Podcasts about lasmane

Kura ir visas pasaules valoda? Šo Lailas Šteinbergas un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Lasmaņu ģimene Salaspilī: mamma Inga Alsiņa-Lasmane (aktrise) ar dēliem Georgu Jūliju (8 gadi) un Leo (6 gadi).

Esmu piedevusi viņiem kā cilvēkiem, bet gribu viņus aizmirst, lai nav jānosoda – tā par saviem pāridarītājiem saka Lidija Lasmane-Doroņina, kas trīs reizes piedzīvojusi padomju lēģeru šausmas. Par Gulagā satiktajiem krievu inteliģentiem, par krievu okupantu kirzas zābaku smaku un par vecmammas paparžu matraci saruna ar Lidiju Lasmani Doroņinu Laikmeta krustpunktā. Ir 25. marts – viena no drūmākajām Latvijas vēstures kalendāra lappusēm. Īstenojot operāciju "Priboj", jeb no krievu valodas tulkojot, "Krasta banga", dažu dienu laikā padomju okupācijas vara salauza tūkstošiem likteņu. Saskaņā ar PSRS iekšlietu ministra Kruglova 1949. gada 5. februāra pavēli par izsūtīto Latvijas iedzīvotāju nometinājuma vietām jau savlaicīgi tika izraudzīti Amūras, Omskas un Tomskas apgabali. Lopu vagonos iesēdināja vairāk nekā 40000 cilvēku, viņu vidu 11000 bija bērni.  Par 25. marta operācijas "Krasta banga" rezultātiem Latvijā vēsta bezkaislīgs ziņojums Krievijas Federācijas valsts arhīvā: "Pirmais ešelons nr. 97329 ar izsūtītajiem no Rīgas nosūtīts 25. martā pulksten 15.47." Šajā dienā Laikmeta krustpunktā saruna ar cilvēku, kurš Sibīriju, ļaunumu un lopu vagonus redzējis savām acīm. Bet viņa ir arī teikusi: "Es nekad neesmu gribējusi padoties ļaunumam un kalpot viņa priekšā." Par Latvijas mīlestību, par ticību Dievam okupācijas vara viņu centās pārmācīt ar 14 gariem gadiem ieslodzījumā, tiesājot pat trīs reizes. Ticība un mīlestība ir Lidijas Lasmanes-Doroņinas stiprais pamats tūlīt jau 98 gadu garumā. Zinot, kam esat gājusi cauri, kas ir jūsu spēks? Lidija Lasmane-Doroņina: Kas lai izmēra spēku? Es ticu Dievam, ticu, ka nekas bez viņa ziņas nenotiek. Viss, ko es stāstu ir tas, ko viņš man ļāvis piedzīvot. Cilvēki taču nav tikai slikti vien. Tie paši čekisti ir arī labi. Labu darīt nevienam nekad nekur nav aizliegts, jo vairāk centies darīt labu, jo arī vairāk pats saņem laba. Jo tu esi kopā ar to labo. No bērnības cilvēks saprot, kas ir labais un ļaunais, kas nāk no labā un kad uzbrūk ļaunais, to katrs bērns saprot. Kad un kur viņš pazaudē to? Ļaunais arī ir ļoti spēcīgs un viņš pārvelk mūs arī savā pusē bieži vien. Tumšā ir bijis daudz dzīvē, bet bijis arī daudz gaišu mirkļu, vispirms jau bērnībā. Lidija Lasmane-Doroņina: Gaišākā jau ir pati bērnība līdz karam, pirmie skolas gadi, tā bezrūpība un tāda liela mīlestība visapkārt. Saule debesīs, siltas mājas, mīļi vecāki un vecvecāki. Visi cilvēki bija jauki, mīļi. labi. Tu jūties kā tāds kaķēns, lolots, barots un sargāts. Nekas jaukāks jau laikam par tādām bērnības atmiņām nevar būt. Man bija gaiša bērnība, mani visi mīlēja, vecāki, vecvecāki, mūsu visi kalpotāji, viši ļaudis, kas mājās bija. Arī kaimiņi. Visi gājām viens pie otra kartupeļu talkās, siena pļaujā, ražas novākšanā. (..) Darbs jau toreiz nelikās kā smaga nelaime, neviens nedomāja piketēt laukos, jo nebūtu ko ēst pašiem un lopus barot. Tā tas vienkārši ir, ka cilvēks bez darba nevar dzīvot, un tas bija tik dabīgi, ka neviens par to nedomāja. No smaguma kāds kādreiz pavaidēja, bet atpūtās un gāja atkal. Un tādu darbu es neesmu redzējusi, ka kāds būtu palicis laukā, tāds netiktu pieļauts. Ikdienu izmainīja krievu okupantu ienākšana Latvijā 1940. gada jūnijā. Lidija Lasmane-Doroņina: Pirmo reizi krievu karavīru ieraudzīju Liepājā, jo tad es sāku mācīties ģimnāzijā. Toreiz mums viņi bija "augšā puļķītis, apakšā muļķītis", jo viņi staigāja tādās budjonovkās, cepurēs ar puļķīti. Tas bija šausmīgi. Liepājā mācoties, dzīvoju pie ģimnāzijas draudzenes Latvijas armijas virsnieka kapteiņa Tumševica ģimenē. Viņa meita ir mana vecuma cilvēks un dzīvo Kanādā, mēs vēl sazināmies, cik nu varam. Mums bija apsolīta kadetu balle pēc 16 gadu vecuma, man bija 15, kad ienāca krievi… Balle nenotika. Ienāca "augšā puļķītis, apakšā muļķītis" un balle nenotika. Man bija vecāks brālis, mācījās Kazdangas lauksaimniecības vidusskolā, bet viņu izslēdza, jo lielam okupācijas kungam bija goda vārti jāceļ skolēniem, bet mans brālis ar draugiem bija pakāruši beigtu vārnu tajos goda vārtos. Tā mēs toreiz pretojāmies, kā pratām, tāda bija tā laika Latvijas jaunatne, mani vienaudži. Manu brāli izslēdza, viņš pārgāja uz Aizputi un vidusskolu pabeidza tur. Daloties atmiņās par Sibīrijā pieredzēto Lidija Lasmane atzīst:  Ir tādi mirkļi – es vēl kādreiz pamostos no sapņa no  tiem laikiem – vai tas ir sapnis vai tas ir tā mirkļa jauns pārdzīvojums tanī brīdī, kad es pamostos, pat ir grūti saprast. Bet tālu no manis tas nav, tas vēl ir ar mani kopā vēl kaut kur, to jūt šad un tad. Kaut gan man tagad ir labi un siltā mājā, un mēs esam brīvi. Es domāju to pašu varētu izjust vecs karotājs, izgājis visu cauri šausmām. Klausoties fragmentu, jūs teicāt, ka pa vidu visām briesmām bija arī blaktis. Lidija Lasmane-Doroņina: Krievija bez blaktīm nemaz nav iedomājama. Ar tām cīnās cilvēki. Tās pārnes pat tīrīgi cilvēki normālās mājās, vēl šad un tad pacīnās ar blaktīm. (..) Tas ir kaut kas šausmīgs, kas piemīt – es negribētu teikt tai tautai, bet tai zemei, jo tautas tur ir tik dažādas, bet... Jā, tā tas ir. Vāciešiem vismaz blaktis nebija. Pirmie krievi, kurus mēs šeit redzējām, nebija tie krievi, kurus es satiku Gulagā. Tur bija daudz brīnišķīgu cilvēku. Bija daži tādi, kuriem skatījos virsū un domāju, vai tad tas ir krievs, vai tā ir krieviete? Sevī brīnījos, kamēr iepazinos. Ir taču arī citādāki krievi, nav jau tikai šie Putina krievi vien. Ir jau patiešām arī tādi kā Puškins, nu lai būtu viņa iela Latvijā, man nekas nav pretī. Viņi taču ir normāli cilvēki. Mums pašiem vajag uzvesties tā, lai tā normālība nāk virspusē, nevis visu laiku mīdīt un nievāt to nesmuko. To vajag bīdīt kaut kur tālāk prom un vērst to labo virspusē, lai mēs sajūtam, ka mēs visi esam vienādi cilvēki Dieva priekšā. Ja negribam, lai Dievs ir, tad labā priekšā. Seko vēl divas tiesas, kur padomju vara jūs soda par jūsu uzskatiem. Skatoties tiesas procesus, var pamanīt, ka vairumā gadījumu apsūdzētāji, prokurori, tiesneši, liecinieki ir ar latviešu uzvārdiem. Vai tā bija? Lidija Lasmane-Doroņina: Tā jau ir. Tā tiešām ir. Tādi mēs esam sava labuma dēļ. Paši pirmie mani apcietinātāji bija krievi, pirmais izmeklētājs bija ukrainis. Toreiz gan mana apcietinājuma laikā arī visas kārtības čekā mainījās. Otrā apcietinājuma laikā [1972. gads] bija pilnīgi mainījusies čeka, tas jau bija pilnīgi izmanījies, vairs nebija cementa grīda, virsū bija koka grīda. Pirmajā apcietinājumā mēs gulējām uz cementa, un paldies tam čekistam, kas, mani apcietinot, teica, lai es paņemu segu līdzi. Citādi būtu bijis tikai mans mētelītis. 1972. gadā apcietināta viena teikuma dēļ: "Ja tagad atceras okeāns un appludina pusi cilvēces, kur jūs paliksiet ar savu šķiru cīņu?" Kādēļ šī viena teikuma dēļ pakaļ atnāca čekisti? Lidija Lasmane-Doroņina: Šo teikumu man vienkārši inkriminēja kā noziedzīgu izteicienu. Tas bija no Solžeņicina, no "samizdata". Mēs visi lasījām, jo prese viņu nedrukāja, bet no rokas rokā tas gāja. (..) Es, piemēram, līksmoju, ka Krievijā vēl nav mirusi tā normālā doma, vēl kāds cilvēks ir, kas domā, kas kaut raksta, kas kaut ko saprot. Vai Latvijai atgūstot brīvību, savus vajātājus satikāt gluži nejauši? Lidija Lasmane-Doroņina: Domāju, viņi vēl tagad vēl nav miruši. Es viņus satiku, bet es viņus svītroju ārā ne no atmiņas, lai es viņus nepazītu. Es gribu viņus aizmirst, lai man viņi nav jānosoda. Atzīt viņus, kamēr viņi paši nav lūguši piedošanu manai Latvijai, es nevaru. Kamēr viņi paši bojā dzīvi sev un savai dzimtenei, es esmu viņiem piedevusi, tāpēc ka viņi ir cilvēki. Mēs visi zinām, ka savu māti ir jāciena. Un tā zeme, kuru Dievs mums ir paredzējis, mūsu zeme ir tik skaista, kādu reti kurai tautai viņš ir devis, (..) ka mēs varam nīst māti, tad mēs varam nīst to zemi, kurā mēs esam.  Tā brīvība, kuru viņš mums devis, tā bija Dieva dāvana, kuru viņš mums atdeva pēc apcietinājuma. Mēs viņu vienkārši saņēmām  kā dāvanu. Ne jau tajās barikādēs mēs viņu izcīnījām. Mēs varējām vispār nebūt. Tik maza tauta. Bet mums nav kauna strīdēties, balsojot par mūsu brīvību vai nebrīvību. Nav kauna sadalīties tik šausmīgi daudzās partijās. (..) Lielā Amerika var iztikt ar divām, bet mums vajag trīsdesmit. Man kauns par to.

