Šis podkāsts ir par mums - cilvēkiem, kas esam izveidojuši, veidojam un turpināsim veidot zemi, ko mīlam - Latviju. Šie ir Latvijas Radio žurnālistu veidoti stāsti, diskusijas un intervijas, ko caurvij patriotisma tēma.
8. maijā aprit 80 gadi kopš Eiropā noslēdzies viens no 20. gadsimta traģiskākajiem posmiem – Otrais pasaules karš. Latvijā un citviet Eiropā šajā dienā piemin nacisma sagrāvi un godā Otrā pasaules kara upurus. Viens no atceres brīžiem notika arī Rīgā, Brāļu kapos.
Parlamentārieši nav gatavi noraidīt ieceri par brīvdienu Lāčplēša dienā, lai arī skaidrs, ka Saeimā šim priekšlikuma trūkst vairākuma atbalsta. Atbalsta nav arī piedāvājumam 11. novembrī noteikt saīsinātu darba dienu. Par šo tematu šodien kārtējo reizi diskutēja Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā, vienojoties frakcijām dot mēnesi laika jautājuma atkārtotai izvērtēšanai. Latvijas Radio jau iepriekš vēstīja, ka Saeimā nav vairākuma atbalsta nu jau vairāk nekā 12,5 tūkstošu iedzīvotāju parakstītajam aicinājumam par svētku dienas un brīvdienas noteikšanu 11. novembrī, Lāčplēša dienā. Ar šādu vēstījumu sākās arī šīsdienas Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēde, apkopjot frakciju viedokļus. Atbalstu šai idejai pauž Nacionālās apvienības un „Stabilitātei” frakcijas.
Raidījuma Pāri mums pašiem viesis 4. maijā vakarā ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags. Sveicu visus šajā svētku dienā, nu jau jāteic, ka svētku vakarā, un sveicienus sūtām arī bīskapam Andrim Kravalim. Tieši šajā dienā pirms sešiem gadiem Rīgas Domā tika konsekrēts par bīskapu. Lūk, tāda mums ekumēniskā sadraudzība, par ko arī prieks. Un arī šorīt mūsu valsts svētki sākās ar ekumēnisko dievkalpojumu Rīgas Domā, ko radioklausītāji varēja dzirdēt arī tiešraidē. Un gluži tāpat kā 18. novembrī, arī 4. maijā cilvēki gaida, ko sacīs Vanags, ko sacīs pārējie konfesiju vadītāji, un vēlēsies saprast vai atšifrēt no sacītā mūsu šī brīža realitātes raksturojumu no garīga skatu punkta. Tātad – kādā teritorijā mēs atrodamies, kas ir tās aktualitātes? Par to arī sarunājamies. Taču vispirms - kāds jums pašam ir bijis 4. maijs 1990. gadā, kad neatkarība mūsu valstī tika atjaunota ar šo tiešām leģendāro balsojumu?
Raidījumā skan bijušo Latvijas Radio darbinieku Aivara Berķa (1936.-2020.), Māras Krontāles un Ingrīdas Ābolas atmiņas par laiku, kad tika atjaunota Latvijas Republikas neatkarība. Publiciste, rakstniece un arī radio žurnāliste Marina Kosteņecka runā par Baltā galdauta svētkiem un šodienas paaudzi. Bet sadaļā "Radio relikvija" Māra Rozenberga stāsta par Ziņu dienesta dīvānu, kas ir liecinieks vairākiem būtiskiem notikumiem Latvijas vēsturē. 1990. gada 4. maijs Augstākās padomes ēkā, tagadējā Saeimas namā notiek deputātu balsu skaitīšana par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Ēkas ārpusē laužu pūlis ar neatslābstošu interesi seko līdz šim procesam, pārējie, kas atrodas ārpus Vecrīgas, pieplakuši pie TV ekrāniem vai radioaparātiem. Toreizējai ziņu diktorei Mārai Krontālei tā bija brīvdiena, taču savu atbalstu Neatkarības deklarācijas pieņemšanai Māra pauda mājās pie klavierēm, spēlējot Latvijas Republikas himnu. Savukārt kādreizējā raidījuma „Krustpunktā” producente Ingrīda Ābola 1990. gada 4. maijā tūlīt pēc tam, kad tika paziņoti balsu skaitīšanas rezultāti, kas liecināja, ka ir pieņemta Neatkarības deklarācija, devās uz krastmalu, kur cilvēki pulcējās uz mītiņu. Sapulcējušos tautu Daugavmalā uzrunāja pirmais Tautas frontes priekšsēdētājs un viens no deputātiem Dainis Īvāns. Un kā pirms desmit gadiem tapuša ierakstā apgalvoja nu jau mūžībā aizgājušais Aivars Berķis, toreizējais Latvijas Rdio lauksaimniecības redakcijas vadītājs, tad gan Īvānam, gan citiem tautfrontiešiem radio ēters allaž bija atvērts. Marina Kosteņecka pirms intervijas brīdina par remonta trokšņiem aiz sienas. „Kad skanēs šī intervija?” viņa prasa sarunas beigās, kad mikrofons jau izslēgts, Saku, ka 4. maijā četros pēcpusdienā pēc ziņām. „Redziet, nekas nav nejaušs, 1991. gadā augusta puča dienās sapratu, ka man ir jāaiziet uz radio un tiešajā ēterā jāpasaka, ka es nezinu, kas notiks tuvākajā laikā, jo morāli biju gatava, ka omonieši mani savāks un būšu pirmo izsūtīto rindās. Tāpēc vēlējos aiziet uz radio un pateikt klausītājiem, ka neesmu apmetusi kažoku uz otru pusi, ka mums jāpārcieš šie laiki un drīz nāks labākas dienas. Todien tieši četros pēcpusdienā šī mana runa izskanēja radio.” Tā skaidro publiciste, rakstniece, radio žurnāliste, viena no Tautas frontes dibinātājām, cīnītāja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Cilvēks, kas vienmēr rīkojies saskaņā ar savu sirdsapziņu.
Šodien atzīmējam Deklarācijas Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu 35. gadadienu. 1990. gada 4. maijā par deklarāciju nobalsoja 138 toreizējās Latvijas PSR Augstākās padomes deputāti no pavisam 201 ievēlētā. Šis rezultāts nebūtu iespējams bez visa līdz tam notikušā Trešās atmodas procesa, par kura nozīmīgāko virzītāju kļuva 1988. gada rudenī izveidotā Latvijas Tautas fronte. Doma par šādas organizācijas radīšanu izskanēja dažus mēnešus agrāk - 1988. gada jūnijā notikušajā Latvijas radošo savienību plēnumā. Raidījumā pieskārāmies 1990. gada 4. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" pieņemšanas priekšvēsturei un apstākļiem. Stāsta Trešās atmodas un Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas procesa aktīvi dalībnieki - nu jau mūžībā aizgājušais dzejnieks un publicists Viktors Avotiņš, selekcionārs un žurnālists Jānis Rukšāns, ģeogrāfs Valdis Šteins, publicists, kādreizējais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns un jurists un politologs, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Tālavs Jundzis.
Šī gada martā Valsts prezidents un Ordeņu kapituls lēma par Atzinības krusta virsnieci iecelt Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) prorektori zinātniskajā darbā, Kultūras un mākslu institūta vadītāju, profesori, Dr. sc. soc. Andu Laķi. Valsts augstākais apbalvojums profesorei tiks pasniegts 4. maija pēcpusdienā, bet svētku rītā viņa viesojas "Klasikā". Runājam par svētkiem un LKA aktualitātēm, bet vislielāko uzmanību pievēršam jaunākā pētījuma "Kultūras aktivitātes barometrs 2024" rezultātiem, uzzinot par aktuālajām tendencēm kultūras patēriņā Latvijā. Anete Ašmane-Vilsone: Šī diena, Anda, jums būs īpaša – esat iecelta par Atzinības krusta virsnieci, un tieši šodien arī saņemsiet šo apbalvojumu. Vai 4. maijs – tā jums ir īpaša diena arī citkārt? Jā, protams, tā ir īpaša diena – kā jau daudziem Latvijas iedzīvotājiem, jo mēs savu darbu un arī citas vērtības lielā mērā saistām ar Latvijas valstiskumu, ar centieniem iestāties par Latvijas valstiskumu sargājošajām vērtībām. Tas varbūt tā nedaudz patētiski skan, bet – jā, 4. maijs ir mana priecīgā diena; tas ir laiks, kad var atcerēties visus tos cilvēkus, kas bija drosmīgi un balsoja par Latvijas neatkarību, ieskaitot Pēteri Laķi, kurš ir arī Latvijas Kultūras akadēmijas dibinātājs… Kā atceraties zīmīgo 1990. gada 4. maiju pirms nu jau 35 gadiem? Šo laiku labi atceros vēl kāda cita iemesla dēļ, jo četras dienas pirms ceturtā maija bija piedzimusi mana vecākā meita Laura Laķe. (smaida) Tad jums patiesi ir ļoti īpašs šis laiks… Vai apbalvojums nāca kā pārsteigums? Jā, tas savā ziņā bija pārsteigums: liela pateicība maniem kolēģiem, kuri izvirzīja mani šim apbalvojumam! Jo ikdienā darām to, kas ir mūsu sirds lieta, un manā gadījumā patiešām ir tā, ka mans darbs ir arī mans hobijs un sirdslieta. Tāpēc, no vienas puses, pārsteigums, kas apvienots ar pateicību, ka mans darbs ir novērtēts, un, protams, pateicība Valsts prezidentam un Ordeņu kapitulam. Kaut gan vienlaikus jāsaka, ka ikdienā, plānojot savu darbu un ļoti daudz enerģijas un entuziasma veltot pētniecībai, izglītībai, kultūras lauka apoliģētikai, neviens no mums, kas jau ir saņēmuši šo apbalvojumu, nedomājam, ka mēs savu darbu darām apbalvojumu dēļ. Vai zinātnieka un pētnieka darbs, tāpat jūsu darbs Kultūras akadēmijā – vai tas arī var tikt skatīts caur patriotisma prizmu? Īpaši beidzamajos gados jo īpaši par to vairāk runājam, vienlaikus zinot, ka zinātnei vienmēr, it īpaši humanitārajām zinātnēm, jācīnās par finansējumu, atzinību, atpazīstamību. Vai šis aspekts arī ir būtisks? Jā, lielā mērā. Manuprāt, katra nācija, katra valsts iegūst savu vērtību, lielā mērā pateicoties tieši profesionālajiem ceļiem, kurus eju arī es un mani kolēģi – tā ir izglītība, tā ir kultūra un tā ir zinātne. Šie trīs pīlāri tur katru nāciju, un šīs lietas arī ir tās, kuru dēļ ir vērts iestāties par valstiskuma saglabāšanu; šīs ir tās lietas, kuru dēļ ir jēga valstij pastāvēt. Tāpēc, protams, ne tikai mans, bet arī visās šajās trijās jomās jebkura strādājoša cilvēka darbs noteikti ir ar šo patriotisma dimensiju. Ikdienā, protams, šīs patriotisma vērtības tā patētiski necildinām, bet šķiet, ka ikkatrs jebkurā izglītības līmenī strādājošais pedagogs, katrs kultūras cilvēks, katrs zinātnieks ar savu darbu tur valsti. Tā ir tāda pamatvērtība, ko mēs varbūt ikdienā pat neizceļam, bet kas visu laiku ir klātesoša. Jā, tieši tā. Viens no jūsu pēdējiem veikumiem ir "Kultūras aktivitātes barometrs 2024" un par to mēs arī noteikti plašāk parunāsim. Ik pēc diviem gadiem tiek mērīta mūsu aktivitāte kultūras laukā. Kādi ir pirmie galvenie secinājumi, skatoties uz aizvadīto gadu? Ikkatrs kultūras patēriņa mērījums parāda, ka kultūras dzīve, kultūras aktivitātes, gan tas, kas tiek piedāvāts kultūras laukā, mākslas dzīvē, gan tas, cik daudz un cik aktīvi cilvēki patērē jeb apmeklē, jeb piedalās kultūras dzīvē, ir ļoti atkarīgs no kādiem ārējiem faktoriem. Bija COVID laiks, kas nesa būtiskas izmaiņas; ir kādas ekonomiskās krīzes – arī tad redzam, ka ir būtiskas izmaiņas. Protams, ka COVID laiks mainīja ierasto ritmu, kā katras jomas mākslinieki vai kultūras ļaudis varēja vai nevarēja sasniegt savu auditoriju. Bet atgriežoties tieši pie šiem konkrētajiem rezultātiem. Protams, ir drošības krīzes un varbūt tāda nedrošība arī iedzīvotāju brīvā laika plānošanā, bet COVID iespaids, protams, ir mazinājies. Daudzās jomās, daudzās aktivitātēs atkal ir kāpums kultūras patēriņa jomā. Ir dažas mākslas nozares, kurās šis kāpums ir straujāks, piemēram, tāda ir teātru joma. Ja skatāmies, cik lielā mērā atjaunojas auditorijas aktivitāte, tad redzam šādu ainu: ja citām nozarēm tas ir par diviem, trim, četriem procentiem, tad teātru jomā tie ir apmēram vienpadsmit procenti! Var redzēt arī katras mākslas un kultūras nozares kapacitāti un gatavību cīnīties par savu auditoriju, atjaunot apmeklētāju skaitu, bet citādā ziņā dati ir līdzīgi. Aktīvāki cilvēki ir tajās kultūras jomās, kas ir vieglāk pieejamas: piemēram, vēsturisko piļu un muižu apmeklējums, kas bieži ir tāds ģimenes pasākums; tā ir filmu nozare, tā ir populārā mūzika. Tas ir kultūras centru piedāvājuma apmeklējums. Tur, kur māksla prasa noteiktu izpratni, noteiktu mākslas pratību un kas vienmēr nav bezmaksas piedāvājums, tur apmeklējumu skaits ir mazāks. Mēs tos saucam par nišas produktiem, bet arī tur – gan operā un baletā, gan klasiskās akadēmiskās mūzikas koncertos, gan laikmetīgās mākslas izstādēs – mēs redzam, ka auditorija atgriežas. Vairāk – ierakstā.
