Podcasts about latvijas lauksaimniec

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par ārvalstu investīcijām pagājušajā gadā – kā Latvijai veicies ar to piesaisti pērngad un ielūkojamies arī kooperatīvu nākotnes plānos. Par to, kā Latvijai veicies ar ārvalstu investoru piesaisti, stāsta Latvijas investīciju un attīstības aģentūras vadītājs Kaspars Rožkalns un „Lursoft” valdes locekle Daiga Kiopa. Vai kopā, pat vētrainos laikos, izdzīvot ir vieglāk? Atbilde ir - jā, ja jautājumu uzdod runājot par kooperatīviem. Atskatoties uz aizvadīto gadu, noderējusi tieši kooperatīvu spēja stabilizēt cenas, saka Linda Uzkalne, Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas izpilddirektore.

Stāsta ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna Attieksme pret ēdienu laika gaitā mainās un tas labi redzams pavārgrāmatās. Vienā laikā pavārgrāmatas stāsta, kā demonstrēt pārticību, - rīkojot greznus banketus, kuros cepeši rotāti ar spalvām vai kūkas - ar zeltu. Citā laikā bijis svarīgi izdzīvot ar minimāliem resursiem un ietaupīt, tāpēc pavārgrāmatās doti padomi, kā pagatavot kotletes bez gaļas vai sviestmaizes - bez sviesta. Pavārgrāmatās iekļautās receptes atspoguļo sava laika domāšanu, vajadzības un intereses, kas vēstures gaitā var izskatīties pretrunīgas. Viens no piemēriem ir tā sauktās propagandas pavārgrāmatas, kas Latvijā tiek izdotas starpkaru periodā, saskaņā ar valsts politiku atbalstīt vietējos ražotājus un ierobežot importu. Bieži propagandas vēstījumi manipulē ar informāciju par kādu produktu labvēlīgu vai postošu ietekmi uz cilvēka veselību. Piemēram, 20. gadu reklāma, kas mudina vairāk lietot pienu, izmanto bērna tēlu un šādu tekstu: “Sveiks un vesels esmu es, jo es dzeru Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības ražojamo ilgpasterizēto pilnpienu, bet kas to nedara, tas nīkst, guļ gultā slims un dzer zāles, mātei raudot, tēvam skumstot.” Šī ir tipiska propagandas stratēģija, kas izmanto pretnostatījumu. Tāpat pavārgrāmatās vietējie produkti tiek aprakstīti kā īpaši vērtīgi, bet importa garšvielas sauktas par kaitīgām, ievestā tēja un kafija - par narkotiskām vielām vai indēm. Starpkaru periodā vietējo produktu propaganda aizsākta, lai aizstāvētu valsts ekonomiskās intereses. To finansēja no Valsts budžeta un izplatīja valsts institūcijas: Finanšu ministrija, Zemkopības ministrija, Latvijas Lauksaimniecības kamera u.c. Lai palielinātu vietējo produktu patēriņu, bija jāmaina patērētāju domāšana. Ja agrāk importētie produkti tika uzskatīti par vērtīgākiem un prestižākiem, 30.gados propagandas uzdevums bija pārliecināt par pretējo. Apelēja gan pie patriotisma jūtām, gan pie rūpēm par veselību. 1935. gadā notika nepieredzēti plaša cukura patērēšana propaganda. Tika noturētas turpat 700 sanāksmes ar priekšlasījumiem dažādās Latvijas vietās. Skrejlapas un apkārtrakstus pagasta valde izplatīja tieši iedzīvotāju mājās. Rīgā visos kinoteātros demonstrēja cukura propagandas hroniku, izvietoja sludinājumus laikrakstos un žurnālos. Cukura propagandas nedēļas atklāšanā Finanšu ministrs Ludvigs Ēķis esot novēlējis “bērt katrā glāzē trīs karotītes cukura, lai no katras fabrikas iznāktu vismaz pa vienai karotītei”. Šo teicienu atceras vēl šodien. Tolaik Latvijā darbojās trīs cukurfabrikas: Jelgavā, Liepājā un Jēkabpilī. Cukura rūpniecība bija valsts monopols. Propagandas galvenais nolūks bija palielināt vietējā cukura patēriņu, ko eksportēt nevarēja, jo tas bija apmēram sešas reizes dārgāks nekā Eiropas tirgos. Tā kā ar patriotisku pamudinājumu atbalstīt vietējos ražotājus bija par maz, tika izdota brošūra par cukura labvēlīgo ietekmi uz veselību. Izdevumā ar nosaukumu „Cukurs, tautas masu patēriņa un veselības kopšanas līdzeklis” Kaucmindes mājturības semināra direktore Olga Stakle-Kulitāne raksta: “[..] ja mēs patērētu vairāk cukura, iegūtu mūsu tautsaimniecība un mūsu uzturs būtu lētāks un veselīgāks”. Izdevuma ievads pamato cukura lietošanas nepieciešamību. Recepšu sadaļā pamatā izmantoti vietējie produkti - piens, augļi un labības produkti. Ēdieni ir vienkārši un ikdienišķi, galvenokārt ķīseļi, sacepumi, saldās zupas un biezputras, bet maz pieminētas kūkas un cepumi. Cukura propagandas ietekmē 30. gados tiek izdotas vairākas pavārgrāmatas, kas veltītas tikai saldo ēdienu receptēm un saldie ēdieni tiek uzskatīti ne vairs par svētku, bet arī ikdienas maltītes sastāvdaļu. Lai arī cukura propagandas kampaņa palika bez sekām un cukura patēriņa apjoms faktiski nemainījās, tomēr kopumā propagandas pavārgrāmatas ietekmēja ēdienu daudzveidību. Domājams, ka tieši pateicoties cukura popularizēšanai, par neatņemamu Latvijas virtuves sastāvdaļu kļuva saldie ēdieni, ko zinām vēl šodien: ķīseļi, krēmi, želejas, uzputeņi un, protams – debesmanna un buberts. Propagandas pavārgrāmatas runā par cukuru kā par veselīgu produktu, tāpēc, ka tās pārstāv noteiktas intereses. Salīdzinot pavārgrāmatas vēsturiskā griezumā, var pamanīt, ka noteiktā laikā atsevišķi ēdieni tiek daudzināti un izcelti, kamēr citi – nopulgoti un kritizēti, tomēr tas ne vienmēr ir saistīts ar ēdienu vai produktu objektīvajām īpašībām, bet drīzāk – ar autora nolūku.

Etnogrāfe Daina Kraukle grāmatā „Gadatirgi Latvijā. Rīga” raksta: „Gadatirgus Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā” ir unikāls pasākums. 1971. gadā, kad tas tika rīkots pirmo reizi, neviens cits pasākums Latvijā nepulcēja tik daudz tautas daiļamatnieku, sniedzot tiem iespēju izstādīt pārdošanai savus darbus”. Šajās brīvdienās muzejs aicina uz jubilejas, proti, 50. andelēšanās reizi. Piedāvājam ieskatu muzeja vēsturē un šī gadatirgus tradīcijas nozīmīgumā. Brīvdabas muzeja galvenais krājuma glabātājs, vēsturnieks Mārtiņš Kuplais norāda, ka muzeja tapšanas laikā īpaša vērība tika pievērsta tam, lai tas būtu saprotams ikvienam apmeklētājam, ne tikai izmeklētiem estētiem, kuri savu laiku kavē mākslas galerijās. Pirmais par šāda mēroga vēsturiskā mantojuma saglabāšanu pēc 1.pasaules kara iestājās arhitekts un etnogrāfs Pauls Kundziņš. Turpina Mārtiņš Kuplais. Interesants ir arī Bonaventuras muižas stāsts. Par apdzīvotību Berģos esošās apdzīvotās vietas Baložu teritorijā ir saglabājušās liecības no 1545. gada, kad pilsētas pievārtē tika ierīkota muiža. 1582. gadā par Bonaventuras muiža muižas īpašnieci kļuva Nikolausa Mollera atraitne, kura pēc tam to atstāj mantojumā savam dēlam Bonaventuram Mollers, kura vārdā tad arī muižiņa ir nosaukta. 1780. gadā par muižas īpašnieku kļuva namnieks Jānis Balodis (Johann Ballod) no kura uzvārda cēlies latviskais muižas, kroga, kalna un visas tuvākās apkaimes nosaukums. Kā turpmākos muižas īpašniekus var minēt Franci Gustavu fon Lēvisu un Ādolfu Heinrihu fon Vulfu. 1919. gadā pēc zemes reformas muiža tika atsavināta un kļuva par Valsts Bankas īpašumu. 1934. gadā muižas centrā ierīkota Valsts stādu audzētava. Pēc Otrā pasaules kara bijušajā muižas centrā darbojas Latvijas Lauksaimniecības Universitātes Mežsaimniecības fakultāte un Berģu astoņgadīgā krievu skola. Bet nu atgriezīsimies pie stāsta par Brīvdabas muzeja tapšanu. Tā kā visu ēku un būvju aprakstam būtu nepieciešami vairāki Kultūras rondo raidījumi, jo kopējais apskates objektu skaits ir pāri simtam, ilustrācijai jāizvēlas kas konkrēts, un, ņemot vērā Mārtiņa Kuplā pieminēto izstādi  „Modināšana. Stāsts par hernhūtiešiem”, kura šobrīd ir iepazīstama Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, dodamies sīkāk iepazīties ar brāļu draudzes saiešanas namu, kurš uz muzeju atceļojis no Plāņu pagasta „Jaunmežuļiem”  Valkas pusē. Otra apskates vieta: rija Vidzemes sētā, kurā ieejot, Mārtiņš Kuplais vispirms pievērš uzmanību klona klājumam. Gaidot 50., tātad, jubilejas Brīvdabas muzeja gadatirgu, kurš norisināsies šajā sestdienā un svētdienā, satiekos ar podniekiem Diānu Dzelmi un Nauri Galviņu, kuri darbojas savā darbnīcā „Ciparnīca” Talsos. Muzeja gadatirgos abi ar saviem darinājumiem piedalījušies vairakkārt, tādēļ mani interesē viņu līdzšinējā pieredze, kurā dalās Diāna. Ar vai bez gadatirgus, bet sevišķi zaļajā gadskārtu ritumā Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs ir viens no labākajiem galamērķiem, ja nevēlaties braukt pārāk tālu pāri pilsētas robežām. 

Lai gan atkritumu apsaimniekošanā un tālākā pārstrādē esam spēruši pāris soļus uz priekšu, Latvijā poligonos joprojām turpina nonākt liels atkritumu daudzums, kas varētu kalpot kā nozīmīgs enerģijas avots, bet tie nekādā veidā netiek pārstrādāti un paliek vienkārši  gulēt zemē. Ko darām nepareizi un kā veicināt atkritumu pārvēršanu lietderīgā enerģijā, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē arhitekte Beatrise Šteina, uzņēmuma „Cleantech Latvija” direktore Evija Pudāne, Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesors, enerģētikas eksperts Aigars Laizāns un Pasaules Dabas fonda klimata programmas vadītāja Laura Treimane. Aigars Laizāns pozitīvi vērtē atkritumu dedzināšanas iespēju, tā radot siltumenerģiju, kuras izmaksas pēdējā laikā strauji pieaug. Viņš gan atgādina, ka atkritumus nedrīkst dedzināt katrs pats savā mājsaimniecībā. Viņam iebilst Laura Treimane, norādot uz dažādiem faktoriem, ka rūpnieciskā atkritumu dedzināšana var kaitēt videi. Viņa iesaka vairāk cīnīties ar cēloņiem, radot pēc iespējas mazāk atkritumu, nevis ar sekām. Evija Pudāne piekrīt, ka ir jāsamazina atkritumu radīšana. Viņa arī skaidro, ka līdz šim kā kurināmo vairāk Latvijā izmantoja Krievijas gāzi, kas bija salīdzinoši lēta un nebija vajadzības domāt par citu resursu izmantošanu siltumenerģijas radīšanai, tāpēc atkritumu kalni arvien auga. Tagad, energoresursu cenām pieaugot, ir parādījies ekonomiskais potenciāls, tāpēc tēma arī aktualizēta.

