Podcasts about stures

Kristina Gyllenstierna (1494–1559) ledde år 1520 försvaret av Stockholms slott mot Kristian II:s danska trupper. Gravid och nybliven änka efter riksföreståndare Sten Sture den yngre, tog hon kommandot med både mod och moralisk styrka.Genom högättade kvinnors perspektiv framträder en annan bild av maktstriderna i Kalmarunionens slutskede och Vasaättens uppkomst, än i traditionell historieskrivning. Dessa kvinnor kunde utöva inflytande, men riskerade också att drabbas hårt när deras män förlorade makten.I podden Historia Nu samtalar Urban Lindstedt med idéhistorikern Karin Tegenborg Falkdalen, författare till Kvinnorna runt Vasatronen, om Kristinas liv och andra adelskvinnors roll i maktspelet.Kvinnornas roller i det tidigmoderna Sverige var mer komplexa än enbart dekorativa. De var mödrar, änkor, rådgivare, godsägare – och i flera fall politiska aktörer med avgörande betydelse. I en värld där politisk makt ofta ärvdes eller bevarades genom släktband, blev kvinnor som Kristina Gyllenstierna, Märta, och Margareta Leijonhufvud nyckelfigurer i bevarandet av dynastisk kontinuitet och motståndskraft.Genom brev, förhandlingar, strategiska äktenskap och minnesarbete vidmakthöll dessa kvinnor släktens ära och makt – ofta i tystnad, men med en kraft och målmedvetenhet som i efterhand framstår som historiskt avgörande.Kristina föddes ca 1494 i en av Sveriges mäktigaste släkter. Genom sitt äktenskap med Sten Sture dy knöts hon till det parti som ville frigöra Sverige från dansk överhöghet. När maken stupade 1520 tog Kristina över ledarskapet och organiserade motståndet. Hon skrev upprop, försökte nå utländskt stöd och agerade som regent i Stures namn.Trots en förhandlad amnesti lät Kristian II avrätta hennes släktingar i Stockholms blodbad. Efteråt fängslades Kristina och flera kvinnliga släktingar i Blåtårn i Köpenhamn, där de satt isolerade i över tre år. I sin andaktsbok bad hon om skydd från sina fiender – hon var mer än en fånge, hon var en symbol för motståndet.När Gustav Eriksson Vasa, hennes systerson, tog makten blev han snabbt hennes rival. Kristina kämpade för sina barns rättigheter, men marginaliserades. Relationen till Gustav Vasa präglades av misstänksamhet. Gustav Vasa arbetade målmedvetet för att koncentrera makten kring sin egen familj. Ätten Sture förlorade sin plats i rikets ledning. Deras relation var från detta ögonblick kylig, präglad av misstänksamhet och maktspel.Hennes sonhustru, Märta Eriksdotter Leijonhufvud, en annan centralgestalt i 1500-talets adliga kvinnohistoria. Märta gifte sig med Svante Sture, Kristinas son, och blev mor till flera söner som gjorde karriär i statens tjänst.Bild: Kristina Gyllenstierna och maken, riksföreståndaren Sten Sture den yngre, avbildade i ett samtida porträtt från Gripsholms slott. Målningen är utförd av en okänd konstnär och ingår i Nationalmuseums samlingar. Public Domain.Musik: Walther, Johann Gottfried. Ach, Gott, erhör mein Seufzen und Wehklage [Ljudinspelning]. Tillgänglig via Wikimedia Commons: Creative Commons Erkännande-Dela Lika 4.0 Internationell (CC BY-SA 4.0).Lyssna också till Nytt ljus över antalet döda i Stockholms blodbad.Klippare: Emanuel Lehtonen Vill du stödja podden och samtidigt höra ännu mer av Historia Nu? Gå med i vårt gille genom att klicka här: https://plus.acast.com/s/historianu-med-urban-lindstedt. Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Stāsts par Latvijas Universitātes profesoru Henrihu Strodu.

Valdis Valters uz sarunu aicinājis aptazīstamu sporta komentētāju- Kirilu Nabutovu. Galvenā sarunas tēma, sports kara laikā. Kāpēc krievu sportisti brauc prom no valsts un kā Krievija izgāžas ar savu sporta spēļu rīkošanu.

Neraugoties uz to, ka Rīgas pils vēsture ir raisījusi pietiekami lielu pētnieku interesi, visus savus noslēpumus tā nebūt nav atklājusi. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs izdevis rakstu krājumu “Rīgas pils vēsture un arhitektūra”, kurā apkopoti 16 dažādu jomu pētnieku raksti par plašu un daudzveidīgu Rīgas pils vēstures, arhitektūras, arī izpētes un restaurācijas jautājumu loku. Krājumā apkopoti 2021.–2023. gadā notikušo pils vēsturei un arhitektūrai veltīto semināru ziņojumi un pētījumi, un iecerēts, ka krājuma izdošana turpināsies arī nākamajos gados. "Pa ceļam ar Klasiku" tikāmies ar izdevuma sastādītāju Tomu Ķikutu. Grāmatas autori ir dažādu nozaru speciālisti: arhitekti, vēsturnieki un mākslas vēsturnieki, arheologi, restauratori, numismāti un citi. Viņu vidū ir Agnese Bergholde-Volfa un Kristofers Hermans, Ilmārs Dirveiks, Jānis Ciglis, Madara Rasiņa, Māris Zunde, Mārtiņš Vāveris, Anita Meinarte, Artūrs Lapiņš, Toms Ķikuts, Enija Rubina, Arnis Radiņš, Baiba Uburģe. Publicēto pētījumu starpdisciplinaritāte ļāvusi gan atklāt jaunus faktus, gan arī rosina tālāku izpēti, turklāt atšķirīgie skatpunkti uz Rīgas pils vēsturi ļauj apzināties arī šī mantojuma objekta daudzslāņainību un vietas vēsturisko, simbolisko lomu daudzu gadsimtu garumā, kalpojot par varas centru gandrīz visiem Latvijas teritorijas pārvaldītājiem pēdējo 500 gadu laikā.  

Valdis Valters uz sarunu aicinājis aptazīstamu sporta komentētāju- Kirilu Nabutovu. Galvenā sarunas tēma, sports ir politika.

Jaunākajā rubrikas ''Vēstures lappuse'' epizodē Ģenerālis uz sarunu aicinājis izcilo latviešu vieglatlētu- Māri Bružiku. Māris atklāj kā viņš ar vieglatlētiku ir bijis saistīts vienmēr ar basketbolu, par BK ''Ventspils'' laikiem un mūsdienu basketbolistiem!

Jaunākajā rubrikas ''Vēstures lappuse'' epizodē Ģenerālis uz sarunu aicinājis izcilo latviešu vieglatlētu- Māri Bružiku. Māris atklāj kā viņš ar vieglatlētiku ir bijis saistīts vienmēr ar basketbolu, par BK ''Ventspils'' laikiem un mūsdienu basketbolistiem!

Sērijas "Latvijas vēstures mīti un versijas" astotā grāmata "Krievi Latvijas vēsturē. Kad, kā un kāpēc?". Grāmatā aplūkoti ceļi, kādus veidojuši senāk austrumslāvi, mūsdienās krievi Latvijas teritorijā; kādas bijušas saiknes, ietekmes un intereses šajā reģionā. Skaidrs, ka viena raidījuma ietvaros par visiem laikmetiem izrunāt nespēsim, tāpēc esam nolēmuši pievērsties kādam Latvijas vēsturē mazāk zināmam periodam Krievijas kontekstā – pašiem pirmsākumiem līdz pat skaidri redzamai Krievijas ekspansijai 19. gadsimtā.  Vai līdz 18. gadsimtam Latvijā vispār bija manāma krievu kopiena un kurā brīdī Krievijas ekspansija Baltijā sāka vērsties plašumā. Skaidro vēsturnieki: Andris Šnē, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes asociētais profesors, un Gvido Straube, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors. Grāmatas tapšanā piedalījušies vēsturnieki Andrejs Gusačenko, Mārtiņš Mintaurs, Nadežda Pazuhina, Gvido Straube, Andris Šnē un žurnālists Māris Zanders, tā veltīta latviešu kā nācijas un Latvijas kā teritorijas attiecībām ar krieviem (sākotnēji – austrumslāviem) un Krieviju no viduslaikiem līdz padomju okupācijai, atsevišķas nodaļas veltot vecticībai un pareizticībai Latvijā un krievu baltajiem emigrantiem starpkaru posmā. Izdevusi izdevniecība "Aminori".

Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā no 13. decembra līdz 2025. gada 30. decembrim būs aplūkojama izstāde “Dzīvnieki Rīgā: lietot un lolot?”  Cilvēks un dzīvnieks izsenis ir saistīti dažādām saitēm, kas laika gaitā mainījušās. No prakstiska palīga līdz mājas mīlulim - tā īsumā var raksturot to, kāda loma dzīvniekiem bijusi līdzās cilvēkam, taču, ja šo stāstu izvērš plašumā, tad tajā atklājas nianses, kurās vērts ieklausīties. Kādi dzīvnieki apdzīvojuši Rīgas ielas senatnē un kāda bija cilvēku ikdiena sadzīvē ar tiem? Stāsta Rasa Pārpuce-Blauma, kuratore un izstādes līdzautore, muzeja Vēstures nodaļas vēsturniece, Margarita Barzdeviča, izstādes līdzautore, muzeja Vēstures nodaļas vadītāja, un vēsturniece Zita Pētersone. Lietot vai lolot? Šādu jautājumu uzdod izstāde, kas veltīta dzīvnieka un cilvēka attiecībām laiku lokos Rīgas vēsturē. Sākot ar viduslaikiem, līdz pat mūsdienām izstāde ļauj izsekot tam, kā mainījusies sabiedrības attieksme pret dzīvniekiem un lomas, kāda dažādiem dzīvniekiem bijusi cilvēku dzīvēs. Autori piedāvā apmeklētājiem kļūt par laika detektīvu un, izvēloties sev aktuālas vai tuvas tēmas, meklēt Rīgas pilsētas vēsturē saknes mūsdienu priekšstatiem par dzīvniekiem. Stāsts veidots vēstures izstādei neierastā formā – hronoloģiski atpakaļejošā secībā: no mūsdienām līdz pilsētas pirmsākumiem. Izšķirošie faktori mājas mīluļa dzīvildzē Pretēji ilgu laiku izplatītajam uzskatam, ka suņu vidū ilgdzīvotāji ir bezšķirnes pārstāvji, šī gada sākumā publicētajā britu zinātnieku pētījumā atklājies, ka ilgdzīvotāji ir maza un vidēja izmēra šķirnes suņi ar gariem purniem. Taču ne tikai  purna garums ir izšķirošais mājas mīluļu  dzīvildzē. Nozīme arī  ir gēniem un dzīvnieka turēšanas apstākļiem. Par kurām suņu šķirnēm var sacīt, ka tās ir cilvēku iegribu sabojātas, kādas ir šķirnes dzīvnieku slimības un kas izskaidro to, ka mazāku izmēru suņi dzīvo ilgāk, saruna ar veterinārārsti Litu Konopori. Šī gada sākumā interneta žurnālā „Nature” tika publicēts Lielbritānijas veterinārmedicīnas zinātnieku raksts par  dažādu suņu šķirņu dzīves ilgumu. Šajā pētījumā tika skatīti  584 tūkstoši suņu no vairāk kā 150 šķirnēm. Lai gan runa ir par Apvienotajā Karalistē mītošajiem dzīvniekiem, tomēr, ja neskatām suņu labturību, to dzīves apstākļus un katra indivīda veselības stāvokli, tad vispārīgi varam aplūkot tematu, kas atteicas uz šķirnēm ar garāku vai īsāku mūžu. Kāpēc liela auguma un īspurnaniem suņiem ir īsāks mūžs, to, atsaucoties uz minēto publikāciju, skaidro Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas pārstāve Lita Konopore. Vidējais suņu dzīves ilgums ir no 9 līdz 13 gadiem. Skatot Lielbritānijā veikto pētījumu, ir konstatēts, ka jaukteņi dzīvo aptuveni 12 gadus, bet par šķirnēm runājot, ilgdzīvotāji ir pundurtakši ar 13 dzīvildzes gadiem, savukārt īsākais mūžs - deviņi gadi - ir jau minētajiem īso purnu īpašniekiem - mopšiem un buldogiem. Daudzu lielizmēra šķirņu suņu dzīvi saīsina sirds un asinsvadu problēmas, dažādas onkoloģiskās kaites un locītavu slimības. Vēl jāatceras, ka mūsu mājas mīluļiem novecošana nav tik pamanāma kā cilvēkiem, jo tādā vilnainā purnā krunkas neredz un ne visi suņi kaķi arī nosirmo, teic veterinārārste Lita Konopore  

Par fotogrāfa Jāņa Gleizda radošajiem eksperimentiem un sadarbību ar Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski pētnieciskā institūta mediķiem, runājot par Padomju Savienībā izstumtajām tēmām - erotiku un plastisko ķirurģiju, Kultūras rondo tiekamies ar izstādes "Gleizds, šķēres, papīrīt's" kuratoru komandu. Stāsta Anna Volkova, Vladimirs Svetlovs un izstādes dizainere un arhitektūras autore Līva Kreislere. Kas kopīgs ķirurģijai un fotogrāfijai, motokrosam un sievietēm, izohēlijai un aktam, erotikai un Padomju Savienībai, ziediem un gaismai? Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā no 23. novembra aplūkojama izstāde "Gleizds, šķēres, papīrīt's". Kuratoru Annas Volkovas un Vladimira Svetlova veidotā izstāde ir veltīta fotogrāfa Jāņa Gleizda (1924 - 2010) māksliniecisko eksperimentu saistībai ar tā laika zinātniskajiem eksperimentiem ķirurģijā. Pievēršoties Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski pētnieciskā institūta mediķu un institūta ilggadējā fotolaboranta Gleizda radošajai sadarbībai, izstāde savij vienotā stāstā tādas tēmas kā padomju erotika, medicīniski pārveidota ķermeņa estētika, nespēja un sabiedrības pirmie soļi pretim citādākā pieņemšanai. Izstādē aplūkojama fotogrāfa Jāņa Gleizda darbība 1970. un 80. gados, īpaši izceļot ilgstošo sadarbību starp mākslinieku un Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski pētnieciskā institūta mediķiem. Laikā, kad oficiālajai mākslas videi bija jāatbilst padomju valsts diktātam, “mākslās neskolotais” institūta fotolaborants Gleizds un savos eksperimentos visnotaļ radošie mediķi izstrādāja estētiskos principus, lai ar inovatīviem tehnoloģiskajiem risinājumiem ļautu erotiskajai fantāzijai piešķirt padomju pilsoņa ideoliģizētajam ķermenim gaismas auras ieskautas dzimumpazīmes. Izstāde būs aplūkojama līdz 2025. gada 30. martam.

Pēc rekonstrukcijas Rīgas pilī šajā rudenī atgriežas Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. Lai arī ar pilnu jaudu tas darbību atsāks tikai nākamajā gadā, jau šobrīd interesentiem ir iespēja apskatīt rekonstruētās telpas un apmeklēt pasākumus. Par to, ko šīs telpas slēpj vai nu jau jāsaka gluži pretēji - atsedz un kāda ir pati Rīgas pils vēsture, saruna raidījumā. Stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) Izglītības un komunikācijas departamenta vadītāja Astrīda Burbicka un LNVM Vēstures departamenta Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs Imants Cīrulis. Rīgas pils konventa pārbūve un restaurācija (autori: "Rīgas Pils Kastelas projekts" ("MARK Arhitekti", "Sudraba Arhitektūra") bija iekļauta arī to 16 pretendentu klāstā, kas bija izvirzīti Latvijas Arhitektūras gada balvas 2024 finālam. Liecības par laiku pirms Rīgas pils celtniecības Ķieģeļu ceplis, dzirnavas un hospitālis – tādas būves ir minētas rakstītos avotos par laika posmu 13.-14. gadsimtā par vietu, kur šobrīd slejas Rīgas pils. Ko tagad no minētajām celtnēm var aplūkot tagad, stāsta pils atjaunošanas projekta pārstāvis arheologs Mārtiņš Lūsēns.      1330. gadā pēc rīdzinieku cīņām ar Livonijas ordeni, kad pilsētnieki bija nopostījuši pirmo ordeņa pili, kas atradās tur, kur tagad ir Konventa sēta, ordeņa pārstāji kā uzvarētāji lika rīdziniekiem celt jaunu pili, un būvei vieta tika izvēlēta Daugavas krastā pie toreizējās pilsētas robežas. Tika noplēsti vairāki dzīvojamie nami, kas nav minēti rakstītos avotos, bet  ir saglabājušās  ziņas par slimnīcu, dzirnavām un ķieģeļu cepli, kas pirms pils būvniecības te ir atradušies. Kopā ar Mārtiņu Lusēnu, kurš  ilgstoši ir pētījis šīs būves vēsturi, dodamies uz pils pagrabu, kur tagad arī muzeja apmeklētāji varēs paši aplūkot senos mūrus un liecības par laiku pirms pils celtniecības.