Viņi visi ir dzimuši pēc 1991.gada. Par viņiem saka – jaunie, daudzsološie. Saksofonists Aigars Raumanis, Valmieras teātra aktieris Krišjānis Strods, režisore Ildze Felsberga un filozofs Toms Babincevs. Valsts svētku noskaņās interesējamies, kā jaunie mākslinieki sevi redz un izjūt šodienas kultūrtelpā un sabiedrībā kopumā. Saruna ar vienu no spožākajiem jaunākās paaudzes mūziķiem – saksofonistu Aigaru Raumani, kurš ir ne tikai vairāku starptautisku konkursu laureāts, bet arī šībrīža Latvijas radio 3 „Klasiska” rezidences mākslinieks. Studijā arī viens no šobrīd pamanāmākajiem jaunajiem aktieriem – Valmieras teātra aktieris Krišjānis Strods, kurš par Krustiņa lomu Blaumaņa „Pazudušajā dēlā” saņēmis „Spēlmaņu nakts” balvu, un pats atzinis, ka šī loma ir pacēlusi pašapziņu profesionāli. Viņa purā arī „Četri balti krekli”. Lai arī viņa filmas taisa tikai beidzamos trīs gadus, tas netraucē jaunajai režisorei jau gūt atzinību un balvas. Nupat Ildzes Felsbergas dokumentālā filma „Sliktie dzīvnieki” īsfilmu festivāla „2ANNAS” saņēma Baltijas labākās īsfilmas balvu. Profesionāļi ir novērtējuši arī viņas diplomdarbu – īsfilmu „Kur saulīte nakti guļ?”. Skaidrojam arī, ko nozīmē būt jaunajam filozofam, izdot žurnālu „Tvērums” un pašam noteikt – ko rakstīt un ko, nē? To jautājam Tomam Babincevam.
"Redz, kā tas liktenis spēlējas! Veselu ziemu gāju sagatavošanas kursos, lai varētu vieglāk nokārtot eksāmenus Politehniskajā institūtā, kur bija atvērta nodaļa "Automātika un elektronika". Domāju – grūtības man tas nesagādās: vidusskolu beidzot, matemātikā, fizikā un ķīmijā bija piecinieki. Bet viens no eksāmeniem bija arī latviešu literatūrā. Kad sagatavošanas kurss tuvojas beigām, pasniedzēja izsniedz sacerējumus, ko esam uzrakstījuši, un viņa saka man tā: "Kalniņ, pagaidiet! Vai jūs esat kārtīgi izlēmis, kur jūs stāsieties?" Atbildu – jā! Un viņa saka: "Es jūsu vietā tomēr pārdomātu. Lasot jūsu sacerējumus, man liekas, ka jums jāiet studēt citur!" Tā, atminoties senu gadu notikumus, smej rakstnieks, dzejnieks un tulkotājs Viks jeb Viktors Kalniņš, kurš par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā šogad iecelts Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka godā. Valsts augstākos apbalvojumus mūsu Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs Rīgas pilī pasniegs Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā – 4. maijā. Pirms pāris dienām ceļu uz Dikļiem pie Vika, kurš 2. aprīlī nosvinējis 86. dzimšanas dienu, mēroja Dāvis Eņģelis, dziļo, jaudīgo, vērtīgo un arī asprātīgo sarunu nu piedāvājot Latvijas Radio 3 "Klasika" klausītājiem. "Kad ideja iekož galvā..." Dāvis Eņģelis: Kādas ir jūsu attiecības ar balvām un apbalvojumiem? Kāda ir to loma jūsu dzīvē? Viks: Nekāda. Ja runa ir par manu profesiju, nerakstu tāpēc, lai kaut ko saņemtu – orientējoties uz kaut kādu [apbalvojuma] rezultātu. Tas mani galīgi [neinteresē]. Ja es tā darītu, tas man traucētu. Man vienkārši ir cita vērtību sistēma. Man svarīgi darīt to, kas man sagādā prieku. Kas man ir svarīgi. Kas man ir jāpaveic. Izejot no tā. Vai vide arī maina to, kā sajūtat tekstu? Ir nozīme, vai dzīvojat laukos vai pilsētā? Zinu skaidri: dzīvojot laukos jau trīsdesmit piekto gadu, jūtos te garīgi brīvāks. Un tas palīdz arī profesijā. Vai tekstu rakstīšana jums ir daļa no ikdienas arī šeit, Dikļos? Ja tas ir mans darbs, ko es protu vislabāk, tad bez šaubām, jā. Pārsvarā tie ir dzejoļi, kurus rakstāt? Žanri ir dažādi. Kad ideja iekož galvā, viņa arī tūlīt pasaka priekšā, kādā žanrā būs jāraksta. Man tā ir. Es speciāli nepiedomāju pie tā. Ideja pati pasaka priekšā formu. Viena no svarīgākajām lietām jūsu tekstos ir valodas spēle, vārdu spēle. Rakstnieks Svens Kuzmins arī saka, ka Vikam kaut kā noslēpumaini, ar kaut kādu valodas alķīmiju ļoti pārliecinoši izdodas spēlēties ar vārdiem, pat izejot ārpus literatūras robežām. Un vēl Svens saka, ka tā vārdu spēle var būt arī tīrā amzierēšanās, tīri joka pēc. Kāds ir tas vārdu spēles process no jūsu skatpunkta? Tad jādomā drusku tālāk atpakaļ manā ģenētikā. Manai mammītei bija mīlestība uz valodu, iedzimta valodas izjūta. Viņa mīlēja darināt vārdus, modificēt vārdus. Es domāju, ka tas ir iedzimtības faktors. Tas nav speciāli. Un šis pats faktors, ģenētiskā pārmantojamība, noteikti spēlējusi savu lomu pie tā, ka Latvijas Universitātē studēju filoloģiju studēju. Tā gan bija anglosakšu filoloģija. Bet tā sfēra, tā stihija – tur jutos kā savās mājās. Tas nebija speciāli, noteikti nē. Tā ir ģenētika no maniem priekšgājējiem – tā ir to noteikusi. Tad varbūt tāpēc arī ir tā sajūta, ka tas ir tik dabiski – ka tas vienkārši piedien jūsu tekstiem, dzejai. Tā to varētu skaidrot, jā. Vienu epizodi varu minēt, kas vēl vairāk pārliecināja mani, ka tas ir mans stils. Biju aizmirsis savus pirmos dzejoļus parādīt Imantam Ziedonim, kurš tajā laikā strādāja par literāro konsultantu. Viņš kaut kur bija dabūjis amerikāņu dzejnieka Kamingsa darbus, tos nokopējis un iedeva man vienu eksemplāru. Un lasot Kamingsu, sapratu, ka mums ir dvēseles radniecība. Tas vēl vairāk pavēra vaļā manu ģenētisko mantojumu – ja sāk zinātniski pētīt. Pēc kādas saiešanas tajā pašā Jauno literātu studijā, kad bija noslēdzies pirmais gads, bija tāda pasēdēšana, kad paši studisti cits citu vērtēja un sprieda, kā turpmāk attīstīties. Un tad man Uldis Bērziņš teica: "Nāc pie mums! " Es tā kā nesapratu, ko tas nozīmē. Kas tie "mēs" viņa izpratnē ir. Es arī nepajautāju, jo skaidri apzinājos savu individuālo dabu. Man nevelk uz to. Citi atzinušies, ka viņiem vieglāk rakstīt burzmā, kaut kur kafejnīcā, bohēmas atmosfērā. Nē, nē, nē, tas nav man! Man tas ir nopietns amats – rakstīšana! Atceros, Jauno literātu studijai dzejoļus vajadzēja iesniegt mašīnrakstā – rokraksts nederēja. Taču rakstāmmašīnas man nebija. Māris Čaklais ieteica sarunāt ar sekretāri Rakstnieku savienībā – aiznesu rokrakstā, sarunājām, kad būs gatavs, aizbraucu pakaļ, samaksāju, cik vajadzēja, un, dodot atpakaļ manus tekstus un arī rakstāmmašīnā nodrukātos, viņa teica: "Jums, atšķirībā no daudziem jaunajiem, ir, ko teikt! " Man tas nozīmēja tik daudz... Jo izrādās, ka šī kundze savā laikā bija pārrakstījusi Erika Ādamsona un Čaka dzejoļus… Visu jau nosaka saturs un iekšējā, individuālā dzejas valoda, kura katram ir citādāka. Kādreiz bija avīze "Literatūra un Māksla", un ļoti interesanta bija tās pēdējā lappuse. Tur dažkārt bija tādi nestandarta materiāli, un vienreiz tika publicēts kaut kāds tulkots materiāls par daiļradi – kādiem daiļrades apstākļiem dažādu laikmetu rakstnieki un dzejnieki devuši priekšroku. Tur bija vesela virkne. Vienam patīk rakstīt, braucot un ceļojot – viņam mainās impulsi. Cits mīl kaut kur apsēsties tā, ka var redzēt pūli. Un bija arī tādi, kas pilnīgi izolējās. Savā cellē iekšā, pat nekādu saules gaismu viņiem nevajag. Tā kā tas ir ļoti īpatnēji; tas iet cauri gadsimtiem, dažādiem laikmetiem. Tāda ir cilvēka daba. Saruna teksta formātā pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv. Īsi par Viku Viks (īstajā vārdā Viktors Kalniņš, 1939) – rakstnieks, dzejnieks un tulkotājs. Vika dzejai raksturīga rotaļīga attieksme pret valodu, dažādu leksikas slāņu kombinēšana un savdabīga pasaules izjūta. Rakstībā apvieno anglosakšu modernās dzejas un latviešu folkloras estētikas tradīcijas. Stāstu, noveļu, pasaku un dokumentālās prozas autors. Rakstījis scenārijus un libretus, kā arī tulkojis prozu un dzeju no angļu valodas. Īpaši aktīvi Viks darbojas bērnu literatūrā, kur par nozīmīgiem darbiem uzskatāmas Vika grāmatas "Sarežģītais zvirbulēns" (1982), "Klaids pasaku zemē" (1983), "Dinīts nāk!" (1990) un "Zemūdens Bara lielā diena" (1985), pēc kuras motīviem 1991. gadā tapusi pirmā latviešu pilnmetrāžas animācijas filma "Ness un Nesija". Popularitāti guvušas arī dziesmas ar Vika vārdiem, ko dzejnieks nereti rakstījis sadarbībā ar brāli, komponistu Imantu Kalniņu. (literatura.lv)