Stāsta Gastronomiskās kultūras entuziaste un pētniece Brigita Puriņa 20. gadsimta sākumā divas trešdaļas mūsdienu Latvijas teritorijas iedzīvotāju dzīvoja laukos, tādēļ lauksaimniecības attīstība kļuva par galveno Latvijas iedzīvotāju labklājības celšanas stūrakmeni. Lauksaimnieku biedrības aktīvi darbojās dažādās ar lauksaimniecību saistītās nozarēs un savā darbā aktīvi iesaistīja sievietes, rīkojot viņām dažādus ar mājturību saistītus kursus. Šis bija laiks, kad ģimene tika uztverta kā valsts pamatvērtība, bet sieviete - kā ģimenes balsts, pavarda turētāja. Tādēļ to sieviešu izglītošanai pievērsa īpašu uzmanību. Lielā mājsaimnieču interese par mājturības kursiem jau pirms Pirmā pasaules kara rosināja Latvijas Lauksaimniecības Centrālbiedrību domāt par sieviešu mājturības skolas dibināšanu. Latvijas Lauksaimniecības Centrālbiedrības dibinātāji to uzskatīja par vienu no saviem svarīgākajiem uzdevumiem līdzās lauksaimniecības izglītības nodrošināšanai.  Savu plānu Latvijas Lauksaimniecības Centrālbiedrība realizēja 1923. gadā  janvārī,  Kaucmindes muižā atverot pirmo mājturības skolu Latvijā. Savukārt Rīgā Latvijas Lauksaimniecības Centrālbiedrības namā Baznīcas ielā 4a tajā pašā laikā darbību uzsāka Kaucmindes mājturības seminārs - pirmā šāda veida izglītības iestāde Latvijā mājturības skolotāju un instruktoru sagatavošanai. Mācības Kaucmindes mājturības skolā bija iedalītas divos periodos - ziemas un vasaras. Ziemas periodā  audzēknes apguva teoriju, bet vasarā veica praktiskos darbus. Semināra audzēknes septiņus mēnešus mācījās Rīgā, bet piecus mēnešus - Kaucmindē. Mācību programmas tika izstrādātas, par pamatu ņemot līdzīgu Vācijas mājturības skolu programmas un Vācijā iegūto pieredzi. Visi mācību programmā iekļautie priekšmeti tika apgūti kā teorijā, tā arī praksē. Praktisko darbu laikā skolas virtuvē audzēknes mācījās gatavot ēdienu un pašas apkalpoja kopgaldu, mācījās šūšanu, aušanu un arī pašas uzkopa visas skolas telpas. Liela uzmanība mācību procesā tika veltīta ēdienkartes pilnveidošanai atbilstoši jaunākajiem veselīga uztura principiem, iekļaujot tajā vairāk pašu saimniecībā audzētus dārzeņus, augļus un piena produktus, tā pagatavojot lētu, garšīgu un barojošu uzturu. Lauku darbus audzēknes apguva, strādājot Kaucmindes muižas saimniecības sakņu, augļu un puķu dārzos un siltumnīcās, kā arī kopjot saimniecības cūkas, vistas un slaucot govis.    Pēc Latvijas Lauksaimniecības Centrālciedrības izdevumā publicētajiem datiem, Kaucmindes muižā paralēli skolai tika uzturēta vairāk nekā 400 ha liela saimniecība, kurā nodarbojās ar graudkopību (galvenokārt audzējot Sandomiras kviešus), sēklkopību (izkopjot tādas sēklas labības šķirnes kā Rubina vasaras kvieši, Uzvaras auzas, Zelta mieži un Stendes rudzi), cukurbiešu audzēšanu, lopkopību un cūkkopību. Cūkkopībai tika pievērsta īpaša uzmanība: tika audzētas tikai tīrasiņu lielās angļu Jorkšīras cūkas, galvenokārt vaislai. 1931. gadā saimniecībā bija 20 zirgi, 2 kumeļi, 1 vaislas ēzelis, 2 vaislas buļļi, 45 slaucamas govis, 24 jaunlopi, 13 vaislas cūkas, 18 bekoni un 15 sivēni. Saimniecībai bija pašai sava elektriskā ierīce ar akumulatoriem un dinamo mašīnu, kura ar traktora palīdzību saražoja elektrību saimniecībai, skolai un muižas apgaismošanai. Kaucmindes mājturības seminārs skoloja sievietes ne tikai par priekšzīmīgām mammām un sievām, bet arī par izglītotām un sekmīgām savas saimniecības vadītājām un savas valsts patriotēm. Mācību programmā bija iekļauti 39 dažādi priekšmeti, tādēļ audzēknēm nebija laika slinkot. Viņas apguva ēdienu gatavošanu, dārzkopību, lopkopību, rokdarbus, estētiku, krāsu mācību, mākslas vēsturi, veļas mazgāšanu, grāmatvedību, nacionālo ideoloģiju, dziedāšanu un mūzikas teoriju, psiholoģiju, mājas iekārtošanu un uzkopšanu, mājturības ķīmiju, pedagoģiju un vēl daudz ko citu... Tādēļ nav jābrīnās, ka apzīmējums "kaucmindiete" arī mūsdienās tiek attiecināts uz stipru, izglītotu, gudru un  praktisku sievieti - sievieti, kas visu prot un visu var. 1938. gadā Kaucmindes Mājturības semināru pārsauc par Latvijas Mājturības institūtu, bet padomju okupācijas laikā 1944. gadā tas tika likvidēts. Kaucmindes Mājturības seminārs un Latvijas Mājturības institūts tiek uzskatīts par Latvijas brīvvalsts izcilāko sieviešu izglītības mācību iestādi. Kopumā to pabeidza 516 audzēknes, kas kļuva par mājturības skolotājām, mājturības instruktorēm, virtuvju vadītājām skolās, internātos un citās iestādēs. Sākoties padomju okupācijai, daudzas Kaucmindes audzēknes devās bēgļu gaitās un izklīda pasaulē, bet tās, kuras palika okupētajā Latvijā, par savām skolas gaitām klusēja, baidoties no represijām. Cik zināms, palikušās kaucmindietes gājušas par saimniecēm dažādos godos, strādājušas gan par mājturības, gan par kulinārijas skolotājām un savas zināšanas bez liekiem vārdiem nodevušas tālāk arī padomju laikos, piedaloties gan pedagoģiskajā darbā, gan mācību līdzekļu radīšanā. Kaucmindes beidzējas mums pūrā ir atstājušas vairāk nekā 100 sarakstītas grāmatas par dažādām tēmām, no kurām 20 ir pavārgrāmatas. Tās cauri laikiem ir palīdzējušas saglabāt latviskās tradīcijas un garu.

Nu jau mitējušies strīdi, vai klimata pārmaiņas notiek. Tāpat arī zinātnieki daudzas desmitgades norāda uz cilvēka ietekmi šajā procesā, taču arvien aktuālāks kļūst jautājums, vai šīs izmainas var apturēt, patīt atpakaļ vai iesaldēt. Ja tomēr nē, kā pielāgoties. Jaunākais ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) ziņojums fokusējas uz adaptāciju klimata pārmaiņām. Vai tehnoloģijas būs panaceja un vai pilsētas ir tikai riska zona vai arī glābiņš, klimatam mainoties, vērtē vides zinātnes doktors, biedrības Zaļā Brīvība vadītājs Jānis Brizga un Pasaules dabas fonda Klimata programmas vadītāja Laura Treimane. Jaunākais ziņojums ir otrais no trim: pirmais bija 2021.gadā un bija saistīts ar fizikālajām zinātnē, šis vairāk lūkojas uz pielāgošanos klimata pārmaiņām, trešais būs aprīlī un tas būs saistīts ar klimata pārmaiņu mazināšanu. Pirmo reizi tik apjomīgs ziņojums, kas aptver vairāk nekā 3000 lappuses. "Būtiskākais ziņojuma secinājums – klimata pārmaiņu ātrums un ietekme strauji palielinās. Šobrīd ietekme pārspēj pašreizējo adaptācijas pasākumus, tas rada sekas," skaidro Laura Treimane. "Uzsvērts, ka šobrīd klimata pārmaiņu sekas nevaram kompensēt ar adaptējošiem pasākumiem. Ziņojums piedāvā detalizētu izpratni, kā klimata pārmaiņas ietekmē konkrētus pasaules reģionus. Tas ļauj izprast, kā turpmākajos gados tās ietekmēs visu mūsu ikdienu. "Lielākā daļa pasaules valstu uzsākušas pasākumus pielāgošanās veicināšanai, to arī ziņojums uzsver," papildina Jānis Brizga. "Norāda, ka pasākumi nepietiekami mūs sagatavo mainīgajai klimata situācijai. Vēl uzsver kā līdz šim nepietiekami novērtētu risku, ka šie klimata pārmaiņu draudi var savstarpēji kombinēties un vēl vairāk pastiprināt riskus." Kā piemēru viņš min: sausuma periodi var samazināt augsnes mitrumu un tas var vēl vairāk samazināt vietējos nokrišņus un attiecīgi palielināt sausuma riskus. "Zinātnieki arī uzsver, ka draudi, kas saistīti ar ekstremāliem laika apstākļiem – ilgiem sausuma periodiem vai straujām lietusgāzēm, ir intensīvāki, nekā līdz šim pētnieki bija vērtējuši. Uzskata, ka nākotnē pie dažādiem temperatūras scenārijiem draudi varētu būt milzīgi," turpina Jānis Brizga. "Uzskats, kas bijis līdz šim, ka emisijas nevaram samazināt, varbūt pielāgosimies, šāda veida pieeja visdrīzāk nestrādās. Mums vienkārši nav tik daudz resursu, lai varētu turpināt mainīt klimatu un ieguldīt pielāgošanās pasākumos. Pietrūks resursu cīnīties visdažādākajās frontēs, gan cīnīties ar jūras līmeņa kāpšanu, ar pieaugošo temperatūru, ar nokrišņu izmaiņām. Tas atstāj ietekmi plašā diapazonā – lauksaimniecībā, veselībā, pilsētu infrastruktūrā, citās jomā. Tik plašas izmaiņas ierastajā dzīves sistēmā nespēsim veikt tik īsā laika periodā." Ja samazinām emisijas šodien, dabas procesi vēl ilgtermiņā mēģinās atkopties no visa. Jānis Brizga to salīdzina ar lielu kuģi, kurš iet un trajektoriju nemaina, bet kad tā sāk mainīties, pēc tam to apturēt ir ļoti grūti. Laura Treimane iepazīstina ar galvenajiem riskiem klimata pārmaiņu ziņā Eiropā. "Ir redzamas negatīvas ietekmes cilvēkiem, ekonomikai un infrastruktūrai, īpaši piekrastes un iekšzemes plūdu dēļ. Tāpat riski attiecas gan uz cilvēku fizisko, gan mentālo veselību: paaugstināts stress un pieaug cilvēku mirstība karstuma un temperatūras paaugstināšanās dēļ," skaidro Laura Treimane. "Ūdens trūkums arī Eiropā vairākiem savstarpēji saistītiem sektoriem, kā arī lauksamniecības ražas samazināšanās karstuma un sausuma mijiedarbības ietekmē." "Pielāgošanas politika balstās spējā pielāgoties apstākļu mainībai. Noturība bieži ir atkarīga, cik daudzveidīgas ir mūsu sistēmas un rīcības. Praktiski tas varētu būt piemērs par industriālo lauksaimniecību, kur mums ir lielās platībās viens kultūraugs, kas aug, līdz šāda veida sistēma ir vārīga šādos mainīgos laika apstākļos, jo var parādīties kāda slimība, kaitēklis var strauji izplatīties un iznīcināt  visu ražu," analizē Jānis Brizga. Viņš norāda, ziņojums piedāvā klimata adaptācijas pasākumos. "Mēs dzīvojam neskaidrības laikmetā, mums jābūt gataviem dažādiem scenārijiem, risinājumiem. Jāstāda dažādi kultūraugi, kas samazinātu risku, ka nākamā gadā sausuma dēļ visa raža pazudīs," vērtē Jānis Brizga. "Līdzšinējie centieni maksimāli palielināt efektivitāti visādās jomās ir samazinājuši noturību pret mainīgajiem klimata apstākļiem. Lauksaimniecības, enerģētikas, transporta sistēmas esam padarījusi trauslas, ļoti jūtīgas pret dažādām izmaiņām." Nākotnes tehnoloģijas siltumnīcās Roboti un tehnoloģijas jau šobrīd ienāk dārza darbos. Roboti palīdz ravēt, regulēt ūdens daudzumu augiem siltumnīcās un ne to vien. Bet vai ar tehnoloģiju palīdzību mēs kādreiz varēsim audzēt tādus dārzeņus un augļus, kam minimāli būtu nepieciešama augsne, ūdens un citas prasības? Kādas varētu izskatīties siltumnīcas un audzētavas nākotnē? Lai izaudzētu pārtikai lietojamus augļus un dārzeņus, augiem ir nepieciešama aprūpe. Vispirms ir jāsēj sēklas, tālāk vajadzīgs mitrums, saules gaisma, un ir arī citas prasības. Tātad – cilvēku rūpes lielas, un darāmo darbu daudz, tāpēc runājam par to, kā cilvēkam un visai pārējai videi augļu un dārzeņu audzēšanā spētu palīdzēt roboti. Saruna ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes Augsnes un augu zinātņu institūta profesori un vadošo pētnieci Inu Alsiņu un šī paša institūta docentu un vadošo pētnieku Kasparu Kampusu. Sarunas iesākumā noskaidrojam, vai jau šobrīd ir vērojams, ka augļkopībā ienāktu jaunākās tehnoloģijas, un Ina Alsiņa atbild apstiprinoši. Un vēl – Latvijas Lauksaimniecības universitātes Augu aizsardzības zinātniskā institūta “Agrihorts” pētnieki izveidojuši automatizētu robotu nezāļu ravēšanai, tātad arī šādi palīdz tehnoloģijas. Bet Kaspars Kampuss stāsta, kā robotizācija saistīta ar ogu audzēšanu.