Šajā epizodē viens Mārtiņš atklāj, kura ir labākā viesnīca Latvijā, kamēr otram Mārtiņam ir majonēzes nedienas. Annija svin dzimšanas dienu, un mēs neiztiekam bez sarunām par PDiddy neizskaidrojami lielo bēbīšu eļļas daudzumu, būvgružu eksportu un Jāņa Fabriciusa pieminekļa likteni. Pievienojies mūsu jaunākajiem piedzīvojumiem un dīvainībām! Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/ Audio apstrāde - Gatis Gavars Seko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/ Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418 Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Jaunākajā rubrikas ''Vēstures lappuse''epizodē Ģenerālis uz sarunu aicinājis izcilo latviešu vieglatlētu- Māri Bružiku. Māris atklāj, kas viņam deva motivāciju trenēties, piedzīvojumus kopmītņu laikos, kā arī par izmaiņām vieglatlētikā mūsdienās

Klajā nākusi kultūrvēsturiska arhitektes Zaigas Gailes veidota grāmata „Māja ar sešiem gulbjiem”. Tā veltīta Lāčplēša ielas 25. namam, kurā darbojušies pieci teātri. Ar Zaigu Gaili runājam par grāmatā atspoguļoto vēsturi laikmeta kontekstā, par bagātīgo foto klāstu, par vēsturisko apskatu, kas tapis sadarbībā mākslas vēsturnieci Anitu Vanagu, par Jaunā Rīgas teātra pārbūvi, par sajūtām un Zaigas Gailes atmiņām, kas saistītas ar teātri. Zaiga Gaile par grāmatas nosaukumu: "Stāsts ir ļoti romantisks. Mājas fasāde bija ļoti nolupusi, 120 gadu laikā vairākas reizes krāsota un mēs, projektētāji, gulbjus logu frontonos virs trim 3. stāva skatuves logiem nebijām pamanījuši. Divi gulbji savos knābjos tur saules formas vapeni. Man tos parādīja aktieris Vilis Daudziņš, kurš beidzis Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu, ir profesionāls metālkalējs ar māksliniecisku ievirzi, man teica: “Jā, es jau vairākus gadus atpakaļ pāri ielai ar binokli skatījos uz tiem gulbjiem, kuri tagad ir atdzīvināti.” Mēs mēģinājām izprast gulbju nozīmi un veidu, kā tie šeit gadījušies, jo arhitekta fon Trompovska projektā gulbju nebija. Es taujāju vairākiem cilvēkiem, līdz mēs nonācām pie mākslas vēsturnieces Silvijas Grosas, kura  izveidojusi apjomīgu grāmatu par Rīgas jūgendstila fasādes dekoru un simboliem. Rīgā ir tikai trīs celtnes, kuru fasādē ir attēlots gulbis. Gulbis ir putnu karalis, dailes un mūzikas simbols. Arī Nacionālās operas frontonā ir gulbis, un Janis Rozentāls gulbi uzlika arī uz Latviešu biedrības nama - tur ir viņa freska, kurā ir gulbis.  Mēs strādājām kopā ar mākslas vēsturnieci Anitu Vanagu, kura rakstījusi gan par Ilmāru Blumbergu, gan par Nacionālo operu un scenogrāfiju, arī ļoti labus apskatus “Kultūras Dienā”. Mēs jau diezgan ilgi esam pazīstamas, un vienojāmies, ka darīsim to kopā. Kad Alvim Hermanim uzdāvināju pirmo grāmatu, viņš atšķīra un teica: “Es esmu pārsteigts, ka ir arī vēsture”. Es nevaru iedomāties, kā var kaut ko darīt bez mājas vēstures. Vairumam zināms, ka te darbojies Dailes teātris un tagad Jaunais Rīgas teātris, bet mājā bijuši pieci teātri, un tas faktiski ir Latvijas vēstures spogulis. Māju 1901. gadā uzbūvēja Latviešu amatnieku palīdzības biedrība, nevis valsts vai pašvaldība. Uzņēmēji paši ziedoja un savāca naudu. Tas ir ļoti labs piemērs tam, kā 19. gadsimta beigās modās latviskā pašapziņa, kā latviešu uzņēmēji varēja vienoties un kaut ko dot kultūrai."

Pētniecības iedvesmai un jauniem atklājumiem ir svarīgi ne vien atrast, ko pētīt, bet arī paplašināt savas zināšanas par to, kā pētīt. Papildinot ikdienas studiju procesu, tādu iespēju pašlaik nodrošina Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Latvijas Mākslas akadēmijas veidotā Vasaras skola. Tā notiek jau trešo reizi ar mērķi izcelt avotu pētniecību un lielo materiālu dažādību, kas glabājas Latvijas atmiņu institūcijās. Šogad galvenā uzmanība pievērsta feminisma un dzimtes studiju atziņām un pētniecības metodēm, ar kurām Vasaras skolas publiskajā programmā šonedēļ dalījās arī mākslas pētnieki no citām valstīm.

Nevis sekot instrukcijām, bet atklāt veselību kā interesantu pasauli. Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā vairākas dienas (24., 25 un 26. jūlijā) noritēs pētniecības laboratorija bērniem. Trīs tematisku darbnīcu ciklā par skābekli un elpošanu muzeja pedagoga vadībā rosinās dalībniekus domāt par cilvēka un pārējās dabas attiecībām. Praktiskā darbošanās notiks modes dizaineru MAREUNROL'S radītajā interaktīvajā vidē, ko veido daudzslāņains gobelēns.

Malin är rädd att alla våra lyssnare hoppar av Mitt i livet tåget när Jessica berättar detaljerat vad som hänt med hunden Stures anal. Tydligen har vi bytt liv, Jessica har blivit Malin och vice versa, problemet är bara att Jessica inte alls är nöjd över detta. Familjen Gramer stjäl bilar och sen var det det där med sexleken som inte slutade som planerat. Lyssna, det blir kul!Klipps av Victor Ganguly Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Šovakar ''Vēstures lappuse'' sērijā Sandis Kleins ar Valdi Valteru kopā skatīsies vienu no Latvijas vēsturē lielākajām boksa cīņām- Usyk vs. Briedis. Šo cīņu arī Jums būs iespēja vērot un klausīties ar Sanda un Valda komentāriem.

Reiz bija laiks, kad latviešu vārdi tika rakstīti pavisam atšķirīgiem burtiem – ne tādiem, kādus pazīstam šodien. No vācu valodas pārņemtie gotu burti jeb fraktūra ilgu laiku uzkavējās latviešu literārajā valodā, taču to laika gaitā pārņema ikdienā lietotā antīkva. Kāda bija faktūras un antīkvas loma latviešu valodas vēsturē? Šīs dienas raidījuma ideja izauga, ņemot vērā ļoti nozīmīgu faktu Latvijas kultūras vēsturē – pirms 120 gadiem, 1904. gada aprīlī, Latgalē tika atcelts drukas aizliegums, kas bija ildzis 40 gadu. Godinot Latgales un visa latgaliskā kopējo ietekmi uz Latvijas kultūrtelpu, nolēmām mazliet tuvāk paraudzīties uz to, kas notika pēc drukas aizlieguma atcelšanas un kā latgaliskais tālāk attīstījās. Šim stāstam pievēršamies sarunā ar Latvijas Universitātes profesori Lidiju Leikumu. Savukārt par to, kāda bija faktūras un antīkvas loma latviešu valodas ortogrāfijas vēsturē, kāpēc gotiskie burti ienāca un pazuda rakstībā, – saruna ar literatūrzinātnieku, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības vadītāju Paulu Daiju un literatūras pētnieci, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās pētniecības pakalpojuma vadītāju Andu Baklāni.    

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja audio/video krājuma glabātājs Juris Lubējs. „Bellaccord Electro”, plaši pazīstams kā „Bellaccord” ir skaņuplašu firma Latvijā, ko 1931. gadā dibināja Helmārs Rudzītis (1903–2001) – novatorisks, entuziastisks latviešu uzņēmējs. Būdams piedzīvojumu meklētājs vārda labākajā nozīmē, viņa dzīve bija piepildīta ar svaigām idejām un projektiem, kurus viņš uzsāka 20. gadsimta 30. gados – Latvijas “miera” laikā. Viņš vispirms kļuva Latvijas kultūrvidē slavens ar savu grāmatu izdevniecību “Grāmatu draugs” (Grāmatu draugs). Ļoti īsā laikā viņa lētās grāmatas kļuva ļoti populāras visā Latvijā, ļaujot vienkāršajam lasītājam iepazīties ar vietējo daiļliteratūru šedevriem, kā arī pasaules klasikas tulkojumiem. 28 gadu vecumā viņš sāka jaunu piedzīvojumu un izveidoja pašu pirmo latviešu ierakstu kompāniju. Savas dzīves dramatiskos un priecīgos mirkļus viņš apkopojis savos memuāros “Manas dzīves dēkas”. No šī darba mēs varam iegūt daudzas detaļas par „Bellaccord” radīšanu. Pēc Pirmā pasaules kara, kad Latvija kļuva par neatkarīgu valsti, visas nozares strauji atdzīvojās. Labs piemērs bija Latvijas lielākā elektrorūpnīca, labi zināmā VEF, kur ražoja radioaparātus, fotokameras un pat lidmašīnas. Tomēr līdz 30. gadu sākumam latviešu mūziķiem nebija iespēju ierakstīt savu mūziku Latvijā. Viņi devās uz Berlīni un ierakstīja „Odeon”, „Parlophon” un citas studijās, kā arī „His Master's Voice” studijā Londonā. Pēc ieraksta tapšanas un ražošanas, tas tika eksportēts uz Latviju. Pie tam katrs ieraksts maksāja 4–5 latus, daži ekskluzīvi simfoniskās mūzikas ieraksti maksāja pat 20 latu un vairāk (piemaksa iekļautas muitas un mazumtirdzniecības maksas). Tomēr dārgie ārzemju skaņuplašu ieraksti neatbilda vietējo cilvēku vajadzībām. Rudzīša draugu vidū bija populāri latviešu mākslinieki, kas mudināja viņu uzsākt jaunu skaņuplašu ražošanas rūpalu. Un drīz vien viņš pats aizrāvās ar šo ideju. Pateicoties viņa neatlaidībai, mērķa izjūtai un ticībai panākumiem, latvieši drīz varēja klausīties savu iemīļoto mūzikas izpildītāju ierakstu šellaka platēs par pieņemamu cenu (~ 2,50 Ls), uz kuriem bija lepna „Ražots Latvijā” zīme. Pārlūkojot “Bellaccord” katalogus, var atklāt interesantus faktus par klausītāju gaumi un 30. gadu Latvijas populārajiem māksliniekiem. Apmēram 70 % ierakstu pārstāv populāro, deju un džeza mūziku. Piemēram, “Bellaccord” 1932. gada katalogā ir šādi virsraksti: Mūsdienu hīti, mūsdienu šlāgeri, Instrumentālās mūzikas hīti, valši, salona mūzika, marši un himnas, tautas mūzika, čigānu mūzika, Ziemassvētku mūzika, Līgo svētku mūzika, ebreju mūzika. Papildus 1937. gada katalogā atrodama: Valsts himna, Kora mūzika, Garīgā mūzika, Svētku mūzika, Labākie latviešu dziedātāji, Deju mūzika, Havajiešu mūzika, Opera un operete, koncertmūzika, simfoniskais orķestris, instrumentālie solisti, senās dejas, humoristiskie skeči, kā arī kā ieraksti svešvalodās – krievu, vācu, angļu, ebreju. Svarīgs jautājums ir šī mantojuma saglabāšana. Par laimi, ir privātie kolekcionāri, kuri ar lielu entuziasmu vākuši visus ar Latviju saistītos šellaka diskus. Lielākas vai mazākas “Bellaccord” disku kolekcijas var atrast arī tādās valsts iestādēs kā Latvijas Nacionālais arhīvs, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Rakstniecības un mūzikas muzejs.

