Podcasts about stures

Malin är rädd att alla våra lyssnare hoppar av Mitt i livet tåget när Jessica berättar detaljerat vad som hänt med hunden Stures anal. Tydligen har vi bytt liv, Jessica har blivit Malin och vice versa, problemet är bara att Jessica inte alls är nöjd över detta. Familjen Gramer stjäl bilar och sen var det det där med sexleken som inte slutade som planerat. Lyssna, det blir kul!Klipps av Victor Ganguly Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Šovakar ''Vēstures lappuse'' sērijā Sandis Kleins ar Valdi Valteru kopā skatīsies vienu no Latvijas vēsturē lielākajām boksa cīņām- Usyk vs. Briedis. Šo cīņu arī Jums būs iespēja vērot un klausīties ar Sanda un Valda komentāriem.

Reiz bija laiks, kad latviešu vārdi tika rakstīti pavisam atšķirīgiem burtiem – ne tādiem, kādus pazīstam šodien. No vācu valodas pārņemtie gotu burti jeb fraktūra ilgu laiku uzkavējās latviešu literārajā valodā, taču to laika gaitā pārņema ikdienā lietotā antīkva. Kāda bija faktūras un antīkvas loma latviešu valodas vēsturē? Šīs dienas raidījuma ideja izauga, ņemot vērā ļoti nozīmīgu faktu Latvijas kultūras vēsturē – pirms 120 gadiem, 1904. gada aprīlī, Latgalē tika atcelts drukas aizliegums, kas bija ildzis 40 gadu. Godinot Latgales un visa latgaliskā kopējo ietekmi uz Latvijas kultūrtelpu, nolēmām mazliet tuvāk paraudzīties uz to, kas notika pēc drukas aizlieguma atcelšanas un kā latgaliskais tālāk attīstījās. Šim stāstam pievēršamies sarunā ar Latvijas Universitātes profesori Lidiju Leikumu. Savukārt par to, kāda bija faktūras un antīkvas loma latviešu valodas ortogrāfijas vēsturē, kāpēc gotiskie burti ienāca un pazuda rakstībā, – saruna ar literatūrzinātnieku, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības vadītāju Paulu Daiju un literatūras pētnieci, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās pētniecības pakalpojuma vadītāju Andu Baklāni.    

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja audio/video krājuma glabātājs Juris Lubējs. „Bellaccord Electro”, plaši pazīstams kā „Bellaccord” ir skaņuplašu firma Latvijā, ko 1931. gadā dibināja Helmārs Rudzītis (1903–2001) – novatorisks, entuziastisks latviešu uzņēmējs. Būdams piedzīvojumu meklētājs vārda labākajā nozīmē, viņa dzīve bija piepildīta ar svaigām idejām un projektiem, kurus viņš uzsāka 20. gadsimta 30. gados – Latvijas “miera” laikā. Viņš vispirms kļuva Latvijas kultūrvidē slavens ar savu grāmatu izdevniecību “Grāmatu draugs” (Grāmatu draugs). Ļoti īsā laikā viņa lētās grāmatas kļuva ļoti populāras visā Latvijā, ļaujot vienkāršajam lasītājam iepazīties ar vietējo daiļliteratūru šedevriem, kā arī pasaules klasikas tulkojumiem. 28 gadu vecumā viņš sāka jaunu piedzīvojumu un izveidoja pašu pirmo latviešu ierakstu kompāniju. Savas dzīves dramatiskos un priecīgos mirkļus viņš apkopojis savos memuāros “Manas dzīves dēkas”. No šī darba mēs varam iegūt daudzas detaļas par „Bellaccord” radīšanu. Pēc Pirmā pasaules kara, kad Latvija kļuva par neatkarīgu valsti, visas nozares strauji atdzīvojās. Labs piemērs bija Latvijas lielākā elektrorūpnīca, labi zināmā VEF, kur ražoja radioaparātus, fotokameras un pat lidmašīnas. Tomēr līdz 30. gadu sākumam latviešu mūziķiem nebija iespēju ierakstīt savu mūziku Latvijā. Viņi devās uz Berlīni un ierakstīja „Odeon”, „Parlophon” un citas studijās, kā arī „His Master's Voice” studijā Londonā. Pēc ieraksta tapšanas un ražošanas, tas tika eksportēts uz Latviju. Pie tam katrs ieraksts maksāja 4–5 latus, daži ekskluzīvi simfoniskās mūzikas ieraksti maksāja pat 20 latu un vairāk (piemaksa iekļautas muitas un mazumtirdzniecības maksas). Tomēr dārgie ārzemju skaņuplašu ieraksti neatbilda vietējo cilvēku vajadzībām. Rudzīša draugu vidū bija populāri latviešu mākslinieki, kas mudināja viņu uzsākt jaunu skaņuplašu ražošanas rūpalu. Un drīz vien viņš pats aizrāvās ar šo ideju. Pateicoties viņa neatlaidībai, mērķa izjūtai un ticībai panākumiem, latvieši drīz varēja klausīties savu iemīļoto mūzikas izpildītāju ierakstu šellaka platēs par pieņemamu cenu (~ 2,50 Ls), uz kuriem bija lepna „Ražots Latvijā” zīme. Pārlūkojot “Bellaccord” katalogus, var atklāt interesantus faktus par klausītāju gaumi un 30. gadu Latvijas populārajiem māksliniekiem. Apmēram 70 % ierakstu pārstāv populāro, deju un džeza mūziku. Piemēram, “Bellaccord” 1932. gada katalogā ir šādi virsraksti: Mūsdienu hīti, mūsdienu šlāgeri, Instrumentālās mūzikas hīti, valši, salona mūzika, marši un himnas, tautas mūzika, čigānu mūzika, Ziemassvētku mūzika, Līgo svētku mūzika, ebreju mūzika. Papildus 1937. gada katalogā atrodama: Valsts himna, Kora mūzika, Garīgā mūzika, Svētku mūzika, Labākie latviešu dziedātāji, Deju mūzika, Havajiešu mūzika, Opera un operete, koncertmūzika, simfoniskais orķestris, instrumentālie solisti, senās dejas, humoristiskie skeči, kā arī kā ieraksti svešvalodās – krievu, vācu, angļu, ebreju. Svarīgs jautājums ir šī mantojuma saglabāšana. Par laimi, ir privātie kolekcionāri, kuri ar lielu entuziasmu vākuši visus ar Latviju saistītos šellaka diskus. Lielākas vai mazākas “Bellaccord” disku kolekcijas var atrast arī tādās valsts iestādēs kā Latvijas Nacionālais arhīvs, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Rakstniecības un mūzikas muzejs.

Pārcilājot Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja krātuvēs glabātās liecības, ir radīta izstāde "Pēcnāves dzīve. Piemiņas prakses un muzejs". Kultūras rondo studijā par muzeju kalpošanu ideoloģijai un  atmiņu funkciju saruna ar muzeja direktoru Kasparu Vanagu, izstādes kuratori Kristīni Liniņu un pētnieci Zani Zajančkausku. Ne katra diena ieiet vēsturē, un ne katra slava ir mūžīga. Pārcilājot muzeja krātuvēs noglabātas vēstures liecības, kas – līdzīgi atmiņām – laika gaitā sākušas balēt un irt, tapusi izstāde "Pēcnāves dzīve. Piemiņas prakses un muzejs". Izraudzītā tēma saistīta ar paaudžu nomaiņu Latvijas muzejos. Tās pamatā ir pieļāvums, ka padomju okupācijas laikā dibinātiem vēstures muzejiem ir traumēta atmiņas funkcija vai arī tie kalpojuši gluži citam nolūkam – piemiņai kā ideoloģizētai godināšanas formai. Izstāde būs aplūkojama no 1. marta līdz 31. augustam.

"Ūdenszeļļi" šonedēļ daudz runāja par Latvijas izlasi, kas lieliski iesākusi Eiropas čempionāta kvalifikāciju, un aplūkoja arī NBA aktualitātes, ieskaitot Viktora Vembanjamas lielisko sniegumu

"Vecais Tīss, vilkatis" ir vēstures iedvesmots koncertstāsts, ko atskaņos Latvijas Radio koris un kas ir kora mākslinieciskā vadītāja Kaspara Putniņa izlolots muzikāls notikums. Koncertstāstam mūziku radījuši komponisti Mārtiņš Viļums un Matīss Čudars. Pirmatskaņojums izskanēs 27. janvārī Vidzemes koncertzālē "Cēsis", tā svinot koncertzāles desmito jubileju. Koncertstāsta pamatā ir sens un patiess notikums – pirms 333 gadiem notikusi Cēsu apgabala tiesas sēde, kurā vecs vīrs vārdā Tīss (vai Matīss) atzīstas, ka lielāko savas dzīves daļu ir bijsi vilkatis. Viņa liecība tiesnešiem izvērtusies par labi dokumentētu interviju. Koncertstāstā iekļauti tiesas protokola fragmenti, arī vēstījumu papildinošas, dziļiem simboliem pilnas latvju dainas. Koncertstāstā uz skatuves būs Latvijas Radio koris, sitaminstrumentālists Ivars Arutjunians un mūsdienu Tīss - Matīss Čudars spēlēs ģitāru, diriģents Kaspars Putniņš.

Šajā gadā Latvijas Nacionālais vēstures muzejs piedzīvos ilgi gaidītās pārmaiņas – rudenī plānota atgriešanās vēsturiskajā mājvietā Rīgas pilī. Par pārmaiņu secību muzeja darbā un notikumu programmu Kultūras rondo studijā saruna ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieku zinātniskajā darbā Tomu Ķikutu un Izglītības un komunikācijas departamenta vadītāju Astrīdu Burbicku. Līdz maija beigām muzejs vēl darbosies pagaidu telpās Brīvības bulvārī 32, kuras pēc Rīgas pils ugunsgrēka 2013. gada jūnijā pielāgoja muzeja vajadzībām, bet rudenī plānota atgriešanās vēsturiskajā mājvietā Rīgas pilī ar saistošu pasākumu programmu, kam sekos jauno ekspozīciju iekārtošanas posms.