Pateicoties karam, lai cik skarbi un dīvaini tas neskanētu, bet tieši pateicoties karam, ir satikušies divi jauni režisori – latvietis un ukrainiete. Šīs nejaušās tikšanās rezultāts skatāms Ģertrūdes ielas teātrī, kur iestudēta dokumentālās fikcijas izrāde “Es gaidu...”. Tas ir ukrainietes un latvieša kopdarbs, kas radies kara notikumu fonā, meklējot atbildes uz jautājumiem, kā sadzīvot ar savu tuvinieku izvēlēm un nezaudēt cerību situācijās, kuras ietekmēt šķiet neiespējami. Kā ar šo pieredzi dzīvot tālāk un kur meklēt spēku, lai turpinātu gaidīt – gaidīt atbildi uz telefona zvanu, gaidīt kara beigas un gaidīt  atkalsatikšanos? Ģertrūdes ielas teātris skatītājus sagaida dūmakā tīts. Zālēs centrā stāv pludmales sols.  Uz tā ar muguru pret skatītājiem sēž sieviete. Skatuves centrā no grīdas līdz griestiem plēve. Tieši tik askētisks skatuves iekārtojums ir izrādei "Es gaidu...". Tās pamatā ir vairāku cilvēku pieredzes stāsti, kas savijušies vienā. To stāsta sieviete no Liepājas, viņas dēls, militārists, un patēvs, kurš palicis kara plosītajā Mariupolē. Izrāde tapusi, satiekoties latviešu režisoram Robertam Dauburam ar ukraiņu režisorei Katerinai Parfirjevai, kura pērn pavasarī, bēgot no kara, nonāca Rīgā. Skaudros un tai pat laikā humora caurvītos stāstus izstāsta trīs aktieru komanda – Matīss Millers, Jānis Skanis un Inga Alsiņa-Lasmane. Izrādes scenogrāfija un kostīmi ir Līgas Zepas pārziņā, mūziku radījis Edgars Vilcāns, par gaismām, kas spēlē lielu lomu šai izrādē rūpejas Niks Cipruss. Tuvākās izrādes Ģertrūdes ielas teātrī ir 23.un 24. martā.

Kā top varoņi? Mītiskie un mūslaiku varoņi. Kādus varoņus pieprasām un kā dažādos laikos mainās izpratne par to, kas ir varonis? Grāmatas “Kurbads. Latvju varoņstāsts” iznākšana lielā mērā ir devusi ierosmi šai sarunai. Sarunai par laikiem un varoņiem. Par laikiem, kuri rada varoņus, un par laikiem, kad varoņi ir jāizdomā. Vai latviešiem ir savi varoņi - vai tie stipri un gudri, vai tikai apveltīti ar pārdabiskām spējām? Ko varoņi dara ikdienā un vai tie ir gana spēcīgi bez sievietēm? Vai Trešais tēva dēls ir varonis? Tie ir tikai daži domāšanas virzieni, par kuriem domā un Kultūras rondo sarunājas filozofe Skaidrīte Lasmane, dzejnieks Guntars Godiņš, folklorists Guntis Pakalns un režisore un aktrise Inga Tropa.    

