Podcasts about Nesen

Nesen veiktās veikalos nopērkamā medus pārbaudēs atklājies, ka 14 paraugi no 20, neatbilda autentiska medus standartam. Prasti viltojumi vai neatbilstība standartam? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Pārtikas un veterinārā dienesta Augu izcelsmes produktu, dzērienu un bioloģiskās lauksaimniecības uzraudzības daļas vadītājs Māris Eiklons, Latvijas Biškopības biedrības valdes priekšsēdētājs Valters Brusbārdis un biškopis, Latvijas biškopības biedrības Siguldas nodaļas vadītājs Jānis Kronbergs. Māris Eiklons skaidro, ka paraugi tika izvēlēti mērķtiecīgi lielveikalu ķēdēs. Jau iepriekš daži medus paraugi analizēt Igaunijā DNS līmenī, kas arī parādīja, ka kaut kas nav kārtībā. Šoreiz paraugus sūtīja uz pārbaudi laboratorijā Austrijā. "Piecos paraugos konstatēja sveša cukura klātbūtni. Medū nekas nedrīkst būt klāt svešs. Medus ir medus, medus ir tas, ko ražo bitīte nevis cilvēks. Cilvēks iejaukties medus ražošanas procesā nedrīkst, kaut ko piejaukt, pievienot," norāda Māris Eiklons. Biškokji norāda, ka medus falsificēts fasēšanas procesā. "Līdz šim visi ņemtie Latvijas medus paraugi ir bijis medus. Īsts medus," skaidro Māris Eiklons. "Pieci paraugi bija tādi, kurus uzskatījām, ka neatbilst medum, un šie pieci paraugi, attiecīgās medus partijas ir izņemtas no tirdzniecības." Šobrīd pārbaudes turpinās, lai skaidrotu, no kurienes medus nācis. Četri paraugi fasēti Lietuvā, viens laikam būs fasēts Latvijā. Pēc kādiem faktoriem medu analizē BIOR laboratorijā Latvijā un vai vērtē arī medus autentiskumu, BIOR Ķīmijas laboratorijas vadītājs Vadims Bartkevičs.

Stāsta žurnālists un politiķis, savulaik – Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns 1990. gada Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas notika pēc mažoritārā principa. Katrā no 201 vēlēšanu apgabala kandidātam vēlētāju priekšā nācās izturēt sīvu konkurenci ar vairākiem sāncenšiem. Galvenās prasības Latvijas Tautas frontes atbalstītajam kandidātam bija konkurētspēja un drosme balsot par neatkarību, kā arī gatavība bez palīgiem, kādu tā laika deputātiem nebija, atjaunot tiesisku valsti pat ne no nulles, bet mīnuszīmes. Tautas frontes frakcija saliedēja izcilas, izglītotas, dažās jomās pat visizcilākās Latvijas personības un spilgtus oratorus. Viņiem nācās stāties pretī gadu desmitos koptai padomju demagoģijai, provokācijām un rupjībai. Katras komisijas vadītājs Augstākajā padomē bija lielisks savas jomas pārzinātājs. Izglītībā un kultūrā – vēlākais Kultūras akadēmijas dibinātājs, profesors Pēteris Laķis, ārlietās – Mavriks Vulfsons, pašvaldību reformā – Jānis Škapars un ne tikai viņi. Par Latvijas leģendu kļuva pirmā Augstākās padomes cilvēktiesību komisijas vadītāja, Latvijas nacionālo kultūras biedrību asociācijas izveidotāja Ita Kozakeviča... Apbrīnojama bija daudzu deputātu māka runāt bez iepriekš uzrakstītiem tekstiem, filigrāni argumentēt un pierādīt. Turēties pie taisnības un patiesības. Taču 4. maijā centrālo runu par tautas tiesībām uz atņemto valsti lūdzām teikt rakstniekam Albertam Belam. Nesen rakstnieka meita Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja nodaļai nodeva tēva Augstākās padomes laika arhīvu ar dokumentiem, likumu uzmetumiem, to labojumiem, tīrrakstiem un melnrakstiem. Starp tiem viena liela bieza klade, kurā Alberts fiksējis vai katru deputāta darba dienu. Tajā atradās arī četru mašīnraksta lapu garās 4. maija runas uzmetumi un sēdē nolasītais teksts ar pēdējā brīža labojumiem. "Ja še zālē sēž kāds, kas jau grib dalīt mūsu mantu," gluži vai dzirdu Alberta mazliet uztraukto, saspringto balsi, "tad ieteicu mazliet pagaidīt. Mēs vēl elpojam. Šī ir mūsu pēdējā iespēja izdzīvot, un mēs to izmantosim. Tāpēc mēs pieprasām neatkarību. Latvijai, Lietuvai Igaunijai… Ukrainai, visām valstīm, kur cilvēka dzīvība jāaizsargā, lai tā būtu svēta un neaizskarama." Kopumā 4.maija sēdes gaita ir stenografēta, daudz filmēta un fotografēta. Iespējams pārbaudīt katra deputāta balsošanas lapiņu ar apvilkto PAR. Zināmi balsojuma  boikotētāji no frakcijas "Līdztiesība". Tomēr dokumentētas ne visas dramatiskās epizodes Neatkarības deklarācijas ceļā uz pasludināšanu. To, ka par tās izgāšanu ne vien ar  frakcijas "Līdztiesība", bet arī ar vientiešu un bailuļu spēkiem Maskava gādāja, apliecina  kaut vai 4. maija rītā negaidīti uzradušies alternatīvie, maigi prokremliskie Augstākās padomes lēmuma projekti, kas, gods kam gods, visdrīzāk tika veiksmīgi noairēti sekretariāta papīrkurvī un līdz izskatīšanai nenonāca.  Toties 30. aprīlī Rīgas lidostā čekas vīri apcietināja, lai ar verdiktu – "uz mūžu – no PSRS uz Vāciju deportētu vienu no svarīgākajiem Deklarācijas autoriem un konsultantiem Egilu Levitu. Par laimi mums un viņam, kā arī pateicoties pareizas 4. maija Deklarācijas pareizai pieņemšanai, Padomju Savienības atlikušais mūžs izrādījās īss. Neatkarības atjaunošana nebija vienreizējs akts. PSRS Prezidenta 1990. gada 14. maija dekrēts, ar ko viņš Latvijas Neatkarības Deklarāciju pasludināja par antikonstitucionālu, vairs nespēja ietekmēt Latvijas Augstākās padomes nostāju vai pašu neatkarības atgūšanas procesu. Tas 1990. gada 4. maijā bija formāli pasludināts un nenovēršami turpinājās ar virkni citu soļu. Tas noslēdzās 1991. gada 21. augustā ar Konstitucionālā likuma pieņemšanu un Latvijas starptautisku atzīšanu. 4. maija Deklarācija Latvijā ārēji un tūlīt it kā neko nemainīja. PSRS varas struktūras saglabājās paralēli atjaunotās Latvijas radītajām un reformētajām. Padomju armija un karabāzes tepat. Stūra mājas čekisti savos posteņos. Vissavienības militārās rūpnīcas darbojas kā darbojušās. Noplūda gan ziņas, ka no Latvijas PSR Valsts drošības komitejas arhīviem kaut kur kaut kas tiekot pārvietots uz Maskavu, bet Zviedrijas izlūkdienests piefiksējis kodolgalviņu izvešanu. Viskardinālāk tomēr bija mainījusies latviešu kolektīvā apziņa. Tajā iemājoja kaut kas tāds, ko nav iespējams nošaut, arestēt, deportēt, iebiedēt. Pēc Deklarācijas pieņemšanas deputāti un cilvēki kopā ar tik laimīgām sejām kā nekad  agrāk, savstarpēju simpātiju skauti,  plūda uz Daugavmalu, uz neviena īpaši neorganizētu sadziedāšanos. Latvijas Nacionālās enciklopēdijas 4. maija šķirklī to labi ilustrē Ulda Brieža fotogrāfija ar koklētāju, kurš rokās tur notis augšupceļošai melodijai "E-si brīv-a, Lat-vi-ja!" Ziedi klājās Brīvības pieminekļa pakājē. Tomēr dziesmoto manifestāciju nācās beigt ātrāk, nekā pienāktos un gribētos. Krastmalai tuvojās padomju bruņutehnikas kolonna uz 9. maija militārās parādes mēģinājumu. Neviens nevarēja zināt, ka tā būs pēdējā okupācijas armijas "Uzvaras dienas" parāde Rīgā.  Tautas frontes vēlēšanu centra un administrācijas darbinieki ar daļu no deputātiem vēl atgriezās Tautas frontes mītnē Vecpilsētas ielā, lai viens otram pateiktos par darbu un simboliski pieliktu punktu komplicētajam Neatkarības deklarācijas ceļam uz  pasludināšanu. Tai pašā laikā, kā rakstījis viens no Tautas frontes muzeja un Valsts valodas centra 4. maija 35. gadadienai veltītā eseju konkursa "Mana balss brīvībai" dalībnieks, Rīgas 88. vidusskolas 10. klases audzēknis Renāts Derjugins, "Latvijas neatkarība nav  akmenī cirsta – tā ir kā koka laiva, kas mums pašiem jākopj un jāstūrē pasaules politiskajos viļņos".

Nesen nācis klajā Osvalda Zebra romāns "Dzīvs!". Tā centrā ir mūsu tautas kultūrvēsturē ļoti nozīmīga personība, kuras veikums ir milzīgs, bet kuras vārds nepelnīti kļūst arvien blāvāks, un tas ir Fricis Brīvzemnieks. Kultūras rondo saruna ar Osvaldu Zebri. Fricis Treilands brauca uz Maskavu, lai kļūtu par mērnieku, bet Krišjānis Valdemārs viņu aizrauj ar idejām par vārdnīcas veidošanu un latviešu gara mantu vākšanu. Un tā – Fricis Treilands kļūst par Frici Brīvzemnieku, raksta, vāc etnogrāfisko materiālu un dažādos veidos cīnās par latviešu valodu – gan ar pārvāciskotājiem, gan pārkrievotājiem. Osvalds Zebris norāda, ka viņa romāns nav zinātnisks un akadēmisks pētījums par Frici Brīvzemnieku. Tas nav arī Brīvzemnieka biogrāfijas pārstāsts. "Tur ir ļoti daudz viņa autobiogrāfijā minētu lietu un notikumu. Viņš ieradies, lai strādātu par mērnieku, bet nonācis Krišjāņa Valdemāra izslavētajā ietekmes zonā, ļoti vitāla un kaut kur arī apburoša cilvēka ietekmē. Viņš ļoti ātri no mērniecības pārlec uz valodniecību, kas gan viņam jau ir iepriekš arī interesējusi. Kā pirmais uzdevums, ko Valdemārs viņam uztic, ir krievu - latviešu - vācu vārdnīcas sastādīšana, ko Brīvzemnieks arī labprāt uzņemas un kopā ar citiem kolēģiem to īsteno. Bet nākamais lielais uzdevums, kāpēc arī īstenībā šī grāmata lielā mērā ir tapusi, ir latviešu folkloras pētniecība, kur faktiski Brīvzemnieks kļūst par tādu kā tautas kustības rosinātāju, iekustinātāju," stāsta Osvalds Zebris.  Protams, jau iepriekš ir vākta latviešu folklora, bet Brīvzemnieks ir īpašs ar to, kad viņam izdodas iekustināt ļoti lielu cilvēku skaitu pierakstīt dziesmas un pasakas, ticējumus un buramvārdus, un sūtīt tās viņam. "Būtiskākais, ko es arī gribēju uzsvērt ar šo savu grāmatu, ir folkloras kustības iekustināšana," atzīst Osvalds Zebris. "Un otrs būtiskais slānis, kas šajā grāmatā ir, par mīta vai stāsta vareno dabu, tāpēc arī šī grāmata saucas "Dzīvs!" jo stāsts vienmēr ir dzīvs, viņš pārdzīvo gan Brīvzemnieku, gan pārdzīvos mūs visus. Ja mēs padomājam kaut vai par sengrieķu mītiem, kas vēl aizvien ir dzīvi, un arī par krietni negantākajiem mītiem, kas plosās mums kaimiņos šobrīd, kas arī lielā mērā ir tādas mitoloģiskas domāšanas rezultāts, manuprāt. Tad mēs varam secināt, ka tas ir kaut kas ļoti spēcīgs, ļoti vitāls un pilnīgi noteikti spēcīgāks par mums." "Kā parasti, nejaušības un likumsakarības kaut kāds mikslis," atzīst Osvalds Zebris, jautāts, kā pats ieinteresējies par Frici Brīvzemnieku. Bet aizsākums tam ir intervija ar Aizputes novadpētnieci Mirdzu Birznieci, kas ļoti aizrautīgi stāstījusi par Brīvzemnieku. "Mani tiešām aizrāva viņas stāstījumā tieši šis milzīgais Brīvzemnieka ieguldījums tautas kustības izveidošanā, ka tās vēstules ar dziesmām patiešām sāk plūst. Mūsu apziņā bieži vien tautasdziesmas saistās ar Krišjāni Baronu, kurš, protams, ir izveidojis visu šo milzīgi, neaptveramo universu, ja tā varētu mūsdienu valodā teikt, un sakārtojis, un sistematizējis, un panācis izdošanu. Bet man vienmēr arī bija tāds iekšējs jautājums: bet kā tās nonāca līdz Baronam, viņš taču pats negāja pa lauku mājām vai baznīcām un neprasīja - dodiet man tās dziesmas. Tur kaut kāds starpposms iztrūka. Lūk, , Brīvzemnieks arī ir šis starpposms, viņš gāja un brauca. Tas notika pirms 156 gadiem, kad Brīvzemnieks fiziski gāja pa Latvijas novadiem, uzrunāja cilvēkus, uzrunāja, protams, draudžu mācītājus, jo tie atkal spēj tālāk šo vēsti nodot," atklāj Osvalds Zebris. Romānu "Dzīvs!" Osvalds Zebris sāka rakstīt, kad vēl sniedza intervijas par tikko iznākušo savu darbu "Mežakaija", kas vēstīja par rakstnieku Gunaru Janovski. Bet šobrīd, kad sākas intervijas par romānu "Dzīvs!", nav domas par jaunu darbu, jo ir sagadījies, ka šogad iznāks vēl viena Osvalda Zebra grāmata. Tā būs grāmata bērniem. "Tagad esmu mazliet noguris no rakstīšanas," neslēpj Osvalds Zebris un jautāts, ko dara rakstnieks, kad ir noguris norakstīšanas, vaļsirdīgi atbild - "pļauj zāli un dara visādus lauku darbu, kas ir mīļāka nodarbe Klapkalnciemā, kur jūtos vislabāk pasaulē".    

No ziemas miega modušies lāči, cilvēka tuvumā jau drošāk jūtas lūši, aizvien diskusijas par vilku sirojumiem lopkopju tuvumā. Kā klājas plēsējiem Latvijā? Ko zinām par šo dzīvnieku uzvedību un kā šīs zināšanas var palīdzēt sadzīvot ar Latvijas mežu iemītniekiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Valsts mežu zinātnes institūta "Silava" pētnieks, zoologs Jānis Ozoliņš un šī paša institūta vadošā pētniece Guna Bagrade.   Nesen plašsaziņas līdzekļos varējām lasīt informāciju par to, ka ASV zinātnieki pēc DNS paraugiem ir klonējuši pirms 10 tūkstošiem gadu izmirušu vilku sugu. Vai pēc pieejama fosilā ģenētiskā materiāla ir iespējams no jauna radīt sen izmirušas sugas, skaidro ģenētiķis Īzaks Rašals.   Par savu izvēlēto zinātniskās fantastikas grāmatu stāsta astronomijas entuziaste, "StarSpace" observatorijas saimniece Anna Gintere. Viņa iepazīstina ar Daniela Suareza (Daniel Suarez) triloģijas pirmajām divām daļām "Delta-v" un "Critical Mass" (Kritiskā masa) "Grāmata zināmā mērā ieskicē to, ko varētu sagaidīt no kosmosa izpētes un apguves nākotnē. Šobrīd tā vēl ir zinātniskā fantastika ar būtisku uzsvaru vārdā zinātne," atzīst Anna Gintere. Triloģijas trešā daļa vēl top.

Nesen says Pierre better get serious about policy, AJ says Jespo's out to lunch on "grey areas," Ms. B has a hot take on The Great One, Cam has an axe to grind with Max Fawcett, and Brandon paints a picture of a sovereign Alberta. It's The Flamethrower presented by the DQs of Northwest Edmonton and Sherwood Park! FIRE UP YOUR FLAMETHROWER: talk@ryanjespersen.com When you visit the DQs in Palisades, Namao, Newcastle, Westmount, and Baseline Road, be sure to tell 'em Real Talk sent you!    

Pretty much everybody agrees: the consumer carbon tax is dead in Canada. Mark Carney's getting credit for it in the polls, which has to drive Pierre Poilievre crazy. After all, he's the one who's promised to "Axe the Tax" for the past two years. In this episode, two of Canada's most credible voices on the matter debate: Who ultimately killed the carbon tax?  3:30 | Shannon Phillips and Ken Boessenkool dig into the carbon tax, the UCP "CorruptCare" scandal, low oil prices and the Alberta budget, Mark Carney and China, Pierre Poilievre and crowd sizes, and the inevitable fate of the federal NDP.  MAKE BETTER POLICY: https://mbpolicy.com/ 1:12:20 | Jespo tells us about the time then-MP Kerry Diotte blew him up on Twitter at 3am.  1:22:00 | Nesen says Pierre better get serious about policy, AJ says Jespo's out to lunch on "grey areas," Ms. B has a hot take on The Great One, Cam has an axe to grind with Max Fawcett, and Brandon paints a picture of a sovereign Alberta. It's The Flamethrower presented by the DQs of Northwest Edmonton and Sherwood Park!  FIRE UP YOUR FLAMETHROWER: talk@ryanjespersen.com  When you visit the DQs in Palisades, Namao, Newcastle, Westmount, and Baseline Road, be sure to tell 'em Real Talk sent you!  SUPPORT THE FULL HOUSE LOTTERY TODAY! https://fullhouse.ca/ REGISTER FOR THE REAL TALK GOLF CLASSIC: https://www.ryanjespersen.com/real-ta... JOIN US APRIL 12 at the ICCHANGE GALA: https://www.icchange.ca/2025gala FOLLOW US ON TIKTOK, X, INSTAGRAM, and LINKEDIN: @realtalkrj & @ryanjespersen  JOIN US ON FACEBOOK: @ryanjespersen  REAL TALK MERCH: https://ryanjespersen.com/merch RECEIVE EXCLUSIVE PERKS - BECOME A REAL TALK PATRON: patreon.com/ryanjespersen THANK YOU FOR SUPPORTING OUR SPONSORS! https://ryanjespersen.com/sponsors The views and opinions expressed in this show are those of the host and guests and do not necessarily reflect the position of Relay Communications Group Inc. or any affiliates.

Nesen medijos izskanēja ziņas par autobusa lieluma asteroīdu, kas nākotnē varētu ietriekties zemeslodē. Lai arī šobrīd NASA ir izslēgusi šādu scenāriju, nav solīts, ka nākotnē šādi potenciāli bīstami kosmosa ķermeņi nevarētu skart mūsu planētu. Kādas sekas tas radītu un kā varam zināt asteroīdu trajektoriju? Par to studijā saruna ar IT speciālistiem, astronomijas entuziastiem Raiti Misu un Intu Ķešānu, kā arī sazināmies caur Zoom ar "StarSpace" observatorijas saimnieci Annu Ginteri. Skatot līdz šim uzņemtos attēlus ar Marsa pavadoņiem, kļūst skaidrs, ka tie nevarētu piedalīties debess objektu skaistumkonkursā – neregulāras formas, punaini un ar iedobumiem, pēc izskata tie vairāk līdzinās kartupelim, ne Mēnesim, ja gribam vilkt paralēles ar Zemes dabisko pavadoni. Šos abus pavadoņus atklāja amerikāņu astronoms Asafs Holls 1877. gadā, un tā kā Marss ir kara dievs romiešu mitoloģijā, jeb Arejs – sengrieķu mitoloģijā, tad, skatot seno grieķu mītus par Areja pēcnācējiem, šos pavadoņus Holls nosauca Areja dēlu vārdos – Foboss (bailes) un Deimoss (šausmas). Bet patiesībā šie debess objekti ir  miermīlīgi un nekaitīgi. Ar Deimosu un Fobosu raidījumā iepazīstina Latvijas Astronomijas biedrības pārstāvis Mārtiņš Gills. Kā varam lasīt tīmekļa vietnē astronomijas interesentiem „Starspace”, paņemot abu pavadoņu paraugus, ticis konstatēts, ka pavadoņu virsma ir ļoti tumša un tā atstaro tikai 5–7 % no saņemtās gaismas. To pamatsastāvā konstatēti primitīvi oglekļa savienojumi, kuru izcelsme ir meklējama asteroīdu joslas tālākajos apgabalos. Velkot paralēles ar Zemes pavadoni Mēnesi, arī Foboss un Deimoss Marsam ir pagriezuši tikai vienu pusi un abi atšķirīgu ātrumu uzlec un noriet. Kosmosa iekarotāju plānos ir nākotnē šos pavadoņus, konkrēti lielāko – Fobosu (aptuveni  Cēsu izmērā) –, izmanot kā dabisku vilcējspēku, nogādājot  kravas  turp un atpakaļ no Marsa.     

