, paužot savu attieksmi pret valdošo varu un valstī notiekošo. Vācija, Serbija, Gruzija un Slovākija. Vietumis protesti ir devuši kādus rezultātus, vietumis, šķiet, pagaidām nē. Tomēr jebkura neapmierinātība valdošo varu uztrauc. Kāpēc vienā valstī ar protestiem kaut ko var panākt, citā - nē? Raidījumā Divas puslodes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis. Gruzija – nervu un izturības cīņa Partija „Gruzijas sapnis” pirmoreiz nāca pie varas 2012. gadā, toreiz koalīcijas sastāvā un pozicionējot sevi kā kreisi centrisku, proeiropeisku spēku. Kopš 2016. gada tā ir vienīgā valdošā partija ar vairākumu Gruzijas parlamentā un šobrīd kontrolē arī teju visas pašvaldības. Partijas dibinātājs un kādreizējais premjerministrs Bidzina Ivanišvili oficiāli ieņem „Gruzijas sapņa” goda priekšsēdētāja amatu, taču tiek pamatoti uzskatīts par faktisko partijas un lielā mērā arī valsts vadītāju. Pamazām partijas politikā iezīmējās arvien pamanāmāka tendence tuvināt Gruziju Kremlim, kam līdztekus notika varas koncentrēšanas process. Kā spilgts indikators bija t.s. Ārvalstu aģentu likums – attiecīgā Krievijas likumdošanas akta līdzinieks, kuru valdošā partija, par spīti sabiedrības protestiem un valsts prezidentes Salomes Zurabišvili opozīcijai, tomēr izdabūja līdz likuma statusam 2024. gada maijā. Pagājušā gada oktobrī Gruzijā notika kārtējās parlamenta vēlēšanas, kurās „Gruzijas sapnis”, saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem, ieguva vairākumu. Opozīcijas partijas, liela daļa sabiedrības un prezidente Zurabišvili attiecās atzīt vēlēšanu rezultātus, norādot uz daudziem pārkāpumiem. Ļaudis izgāja ielās, pieprasot atkārtotas, starptautiski novērotas vēlēšanas. Vara vērsa pret protestētājiem policijas spēkus, kuru rīcība ar laiku kļuva arvien brutālāka. Fiksēti simtiem aizturēto piekaušanas, spīdzināšanas un aplaupīšanas gadījumu. Sākotnēji protestu kustības centrā bija prezidente, taču viņas pilnvaru termiņš beidzās gada nogalē, un viņas vietā stājās valdošās konjunktūras ieliktenis, agrākais futbolists Miheils Kavelašvili. Atbildot uz Eiroparlamenta rezolūciju, kas pieprasīja atkārtotu vēlēšanu sarīkošanu, premjers Kobahidze paziņoja, ka Gruzija pārtrauc sarunu procesu par pievienošanos Eiropas Savienībai. Neskatoties uz varas arvien pieaugošo brutalitāti, protesti turpinās joprojām. Pēdējais valdošā režīma solis ir jauna likumu pakete, kas paredz daudz stingrākus ierobežojumus un bargākus sodus masu protestu dalībniekiem, piemēram, administratīvās aizturēšanas termiņa pagarināšana no 15 līdz 60 diennaktīm un privātas informācijas izplatīšanas pielīdzināšana protesta organizēšanai. Serbija – sabiedrība pieprasa atbildību Pagājušā gada 1. novembrī Serbijas pilsētā Novi Sadā notika traģisks negadījums: nogāžoties nesen renovētas dzelzceļa stacijas betona nojumei tika nogalināti 15 un smagi ievainoti divi cilvēki. Masu pulcēšanās, kas aizsākās kā bojāgājušo piemiņas mītiņi, pamazām pārauga pret varu vērstās demonstrācijās, saistot notikušo ar vispārējo korupcijas un varas funkciju nepildīšanas situāciju. Serbijas Progresīvā partija ir pie varas kopš 2012. gada, sākotnēji kā viena no valdošās koalīcijas, bet kopš 2014. gada kā parlamentārā vairākuma partija. Kopš 2017. gada tās līderis Aleksandrs Vučičs ir valsts prezidenta amatā. Daudzi kā Serbijā, tā ārvalstīs uzskata, ka valstī ir izveidota faktiska vienpartijas nomenklatūra, kas ļauj pie varas esošajiem un tiem pietuvinātajiem nodrošināt sev labumus uz pārējās sabiedrības rēķina. Protesti pret varu notikuši vairākkārt, taču pašreizējie ir ar vēl nebijušu mērogu. To dzinējspēks ir jaunatne, sevišķi jau studenti, kuriem tagad pievienojušies citi, t.sk. zemnieki un motociklistu klubu dalībnieki, kuri ar savu tehniku un braucamrīkiem piedalās automaģistrāļu bloķēšanā. Pie varas esošie šai situācijā izvēlējušies lavierēšanas taktiku, upurējot dažus grēkāžus. Kā pirmais novembra nogalē demisionēja celtniecības ministrs Gorans Vesičs, kurš vēlāk pat uz dažām dienām tika arestēts. Sekoja vēl pāris ministru atkāpšanās, līdz 29. janvārī par savu demisiju paziņoja premjerministrs Milošs Vučevičs. Tas ir pēdējais prezidenta Vučiča upuris cerībā pielabināt sadusmoto sabiedrību. Tāpat viņš solījis publiskot visus ar Novi Sadas nelaimi saistītos materiālus un nevajāt protestu dalībniekus. Tiek atzīmēts, ka šī ir pirmā reize, kad Serbijas līderis šādi piekāpjas protestētājiem. Tajā pašā laikā viņš nācis klajā arī ar biedinošiem paziņojumiem, piemēram, ka viņa partijā ir septiņpadsmit tūkstošus liela lojālistu frakcija, kas devusi slepenu zvērestu līdz pēdējam aizstāvēt savu līderi. Slovākija – prokremlisko spēlīšu rezultāts Protesti Slovākijā sākās pēc tam, kad premjerministrs Roberts Fico 2024. gada nogalē pēkšņi apmeklēja Maskavu, kur tikās ar agresorvalsts vadoni Putinu. Šī tuvināšanās notika paralēli spriedzes pieaugumam starp Slovākijas un Ukrainas valdībām, Fico pārmetot Ukrainai Krievijas gāzes tranzīta pārtraukšanu un pieprasot to atjaunot. Desmitus tūkstošu protestētāju, kuri ap gadumiju izgāja Bratislavas, Košices un citu pilsētu ielās, tikai vēl vairāk saniknoja premjera apgalvojumi, ka, saskaņā ar Slovākijas izlūkdienesta ziņām, viņus organizējot no ārvalstīm. Faktiski kustības vadības centrs ir organizācija „Mieru Ukrainai”. Protesti joprojām ir mierīgi, taču lozungi nepārprotami prasa valdības demisiju. Aptaujas rāda, ka turpinās varas partiju – Fico pārstāvētās „Virziens – sociāldemokrātija” un pašreizējā valsts prezidenta Petera Pelegrini partijas „Balss – sociāldemokrātija” reitingu kritums. Jau pāris mēnešus populārākā partija Slovākijā ir liberālais opozīcijas spēks „Progresīvā Slovākija”. Nesen, četriem pozīcijas deputātiem pārtraucot darbību varas frakcijā, valdošā koalīcija zaudēja parlamenta vairākumu. Vācija – radikāli labējiem nē! Kā apgalvo Vācijas prese, protestētāju skaits, kuri pagājušajā nedēļā izgāja Vācijas pilsētu ielās un laukumos, esot pārsteidzis pat pašus to organizētājus. Organizētāji apgalvo, ka Minhenē varētu būt sapulcējušies līdz pat 320 000 cilvēku, un neatkarīgi avoti vērtē pūļa lielumu uz vismaz 200 000. Tāpat desmitos tūkstošu mērāmas demonstrācijas pēdējās nedēļās notikušas Hannoverē, Rostokā, Berlīnē, Ķelnē, Hamburgā, Leipcigā un citur. Sanākušie pauž sašutumu par galēji labējās partijas „Alternatīva Vācijai” ietekmes pieaugumu, kas sola tai otro labāko rezultātu 23. februārī paredzētajās Bundestāga vēlēšanās. Sava daļa nepatikas tikusi arī šobrīd populārākā spēka – Vācijas kristīgo demokrātu – līderim Frīdriham Mercam, ciktāl partija bija iesniegusi Bundestāgā migrācijas likumdošanas grozījumu priekšlikumus, kurus atbalstījusi „Alternatīva Vācijai”, taču Bundestāgs ar nelielu balsu pārsvaru noraidījis. Kā pauž protestētāji, Mercs pārkāpis pēckara Vācijas politikas nerakstīto likumu – nekad neizmantot galēji labējo politisku atbalstu. Tomēr stingrāki imigrācijas noteikumi ir lielas vācu sabiedrības daļas prasība, un Mercs uz pārmetumiem atbildējis, ka nekādā ziņā nav gatavs sadarboties ar radikāļiem valdības veidošanā. Kā zināms, „Alternatīva Vācijai” nokļuva Bundestāgā 2017. gadā uz sabiedrības noskaņojuma viļņa, kuru izraisīja kancleres Angelas Merkeles nepārdomātā migrācijas politika. Pati „Alternatīva” gan cītīgi noliedz, ka tā būtu rasistiska, kur nu vēl neonacistiska partija, norādot, ka tās rindās netrūkst imigrantu pēcteču. Sagatavoja Eduards Liniņš.