Pārcilājot Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja krātuvēs glabātās liecības, ir radīta izstāde "Pēcnāves dzīve. Piemiņas prakses un muzejs". Kultūras rondo studijā par muzeju kalpošanu ideoloģijai un  atmiņu funkciju saruna ar muzeja direktoru Kasparu Vanagu, izstādes kuratori Kristīni Liniņu un pētnieci Zani Zajančkausku. Ne katra diena ieiet vēsturē, un ne katra slava ir mūžīga. Pārcilājot muzeja krātuvēs noglabātas vēstures liecības, kas – līdzīgi atmiņām – laika gaitā sākušas balēt un irt, tapusi izstāde "Pēcnāves dzīve. Piemiņas prakses un muzejs". Izraudzītā tēma saistīta ar paaudžu nomaiņu Latvijas muzejos. Tās pamatā ir pieļāvums, ka padomju okupācijas laikā dibinātiem vēstures muzejiem ir traumēta atmiņas funkcija vai arī tie kalpojuši gluži citam nolūkam – piemiņai kā ideoloģizētai godināšanas formai. Izstāde būs aplūkojama no 1. marta līdz 31. augustam.

"Ūdenszeļļi" šonedēļ daudz runāja par Latvijas izlasi, kas lieliski iesākusi Eiropas čempionāta kvalifikāciju, un aplūkoja arī NBA aktualitātes, ieskaitot Viktora Vembanjamas lielisko sniegumu

"Vecais Tīss, vilkatis" ir vēstures iedvesmots koncertstāsts, ko atskaņos Latvijas Radio koris un kas ir kora mākslinieciskā vadītāja Kaspara Putniņa izlolots muzikāls notikums. Koncertstāstam mūziku radījuši komponisti Mārtiņš Viļums un Matīss Čudars. Pirmatskaņojums izskanēs 27. janvārī Vidzemes koncertzālē "Cēsis", tā svinot koncertzāles desmito jubileju. Koncertstāsta pamatā ir sens un patiess notikums – pirms 333 gadiem notikusi Cēsu apgabala tiesas sēde, kurā vecs vīrs vārdā Tīss (vai Matīss) atzīstas, ka lielāko savas dzīves daļu ir bijsi vilkatis. Viņa liecība tiesnešiem izvērtusies par labi dokumentētu interviju. Koncertstāstā iekļauti tiesas protokola fragmenti, arī vēstījumu papildinošas, dziļiem simboliem pilnas latvju dainas. Koncertstāstā uz skatuves būs Latvijas Radio koris, sitaminstrumentālists Ivars Arutjunians un mūsdienu Tīss - Matīss Čudars spēlēs ģitāru, diriģents Kaspars Putniņš.

Šajā gadā Latvijas Nacionālais vēstures muzejs piedzīvos ilgi gaidītās pārmaiņas – rudenī plānota atgriešanās vēsturiskajā mājvietā Rīgas pilī. Par pārmaiņu secību muzeja darbā un notikumu programmu Kultūras rondo studijā saruna ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieku zinātniskajā darbā Tomu Ķikutu un Izglītības un komunikācijas departamenta vadītāju Astrīdu Burbicku. Līdz maija beigām muzejs vēl darbosies pagaidu telpās Brīvības bulvārī 32, kuras pēc Rīgas pils ugunsgrēka 2013. gada jūnijā pielāgoja muzeja vajadzībām, bet rudenī plānota atgriešanās vēsturiskajā mājvietā Rīgas pilī ar saistošu pasākumu programmu, kam sekos jauno ekspozīciju iekārtošanas posms.

Šovakar ''Vēstures lappuse'' sērijā Sandis Kleins ar Valdi Valteru kopā skatīsies leģendāru boksa cīņu- MUHAMMAD ALI vs. JOE FRAIZER III. Šo cīņu arī Jums būs iespēja vērot un klausīties ar Sanda un Valda komentāriem par tā laika boksu un mūsdienu boksu.

Šodien ''Vēstures lappuse'' sērijā Andris Zvans ar Valdi Valteru kopā skatīsies Statyba Vilnius - VEF Riga spēli unikālā ierakstā. Šo spēli arī Jums būs iespēja vērot un klausīties vēsturiskus stāstus no Andra un Valda karjerām.

Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs laidis klajā grāmatu, kas veltīta muzeja karogu kolekcijai. Tajā atrodami daudzi simti karogu un to detaļu, tostarp arī senākie karogi Latvijā. Kādu stāstu sevī nes karogs laiku laikos? Kopā ar Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja speciālisti Anitu Gailišu skaidrojam, kā no militārās jomas karogs kļuva par valsts simbolu, ar ko no karoga atšķiras standarts un vimpelis un kādi karoga atribūti savulaik tika dāvināti Dziesmu svētku dalībniekiem. Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Krājuma nodaļas vadītājas Anitas Gailišas grāmata “Stāvi stipri, strādā droši. Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja karogu kolekcija” tapusi vairāku gadu desmitu darba rezultātā, pētot muzeja karogu kolekciju. Unikālais izdevums ir vērtīgs izziņas materiāls karogu vēstures – veksiloloģijas – pētniekiem, kā arī vizuāli un informatīvi bagāts ceļojums karogu vēstures stāstos ikvienam interesentam. “Karogu kolekcijas priekšmeti hronoloģiski aptver piecus gadsimtus un atspoguļo Rīgā un Latvijā vēsturiski lietotus augstākās varas un visdažādāko sabiedrisko organizāciju vienotības un identitātes krāsainos simbolus no 17. gadsimta līdz pat 21. gadsimtam,” uzsver Anita Gailiša un piebilst, ka “Karogu pētniecība ir īsts detektīva darbs.”

Bībeles stāsts nav gludi asfaltēts un taisns ceļš. Tas brīžiem ir grumbuļains, gluži kā pa ar traktoru iebrauktu trepi. Brīžiem kritiens bedrē ir neizbēgams. Tad seko negaidīts pagrieziens, aiz kura sākas izaicinošs kāpiens kalnā. Tomēr, lai arī pa kādiem līkločiem vītos šis ceļš, tas ved pretī Jēzum Kristum. Viņā viss Bībeles stāsts rod jēgu un piepildījumu. Laipni lūgti RAB 92. Epizodē: Vecās Derības panorāma. 2. daļa. Šoreiz raidījumā turpināsim pagājušajā nedēļā iesākto. Īsumā aplūkosim Vecās Derības vēstures periodus. Tās notikumus var iedalīt konkrētos vēsturiskos laikaposmos. Savukārt katras Vecās Derības grāmatas saturs atbilst vienam vai vairākiem posmiem. Ir vērts to zināt, lasot Svētos Rakstus! Vēlies labāk saprast Svētos Rakstus, bet nezini, ar ko sākt? Tavā draudzē nav Bībeles studiju pulciņa, bet Tu vēlētos tādu apmeklēt? Nevari atrast Svēto Rakstu komentārus latviski? Ja tā, tad “Randiņš ar Bībeli” ir Tava skanošā neklātienes Bībeles studiju iespēja – dinamiska, mūsdienīga un aktuāla! Iepazīst dažādas Bībeles grāmatas kopā ar “savedējiem” Māri un Olgu Velikiem!