Raidījumā Pievienotā vērtība lūkojam, kas notiek, biržas emitentiem tiekoties ar akcionāriem. Pie viena arī interesējamies, kā klājas dažiem no Baltijas biržas uzņēmumiem. Nesen raidījumā runājām par Latvijas uzņēmumiem, kas ir biržā. Runājām par to, ka investoriem, kuri tikai sāk ieguldīt, ne vienmēr ir viegli saprast, kas notiek ar uzņēmumu un arī viņu ieguldīto naudu. Viens no veidiem ir uzņēmumu ziņojumi akcionāriem. Šobrīd tie pamatā notiek attālināti un investoriem ir gan iespēja pieslēgties un skatīties tiešraidē, gan arī noskatīties pēc tam.

We're diving deep into the art of telesales with industry expert Dana Nesen. With 20 years of experience in final expense telesales and a passion for empowering agents, Dana breaks down her step-by-step process to help you overcome resistance, build trust, and close more sales.

Ne vienā vien valstī pēdējā laikā cilvēki ir izgājuši ielās, paužot savu attieksmi pret valdošo varu un valstī notiekošo. Vācija, Serbija, Gruzija un Slovākija. Vietumis protesti ir devuši kādus rezultātus, vietumis, šķiet, pagaidām nē. Tomēr jebkura neapmierinātība valdošo varu uztrauc. Kāpēc vienā valstī ar protestiem kaut ko var panākt, citā - nē? Raidījumā Divas puslodes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis. Gruzija – nervu un izturības cīņa Partija „Gruzijas sapnis” pirmoreiz nāca pie varas 2012. gadā, toreiz koalīcijas sastāvā un pozicionējot sevi kā kreisi centrisku, proeiropeisku spēku. Kopš 2016. gada tā ir vienīgā valdošā partija ar vairākumu Gruzijas parlamentā un šobrīd kontrolē arī teju visas pašvaldības. Partijas dibinātājs un kādreizējais premjerministrs Bidzina Ivanišvili oficiāli ieņem „Gruzijas sapņa” goda priekšsēdētāja amatu, taču tiek pamatoti uzskatīts par faktisko partijas un lielā mērā arī valsts vadītāju. Pamazām partijas politikā iezīmējās arvien pamanāmāka tendence tuvināt Gruziju Kremlim, kam līdztekus notika varas koncentrēšanas process. Kā spilgts indikators bija t.s. Ārvalstu aģentu likums – attiecīgā Krievijas likumdošanas akta līdzinieks, kuru valdošā partija, par spīti sabiedrības protestiem un valsts prezidentes Salomes Zurabišvili opozīcijai, tomēr izdabūja līdz likuma statusam 2024. gada maijā. Pagājušā gada oktobrī Gruzijā notika kārtējās parlamenta vēlēšanas, kurās „Gruzijas sapnis”, saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem, ieguva vairākumu. Opozīcijas partijas, liela daļa sabiedrības un prezidente Zurabišvili attiecās atzīt vēlēšanu rezultātus, norādot uz daudziem pārkāpumiem. Ļaudis izgāja ielās, pieprasot atkārtotas, starptautiski novērotas vēlēšanas. Vara vērsa pret protestētājiem policijas spēkus, kuru rīcība ar laiku kļuva arvien brutālāka. Fiksēti simtiem aizturēto piekaušanas, spīdzināšanas un aplaupīšanas gadījumu. Sākotnēji protestu kustības centrā bija prezidente, taču viņas pilnvaru termiņš beidzās gada nogalē, un viņas vietā stājās valdošās konjunktūras ieliktenis, agrākais futbolists Miheils Kavelašvili. Atbildot uz Eiroparlamenta rezolūciju, kas pieprasīja atkārtotu vēlēšanu sarīkošanu, premjers Kobahidze paziņoja, ka Gruzija pārtrauc sarunu procesu par pievienošanos Eiropas Savienībai. Neskatoties uz varas arvien pieaugošo brutalitāti, protesti turpinās joprojām. Pēdējais valdošā režīma solis ir jauna likumu pakete, kas paredz daudz stingrākus ierobežojumus un bargākus sodus masu protestu dalībniekiem, piemēram, administratīvās aizturēšanas termiņa pagarināšana no 15 līdz 60 diennaktīm un privātas informācijas izplatīšanas pielīdzināšana protesta organizēšanai. Serbija – sabiedrība pieprasa atbildību Pagājušā gada 1. novembrī Serbijas pilsētā Novi Sadā notika traģisks negadījums: nogāžoties nesen renovētas dzelzceļa stacijas betona nojumei tika nogalināti 15 un smagi ievainoti divi cilvēki. Masu pulcēšanās, kas aizsākās kā bojāgājušo piemiņas mītiņi, pamazām pārauga pret varu vērstās demonstrācijās, saistot notikušo ar vispārējo korupcijas un varas funkciju nepildīšanas situāciju. Serbijas Progresīvā partija ir pie varas kopš 2012. gada, sākotnēji kā viena no valdošās koalīcijas, bet kopš 2014. gada kā parlamentārā vairākuma partija. Kopš 2017. gada tās līderis Aleksandrs Vučičs ir valsts prezidenta amatā. Daudzi kā Serbijā, tā ārvalstīs uzskata, ka valstī ir izveidota faktiska vienpartijas nomenklatūra, kas ļauj pie varas esošajiem un tiem pietuvinātajiem nodrošināt sev labumus uz pārējās sabiedrības rēķina. Protesti pret varu notikuši vairākkārt, taču pašreizējie ir ar vēl nebijušu mērogu. To dzinējspēks ir jaunatne, sevišķi jau studenti, kuriem tagad pievienojušies citi, t.sk. zemnieki un motociklistu klubu dalībnieki, kuri ar savu tehniku un braucamrīkiem piedalās automaģistrāļu bloķēšanā. Pie varas esošie šai situācijā izvēlējušies lavierēšanas taktiku, upurējot dažus grēkāžus. Kā pirmais novembra nogalē demisionēja celtniecības ministrs Gorans Vesičs, kurš vēlāk pat uz dažām dienām tika arestēts. Sekoja vēl pāris ministru atkāpšanās, līdz 29. janvārī par savu demisiju paziņoja premjerministrs Milošs Vučevičs. Tas ir pēdējais prezidenta Vučiča upuris cerībā pielabināt sadusmoto sabiedrību. Tāpat viņš solījis publiskot visus ar Novi Sadas nelaimi saistītos materiālus un nevajāt protestu dalībniekus. Tiek atzīmēts, ka šī ir pirmā reize, kad Serbijas līderis šādi piekāpjas protestētājiem. Tajā pašā laikā viņš nācis klajā arī ar biedinošiem paziņojumiem, piemēram, ka viņa partijā ir septiņpadsmit tūkstošus liela lojālistu frakcija, kas devusi slepenu zvērestu līdz pēdējam aizstāvēt savu līderi. Slovākija – prokremlisko spēlīšu rezultāts Protesti Slovākijā sākās pēc tam, kad premjerministrs Roberts Fico 2024. gada nogalē pēkšņi apmeklēja Maskavu, kur tikās ar agresorvalsts vadoni Putinu. Šī tuvināšanās notika paralēli spriedzes pieaugumam starp Slovākijas un Ukrainas valdībām, Fico pārmetot Ukrainai Krievijas gāzes tranzīta pārtraukšanu un pieprasot to atjaunot. Desmitus tūkstošu protestētāju, kuri ap gadumiju izgāja Bratislavas, Košices un citu pilsētu ielās, tikai vēl vairāk saniknoja premjera apgalvojumi, ka, saskaņā ar Slovākijas izlūkdienesta ziņām, viņus organizējot no ārvalstīm. Faktiski kustības vadības centrs ir organizācija „Mieru Ukrainai”. Protesti joprojām ir mierīgi, taču lozungi nepārprotami prasa valdības demisiju. Aptaujas rāda, ka turpinās varas partiju – Fico pārstāvētās „Virziens – sociāldemokrātija” un pašreizējā valsts prezidenta Petera Pelegrini partijas „Balss – sociāldemokrātija” reitingu kritums. Jau pāris mēnešus populārākā partija Slovākijā ir liberālais opozīcijas spēks „Progresīvā Slovākija”. Nesen, četriem pozīcijas deputātiem pārtraucot darbību varas frakcijā, valdošā koalīcija zaudēja parlamenta vairākumu. Vācija – radikāli labējiem nē! Kā apgalvo Vācijas prese, protestētāju skaits, kuri pagājušajā nedēļā izgāja Vācijas pilsētu ielās un laukumos, esot pārsteidzis pat pašus to organizētājus. Organizētāji apgalvo, ka Minhenē varētu būt sapulcējušies līdz pat 320 000 cilvēku, un neatkarīgi avoti vērtē pūļa lielumu uz vismaz 200 000. Tāpat desmitos tūkstošu mērāmas demonstrācijas pēdējās nedēļās notikušas Hannoverē, Rostokā, Berlīnē, Ķelnē, Hamburgā, Leipcigā un citur. Sanākušie pauž sašutumu par galēji labējās partijas „Alternatīva Vācijai” ietekmes pieaugumu, kas sola tai otro labāko rezultātu 23. februārī paredzētajās Bundestāga vēlēšanās. Sava daļa nepatikas tikusi arī šobrīd populārākā spēka – Vācijas kristīgo demokrātu – līderim Frīdriham Mercam, ciktāl partija bija iesniegusi Bundestāgā migrācijas likumdošanas grozījumu priekšlikumus, kurus atbalstījusi „Alternatīva Vācijai”, taču Bundestāgs ar nelielu balsu pārsvaru noraidījis. Kā pauž protestētāji, Mercs pārkāpis pēckara Vācijas politikas nerakstīto likumu – nekad neizmantot galēji labējo politisku atbalstu. Tomēr stingrāki imigrācijas noteikumi ir lielas vācu sabiedrības daļas prasība, un Mercs uz pārmetumiem atbildējis, ka nekādā ziņā nav gatavs sadarboties ar radikāļiem valdības veidošanā. Kā zināms, „Alternatīva Vācijai” nokļuva Bundestāgā 2017. gadā uz sabiedrības noskaņojuma viļņa, kuru izraisīja kancleres Angelas Merkeles nepārdomātā migrācijas politika. Pati „Alternatīva” gan cītīgi noliedz, ka tā būtu rasistiska, kur nu vēl neonacistiska partija, norādot, ka tās rindās netrūkst imigrantu pēcteču. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Gleznotājs Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis māksliniekus Alīnu Grinpauku un Arnoldu Andersonu, kuru kopdarbs  izstādē „Adrenalīns” skatāms galerijā  ASNI. Personālizstādē Arnolds Andersons preparē savas atmiņas par bērnību 1990. gadu Rīgā,  reflektējot par šo desmitgadi caur seksualizētu skatījumu, kurā vienlaikus sastopas skaistais, neglītais, patīkamais un riebīgais. Asociācijas ar 90. gadu vidi un dažādajiem kultūras uzslāņojumiem izstādē rosina smaržu mākslinieces Alīnas Grinpaukas aromāti. Sadarbībā ar Arnoldu Andersonu, viņa jaunradījusi četras unikālas smaržu kompozīcijas jeb stāstus par uzaugšanu un pieaugšanu postsociālistiskajā Baltijā. Sarunā par bērnības atmiņām un mākslas  spēku, par ziņkāri un sapņiem kā galveno virzītāju, smaržu pasauli un noslēpumiem…. Kaspars Zariņš: Alīna, kur rodi drosmi iet nezināmā virzienā vai pēkšņi mainīt diapazonu no modes ilustrācijas uz tādu gaistošu, ēterisku lietu kā smarža? Alīna Grīnpauka: Tā ir liela un globāla ziņkāre. Man ir ļoti interesanti izprast lietas, tās analizēt un par tām stāstīt - pētīt un pēc tam caur to, kā es esmu izpratusi, par to runāt. Tev ir gadījies, ka tu zini, kā kāda smarža smaržo, bet uzsmidzinot to Arnoldam tā mainās (smejas)? Alīna Grīnpauka: Jā, protams. Mūsu ožas orgāns katram ir ļoti atšķirīgs, līdzīgi, kā mēs esam ļoti atšķirīgi. Katrs uztver aromātus ļoti dažādi. Arī uzpūšot aromātu uz atšķirīgiem cilvēkiem tas smaržo savādāk. Nesen bija interesants pētījums par to, ka cilvēka DNS spēj ietekmēt to, kā cilvēki uztver vienu un to pašu aromātu. Ļoti interesanti. Tā kā jums ir pieredze, dzīvojot rietumos, savu dzīvi vairāk plānojat šeit vai  gribētu būt multikulturāli un atrasties dažādās pasaules vietās? Alīna Grīnpauka: Man liekas, ka dzīvošana un bāzēšanās Latvijā mūsdienās nekādā veidā netraucē būt multikulturālam un daudz ceļot. Dzīvojot uz pusi Amerikā, uz pusi Latvijā, atgriešanās Latvijā man ir veids, kā atgūt spēkus, izelpot un arī mierīgi izdarīt darbu. Lielpilsētās tas paņem daudz vairāk enerģijas - ļoti daudz notikumu, troksnis, kas īstenībā nomāc. Iespējams, tas tāpēc, ka es nāku no Latvijas un esmu pieradusi pie miera, kurā darboties. Bet vai nav tā, runājot par karjeru, kad esi šeit, tomēr būt klātbūtnē tur, kur katls mutuļo, ir svarīgi? Alīna Grīnpauka: Protams. Ir jābrauc, ko mēs arī darām. Arnolds Andersons: Es tev pilnībā piekrītu. Desmit gadi Londonā bija superīgi un tā ir forša pieredze, bet pagaidām esmu šeit, ir jau trešais gads, un esmu ļoti apmierināts. Ir forši būt atpakaļ. Es domāju, ir veselīgi [ko] pamainīt ik pa laikam. Ja ir iespēja aizbraukt kaut kur citur un padzīvot tur kādu gadu, tad šī iespēja ir jāizmanto, tad atkal atpakaļ. Man tas no mammas, kura vienmēr saka “klausies, brauc, tev vienmēr ir mājas, bāze šeit”. Vai nav tā, ka tu esi šeit un tad aizbrauc, teiksim, atpakaļ uz Londonu vai citu lielpilsētu, un tev atkal tas ceļš ir jāizlauž kā ledlauzim, tas lēnām aizsalst? Arnolds Andersons: Jā, es domāju, ja ir ilgs laiks pagājis, tad iespējams, ka ir nedaudz jāpacīnās, lai tevi atkal ievērotu. Tajā pašā laikā, tas varbūt ir jautājums par attiecībām ar cilvēkiem, ar domubiedriem.

In this special episode, Roger Short sits down with a powerhouse in the life insurance industry, Dana Nesen from Thousand Oaks, California. Dana is a familiar face to many in the space, known for her impactful YouTube channel and extensive telesales expertise. Recently, Dana experienced a dramatic shift in her career as she transitioned out of Lincoln Heritage, where she built a $5 million+ telesales agency from the ground up. Dana shares her journey of resilience and reinvention, detailing how she navigated sudden career changes, explored new opportunities, and ultimately landed with a company that aligns with her vision for empowering agents. This is more than a podcast episode—it's a masterclass in navigating the ups and downs of the insurance business with integrity, grace, and determination. In this episode, you'll discover: How Dana built a thriving telesales agency with over 115 active agents. Her insights on transitioning from one chapter to another in the insurance world. Why maintaining strong relationships and handling challenges with dignity matters. What's next for Dana as she launches her new agency, Empower Life Group?

„Black Rooster Kapelye” nosaukumā liktais „melnais gailis” tas pats mūsu mūzikas folklorists Emilis Melngailis vien ir. Nesen iznākušais „Black Rooster Kapelye” albums ir stāsts par jaunākās paaudzes folkloras pētniekiem, kurus ieinteresējušas Latviešu folkloras krātuvē rodamās liecības par Latvijas etnisko daudzveidību. Otrs stāsts ir par ebreju mūziķiem, kuri ieinteresēti holokaustā iznīcināto Austrumeiropas ebreju kultūras izzināšanā. “Vos mir zaynen” jeb “Kas mēs esam” ir „Black Rooster Kapelye” izdotais mūzikas albums, kurā apvienojušies latviešu folkloras kopas “Banga” un kādreizējie “Forshpiel” ebreju mūziķi. Mēs esam, kas mēs esam. Mēs esam ebreji. Mēs ēdam beigeļus, biezpiena blinces, un kūgeli. Šo Emiļa Melngaiļa 1899. gadā pierakstīto ebreju dziesmas melodiju nomaina latgaliešu dancis un Žīdudancis, ko Melngailim uz stabules nospēlējis Alsungas tautas muzikants Nikolajs Heņķis. Iznākušajam albumam un klātpievienotajai grāmatai ir vistiešākais sakars ar komponistu un mūzikas folkloristu Emili Melngaili, arī kapelas nosaukumā  liktais „melnais gailis” tas pats Melngailis vien ir. “Black Rooster Kapelye” projektā satek kopā tik daudzi stāsti. Tos stāsta latviešu un ebreju tautas mūzikas mijiedarbes projekta “Black Rooster Kapelye” mūziķi Ilga Vālodze-Ābele, Saša Lurje un Iļja Šneiveiss. Emilis Melngailis dziesmām nepierakstīja vārdus, parasti tikai pirmo rindiņu kopā ar melodiju. “Black Rooster Kapelye” dalībniekiem nācies patapināt vārdus no līdzīgiem, Melngaiļa laikā veiktajiem folkloras pierakstiem, tāpat fantazēt, kā nošu pierakstu ietērpt tautas mūzikai raksturīgajā skanējumā. “Black Rooster Kapelye” albums un klātpievienotā grāmata ir lieliska dziesmu komentāros iepazīt ebreju tautas mūzikas īpatnības. Mani aizrauj deju niguns - bezvārdu melodiju žanrs, ko ebreji dziedājuši laikā, kad saskaņā ar Halaha – ebreju likumu – mūzikas instrumentu spēle bija aizliegta. “Black Rooster Kapelye” pagājušā gada noslēgumā veica koncerttūri, Emiļa Melngaiļa 150. jubilejas gadā dodoties uz viņa dzimtajiem Vidrižiem, uz Ludzu un Ķēdaiņiem, kur Melngailis veica daudzskaitlīgākos ebreju mūzikas pierakstus. Savā ziņā tas bija arī veids kā turpināt iesākto pētījumu. Ilga Vālodze Ābele saka, ka neesot satikuši Emiļa Melngaiļa palīgu pēctečus. Jāpiebilst, ka Emils Melngailis savos pierakstos bija skops ne tikai ar dziesmu vārdiem, reizēm aizmirsa norādīt arī pieraksta vietu, teicēja vārdu. Mūzikas albumam pievienotajā grāmatā var novērtēt to detektīva darbu, kas bija veicams, lai noskaidrotu iesaistīto precīzus uzvārdus. Kas tālāk jau pavēra iespēju tomēr satikt tos, kas glabā atmiņas par Melngaiļa laika Ķedaiņiem. “Black Rooster Kapelye” jau uzstājusies koncertos Vācijā – Drēzdenē un Brēmenē. Nesen notikusi jaunā mūzikas albuma atvēršanas svētku koncertturnejā Latvijā un Lietuvā. Ar mūziķiem runājam par to, cik dažādi klausītāji šo albumu uztver Latvijā, kur klausītāji meklē atpazīstamas melodijas, Vācijā – kur tā ir jidiš atdzimšanas kustības daļa. Kapela sapņo šogad doties uz pasaules mūzikas gadatirgu "Womex", kas rudenī notiks Somijā. Šāds kultūras krustpunkts ir lielisks veids, kā pasaulei stāstīt arī par Emili Melngaili un latviešu folkloru. Un tā ir laba iespēja atklāt arī pašiem savu tautas mūzikas mantojumu no jauna skatu punkta.