Tehnoloģijas ļauj veikt dažādas funkcijas ātrāk, precīzāk un efektīvāk. Dažkārt šīs funkcijas ir ne tikai tādas, kas var aizstāt cilvēka roku darbu, bet pat maņas. Viens no šādiem rīkiem ir elektroniskais deguns, ierīce, kas ļauj monitorēt dažādas smakas vidē un ziņo par gaisa piesārņojuma pārkāpumiem. Kā darbojas e-degums, kāpēc tas vajadzīgs un kā to izmanto Latvijā, skaidro Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta pētniece fiziķe Līga Grīnberga un Valsts Vides dienesta Lielrīgas reģionālās vides pārvaldes direktore Daina Kalēja.   Liela daļa dzīvnieku  izmanto feromonus, tās ir bioloģiski aktīvas vielas, kuras izdala kāds indivīds un uz kurām reaģē attiecīgās sugas pārstāvji. Feromonu izdale sniedz informāciju par konkrētu īpatni un dod signālu, ka tas ir  nobriedis pāroties. Augstāk attīstītie primāti gorillas, šimpanzes un arī mēs – cilvēki – šo feromonus neuztveram, un evolūcijas sacensībās esam labāki ar savu krāsu redzi, kādas, piemēram, nav suņiem un kaķiem. Savukārt ožas ziņā  esam krietni atpalikuši no kukaiņiem, suņiem zivīm, čūskām – tā saka Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes dekāns, profesors Kaspars Kovaļenko. Ar viņu saruna par to, cik lielā mērā un kam ir labi attīstīti ožas orgāni un kāpēc  cilvēku dzīvnieku  pasaulē atšķiras viedoklis par, kas ir smaka un kas aromāts.

No 1.janvāra ir stājušās spēkā vairākas izmaiņas iedzīvotāju ienākuma nodokļa piemērošanā un valsts sociālās apdrošināšanas jomā. Kas šogad mainījies arī pašnodarbinātajiem, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Ekonomikas zinātņu doktore Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātes Finanšu un grāmatvedības institūta profesore Inguna Leibus atzīst, ka mikrouzņēmuma nodoklis ir piemērots tiem, kam ir nelieli izdevumi pret ieņēmumiem.  „Lai pašnodarbinātiem atvieglotu nodokļu aprēķinus, ir ieviests mikrouzņēmuma nodoklis un beidzot sakārtots tā, ka uzskatu, ka ir taisnīgs. Tas ir piemērots tiem, kam nelieli izdevumi, jo nodoklis ir jāmaksā no apgrozījuma jeb ieņēmumiem,” skaidro Inguna Leibus. Tiem, kas ir izvēlējušies mikrouzņēmuma nodokli, ir četras reizes gadā, ja visi maksājumi ienāk bankas kontā saistībā ar saimniecisko darbību, jāpaskatās konts un jāsagatavo atskaite un jāsarēķina attiecīgā likme - 25 % vai 40 % lielākiem ieņēmumiem. „Ceru, ka tas būs ilgstošs nodokļu maksāšanas režīms, jo tas ir tik vienkārši,” atzīst Inguna Leibus. „Tas arī nav maz: ja par darbu saņem atlīdzību 100 eiro, ir jāsamaksā 25 eiro jāsamaksā kā nodoklis. Tas nav maz. Tikai ja, ieņēmumi pārsniedz 25 000 gadā, likme ir lielāka.” Mikrouzņēmuma nodoklis ir izdevīgs visiem, kam ieņēmumi nepārsniedz 25 - 30 tūkstošus eiro gadā, un tiem pašnodarbinātajiem, kuriem ir nelieli izdevumi. Mazumtirdzniecībā tas nav izdevīgi vai ražotājiem. Izdevīgi tas ir cilvēkiem, kas gūst ienākumus, strādājot intelektuāli.  Profesore arī autoriem, kuriem ir nelieli izdevumi, iesaka mikrouzņēmuma nodokli izvēlēties, lai arī šogad vēl ir pārejas periods. „Jāņem vērā, ja ir pamatdarbs, kur ir darba samaksa, un ir arī reģistrēta saimnieciskā darbība, un izvēlas maksāt mikrouzņēmuma nodokli, ka pamatdarbā tiks piemērota lielāka ienākumu nodokļa likme, bet to varēs atgūt, iesniedzot ienākumu deklarāciju, kad pārvērtē kopējos ieņēmumus,” norāda Inguna Leibus. „Tāpat šādā situācijā cilvēks zaudē atvieglojumus par apgādājamajiem. Tāpat zaudē atvieglojumus cilvēki, kas saņem invaliditātes pensiju. Nezaudē tikai pensionārs pensijas neapliekamo minimumu.”

Starptautiskā pētījumā, kurā analizēta Latvijas un Austrālijas pieredze, atklāta cēloniskā saistība starp pārtiku un barības vada dilatāciju suņiem. 2014. gadā veterinārārsti Latvijā novēroja strauju slimības pieaugumu, kas sasniedza 253 gadījumus divu gadu laikā. Visos gadījumos suņi tika baroti ar konkrēta ražotāja barību. Ko atklāj pētījums un kāpēc pirms septiņiem gadiem zinātnieku bažas netika sadzirdētas, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro veterinārpatoloģe Ilze Matīse van Houtena, veterinārārste Lita Konopore un Latvijas Universitātes profesors Vjačeslavs Kaščejevs. Līdzīgs gadījums kā 2014. gadā Latvijā dažus gadus vēlāk konstatēts arī Austrālijā. Latvijas gadījuma izmeklēšana palīdzēja Austrālijas izmeklēšanā. Atšķirība, ka Austrālijā ražotājs iesaistījās izmeklēšanā un centās palīdzēt, nevis centās noslēpt. Ilze Matīse van Houtena stāsta, ka slimību Austrālijā konstatēja 2017. gadā, kad saslima 10 % dienesta suņu un vienīgais vienojošais faktors bija barība, ko ēda suņi. Par to ziņoja arī barības ražotājam un uzliesmojuma izmeklēšanā iesaistījās Melburnas Universitāte. Kļuva skaidrs, ka šie nav vienīgie gadījumi un atklājās, ka skarti daudz vairāk suņi. "Ražotāju reakcija bija, ka tūlīt atsauca savu produktu un brīdināja suņu saimniekus par saistību, lai arī nesakot, ka ir tieša saikne," atklāj Ilze Matīse van Houtena. "Lielākā atšķirība, ka ražotājs, redzot, ka ir cieša saikne starp barību un slimību, iedarbina mehānismus, lai pasargātu citus suņus no iespējamās saslimšanas." Austrālijas uzliesmojums tika apturēts samērā īsā laikā un skāra daudz mazāk suņus. Ražotājs aktīvi iesaistījās izmeklēšanā, pārbaudot piegādātājus, izejvielas, meklējot iespējamo cēloni, kas ir barībā. "Ražotājs arī neiesūdzēja tiesā veterinārārstus, kas brīdināja par slimību, un arī nepārmeta īpašniekiem, ka viņiem ir aizdomas par saistību ar slimību," norāda Ilze Matīse van Houtena. Kādi vitamīni nepieciešami dzīvniekiem? C vitamīns, pazīstams arī ar nosaukumu askorbīnskābe, ir vitamīns, kas atrodams dažādos pārtikas produktos, tas ir nostiprina imunitāti, ir iesaistīts audu atjaunošanā, palīdz organismā uzsūkties nepieciešamajām vielām un vēl ir apveltīts ar virkni citu īpašību, kas nepieciešams organisma normālai funkcionēšanai. Vairumam dzīvnieku organismā šis vitamīns dažādu vielmaiņas procesu rezultātā veidojas pats no sevis. Tiek uzskatīts, ka pirms vairākiem miljoniem gadu arī cilvēki un augstāk attīstītie pērtiķi spēja sintezēt vitamīnu C, taču evolūcijas gaitā šīs spēja tika zaudēta. Bet mūsu ierastākie mājas mīluļi – suņi un kaķi – var lieliski iztikt bez papildus C vitamīna uzņemšanas, jo viņu organismā tas veidojas caur uzņemtajām ierastajām barības vielām, piemēram, caur gaļu. Kā notiek vitamīna sintēze dzīvnieku organismā, stāsta Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes dekāns un Pārtikas un vides higiēnas institūta profesors un vadošais pētnieks Kaspars Kovaļenko.

Augusts daudziem ir krājumu gatavošanas laiks - ievārījumi, marinēti un sālīti dārzeņi, kaltēti un žāvēti augļi. Laikā, kad teju visu sezonu tiekam pie tomātiem un ogām, tomēr savu popularitāti nav zaudējuši pašu gatavoti konservi ziemai. Kas notiek ar produktiem konservēšanas laikā un kā pati konservēšanas tradīcija ir atainota pavārgrāmatās, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes vadošā pētniece, ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna un Latvijas Lauksaimniecības universitātes docente, pārtikas tehnoloģe Solvita Kampuse. "Katram laikam ir raksturīga noteikta kulinārā kultūra," vērtē Astra Spalvēna. "Protams, to ietekmē gan pieejamība, gan tirdzniecības apstākļi, klimata apstākļi un ko iespējams saražot. Padomju laikā marinējumi spirta etiķī bija daudz lētāki un pieejamāki. Tas bija arī jaunums. Etiķa esence, kuru vajadzēja tik maz lietot un tik daudz varēja iemarinēt." "Ir arī nozīme deficīta apstākļiem, ka daudz ko nevarēja dabūt. Bieži mājās sagatavotie konservi bija atspaids saimniecībām, kur bija grūtāki materiālie apstākļi. Tajā pašā laikā tā bija sava veida kulinārā kultūra, un mēs varam redzēt, piemēram, pavārgrāmatās, ka mājas marinējumi ir vienmēr klātesoša ne tikai ikdienas, bet arī svētku galda sastāvdaļa. Un saimnieces ar to lepojas," turpina Astra Spalvēna. Pētniece arī atzīst, ka ēdienu garšu ietekmē konkrētā laikā pastāvošās konservēšanas tehnoloģijas. Piemēram, sālīšana. Ja mēs tagad ņemtu senu pavārgrāmatu un mēģinātu pagatavot ēdienu ar siļķi, tad mūsdienu siļķe vairs nav tik sāļa un nav diennakti jānomērcē pirms lietošanas. Garšas struktūra veidojas cita, atkarībā no tā, kādi ir produkti, ko pazīstam. "Arī sālīta menca, ko līdz 30. gadiem uzskatīja par nabadzīgo zvejnieku ēdienu. Tā vienmēr bija pieejama tikai sālītā veidā un būtiski ietekmējusi visu, ko ar to ēd kopā. Es neteiktu, ka tas ietekmē ēdienus, tas ietekmē sava laika garšas un kādi ēdieni mums garšo," uzskata Astra Spalvēna. Rasola tipa salāti, kuros lielā daudzumā pievienoja marinētus dārzeņus - sēnes, bietes, gurķus -, varētu būt padomju fenomens. Tie varētu būt ēdieni, kas radušies konservēšanas ietekmē. Savukārt mūsdienu tendences ēdienu uzglabāšanā ir saldēšana un kaltēšana, kā arī dažādi eksperimenti ar garšām. Saldēšanu kā metodi produktu uzglabāšanai izmanto arī, lai atgrieztos pie dabiskās garšas. Saldēšana un garšvielu izmantošana pārtikas saglabāšanā Bezatkritumu dzīvesveids mudinājis cilvēkus vairāk saldēt pārtikas produktus, turpretī silto zemju virtuvēs pārtiku konservē ar garšvielām. Kas notiek, sasaldējot maizi, gaļu un kartupeļus un vai čili pipari tiešām paildzina sautējuma derīguma termiņu? Sālīšana, saldēšana vai garšvielu pievienošana jau no sendienām ir veids kā paildzināt pārtikas produktu mūžu. Šoreiz lūkojam, kādi ir procesi notiek ēdienā, izmantojot minētās metodes. Sāksim ar saldēšanu, kad temperatūrai pazeminoties, produktu šūnās sāk veidoties kristāli un visi mikroorganismi, vienalga, ogās, gaļā vai sierā nonāk anabiozē, proti, stāvoklī, kurā līdz minimumam palēninās vielmaiņa un izbeidzas dzīvības izpausmes. Vairāk par pārtikas saldēšanu skaidro Valsts zinātniskais institūta "BIOR" direktora vietniece laboratoriju jautājumos mikrobioloģe Olga Valciņa. Skatot tālāk vielas, kas pasargā pārtiku no bojāšanās, nonākam pie garšvielām. Pētot, piemēram, čili piparu īpašības, ir zināms, ka tajos esošai dedzinošai vielai – kapsaicīnam – piemīt antibakteriāls efekts. Apēdot čili piparu, tas cilvēka organismā nogalina daļu baktēriju, kuras rada iekaisumu, bet kā šie pipari darbojas kā pārtikas konservanti, cik spēcīgas ir citas garšvielas, kuru sastāvā ir ēteriskās eļļas un vai garšvielas arī var pasargāt pārtiku no pelējuma?

