Podcasts about erdogana

Turčija je na razpotju med demokracijo in avtokracijo. V državi, ki se razprostira med Evropo in Azijo, vse bolj vre. Po aretaciji carigrajskega župana Ekrema Imamogluja, največjega tekmeca turškega predsednika Erdogana, so izbruhnili protesti. Ljudje branijo demokracijo, ne pustijo si vzeti svobode. Kako trdna je oblast dolgoletnega voditelja Turčije v času nepredvidljivih razmer v državi in na svetu? Kako pomembna za Evropo je druga najmočnejša vojska v zvezi NATO?

Prezydent Turcji Recep Tayyip Erdogan chce zdławić antyrządowe protesty i ograniczyć rolę opozycji. Jaki ma w tym cel? Kim jest Ekrem Imamoglu? Skąd się wziął w tureckiej polityce, jaka jest jego pozycja polityczna i dlaczego stał się wrogiem numer jeden prezydenta Erdogana?M.in. o tym rozmawiamy z dr Kingą Smoleń z Katedry Międzynarodowych Stosunków Politycznych w Instytucie Stosunków Międzynarodowych UMCS.

Skandāls, kas nule satricinājis prezidenta Trampa administrāciju, ieguvis „Signalgeitas” nosaukumu. Pēc kārtējā sarunu raunda starp Krievijas un ASV un Ukrainas un ASV delegācijām Saūda Arābijā Vašingtona nāca klajā ar paziņojumu, ka panākta vienošanās par ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā. Turcijas policija līdz ar simts citām personām aizturēja Stambulas mēru Ekremu Imamoglu.   Notikumus analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un politologs Arnis Latišenko. Tērzēšana ar sekām Skandāls, kas nule satricinājis prezidenta Trampa administrāciju, ieguvis „Signalgeitas” nosaukumu. „Signal” ir tīmekļa saziņas platforma, kas diezgan iecienīta Savienoto Valstu ierēdņu vidū, jo tai ir dažas saziņas konfidencialitāti veicinošas īpašības. Tomēr šī platforma nav ASV valdības oficiāli sertificēta ierobežotas pieejamības informācijas apritei. Prezidenta Trampa padomnieks nacionālās drošības jautājumos Maikls Volcs izveidoja „Signal” tērzēšanas grupu, lai apspriestu kopš 15. marta izvērstos ASV militāro spēku triecienus Jemenas hutiešu nemierniekiem. Piedalījās praktiski visi pašreizējās administrācijas nozīmīgākie cilvēki: viceprezidents Džeimss Deivids Venss, valsts sekretārs Marko Rubio, aizsardzības ministrs Pīts Hegsets, Centrālās Izlūkošanas pārvaldes direktors Džons Retklifs, Nacionālās izlūkošanas direktore Talsija Gabarda, finanšu ministrs Skots Besents, prezidenta īpašais vēstnieks Tuvajos Austrumos Stīvs Vitkofs un vairāki citi. Acīmredzot kļūmes dēļ grupai tika pieslēgts arī žurnāla „The Altantic” galvenais redaktors Džefrijs Goldbergs. Neviena nepamanīts viņš sekoja saziņai, pēc tam no tās atslēdzās un 24. martā publicēja rakstu ar nosaukumu „Trampa administrācija nejauši piesūtīja man teksta ziņojumus ar saviem kara plāniem”. Tā nu atklājās, ka militārās plānošanas jautājumi, kam pašsaprotami būtu jābūt ļoti rūpīgi glabātam noslēpumam, tikuši apspriesti saziņas platformā kā kādi brīvdienu izbraukuma plāni vai olu kulteņa receptes. Jāteic, redaktors Goldbergs bija pietiekami apzinīgs, lai neatklātu neko tādu, kas tiešām varētu radīt nopietnus militāri taktiskus riskus, tomēr šis un tas no saziņas satura nācis gaismā. Sevišķi netīkami skan viceprezidenta Vensa, aizsardzības ministra Hegseta izteikumi par „liekēžiem eiropiešiem”, kuriem jāpiestāda rēķins par Eiropai nozīmīga ūdensceļa atbrīvošanu ar amerikāņu spēkiem. Kā publikācijā norāda Džefrijs Goldbergs, šī tērzēšana „Signal” platformā rada nopietnas bažas par nacionālās drošības situāciju un ir, iespējams, Savienoto Valstu Spiegošanas likuma pārkāpums. Publikācijai sekoja pretrunīgi paziņojumi, Nacionālās drošības padomes pārstāvim Braienam Hjūzam pilnībā atzīstot notikušo, savukārt aizsardzības ministram Hegsetam un arī prezidentam Trampam nogānot redaktoru Goldbergu un viņa žurnālu, starp citu, vienu no prominentākajiem, kopš 1857. gada pastāvošu izdevumu. „Signalgeitas” tēma dominēja arī 25. martā Senāta Izlūkošanas komitejā, kur uz iepriekš plānotu noklausīšanos bija ieradušies Nacionālās izlūkošanas direktore Gabarda un CIP direktors Retklifs. Pagaidām Baltā nama pārstāvju izteikumu tonis liek domāt, ka administrācija nolēmusi „atšaudīties” ar apgalvojumiem par kārtējo politiski motivēto prezidenta Trampa „naidnieku” uzbrukumu. Kremļa diskrētā miermīlība 25. martā pēc kārtējā sarunu raunda starp Krievijas un ASV un Ukrainas un ASV delegācijām Saūda Arābijā Vašingtona nāca klajā ar paziņojumu, ka panākta vienošanās par ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā. Pārtraucot karadarbību, tiktu atvērtas ostas komerciālajam transportam, pirmām kārtām Krievijas un Ukrainas lauksaimniecības produkcijas eksportam. Šī vienošanās papildinātu to, kas paredz atturēšanos no triecieniem enerģētikas infrastruktūrai. Krievijas ir apgalvojusi, ka šī vienošanās esot spēkā kopš 18. marta, tikām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nosaucis šos apgalvojumus par kārtējiem Maskavas meliem. Starplaikā abas karojošās puses ir izdarījušas triecienus par objektiem, uz kuriem varētu attiekties šī vienošanās. Vakar Krievija publiskoja attiecīgās infrastruktūras kategorijas tās ieskatā: naftas pārstrādes rūpnīcas, naftas un gāzes cauruļvadi un uzglabāšanas ietaises, tostarp pārsūknēšanas stacijas, elektroenerģijas ražošanas un pārvades infrastruktūra, tostarp spēkstacijas, apakšstacijas, transformatori un sadalītāji, tāpat atomelektrostacijas un hidroelektrostaciju aizsprosti. Kas attiecas uz ugunspārtraukšanu jūrā, Kremlis pēc tās izziņošanas publiskojis papildu nosacījumus, proti – Krievija to sākšot ievērot tikai pēc tam, kad tiks atceltas sankcijas un ierobežojumi Krievijas Lauksaimniecības bankai un citām finanšu institūcijām, kas iesaistītas lauksaimniecības produkcijas tirdzniecībā. Prezidents Tramps, Baltajā namā tiekoties ar Savienoto Valstu vēstniekiem, izteicies, ka viņa administrācija apsverot šīs Maskavas prasības. Tas jau izraisījis kārtējās spekulācijas par Vašingtonas gatavību pakalpot Putina režīmam. Šādus noskaņojumus krietni uzkurinājusi arī ASV prezidenta īpašā vēstnieka Stīva Vitkofa nesenā intervija Trampam pietuvinātajam žurnālistam Takeram Karlsonam, kurā Vitkofs demonstrēja diezgan paviršu priekšstatu par Ukrainas situāciju un Kremlim un tā saimniekam komplimentāras domāšanas klišejas. Kas attiecas uz iespējamu sankciju atcelšanu, tad tādai būtu nepieciešama arī Eiropas Savienības un citu rietumvalstu piekrišana, un var tikai minēt, kādas sviras Baltā nama saimnieks šai ziņā varētu mēģināt iedarbināt. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis norādījis, ka Krievijas rīcība, pēc sarunu beigām izvirzot jaunus papildu noteikumus, ir sarunu partneru maldināšana. Ukraina Aizsardzības ministrija, savukārt, paziņojusi, ka par ugunspārtraukšanas pārkāpumu jebkādus Krievijas Melnās jūras flotes manevrus ar mērķi atgūt karadarbības rezultātā zaudētās pozīcijas jūras rietumdaļā. Bīstamais pilsētas galva 19. martā Turcijas policija līdz ar simts citām personām aizturēja Stambulas mēru Ekremu Imamoglu. Viņš tiek uzskatīts par nopietnāko prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana politisko konkurentu un galveno opozīcijas kandidātu 2028. gadā gaidāmajās prezidenta vēlēšanās. Dienu iepriekš Stambulas Universitāte anulēja viņa pirms ceturtdaļgadsimta iegūtos zinātniskos grādus biznesa vadībā un cilvēkresursu vadībā, apgalvojot, ka to piešķiršanā konstatētas atkāpes no noteikumiem. Starp citiem aizturētajiem ir divu Stambulas rajonu pašvaldību galvas, citi opozicionārās Demokrātiskās Tautas partijas aktīvisti, uzņēmēji un žurnālisti. Stambulas galvenā prokuratūra izvirzījusi İmamoglu apsūdzības noziedzīgas organizācijas vadīšanā, korupcijā, izspiešanā, kukuļņemšanā un naudas atmazgāšanā, kas saistīta ar pašvaldību līgumiem. Tāpat viņš tika apsūdzēts atbalstā par teroristisku organizāciju pasludinātajai Kurdistānas strādnieku partijai, jo veidojis priekšvēlēšanu aliansi ar kurdu intereses pārstāvošo Tautu līdztiesības un demokrātijas partiju, kas ir legāla politiska organizācija. Vēlāk šo apsūdzības daļu tiesa gan atcēla, koncentrējoties uz korupcijas tēmu. Šķiet, vara nebija rēķinājusies ar tik plašiem sabiedrības protestiem, kādi sākās pēc Imamoglu un viņa līdzgaitnieku arestiem. Stambulas, Ankaras, Izmiras ielās izgāja tūkstošiem protestētāju, kuru vidū sevišķi daudz ir studentu. Pūlis skandēja „Erdogans – diktators!” un „Imamoglu – tu neesi viens!” Valdība reaģēja ar pulcēšanās aizliegumiem, taču nākamajās dienās protesti tikai vērsās plašumā, pie tam tie aptvēra arī teritorijas, kas tradicionāli tikušas uzskatītas par prezidenta Erdogana un viņa Taisnīguma un attīstības partijas atbalsta punktiem. Notika sadursmes ar policiju, kura pret protestētājiem lietoja piparu gāzi un bloķēja pieejas atsevišķām ielām un iestādēm. Līdz šodienai, 26. martam, policija arestējusi vairāk nekā 1400 demonstrantus, no kuriem gandrīz tūkstotis joprojām ir apcietinājumā. Tiek ziņots, ka Turcijā ierobežota pieeja daudziem sociālās tīklošanas resursiem. Eiropadome reaģējusi uz notiekošo ar paziņojumu, ka tās ieskatā notiekošajam ir visas politiskā spiediena pazīmes. Visai pamanāmi uz notikušo reaģēja arī Turcijas liras kurss, nokrītoties par vairāk nekā 16 procentpunktiem un sasniedzot vēsturiski zemāko vērtību pret ASV dolāru. Pēc visām likumdošanas izmaiņām, kuras ļāvušas Erdoganam pavadīt Turcijas varas virsotnē jau divdesmit divus gadus, vispirms kā premjerministram, tad kā prezidentam, 2028. gadā viņš vairs nevar pretendēt uz nākamo termiņu, ja vien nepanāks izmaiņas konstitūcijā vai nesarīkos ārkārtas vēlēšanas pirms sava termiņa beigām. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Turčijo pretresajo protesti opozicije, ki se tako odziva na aretacijo opozicijskega politika Ekrema Imamogluja. Lahko bi rekli, da gre za enega največjih protestov proti vladavini predsednika Erdogana, ki je na oblasti že 22 let. Dogajanje v Turčiji spremlja naša dopisnica Karmen Švegl.

Jaké kapacity mají základní školy pro letošní zápisy do prvních tříd a jak se snaží vyrovnat s tzv. spádovou turistikou? Kam až by mohl dospět střet tureckých vládních úřadů s opozicí po zatčení předního rivala prezidenta Erdogana? A jak si vedla česká biatlonová reprezentace v právě skončené závodní sezoně?

Jaké kapacity mají základní školy pro letošní zápisy do prvních tříd a jak se snaží vyrovnat s tzv. spádovou turistikou? Kam až by mohl dospět střet tureckých vládních úřadů s opozicí po zatčení předního rivala prezidenta Erdogana? A jak si vedla česká biatlonová reprezentace v právě skončené závodní sezoně?