Ir diezgan drosmīgi aplūkot mūziku pasaules vēstures kontekstā, bet vienlaikus arī cilvēka mūža ietvarā, tad arī vēl saskaņā ar evolūcijas teorijām. To tomēr dara Liverpūles universitātes Mūzikas nodaļas profesors, pianists, pasaulē atzīts Bēthovena eksperts, autors rakstiem par mūzikas filozofiju un psiholoģiju Maikls Spicers grāmatā „Homo musicus. Dzīvības vēsture uz Zemes”. Kopā ar tulkotāju Renāti Punku sekojam Maikla Spicera domām, kurām ir milzīgs laika un ģeogrāfijas apjoms, jo pirms 165 miljoniem gadu radās ritms, pirms 66 miljoniem gadu dzima pirmās melodijas, bet pirms 40 000 gadu Homo sapiens izgatavoja pirmo mūzikas instrumentu. Pēc autora domām mūzika mūsu izcelsmes stāstā ir palikusi ēnā. Maikla Spicera grāmatu „Homo musicus. Dzīvības vēsture uz Zemes” izdevis Jāņa Rozes apgāds. Raidījumu atbalsta:

Raunai kā apdzīvotai vietai Latvijā bijusi svarīga loma vēsturiski, un arī mūsdienās daudzi ceļotāji Raunu izvēlēsies kā pieturvietu. Rauna kā Rīgas arhibīskapa viena no rezidencēm un viens no galvenajiem varas centriem viduslaiku Livonijā, Raunas pils un tās apkārtne, kas joprojām glabā kādus neatklātus noslēpumus, Raunas Staburags kā vienreizējs dabas piemineklis, kas piesaista atpūtniekus, un tāpat arī vēsturnieku un valodniekus diskusijas par to, ko tad nozīmē pats vārds "rauna". Tik krāšņa ir šī pērle Latvijas kartē, un droši vien ne bez iemesla pašu raunēniešu vidū izskan teiciens, ka Visuma centrs ir Rauna. Rūpīgs vēsturnieku darbs mūsdienās ļauj vietas atklāt no jauna, un tā tas ir arī ar Raunu un tās pili. Notiek arheoloģiskie pētījumi, agrāk izdotu materiālu pārskatīšana, lai veidotu patiesu stāstu par šo vietu Vidzemē. Ko pēdējos gados vēsturniekiem izdevies noskaidrot un kādi darbi iecerēti nākotnē, saruna ar raunēnieti, vēsturnieku Edgaru Plētienu. Arheoloģiskā izpēte Baltinavā, Zilākalnā un Ludzā Šajā vasarā vairākās Latvijas vietās - Baltinavā, Zilākalnā, Ludzā - notikusi liela rosība un arheoloģiskā izpēte, un tas ļāvis iegūt ne vien jaunus atradumus un datus, bet šādai rosībai ir arī būtiska nozīme, lai veiktu izglītojošo funkciju un iepazīstinātu jauno paaudzi ar to, ko vispār nozīmē arheologa darbs.  Tiesa, vairākās vietās pētniecība turpinās jau krietnu laiku, ne tikai šovasar. Vispirms dosimies uz Zilokalnu Vidzemē, kur šovasar atrasti cilvēku apbedījumi vietā, kur plānots sākt jauna skatu torņa būvniecību. Par to, cik ilgi Zilākalnā jau zināmi kādi arheoloģiskie atradumi, stāsta arheologs Oskars Ušpelis. Darbs pie Zilākalnā iegūtajiem materiāliem vēl turpināsies, bet 17. gadsimta monētas un citi atradumi nonāks Valmieras muzejā. Bet krietni senākus gadsimtus atklāj arheoloģiskā izpēte Latgalē, Baltinavā, un ar to ir gatavs iepazīstināt arheologs, kultūrvēsturnieks Juris Urtāns. Līdzīgi kā ar Zilākalna atradumiem arī Baltinavā atrastais nonāks muzejā, un tas, protams, būs muzejs Baltinavā. Uzkavēsimies vēl Latgalē, šoreiz Ludzā, kur šogad arheoloģijas darbos kopā ar profesionāļiem darbojušies Ludzas apkārtnes iedzīvotāji, tostarp jaunieši, kā arī ciemiņi no citām pilsētām. Par arheoloģisko pētniecību Ludzas pusē stāsta arheoloģe, Rīgas Skolēnu pils arheoloģijas vēstures pulciņas vadītāja Ināra Kuniga.

Kennst du das? Du quälst dich schon eine ganze Weile in deinem Job und spürst bereits die ersten körperlichen Auswirkungen. Du könntest das Ganze beenden und etwas Neues beginnen, aber stattdessen machst du weiter und weiter. Etwas in dir sagt: „Aufhören ist doch keine Option, das ziehst du jetzt durch!“ In dieser Episode spreche ich darüber, warum Ausdauer und Hartnäckigkeit in deinem Job nicht immer nur vorteilhaft ist und was du deiner inneren Stimme zugunsten deiner Selbstfürsorge entgegenhalten kannst. Mehr über mich und meine Arbeit erfährst du unter: https://www.liedmeier-coaching.de/. Hier erhältst du auch meine Checkliste "Ist jetzt für mich der richtige Zeitpunkt für einen Jobwechsel?" Ich freue mich, wenn du dich mit mir bei LinkedIn vernetzt: https://www.linkedin.com/in/ingridliedmeier/.

Steffi, Sven, Dela, Jonas und Ralph reden über dies und das und über Hobbys! * Auphonic-Spenden für das UnterhaltungszimmerShownotes:00:00:00.000 Intro + Begrüßung00:01:36.448 Ein Gast!* Jonas auf Twitter * König, Bube, Dame, Gast * * Delasaster Productions00:02:52.533 Was bisher geschah! Sven: * Kultur für Alle Ralph: * Cult of Glass * Strava00:29:28.832 Ergänzungen zu letzten Folgen00:30:02.794 Thema: Hobbys Steffi: * Hobby Horsing Sven: * JoCo Shop Vac * Walking: A German Pastime * POV: Walking with a German * POV: Hiking with a German Ralph: * Skateboarding - Jonny Giger2:16:14.880 Unterhaltungsmedien Dela: * Jeremy Lent - The Patterning Instinct * Family Guy Jonas: * Parks and Recreation Steffi: * Kraftklub - Kargo * Tränen - Stures dummes Herz * Ruby taucht ab * Elemental * Teenage Mutant Ninja Turtles * Joy Ride Sven: * Universum25 * Ankor * Donots * Versengold Ralph: * Der große Kompost Selbstbetrug02:37:28.021 Unnützes Wissen* Harry S. Truman * Nationaler Radiotag * Welt-Moskito-Tag02:41:10.410 Kapitalistische Kackscheiße Jonas: * Iwatani Steffi: * Erinnerungsalbum "Mein erstes Schuljahr" Sven: * Iwatani Grillaufsatz Ralph: * Makita DHP482RFX9 Schlagbohrschrauber02:55:06.304 Aufreger der Folge03:01:09.482 Freudenschrei der Folge03:08:20.469 Ein Witz03:10:20.010 Und sonst so?!* Podcastadventskalender * KidZ-Pod * Kidz 0052: Guter Grund * Dela pennt03:14:10.741 Verabschiedung + Outro

Steffen Israel von Kraftklub hat schon mit der Berliner Newcomerin Maryam.FYI zusammengearbeitet. Jetzt hat er ein ganz neues Projekt gemeinsam mit der Leipziger Sängerin Gwen Dolyn gestartet: Als TRÄNEN veröffentlicht das Duo Musik zwischen Garagen-Rock und 80ies Pop. Hier entlang geht's zu den Links unserer Werbepartner: https://detektor.fm/werbepartner/popfilter >> Artikel zum Nachlesen: https://detektor.fm/musik/popfilter-traenen-stures-dummes-herz

Steffen Israel von Kraftklub hat schon mit der Berliner Newcomerin Maryam.FYI zusammengearbeitet. Jetzt hat er ein ganz neues Projekt gemeinsam mit der Leipziger Sängerin Gwen Dolyn gestartet: Als TRÄNEN veröffentlicht das Duo Musik zwischen Garagen-Rock und 80ies Pop. Hier entlang geht's zu den Links unserer Werbepartner: https://detektor.fm/werbepartner/popfilter >> Artikel zum Nachlesen: https://detektor.fm/musik/popfilter-traenen-stures-dummes-herz

Steffen Israel von Kraftklub hat schon mit der Berliner Newcomerin Maryam.FYI zusammengearbeitet. Jetzt hat er ein ganz neues Projekt gemeinsam mit der Leipziger Sängerin Gwen Dolyn gestartet: Als TRÄNEN veröffentlicht das Duo Musik zwischen Garagen-Rock und 80ies Pop. Hier entlang geht's zu den Links unserer Werbepartner: https://detektor.fm/werbepartner/popfilter >> Artikel zum Nachlesen: https://detektor.fm/musik/popfilter-traenen-stures-dummes-herz

Steffen Israel von Kraftklub hat schon mit der Berliner Newcomerin Maryam.FYI zusammengearbeitet. Jetzt hat er ein ganz neues Projekt gemeinsam mit der Leipziger Sängerin Gwen Dolyn gestartet: Als TRÄNEN veröffentlicht das Duo Musik zwischen Garagen-Rock und 80ies Pop. Hier entlang geht's zu den Links unserer Werbepartner: https://detektor.fm/werbepartner/popfilter >> Artikel zum Nachlesen: https://detektor.fm/musik/popfilter-traenen-stures-dummes-herz