Stāsta Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes dekāns, Pārtikas un vides higiēnas institūta vadošais pētnieks, profesors Kaspars Kovaļenko. Antibiotikas (sengrieķu: anti- — ‘pret', biōtikós — ‘saistībā ar dzīvību') ir ķīmisko vielu vai to maisījumu grupa, kas nogalina baktērijas un citus mikroorganismus vai kavē to vairošanos. Ir zināmas 15 vispārpieņemtas antibiotiku klases, piemēram, beta laktāmu klases antibiotikas, tetraciklīnu klases, aminoglikozīdu un vēl citas. Antibiotikas faktiski iedarbojas tikai pret baktērijām, pret vīrusiem iedarbojas antivirusālie līdzekļi, bet pret mikroskopiskajām sēnēm antifungālie līdzekļi. Antimikrobiālā rezistence ir baktēriju spēja pretoties antibiotiku iedarbībai. Vienkāršāk izsakoties – kad antibiotikas vairs nespēj baktēriju augšanu apturēt vai nonāvēt tās. Kā zinām, antibiotikas ir viens no lielākajiem 20 gadsimta atklājumiem, kas iezīmēja antibiotiku laikmeta sākumu, kad daudzas iepriekš neārstējamas bakteriālas infekcijas pēkšņi kļuva ļoti veiksmīgi ārstējamas. Piemēram, penicilīnu 1928. gadā atklāja Aleksandrs Flemings ar savu zinātnisko grupu. Bet jau 1945. gadā intervijā The New York Times Aleksandrs Flemings paredzēja, ka nepareiza antibiotiku lietošana izraisīs antimikrobiālo rezistenci – to apstiprināja jau 1946. gadā. Tādējādi antimikrobiālā rezistence nav jauna, patiesībā dabā vairāki šie baktēriju aizsardzības mehānismi ir atbildīgi ne tikai par antimikrobiālo rezistenci, bet arī par izturību pret smagajiem metāliem, piemēram, svinu un arsēnu, kā arī rezistenci pret dažiem pesticīdiem, tāpēc arī pesticīdu lietošana un vides piesārņojums ietekmē antimikrobiālās rezistences veidošanos. Lielāko daļu mums zināmo antibiotiku atklāja vai izgudroja līdz 1970. gadam, jo šo mehānismu, ko mēs ar antibiotikām baktērijā varam ietekmēt, nav neierobežoti daudz, nekaitējot vai kaitējot mazāk pašam slimajam organismam. Antibiotikas tiek lietotas gan cilvēkiem, gan ļoti plaši arī dzīvniekiem, turklāt ne tikai ārstēšanai – šur tur pasaulē, piemēram, arī dzīvnieku dzīvsvara pieauguma paaugstināšanai, bet Eiropā šāda prakse jau sen ir aizliegta. Diemžēl pašlaik nav labāku ārstēšanas līdzekļu bakteriālu infekciju ārstēšanai kā antibiotikas, bet baktērijas arvien vairāk adaptējas un mūsdienās mēs novērojam baktēriju multirezistenci, kad slimību izraisošās baktērijas ir rezistentas pret vairākām antibiotiku grupām, bet dažkārt rezistenci novēro pret visām mums zināmajām antibiotiku grupām, un šādos gadījumos bakteriālu infekcijas slimību ārstēšana vairs nav iespējama. Nepamatota un nepārdomāta antibiotiku lietošana gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem ir galvenais iemesls antimikrobiālās rezistences attīstībā gan Latvijā, gan citur pasaulē. Vairāk un plašāk – ierakstā.

Nepraktiski, dārgi, lielā baterija rada papildu bīstamību avāriju gadījumā – šādus trūkumus mēdz piedēvēt elektroauto, ko arī uz Latvijas ceļiem pēdējos gados redzam arvien biežāk. Galu galā nereti izskan arī argumenti, ka elektroauto nemaz neesot videi draudzīgāks risinājums, to ražošana ir tik kaitīga videi, ka savas ekspluatācijas laikā tie savu ekoloģisko "nospiedumu" nemaz neizpērk. Kā ir patiesībā? To mums podkāstā "Zinātne vai muļķības" skaidro Latvijas Lauksaimniecības universitātes pētnieks un elektrotransporta jomas pārzinātājs Aivars Rubenis.

Raidījumā pievēršamies gana aktuālām tēmām - putnu gripas izplatībai Latvijā un sejas masku valkāšanai. Sākoties Covid-19 pandēmijai, aizvien biežāk esam dzirdējuši aicinājumus nepulcēties un, ja nepieciešams, ievērot pašizolāciju. Izskatās, ka šie ieteikumi ir līdzīgi arī putniem bīstamās saslimšanas putnu gripas gadījumā. Lai gan slimība pazīstama jau ilgu laiku, Eiropas valstīs tā šogad piedzīvo jaunu uzliesmojumu, un daudziem putniem tā var būt letāla. Ar putniem bīstamo slimību putnu gripu iepazīstina Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR direktors un Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes profesors Aivars Bērziņš. Putnu gripa ir jau vairāk nekā gadsimtu zināma saslimšana. Arī šobrīd pazīmes, kas liecina par, iespējams, jaunu uzliesmojumu parādīšanos kādā valstī, ir putnu migrācija, kā arī liela putnu koncentrēšanās savvaļā pie kādas ūdenstilpes un mājsaimniecībās. Aivars Bērziņš sarunā atklāj, ka arī putnu tāpat kā cilvēku organisms uz saslimšanām var reaģēt atšķirīgi. Ziņot par atrastiem beigtiem savvaļas ūdensputniem var, zvanot uz Pārtikas un veterinārā dienesta uzticības tālruni - automātisko atbildētāju 67027402 un norādot pēc iespējas precīzāku informāciju par putnu atrašanās vietu, skaitu, sugu. Tāpat iespējams informēt šī dienesta tuvāko teritoriālo pārvaldi. Tālāk jau dienesta inspektori putnus nogādās institūtā BIOR, kur tiks veikta to izmeklēšana un ņemti paraugi, lai noteiktu, cik patogēns ir vīruss. Sejas masku pareiza valkāšana Vēl viena aktuāla tēma aizvien ir sejas maskas. Kā tās atšķiras un cik svarīga ir pareiza to lietošana, lai tik tiešām pasargātu no vīrusiem? Plašāk skaidro Rīgas Stradiņa Universitātes asociēto profesors, Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš, Rīgas Stradiņa Universitātes docenti, šī paša institūta vadošo pētniece Jeļena Reste un Rīgas Tehniskās Universitātes Industriālās elektronikas un elektrotehnikas institūta Ergonomikas elektrotehnoloģiju zinātniskās laboratorijas vadītāja Inga Dāboliņa.

Neskatoties, kas tur ārā notiek, sniegputenis vai krietni mīnus grādi, sunim vismaz divas reizes dienā ir no siltā mājokļa jādodas ārā. Arī dažs labs peļu junkurs nesēdēs tikai palodzes, bet dosies savā apgaitā. Šis laiks nav viegls ne tikai cilvēkiem, bet arī mājas mīluļiem – suņiem un kaķiem, kuriem ir savas vajadzības, kas nekur nav pazudušas pandēmijas laikā. Vai mājdzīvnieki ir jāsargā no saslimšanas ar Covid-19 un kā suņus un kaķus kopt ziemā, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Veterinārmedicinas fakultātes dekāns veterinārmedicīnas doktors Kaspars Kovaļenko iepazīstina ar pētījumu par to, vai kaķi slimo ar Covid-19. Viņš norāda, ka atsevišķas dzīvnieku sugas ir spējīgas inficēties, bet ne visi, kas inficējušies, var nodot tālāk vīrusu. Latvijā veiktais pētījums liecina, ka kaķiem vīruss nav atrasts, bet pētnieki atraduši kaķiem antivielas. Tas ir klaiņojošiem dzīvniekiem, kas nonākuši patversmē, ne mājsaimniecībās, kur ir Covid-19 pozitīvi cilvēki, dzīvojošiem. Jautājums, kur vīruss uz ielas atrodams. Kaspars Kovaļenko mudina šobrīd kaķus nelaist ārā, jo vispār kaķis ir invazīva suga Latvijā un viņam nebūtu jādzīvo ārā. Lai dzīvo telpās. Ārā kaķis var iegūt gan sev, gan saimniekiem bīstamas infekcijas. Viena no tām kaķu koronavīruss, kas cilvēkiem nav bīstams. “Kaķi kā dzīvnieks var būt daudzu infekcijas slimību pārnēsātājs, ir ciešā kontaktā ar cilvēkiem, tāpēc laišana ārā nav tā pati labākā doma,” atzīst Kaspars Kovaļenko. Veterinārārste Lita Konopore stāsta, kā šajā laikā strādā veterinārārsti šajā ierobežojumu laikā, kur pieejama medicīniskā palīdzība un kā palīdzēt dzīvniekiem aukstajā laikā.

Raidījumā Zināmais nezināmajā runājam par cilvēku un dzīvnieku attiecībām un konkrētāk, kā dažādas slimības ceļo starp cilvēku un dzīvnieku pasauli. Šoreiz gan nerunāsim par siksspārņiem, bet ūdelēm, kurām saistībā ar COVID 19 pievērsta īpaša uzmanība Eiropā. Nu jau vairāku Eiropas valstu ūdeļu fermās fiksēta saslimšana ar Covid-19. Ļoti liels skaits dzīvnieku ir iemidzināti, tā cenšoties ierobežot vīrusu. To, kāpēc tieši ūdeles ir uzņēmīgas pret šo vīrusu un vai Covid-19 to organismā var transformēties un atkal atgriezties cilvēku pasaulē, skaidro un vērtē Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR direktors un Latvijas Lauksaimniecības Universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes profesors Aivars Bērziņš. "Ne šīs saslimšanas intensitāte, ne mirstība, ne citi parametri šai infekcijai būtiski neatšķiras. Tas ir standarts. Lielākais riska faktors patiesība ir cilvēki, kas strādā ar ūdelēm," saslimstību ar Covid-19 ūdelēm raksturo Aivars Bērziņš. "Tas nozīmē, ka darba apstākļi var radīt paaugstinātu risku vīrusa pārnesei. Otrs faktors ir dzīvnieku blīvums. Jo lielāks ir dzīvnieku blīvums, jo augstāks ir risks kādai vīrusu attīstīšanai vai pārnesei no dzīvnieka uz dzīvnieku." Arī ūdelēm, kas saslimst ar Covid-19, parādās respiratoras pazīmes, ja ir liels ganāmpulks, var būt neliels procents mirstība. "Pats būtiskākais un par to lielākās bažas, lai šī suga nekļūtu par infekcijas rezervuāru," uzsver Aivars Bērziņš. "Te atgriežamies pie tā, ko cilvēki bieži aizmirst - vienas veselības konceptu. Mēs dzīvojam vienā ekosistēmā, tā slodze, kas ir uz dzīvnieku populāciju, cilvēku populāciju no viena vai otra vīrusa, var radīt apstākļus, kas var veicināt vīrusa ātrāku izplatību," norāda Aivars Bērziņš. Viņš arī norāda, ka šobrīd Covid-19 izplatības sakarā tas ir izaicinājums - sabiedrības veselības institūcijām, veterinārmedicīnas institūcijām strādāt kopā.  Ūdeļu sakarā runājam, ka dzīvnieki pārnes infekcijas uz cilvēkiem, bet nevar aizmirst, ka cilvēki pārnes infekcijas uz dzīvniekiem. Pētījumi rāda, ka cilvēks var inficēt kaķus, kāmjus un citas sugas. "Ja ir Covid-19 pozitīvs mājās, kuram jāatrodas karantīnā, jārēķinās, ka šis cilvēks var vīrusu mehāniski pārnest uz virsmām mājās, kur tas var kādu laiku saglabāties, kā arī mehāniski pārnest uz mājdzīvnieku. Jāatceras, ka liela vīrusa slodze uz mājdzīvnieku var arī radīt viņa inficēšanos. Varbūt viņš būs asimptomātisks, bet tomēr," bilst Aivars Strazdiņš. Tāpēc saslimušajām iesaka mājās apstākļos ievērot biodrošības pasākumus, cik iespējam. Arī censties neradīt, ja esat Covid-19 pozitīvs, lieku vīrusa slogu uz mājdzīvnieku. "Izvairīties no nevajadzīgiem kontaktiem, labi, ja kāds cits no ģimenes var aprūpēt dzīvnieku, ja nevar, centies pabarot, bet nemīļot, nebučot, nebūt ciešā kontaktā pārāk ilgi, kas arī var radīt rezervuāru tālākai vīrusa uzturēšanai," skaidro Aivars Bērziņš. Cilvēku slimības dzīvniekiem Vai cilvēks savu kaķi var aplipināt ar gripu un kāpēc mūsu mājdzīvnieki slimo ar diabētu un dažādām onkoloģiskam kaitēm, skaidroLauksaimniecības Universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes dekāns Kaspars Kovaļenko, kurš atzīst, ka slimību mijiedarbība starp dzīvniekiem un cilvēkiem ir liela.