Raidījumā „Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500” interesējamies par humānistu darbību Rīgā 16. gadsimtā, pārlapojam Salomona Frenceļa poēmu, kā arī atgādinām humānistu galvenās idejas un aktualitāti mūsdienās. Šoreiz aicinām izzināt Rīgas humānistu darbību un veikumu, īpaši izceļot Rīgas humānista neolatīniskā dzejnieka Salomona Frenceļa poēmu „Par patieso labietību un zinību cieņu”. Iezīmējam renesanses humānistu galvenās idejas un to aktualitāti mūsdienās. Šajā izziņas palīdz literatūrzinātnieks, projekta „Riga Litarata” vadītājs Ojārs Lāms un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes vadošā pētniece Skaidrīte Lasmane. Esam Rīgā, ir 16.gadsimta nogale, un renesanses humānistu ideju un viņu koptās neolatīniskās literatūras tradīciju iedvesmoti intelektuāļi Rīgā attīsta un izkopj literāras aktivitātes un Eiropu vienojošajā latīņu valodā raksta dzejas un prozas darbus. Tie ir skolotāji, mācītāji, ārsti, pilsētas pārvaldes darbinieki un citi ļaudis. Bet kāds ir vēsturiskais fons, to vispirms jautāju Ojāram Lāmam. Rīgas intelektuāļi 16.gadsimtā paši sevi par Rīgas humānistiem nesauca, tas ir samērā jauns akadēmisks termins, ko 20.gs. 20.gados ieviesa Arnolds Spekke. Liecības par Rīgas tā laika intelektuālo vidi ir samērā trūcīgas. Bet tas, kas raksturīgs humānistiem ir  elitārisms un intelektuāla atmosfēra. Ojārs Lāms pats tulkojis Frenceļa poēmu, un tā iznākusi grāmatu sērijā „Riga Literata”, kurā poēmas faksimils un  tulkojums, arī apcere par Rīgas humānistiem. Dzejnieks Salomons Frencelis, kas uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem Rīgas humānistiem, Rīgā ieradies 1599.gadā no Helmštetes Universitātes, lai kļūtu par Domskolas inspektoru. Un šeit viņš pavadīs mūža nogali. Fragmentu no Frenceļa poēmas lasa aktrise Guna Zariņa, garāks fragments un Ojāra Lāma stāstījums rodams  tīmekļvietnē „Riga Literata”. Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes vadošā pētniece Skaidrīte Lasmane sniedz ieskatu humānisma kustības idejās, kas atbalsojās arī Rīgas humānistu darbos.  Min renesanses laika itāļu humānistu Piko dellu Mirandolu un viņa darbu „Svinīgā runa par cilvēka cieņu”, dēvētu par renesanses manifestu.

The COVID-19 pandemic has changed the travel market beyond recognition. But don't be scared: it did not vanish, the travel market continues to develop! In the podcast, we taste Eastern Europe talking to local entrepreneurs, officials, and other experts about how the region's tourism adapts to the demands of time and what it has to offer travel seekers. Our today's topic is Riga, a very green modern city with no less magnificent architecture. Ieva Lasmane - a head of tourism in 'Live Riga' - is our guest today. Here are the timeframes of our talk: 1:15 - A brief introduction by acquaintance Ieva and her experience in 'Live Riga' 2:17 - Shortly about tourism in Riga during the time of the pandemic 3:33 - How Riga's tourism adapt to the pandemic 4:49 - Riga's changes in mobility, tourism infrastructure, sustainability, green tourism 6:32 - Reflections about is there a place for tourism in the pandemic world 7:24 - How does the city take any actions to be ready for a new pandemic outbreak because of the Delta strain and minimize losses for the tourism sector 9:11 - About places in Riga where tourists could immerse themselves in remembrances from the Soviet occupation era? 10:20 - What are the 'five quirks' of Riga 12:37 - The top tourist locations in Riga, if to separate from the 'five quirks' 14:05 - A favorite location of Ieva in Latvia 14:50 - If she had to choose one location for the best illustrating of Riga 15:32 - Ieva's favorite meal 16:23 - Why does she love Latvia the most… 17:05 - ...and Riga Let's taste Eastern Europe together!

Cilvēks nav diagnoze. Cilvēks ir sapņi, cerības, darbošanās, personība. Kas jāmaina sabiedrības attieksmē, lai tā pieņemtu cilvēkus ar garīga rakstura vai funkcionāliem traucējumiem un veicinātu citādības izpratni, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta vecākā eksperte Kristīne Lasmane stāsta par kampaņu, kas norisinās jau trešo gadu. Tās mērķis ir nemainīgs, lai cilvēkus ar garīga rakstura traucējumiem arvien vairāk pieņemtu, lai no viņiem nenovērstos, lai viņi saņemtu vajadzīgo atbalstu un varētu dzīvot savās mājās, lai nebūtu jāpārceļas uz ilgstošas aprūpes institūcijām tikai tāpēc, ka nav nav atbalsta vai viņus nosoda, kas apgrūtina līdzāspastāvēšanu un tā kļūst sarežģīta. "Kampaņa atbalsta deinstucionalizācijas procesu, lai cilvēkiem, kam dažāda rakstura traucējumi tiktu attīstīti pakalpojumi viņu mājām un ļautu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un nebūtu jāpieņem lēmums dzīvot kopā ar sev līdzīgiem izolēti no sabiedrības," atzīst Kristīne Lasmane. Daudzfunkcionālā sociālo pakalpojumu centra "Laipa" vadītāja Gita Aizpure iepazīstina ar sava centra darbību: tas sniedz trīs pakalpojumus - grupu dzīvoklis, dienas aprūpes centrs un specializētā darbnīca. Grupu dzīvoklī ir 16 vietas un 11 cilvēki jau tajā dzīvo. Gita Aizpure skaidro, ka mērķis ir attīstīt katra iemītnieka talantus, dotības, spējas, apzināties sevi kā cilvēku, lai pats varētu darboties tālāk. Katram tas ir individuāli - vienam jāpalīdz mācīties lasīt, citam - rakstīt, vēl citam - darboties ar datoru vai strādāt ar internetbanku. "Tas prasa arī pašam ieguldīties, piespiesties darīt, ko varbūt negribas. Bet tas jau ir visiem raksturīgi," atzīst Gita Aizpure. "Ir klienti, kas pārnākuši no valsts sociālās aprūpes centriem, ir tādi, kas nāk no sabiedrības. Pieredze ir dažāda. Kas nāk no pansionātiem, viņiem ir daudz iemācītā bezpalīdzība, viņam ir ēdiens padots, gultasveļa izmazgāta, viss ir sagatavots, ne par ko nav jādomā, ka tikai eksistence," turpina Gita Aizpure. "Mēs mācām dzīves prasmes, kas ir katram nepieciešamas, sākot no brokastu gatavošanas, veļas mazgāšanas, personīgās higiēnas, lietām, kas vajadzīgas saziņai ar citiem cilvēkiem." Runājot par sabiedrības spēju pieņemt cilvēkus ar garīgiem vai funkcionāliem traucējumiem, Kristīne Lasmane vērtē, ka lielākā problēma sabiedrības attieksmē ir vēlēšanās novērsties un ignorēt problēmu, vēlēšanās izolēt cilvēkus, kuri ir atšķirīgi un kuriem ir vajadzīgs atbalsts. "Vārdos mēs esam par, mēs saprotam cilvēktiesības, bet tikko uzzina, ka kāds pakalpojums top dzīvesvietas tuvumā, uzreiz ir protesti, vēstules, ierosinājumi pārcelt to citur. Tā ir vēlme norobežoties un panākt, lai šie cilvēki nav saskarē konkrēti ar mani," norāda Kristīne Lasmane. Lasmane arī norāda, ka izglītības iestādēs bieži problēmas ar citāda bērna nepieņemšanu rodas vecākiem, kuri atšķirīgo bērnu grib dabūt laukā no klases, lai netraucē citiem mācīties. Bērniem savā starpā tas problēmas nav tik lielas. Tā ir kopējā attieksme un vēlme, ja man kāds traucē, es gribu, lai viņš nav pie manis. "Ja bērni jau no mazotnes pierod, ka apkārti ir citādi cilvēki, attieksme ir dabiska, tā nav jāpanāk ar kampaņām vai speciāli ietekmējot izpratni,"  atzīst Kristīne Lasmane. Latvijā ir ap 12 tūkstošiem cilvēku ar garīga vai funkcionāla rakstura traucējumiem, kuriem būtu nepieciešams dažāda veida atbalsts, norāda ministrijas pārstāve.    