In this special episode, Roger Short sits down with a powerhouse in the life insurance industry, Dana Nesen from Thousand Oaks, California. Dana is a familiar face to many in the space, known for her impactful YouTube channel and extensive telesales expertise. Recently, Dana experienced a dramatic shift in her career as she transitioned out of Lincoln Heritage, where she built a $5 million+ telesales agency from the ground up. Dana shares her journey of resilience and reinvention, detailing how she navigated sudden career changes, explored new opportunities, and ultimately landed with a company that aligns with her vision for empowering agents. This is more than a podcast episode—it's a masterclass in navigating the ups and downs of the insurance business with integrity, grace, and determination. In this episode, you'll discover: How Dana built a thriving telesales agency with over 115 active agents. Her insights on transitioning from one chapter to another in the insurance world. Why maintaining strong relationships and handling challenges with dignity matters. What's next for Dana as she launches her new agency, Empower Life Group?

„Black Rooster Kapelye” nosaukumā liktais „melnais gailis” tas pats mūsu mūzikas folklorists Emilis Melngailis vien ir. Nesen iznākušais „Black Rooster Kapelye” albums ir stāsts par jaunākās paaudzes folkloras pētniekiem, kurus ieinteresējušas Latviešu folkloras krātuvē rodamās liecības par Latvijas etnisko daudzveidību. Otrs stāsts ir par ebreju mūziķiem, kuri ieinteresēti holokaustā iznīcināto Austrumeiropas ebreju kultūras izzināšanā. “Vos mir zaynen” jeb “Kas mēs esam” ir „Black Rooster Kapelye” izdotais mūzikas albums, kurā apvienojušies latviešu folkloras kopas “Banga” un kādreizējie “Forshpiel” ebreju mūziķi. Mēs esam, kas mēs esam. Mēs esam ebreji. Mēs ēdam beigeļus, biezpiena blinces, un kūgeli. Šo Emiļa Melngaiļa 1899. gadā pierakstīto ebreju dziesmas melodiju nomaina latgaliešu dancis un Žīdudancis, ko Melngailim uz stabules nospēlējis Alsungas tautas muzikants Nikolajs Heņķis. Iznākušajam albumam un klātpievienotajai grāmatai ir vistiešākais sakars ar komponistu un mūzikas folkloristu Emili Melngaili, arī kapelas nosaukumā  liktais „melnais gailis” tas pats Melngailis vien ir. “Black Rooster Kapelye” projektā satek kopā tik daudzi stāsti. Tos stāsta latviešu un ebreju tautas mūzikas mijiedarbes projekta “Black Rooster Kapelye” mūziķi Ilga Vālodze-Ābele, Saša Lurje un Iļja Šneiveiss. Emilis Melngailis dziesmām nepierakstīja vārdus, parasti tikai pirmo rindiņu kopā ar melodiju. “Black Rooster Kapelye” dalībniekiem nācies patapināt vārdus no līdzīgiem, Melngaiļa laikā veiktajiem folkloras pierakstiem, tāpat fantazēt, kā nošu pierakstu ietērpt tautas mūzikai raksturīgajā skanējumā. “Black Rooster Kapelye” albums un klātpievienotā grāmata ir lieliska dziesmu komentāros iepazīt ebreju tautas mūzikas īpatnības. Mani aizrauj deju niguns - bezvārdu melodiju žanrs, ko ebreji dziedājuši laikā, kad saskaņā ar Halaha – ebreju likumu – mūzikas instrumentu spēle bija aizliegta. “Black Rooster Kapelye” pagājušā gada noslēgumā veica koncerttūri, Emiļa Melngaiļa 150. jubilejas gadā dodoties uz viņa dzimtajiem Vidrižiem, uz Ludzu un Ķēdaiņiem, kur Melngailis veica daudzskaitlīgākos ebreju mūzikas pierakstus. Savā ziņā tas bija arī veids kā turpināt iesākto pētījumu. Ilga Vālodze Ābele saka, ka neesot satikuši Emiļa Melngaiļa palīgu pēctečus. Jāpiebilst, ka Emils Melngailis savos pierakstos bija skops ne tikai ar dziesmu vārdiem, reizēm aizmirsa norādīt arī pieraksta vietu, teicēja vārdu. Mūzikas albumam pievienotajā grāmatā var novērtēt to detektīva darbu, kas bija veicams, lai noskaidrotu iesaistīto precīzus uzvārdus. Kas tālāk jau pavēra iespēju tomēr satikt tos, kas glabā atmiņas par Melngaiļa laika Ķedaiņiem. “Black Rooster Kapelye” jau uzstājusies koncertos Vācijā – Drēzdenē un Brēmenē. Nesen notikusi jaunā mūzikas albuma atvēršanas svētku koncertturnejā Latvijā un Lietuvā. Ar mūziķiem runājam par to, cik dažādi klausītāji šo albumu uztver Latvijā, kur klausītāji meklē atpazīstamas melodijas, Vācijā – kur tā ir jidiš atdzimšanas kustības daļa. Kapela sapņo šogad doties uz pasaules mūzikas gadatirgu "Womex", kas rudenī notiks Somijā. Šāds kultūras krustpunkts ir lielisks veids, kā pasaulei stāstīt arī par Emili Melngaili un latviešu folkloru. Un tā ir laba iespēja atklāt arī pašiem savu tautas mūzikas mantojumu no jauna skatu punkta.

Ar nupat iznākušo romānu "Lu-lū un Eņģelis" rakstniece Dace Rukšāne turpina četru romānu sēriju - 20. gadsimta vēsturi no sievietes skatu punkta. "Lu-lū un Eņģelis" atvedina vēl nesenas atmiņas par trauksmainajiem deviņdesmitajiem, kad dzīve bija jāiemācās no jauna.   Ar jaunāko romānu „Lu-lū un Eņģelis” rakstniece Dace Rukšāne turpina savu ieceri uzrakstīt 20. gadsimta vēsturi no sievietes skatu punkta. Viss aizsākās 2020. gadā ar romānu  „Krieva āda”, tas bija mātes un meitas stāsts par pēckara gados un Hruščova laikā piedzīvoto. Pirms gada iznāca sērijas otrais romāns „Džikī”, kas noslēdzās ar trako deviņdesmito nojausmu. Nupat iznācis romāns „Lu-lū un Eņģelis”. Iezīme, kas apvieno visus trīs šobrīd iznākušos romānus – to nosaukumi atvasināti no pavisam īstu, veikalos nopērkamu smaržu nosaukumiem. Nesen iznākušā romāna nosaukumā smaržas ir pat divas, jo romāna centrā ir divu māsu, romāna „Džikī” varones Meldras meitu – Annas un Leas likteņi. „Lu-lū un Eņģelis” atvedina vēl nesenas atmiņas par trauksmainajiem 90. gadiem, kad dzīve bija jāiemācās no jauna, un rakstītajā daudz rakstnieces pašas piedzīvotā. Apsveicu Daci Rukšāni ar iecerētās triloģijas pabeigšanu. Kā man šķita – 20. gadsimts taču romāna lappusēs ir beidzies, dzīve izstāstīta. Taču esmu pasteigusies. Triloģija rakstnieces iecerēs ir pārtapusi tetroloģijā, šobrīd top sērijas ceturtais romāns par viņas meitu paaudzes izvēlēm. Būtisko atziņu, ka ir tāda sabiedrības mērogā nepieciešamība vēsturi izstāstīt literatūrā, saskaņot kolektīvo atmiņu, pirms pāris gadiem formulēja sērijas “Mēs. Latvija. 20. gadsimts” panākumi. Daces Rukšānes romāns šai sērijā tā arī neiznāca, lai gan bija plānots. Agrākajās intervijās Dace Rukšāne ir atklājusi rakstnieces stratēģiju, kā sagatavot sevi, lai iekļūtu citā laikmetā, citās dzīvēs. triloģijas romāni tapuši koncentrētā laika posmā, vasarā, vienatnē dzīvojot pie jūras. Katru rītu viņa devusies uz jūru peldēties, iesmaržojusies ar attiecīgā personāža smaržām. Tā kā „Lu-lū un Eņģelis” varones ir divas, tad viņa šīs smaržas mainījusi, atkarībā no tā, par kuru personāžu viņa raksta. Taču bijušas arī tādas dienas, kad Dace Rukšāne visu nomazgājusi, ņēmusi pati savas smaržas, lai pavisam neapjuktu svešās dzīves. Vēl viens paņēmiens – katram romānam tapusi arī īpašs atskaņojamo dziesmu saraksts „Spotify”. Jā, tajā arī Vladislavs Nastavševs, mūzika no izrādes “Asiņainās kāzas”. Cik zināms, režisors savu karjeru turpina Krievijā, Latvijā no teātru repertuāriem viņa izrādes pazudušas. Bet, kā smejies, no dziesmas vārdus neizmetīsi. Dace Rukšāne izstāsta, ka tā ir diezgan riskanta sajūta, rakstīt par mūsdienām, un tetroloģijas notikumi virzās tām aizvien tuvāk, jo nav bijusi iespēja paraudzīties uz notikušo no laika distances. Es savukārt apbrīnoju rakstnieci par spēju atzīties sev savā dzīvē, izzināt citu paaudžu dzīvē notikušo, jo manā izpratnē tā ir labi nodzīvotas dzīves neatņemama daļa. “Krieva āda”, “Džikī”, “Lu-lū un Eņģelis” – šie romāni jau nodoti lasītāju līdzi jušanai, bet stāsts turpinās.