Ar nupat iznākušo romānu "Lu-lū un Eņģelis" rakstniece Dace Rukšāne turpina četru romānu sēriju - 20. gadsimta vēsturi no sievietes skatu punkta. "Lu-lū un Eņģelis" atvedina vēl nesenas atmiņas par trauksmainajiem deviņdesmitajiem, kad dzīve bija jāiemācās no jauna.   Ar jaunāko romānu „Lu-lū un Eņģelis” rakstniece Dace Rukšāne turpina savu ieceri uzrakstīt 20. gadsimta vēsturi no sievietes skatu punkta. Viss aizsākās 2020. gadā ar romānu  „Krieva āda”, tas bija mātes un meitas stāsts par pēckara gados un Hruščova laikā piedzīvoto. Pirms gada iznāca sērijas otrais romāns „Džikī”, kas noslēdzās ar trako deviņdesmito nojausmu. Nupat iznācis romāns „Lu-lū un Eņģelis”. Iezīme, kas apvieno visus trīs šobrīd iznākušos romānus – to nosaukumi atvasināti no pavisam īstu, veikalos nopērkamu smaržu nosaukumiem. Nesen iznākušā romāna nosaukumā smaržas ir pat divas, jo romāna centrā ir divu māsu, romāna „Džikī” varones Meldras meitu – Annas un Leas likteņi. „Lu-lū un Eņģelis” atvedina vēl nesenas atmiņas par trauksmainajiem 90. gadiem, kad dzīve bija jāiemācās no jauna, un rakstītajā daudz rakstnieces pašas piedzīvotā. Apsveicu Daci Rukšāni ar iecerētās triloģijas pabeigšanu. Kā man šķita – 20. gadsimts taču romāna lappusēs ir beidzies, dzīve izstāstīta. Taču esmu pasteigusies. Triloģija rakstnieces iecerēs ir pārtapusi tetroloģijā, šobrīd top sērijas ceturtais romāns par viņas meitu paaudzes izvēlēm. Būtisko atziņu, ka ir tāda sabiedrības mērogā nepieciešamība vēsturi izstāstīt literatūrā, saskaņot kolektīvo atmiņu, pirms pāris gadiem formulēja sērijas “Mēs. Latvija. 20. gadsimts” panākumi. Daces Rukšānes romāns šai sērijā tā arī neiznāca, lai gan bija plānots. Agrākajās intervijās Dace Rukšāne ir atklājusi rakstnieces stratēģiju, kā sagatavot sevi, lai iekļūtu citā laikmetā, citās dzīvēs. triloģijas romāni tapuši koncentrētā laika posmā, vasarā, vienatnē dzīvojot pie jūras. Katru rītu viņa devusies uz jūru peldēties, iesmaržojusies ar attiecīgā personāža smaržām. Tā kā „Lu-lū un Eņģelis” varones ir divas, tad viņa šīs smaržas mainījusi, atkarībā no tā, par kuru personāžu viņa raksta. Taču bijušas arī tādas dienas, kad Dace Rukšāne visu nomazgājusi, ņēmusi pati savas smaržas, lai pavisam neapjuktu svešās dzīves. Vēl viens paņēmiens – katram romānam tapusi arī īpašs atskaņojamo dziesmu saraksts „Spotify”. Jā, tajā arī Vladislavs Nastavševs, mūzika no izrādes “Asiņainās kāzas”. Cik zināms, režisors savu karjeru turpina Krievijā, Latvijā no teātru repertuāriem viņa izrādes pazudušas. Bet, kā smejies, no dziesmas vārdus neizmetīsi. Dace Rukšāne izstāsta, ka tā ir diezgan riskanta sajūta, rakstīt par mūsdienām, un tetroloģijas notikumi virzās tām aizvien tuvāk, jo nav bijusi iespēja paraudzīties uz notikušo no laika distances. Es savukārt apbrīnoju rakstnieci par spēju atzīties sev savā dzīvē, izzināt citu paaudžu dzīvē notikušo, jo manā izpratnē tā ir labi nodzīvotas dzīves neatņemama daļa. “Krieva āda”, “Džikī”, “Lu-lū un Eņģelis” – šie romāni jau nodoti lasītāju līdzi jušanai, bet stāsts turpinās.

Latvijā jau ir noteikts amatu loks, kuru var ieņemt tikai Latvijas pilsoņi – ir pašsaprotami, ka mūsu valsts pilsonība ir obligāta gan darbam policijā, gan Saeimas deputāta statusā. Tomēr līdz ar Krievijas agresijas pastiprināšanos, arvien biežāk izskan jautājums, kur Latvijā publiskajā sektorā jāļauj strādāt Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem. Nesen bija diskusija Saeimā par to, vai šo valstu pilsoņi drīkst būt pedagogi, bet publiskais sektors, protams, ir plašāks. Analizējam šo jautājumu no politiskā un tiesību viedokļa. Krustpunktā diskutē Tiesībsarga biroja Diskriminācijas novēršanas nodaļas juridiskā padomniece Emīlija Plaksins, sabiedrības par atklātību "Delna" direktore Inese Tauriņa, Latvijas Universitātes doktorante, SKDS sociāli politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore Ieva Strode, Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas deputāts Artūrs Butāns (Nacionālā apvienība) un Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputāte Ilze Vergina (Jaunā Vienotība).  

Latvijā jau ir noteikts amatu loks, kuru var ieņemt tikai Latvijas pilsoņi – ir pašsaprotami, ka mūsu valsts pilsonība ir obligāta gan darbam policijā, gan Saeimas deputāta statusā. Tomēr līdz ar Krievijas agresijas pastiprināšanos, arvien biežāk izskan jautājums, kur Latvijā publiskajā sektorā jāļauj strādāt Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem. Nesen bija diskusija Saeimā par to, vai šo valstu pilsoņi drīkst būt pedagogi, bet publiskais sektors, protams, ir plašāks. Analizējam šo jautājumu no politiskā un tiesību viedokļa. Krustpunktā diskutē Tiesībsarga biroja Diskriminācijas novēršanas nodaļas juridiskā padomniece Emīlija Plaksins, sabiedrības par atklātību "Delna" direktore Inese Tauriņa, Latvijas Universitātes doktorante, SKDS sociāli politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore Ieva Strode, Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas deputāts Artūrs Butāns (Nacionālā apvienība) un Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputāte Ilze Vergina (Jaunā Vienotība).  

Nesen grāmatā iznācis kultūrpētnieces, filoloģijas doktores Daces Bulas pētījums “Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā”. Savukārt mākslas doktore, feminisma pētniece Jana Kukaine šobrīd piedalās starptautiskā pētījumā “Augu aģence un laikmetīgā māksla: ilgtspējīgas attiecības ar vairāk-kā-cilvēka pasauli.” Sarunā ar pētniecēm skaidrojam, kas ir tas aktuālais, kas šobrīd uznesis cilvēka un dabas attiecības gan pētnieku, gan dažādu jomu mākslinieku intereses virsotnē? Daces Bulas grāmatas “Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā” anotācijā teikts, ka šis ir pirmais monogrāfijas apjoma latviski sarakstītais pētījums ekokritikā. Interesanti izzināt arī iemeslus, kāpēc abas pētnieces – Dace Bula līdz šim izzinājusi folkloristikas pagrieziena punktus, Jana Kukaine – caur laikmetīgo mākslu meklējusi feminisma teoriju nacionālās īpatnības – tagad pievērsušās dzīvnieku un augu pasaules pētniecībai. Dace Bula savu pētījumu iedalījusi trīs lielākās sadaļās. Pirmā - Cilvēks kā suga starp sugām. Otrā ir – Starpsugu poētika, Antropomorfisms un zoomorfisms, vienkāršoti sakot, kad cilvēkpasaules attiecības tiek pārceltas uz dzīvnieku pasauli, vai otrādi – cilvēks izzina pats sevi, iejūtoties dzīvnieka ārā. Pētījuma trešā sadaļa runā par cilvēka vēlmi ieraudzīt pasauli dzīvnieka acīm. Iemesls, kāpēc vēlējos izcelt Daces Bulas grāmatā iznākušo pētījumu “Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā” un Janas Kukaines dalību vēl tikai topošā starptautiskā pētījumā “Augu aģence un laikmetīgā māksla: ilgtspējīgas attiecības ar vairāk-kā-cilvēka pasauli.” Manuprāt, šādi zinātniski pētījumi palīdz mums sakārtot domas, mākslas un arī dzīves pieredzi, kas ar mums jau kādu laiku notiek, kas ir acu priekšā. Šobrīd turam īkšķus, lai Ginta Zilbaloža filma “Straume” cienīgi sacenstos par "Oskaru". Jā, Tā ir pasaule no dzīvnieka –kaķīša – skatu punkta.

Stāsta sociologs, zinātniskā institūta Baltic Studies Centre vadošais pētnieks, LU profesors Tālis Tisenkopfs Pēdējā laikā man ir sarežģītas attiecības ar lietvārdiem. Šiem mūžīgajiem karognesējiem, teikuma priekšmetiem un galvenajiem varoņiem, kuri visādos veidos pakļauj darbības vārdus. Man šķiet, ka lietvārdi melo un izliekas. Tāpēc esmu sācis tiem neuzticēties un dēvēt tos par viltvārdiem, sevišķi abstraktos lietvārdus, kuri apzīmē idejas. Nesen kādas mazpilsētas centrālajā laukumā ieraudzīju no atspoguļojošām plāksnēm uzbūvētu viltus fasādi, kura aizslēpa graustu. Īpašnieku strīdu un nolaidības dēļ grausts bija tur stāvējis desmitiem gadu un nokaitinājis pilsētas vadību. Tad nu tā bija izlēmusi graustu paslēpt, un vietējā reklāmas firma bija uzslējusi spoguļfasādi. Uz spīdīgās virsmas bija uzrakstīti vārdi, kuru uzdevums bija iedvesmot garāmgājējus, kuri ieklīda gandrīz mirušajā laukumā: ģimene, kultūra, miers, centība, izaugsme, patiesība, godīgums, tradīcija... Atspoguļojošās plāksnes bija nelīdzenas un rādīja kroplu attēlu ar izlauzītām mājām un līkiem karogu kātiem. Es izbijies raudzījos savā aukstajā atspulgā un domāju – ko šiem vārdiem no manis vajag? Lietvārdiem piemīt nevaldāma tieksme parādības definēt – uzdot patiesību, pareizību, jābūtību. Taču cilvēki nespēj vienoties par šo vārdu nozīmēm, tāpēc vieni un tie paši lietvārdi tiek izmantoti pilnīgi pretēju ideoloģiju, reliģiju un sadzīvisku pārliecību būvēšanā. Cilvēki iecērtas uz lietvārdiem un to paustajām pārliecībām, un tad tās kļūst par maldiem. Tāpēc man labāk patīk darbības vārdi. Šovasar dzīvoju laukos. Kā pašam šķiet, vienkāršu un piepildītu dzīvi. Pusi laika strādāju – rakstīju, vērtēju, kritizēju, slavēju; otru pusi darbojos – krāsoju, raku, zāģēju, skrūvēju, skaldīju, pļāvu. Arī atgūlos, atpūtos, ēdu. Mazliet satikos, parunāju, palīdzēju. Un man sāka šķist, ka darbības vārdos ir ieslēpta pareizās dzīves formula. Es sāku tos kārtot, grupēt un veidot proporcijas. Man iznāca četras darbības vārdu kategorijas: darbības vārdi lietai, piemēram – saskaldīt malku; darbības vārdi baudai, piemēram – dzert pēcpusdienas tēju; darbības vārdi ilūzijai, piemēram – uzrakstīt recenziju; un darbības vārdi cilvēkiem, piemēram – neatteikt. Varbūt man pietrūka darbības vārdu dvēselei – klausīties, iejusties, izprast. Un man sāka šķist, ka dzīves māksla ir prasme izveidot pareizās attiecības starp darbības vārdiem. Tādiem kā pavedieniem, kuri izveido mūsu biogrāfiju un dzīves ceļu. Un mums darbības vārdiem ir tikai nedaudz jāpalīdz. Mīlenbaha / Endzelīna vārdnīcā ir 125 tūkstoši vārdu, un pēc datorlingvistu aplēsēm latviešu valodā ir 20 miljoni vārdformu. Kembridžas angļu valodas vārdnīcā 37% vārdu ir lietvārdi, un 30% - darbības vārdi. Latviešu valodā varētu būt līdzīgi. Lietvārdi ir galvenā vārdu šķira valodā un vārdnīcās, bet vai arī cilvēka dzīvē? Lietvārdi nosaka mērķi, ar darbības vārdiem mēs cenšamies to sasniegt. Darbības vārdi ir atbildīgi par dzīves skriešanu, lietvārdi – par apmānīšanu. Kā raksta poļu autore, 2019. gada Nobela prēmijas literatūrā laureāte Oksana Tokarčuka – “Pasaule ir pilna steigā skrienošiem, sasvīdušiem un nogurušiem ļaudīm un viņu pazudušajām dvēselēm, kas nav jaudājušas tikt līdzi.” Un es aizdomājos – vai darbības vārdi vieni paši var izveidot pareizu dzīvi? Un kas notiktu tad, ja pazustu visi lietvārdi un darbības vārdi? Vasaras nogalē es atklāju sev poļu dzejnieci Vislavu Šimborsku un izlasīju dažus viņas dzejoļus. Viņas personība un dzeja bija mans spilgtākais vasaras izskaņas iespaids. Tā paplašināja manu pasauli un atgrieza pie lietvārdiem. Manī iesākās tāda kā lietvārdu renesanse. Mēs nevaram iztikt bez darbības vārdiem, lietvārdiem un citām vārdu šķirām. Bet, varbūt, svarīgāki par tiem ir īpašvārdi? Visbiežāk ar tiem apzīmē cilvēkus, kuriem mēs veltām visas vārdu šķiras un kuri apkopo mūsu eksistences mērķi ārpus mums.

Søvnkurset mitt Sovekuren har endelig åpnet igjen! Det vil starte 23. oktober og gå over 4 uker. For å melde deg på, gå på sovekuren.no. Nesen er omtalt som et av de mest komplekse organene i kroppen. Den har vist seg å ha stor innvirkning på hele helsen vår. I dagens podcast snakker jeg med ØNH-lege Håvar Løseth om dette finurlige og viktige organet som har vist seg å ha så utrolig stor innvirkning på helsen vår! I episoden går vi inn på: Hvorfor er måten vi puster på så viktig? Hva skjer egentlig når du puster med nesen i stedet for munnen. Hvorfor får du ikke til å puste gjennom nese?Hvordan kan fødselen påvirke pusten din?Hvordan utviklingen av nesen kan ha stor innvirkning på helsenHvordan du vet at du har en velfungerende neseHvordan du kan vite om barnet ditt puster på en god måte og hva du skal gjøre om du er usikker. Kan pusten ha noe å si med tanke på ADHD?Noe som har vist seg å redusere ADHD forekomstenSøvn og pustNitrogenoksidEr nesepust løsningen for alle?Hvorfor puste med nesen når man trenerEILO og nesepustHvordan trene opp nesenSyreterskelHva som er viktig å tenke på når det kommer til bihuleplagerAllergier og vaksinasjonMer fra Håvar Løsethhttps://drhavarloseth.no/https://www.instagram.com/nesekirurgen/Ønsker deg en nydelig uke!AnnetteFølg meg gjerne på:Instagram.com/dr.annettedraglandFacebook.com/drannettedraglandhttps://youtube.com/@drannetteDisclaimer: Innholdet i podcasten og på denne nettsiden er ikke ment å utgjøre eller være en erstatning for profesjonell medisinsk rådgivning, diagnose eller behandling. Søk alltid råd fra legen din eller annet kvalifisert helsepersonell hvis du har spørsmål angående en medisinsk tilstand. Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Rīgā vairākās tikšanās reizēs ar iedzīvotājiem vides organizācijas un domnieki spriedīs par to, kā pilsētu pielāgot klimata pārmaiņām. Lai arī Rīga nekad nav gatava, klimata pārmaiņas min uz papēžiem un jau šobrīd jārod risinājumi karstuma, plūdu u.c. problēmām pilsētā. Nesen raidījumā runājām par centieniem glābt ledājus un šajā sarunā atkal ieskanējās jautājumi par to, kas notiks ar tādu pilsētu kā Rīga tuvākajās desmitgadēs. Jau šobrīd izjūtam lielo svelmi Rīgas ielās vasarās, ziemā tā ir intensīva snigšana, ar kuru netiek galā sniega šķūrētāji un autovadītāji; tie ir plūdi un lērums citu ķibeļu, kuras bieži nākas piedzīvot nesagatavotiem. Kā iedzīvotāji un pilsētas insitūcijas meklē risinājumus šīm problēmām, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Ingrīda Strazdiņa, biedrības "Zaļā brīvība" pārstāve, Indra Purs, Latvijas Ainavu arhitektu associācijas valdes priekšsēdētāja, un Jānis Ušča, Rīgas domes pārstāvis. Piesārņotas vai piegružotas teritorijas sakopšana vai atjaunošana Ja, piemēram, augsne ir piesārņota ar naftu, tā tiek gan attīrīta mūsu valstī, gan arī augsni ved uz Lietuvu vai Igauniju, kur to attīra un izmanto būvniecībā. Kā praktiski tiek pārbaudīta un atjaunota piesārņota vai degradēta vide, skaidro uz Valsts vides dienesta (VVD) pārstāvji. Būvgružu vai vecu ēku drupu savākšana ir vieglāk un ātrāk pārraugāms process nekā piesārņotas teritorijas attīrīšana. Ja piegružota teritorija ir ar aci saskatāma, tad piesārņojuma konstatēšanai ir nepieciešams veikt analīzes  no augsnes vai apkārtējiem ūdeņiem, bet abos gadījumos jāpieskata, kur un kā tiek galā ar atkritumiem un šis jautājums ir Valsts vides dienesta kompetencē. Vairāk par to, kā šis dienests rīkojas, kad ir uzzināts par piegružotu vai piesārņotu teritoriju, stāsta VVD Lielrīgas reģionālās vides pārvaldes Atkritumu kontroles daļas vadītājs Mārtiņš Egle un VVD Atļauju pārvaldes direktore Daina Kalēja. Runājot par  piesārņotu vidi, tas ir ilgs un komplicēts process, kamēr tiek  izpētīts, cik dziļi, kur konkrēti šis piesārņojums ir, kādas vielas speciālistiem ir jāpārbauda. Tad tiek analizēti ievāktie paraugi, pēc tam izstrādā projektu, kā konkrētā teritorijā tiks veikta sanācija jeb vienkāršāk sakot, kā šī vieta tiks atveseļota. Tas parasti nenotiek viena gada laikā un arī pēc tam tiek uzraudzīts, cik kvalitatīvi vide ir attīrīta. Redzamākais un līdz šīm apjomīgākais projekts  Latvijā ir Inčukalna sērskābā gudrona dīķu attīrīšana, kas sākas jau 2009. gadā un noslēdzās 2023. gada decembrī.

Cilvēka fiziskās spējas var attīstīt ar rūpīgu treniņu programmu, bet tā ir tikai daļa no sportista veiksmes. Lai “augstāk, tālāk, stiprāk” patiešām piepildītos, talkā nāk inženieri. Mūsdienās neviens sportisks sasniegums, neviena olimpiskā medaļa un pasaules rekords netiek sasniegts bez inženieru palīdzības. Sākot ar sporta apģērbu, beidzot ar tehnisko inventāru - inženieri ar sportistiem strādā roku rokā. Latvijā šo lieliski zinām ar kamaniņu sporta piemēru, par šo sportistu un inženieru sadarbību plašāk raidījumā Zināmais nezināmajā. Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Sporta tehnoloģiju centra vadītājs, kamaniņu braucējs Mārtiņš Rubenis un RTU Metroloģiskās zinātniskās laboratorijas vadītājs Jānis Lungevičs. Pirms sarunas iknedēļas zinātnes jaunumi. Cilvēka ilgmūžība, iespējams, ir sasniegusi savu galējo robežu. Tā skaidrots “Scientific American”, norādot - jauni pētījumi kliedē priekšstatu, ka cilvēki varētu turpināt radikāli pagarināt savu dzīves ilgumu. Jauns "bioloģiskās novecošanās" tests paredz jūsu nāves iespējamību nākamo 12 mēnešu laikā. Izmantojot vaigu tamponu, var prognozēt cilvēka nāves risku viena gada laikā. Jautājums - kā tas darbojas? Tātad jauni pētījumi liecina, ka tests, kurā tiek izmantotas šūnas no cilvēka vaiga iekšpuses, var precīzi paredzēt nāves risku nākamā gada laikā. Kāpēc hobijs nāk par labu jūsu smadzenēm un ķermenim? No tenisa spēlēšanas līdz krāsošanai, hobijs var palīdzēt jums dzīvot labāk un ilgāk. “National Geographic” vietnē iespējams rast zinātniski apstiprinātus ieteikumus nodarbēm, kas nāk par labu mūsu smadzenēm, visam ķermenim kopumā un līdz ar to var pagarināt arī mūsu dzīvi. Pēdējos gados neskaitāmi pētījumi ir parādījuši, ka plašs vaļasprieku klāsts nodrošina fizisko un garīgo veselību. Nesenā publikācijā apkopoti piecu dažādu aptauju rezultāti, kur visās pētīta iesaistīšanās kādā hobijā un garīgā labklājība 65 gadus vecu un vecāku cilvēku vidū. Pētījumos tika izsekoti vairāk nekā 93 000 gados vecāki cilvēki ASV, Japānā, Ķīnā un 13 Eiropas valstīs četru līdz astoņu gadu garumā.