Šovakar ''Vēstures lappuse'' sērijā Sandis Kleins ar Valdi Valteru kopā skatīsies leģendāru boksa cīņu- MUHAMMAD ALI vs. JOE FRAIZER III. Šo cīņu arī Jums būs iespēja vērot un klausīties ar Sanda un Valda komentāriem par tā laika boksu un mūsdienu boksu.

Šodien ''Vēstures lappuse'' sērijā Andris Zvans ar Valdi Valteru kopā skatīsies Statyba Vilnius - VEF Riga spēli unikālā ierakstā. Šo spēli arī Jums būs iespēja vērot un klausīties vēsturiskus stāstus no Andra un Valda karjerām.

Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs laidis klajā grāmatu, kas veltīta muzeja karogu kolekcijai. Tajā atrodami daudzi simti karogu un to detaļu, tostarp arī senākie karogi Latvijā. Kādu stāstu sevī nes karogs laiku laikos? Kopā ar Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja speciālisti Anitu Gailišu skaidrojam, kā no militārās jomas karogs kļuva par valsts simbolu, ar ko no karoga atšķiras standarts un vimpelis un kādi karoga atribūti savulaik tika dāvināti Dziesmu svētku dalībniekiem. Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Krājuma nodaļas vadītājas Anitas Gailišas grāmata “Stāvi stipri, strādā droši. Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja karogu kolekcija” tapusi vairāku gadu desmitu darba rezultātā, pētot muzeja karogu kolekciju. Unikālais izdevums ir vērtīgs izziņas materiāls karogu vēstures – veksiloloģijas – pētniekiem, kā arī vizuāli un informatīvi bagāts ceļojums karogu vēstures stāstos ikvienam interesentam. “Karogu kolekcijas priekšmeti hronoloģiski aptver piecus gadsimtus un atspoguļo Rīgā un Latvijā vēsturiski lietotus augstākās varas un visdažādāko sabiedrisko organizāciju vienotības un identitātes krāsainos simbolus no 17. gadsimta līdz pat 21. gadsimtam,” uzsver Anita Gailiša un piebilst, ka “Karogu pētniecība ir īsts detektīva darbs.”

Bībeles stāsts nav gludi asfaltēts un taisns ceļš. Tas brīžiem ir grumbuļains, gluži kā pa ar traktoru iebrauktu trepi. Brīžiem kritiens bedrē ir neizbēgams. Tad seko negaidīts pagrieziens, aiz kura sākas izaicinošs kāpiens kalnā. Tomēr, lai arī pa kādiem līkločiem vītos šis ceļš, tas ved pretī Jēzum Kristum. Viņā viss Bībeles stāsts rod jēgu un piepildījumu. Laipni lūgti RAB 92. Epizodē: Vecās Derības panorāma. 2. daļa. Šoreiz raidījumā turpināsim pagājušajā nedēļā iesākto. Īsumā aplūkosim Vecās Derības vēstures periodus. Tās notikumus var iedalīt konkrētos vēsturiskos laikaposmos. Savukārt katras Vecās Derības grāmatas saturs atbilst vienam vai vairākiem posmiem. Ir vērts to zināt, lasot Svētos Rakstus! Vēlies labāk saprast Svētos Rakstus, bet nezini, ar ko sākt? Tavā draudzē nav Bībeles studiju pulciņa, bet Tu vēlētos tādu apmeklēt? Nevari atrast Svēto Rakstu komentārus latviski? Ja tā, tad “Randiņš ar Bībeli” ir Tava skanošā neklātienes Bībeles studiju iespēja – dinamiska, mūsdienīga un aktuāla! Iepazīst dažādas Bībeles grāmatas kopā ar “savedējiem” Māri un Olgu Velikiem!

Ir diezgan drosmīgi aplūkot mūziku pasaules vēstures kontekstā, bet vienlaikus arī cilvēka mūža ietvarā, tad arī vēl saskaņā ar evolūcijas teorijām. To tomēr dara Liverpūles universitātes Mūzikas nodaļas profesors, pianists, pasaulē atzīts Bēthovena eksperts, autors rakstiem par mūzikas filozofiju un psiholoģiju Maikls Spicers grāmatā „Homo musicus. Dzīvības vēsture uz Zemes”. Kopā ar tulkotāju Renāti Punku sekojam Maikla Spicera domām, kurām ir milzīgs laika un ģeogrāfijas apjoms, jo pirms 165 miljoniem gadu radās ritms, pirms 66 miljoniem gadu dzima pirmās melodijas, bet pirms 40 000 gadu Homo sapiens izgatavoja pirmo mūzikas instrumentu. Pēc autora domām mūzika mūsu izcelsmes stāstā ir palikusi ēnā. Maikla Spicera grāmatu „Homo musicus. Dzīvības vēsture uz Zemes” izdevis Jāņa Rozes apgāds. Raidījumu atbalsta:

Raunai kā apdzīvotai vietai Latvijā bijusi svarīga loma vēsturiski, un arī mūsdienās daudzi ceļotāji Raunu izvēlēsies kā pieturvietu. Rauna kā Rīgas arhibīskapa viena no rezidencēm un viens no galvenajiem varas centriem viduslaiku Livonijā, Raunas pils un tās apkārtne, kas joprojām glabā kādus neatklātus noslēpumus, Raunas Staburags kā vienreizējs dabas piemineklis, kas piesaista atpūtniekus, un tāpat arī vēsturnieku un valodniekus diskusijas par to, ko tad nozīmē pats vārds "rauna". Tik krāšņa ir šī pērle Latvijas kartē, un droši vien ne bez iemesla pašu raunēniešu vidū izskan teiciens, ka Visuma centrs ir Rauna. Rūpīgs vēsturnieku darbs mūsdienās ļauj vietas atklāt no jauna, un tā tas ir arī ar Raunu un tās pili. Notiek arheoloģiskie pētījumi, agrāk izdotu materiālu pārskatīšana, lai veidotu patiesu stāstu par šo vietu Vidzemē. Ko pēdējos gados vēsturniekiem izdevies noskaidrot un kādi darbi iecerēti nākotnē, saruna ar raunēnieti, vēsturnieku Edgaru Plētienu. Arheoloģiskā izpēte Baltinavā, Zilākalnā un Ludzā Šajā vasarā vairākās Latvijas vietās - Baltinavā, Zilākalnā, Ludzā - notikusi liela rosība un arheoloģiskā izpēte, un tas ļāvis iegūt ne vien jaunus atradumus un datus, bet šādai rosībai ir arī būtiska nozīme, lai veiktu izglītojošo funkciju un iepazīstinātu jauno paaudzi ar to, ko vispār nozīmē arheologa darbs.  Tiesa, vairākās vietās pētniecība turpinās jau krietnu laiku, ne tikai šovasar. Vispirms dosimies uz Zilokalnu Vidzemē, kur šovasar atrasti cilvēku apbedījumi vietā, kur plānots sākt jauna skatu torņa būvniecību. Par to, cik ilgi Zilākalnā jau zināmi kādi arheoloģiskie atradumi, stāsta arheologs Oskars Ušpelis. Darbs pie Zilākalnā iegūtajiem materiāliem vēl turpināsies, bet 17. gadsimta monētas un citi atradumi nonāks Valmieras muzejā. Bet krietni senākus gadsimtus atklāj arheoloģiskā izpēte Latgalē, Baltinavā, un ar to ir gatavs iepazīstināt arheologs, kultūrvēsturnieks Juris Urtāns. Līdzīgi kā ar Zilākalna atradumiem arī Baltinavā atrastais nonāks muzejā, un tas, protams, būs muzejs Baltinavā. Uzkavēsimies vēl Latgalē, šoreiz Ludzā, kur šogad arheoloģijas darbos kopā ar profesionāļiem darbojušies Ludzas apkārtnes iedzīvotāji, tostarp jaunieši, kā arī ciemiņi no citām pilsētām. Par arheoloģisko pētniecību Ludzas pusē stāsta arheoloģe, Rīgas Skolēnu pils arheoloģijas vēstures pulciņas vadītāja Ināra Kuniga.

Kennst du das? Du quälst dich schon eine ganze Weile in deinem Job und spürst bereits die ersten körperlichen Auswirkungen. Du könntest das Ganze beenden und etwas Neues beginnen, aber stattdessen machst du weiter und weiter. Etwas in dir sagt: „Aufhören ist doch keine Option, das ziehst du jetzt durch!“ In dieser Episode spreche ich darüber, warum Ausdauer und Hartnäckigkeit in deinem Job nicht immer nur vorteilhaft ist und was du deiner inneren Stimme zugunsten deiner Selbstfürsorge entgegenhalten kannst. Mehr über mich und meine Arbeit erfährst du unter: https://www.liedmeier-coaching.de/. Hier erhältst du auch meine Checkliste "Ist jetzt für mich der richtige Zeitpunkt für einen Jobwechsel?" Ich freue mich, wenn du dich mit mir bei LinkedIn vernetzt: https://www.linkedin.com/in/ingridliedmeier/.