Latvijā jau ir noteikts amatu loks, kuru var ieņemt tikai Latvijas pilsoņi – ir pašsaprotami, ka mūsu valsts pilsonība ir obligāta gan darbam policijā, gan Saeimas deputāta statusā. Tomēr līdz ar Krievijas agresijas pastiprināšanos, arvien biežāk izskan jautājums, kur Latvijā publiskajā sektorā jāļauj strādāt Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem. Nesen bija diskusija Saeimā par to, vai šo valstu pilsoņi drīkst būt pedagogi, bet publiskais sektors, protams, ir plašāks. Analizējam šo jautājumu no politiskā un tiesību viedokļa. Krustpunktā diskutē Tiesībsarga biroja Diskriminācijas novēršanas nodaļas juridiskā padomniece Emīlija Plaksins, sabiedrības par atklātību "Delna" direktore Inese Tauriņa, Latvijas Universitātes doktorante, SKDS sociāli politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore Ieva Strode, Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas deputāts Artūrs Butāns (Nacionālā apvienība) un Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputāte Ilze Vergina (Jaunā Vienotība).  

Nesen grāmatā iznācis kultūrpētnieces, filoloģijas doktores Daces Bulas pētījums “Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā”. Savukārt mākslas doktore, feminisma pētniece Jana Kukaine šobrīd piedalās starptautiskā pētījumā “Augu aģence un laikmetīgā māksla: ilgtspējīgas attiecības ar vairāk-kā-cilvēka pasauli.” Sarunā ar pētniecēm skaidrojam, kas ir tas aktuālais, kas šobrīd uznesis cilvēka un dabas attiecības gan pētnieku, gan dažādu jomu mākslinieku intereses virsotnē? Daces Bulas grāmatas “Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā” anotācijā teikts, ka šis ir pirmais monogrāfijas apjoma latviski sarakstītais pētījums ekokritikā. Interesanti izzināt arī iemeslus, kāpēc abas pētnieces – Dace Bula līdz šim izzinājusi folkloristikas pagrieziena punktus, Jana Kukaine – caur laikmetīgo mākslu meklējusi feminisma teoriju nacionālās īpatnības – tagad pievērsušās dzīvnieku un augu pasaules pētniecībai. Dace Bula savu pētījumu iedalījusi trīs lielākās sadaļās. Pirmā - Cilvēks kā suga starp sugām. Otrā ir – Starpsugu poētika, Antropomorfisms un zoomorfisms, vienkāršoti sakot, kad cilvēkpasaules attiecības tiek pārceltas uz dzīvnieku pasauli, vai otrādi – cilvēks izzina pats sevi, iejūtoties dzīvnieka ārā. Pētījuma trešā sadaļa runā par cilvēka vēlmi ieraudzīt pasauli dzīvnieka acīm. Iemesls, kāpēc vēlējos izcelt Daces Bulas grāmatā iznākušo pētījumu “Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā” un Janas Kukaines dalību vēl tikai topošā starptautiskā pētījumā “Augu aģence un laikmetīgā māksla: ilgtspējīgas attiecības ar vairāk-kā-cilvēka pasauli.” Manuprāt, šādi zinātniski pētījumi palīdz mums sakārtot domas, mākslas un arī dzīves pieredzi, kas ar mums jau kādu laiku notiek, kas ir acu priekšā. Šobrīd turam īkšķus, lai Ginta Zilbaloža filma “Straume” cienīgi sacenstos par "Oskaru". Jā, Tā ir pasaule no dzīvnieka –kaķīša – skatu punkta.

Søvnkurset mitt Sovekuren har endelig åpnet igjen! Det vil starte 23. oktober og gå over 4 uker. For å melde deg på, gå på sovekuren.no. Nesen er omtalt som et av de mest komplekse organene i kroppen. Den har vist seg å ha stor innvirkning på hele helsen vår. I dagens podcast snakker jeg med ØNH-lege Håvar Løseth om dette finurlige og viktige organet som har vist seg å ha så utrolig stor innvirkning på helsen vår! I episoden går vi inn på: Hvorfor er måten vi puster på så viktig? Hva skjer egentlig når du puster med nesen i stedet for munnen. Hvorfor får du ikke til å puste gjennom nese?Hvordan kan fødselen påvirke pusten din?Hvordan utviklingen av nesen kan ha stor innvirkning på helsenHvordan du vet at du har en velfungerende neseHvordan du kan vite om barnet ditt puster på en god måte og hva du skal gjøre om du er usikker. Kan pusten ha noe å si med tanke på ADHD?Noe som har vist seg å redusere ADHD forekomstenSøvn og pustNitrogenoksidEr nesepust løsningen for alle?Hvorfor puste med nesen når man trenerEILO og nesepustHvordan trene opp nesenSyreterskelHva som er viktig å tenke på når det kommer til bihuleplagerAllergier og vaksinasjonMer fra Håvar Løsethhttps://drhavarloseth.no/https://www.instagram.com/nesekirurgen/Ønsker deg en nydelig uke!AnnetteFølg meg gjerne på:Instagram.com/dr.annettedraglandFacebook.com/drannettedraglandhttps://youtube.com/@drannetteDisclaimer: Innholdet i podcasten og på denne nettsiden er ikke ment å utgjøre eller være en erstatning for profesjonell medisinsk rådgivning, diagnose eller behandling. Søk alltid råd fra legen din eller annet kvalifisert helsepersonell hvis du har spørsmål angående en medisinsk tilstand. Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Rīgā vairākās tikšanās reizēs ar iedzīvotājiem vides organizācijas un domnieki spriedīs par to, kā pilsētu pielāgot klimata pārmaiņām. Lai arī Rīga nekad nav gatava, klimata pārmaiņas min uz papēžiem un jau šobrīd jārod risinājumi karstuma, plūdu u.c. problēmām pilsētā. Nesen raidījumā runājām par centieniem glābt ledājus un šajā sarunā atkal ieskanējās jautājumi par to, kas notiks ar tādu pilsētu kā Rīga tuvākajās desmitgadēs. Jau šobrīd izjūtam lielo svelmi Rīgas ielās vasarās, ziemā tā ir intensīva snigšana, ar kuru netiek galā sniega šķūrētāji un autovadītāji; tie ir plūdi un lērums citu ķibeļu, kuras bieži nākas piedzīvot nesagatavotiem. Kā iedzīvotāji un pilsētas insitūcijas meklē risinājumus šīm problēmām, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Ingrīda Strazdiņa, biedrības "Zaļā brīvība" pārstāve, Indra Purs, Latvijas Ainavu arhitektu associācijas valdes priekšsēdētāja, un Jānis Ušča, Rīgas domes pārstāvis. Piesārņotas vai piegružotas teritorijas sakopšana vai atjaunošana Ja, piemēram, augsne ir piesārņota ar naftu, tā tiek gan attīrīta mūsu valstī, gan arī augsni ved uz Lietuvu vai Igauniju, kur to attīra un izmanto būvniecībā. Kā praktiski tiek pārbaudīta un atjaunota piesārņota vai degradēta vide, skaidro uz Valsts vides dienesta (VVD) pārstāvji. Būvgružu vai vecu ēku drupu savākšana ir vieglāk un ātrāk pārraugāms process nekā piesārņotas teritorijas attīrīšana. Ja piegružota teritorija ir ar aci saskatāma, tad piesārņojuma konstatēšanai ir nepieciešams veikt analīzes  no augsnes vai apkārtējiem ūdeņiem, bet abos gadījumos jāpieskata, kur un kā tiek galā ar atkritumiem un šis jautājums ir Valsts vides dienesta kompetencē. Vairāk par to, kā šis dienests rīkojas, kad ir uzzināts par piegružotu vai piesārņotu teritoriju, stāsta VVD Lielrīgas reģionālās vides pārvaldes Atkritumu kontroles daļas vadītājs Mārtiņš Egle un VVD Atļauju pārvaldes direktore Daina Kalēja. Runājot par  piesārņotu vidi, tas ir ilgs un komplicēts process, kamēr tiek  izpētīts, cik dziļi, kur konkrēti šis piesārņojums ir, kādas vielas speciālistiem ir jāpārbauda. Tad tiek analizēti ievāktie paraugi, pēc tam izstrādā projektu, kā konkrētā teritorijā tiks veikta sanācija jeb vienkāršāk sakot, kā šī vieta tiks atveseļota. Tas parasti nenotiek viena gada laikā un arī pēc tam tiek uzraudzīts, cik kvalitatīvi vide ir attīrīta. Redzamākais un līdz šīm apjomīgākais projekts  Latvijā ir Inčukalna sērskābā gudrona dīķu attīrīšana, kas sākas jau 2009. gadā un noslēdzās 2023. gada decembrī.