Pasaule nestāv uz vietas, tas ir skaidrs. Nepārtrauktās pārmaiņas liek jautāt arī to, kā mainās ekosistēma, ja parādās kāda svešzemju suga, kura konkurē ar vietējo. Kādas tam ir sekas, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro institūta BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta Jūras nodaļas pētniece Loreta Rozenfelde, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētnieks Dāvis Ozoliņš un Dabas aizsardzības pārvaldes projekta "LIFE for Species" koordinators, projekta "LIFE-IP LatViaNature" eksperts Jēkabs Dzenis. Dabā pilnīgi viss ir savstarpēji saistīts, to sauc arī par ekosistēmu jeb dzīvo organismu un vides kopumu. Diemžēl vai varbūt par laimi cilvēkiem ar savu rīcību ir iespējas ietekmēt ekosistēmu darbību. Nesen skanēja saruna par dabiskajām pļavām un to, kā invazīvās augu sugas un to izplatība ietekmē dabiskās pļavas un ekosistēmu Latvijā, tad šodien savā ziņā šo sarunu turpinām, padziļināti izzinot arī invazīvo dzīvnieku un zivju sugu problemātiku un to, ko tad mēs katrs varam darīt, lai situācija Latvijas dabā varbūt kaut nedaudz līdzsvarotu.

Satikšanās, sarunas, ēdiens ārpus ierastā vai varbūt malks pasaules elpas, kuras ikdienā ir par maz… Varbūt tā ir noskaņa, kas rosina apstāties ikdienas ritējumā, vai tieši otrādi - vieta, kur stundas rit straujāk, dzirdot jaunākās ziņas, gan tās, kas visiem labi zināmas, gan tās, kas sabiedrības acīm slēptas. Kafejnīcas un restorāni - šīs sabiedriskās ēdināšanas iestādes vienmēr ir bijušas kas vairāk nekā tikai vieta, kur iedzert kafiju vai paēst. Nesen raidījumā iepazinām padomju detektīvus un tajos ievītās ikdienas dzīves problēmas un noziegumus, šodien aicinu atskatīties vēsturē kafejnīcu dzīvē 20. gadsimtā. Kā darbojās padomju sabiedriskā ēdināšana, ko ēda un kādās telpās uzturējās kafejnīcu apmeklētāji? Kā kafejnīcu arhitektūrā ienāca rietumu elpa un kas bija firmas ēdiens? No ēdienkartes, līdz interjeram un arhitektūrai - par to visu runājam raidījumā ar ēdienu kultūras pētnieci Astru Spalvēnu un mākslas vēsturnieci, Rīgas vēsturisko kafejnīcu pētnieci Agnesi Strautiņu. Padomju laikā būtiskākā funkcija ir paēdināt, aizstāt mājas virtuvi ar sabiedriskās ēdināšanas virtuvi. Tādējādi plaši attīstās ēdnīcu tīklojums. Ir trīs kategorijas padomju laika sabiedriskajā ēdināšanās – ēdnīcas, kafejnīcas, restorāni. Iestāžu tipi ir skaidri definēti.  "Mēs nevaram, runājot par padomju okupācijas periodu, saukt kaut ko tādu kā "Makdonalds" par restorānu, to vienkārši nedrīkst darīt. Arī restorānu klases, ja nemaldos bija trīs, kur augstākajā klasē obligāti ir dzīvā mūzika un jābūt auduma galdautiem," stāsta Astra Spalvēna. Šajā laikā restorāna apmeklējums ir īpaša pieredze, kas arī nav viegli pieejama.  Agnese Strautiņa vērtē, ka kafejnīcas tomēr bija pulcēšanas vietas, piemēram, "Putnu dārzs", "Kaza" vai "Skapis", kur sanāca, ne tikai, lai paēstu, lai socializētos, būtu kopā. Apmeklētāji nebija klasiski disidenti, vienkārši jauni cilvēki, kas vēlējās būt kopā, izbaudīt brīvību. Viņi varbūt interesējās par lietām, kas attīstījās Rietumu pasaulē, piemēram, franču literatūra. Pamatprincipi interjerā - modernisma arhitektūras principi, kas nemaz nebija unikāli Padomju Savienībai. Receptes bija standartizētas visās Padomju Savienības republikās. Pamatu veidoja pamatīgs receptūru krājums, kur bija uzskaitītas receptes, kas ir atļautas.  "Tur bija noteikts, kādi produkti ietilpst receptē, cik daudz - produktu proporcijas. Ir atsevišķas ailītes - šo ēdienu taisot ēdnīcā vai šo ēdienu taisot restorānā. Tas maina ēdiena proporcijas, gaļas vai citas proporcijas tā paša nosaukuma ēdienam. Tas bija visos ēdināšanas uzņēmumos saistošs," norāda Astra Spalvēna. Krājuma pamatā ir Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas ēdieni, ir vēl atsevišķi papildinājumi katrai republikai.  Līdzvērtīgi bija arī vietējie apstiprināto recepšu krājumi, kas ir obligāti visiem sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem. Restorānos, kas īpaši rūpējās par savu kvalifikāciju, ir ēdienu kategorija, ko sauc par firmas ēdieniem. Tiem nozīmīgs izskats un pat pārsteiguma elements. Tie nav ierindas ēdieni. Firmas ēdiens bija svarīgs arī, lai ēdināšanas uzņēmums iegūtu augstāku kvalifikāciju. Protams, arī firmas ēdiena recepte bija jāapstiprina pirms ēdienu iekļaut restorāna piedāvājumā. Firmas ēdiena pagatavošanā bija svarīgs pavāra radošums, izmantojot pieejamos produktus. Ēdieniem bija jābūt arī ideoloģiski pareiziem. "Piemēram, hamburgeru nevar pasniegt padomju ēdnīcā, bet kotleti ar baltmaizi var," min Astra Spalvēna. Lai arī bija standartizētas receptes, kotlete Rīgā negaršoja tāpat, kā kotlete Vladivostokā. Tas saistīts ar produktu pieejamību, ar zagšanu un arī ar atšķirīgiem produktiem dažādas republikās.     Sabiedriskās ēdināšanas kontrole vēsturē Padomju okupācijas periodā ne katra sabiedriskās ēdināšanas iestāde drīkstēja saukties par restorānu vai kafejnīcu, un bija stingras prasības attiecībā pret receptūru, ēdiena temperatūru, higiēnu un pat apmeklētāju apģērbu. Mūsdienās vairs nav padomju aparāta, kas šos noteikumus diktētu, tāpēc ēdinātājiem pašiem jāorientējas daudzos jautājumos. Kādi noteikumi sabiedriskajā ēdināšanā pastāvēja agrāk un kas tos regulēja? Vai varat iedomāties, ka mūsdienās restorāni darbotos pēc vienas un tās pašas receptūras, un neatkarīgi no tā, kurp jūs dotos, visur varētu nobaudīt gandrīz vienu un to pašu ēdienu? Bet vēl pirms dažām desmitgadēm – padomju okupācijas periodā – tā patiešām bija, un vienlaikus līdzi nāca citas stingras sabiedriskās ēdināšanas iestāžu prasības, tostarp attiecībā uz higiēnu. Kādi likumi agrāk valdīja ēstuvēs un kas to kontrolēja, stāsta Pārtikas un veterinārā dienesta Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vecākā eksperte Ilga Zepa. Pārtikas uzraudzības jomā Ilga Zepa ir strādājusi vēl pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas un strādā joprojām, un viņas atmiņās ir gan tas laiks, kad Pārtikas un veterinārais dienests sācis veidot uzraudzību atbilstoši Eiropas Savienības likumdošanai, gan pavāru un konditoru konkursi krietni agrākos laikos. Pārtikas un veterinārais dienests darbojas kopš 2002. gada, un pašlaik tā ir galvenā uzraudzības institūcija saistībā ar pārtikas apriti. Bet, protams, ka pārtikas un sabiedriskās ēdināšanas kontrole bija svarīga arī pirms tam.  

Pagājušās nedēļas nogalē ar skaļu paziņojumu klajā nāca pašreizējais ASV prezidents Džo Baidens, izstājoties no turpmākas cīņas par pārvēlēšanu amatā, un tas notiek vien mēnesi pirms Demokrātu nacionālā konventa. Baidens savu atbalstu paudis savai līdzgaitniecei Kamalai Harisai. Ap viņu jau sākuši apvienoties arī demokrātu vadošie politiķi, arī sponsori pauž atbalstu. Bet vai Kamala Harisa būs pietiekami spēcīga konkurente republikāņu virzītajam Donaldam Trampam? Vēl tikai dažas dienas atlikušas līdz 2024. gada Parīzes olimpisko spēļu atklāšanai. Šīs spēles noteikti var saukt par vienām no politizētākajām pēdējā gadsimta laikā, jo Ukrainas kara dēļ tajās ir liegts piedalīties agresorvalstu Krievijas un Baltkrievijas sportistiem. Īpaša uzmanība tiek pievērsta arī Izraēlai un tās sportistu drošībai, jo Izraēlas virzienā plūst kritika par karadarbību Gazā. Cik ļoti sports ir saistīts ar politiku un vai mēģinājumi izolēt agresoru sasniedz savu mērķi? Ārpolitikas aktualitātes analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un ārpolitikas eksperts Andis Sedlienieks. Labāk vēlāk, nekā par vēlu „Vislielākais gods manā mūža bija pildīt jūsu prezidenta amatu. Un lai arī mans nolūks bija censties pēc atkārtotas ievēlēšanas, mana pārliecība ir tāda, ka manas partijas un valsts būtiskajās interesēs man jāpārtrauc priekšvēlēšanu cīņa un atlikušajā termiņā jākoncentrējas tikai uz manu prezidenta pienākumu pildīšanu.” Šīs rindas no prezidenta Džo Baidena svētdien, 21. jūlijā, izplatītā paziņojuma noteikti tiks citētas nākotnes vēstures grāmatās. Situācija, kad amatā esošais Savienoto Valstu prezidents izstājas no cīņas par otro prezidentūras termiņu, ir samērā reta – šis būs astotais gadījums vēsturē. Pieci no šiem precedentiem iekrita 19. gadsimtā, divi – pagājušajā gadsimtā: Harijs Trumens 1952. un Lindons Džonsons 1968. gadā. Abos gadījumos bija acīmredzams popularitātes deficīts, taču nevienā no gadījumiem nebija klātesošs motīvs par ļoti cienījamu vecumu un, attiecīgi, psihofizioloģisko kondīciju, kas varētu izrādīties šķērslis varas pienākumu pildīšanai. Kā tiek norādīts, lēmumu par izstāšanos no priekšvēlēšanu cīņas varēja pieņemt tikai pats prezidents. Teju četriem tūkstošiem Demokrātiskās partijas delegātu priekšvēlēšanās tika dots mandāts apstiprināt viņu kā partijas oficiālo kandidātu kongresā, kas 19. augustā sanāks Čikāgā. Taču šiem pašiem delegātiem nav pienākuma balsot par prezidenta Baidena izvirzīto viņa kampaņas pārņēmēju, viceprezidenti Kamalu Harisu. Līdz ar to, ja partijā atrastos vēl kāds pietiekami spēcīgs kandidāts, viss izšķirtos pretendentu sacensībā kongresa laikā, kas ir apmēram tikpat rets gadījums kā esošā prezidenta izstāšanās no priekšvēlēšanu cīņas. Pēdējoreiz kas līdzīgs notika, jau atkal, 1968. gadā, kad pēc prezidenta Džonsona izstāšanās vēlēšanu cīņā iesaistījās Roberts Frensiss Kenedijs, taču tika nogalināts atentātā, pirms bija paguvis noslēgt priekšvēlēšanu procesu. Atbalstu Kamalai Harisai jau izteikuši vairāki ietekmīgi Demokrātiskās partijas pārstāvji, t.sk. bijusī Kongresa Pārstāvju palātas priekšsēdētāja Nensija Pelosi, Senāta un Pārstāvju palātas Demokrātu frakciju vadītāji Čaks Šumers un Hākīms Džefrīzs, bijušais prezidents Bils Klintons un bijusī valsts sekretāre un prezidenta kandidāte Hilarija Klintone, vēl vairāki štatu gubernatori, senatori un kongresmeņi. Tiek gan atzīmēts, ka skaidru atbalstu viceprezidentei Harisai pagaidām nav pauduši tādi ietekmīgi demokrāti kā eksprezidents Baraks Obama, senators Bērnijs Sanderss un Ņujorkas mērs Maikls Blūmbergs.     Olimpiskā lāpa dūmo politiski Pārfrazējot visiem zināmo parunu, var teikt: „Nav olimpiskās uguns bez politikas dūmiem!” Dažādos laikos starpvalstu attiecību kolīziju ietekme uz olimpisko kustību bijusi ar dažādu intensitāti, taču nenoliedzami var teikt, ka Trīsdesmit trešās vasaras olimpiskās spēles, kuras 26. jūlijā startēs Parīzē, ir ar smagāko politisko spriedzi šajā gadsimtā un vienu no smagākajām spēļu vēsturē vispār. Salīdzināma šai ziņā varētu būt 1936. gada vasaras olimpiāde toreizējā nacistu reiha galvaspilsētā Berlīnē, un, protams, 1980. gada vasaras olimpiāde Maskavā, kuras vairākas nozīmīgas brīvās pasaules valstis boikotēja pēc padomju iebrukuma Afganistānā, un tam sekojošā olimpiāde Losandželosā 1984. gadā, kuru savukārt boikotēja Padomju Savienība un tās satelītvalstis. Atšķirībā no Maskavas un Losandželosas precedentiem, šoreiz aktuāls ir nevis boikots, bet piedalīšanās liegums, kuru Starptautiskā Olimpiskā komiteja noteikusi Krievijai un Baltkrievijai kā agresijas kara īstenotājām. Tomēr – viss nav tik vienkārši. Parīzē gan neplīvos agresorvalstu karogi, taču atsevišķi sportisti tomēr būs manāmi. Viņiem ļauts startēt t.s. neitrālā sportista statusā, kam gan arī ir vairāki papildu noteikumi. Proti, spēlēm netiek pielaisti tādi sportisti, kuri pārstāv ar attiecīgo valstu spēka struktūrām saistītus klubus, ir piedalījušies agresijas karu propagandējošos sporta pasākumos vai individuāli pauduši atbalstu šai agresijai, tai skaitā sociālajos tīklos. Nesen organizācija „Global Rights Complience” publiskoja sarakstu ar 17 potenciālajiem olimpiešiem no Krievijas un Baltkrievijas, kuri manīti tā vai citādi paužot šādu atbalstu. Sarakstā ir, piemēram, riteņbraucēja Aļona Ivančenko, kura savulaik atzīmējusi ar „patīk” kādu „Instagram” publikāciju no konta, kura noformējumā bijis padomju diktatora Staļina portrets un viņa citāts: „Pamiers ar ienaidnieku iespējams tikai pēc tā iznīcināšanas.” Daudzi, sevišķi Ukrainas pārstāvji, norāda, ka ir grūti iedomāties krievu sportistu, kurš tā vai citādi neatbalstītu savu valsti un tās režīmu pašreizējā agresijas karā, un līdz ar to individuālās un „neitrālās” līdzdalības princips esot tikai vēl viens apliecinājums tam, ka olimpiskās kustības pamatvērtībām šīs kustības funkcionāru acīs ir visai relatīvs svars. Konkrēto agresorvalstu pārstāvju dalības problēma ir tikai īlens – izlīdis no maisa, kas pildīts ar jautājumiem par lielas naudas un lielas varas klātbūtni notikumā, kura deklarētās vērtības ir sportiskā izcilība, cieņa un draudzība. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Nesen latviski iznācis poļu rakstnieces, Bukera un Nobela prēmijas literatūrā ieguvējas Olgas Tokarčukas romāns “Stum savu arklu pār mirušo kauliem”. Šī darba tulkotāja Ingmāra Balode nupat atgriezusies no Klockas Polijā, kur notika tikšanās ar rakstnieci, kā arī viņas darbu tulkotāju saiets. Raidījumā pārrunājam tēmas, kas skartas Olgas Tokarčukas darbos un esejās.  Olga Tokarčuka ir viena no pasaulē visvairāk tulkotajām mūsdienu poļu rakstniecēm, 2018. gadā saņēmusi Bukera prēmiju, gadu vēlāk – Nobela prēmiju literatūrā. Olga Navoja Tokarčuka rakstīt sāka deviņdesmitajos, viņa ir arī starptautiski uzklausīta publiciste un aktīviste. Latviski gan Olgas Tokarčukas darbi sākuši iznākt pavisam nesen, un to tulkotāja ir Ingmāra Balode. Grāmatnīcās latviski šobrīd var meklēt Tokarčukas 2009. gadā tapušo romānu “Stum savu arklu pār mirušo kauliem”, šī darba dramatizējums ir arī Dailes teātra nākamās sezonas plānos. Taču tulkotāja Ingmāra Balode uz interviju Radio atnāk, nesot jaunākā Olgas Tokarčukas darba latviskojuma signāleksemplāru, tā ir sadarbībā ar mākslinieci Joannu Konceho bērniem tapusī grāmata “Pazudusī dvēsele”. Visas Olgas Tokarčukas grāmatas kaut kādā ziņā ir saistītas ar laika vērojumu. “Skrējējos” laiks tiek paātrināts, “Stum savu arklu pār mirušo kauliem” – palēnināts. Olga Tokarčuka 2019. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Viņas lekcija, saņemot Nobela prēmiju, joprojām pieejama internetā, rakstniece runā poliski, gandrīz stundu. Nobela lekcijā izskan tēzes, kas labi noder mūsu sarunā. Viens no lekcijas apgalvojumiem arī lieliski paskaidro kāpēc  cīņa par katru tulkojuma vārdu ir  jēgpilna. Olgas Tokarčukas Nobela lekcijas "Vērīgais vēstītajs" tulkojums atrodams interneta žurnāla „Satori” arhīvā. Rakstniece turpina, aizstāvot un vienlaikus problematizējot vēstījumu pirmajā personā. “Domāju, ka pirmās personas vēstījums ir ļoti raksturīgs arī mūsdienu perspektīvai, kur indivīds pilda subjektīva pasaules centra lomu. Rietumu civilizācija lielā mērā ir balstīta tieši šajā "es" atklāšanā, un tā ir viena no būtiskākajām realitātes mērvienībām.” Tas, kas pārsteidz, lasot šo Olgas Tokarčukas lekciju. Tā tapa 2019. gadā, un  rakstniece tajā  runā par vēstījumu sadalīšanos, sazarošanos  savstarpēji izslēdzošos viedokļos. Taču tikai pāris gadus vēlāk, pandēmijas laikā, viens no situācijas raksturošanai atbilstīgākajiem vārdiem bija dzīvošana „burbuļos”. Rakstniece runā arī par to, kā seriāli, internets ietekmē mūsu attieksmi pret laiku, un brīdina, ka pienāks laiks, kad “cilvēki varēs apmainīties ar informāciju apejot stāstnieku kā personu”. Manuprāt, šis laiks ir pienācis tieši tagad, līdz ar mākslīgā intelekta aizvien ikdienišķāku pielietojumu. Kas ir pretstats minētajām parādībām? Un te mēs atkal nonākam pie “vērīgā vēstītāja”, kāda ir rakstniece pati un arī romāna “Stum savu arklu pār mirušo kauliem” galvenā varone. Literatūra savā ziņā ir bēgšana no realitātes. Un arī savas Nobela lekcijas noslēgumā Olga Tokarčuka  runā par to, kā līdzi jušanas spēju notikumiem ir izmainījusi ziņu gūzma. Citāts: “Pieredzot notiekošo ekrānu rūtīs, caur aplikācijām, mēs to uztveram kā nereālu, tālu, divdimensionālu un savādi nekonkrētu, lai arī piekļūt jebkādai konkrētai informācijai ir pat mulsinoši viegli. "Kaut kur" jau "kaut kādu laiku" notiek "kaut kāds" karš. Informācijas gūzmā atsevišķi vēstījumi zaudē kontūras, izplūst mūsu atmiņās un kļūst nereāli, zūd. Vardarbības, stulbuma, nežēlības, naida runas ziņu plūdus izmisīgi cenšas atsvērt dažādas "labās ziņas", bet tās nav spējīgas izgaisināt aizvien pamanāmāko iespaidu, ko grūti pat verbalizēt, – ar pasauli kaut kas nav, kā nākas. Šī sajūta, kas agrāk bija rezervēta vien neirotiskiem dzejniekiem, tagad pārvēršas par nepaskaidrota, no malu malām plūstoša nemiera epidēmiju.”