No 16. līdz 20. martam Latvijas Radio 1 klausītājiem piedāvā Radioteātra pirmatskaņojumu – jauno iestudējumu «Tarakāni manā galvā», kas balstīts uz Zanes Zustas pērn izdoto grāmatu. Tā režisore Karīna Tatarinova iestudējumu sauc par psihoterapeitisko seriālu, piecās sērijās skanēs desmit dzīvē atpazīstamas situācijas, izklaidējošā veidā pasniegtas ainas no dažādu sieviešu ikdienas. Situācijas, kas ietekmē mūsu dzīves uztveri un rīcību, analizēs grāmatas līdzautore, psihoterapeite Diāna Zande, kura arī piedalās radioierakstā, spēlējot pati sevi. LR1 ēterā iestudējums skanēs plkst. 22.05. Kultūras Rondo sazināmies ar iestudējuma režisori Karīnu Tatarinovu un vienu no aktrisēm – Ingu Alsiņu-Lasmani. "Par dažādām dzīves situācijām, par mums. Lasot un taisot sapratu, ka gandrīz katrā stāstā ir kaut viena situācija, kas ir skārusi arī mani. Mazāk vai vairāk, varbūt tā ir vērtība šiem stāstiem, ka saproti, tu jau neesi viens tāds. Tas nav dīvaini, cilvēkiem tā notiek un tā var izturēties," ar iestudējumu iepazīstina Karīna Tatarinova. "Ļoti klasiski un ļoti patīkami," tā par līdzdalību iestudējumā atzīst Inga Alsiņa-Lasmane. "Nebija jāsatraucas par attālumiem, Karīna sēž citā telpā, es citā, skaņu operators - citā, līdz ar to viss bija ļoti miermīlīgi." Karina Tatarinova bilst, ka viņa sevi sauktu par audio scenogrāfu, ne režisoru šim iestudējumam. Viņa atzīst, ka ir ļoti elastīga un pretimnākoša aktieru ierosinājumiem. Radioteātra iestudējumā lomās – Inga Alsiņa-Lasmane, Ieva Segliņa-Krūzkopa, Dace Bonāte, Dita Lūriņa, Alise Danovska, Indra Burkovska, Karīna Tatarinova, Uldis Anže, Zigurds Neimanis, Ģirts Liuziniks, Grēta Egliena, Krišjānis Eglīte.      

Es smaidu sejā paziņoju, ka podkāsta otrā sezonā ir klāt! :) Uz pirmo epizodi pieaicināju slavenāko Latvijas kaķu mammu - Santu Lasmani, ar ļoti iedvesmojošu stāstu par to, kā dzīves lielākā traģēdija pārvērtās svētībā. Patreiz Santa veiksmīgi apmāca cilvēkus Instagram lietošanā savam biznesam, kā arī plāno tuvākajā laikā uzsākt merču saviem burvīgajiem kaķiem. Par to vairāk jau epizodē!  Lai piesekotu Santai, izmanto zemāk minētos linkus:Latvijas slavenākie kaķi Bū un Basters @booandbaster https://instagram.com/booandbaster?igshid=1q5g6pze1atv0Santa Lasmane @lasmane.santahttps://instagram.com/lasmane.santa?igshid=qw4iair82phyKā arī ja vēl neesi podkāsta sekotājs Instagram, links zemāk:https://www.instagram.com/atrodisavubalsi/Support the show (https://www.buymeacoffee.com/atrodisavuba)

Kāpēc Valentīnes Lasmanes dzīvesstāsts “Nakts jau nav tikai gulēšanai” mums ir tik būtisks, runājot par trimdas un Latvijas vēsturi, Kultūras Rondo vaicājam Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociācijas “Dzīvesstāsts” valdes pārstāvei Mārai Zirnītei. Pagājušā gada nogalē klajā nāca literatūrkritiķes un bibliogrāfes Valentīnes Lasmanes (1916–2018) dzīvesstāsts Gaita Grūtupa literārajā apdarē grāmatā “Nakts jau nav tikai gulēšanai” "Šis stāsts reizē ir arī kā Latvijas vēstures bilde. Daudzas epizodes Valentīnes dzīvē ilustrē to, ko mēs apzinājāmies, kā vēstures notikumus, bet Valentīne to ir piedzīvojusi," stāsta Māra Zirnīte. Māra Zirnīte vērtē, ka Valentīnes stāstam var sekot kā lugai, kurā autore ir galvenā varone. "Viņa savu stāstu stāsta kā vecmāmiņa mazbērniem. Tas ir viegli saprotams un var dzīvot līdzi. Un tikai dzīvojot līdzi mēs saprotam otru cilvēku," atzīst Māra Zirnīte. Atceroties darba tapšanu un sadarbību ar Valentīni Lasmani, Māra Zirnīte atzīst, "mūs vienoja rakstošo cilvēku brālība un viņa labi saprata, ko vajag vēsturei atstāt un izstāstīt, lai paliktu liecības". Ar šo grāmatu Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts, Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociācija “Dzīvesstāsts” un apgāds “Mansards” aizsāk mutvārdu vēstures sēriju “Bezbailīgie” – par Latvijas valsts vienaudžiem, kuri riskēja ar dzīvību, lai Otrā pasaules kara beigās glābtu cilvēkus no atkārtotas padomju okupācijas. "Valentīnes Lasmanes atmiņu grāmata ir nozīmīgs devums, kas ļauj katram cilvēkam izlasīt un piedzīvot to laiku, ko piedzīvoja Valentīne," norāda Māra Zirnīte. Ar Valentīnes Lasmanes dzīvesstāstu var iepazīsties ar Radioteātrī. Valentīne Lasmane mūžībā devusies 102 gadu vecumā Stokholmā. Otrā pasaules kara laikā Valentīne Lasmane bija ar Latvijas Centrālo padomi saistītās pretošanās kustības dalībniece, organizēja bēgļu laivu kustību uz Zviedriju, vēlāk aktīvi darbojās trimdā. Dzīvesstāstu vācēja un pētniece Māra Zirnīte, kas vākusi materiālus grāmatai “Nakts jau nav tikai gulēšanai”, uzturējusi ar Valentīni Lasmani regulāru kontaktu.