Cilvēka fiziskās spējas var attīstīt ar rūpīgu treniņu programmu, bet tā ir tikai daļa no sportista veiksmes. Lai “augstāk, tālāk, stiprāk” patiešām piepildītos, talkā nāk inženieri. Mūsdienās neviens sportisks sasniegums, neviena olimpiskā medaļa un pasaules rekords netiek sasniegts bez inženieru palīdzības. Sākot ar sporta apģērbu, beidzot ar tehnisko inventāru - inženieri ar sportistiem strādā roku rokā. Latvijā šo lieliski zinām ar kamaniņu sporta piemēru, par šo sportistu un inženieru sadarbību plašāk raidījumā Zināmais nezināmajā. Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Sporta tehnoloģiju centra vadītājs, kamaniņu braucējs Mārtiņš Rubenis un RTU Metroloģiskās zinātniskās laboratorijas vadītājs Jānis Lungevičs. Pirms sarunas iknedēļas zinātnes jaunumi. Cilvēka ilgmūžība, iespējams, ir sasniegusi savu galējo robežu. Tā skaidrots “Scientific American”, norādot - jauni pētījumi kliedē priekšstatu, ka cilvēki varētu turpināt radikāli pagarināt savu dzīves ilgumu. Jauns "bioloģiskās novecošanās" tests paredz jūsu nāves iespējamību nākamo 12 mēnešu laikā. Izmantojot vaigu tamponu, var prognozēt cilvēka nāves risku viena gada laikā. Jautājums - kā tas darbojas? Tātad jauni pētījumi liecina, ka tests, kurā tiek izmantotas šūnas no cilvēka vaiga iekšpuses, var precīzi paredzēt nāves risku nākamā gada laikā. Kāpēc hobijs nāk par labu jūsu smadzenēm un ķermenim? No tenisa spēlēšanas līdz krāsošanai, hobijs var palīdzēt jums dzīvot labāk un ilgāk. “National Geographic” vietnē iespējams rast zinātniski apstiprinātus ieteikumus nodarbēm, kas nāk par labu mūsu smadzenēm, visam ķermenim kopumā un līdz ar to var pagarināt arī mūsu dzīvi. Pēdējos gados neskaitāmi pētījumi ir parādījuši, ka plašs vaļasprieku klāsts nodrošina fizisko un garīgo veselību. Nesenā publikācijā apkopoti piecu dažādu aptauju rezultāti, kur visās pētīta iesaistīšanās kādā hobijā un garīgā labklājība 65 gadus vecu un vecāku cilvēku vidū. Pētījumos tika izsekoti vairāk nekā 93 000 gados vecāki cilvēki ASV, Japānā, Ķīnā un 13 Eiropas valstīs četru līdz astoņu gadu garumā.

Pasaule nestāv uz vietas, tas ir skaidrs. Nepārtrauktās pārmaiņas liek jautāt arī to, kā mainās ekosistēma, ja parādās kāda svešzemju suga, kura konkurē ar vietējo. Kādas tam ir sekas, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro institūta BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta Jūras nodaļas pētniece Loreta Rozenfelde, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētnieks Dāvis Ozoliņš un Dabas aizsardzības pārvaldes projekta "LIFE for Species" koordinators, projekta "LIFE-IP LatViaNature" eksperts Jēkabs Dzenis. Dabā pilnīgi viss ir savstarpēji saistīts, to sauc arī par ekosistēmu jeb dzīvo organismu un vides kopumu. Diemžēl vai varbūt par laimi cilvēkiem ar savu rīcību ir iespējas ietekmēt ekosistēmu darbību. Nesen skanēja saruna par dabiskajām pļavām un to, kā invazīvās augu sugas un to izplatība ietekmē dabiskās pļavas un ekosistēmu Latvijā, tad šodien savā ziņā šo sarunu turpinām, padziļināti izzinot arī invazīvo dzīvnieku un zivju sugu problemātiku un to, ko tad mēs katrs varam darīt, lai situācija Latvijas dabā varbūt kaut nedaudz līdzsvarotu.

Satikšanās, sarunas, ēdiens ārpus ierastā vai varbūt malks pasaules elpas, kuras ikdienā ir par maz… Varbūt tā ir noskaņa, kas rosina apstāties ikdienas ritējumā, vai tieši otrādi - vieta, kur stundas rit straujāk, dzirdot jaunākās ziņas, gan tās, kas visiem labi zināmas, gan tās, kas sabiedrības acīm slēptas. Kafejnīcas un restorāni - šīs sabiedriskās ēdināšanas iestādes vienmēr ir bijušas kas vairāk nekā tikai vieta, kur iedzert kafiju vai paēst. Nesen raidījumā iepazinām padomju detektīvus un tajos ievītās ikdienas dzīves problēmas un noziegumus, šodien aicinu atskatīties vēsturē kafejnīcu dzīvē 20. gadsimtā. Kā darbojās padomju sabiedriskā ēdināšana, ko ēda un kādās telpās uzturējās kafejnīcu apmeklētāji? Kā kafejnīcu arhitektūrā ienāca rietumu elpa un kas bija firmas ēdiens? No ēdienkartes, līdz interjeram un arhitektūrai - par to visu runājam raidījumā ar ēdienu kultūras pētnieci Astru Spalvēnu un mākslas vēsturnieci, Rīgas vēsturisko kafejnīcu pētnieci Agnesi Strautiņu. Padomju laikā būtiskākā funkcija ir paēdināt, aizstāt mājas virtuvi ar sabiedriskās ēdināšanas virtuvi. Tādējādi plaši attīstās ēdnīcu tīklojums. Ir trīs kategorijas padomju laika sabiedriskajā ēdināšanās – ēdnīcas, kafejnīcas, restorāni. Iestāžu tipi ir skaidri definēti.  "Mēs nevaram, runājot par padomju okupācijas periodu, saukt kaut ko tādu kā "Makdonalds" par restorānu, to vienkārši nedrīkst darīt. Arī restorānu klases, ja nemaldos bija trīs, kur augstākajā klasē obligāti ir dzīvā mūzika un jābūt auduma galdautiem," stāsta Astra Spalvēna. Šajā laikā restorāna apmeklējums ir īpaša pieredze, kas arī nav viegli pieejama.  Agnese Strautiņa vērtē, ka kafejnīcas tomēr bija pulcēšanas vietas, piemēram, "Putnu dārzs", "Kaza" vai "Skapis", kur sanāca, ne tikai, lai paēstu, lai socializētos, būtu kopā. Apmeklētāji nebija klasiski disidenti, vienkārši jauni cilvēki, kas vēlējās būt kopā, izbaudīt brīvību. Viņi varbūt interesējās par lietām, kas attīstījās Rietumu pasaulē, piemēram, franču literatūra. Pamatprincipi interjerā - modernisma arhitektūras principi, kas nemaz nebija unikāli Padomju Savienībai. Receptes bija standartizētas visās Padomju Savienības republikās. Pamatu veidoja pamatīgs receptūru krājums, kur bija uzskaitītas receptes, kas ir atļautas.  "Tur bija noteikts, kādi produkti ietilpst receptē, cik daudz - produktu proporcijas. Ir atsevišķas ailītes - šo ēdienu taisot ēdnīcā vai šo ēdienu taisot restorānā. Tas maina ēdiena proporcijas, gaļas vai citas proporcijas tā paša nosaukuma ēdienam. Tas bija visos ēdināšanas uzņēmumos saistošs," norāda Astra Spalvēna. Krājuma pamatā ir Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas ēdieni, ir vēl atsevišķi papildinājumi katrai republikai.  Līdzvērtīgi bija arī vietējie apstiprināto recepšu krājumi, kas ir obligāti visiem sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem. Restorānos, kas īpaši rūpējās par savu kvalifikāciju, ir ēdienu kategorija, ko sauc par firmas ēdieniem. Tiem nozīmīgs izskats un pat pārsteiguma elements. Tie nav ierindas ēdieni. Firmas ēdiens bija svarīgs arī, lai ēdināšanas uzņēmums iegūtu augstāku kvalifikāciju. Protams, arī firmas ēdiena recepte bija jāapstiprina pirms ēdienu iekļaut restorāna piedāvājumā. Firmas ēdiena pagatavošanā bija svarīgs pavāra radošums, izmantojot pieejamos produktus. Ēdieniem bija jābūt arī ideoloģiski pareiziem. "Piemēram, hamburgeru nevar pasniegt padomju ēdnīcā, bet kotleti ar baltmaizi var," min Astra Spalvēna. Lai arī bija standartizētas receptes, kotlete Rīgā negaršoja tāpat, kā kotlete Vladivostokā. Tas saistīts ar produktu pieejamību, ar zagšanu un arī ar atšķirīgiem produktiem dažādas republikās.     Sabiedriskās ēdināšanas kontrole vēsturē Padomju okupācijas periodā ne katra sabiedriskās ēdināšanas iestāde drīkstēja saukties par restorānu vai kafejnīcu, un bija stingras prasības attiecībā pret receptūru, ēdiena temperatūru, higiēnu un pat apmeklētāju apģērbu. Mūsdienās vairs nav padomju aparāta, kas šos noteikumus diktētu, tāpēc ēdinātājiem pašiem jāorientējas daudzos jautājumos. Kādi noteikumi sabiedriskajā ēdināšanā pastāvēja agrāk un kas tos regulēja? Vai varat iedomāties, ka mūsdienās restorāni darbotos pēc vienas un tās pašas receptūras, un neatkarīgi no tā, kurp jūs dotos, visur varētu nobaudīt gandrīz vienu un to pašu ēdienu? Bet vēl pirms dažām desmitgadēm – padomju okupācijas periodā – tā patiešām bija, un vienlaikus līdzi nāca citas stingras sabiedriskās ēdināšanas iestāžu prasības, tostarp attiecībā uz higiēnu. Kādi likumi agrāk valdīja ēstuvēs un kas to kontrolēja, stāsta Pārtikas un veterinārā dienesta Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vecākā eksperte Ilga Zepa. Pārtikas uzraudzības jomā Ilga Zepa ir strādājusi vēl pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas un strādā joprojām, un viņas atmiņās ir gan tas laiks, kad Pārtikas un veterinārais dienests sācis veidot uzraudzību atbilstoši Eiropas Savienības likumdošanai, gan pavāru un konditoru konkursi krietni agrākos laikos. Pārtikas un veterinārais dienests darbojas kopš 2002. gada, un pašlaik tā ir galvenā uzraudzības institūcija saistībā ar pārtikas apriti. Bet, protams, ka pārtikas un sabiedriskās ēdināšanas kontrole bija svarīga arī pirms tam.  