Nesen raidījumā iepazinām kukaiņu un putnu spēju orientēties apkārtējā vidē, kā skudra zina, kur tai mājas, vai vabole var apmaldīties, kā putns zina ceļu mājup. Šoreiz uzmanību pievēršam zīdītājiem - dažādiem meža zvēriem un viņu atstātajām pēdām un savstarpējai komunikācijai. Kā lācis, vilku bars vai aļņu ģimene atrod savu vietu mežā un vai arī viņi var apmaldīties, kādos gadījumos dzīvnieki dodas svešā teritorijā? Vai tie ir deguni, redze vai kādas citas maņas, kas ļauj dzīvniekiem noteikt savu atrašanās vietu un "kartēt" to? Skaidro Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks, bioloģijas zinātņu doktors Jānis Ozoliņš. Zinātnes ziņu apskats Starptautiskās kosmosa stacijas bēres jau saplānotas Nekas nav mūžīgs, arī slavenākā cilvēka radītā laboratorija tāda nav - pat tai ir piešķirts derīguma termiņš, un tas būs iztecējis 2030. gadā. Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija jeb NASA nākusi klajā ar paziņojumu, ka Starptautiskās kosmosa stacijas bēres nodrošinās uzņēmums Space X. Šai kompānijai par uzdevumu uzticēts staciju izņemt no orbītas. Space X tiks piešķirti 834 miljoni dolāru, lai radītu iekārtu, kas, savienojoties ar staciju, palēninās tās orbītu, ļaujot tai nonākt Zemes tuvējā atmosfērā un iekrist Klusajā okeānā, vietā, ko mēdz dēvēt par kosmosa kapsētu. Šī pasākuma plānošana ir piecu lielu kosmosa aģentūru pienākums, tā ir gan Eiropas Kosmosa aģentūra, gan ASV ar NASA, Japāna, Kanāda un Krievija. Starptautiskā kosmosa stacija ir viens no retajiem projektiem, ja ne vienīgais, kurā Krievija aizvien sadarbojas ar Rietumvalstīm. Tekstila atkritumu pārstrāde Delavēras universitātes inženieri Amerikā radījuši tehnoloģiju, kas ļautu atkritumos izmesto tekstilu sadalīt arī tad, ja tekstils ir kompozītmateriāls.  Kad domājam par atkritumu šķirošanu, tad viens no galvenajiem principiem ir sadalīt to frakcijās - stikls pie stikla, plastmasa pie plastmasas, taču ar audumu ir krietni sarežģītāk. Liela daļa apģērba sastāv no dažādiem tekstilmateriāliem, piemēram, kokvilna ar pievienotu poliesteru. Šādu tekstilu atdalīt ir ļoti sarežģīti, īpaši, ja ir nepieciešams gala rezultātā iegūt otrreiz lietojamu materiālu. Tas, ko piedāvā Delavēras universitāte, ir ķīmiska reakcija, kas sadala audumu atšķirīgās molekulās, pat ja tas ir dažādu tekstilu atjaukums. Šo ķīmisko reakciju dēvē par mikroviļņu asistētu glikolīzi, kas ar karstuma un katalīzes palīdzību sadala lielākas molekulu ķēdes - polimērus - mazākās vienībās. Pētnieki lēš, ka šī tehnoloģija ļautu pārstrādāt 88% izmestā tekstila. Par to vairāk stāsta žurnāls NATURE. Skaitām stārķus! Šķiet, ka viens no Latvijas vasaras simboliem dabā ir baltie stārķi. Latvijas Ornitoloģijas biedrība aicina ziņot par balto stārķu ligzdām. Ziņojumi noderēs Starptautiskā balto stārķu ligzdu uzskaitei, ko Latvijā veic reizi desmit gados. Uzskaites mērķis ir sekot baltā stārķa ligzdojošās populācijas un ligzdošanas sekmju pārmaiņām Latvijā, skaidrot to cēloņus, sekot ligzdu novietojumam un pamatu pārmaiņām. 2014. gadā tika saskaitīti 14 000 balto stārķu ligzdu, bet pirmo reizi, kad šie putni skaitīti 1934. gadā, to bija krietni mazāk - 6750. Tātad populācija ir pamatīgi pieaugusi. Ziņojumus var iesūtīt portālā "dabasdati.lv".

Nedēļas nogalē vairāk nekā 90 valstu vadītāji vai deleģētie pārstāvji pulcējās Šveicē. Viņi apsprieda iespējamo miera plānu Ukrainai. Krievija tajā nebija nedz aicināta, nedz pārstāvēta. Kāds ir galvenais ieguvums no šī samita? Savukārt Armēnijā nerimstas protesti pret vienošanos par robežām ar Azerbaidžānu. Piekāpjoties savam senajam ienaidniekam, Armēnija attālinās arī no kādreizējās sabiedrotās Krievija. Kāda izskatās tuvākā un tālākā perspektīva šai Aizkaukāza nabadzīgākajai valstij? Ārpolitikas aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, direktors Māris Cepurītis un portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks. Miera samits – milzu panākums vai skumja izgāšanās? Daudzi novērotāji, raksturojot Ukrainas miera samitu, kas pagājušās nedēļas nogalē risinājās Šveices kalnu kūrortā Birgenštokā, neskopojas ar rezignētām notīm. Katrā ziņā, sastatot ar sākotnēji cerēto, notikuma rezultāti tiešām ir neiepriecinoši. Vispirms jau Ķīna, kura bija aicināta piedalīties, galu galā tomēr izvēlējās izpalikt. Tādas nozīmīgas reģionālās lielvalstis kā Indija, Brazīlija, Indonēzija, Saūda Arābija un Dienvidāfrika neparakstīja gala komunikē, kurā vēlreiz apstiprināts Ukrainas suverenitātes un teritoriālās integritātes princips. Šīs valstis vairāk vai mazāk pieļauj iespēju, ka miers varētu būt panākams, Ukrainai atsakoties no kādas daļas Krievijas okupēto teritoriju. Visbiežāk šādā kontekstā izskan priekšlikums vienoties par Krimas piederību Krievijai. Agresorvalsts vadonis, samita priekšvakarā nākot klajā ar saviem nosacījumiem miera sarunām, gan apliecināja daudz lielāku apetīti. Proti, Ukrainai būtu jāatdod agresoram pilnīgi visas Doņeckas, Luhanskas, Hersonas un Zaporižjes apgabalu teritorijas. Var piebilst, ka šobrīd Krievija kontrolē tikai daļu no šiem apgabaliem, tai skaitā Ukrainas rokās ir divu apgabalu centri – Hersona un Zaporižje. Vēl Ukrainai būtu jāapņemas nepievienoties militāriem blokiem, tātad jāatsakās no potenciālās dalības NATO. Faktiski Putins kārtējo reizi piedāvājis Ukrainai kapitulāciju, kuru ne Kijivā, ne kādā no Rietumu galvaspilsētām neuzskata par pieņemamu. Izskan viedokļi, ka samita galvenais rezultāts esot skaidri iezīmēta pretstāve starp Rietumiem un Globālajiem dienvidiem, kuru ap sevi vieno Pekina un Maskava. Tomēr Savienoto Valstu prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans, kurš līdz ar viceprezidenti Kamalu Harisu vadīja savas valsts delegāciju Birgenštokā, uzrunā nodēvēja notikumu par ārkārtēju veiksmi. Samitā piedalījās pavisam deviņdesmit divu valstu un astoņu starptautisko organizāciju pārstāvji, no kuriem septiņdesmit septiņu valstu un piecu organizāciju pārstāvji parakstīja gala komunikē. Te gan jāpiebilst, ka gala dokumenta saturs aprobežojās ar trīs kara aspektiem: kodoldrošību, pārtikas piegāžu un kuģošanas drošību un karagūstekņu apmaiņu un no Ukrainas piespiedu kārtā pārvietoto bērnu un citu civiliedzīvotāju atgriešanos dzimtenē. Tā vien šķiet, ka vairāk nekā Birgenštokas samits Ukrainas interesēm kalpoja tieši pirms tam notikusī „Lielā septiņnieka” valstu vadītāju tikšanās, kurā tika nolemts izmantot finansiālam atbalstam izlietot peļņu, kuru nes Eiropā un Savienotajās Valstīs iesaldētie Krievijas kapitāli. Armēnija ģeopolitiskajās krustcelēs Pagājušajā trešdienā,12. jūnijā, Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans, uzstājoties parlamentā, paziņoja par lēmumu pārtraukt Armēnijas darbību Kolektīvās drošības līguma organizācijā – militārā blokā, kurā Krievija iesaistījusi vairākas bijušās padomju republikas: Baltkrieviju, Kazahstānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu un Armēniju. Kā norādīja Pašinjans, divas no organizācijas dalībvalstīm faktiski sadarbojušās ar Azerbaidžānu tās pēdējo gadu militārajā konfliktā ar Armēniju, kura rezultātā pēdējā zaudējusi visas agrāk kontrolētās strīdus teritorijas un izsenis armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahas jeb Arcahas reģionu pametuši teju visi armēņu iedzīvotāji – apmēram 100 000. Maskava tūdaļ nosodījusi Armēnijas soli un pieprasījusi saistību izpildi, t.sk. iemaksas organizācijas budžetā. Kremlis ir izrādījies neuzticams partneris, kas faktiski nekādi nav atbalstījis Erevānu militārajā pretstāvē. Nav nekāds brīnums, ka Armēnija arvien aktīvāk meklē sadarbības partnerus rietumos. Nesen notika kopīgas Armēnijas un Savienoto Valstu militārās mācības, savukārt Parīzē tika parakstīta kārtējā vienošanās par moderno franču pašgājēju haubiču „Caesar” piegādi. Tikām pašā Armēnijā jau pusotru mēnesi nerimst protesti pret valdības noslēgtajiem robežlīgumiem ar Azerbaidžānu. To priekšgalā nostājies harizmātisks garīdznieks – Armēnijas apustuliskās baznīcas Tavušas apgabala arhibīskaps Bagrats Galstanjans. Aprīlī premjerministrs Pašinjans paziņoja, ka Armēnija atdos Azerbaidžānai dažus formāli tai piederošus, bet līdz šim armēņu kontrolētus pierobežas zemes nogabalus. Arhibīskaps Galstanjans kļuva par līderi šīs atdošanas skarto ciemu iedzīvotājiem, bet, kustībai vēršoties plašumā, ieradās galvaspilsētā Erevāna, kur pulcēja ap sevi arvien lielāku skaitu atbalstītāju. Kustībai pieslēdzās arī daudzas opozīcijas partijas, organizācijas un mediji, starp kuriem ir gan rietumnieciski orientēti, gan tādi, kas tiek uzskatīti par prokremliskiem. Arī dienā, kad premjers Pašinjans nāca klajā ar minēto paziņojumu, notika plašas demonstrācijas, kas izvērtās protestētāju sadursmēs ar policiju. Varas pārstāvji apgalvo, ka protestētāji mēģinājuši izlauzties līdz parlamenta ēkai un to ieņemt, kamēr vairāku nevalstisko organizāciju pārstāvji vaino policistus pārmērīgā spēka lietošanā, jo sevišķi – trokšņa granātu sviešanā blīvā pūlī, traumējot vairāk nekā astoņdesmit cilvēkus. Tiek arī apgalvots, ka kārtības sargi mērķtiecīgi uzbrukuši žurnālistiem. Divpadsmit protestētājiem izvirzītas apsūdzības, līdz ar to par dažādiem likumpārkāpumiem apsūdzēto arhibīskapa Galstanjana atbalstītāju skaits sasniedzis teju sešus desmitus. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Per har hatt en særdeles strabasiøs helg, og tilbrakt den på sykehuset med familien. Lite søvn og stress gjorde at nervene har vært i høyspenn. Han mimrer også tilbake til når han var Oslo-Per, og forklarer forskjellen mellom han og Stavanger-Per. Olec har funnet en flekk, reflekterer over at han av og til soner ut og snakker om hvilke idealer unge i dag må forholde seg til. Det snakkes også om hvor mye man tar på sin egen kropp, og hvor mye egen snørr man spiser. Velkommen! Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Ny tirsdag, ny utgave av Se&Hør med Motepolitiet og terningkast fra rød løper på Elle-festen. Endelig skal vi på svaret på hvordan Samantha i neon-rosa kjole gjorde det. Michael kan også avsløre at han har brukket nesa etter en ulykke med balltre og Vida Lill fortsetter å krangle med Sophie Elise Episoden kan inneholde målrettet reklame, basert på din IP-adresse, enhet og posisjon. Se smartpod.no/personvern for informasjon og dine valg om deling av data.

Klajā nākusi Ilgoņa Vilka monogrāfija "Astronomija Latvijā 20. gadsimtā. 1. daļa". Grāmata veltīta Latvijas astronomijas vēsturei, piedāvājot lasītājam iepazīt ne tikai nozīmīgu astronomu vārdus un dzīves gājumus, bet arī stāsta par astronomisko institūciju likteni sarežģītā gadsimtā. Raidījumā tiekamies ar autoru - Ilgoni Vilku. Nesen raidījumā Zināmais nezināmajā ar astronomu Ilgoni Vilku sarunājāmies par Visumu, tā mērījumiem un vēsturi. Atvadoties pēc šīs sarunas, tapa skaidrs, ka tūlīt, tūlīt dienasgaismu ieraudzīs arī astronoma jaunā grāmata. Tieši tāpēc satiekames atkal, tikai šoreiz nevis Latvijas Radio studijā, bet Latvijas Universitātes ēkā Raiņa bulvārī 19, kur atrodas arī Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcija un kur interesenti var apmeklēt 1869. gadā pabeigto Astronomisko torni, kas kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem darbojas kā publiskā observatorija. Šie notikumi ir daļa no Latvijas astronomijas vēstures, un tieši par jauno monogrāfiju “Astronomija Latvijā 20. gadsimtā” (1. daļa) saruna ar monogrāfijas autoru, astronomu, Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieku Ilgoni Vilku. "Faktiski kaut kādā mērā vēsturei es biju pievērsies jau diezgan sen. 1986. gadā, kad sāku strādāt šeit, Latvijas Universitātē, tad mans pirmais uzdevums bija savest lietošanas kārtībā tieši šo astronomisko torni, lai tajā atkal darbotos teleskops un cilvēki varētu to apmeklēt. Un, saprotams, ka interesējos arī par torņa vēsturi. Mans tiešais priekšnieks, pats būdams astronomijas vēsturnieks, Leonīds Roze mani rosināja rakstīt žurnālam "Zvaigžņotā Debess", un tā tapa pirmā tāda pavisam vienkārša un neveikla publikācija par astronomijas vēsturi," atminas Ilgonis Vilks. "Atkal pie vēstures tēmas esmu atgriezies pēdējos gados. Jānis Klētnieks, astronoms un ģeodēzists, kurš nu jau ir mūžībā, uzrakstīja grāmatu "Astronomija un ģeodēzija Latvijā līdz 20. gadsimtam". Es viņam teicu - nu tad jāraksta tālāk, viņš teica - nē, lai to raksta pēc manis citi. Tā arī sanācis, ka šobrīd es tā kā esmu vienīgais cilvēks, kurš pārzina to astronomijas vēsturi pietiekami labi, lai varētu mēģināt arī kaut ko rakstīt. Un tā pirms pieciem gadiem iesāku šo grāmatu rakstīt, un tad, kad jau biju aprakstījis pamatā tos notikumus, kas risinājušies Latvijas Universitātē, mazliet arī pirms, par trimdas astronomiem un vēl dažas papildu lietas, tad sapratu, ka ir jau uzrakstījis tik daudz, ka jāsāk domāt par grāmatas dalīšanu uz pusēm. Runāju mūsu universitātes akadēmiskā apgāda darbiniekiem, un atbilde bija - jā, vajag pirmo daļu. Nu, te nu mēs esam!" turpina Ilgonis VIlks. Protams, būs arī otrā daļa. "Būtībā jau pat puse ir uzrakstīta. Plāns jau bija sastādīts pilnībā. Proti, ja šī pirmā daļa vairāk atspoguļo notikumus Latvijas Universitātē, tad otrā daļa galvenokārt būs veltīta notikumiem Latvijas Zinātņu akadēmijā, kur 20. gadsimta vidū izveidojās, sāka darboties astrofizikas observatorija. Par to jāizstāsta. Tur ir daudz cilvēku strādājuši vairākus gadu desmitus. Ir gana daudz aprakstāmo materiālu.  Tāpat Latvijas Astronomijas biedrība, kam agrāk bija garāks nosaukums, tāpat dažādi muzeji Latvijā, kas lielākā vai mazākā mērā saistīti ar astronomiju. Kā notika zinātnes popularizēšana padomju laikos un pēc tam. Mācības: kā, kad un cik skolā mācīja un tagad māca astronomiju. To visu arī vajadzētu iekļaut," vērtē Ilgonis VIlks. Ieskats raķešu zinātnē Pirms runājam par astronomijas vēsturi, ieskatīsimies raķešu zinātnē vārda tiešā nozīmē. Proti, uzzināsim, kā speciālisti aprēķina kosmosa kuģu  trajektoriju, kā var noteikt to, kad, cikos un kur nosēdīsies konkrētais izplatījumā palaistais aparāts. Par to, kā arī par gadījumu, kad aprēķinos tika pieļauta kļūda,  stāsta astronomijas entuziasts Ints Ķešāns. Skatoties no Zemes uz izplatījumu, šķiet, ka daudz vienkāršāk ir palaist raķeti kosmosā, nekā izmanevrēt automašīnu darbadienas pēcpusdienā Rīgas centrā. Taču, lai kosmosa kuģis vai kosmosa izpētes zonde nonāktu konkrētā vietā vai savienotos ar Starptautisko kosmosa staciju, ir nepieciešami ārkārtīgi precīzi aprēķini. Viss sākas ar pirmajām sekundēm, kad raķete tiek palaista orbītā jeb dodas pa noteiktu līniju kosmiskajā telpā. IT speciālists un astronomijas entuziasts Ints Ķešāns palīdz ieviest skaidrību jautājumos saistībā ar kosmosa kuģu trajektorijas noteikšanu. Ints Ķešāns skaidro, ka kosmosa kuģu ceļa aprēķinos tiek izmantoti Ņūtona likumi, gan Krievijas kosmosa teorētiķa Kosntantīna Ciolkovska izstrādātie kosmosa kuģu ātruma vienādojumi. Visus šos aprēķinus jau kopš pagājušā gadsimta vidus, kad sākās kosmosa iekarošana, veic ar elektronikas palīdzību. Mūsdienās aprēķini tiek veikti ar datora palīdzību, pārsvarā visas kosmosa kuģa darbības ir ieprogrammētas, tomēr nevar izslēgt gan aparātu kļūdas, gan cilvēcisko faktoru. Ints Ķešans atsauc atmiņā gadījumu, kad aprēķinu kļūmes dēļ, vairākus simtus miljonu ASV dolāru izmaksājusī Marsa izpētes zonde sadega.  