Jaké kapacity mají základní školy pro letošní zápisy do prvních tříd a jak se snaží vyrovnat s tzv. spádovou turistikou? Kam až by mohl dospět střet tureckých vládních úřadů s opozicí po zatčení předního rivala prezidenta Erdogana? A jak si vedla česká biatlonová reprezentace v právě skončené závodní sezoně?Všechny díly podcastu Hlavní zprávy - rozhovory a komentáře můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

- Do Turcji, w której rządzi Erdogan, nie mogę wrócić - podkreśla  w najnowszym odcinku „Globalnego Chrząszcza” Hüseyin Çelik, turecki dziennikarz, mieszkający w Polsce uchodźca polityczny. W rozmowie z Jerzym Haszczyńskim mówi o losie przeciwników politycznych Recepa Tayyipa Erdogana, w tym zwolenników ruchu Fethullaha Gülena, oraz o sytuacji w Turcji.  Hüseyin Çelik jest związany z organizacją Dunaj Instytut Dialogu, która odwołuje się do idei zmarłego w ubiegłym roku muzułmańskiego kaznodziei i twórcy systemu placówek edukacyjnych Fethullaha Gülena. Władze tureckie od czasu nieudanego puczu w 2016 roku uznały Gülena i jego zwolenników za głównego wroga. Nazywają ich terrorystami. Hüseyin Çelik opowiada o tym, jak polityka dzieli w Turcji rodziny. - „Nawet moi krewni zaczęli mnie nazywać terrorystą”. Jego rodzice nie rozumieją jego wyborów politycznych, oboje głosują na Erdogana i jego partię. „Mama uważa, że ja źle robię, jej zdaniem Erdogan jest wielkim przywódcą jak kalif, uważa, że on jest obrońcą islamu”. Dla gości podcastu „Globalny Chrząszcz” polski nie jest pierwszym językiem, ale mają w nim dużo ciekawego do opowiedzenia. Kup subskrypcję „Rzeczpospolitej” pod adresem: czytaj.rp.pl

Anita Werner i Michał Kołodziejczyk, autorzy bestsellerowego reportażu "Mecz to pretekst", tym razem odwiedzili Tanzanię, Brazylię, Rwandę i Turcję, by tam poszukać ludzi, którzy w futbolu odnaleźli nadzieję. Nadzieję na lepsze życie, albo na życie w ogóle. Zapraszam do rozmowy z autorami oraz zakupienia książki na https://bit.ly/nadzieja-podroz #współpraca

Wybory powszechne w Gruzji. Czy oligarcha rządzący krajem od 12 lat utrzyma władzę i powstrzyma kraj przed ścisłą integracją z Unią Europejską?  Dlaczego ciągle ponad jedna trzecia Gruzinów wspiera Bidzinę Iwaniszwilego i czy mobilizacja opozycji wystarczy, by go pokonać. Jak jest rola Rosji w tych wyborach, jaka Unii Europejskiej? I co ich wynik będzie oznaczał dla regionu zawieszonego między Rosją a Europą? Prezydent Turcji chce przyłączyć kraj do grupy BRICS. Czy Erdogan chce się również izolować od Zachodu? Afgańscy talibowie po raz kolejny ograniczają prawa obywatelskie kobiet i nie tylko. Czy nadzieje na liberalizację reżimu talibów były mrzonką? Uczestnicy szczytu państw dawnej Wspólnoty Brytyjskiej chcą dyskusji na temat reparacji za handel niewolnikami z wysp karaibskich. Czy Londyn zgodzi się choćby na rozpoczęcie debaty na ten temat? Następca tronu Arabii Saudyjskiej osobiście zaangażował się w zakup angielskiego klubu piłkarskiego. Czy miliardy dolarów przeznaczane na sport wystarczą, by zmienić obraz tego kraju? A także: o chińskich artystach, którzy chodzą na smyczy władz. I nie tylko chińskich. Rozkład jazdy:  (02:09) Stasia Budzisz o wyborach w Gruzji (26:38) Karol Wasilewski o izolacji Erdogana od Zachodu (46:07) Świat z boku - Grzegorz Dobiecki o artystach na smyczy władz (53:16) Podziękowania (1:00:19) Adrian Bąk o sportwashingu Arabii Saudyjskiej (1:18:59) Agnieszka Kuszewska-Bohnert o reżimie talibów (1:42:51) Justyna Eska-Mikołajewska o karaibskich reparacjach (1:56:36) Do usłyszenia --------------------------------------------- Raport o stanie świata to audycja, która istnieje dzięki naszym Patronom, dołącz się do zbiórki ➡️ ⁠https://patronite.pl/DariuszRosiak⁠ Subskrybuj newsletter Raportu o stanie świata ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠➡️ ⁠https://dariuszrosiak.substack.com⁠ Koszulki i kubki Raportu ➡️ ⁠https://patronite-sklep.pl/kolekcja/raport-o-stanie-swiata/⁠ [Autopromocja]

Prethodne nedelje digli smo MIG-ove zbog (navodno) špijunskog balona, dobili mandatara za novu vladu i preživeli još jedne "teške dane". Dok se u Beogradu otvara novi restoran Džejmija Olivera, u Novom Sadu neki novi klinci zatvaraju fakultete. Saznajte i zašto Erdogana ne voli srpski krug dvojke, šta je Informer ovaj put lešinario i kakvi su naši obaveštajci. I gde je nestala Ana? Fotke IG: @bucucnostsrbijeav, screenshot IG: @jamiesitalianserbia, screenshot --- Kripto voleti: Viktor BTC bc1q4estcdlypugcz5hnwd8z0gl64lmh6l2lsy23yt Nenad BTC 1AcKQwLtpnd9CmYD1N26tGtiBZaD8Jtb7M (ostali kada otvore) Od sada nas možete podržite i na YouTubeu: https://www.youtube.com/channel/UCbYHvSoOkkHfhPTNkz4RmQg/join Budite vi sponzor podkasta na Patreonu: https://www.patreon.com/njuz Kupite NJUZ majice: https://www.dechkotzar.com/sr/tag/njuz/ --- Audio podcasti: Deezer https://www.deezer.com/en/show/1736292 Soundcloud https://soundcloud.com/njuz-net Apple https://podcasts.apple.com/us/podcast/njuznet/id1531300158 Spotify https://open.spotify.com/show/5M6FZXlro5U1bmjgj8xWiN Google https://podcasts.google.com/feed/aHR0cHM6Ly9mZWVkcy5zb3VuZGNsb3VkLmNvbS91c2Vycy9zb3VuZGNsb3VkOnVzZXJzOjg3ODUzNDAwNS9zb3VuZHMucnNz Njuzovci na Instagramu: https://www.instagram.com/je.li.savetaa/ https://www.instagram.com/nenad.milosavljevic/ https://www.instagram.com/graforidza/ https://www.instagram.com/viktorxmarkovic/ https://www.instagram.com/marko_drazic/ https://www.instagram.com/vvukovv/ 00:00 Uvod 00:50 Klapa 01:52 Prvoaprilska šala 05:55 Hvala Vi! 08:00 Balon kod Valjeva 17:11 Teški dani su pred nama 22:23 Gde je Ana Brnabić 26:00 Džejmi Oliver u Beogradu 33:09 Da li to znači da su naši obaveštajci bezveze 39:25 Erdogana ne voli turski krug dvojke 42:00 Seoba u Niš 48:52 Informer lešinari 55:43 Studenti blokirali fakultet 01:05:00 Ja sam Ković 01:08:00 Mladen u Smederevu #podcast #srbija #najnovije #balkan #jamieoliver #food #travel

Opozycja triumfuje w wyborach lokalnych w Turcji. Po raz pierwszy od 2002 roku Partia Sprawiedliwości i Rozwoju prezydenta Erdogana przegrała wybory, a porażka jest tym dotkliwsza, że opozycja zyskała lub utrzymała władzę w pięciu największych miastach Turcji. Czy te wybory zwiastują koniec rządów prezydenta, który przekształcił kraj w wyborczą autokrację? Co zdecydowało o jego porażce? Gość: Łukasz Wójcik --------------------------------------------- Raport o stanie świata to audycja, która istnieje dzięki naszym Patronom, dołącz się do zbiórki ➡️ ⁠https://patronite.pl/DariuszRosiak⁠ Subskrybuj newsletter Raportu o stanie świata ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠➡️ ⁠https://dariuszrosiak.substack.com⁠ Koszulki i kubki Raportu ➡️ ⁠https://patronite-sklep.pl/kolekcja/raport-o-stanie-swiata/⁠ [Autopromocja]

Łukasz Grzymisławski rozmawia z Marceliną Szumer-Brysz, dziennikarką, autorką książki "Turcja. Na wschód od Zachodu". W niedzielnych wyborach lokalnych w Turcji Partia Sprawiedliwości i Rozwoju (AKP) prezydenta Turcji Recepa Tayyipa Erdogana przegrała z opozycyjną Republikańską Partią Ludową (CHP). Jaki będzie to miało wpływ na przyszłe wybory prezydenckie w tym kraju? Kim jest Ekrem Imamoglu, dotychczasowy burmistrz Stambułu z CHP, który właśnie wywalczył reelekcję i który ma szansę zostać następnym prezydentem Turcji? Jak dziś wygląda dostęp Turków do niezależnych informacji? Więcej podcastów na: https://wyborcza.pl/podcast. Piszcie do nas w każdej sprawie na: listy@wyborcza.pl.

Turcijā aizvadītajās pašvaldību vēlēšanās būtisku zaudējumu cietusi prezidenta Erdogana partija. Gan lielākajās pilsētās, gan vairākās mazākās municipalitātēs tai būs jāpaliek opozīcijā. Jautājums, kā  tas ietekmēs politiku nacionālā līmenī? Runājam arī par Krievijas "garo roku". Vairāku starptautisko mediju pētījums par Havanas sindromu, kad diplomātiem pēkšņi kļūst slikti, norāda, ka iespējams, to visu ir organizējusi Krievija, izmantojot īpašu ieroci. Ir arī citi notikumi, kas norāda par valstu spējām aizsargāt savu teritoriju un cilvēkus no Krievijas īpašajiem aģentiem. Aktualitātes analizē politologi Arnis Latišenko un Andis Kudors un ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis. Erdogana smagākā sakāve 31. martā Turcijas vēlētāji deva mandātu nākamajiem četriem gadiem vairāk nekā 23 000 vietvaru amatpersonu, sākot ar galvaspilsētas un lielpilsētu mēriem, beidzot ar rajonu padomju locekļiem. Tāpat tika ievēlēti daudzi tūkstoši zemākā līmeņa pašvaldību – pilsētciematu, ciemu un apkaimju – vadītāju un citu nepolitisku amatpersonu. Vēlēšanu rezultāti tūdaļ nonāca pasaules mediju ziņu augšgalā, jo šī ir pirmā reize nu jau vairāk nekā divas desmitgades ilgstošajā prezidenta Radžipa Taijipa Erdogana un viņa Taisnības un attīstības partijas varas periodā, kad šī partija nacionāla mēroga vēlēšanās nav līdera pozīcijās. Gaisušas ne tikai valdošās partijas cerības atgūt teikšanu galvaspilsētā Ankarā un valsts lielākajā pilsētā Stambulā. Līdz ar Turcijas ceturtās lielākās pilsētās Bursas mēra amata zaudēšanu tagad piecas lielākās Turcijas pilsētas ir galvenā opozīcijas spēka – kreisi centriskās Republikāņu tautas partijas rokās. Turcijas provincēs nozīmīgākā vara pieder centrālās valdības ieceltajiem gubernatoriem, tomēr arī provinču parlamentiem ir sava loma vietējo saimniecisko, infrastruktūras, vides, kultūras un tamlīdzīgu jautājumu risināšanā. Ja līdz šim Taisnības un attīstības partija dominēja trīsdesmit deviņu provinču parlamentos, tad astoņpadsmit no tiem šajās vēlēšanās ir zaudēti, vietā iegūstot tikai trīs. Arī šajā gadījumā lielākais ieguvējs ir Republikāņu tautas partija, savukārt tradicionāli konservatīvākajās provincēs valsts centrālajā daļā – islāmistiski konservatīvā Jaunā labklājības partija, kam šajās vēlēšanās ir trešais lielākais iegūto balsu skaits. Savas pozīcijas vietvarās nedaudz uzlabojusi kurdu minoritātes intereses pārstāvošā Tautas vienlīdzības un demokrātijas partija, esošo visumā saglabājusi Erdogana partijas sabiedrotā Nacionālistiskās kustības partija. Kā norāda analītiķi, šīm vietvaru vēlēšanām, jādomā, būs nozīmīga ietekme uz visas valsts tālāko politisko attīstību. Saskaņā ar pašreiz spēkā esošo konstitūciju, Radžipa Taijipa Erdogana pēdējais prezidentūras termiņš noslēdzas 2028. gadā, taču līdz šim tika pausti pieņēmumi, ka līderis, kuram netrūkst autoritāru tendenču, mēģinās mainīt likumdošanu un palikt pie valsts stūres ilgāk. Tagad šāda iespēja šķiet krietni mazāk ticama. Kremļa „klusuma skaņa” Havanas sindroms – tā iedēvēts fenomens, kas nu jau kādus septiņus gadus periodiski pavīdējis preses virsrakstos, tomēr paliekot versiju un pieņēmumu līmenī. 2017. gadā parādījās informācija, ka vairāki amerikāņu un kanādiešu diplomātisko misiju darbinieki, kas iepriekšējā gada beigās uzturējušies Kubas galvaspilsētā Havanā, piedzīvojuši neizskaidrojamas veselības problēmas. Jau tobrīd izskanēja aizdomas, ka pret viņiem lietots kāds slepens ierocis, visdrīzāk ultraskaņas vai mikroviļņu avots. Tiešu pierādījumu tobrīd gan nebija, taču diplomātisko attiecību paplašināšanās starp Savienotajām Valstīm un Kubu, kas bija iezīmējusies prezidenta Obamas administrācijas laikā, līdz ar šo notikumu aprāvās. Nākamajos gados parādījās ziņojumi par līdzīgiem gadījumiem ar amerikāņu diplomātiem un slepeno dienestu darbiniekiem citur pasaulē, sākot ar Guandžou Ķīnā un Tbilisi Gruzijā, beidzot ar Savienoto Valstu galvaspilsētu Vašingtonu. Fenomena oficiālais apzīmējums ir „anomālie veselības incidenti”, un, saskaņā ar amerikāņu izlūkdienestu kopienas 2022. gada septembra slepenu ziņojumu, tā galvenās pazīmes ir: „akūtas audiovestibulāras sensoras parādības, tai skaitā skaņas un/vai spiediena sajūta, reibonis, līdzsvara zudums un ausu sāpes; spēcīga ietekme uz atrašanās vietas vai virziena izjūtu”. Dažiem no Havanas sindroma upuriem bija konstatējami nelieli galvas smadzeņu vai dzirdes orgānu bojājumi, vairākos gadījumos viņi izjuta ilgstošas veselības problēmas. 2021. gadā Džo Baidena administrācija pieņēma likumu par dāsnu kompensāciju izmaksu apstiprinātu anomālo veselības incidentu gadījumos, tomēr oficiāli Savienotās Valstis joprojām nav atzinušas, ka Havanas sindroms būtu saistāms ar kādas naidīgas varas mērķtiecīgu darbību. Iespējams, par pagrieziena punktu šai ziņā kļūs 1. aprīļa publikācija Rīgā bāzētajā tīmekļa izdevumā „The Insider, kas tapis sadarbībā ar amerikāņu telekanāla CBS ziņu programmu „60 Minutes” un vācu izdevumu „Der Spiegel”. Raksta autori Romāns Dobrohotovs, Kristo Grozevs un Mihaels Veiss atklāj veselu buķeti faktu, kas zināmos Havanas sindroma gadījumus sasaista ar Krievijas bruņoto spēku Galvenās izlūkošanas pārvaldes Vienības 29155 aktivitātēm. Tā ir tā pati vienība, kuras vārds kļuva bēdīgi slavens pēc izbijušā dubultaģenta Sergeja Skripaļa un viņa meitas Jūlijas saindēšanas Lielbritānijā. Kā tagad noskaidrots, šo slepkavību un diversiju lietpratēju kontā ir arī divi mēģinājumi noindēt bulgāru ieroču rūpnieku Emilianu Gebrevu un vesela sērija sprādzienu viņa kompānijai piederošās noliktavās Bulgārijā un Čehijā, kas prasījuši vairāku desmitu cilvēku dzīvības, tāpat dalība apvērsuma mēģinājumā Melnkalnē un diversiju darbība Ukrainā. Pirmais uzbrukums, izmantojot Havanas sindromu izraisošo ieroci, noticis nevis 2016. gadā Havanā, bet 2014. gadā Frankfurtē pie Mainas, Vācijā. Iespējams, ka pēdējais uzbrukums, savukārt, fiksēts pagājušā gada jūlijā Viļņā, NATO samita laikā. Raksta noslēguma daļā autori akcentē Savienoto Valstu valdības rīcību, kura līdz šim centusies notušēt uzbrukumu mērogu un raksturu. Pēc autoru domām, iemesls ir bažas, ka atklātais atbaidīs potenciālos diplomātiskā dienesta darbiniekus, kā arī tas, ka šāda mēroga uzbrukumi pret Savienoto Valstu pārstāvjiem var tikt traktēti kā karadarbība, kas prasītu attiecīgu reakciju.  Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Co znamená pro tureckého prezidenta Erdogana neúspěch v místních volbách, ve kterých jeho strana nezískala žádné velké město? Jak vypadají terapeutická skupinová sezení, které jsou ode dneška povinná pro některé provinilé řidiče? Čeho dosáhla izraelská armáda dvoutýdenním zásahem v největší nemocnici v Gaze? A jak staré jsou kořeny zvyku, že na přestupný rok se velikonoční pomlázka otáčí a ženy vyplácejí muže?