Pagājušās nedēļas nogalē ar skaļu paziņojumu klajā nāca pašreizējais ASV prezidents Džo Baidens, izstājoties no turpmākas cīņas par pārvēlēšanu amatā, un tas notiek vien mēnesi pirms Demokrātu nacionālā konventa. Baidens savu atbalstu paudis savai līdzgaitniecei Kamalai Harisai. Ap viņu jau sākuši apvienoties arī demokrātu vadošie politiķi, arī sponsori pauž atbalstu. Bet vai Kamala Harisa būs pietiekami spēcīga konkurente republikāņu virzītajam Donaldam Trampam? Vēl tikai dažas dienas atlikušas līdz 2024. gada Parīzes olimpisko spēļu atklāšanai. Šīs spēles noteikti var saukt par vienām no politizētākajām pēdējā gadsimta laikā, jo Ukrainas kara dēļ tajās ir liegts piedalīties agresorvalstu Krievijas un Baltkrievijas sportistiem. Īpaša uzmanība tiek pievērsta arī Izraēlai un tās sportistu drošībai, jo Izraēlas virzienā plūst kritika par karadarbību Gazā. Cik ļoti sports ir saistīts ar politiku un vai mēģinājumi izolēt agresoru sasniedz savu mērķi? Ārpolitikas aktualitātes analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un ārpolitikas eksperts Andis Sedlienieks. Labāk vēlāk, nekā par vēlu „Vislielākais gods manā mūža bija pildīt jūsu prezidenta amatu. Un lai arī mans nolūks bija censties pēc atkārtotas ievēlēšanas, mana pārliecība ir tāda, ka manas partijas un valsts būtiskajās interesēs man jāpārtrauc priekšvēlēšanu cīņa un atlikušajā termiņā jākoncentrējas tikai uz manu prezidenta pienākumu pildīšanu.” Šīs rindas no prezidenta Džo Baidena svētdien, 21. jūlijā, izplatītā paziņojuma noteikti tiks citētas nākotnes vēstures grāmatās. Situācija, kad amatā esošais Savienoto Valstu prezidents izstājas no cīņas par otro prezidentūras termiņu, ir samērā reta – šis būs astotais gadījums vēsturē. Pieci no šiem precedentiem iekrita 19. gadsimtā, divi – pagājušajā gadsimtā: Harijs Trumens 1952. un Lindons Džonsons 1968. gadā. Abos gadījumos bija acīmredzams popularitātes deficīts, taču nevienā no gadījumiem nebija klātesošs motīvs par ļoti cienījamu vecumu un, attiecīgi, psihofizioloģisko kondīciju, kas varētu izrādīties šķērslis varas pienākumu pildīšanai. Kā tiek norādīts, lēmumu par izstāšanos no priekšvēlēšanu cīņas varēja pieņemt tikai pats prezidents. Teju četriem tūkstošiem Demokrātiskās partijas delegātu priekšvēlēšanās tika dots mandāts apstiprināt viņu kā partijas oficiālo kandidātu kongresā, kas 19. augustā sanāks Čikāgā. Taču šiem pašiem delegātiem nav pienākuma balsot par prezidenta Baidena izvirzīto viņa kampaņas pārņēmēju, viceprezidenti Kamalu Harisu. Līdz ar to, ja partijā atrastos vēl kāds pietiekami spēcīgs kandidāts, viss izšķirtos pretendentu sacensībā kongresa laikā, kas ir apmēram tikpat rets gadījums kā esošā prezidenta izstāšanās no priekšvēlēšanu cīņas. Pēdējoreiz kas līdzīgs notika, jau atkal, 1968. gadā, kad pēc prezidenta Džonsona izstāšanās vēlēšanu cīņā iesaistījās Roberts Frensiss Kenedijs, taču tika nogalināts atentātā, pirms bija paguvis noslēgt priekšvēlēšanu procesu. Atbalstu Kamalai Harisai jau izteikuši vairāki ietekmīgi Demokrātiskās partijas pārstāvji, t.sk. bijusī Kongresa Pārstāvju palātas priekšsēdētāja Nensija Pelosi, Senāta un Pārstāvju palātas Demokrātu frakciju vadītāji Čaks Šumers un Hākīms Džefrīzs, bijušais prezidents Bils Klintons un bijusī valsts sekretāre un prezidenta kandidāte Hilarija Klintone, vēl vairāki štatu gubernatori, senatori un kongresmeņi. Tiek gan atzīmēts, ka skaidru atbalstu viceprezidentei Harisai pagaidām nav pauduši tādi ietekmīgi demokrāti kā eksprezidents Baraks Obama, senators Bērnijs Sanderss un Ņujorkas mērs Maikls Blūmbergs.     Olimpiskā lāpa dūmo politiski Pārfrazējot visiem zināmo parunu, var teikt: „Nav olimpiskās uguns bez politikas dūmiem!” Dažādos laikos starpvalstu attiecību kolīziju ietekme uz olimpisko kustību bijusi ar dažādu intensitāti, taču nenoliedzami var teikt, ka Trīsdesmit trešās vasaras olimpiskās spēles, kuras 26. jūlijā startēs Parīzē, ir ar smagāko politisko spriedzi šajā gadsimtā un vienu no smagākajām spēļu vēsturē vispār. Salīdzināma šai ziņā varētu būt 1936. gada vasaras olimpiāde toreizējā nacistu reiha galvaspilsētā Berlīnē, un, protams, 1980. gada vasaras olimpiāde Maskavā, kuras vairākas nozīmīgas brīvās pasaules valstis boikotēja pēc padomju iebrukuma Afganistānā, un tam sekojošā olimpiāde Losandželosā 1984. gadā, kuru savukārt boikotēja Padomju Savienība un tās satelītvalstis. Atšķirībā no Maskavas un Losandželosas precedentiem, šoreiz aktuāls ir nevis boikots, bet piedalīšanās liegums, kuru Starptautiskā Olimpiskā komiteja noteikusi Krievijai un Baltkrievijai kā agresijas kara īstenotājām. Tomēr – viss nav tik vienkārši. Parīzē gan neplīvos agresorvalstu karogi, taču atsevišķi sportisti tomēr būs manāmi. Viņiem ļauts startēt t.s. neitrālā sportista statusā, kam gan arī ir vairāki papildu noteikumi. Proti, spēlēm netiek pielaisti tādi sportisti, kuri pārstāv ar attiecīgo valstu spēka struktūrām saistītus klubus, ir piedalījušies agresijas karu propagandējošos sporta pasākumos vai individuāli pauduši atbalstu šai agresijai, tai skaitā sociālajos tīklos. Nesen organizācija „Global Rights Complience” publiskoja sarakstu ar 17 potenciālajiem olimpiešiem no Krievijas un Baltkrievijas, kuri manīti tā vai citādi paužot šādu atbalstu. Sarakstā ir, piemēram, riteņbraucēja Aļona Ivančenko, kura savulaik atzīmējusi ar „patīk” kādu „Instagram” publikāciju no konta, kura noformējumā bijis padomju diktatora Staļina portrets un viņa citāts: „Pamiers ar ienaidnieku iespējams tikai pēc tā iznīcināšanas.” Daudzi, sevišķi Ukrainas pārstāvji, norāda, ka ir grūti iedomāties krievu sportistu, kurš tā vai citādi neatbalstītu savu valsti un tās režīmu pašreizējā agresijas karā, un līdz ar to individuālās un „neitrālās” līdzdalības princips esot tikai vēl viens apliecinājums tam, ka olimpiskās kustības pamatvērtībām šīs kustības funkcionāru acīs ir visai relatīvs svars. Konkrēto agresorvalstu pārstāvju dalības problēma ir tikai īlens – izlīdis no maisa, kas pildīts ar jautājumiem par lielas naudas un lielas varas klātbūtni notikumā, kura deklarētās vērtības ir sportiskā izcilība, cieņa un draudzība. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Nesen latviski iznācis poļu rakstnieces, Bukera un Nobela prēmijas literatūrā ieguvējas Olgas Tokarčukas romāns “Stum savu arklu pār mirušo kauliem”. Šī darba tulkotāja Ingmāra Balode nupat atgriezusies no Klockas Polijā, kur notika tikšanās ar rakstnieci, kā arī viņas darbu tulkotāju saiets. Raidījumā pārrunājam tēmas, kas skartas Olgas Tokarčukas darbos un esejās.  Olga Tokarčuka ir viena no pasaulē visvairāk tulkotajām mūsdienu poļu rakstniecēm, 2018. gadā saņēmusi Bukera prēmiju, gadu vēlāk – Nobela prēmiju literatūrā. Olga Navoja Tokarčuka rakstīt sāka deviņdesmitajos, viņa ir arī starptautiski uzklausīta publiciste un aktīviste. Latviski gan Olgas Tokarčukas darbi sākuši iznākt pavisam nesen, un to tulkotāja ir Ingmāra Balode. Grāmatnīcās latviski šobrīd var meklēt Tokarčukas 2009. gadā tapušo romānu “Stum savu arklu pār mirušo kauliem”, šī darba dramatizējums ir arī Dailes teātra nākamās sezonas plānos. Taču tulkotāja Ingmāra Balode uz interviju Radio atnāk, nesot jaunākā Olgas Tokarčukas darba latviskojuma signāleksemplāru, tā ir sadarbībā ar mākslinieci Joannu Konceho bērniem tapusī grāmata “Pazudusī dvēsele”. Visas Olgas Tokarčukas grāmatas kaut kādā ziņā ir saistītas ar laika vērojumu. “Skrējējos” laiks tiek paātrināts, “Stum savu arklu pār mirušo kauliem” – palēnināts. Olga Tokarčuka 2019. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Viņas lekcija, saņemot Nobela prēmiju, joprojām pieejama internetā, rakstniece runā poliski, gandrīz stundu. Nobela lekcijā izskan tēzes, kas labi noder mūsu sarunā. Viens no lekcijas apgalvojumiem arī lieliski paskaidro kāpēc  cīņa par katru tulkojuma vārdu ir  jēgpilna. Olgas Tokarčukas Nobela lekcijas "Vērīgais vēstītajs" tulkojums atrodams interneta žurnāla „Satori” arhīvā. Rakstniece turpina, aizstāvot un vienlaikus problematizējot vēstījumu pirmajā personā. “Domāju, ka pirmās personas vēstījums ir ļoti raksturīgs arī mūsdienu perspektīvai, kur indivīds pilda subjektīva pasaules centra lomu. Rietumu civilizācija lielā mērā ir balstīta tieši šajā "es" atklāšanā, un tā ir viena no būtiskākajām realitātes mērvienībām.” Tas, kas pārsteidz, lasot šo Olgas Tokarčukas lekciju. Tā tapa 2019. gadā, un  rakstniece tajā  runā par vēstījumu sadalīšanos, sazarošanos  savstarpēji izslēdzošos viedokļos. Taču tikai pāris gadus vēlāk, pandēmijas laikā, viens no situācijas raksturošanai atbilstīgākajiem vārdiem bija dzīvošana „burbuļos”. Rakstniece runā arī par to, kā seriāli, internets ietekmē mūsu attieksmi pret laiku, un brīdina, ka pienāks laiks, kad “cilvēki varēs apmainīties ar informāciju apejot stāstnieku kā personu”. Manuprāt, šis laiks ir pienācis tieši tagad, līdz ar mākslīgā intelekta aizvien ikdienišķāku pielietojumu. Kas ir pretstats minētajām parādībām? Un te mēs atkal nonākam pie “vērīgā vēstītāja”, kāda ir rakstniece pati un arī romāna “Stum savu arklu pār mirušo kauliem” galvenā varone. Literatūra savā ziņā ir bēgšana no realitātes. Un arī savas Nobela lekcijas noslēgumā Olga Tokarčuka  runā par to, kā līdzi jušanas spēju notikumiem ir izmainījusi ziņu gūzma. Citāts: “Pieredzot notiekošo ekrānu rūtīs, caur aplikācijām, mēs to uztveram kā nereālu, tālu, divdimensionālu un savādi nekonkrētu, lai arī piekļūt jebkādai konkrētai informācijai ir pat mulsinoši viegli. "Kaut kur" jau "kaut kādu laiku" notiek "kaut kāds" karš. Informācijas gūzmā atsevišķi vēstījumi zaudē kontūras, izplūst mūsu atmiņās un kļūst nereāli, zūd. Vardarbības, stulbuma, nežēlības, naida runas ziņu plūdus izmisīgi cenšas atsvērt dažādas "labās ziņas", bet tās nav spējīgas izgaisināt aizvien pamanāmāko iespaidu, ko grūti pat verbalizēt, – ar pasauli kaut kas nav, kā nākas. Šī sajūta, kas agrāk bija rezervēta vien neirotiskiem dzejniekiem, tagad pārvēršas par nepaskaidrota, no malu malām plūstoša nemiera epidēmiju.”