Raidījums Diplomātiskās pusdienas šoreiz par Centrālāfrikas Republiku, valsti Āfrikas kontinenta pašā vidienē, bez piekļuves jūrām vai okeāniem. Brīdinām, ka raidījums ir par valsti, kas ir caur un caur bēdu ieleja. Esam iepriekš jau bieži runājuši par nabadzīgām un problēmu plosītām valstīm. Bet tik plašs ekonomisko, politisko un humanitāro problēmu kopums, kāds ir Centrālāfrikas Republikas (CĀR) gadījumā, ir reti sastopams. Sāksim ar to, ka Centrālāfrikas Republika, neskatoties uz to, ka teritoriāli ir apmēram desmit reizes lielāka par Latviju, ir gandrīz 43 reizes nabadzīgāka par Latviju. Kamēr Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc Pasaules Bankas datiem ir 38 370 eiro, Centrālāfrikas Republikai šis rādītājs ir 900 eiro. Šī faktiski ir pirmā vai otrā nabadzīgākā valsts pasaulē pēc Burundi. Un tas situācijā, ka valstij ir milzīgi dabas resursi. Nedaudz sportiskas pozitivitātes par Latviju – mēs esam bagātāki par mūsu Eiropas Savienības partnervalstīm Slovākiju, Grieķiju un Bulgāriju, starp citu. Nemaz nerunājot, ka pārspējam arī Krieviju un gandrīz divas reizes arī Baltkrieviju bagātības rādītājos. Paskatieties paši pasaules organizāciju datus un redzēsiet. Šis varētu būt arī vienīgais un pēdējais pozitīvais fakts šajā raidījumā. Un tas pat nav par Centrālāfrikas Republiku, kuru apdzīvo apmēram pieci ar pusi miljoni iedzīvotāju. No tiem gandrīz 70 procenti dzīvo zem nabadzības sliekšņa. Vēl vairāk – vairāk nekā 42 procenti šobrīd dzīvo akūta bada apstākļos. Sliktākais rādītājs pasaulē. Ekonomisko un politisko apstākļu, tostarp ilgstošā pilsoņu kara dēļ, Centrālāfrikas Republika bieži ir ierindota starp desmit valstīm pasaulē, uz kurām ceļot ir ļoti bīstami. Ir tāda Starptautiskā Ceļošanas riska karte (International SOS Travel Risk Map), kurā varat redzēt visas pasaules valstis. Iesakām ielūkoties! ANO vēl pagājušajā gadā rekomendēja CĀR bēgļiem ārvalstīs vai pat pašā CĀR nemēģināt atgriezties mājās, jo valstī netiek ievēroti pat svarīgākie likumi un riski ir pārāk augsti. Visbeidzot pieminēšu to, ka tieši šīs teritorijas tiek uzskatītas par slaveno pigmeju izcelsmes un arī mūsdienu dzīves vietu. Kā daži avoti raksta, jau senie ēģiptieši esot rakstījuši, ka mūsdienu Centrālāfrikas teritorijā dzīvo “melni pundurīši”. Tas gan netraucē Centrālāfrikas Republikā basketbolam būt vienam no diviem populārākajiem sporta veidiem un CĀR pat divreiz esot uzvarējusi Āfrikas čempionātā. CĀR ģeogrāfiskā atrašanās vieta ir izraisījusi arī to, ka valsts teritorijā vēsturiski un šobrīd ir bieži krustojušās nesamierināmas reliģiskās, etniskās, ekonomiskās grupas un to politiskās intereses. Valsts teritorija pastāvīgi ir apdzīvota kopš akmens laikmeta, vismaz 10 tūkstošus gadu. Vienlaicīgi tikai 18. gadsimtā teritorija kļuva par daļu no pasaules tirdzniecības ceļiem un ekonomiskajiem procesiem. Šeit gan uzreiz jāatzīmē, ka šie trans-Sahāras tirdzniecības ceļi starp Atlantijas un Indijas okeāniem un ekonomika bija lielākoties saistīta ar vergu un ziloņkaula tirdzniecību. Verdzības posms arī bija viens no iemesliem, kādēļ dažādās ciltis un etniskās grupas CĀR vēl šodien nesatiek un atminas savstarpējos vēsturiskos pāridarījumus. 1903. gadā CĀR teritorijas par savām kolonijām padarīja Francija. Līdzīgi kā Beļģu Kongo situācijā, arī francūžu pieeja bija valsts administrāciju uzticēt privātām kompānijām, jo tās aktīvi ieguva gumiju un ziloņkaulu. Rezultātā vietējo iedzīvotāju ekspluatācija tikai turpinājās arī pēc tam, kad oficiāli verdzība tika atcelta 1910. gadā. CĀR politiskā vēsture pēc neatkarības iegūšanas 1960. gadā, parāda galējības un pārmērības. Konstantie etniskie un reliģiskie konflikti, ar īsu militāru diktatūru vadītiem miera periodiem ir bijuši CĀR mūsdienu iezīme. Nesenākais plaša mēroga konflikts, pilsoņu karš, sākās 2013. gada martā ar musulmaņu dumpinieku grupas „Seleka” veikto apvērsumu pret prezidentu Fransuā Bozizi, kura rezultātā dumpinieki ieņēma arī galvaspilsētu Bangvī. Valsts kristiešu kopiena, kurai tiek oficiāli rēķināts, ka pieder 90 procenti valsts iedzīvotāju, protams, ar šo nebija mierā, radīja “pašaizsaradzības” grupas ar nosaukumu „anti-Balaka”. Tieši tāpat kā „Seleka”, arī „anti-Balaka” aktīvi izvērš teroru pret civiliedzīvotājiem. Sākotnējais reliģiskais konflikts ar gadiem pat vairs nav tik daudz reliģisks, cik etnisks. Etniskās grupas patiesībā rāda pilnīgi citu CĀR ainavu un nemaz daudz kopīgu īpašību starp tām nav atrodamas. Piemēram, daudzas etniskās grupas pieder faktiski vietējām, tradicionālajām reliģijām. Daudzi praktizē dažādas burvestības, pat, ja valsts oficiālā pozīcija ir par tām sodīt ar cietumsodu. Konfliktu neatrisināja ne tikai Fostina-Arčandža Tuaderas ievēlēšana par prezidentu un pārvēlēšana 2020. gadā. Patiesību sakot – konstitūcija arī 2023. gada referendumā tika mainīta, lai Tuadera varētu amatā palikt neierobežotu laiku. Un vēl mazāk CĀR problēmas risina ārvalstu iejaukšanās. Francijas neveiksmīgie centieni atjaunot savu ietekmi valstī ir bijuši relatīvi nesekmīgi. Franciju un Eiropas Savienību kopumā no CĀR “izspiež” Ķīna, bet sevišķi jau Krievija. Krievija jau 2018. gadā noslēdza ar CĀR centrālo valdību vienošanos par  derīgo izrakteņu ieguvi un ieveda valstī bēdīgi slaveno Vāgnergrupu, kas apmāca valdības armiju. CĀR pat neslēpj, ka grib redzēt pastāvīgu Krievijas militāro bāzi savā valstī, jo ar ieroču piegādēm un vāgneriešu treniņiem ir par maz. Vairāk par Centrālāfrikas Republikas resursu paradoksu un vāgneriešu lomu valstī stāsta Liutaurs Gudžinsks, Viļņas Universitātes Starptautisko attiecību un politikas zinātņu institūta asociētais profesors.

If you're a life insurance agent looking to improve your telesales skills, or if you're considering transitioning from field sales to telesales, then you don't want to miss this video. Follow Dana on YouTube here: @finalexpensetelesales #insurance #telesales #insuranceagent

Vīriešu mentālās veselības problēmu atpazīšana un spēja palīdzēt ir svarīga visai sabiedrībai. Kā iedrošināt vīriešus runāt par sevi un vērsties pēc palīdzības, kad tas nepieciešams, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: kampaņas vēstnesis Armands Simsons, biedrības "Ogle" līdzdibinātājs Maigurs Cepurītis un ārsts-psihoterapeits Ernests Pūliņš-Cinis. Armands Simsons atzīst, ka grūtākais, ko izdarīt, ir aiziet un palūgt palīdzību. To viņš saka no pieredzes.  Bet kāpēc cilvēki joprojām nespēj runāt par pašnāvības draudiem, par mentālo veselību un stāstīt par to, kā viņi jūtas? "Diemžēl liela daļa no mums ir padomijas produkti ar visu padomijas uzlikto sistēmu, kas diemžēl, bet velkas arī šodien, kad mēs esam pilnīgi citā sistēmā, absolūti citādi domājošā valstī. Viss jau sākās tad, kad mazais Armandiņš, mazais Maigurs, mazais Ēriks bija maziņi. Un tur atkal negribu teikt tādu pēdiņās paldies, bet neapzināti mūsu mamma, ome, krustmāte, vecāki ir ielikuši šo nelaužamo stereotipu, ka mazie puikas neraud, ka tu nevari čīkstēt, ka tu nevari raudāt," uzskata Armands Simsons. Nesen uz ielas vīriešiem jautājuši, vai ir normāli, ka vīrietis raud? "Visa jaunā paaudze - un ar šo es domāju, tiešām jau neatkarīgās Latvijas jauniešus un vīriešus, atzīst, ka tas ir jocīgs jautājums, kāpēc lai es nevarētu atļauties raudāt? Attiecīgi, ja aizlienam priekškaram otrā pusē, tur ir uzreiz ir atbilde - kādā sakarā, vīrietis nedrīkst izrādīt savas emocijas. Nekādu raudāšanu," atklāj Armands Simsons. "Man mājās agrāk teica, kad sasita kāju, ciet, vai arī izdara kādu kļūdu, ciet. Asaras - tas nepiestāv vīrietim. Un tur ir lielākā augsne, kas ir ielikta, no kuras mēs varam tikt vaļā. Mēs esam diezgan apzinātas būtnes ar savu domāšanu, un nav jādomā, ko kāds padomās, ka es izrādīšu savas emocijas. Kāda starpība, ko citi domās, bet tas sabiedrības, nezinu, spiediens, ko mēs paši esam uzlikuši, ko, iespējams, sabiedrība mums uzliek, ka neļauj to darīt tikai un vienīgi tāpēc, ko par mani padomās. Ko par mani padomās mani čaļi, kas es aiziešu hokeju uzspēlēt, ko par mani padomās skatītāji, redzēs, ka Armands ir atzinies un kā tagad skatīsies mūsu raidījumu, ka viņš tomēr ir kaut kāds, nezinu, mīkstmiesis, kurš atļaujas raudāt un atļaujas sabrukt kaut kādā brīdī. Bet tā nav runa tikai par mentālo stāvokli." "Aiziet pie psihoterapeita vai psihiatra ir pilnīgi normāli. Ir pilnīgi normāli. Un atzīt, ka mentālā ir slimība, gluži tāda pati, kā fiziskā ir slimība - puņķi, kakla sāpes, galvassāpes. To var ārstēt. Tikai ir jāgrib," uzskata Armands Simsons. "Ar padomu un priekšlikumu došanu vienmēr ir jābūt piesardzīgiem. Cilvēks, it īpaši, ja ir grūtībās, viņam ir praktiski neiespējami saņemties aiziet paskriet. Jā, fiziskās aktivitātes tiešām palīdz uzlabot psihiskās veselības stāvokli, tur ir forši pētījumi, kas to pamato. Bet ir tādi stāvokļi, kur vienkārši nevar piecelties no gultas augšā," vērtē Ernests Pūliņš-Cinis. Padomus dot viņš iesaka kā ierosinājumus, bet nevis, ka tas noteikti palīdzēs. "Gribu uzreiz uzsvērt vēl vienu ļoti svarīgu aspektu. Mēs gana daudz runājam par sabiedrības uzspiestiem stereotipiem un sabiedrības atbildību, par to lai, mēs runājāmies un nākam radio runāt. Cik bērnība mums gana daudz ir atstājusi sekas caur to frāzi "vīrieši neraud" un tā tālāk. Bet šodien katram vīrietim, paraugoties uz sevi šodien, ok, mēs varam saprast sekas, bet tā atbildība šodien jāuzņemas pašam par sevi," norāda Ernests Pūliņš-Cinis. "Tev ir jābūt kaut vai mazai iniciatīvai - aiziet ar kādu parunāt, aizej un paprasi kādam palīdzību. Tai iniciatīvai galu galā ir jānāk no paša cilvēka. Un tur es gribu iemest akmentiņu to cilvēku lauciņā, kuri cieš no depresijas un trauksmes, un es šeit apzināti saku cilvēku, lai abi dzimumi būtu. Tā ir biežākā lieta, ka paši nekur nevēršas pēc palīdzības, ka ir pašiem ir tā ideja, ka tā maska ir jānotur, ir jātēlo tas stiprais, tas spējīgais cilvēks un neaiziet pēc palīdzības."  

Nesen iznākušais Dainas Tabūnas romāns “Raganas” apraksta mūsdienu cilvēka savādo esību: tā vienlaikus ir ļoti tehnoloģizēta, bet arī atvērta prātam neaptveramajam. Romānā aprakstītās sievietes iet savu pašatklāsmes ceļu, kurā ir arī daudz ikdienišķi atpazīstama. Vēstures stāstu pētnieks spēj ceļot laikā. Radošā iztēle ļauj lidot. Un mūsdienu protesta akcijās ir daudz līdzību ar aizliegumu apdvestiem raganu sabatiem. Daina Tabūna šobrīd ir jau trīs grāmatu autore – pirms desmit gadiem iznāca stāstu krājums “Pirmā reize”, pagājušajā gadā – bērniem domāta grāmata “Lasis Stasis un Atlantijas okeāns”. Un rakstniece vienmēr ir pārsteigusi ar, vismaz pieaugušajiem domāto grāmatu tēmām. Savā debijas stāstu krājumā “Pirmā reize” Daina Tabūna apraksta neērtības sajūtu, kas jāizdzīvo, kad ar tevi kaut kas notiek pirmo reizi. Un tas prasa zināmu drosmi – jau nobriedušā vecumā atsaukt atmiņā neveiklas situācijas, tās izdzīvot vēlreiz, aptvert ar prātu. Taču šī apzināšanās – tā ir daļa no pieaugšanas procesa. Un arī romāns “Raganas” ietver kādu atzīšanos – savā sievišķībā, savā ķermeniskumā, maņās. romāna “Raganas” sižeta sākumpunkts ir līdz banalitātei vienkāršs: tuvu trīsdesmitgadnieci Almu pamet viņas draugs. Sieviete, kura līdz tam gājusi dzīves ceļu, par kuru atzinīgi galvas māt varētu radi un laikabiedri:  iepazinusies ar puisi, apguvusi kopdzīvi, un tad jau laikam arī ģimene un bērni varētu būt gaidāmi. Pēkšņi paliek viena ar sevi, neatbildētiem jautājumiem, varbūt arī dusmām. Alma mēģina dzīvē saglabāt līdzsvaru, apmeklē ezotērikas koučus un pamazām jūt arī sevī mostamies līdz šim neizzinātus spēkus. Tostarp – ļaujoties sapņiem, pamanot un pierakstot savas sajūtas, pamanot tajās veselumu. Romāna varones Almas datora mapēs iekārtotās tēmas, tālākajā sižetā pārtaps izvērstos stāstos. Romāns “Raganas” sastāv no piecām sadaļām, tām vēl ir apakšnodaļas, kurās darbojas galvenās varones Almas alter ego – sievietes citos laikos un gadsimtos. Vispār jau tas ir ļoti iedvesmojoši - domāt, ka varētu pastāvēt kāda pārlaicīga sieviešu māsība, caur sievietes ķermenisko izjūtu mūžīgo atkārtošanos, sieviete var izdzīvot gan sengrieķu dievietes, gan viduslaiku meitenes sirds noslēpumus. Vai tiešām pastāv tādi savienotie trauki? Rakstniece un teoloģe Ilze Jansone, bija Dainas Tabūnas iepriekšējās grāmatas “Pirmā reize” korektore, un atzīst, ka joprojām lekcijās ar teoloģijas studentiem apspriež stāstu, kurā aprakstīta mazas meitenes pirmā reliģiskā pieredze. Arī romāna “Raganas” aprakstītā garīgo meklējumu pieredze teologam varētu būt intriģējošs izpētes objekts.  Romāns “Raganas” tapis septiņus gadus, šai laikā Daina Tabūna pati iepazinusi mātišķības pieredzi, sabiedrību kopumā satricinājušās dažādas akcijas, kā, piemēram, Me too. Nozīme bijusi arī latviešu literatūrai romāna tapšanas laika kontekstam. Manuprāt, Daina Tabūna romānā Raganas apraksta mūsdienu cilvēka īpašo būšanu, kas no vienas puses ir ārkārtīgi racionāla, saistīta ar tehnoloģijām, darba grafikiem un skaidru dzīves kārtību. Taču vaļa tiek ļauta arī tai otrajai pusei:  cilvēki tiek mudināti sarunāties, drīkst būt vāji, sava veida ceļojumi laikā ir ikvienam pieejamie vēstures stāsti, zināšanas par dažādām reliģiskām vai ezoteriskām praksēm, milzīgs pakalpojumu klāsts gādā par ķermeņa baudu un robežu izzināšanu. Alma, izzinot iespējamās pieredzes tik dažādās puses, romāna noslēgumā saņem savas jaunās patības pieņemšanu.

The RBL World Championship is almost here! Pat Barker and Brian Moses moderate a pre-battle panel with 3/4 of 2024's MVPs: Shalaka Kurup, John Ajodah, & Ryan Nesen as they prepare for the championship at the Denver Improv! RBL World Championship (1/31/24) TICKETS Available Here! https://www.etix.com/ticket/p/56765791/roast-battleworld-championship-2023-denver-denver-improv Pat Barker, the Roast Battle Commissioner breaks down the best Roast Battles from across the world on RBL Weekly, the official podcast of the Roast Battle League. Starting off in the Belly Room at The World famous Comedy Store, Roast Battle has grown from it's humble LA beginnings to the first global roasting sports league. Ever since the underground sensation took off, Roast Battle has branched out to 12 different cities comprising of LA, Tokyo, Austin, Denver, London, Scotland, NYC, San Diego, The Bay Area, Toronto, Chicago, and Barcelona. Each week Pat dissects each roast play by play as he counts down the Top 5 Battles of the Week. Producers: Pat Barker, Calin Enache, Sam Felser SIGN UP for our newsletter to keep updated on the latest news in the Roast Battle League! https://mailchi.mp/8fb09897f848/roast-battle FOLLOW ROAST BATTLE SUBSCRIBE: https://www.youtube.com/c/RoastBattle/?sub_confirmation=1 TIKTOK: https://www.tiktok.com/@roast_battle INSTAGRAM: https://www.instagram.com/roastbattle/ TWITTER (X): https://twitter.com/roastbattle TICKETS: https://msha.ke/roastbattle.com#links  

Roast Battle LA MVP, Ryan Nesen, comes to the studio to review 5 of his best career battles in preparation for our first ever RBL World Championship at the Denver Improv on January 31st. Buy TICKETS here! https://www.etix.com/ticket/p/56765791/roast-battleworld-championship-2023-denver-denver-improv Pat Barker, the Roast Battle Commissioner breaks down the best Roast Battles from across the world on RBL Weekly, the official podcast of the Roast Battle League. Starting off in the Belly Room at The World famous Comedy Store, Roast Battle has grown from it's humble LA beginnings to the first global roasting sports league. Ever since the underground sensation took off, Roast Battle has branched out to 12 different cities comprising of LA, Tokyo, Austin, Denver, London, Scotland, NYC, San Diego, The Bay Area, Toronto, Chicago, and Barcelona. Each week Pat dissects each roast play by play as he counts down the Top 5 Battles of the Week. SIGN UP for our newsletter to keep updated on the latest news in the Roast Battle League! https://mailchi.mp/8fb09897f848/roast-battle FOLLOW ROAST BATTLE SUBSCRIBE: https://www.youtube.com/c/RoastBattle/?sub_confirmation=1 TIKTOK: https://www.tiktok.com/@roast_battle INSTAGRAM: https://www.instagram.com/roastbattle/ TWITTER (X): https://twitter.com/roastbattle TICKETS: https://msha.ke/roastbattle.com#links  