Co znamená pro tureckého prezidenta Erdogana neúspěch v místních volbách, ve kterých jeho strana nezískala žádné velké město? Jak vypadají terapeutická skupinová sezení, které jsou ode dneška povinná pro některé provinilé řidiče? Čeho dosáhla izraelská armáda dvoutýdenním zásahem v největší nemocnici v Gaze? A jak staré jsou kořeny zvyku, že na přestupný rok se velikonoční pomlázka otáčí a ženy vyplácejí muže?

Co spowodowało, że partia AKP prezydenta Erdogana przegrała wybory lokalne w Turcji? Zmiany pokoleniowe, kłopoty gospodarcze czy krótkowzroczność klakierów otaczających "Sułtana"? Zapewne wszystkiego po trochu. Na pytania Jarosława Kociszewskiego o zaskakujące wyniki wyborów w Turcji odpowiada Adam Balcer. 

Co znamená pro tureckého prezidenta Erdogana neúspěch v místních volbách, ve kterých jeho strana nezískala žádné velké město? Jak vypadají terapeutická skupinová sezení, které jsou ode dneška povinná pro některé provinilé řidiče? Čeho dosáhla izraelská armáda dvoutýdenním zásahem v největší nemocnici v Gaze? A jak staré jsou kořeny zvyku, že na přestupný rok se velikonoční pomlázka otáčí a ženy vyplácejí muže?Všechny díly podcastu Hlavní zprávy - rozhovory a komentáře můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Desítky milionů obyvatel Turecka vyrazí v neděli k urnám. Skutečnost, že jde o volby místní, nic neubírá na jejich osudovosti. Podle některých názorů se v nich rozhoduje o osudu demokracie a právního státu.

Desítky milionů obyvatel Turecka vyrazí v neděli k urnám. Skutečnost, že jde o volby místní, nic neubírá na jejich osudovosti. Podle některých názorů se v nich rozhoduje o osudu demokracie a právního státu.Všechny díly podcastu Názory a argumenty můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Pełnej wersji podcastu posłuchasz w aplikacji Onet Audio. Całość TYLKO w aplikacji Onet Audio. Subskrybuj pakiet Onet Premium i słuchaj bez limitu. „Wizyta w Kijowie Radosława Sikorskiego to powiew optymizmu" – komentuje Zbigniew Parafianowicz. Podsumowując podróż służbową Ministra Spraw Zagranicznych, zastanawia się też nad procesem obsadzania kluczowych stanowisk państwowych przez nową władzę. "Nowa ekipa rządząca ma prawo decydować o obsadzie kluczowych stanowisk państwowych, aby w pełni realizować politykę, za którą bierze odpowiedzialność" – podkreśla. W dalszej części prowadzący dokonują podsumowania polityki zmarłego Wolfganga Schäuble oraz podkreślają ukraiński sukces w zniszczeniu okrętu Floty Czarnomorskiej. W głównej części podcastu Witold Jurasz i Zbigniew Parafianowicz skupiają się na podsumowaniu roku 2023, analizując kluczowe wydarzenia i konsekwencje polityki międzynarodowej. Niewątpliwie jednym z najważniejszych momentów minionego roku była druga wizyta prezydenta USA Joe Bidena w Polsce i zmiana pozycji Polski w strukturach NATO. "Z przynależności kategorii B przeszliśmy do kategorii A" – podsumowuje Witold Jurasz. Kluczowe wydarzenia na arenie międzynarodowej determinują konflikty, czego doskonałym przykładem jest nakaz aresztowania Władimira Putina przez Międzynarodowy Trybunał Karny za zbrodnie na Ukrainie. Trwająca już blisko dwa lata wojna za wschodnią granicą znacząco przyczyniła się do przyjęcia Finlandii (a wkrótce również Szwecji) do NATO, co z perspektywy Polski ma pozytywny wpływ na bezpieczeństwo. Patrząc globalnie, trudno pominąć też bunt w Sudanie przeradzający się w krwawą wojnę domową, konflikty w Jemenie czy ataki Hamasu na Izrael, który zdawał się być zbyt pewny swojego bezpieczeństwa. Rok 2023 to również potwierdzenie kontynuacji rządów Erdogana i Xi Jinpinga, nieudany bunt oraz śmierć Prigożyna i zachwianie przyjacielskich relacji polsko-ukraińskich. 

Rezņikova atlaišana un korupcijas apkarošana Ukrainā. Putina un Erdogana tikšanās Sočos. Afganistāna divus gadus pēc Rietumu aiziešanas. Aktuālākos ārpolitikas notikumus komentē ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis, politologs Dmitro Ļevus un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka.    Kad „drīz” var nozīmēt „nekad” Melnās jūras labības iniciatīva, bieži dēvēta par „Labības vienošanos”, varētu drīz atkal stāties spēkā – šādi starptautiskā prese interpretē Turcijas prezidenta Radžipa Taijipa Erdogana teikto preses konferencē pēc tikšanās ar agresorvalsts Krievijas vadoni Vladimiru Putinu pirmdien Melnās jūras kūrortā Sočos. Citējot precīzi, Turcijas līderis pauda, ka abi sarunu partneri „drīz spēs panākt risinājumu, kas piepildīs gaidas”. Grūti gan teikt, ko varētu nozīmēt šis „drīz”. No vienas puses, pati „Labības vienošanās” noslēgšana pagājušā gada jūlijā bija nepārprotams Turcijas līdera diplomātiskās jaudas apliecinājums. No otras puses, Krievija visnotaļ apzinās, ka Ukrainas lauksaimniecības produkcijas eksports uz trešās pasaules valstīm, respektīvi, Krievijas iespējas šo eksportu bloķēt, ir iedarbīgs ietekmes instruments. Šī izpratne acīmredzot arī bija galvenais motīvs, kāpēc šī gada jūlijā Krievija atteicās pagarināt vienošanos un uzsāka mērķtiecīgus raķešu un dronu triecienus Ukrainas ostu infrastruktūrai. Tiesa, šie triecieni ir pierimuši pēc vairākiem ukraiņu peldošo dronu sekmīgiem uzbrukumiem Krievijas militārajiem un civilajiem kuģiem. Kremļa nosacījumi vienošanās darbības atjaunošanai ir ierobežojumu atcelšana Krievijā ražotās pārtikas un minerālmēslu eksportam. Šīs produkcijas eksports nav pakļauts tiešām sankcijām, taču, kā norādījusi Krievija puse, grūtības radot ar maksājumiem, loģistiku un apdrošināšanu saistītie ierobežojumi. Viena no prasībām esot Krievijas Lauksaimniecības bankas jeb Rosseļhozbank pieslēgšana atpakaļ starptautiskajai norēķinu sistēmai SWIFT. Minētajā preses konferencē Putins paziņoja par plānu eksportēt uz Turciju miljonu tonnu Krievijas labības par samazinātām cenām, lai vēlāk šī labība, pārstrādāta Turcijas rūpnīcās, tiktu nogādāta valstīs, kuras cieš no pārtikas trūkuma. Tāpat Krievija esot gatava kā humāno palīdzību piegādāt sešām Āfrikas valstīm pa piecdesmit tūkstošiem tonnu labības katrai. Turcijas prezidents arī izteicās, ka Ukrainai vajadzētu mīkstināt savu pozīciju attiecībā pret Krieviju. Reaģējot uz to, Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba Ukrainas televīzijas pārraidē paziņoja, ka viņa valsts negrasās atteikties no principiālas nostājas nevienā no būtiskajiem jautājumiem.   Ukrainas aizsardzības jomas vadības maiņa Pirmdien Ukrainas līdzšinējais aizsardzības ministrs Oleksijs Rezņikovs iesniedza prezidentam Zelenskim atkāpšanās rakstu. Šis solis sekoja valsts galvas svētdienas paziņojumam, ka viņš plāno nomainīt Rezņikovu ar Rustemu Umerovu, Krimas tatāru izcelsmes uzņēmēju, kurš līdz šim ieņēma Ukrainas Valsts īpašumu fonda vadītāja amatu. Vakar Rezņikova demisiju apstiprināja arī Ukrainas Augstākā Rada; Umerovam paredzēts stāties amatā šodien. Rezņikovs ieņēma aizsardzības resora vadītāja amatu 2021. gada novembra sākumā, nepilnus četrus mēnešus pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, un viņa nopelni Ukrainas sekmīgā pretestībā agresijai ir neapšaubāmi. Kā sevišķi nozīmīgs tiek vērtēts Rezņikova ieguldījums t.s. Ramšteinas formāta sarunās, kas veido sabiedroto militāro atbalstu Ukrainai. Šajā procesā Ukraina saņēmusi arvien efektīvākus bruņojuma veidus, kuru piegāde sākotnēji tikusi atteikta. Tomēr publiskajā telpā, sevišķi pēdējā pusgadā, vairojusies informācija par problēmām aizsardzības resorā – neadekvātiem iepirkumiem un korupciju, kas, kā zināms, ir Ukrainas pārvaldes struktūrās plaši izplatīta liga. Nevienam no šiem skandāliem gan nav tiešas saistības ar ministra darbību, tomēr tie nepārprotami ir motīvs viņa nomaiņai. Jau izskanējusi informācija, ka Oleksijs Rezņikovs savu karjeru varētu turpināt kā Ukrainas vēstnieks Lielbritānijā. Kas attiecas uz jauno aizsardzības ministru Rustemu Umerovu, viņš tiek uzskatīts par visai piemērotu kandidātu. Būdams Augstākās Radas deputāts, Umerovs nodarbojies ar ārzemju militārās palīdzības jautājumiem, t.sk. ar šī procesa caurspīdīguma veicināšanu. Tāpat viņš piedalījies Ukrainas delegācijās gan sarunās ar Krievijas pusi Baltkrievijā tūlīt pēc iebrukuma pagājušajā gadā, gan sarunās par t.s. Melnās jūras labības vienošanos.   Divi gadi, kopš Rietumi pameta Afganistānu 30. augustā apritēja divi gadi, kopš pēdējie Savienoto Valstu karavīri pameta Afganistānu, līdz ar to noslēdzot divdesmit gadus ilgušo rietumvalstu militāro klātbūtni. ASV vadītās koalīcijas iebrukums 2001. gadā sagrāva toreizējo radikālās islāmistu kustības Taliban varu, taču tā arī nespēja iznīdēt tās ietekmi, un talibu pretestība turpinājās visas šīs divas desmitgades, prasot kā rietumvalstu karavīru, tā afgāņu dzīvības. Galu galā 2020. gada februārī tika noslēgta vienošanās starp kustību Taliban un Savienotajām Valstīm par pakāpenisku amerikāņu karaspēka izvešanu apmaiņā pret talibu apņemšanos nedot pajumti to kontrolētajās teritorijās islāma teroristu organizācijām. Vienošanās tika slēgta, nepiedaloties toreizējai Afganistānas Islāma republikas valdībai, un Savienotās Valstis neuzņēmās garantijas tobrīd oficiālās Kabulas valdības pastāvēšanai. Kā izrādījās, šī vara nebija spējīga noturēties bez amerikāņu militārās klātbūtnes un sagāzās burtiski kā kāršu namiņš. Brīdī, kad pēdējie amerikāņu karavīri pameta Kabulas lidostu, galvaspilsēta jau bija talibu rokās, savukārt pūļi to afgāņu, kuri jutās apdraudēti, jo bija sadarbojušies ar okupācijas spēkiem, izmisīgi mēģināja iekļūt pēdējās lidmašīnās. Kā liecina statistika, pirms amerikāņu karaspēka izvākšanas no Kabulas evakuēti apmēram 125 000 cilvēku, no kuriem 6000 bija Savienoto Valstu pilsoņi. Šī gada jūlijā publiskots ASV Valsts departamenta ziņojums atklāja, ka amerikāņu aiziešana bijusi vāji plānota un vadīta, valdībai nerēķinoties ar tik nelāgu scenāriju, kāds tas galu galā izrādījās. Pagājušajos divos gados Afganistānas jaunie saimnieki talibi savu varu tikai konsolidējuši. Valstī nav nopietnas opozīcijas, kas varētu apdraudēt režīma stabilitāti, tai skaitā sekmīgi tikušas apkarotas tādas konkurējošas radikālā islāma kustības kā Islāma valsts u.c. Visdramatiskākās pārmaiņas šie divi gadi nesuši afgāņu sievietēm, no kurām daudzas pagājušajās desmitgadēs bija jau apradušas ar salīdzinoši rietumnieciskiem tiesību standartiem. Tagad viņām atļauta vien sešu klašu izglītība, pie kam nesen aizliegts arī doties mācīties uz ārzemēm. Tāpat sievietēm liegts apmeklēt publiskos parkus un treniņzāles, strādāt nevalstiskās organizācijās un ANO struktūrās. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.     