Nesen raidījumā iepazinām kukaiņu un putnu spēju orientēties apkārtējā vidē, kā skudra zina, kur tai mājas, vai vabole var apmaldīties, kā putns zina ceļu mājup. Šoreiz uzmanību pievēršam zīdītājiem - dažādiem meža zvēriem un viņu atstātajām pēdām un savstarpējai komunikācijai. Kā lācis, vilku bars vai aļņu ģimene atrod savu vietu mežā un vai arī viņi var apmaldīties, kādos gadījumos dzīvnieki dodas svešā teritorijā? Vai tie ir deguni, redze vai kādas citas maņas, kas ļauj dzīvniekiem noteikt savu atrašanās vietu un "kartēt" to? Skaidro Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks, bioloģijas zinātņu doktors Jānis Ozoliņš. Zinātnes ziņu apskats Starptautiskās kosmosa stacijas bēres jau saplānotas Nekas nav mūžīgs, arī slavenākā cilvēka radītā laboratorija tāda nav - pat tai ir piešķirts derīguma termiņš, un tas būs iztecējis 2030. gadā. Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija jeb NASA nākusi klajā ar paziņojumu, ka Starptautiskās kosmosa stacijas bēres nodrošinās uzņēmums Space X. Šai kompānijai par uzdevumu uzticēts staciju izņemt no orbītas. Space X tiks piešķirti 834 miljoni dolāru, lai radītu iekārtu, kas, savienojoties ar staciju, palēninās tās orbītu, ļaujot tai nonākt Zemes tuvējā atmosfērā un iekrist Klusajā okeānā, vietā, ko mēdz dēvēt par kosmosa kapsētu. Šī pasākuma plānošana ir piecu lielu kosmosa aģentūru pienākums, tā ir gan Eiropas Kosmosa aģentūra, gan ASV ar NASA, Japāna, Kanāda un Krievija. Starptautiskā kosmosa stacija ir viens no retajiem projektiem, ja ne vienīgais, kurā Krievija aizvien sadarbojas ar Rietumvalstīm. Tekstila atkritumu pārstrāde Delavēras universitātes inženieri Amerikā radījuši tehnoloģiju, kas ļautu atkritumos izmesto tekstilu sadalīt arī tad, ja tekstils ir kompozītmateriāls.  Kad domājam par atkritumu šķirošanu, tad viens no galvenajiem principiem ir sadalīt to frakcijās - stikls pie stikla, plastmasa pie plastmasas, taču ar audumu ir krietni sarežģītāk. Liela daļa apģērba sastāv no dažādiem tekstilmateriāliem, piemēram, kokvilna ar pievienotu poliesteru. Šādu tekstilu atdalīt ir ļoti sarežģīti, īpaši, ja ir nepieciešams gala rezultātā iegūt otrreiz lietojamu materiālu. Tas, ko piedāvā Delavēras universitāte, ir ķīmiska reakcija, kas sadala audumu atšķirīgās molekulās, pat ja tas ir dažādu tekstilu atjaukums. Šo ķīmisko reakciju dēvē par mikroviļņu asistētu glikolīzi, kas ar karstuma un katalīzes palīdzību sadala lielākas molekulu ķēdes - polimērus - mazākās vienībās. Pētnieki lēš, ka šī tehnoloģija ļautu pārstrādāt 88% izmestā tekstila. Par to vairāk stāsta žurnāls NATURE. Skaitām stārķus! Šķiet, ka viens no Latvijas vasaras simboliem dabā ir baltie stārķi. Latvijas Ornitoloģijas biedrība aicina ziņot par balto stārķu ligzdām. Ziņojumi noderēs Starptautiskā balto stārķu ligzdu uzskaitei, ko Latvijā veic reizi desmit gados. Uzskaites mērķis ir sekot baltā stārķa ligzdojošās populācijas un ligzdošanas sekmju pārmaiņām Latvijā, skaidrot to cēloņus, sekot ligzdu novietojumam un pamatu pārmaiņām. 2014. gadā tika saskaitīti 14 000 balto stārķu ligzdu, bet pirmo reizi, kad šie putni skaitīti 1934. gadā, to bija krietni mazāk - 6750. Tātad populācija ir pamatīgi pieaugusi. Ziņojumus var iesūtīt portālā "dabasdati.lv".