Amalija Andersone ir neparasts cilvēks, kas dzīvo neparastu dzīvi. Ļoti krāsainu, drosmīgu, iedvesmojošu un mani, kā skatītāju, iepriecinošu. Viņa ir multimāksliniece, kura ir vairākas reizes drosmīgi mainījusi savu nodarbošanos. Citi gadiem domā un gadiem mēģina saņemties. Viņa - izdomā, dara un atrod veidu, kā darīt tik labi un interesanti, ka tas atmaksājas. Grafiskā dizainere, kas kļuva par ēdienu fotogrāfi, kuru aicina strādāt dažādās valstīs. Tagad gleznotāja, ilustratore, kolorītu ceļojumu un mākslas pieredzes fotogrāfe.Amalija ceļo, neatkarīgi no tā, var viņa to atļauties vai nevar. Viņa tik un tā var, pat ja kāds cits viņas vietā teiktu, ka tas nu gan nav iespējams. Es ticu, ka Amalijas dzīves pieredze var būt ne tikai interesanti un izklaidējoši stāsti, kuros aizmirsties, bet arī iedvesma un iespēja kaut ko sev derīgu pārņemt no viņas dzīves pieejas. Starp citu, aizej uz Amalijas mājas lapu un apskati viņas neparastos darbus. Domāju, ka nenožēlosi.Nesen uzzināju, ka Amalijas krāsaino darbu fani var viņas mākslu un vieglumu baudīt arī gada plānotāja formātā. Kā viņa pati par to saka: 366 RADOŠAS IEDVESMAS DIENAS. PLĀNOTĀJS SIRDĪ RADOŠĀM BŪTNĒM. Vairāk informācijas ir sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:1:43 “Ēdiens neprotestē. Kūka stāv, smuki izskatās un viņa nesaka, ka viņai ir dubultzods” - kā Amalija nonāca līdz ēdiena fotogrāfēšanai13:14 “Ir jāspēlējas. Tev ir jāķer kaifs no tā, ko tu dari”16:35 Kolorīts stāsts par ēdiena fotosesiju Beirūtā, Libānā29:42 Iespējas, kā atrast klientus ārzemēs33:02 “Latvieši daudz skaistāk un labāk māk izdarīt radošu darbu”36:34 Nebūt labai visiem un iet savu ceļu39:33 “Ceļojumi veido manu stilu”40:45 Vienā rītā pamosties un saprast, ka vajag braukt uz Dahabu, pat nezinot, kur tāda atrodas47:38 “Vīrs saprot, ka man ir vējš galvā un ka man vajag skriet”49:45 Pieredze mēbeļu apgleznošanas projektā Dahabas viesnīcai56:01 Praktiski ieteikumi, kā komunicēt ar uzbāzīgiem arābu valstu tirgotājiem59:29 Kā atrast veidu, kā pelnīt ar savu mākslu1:06:12 Kad Dievs atsūta pareizos cilvēkus - divatā ar nepazīstamu meiteni auto braucienā uz Spāniju1:10:07 Kas radošiem cilvēkiem izraisa kritienus emocionālās bedrēs1:18:53 Atklāsmes spontānajā ceļojumā uz Uzbekistānu1:22:07 Kur mākslinieci var satikt, aplūkot un iegādāties viņas darbus1:24:05 Amalijas laimes formula1:30:46 “Dzīve notiek tad, kad tu neesi Instagramā. Tad, kad tu klusē”1:31:18 Kā darbojas radošu cilvēku atbalsta platforma1:35:42 Mantra par kūku tumšā vietā1:37:42 Izplatīta sērga, ar ko “slimo” reklāmas aģentūras

Nīderlandes un Argentīnas vēlešanu rezultāti liek domāt par labējā populisma atgriešanos. Ukrainas tālbraucēji gaida Polijas jauno valdību. Vai katalāņu separātistu amnestija nodrošinās stabilitāti Spānijā? Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis. Labējais populisms joprojām modē Vēlēšanu rezultāti divās valstīs, divās planētas puslodēs pēdējās nedēļās apliecinājuši labējā populisma potenciālu šī brīža pasaulē. Runa ir par ekonomista un publicista Havjera Gerardo Mileja uzvaru Argentīnas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā un Gērta Vildersa vadītās „Partijas brīvībai” izcilie rezultāti Nīderlandes parlamenta Pārstāvju palātas vēlēšanās. Havjers Milejs pārstāv politisko partiju aliansi „La Libertad Avanza”, kuras nosaukumu latviski varētu tulkot kā „Brīvība iet uz priekšu”, „Brīvība attīstās” vai tamlīdzīgi. Tās kodolu veido Mileja piekritēju 2018. gadā dibinātā Libertariāņu partija un Demokrātiskā partija, kuru pārstāv otra alianses pamanāmākā figūra – juriste un politiķe Viktorija Viljarruela. Vēlēšanu uzvarētāja politiskais triumfs noticis uz ilgstošās ekonomiskās un finanšu krīzes fona, kura Argentīnu moka jau kopš 2018. gada. Līdzšinējā prezidenta Alberto Fernandesa valdībai gan izdevās panākt zināmu ekonomikas atlabšanu, taču inflācijas rādītāji turpina kāpt, novembrī sasniedzot jaunu rekordu – 140%. Tiek lēsts, ka vairāk nekā puse argentīniešu bērnu šobrīd dzīvo zem iztikas minimuma sliekšņa. Fernandess atteicās no kandidēšanas nesenajās vēlēšanās, bet viņa valdības ekonomikas ministrs Serhio Massa vēlēšanās piekāpās Milejam. Kā izdevumam „The Guardian” izteicies Vašingtonā bāzētās politisko pētījumu organizācijas Vilsona centrs eksperts Bendžamins Gedans, par Mileju balsojušie gribējuši ko jaunu, viļoties līdzšinējos varas nesējos. Tomēr šim elektorātam var nākties nožēlot, ja jaunievēlētais prezidents īstenošot kaut nelielu daļu no agrāk solītā, proti – radikāli mazināt nodokļus, bet, līdz ar to, arī sociālās izmaksas, likvidēt Argentīnas centrālo banku un dolarizēt ekonomiku, saraut saites ar diviem lielākajiem tirdzniecības partneriem – Brazīliju un Ķīnu. Vēl viņa programma paredz atcelt 2020. gadā īstenoto abortu legalizāciju valstī, savukārt Mileja līdzgaitniece un jaunievēlētā viceprezidente Viljarruela plaši pazīstama kā savulaik Argentīnā valdījušās un apmēram 30 000 cilvēku nāvē vainojamās militārās huntas noziegumu attaisnotāja. Nākamajām Nīderlandes parlamenta vēlēšanām bija jānotiek tikai 2025. gadā, taču ilglaicīgā premjerministra Marka Rutes ceturtā kabineta demisija jūlijā noveda pie jaunām vēlēšanām. Arī Nīderlandes gadījumā analītiķi piesauc sabiedrības nogurumu no līdzšinējās politikas, kura daudziem esot šķitusi pārāk neoliberāla. Par to liecina arī vēlēšanu rezultāti, jo visas līdzšinējās koalīcijas partijas – ekspremjera konservatīvi liberālā Tautas partija brīvībai un demokrātijai, sociālliberālā „Demokrāti 66”, sociālkonservatīvā „Kristīgi demokrātiskais aicinājums” un centriskā Kristīgā savienība – zaudējušas ievērojamu daļu no deputātu vietām. Politisko stafeti cerēja pārņemt Zaļi-kreiso un Darba partijas alianse, kuras līderis Franss Timmermanss pat pameta Eiropas Komisijas izpildviceprezidenta amatu, lai stātos tās priekšgalā. Zināmi panākumi, salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, kreisajiem ir, taču tos nevar salīdzināt ar Gērta Vildersa vadītās „Partijas Brīvībai” sniegumu, palielinot savu frakciju vairāk nekā divas reizes. Taču 37 vietas ieguvušajiem labējiem populistiem vienalga jālūkojas pēc koalīcijas partneriem, kas nebūs vienkārši, ievērojot, ka Vilderss ir iedibinājis sev pārliecināta eiroskeptiķa, migrācijas pretinieka un islāmticīgo gānītāja reputāciju. Spānija un Katalonija – pamiers vai pārgrupēšanās? 15. novembrī, uzstājoties Spānijas parlamentā, premjerministrs, Sociālistiskās strādnieku partijas līderis Pedro Sančess pauda: „Mēs esam izvēlējušies atkalapvienošanos, nevis atriebšanos, vienotību, nevis sadalīšanos.” Šādi kreiso līderis aizstāvēja vienošanos ar divām vadošajām Katalonijas neatkarības atbalstītāju partijām, kas paredz amnestiju to līderiem, kas notiesāti vai apsūdzēti par dumpja rīkošanu. Plāns izdevās, un Sančess tika ievēlēts, pie tam, pirmo reizi kopš 2011. gada, jau pirmajā vēlēšanu kārtā. Starp 179 par viņu balsojušajiem deputātiem bez sociālistiem un radikālkreisās platformas „Sumar” ir reģionāli-etniskās katalāņu, basku, galisiešu un Kanāriju salu partijas. Šāda notikumu attīstība izveda ielās labējo partiju vēlētājus, kuri sociālistu sadarbībā ar minoritāšu partijām saskata valsts pamatu graušanu. Pats Sančess pauž, ka šī vienošanās ļaus pāršķirt asās pretstāves lappusi Spānijas centrālās varas un Katalonijas neatkarības aizstāvju starpā, par ko gan ir skeptiski daudzi analītiķi. Viņuprāt, katalāņu partijas nebūt nav atmetušas domu par Katalonijas pašnoteikšanos, un šo vienošanos uzskata par pirmo soli, pēc kura jāpanāk turpmākie. Citādi atbalsts Sančesa valdībai var tikt atsaukts. Tiesa, Katalonijas sabiedrības atbalsts secesijai no Spānijas, salīdzinot ar piecus gadus seno pagātni, spriežot pēc aptauju datiem, ir sarucis. Lai arī 73% aptaujāto joprojām izsakās par atkārtotu neatkarības referendumu, tikai 41% patiešām vēlētos izstāšanos no vienotās valsts. Abas lielākās katalāņu secesionistu partijas – „Kopā par Kataloniju” un Katalonijas Kreisie republikāņi – pēdējās vēlēšanās zaudējušas pavisam apmēram 550 000 vēlētāju, liela daļa no kuriem, visdrīzāk, nobalsojuši par sociālistu partijas Katalonijas atzaru. Poļu šoferi un zemnieki rīkojas Pie Polijas un Ukrainas robežšķērsošanas punktiem izveidojušās desmitiem kilometru garas smago automašīnu rindas. Tiek ziņots, ka, lai no Polijas nonāktu Ukrainā, nākoties gaidīt līdz pat četrām diennaktīm, bet pretējā virzienā – pat divpadsmit diennaktis. Šādu neapskaužamu situāciju saviem kolēģiem sagādājuši poļu kravas mašīnu vadītāji, kuri kopš 6. novembra uzsākuši un arvien pastiprinājuši robežpunktu blokādi. Cauri tiekot laistas vien militārās un humānās palīdzības kravas, pārējais kravas transports – pa vienai vai pāris mašīnām stundā. Nesen šoferiem šai protestā sākuši pievienoties arī zemnieki. Ukraina, savukārt, paziņojusi, ka šī robežas blokāde iedragā valsts jau tā kara traumēto ekonomiku un neļauj pāri robežai nonākt humānās palīdzības kravām. Kā apgalvo poļu kravas mašīnu vadītāji, kopš pagājušajā gadā tika atvieglota Ukrainas transporta iebraukšana Eiropas Savienībā, viņi ciešot no negodīgas konkurences. Ukrainas transporta firmas, kuru darbības izmaksas esot mazākas, ne tikai transportējot kravas no savas valsts, bet izpildot pasūtījumus arī Eiropas Savienības iekšienē. Pie tam Polijā, apejot sankcijas, savus meitas uzņēmumus nodibinājušas arī Krievijas un Baltkrievijas transportkompānijas. Poļu zemnieki, kā jau ierasts, protestē pret lētākās Ukrainas produkcijas konkurenci viņu valsts tirgū. Protestētājiem atradies arī politiskais sabiedrotais – nelielā labējā partija Konfederācija „Brīvība un Neatkarība”, kura jau priekšvēlēšanu retorikā uzstāja, ka Polija pārāk dāsni atbalstot Ukrainu. Pašreizējais Polijas infrastruktūras ministrs Andžejs Adamčiks vērsies pie sava Ukrainas kolēģa ar aicinājumu izpildīt vienu no protestētāju prasībām – nelikt tām kravas mašīnām, kuras tukšas atgriežas no Ukrainas Polijā, iziet pārbaudi uz robežas vispārējās rindas kārtībā. Šoferu un zemnieku protesti uzsākti laikā, kad visa uzmanība Polijas politikā koncentrēta uz jaunās valdības veidošanas procesu. Aizvakar prezidents Andžejs Duda apstiprināja līdzšinējā premjera Mateuša Moravjecka valdību, ciktāl viņa partija – „Likums un Taisnīgums” – ieguvusi visvairāk vietu parlamentā. Taču ir praktiski neizbēgami, ka šī valdība neizturēs parlamenta uzticības balsojumu, kam jānotiek pēc pāris nedēļām. Tad parlaments, savukārt, varēs apstiprināt valdību pēc saviem ieskatiem, ko, jādomā, veidos „Likumam un Taisnīgumam” opozicionārās liberālākās partijas ar „Pilsonisko koalīciju” kā centrālo spēku. Sagatavoja Eduards Liniņš. 

We talk to LA roast battle champ in one of our favorite episodes.

Žurnāliste Inita Sila daudziem ir pazīstama kā ilggadīga žurnāla "Ieva" galvenā redaktore, nesen - žurnāla "Kā būt laimīgai" galvenā redaktore. Inita ir ne tikai žurnāliste, bet arī autore grāmatām "100 vēstules sievietei" un "Tango ar diviem misteriem V". Nesenākā no tām ir Initas stāsts par pieredzi, pašai saskaroties ar vēža diagnozi. Tagad viņa ir arī "Hospiss LV" pārstāve .Šogad sarunu festivālā "Lampa" Inita vadīja "Nāves kafejnīcas" sarunu "Turies draudziņ". Tā ir gaiša saruna, jo visi tās dalībnieki apliecina, ka tieši vēža diagnoze, savas mirstības apzināšanās, viņiem likusi vēl vairāk novērtēt savu dzīvi. Sarunas ieraksts var iedvesmot tās klausītāju dzīvot pilnasinīgi arī bez diagnozes.Kad Initai tagad jautā, ko viņa dara, viņa atbild: "Dzīvoju." Es ļoti novērtēju viņas atklātību, daloties ne tikai ar savas dzīves pieredzi, bet arī ar idejām, ko Inita ir apguvusi pilnvērtīgākai dzīvošanai.Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:5:00 Kā atšķiras divas Initas Silas dzīves – viena līdz četrdesmit gadu krīzei, otra pēc tās9:29 “Meklējot savu sapņu profesiju, tev ir jāatceras bērnība, pirmais, ko tu gribēji”11:12 Ar kādu mērķi Inita šobrīd strādā labdarības organizācijā “Hospiss LV”12:39 Kas ir nāves dūla un kādēļ šāds pakalpojums ir nepieciešams22:03 “Dzirde ir pēdējā no maņām, ko cilvēks zaudē pirms nomiršanas”25:21 Kas ir veltīgā ārstēšana un kādas likumu izmaiņas ir plānotas Latvijā31:02 Kā beigt baidīties un sākt baudīt dzīvi36:21 Vai menopauze spēj laupīt dzīvesprieku41:53 “Atļaujies būt nepareiza”43:24 Iemācīties baudīt dzīvi bez alkohola57:49 Triki, kā ierobežot saldumu ēšanu1:00:18 Vērtīgs pieredzes stāsts par anoreksiju ģimenē1:09:05 Jautājums, kuru sev ik pa laikam ir izdevīgi uzdot1:11:15 Prakses, ko Inita Sila piekopj ik dienas1:20:48 “Nerunājot nekas nemainās. Nerunājot tu nevienam nepalīdzi”1:24:09 Padoms – ko neteikt cilvēkam, kuram ir vēža diagnoze1:26:42 Nebūt perfekcionistei un stiprajai sievietei1:31:17 Bēres, cilvēkam dzīvam esot – kas tas ir, kur un kādos gadījumos to praktizē1:37:17 Mirstošo cilvēku advokāti - kādi ir “Hospiss LV” mērķi un kā nokļūt draugu klubā

Vai pēc pāris desmitgadēm Lielbritānija būs ledājs? Nesen publiskots dāņu pētījums brīdina, ka Altantijas okeāna straumēm draud daudz ātrākas izmaiņas nekā prognozēts iepriekš. Straume, kas šobrīd silda Eiropas ziemeļus, var apstāties jau pēc pāris desmitgadēm. Kas īsti ir Golfa straume, kāpēc tā mainās un ko saka šie nesenie pētījumi? Un kādas straumes ir Baltijas jūrā? To izzinām sarunā ar Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētnieku Māri Skudru. Raidījumā arī stāsts par ūdens iemītniekiem, šoreiz zivīm. Tēviņi, kas apēd savu mazuļu olas jeb ikrus, un mātītes, kas tos sargā. Kuras zivju sugas tā uzvedas un kāpēc lašiem un zušiem ceļš uz nārstu ir ilgs un sarežģīts?

Sēdēt stellēs man nozīmē radīt stāstus, bet kad es rakstu, es teksta gabaliņus lieku kopā no dažādām lietām kā gobelēnu. Ko līdzīgu šai raidījumā teiks rakstniece un tekstilmāksliniece Annele Slišāne.  Pirms pāris gadiem no Rīgas pārcēlusies uz vecvecāku mājām Latgalē pie Krievijas robežas, viņa meklē cēloņsakarības un sākumu. Gan latgaliski, nu jau vairākās grāmatās iznākušajos “Biezpiena stāstos”. Gan tekstilmākslā – viņas darbs šobrīd skatāms 7. Starptautiskajā Rīgas tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennālē. Tekstilmāksliniece un tagad arī rakstniece Annele Slišāne pirms trim gadiem izdeva savu pirmo grāmatu “Tuoraga stuosti” jeb “Biezpiena stāsti”, pirms gada iznāca šo stāstu otrā daļa, ar apakšvirsrakstu “Pīns”, proti – soli atpakaļ biezpiena tapšanas alķīmijā – soli atpakaļ pie piena. Arī Annele Slišāne savā dzīves gājumā spērusi soli tuvāk sākumam. No Rīgas pārcēlusies uz vecvecāku mājām Latgalē, pie Krievijas robežas, un no jauna sev atklāj pļavas burvību, lauku mājas tumsu, priekšteču stādītā dārza ģeogrāfiju, un tas viss ir arī šai stāstu krājumā. Lai arī latgaliski lasīt izdodas ļoti lēnām, tik daudz var aptvert, ka literatūra latgaliski no literatūras latgaliski atšķiras. Reizēm lasot liekas, vai!, cik viegli saprast, bet ar prātu jau saproti, ka tas tāpēc, ka šai grāmatā latgaliešu literārā valoda ir visai nabadzīga, bez seniem vārdiem, izloksnes neizkrāsota. Sekojot Latgales atmodai, vairāki šobrīd pazīstami Latgales kultūras darbinieki runāt izloksnē ir mācījušies jau apzinātā vecumā – kursos, no grāmatām, paziņām. Annele Slišāne nāk no folkloristiem labi zināmā Upītes ciema, no novadpētnieka un dzejnieka Antona Slišāna dzimtas, un viņai pieder neaptverama bagātība – mantota dzimtās puses izloksne, babas un vecika valoda. Taču mērķtiecīgi apzināties viņa to sākusi salīdzinoši nesen. Latvijas simtgades gadā Annele Slišāne uzrakstīja pieteikumu projektam, kas vēlāk izvērtās ceļojušā izstādē “100 deči Latvijai”. Annele darināja segas no neparastiem materiāliem – pļavas ziediem, konfekšu papīriem, velosipēdu kamerām, un būtiska šī projekta daļa bija arī atmiņu stāsti par izvēlētajiem izejmateriāliem. Brīnumaini stāsti, kas tika publicētu “100 deči Latvijai” grāmatā, un kuru likumsakarīgs turpinājums ir “Touraga stousti”. Taču vairāk par visu valdzina Anneles Slišānes runātā valoda, kad viņa lasa savus stāstus Prozas lasījumos Rīgā, Annele ir arī vairāku reģionālo “Latgolys Prozys skaitejumu” uzvarētāja. Šoreiz priekšā lasīšanas laimes mirklis notverts aiz astes, tiekamies pie ieraksta mikrofona. Anneles Slišānes darbs šobrīd skatāms 7. Starptautiskajā Rīgas tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennālē, izstādē mākslas muzejā  Rīgas birža. Triennāles otrā izstādē, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, ir arī Anneles māsas – Lienītes Slišānes – tekstu adījumi. Adījumi un teksti. Literatūra latgaliski bieži vien ir ar skatu pagātnē, taču Anneles Slišānes, gan tekstila darbos, gan rakstītajā kādā ļoti pareizā veidā savienojas mantojums, tradīcija, ar mūsdienīgo. “Turoaga stuostos” viņa iemiesojas tajā, kā tēvs ar vīriem dzer bēres,  kā mamma apdara mājas darbus. Un vienlaikus tā ir arī viņas pašas dzīve, augsne, kurā izaug bērns, apzinās sevi kā maza meitene, kļūst par jaunu sievieti,  kļūst par ģimenes māti, kurai tagad pašai jāsatur kopā sava ģimene, sava māja. Nesen atjaunot uzsāktā māja Zeļču solā jeb Zeļču ciemā. Savā ziņā Anneles Slišānes “Tuoraga stuostus” , var salīdzināt ar Annas Auziņas nesen iznākuši, ļoti nozīmīgo sievietes sevis apzināšanās stāstu grāmatā “Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata”. Jā, šīs ir divas dažādas sievietes, atšķirīga ir vide, kurā izaugušas, dažādi ir valodas vārdi, kuros viņas tērpj savu pieredzi. Taču notikumi sievietes dzīvē ir tie paši.  