30. aprīļa vakarā LTV1 ēterā notiks Latvijas Literatūras gada balvas ieguvēju paziņošana. Par to, kāds bijis aizvadītais gads mūsu rakstītā vārda mākslā – arī ārpus balvai nominēto darbu ietvara – šonedēļ esam aicinājuši pārspriest lasītājus. Pagājušo gadu Latvijas literatūrā vētī žurnāla "Domuzīme" galvenā redaktore Rudīte Kalpiņa, Āgenskalna Valsts ģimnāzijas 12. klases skolniece Terēze Rūdule un Skaidrīte Lasmane, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes emeritētā profesore. 

Sevi piesaka jauna teātra apvienība “Willa Teātris”, kas mājvietu atradusi K.K. fon Stricka villā, kur jau februāra otrajā pusē redzēsim pirmos „Willa Teātra" iestudējumus. Kultūras Rondo studijā saruna ar režisoru Vari Piņķi, aktrisi Ingu Alsiņu-Lasmani un teātra veidotāju Kalvi Lasmani. “Willa teātrī” apvienojušies spēcīgi, pieredzējuši un talantīgi teātra profesionāļi, kas Latvijā jau paspējuši sevi pierādīt.  “Willa teātris” dibinātājs ir Kalvis Lasmanis, kura galvenais vadmotīvs, veidojot teātri, ir piedāvāt jaunu platformu skatītājiem un aktieriem. Teātra veidošanai viņu iedvesmojoši aktieri Inga Alsiņa-Lasmane, Varis Piņķis, Edgars Samītis, Iveta Pole, Gatis Gāga un Andis Strods. Jau februāra otrajā pusē “Willa teātris” sāks izrādīt divus iestudējumus: pirmizrādi piedzīvos pēc Nobela prēmijas laureātes Svetlanas Aleksijevičas stāstu motīviem tapusī izrāde “Stāsts par MĪ...” Vara Piņķa režijā, kā arī “Willa teātris” paspārnē būs iespēja redzēt Valmieras vasaras teātra festivāla izrādi “Pagalms atdzīvojas" Toma Treiņa režijā. Savukārt martā pirmizrādi piedzīvos Ingas Alsiņas-Lasmanes performance “Putn ilgs”, ko pēc Heli Lāksonenas dzejoļu krājuma iestudējis Varis Piņķis.

Somu dzejniece Heli Lāksonena kopā ar dzejnieku un atdzejotāju Guntaru Godiņu šonedēļ dosies dzejas ceļojumā pa Kurzemi un būs sastopami arī Rīgā. Par jaunākajām viņas grāmatām un arī tulkojumiem Kultūras Rondo studijā saruna ar Guntaru Godiņu. 2019. gada beigās izdevniecībā "Pētergailis" iznāca Heli Lāksonenas dzejas izlase "Soul. Burkans. Undens" Guntara Godiņa atdzejojumā. Tā ir Heli Lāksonenas trešā latviski izdotā grāmata. Pirms tam ir iznākusi dzejas izlase "Kad gos smei" (2012) un dzejas grāmata bērniem "Piec ait kalns" (2015). „Nosaukums ir vienkāršs. „Soul. Burkans. Undens” – tas nozīmē saule, burkāns un ūdens, protams, rakstu valodā. Bet kā tas radās un kāpēc tas nosaukums tāds ir?” stāsta Guntars Godiņš. Šo mazliet neparasto nosaukumu dzejniece aizguvusi no kādas meitenes atbildes Igaunijas televīzijā. „Televīzijā bija raidījums bērniem, aptauja, un viens jautājums bija piecgadīgai meitenei, vai jūs zināt, kas ir Igaunijas ģerbonī. Meitene atbildēja, nu kas tur var būt, saule, burkāns un ūdens. No tā arī veidojās dzejolis un pēc tam arī grāmata. Jo Heli nesen arī Somijā iznāca grāmata, kas saucas tieši tāpat - "Saule, burkāns un ūdens",” turpina Godiņš. Heli Lāksonena dzejoļus raksta un lasa dienvidrietumu somu valodas dialektā jeb tā saucamajā īsajā somu valodā, to atdzejošanai Guntars Godiņš šoreiz izmantojis Vidzemes lībiskās izloksnes, valodu, ko cilvēki runā ap Ainažiem un Salacgrīvu. „To nevar pārtulkot vienkārši literārajā valodā vai rakstu valodā. Un līdz ar to es meklēju, kurš dialekts, kura izloksne, kura būtu tā valoda, kuru es varētu izmantot. Bet es izmantoju svarīgākās iezīmes, kas ir atrodamas lībiešu dialekta Vidzemes izloksnēs. Teiksim, kurzemnieki mazlietiņ atkal runā savādāk un vidzemnieki ir pavisam citi,” vērtē Godiņš. Heli Lāksonena un Guntars Godiņš 29.janvārī viesosies Pāvilostā, 30. janvārī - Liepājā, 31.janvārī - Kuldīgā. 1. februārī Rīgā, K. K. fon Stricka villā, notiks Heli Lāksonenas jaunās dzejas izlases “Soul. Burkans. Undens” atvēršanas svētki. “WILLA Teātris” gatavo Heli Lāksonenas dzejas uzvedumu “Putn ilgs” (režisors Varis Piņķis, aktrise Inga Alsiņa-Lasmane). Tikšanās reizē ar somu dzejnieci būs iespēja noskatīties arī nelielu fragmentu no topošās izrādes.  

Viņa ir Latvijas Universitātes emeritētā profesore, filozofe, ētikas jautājumu vadošā pētniece Latvijā. Krustpunktā saruna ar Skaidrīti Lasmani. Profesore Skaidrīte Lasmane jaunā mācību gada pirmo dienu labprātāk dēvētu par Izglītības svētkiem, ne Zinību dienu. “Diena paliek diena, bet svētki ir kaut kas īpašs. Izglītība ir kaut kas daudz plašāks un skaistāks vārds nekā zinības,” bilst Skaidrīte Lasmane. Sarunas laikā Skaidrīte Lasmane vērtē arī notikumus, kas skar situāciju Latvijas Universitātē (LU) saistībā ar rektora vēlēšanām, kā arī skaidro mediju ētikas padomes darbu.