Steffi, Sven, Dela, Jonas und Ralph reden über dies und das und über Hobbys! * Auphonic-Spenden für das UnterhaltungszimmerShownotes:00:00:00.000 Intro + Begrüßung00:01:36.448 Ein Gast!* Jonas auf Twitter * König, Bube, Dame, Gast * * Delasaster Productions00:02:52.533 Was bisher geschah! Sven: * Kultur für Alle Ralph: * Cult of Glass * Strava00:29:28.832 Ergänzungen zu letzten Folgen00:30:02.794 Thema: Hobbys Steffi: * Hobby Horsing Sven: * JoCo Shop Vac * Walking: A German Pastime * POV: Walking with a German * POV: Hiking with a German Ralph: * Skateboarding - Jonny Giger2:16:14.880 Unterhaltungsmedien Dela: * Jeremy Lent - The Patterning Instinct * Family Guy Jonas: * Parks and Recreation Steffi: * Kraftklub - Kargo * Tränen - Stures dummes Herz * Ruby taucht ab * Elemental * Teenage Mutant Ninja Turtles * Joy Ride Sven: * Universum25 * Ankor * Donots * Versengold Ralph: * Der große Kompost Selbstbetrug02:37:28.021 Unnützes Wissen* Harry S. Truman * Nationaler Radiotag * Welt-Moskito-Tag02:41:10.410 Kapitalistische Kackscheiße Jonas: * Iwatani Steffi: * Erinnerungsalbum "Mein erstes Schuljahr" Sven: * Iwatani Grillaufsatz Ralph: * Makita DHP482RFX9 Schlagbohrschrauber02:55:06.304 Aufreger der Folge03:01:09.482 Freudenschrei der Folge03:08:20.469 Ein Witz03:10:20.010 Und sonst so?!* Podcastadventskalender * KidZ-Pod * Kidz 0052: Guter Grund * Dela pennt03:14:10.741 Verabschiedung + Outro

Steffen Israel von Kraftklub hat schon mit der Berliner Newcomerin Maryam.FYI zusammengearbeitet. Jetzt hat er ein ganz neues Projekt gemeinsam mit der Leipziger Sängerin Gwen Dolyn gestartet: Als TRÄNEN veröffentlicht das Duo Musik zwischen Garagen-Rock und 80ies Pop. Hier entlang geht's zu den Links unserer Werbepartner: https://detektor.fm/werbepartner/popfilter >> Artikel zum Nachlesen: https://detektor.fm/musik/popfilter-traenen-stures-dummes-herz

Steffen Israel von Kraftklub hat schon mit der Berliner Newcomerin Maryam.FYI zusammengearbeitet. Jetzt hat er ein ganz neues Projekt gemeinsam mit der Leipziger Sängerin Gwen Dolyn gestartet: Als TRÄNEN veröffentlicht das Duo Musik zwischen Garagen-Rock und 80ies Pop. Hier entlang geht's zu den Links unserer Werbepartner: https://detektor.fm/werbepartner/popfilter >> Artikel zum Nachlesen: https://detektor.fm/musik/popfilter-traenen-stures-dummes-herz

Steffen Israel von Kraftklub hat schon mit der Berliner Newcomerin Maryam.FYI zusammengearbeitet. Jetzt hat er ein ganz neues Projekt gemeinsam mit der Leipziger Sängerin Gwen Dolyn gestartet: Als TRÄNEN veröffentlicht das Duo Musik zwischen Garagen-Rock und 80ies Pop. Hier entlang geht's zu den Links unserer Werbepartner: https://detektor.fm/werbepartner/popfilter >> Artikel zum Nachlesen: https://detektor.fm/musik/popfilter-traenen-stures-dummes-herz

Steffen Israel von Kraftklub hat schon mit der Berliner Newcomerin Maryam.FYI zusammengearbeitet. Jetzt hat er ein ganz neues Projekt gemeinsam mit der Leipziger Sängerin Gwen Dolyn gestartet: Als TRÄNEN veröffentlicht das Duo Musik zwischen Garagen-Rock und 80ies Pop. Hier entlang geht's zu den Links unserer Werbepartner: https://detektor.fm/werbepartner/popfilter >> Artikel zum Nachlesen: https://detektor.fm/musik/popfilter-traenen-stures-dummes-herz

Steffen Israel von Kraftklub hat schon mit der Berliner Newcomerin Maryam.FYI zusammengearbeitet. Jetzt hat er ein ganz neues Projekt gemeinsam mit der Leipziger Sängerin Gwen Dolyn gestartet: Als TRÄNEN veröffentlicht das Duo Musik zwischen Garagen-Rock und 80ies Pop. Hier entlang geht's zu den Links unserer Werbepartner: https://detektor.fm/werbepartner/popfilter >> Artikel zum Nachlesen: https://detektor.fm/musik/popfilter-traenen-stures-dummes-herz

Die Themen der Folge: Paula Hartmann hat via Instagram angekündigt, 100 Tickets für ihre kommende Tour 2024 zu verschenken. Damit will sie Menschen, die sich sonst keine Konzertkarte leisten könnten, die Möglichkeit bieten, ihr Konzert trotzdem zu besuchen. Madonna muss einige Shows ihrer „Celebration World Tour" absagen. Am vergangenen Samstag wurde sie aufgrund einer bakteriellen Infektion ins Krankenhaus eingeliefert. Inzwischen wurde sie wieder entlassen. „Stures dummes Herz“ heißt die Debütsingle von Tränen. Gemeinsam haben Gwen Dolyn und Steffen Israel als neues Duo ihr zuhause im Sound der Neuen Neuen Deutschen Welle gefunden. Blur haben mit „St. Charles Square“ den zweiten Vorboten ihrer neuen Platte „The Ballad of Darren“ veröffentlicht. Diese erscheint am 21. Juli 2023.

Stellt die Saftschorle kalt, korkt den Crémant auf: wir haben einiges zu feiern! Steffen und Felix beamen sich mit euch noch einmal aufs Southside und Hurricane Festival und erzählen, was alles hinter und auf der Bühne passiert ist. Sheesh!     Songs in der Folge: Bilderbuch „Softpower“ TRÄNEN „Stures dummes Herz“ https://youtu.be/shuOAcKPjB4

Šodien ''Vēstures lappuse'' sērijā Pēteris Višņēvics ar Valdi Valteru kopā skatīsies Brocēni-Bonus spēli unikālā ieraksta, kas nekur citur nav publicēts. Šo spēli arī Jums būs iespēja vērot kopā ar basketbola leģendām.

Par tērpšanos vēsturiskajos apģērbos, seno ieroču cīņām un amatu izzināšana viduslaikos Kultūras rondo studijā izvaicājam vēstures rekonstrukcijas kluba "Exercitus Rigensis" vadītāju Juri Ņečajevu un mūsdienu etniskās  mūzikas un seno amatu festivāla "Zobens un lemess" rīkotāju Valdi Bērzvadu. No 9. līdz 11. jūnijam Bauskā norisināsies mūsdienu etniskās mūzikas un seno amatu festivāls “Zobens un lemess”. Šogad festivāla muzikālo daļu iezīmē grupas no Grieķijas, Apvienotās Karalistes, Ukrainas, Lietuvas un Latvijas, tajā skaitā pagānmetāla lielmeistari "Skyforger", kas īpaši saistīti ar Zemgali. Senatnes gaisotni sarūpēs vēstures rekonstruktoru klubi no Baltijas valstīm, bet zināšanas papildināt interesenti aicināti apmeklēt lekciju teltī.

Stāsta Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Arheoloģijas nodaļas vadītāja Ilze Reinfelde Tāpat kā mūsdienās, arī viduslaikos un agrajos jaunajos laikos pilsētnieku vidū bija izplatītas fizisko prasmju spēles, kas gan nodrošināja treniņu un palīdzēja attīstīties, gan kalpoja vienkārši kā izklaide. Vieni no biežāk atrastajiem arheoloģiskajiem priekšmetiem, kas saistāmi ar fiziskām spēlēm, ir bumbas. Dažādās bumbas spēles viduslaiku Eiropā aizgūtas no seno Austrumu un antīkās kultūras un, spriežot pēc Eiropas ikonogrāfiskā materiāla un aprakstiem, uzskatāmas par priekštečiem daudziem šodien pazīstamiem sporta veidiem: kriketam, tenisam, futbolam un citiem. Bumbas varēja mest, grūst, ripināt, spert ar kāju, kā arī sist ar kādu palīglīdzekli, piemēram, nūju. Rīgā atrastas dažādu izmēru divu veidu bumbas: cietās, kas izgatavotas no koka vai ķieģeļu māla, un mīkstās, ko šuva no ādas detaļām un pēc tam piepildīja ar tekstilijām vai kādu citu materiālu. Iespējams, katra veida bumbas bija paredzētas noteiktām spēlēm, pieņemot, ka cietās un smagās bumbas vairāk piemērotas ripināšanai, bet mīkstās un vieglās – mešanai pa gaisu. Diemžēl nav vairs iespējams noskaidrot, kādās tieši spēlēs Rīgā atrastās bumbas tika izmantotas un kādi bija šo spēļu noteikumi. Neskaitot lielās bumbas, Rīgā uziets arī vairāk nekā simt izmēros mazu bumbiņu. Bumbiņu spēles, kam nodevās kā bērni, tā pieaugušie, Eiropā popularitātes virsotni sasniedza 13.–17. gs., bet izplatītas tās bija līdz pat 20. gs. Angļu un vācu valodā mazo bumbiņu nosaukums atvasināts no vārda "marmors" (attiecīgi angļu "marbles" un lejasvācu "Murmeln"), taču no šī materiāla izgatavota neliela daļa eksemplāru; vairums ir no māla (bieži – akmensmasas), retāk koka, bet sākot no 19. gs. – arī stikla. Bumbiņu spēļu pamatā ir ripināšana vai mešana pa pretinieka bumbiņām. Noteikumiem bijuši dažādi varianti – bumbiņu izsišana no laukuma, krāvuma izjaukšana, trāpīšana nelielās bedrītēs u. c. Bumbiņas tika izmantotas arī azartspēlēs uz naudas likmēm. Viduslaikos visai populāra bija arī ķegļu spēle jeb boulings, kas uzskatāma arī par vienu no senākajām cilvēcei zināmajām spēlēm. Rīgā pazina spēles versiju, kad par ķegļiem kalpoja kauliņi, ko darināja no dzīvnieku falangas jeb pirkstu kaula un piepildīja ar svinu. Šādi kauliņi bija viegli izgatavojami un plaši pieejami. Spēles laikā kauliņus nostādīja taisnā līnijā vai citādā izkārtojumā un no noteikta attāluma metot ar citu kauliņu vai bumbu tos vajadzēja apgāzt.  