1. maijā Latvijā brīvdiena ir ne tikai par godu Darba svētkiem, bet arī Satversmes sapulces sasaukšanas dienai. Aprit 105 gadi kopš Latvijas pirmā parlamenta pirmās darba dienas, kad sāka izstrādāt Latvijas konstitūciju jeb Satversmi, kas ir galvenais mūsu valsts likums, kurā atrunātas Latvijas vērtības, tiesības, pienākumi un valsts pārvaldes struktūra. Kā un kāpēc vairāk nekā gadsimtu izkoptajā likumā vērtības vajag saglabāt, un vai Satversme joprojām ir aktuāla? Par to saruna ar Augstākās tiesas senatoru, Latvijas Universitātes asociēto profesoru un grāmatas „Satversmes iztulkošana” autoru Jāni Plepu. Vārdu “satversme” pirms vairāk nekā pirms 150 gadiem izgudroja valodnieks un jaunlatvietis Atis Kronvalds, veidojot no vārda “tvert”. Viņa galvenais vēstījums: “cilvēki pieņēmuši likumus, lai tiem būtu vajadzīgā laikā, kur patverties, lai tiem būtu tversmes”. Kā jūs domājat, vai visi Latvijas iedzīvotāji var pilnīgi un droši patverties vai tomēr šajā jumta likumā laika gaitā radušies kādi robi? Jānis Pleps: Patiešām konstitūcijas jēga ir katram garantēt brīvību, cilvēktiesības un īpaši vājākajiem, jo stiprākais sevi var pasargāt vai nu ar spēku, vai ar naudu, ietekmi, bet to vājāko vajag aizsargāt sabiedrībā. Un tā ir konstitūciju jēga visā Eiropā. Tas ir dokuments, uz kuru atsaucoties, katrs var pieprasīt taisnību, tas lai pret viņu izturētos godīgi, respektēt viņa cilvēka cieņu. Un tas, no otras puses, ir valsts un arī sabiedrības uzdevums dot šo aizsardzību, respektēt vājāko katru atsevišķo personību ar viņa īpatnībām, savdabību, unikalitāti. Ja mēs raugāmies uz Satversmi, Satversme darbojas, un tā arī ir tā būtiskā ziņa, jo mēs redzam, ka Satversme tiek piemērota tiesās – Satversmes tiesā, administratīvajās tiesās, citās tiesās – un mēs varam redzēt, ka cilvēki nāk uz tiesu, atsaucas uz Satversmi, prasa aizsardzību, un tad, kad tas spriedums dod šo aizsardzību, kāds likums, piemēram, tiek atzīts par neatbilstošu Satversmei, mēs varam redzēt, ka tas strādā. Droši vien neviena konstitūcija nebūs perfekta. Un droši vien arī, ja mēs skatāmies, katram ir kaut kāda vīzija, kā vajadzētu izskatīties ideālajai Satversmei. Bet šeit vēl viena būtiska lieta, ka mēs esam kā sabiedrība kopā. Tas nozīmē, ka ir vajadzīgs kaut kāds vairākums, kas spēj vienoties par kaut ko. Un šeit ir tā doma, ka katram kaut kur ir mazliet jāpiekāpjas, jārēķinās, ka varbūt nebūs tā, kā man gribētos, bet visā kopumā vajadzētu būt pareizai virzībai uz priekšu. Un galvenais ir nepazaudēt šo ideju, ka Satversme aizsargā vājāko grūtā brīdī un nebaidīties pašam iestāties, prasīt savu tiesību aizsardzību. Tas ir ļoti svarīgi, ka katrs iedzīvotājs zina, ko Satversme sola un ir gatavs un prasmīgs, zinošs, kā par to iestāties, kā to pieprasīt.
Šonedēļ atzīmējam 35 gadus, kopš pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija. Domājot, stāstot un kādam arī atceroties 4. maiju 1990. gadā, daudziem acu priekšā ir tie kadri, ka no Saeimas, toreiz Augstākās Padomes ēkas, nāk ārā tikko par nobalsojušie deputāti. Protams, stāsti, ko stāstām cits citam, kur katrs tajā brīdī ir atradies, kurš pie radioaparāta, kurš varbūt ir Daugavas krastmalā bijis tai mirklī. Tomēr Latvijas neatkarības ideja bija aizvien dzīva arī trimdā. Tuvojoties 4. maijam, raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts mudina aizdomāties par to, cik sazarota visā pasaulē bija ideja par Latvijas neatkarības atgūšanu un kāda bija trimdas latviešu loma, lai mums būtu iespēja atgūt neatkarību. Sarunājas vēsturniece, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētniece Maija Krūmiņa, muzeja "Latvieši pasaulē" muzejpedagoģe Danute Grīnfelde un bijušais diplomāts un arī Augstākās padomes deputāts, kurš balsoja par Neatkarības deklarāciju 1990. gadā Andris Teikmanis.
Latvijā 25. martā piemin komunistiskā genocīda upurus. Pirms 76 gadiem padomju vara izsūtīja vairāk nekā 42 000 Latvijas iedzīvotāju uz Sibīriju un citiem attāliem Padomju Savienības reģioniem. Izsūtīto vidū bija arī aptuveni 11 000 bērnu. Pieminot deportācijas upurus, daudzviet norit dažādi piemiņas pasākumi.
Kā par barikādēm runāt ar mūsu bērniem tagad? Kā barikādes atceras tie, kuri bija bērni tolaik? Kā ar mākslas un kultūras instrumentiem varam uzturēt barikāžu atceri dzīvu un īstu, to lieki neglorificējot un nepadarot pāragri par virspusēju mītu? Kā kultūrtelpā komunicēt pagātnes notikumus un, izmantojot mākslas valodu, radīt saprotamus un godīgus stāstus? Kultūras rondo pārrunājam ar vēsturnieku un pedagogu Valdi Klišānu, dramaturgu un scenāristu Matīsu Gricmani, kurš dzimis 1991. gadā, šobrīd Dailes teātrī varam redzēt vēsturisko detektīvu „Kur pazuda valsts”, un diriģentu, pūtēja orķestra „Rīga” māksliniecisko vadītāju Valdi Butānu. -- 20. janvārī Rīgas Domā skanēs koncerts „Barikādes un bērni”. Tā centrā 1991. gada bērni, tie, kuriem deviņdesmito gadu sākumā bija pieci, seši vai desmit gadu. Šobrīd viņi pārstāv Latvijas četrdesmitgadnieku paaudzi. Koncertā piedalās: Orķestris “Rīga”, solisti Ieva Segliņa (balss) un Aigars Reinis (ērģeles), diriģents Valdis Butāns. Koncerta režisors – Kārlis Anitens, video mākslinieks – Toms Zeļģis. Koncertu tiešraidē varēs klausīties arī Latvijas Radio 3 "Klasika".
Šogad atzīmējam jau 34. gadadienu kopš 1991. gada janvāra barikāžu dienām. Tas bija izšķirošs posms Latvijas un Baltijas nāciju virzībā uz valstiskās neatkarības atjaunošanu, kulminācija sabiedrības nevardarbīgajā cīņā par atbrīvošanos no totalitārās padomju sistēmas žņaugiem. Raidījumā Šīs dienas acīm redzējums uz tā laika norisēm, kādu dažādos gados snieguši šī raidījuma viesi.
Ik gadu šajās dienās pieminam 1991. gada barikādes, kas bija liktenīgs pagrieziena punkts mūsu valsts vēsturē. Tolaik Doma laukumā dega ugunskuri, skanēja dziesmas un aicinājumi iedzert siltu tēju un uzkost maizītes, bet radioēkā darbs ritēja cauri diennakti, bija gan bailes un arī pleca sajūta. Radio bijušie un esošie kolēģi atceras darba režīmu tajās janvāra dienās un namā izveidoto izeju briesmu gadījumā - šauru laipu starp otrā stāva logiem pagalmā. Bet par uzrunu pie mikrofona 13. janvāra naktī stāsta Trešās Atmodas laika līderis, Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns.
Šogad aprit 34 gadi kopš 1991. gada barikādēm. Šo notikumu atmiņu centrā vienmēr bijis cilvēks, kurš pieņēmis lēmumu piedalīties barikādēs Latvijas nākotnes vārdā. Barikāžu atceres gadadienas koncerta centrā 20. janvārī būs tā laika bērni, kuriem 1991. gadā bija pieci, seši vai desmit gadu, un kuri šobrīd pārstāv Latvijas četrdesmitgadnieku paaudzi. Kam un kā radās doma veidot Barikāžu atceres koncertu kā multimediālu izrādi? To jautājām Orķestra "Rīga" diriģentam Valdim Butānam. "Šis koncerts ir ļoti personīgs, jo, veidojot programmu, esmu ielicis arī daļu no savām sajūtām un pieredzes." "Klasikas" studijā viņš stāsta gan par skaņdarbiem, kas koncertam izvēlēti, lai liktu domāt par dziļām un nopietnām lietām, lai katrs klausītājs tos varētu piepildīt ar savu saturu un atmiņu zibžņiem. Diriģents dalās arī savās sajūtās, ko bērnībā pieredzējis no Barikāžu laika, un šīs atmiņas ir personīgas. Savukārt komponists Jēkabs Jančevskis telefonsarunā atceras laiku, kad strādājis pie Dailes teātra izrādes "Brands", un kādu iespaidu šis saturs uz viņu atstājis, atklāj arī izmaiņas, kādas gaidāmas, un pauž prieku, ka koncertā piedalīsies aktrise Ieva Segliņa. Arī Jēkabam Jančevskim vēsturiskas tēmas ir tuvas. Barikāžu atceres koncertu no Rīgas Doma 20. janvāra vakarā plkst. 18 raidīsim arī tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā.
Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča svētku uzruna pie Brīvības pieminekļa.
Raidījumā Piespēle saruna ar ultramaratonistu, Latvijas rekorda īpašnieku 24 stundu skrējienā Matīsu Vecvagari. Viņš ikdienā ir fizikas skolotājs vienā no galvaspilsētas vidusskolām, bet brīvajā laikā daudz un ilgi skrien. Nedēļas topā: Latvijas futbola izlase izbraukumā zaudē Ziemeļmaķedonijai UEFA Nāciju C līgas mačā, pašlaik ir pēdējā vietā grupā; Beidzot pielikts punkts Rīgas Olimpiskā sporta centra zemes nomas sāgai - spēkā paliek līdzšinējā nomas maksa; Pie durvīm klauvē kamaniņu sporta sezona: Latvijas izlase publiski stāsta par gatavību; Vīriešu basketbola izlases galvenais treneris Luka Banki izziņo visnotaļ eksperimentālu kandidātu sarakstu nākamās nedēļas kvalifikācijas spēlēm.
Kādā stāvoklī ir viens no Latvijas nozīmīgākajiem un daudzām leģendām apvītais simbols – Brīvības piemineklis? Jau 21 gadu Brīvības pieminekli apdrošina par vairāk nekā 1 miljonu eiro. Kādus bojājumus apdrošinātājiem nācies segt? Lai gan Brīvības piemineklis no ārpuses ir iespaidīgs ar savu simboliku, tā iekšpuse galvenokārt ir praktiska un tehniska, paredzēta konstrukcijas uzturēšanai un stabilitātei. Ekskursijas pieminekļa iekšpusē nenotiek jau daudzus gadus, tas lielākoties saistīts ar dažādiem drošības apsvērumiem. Ikdienā Brīvības pieminekļa durvis, kas ir aiz pieminekļa, ir aizslēgtas ar lielu atslēgu. Ieejot pa durvīm iekšā, pirmā un vienīgā ir neliela tehniskā telpa, kur uz akmens tipa paaugstinājuma atrodas liela, sarkana Goda grāmata jeb viesu grāmata, uz kuras ir attēlotas Brīvības pieminekļa trīs zvaigznes. Un no tās telpas var doties uz šaurām metāla kāpnēm, kas uzvijas gandrīz 40 metru augstumā – līdz vietai, kur zem Brīvības tēla kājām pa divām lūkām paveras unikāls skats uz Rīgu. Pieminekļa iekšpuse patiesi ir tehniska – vienīgajā telpā atrodas minētā grāmata, ziedi, fotogrāfija, kur atainots piemineklis, pāris uzraksti. Taču, kāpjot pa kāpnēm, ir iespēja redzēt vairākus karogus un dažādas citas fotogrāfijas, kas raksturo pieminekli. Telpas ir šauras un ļoti vienkāršas – būtībā piemineklim tiek ļauts dzīvot savā nodabā. Kāpjot augšā pa kāpnēm, ar katru stāvu kāpnes kļūst arvien slapjākas, kas šķietami liek domāt, ka tas nav labi, bet personas, kas atbildīgas par pieminekli, norādīja, ka tā tam ir jābūt. Līdz šim nav publiski pieejamas informācijas par būtiskām problēmām vai bojājumiem Brīvības piemineklī. Piemineklis regulāri tiek uzturēts un pārbaudīts, lai nodrošinātu tā ilgu mūžu un drošību. Nelielus darbus Brīvības pieminekļa uzturēšanai Rīgas pieminekļu aģentūra veic ik gadu. Arī pārstāves no Rīgas pieminekļu aģentūras atzina, ka Brīvības pieminekļa stāvoklis šobrīd ir labs.
Kopā ar sieviešu kori "Balta" gatavojamies tā 25. jubilejas vainagojumam, dodamies uz Rīgas Doma kora skolu, lai klātienē sveiktu Jurģa Cābuļa vadīto jaukto kori ar lielisko startu Tolosas starptautiskajā konkursā, bet vispirms par vienu no daudzajiem Latvijas valsts svētku nedēļas koncertiem stāsta jauniešu kora "Balsis" diriģents Ints Teterovskis: runājam par 18. novembra koncertu "Latvija ziedonī", kas Mazajā ģildē skanēs pulksten 21. Koncerta nosaukums ir skaista vārdu spēle, kas pelēcīgajā rudenī ienes zināmu gaišumu...
Patriotu mēnesis mudina mūs raidījumā pievērsties pilsoniskajām aktivitātēm Latvijas labā. Daļa no Latvijā tagad labi zināmām pilsoniskām iniciatīvām ir pie mums nonākušas pateicoties diasporai, kas savulaik aktīvi rosījās, lai Latvija atgūtu neatkarību, bet tagad šī pieredze palīdz mums pašiem uzlabot dzīvi Latvijā. Kā dažādas ieceres transformējušās un kā rūpes par Latvijas drošību un ekonomisko izaugsmi turpinās mūsdienās, runājam Lāčplēša dienā raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Sarunājas Latvijas Universitātes Sociālo un ekonomikas zinātņu fakultātes socioloģijas doktorante Zane Meļķe un šīs pašas fakultātes politikas zinātnes doktorants Didzis Meļķis un no Ņujorkas sarunai pievienojas Uldis Bluķis, emeritētais profesors, diplomāts un ilggadīgs biedrības BATUN jeb Baltiešu asociācija apelēšanai ANO biedrs. Uldis ir arī celmlauzis tam, lai Latvijas intereses tiktu sadzirdētas ANO Atmodas laikā.
Kopš septembra visi jaunieši, kuri apgūst vidējo vai vidējo profesionālo izglītību, mācās arī Valsts aizsardzības mācību. Ja līdz šim bija skolas, kuras piedāvāja šo mācību priekšmetu jauniešiem kā papildus iespēju, tad tagad tas ir obligāts visiem. Kā vidusskolēni vērtē jaunā mācību priekšmeta saturu, vai pietiek instruktoru, kas māca, un vai jaunajam mācību priekšmetam atrasta pienācīga vieta skolas stundu sarakstos? Ģimenes studijā diskutē kapteinis Sergejs Fomenko, Jaunsardzes centra Rīgas novada pārvaldes vadītājs, Dace Tomsone, Jaunsardzes centra instruktore, Rūdolfs Kalvāns, Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas vadītājs un Siguldas Valsts ģimnāzijas direktors. Ierakstā uzklausām Rīgas 6. vidusskolas skolēnus.
Triju Zvaigžņu ordenim šajos valsts svētkos atzīmēsim simtgadi. Par notikumiem Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā un 18.novembrī paredzēto pasākumu “Atkalsatikšanās. Latviešu vēsturiskās zemes Rīgas pilī” Kultūras rondo pārrunājam ar Tomu Ķikutu, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieku zinātniskajā darbā un Janu Vērdiņu, Nacionālā kultūras centra Vēsturisko zemju un nemateriālā kultūras mantojuma nodaļas vadītāju. Īpašas programmas, gan fiziskas, gan virtuālas ekskursijas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā Rīgas pilī. Kamēr gaidām ekspozīciju, kuru sola uz 2025. gada rudeni, pilī ir īpašie notikumi. Māja sāk dzīvot, un tā ir atvērta apmeklētajiem. Par Rīgas pils vēsturi stāsta arī divas pilī skatāmās izstādes “Pazaudēts un atrasts” un “Toreiz un tagad”. Dodamies arī nelielā ekskursijā uz Rīgas pili, apskatām kapelu, kas ir viena no autentiskākajām telpām un mestra ēdamzāli - remteri.
Valsts svētku noskaņās aplūkojam dizainu, kas saistīts ar valsts aizsardzību: pievēršamies produktu dizainam autobūves formā, par piemēru ņemot Latvijā radīto un plaši izdaudzināto militāro apvidus transportlīdzekli VR-1 FOX, kas citstarp ieguvis arī "Latvijas Dizaina gada balvu 2023" kategorijā "Produktu dizains". Aplūkojam šāda spēkrata radīšanas, prototipēšanas un testēšanas procesus. Lai par to pastāstītu ko vairāk, raidījumā viesojas SIA "Vāģi" vadītājs un "Fox" automašīnas idejas autors Ali Jansons.
11. novembrī svinām Lāčplēša dienu, atceroties tos varoņus, kuri 1919. gada 11. novembrī padzina no Pārdaugavas Bermonta karaspēku. Pirms 105 gadiem šajā datumā Latvijas armija sakāva Bermontu, un toreiz tūkstošiem brīvprātīgo atsaucās Latvijas Pagaidu valdības aicinājumam steigties palīgā savai zemei. Tāpēc raidījumā Pāri mums pašiem saruna par varonību - kas to vairo un kas mazina? Arī par to, vai ticība dod papildus spēku izturēt un nesalūzt? Varētu sacīt, ka varonība ir tāds skaļš vārds, kuram līdzās iederas tādas īpašības kā drosme un pašaizliedzība, godaprāts un taisnīgums, un šo rindu vēl varētu papildināt. Acīmredzot katram gadsimtam ir savi varoņi un katra situācija arī prasa savu risinājumu. Parunāsim arī par motivāciju. Raidījuma viesi ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas bīskaps emeritus Pāvils Brūvers, Nacionālo bruņoto spēku Štāba bataljona komandiere pulkvežleitnante Antoņina Bļodone un Nacionālo bruņoto spēku Štāba bataljona kapelāns priesteris Renārs Birkovs.
Par to, cik dārgas un svētas ir tādas vērtības kā brīvība, dzīvība un miers, aicinās aizdomāties koncerts "Aizvestajiem", kas šodien, 14. jūnijā, izskanēs Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā. Tas veltīts 14.jūnija deportāciju upuriem, un Latvijas Radio koris Sigvarda Kļavas vadībā tajā atskaņos latviešu komponistu skaņdarbus un tautasdziesmas. Ieeja koncertā ir bez maksas. Tā sākums – pulksten 17.00. Jau daudzus gadus 14.jūnijā šādu koncertu rīko fonds "Sibīrijas bērni", un tas ir kā svētbrīdis, kurā pieminēt Sibīrijā palikušos tuviniekus un aizlūgt, lai šādi notikumi nekad vairs neatkārtotos. Diemžēl, globālais konteksts liek kļūt arvien piesardzīgākiem.