Steffen Israel von Kraftklub hat schon mit der Berliner Newcomerin Maryam.FYI zusammengearbeitet. Jetzt hat er ein ganz neues Projekt gemeinsam mit der Leipziger Sängerin Gwen Dolyn gestartet: Als TRÄNEN veröffentlicht das Duo Musik zwischen Garagen-Rock und 80ies Pop. Hier entlang geht's zu den Links unserer Werbepartner: https://detektor.fm/werbepartner/popfilter >> Artikel zum Nachlesen: https://detektor.fm/musik/popfilter-traenen-stures-dummes-herz

Die Themen der Folge: Paula Hartmann hat via Instagram angekündigt, 100 Tickets für ihre kommende Tour 2024 zu verschenken. Damit will sie Menschen, die sich sonst keine Konzertkarte leisten könnten, die Möglichkeit bieten, ihr Konzert trotzdem zu besuchen. Madonna muss einige Shows ihrer „Celebration World Tour" absagen. Am vergangenen Samstag wurde sie aufgrund einer bakteriellen Infektion ins Krankenhaus eingeliefert. Inzwischen wurde sie wieder entlassen. „Stures dummes Herz“ heißt die Debütsingle von Tränen. Gemeinsam haben Gwen Dolyn und Steffen Israel als neues Duo ihr zuhause im Sound der Neuen Neuen Deutschen Welle gefunden. Blur haben mit „St. Charles Square“ den zweiten Vorboten ihrer neuen Platte „The Ballad of Darren“ veröffentlicht. Diese erscheint am 21. Juli 2023.

Stellt die Saftschorle kalt, korkt den Crémant auf: wir haben einiges zu feiern! Steffen und Felix beamen sich mit euch noch einmal aufs Southside und Hurricane Festival und erzählen, was alles hinter und auf der Bühne passiert ist. Sheesh!     Songs in der Folge: Bilderbuch „Softpower“ TRÄNEN „Stures dummes Herz“ https://youtu.be/shuOAcKPjB4

Šodien ''Vēstures lappuse'' sērijā Pēteris Višņēvics ar Valdi Valteru kopā skatīsies Brocēni-Bonus spēli unikālā ieraksta, kas nekur citur nav publicēts. Šo spēli arī Jums būs iespēja vērot kopā ar basketbola leģendām.

Par tērpšanos vēsturiskajos apģērbos, seno ieroču cīņām un amatu izzināšana viduslaikos Kultūras rondo studijā izvaicājam vēstures rekonstrukcijas kluba "Exercitus Rigensis" vadītāju Juri Ņečajevu un mūsdienu etniskās  mūzikas un seno amatu festivāla "Zobens un lemess" rīkotāju Valdi Bērzvadu. No 9. līdz 11. jūnijam Bauskā norisināsies mūsdienu etniskās mūzikas un seno amatu festivāls “Zobens un lemess”. Šogad festivāla muzikālo daļu iezīmē grupas no Grieķijas, Apvienotās Karalistes, Ukrainas, Lietuvas un Latvijas, tajā skaitā pagānmetāla lielmeistari "Skyforger", kas īpaši saistīti ar Zemgali. Senatnes gaisotni sarūpēs vēstures rekonstruktoru klubi no Baltijas valstīm, bet zināšanas papildināt interesenti aicināti apmeklēt lekciju teltī.

Stāsta Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Arheoloģijas nodaļas vadītāja Ilze Reinfelde Tāpat kā mūsdienās, arī viduslaikos un agrajos jaunajos laikos pilsētnieku vidū bija izplatītas fizisko prasmju spēles, kas gan nodrošināja treniņu un palīdzēja attīstīties, gan kalpoja vienkārši kā izklaide. Vieni no biežāk atrastajiem arheoloģiskajiem priekšmetiem, kas saistāmi ar fiziskām spēlēm, ir bumbas. Dažādās bumbas spēles viduslaiku Eiropā aizgūtas no seno Austrumu un antīkās kultūras un, spriežot pēc Eiropas ikonogrāfiskā materiāla un aprakstiem, uzskatāmas par priekštečiem daudziem šodien pazīstamiem sporta veidiem: kriketam, tenisam, futbolam un citiem. Bumbas varēja mest, grūst, ripināt, spert ar kāju, kā arī sist ar kādu palīglīdzekli, piemēram, nūju. Rīgā atrastas dažādu izmēru divu veidu bumbas: cietās, kas izgatavotas no koka vai ķieģeļu māla, un mīkstās, ko šuva no ādas detaļām un pēc tam piepildīja ar tekstilijām vai kādu citu materiālu. Iespējams, katra veida bumbas bija paredzētas noteiktām spēlēm, pieņemot, ka cietās un smagās bumbas vairāk piemērotas ripināšanai, bet mīkstās un vieglās – mešanai pa gaisu. Diemžēl nav vairs iespējams noskaidrot, kādās tieši spēlēs Rīgā atrastās bumbas tika izmantotas un kādi bija šo spēļu noteikumi. Neskaitot lielās bumbas, Rīgā uziets arī vairāk nekā simt izmēros mazu bumbiņu. Bumbiņu spēles, kam nodevās kā bērni, tā pieaugušie, Eiropā popularitātes virsotni sasniedza 13.–17. gs., bet izplatītas tās bija līdz pat 20. gs. Angļu un vācu valodā mazo bumbiņu nosaukums atvasināts no vārda "marmors" (attiecīgi angļu "marbles" un lejasvācu "Murmeln"), taču no šī materiāla izgatavota neliela daļa eksemplāru; vairums ir no māla (bieži – akmensmasas), retāk koka, bet sākot no 19. gs. – arī stikla. Bumbiņu spēļu pamatā ir ripināšana vai mešana pa pretinieka bumbiņām. Noteikumiem bijuši dažādi varianti – bumbiņu izsišana no laukuma, krāvuma izjaukšana, trāpīšana nelielās bedrītēs u. c. Bumbiņas tika izmantotas arī azartspēlēs uz naudas likmēm. Viduslaikos visai populāra bija arī ķegļu spēle jeb boulings, kas uzskatāma arī par vienu no senākajām cilvēcei zināmajām spēlēm. Rīgā pazina spēles versiju, kad par ķegļiem kalpoja kauliņi, ko darināja no dzīvnieku falangas jeb pirkstu kaula un piepildīja ar svinu. Šādi kauliņi bija viegli izgatavojami un plaši pieejami. Spēles laikā kauliņus nostādīja taisnā līnijā vai citādā izkārtojumā un no noteikta attāluma metot ar citu kauliņu vai bumbu tos vajadzēja apgāzt.  

Daudzviet Latvijā pēdējos gados ir atjaunoti kultūras un vēstures pieminekļi, par kuru esamību zina vien apkārtnes iedzīvotāji. Kā atklāt Latviju no jauna, par to spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Kurp doties, iesaka tūrisma pārgājienu organizatori Zigmunds Bekmanis un Andris Grīnbergs. Latvijas Radio iegriezās Jelgvas Vecpilsētas mājā Jelgavas Vecpilsētas māja ir viena no senākajām koka ēkām Jelgavā, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Ēkas restaurācija ilga 2 gadus un 2019. gadā tā tika atzīta par gada labāko būvi Latvijā. Pērn novembrī restaurētajā Jelgavas Vecpilsētas mājā tika atklāta arī multimediāla ekspozīcija „Māja stāsta. Atverot trīs zelta lādes un izmantojot interaktīvus risinājumus, apmeklētāji var uzzināt gan par konkrēto ēku, gan koka arhitektūru Jelgavā. Sabiles sinagogā Talsu novada Sabiles sinagogā pirms diviem gadiem tika atklāts Sabiles mākslas, kultūras un tūrisma centrs. Šai laikā Sabilē notikušas ne tikai daudzas izstādes, sinagogā regulāri notiek arī brīnišķīgi koncerti. Šobrīd tur var aplūkot gan fotogrāfijas, gan stikla darbus, bet jūnijā atklās Dziesmu svētkiem veltīto starptautisko cimdu izstādi.

Šodien ''Vēstures lappuse'' sērijā Tālis Freimanis ar Valdi Valteru atskatās uz leģendā kluba ASK Rīga sešdesmitajiem gadiem, tā laika basketbolu kopumā.

Šajā epizodē Valdis Valters uz sarunu aicināja Latvijas futbola leģendu Jāni Mežecki. Abi bijušie sportisti atcerās Latvijas futbola gaitas Padomju laikā, spilgtākos spēlētājus un notikumus, kā arī analizē un diskutē par futbola un visa sporta attīstības ceļu Latvijā.