Daudzviet Latvijā pēdējos gados ir atjaunoti kultūras un vēstures pieminekļi, par kuru esamību zina vien apkārtnes iedzīvotāji. Kā atklāt Latviju no jauna, par to spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Kurp doties, iesaka tūrisma pārgājienu organizatori Zigmunds Bekmanis un Andris Grīnbergs. Latvijas Radio iegriezās Jelgvas Vecpilsētas mājā Jelgavas Vecpilsētas māja ir viena no senākajām koka ēkām Jelgavā, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Ēkas restaurācija ilga 2 gadus un 2019. gadā tā tika atzīta par gada labāko būvi Latvijā. Pērn novembrī restaurētajā Jelgavas Vecpilsētas mājā tika atklāta arī multimediāla ekspozīcija „Māja stāsta. Atverot trīs zelta lādes un izmantojot interaktīvus risinājumus, apmeklētāji var uzzināt gan par konkrēto ēku, gan koka arhitektūru Jelgavā. Sabiles sinagogā Talsu novada Sabiles sinagogā pirms diviem gadiem tika atklāts Sabiles mākslas, kultūras un tūrisma centrs. Šai laikā Sabilē notikušas ne tikai daudzas izstādes, sinagogā regulāri notiek arī brīnišķīgi koncerti. Šobrīd tur var aplūkot gan fotogrāfijas, gan stikla darbus, bet jūnijā atklās Dziesmu svētkiem veltīto starptautisko cimdu izstādi.

Šodien ''Vēstures lappuse'' sērijā Tālis Freimanis ar Valdi Valteru atskatās uz leģendā kluba ASK Rīga sešdesmitajiem gadiem, tā laika basketbolu kopumā.

Šajā epizodē Valdis Valters uz sarunu aicināja Latvijas futbola leģendu Jāni Mežecki. Abi bijušie sportisti atcerās Latvijas futbola gaitas Padomju laikā, spilgtākos spēlētājus un notikumus, kā arī analizē un diskutē par futbola un visa sporta attīstības ceļu Latvijā.

Šis gads ir īpašs Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam, jo tas atzīmē savu  250. dzimšanas dienu. Turklāt tas ir vecākais publiskais muzejs Latvijā un Baltijā, kā arī viens no senākajiem Eiropā. Muzeja krājumā ir vairāk nekā 600 000 priekšmetu, kas sistematizēti 75 kolekcijās. Daļa no šiem eksponātiem muzeja apmeklētājiem ir apskatāmi, pateicoties cilvēka pieskārienam. Un šie cilvēki, kas ar savām prasmēm un zināšanām spēj saglābt reizēm šķietami neglābjamo ir restauratori. „Cilvēka pieskāriens” tieši tāds nosaukums ir izstādei, kas no 30. marta aplūkojama Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. 18. gadsimta evaņģēlija vāki, sudraba boles trauks, vītņu kāpņu makets no 19. gadsimta beigām, Ādamsona galdniecības kokgriezuma krēsls no pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem, plakāts cirka izrādei no 19. gadsimta beigām, zeķe, lelle un arbaleta bultas gals – tie ir tikai daži no eksponātiem restauratoru darbu izstādē, kas apskatāma Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Izstādē aplūkojami vairāk nekā 70 muzeja krājuma priekšmetu, kas restaurēti pēdējo piecdesmit gadu laikā. Direktore Liene Johansone-Kuzmina teic, ka izstādei Cilvēka pieskāriens ir svarīga loma muzeja 250 gadu jubilejas gadā. Šobrīd Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā strādā vienpadsmit restauratoru, katrs specializējas noteiktu materiālu restaurācijā. Pie atjaunotiem keramikas un porcelāna traukiem sastopu reastauratori Janu Lībieti. No pāris mēnešiem līdz pat vairākus gadus ilgam muzeja eksponātu atjaunošanas darbam. Atklājot procesa nianses iespējams ielūkoties restauratoru darba aizkulisēs, stāsta grafikas restauratore Ramona Tālberga. Katrs muzeja eksponāts ir mākslas darbs, vērtība, kas pateicoties cilvēka pieskārienam top par vēstures liecību – arī ozolkoka kokgrebumu krēsls, no Latvijas laika valsts kontroles, ko restaurējis Dainis Andersons. Restauratoram jābūt dullam un ar aizrautību, piekrīt Rīgas kuģniecības un vēstures muzeja restauratori – tostarp Jana Lībiete, Ramona Talberga un Anete Strautmane. Viena no izstādes koncepcijas viena autorēm Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja galvenā krājuma glabātāja Agita Ančupāne atzīst, ka ar šo izstādi muzejs arī pasaka paldies restauratoriem par to milzu darbu, ko viņi ieguldījuši muzeja eksponātu saglabāšanā. Izstādes ietvaros notiks dažādi pasākumi apmeklētājiem, bet aprīlī plānota restauratoru darbam veltīta zinātniskā konference. Pati izstāde muzeja pirmā stāva izstāžu zālē aplūkojama līdz pat 2023. gada beigām.

Stāsta Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Latvijas kuģniecības vēstures nodaļas vadītājs, vēsturnieks Andris Cekuls Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs ir galvenā jūrniecības materiālu krātuve Latvijā. Gadu gaitā par Latvijas jūrniecību savākts un apzināts bagātīgs lietiskais materiāls un izveidota daudzveidīga un skaista kuģu modeļu kolekcija. Pašlaik kolekcijā glabājas 180 burinieku, tvaikoņu un motorkuģu modeļu oriģināli, no koka izgatavoti pusmodeļi, stikla pudelēs ievietoti burinieki un kuģu modeļi panorāmas kastēs. Nepilns pussimts kolekcijas krājuma priekšmetu izstādīti divās Latvijas kuģniecības vēstures ekspozīcijas zālēs. Daudzi kuģu modeļi ir restaurēti un tādēļ atrodas labā stāvoklī. Sistemātiska kolekcijas komplektēšana sākās 1939. gadā līdz ar Kuģniecības nodaļas dibināšanu Rīgas pilsētas vēsturiskajā muzejā. Kuģu modeļi kolekcijā ir komplektēti un klasificēti pēc kuģu tipa, dzinēja, pēc veicamā darba uzdevuma un pēc pētāmās tēmas. Kolekcija veido kopainu par Baltijas jūras transporta attīstību, sākot no vienmastu airu kuģa un beidzot ar četrmastu barku un dažādu laiku kravas un pasažieru tvaikoņiem, un moderniem motorkuģiem. Vēsturiskās liecības norāda, ka kuģu modeļu un maketu kolekcijas pirmsākumi saistīti ar 1834. gadā dibināto Baltijas provinču vēstures un senatnes pētīšanas biedrību, kura pārņēma arī Himzeļa muzeja kolekciju, veidojot Doma muzeju. Kuģu modeļus eksponēja jūrniecības sabiedrības organizētajās izstādēs, kad Latvija bija Krievijas impērijas sastāvdaļa, kā arī Latvijas Republikas laikā 20. gs. 20. – 30. gados. Vecākie burinieku modeļi nāca no Rīgas Biržas komitejas kolekcijas un Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrības. Starp tiem bija holandiešu kufa, fregate ar pilnkuģu takelāžu Der kühne Mann v. Lübeck, barka Golgatha, 18. gs. beigām raksturīgā korvete Themis un kara kuģis Dat Rigische Wapent (Rīgas ģerbonis) no 1742. gada. Modeļu vidū minama arī Porečjes strūga kā nozīmīgs preču piegādātājs Rīgas tirgotājiem un ostai. Vairākus pasaules kuģniecības vēsturē ievērojamus kuģu modeļus 1940. gadā dāvināja Latvijas Tālbraucēju kapteiņu biedrība. Pēdējo gadu jaunieguvumi kolekcijā ir trīsmastu Hanzas koge, šonerjahta "Milda", Pētera I barkass, tvaikoņi "Hidrografs" un Saratov. Kā jaunā laikmeta iezīme – velkonis "Stella".

Šodien ''Vēstures lappuse'' sērijā Raimonds Vilde ar Valdi Valteru atskatās uz leģendārās volejbola komandas “Radiotehniķis” gaitām astoņdesmitajos gados.

Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja 250 gadu senā vēsture – pirmais publiskais muzejs Baltijā, kurš nesa Rīgas ārsta Nikolausa fon Himzela vārdu. Kultūras rondo īpaši izceļam muzeja nozīmīgākos eksponātus un meklējam kultūrvēsturiskā mantojuma nospiedumus mūsdienās. Mūsu muzejs – tik silti un personiski apmeklētāji šajās dienās tiek uzrunāti Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Arī Kultūras rondo dodas uz muzeju, lai tiktos ar tā darbiniekiem, ieskatītos apmeklētājiem pieejamās un arī nepieejamās telpās, atskatītos uz muzeja vēsturi un iztēlotos tā nākotni. Viesošanās reizei ir īpašs iemesls – Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs šajās dienās svin savas pastāvēšanas 250. dzimšanas dienu. Jubilejas gadā ar pateicību tiks pieminēts Rīgas rātes 1773. gada 22. februāra lēmums "Apstiprināt pirmā publiskā muzeja dibināšanu Baltijā un nosaukt to par Himzela muzeju". Lēmuma pamatā bija Rīgas ārsta Nikolausa fon Himzela nodot sabiedrības apskatei un izglītošanai privāto dabas un mākslas priekšmetu kolekciju. Jubilejas gadā muzejs ik mēnesi eksponēs vēsturiskus priekšmetus, uz kuriem saglabājies uzraksts vācu valodā uz papīra etiķetes, kas atspoguļo 18. gadsimta retumu kolekcionēšanas tradīcijas un veido muzeja simbolisko saiti ar tā pirmsākumiem. Ekskursijā pa Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju ved sabiedrisko attiecību speciāliste Ingrīda Lukašēviča, Krājuma nodaļas vadītāja Anita Gailiša, Latvijas kuģniecības vēstures nodaļas vadītājs Andris Cekuls, galvenā krājuma glabātāja Agita Ančupāne, Numismātikas un dārgmetālu nodaļas vadītāja Inita Dzelme, muzejpedagoģe Irēna Strēle. Himzela dārgumus izrāda krājuma glabātāja Antija Erdmane-Hermane, bet par nākotnes iecerēm stāsta muzeja direktore Liene Johansone-Kuzmina. Sagaidot, Ingrīda Lukašēviča cienā ar konfektēm, kā jau jubilejā pienākas, tikai šoreiz tās ir īpaši muzeja 250. gadadienai darinātas. Mīlestība iet caur vēderu, vēsta vecs teiciens, bet Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs apmeklētāju mīlestību noteikti ir iekarojis ar ar cītīgu un pašaizliedzīgu darbu daudzu gadu garumā. Jubilejas gadā paredzēti daudz un dažādi pasākumi. Vairāk par tiem var uzzināt muzeja mājaslapā.

Šodien ''Vēstures lappuse'' sērijā Anatolijs Kreipāns ar Valdi Valteru atskatās uz Pasaules leģendas Pelē fantastisko karjeru, skatoties pilno spēles ierakstu no FIFA Pasaules Kausa fināla 1970. gadā- Brazīlija pret Itāliju.

Nu blir det en åktur i det förgågna som tar oss till 1500-talet och både undersöker Sten Sture den yngre och hans ben och också över pölen för att kolla in Aztekerna, och allt i popcornens tecken.  Välkomna till Radiokakan

Par pirmo latviešu vēstures stāstnieku Frīdrihu Bernhardu Blaufūsu un viņa latviešu valodā sarakstīto Vidzemes vēstures apcerējumu, arī par to, ko pētniekiem vēl izdevies atrast par Blaufūsu Brāļu draudzes arhīvā Hernhūtē stāsts raidījumā Grāmatai pa pēdām. Šoreiz par pirmo latviešu valodā sarakstīto vēstures grāmatu „Stāsti no tās vecas un jaunas būšanas to Vidzemes ļaužu, uzrakstīti 1753”. Vēstures apcerējuma autors vācu tautības latviešu literāts, mācītājs Frīdrihs Bernhards Blaufūss. Kā atzīst vēstures doktors Jānis Šiliņš, tā ir ne tikai pirmā latviešu valodā sarakstītā latviešu vēsture, ne tikai pirmā laicīgā grāmata latviešu valodā, bet arī pirmā novadu vēsture, Vidzemes vēsture. Par Blaufūsu uzzināsim aizvien vairāk, jo Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošā pētniece Beata Paškevica Brāļu draudzes arhīvā Hernhūtē atradusi paprāvu burtnīcu, kurā mācītājs aprakstījis savu dzīvi, un Blaufūsa teksts kā unikāla 18.gadsimta vidū Vidzemē dzīvojoša mācīta vīra autobiogrāfija tiek gatavota izdošanai. Savukārt Blaufūsa vēstures apcerējums kopā  ar mūsdienu pētnieku komentāriem grāmatā „Vidzemes stāsti” jau izdots. Nedrīkstam arī noklusēt, ka pētnieku vidū valda dažādi uzskati, kas īsti ir Vidzemes stāstu autors. Dodamies aizraujošā izpētes ceļojumā! Senie teksti un izdevumi ne vienmēr nonāk ērtā un viegli lasāmā veidā pie mūsdienu lasītāja.  Ar Blaufūsa Vidzemes stāstiem ikviens latviešu valodas pratējs var iepazīties, jo 2015.gadā Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība izdeva Blaufūsa  darbu „Stāsti no tās vecas un jaunas būšanas to Vidzemes ļaužu” ar komentāriem. Vēsturnieks  Jānis Šiliņš pārstāv Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrību un vispirms  iezīmē savu sastapšanos ar Frīdriha Bernharda Blaufūsa apcerējumu. Frīdrihs Bernhards Blaufūss nāk no Tīringenes  dienvidu daļas, kur skatam paveras skaista  ainava ar kalniem, dzimis Frauenbreitungā  kantora ģimenē,  viņa tēvs ir skolotājs, māca arī dziedāšanu. Frīdrihs nonāk latīņu skolā, seko gadi Gotas ģimnāzijā, tad teoloģijas studijas Halles universitātē. 1726.gadā ieradies Vidzemē un bijis viens no mājmācītājiem Magdalēnai Elizabetei fon Hallartei piederošajā Valmiermuižā. LNB vadošā pētniece  Beata Paškevica Blaufūsa vārdu minēja jau raidījumā par hernhūtisma aizsākumiem Vidzemē. Nupat pētniece atgriezusies no Hernhūtes, kur strādājusi arhīvā un atradusi paprāvu burtnīcu, kurā mācītājs aprakstījis savu dzīvi. Blaufūsa autobiogrāfija ir iztulkota un ar zinātniskiem  komentāriem divās valodās tiek gatavota izdošanai. Beata Paškevica uzsver, ka Blaufūsa autobiogrāfijā, kā jebkura mācītāja autobiogrāfijā tajā laikā daudz runāts par garīgo dzīvi. Turpinot par Blaufūsa sarakstīto vēstures apcerējumu, Jānis Šiliņš apliecina, ka Blaufūsa aprakstītajā Vidzemes vēsturē hernhūtiešu tēma ir, pirmām kārtām, tādēļ, ka Blaufūss pats ir cieši saistīts ar hernhūtiešiem, viņam ir ļoti labas attiecības ar Jānis Šteinhaueru, kurš ir Rīgas un Doles latviešu  hernhūtiešu līderis. „Šis darbs nekad nav parādījies iespiestā formā un ir izplatīts tikai rokrakstā, kā laba tiesa brāļu draudzes literatūras šai laikā. Jādomā ir bijuši vairāki noraksti,” par Blaufūsa „Vidzemes vēsturi” spriež kultūrvēsturnieks Jānis Krēsliņš (juniors), kurš arī iedziļinājies Blaufūsa personībā. Ar Beatu Paškevicu aplūkojam norakstu, kas veikts ļoti glītā rokrakstā. Viens noraksts, ap kuru vijas leģendas, un pētnieku versijas, vai Blaufūss ir pirmās latviešu valodā sarakstītās vēstures autors? Šo jautājumu skārām raidījumā par Jākobu Langi, un sarunā ar literatūrzinātnieci Māru Gruduli  pieskārāmies arī Vidzemes stāstu autorībai. Pagaidām paliekam pie populārās versijas, ka „Stāsti no tās vecas un jaunas būšanas to Vidzemes ļaužu” ir Blaufūsa sarakstīti.  Vai katrs vidzemnieks izlasīs Blaufūsa 18.gadsimta vidū rakstīto vēstures apcerējumu, neņemos spriest, taču grāmatas eksemplārs „Vidzemes stāsti”, ko pasūtīju Rīgas Centrālajā bibliotēkā un kurā Blaufūsa teksts ar komentāriem, ir daudz lasīts. Tāpat iepriecina ziņa, ka vēstures apcerei drīzumā pievienosies Frīdriha Bernharda Blaufūsa autobiogrāfija, kurā uzzināsim vēl daudz ko aizraujošu par Vidzemes stāstu autoru.  Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Ieraksta laikā readās nelielas audio problēmas- atvainojamies jau iepriekš! Šodien ''Vēstures lappuse'' sērijā Juris Visockis ar Valdi Valteru atskatās uz leģendārās basketbola komandas “VEF” gaitām septiņdesmitajos gados. Par Alfrēdu Kraukli,Aleksandru Gomeļski, Latvijas Basketbola gēnu, PSRS čempionātu un izbraukumiem uz ASV, Dienvidameriku un daudz ko citu.