Latvijā ūdeļu saimniecībās inficēšanās ar jauno korona vīrusu nav konstatēta. Pārtikas un veterinārais dienests pastiprināti uzrauga kažokzvēru audzētavas, kurām jāievēro stingri biodrošības pasākumi. Kāpēc tieši ūdeles slimo ar Covid-19, zinātniekiem pagaidām nav pilnībā skaidrs. Mūsu kolēģe Judīte Čunka sarunājās ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Veterinārmedicīnas fakultātes dekānu, profesoru Kasparu Kovaļenko.

Aprit gads AS „Zaļais punkts” iniciatīvai, kas paredz piešķirt sertifikātu „Zaļi pakots” ilgtspējīgam un pārstrādei piemērotam pārtikas iepakojumam. Tomēr nevar teikt, ka pārtikas ražotāji stāvētu rindā pēc šī sertifikāta. Kāpēc tā un kāpēc vajadzētu arvien vairāk domāt par pārstrādājama un ilgtspējīga iepakojuma izmantošanu, raidījumā Kā labāk dzīvot analizē Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Pārtikas tehnoloģijas katedras profesore un vadošā pētniece Sandra Muižniece-Brasava un Latvijas Zaļā punkta vadītājs Kaspars Zakulis. Sazināmies arī ar uzņēmējiem, kas ieguvuši sertifikātu. Par izvēli sava uzņēmuma ražojumiem izvēlēties ilgtspējīgu un arī pārstrādei piemērotu iepakojumu stāsta AS "Hanzas Maiznīcas" vadītājs un valdes loceklis Uģis Mihņevičs un "Mežpils alus" pārstāvis Toms Kursītis.  

Pēdējā laikā, saistībā ar koronavīrusu COVID - 19, daudz ticis runāts par siksspārņiem un to, kā tad vīruss varēja pārceļot no šiem dzīvniekiem uz cilvēku. Tomēr ir vēl daudz vīrusu, infekciju un citu saslimšanu, kas var ceļot no dzīvnieka uz cilvēku un otrādi. Kuros gadījumos šāda "pārvietošanās" ir iespējama? Un kāpēc? Un kuros nē? Par to runājam ar ārsti - infektoloģi,  Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas katedras docente Sniedzi Laivacumu un Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR  vadošo pētnieci parazitoloģijā Gunitu Deksni. Veterinārārsti atzīst, ka kādreiz infekcijas slimība babezioze tik lielā mērā suņiem sastopama nebija. Arī šajā pavasarī izskanējušas ziņas, ka babeziozes gadījumi novēroti biežāk. Jāņem vērā, ka šī slimība novērojama ne tikai suņiem, bet arī govīm, briežiem un pat grauzējiem. Kāpēc saslimšana izplatās straujāk un kas par slimību noteikti būtu jāzina dzīvnieku saimniekiem? Ar dzīvnieku infekcijas slimību babeziozi iepazīstina Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes viesdocente, veterinārmedicīnas zinātnes doktore un veterinārārste Inese Bērziņa, ar kuru sarunājas Mariona Baltkalne.

Satori podkāsts "Sargiet galvas!" ir veltīts zinātnei, sabiedrībai un politikai Latvijā un Eiropā. Jau sengrieķu filozofs Platons bija pārsteigts par to, cik izvēlīgi ir cilvēki attiecībā pret to, ar ko baro savu ķermeņi, bet neizvēlīgi, izvēloties barību dvēselei un prātam. Šajā podkāstā politologs, Eiropas Parlamenta deputāts Ivars Ijabs un zinātnes popularizētājs Vents Zvaigzne sargās savas un mūsu galvas no mītiem, pasakām un sazvērestības teorijām par zinātnes un tehnoloģiju nākotni. Katra podkāsta viesis būs kāds Latvijas zinātnieks.  Šī raidījuma viešņa Ilga Gedrovica ir pārtikas tehnoloģe, aizstāvējusi inženierzinātņu doktora grādu Latvijas Lauksaimniecības universitātē un pašlaik ir tās docente un vadošā pētniece. Latvijas veikalos var nopirkt ar Ilgas Gedrovicas palīdzību tapušas graudaugu pārslas, sausmaizītes, augļu, ogu un dārzeņu uzkodas un pat bišu maizes pastilas. Viņa ir pētījusi arī neparastākas pārtikas piedevas, piemēram, topinambūru miltus. Tomēr visneparastākā zinātnieces darba daļa saistīta ar tādu uzturlīdzekļu pētījumiem, kuri varbūt nākotnē palīdzēs risināt globālās pārtikas problēmas. Tie ir olbaltumvielām un šķiedrvielām bagāti produkti no sliekām, kukaiņu kāpuriem un circeņiem. Projektu finansiāli atbalsta Eiropas Parlamenta grupa "Renew Europe".

Skaidrs, ka klimata pārmaiņas notiek. Prognozē, ka vasaras kļūs garākas, taču vairāk būs arī postošākas vētras un citas dabas stihijas, kā arī labāk vairosies dažādi lauksaimniecības kultūru kaitēkļi. Prognozē arī, ka to rezultātā Latvijā pagarināsies veģetācijas sezona. Vai tas nozīmē, ka lauksaimnieki Latvijā varēs iegūt vairākas ražas, vai varbūt drīzāk jāgatavojās plašākam problēmu lokam, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Lauksaimniecības Universitātes Lauksaimniecības fakultātes pārstāvji – fakultātes dekāne, profesore Zinta Gaile, profesore Biruta Bankina, docents Kaspars Kampuss un docente Arta Kronberga, kura ir arī Vides risinājumu institūta vadošā pētniece. "Klimats mainās, nav runa par globālo sasilšanu, bet par globālām klimata izmaiņām. Tas nozīmē, ka varam sagaidīt karstuma viļņus, aukstuma viļņus, arī plašākas salnas, ko pēdējos gadus esam novērojuši maijā un jūnijā. Veģetācijas sezona var kļūt garāka un siltāka, bet tas nebūs lēzeni," vērtē speciālisti. Klimata pētnieki, veidojot dažādus klimata attīstības scenārijus, ir secinājuši, ka Baltijas un ziemeļu reģions varētu būt ieguvēji no klimata pārmaiņām lauksaimniecībā. Ienāks augi, kas līdz šim nav bijuši te tradicionāli. Attiecībā uz slimībām un kaitēkļiem, ir vienkārši jābūt uzmanīgākiem. Nebūs ne labāk, ne sliktāk, bet jābūt gataviem, ka var ienākt jauni kaitēkļi un slimības, kaut vai tāpēc vien, ka jauni kultūraugi būs.  Domājot par vairākām ražām, jāpatur prātā, ka gaisa temperatūra paaugstinās, bet saules spīdēšanas intensitāte un ilgums nepieaug. Pētījumi pat liecina, ka arī vasaras sezonā saules gaismas intensitāte vidēji samazinās. Kļūst mākoņaināks. Tā bijis līdz šim. Nevar zināt, kā būs turpmāk.  Gan dārzkopībā, gan laukkopībā jau notiek nobīde attīstības fāzēs - var sēt vēlāk, raža ienākas ātrāk. Tas jau ir izteikti novērojams. Lauksaimnieks pielāgojas apstākļiem, vērojot dabā notiekošos procesus. Viens no modeļiem paredz, ka pie mums klimats ap 2050. gadu būs kā Dienvidfrancijā un varēsim audzēt vīnogas. Protams, tām ir svarīga saules gaisma, bet novērots, ka ka septembri kļūst arvien saulaināki un arī pie mums var iegūt labākas ražas. Vēl novērots, ka zemnieki arvien vairāk arī Latvijā audzē rudens avenes, kas visā pasaulē ir pamatveids šo ogu audzēšanai. Vasaras avenes audzē tikai atsevišķos gadījumos. Vienīgi, ja trūkst gaismas, ogas būs skābas. Nevajag gatavoties klimata pārmaiņām, bet sekot līdzi notiekošajam visu laiku. Nav tā, ka lauksaimniecībā kaut kas ļoti krasi mainās tieši tagad sakarā ar klimatu. Lauksaimnieks un lauksaimniecības zinātnieki visu laiku dzīvo apstākļos, kādi tie ir, nevērojot un nevērtējot notiekošo, nevar attīstīties. Ir gudri lauksaimnieki, kas ir gatavi mācīties, ir tādi, kas saka, ka mans tēvs un vectēvs darīja tā, es arī tā darīšu. Ziema bez sniega - daļa kukaiņu priecājas, daļa jūtas nekomfortabli Saskaņā ar latviešu tautas tradīcijām Lieldienās vajagot daudz un augstu šūpoties, lai vasarā odi nekostu. Bet vai šūpošanās varētu palīdzēt arī tad, ja vērojamas klimata pārmaiņas un mainās dzīvnieku, tostarp kukaiņu, dzīves cikli un izplatība? Vai risinājums beigās lielāka insektu skaita dēļ būs jāmeklē cilvēkam, vai tomēr arī pašiem kukaiņiem ir jādomā, kā sadzīvot ar mainīgajām ziemām, kurās nav sniega, skaidro Latvijas Dabas muzeja vecākais entomologs Jānis Dreimanis. 2019.gada izskaņā Somijas klimata pētnieki publicēja materiālu, kurā secināja, ka reizēs, kad pēc temperatūras nevar novilkt skaidru robežu starp rudeni, ziemu un pavasari, var teikt, ka 25. janvārī rudeni nomaina pavasaris, tātad ziemas nemaz nav. 25. janvāris šajā gadījumā izvēlēts kā gada „aukstākais punkts”, tādēļ, ja līdz tam meteoroloģiskā ziema nav sākusies, turpmākais laiks uzskatāms par pavasari. Pētnieku prognožu analīzē arī teikts, ka pēc 2040. gada ziemas bez noturīga sala būs krietni biežāk. Kā tas ietekmē dzīvo dabu mums apkārt, īpaši kukaiņus un citus bezmugurkaulniekus, stāsta entomologs Jānis Dreimanis. Izskatās, ka arī kukaiņiem ir savas prasības – vieniem ziemas bez sniega varētu tīri labi patikt, citiem nepavisam ne.

Gana bieži tieši militārā joma ir tas lauks, kur top inovācijas tehnoloģijās, medicīnā un citās zinātņu nozarēs, kuras pēc tam arī plaši izmanto arī civilajā dzīvē. Piemēram, alternatīvas antibiotikām Latvijā pēta, pirmām kārtām, militārajām vajadzībām, lai gan tā ir aktuāla problēma visai sabiedrībai. Kāpēc tas tā un kāds ir militārās jomas pienesums pētniecībai, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Stradiņa universitātes Militārās medicīnas pētījumu un studiju centra vadītājs Ainārs Stepens, Rīgas Tehniskās universitātes Aizsardzības un militāro pētījumu centra vadītājs Juris Ķiploks un Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra vietniece nodrošinājuma jautājumos Nodrošinājuma un aizsardzības investīciju politikas departamenta direktore Kristīne Rudzīte-Stejskala. Kristīne Rudzīte-Stejskala skaidro, ka Aizsardzības ministrijai ir sadarbība ar vairākām Latvijas augstskolām, piemēram, ar Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāti ir sadarbība munīcijas stabilitātes pētījumos, ar Latvijas Lauksaimniecības universitāti – sausās pārtikas devas iepakojuma noturības izstrādē. “Rīgas Tehniskā universitāte līdz šim vairāk ir padomdevējs. (..) Mums ir ļoti daudz jautājumu no Aizsardzības ministrijas, kā lietas darīt labāk un uzlabot. Ilgu laiku uz mums skatījās kā uz tiem, kas lūdz naudu, bet neskatījās kā uz tiem, kas potenciāli dod lielu ieguldījumu. Tā ir ekonomiskā daļa,” skaidro Juris Ķiploks. "Mēs nepretendējam uz stratēģiju, mēs nepretendējam uz metodēm – taktiku.” Rīgas Stradiņa universitāte pēdējos gados aktīvi iesaistījusies šajā jomā, lai attīstītu militāro zinātni primāri no medicīnas faktora, no cilvēku faktora. “Mums nav liela valsts un liela armija, bet mēs spējam noteiktos segmentos dot būtisku un jēgpilnu pienesumu. Caur zinātnes prizmu mēs varam dod pienesumu, noteiktās jomās esam spēcīgi," uzskata Ainārs Stepens. “Mums ir jauns produkts, kurš varbūt nav tieši militārā medicīnā, bet saistās ar virtuālās realitātes izmantošanu militārās medicīnas apmācībām, tas ir ieguvis lielu starptautisku skanējumu un vērtību,” atklāj Ainārs Stepens. Ainārs Stepens arī vērtē, ka ēdējo gadu laikā jēgpilnā sadarbība ar Aizsardzības ministriju civilām augstskolām ir pienesums, ka kopējiem spēkiem varam nodrošināt mūsu vajadzības. "Kvalitātes latiņu mēs mēģinām uzturēt caur starptautisko pētījumu prizmu, kas ir svarīgi," tā Ainārs Stepens. Inovācija Neatkarības kara laikā - sanitārais vilciens Jauna un efektīva metode Latvijas Neatkarības kara laikā bija sanitārais vilciens. Lai gan no šodienas skatu punkta tas nešķiet īpaši moderns ievedums, ņemot vērā toreizējos apstākļus, Pirmā pasaules kara sekas un trūkumu, šāds vilciens bija viens no nozīmīgākajiem faktoriem veiksmīgai ievainoto evakuācijai. 2. latviešu strēlnieku brigādes kara ārsts un sanitārās pārvaldes priekšnieks Latvijas armijā Pēteris Sniķers jau agrāk, dienot impēriskās Krievijas armijā, redzēja, kādi bija trūkumi ievainoto transportēšanā ar zirgu pajūgiem. Tāpēc viņš kopā ar domubiedriem Latvijas Neatkarības kara laikā ieviesa sanitāro vilcienu. Tas sastāvēja no vairākiem vagoniem, kurus sadalīja trijos ešelonos. Par šo jaunievedumu Latvijas armijā stāsta vēstures doktorante, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta zinātniskā asistente un Liepājas muzeja vēsturniece Inna Gīle. Sanitārais vilciens darbojās no 1919. gada augusta līdz 1920. gada nogalei un šajā laikā tajā tika pārvadāti vairāk neka 11 tūkstoši pacientu. Inna Gīle norāda, ka visu laiku runājam par politiskiem un militāriem jautājumiem, bet ir arī jāuzsver šis medicīniskais aspekts, jo slimības kara laikā nešķiro – tā skāra gan militāristus, gan civiliedzīvotājus. Tīfs, holera un dizentērija bija bieži pavadoņi kara apstākļos. Pēc kara, 20. -30. gadu Latvijā, tika likti pamati medicīnas laukā, lai uzlabotu šo slimību ārstēšanu.