Latvijas Nacionālā bibliotēka svin ar savu simtgadi, aicinot visus kopā ar devīzi „Pastāvēs, kas draudzēsies!”. Kultūras Rondo viesojas bibliotēkā svētku dienā un sarunājas ar cilvēkiem, bez kuriem bibliotēka nevarētu pastāvēt – lasītājiem, bibliotekāriem, pētniekiem, rakstniekiem un svētku dalībniekiem, vaicājot, ar ko mūsu Gaismas pils ir unikāla un kāda būs bibliotēka nākotnē. "Jaunās bibliotēkas ēka ir paaudzes spēka sajūta un tajā mēs paši lasām savu nākotni," rakstīts vēstījumā, kas iemūrēts Latvijas Nacionālās bibliotēkas pamatakmenī. Tā autore ir dzejniece un LNB atbalsta biedrības valdes pārstāve Inese Zandere. Bet bibliotēkas direktoram pieder vārdi, kas teikti tajā pašā, nu, jau tālajā 2008. gadā: „Latvijas Nacionālā bibliotēka nekad nebūs pabeigta." Pie Kultūras Rondo mikrofona Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks. Kad vaicājām bibliotēkas cilvēkiem, kuri tad ir tie aktīvākie lasītāji, nedomājot, tika nosaukti divi vārdi- rakstnieks Osvalds Zebris un filozofe Skaidrīte Lasmane. Tiekamies ar Skaidrīti Lasmani. Bibliotēka ir ēka jeb vide, bibliotēka ir krājums jeb saturs, taču vispirms un galvenokārt – bibliotēka ir cilvēki, kas to veido un uztur – bibliotēkas darbinieki. Stāsta Konrāda Ubāna mākslas lasītavas Galvenais bibliogrāfs Toms Herings un Krājuma veidošanas nodaļas vadītājs  Ansis Garda. Bibliotēkā noris aktīva pētniecība. Tiekamies ar filoloģijas doktori Ingunu Dauksti-Silasproģi un filoloģijas doktoru Viesturu Zanderu. LNB ir 144 000 reģistrēto lasītāju, kuriem ir lasītāja kartes. Katrs 13. Latvijas iedzīvotājs ir LNB lasītājs. Tiešsaistes rīku un vietņu apmeklējums 1,8 miljoni reižu gadā. Stāsta LNB Digitālā mantojuma centra vadītāja Jana Ķikāne. Par izglītojošo darbu bibliotēkā stāsta LNB Digitālo pakalpojumu projektu vadītājs Jānis Kreicbergs. LNB svētku dienā tiekamies arī ar LNB Atbalsta biedrības direktori Karinu Pētersonu. LNB svētku dienā plānoti ap 120 pasākumu viens no tiem jaunā Bērnu literatūras centra jaunās lasītāvas atklāšana. Stāsta LNB Bērnu literatūras centra  vadītāja Silvija Tretjakova. Uz izstādēm aicina LNB izstāžu centra vadītāja Ieva Zībarte. Raidījuma noslēgumā uz svinībām aicina LNB Komunikācijas departamenta direktore Ieva Gundare.

Labklājības ministrija uzsākusi kampaņu „Cilvēks. Nevis diagnoze”, kas veltīta cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem pilnvērtīgas iekļaušanas sabiedrībā atbalstam. Kāpēc Latvijā šāda integrācija ir problemātiska, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta vecākā eksperte Kristīne Lasmane, Latvijas psihiatru asociācijas vadītājs Elmārs Tērauds un resursu centru cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem "Zelda" pārstāve Sigita Zankovska-Odiņa. Latvijā šobrīd ir gandrīz 22 tūkstoši cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem, kam noteikta 1. vai 2. grupas invaliditāte. Sabiedrībā valdošo stereotipu un aizspriedumu dēļ šo personu socializēšanās iespējas nereti ir problemātiskas un ļoti ierobežotas. Lai skaidrotu šo cilvēku iekļaušanas sabiedrībā nozīmību un iespējas, Labklājības ministrija (deinstitucionalizācijas atbalstam) uzsāk sabiedrības informēšanas kampaņu “Cilvēks, nevis diagnoze!”. “Ģimenes bieži nelaiž citus klāt saviem ģimenes locekļiem, kam ir garīga rakstura traucējumi, tā ir vēlme pasargāt, jo nezini, kā šis cilvēks sabiedrībā var reaģēt un kā reaģēs sabiedrība, tās ir bailes no tā, ka šos cilvēkus sabiedrībā nepieņems,” uzskata Sigita Zankovska-Odiņa. "Deinstitucionalizācija nozīmē, ka tiek attīstīta pakalpojumu sistēma, kas cilvēkam, kurš nespēj pats sevi aprūpēt, sniedz nepieciešamo atbalstu, lai varētu dzīvot mājās, lai novērstu situāciju, ka cilvēks nonāk institūcija," skaidro Kristīne Lasmane. Tas prasa izmaiņas arī domāšanā, atzīstot, ka cilvēkam,neatkarīgi no funkcionāliem traucējumiem ir tiesības un spējas pieņemt lēmumus. Domāšanas maiņa attiecas uz katru cilvēku individuāli, bet tas jādara arī vispārīgā līmenī, tāpēc arī notiek informējošā kampaņa.  

Ir Helovīna diena, un veikalu skatlogos, uz ielām un pat bērnistabās redzam dažādus tumsības tēlus — spokus, raganas, zombijus. Kopā ar raidījuma viesiem meklējam atbildi uz jautājumu, kādēļ šie tēli cilvēkus piesaista un kādus secinājumus varam no tā izdarīt. Raidījumā viesojas filozofijas doktore Skaidrīte Lasmane, teoloģe ar maģistra grādu un geštaltterapeite Anna Lieckalniņa-Krimele un skolotājs, mūziķis un autors Ingus Macats. Raidījumu vada Augusts Kolms. Par skaņu rūpējās Aija Volka un Gintars Marks Heidemanis. Raidījums top sadarbībā ar kristīgo mediju Tuvumā.lv. Citas Savienots epizodes

Ir Helovīna diena, un veikalu skatlogos, uz ielām un pat bērnistabās redzam dažādus tumsības tēlus — spokus, raganas, zombijus. Kopā ar raidījuma viesiem meklējam atbildi uz jautājumu, kādēļ šie tēli cilvēkus piesaista un kādus secinājumus varam no tā izdarīt. Raidījumā viesojas filozofijas doktore Skaidrīte Lasmane, teoloģe ar maģistra grādu un geštaltterapeite Anna Lieckalniņa-Krimele un skolotājs, mūziķis un autors Ingus Macats. Raidījumu vada Augusts Kolms. Par skaņu rūpējās Aija Volka un Gintars Marks Heidemanis. Raidījums top sadarbībā ar kristīgo mediju Tuvumā.lv. Citas Savienots epizodes

Ir Helovīna diena, un veikalu skatlogos, uz ielām un pat bērnistabās redzam dažādus tumsības tēlus — spokus, raganas, zombijus. Kopā ar raidījuma viesiem meklējam atbildi uz jautājumu, kādēļ šie tēli cilvēkus piesaista un kādus secinājumus varam no tā izdarīt. Raidījumā viesojas filozofijas doktore Skaidrīte Lasmane, teoloģe ar maģistra grādu un geštaltterapeite Anna Lieckalniņa-Krimele un skolotājs, mūziķis un autors Ingus Macats. Raidījumu vada Augusts Kolms. Par skaņu rūpējās Aija Volka un Gintars Marks Heidemanis. Raidījums top sadarbībā ar kristīgo mediju Tuvumā.lv. Citas Savienots epizodes