Šajā nedēļas nogalē mijas skumjas atceres dienas ar priekpilnu Līgo ieskandināšanu. Šur tur ārpus Latvijas brīvdienās jau skanēs pirmās līgo dziesmas, tiks pīti vainagi un galdā celti pīrāgi un par to visu vairāk mēs noteikti runāsim nākamnedēļ, kad tā pa īstam ielīgosim ar plašu vēzienu viscaur apkārt pasaulei. Šoreiz pakavēsimies pie atceres un piemiņas. Jūnijs ir laiks, kad pieminam komunistiskā genocīda upurus un Latvijas okupāciju. Šajā sakarā raidījumā Globālais latvietis 21. gadsimts pievēršamies vēsturei un pētījumam, kurā meklēta atbilde uz jautājumu - kas pirms 80 gadiem mudināja cilvēkus bēgt un atstāt dzimteni uz nezināmu laiku nezināma likteņa varā. Kādi bija apsvērumi, svārstības un pārdomas latviešiem, uzsākot bēgļu gaitas Otrā pasaules kara laika? Par šie jautājumiem saruna ar Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētnieci Maiju Krūmiņu. Maija Krūmiņa ir ieguvusi Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē zinātņu doktora grādu D) humanitārajās un mākslas zinātnēs vēstures un arheoloģijas nozarē. Disertācijas tēma ir saistīta ar trimdas latviešiem un viņu dzīves stāstiem par bēgļu gaitām Otrā pasaules kara laikā. Darba nosaukums – “Atmiņas par Otrā pasaules kara bēgļu gaitām trimdas latviešu dzīvesstāstos”. Tas daudz un plaši stāsta par ļoti personīgiem, privātiem un emocionāliem apsvērumiem, kas valdījuši latviešu prātos kara laikā.
1945. gada 8. maijs – tās ir Otrā pasaules kara beigas Eiropā. 2024. gada 8. maijs - tā ir diena, kad Brīvības laukumā Rīgā tiek atklāta izstāde, stāstot par nacistu un padomju karaspēku atstātajiem postījumiem daudzās Latvijas pilsētās, un gada laikā izstāde šīs pilsētas arī apceļos. Maijā Brīvības laukumā, Rīgā, būs skatāma izstāde, kas veltīta Otrajā pasaules karā iznīcinātajām pilsētām, to kultūrvēsturiskajam mantojumam un pārmaiņām, ko ainava šajās pilsētās ieguva padomju periodā. Laikā, kad Ukrainas pilsētas tiek bombardētas, iznīcinātas senas baznīcas un vēsturiska arhitektūra, šī izstāde kalpos par atgādinājumu tam, kādas pirms astoņdesmit gadiem bija Rēzekne, Valmiera, Jelgava, Gulbene un citas pilsētas un par ko tās padarīja nacistu un padomju karaspēki. Par izstādi, to, kā pilsētu ainava Latvijā mainījās divu totalitāru režīmu iespaidā un ko piedzīvoja civiliedzīvotāji, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins, vēstures doktors un Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Uldis Neiburgs un Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Otrā pasaules kara laika bunkuri mežos Pirms runāt par karā izpostītajām pilsetām, vēl kāds kara laika stāsts. „Latvijā ir desmitiem tūkstošiem bunkuru. Ejot sēņot vai ogot mežā, ja jūs ieraugāt kādu kvadrātveida bedri, iespējams, ka tas ir aizaudzis bunkurs,” - tā saka Tālis Ešmits, kritušo karavīru meklēšanas vienības „Leģenda” vadītājs un Brāļu kapu komitejas biedrs. Kādas Otrā pasaules kara laikā izskatījās vācu armijas karavīru raktās aizsardzības būves mežā, kādi bija Sarkanās armijas bunkuri un kā šādas būves tika piemērotas zirgiem? Kopā ar Tāli Ešmitu atrodamies kādā no Saulkrastu novada mežiem. Tālumā dzirdama ieroča dunoņa no militārām mācībām Ādažu poligonā, un mēs, apstājušies pie kādas no neskaitāmām sen aizaugušām kvadrātveida ieplakām, runājam par šādu mantojumu no Otrā pasaules kara: ierakumiem, zemnīcām, bunkuriem, aizsardzības vietām, kur aptuveni pirms 80 gadiem īsāku vai garāku laika periodu uzturējās gan nacistiskās Vācijas, gan Sarkanās armijas karavīri un arī civiliedzīvotāji. Runājot par bunkuru būves kvalitāti, kritušo karavīru meklēšanas vienības „Leģenda” vadītājs stāsta par vācu armijas rūpīgi darinātajām aizsargbūvēm. Latvijas laukos un mežos no Otrā pasaules kara ir saglabājušies pat tūkstošiem ierakumu vietu. Pateicoties militārās vēstures entuziastiem, daudzi šādi bunkuri ir restaurēti, un gan gida pavadībā, gan interesenti uz savu roku var aplūkot šīs militārās būves. Šos objektus var atrast interneta vietnē. Taču, kā teic Tālis Ešmits, ikviens, ejot pastaigā pa mežu, rūpīgi izpētot dažādas bedres un ieplakas, var uziet pats "savu" bunkuru. Par izstādi "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" saruna arī raidījumā Kultūras rondo. * Izstāde "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" veidota Valsts pētījumu programmas projekta “Latvijas 20.-21 gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi” ietvaros.
Par izstādes "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" vēsturiskām atsaucēm un mūsdienu kontekstu, parādot, kā karš mainījis un ietekmējis pilsētu arhitektūru un veidolu Kultūras rondo pārrunājam ar izstādes projekta koordinatori, muzeoloģi, domnīcas "Creative Museum" vadītāju Inetu Zelču Sīmansoni un vēsturnieku, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieku Uldi Neiburgu. Vai 80 gadi ir daudz vai maz, lai atcerētos postu, kuru līdzi sev nes kara šausmas? Kā mēs šodien varam uztvert un raudzīties uz savām pilsētām, piemēram, Jelgavu, kuru okupācijas spēki 1944.gadā nobombardēja līdz pamatiem. Un kādas mācības varam gūt, turot sevi nomodā, kamēr tepat blakus Krievija turpina karu Ukrainā? No 8. līdz 17. maijam Rīgā, Brīvības laukumā, būs apskatāma ceļojošā izstāde “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā”. Izstādes atklāšanas pasākums notiks trešdien, 8. maijā, Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienā, plkst. 9.00. Brīvdabas izstādē vizuāli saistošā veidā izstāstīts 1944. gada aprīlī-oktobrī padomju aviācijas uzlidojumos un Vācijas-PSRS karadarbībā visvairāk cietušo Latvijas pilsētu – Rēzeknes, Gulbenes, Jelgavas, Bauskas, Valmieras un Rīgas nopostīšanas stāsts, parādot, kā pilsētu arhitektūra un to veidols kara rezultātā nereti mainījies teju līdz nepazīšanai. Vienlaikus izstāde, it īpaši pašreizējās Krievijas agresijas Ukrainā kontekstā, atgādina par kara postošo ietekmi uz visām sabiedrības dzīves jomām, akcentē nepieciešamību sargāt Latvijas kultūrvēsturisko mantojumu un apzināties visaptverošas valsts aizsardzības nozīmi. Izstādes autori ir vēsturnieki: Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins, Latvijas Universitātes (LU) Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, Dr. hist. Uldis Neiburgs un Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Grafisko dizainu veidojusi scenogrāfe Ineta Sipunova, izstādes projekta koordinatore ir muzeoloģe, domnīcas "Creative Museum" vadītāja Ineta Zelča Sīmansone. Izstādes atklāšanā piedalīsies Rīgas domes priekšsēdētājs Vilnis Ķirsis, LU rektors Gundars Bērziņš, LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Uldis Neiburgs un Rīgas domes deputāte Rita Eva Našeniece. Pēc svinīgās atklāšanas plānota īsa ekskursija izstādes līdzautoru Jāņa Tomaševska un Valda Kuzmina vadībā. Izstādes eksponēšanas grafiks: Rīga: 8.05.–17.05. (Brīvības laukums); Rēzekne: 18.05.–9.06. (pilskalna teritorija Dārzu ielā); Gulbene: 10.06.–30.06. (pilsētas centrs); Salaspils: 1.07.–21.07. (Salaspils memoriāls); Jelgava: 22.07.–18.08. (Hercoga Jēkaba laukums); Bauska: 19.08.–15.09. (Rātslaukums); Valmiera: 16.09.–6.10. (pilsētas centrs); Rīga: 7.10.–27.10. (Latviešu strēlnieku laukums). Izstāde veidota LU Latvijas vēstures institūtā īstenotā Valsts pētījumu programmas projekta "Latvijas 20.–21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi" ietvaros, sadarbībā ar Rīgas pašvaldību un Latvijas Kara muzeju.