Vi fortsätter glatt vår serie med mellandagspoddar – och i avsnitt #207 frossar vi loss totalt i just – serier! På stadsbiblioteket i Göteborg stämde Henrik och Erik träff med Sture Hegerfors – journalist, författare, vitsare, serieälskare och dito president i svenska serieakademien sedan starten 1965! Vi firar Stures populära enrutare P.S, som han dagligen ritat för Göteborgspostens räkning i hela 50 år! Vi minns våra första serietidningar, dissikerar och analyserar såväl Fantomen som Knasen – och vi hyllar Nanna Johansson, Liv Strömkvist och Gunna Grähs. Dessutom bjuds vi på fina anekdoter från Stures nära vänskap med bl.a. Lee falk och Hergé. Och ang. vitsandet – vad gillade Sture egentligen lillebror Arnes vitsande i Kryzz?Intervjuar gör Henrik Ahlström och Erik Jensen

Izskan noslēdzošais raidījums ciklā "Avīžnieku tauta", kurā gada laikā atskatījāmies uz latviešu drukātās preses 200 pastāvēšanas gadiem. Šajā raidījumā vispirms pieskaramies dažiem momentiem šajā attīstības ceļā, fragmentos no dažiem cikla raidījumiem. Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesores Vitas Zelčes stāsts par latviešu drukātās preses pirmsākumiem 19. gadsimta sākumā. Citāda aina, kā latviešu nācijas, tā preses izplatības ziņā vērojama jau 19. gadsimta otrajā pusē. Stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes profesors Ainārs Dimants un Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Deniss Hanovs. Ainārs Dimants stāsta arī par latviešu preses attīstību 20. gadsimta 20. - 30. gados. Preses nebrīvības laiks, kas iestājās līdz ar autoritāro apvērsumu 1934. gadā vēl daudz skarbāk turpinājās totalitāro okupācijas režīmu periodā, kas noslēdzās līdz ar PSRS sabrukumu pagājušā gadsimta 80. gadu otrajā pusē. Par šo laiku stāsta kādreizējais laikraksta "Atmoda" krievu versijas galvenais redaktors filologs Aleksejs Grigorjevs. Jaunā tūkstošgade, digitalizācijas un globālā tīmekļa laikmets nesis latviešu drukātajai presei jaunu realitāti un izaicinājumus. Par drukātās preses šodienu saruna ar laikraksta "Latvijas Avīzes" galveno redaktori Lindu Rasu. "Latvijas Avīze" šobrīd ir vienīgais laikraksts, kas iznāk katru darba dienu, un var uzskatīt, ka tas ir vienīgais dienas laikraksts Latvijā. Linda Rasa vērtē, ka tas izdevies, pateicoties konservatīvi noskaņotai redakcijai, izdevniecības politikai, kas ir bez straujiem pavērsieniem, seko līdzi tendencēm, vienlaikus ievērojot tradīcijas un lasītāju intereses.  "Latvijas lasītājs ir diezgan konservatīvs, un pieradums pie tā, ka katru dienu ir vajadzīga avīze, kurā apkopotas ziņas, viedokļi, karikatūras, romāns turpinājumos, ārzemes, sports - esence no visām nozarēm, tas lasītajam ir nepieciešams," atzīst Linda Rasa. Pateicoties interneta pieejamībai, daudzi teksti ir pieejami tīmeklī, Linda Rasa piekrīt uzskatam, ka būtiskākais nav formāts, bet saturs, ko nes sabiedrībai. "Redakcijām, kas pieradušas strādāt vecajos apstākļos ar druku, tām ir grūtais uzdevums pārorientēties un strādāt tīmeklī (..) Tīmeklis ir radījis daudziem sajūtu, ka visu var saņemt pa velti. Agrāk daudz nosedza portālos reklāma, bet tagad ar reklāmas naudām vien nepietiek, lai algotu kvalitatīvus žurnālistus," analizē Linda Rasa. Ieguvums, pārorientējoties uz tīmekli, ir informācijas ieguves ātrums sabiedrībai, atzīst Linda Rasa. No otras puses, ātrums, steiga, sacensība par to, kurš būs pirmais, liek ciest kvalitātei.  "Arī pārbagātība. Tīmeklī nav lappušu ierobežojumu. Laikrakstā vai žurnālā var būt 15, 30 vai 48 lapas, un tas ir tas, kas savā ziņā ierobežo un iedot satura atlasi un esenci. Tīmeklis ir bezgalīgs, tas pacieš visu, var būt neskaitāmi raksti un nez cik gari. Līdz ar to lasītājs var apmaldīties, viņš neiegūst to, ko saucu par esenci, viņš neredz svarīgāko," vērtē Linda Rasa.   

Plecu pie pleca arheologi, vēsturnieki, ģeologi un ķīmiķi šķetina noslēpumus, kurus sevī slēpj arheoloģiski artefakti. Spilgts piemērs tam ir kāds Londonas un Glāsgovas zinātnieku pētījums par kādu senu romiešu monētu, kas ilgi uzskatīta par viltojumu. Tagad tās analīzes atvērušas jaunu lappusi antīkās Romas vēsturē. Kā arheologi, ģeologi, vēsturnieki un ķīmiķi šķetina vēstures artefaktu slēptos stāstus, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ģeoloģe, Glāsgovas universitātes Elektromikroskopijas centra vadītāja Liene Spruženiece un arheoloģe, Bonnas universitātes pētniece Dita Auziņa. Liene Spruženiece pati ir piedalījusies pētījumā par senu romiešu laika monētu, kas visu laiku uzskatīta par viltotu. Viņa norāda, ka pēc gadu ilga pētījuma ir izvirzīta hipotēze, ka minētā monēta, kas attēlo imperatoru Sponsiānu, varētu būt īsta. Līdz šim monēta ir vienīgā informācija par šo imperatoru. Pētnieki atklājuši papildus pierādījumi, ka monēta varētu būt īsta.  Liene Spruženiece skaidro, ka monētu uzskatīja par īstu līdz 1868. gadam, kad atzīts numismāts Henrijs Koens paziņoja, ka tas ir viltojums, jo monētas dizains ir dīvains, neatbilst tam, ko sagaida no romiešu monētām - tā ir lieta, nevis spiesta, neparasts bijis aizmugures dizains un tā ir arī atšķirīga svarā no citām attiecīgā laika monētām. "Kopš tā laika monēta tika vienprātīgi akceptēta kā viltota un vairāk netika pētīta. Šajā pētījumā atkal paskatījāmies uz monētu un veicām rūpīgas analizēs," skaidro Liene Spruženiece. Dita Auziņa atzīst, ka izvirzītā hipotēze ir izraisījusi šūmēšanos zinātnieku aprindās. "Klasiskās arheoloģijas nozares, kā Senās Romas, Senās Grieķijas arheoloģija, Senās Ēģiptes, maiju arheoloģija ir labi nostādītas disciplīnas, kur kaut ko izmainīt tradicionālās domāšanas veidā ir ārkārtīgi grūti. Nevis tāpēc, ka nebūtu, ko izmainīt, bet tāpēc, ka šī pētīšanas tradīcija ir tā nostiprinājusies, ka tu saki ko jaunu, ir vesela grupa senioru pētnieku, kuri ir sēdējuši pie materiāla gadu desmitiem un viņi saka nē, pat nepārbaudot," norāda Dita Auziņa. Dita Auziņa vērtē, ka pētījuma galvenais ieguvums ir metodoloģija, piedāvājums skatīties ar eksakto zinātņu palīdzību uz šo jautājumu, arī atjaunot diskusiju par to, ka iespējams Sponsiāns bija, ja ne gluži imperators, tad viens no vadoņiem, kurš kādā brīdī kala monētas. "Monētas ir vienīgā informāciju par Sponsiānu. Kas nav nekas neparasts, īpaši šajā periodā. 3. gadsimts mūsu ērā, kur notiek jukas Romas impērijā, provinču atdalīšanās. Ir ļoti daudzi cilvēki, kuri uz īsu brīdi uzurpē varu, ne visi viņi ir zināmi un pierakstīti," skaidro Dita Auziņa. "Nebūtu brīnums, ka ir šādi cilvēki, par kuriem nav zināms." Viņa arī skaidro, ka viltojumi ir tipiska lieta, ar ko sastopas arheologi, un ir arī vairākas jomas - ir atdarinājumi, mākslas tirgus viltojumi, kas ir populāri jau kopš renesanses, lai tirgotu turīgiem cilvēkiem kolekcionēšanai. Ir arī lietas, ko vilto pseidozinātnes vārdā. Vēstures fakti un mīti senajiem valdniekiem Latvijas teritorijā  Vai Kaupo, Visvaldis un Namejs bija valdnieki un vai pierādījumus viņu lomai un eksistencei varam gūt tikai hronikās? Kaupo Turaidā, Viestarts un Namejs Tērvetē un vēlāk visā Zemgalē, Visvaldis Jersikā, Tālivaldis Tālavā, Vetseke Koknesē, Lamekins Kursā - šiem un vēl citiem vīriem piešķirti dažādi apzīmējumi tam, kas viņi senāk bijuši Latvijas teritorijā. Viņus mēdz dēvēt par kungiem, ķēniņiem, virsaišiem, karaļiem. Varbūt tas arī sekmējis mītu, ka mums latviešiem senatnē bijuši pašiem savi karaļi. Kādam priekšstats par šādiem senajiem ķēniņiem vislabāk varētu būt izveidojies no mākslinieka Ludolfa Liberta pagājušā gadsimta 30.gados radītajām gleznām. Bet kādā vārdā ķēniņus vispareizāk dēvēt un vēl būtiskāk - kādi pavedieni mums ļauj ticēt, ka šādi vīri Latvijā kādreiz patiešām bijuši? To skaidro arheologs un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas departamenta vadītājs Jānis Ciglis. Sākumā mēģināsim saprast pieminēto vīru pareizā statusa nosaukumu.

Šodien ''Vēstures lappuse'' sērijā Guntars Paste ar Valdi Valteri atskatīsies vēsturisko Rīgas "Dinamo" komandu. Par Kandavas nometnēm, treneri Tihonovu, Baldera pienesumu, Znaroku, lielajām uzvarām, ''Jūras pērli'', dzeršanu un daudz ko citu.