Całość TYLKO w aplikacji Onet Audio. Subskrybuj pakiet Onet Premium i słuchaj bez limitu.   W odpowiedzi na upór Warszawy w sprawie niewpuszczania do Polski ukraińskiego zboża Kijów postanowił do Polski nie wypuszczać swoich parlamentarzystów. Wyjazdy są zawieszone na razie do 15 września, czyli do dnia, kiedy kończy się unijne embargo na wwóz ukraińskich produktów rolnych do UE – premier Morawiecki zapowiedział, że jego rząd zniesienia tego embarga nie uzna, więc Ukraina przeszła od bitwy na oświadczenia do konkretnych działań politycznych. Michał Broniatowski i Adam Jasser rozmawiają w podcaście "O świecie w Onecie" również o widowiskowej walce prezydenta Zełenskiego z korupcją i oraz o zakończonej fiaskiem wizycie prezydenta Erdogana w letniej rezydencji prezydenta Putina w Soczi. Ukraińscy deputowani do Rady Najwyższej dostali formalny zakaz wyjazdów do Polski, co jak zauważa Jasser, jest objawem poważnego ochłodzenia stosunków Warszawy z Kijowem. Następuje wzajemna eskalacja niemądrych działań, a tymczasem przyjaźń Polski i Ukrainy, potwierdzana na wielu innych polach, powinna w przypadku sporów ułatwiać ich rozwiązywanie w rozmowie, a nie we wzajemnych połajankach. Stop korupcji Wołodymyr Zełenski wykonuje bardzo widowiskowe działania, mające potwierdzić wobec świata, że aktywnie zwalcza korupcję. Właśnie zwolnił swojego najbardziej znanego ministra Ołeksija Reznikowa, który odpowiadał za resort obrony i którego umiejętnościom negocjacyjnym i kontaktom w świecie Ukraina zawdzięcza to, że dziś dostaje z Zachodu już właściwie każdy rodzaj broni, jaki jest jej potrzebny do stawienia czoła Rosji. Reznikow dopuścił jednak, by w jego ministerstwie zagnieździli się ludzie oskarżani o nielegalny handel umundurowaniem i aprowizacją wojska. Nawet jeśli nie jest temu winny osobiście, musiał ponieść polityczny koszt tej afery. Doszło również do sensacyjnego aresztowania za pranie brudnych milionów oligarchy Ihora Kołomojskiego, człowieka, któremu Zełenski zawdzięcza swoją pozycję. Nic bardziej nie przemówi do wyobraźni innych skłonnych do omijania prawa oligarchów i nic mocniej nie przekona Zachodu o szczerym zamiarze prezydenta Ukrainy, by wyplenić tę prawdziwą plagę w kraju, niż tak spektakularne posunięcia. Przerwana rosyjska linia obrony, Erdogan u Putina w Soczi Rosyjskie umocnienia zostały przełamane w bardzo delikatnym miejscu. Ukraińcy są już kilkanaście kilometrów od ważnego węzła komunikacyjnego w Tokmaku na Zaporożu, którego zdobycie może sparaliżować rosyjskie dostawy na Krym. A potem otworem stoi droga do Morza Azowskiego, co spowoduje całkowite przecięcie korytarza lądowego na okupowany półwysep, stawiając Rosjan w pozycji nie do obrony. W tym samym czasie doszło do spotkania prezydentów Erdogana i Putina w rezydencji tego ostatniego w Soczi nad Morzem Czarnym. Putin chciał pomocy w wynegocjowaniu złagodzenia sankcji Zachodu, w zamian za co oferował powrót do umowy zbożowej, która umożliwiała do niedawna transport ukraińskiego zboża w stronę Bosforu. Nic z tego nie wyszło, choć Erdogan bardzo by chciał zostać głównym rozjemcą w wojnie Rosji przeciwko Ukrainie.

– Co 4 lata wciąga się ludzi na listy wyborcze, a potem w Sejmie stają się oni przyciskami do głosowania, ja tego nie chcę – powiedział w "Rozmowie tygodnia" INNPoland Jan Oleszczuk-Zygmuntowski, współprzewodniczący Polskiej Sieci Ekonomii oraz dyrektor zarządzający CoopTech Hub, który był kuszony miejscami na listach wyborczych.Przedstawił też swoje stanowisko wobec kandydatury Michała Kołodziejczaka z listy Koalicji Obywatelskiej. Oleszczuk-Zygmuntowski tworzył gospodarczy program AGROunii. – Nie jestem politykiem, ale chciałbym, żeby politycy kierowali się wiedzą ekspercką. A jeśli jest szansa, żeby mądry i społeczny program szedł dalej, to z tej szansy skorzystałem. Ja swoją misję zakończyłem – stwierdził.Odniósł się również do obecnej kondycji rządu. – Pracowałem w Polskim Funduszu Rozwoju, realizowałem strategię odpowiedzialnego rozwoju Mateusza Morawieckiego i, tak jak wiele młodych osób, miałem poczucie, że wreszcie pojawiła się sensowna polityka przemysłowa, że jest jakiś pomysł na rozwój Polski. Mam wrażenie, że ten PiS, który mamy dzisiaj, nie jest tym, który był wówczas – powiedział.– Dzisiaj PiS to jest 4 razy NIE – nie dla reform, nie dla rozwoju i tak dalej. Mam nadzieję, że opozycja w jakimkolwiek wariancie wygra, po to, by PiS mógł się wycofać, przemyśleć błędy, przepracować to, być może zmienić liderów, by nastąpiło zdrowe odświeżenie. Bo inaczej podążymy drogą wytyczoną przez Erdogana, Orbana, przez ludzi, którzy wygrywają kolejne z rzędu wybory i nie ma żadnej zmiany, a władza zawsze trochę degeneruje – podkreślił Oleszczuk-Zygmuntowski.

Raidījumā pievēršamies aktualitātēm, kas saistītas ar Ukrainu. Nedēļas sākumā notikušo uzbrukumu Krimas tiltam noteikti var dēvēt par kārtējo triecienu pa Kremļa pašapziņai un pašlepnumam, lai arī reālu karadarbību šis incidents varētu arī neietekmēt. Signāli un pretreakcijas ir ļoti nozīmīgi, un Ukraina jau saņem arī pamatīgus atbildes triecienus ar raķetēm un droniem. Graudi, bads kā kara ierocis Krievijas rokās. Vasaras vidū, kad tiek novākta labība, Krievija ir paziņojusi par Melnās jūras graudu vienošanās apturēšanu. Tas nozīmē, ka atkal var prognozēt izaicinājumus ar graudu pieejamību un cenām pasaulē, turklāt laikā, kad daudzviet, tostarp arī Latvijā, pavasara salnas un vēlāk arī sausums ir ievērojami samazinājuši ražas.  Baltkrievija, mūsu otrs neparocīgais kaimiņš, kurš ne īsti piedalās, ne nepiedalās Krievijas izvērstajā karā, bet tagad ir ziņas, ka Baltkrievijā arvien lielākos apmēros ierodas grupējuma "Vagner" spēki. Savukārt Lukašenko režīma virzienā tiek vērstas apsūdzības par Minskas līdzdalību ukraiņu bērnu deportācijās. Vai un kā mainās reģionālā drošība arī Baltkrievijā notiekošā dēļ? Aktualitātes analizē Vidzemes augstskolas akadēmiskais un zinātņu prorektors, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžans un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs. Ukrainas uzbrukums Krimas tiltam Šī nedēļa iesākās ar ziņu, ka naktī uz 17. jūliju pēc vismaz diviem sprādzieniem iegruvis viens Krimas jeb tā dēvētā Kerčas tilta laidums un satiksme pār tiltu tiek pilnībā apturēta.  Apturēta tika arī dzelzceļa satiksme uz tā un prāmju satiksme starp Ukrainai piederošo, Krievijas okupēto, Krimas pussalu un Krievijas Kubaņas reģionu. Pirmais no rīta notikušo oficiāli apstiprināja krievu ieceltais okupācijas iestāžu vadītājs Krimā Sergejs Aksjonovs un sprādzienus nosauca par „ārkārtēju gadījumu”.  Sprādzienā bojā gāja divi cilvēki, kā ziņo Krievijas varasiestādes – māte un tēvs. Savukārt viņu meita negadījumā guvusi ievainojumus. Uzrunājot tos, kas vēlējās šķērsot tiltu, bet nu bija iestrēguši milzu sastrēgumā, Aksjonovs aicināja, lai nokļūtu Krievijā, izmantot ceļojumam sauszemes iespējas. Proti, šķērsojot Krievijas šobrīd okupēto kontinentālās Ukrainas teritoriju. Savukārt, reakcija no Kremļa par notikušo parādījās pirmdienas pēcpusdienā. Putins sarīkoja atklātu tikšanos ar atbildīgajiem ministriem un anektēto reģionu vadītājiem, ko raidīja propagandas kanāls "Rossija 24" un Kremļa īpašais kanāls. Sanāksmē Putins sacīja, ka gaida ieteikumus drošības uzlabošanai uz tilta, uzklausīja ziņojumus par tilta bojājuma apmēriem un draudēja ukraiņiem ar pretreakciju. Naktī uz otrdienu Ukrainas teritoriju skāra kārtējais Krievijas raķešu un dronu uzbrukuma vilnis. Krievijas Aizsardzības ministrija paziņoja, ka tas ir "atbildes trieciens", un apgalvoja, ka raķetes trāpījušas vietās, no kurām ukraiņi, iespējams, plānojuši uzbrukumu Kerčas tiltam. Apstiprinājuma gan tam nav.  Krimas jeb tā dēvētais Kerčas tilts tika bojāts jau 2022.gada oktobrī, kad uz tā eksplodēja ar sprāgstvielām piekrauta kravas automašīna, sagraujot divus laidumus. Toreiz cieta arī blakus esošais dzelzceļa tilts. Arī toreiz Krievijas varasiestādes apgalvoja, ka tas bijis Ukrainas armijas uzbrukums, taču Kijiva to vismaz oficiāli noliedz. Vai Ukraina tuvākajā laikā mēģinās vēlreiz uzbrukt Krimas tiltam? Dažādos medijos aptaujātie militārie eksperti ir pārliecināti, ka noteikti. Jāpiebilst, ka Ukrainas Drošības dienesta (SBU) priekšsēdētājs Vasiļs Maļuks iepriekš norādījis, ka Krimas tilts ir leģitīms militārs mērķis un sola, ka pēc kara viņš pastāstīs par unikālām slepenām operācijām, ko ir veikuši ukraiņu izlūkdienesti. Ukrainas graudu eksports Ukraina un Krievija ar Turcijas starpniecību pagājušā gada 22.jūlijā parakstīja vienošanos ar ANO par Ukrainas lauksaimniecības preču eksporta atsākšanu Melnajā jūrā, kas tika pārtraukts, Krievijai 24.februārī sākot atkārtoto iebrukumu Ukrainā. Šī vienošanās ir ļāvusi Ukrainai nosūtīt vairāk nekā 32 miljonus tonnu graudu garām Krievijas karakuģiem Melnajā jūrā. Liela daļa no šiem graudiem nonākusi attīstības valstīs Āfrikā, Tuvajos Austrumos un citur. Ja eksports atkal tiek bloķēts, tas var izraisīt krīzi šajās valstīs un pārtikas cenas pasaulē var pieaugt vēl vairāk. 17. jūlijā beidzās šīs vienošanās vairakkārt pagarinātais termiņš.  Par to paziņoja Kremļa preses sekretārs Dmitrijs Peskovs, pavēstot, ka Krievija izstājas no šīs vienošanās. Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans, kas ir šī darījuma tiešais „uzraugs”,  pirmdien pauda pārliecību, ka „viņa draugs” Putins joprojām vēlas pagarināt starptautisko „labības darījumu”. Viņš apgalvoja, ka vienošanās par „labības darījuma” pagarināšanu „bez pārtraukumiem” var tikt panākta vēl pirms Putina augustā iecerētās vizītes Turcijā, piebilstot, ka sarunas šī mērķa labā jau notiek. Tiesa, otrdien Krievijas vēstījums Turcijai, ka līdz ar Maskavas izstāšanos no Melnās jūras „labības darījuma” tiek izformēts šīs starptautiskās iniciatīvas koordinācijas centrs Stambulā un atsauktas drošības garantijas tirdzniecības kuģiem Melnajā jūrā, nebūt neapstiprina Erdogana publiskoto pārliecību. Nosodījumu par Krievijas lēmumu izteicis gan ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs norādot, ka miljoniem cilvēku, kas cieš badu, „maksās” par šo Krievijas lēmumu, gan arī dažādu valstu amatpersonas. Tikmēr Ukrainas prezidents aicināja pasauli nerēķināties ar Krieviju, bet iespringt uz cita risinājuma meklēšanu, lai nodrošinātu labības eksportu. Kremlis šādu aicinājumu jau nodēvējis par pārdrošu.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu

Całość TYLKO w aplikacji Onet Audio. Subskrybuj pakiet Onet Premium i słuchaj bez limitu.   Prezydent Turcji Recep Tayyip Erdogan wygrał z bezpieczną przewagą swoje trzecie wybory, ale stało się to przy niemal całkowitej kontroli mediów i z niektórymi opozycjonistami w więzieniu. W podcaście "O świecie w Onecie" Michał Broniatowski i Adam Jasser rozmawiają o trzeciej kadencji Erdogana i porównują sposób, w jaki doszło do jego zwycięstwa do sytuacji w innych krajach. Zwłaszcza Polski, gdzie wygląda na to, że "demokracja się nie przyjęła".  