Valentīne Lasmane – Triju zvaigžņu ordeņa virsniece, Otrā pasaules kara laikā Nacionālās pretošanās kustības dalībniece, piedzīvojusi apbrīnojami ilgu un bagātīgu mūžu. Dzimusi 1916. gada 16. maijā Ukrainā ukraiņu skolotājas un latviešu mērniecības speciālista ģimenē. Valentīnes kundze šobrīd mīt Stokholmas priekšpilsētā Tēbijā. Raidījumā Gadsimts ar savu valsti Valentīnes Lasmanes atmiņas par vidusskolas un augstskolas laiku, Valentīnes kundzei pagāja Rīgas 2. ģimnāzijā un Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē. Studijas universitātē Valentīni Lasmani saveda kopā ar vienu no Nacionālās pretošanās kustības aktīvistiem Leonīdu Siliņu, ar kura līdzdalību viņa nonāca savā pirmajā darba vietā – aģentūrā LETA. Tas notika 1940. gadā, kad neatkarīgās Latvijas informācijas aģentūra tika pārveidota par padomju režīma institūciju. Tad arī sākās Valentīnes Lasmanes dalība Nacionālās pretošanās kustībā. Pēdējā darba dienā LETĀ Valentīnei Lasmanei pienāca 1941. gada 30. jūnijā. Ar šo dienu saistās arī epizode, kuru viņa pati dēvē kā bīstamāko savā mūžā. Pēc vācu okupācijas spēku ienākšanas Rīgā Valentīne Lasmane vairs neatgriezās darba telegrāfa aģentūrā, bet kļuva par latviešu valodas un literatūras skolotāju Malnavas lauksaimniecības skolā. Tomēr sakari ar Leonīdu Siliņu nepārtrūka un kad 1944. gadā Latvijas Centrālā padome, nodibinot sakarus ar rietumu izlūkdienestiem, organizēja laivu kustību starp vācu okupēto Kurzemi un Zviedriju, šajā darbā iesaistījas arī Valentīne Lasmane. Viņa veica ierakstās sakarnieces funkcijas. Vēlāk, kad starp Kurzemi un Zviedriju tika nodibināti radio sakari, kļuva par radiogrammu šifrētāju. Laivu kustība, kuru zviedru valdība un amerikāņu izlūkdienests atbalstīja galvenokārt informācijas iegūšanas nolūkā, ļāva vairākiem simtiem latviešu nokļūt Rietumos. Lieki piebilst, ka šāda darbošanās nacistu okupētajā Kurzemē draudēja ar visai nopietnām sekām. Vēlāk izrādījās, ka Valentīnes Lasmanes darbība Centrālajā padomē nebija palikusi nepamanīta arī padomju iestādēm. Pirmais signāls par to bija kļūšana par prototipu latviešu padomju rakstnieka Arvīda Griguļa romānā “Kad lietus un vēji sitas logā” un arī pēc romāna tapušajā Aloiza Brenča filmā. Taču patiesos padomju drošības iestāžu intereses mērogus Valentīne Lasmane novērtēja tikai 1970. gadā, kad viņai ar ģimeni uzturoties Rīgā, par pretpadomju darbību tika arestēta viņas vīra māsa Lidija Doroņina-Lasmane, un gan pašai Valentīnei, gan viņas vīram Albertam nācās 10 dienas pavadīt Stūra mājas izmeklētāju sabiedrībā.

Eiropas Savienības un Kanādas brīvās tirdzniecības līguma noskaņās raidījums Septiņas dienas Eiropā  pēta, kas ir šobrīd varas aprindās populārie brīvas tirdzniecības līgumi un kāds no tiem solās būt praktiskais un teorētiskas labums no tiem. Eiropas Savienība gadiem cenšas noslēgt brīvās tirdzniecības līgumu ar Kanādu, ko uzskata par melnrakstu tādam pašam līgumam ar ASV. Tomēr lielu daļu nepatikas pret brīvajiem tirdzniecības līgumiem izraisa tieši noslēpumainība vai jautājuma sarežģītība. Vienkārši izskaidrot šo līgumu būtību un starptautisko brīvo tirdzniecību nav nemaz tik viegli. Turklāt, ne vienmēr tie, kam pieder balsošanas tiesības, vispār vēlas būtību saprast. Ekonomikas profesors Ivars Brīvers gadiem stāsta studentiem par starptautiskās tirdzniecības pamatiem. Viņš uzsver, ka arī mūsdienu brīvā starptautiskā tirdzniecība balstās jau pasen formulētās teorijās. Kā ekonomikas zinātnē kopumā, arī tā balstās uz izdevīgumu jeb priekšrocību starp darījuma pusēm. Studijā saruna par Eiropas problēmām - gan kopīgām, gan tām, kas sāpīgas dažām atsevišķām valstīm. Vai piespiedu solidaritātes retorika ir labākais veids kā cīnīties ar šķietamo atbildības trūkumu, vai tā drīzāk sanāk Eiropas pamatvērtību pielāgošana citiem politiskiem mērķiem? Studijas viesi - ētikas, filozofijas un komunikācijas pētniece Skaidrīte Lasmane, kā arī Saeimas deputāts, Ārlietu komisijas priekšsēdētāja vietnieks Rihards Kols. Vēl raidījumā skaidrojam, ko nozīmē Eiropas Parlamenta Ārlietu komisijas deputātu pieņemtā rezolūcija par Eiropas kopīgās aizsardzības politikas ieviešanu, kā arī pievērsīsimies tam, kā Spānija bija gatava ļaut Krievijas karakuģiem uzpildīt degvielu tās ostā pirms NATO un citi atgādināja, ka kuģi taču ir ceļā bombardēt Alepo.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā saruna par naudu, medicīnu un politiku sportā un gaidāmajām Rio Olimpiskajām spēlēm. Studijas viesis: sporta žurnālists Armands Puče. Vai nauda, medicīna un sporta politizēšana ir jaunie "olimpiskie ideāli"? Sekojam līdzi notikumu attīstībai Turcijā un skaidrosim, kā tie var ietekmēt Eiropu. Vēl raidījumā filozofes Skaidrītes Lasmanes komentārs par meliem politikā; kā arī pievērsīsimies ASV prezidenta vēlēšanām un oficiālā republikāņu partijas kandidāta Donalda Trampa izteikumiem par NATO un Baltijas valstīm.   Meli politiķu komunikācijā Viens no “Brexit” referenduma lielākajiem pārsteigumiem bija kampaņu spēja safabricēt šķietami nenoticamus melus, kuriem daļa vēlētāju tomēr noticēja. Un tam netraucēja nemitīgā melu atmaskošana un atspēkošana. Boriss Džonsons, viens no britu politiķiem, kas kampaņas laikā izteica dažādus nepatiesus apgalvojumus saistībā ar Eiropas Savienību, nu ir kļuvis par Lielbritānijas ārlietu ministru. Komentē Latvijas Universitātes vadošajai pētniece Skaidrīte Lasmane. "Vispirms - kas tad tie meli tādi ir? Parasti ar meliem saprot apzināti maldinošu ziņu, kas tiek sūtīta verbāli vai rakstiski. Meliem vienmēr ir nolūks iegūt sev kādu labumu. Tas, ka šī definīcija, protams, nav pilnīga, bet skaidrs, ka meli ir ļoti dažādi. Ir pat sabiedrībā pieļaujamie meli, arī politikā. Ar likumu atļauti meli, piemēram, policijas nopratināšanā, lai iegūtu informāciju no noziedznieka. Meli ir ļoti dažādi, bet parasti politikā runā vai nu par maziem, vai lieliem meliem, vai visvairāk par negantiem, negodīgiem un bezkaunīgiem meliem. Kas attiecas uz šiem britu politiķiem un viņu lomu šajā "Brexit" balsojumā un melu lomu šajā balsojumā, tad es domāju, ka tie tomēr ir kvalificējami kā ļoti lieli meli, no kuriem zināmā mērā ir atkarīga vesela nācijas nākotne. Turklāt neparedzama nākotne. Un šeit ir jāsaka, ka vislielākā nozīme melu atklāšanā, melu diagnosticēšanā un atmaskošanā ir tieši žurnālistiem, kas arī šoreiz tā bija, kas arī daudzos Latvijas gadījumos ir tāpat. Melu sekas politikā ne vienmēr ir prognozējamas. Un meli politikā ir liels risks, tas vai nu skar vai nu politiķu personīgo stāvokli vai arī sabiedrības stāvokli, ja tā uzklausa šos melus. Daudzkārt jau meli aizmirstas un tālāk jau būs citi notikumi un citi meli. Domāju, ka tālāk jau tas atbildības moments netiek uzvelts uz tiem, kas melo. Līdzvainīgi ir arī balsotāji, tā sabiedrības daļa, kura notic."