"Man 4. maijs ir sirds notikums," tā saka atjaunotās Latvijas pirmais Valsts Prezidents Guntis Ulmanis un uzsver - "Latvija šodien tāda nebūtu, ja 90.gados netiktu veiksmīgi izvests Krievijas karaspēks". Par sarunām ar Jeļcinu un Skrundas lokatora spridzināšanu, par Krievijas ģenerāļiem un Klintona padomu, saruna ar Gunti Ulmani Laikmeta krustpunktā. Raidījuma viesis ir atjaunotās neatkarīgās Latvijas pirmais Valsts prezidents Guntis Ulmanis, un sākam ar citātu no viņa prezidenta laika teiktās runas, kas skanēja Latvijai ļoti simboliskā brīdī. 1995.gada 4.maijā Skrundā tika uzspridzināts Krievijas armijas un padomju okupācijas monstrs – Skrundas radiolokators. Klātesot šajā notikumā, prezidents Ulmanis teica: “Mēs esam šīs zemes un šīs valsts vienīgie un likumīgie mantinieki. Mums jāprot atgādināt par sevi kā par mazu, bet bezbailīgu tautu. Mēs gribam dzīvot drošībā un mierā ar visiem tuviem un tāliem kaimiņiem, bet par savu dzīvi mēs lemsim paši. Viens no galvenajiem mūsu drošības stūrakmeņiem ir iekšējā sakārtotība, mērķtiecība un stabila valsts dzīve. Mums ir jāceļ sava politiskā kultūra, lai vēlēšanu kampaņas un parlamenta debates nesanaidotu cilvēkus”. Tā toreizējais Valsts prezidents teica pirms 29 gadiem Latvijai svarīgā dienā – 4. maijā. Neesam tikušies krietnu laiku, arī publikā jūs pēdējā laikā bijāt manīts mazāk, kā jums šobrīd klājas? Guntis Ulmanis: Ziniet, es gribētu izvairīties no tādiem vulgāriem vārdiem, ka labi, vai vēl trakāk, kā tagad komentē, bet kopumā es jūtos labi. Esmu par daudzām lietām gandarīts, tāpat kā katrs no mums, par dažām lietām nervozēju, pārdzīvoju un esmu neapmierināts, bet kopumā es vienmēr salīdzinu pirmskara Latviju. Es domāju, pirms Otrā pasaules kara, kura nodzīvoja tikai īsu brīdi un daudz ko sasniedza, un mana mēraukla vienmēr ir, ko esam izdarījuši mēs, dzīvodami brīvā Latvijā, gandrīz divreiz ilgāku laiku. Un ir ar ko lepoties un ir par ko pārdzīvot, katrā ziņā – smaidām, dzīvojam, veidojam savu personīgo dzīvi, strādājam valsts labā, strādājam savu bērnu labā, bērnu nākotnei. Un es ne mirkli neesmu pārstājis domāt par to, kas notiks rīt. Un kad es kādreiz atstāju prezidenta krēslu, man teica, tev būs ļoti grūti saistīt savu nākotni ar to, kas bija šos sešus gadus. Nē, nebija grūti. Ir tikai jājūt šī atbildība valsts, tautas priekšā un arī pateicība, ka tu esi bijis tādā amatā, ka tu varēji darīt to, ko no tevis prasa un, kā es savā grāmatiņā rakstīju savā laikā “No tevis jau neprasa daudz”, tā tas ir, būtībā tā ir katra diena. Īsumā es piekristu tam teicienam, ka “Domā par to, ko tu darīsi rīt”, parīt, tad jau pienāks laiks, tad skatīsimies, ko darīs. Ulmaņa kungs, mūsu saruna skan 4. maijā. 1990. gada 4. maijs – kā šī diena jums ir palikusi prātā, vai jūs arī klausījāties radio tiešraidi no parlamenta. Šī balsu skaitīšana, pēc tam ļaudis pie Augstākās Padomes? Guntis Ulmanis: Bieži vien salīdzina 18. novembri un 4. maiju. Nu ir kaut kas līdzīgs, bet ir kaut kas tāds, ko mēs neesam tiesīgi būtībā salīdzināt. Jo katram bija savs spēks. Savi apstākļi, savi noteikumi. Man 4. maijs ir sirds notikums, 18. novembris man ir vēsture, kuras labā es strādāju un kuru mēs kopīgi visi veidojām. Bet 4. maijā es vienkārši iemīlējos visos tajos deputātos, kuri sēdēja Augstākās Padomes zālē. Un varbūt ne tikai tajos, kuri nobalsoja par, bet par to komandu, par to kolektīvisma garu, par to, cik īsā brīdī šis uzticības mīlestības zieds pavērās Latvijas dārzos. Mēs bijām visi kā brāļi, kā māsas, kā gribējās katru sabučoties, apskauties un mīlēt, Tie cilvēki, kas no tās zāles nāca toreiz ārā, tie man vienmēr acu priekšā ir. Un divas personības – Ziedonis un Īvāns – viņus nevar nekādā veidā pārvērtēt, viņiem ir jābūt Latvijas sirdī arī tad, kad varbūt mēs būsim viens otrs jau pazuduši no šīs zemes. Bet 4. maijs vienā ziņā ir līdzīgs 18., tikpat neticams kā 18. novembris, tikpat neticams daudziem likās 4. maijs, un tomēr rīcība bija spēcīgāka par domām, par šaubām. Un tālākais jau viss aizgāja, kā mēs šeit sēžam un runājam. Ulmaņa kungs, es domāju, vēl viens 4. maijs jums ir ļoti labā atmiņā. Tas ir 1995. gada 4. maijs, kad tiek uzspridzināts Skrundas radiolokators. Toreiz jūs arī esat klāt šajā notikumā un īsi pirms atskan šie dārdi un šis monstrs sabrūk, jūs sakāt arī runu. Es pieļauju, tagad to noklausoties, ka šī jūsu runa Skrundā bija viena no svarīgākajām jūsu prezidentūras gados. Toreiz jūs teicāt arī, ka “mēs gribam dzīvot drošībā un mierā ar saviem kaimiņiem, bet par savu dzīvi mēs lemsim paši”. Šodien, pēc 29 gadiem, klausoties šos jūsu vārdus, kādas ir tās sajūtas? Guntis Ulmanis: Ja man šodien būtu jārunā kādā līdzīgā notikumā, un katrs mēs varam savā iztēlē padomāt, kādi šie notikumi varētu būt. Es teiktu tos pašus vārdus, viens pret vienu, parakstoties ar savu sirdi, savu dvēseli, savu pārliecību. Jo ir viegli runāt, ja tu runā pēc savas būtības, pēc savas pārliecības, ko nevar mainīt nekādi notikumi. Nekādi. Tā un nekā savādāk. Un šī ir tēma, šis monstrs, šis lokators, šīs garās sarunas ar rietumvalstīm un šie attaisnojumi, ka Krievijai taču vajag, Krievija ir jāsaprot, Krievija gandrīz ir jāmīlē, jo Otrais pasaules karš beidzās tā, kā viņš beidzās. Šis lokators palika kā ēna, kuru mēs vēl vāķējām, pieskatījām četrus vai piecus gadus… (..) Paliekot vēl pie Putina, jūs noteikti arī esat domājis, kādēļ viņš sāka šo nežēlīgo karu un varbūt jums ir kāds paredzējums, ar ko tas viss Putinam var beigties un Krievijai ar ko tas var beigties. Guntis Ulmanis: Beigties… jā…. Vai vispār kaut kas var beigties tādā izpratnē, kā mēs šodien runājam. Es domāju, ka divi gadi ir parādījuši, ka mainās zibens ātrumā un mainās arī patiesās vērtības. Lai kā mēs arī negribētu teikt, ka ir vērtības, kas ir mūžīgas un kuras nemainās. Bet šinī gadījumā pasaule pārvērtē savus uzskatus par daudziem notikumiem. Iespēja ir tikai viena – meklēt konsolidāciju starp visām pasaules valstīm, iesaistot Ķīnu, Indiju, un, lai cik tas izklausītos dīvaini – Ziemeļkoreju. Vienkārši praksē ar Krieviju jau parāda – ignorance neglābj situāciju, ir jāmeklē cita izeja. Un ja šie jaunie ieroči, par ko mēs tagad runājam, un es ceru, ka jau maija sākums ir un šajā laikā šie ieroči jau sevi apliecinās Ukrainas frontē, un tie neienesīs krieviem kaut kādu līdzsvara sajūtu, neuzvarētības sajūtu. Kaut kas jāmaina, jo, tā kā viņi šodien domā, tas nav reāli, tas ir pilnīgs karš, jo, ja miljoni vai simtiem tūkstoši no katras puses karavīru viens uz otru šauj, to nevar apturēt vienā dienā. Bet Ukrainai ir jāpaliek. Ukrainas vadītājiem ir jāsaprot – Rietumu politika ir ne tikai ieročos, bet Rietumu politika ir arī attieksmē visos mierlaika jautājumos, ekonomikas jautājumos, attiecības ar citām valstīm un tā tālāk, un tā tālāk… Cīņa ar korupciju, kas arī Ukrainā ir… Guntis Ulmanis: Ziniet, vārdu korupcija ir diezgan smagi izrunāt, jo mēs arī neesam bez grēka šais jautājumos. Un tāpēc, ka pirms es kādu nosodu šais jautājumos, es domāju, ka korupcija sākās pašiem ar sevi. Ja nebūs korupcija tajā vai citā rietumvalstī, nebūs korupcija arī Ukrainā, jo Ukrainai, ja korupcija ir, viņa var attīstīties tikai ar daudzu Rietumu un civilizētās pasaules atbalstu tiešā vai netiešā veidā. Jo var simts eiro ieekonomēt, 1000 eiro, bet nevar miljoniem ieekonomēt, turēt ārzemju bankās un pēc tam uzskatīt, ka viss ir kārtībā. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Es vēlu, lai ukraiņi paši tiek galā ar šito jautājumu. Ukrainā šobrīd tā ir reāla karadarbība, bet daudz pēdējos gados tiek runāts arī par hibrīdkaru, par to, kā Krievija iejaucas dažādu valstu politiskajos procesos, par to, kā Krievija cenšas ietekmēt vēlēšanu rezultātus Šo hibrīda karu mēs izjūtam arī Latvijā. Bet jūs reiz esat teicis, ka Krievija hibrīda karu pret Latviju sāka faktiski jau no pirmajām dienām, kad mēs atjaunojām savu neatkarību. Guntis Ulmanis: Tā ir. Pirmajā Saeimas sasaukumā nebija, es uzdrošinos teikt, neviena tik kreisi orientēta partija, kā tas ir šodien. Piektajā Saeimā, pirmajā pēc neatkarības atjaunošanas? Guntis Ulmanis: Jā, pēc neatkarības atjaunošanas. Man tie cipari kādreiz arī sajūk. Es ļoti uzmanīgi pret viņiem attiecos, tas bija no 93. līdz 99. gadam. Bet pamazām Saeimā, sabiedrībā šī sašķeltība veidojās uz nacionālās bāzes. Nu tas bija hibrīdkara tāds jau ļoti reāls sākums. Un kur gan Krievija varēja izmēģināt savu roku, ja ne tuvākajos kaimiņos. Atzīsim vienu lietu – Krievijā no cara laikiem ir ļoti spēcīga ārlietu darbības sistēma. Kura ietver sevī ne tikai diplomātiskos jautājumus, bet arī šos jautājumus, ko jūs man tagad uzdevāt. Pašreizējais Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs, kad viņš strādāja Apvienotās Nācijās, un bija Kozirevs ārlietu ministrs, tad Lavrovs bija kā eņģelis no Krievijas, mēs ar viņu runājāmies, un viņš teica, jums būs labi un viss būs kārtībā, un viss. Nevar cilvēks tā pārvērsties, ja tu viņu klausies šodien, kādas viņam ir diktatoriskas tieksmes, varbūt pat vēl lielākas nekā Putinam. Es nezinu, par ko viņi savā starpā sarunājās, kādreiz būtu interesanti paklausīties, bet hibrīdkarš sākās ar to brīdi, kad kāda valsts blakus Krievijai veido savu neatkarīgo politiku, neatkarīgās sistēmas. Un šobrīd, ja mēs sakām, ka nevar ticēt krievu masu medijiem un ar visu to saistītajam, arī mums pašiem jābūt ļoti kritiskiem attieksmē pret saviem masu medijiem, par savu teikto un pret savām attieksmēm. Tas arī mēs liecinām to, kas notiek mūsu politiskajā sabiedrībā šajās dienās. Šajās dienās, pēdējos mēnešos ir plašas diskusijas par biznesa attiecībām ar Krieviju, vai tirgoties ar Krieviju, vai mūsu ostās pārkrauta Krievijas labību un citas preces. Par šo jūs esat teicis – biznesam ir jābūt morāli principiālam, nekāda sadarbība ar Krieviju. Kā ir ar sportu? Pēc Krimas okupācijas 2014. gadā viss turpinājās – mūsu "Dinamo", KHL. Jūs arī krietnus gadus bijāt "Dinamo" sistēmas vadībā un "Arēnā Rīga" ložā sēdēja "Gazprom" cilvēki. Sports un politika un sports kā arī viens no Krievijas veidiem, kā savu roku uz pulsa turēt, kā jūs tolaik to izjutāt? Guntis Ulmanis: Mēs taču sakām, ka mēs visi esam šais divos gados daudz ko pārdomājuši un daudz kur mainījušies. Ja mēs redzam šo Krievijas pilnīgi simtprocentīgo iznīcības politiku pēdējos divos gados, tad kompromisa vairs nevar būt. Ne sportā, ne biznesā. Un es brīnos par to, ka biznesā mēs bieži vien taisnojamies – šitos graudus sūtīsim līdz tai robežai, tos – līdz tai robežai un tā tālāk, un tā tālāk. Tas pats arī sportā, manuprāt, jebkādas sporta attiecības šobrīd ar Krieviju ir vienkārši noziedzīgas. Vienkārši noziedzīgas. Un tas ir mans viedoklis, kas ir mainījies šajos pēdējos gados, jo es sportā nodarbojos pēc tam, kad biju daudz veidojis kopā ar Krieviju, teiksim tā, nepieciešamas lietas. Nederētu vārdi “labas lietas”, jo katram mums bija sava domāšana – krievam – viena, man – otra. Bet tad, kad mēs šīs labās lietas, tad vienmēr likās, ja mēs kultūrā, mākslā, un daudzi mūsu mākslinieki ir izgājuši savu pieredzi Krievijas plašajos laukos un nav bijuši tie sliktākie… Tas bija tāds laikmets, kad mums vajadzēja sadarboties, jo atkal es citēšu Klintonu, viņš teica: "Tu vari paļauties uz mani, bet atceries vienu - kaimiņš tev ir viens cits, tikai viens, un ar šo kaimiņu tev ir jāsadzīvo tā, lai mēs varētu kopīgi ar tevi risināt tālākos jautājumus attīstībā." Tāda ir dzīve. Krievu sportistiem ir jābūt olimpiādē, kas tūlīt tuvojas Parīzē, un baltkrievu? Guntis Ulmanis: Mans personīgais viedoklis, ka nē.