Turecký prezident Recep Tayyip Erdogan obhájil prezidentské křeslo. Má Evropa důvod ke spokojenosti, že povede zemi dalších pět let? „Pro Evropu by bylo lepší, kdyby vyhrál Kemal Kilicdaroglu. Ale musíme respektovat výsledek voleb,“ říká europoslanec Alexandr Vondra (ODS). „Pro Evropu je to špatná zpráva. Kdyby vyhrál jeho rival, bylo by možné přemýšlet i o obnovení přístupových rozhovorů s EU, což pod vedením Erdogana nebude možné,“ míní europoslanec Marcel Kolaja (Piráti). Všechny díly podcastu Pro a proti můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Prezidentské voľby vyhral podľa očakávaní úradujúci prezident Recep Tayyip Erdogan. Jeho vyše 20 ročná vláda tak bude pokračovať. Ako vyzerali dva týždne kampane? Prečo nedokázal opozičný kandidát Kemal Kilicdaroglu poraziť Erdogana? No a posunie sa Tureckom viac smerom na Západ alebo Východ?  V podcaste odpovedá expertka na Turecko a šéfredaktorka portálu Euractiv Lucia Yar. Podľa Yar sa Kilicdaroglu snažil dobehnúť Erdogana, no nedarilo sa mu to. „Prestal robiť mäkkú politiku, ako sme boli zvyknutí. Už nerobil rozhovory zo svojej kuchyne, ale pred bielym plátnom. V jednej časti bil do stola. Mal agresívnejšiu rétoriku, ale už sa mu nedarilo dobehnúť Erdogana," približuje. Lucia Yar tiež v podcaste približuje ekonomickú situáciu v Turecku, ktorá je v súčasnosti problematická. Ak sa podľa nej niečo nezmení - čo zdá sa, prezident Erdogan neplánuje - tak počas zimy ľudia budú bojovať s vysokými účtami. Tayyip Erdogan však sľubuje turecké storočie. Turecká republika totiž oslavuje prvých sto rokoch. „Berie to symbolicky, sľubuje veľké výstavby," približuje analytička. Podľa Yar Turecko čaká ďalší odliv mozgov - 45% Turkov sa plánuje presťahovať a až 75% mladých ľudí by chcelo z krajiny odísť. Náročnejšiu situáciu môžu mať menšiny. Erdogan každého, kto akýmkoľvek spôsobom podporuje kurdskú otázku nazýva teroristom. Dokonca jeho minister vnútra hovoril, že ak zvolia opozíciu, tak ich deti budú teroristi a ešte aj budú gayovia. „Šialená rétorika proti LGBTI+ ľuďom," hovorí v podcaste Lucia Yar. Ako sa môže vyvíjať vzťah Turecka s Ruskom? Pravdepodobne bude musieť Turecko a prezident Erdogan splácať účty. „V posledných týždňoch sme videli, že z Kremľa išli rôzne slová podpory Erdogana. Boli aj finančné injekcia - veľká investícia v jadrovej elektrárni, ktorú stavajú, " približuje analytička na Turecko. Podľa Yar môže byť príležitosťou, ako „splatiť dlh" Rusku napríklad blížiaci summit NATO - a to udržaním Švédska mimo vstupu do Aliancie. Podcast nahrala Denisa Hopková.

Prezidentské voľby vyhral podľa očakávaní úradujúci prezident Recep Tayyip Erdogan. Jeho vyše 20 ročná vláda tak bude pokračovať. Ako vyzerali dva týždne kampane? Prečo nedokázal opozičný kandidát Kemal Kilicdaroglu poraziť Erdogana? No a posunie sa Tureckom viac smerom na Západ alebo Východ?  V podcaste odpovedá expertka na Turecko a šéfredaktorka portálu Euractiv Lucia Yar. Podľa Yar sa Kilicdaroglu snažil dobehnúť Erdogana, no nedarilo sa mu to. „Prestal robiť mäkkú politiku, ako sme boli zvyknutí. Už nerobil rozhovory zo svojej kuchyne, ale pred bielym plátnom. V jednej časti bil do stola. Mal agresívnejšiu rétoriku, ale už sa mu nedarilo dobehnúť Erdogana," približuje. Lucia Yar tiež v podcaste približuje ekonomickú situáciu v Turecku, ktorá je v súčasnosti problematická. Ak sa podľa nej niečo nezmení - čo zdá sa, prezident Erdogan neplánuje - tak počas zimy ľudia budú bojovať s vysokými účtami. Tayyip Erdogan však sľubuje turecké storočie. Turecká republika totiž oslavuje prvých sto rokoch. „Berie to symbolicky, sľubuje veľké výstavby," približuje analytička. Podľa Yar Turecko čaká ďalší odliv mozgov - 45% Turkov sa plánuje presťahovať a až 75% mladých ľudí by chcelo z krajiny odísť. Náročnejšiu situáciu môžu mať menšiny. Erdogan každého, kto akýmkoľvek spôsobom podporuje kurdskú otázku nazýva teroristom. Dokonca jeho minister vnútra hovoril, že ak zvolia opozíciu, tak ich deti budú teroristi a ešte aj budú gayovia. „Šialená rétorika proti LGBTI+ ľuďom," hovorí v podcaste Lucia Yar. Ako sa môže vyvíjať vzťah Turecka s Ruskom? Pravdepodobne bude musieť Turecko a prezident Erdogan splácať účty. „V posledných týždňoch sme videli, že z Kremľa išli rôzne slová podpory Erdogana. Boli aj finančné injekcia - veľká investícia v jadrovej elektrárni, ktorú stavajú, " približuje analytička na Turecko. Podľa Yar môže byť príležitosťou, ako „splatiť dlh" Rusku napríklad blížiaci summit NATO - a to udržaním Švédska mimo vstupu do Aliancie. Podcast nahrala Denisa Hopková.

Według najnowszego badania opinii publicznej obecny prezydent Turcji Recep Tayyip Erdogan najprawdopodobniej będzie w dalszym ciągu piastował urząd głowy państwa. - Rosji opłaca się wygrana Erdogana. Putin ma już z nim pewne układy, wie, jak rozmawiać - mówiła w Polskim Radiu 24 turkolog dr Karolina Olszowska. 

Recepowi Tayyipowi Erdoganowi zabrakło do zwycięstwa w I turze ułamka procentu głosów. Po raz pierwszy, odkąd Turcy wybierają prezydenta w głosowaniu powszechnym, potrzebna jest II tura. 28 maja spotkają się w niej Erdogan i Kemal Kilicdaroglu. Czy jej wynik jest przesądzony? Czy Kilicdaroglu zasłużył sobie na krytykę, z jaką się spotkał po pierwszej turze? Na czyje poparcie może liczyć każdy z kandydatów? Czy rząd Erdogana ma pomysł, jak poprawić sytuację gospodarczą w kraju? Co udało się osiągnąć Erdoganowi podczas jego rządów? Czy Turcja pozostanie państwem świeckim? I czy doszukiwanie się analogii między Turcją a Polską jest uprawnione? Łukasz Grzymisławski rozmawia z Marceliną Szumer-Brysz, korespondentką "Gazety Wyborczej" w Turcji. Więcej podcastów na https://wyborcza.pl/podcast. Piszcie do nas w każdej sprawie na: listy@wyborcza.pl.

Prezidenta vēlēšanas Turcijā un Baltkrievijas autoritārā līdera Lukašenko pēdējā laika veselības jautājumi. Vai problēmas, kas varētu būt pašpasludinātajam prezidentam Lukašenko, varētu izmantot Putins, lai mūsu kaimiņvalsti vēl vairāk pakļautu savai kontrolei? Turcijā atšķirībā no Baltkrievijas, vēlēšanu cīņa ir demokrātiska un starptautiskie novērotāji vēlēšanu godīgumu neapšauba, lai gan ilggadējam valsts līderim Erdoganam ir raksturīgas autoritāras tendences.  Ārvalstu aktualitātes vērtē ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis un laikraksta "Diena" ārpolitikas komentētājs Andis Sedlenieks. Turcijas prezidenta vēlēšanas: pirmajā puslaikā neizšķirts 14. maijā notikušās vispārējās vēlēšanas Turcijā, kad elektorāts izvēlējās gan valsts prezidentu, gan 600 parlamenta – Lielās Nacionālās asamblejas – deputātus, pamatoti uzlūkotas par ļoti nozīmīgām, tai skaitā ārpolitiski. Turcija atrodas reģionā, kur tai visapkārt liesmo vai gruzd militāri konflikti, un Ankara tajos pēdējā laikā spēlē ļoti pamanāmu, brīžiem pat izšķirošu lomu. Pašreizējais Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdogans īstenojis aktīvu un lielā mērā neatkarīgu, vien uz Turcijas interesēm orientētu ārpolitiku. Viņš ir pie varas kopš 2003. gada, un šai periodā pārveidojis politisko sistēmu, padarot Turciju no parlamentāras par prezidentālu republiku. Erdogana galvenais sāncensis Kemals Kiličdaroglu savā priekšvēlēšanu platformā solījis atjaunot agrāko parlamentārisma kārtību, gādāt par mediju un tiesu varas neatkarību, kuras mazināšanu pārmet Erdoganam, aktivizēt dialogu ar Rietumiem. Esošais prezidents savā priekšvēlēšanu kampaņā nav vairījies sāncensi nodēvēt par „terorisma un izvirtību atbalstītāju”, ciktāl Kiličdaroglu atbalsta arī kurdu minoritātes intereses pārstāvošā Zaļo un Kreisās nākotnes partija, un viņš izteicies par labu seksuālo minoritāšu tiesību respektēšanai. Šādā antagonisma uzlādētā gaisotnē notikušajā vēlēšanu pirmajā kārtā Erdoganam pietrūka apmēram pusprocenta līdz pārvēlēšanai, savukārt Kiličdaroglu ieguva nepilnus 45%. Atlikušie nedaudz vairāk kā pieci procenti tika trešajam pretendentam, nacionālistiskajam politiķim Sinanam Oganam. Tātad rezultātu izšķirs Erdogana un Kiličdaroglu duelis otrajā kārtā, 28. maijā. Daudz ko šai sāncensībā varētu izšķirt Ogans, ja aicinātu savus vēlētājus balsot par vienu vai otru no sāncenšiem. Lielā mērā prezidenta vēlēšanu ēnā palikušas parlamenta vēlēšanas, vēl jo vairāk tāpēc, ka situācija parlamentā nav nozīmīgi mainījusies. Līdzīgi kā iepriekšējās vēlēšanās 2018. gadā, arī šoreiz prezidenta Erdogana vadītā Taisnīguma un Attīstības partija zaudējusi vairākus desmitus balsu, tomēr paliekot lielākā frakcija ar 267 vietām. Tā kā Erdogana galvenajam sabiedrotajam – ultralabējai, nacionālistiskajai Nacionālistu kustības partijai – ir 50 deputātu, Nacionālajā asamblejā arī turpmāk pārsvars būs abu šo spēku veidotajai t.s. Tautas aliansei. Konkurējošajai Nacionālajai aliansei, kurā bez Kiličdaroglu vadītās Republikāniskās Tautas partijas ietilpst arī politiķes Meralas Akšeneras vadītā mēreni nacionālistiskā Labā partija, būs nedaudz vairāk par divsimt vietām. Trešo parlamenta frakciju veidos t.s. Darba un Brīvības alianse, kurā dominē jau piesauktā Zaļo un Kreisās nākotnes partija. Gan prezidenta, gan parlamenta vēlēšanas rāda, ka par Erdogana izteikti konservatīvo, tradicionālistisko politiku ierasti balso valsts centrālie un ziemeļu rajoni, kamēr par liberālāko pieeju – lielās pilsētas, piekrastes rajoni un kurdu minoritātes reģions. Baltkrievijas diagnoze Pēdējā nedēļa devusi pamatu runām par Baltkrievijas pašpasludinātā prezidenta Aleksandra Lukašenko veselības stāvokli. Uzvaras dienas svinībās Maskavā 9. maijā viņš izskatījās nepārprotami sadudzis un acīgākie pamanīja, ka viņa labā roka ir apsaitēta. Lukašenko nepiedalījās svinīgajās vakariņās pēc pasākuma, tika ātri nogādāts lidostā un atpakaļ Minskā. Pēc tam viņš uz vairākām dienām pazuda no publiskās aprites, t.sk. nepiedalīdamies Valsts karoga, ģerboņa un himnas dienas svinībās 14. maijā. Galu galā pirmdien tika publiskota reportāža par pašpasludinātā prezidenta apmeklējumu Baltkrievijas Gaisa spēku galvenajā komandpunktā. Šoreiz apsēji bija redzami uz viņa kreisās rokas, bet publiskotajā videoierakstā viņš runāja ar zināmām grūtībām, acīmredzami cīnīdamies ar elpas trūkumu. Tas viss licis uzvirmot prognozēm par to, kā varētu izvērsties Baltkrievijas liktenis, ja Lukašenko pēkšņi nomirtu vai kļūtu rīcībnespējīgs. Saskaņā ar Baltkrievijas konstitūciju šādā gadījumā valsts galvas funkcijas uzņemas parlamenta augšpalātas – Nacionālās sapulces – priekšsēdētāja Natālija Kočanova, kurai tad 30 līdz 70 dienu laikā jāsarīko jaunas prezidenta vēlēšanas. Jau agrāk izskanējušas versijas, ka tieši Kočanovu Baltkrievijas līderis gatavojot savas funkciju pārņēmējas lomai. Nav nekādu šaubu, ka gadījumā, ja Lukašenko pēkšņi pazustu no politiskās skatuves, varas nomaiņas procesā iesaistītos Krievija, iespējams, pat īstenojot pilnīgu Baltkrievijas okupāciju. No otras puses, šādu scenāriju kā savu iespēju saredz baltkrievu opozīcija. Pēdējās dienās trimdā esošās opozīcijas pārstāvji nākuši klajā ar vairākiem paziņojumiem. Opozīcijas līdere Svetlana Cihanouska izteikusies, ka opozīcijai jābūt gatavai jebkuram scenārijam. Vēršoties pie baltkrievu tautas, viņa paziņojusi, ka ir gatava būt baltkrievu tautas balss šai grūtajā laikā, lai sarīkotu godīgas vēlēšanas, nepieļautu haosu un jauna diktatora nākšanu pie varas. Baltkrievijas opozīcijas iespējas ātri un efektīvi ietekmēt situāciju valstī, kur jebkāda opozīcija režīmam pēdējos trīs gadus tikusi centīgi iznīdēta, ir visai ierobežotas. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Ako sa zmenilo Turecko za vyše 20 rokov vládnutia prezidenta Erdogana? Existuje šanca, že by ho porazil líder opozície Kemal Kilicdaroglu? A ako sa môže zmeniť smerovanie Turecka s príchodom nového či staronového prezidenta? V podcaste odpovedá experta na Turecko a šéfredaktorka portálu Euractiv Slovensko Lucia Yar. Od roku 2018, kedy sa zmenil režim, je v Turecku vláda jedného muža. „Muža, ktorý má silu nad najdôležitejšou stranou, nad parlamentom, vládou, exekutívnou mocou cez súdnictvo, armádu a políciu. Je to vláda jedného muža a čaká sa veľakrát na jeho rozhodnutie," opisuje v podcaste Yar. Lucia Yar sa s lídrom Turecka stretla aj naživo na konferencii. „Aj to je vizitka, akým je politikom. Prišli s ním ľudia od polície, ochranky. Prišla obrovská kolóna ľudí, ktorá ho sprevádzala. Potreboval vedieť, kto bude v priestoroch, mnohých ľudí tam ani nevpustili. Uzavreli letisko. Keď Erdogan niekam ide, chodí s obrovskou pompou," približuje Yar a v podcaste opisuje, či ide z jeho strany o paranoju alebo dokazovanie si moci. Obľúbený líder Lucia Yar tiež v podcaste opisuje, že Erdogan má v rukách koncetrovanú takú moc, akú nemal okrem Mustafu Kemala Atatürka nikto. „Turecko oslavuje storočnicu. Erdogan je opäť najdôležitejší človek, ktorý bude mať pravdepodobne po smrti sochy po celom Turecku – podobne ako má aj Atatürka." Ako to, že je Tayyip Erdogan u časti Turkov aj po 20 rokoch obľúbený? „Erdogan to vie. Nikto nie je taký zdatný rétor a politik na tureckej politickej scéne ako on. Vie s masami neuveriteľne dobre pracovať. Aj po 20 rokoch vyzerá na predvolebných mítingoch vyzerá ako rocková hviezda. Kdekoľvek príde sú ovácie," približuje Lucia Yar. Podľa nej je obrovský úspech, že medzi dvomi kandidátmi na prezidenta bola takmer remíza . „Voľby môžu byť slobodné. Ale uhrať to na remízu, keď je všetko okolo ostrakizované, je podľa mňa obrovská vec," približuje Lucia Yar. Má Kemal Kilicdaroglu šancu poraziť Erdogana? „Je úradníkom. Nemá silné gestá a nevyzerá na pódiu ako rocková hviezda, ale ktokoľvek by tam bol a nie je to Erdogan, tak ho ľudia podporia." Podľa Lucii Yar budú výsledky prezidentských volieb veľmi tesné. Čo rozhodne o víťazovi? Vypočujte si Ráno Nahlas. Podcast nahrala Denisa Hopková.