Šis gads ir īpašs Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam, jo tas atzīmē savu  250. dzimšanas dienu. Turklāt tas ir vecākais publiskais muzejs Latvijā un Baltijā, kā arī viens no senākajiem Eiropā. Muzeja krājumā ir vairāk nekā 600 000 priekšmetu, kas sistematizēti 75 kolekcijās. Daļa no šiem eksponātiem muzeja apmeklētājiem ir apskatāmi, pateicoties cilvēka pieskārienam. Un šie cilvēki, kas ar savām prasmēm un zināšanām spēj saglābt reizēm šķietami neglābjamo ir restauratori. „Cilvēka pieskāriens” tieši tāds nosaukums ir izstādei, kas no 30. marta aplūkojama Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. 18. gadsimta evaņģēlija vāki, sudraba boles trauks, vītņu kāpņu makets no 19. gadsimta beigām, Ādamsona galdniecības kokgriezuma krēsls no pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem, plakāts cirka izrādei no 19. gadsimta beigām, zeķe, lelle un arbaleta bultas gals – tie ir tikai daži no eksponātiem restauratoru darbu izstādē, kas apskatāma Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Izstādē aplūkojami vairāk nekā 70 muzeja krājuma priekšmetu, kas restaurēti pēdējo piecdesmit gadu laikā. Direktore Liene Johansone-Kuzmina teic, ka izstādei Cilvēka pieskāriens ir svarīga loma muzeja 250 gadu jubilejas gadā. Šobrīd Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā strādā vienpadsmit restauratoru, katrs specializējas noteiktu materiālu restaurācijā. Pie atjaunotiem keramikas un porcelāna traukiem sastopu reastauratori Janu Lībieti. No pāris mēnešiem līdz pat vairākus gadus ilgam muzeja eksponātu atjaunošanas darbam. Atklājot procesa nianses iespējams ielūkoties restauratoru darba aizkulisēs, stāsta grafikas restauratore Ramona Tālberga. Katrs muzeja eksponāts ir mākslas darbs, vērtība, kas pateicoties cilvēka pieskārienam top par vēstures liecību – arī ozolkoka kokgrebumu krēsls, no Latvijas laika valsts kontroles, ko restaurējis Dainis Andersons. Restauratoram jābūt dullam un ar aizrautību, piekrīt Rīgas kuģniecības un vēstures muzeja restauratori – tostarp Jana Lībiete, Ramona Talberga un Anete Strautmane. Viena no izstādes koncepcijas viena autorēm Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja galvenā krājuma glabātāja Agita Ančupāne atzīst, ka ar šo izstādi muzejs arī pasaka paldies restauratoriem par to milzu darbu, ko viņi ieguldījuši muzeja eksponātu saglabāšanā. Izstādes ietvaros notiks dažādi pasākumi apmeklētājiem, bet aprīlī plānota restauratoru darbam veltīta zinātniskā konference. Pati izstāde muzeja pirmā stāva izstāžu zālē aplūkojama līdz pat 2023. gada beigām.

Stāsta Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Latvijas kuģniecības vēstures nodaļas vadītājs, vēsturnieks Andris Cekuls Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs ir galvenā jūrniecības materiālu krātuve Latvijā. Gadu gaitā par Latvijas jūrniecību savākts un apzināts bagātīgs lietiskais materiāls un izveidota daudzveidīga un skaista kuģu modeļu kolekcija. Pašlaik kolekcijā glabājas 180 burinieku, tvaikoņu un motorkuģu modeļu oriģināli, no koka izgatavoti pusmodeļi, stikla pudelēs ievietoti burinieki un kuģu modeļi panorāmas kastēs. Nepilns pussimts kolekcijas krājuma priekšmetu izstādīti divās Latvijas kuģniecības vēstures ekspozīcijas zālēs. Daudzi kuģu modeļi ir restaurēti un tādēļ atrodas labā stāvoklī. Sistemātiska kolekcijas komplektēšana sākās 1939. gadā līdz ar Kuģniecības nodaļas dibināšanu Rīgas pilsētas vēsturiskajā muzejā. Kuģu modeļi kolekcijā ir komplektēti un klasificēti pēc kuģu tipa, dzinēja, pēc veicamā darba uzdevuma un pēc pētāmās tēmas. Kolekcija veido kopainu par Baltijas jūras transporta attīstību, sākot no vienmastu airu kuģa un beidzot ar četrmastu barku un dažādu laiku kravas un pasažieru tvaikoņiem, un moderniem motorkuģiem. Vēsturiskās liecības norāda, ka kuģu modeļu un maketu kolekcijas pirmsākumi saistīti ar 1834. gadā dibināto Baltijas provinču vēstures un senatnes pētīšanas biedrību, kura pārņēma arī Himzeļa muzeja kolekciju, veidojot Doma muzeju. Kuģu modeļus eksponēja jūrniecības sabiedrības organizētajās izstādēs, kad Latvija bija Krievijas impērijas sastāvdaļa, kā arī Latvijas Republikas laikā 20. gs. 20. – 30. gados. Vecākie burinieku modeļi nāca no Rīgas Biržas komitejas kolekcijas un Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrības. Starp tiem bija holandiešu kufa, fregate ar pilnkuģu takelāžu Der kühne Mann v. Lübeck, barka Golgatha, 18. gs. beigām raksturīgā korvete Themis un kara kuģis Dat Rigische Wapent (Rīgas ģerbonis) no 1742. gada. Modeļu vidū minama arī Porečjes strūga kā nozīmīgs preču piegādātājs Rīgas tirgotājiem un ostai. Vairākus pasaules kuģniecības vēsturē ievērojamus kuģu modeļus 1940. gadā dāvināja Latvijas Tālbraucēju kapteiņu biedrība. Pēdējo gadu jaunieguvumi kolekcijā ir trīsmastu Hanzas koge, šonerjahta "Milda", Pētera I barkass, tvaikoņi "Hidrografs" un Saratov. Kā jaunā laikmeta iezīme – velkonis "Stella".

Plecu pie pleca arheologi, vēsturnieki, ģeologi un ķīmiķi šķetina noslēpumus, kurus sevī slēpj arheoloģiski artefakti. Spilgts piemērs tam ir kāds Londonas un Glāsgovas zinātnieku pētījums par kādu senu romiešu monētu, kas ilgi uzskatīta par viltojumu. Tagad tās analīzes atvērušas jaunu lappusi antīkās Romas vēsturē. Kā arheologi, ģeologi, vēsturnieki un ķīmiķi šķetina vēstures artefaktu slēptos stāstus, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ģeoloģe, Glāsgovas universitātes Elektromikroskopijas centra vadītāja Liene Spruženiece un arheoloģe, Bonnas universitātes pētniece Dita Auziņa. Liene Spruženiece pati ir piedalījusies pētījumā par senu romiešu laika monētu, kas visu laiku uzskatīta par viltotu. Viņa norāda, ka pēc gadu ilga pētījuma ir izvirzīta hipotēze, ka minētā monēta, kas attēlo imperatoru Sponsiānu, varētu būt īsta. Līdz šim monēta ir vienīgā informācija par šo imperatoru. Pētnieki atklājuši papildus pierādījumi, ka monēta varētu būt īsta.  Liene Spruženiece skaidro, ka monētu uzskatīja par īstu līdz 1868. gadam, kad atzīts numismāts Henrijs Koens paziņoja, ka tas ir viltojums, jo monētas dizains ir dīvains, neatbilst tam, ko sagaida no romiešu monētām - tā ir lieta, nevis spiesta, neparasts bijis aizmugures dizains un tā ir arī atšķirīga svarā no citām attiecīgā laika monētām. "Kopš tā laika monēta tika vienprātīgi akceptēta kā viltota un vairāk netika pētīta. Šajā pētījumā atkal paskatījāmies uz monētu un veicām rūpīgas analizēs," skaidro Liene Spruženiece. Dita Auziņa atzīst, ka izvirzītā hipotēze ir izraisījusi šūmēšanos zinātnieku aprindās. "Klasiskās arheoloģijas nozares, kā Senās Romas, Senās Grieķijas arheoloģija, Senās Ēģiptes, maiju arheoloģija ir labi nostādītas disciplīnas, kur kaut ko izmainīt tradicionālās domāšanas veidā ir ārkārtīgi grūti. Nevis tāpēc, ka nebūtu, ko izmainīt, bet tāpēc, ka šī pētīšanas tradīcija ir tā nostiprinājusies, ka tu saki ko jaunu, ir vesela grupa senioru pētnieku, kuri ir sēdējuši pie materiāla gadu desmitiem un viņi saka nē, pat nepārbaudot," norāda Dita Auziņa. Dita Auziņa vērtē, ka pētījuma galvenais ieguvums ir metodoloģija, piedāvājums skatīties ar eksakto zinātņu palīdzību uz šo jautājumu, arī atjaunot diskusiju par to, ka iespējams Sponsiāns bija, ja ne gluži imperators, tad viens no vadoņiem, kurš kādā brīdī kala monētas. "Monētas ir vienīgā informāciju par Sponsiānu. Kas nav nekas neparasts, īpaši šajā periodā. 3. gadsimts mūsu ērā, kur notiek jukas Romas impērijā, provinču atdalīšanās. Ir ļoti daudzi cilvēki, kuri uz īsu brīdi uzurpē varu, ne visi viņi ir zināmi un pierakstīti," skaidro Dita Auziņa. "Nebūtu brīnums, ka ir šādi cilvēki, par kuriem nav zināms." Viņa arī skaidro, ka viltojumi ir tipiska lieta, ar ko sastopas arheologi, un ir arī vairākas jomas - ir atdarinājumi, mākslas tirgus viltojumi, kas ir populāri jau kopš renesanses, lai tirgotu turīgiem cilvēkiem kolekcionēšanai. Ir arī lietas, ko vilto pseidozinātnes vārdā. Vēstures fakti un mīti senajiem valdniekiem Latvijas teritorijā  Vai Kaupo, Visvaldis un Namejs bija valdnieki un vai pierādījumus viņu lomai un eksistencei varam gūt tikai hronikās? Kaupo Turaidā, Viestarts un Namejs Tērvetē un vēlāk visā Zemgalē, Visvaldis Jersikā, Tālivaldis Tālavā, Vetseke Koknesē, Lamekins Kursā - šiem un vēl citiem vīriem piešķirti dažādi apzīmējumi tam, kas viņi senāk bijuši Latvijas teritorijā. Viņus mēdz dēvēt par kungiem, ķēniņiem, virsaišiem, karaļiem. Varbūt tas arī sekmējis mītu, ka mums latviešiem senatnē bijuši pašiem savi karaļi. Kādam priekšstats par šādiem senajiem ķēniņiem vislabāk varētu būt izveidojies no mākslinieka Ludolfa Liberta pagājušā gadsimta 30.gados radītajām gleznām. Bet kādā vārdā ķēniņus vispareizāk dēvēt un vēl būtiskāk - kādi pavedieni mums ļauj ticēt, ka šādi vīri Latvijā kādreiz patiešām bijuši? To skaidro arheologs un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas departamenta vadītājs Jānis Ciglis. Sākumā mēģināsim saprast pieminēto vīru pareizā statusa nosaukumu.