25. oktobrī Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā norisināsies seminārs “Covid-19 liecību komplektēšana: pieredzes apmaiņa”. Kādā veidā apzinātas un saglabātas liecības par Covid-19 laiku? Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs aicina ar pieredzi dalīties dažādus liecību glabātājus. Kultūras rondo studijā Medicīnas vēstures muzeja pārstāvji Kaspars Vanags un Daina Auziņa, kā arī Literatūras, folkloras un mākslas institūta darbiniece Ilze Ļaksa-Timinska. Seminārā uzstāsies Latvijas mantojuma un pētniecības institūciju, kā arī sabiedrisko mediju pārstāvji, lai dalītos pieredzē par pandēmijas laika dokumentācijas iekļaušanu savās kolekcijās un arhīvos. Visplašāk seminārā būs pārstāvēta muzeju nozare. Covid-19 pandēmijas ietekme uz pasaules ekoloģiju, ekonomiku, sadzīvi, veselību, darba organizāciju, izglītību, zinātni, kultūru un citām nozarēm vēl tiek pētīta. Taču empīriskā līmenī jau tagad var apgalvot, ka tā ir būtisku pārmaiņu indikators. Kopš vīrusa izplatības sākuma 2019. gada nogalē līdz nesenam laikam, kad uzmanības fokuss novirzījies globālu ģeopolitisko norišu virzienā, publiskā un privātā telpa nav varējusi ignorēt aktualitātes, kas ar to saistītas.

Šoreiz sestdienas rīta kafiju malkojam kopā ar vēstures zinātņu doktoru un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesoru Hariju Tumanu, jo nule kā klajā laista viņa jaunākā grāmata "Antīkie tēli Rīgas ielās". Tās sakarā runājam par antīkās mākslas un vēstures nozīmi mūsdienās, prātojam, vai spējam saprast un atšifrēt vēstījumus, ko atstājusi antīkā pasaule, diskutējam par antīkajiem sižetiem mākslā un mūzikā, kā arī antīkajiem tēliem Rīgas arhitektūrā...  Apsveicu tevi ar jauno, apjomīgo un bagātīgi ilustrēto grāmatu "Antīkie tēli Rīgas ielās"! Klajā tā nākusi pavisam nesen, un tajā tu mums atklāj Rīgu no pilnīgi jauna skatu punkta, analizējot un skaidrojot antīkās izcelsmes tēlus un sižetus, pat dekorus un uzrakstus uz namu fasādēm! Te ir gan mūsu Radio mājas varoņi, gan daudzas citas zināmas un nezināmas personas. Kā tev radās šī ideja – padarīt tos atkal atpazīstamus? Tā bija nejaušība. 2014. gadā man vajadzēja nolasīt publisku lekciju Latvijas Universitātē, bet ar vienu noteikumu – tai vajadzēja būt saistītai ar Latvijas vēsturi. Bet es esmu antīkais vēsturnieks, mana tēma ir Grieķija un Roma. Uz brīdi biju stipri aizdomājies – man nebija tēmas… Taču tad man palīdzēja sieva. Reiz, sēžot pie vakariņu galda, spriedām par šo jautājumu, ka ir iespēja nolasīt lekciju, bet nav tēmas. Un tad viņa man pēkšņi teica – paskaties taču uz namu fasādēm, cik daudz tajās antīko tēlu! Tā bija ģeniāla ideja! Kā ābols, kas Ņūtonam uzkrita uz galvas... Domāju – nu, protams! Sāku vākt materiālus... Decembrī nolasīju lekciju un atskārtu, ka materiālu man ir tik daudz un vēl tik daudz kas jādara un jāstrādā, ka sapratu: jāveido nopietns pētījums un sāku strādāt. Un tā sešu gadu laikā grāmatu arī uzrakstīju. Vēl viens gads pagāja, grāmatu sagatavojot izdošanai. Tā ka kopumā grāmata tapusi septiņu gadu laikā. Kopš brīža, kad "Ņūtona ābols" nokrita uz tavas galvas līdz izdošanas brīdim – tas, šķiet, bija laiks, kad tu pilnīgi citām acīm sāki vērot katru ielas stūri, katru portālu un visu, kas tev apkārt? Es mainīju savu attieksmi pret Rīgu! Līdz tam, tāpat kā visi, pārvietojos no punkta A uz punktu B, nepievēršot uzmanību tam, kas apkārt. Ja vajadzēja parādīt kādiem draugiem un ārzemju ciemiņiem Rīgu, es tam pievērsu uzmanību, bet ikdienā nē. Kad sāku vākt materiālus, bez fotoaparāta uz Rīgas centru negāju. Sāku pētīt fasādes. Un pēkšņi ieraudzīju, ka pat tajā maršrutā, kas man ir pa ceļam no trolejbusa pieturas līdz fakultātei, ir tik daudz antīko sižetu – gan tēli, gan dekori, ko agrāk nebiju pamanījis! Es ļoti aizrāvos ar to visu – atklāju daudz jauna. Kad biju visu safotografējis un datorā sāku tuvāk aplūkot bildes, sāku pamanīt jaunas detaļas un tādas nianses, kuras, no ielas skatoties, pat nevar pamanīt. Jā, tas bija ļoti aizraujoši – kā detektīvs! Atšifrējot tēlus, nozīme ir katram žestam, elementam – jebkurai detaļai ir nozīme! Tikai tad, kad visu saliec kopā, iegūsti kopainu – tikai tad var saprast, kas tur attēlots. Tas izrādījās ļoti aizraujošs stāsts. Tas tiešām ir kā atšifrēt senos tekstus, kurus līdz šim neviens nav varējis izlasīt, un pēkšņi mēs tos lasām. Tas arī bija mana darba mērķis – pašam izlasīt un parādīt cilvēkiem tekstus, kas rakstīti Rīgas namu fasādēs. Cik lapu ir šai grāmatai? Tagad skatos – 575. ir pēdējā. Ir arī ļoti daudz ilustrāciju, grāmata ir smaga... Vai bija kaut kādi atklājumi vai pārsteigumi? Piemēram, tev par kaut ko bija radies viens priekšstats, bet pēkšņi izrādījās, ka viss ir pavisam citādi. Protams! Tas bija diezgan bieži. Tas jau sākās ar Operas namu, ar kuru arī visu sāku. Nobildēju, gāju uz bibliotēku un meklēju, kas mums ir pieejams, kāda ir literatūra, ko par to raksta. Kad sāku analizēt, sapratu, ka lasītais un redzētais neiet kopā. Gandrīz visi zinās slaveno cilni Operas nama fasādē – frontonā: centrālā figūra tur ir skaists tēls ar liru rokās. Visur var izlasīt, ka tas ir Apolons. Vispār jau loģiski – Apolonu gan jaunajos, gan senajos laikos attēloja ar liru rokās. Bet tad, kad sāku pētīt kompozīciju, sapratu, ka tas nelīmējas kopā. Kāpēc nelīmējas? Sanāk, ka tur ir divi Apoloni, un tā nevar būt! (smejas) Jo labajā pusē ir tāds smuks pāris – vīrietis un sieviete skaisti sēž blakus. Tā bija liela mīkla – kas viņi tādi ir? Pavisam droši joprojām nevaru apgalvot, bet no konteksta izriet, ka tie ir Apolons un Afrodīte, kas simbolizē harmoniju un mīlestību. Kompozīcija ir fantastiska! Kreisajā pusē redzam Silēnu un Dionīsu, pie tam reibuma stāvoklī. Tātad tā ir haotiska jūtu, emociju pasaule – reibums, haoss, tāda instinktu pasaule. Savukārt labajā pusē ir Apolona un Afrodītes harmoniskā pasaule, skaistums: kreisajā pusē Dionīsam ir delfīns un jūra, kas atkal ir tāda haosa stihija, bet labajā pusē ir gulbis, Amors un arī Harons – mirušo dvēseļu pārcēlājs pār Stiksas upi uz mirušo pazemi. Te Harons guļ, sapņaini nolicis savus airus un klausās mūziku – tātad viņš nestrādā. Tātad tā vairs nav Apolona pasaule. Un tad es atradu laikmetīgās preses liecības – jāsaka, ka žurnālisti, kas tajos laikos aprakstīja Operas namu, proti, 60. gados, paši labi nezināja visu tēlu nozīmi – var labi redzēt, ka viņi minēja. Bet viņi zināja kompozīcijas oficiālo nosaukumu - "Macht der Poesie" jeb "Dzejas vara". Tādā veidā apstiprinājās mana versija par to, ka centrālā figūra ir nevis Apolons, bet Orfejs, jo Orfejs ir atbildīgs par dzeju! Tādejādi Orfejs ir tas, kas nes harmoniju ar savu mākslu. Respektīvi, šī kompozīcija stāsta par mākslas varu, par mākslas spēku. Par mākslu, kas pasaulē nes harmoniju un skaistumu. Pilna teksta versija drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.  

Izstāstīt vēsturi dizaina valodā piedāvā "Dizaina pastaiga 2022".  Rīt, 20.oktobrī, ikgadējais notikums, kas vienas dienas garumā dod iespēju ielūkoties dizaina aizkulisēs, šogad veltīts dizaina un vēstures attiecībām. Pasākuma norises vieta – Latvijas Okupācijas muzejs, kurā visas dienas garumā notiks astoņas dizaina pastaigas jaunatklātajā ekspozīcijā „Ceļš uz gaismu”. Pastaigas vadīs dizaina biroja "H2E" dizaineri, bet dienas noslēgumā būs diskusija. Dizaina pastaigā kopā ar dizaina studijas "H2E" vadošo dizaineri Ingūnu Eleri devās Laima Slava. Ja arī jūs vēlaties kopā ar dizaineriem doties pastaigā, jāreģistrējas un jādodas uz šī gada centrālo pieturpunktu – Latvijas Okupācijas muzeja jaunatklāto ekspozīciju. Dienas noslēgumā plānota diskusija  „Dizains un vēsture”, kuru vadīs dramaturgs Lauris Gundars. Diskusijā piedalīsies Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieks Kārlis Dambītis, publiciste Sarmīte Kolāte, režisors un dramaturgs Ivo Briedis, kā arī "H2E" dizainere Ingūna Elere.