Turecké voľby momentálne sleduje celý svet. Už je jasné, že súboj o hlavu štátu bude medzi Recep Tayyip Erdoganom, ktorý v Turecku vládne už 21 rokov a medzi „tureckým Gándhím", lídrom opozície Kemalom Kilicdaroglom. Ako sa zmenilo Turecko za vyše 20 rokov vládnutia prezidenta Erdogana? Existuje šanca, že by ho porazil líder opozície Kemal Kilicdaroglu? A ako sa môže zmeniť smerovanie Turecka s príchodom nového či staronového prezidenta? V podcaste odpovedá experta na Turecko a šéfredaktorka portálu Euractiv Slovensko Lucia Yar. Od roku 2018, kedy sa zmenil režim, je v Turecku vláda jedného muža. „Muža, ktorý má silu nad najdôležitejšou stranou, nad parlamentom, vládou, exekutívnou mocou cez súdnictvo, armádu a políciu. Je to vláda jedného muža a čaká sa veľakrát na jeho rozhodnutie," opisuje v podcaste Yar. Lucia Yar sa s lídrom Turecka stretla aj naživo na konferencii. „Aj to je vizitka, akým je politikom. Prišli s ním ľudia od polície, ochranky. Prišla obrovská kolóna ľudí, ktorá ho sprevádzala. Potreboval vedieť, kto bude v priestoroch, mnohých ľudí tam ani nevpustili. Uzavreli letisko. Keď Erdogan niekam ide, chodí s obrovskou pompou," približuje Yar a v podcaste opisuje, či ide z jeho strany o paranoju alebo dokazovanie si moci. Lucia Yar tiež v podcaste opisuje, že Erdogan má v rukách koncetrovanú takú moc, akú nemal okrem Mustafu Kemala Atatürka nikto. „Turecko oslavuje storočnicu. Erdogan je opäť najdôležitejší človek, ktorý bude mať pravdepodobne po smrti sochy po celom Turecku - podobne ako má aj Atatürka." Ako to, že je Tayyip Erdogan u časti Turkov aj po 20 rokoch obľúbený? „Erdogan to vie. Nikto nie je taký zdatný rétor a politik na tureckej politickej scéne, ako on. Vie s masami neuveriteľne dobre pracovať. Aj po 20 rokoch vyzerá na predvolebných mítingoch vyzerá ako rocková hviezda. Kdekoľvek príde sú ovácie," približuje Lucia Yar. Podľa nej je obrovský úspech, že medzi dvomi kandidátmi na prezidenta bola takmer remíza . „Voľby môžu byť slobodné. Ale uhrať to na remízu, keď je všetko okolo ostrakizované, je podľa mňa obrovská vec," približuje Lucia Yar. Má Kemal Kilicdaroglu šancu poraziť Erdogana? Ako to, že dostal takú výraznú podporu? „Je úradníkom. Nemá silné gestá a nevyzerá na pódiu ako rocková hviezda, ale ktokoľvek by tam bol a nie je to Erdogan, tak ho ľudia podporia." Podľa Lucii Yar budú výsledky prezidentských volieb veľmi tesné. Čo rozhodne o víťazovi? Vypočujte si Ráno Nahlas. Podcast nahrala Denisa Hopková.

S Tomášem Lindnerem o tom, proč současný prezident přes ekonomickou krizi a vysokou inflaci překvapil v volbách a je favoritem druhého kola

Ostatnie dni przed wyborami w Turcji, które mogą zasadniczo zmienić obraz tego kraju. Czy przetrwa Turcja budowana od 20 lat przez Recepa Tayyipa Erdogana, czy też kraj czeka rewolucja polityczna, społeczna i instytucjonalna po zwycięstwie opozycji? Jeden z czterech kandydatów, Muharrem Ince, wycofuje się z wyścigu – czy rosną przez to szanse kandydata opozycji Kemala Kilicdaroglu? Jak zachowają się tradycyjni zwolennicy Erdogana? Jak zachowają się Kurdowie, którym kiedyś obecny prezydent zwrócił część praw obywatelskich, a teraz traktuje ich jak zwolenników opozycji? Jak na przebieg wyborów wpłynie tragiczne trzęsienie ziemi, w którym w samej Turcji zginęło ponad 50 tysięcy ludzi? Zabierzemy państwa w podróż po kraju, który być może stoi u progu wielkiej zmiany. Sąd Najwyższy Pakistanu unieważnia aresztowanie Imrana Khana. We wtorek były premier został zatrzymany, a zaraz potem tysiące ludzi wyszło na ulice w proteście. Czy Pakistan zmierza ku politycznej i gospodarczej przepaści? A może już w niej jest? Czy sprawca odrażających zbrodni może być jednocześnie ofiarą? Historia Dominika Ongwena, byłego wysokiego rangą dowódcy ugandyjskiej Armii Oporu Pana ilustruje właśnie taki przypadek. Porozmawiamy z twórcą filmu na jego temat. A także: Jak dziękować, komu i za co? Goście z Turcji: Can Selcuki - politolog, ekonomista; İlke Şanlıer - Uniwersytet  Çukurova w Adanie; İbrahim Halil Çatıkaş - rybak z Kasimpasy; Saffet - wieloletni fryzjer prezydenta Recepa Tayyipa Erdogana; Kurdowie z kawiarni Azad Kiraathanesi w Dolapdere; Mehmet Ali Elmez - nauczyciel angielskiego i muzyk z Karaçay; nastolatkowie z Adany; i inni. Rozkład jazdy: (2:33) Sertab Erener - Istanbul (6:05) Turcja: O co chodzi w tych wyborach? (16:49) Turcja: Spotkanie ze zwolennikami prezydenta Erdogana i z Kurdami (29:37) Turcja: Czy wybory będą sprawiedliwe? O tym Cen Selcuki (36:37) Mogollar - Dinleyiverin Gari (40:59) Patryk Kugiel o trudnej sytuacji Pakistanu (1:00:43) Turcja: Przygody w Bosforze (1:02:52) Świat z boku - Grzegorz Dobiecki o dziękowaniu (1:08:24) Spotkanie z Patronami (1:09:00) Podziękowania (1:14:07) Turcja: Antiochia przed wyborami (1:37:49) Turcja: Nastroje wśród młodych wyborców (1:43:17) Łukasz Konopa o historii Dominika Ongwena (2:00:19) Turcja: Sondaże i wybory parlamentarne (2:04:52) Do usłyszenia (2:05:02) Dilek Turkan, Incesaz - Kalbimdeki Deniz

Wybory w Turcji zbliżają się wielkimi krokami, a wraz z nimi wiele niepewności. Recep Erdogan zarządza Turcją już od 21 lat, ale sondaże przedwyborcze pokazują, że walka o władzę będzie wyrównana. Czy Erdogan przetrwa? Jeśli nie, co będzie to oznaczać dla Europy? Jak bardzo tureckie społeczeństwo jest podzielone? Z czego wynika duże poparcie wśród społeczeństwa dla partii Erdogana? Jak wygląda sytuacja gospodarcza w Turcji? Czy wybory w Turcji są uczciwe? Na te pytania odpowiada Karol Wasilewski, założyciel Instytutu Badań nad Turcją. Link do zbiórki na ciężarówkę dla Pułku Kalinowskiego: https://patronite.pl/app/fundraise/HrBFq6ca8Wj 11 maja Układ Otwarty we Wrocławiu z udziałem publiczności. Spotkanie z Markiem Krajewskim i Igorem Janke: https://www.facebook.com/events/886378769119748  Układ Otwarty nagrywamy w https://bliskostudio.pl  SUBSKRYBUJ NEWSLETTER IGORA JANKE: https://igorjanke.pl/newsletter/  Sklep Układu Otwartego: https://patronite-sklep.pl/kolekcja/igor-janke/ - [Autopromocja]  Mecenasi programu:  Novoferm: https://www.novoferm.pl/ XTB ⁠⁠https://link-pso.xtb.com/pso/T9qS6⁠⁠  E2V ⁠⁠https://e2v.pl/⁠⁠  Devtalents ⁠⁠https://devtalents.com ⁠⁠⁠  Ongeo ⁠⁠⁠https://ongeo.pl

Kup se ksiazkę: zarubieza.pl/ksiazka Zapraszam na moje soszjale, gdzie wrzucam dodatkowe materiały: https://www.instagram.com/zarubieza/ https://www.facebook.com/Za-Rubie%C5%BC%C4%85-109949267414211/ I jeszcze twitter: https://twitter.com/mioszszymaski2 Jeśli chcesz wesprzeć moją twórczość, to zapraszam tutaj: https://patronite.pl/miloszszymanski buycoffee.to/miloszszymanski

Podczas telewizyjnego wywiadu turecka publiczność mogła zobaczyć jak obecny prezydent Erdogan zasłabł, na ekranie szybko pojawiły się reklamy. Pojawiły się informacje o ataku serca, które szybko zostały zdementowane i zastąpione osłabieniem po grypie żołądkowej. Doniesienia o chorobach Erdogana pojawiają się od lat. "Jakby wierzyć wszystkim we wszystkie doniesienia to musiałby wygrać dwa razy z rakiem i raz zmartwychwstać" - zwraca uwagę dr Karolina Wanda Olszowska z Uniwersytetu Jagiellońskiego. Ekspertka zauważyła, że dopiero skończył się Ramadan, co na pewno wpłynęło na osłabienie prezydenta. Powołuje się też na ostatnie sondaże, które pokazują bardzo wyrównane wyniki Erdogana i Kılıçdaroğlu. Gra o fotel prezydencki Turcji jeszcze nie jest przesądzona.