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par bēgļu jautājumu Eiropas Savienībā. Sīrijas un Ziemeļāfrikas asiņaino konfliktu dēļ cilvēki pamet savas mājas un dodas meklēt patvērumu uz Eiropas Savienību. Eiropieši šausminās par bojāgājušiem, tomēr nevēlas likties zinis par izdzīvojušajiem. Tālab apspriedīsim šķietamo iecietības zudumu un pieaugošo noniecinošo stereotipu piesaukšanu Eiropas valstu medijos, interneta komentāros un politiskajā dialogā. Viesi studijā: Latvijas Universitātes profesore, ētikas, filozofijas vēstures, komunikācijas pētniece Skaidrīte Lasmane un teologs, mācītājs, “Zvannieku” mājas bērnu un ģimeņu aprūpes centra dibinātājs Juris Cālītis. Emocijas pāri racionālajam: bēgļi un Eiropas Savienība Ir izskanējis milzums dažādu viedokļu dažādos līmeņos un diskusiju platformās kopš  Eiropas Komisija (EK) ierosināja Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm obligātu kvotu sistēmu nelegālo migrantu uzņemšanai, kuri ierodas Eiropā pāri Vidusjūrai. EK prezidents Žans Klods Junkers ierosināja „obligātu migrantu kvotu sistēmu”, saskaņā ar kuru ES 28 dalībvalstīm būs jāsadala atbildība par nelegālajiem migrantiem ārkārtas situācijās. Jautājums aktualizējās pēc tam, kad aprīlī simtiem cilvēku aizgāja bojā kuģa katastrofā Vidusjūrā, nelegālajiem migrantiem ar nedrošiem kuģiem dodoties no Āfrikas uz Eiropu. Pēdējos mēnešos visa ES ir bijusi iesaistīta dilemmā - uzņemt vai neuzņemt bēgļus. Nu ir skaidrs, ka bēgļi ir jāuzņem, un atkal jaunas raizes – kā to darīt? Bet vēl iepriekš Junkers, lai aktivizētu procesus, vērsās pie ES līderu sirdsapziņām, sakot "aptuveni 25 tūkstoši cilvēku pēdējo 15 gadu laikā Vidusjūrā ir zaudējuši dzīvību.  Eiropadomei jātiek galā ar bēgļu krīzi.  Nepietiek tikai ar to, ka naktī raudam pie TV ekrāniem, kad cilvēki noslīkst jūrā, un nākamajā rītā Padome rīko piemiņas klusuma minūtes. Komisijas uzdevums ir izveidot plānu”. Patvēruma meklētāji, bēgļi, migranti, ekonomiskie emigranti, baltie cilvēki, melnie cilvēki, viņi, tie, citi. Visdažādākajos veidos tiek dēvēti ļaudis, kuri pārvietojas starp dažādām valstīm, robežām, uzskatiem, tradīcijām, ambīcijām, aizspriedumiem, stereotipiem. Pastāv uzskats, ka jēdzieni migrants un bēglis ir jānošķir un jāskata atsevišķi, vienlaikus tiek norādīts arī, ka jēdzienus nošķirt nevajag, jo bēgt no bada nāves ir līdzvērtīgi, piemēram, bēgšanai no nāves draudiem kara apstākļos. Šis ir tikai viens no retajiem un iespējams mazāk strīdīgajiem diskusiju tematiem. Rubrika "Viedokļi". Pastiprinātu kurdu un Islāma valsts uzbrukumu pierobežā dēļ, Turcija sasauc ārkārtas NATO sanāksmi. Turcija ir izvērsusi koordinētus gaisa uzlidojumus gan pret separātiskās Kurdistānas Strādnieku partijas pozīcijām Irākā, gan arī pret Islāma valsts kaujiniekiem Sīrijā. Lai gan Turcijas premjers to ir nosaucis par sinhronizētu cīņu pret terorismu – uzlidojumi kurdiem līdz šim bijuši daudzkārt smagāki, nekā cīņa pret Islāma valsti. Turcijas kurdu atbalstošās opozīcijas līderis līdz ar to ir paudis aizdomas, ka patiesais abu uzlidojumu iemesls ir kurdu pašnoteikšanās atbīdīšana otrajā plānā. Kā intervijā raidsabiedrībai "Reuters" skaidro Selaitīns Demirtas - viņaprāt karš pret islāma valsti līdz ar to ir tikai aizsegs. Demirtas skaidro, ka Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans ir sācis karu, lai diskreditētu kurdu kustību pirms iespējamām atkārtotām vēlēšanām. Pēc pagājušajā mēnesī notikušajām vēlēšanām Erdogana pārstāvētā valdošā Taisnīguma un attīstības partija šobrīd meklē koalīcijas partnerus, taču ja tas neizdosies – Erdogans varētu sasaukt ārkārtas vēlēšanas. Kā skaidro Selaitīns Demirtas – līdz ar to vadošā partija tagad atriebjas par vairākuma zaudēšanu. Rietumu sabiedrotie, ieskaitot NATO un ASV, ir pauduši atbalstu Turcijas sāktajām kampaņām, taču citi ir brīdinājuši nesagraut gadiem tik grūti kopto mieru ar kurdiem. Iebildumus pret kampaņu ir paudis arī pārstāvis Turcijas demokrātiskās partijas pārstāvis Eiropā Doru Ejups: „Turcijas amatpersonas skaidro ka tās ir izvērsušas karu pret islāmistiem un kurdistānas strādnieku partiju, bet realitātē tas ko redzam ir kara sekas, uzlidojumi un viss tas ir īsts karš pret kurdu tautu. No vienas puses ir daudzskaitlīgie aresti, īpaši kurdu aktīvistu vidū un no otras – reģionu tagad bombardē” Ankaru neapmierina arī kurdu panākumi Sīrijā. Pateicoties Amerikāņu gaisa uzlidojumiem – kurdi uz šo brīdi kontrolē aptuveni pusi no Sīrijas 900 kilometru garās robežas ar Turciju. Erdogans un viņa partija bažījas, ka šie panākumi iedvesmos Turcijas pašmāju kurdu minoritāti un Kurdistānas Strādnieku partiju ko gan Turcija, gan Eiropa ir atzinušas par teroristu organizāciju.