Nedēļas nogalē vairāk nekā 90 valstu vadītāji vai deleģētie pārstāvji pulcējās Šveicē. Viņi apsprieda iespējamo miera plānu Ukrainai. Krievija tajā nebija nedz aicināta, nedz pārstāvēta. Kāds ir galvenais ieguvums no šī samita? Savukārt Armēnijā nerimstas protesti pret vienošanos par robežām ar Azerbaidžānu. Piekāpjoties savam senajam ienaidniekam, Armēnija attālinās arī no kādreizējās sabiedrotās Krievija. Kāda izskatās tuvākā un tālākā perspektīva šai Aizkaukāza nabadzīgākajai valstij? Ārpolitikas aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, direktors Māris Cepurītis un portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks. Miera samits – milzu panākums vai skumja izgāšanās? Daudzi novērotāji, raksturojot Ukrainas miera samitu, kas pagājušās nedēļas nogalē risinājās Šveices kalnu kūrortā Birgenštokā, neskopojas ar rezignētām notīm. Katrā ziņā, sastatot ar sākotnēji cerēto, notikuma rezultāti tiešām ir neiepriecinoši. Vispirms jau Ķīna, kura bija aicināta piedalīties, galu galā tomēr izvēlējās izpalikt. Tādas nozīmīgas reģionālās lielvalstis kā Indija, Brazīlija, Indonēzija, Saūda Arābija un Dienvidāfrika neparakstīja gala komunikē, kurā vēlreiz apstiprināts Ukrainas suverenitātes un teritoriālās integritātes princips. Šīs valstis vairāk vai mazāk pieļauj iespēju, ka miers varētu būt panākams, Ukrainai atsakoties no kādas daļas Krievijas okupēto teritoriju. Visbiežāk šādā kontekstā izskan priekšlikums vienoties par Krimas piederību Krievijai. Agresorvalsts vadonis, samita priekšvakarā nākot klajā ar saviem nosacījumiem miera sarunām, gan apliecināja daudz lielāku apetīti. Proti, Ukrainai būtu jāatdod agresoram pilnīgi visas Doņeckas, Luhanskas, Hersonas un Zaporižjes apgabalu teritorijas. Var piebilst, ka šobrīd Krievija kontrolē tikai daļu no šiem apgabaliem, tai skaitā Ukrainas rokās ir divu apgabalu centri – Hersona un Zaporižje. Vēl Ukrainai būtu jāapņemas nepievienoties militāriem blokiem, tātad jāatsakās no potenciālās dalības NATO. Faktiski Putins kārtējo reizi piedāvājis Ukrainai kapitulāciju, kuru ne Kijivā, ne kādā no Rietumu galvaspilsētām neuzskata par pieņemamu. Izskan viedokļi, ka samita galvenais rezultāts esot skaidri iezīmēta pretstāve starp Rietumiem un Globālajiem dienvidiem, kuru ap sevi vieno Pekina un Maskava. Tomēr Savienoto Valstu prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans, kurš līdz ar viceprezidenti Kamalu Harisu vadīja savas valsts delegāciju Birgenštokā, uzrunā nodēvēja notikumu par ārkārtēju veiksmi. Samitā piedalījās pavisam deviņdesmit divu valstu un astoņu starptautisko organizāciju pārstāvji, no kuriem septiņdesmit septiņu valstu un piecu organizāciju pārstāvji parakstīja gala komunikē. Te gan jāpiebilst, ka gala dokumenta saturs aprobežojās ar trīs kara aspektiem: kodoldrošību, pārtikas piegāžu un kuģošanas drošību un karagūstekņu apmaiņu un no Ukrainas piespiedu kārtā pārvietoto bērnu un citu civiliedzīvotāju atgriešanos dzimtenē. Tā vien šķiet, ka vairāk nekā Birgenštokas samits Ukrainas interesēm kalpoja tieši pirms tam notikusī „Lielā septiņnieka” valstu vadītāju tikšanās, kurā tika nolemts izmantot finansiālam atbalstam izlietot peļņu, kuru nes Eiropā un Savienotajās Valstīs iesaldētie Krievijas kapitāli. Armēnija ģeopolitiskajās krustcelēs Pagājušajā trešdienā,12. jūnijā, Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans, uzstājoties parlamentā, paziņoja par lēmumu pārtraukt Armēnijas darbību Kolektīvās drošības līguma organizācijā – militārā blokā, kurā Krievija iesaistījusi vairākas bijušās padomju republikas: Baltkrieviju, Kazahstānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu un Armēniju. Kā norādīja Pašinjans, divas no organizācijas dalībvalstīm faktiski sadarbojušās ar Azerbaidžānu tās pēdējo gadu militārajā konfliktā ar Armēniju, kura rezultātā pēdējā zaudējusi visas agrāk kontrolētās strīdus teritorijas un izsenis armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahas jeb Arcahas reģionu pametuši teju visi armēņu iedzīvotāji – apmēram 100 000. Maskava tūdaļ nosodījusi Armēnijas soli un pieprasījusi saistību izpildi, t.sk. iemaksas organizācijas budžetā. Kremlis ir izrādījies neuzticams partneris, kas faktiski nekādi nav atbalstījis Erevānu militārajā pretstāvē. Nav nekāds brīnums, ka Armēnija arvien aktīvāk meklē sadarbības partnerus rietumos. Nesen notika kopīgas Armēnijas un Savienoto Valstu militārās mācības, savukārt Parīzē tika parakstīta kārtējā vienošanās par moderno franču pašgājēju haubiču „Caesar” piegādi. Tikām pašā Armēnijā jau pusotru mēnesi nerimst protesti pret valdības noslēgtajiem robežlīgumiem ar Azerbaidžānu. To priekšgalā nostājies harizmātisks garīdznieks – Armēnijas apustuliskās baznīcas Tavušas apgabala arhibīskaps Bagrats Galstanjans. Aprīlī premjerministrs Pašinjans paziņoja, ka Armēnija atdos Azerbaidžānai dažus formāli tai piederošus, bet līdz šim armēņu kontrolētus pierobežas zemes nogabalus. Arhibīskaps Galstanjans kļuva par līderi šīs atdošanas skarto ciemu iedzīvotājiem, bet, kustībai vēršoties plašumā, ieradās galvaspilsētā Erevāna, kur pulcēja ap sevi arvien lielāku skaitu atbalstītāju. Kustībai pieslēdzās arī daudzas opozīcijas partijas, organizācijas un mediji, starp kuriem ir gan rietumnieciski orientēti, gan tādi, kas tiek uzskatīti par prokremliskiem. Arī dienā, kad premjers Pašinjans nāca klajā ar minēto paziņojumu, notika plašas demonstrācijas, kas izvērtās protestētāju sadursmēs ar policiju. Varas pārstāvji apgalvo, ka protestētāji mēģinājuši izlauzties līdz parlamenta ēkai un to ieņemt, kamēr vairāku nevalstisko organizāciju pārstāvji vaino policistus pārmērīgā spēka lietošanā, jo sevišķi – trokšņa granātu sviešanā blīvā pūlī, traumējot vairāk nekā astoņdesmit cilvēkus. Tiek arī apgalvots, ka kārtības sargi mērķtiecīgi uzbrukuši žurnālistiem. Divpadsmit protestētājiem izvirzītas apsūdzības, līdz ar to par dažādiem likumpārkāpumiem apsūdzēto arhibīskapa Galstanjana atbalstītāju skaits sasniedzis teju sešus desmitus. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Per har hatt en særdeles strabasiøs helg, og tilbrakt den på sykehuset med familien. Lite søvn og stress gjorde at nervene har vært i høyspenn. Han mimrer også tilbake til når han var Oslo-Per, og forklarer forskjellen mellom han og Stavanger-Per. Olec har funnet en flekk, reflekterer over at han av og til soner ut og snakker om hvilke idealer unge i dag må forholde seg til. Det snakkes også om hvor mye man tar på sin egen kropp, og hvor mye egen snørr man spiser. Velkommen! Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Ny tirsdag, ny utgave av Se&Hør med Motepolitiet og terningkast fra rød løper på Elle-festen. Endelig skal vi på svaret på hvordan Samantha i neon-rosa kjole gjorde det. Michael kan også avsløre at han har brukket nesa etter en ulykke med balltre og Vida Lill fortsetter å krangle med Sophie Elise Episoden kan inneholde målrettet reklame, basert på din IP-adresse, enhet og posisjon. Se smartpod.no/personvern for informasjon og dine valg om deling av data.