Satelītu dati uzrāda satraucošu tendenci - pasaulē pēdējās desmitgadēs ezeru apjomi ir sarukuši uz pusi. Ceturtā daļa pasaules iedzīvotāju mitinās izžūstoša ezera tuvumā. Kādas sociālas un ekoloģiskas problēmas tas var radīt, kāpēc ezeri zaudē ūdeni un vai šo tendenci varam novērot arī Latvijā, skaidro Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta "LIFE GoodWater IP" vadītājs Jānis Šīre. Nesen raidījumā stāstījām par vērienīgāko Latvijas dabas inventarizāciju jeb dabas skaitīšanu. Tā atklājusi daudz kritisku faktu par Latvijas biotopiem un to, ka bioloģisko daudzveidību strauji zaudējam. Savukārt jaunā pētījumā starptautiska zinātnieku komanda, apsekojot teju divus tūkstošus Zemes lielāko ezeru apgabalu, secinājusi, ka gandrīz 30 gadu laikā vairāk nekā puse ezeru ūdeni zaudējuši. Pētījumā tiek lēsts, ka aptuveni viena ceturtā daļa pasaules iedzīvotāju dzīvo žūstoša ezera baseinā, tas vēlreiz atgādināt par to, ka ūdens resursu pārvaldībā ir svarīgi ievērot klimata pārmaiņas un arī to, kā, piemēram, kaut kādi nogulumi veidojas ezeros. Ja tik liela daļa pasaules iedzīvotāju dzīvo pie žūstošiem ezera baseiniem, to var uzskatīt par tādu sociālu vai ekoloģisku katastrofu? Jānis Šīre: Grūti pateikt šobrīd. Mans personīgais viedoklis ir, ka pavisam noteikti tuvākā vai tālākā nākotnē varētu sekas izjust nozīmīgi plašā mērogā. Problēma ar šo ūdens resursu trūkumu nav saistīta tikai ar ezeriem. Protams, ezeri izžūst, ūdens daudzums samazinās, cilvēkiem kļūst grūtāk izdzīvot pat ne tikai vienkārši ūdens ziņā, bet arī tas, ka ūdens nozīmē arī zivis un pārtiku, ūdens nozīmē arī lauksaimniecības produkciju. Tas nozīmē, ka cilvēkiem būs grūtāk arī sevi pabarot. Un šādos apstākļos tas nozīmē divus scenārijus, vai nu viņi pārceļas kaut kur citur, vai šie cilvēki iet bojā.  Šeit mēs runājam ne tikai par ezeriem, bet tikpat labi varam runāt arī par lielajām upēm, piemēram, Āzijā, kuras liela daļa barojas no kalnu ledājiem. Ņemot vērā to, ka kalnu ledāji samazinās klimata pārmaiņu ietekmē, tātad šis ūdens daudzums lielajās upēs arī, visticamāk, samazināsies, un tieši tajās sezonās, kad tas ir visvairāk nepieciešams. Kad cilvēki audzē sev pārtiku, kad  viņiem sevi jānodrošina ar krājumiem visam gadam. Šādos apstākļos par to ir jādomā daudz plašāk.  Atkal mums šķiet, ka mūs tas var būt, ka neskar, bet pilnīgi iespējams, kādā nākotnē mēs novērosim bēgļu krīzes, kas ir saistītas ne tikai ar politiskām situācijām, bet tieši ar pārtikas nepieejamību vai resursu trūkumu un citiem aspektiem. Latvijā vispār ir, es teiktu, diezgan grūti runāt ar cilvēkiem tieši par klimatu un klimata pārmaiņām, jo, kaut arī pie mums, protams, ir novērojamas klimata pārmaiņas, bet mums tās ir izteikti maigākas. Ne mums ir ļoti intensīvi un izteikti sausuma periodi. Nu visi tie, mūsuprāt, ekstrēmie gadījumi tomēr uz pasaules līmeņa šiem ekstrēmiem gadījumiem tomēr ir ļoti, ļoti maigi, es gribētu teikt. Protams, ka līdz ar to mūsu iedzīvotājiem par to, paldies Dievam, šobrīd nav ļoti strikti jādomā, vai ir jāuztraucas, bet, protams, kad nu skatīties nākotnē noteikti ir vajadzīgs. Startptautiskā kampaņā uzskaita bioloģisko daudzveidību pilsētvidē Bieži šķiet, ka pilsētvide ir sugām nabadzīga teritorija, taču rūpīgi ieskatoties tajā, kas ikdienā ir mums zem kājām un virs galvas, mēs mainītu šo priekšstatu. Starptautiskā bioloģiskās daudzveidības uzskaites kampaņā Eiropas universitātes patlaban kartē sugas pilsētvidē. Kampaņa organizēta kā sacensība starp universitātēm, kartējot pēc iespējas vairāk un daudzveidīgākas sugas. Rīgā sugu uzskaitē piedalās arī Latvijas Universitāte, tādējādi pievēršot arī sabiedrības uzmanību bioloģiskās daudzveidības samazināšanās problēmai. Par augu sugu uzskaiti pilsētvidē un pilsētas pļavu nozīmi plašāk stāsta Latvijas Universitātes Ekopadomes locekle Gunta Kalvāne un pļavu eksperte Solvita Rūsiņa.

Nesen radīts injicējams biomateriāls, kas ļaus sadziedēt sirds bojātos audus no iekšpuses. Kā zāļu piegādei, brūču dzīšanai un citām terapijām palīdz dažādi biomateriāli un kur tos ikdienā lietot varētu asinsvadu ķirurģijā? Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem katru gadu visā pasaulē no sirds un asinsvadu slimībām mirst 17,9 miljoni cilvēku, un tas ir visizplatītākais nāves cēlonis. Diemžēl tā tas ir arī Latvijā, arī mēs visvairāk cilvēku - aptuveni 15 tūkstošus ik gadu - zaudējam sirds un asinsvadu slimību dēļ. Kā būtu, ja saslimšanas varētu risināt nevis ar ķirurģisku iejaukšanos, bet ar injicējamiem biomateriāliem, kas organismā dotos uz konkrētu mērķi, risinātu tur radušos veselības problēmu, un pacients tiktu glābts? Šādi soļi pasaulē jau pamazām tiek sperti, ar biomateriāliem pētnieki strādā arī Latvijā, tāpēc gribētos cerēt, ka tā patiesi ir nākotnes medicīna. Revolucionārs biomateriāls, kas dziedē audus no iekšpuses. Tā varētu raksturot Kalifornijas Universitātes Sandjego, ASV pētnieku izstrādātu biomateriālu, ko var injicēt intravenozi un kas samazina iekaisumu audos un veicina šūnu un audu atjaunošanos. Materiāls jau testēts un atzīts par efektīvu grauzēju un citu dzīvnieku modeļos, un, iespējams, tuvākajā nākotnē tas būtu glābiņš daudzu sirds un asinsvadu slimību gadījumā, ar kurām cilvēki sirgst ne vien ASV, bet arī Latvijā. Ko tad īsti nozīmē radīt šādu biomateriālu, kāpēc tas būtu iedarbīgāks nekā citas ārstniecības metodes un ko biomateriālu izstrādē esam paveikuši pašu mājās, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē biomateriālu pētniece, Rīgas Tehniskās universitātes Rūdolfa Cimdiņa Rīgas Biomateriālu inovāciju un attīstības centra vadošā pētniece Arita Dubņika un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas asinsvadu ķirurgs, Latvijas Universitātes profesors Dainis Krieviņš.

Neiztrūkstoša telpa katrā sevi cienošā muižā visos laikos ir bijusi bibliotēka. Telpa, kas nav meklējama zemnieku būdiņās un kura ir teju kā simbols muižniecības centieniem "vingrināties inteliģencē". Ko lasīja, ko kolekcionēja, kā glabāja un kā ceļoja grāmatas muižās? Nesen klajā nākusi vēsturnieces Kristīnes Zaļumas monogrāfija “Vidzemes muižas un to bibliotēkas”, kurā apkopota plaša informācija par šo bibliotēku lomu Latvijas kultūras attīstībā trīs gadsimtu garumā un raksturotas bibliotēku veidošanās tradīcijas Eiropā. Ko tad Vidzemes muižnieki lasīja un kā grāmatas nonāca muižu bibliotēku plauktos, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj monogrāfijas autore, vēsturniece, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra vadītāja Kristīne Zaļuma. Bērniem domātās grāmatas senākos laikos Vai pirmā grāmata latviešu bērniem bija Vecā Stendera “Bildu ābice”, vai tomēr kāds cits iespiests literārs darbs? Kādus stāstus un pasakas, domātas mazajiem lasītājiem, izdeva 19. gadsimta otrajā pusē, par to stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule. Atsevišķa literatūras nozare, kas ir domāta tieši bērniem izveidojās ļoti vēlu.  Rietumeiropā tas bija 18. gadsimta pirmajā pusē, un pie mums tas bija dažas desmitgades vēlāk saistībā ar Vecā Stendera  izdevumiem, norāda Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore, Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Māra Grudule. Protams, gan tolaik, gan līdz mūsu dienām skolās lasītprasmes apguvei, fantāzijas rosināšanai un domu lidojumam allaž ir bijušas tautas pasakas, dziesmas, mīklas un sakāmvārdi, bet šoreiz paskatīsim, kā ir attīstījusies bērniem domātā drukātā literatūra. 

I had the pleasure of interviewing Dana Nesen, the premier trainer for Final Expense Telesales. We had a fantastic conversation about what it takes to be a successful telesales agent and how she wrote over $300,000 in final expense annual premium completely over the phone in her very first year. She knows what it takes to succeed in telesales, and she shared some invaluable tips and insights with us in this interview. We talked about how to get better at selling over the phone, including the importance of building rapport with your clients, understanding their needs, and tailoring your approach to meet those needs. We also discussed the common mistakes that agents make when transitioning from field sales to telesales, and how to avoid them. If you're a life insurance agent looking to improve your telesales skills, or if you're considering transitioning from field sales to telesales, then you don't want to miss this video.

Nesen raidījumu veltījām stāstam par grāmatām 19. gadsimtā, kāda loma tām bija sabiedrībā, kas bija autori un kas lasīja grāmata. Šoreiz īpašu uzmanību pievēršam kādam arī mūsdienās iecienītam žanram - padomu grāmatām. Lai arī mūsdienas bieži esam paraduši atbildes uz praktiskiem jautājumiem meklēt internetā, arvien iecienītas pašpalīdzības grāmatas. Kādas problēmas nomāca 18. un 19. gadsimtā Latvijas iedzīvotājus? Par to daudz pastāsta pirmās padomu grāmatas Latvijā. Kā audzēt bietes, kā ārstēt lopus - šīs un citas ikdienas dzīves aktualitātes risināja ar dažādiem padomiem. Kāda šīm grāmatām bija atsaucība lasītāju vidū, skaidro Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, literatūrzinātnieks Pauls Daija un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošā pētniece Beata Paškevica. Līdz 20. maijam Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpā "Retumu pasaule" (5. stāvā) apskatāma krājuma izlase "Bites, bakas, kartupeļi. Praktisko padomu grāmatu pirmsākumi". Padomu grāmatas par to, kā labāk dzīvot, nesaslimt, nopelnīt daudz naudas, ir populāras ne tikai mūsdienās – to pirmsākumi latviešu grāmatniecībā meklējami pirms vairāk nekā divsimt gadiem, apgaismības laikmetā. Kā latvieši apguva jaunākās atziņas lauksaimniecībā, finanšu pratību, kulināriju, veselības profilaksi un daudz citu noderīgu iemaņu – atbildi uz šiem jautājumiem sniedz ieskats 18.–19. gadsimta praktisko padomu grāmatās, kas aplūkojamas krājuma izlasē. Mācītāju, muižnieku, ierēdņu, ārstu sarakstītās grāmatas aptver plašu tēmu klāstu, sākot ar padomiem cūkkopībā, biškopībā, kartupeļu audzēšanā, līdz pat merino aitu kopšanai un baku potēšanai. Tās demonstrē mazāk pazīstamu šķautni apgaismības laikmeta grāmatniecībā un ļauj ielūkoties latviešu zemnieku un muižu kalpotāju ikdienas pasaulē. Pārlūkojot pirmās grāmatas šajā žanrā, atklājas ne tikai jaunu saimniekošanas metožu piedāvājums, bet arī pārmaiņas grāmatas funkcijās. No sakrāla priekšmeta grāmata kļuva par palīgu praktiskajā ikdienas dzīvē. Kas ir pašsuģestija un kā tā darbojas? Ar pašiedvesmu cilvēks var mazināt sāpes, simptomu nomākšanu, bet ne veikt pašas slimības ārstēšanu. To cilvēks var panākt ar ticību, saka medicīnas doktors, ārsts-psihiatrs Artūrs Utināns. Cik daudz varam kontrolēt ar pašiedvesmu un kāpēc dažiem darbojas pašiedvesma, citiem – nē. Par pašsuģestijas jeb pašiedvesmas pamatlicēju medicīnā tiek uzskatīts franču aptiekārs Emīls Kuē, kurš pagājušā gadsimta sākumā kļuva populārs ar to, ka  saviem klientiem ieteica regulāri atkārtot frāzi – ar katru dienu man kļūst aizvien labāk  visās nozīmēs.  Kāpēc šī šķietami vienkāršā metode citiem palīdz tikt galā gan ar emocionāliem, gan fiziskiem kaitējumiem, bet  citiem nekādi neizdodas pašiem sevi noskaņot uz pozitīvās domāšanas viļņa, par to saruna ar medicīnas doktoru, ārstu-psihiatru un psihoterapeitu Artūru Utinānu. Cik ļoti pašiedvesma var ietekmēt cilvēka garīgo un arī fizisko stāvokli?

Nesen atvēršanas svētkus svinēja L. jaunākais krājums “Nestāsti”.  L. pseidonīms tapis, atmetot agrākās identitātes. L. – dzimtā uzvārdā Liene Štāla ir Liepājas dzejniece jau kopš 1990. gadiem, trīs dzejoļu krājumu autore. Liene Gūtmane – ar šo uzvārdu viņa paspējusi izstudēt baltu filoloģiju, strādāt kā latviešu un vācu valodas skolotāja Liepājā, mācīt latviešu valodu šo valodu nezinošajiem Varšavas universitātes Baltistikas nodaļā. Patreizējā Liene ceļo līdzi savam vīram, poļu diplomātam, šobrīd ģimenes dzīves vieta ir Šveicē, Bernē. L. rakstītie “nestāsti” ir šeit dzīvojot piedzīvotā poētiskas piezīmes. Pirms nedēļas Rīgā norisinājās Latvijas grāmatu izstāde, kurā īpašs stends un pasākums bija ekstra vērtajiem kurzemniekiem, un pie Kurzemes literātiem – liepājniekiem – sevi pieskaita arī dzejniece L., kuras jaunākās grāmatas “Nestāsti' atvēršanas svētki arī notika grāmatsvētku ietvaros. Viens no jautājumiem L. – kāpēc šāds pseidonīms? Un atbilde atrodama grāmatas “Nestāsti” vāciņa iekšpusē, kurā autore uzreiz arī pati atklāj savas daudzās identitātes, kuras šajā grāmatā nodrupinājusi līdz lakoniskajam L. Liene Štāla – ir L. dzimtais uzvārds, ar kuru viņa ir izdevusi trīs dzejas krājumus – “Vakardiena” 1997. gadā, “Melnais Eņģelis” – 2002.gadā , “Lidot” - 2005. gadā, un ceļā uz savu ceturto grāmatu “Nestāsti” publicējusies arī vairākos liepājnieku izdotos kopkrājumos. Liene Gūtmane – ir pirmā vīra uzvārds, kurš šobrīd ir arī viņas pasē. Ar šo uzvārdu viņa paspējusi izstudēt latviešu valodu un literatūru, pastrādāt kā latviešu un vācu valodas skolotāja Liepājā, mācīt latviešu valodu Varšavas universitātes Baltistikas nodaļā, pastrādāt kā vēstnieka sekretāre Polijas vēstniecībā Rīgā. Jo Lienes otrais vīrs ir poļu diplomāts Mareks Gluško, un faktiski viņas pamatnodarbe ir būt kopā ar ģimeni, ceļot līdzi uz zemi, kur ir vīra kārtējā diplomātiskā misija. Un krājums “Nestāsti” faktiski ir viņas patreizējās dzīves vietas Šveicē, Bernē poētiskas piezīmes. Lai gan nupat gari un plaši izstāstīju Lienes Gūtmanes biogrāfiju, grāmatā “Nestāsti” gandrīz nekā no iepriekš stāstītā nav. Savā dzejā L., nometot visas iepriekšējās identitātes, ir viena, ir brīva, un savā ziņā viņas brīvību nodrošina arī velosipēds „Winner”, kas ir viņas pavadonis un arī sarunbiedrs. Vairākkārt L. dzejā pieminēti tēli ir tēma ar kuru sākam mūsu sarunu. Varbūt šis raidījums nemaz nav par nesen iznākušo krājumu “Nestāsti”, tajā rodamo dzeju. Personīgi mani aizrauj tieši saruna ar Lieni Gūtmani – viņa spēj būt ļoti atklāta, nebeidzami pārsteidzoša. Dzeja šai stāstā ir kā instruments, kas L. padara jutīgu pret apkārtējo pasauli, un palīdz saaust citiem saprotamo ar tikai viņas piedzīvoto, sajusto, izlasīto. Varbūt šis ir stāsts arī par rosīgo Liepājas literāto vidi, no kuras Liene Štāla izaugusi kā dzejniece.  Taču arī pēc šī aktīvā perioda, Liene Štāla turpināja sūtīt savus dzejoļus liepājniekiem. Un šīs sarakstes uzturētāja Liepājā bija Linda Zulmane, Piejūras pilsētu Literārās akadēmijas koordinatore, savulaik ir bijusi arī Lienes pasniedzēja augstskolā.

SUPPORT THE SHOW ON PATREON: https://www.patreon.com/blockbusting (https://www.patreon.com/blockbusting) FOLLOW BLOCKBUSTING ON... INSTAGRAM: https://my.captivate.fm/instagram.com/blockbustingpod (instagram.com/blockbustingpod) TIKTOK: https://my.captivate.fm/tiktok.com/@blockbustingpod (tiktok.com/@blockbustingpod) TWITTER: https://my.captivate.fm/twitter.com/blockbustingpod (twitter.com/blockbustingpod) LISTEN TO MY COMEDY ALBUM: https://800pgr.lnk.to/Light (https://800PGR.lnk.to/Light) Jay (http://www.instagram.com/DietJay (@DietJay)) and Ryan (http://www.instagram.com/theryannesen (@theryannesen)) discuss 80's classic Teen Wolf, an exceptionally strange movie with a pretty solid script that requires some of the most extreme suspension of disbelief Ryan has ever laid his eyes on.

Jan lar seg fascinere over hvilke uttrykk Einar bruker på å snyte seg, mens Einar er overrasket over ordlyden på Oslo vest. Einar har vært på photoshoot siden sist, men Jan har sett en dokumentar om Grace Jones og mimrer tilbake til da de traff hverandre i LA. Jan tok også saken i egne hender etter et anonymt tips om kommunedirektøren i Lesja som nektet politiet å arrangere PRIDE i bygda, og gikk grundig til verks ved å ringe både ordfører, lokalpolitiet og kommunedirektøren selv.Produsert av Martin Oftedal, PLAN-B See acast.com/privacy for privacy and opt-out information.