Situācija Kalnu Karabahā. Notikumu attīstība pilsoņu kara sašķeltajā Sīrijā. Priekšvēlēšanu cīņas Turcijā. Aktualitātes komentē vēstures zinātņu doktors, politologs Ojārs Skudra. Situāciju Sīrijā ierakstā analizē Tuvo Austrumu eksperts Toms Rātfelders. Hibrīdekooperācija Lačinas koridorā 2020. gada rudenī Azerbaidžānas bruņotie spēki īstenoja sekmīgu ofensīvu valsts rietumdaļā, atgūstot lielu daļu teritoriju, kuras kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem kontrolēja armēņu spēki. Starptautiski neatzītā Arcahas Republika jeb Kalnu Karabaha, armēņu kompakti apdzīvots reģions, kas padomju periodā bija autonoma republika Azerbaidžānas PSR sastāvā, tika izolēts no Armēnijas pamatteritorijas. Saskaņā ar vienošanos par uguns pārtraukšanu, kuru 2020. gada novembrī parakstīja Armēnijas prezidents Pašinjans, Azerbaidžānas prezidents Alijevs un Krievijas prezidents Putins, tika garantēta transporta pārvietošanās pa autoceļu, kas savieno Kalnu Karabahu ar Armēniju. Trasei pieguļošā teritorija, dēvēta par Lačinas koridoru, tika nodota Krievijas miera uzturēšanas spēku kontrolē. Taču pagājušā gada decembra vidū šo sakaru artēriju bloķēja azerbaidžāņu civiliedzīvotāju grupas, kuras sevi dēvēja par vides aktīvistiem. Viņu deklarētais motīvs bija nepieļaut, ka no Kalnu Karabahas uz Armēniju tiktu izvesti tur iegūtie derīgie izrakteņi. Notikumu vietās bija klāt arī Azerbaidžānas valsts mediju pārstāvji. Krievijas kontingenta kareivji praktiski nepretojās autoceļa bloķēšanai. Rezultātā apmēram 120 000 Arcahas Republikas iedzīvotāju nonāca izolācijā un jau drīz sāka izjust dažādu preču deficītu; janvāra vidū republikas vadība ieviesa vairāku pārtikas produktu normēšanu. Medikamentu u.c. materiālu trūkuma dēļ smaga situācija izveidojās veselības aprūpē. Pieaugot starptautiskās sabiedrības satraukumam par blokādi un tās sekām, Azerbaidžānas puse intensīvi izplatīja dažādas notikušā versijas, cita starpā apgalvojot, ka patiesībā autoceļu bloķējot Krievijas miera uzturētāji, ka t.s. vides aktīvisti ļaujot brīvi pārvietoties humānās palīdzības kravām un ka Azerbaidžānas valdība gatava nodrošināt Kalnu Karabahas vajadzības. Tomēr pagājušie mēneši rāda gluži citu ainu. Ceļa bloķētāji ļauj izbraukt tikai Krievijas militārā kontingenta un Starptautiskā Sarkanā krusta transportam. Kopš decembra tiek traucēta arī dabasgāzes un elektroenerģijas piegāde no Armēnijas. Tas viss liek raksturot situāciju Arcahas Republikā kā uz humānās katastrofas sliekšņa esošu. Apvienoto Nāciju Tiesas spriedums, kas liek Azerbaidžānai nodrošināt brīvu kustību cauri Lačinas koridoram, kā arī attiecīgas Eiroparlamenta rezolūcijas, tiek ignorētas. Baku vara norobežojas no notiekošā, uzstājot, ka trases bloķēšana ir nevalstisku aktīvistu pasākums. Tas ir ļoti apšaubāms apgalvojums kaut vai tādēļ, ka Lačinas koridora rajonā iespējams nokļūt tikai ar īpašu Azerbaidžānas drošības iestāžu atļauju, kuru, starp citu, nesaņem arī ārvalstu un neatkarīgie azerbaidžāņu žurnālisti.   Šī gada „svarīgākās vēlēšanas” 14. maijā paredzētās vēlēšanas Turcijā, kad elektorāts piešķirs mandātus sešiem simtiem parlamenta deputātu un notiks Turcijas prezidenta vēlēšanu pirmā kārta, resurss „Politico” nodēvējis par 2023. gada globāli svarīgākajām vēlēšanām. Pašreizējā starptautiskajā situācijā Turcija izrādījusies nozīmīgi iesaistīta daudzos procesos, tāpēc ar varas situāciju Ankarā saistās kā bažas, tā cerības. Ja savā vietā paliks līdzšinējas prezidents Radžips Taijips Erdogans, viņš, ļoti iespējams, centīsies bīdīt valsti vēl tālāk konservatīvā islāma vērtību virzienā iekšpolitiski, ārpolitikā agresīvi apliecinot reģionālas lielvalsts statusu un netiecoties pēc sadarbības ar Rietumu demokrātijām. Ja, savukārt, viņa vietu ieņems galvenais sāncensis, Republikāniskās tautas partijas līderis Kemals Kiličdaroglu, var prognozēt Turcijas centienus aktivizēt dialogu ar Eiropas Savienību un attiecību uzlabošanos ar Savienotajām Valstīm. Uz izkļūšanu brīvībā varētu cerēt daudzi šobrīd cietumos esošie Erdogana politiskie pretinieki. Turcija varētu kļūt konstruktīvāks partneris bēgļu problēmas risināšanā, domājams, beigtu bloķēt Zviedrijas uzņemšanu NATO. Arī attiecībās ar Krieviju Turcija varētu tuvināties NATO kopējai līnijai, lai gan diezin vai pilnībā pievienotos rietumvalstu ieviestajām sankcijām pret Putina režīmu. Pēdējā mēneša laikā abu galveno prezidenta amata kandidātu reitingi svārstījušies ap 45% atzīmi, periodiski te vienam, te otram iegūstot viena divi procentu pārsvaru. Divi citi kandidāti nozīmīgi atpaliek no abiem līderiem, tomēr viņu piedalīšanās palielina iespēju, ka būs nepieciešama otrā prezidenta vēlēšanu kārta. Erdogana galvenie trumpji ir konservatīvi islāmiskās vērtības un ambiciozā ārpolitika, savukārt klupšanas akmens viņam var izrādīties vājie ekonomikas rādītāji un valdības nepārliecinošais veikums februārī notikušās zemestrīces seku novēršanā. Parlamenta vēlēšanās arī nozīmīgākie pretendenti ir, attiecīgi, Erdogana un Kiličdaroglu vadītie bloki – Tautas alianse un Nacionālā alianse. Tautas alianses lielākais spēks ir Erdogana vadītā „Taisnīguma un Attīstības partija”, tās nozīmīgākais partneris – galēji labējā, ultranacionālistiskā Nacionālistu kustības partija. Līdzīga kombinācija ir Nacionālajā aliansē, kuru Kiličdaroglu Republikāniskā tautas partija veido ar Labo partiju, mēreni nacionālistisku spēku. Bez nosauktajām četrām reāla iespēja iekļūt parlamentā, pārvarot 7% barjeru, ir vēl arī Kreiso zaļo partijai, kura kopā ar vairākiem citiem kreisajiem spēkiem veido Darba un brīvības aliansi. Maskavas ģeopolitiskais „pokers” Kopš pagājušā gada nogales risinās dialogs četrpusējā formātā, kura iniciatore ir Krievija, piedaloties arī Turcijai, Irānai un Sīrijas Asada režīmam. Reģiona lielvalstis, kas iesaistītas, t.sk. konfrontējušas ilgstošajā Sīrijas pilsoņu karā, tagad mēģina vienoties par ietekmes sadali un interešu saskaņošanu. Kārtējā sarunu raundā Maskavā 25. aprīlī pulcējās dalībvalstu aizsardzības ministri un izlūkdienestu vadītāji. Viens no galvenajiem jautājumiem sarunās ir Sīrijas bēgļu problēma. Turcija būtu ieinteresēta šo vairāk nekā trīs ar pusi miljonu atgriešanā viņu dzimtenē. Savukārt Sīrija vēlētos, lai Turcijas bruņotie spēki atstāj to okupētos rajonus Sīrijas ziemeļos. No vienas puses, šodienas dialogu apgrūtina pagātnes bagāža – tas, ka Turcija savulaik atklāti atbalstījusi pret Asada režīmu karojošus grupējumus. No otras puses, visus iesaistītos Sīrijas kontekstā vieno tas, ka tiem nepatīk amerikāņu joprojām pastāvošā klātbūtne šai konfliktā. Amerikāņi Sīrijā atbalsta pirmām kārtām kurdu bruņotos grupējumus, kuri joprojām kontrolē daļu teritoriju valsts ziemeļaustrumos. Turcija šos kurdu grupējumus uzskata par teroristiskiem un ar bruņotu spēku izspiedusi no dažiem Sīrijas pierobežas rajoniem. Arī vispārējā spriedze, kas nu jau vairākus gadus vērojama Turcijas un Savienoto Valstu attiecībās, nepārprotami veicina Ankaras vēlmi sēdēt pie kopīga sarunu galda ar amerikāņu tradicionālajiem nedraugiem – Krieviju un Irānu, un viņu aizbilstamo – Asada režīmu. Līdz šim gan dialogs nav risinājies īpaši raiti, jo Turcija bijusi vairāk aizņemta ar iekšpolitiskām problēmām. Šai ziņā izmaiņas varētu nest drīzumā gaidāmās Turcijas vēlēšanas. Tiek spekulēts par iespēju, ka Turcijas attiecību uzlabošanās ar Sīriju varētu pamudināt vēl kādas reģiona valstis kļūt labvēlīgākām pret Asada režīmu. Jau šobrīd šāds attiecību atkusnis vērojams Sīrijas attiecībās ar Ēģipti un Saūda Arābiju. Kā vēl viens iespējams izlīdzējs ar Damasku – tiek minēta Katara.  Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.     

Alaksandr Łukaszenka skazuje na długoletnie więzienie białoruskich opozycjonistów i oskarża Ukrainę o organizację udanego ataku na rosyjski samolot. Czy na Białorusi rzeczywiście działa ruch oporu? I czy ukraińskie służby są tak skuteczne, by zwalczać wrogie cele również poza krajem? Turecka opozycja wybiera lidera przed wyborami, które mają – jej zdaniem – odsunąć od władzy prezydenta Erdogana i jego partię, ale prezydent nie składa broni. Holandia zapowiada wprowadzenie zakazu eksportu do Chin najnowocześniej technologii produkcji czipów. Czy Pekin przegrał wielką wojnę czipową? Po ponad dekadzie negocjacji prawie 200 krajów uzgodniło porozumienie o ochronie wód międzynarodowych. Jest nadzieja na ratunek dla tysięcy gatunków roślin i zwierząt, których nawet nie znamy. Dlaczego tak wiele Rosjanek w zaawansowanej ciąży podróżuje do Argentyny? Okazuje się, że to szansa dla nich i dla ich dzieci. I dla rosyjskiej mafii. A także prawdziwe kłamstwa – w sztuce i w życiu. Rozkład jazdy: (2:34) Sertab Erener - Kime Diyorum (6:41) Michał Kacewicz o ruchu oporu na Białorusi (26:18) Karol Wasilewski o wyborach w Turcji (51:01) Bobby Darin - Beyond the Sea (53:49) Świat z boku - Grzegorz Dobiecki o prawdziwych kłamstwach (58:38) Raport o książkach (1:05:45) Podziękowania (1:10:41) Marcin Pośpiech o rosyjskich podróżach do Argentyny (1:21:29) Bartosz Walter o holenderskim zakazie eksportu czipów do Chin (1:37:05) Tomasz Rożek o ochronie wód międzynarodowych (1:55:19) Do usłyszenia (1:55:46) David Gray - Sail Away

Jih Turecka postihlo zemětřesení, které prezident Erdogan označil za katastrofu století. Jak tragédie ovlivní tuto zemi a pozici Erdogana, který se ve volbách chystá obhájit svůj mandát? „Turecko by mělo nakročeno k dobrému vývoji,“ míní první velvyslanec v Turecku, turkolog a překladatel Tomáš Laně. Přesto z místa katastrofy unikají videa, kde lidé kritizují jeho vládu. Prezident se podle něj bude snažit uhájit svou ideologii za každou cenu. Moderuje Zita Senková.

Lucia Yar je politologička, ktorá sa zaoberá Tureckom aj Sýriou. V Turecku zažila viacero zemetrasení. Podľa nej za katastrofu môžu aj zle postavené budovy. Tie mala vláda opraviť už po veľkom zemetrasení v roku 1999, ale časť peňazí sa niekam stratila. Ohrozí to teraz tesne pred voľbami tureckého prezidenta Erdogana? A čo by pre nás znamenala zmena vlády v Ankare?   V podcaste so zastupujúcou šéfredaktorkou portálu Euractiv Slovensko Luciou Yar sa dozviete: – že územie postihnuté zemetrasením je veľké asi ako Slovensko a žije tam asi 13 miliónov ľudí; – či je situácia v Sýrii podstatne horšia a či má sýrska vláda vôbec pod kontrolou záchranné práce; – že do opozičného regiónu Turecka prišla pomoc neskôr; – že v oblasti sú milióny utečencov, ktorí už doteraz žili v provizórnych podmienkach; – že 90 percent územia Turecka je náchylných na zemetrasenia; – prečo sú v Turecku nekvalitné budovy a či sa to podpisuje na počte mŕtvych; – ako v Turecku už zažila viacero zemetrasení a čo počas nich robia bežní Turci; – či môže za zlý stav budov aj vláda prezidenta Erdogana; – že Turecko má druhú najväčšiu infláciu na svete a mnohí Turci sú nespokojní s vládou; – či je možné, že Erdogan po dvoch desaťročiach prehrá voľby; – kto je turecká opozícia a čo by znamenala zmena vlády pre Európu; – ako môžeme Turecku pomôcť - či tam pomáhajú aj dôveryhodné organizácie. ce;

Kanclerz Olaf Scholz dostał to, czego chciał: mógł bez utraty twarzy, po wielotygodniowym oporze, zgodzić się na wysyłkę leopardów do Ukrainy, bo na to samo zgodziła się Ameryka. Tyle że Joe Biden zgodę wyraził, ale w taki sposób, żeby abramsy nie pojechały prędko na wojnę z Rosjanami. Teraz odbędzie się batalia o myśliwce, ale tu Scholz nie będzie już mógł stawiać przeszkód, bo mowa jest głównie o dostawie amerykańskich F-16. Michał Broniatowski i Adam Jasser rozmawiają również o wojnie handlowej Unii Europejskiej ze Stanami Zjednoczonymi, o sprzeciwie Erdogana wobec wejścia Szwecji do NATO i o korupcji w Ukrainie, którą energicznie zwalcza Wołodymyr Zełenski oraz w brukselskiej siedzibie Unii, która już taka "energiczna" nie jest.