Vieta, kas neļauj aizmirst mūsu vēstures sāpīgās lappuses, kļūst par mērķi tiem, kuri acīmredzot gribētu okupācijas noziegums turpināt. Tā varētu izskaidrot uzbrukumus Okupācijas muzejam, no kuriem skaļākais notika pavisam nesen, kad direktores kabinetā tika iemests degmaisījums.Uzbrukums okupācijas muzejam tiek vērtēts hibrīdkara kontekstā. Krustpunktā saruna par Okupācijas muzeja lomu, nozīmi un tālāko darbu ar Latvijas Okupācijas muzeja direktori Solvitu Vību.
1949. gada 25. martā Padomju Savienības okupācijas iestādes uz attāliem PSRS apgabaliem izveda vairāk nekā 42 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju. Traģiskā notikuma 75. atceres gadadienā raidījumā Zināmais nezināmajā pārlūkosim, kā tas tika īstenots, kurus cilvēkus tas skāra un vai mēs zinām visu par šo operāciju. Stāsta brīvvēsturnieks, zemessargs Zigmārs Turčinskis. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā valdošā padomju režīma seja bija brutalitāte, vardarbība un iespēja izrēķināties ar gandrīz ikvienu. Gadu pēc okupācijas Latvijas sabiedrība piedzīvoja pirmās lielās masveida deportācijas, padomju varas pretinieku apcietināšanu un nošaušanu. 1949. gada 25. martā nāk vēl viens milzīgs vilnis, un Padomju Savienības okupācijas iestādes īsteno operāciju "Krasta banga" ("Priboi"), uz attāliem PSRS apgabaliem izvedot vairāk nekā 90 tūkstošus Baltijas valstu iedzīvotāju, un gandrīz puse no viņiem bija no Latvijas. "Deportācijas ir šoks tādā nozīmē, ka tās ir vienlaikus, vienā reizē, vienā dienā faktiski veikta milzīga operācija," vērtē Zigmārs Turčinskis. "No 1944. līdz 1953. gadam jau visu laiku notiek aresti, un kopumā Latvijā čeka ir arestējusi, par politiskiem noziegumiem notiesājusi 47000 cilvēku. Tas ir pat vairāk nekā deportēto. Bet aresti notiek pakāpeniski, vienu, divus cilvēkus paņem, atkal paņem kaut kur vienu, divus, kaut kur kādreiz kādas lielākas operācijas - 10 - 20 cilvēkus arestē. Pārējie jau paliek mājās, ģimenes turpina dzīvot. Bet deportācijas ir šoks ar to, ka tiek paņemtas visas ģimenes, paliek tukšas mājas, vienkārši izved visus cilvēkus ārā. Tur neviens nepaliek vairs dzīvot. Tas ir tas lielais šoks, kas īstenībā ir deportācijām tieši raksturīgs. Un tas arī principā bija tas, ko režīms vēlējās panākt - radīt šo te šoku, lai saprastu, ka ir režīmam jāklausa, ka nav iespējams pretoties, ir jāklausa viņu pavēlēm. Ja teikts, ka ir jādibina kolhozus, tad viņi ir jādibina, nevis jāizsaka kaut kādas savas domas un jāizdomā, ka varbūt varētu vēlāk. Režīms pieprasa entuziasmu tajā visā, un tas entuziasms tiek panākts ar represijām." Lietuvā pēc Otrā pasaules kara īstenotās deportācijas Latvijas un Lietuvas likteņi Otrā pasaules kara laikā un pēc kara ir līdzīgi, un to noteikti varam attiecināt arī uz 1949. gada marta deportācijām. Vienlaikus būtiski pieminēt vēl citus gadus, kad masu deportācijas notika tieši Lietuvā. Par to plašāk stāsta Lietuvas iedzīvotāju genocīda un pretošanās izpētes centra vēsturnieks Bens Navakausks (Benas Navakauskas). Ja Latvijā lielākās masveida deportācijas notikušas 1949. gada martā, tad Lietuvā lielākais deportēto skaits sasniegts 1948. gadā, pavasara operācijā “Vesna”. Visu Baltijas valstu gadījumā šīs deportācijas pēc kara notika, lai iznīcinātu pretošanos kolektivizācijai, lai atbrīvotos no pretošanās kustības dalībnieku ģimenēm un atbalstītājiem, tāpēc kādus iemeslus var minēt “Vesna” īstenošanai tieši Lietuvā? Atbildi sniedz Bens Navakausks.
Skaņdarbs ar ļoti spēcīgu emocionālu iedarbību kā uz klausītājiem, tā mūziķiem – tā par Jura Kulakova kantāti "Sarkanais vilciens" saka diriģente Aira Birziņa. Juris Kulakovs to sakomponēja pirms nepilniem 20 gadiem kā veltījumu deportāciju upuriem. Kantātes pamatā ir trimdas dzejnieka Pētera Aigara poēma. Pieminot 25. marta skaudros notikumus, kad pirms 75 gadiem uz Sibīriju izsūtīja vairāk nekā 40 000 Latvijas iedzīvotāju, šo svētdien, 24. martā, kantāte "Sarkanais vilciens" izskanēs Lielajā ģildē. Tā būs velte arī darba autoram Jurim Kulakovam, kurš šogad devās mūžības ceļā. Koncertuzveduma mākslinieciskā vadītāja būs Aira Birziņa. Pētera Aigara dzejas dziļums savienojumā ar Jura Kulakova mūziku klausītāja iztēlei un sirdij pieskaras ļoti cieši. Kantāte sākas ar draudīgām priekšnojautām, kam seko epizodes ar vilcienā sadzīto cilvēku pārdzīvojumiem. Izmisums, neziņa un nolemtība mijas ar spītu un iekšēju pretestību un nepakļāvību. Kā caurviju tēma visam ir monotonais un destruktīvais vilciena motīvs, kļūstot aizvien intensīvāks un traģiskāks. Diriģente Aira Birziņa, kuras vadībā kantāte atskaņota jau vairakkārt, atzīst, ka šis ir skaņdarbs, kuru diriģējot, viņai ir sevi īpaši jākontrolē, lai emocijas pār viņu nevaldītu pārāk spēcīgi. Ieva Akuratere kantāti jau dziedājusi vairakkārt, un šoreiz to darīs īpašā piemiņā un lūgšanā arī par Juri Kulakovu. Neilgi pirms pirmatskaņojuma 2005.gadā pats autors Juris Kulakovs sarunā ar Latvijas Radio atzina, ka "Sarkanais vilciens" ir viens no grūtākajiem un emocionāli sāpīgākajiem darbiem, kādu viņš radījis.
Antra Cilinska 1991.gada janvārī strādāja leģendā režisora Jura Podnieka filmēšanas komandā. Piedzīvoja barikādes un 20.janvāra apšaudi Bastejkalnā, kura viņus skāra īpaši sāpīgi, jo krita divi operatori – Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne. Pusotru gadu vēlāk, nirstot Zvirgzdu ezerā pie Kuldīgas, gāja bojā arī Podnieks. Šo trauksmaino laiku vēta jaunā Antras Cilinskas un Annas Vidulejas dokumentālā filma „ Podnieks par Podnieku”, kam pirmizrāde paredzēta 1.martā Kremļa opozicionāra Vitālija Manska festivālā „ArtDocFest”. Par barikādēm un jauno filmu saruna ar Antru Cilinsku.