Par bakteriālo rezistenci jeb mikroorganismu noturīgumu pret antibiotikām raidījumā esam runājuši daudzkārt. Kā vienu no iemesliem rezistencei min lopkopību un plašo antibiotiku lietošanu dzīvnieku ārstēšanā un pat nobarošanā.. Diemžēl pasaulē veidojas milzīgas teritorijas, kur baktērijas ir imūnas pret visa veida antibiotikām. Latvijas šajā sarakstā nav, bet kāda ir situācija pie mums lopkopībā un ar antibiotiku lietošanu, analizējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījumā viesi: Zemnieku saeimas valdes loceklis un veterinārārsts, piena lopkopis Juris Cīrulis, Gaļas liellopu audzētāju biedrības vadītājs, Zemnieku saeimas lopkopības eksperts Raimonds Jakovickis, Zemkopības ministrijas Veterinārā un pārtikas departamenta direktora vietniece Antra Briņķe un Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes dekāns veterinārmedicīnas doktors Kaspars Kovaļenko. „Daudzās Āzijas valstīs, arī Āfrikā antibiotiku lietošana ir nepārdomāta. Eiropā un Latvijā tik ļoti negrēkojam,” norāda Kaspars Kovaļenko. „Bakteriālā rezistence ir pasaules jautājums un pie tā strādā daudzas valstis,” skaidro Antra Briņķe. Ir tapis rīcības plāns, kā rīkoties, lai antibiotikas lietotu piesardzīgi un atbildīgi visā pasaulē. „Eiropas dalībvalstīs regulējums ir stingrs par antibiotiku lietošanu, un jautājums ir zināšanu atjaunošanu šajā jomā. Ir valstis, kas ir ceļā uz to, lai saprastu, kā veidojas bakteriālā rezistence un kā zāļu aprite šajās valstīs notiek. Šis ir viens no aktuālajiem jautājumiem pasaulē,” atzīst Briņķe. ASV antibiotikas izmanto kā augšanas stimulatoru, to dara arī Brazīlijā, vairākās Āzijas valstīs. Eiropas Savienībā šī prakse ir aizliegta jau vairākus gadu desmitus. Tāpēc Eiropā situācija ir salīdzinoši labāka. „Skandināvi ir tikuši vēl tālāk ar [mazāku] antibiotiku patēriņu. Mēs esam tuvāk skandināviem nekā vāciešiem, vācieši ir kaut kur pa vidu starp spāņiem un skandināviem,” antibiotiku lietojumu Eiropā vērtē Kaspars Kovaļenko. Baltijas valstīs Igaunijā ir salīdzinoši lielāks antibiotiku patēriņš, speciālisti to skaidro ar intensīvāku piena lopkopību šajā valstī – jo intensīvāka piena lopkopība, jo lielāki izslaukumi, jo lielāka iespēja dzīvniekiem saslimt ar piena dziedzera iekaisumu, kur ārstēšanai nepieciešamas antibiotikas.      

Ja jums ir pieejams pagrabs, kurā var nodrošināt pareizu mitruma un  temperatūras režīmu, tad ar rudens velšu saglabāšanu nevajadzētu būt nekādām problēmām. Bet ko darīt, ja šāda pagraba nav. Kur un kā glabāt augļus un dārzeņus, ko konservēt un ko nē, ko saldēt, ko žāvēt un ko likt pagrabā, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Latvijas Lauksaimniecības universitātes docente, inženierzinātņu doktore, pārtikas tehnoloģe Solvita Kampuse un z/s "Skāduļi" dārzniece Jana Drēviņa. Speciālistu ieteikumi un padomi ražas saglabāšanai Ābolus, burkānus, bietes glabāšanai kastēs kārto plānās kārtās, lai var izšķirot, lai var pārbaudīt, vai nav ieviesušās slimības vai puve. Var izmantot trihodermīnu. Ar to apkaisa slimības skartās vietas un šis līdzeklis iekapsulē. Pārlieku mitri pagrabi veicina pūšanu. Ja pagrabs ir pārāk mitrs, ieliek mitruma savācēju, kas savāc pārāk lielo mitrumu gaisā. Dārzeņus un augļus pagrabā glabā atsevišķi, jo augļi izdala etilēnu, kas veicina gatavošanos un arī novecošanos augam. Dārzeņos ir mikroorganismi, kas var bojāt augļus. Ja augļu nav daudz, labas ir vakumiekārtas, bet ne visus augļus var glabāt vakumiekārtā. Tās vairāk domātas dārzeņiem. Augļiem vajadzīgs noteikts skābekļa daudzums, lai “nenosmaktu”. Mūsdienās laba iespēja uzglabāt ziemai – saldēt. Vajadzīga piemērota šķirne, parasti to izvēlas, vienkārši pārbaudot. Saldēt var jebkuras vasaras dārza ogas – upenes, jāņogas, ērkšķogas, mellenes, avenes, zemenes. Zemenēm jāizvēlas šķirnes ar maksimāli blīvāku mīkstumu. Ja vēlas saldēt kartupeļus, tie noteikti iepriekš jāblanšē apmēram 80-85 grādu temperatūrā 5-7 minūtes. Ja mājās vajadzīgi pusfabrikāti vai sagataves, tā var darīt. Konservi rūgst, ja nav tīri nomazgāti dārzeņi, nav ievērots pasterizācijas režīms. Pareizi un labi sagatavotus konservus var glabāt arī istabas temperatūrā. Bet nevajadzētu glabāt gaismā. Mājas apstākļos konservētus zaļos zirnīšus nav iespējams pagatavot, sterilizācijai vajadzīga temperatūra virs 100 grādiem. Cilvēki mēģinājuši šādu temperatūru dabūt pirtī! Kāpostus un burkānus var glabāt stirpās uz lauka. Apliek ar salmiem, apber augsni. Burkāniem der arī mitras smiltis.

"Latvija - klimatneitrāla valsts. Drosme vai nepieciešamība?"Sarunu festivāla Lampa diskusija,ko moderēja VARAM Klimata pārmaiņu departamenta direktore Ilze Prūse un tanī piedalījās Dabas fonda klimata vēstnese Kristiāna Griķe, Ina Bērziņa Veita no Salaspils Siltums, Pauls Beinarovičs no CSDD un Aleksejs Nipers no Latvijas Lauksaimniecības Universitātes. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/uzladets/message

"Marsa putekļi šobrīd ir vairāk izpētīti nekā augsnes ekosistēma. Lai arī zinām, ka tur ir 20 tūkstoši sugu, mēs nevaram zināt, ko katra no viņām dara, kā konkurē savā starpā, kā sadarbojas ar citiem organismiem. Turklāt augsnes ekoloģija ir ļoti darbietilpīga nozare," atzīst Viesturs Melecis. Ikdienu cilvēka acij nemanāmi neatsveramu darbu veic kukaiņi un citi sīkdzīvnieki, kuri savu dzīvi aizvada augsnē. Tiem varam būt pateicīgi par virkni “pakalpojumu”, ko tie sniedz dabai un cilvēkam, taču ikdienā tiem pievēršam tik mazu vērību, ka visticamāk vienu otru augsnes iemītnieku nemaz nepazītu. Kādi ir augsnes iemītnieki Latvijas dabā un kādas attiecības laika gaitā ir izveidojuši cilvēki un augsnes iemītnieki, skaidro Latvijas Universitātes (LU) Bioloģijas institūta pētnieks Uģis Kagainis un LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes profesors, Vides zinātnes nodaļas Vides aizsardzības katedras vadītājs Viesturs Melecis. Nenovērtētais produkts smiltsērkšķis Smiltsērkšķi un tā produktus plaši izmantojam gan pārtikā, gan kosmētikā, un par šo ogu vērtīgajām īpašībām dzirdēts daudz. Tomēr interesanti, ka pārsteidzošas atklāsmes par mums zināmām lietām parādās aizvien no jauna, un arī smiltsērkšķis Latvijas zinātniekiem sniedzis nebijušu informāciju par lapu un ogu atliekvielu ekstraktiem, kas palīdz jaunlopu veselības profilaksē. Unikāls starpnozaru pētījums vairāku gadu garumā ļāvis saprast, ka smiltsērkšķu aktīvās vielas palīdz jaunu teliņu augšanā, mazina tiem iekaisumus un piešķir pat spīdīgāku spalvu. Daudzos gadījumos vērtīgās ogas varētu aizvietot antibiotikas. Par smiltsērkšķu sniegtajiem labumiem dzīvniekiem stāsta Dārzkopības institūta vadošā pētniece Dalija Segliņa un Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes Klīniskā institūta asociētā profesore Laima Liepa. Pirms vairāk nekā četriem gadiem Dārzkopības institūtā Dobelē dzima ideja izpētīt to, kas vēl nav zināms par smiltsērkšķiem, piemēram, to slimībām un kā tos pareizi pavairot. Pakāpeniski attīstījās doma kopā ar Latvijas Lauksaimniecības Universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes kolēģiem pārbaudīt vēl kādu smiltsērkšķu izmantošanas virzienu, kas Latvijā varētu būt ekonomiski izdevīgs un līdz šim nav ticis pētīts. Projektā tika meklēti risinājumi, kā paplašināt smiltsērkšķu produktu pielietojamību, konkrēti – no jaunlopu veselības viedokļa. Pētījums ir devis vērā ņemamus secinājumus, it īpaši par iespēju jaunlopu veselību profilaktiski sekmēt ar dabas līdzekļiem, nevis ķerties klāt antibiotiku lietošanai.

Latvijas Lauksaimniecības universitāte (LLU) pirmo reizi Latvijā veikusi pētījumu, kurā salīdzinātas brīvi, kūtīs un sprostos turētu dējējvistu olās esošo uzturvielu atšķirības. LLU norāda, ka šāds pētījums ir tikai pirmais solis ceļā uz pilnvērtīgu analīzi, kas nākotnē var palīdzēt vēl vairāk pilnveidot dējējvistu barību. Par rezultātiem un vistkopības ētiskajiem aspektiem diskutējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Ar pētījumu iepazīstina Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātes pētniece Asnate Ķirse-Ozoliņa, sarunā piedalās Olu ražotāju asociācijas izpilddirektore Anna Ērliha un “dzīvnieku advokāts” Sandris Ādminis. Pa tālruni viedokli izsaka vetārste Anita Feldmane, kas audzē vistas savā saimniecībā. Pētījums veikts ar mērķi pārbaudīt, vai ir tā, kā cilvēki domā, ja vistas turam maksimāli labāk, tad arī olas ir daudz vērtīgākas. Izrādījās, ka nevar viennozīmīgi spriest. Pētīja viena ražotāja olas, vistas saņēma līdzīgu barību, mērķis bija noskaidrot, vai turēšanas apstākļiem ir ietekme. Budžeta ierobežojumu dēļ nepētīja bioloģiski turētas vistas. Svarīgs pētījuma veikšanas laiks – septembris, kad vēl ir saulīte un brīvi staigājošās vistas varēja vēl atrasties ārā. Sprostos dētām olām ir nedaudz mazāk olbaltuma, uz vienu olu tas ir apmēram 0,5 grami, ja ēdam vienu olu dienā, tam nav nozīmes. Dažos vitamīnos atšķiras: A vitamīna mazāk brīvi turētām vistām, D – vairāk, taču D vitamīns, kas ir olā, var nosegt 2-3% no D vitamīna dienas devas. Savukārt kūtī turētu vistu olas satur vismazāk B2 un B9 vitamīna. Tai pašā laikā uz visu veidu vistu olām var attiecināt apgalvojumu, ka tās ir A vitamīna, E vitamīna, B2 vitamīna, fosfora un selēna avots. Barībai liela nozīme. Salīdzinot lielražotāja un kāda mazāka ražotāja olas, atšķirības varētu būt būtiskas. Svarīgi, lai barība ir sabalansēta un vista būtu vesela. Holesterīna sprostos turētu vistu olās ir mazāk, ja tā ir viena ola, arī tam nebūs būtiskas nozīmes uz dienas devu. Sprostos turēto vistu olās holesterīns ir 220 miligrami, brīvi turētām - 290 miligrami. Vēl, salīdzinot dažādi turētu vistu olu uzturvērtības parametrus, izpētīts, ka sprostos turētu vistu olās ir par dažiem gramiem mazāk proteīna nekā brīvi vai kūtī turētu vistu olās. Globāli nevar pateikt, ka viena ola ir labāka par citu uzturvērtības ziņā. Marķējums uz olu iepakojuma nozīmē: "0" - bioloģiskā ražošana, ar "1" marķē brīvi turētas dējējvistas, ar "2" – kūtī turētas, ar "3" apzīmē sprostos turētas vistas. Viena olu parauga analīze pētījumā maksā no 1500-2000 eiro.