Klajā nākusi Ilgoņa Vilka monogrāfija "Astronomija Latvijā 20. gadsimtā. 1. daļa". Grāmata veltīta Latvijas astronomijas vēsturei, piedāvājot lasītājam iepazīt ne tikai nozīmīgu astronomu vārdus un dzīves gājumus, bet arī stāsta par astronomisko institūciju likteni sarežģītā gadsimtā. Raidījumā tiekamies ar autoru - Ilgoni Vilku. Nesen raidījumā Zināmais nezināmajā ar astronomu Ilgoni Vilku sarunājāmies par Visumu, tā mērījumiem un vēsturi. Atvadoties pēc šīs sarunas, tapa skaidrs, ka tūlīt, tūlīt dienasgaismu ieraudzīs arī astronoma jaunā grāmata. Tieši tāpēc satiekames atkal, tikai šoreiz nevis Latvijas Radio studijā, bet Latvijas Universitātes ēkā Raiņa bulvārī 19, kur atrodas arī Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcija un kur interesenti var apmeklēt 1869. gadā pabeigto Astronomisko torni, kas kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem darbojas kā publiskā observatorija. Šie notikumi ir daļa no Latvijas astronomijas vēstures, un tieši par jauno monogrāfiju “Astronomija Latvijā 20. gadsimtā” (1. daļa) saruna ar monogrāfijas autoru, astronomu, Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieku Ilgoni Vilku. "Faktiski kaut kādā mērā vēsturei es biju pievērsies jau diezgan sen. 1986. gadā, kad sāku strādāt šeit, Latvijas Universitātē, tad mans pirmais uzdevums bija savest lietošanas kārtībā tieši šo astronomisko torni, lai tajā atkal darbotos teleskops un cilvēki varētu to apmeklēt. Un, saprotams, ka interesējos arī par torņa vēsturi. Mans tiešais priekšnieks, pats būdams astronomijas vēsturnieks, Leonīds Roze mani rosināja rakstīt žurnālam "Zvaigžņotā Debess", un tā tapa pirmā tāda pavisam vienkārša un neveikla publikācija par astronomijas vēsturi," atminas Ilgonis Vilks. "Atkal pie vēstures tēmas esmu atgriezies pēdējos gados. Jānis Klētnieks, astronoms un ģeodēzists, kurš nu jau ir mūžībā, uzrakstīja grāmatu "Astronomija un ģeodēzija Latvijā līdz 20. gadsimtam". Es viņam teicu - nu tad jāraksta tālāk, viņš teica - nē, lai to raksta pēc manis citi. Tā arī sanācis, ka šobrīd es tā kā esmu vienīgais cilvēks, kurš pārzina to astronomijas vēsturi pietiekami labi, lai varētu mēģināt arī kaut ko rakstīt. Un tā pirms pieciem gadiem iesāku šo grāmatu rakstīt, un tad, kad jau biju aprakstījis pamatā tos notikumus, kas risinājušies Latvijas Universitātē, mazliet arī pirms, par trimdas astronomiem un vēl dažas papildu lietas, tad sapratu, ka ir jau uzrakstījis tik daudz, ka jāsāk domāt par grāmatas dalīšanu uz pusēm. Runāju mūsu universitātes akadēmiskā apgāda darbiniekiem, un atbilde bija - jā, vajag pirmo daļu. Nu, te nu mēs esam!" turpina Ilgonis VIlks. Protams, būs arī otrā daļa. "Būtībā jau pat puse ir uzrakstīta. Plāns jau bija sastādīts pilnībā. Proti, ja šī pirmā daļa vairāk atspoguļo notikumus Latvijas Universitātē, tad otrā daļa galvenokārt būs veltīta notikumiem Latvijas Zinātņu akadēmijā, kur 20. gadsimta vidū izveidojās, sāka darboties astrofizikas observatorija. Par to jāizstāsta. Tur ir daudz cilvēku strādājuši vairākus gadu desmitus. Ir gana daudz aprakstāmo materiālu.  Tāpat Latvijas Astronomijas biedrība, kam agrāk bija garāks nosaukums, tāpat dažādi muzeji Latvijā, kas lielākā vai mazākā mērā saistīti ar astronomiju. Kā notika zinātnes popularizēšana padomju laikos un pēc tam. Mācības: kā, kad un cik skolā mācīja un tagad māca astronomiju. To visu arī vajadzētu iekļaut," vērtē Ilgonis VIlks. Ieskats raķešu zinātnē Pirms runājam par astronomijas vēsturi, ieskatīsimies raķešu zinātnē vārda tiešā nozīmē. Proti, uzzināsim, kā speciālisti aprēķina kosmosa kuģu  trajektoriju, kā var noteikt to, kad, cikos un kur nosēdīsies konkrētais izplatījumā palaistais aparāts. Par to, kā arī par gadījumu, kad aprēķinos tika pieļauta kļūda,  stāsta astronomijas entuziasts Ints Ķešāns. Skatoties no Zemes uz izplatījumu, šķiet, ka daudz vienkāršāk ir palaist raķeti kosmosā, nekā izmanevrēt automašīnu darbadienas pēcpusdienā Rīgas centrā. Taču, lai kosmosa kuģis vai kosmosa izpētes zonde nonāktu konkrētā vietā vai savienotos ar Starptautisko kosmosa staciju, ir nepieciešami ārkārtīgi precīzi aprēķini. Viss sākas ar pirmajām sekundēm, kad raķete tiek palaista orbītā jeb dodas pa noteiktu līniju kosmiskajā telpā. IT speciālists un astronomijas entuziasts Ints Ķešāns palīdz ieviest skaidrību jautājumos saistībā ar kosmosa kuģu trajektorijas noteikšanu. Ints Ķešāns skaidro, ka kosmosa kuģu ceļa aprēķinos tiek izmantoti Ņūtona likumi, gan Krievijas kosmosa teorētiķa Kosntantīna Ciolkovska izstrādātie kosmosa kuģu ātruma vienādojumi. Visus šos aprēķinus jau kopš pagājušā gadsimta vidus, kad sākās kosmosa iekarošana, veic ar elektronikas palīdzību. Mūsdienās aprēķini tiek veikti ar datora palīdzību, pārsvarā visas kosmosa kuģa darbības ir ieprogrammētas, tomēr nevar izslēgt gan aparātu kļūdas, gan cilvēcisko faktoru. Ints Ķešans atsauc atmiņā gadījumu, kad aprēķinu kļūmes dēļ, vairākus simtus miljonu ASV dolāru izmaksājusī Marsa izpētes zonde sadega.  

If you're a life insurance agent looking to improve your telesales skills, or if you're considering transitioning from field sales to telesales, then you don't want to miss this video. Follow Dana on YouTube here: @finalexpensetelesales #insurance #telesales #insuranceagent

We talk to LA roast battle champ in one of our favorite episodes.