V červnu se v Turecku konají prezidentské a parlamentní volby. Opozice se sjednotila a rozhodla, že neblahou éru prezidenta Erdogana ukončí. Dosavadní prezidentský systém vrátí zas do podoby parlamentní republiky. Blok tvoří šest politických stran. Vládní listy jim posměšně přezdívají „šestižidlí“. Jsou přesvědčené, že jde spíš o pytel blech. Rozhodně ne o sourodé a akční politické uspořádání.

Dramatiski skati aizvadītās nedēļas nogalē bija vērojami Brazīlijas galvaspilsētā Braziljā, kur neapmierinātie ar nesen ievēlēto prezidentu ielauzās gan Kongresa namā, gan Augstākajā tiesā, aplenca arī prezidenta pili. Redzētais atgādināja ainas pirms diviem gadiem Vašingtonā, kad Kapitoliju ieņēma Donalda Trampa atbalstītāji.  Uzmanības vērts ir Zviedrijas premjerministra paziņojums, ka Zviedrija nespēs izpildīt Turcijas izvirzītās prasības, lai noņemtu turku uzlikto veto valstij iestāties NATO. Arī somi nesteigšoties iekļūt aliansē bez kaimiņiem zviedriem. Aktualitātes komentē ārpolitikas eksperti Rinalds Gulbis un Arnis Latišenko. Ukrainai kaimiņos esošā Moldova ļoti izjūt Krievijas uzsāktā plašā kara ietekmi. Latvijā pagājušā nedēļa viesojās Moldovas ārlietu ministrs Niku Popesku un sniedza interviju arī raidījumam Divas puslodes. Slikts piemērs ir lipīgs. Brazīlija atkārto ASV bēdīgo pieredzi 30. oktobrī Brazīlijas prezidenta vēlēšanās Luizs Inasio da Silva, plašāk pazīstams ar pavārdu Lula, ar nelielu pārsvaru uzvarēja līdzšinējo prezidentu Žairu Bolsonaru. Vēlēšanu rezultāti rāda, ka Brazīlijas sabiedrība sadalījusies teju uz pusēm – tajos, kuri atbalsta arodbiedrību līderi, kreisās Strādnieku partijas kandidātu Lulu, un tajos, kuru favorīts ir labējais populists, labēji centriskās Liberālās partijas pārstāvis Bolsonaru. Gluži kā pirms diviem gadiem Savienotajās Valstīs daudzi aizejošā prezidenta atbalstītāji nav gatavi atzīt vēlēšanu rezultātus un uzstāj, ka tie ir viltoti. Pirmajās dienās pēc vēlēšanām Bolsonaru atbalstoši kravas auto šoferi bloķēja daudzas automaģistrāles, izraisot pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču piegādes traucējumus. Vēlāk par plašu protesta formu kļuva pastāvīgi piketi pie armijas daļām, aicinot militāristus sarīkot puču un nepieļaut jaunievēlētā prezidenta stāšanos amatā. Galvaspilsētā Braziljā pie armijas galvenā štāba izveidojās pastāvīga protestētāju nometne. Parādījās informācija, ka protestu organizēšanā un finansēšanās ir iesaistīti politiķi, pašvaldību amatpersonas un uzņēmēji. Tomēr protestētāju pūliņi izrādījās velti, un 1. janvārī Lula da Silva nodeva zvērestu. Svētdien, 8. Janvārī, protestētāji, izgājuši demonstrācijās galvaspilsētā, iebruka parlamentā, augstākās tiesas un prezidenta pils ēkās, tās pamatīgi pademolējot. Kā jau brīvdienā, ēkas bija praktiski tukšas; prezidents Lula bija devies braucienā uz Sanpaulu provinci. Galvaspilsētas policija izrādījās vāji sagatavota notikušajam, atkāpās pūļa priekšā un tikai pēc vairākām stundām spēja atjaunot kārtību. Pirmdien policija nojauca protestētāju nometni galvaspilsētā, pie tam aizturot apmēram 1100 tās iemītnieku, un kopā ar svētdien aizturētajiem arestēto kopskaits sasniedzis pusotru tūkstoti. Augstākā tiesa uz 90 dienām atstādinājusi no amata galvaspilsētas gubernatoru Ibaneisu Roču un izdevusi orderi viņa vietnieka drošības jautājumos, bijušā Bolsonaru valdības tieslietu ministra Andersona Torresa arestam. Torress pašreiz atrodas Savienotajās Valstīs; turpat šobrīd uzturas arī eksprezidents Bolsonaru. Zviedrija nepildīs visus Turcijas prasījumus, lai iestātos NATO Svētdien, uzstājoties aizsardzības jautājumiem veltītā domnīcu konferencē Stokholmā, Zviedrijas premjerministrs Ulfs Kristersons izteicās, ka viņa valdība esot pārliecināta, ka Turcija piekritīs Zviedrijas uzņemšanai NATO, taču ir vairākas Ankaras prasības, kuras Stokholma negrasās pildīt. „Turcija atzīst, ka mēs esam paveikuši to, ko teicāmies paveikt. Taču viņi arī saka, ka vēlas lietas, kuras mēs nevaram viņiem dot un nedosim. Tātad tagad lēmums ir Turcijas ziņā,” mediji citē Zviedrijas premjera teikto. Zviedrija, kas līdz ar Somiju ir parakstījusi ar Turciju attiecīgu trīspusēju vienošanos, jau ir atcēlusi ieroču embargo Turcijai, apņēmusies nesniegt patvērumu kurdu separātistu kaujiniekiem un apstiprinājusi savu gatavību kopīgi apkarot starptautisko terorismu. Decembra sākumā Turcijai tika izdots viens no Kurdistānas Strādnieku partijas aktīvistiem. Taču prezidenta Erdogana valdība uzstāj, lai Zviedrija izdotu arī vairākas personas, kuras Turcija uzskata par pastāvošās varas pretiniekiem. To Stokholma atsakās darīt, jo šādi lēmumi ir tiesu kompetencē. Decembra vidū Zviedrijas Augstākā tiesa lēma, ka Turcijai nav izdodams žurnālists Bilets Kenešs, kuru Ankara apsūdz saistībā ar 2016. gada valsts apvērsuma rīkotājiem, savukārt tiesa lēmusi, ka viņš dzimtenē tiek vajāts savu politisko uzskatu dēļ. Var piebilst, ka Turcija ir ceturtajā vietā pasaulē aiz Irānas, Ķīnas un Mjanmas cietumos ieslodzīto žurnālistu skaita ziņā, kas Turcijā pēdējā gada laikā dubultojies, sasniedzot 40. Pagaidām grūti prognozēt, kad Turcija pārstās bloķēt Zviedrijas iestāšanās procedūru. Somijas ārlietu ministrs Peka Hāvisto paziņojis, ka viņa valsts nesteigsies iestāties NATO, pirms šāda iespēja būs dota arī Zviedrijai. Abu ziemeļvalstu iestāšanos joprojām nav ratificējusi arī Ungārija. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Šīs nedēļas sākumā Baltkrievijā ieradās Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Daži komentētāji saka, ka šāda vizīte ir uzskatāma par Putina vājuma pazīmi, jo viens no galvenajiem mērķiem varētu būt bijis pārliecināt Baltkrievijas vadoni Aleksandru Lukašenko aktīvāk iesaistīties sauszemes karā pret Ukrainu. Lai arī oficiāli šāda apstiprinājuma nav, Ukrainas militārā vadība pieļauj, ka Krievija varētu vēlreiz mēģināt uzbrukt Ukrainas galvaspilsētai Kijivai, to starp no Baltkrievijas puses. Kā vērtē Putina un Lukašenko sarunas un ko gaidīt tālāk? Gan Ukrainas, gan dažādu Tuvo Austrumu konfliktu kontekstā pēdējā laikā aizvien biežāk tiek pieminēta Turcija un tās līderis Redžips Taijips Erdogans. Par spīti mēģinājumiem pozicionēt Turciju kā reģionālu lielvaru, Erdogana popularitāte valstī krītas un tas var arī negatīvi ietekmēt viņa izredzes nākamajā gadā, kandidējot prezidenta vēlēšanās. Kāda ir Turcijas līdera loma reģionā un cik stabils ir Erdogana krēsls? Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders un ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis. Kremļa „fīrers” pie „kartupeļu dučes” Kremļa saimnieks Vladimirs Putins un pašpasludinātais Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko tiekas visai regulāri, tomēr pēdējos gados šīs tikšanās praktiski vienmēr notikušas Krievijā. Tāpēc kā zināms pārsteigums bija Putina pagājušās pirmdienas vizīte Minskā, kuru Krievijas vadonis nav apmeklējis nu jau trīsarpus gadus. Līdz ar viņu Baltkrieviju apmeklēja arī Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu un ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, tiekoties ar saviem Baltkrievijas kolēģiem Viktoru Hreņinu un Sergeju Aļeiņiku. Var piebilst, ka Aļeiņiks tikai dažas dienas iepriekš pārņēmis Baltkrievijas ārlietu resora vadību pēc tam, kad novembra nogalē mira viņa priekšgājējs Vladimirs Makejs, kura pēkšņo nāvi daži uzskata par Krievijas slepeno dienestu roku darbu. Protams, ka vizītes parādes puse bija atbilstoši korekta, vadoņiem vēstot, ka ticis runāts par ekonomisko saišu stiprināšanu, militārās rūpniecības integrāciju un kopīgām Baltkrievijas bruņoto spēku un Krievijas kontingenta mācībām. Oficiāli tiek noliegti Maskavas mēģinājumi piedabūt Baltkrieviju tieši iesaistīties karadarbībā pret Ukrainu, lai gan daudzi uzskata, ka tieši tāds bija Putina vizītes nolūks. Nākas gan šaubīties par šādas baltkrievu spēku iesaistes iespējamo efektu, jo Baltkrievijas armija ir samērā neliela, bruņota gandrīz tikai ar padomju periodā radītiem ieročiem un bez reālas karadarbības pieredzes. Vēl lielākas šaubas raisa šīs armijas motivācija karot pret kaimiņzemi Ukrainu, kuru Baltkrievijā daudzi uztver kā brāļu tautu. Tomēr iespēju, ka Krievija varētu gatavot jaunu uzbrukumu Ukrainai no Baltkrievijas teritorijas, savās pēdējā laika publikācijās un izteikumos minējis gan Ukrainas Bruņoto spēku virspavēlnieks Valērijs Zalužnijs, gan ģenerālštāba priekšnieka vietnieks Serhijs Najevs. Attiecīgi tiek ziņots par Ukrainas spēku stiprināšanu šajā potenciālajā karadarbības virzienā. „Sultāns” uz ļodzīga troņa 14. decembrī izpaudās ziņa, ka Turcijas pirmās instances tiesa atzinusi Stambulas mēru Ekremu Imamoglu par vainīgu valsts Augstākās vēlēšanu komisijas locekļu apvainošanā, piespriežot viņam vairāk nekā divarpus gadus cietumā un aizliedzot politisko darbību. Apsūdzības pamatā ir viens Imamoglu publisks izteikums 2019. gadā, nodēvējot vēlēšanu komisijas locekļus par idiotiem. Šajās vēlēšanās viņš, lielākā opozīcijas bloka Nācijas alianse kandidāts, atņēma valsts lielākās pilsētas vadību prezidenta Erdogana Taisnības un attīstības partijai. Spriedums gan stāsies spēkā tikai pēc lietas skatīšanas vairākās apelācijas instancēs, tāpēc Imamoglu paliek brīvībā un turpina pildīt amata pienākumus. Daudzi ir pārliecināti, ka faktiski tiesa īsteno pie varas esošā Turcijas prezidenta Redžipa Taijipa Erdogana vēlmi atbrīvoties no bīstamākā sāncenša nākamā gada vēlēšanās. Plānots, ka 2023. gada 18. jūnijā Turcijas vēlētāji izvēlēsies gan prezidentu, gan 600 parlamenta locekļus uz nākamajiem pieciem gadiem, un Erdoganam ir visi iemesli bažīties par savām un savas partijas izredzēm. Kā liecina aptaujas, prezidenta partija nozīmīgi atpaliek no „Nācijas alianses”, kuru veido Ekrema Imamoglu pārstāvētā kreisi centriskā Republikāniskā tautas partija, centriskā „Labā partija” un pāris mazas partijas. Pārliecības nav arī par paša prezidenta izredzēm. Viņa reitings pēdējos gados bijis lielākoties zem 50%, kas liek domāt, ka Erdogans diezin vai uzvarēs vēlēšanu pirmajā kārtā. Savukārt aptaujās, kas modelē otro kārtu, kur sacenšas divi lielāko balsu skaitu ieguvušie kandidāti, Erdogans zaudē ne vien Imamoglu, bet arī citiem Nācijas alianses kandidātiem – galvaspilsētas Ankaras mēram Mansuram Javašam un Republikāniskās tautas partijas priekšsēdētājam Kemalam Kiličdaroglu; un arī „Labās partijas” pārstāvei Meralai Akšenerai. Pēc visa spriežot, elektorātam ir par maz ar Erdogana starptautisko vērienu, nepārprotami virzot Turciju uz reģionālas lielvalsts statusu. Krievijas ietekmes mazināšanās, uzsākot militāro avantūru Ukrainā, ļauj Turcijai spēlēt arvien nozīmīgāku lomu ne vien Sīrijā, bet arī bijušajās Padomju Savienības teritorijās Aizkaukāzā un Centrālāzijā. Pēdējā laikā Erdogans atļāvies veltīt kareivīgus izteikumus Turcijas vēsturiskajai naidniecei Grieķijai, neskatoties uz abu valstu dalību NATO aliansē. Tajā pat laikā Turcija tā arī nav izkļuvusi no 2018. gadā iestājušās finanšu un parādu krīzes. Ap 2020. gada sākumu iezīmējušās atlabšanas tendences sagrāva pandēmijas un Krievijas agresijas izraisītā globālā lejupslīde. Kopš 2021. gada sākuma pastāvīgi augusī inflācija nupat pārsniegusi 80%. Turcijas liras kurss, kas vēl 2018. gada sākumā bija apmēram 5 liras par ASV dolāru, nu jau pārsniedzis 18 liras par dolāru. Sagatavoja Eduards Liniņš.     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.