Apvienoto nāciju organizācija 5. decembrī aicina atzīmēt Augsnes dienu. Augsne ir viena no tām sistēmām uz mūsu planētas, kurai varam būt pateicīgi par mūsu eksistencei tik būtiskiem pakalpojumiem kā dzīvības nodrošināšanu, tostarp, pārtikā lietojamo augu esamību, ūdens apriti un attīrīšanu dabā, plūdu risku mazināšanu utml. Šķiet labumu, ko sniedz augsne ir tik daudz, taču ikdienā par to domājam tik maz. Šo raidījumu esam veltījuši sarunai par augsnes lomu ekosistēmā un to, kā tā ietekmē procesus, kuriem pakļauti ir arī cilvēki, jo šogad, atzīmējot Augsnes dienu arī ANO aicina aizdomāties par augsnes piesārņojumu. Stāsta lauksaimniecības zinātņu doktors, augsnes pētnieks, Latvijas Lauksaimniecības profesors Aldis Kārkliņš. Lauksaimniecības Universitātē pēta sniegu Ziemai sākoties sniegs ātri vien kļūst par pašsaprotamu dabas stihiju, par kuru viens priecājas, cits šķendējas, bet vēl kāds – pēta. Jau vairākus gadus Latvijas Lauksaimniecības universitātes pētnieki Jelgavā vāc sniega paraugus un seko līdzi pilsētas gaisa piesārņojumam. Kāds piesārņojuma kokteilis – smaigie metāli un citas vielas – atrodams sniegā? "Paņemam sniega paraugus, kur ir ap 500 ml ūdens un tad pētām laboratorijā, nosakām smagos metālus un visu ķīmisko tabulu, kas ir sniegā. Sniega paraugu izkausē, aizved uz laboratoriju, kurā sniega paraugu paskābina, filtrē un tad šo paskābināto šķidrumu liek aparātā, kas ar lāzera stariem nosaka, kādi metāli ir ūdenī," tā Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU)  Meža un Ūdens resursu  zinātniskas laboratorijas zinātniskā  asistente Jovita Pilecka izskaidro metodi par sniega paraugu vākšanu, lai tādejādi noteiktu gaisa un sniega ūdens piesārņojumu Jelgavas pilsētā. Tā ir  samērā vienkārša un ātra metode, kas ļauj reģistrēt pašreizējo piesārņojuma stāvokli. Ziemeļvalstīs tas nav nekāds jaunums un šo metodi jau lieto vairākus gadus, kamēr pie mums Latvijā ar to kopš 2016. gada nodarbojas LLU pētnieki. Daži sniega paraugi pērn tika ņemti arī Rīgā un Ventspilī, bet Jelgavā šo pētniecības paņēmienu izmanto aizvien plašāk. Vairāk par to, ko sniega ūdenī var saskatīt stāsta  arī Jovitas kolēģe LLU Meža un Ūdens resursu zinātniskās laboratorijas pētniece Inga Grīnfelde.

Kamēr vēl tikai tuvojās ilgi gaidītās Nacionālās enciklopēdijas elektroniskās versijas atklāšana gada nogalē, jau šobrīd ir pieejams enciklopēdijas drukātais sējums par Latviju. Saturu veido dažādu nozaru ekspertu sagatavoti šķirkļi un apakštēmas. Par vienu no Latvijas tautsaimniecības nozarēm - mežsaimnicību - stāsta Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes profesors Ziedonis Sermulis.

Jau trīspadsmito reizi septembra nogalē ikvienam būs iespēja ielūkoties zinātnieka darbā, apmeklējot Zinātnieku nakts pasākumus. Eiropas Zinātnieku nakts ir kļuvusi par stabilu tradīciju ik septembri arī Latvijā un savā ziņā arī par gada zinātnes svētkiem. 28. septembrī durvis vaļā vērs augstskolas, universitātes, zinātniskie institūti un laboratorijas, aicinot ikvienu ielūkoties zinātnes virtuvē. Šogad Zinātnieku nakts tēma ir “Zinātne veido mūs” un ikviens aicināts vērot, kā zinātne ietekmē mūs - sākot no sīkākās šūnas līdz pat lietām, kas maina mūsu visu dzīvi uz šīs planētas. Raidījumā Zināmais nezināmajā par šī gada Zinātnieku nakts norisēm stāsta Valsts Izglītības attīstības aģentūras Zinātnes, pētniecības un inovāciju politikas atbalsta departamenta Pētniecības starptautisko programmu nodaļas vadītāja Maija Bundule, Vides Risinājuma institūta komunikācijas speciāliste Guna Dātava, Rīgas Tehniskās universitātes zinātņu prorektora vietnieks Gatis Bažbauers un RTU Zinātnieku nakts organizētāja Elīna Karaseva. 126  grāmatas ar ķēdēm – tāds mantojums ir saglabājies no 15. un 16. gadsimta Rīgas bibliotēkām un stāstu par pieķēdētām grāmatām varēs uzzināt Zinātnieku naktī. Ar kultūrvēsturiskā mantojuma apzināšanu šajā Zinātnieku naktī saistīta ir Latvijas Universitātes akadēmiskajā bibliotēkā, tajā būs stāsts par aizslēgtām un slēdzamām grāmatām un to stāstīs bibliotēkas rokrakstu un reto grāmatas nodaļas vadītāja Aija Taimiņa. Savukārt  LU Humanitāro zinātņu fakultātē runās par kustību. Ieskatu šajā programmā sniedz  šīs fakultātes profesore  Ausma Cimdiņa. Zinātnieku nakts pasākumi gaidāmi daudzviet Latvijā, kā Rīgā, tā lielākajās Latvijas pilsētās un reģionos. Rīgas Stradiņa universitātes anatomikumā ikviens varēs pārbaudīt to, cik laba ir viņa stāja un cik vesels mugurkauls, kā arī dzirdēt sociālantropologu stāstus par viņu pētījumiem, turpretī Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikā ikviens aicināts iepazīt savas emocijas un noteikt savu personības tipu. Savukārt Medicīnas izglītības tehnoloģiju centrā būs iespēja paša rokām atdzīvināt simulācijas manekenu, iejusties ķirurga ādā simulētā operāciju zālē. Latvijas Lauksaimniecības universitāte šogad programmā īpaši uzsvērusi zinātnes vēsturi, ļaujot apmeklētājiem iepazīt to, kā zinātne vakar ļāvusi mums piedzīvot zinātni šodien. Būs iespēja virtuāli ceļot laikā, vērot mākslu, kas rodas no datortehnikas, iepazīt pasaulē vecākos un jaunākos maksāšanas līdzekļus, uzzināt modernos augsnes auglības noslēpumus, kā arī iepazīt elektromotorus, kas nākotnē vadīs mūsu auto. Valmierā Vidzemes augstskola šoreiz zinātni vārda tiešā nozīmē iznesusi ielās un, respektējot Valmieras kā gadsimtiem senas tirgotāju un Hanzas pilsētas vēsturi, Valmieras tirgus paviljona ēkā tiks “tirgots” intelekts un zināšanas un “iesaiņots” padoms katram pasākuma apmeklētājam. No plkst. 19 līdz 21 zinātnieki iejutīsies tirgotāju lomā, demonstrējot savus sasniegumus sabiedrībai viegli uztveramā un atraktīvā veidā. Tāpat ikvienam interesentam būs iespēja nonākt papildinātās realitātes  pasaulē un izpalīdzēt valmierietim, komponistam Jāzepam Vītolam. Daugavpils Universitāte piedāvās apmeklētājiem gan ķīmijas, gan fizikas paraugdemonstrējumus, gan ļaus ielūkoties ģenētiķa ikdienas dzīvē. Tāpat līdzās dažādām aktivitātēm Daugavpils universitāte aicina ikvienu vairāk iepazīt  Latvijas un ne tikai Latvijas dabu - vaboļpētnieku laboratorijā būs iespēja paviesoties Filipīnās, klausoties biologu stāstos par piedzīvoto ekspedīcijā Minda-nao salas džungļos. Taču tie, kuriem īpaši tuva ir tehnika, varēs aplūkot industriāli ražotos robotus. Tāpat zinātnieku nakts  pasākumi būs piedzīvojami dažādos zinātniskos institūtos, tostarp Koksnes ķīmijas institūtā, BIOR, Organiskās sintēzes institūtā un citviet. Eiropas Zinātnieku nakts pasākumi notiks piektdien, 28. septembrī, visā Latvijā un tā aicina atklāt, kā zinātne veido mūs. Eiropas Zinātnieku nakts pasākumi notiks 15 Latvijas pilsētās un novados: Rīgā, Baldonē, Cēsīs, Daugavpilī, Dižstendē, Dobelē, Engurē, Jelgavā, Liepājā, Papē, Priekuļos, Rēzeknē, Salaspilī, Valmierā un Ventspilī. Pasākumu programma: zinatniekunakts.lv.

Rubrikā par vēl kādu Latvijas vārdā nodēvētu lauksaimniecības dzīvnieku, kas pirmās Latvijas laikā rūpējās, lai ikvienam kājas būtu siltumā, vairāk stāsta Latvijas Lauksaimniecības Universitātes profesore Daina Kairiša.

Par visapdraudētāko vietējo lauksaimniecības dzīvnieku šķirni, kurai dots Latvijas nosaukums plašāk stāsta Latvijas Lauksaimniecības Universitātes profesore Daina Kairiša.

Tomātu šķirnes atšķiras ne tikai pēc augļu lieluma, bet arī pēc krāsas. Vai līdz ar krāsu mainās arī tomātu uzturvērtība, uz šo un citiem ar tomātu audzēšanu saistītiem jautājumiem atbildes raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta dārzkopības entuziastu kluba "Tomāts" biedre, dārzniecības "Neslinko" vadītāja Elga Bražūne, Latvijas Lauksaimniecības universitātes doktorante Ieva Erdberga un Dārzkopības Institūta pētniece Valentīna Pole.     Divas kaites, kas visbiežāk skar tomātus ir „zaļie pleciņi” un galotņu puve. Zaļie pleciņi – tomāts apakšā sarkans, virspusē zaļš.  Lai to mazinātu, var caur lapām barot ar kāliju saturošiem preparātiem. Ar zaļajiem pleciem var cīnīties ar siltumnīcas noēnošanu un vienmērīgu barības vielu padošanu. Galotņu puve – liecina par kalcija nepietiekamību. Arī ar to var cīnīties, barojot caur  lapām ar kalciju. Plūmju tomātus vairāk skar galotņu puve. Tomātu un jebkuru augu audzēšanai vispiemērotākais ir sarkanais un zilais gaismas spektrs. Pilnvērtīgai attīstība tomātiem būtu nepieciešami abi. Nav nekā labāk par saules gaismu. Vispiemērotākā temperatūra naktī ir +15-18 grādu, dienā ne vairāk kā +30, jo pie +29,5 grādiem pārstāj attīstīties ziedputekšņi. Ideālais gaisa mitrums siltumnīcā - 55 %, bet Latvijā tas ir reti iespējams. Tomātu glabāšana ziemas šķirnēm: labākā temperatūra +14-16 grādi, telpai nevajadzētu būt gaišai, bet jābūt sausai. Raidījuma laikā studijā tiek veikts nitrātu tests. Saka, ka nitrāti visvairāk uzkrājas pie kātiņa, bet ne vienmēr tā ir. Mazāk nitrātu ir tiem tomātiem, kas aug laukā ne siltumnīcā. Augi nitrātus uzņem ne tikai ar minerālmēsliem. Lai mazinātu nitrātu daudzumu tomātos, nevajag tos mēslot ne ar augu, ne kūts vircu tad, kad tomāti jau sārtojas. Tomātu nitrātu pārbaudes rezultāti: 1. paraugs Mārupes tomāts - 90 miligrami uz 1 kg, 2. Tirgū pirkts, bioloģiski audzēts - 165 miligrami uz 1 kg 3. Tirgū pirkts - privāts audzētājs - 120 miligrami uz 1 kg 4.Mājas siltumnīcā -  privāts audzētājs - 164 miligrami uz 1 kg 5. Ievas Erdbergas audzēts - 69 miligrami uz 1 kg 6.Piemājas saimniecībā audzēts - 104 miligrami uz 1 kg 7.Valentīnas Poles audzēts - 163 miligrami uz 1 kg 8. Elgas Bražūnes audzēts - 185 miligrami uz 1 kg Svarīgi saprast, ka visi rezultāti ir ļoti labi! Nitrātu norma ir 289 miligrami uz 1 kg - pie tam, šāda norma ir zīdaiņu pārtikai. Nitrātu daudzums ir lielāks tūlīt pēc augļa novākšanas, pēc tam tas samazinās - varbūt tas izskaidro, kāpēc Mārupes tomātos viszemākais nitrātu līmenis, jo šī tomāta ceļš līdz patērētājam ir daudz garāks, nekā mājas siltumnīcā audzētā tomāta līdz mūsu galdam. Savukārt Latvijas Dabas muzejs no 22. līdz 26. augustam aicina uz tradicionālo tomātu izstādi „Tomātu parāde”. Tajā var apskatīt ap 400 tomātu šķirnes, liela daļa no tām Latvijā aplūkojamas pirmo reizi. Pirmo reizi ar saviem izaudzētajiem tomātiem piedalās mazpulcēni.