Latvijas Nacionālais vēstures muzejs izdevis tā fondos glabātās "Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas. 1941–1946". Ādolfs Karnups ilgus gadus pabija Valsts Vēsturiskā muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja amatā, dienasgrāmatā aprakstītais vēstures juku periods stāsta par muzejnieku centieniem piemēroties varas maiņām, arī pašaizliedzīgu risku, kara jukās glābjot vērtīgus muzeja priekšmetus. Dienasgrāmatu publiskošana ir gan piemineklis muzejnieka personībai, gan arī pamatīgs ķieģelis vēl neuzrakstītās Latvijas muzeju vēstures ēkā. Savā ziņā simboliski, ka ar grāmatu iepazīstina Sanita Kalna, muzeja patreizējā Etnogrāfijas nodaļas vadītāja, un arī grāmatas komentāru autore. Sarunā ar Sanitu Kalnu, taču jo īpaši – ar Arni Radiņu, muzeja direktoru un arī grāmatas pēcvārda autoru, stāstot par muzejinieku Ādolfu Karnupu un notikumiem muzeju vidē II Pasaules kara laikā, atkārtojas vārds “mēs”, tā sasaistot 1924. gadā dibināto Valsts Vēsturisko muzeju ar mūsdienām. Līdz šim Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas arī glabājušās ir Latvijas Nacionālā vēstures muzeja fondos, grāmata, kurā tās izdotas, sanākusi ļoti skaista – dizaina autore ir Zane Ērnštreite. Paralēli skaidrojošajiem tekstiem, ilustratīvajā materiālā izdevies parādīt autora skaidri salasāmo rokrakstu, kalendāra grafējuma precizitāti,  sena un ilgi glabāta papīra šķiedru dzeltējumu. Grāmata ne tikai rada taktilas sajūtas, bet patiesi ir fiziski ļoti sajūtama – tā ir liela formāta un ap 480 lappušu smaga. Etnogrāfa, arheologa Ādolfa Karnupa dzīvesgājumu iezīmē gadaskaitļi no 1904. līdz 1973. gadam. Tik tikko sākot interesēties par viņa personību, iemetot interneta meklētājā šo vārdu, pirmās norādes izlec uz Atmodas gados pārizdotajām, trīsdesmitajos gados tapušajām burtnīcām, kurās aprakstīti novadu tautas tērpi. Tās ir praktisku padomu burtnīcas, jo Latvijas laikā Ādolfs Karnups lasīja lekcijas Ata Ķeniņa vadītajā Krišjāņa Barona Tautas augstskolā, Latvijas sieviešu nacionālās līgas rokdarbu skolā. Viņš arī apzinājis, zīmējis Latvijas pilskalnus, pats vadījis arheoloģiskos izrakumus Raunas Tanīskalnā un Talsu pilskalnā. Kas tad Latvijā notiek dienasgrāmatās aprakstītajā periodā? Latvijā trīs reizes nomainās okupācijas vara. Latvijas Republika tiek okupēta, iekļauta Padomju Savienības sastāvā, tai sekojošās Vācijas okupācijas laikā muzejs darbību nepārtrauca, taču 1944. gadā vācieši, atkāpjoties no Rīgas, aizved līdzi vērtīgākās muzeja kolekcijas. Valsts Vēsturiskais muzejs tai laikā atrodas Rīgas pilī, pašā Vecrīgas sirdī. Varbūt tā ir vēlme fiksēt pilsētā notiekošo? „1944. gada 15. jūnijs. Ceturtdiena. Tērpu forogrāfēšana krāsās. Naktī Vācija sāk atmaksas uzbrukumus Anglijai ar “raķetlidmašīnām”.” Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas ir interesantas tieši ar to, ka tajās nav memuārliteratūrai raksturīgās notikumu atlases. Rakstītājs, lai arī aprautās frāzēs, taču fiksējis visu pēc kārtas: kolēģu gaitas, savu veselības stāvokli, laika apstākļus, politiskos notikumus. Neviens nevar paredzēt, kas nākotnes vēsturniekiem izrādīsies svarīgi. Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas nav lasāma kā memuārliteratūra. Tai pat laikā dienu plānotāja īsajās piezīmēs koncentrēts ārkārtīgi daudz stāstu. Grāmatā ir arī Jāņa Cigļa rakstīta Karnupa biogrāfija, Māras Ritmanes sastādīta bibliogrāfija. Pateicoties Kristīnes Želves filmai un romānam, mums tagad ir zināms vēl vienas Valsts Vēsturiskā muzeja darbinieces – Mērijas Grīnbergas stāsts, kura dodas līdzi no Latvijas evakuētajām muzeja vērtībām. Ādolfs Karnups bieži viņu piemin savās dienasgrāmatās, viņi ir kolēģi Etnogrāfijas nodaļā. Tik dažādi likteņi, kas arī savā veidā lieina, ka kara gados muzeji nepavisam nebija tā drošākā darba vieta. Arņa Radiņa pieminētā 1946. gada tiesas prāva iznīcina Ādolfa Karnupa zinātnieka karjeru, viņš tiek arestēts un apsūdzēts muzeja vērtību piesavināšanā. Kas īsti notika tai laikā, pie kā vainīgs tiesas priekšā bija Ādolfs Karnups? Tikko aprakstītajos juku laikos, ne tikai Karnups, vairāki muzeja darbinieki glāba un slēpa no citiem muzejiem pārņemtos priekšmetus, iemūrējot tos Rīgas pils lifta šahtā un pagrabā. Jo īpaši priekšmetus, kas saistījās ar Latvijas valsts vēsturi, kurus saglabāt negrasījās neviena no okupācijas varām. Taču slēpa arī latviskas senlietas, un viens no apsvērumiem, kas lika tā darīt, bija vācu okupācijas varas izteiktā vēlme Latvijas muzeju vērtības evakuēt. Kā notika šī priekšmetu slēpšana, kas darījās Rīgas pilī kā vērtslietu krātuvē, grūti šodien pat aptvert. Ādolfs Karnups muzeja priekšmetus slēpa ne tikai no kara un jukām, bet arī viņš neuzticējās padomju varas nozīmētajam jaunajam muzeja direktoram Jānim Blaumanim. Jo īpaši pēc gadījuma, kad Blaumanis nodeva lifta šahtā atrasto sudrabu muzeja restauratoram, lai Berķis izgatavotu Blaumaņa sievai rotas. Karnups turpmāk centās pārtvert, neiegrāmatoja muzeja priekšmetus, lai glābtu tos no izsaimniekošanas. 1946. gada pavasarī taisnība it kā uzvar, tiek ierosināta krimināllieta pret Jāni Blaumani, bet arī pret Ādolfu Karnupu, pat  Mēriju Grīnbergu vecāko – Grosvaldu vecāko meitu, kurai Latvijas laikā piederēja lietišķās mākslas salons lepnajā namā pretim Operai, un padomjlaikā nācās meklēt jaunu pielietojumu Grosvaldu, pēc padomju varas standartiem, pārāk plašajam dzīvoklim. Mērijai Grīnbergai vecākajai tiek piespriesti trīs gadi cietumā, sods vēlāk tiek mīkstināts. Šai pašā prāvā notiesā arī Ādolfu Karnupu – vispirms piesprieda nāvessodu, vēlāk to aizstāja ar desmit gadiem ieslodzījumā. No Astrahaņas Ādolfs Karnups atgriežas 1955. gadā, līdz mūža beigām strādā Paula Stradiņa vadītajā Medicīnas vēstures muzejā.