1972.gada aizritēja supersērija hokejā, kurā piedalījās PSRS un Kanādas izlases. Anatolijs Kreipāns un Valdis Valters dalās atmiņās par šo notikumu un stāsta- kādu ietekmi tas atstāja uz Pasaules hokeju, kā abas puses vienojās par sērijas norisi, kā arī atspoguļo visus svarīgākos notikumus, kas aizritēja gan laukumā, gan ārpus tā.

Šodien WilliamHill TV piedāvā rubriku- ''Vēstures lappuse'', kurā Valdis Valters ar viesi atskatīsies uz leģendāru sportistu bērnību, profesionālo karjeru, sasniegumiem un spilgtākajiem momentiem. Šajā epizodē par vienu labākajiem šaha spēlētājiem pasaules vēsturē, latvieti Mihailu Tālu.

Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā skatāma izstāde “Krimplēnmānija. Modes kliedziens padomju garderobē”, kurā eksponēts viens no Latvijā bagātākajiem krimplēna tērpu vākumiem no mākslinieces Annas Aizsilnieces kolekcijas, ko papildina muzeja krājuma priekšmeti un privāti apģērbu deponējumi, kā arī privātpersonu atmiņas par savulaik valdījušo “krimplēnmāniju” – to, kā šo audumu ieguva, šuva un valkāja. Vienmēr izskatīgais krimplēns iemiesoja sava laikmeta realitāti un bija praktiskāks par jebkuru citu moderno audumu. Vienlaikus krimplēna mode izgaismoja arī padomju sistēmas nepievilcīgo, pat traģikomisko pusi. Padomju Latvijā šis sintētiskais audums ienāca 60. gadu beigās – ar krietnu laika nobīdi, salīdzinot ar Rietumu pasauli. Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājamies ar muzeja speciālistiem Imantu Cīruli,  Agniju Cigelnieci un mākslinieci Annu Aizsilnieci.

Šodien WilliamHill TV piedāvā rubriku- ''Vēstures lappuse'', kurā Valdis Valters ar viesi atskatīsies uz leģendāru sportistu bērnību, profesionālo karjeru, sasniegumiem un spilgtākajiem momentiem. Šajā epizodē par vienu no ietekmīgākajiem futbolistiem pasaules vēsturē- Johanu Kruifu.

Latvijas Nacionālais vēstures muzejs izdevis tā fondos glabātās "Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas. 1941–1946". Ādolfs Karnups ilgus gadus pabija Valsts Vēsturiskā muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja amatā, dienasgrāmatā aprakstītais vēstures juku periods stāsta par muzejnieku centieniem piemēroties varas maiņām, arī pašaizliedzīgu risku, kara jukās glābjot vērtīgus muzeja priekšmetus. Dienasgrāmatu publiskošana ir gan piemineklis muzejnieka personībai, gan arī pamatīgs ķieģelis vēl neuzrakstītās Latvijas muzeju vēstures ēkā. Savā ziņā simboliski, ka ar grāmatu iepazīstina Sanita Kalna, muzeja patreizējā Etnogrāfijas nodaļas vadītāja, un arī grāmatas komentāru autore. Sarunā ar Sanitu Kalnu, taču jo īpaši – ar Arni Radiņu, muzeja direktoru un arī grāmatas pēcvārda autoru, stāstot par muzejinieku Ādolfu Karnupu un notikumiem muzeju vidē II Pasaules kara laikā, atkārtojas vārds “mēs”, tā sasaistot 1924. gadā dibināto Valsts Vēsturisko muzeju ar mūsdienām. Līdz šim Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas arī glabājušās ir Latvijas Nacionālā vēstures muzeja fondos, grāmata, kurā tās izdotas, sanākusi ļoti skaista – dizaina autore ir Zane Ērnštreite. Paralēli skaidrojošajiem tekstiem, ilustratīvajā materiālā izdevies parādīt autora skaidri salasāmo rokrakstu, kalendāra grafējuma precizitāti,  sena un ilgi glabāta papīra šķiedru dzeltējumu. Grāmata ne tikai rada taktilas sajūtas, bet patiesi ir fiziski ļoti sajūtama – tā ir liela formāta un ap 480 lappušu smaga. Etnogrāfa, arheologa Ādolfa Karnupa dzīvesgājumu iezīmē gadaskaitļi no 1904. līdz 1973. gadam. Tik tikko sākot interesēties par viņa personību, iemetot interneta meklētājā šo vārdu, pirmās norādes izlec uz Atmodas gados pārizdotajām, trīsdesmitajos gados tapušajām burtnīcām, kurās aprakstīti novadu tautas tērpi. Tās ir praktisku padomu burtnīcas, jo Latvijas laikā Ādolfs Karnups lasīja lekcijas Ata Ķeniņa vadītajā Krišjāņa Barona Tautas augstskolā, Latvijas sieviešu nacionālās līgas rokdarbu skolā. Viņš arī apzinājis, zīmējis Latvijas pilskalnus, pats vadījis arheoloģiskos izrakumus Raunas Tanīskalnā un Talsu pilskalnā. Kas tad Latvijā notiek dienasgrāmatās aprakstītajā periodā? Latvijā trīs reizes nomainās okupācijas vara. Latvijas Republika tiek okupēta, iekļauta Padomju Savienības sastāvā, tai sekojošās Vācijas okupācijas laikā muzejs darbību nepārtrauca, taču 1944. gadā vācieši, atkāpjoties no Rīgas, aizved līdzi vērtīgākās muzeja kolekcijas. Valsts Vēsturiskais muzejs tai laikā atrodas Rīgas pilī, pašā Vecrīgas sirdī. Varbūt tā ir vēlme fiksēt pilsētā notiekošo? „1944. gada 15. jūnijs. Ceturtdiena. Tērpu forogrāfēšana krāsās. Naktī Vācija sāk atmaksas uzbrukumus Anglijai ar “raķetlidmašīnām”.” Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas ir interesantas tieši ar to, ka tajās nav memuārliteratūrai raksturīgās notikumu atlases. Rakstītājs, lai arī aprautās frāzēs, taču fiksējis visu pēc kārtas: kolēģu gaitas, savu veselības stāvokli, laika apstākļus, politiskos notikumus. Neviens nevar paredzēt, kas nākotnes vēsturniekiem izrādīsies svarīgi. Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas nav lasāma kā memuārliteratūra. Tai pat laikā dienu plānotāja īsajās piezīmēs koncentrēts ārkārtīgi daudz stāstu. Grāmatā ir arī Jāņa Cigļa rakstīta Karnupa biogrāfija, Māras Ritmanes sastādīta bibliogrāfija. Pateicoties Kristīnes Želves filmai un romānam, mums tagad ir zināms vēl vienas Valsts Vēsturiskā muzeja darbinieces – Mērijas Grīnbergas stāsts, kura dodas līdzi no Latvijas evakuētajām muzeja vērtībām. Ādolfs Karnups bieži viņu piemin savās dienasgrāmatās, viņi ir kolēģi Etnogrāfijas nodaļā. Tik dažādi likteņi, kas arī savā veidā lieina, ka kara gados muzeji nepavisam nebija tā drošākā darba vieta. Arņa Radiņa pieminētā 1946. gada tiesas prāva iznīcina Ādolfa Karnupa zinātnieka karjeru, viņš tiek arestēts un apsūdzēts muzeja vērtību piesavināšanā. Kas īsti notika tai laikā, pie kā vainīgs tiesas priekšā bija Ādolfs Karnups? Tikko aprakstītajos juku laikos, ne tikai Karnups, vairāki muzeja darbinieki glāba un slēpa no citiem muzejiem pārņemtos priekšmetus, iemūrējot tos Rīgas pils lifta šahtā un pagrabā. Jo īpaši priekšmetus, kas saistījās ar Latvijas valsts vēsturi, kurus saglabāt negrasījās neviena no okupācijas varām. Taču slēpa arī latviskas senlietas, un viens no apsvērumiem, kas lika tā darīt, bija vācu okupācijas varas izteiktā vēlme Latvijas muzeju vērtības evakuēt. Kā notika šī priekšmetu slēpšana, kas darījās Rīgas pilī kā vērtslietu krātuvē, grūti šodien pat aptvert. Ādolfs Karnups muzeja priekšmetus slēpa ne tikai no kara un jukām, bet arī viņš neuzticējās padomju varas nozīmētajam jaunajam muzeja direktoram Jānim Blaumanim. Jo īpaši pēc gadījuma, kad Blaumanis nodeva lifta šahtā atrasto sudrabu muzeja restauratoram, lai Berķis izgatavotu Blaumaņa sievai rotas. Karnups turpmāk centās pārtvert, neiegrāmatoja muzeja priekšmetus, lai glābtu tos no izsaimniekošanas. 1946. gada pavasarī taisnība it kā uzvar, tiek ierosināta krimināllieta pret Jāni Blaumani, bet arī pret Ādolfu Karnupu, pat  Mēriju Grīnbergu vecāko – Grosvaldu vecāko meitu, kurai Latvijas laikā piederēja lietišķās mākslas salons lepnajā namā pretim Operai, un padomjlaikā nācās meklēt jaunu pielietojumu Grosvaldu, pēc padomju varas standartiem, pārāk plašajam dzīvoklim. Mērijai Grīnbergai vecākajai tiek piespriesti trīs gadi cietumā, sods vēlāk tiek mīkstināts. Šai pašā prāvā notiesā arī Ādolfu Karnupu – vispirms piesprieda nāvessodu, vēlāk to aizstāja ar desmit gadiem ieslodzījumā. No Astrahaņas Ādolfs Karnups atgriežas 1955. gadā, līdz mūža beigām strādā Paula Stradiņa vadītajā Medicīnas vēstures muzejā.