Latvijā šogad ir problēmas ar ūdens nodrošinājumu. Dažviet vasarāju sējumiem prognozē 90 % zudumus. Būs pat lauki, no kuriem nevāks ražu. Ūdens trūkums visā Latvijā jūtams, labāka situācija ir reģionos, kur pārziemojuši ziemāji - ziemas kvieši un rapši, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Arnis Burmistris. Jādomā par apdrošināšanas sistēmām lauksaimniecībā, tāpat jādomā par apūdeņošanas sistēmām un laistīšanu. Šobrīd apdrošināšanu pret sausumu Latvijā nevar veikt. Ir sāktas sarunas par šādu iespēju. Jārēķinās, ka visi šie pasākumi prasa gan papildus finanšu resursus, gan pašu lauksaimnieku vēlmi kaut ko mainīt, atzīst raidījuma viesi. Sausums lauksaimniecībā ir pasludināts par valsts mēroga katastrofu, tāpēc raidījums Kā labāk dzīvot skaidro, kā tieši sausums ietekmē lauksaimniekus un kā tas atsauksies uz ražu. Pētām arī to, kādi ir lauksaimniekiem pieejamie ūdens resursi, un stāstām arī par dažādām laistīšanas sistēmām un ūdens daudzumu akās. Raidījuma viesi: Zemnieku saimniecības "Vilciņi-1" saimnieks un Zemnieku saeimas valdes loceklis Arnis Burmistris un Latvijas Lauksaimniecības universitātes Vides un ūdenssaimniecības katedras profesors Ainis Lagzdiņš. Pa tālruni sazināmies ar zemnieku saimniecības "Tiečas" saimnieku Aldi Stepanoviču, kurš audzē dārzeņus. Sausums skar visas saimniecība, neapskaužamā situācijā ir dārzeņu audzētāji, arī lopkopjiem trūkst barības, augļi augļu dārzos ir daudz, bet mazi. Neapskaužamā situācija ir arī piemājas saimniecības un mazdārziņu īpašnieki. Latvijā parasti ir nokrišņu pārpalikums un meliorācijas sistēmas ierīko, lai novadītu lieko ūdeni, bet ar meliorāciju vajadzētu saprast ne tikai liekā ūdens novadīšanu, bet arī pievadīšanu nepieciešamības gadījumā. Diemžēl vecās meliorācijas sistēmas vairs nefunkcionē, tās ir nolietojušās vai izdemolētas.

Raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” runāsim par Eiropas Savienības budžetu un to, kā strīdi ap budžetu vistiešākā veidā ietekmē lauksaimniecības nozari Latvijā. Diskutēsim arī par to, kāpēc piensaimnieki devās uz Briseli pienu dalīt un solidaritāti meklēt. Viesi studijā: Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes loceklis Uldis Krievārs un Latvijas Zemnieku federācijas Lauku attīstības eksperte Agnese Hauka. Atskatā par aizgājušo nedēļu: Eiropa meklēs alternatīvas gāzes vadam „South steram” un nosodījums CIP par īstenoto ieslodzīto spīdzināšanu. ES budžets: iedzīvotājiem, ne ierēdņiem Pagājušā nedēļā Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis panāca politisku vienošanos par bloka budžetu nākamajam gadam 141,2 miljardu eiro vērtībā. Ir iecerēts arī par trīsarpus miljardiem palielināt izdevumus šā gada budžetam, lai segtu nenomaksātos rēķinus, kas, pēc Eiropas Savienības Padomes viedokļa, sasnieguši vēl nepieredzētu apjomu. Vienošanās par naudu Eiropas līmenī patiesi nav viegls uzdevums.  Sarunās, kas par jauno budžetu notika starp Eiropas Komisiju, Eiropas Parlamentu  un ES dalībvalstīm,  Eiroparlaments (EP) iestājās par 8% lielāku budžetu nekā šogad, tikmēr ES dalībvalstis vēlējās ierobežot izdevumus. Vēl 18. novembrī trīs ES iestādēm pēc trīs nedēļu ilgām sarunām neizdevās panākt vienošanos par 2015. gada budžetu. Te jāatgādina, ka ES budžetu veido dalībvalstu iemaksas, un lielākā daļa līdzekļu tiek sadalīti starp bloka 28 valstīm, izdalot tos dažādām subsīdijām un atbalsta programmām.  Galvenais šķērslis, kas traucēja vienoties, bija jautājums par nesamaksātiem rēķiniem, ko ES regulāri pārraksta uz nākamo gadu. Kopš 2011. gada, kopējais apjoms šiem rēķiniem ir pieaudzis līdz aptuveni 28 miljardiem eiro. Nesamaksātie rēķini galvenokārt ir par kohēzijas, inovāciju un izglītības projektiem un programmām, ko dalībvalstis jau ieviesušas, bet joprojām nav saņēmušas ES solīto finansējumu. Eiropas radiostaciju tīkla Euranet debašu raidījumā novembra beigās Lielbritānijas Konservatīvo EP deputāts Ričards Ešvorts, notiekošās sarunas starp trim „sarunu dalībniekiem”  aprakstīja kā „lēnas kustības autoavāriju”. Ešvorts norādīja, ka ES budžeta sistēma ļauj veikt solījumus nākotnei, bet tad, kad „šī nākotne” pienāk,  dalībvalstīm nav ienākumu, lai samaksātu rēķinus, kas saistīti ar viņu iepriekšējām saistībām. Pēc deputāta  domām, būtu jau iepriekš rūpīgi jāanalizē, vai šīs saistības ir reālas, vai nē. Tas ļautu izvairīties no neapmaksātu rēķinu pieaugšanas, un arī apturētu ES budžeta palielināšanu. Tas, ka valda nevienprātība attiecībā uz bloka budžetu, nav nekas neparasts.  Analītiķi norāda, ka dalībvalstis parasti ir tās, kas cenšas ierobežot izdevumus, savukārt EP deputāti sliecas, ka vajadzētu tērēt vairāk. Sava loma nespējā vienoties ir arī Eiropā pieaugošai neapmierinātībai ar Briseli. Euranet raidījumā, debatējot par jaunā budžeta jautājumiem, Eiropas Tautas partijas Somijas loceklis Petri Sarvama vairāk uztraucās tieši par uzticamību ES, ja turpināsies situācija, ka dalībvalstis nemaksā savus rēķinus.  „Daudzas nevalstiskās organizācijas, uzņēmumi, arī studentu programmas ir atkarīgas no šiem maksājumiem. Tas nevairo uzticamību, ja Erasmus vidū, piemēram, mēs atsaucam skolēnus mājās, sakot „labi, mēs apsolījām, šo projektu, bet tagad nav pietiekami daudz naudas, jo dalībvalstis nevēlas samaksāt rēķinus”,” situāciju komentē Sarvama. Debašu beigās gan abi politiķi apgalvoja, ka viņi ir pārliecināti, ka vienošanās par ES budžetu tiks panākta līdz gada beigām un šo procesu salīdzināja ar ilgi gaidīta „Santa Klausa atnākšanu”.       Turpinot par Eiropas naudu, jāatgādina, ka Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers novembra otrā pusē EP iepazīstināja ar investīciju plānu – papildus piesaistīt 315 miljardu eiro, kas iecerēts kā būtisks ieguldījums nodarbinātībā un izaugsmē, tādējādi cenšoties mazināt bezdarbu Eiropas Savienībā. Plānotajiem ieguldījumiem vajadzētu stimulēt izaugsmi, veicinot publiskā un privātā sektora sadarbību. Tāpat arī Junkers norādīja, ka šī „Eiropas pēdējā iespēja” aktivizētu attīstību, palielinot Eiropas Investīciju bankas aizdevumu izsniegšanas jaudu un ieguldījumus dalībvalstu infrastruktūrā un vienotā tirgus izveides pabeigšanā. „Nākamie pieci gadi mums būs ļoti būtiski. Šī iemesla dēļ es vēlos teikt, ka Eiropai vajadzētu rūpēties par lielajām problēmām, nevis nodarboties ar problēmām, ar ko saskaras eiropieši savā ikdienas dzīvē. Un es gribētu teikt, ka mums par katru cenu ir jāatrod līdzekļi investīciju paketei – šie 300 miljardi eiro. Budžeta konsolidācija varētu būt svarīga, bet politika, kas ir orientēta uz izaugsmi un nodarbinātību, ir ne mazāk svarīga. [..]Mums nav izvēles, jo esam uz sabrukuma robežas, no kā jāizvairās par katru cenu. Ņemot vērā lielo plaisu starp sabiedrības viedokli Eiropā un Eiropas iestādēm – un tāda pati situācija ir attiecībā  uz sabiedrības viedokli un valstu valdībām – mums ir jārūpējas, lai eiropieši tuvinātos Eiropas Savienībai,” analizē Junkers. Arī par kopējo budžetu atbildīgā eirokomisāre Kristalina Georgijeva akcentēja ES cilvēku svarīgumu un sacīja, ka budžets ir paredzēts iedzīvotājiem Savienībā, nevis ierēdņiem. Komisāre uzsvēra, ka sarunās par budžetu komisija centusies ņemt vērā parlamenta un dalībvalstu pretenzijas, un norādīja, ka Eiropas Komisija spēlēja „godīgā brokera” lomu trialoga sarunās.  Jau norādīts, ka vairākas valstis vēlējās, lai šī un nākamā gada budžets tiktu samazināts, savukārt citas cerēja uz palielinājumu. Vēl novembra sākumā nebija skaidrs, kādu atbalstu Eiropas Savienība varētu sniegt, piemēram, zemniekiem, kas cietuši no Krievijas sankcijām. Bet nu jau eirokomisāre Georgijeva paziņoja, ka jaunajā budžetā Komisija ir spējusi atrast naudu, lai samaksātu subsīdijas Savienības lauksaimniekiem, turklāt bez krīzes resursu izmantošanas. „Klusuma diena” Ukrainā nav devusi rezultātus  „Klusuma diena”, kas tika izziņota 9. decembrī, Ukrainā bija iecerēta kā mēģinājums veidot ilgstošu pamieru un veicināt miera sarunas. Taču jau pēc diennakts vienošanās par uguns pārtraukšanu netika ievērota, un abas puses atsāka cīņas. Vai varam sagaidīt, ka tuvākā laikā Ukrainā karadarbība beigsies? Komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurītis: „Ukrainas prezidents Petro Porošenko paziņoja, ka piektdien ir pirmās 24 stundas bez kritušajiem Ukrainas pusē. Tas liecina, ka ir panākts zināms pamiers, lai gan šajā laika posmā to var raksturot kā diezgan trauslu. Tālākā attīstība potenciālajā konflikta noregulējumā būs atkarīga, vai būs iespējams konsolidēt pamieru, ieviest to praktiski, lai tas turpinātos ne tikai dažas dienas, bet ilgāku laiku. Līdz ar to, kad tiek plānotas miera sarunas, tad būtu ļoti svarīgi sekot līdz tam, par ko tiek runāts miera sarunās un kādi ir mēģinājumi panākt noregulējumu. Bet kopējā tendence var izrādīties negatīva, jo vienlaicīgi pamiers var liecināt par mēģinājumiem tikai „ieziemot” konfliktu, kad abas puses vienojas par to, ka ziemas mēnešos tiek pārtraukta aktīvā militārā darbība, bet tiek izvērsta aktīvāka politiska darbība, kur abas puses turpina aizstāvēt savas intereses”.