1919. gada 16.februārī tiek izdota pavēle par mobilizāciju Valkā un Valkas apriņķī, un latviešu karaspēka formēšanu. Šīs pavēles oriģināls glabājas Valkas novadpētniecības muzeja krājumā. Tur skatīsim šo dokumentu un arī citus priekšmetus, kas piederējuši Neatkarības kara dalībniekiem. Lasīsim karavīru lūgšanas grāmatu, pētīsim Jūlija Baloža piemiņas lentu, kas gadiem ilgi glabājusies ierakta zemē, un ielūkosimies Arvīda Fēliksa Latsona dienasgrāmatā par došanos bēgļu gaitās 1944. gada rudenī. "...Ir gluži dabīgi, ka Valka izvēršas par Latvijas centru. Ar Ziemeļlatvijas vārdu saistās ne tikai pirmie Latvijas patstāvības realizēšanas soļi, bet no šejienes nāk arī Latvijas atbrīvošana," tā par Latvijas neatkarības vēsturi rakstīja publicists un žurnālists Otto Nonācs, kurš 1919. gadā Valkā izdeva un vadīja tobrīd vienīgo latviešu nacionālo laikrakstu "Tautas Balss". 1919. gada 16. februārī tiek izdota pavēle par mobilizāciju Valkā un Valkas apriņķī un latviešu karaspēka formēšanu. Pavēles, nodrukātas uz vienas lapas, tika izplatītas pa visu Valku un tās apkaimi. Pats pirmais pavēles eksemplārs, kas tika rakstīts ar roku, vairs nav muzeja rīcībā, bet viens no drukātiem uzsaukumiem gan. Par to stāsta Valkas novadpētniecības muzeja bijusī krājuma glabātāja Aija Priedīte. Ir saglabājušās paša pavēles parakstītāja Otto Hasmaņa atmiņas, ka ieradušies ļoti daudzi un mobilizācijas telpas bijušas pārpildītas. Savukārt 1919. gada februāra nogalē izdotajā laikrakstā „Jaunā dzīve” var lasīt šādu tekstu: "Pirmā mobilizācijas diena Valkā noritēja sekmīgi. Bija redzams pacilāts garastāvoklis. Daudzi ieradušies no tālākiem pagastiem un pieteicās brīvprātīgi. Daudzi gatavi ne tikai paši iestāties armijā, bet arī dot savus zirgus, pajūgus un visu vajadzīgo. Daži ziedo drēbes, velosipēdus un daudz derīga priekš karaspēka vajadzībām." Runājot par pašu Otto Hasmani, kurš parakstīja mobilizācijas pavēli, viņš līdz Pirmajam pasaules karam bijis vairāku muižu pārvaldnieks tuvākā un tālākā apkaimē, Pirmā pasaules kara laikā piedalījies Latviešu Sarkanā Krusta Valkas komitejas izveidošanā, 1919. gada februārī ievēlēts par Valkas apriņķa Zemes padomes priekšsēdētāju. Pēc kara darbojās gan Lugažu pagasta padomē, gan Valkas apriņķa valdē un līdz 1940. gadam bija Latvijas konsuls Igaunijā. Interesants fakts viņa biogrāfijā ir tas, ka Otto Hasmanis ir bijis Latvijas pirmās zirgu pases autors. Sākoties Latvijas okupācijai, Hasmani izsūta, un Severouraļskas nometnē viņš mirst 1941. gadā. Kā teic Aija Priedīte, tad pilsētā 1939.gadā tika atklāts 7.Valkas aizsargu pulka muzejs un tajā kā sevišķs retums ir glabājusies ar paša Oto Hasmaņa roku rakstīta mobilizācijas pavēle. Diemžēl šī muzeja materiāli nav saglabājušies, jo tos iznīcināja pēc tam, kad 1944.gada 19.septembrī Valkā ienāca Sarkanā armija. Par 7.Valkas aizsargu pulka muzeja eksponātu likteni versijas ir dažādas. Vieni apgalvo, ka muzeja priekšā sakurts liels ugunskurs un tajā viss sadedzināts, citi – ka daļa priekšmetu aprakti. Ir uzskats, ka muzeja inventārs un liela daļa eksponātu “izvazāti un salauzti”. Nākamais priekšmets, ko bijusī krājuma glabātāja izliek apskatei ir fotogrāfija ar ļoti skrandains audumu, kurā var pamanīt sarkanbaltsarkanas krāsu aprises un līdzās viņa noliek šī grūti apjaušamā priekšmeta restaurēto variantu. Kad 2019. gadā Latvijas restauratoru biedrība atzīmēja savas pastāvēšanas 30.gadadienu un Rīgas Biržā atvēra izstādi „No pagātnes uz nākotni”, tur arī Daira Līdaka izstādīja minēto meistardarbu. Mīļo māt! Šodien esam uz vietas atpūtā vēl divas dienas un tad ilgāki paliksim uz atpūtu. Novēlam jums visiem mājiniekiem Priecīgus Ziemassvētkus 16. decembrī Jūlis un Rihards Tāds teksts ar zilu zīmuli rakstīts uz kartītes, ko savai mammai raksta brāļi Zīles – Jūlijs un Rihards. Divi Neatkarības kara dalībnieki un Lāčplēša ordeņa kavalieri. Arī nākamais priekšmets ir saistīts ar Neatkarības karu – neliela paplāna grāmata melnos vākos ar zeltītu krustu – tajā lūgšanas un teksti domāti tieši karavīriem, izdota, sākoties Pirmajam pasaules karam. Šo lūgšanu grāmatu Neatkarības kara gaitās lietojis Arvīds Fēlikss Latsons, kurš vēlāk, Otrā pasaules kara nogalē, dodoties bēgļu gaitās, paņem šo grāmatu līdz. Līdzās lūgšanu grāmatai Valkas muzeja krājumā glabājas plaukstas izmēra blociņš, kur lapiņas sašūtas kopā ar linu diegu – tā ir Latsona rakstīta dienasgrāmata par došanos bēgļu gaitās.
Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča svētku uzruna pie Brīvības pieminekļa.
Es nekad nenoguršu cīnīties par taisnību, žēlsirdību, mīlestību un dzīvību – saka dziedātāja Ieva Akuratere, kuras balsī lūgšana par latviešu tautu ir neatkarības atgūšanas simboliskākā dziesma. Par dzimtas saikni ar Brazīliju un Jāņa Akurātera klātbūtni valsts dibināšanā, par aktrises karjeru, "Pērkonu", savu īpašo balsi un kāpēc netika pie Konservatorijas diploma – saruna ar Ievu Akurāteri Laikmeta krustpunktā. Gadu garumā Ievas Akurāteres balss ir izdziedājusi spēku un trauslumu, prieku un sāpes, arī ticību un Latvijas likteni. Ievas dziedātā “Manai tautai” ir dēvēta par Atmodas dvēseliskāko un simboliskāko dziesmu. Tā modināja daudzus 1988.gadā, lai gan Ieva Akurātere šo Brigitas un Andra Ritmaņu radīto lūgšanu atskaņoja vēl pirms lielajiem Atmodas notikumiem. “Palīdzi Dievs, visai latviešu tautai” Ieva dziedāja jau 1986.gadā, toreizējā Popova rūpnīcas kultūras namā. “Kāds cilvēks, kurš tolaik strādāja čekā, man atklāja, ka viņi kā profesionāļi pirmie saprata, ko tajā laikā nozīmēja nodziedāt "Manai tautai". Un daži no viņiem bija tā noguruši no tā laika, ka sirdī juta, ka nāk jauns vilnis, un apbrīnoja to. Varbūt daļēji arī tāpēc tas milzīgais zobens mani neķēra.” Tā vēlāk par piedzīvoto 80. gadu otrajā pusē, vēl padomju okupācijas un nedrošības laikā, ir teikusi Ieva Akurātere. Un tas bija arī laiks, kad Ievas mamma, izcilā teātra zinātniece Līvija Akurātere, bija jau meitai sagatavojusi somu, jo izjuta bailes, ka meitu kuru katru vakaru var arī aizvest. Akurāteri jau bija pieredzējuši, kas ir Sibīrija un represijas. 18.novembrī Latvijas Radio saruna ar Ievu Akurāteri. Mūsu saruna skan radio uzreiz pēc Valsts svētku dievkalpojuma. Ieva, tu neskaitāmas reizes esi izdziedājusi šos vārdus: “Palīdzi, Dievs, mūsu latviešu tautai. Dzīt saknes drīz brīvas Latvijas zemē!”. Mūsu neatkarības saknes nu ir pamatīgi sazarojušās, pat pēc padomju okupācijas cirtieniem. Tu esi ticīgs cilvēks – kādi ir tavi lūgšanas vārdi Dievam par Latviju 2023.gada 18.novembrī. Ieva Akuratere: Es lūdzu ar lielu spēku, galvenais. Ar lielu dziļu sirds mīlestību par mieru un par Latviju. Pat mazāk ar vārdiem, vairāk ar sirds spēku. Un vēl es katru reizi, kad dziedu šo dziesmu "Manai tautai", es tajā brīdī, kad pievienojas visi klausītāji, jo tas vienmēr notiek otrajā piedziedājumā, es jau aiz laimes lidoju, jo es jūtu, ka mēs visi lūdzam. Un mēs ļoti nopietni lūdzam, visi kopā lūdzam par vienu. Un tas ir liels spēks. Šodienas Latvijā, kas tevi stiprina un dot ticību, ka mūsu Latvijai būs saules mūžs? Ieva Akuratere: Man dod ticību tas, ka Latvijas tautā mājo tāda garīga domforma, kura ir kristāldzidra, tīra, ētiska, ļoti atbildīga, ļoti žēlsirdīga, ļoti tāda, kas ieklausās pasaulē. Latvija arī izskatās pēc austiņas ģeogrāfiskā līnijā. Tā mūsu tautas un patiesības, tāda iekodēta humānisma mīlestības sajūta un uzdevums, domāju, ka viņš ir pārlaicīgs šai ciltij, kas ir latvieši un ka tas ir kaut kas tāds, ko mēs nesam vēl no senākiem laikiem. Man ir tā sajūta tāda. (..) Lai cik mums grūti ietu, lai kā mēs ik pa brīdim viens otru kritizētu un apmaldītos un apvainotos bērnišķīgi, un tad atkal izmisumā skrietu un atjaunotu to savu uguni, tā ir tāda mūžīga lielās mīlestības, lielās cilvēcīgās palīdzības domforma un uzdevums. Tas ir tāds, kas ir mūsos iekšā un skan vienmēr, kad mēs sapulcējamies, nemaz nerunājot par Dziesmu svētku izjūtu. Visiem skudriņas skrien. Tā ir mīlestības, tā dzīvības ticība. Mēs šobrīd atkal dzīvojam ļoti nemierīgā laikā, karš Ukrainā un arī citi satricinājumi dažādās pasaules malās, cik tu droši justies Latvijā un šajā pasaulē tagad? Ieva Akuratere: Varētu atjokoties ar izteicienu, ka tā jau ir tikai dzīve. Nekas trakāks par dzīvi mūs nevar piemeklēt, un dzīves peripetijām un transformācijām. Mēs visi, lai pie kādas ticības būtu, mūsos ir cerību un pārliecība, kā tas varētu būt tā, kad mēs beigsim šo zemes dzīvi, bet nu skaidri mēs nevaram to zināt. No vienas puses, ja mēs esam ticīgi cilvēki, mēs visi jūtamies pasargāti, lai cik būtu šausmīgi, bet, no otras puses, ir tā, ka man ļoti gribētos, lai nebūtu tik daudz nelaimju, lai bērni augtu laimīgi un ar pārliecību, ka mēs tiešām sasniegsim tos apsolītos tūkstoš miera gadus, kas vispār ir sludināti. Kad tu dzirdi dažkārt frāzes, ka cik var runāt par to Ukrainu vai par karu, un daudzi saka, ka ir noguruši, un mums taču pašiem ir savi bērni un veci cilvēki, kuriem vajag palīdzēt. Ieva Akuratere: Es domāju, ka vienkārši nogurst tie, kas nav pieraduši iesaistīties savas eksistences laika norisēs. Tā kā es esmu no tiem, kas piedalās vienmēr un man ir daudzi draugi, kas visu laiku piedalās, kas ir ieinteresēti, un mūziķi vispār ik pa laikam, sevišķi rokmuzikanti un folkmuzikanti jau ir sava laikmeta notikumu atspoguļotāji, un viņi vienmēr mēģina veidot ar savu mūziku kaut ko, un vēlēties, un palīdzēt, un ieskaidrot. Es saprotu, ka daudziem varbūt ir apnicis, bet kamēr karš ir, tikmēr mēs piedalāmies, un tas jau viss ir tik tuvu... Cik tieši tu uztver šo salīdzinājumu, ka ukraiņi šodien, arī 18. novembrī, savos ierakumos karo un aizstāv arī Latvijas brīvību? Ieva Akuratere: Es to uztveru absolūti tieši. Bišķiņ no malas varētu izskatīties, ka es esmu vairāk dziedātāja, poētiska persona, bet es jau no 1981. gada praktiski piedalījos, ko es uzskatu, īstajā politikā. Man bieži saka: Vai jūs esat strādājis politikā, kad jūs beidzot tur piedalījāties īstajā politikā? Manuprāt, tas, ka es esmu strādājusi vienā sasaukumā Rīgas domē, kad bija Pilsoniskā savienība, tas, ka es tagad pusgadu nostrādāju Saeimā ar Konservatīvajiem, pie tam, kur cilvēki nesaprata, cik šausmīgi svarīgi šitādus ekstrēmus nacionālistus ir paturēt šajos grūtajos laikos... Es uzskatu, ka tā ir maza politikas daļa, jo no 1981. gada es piedalījos īstajā lielajā politikā, kur komunisti vienkārši varēja jebkuru brīdi pārgriezt rīkli pušu vai ietupināt labākajā gadījumā tas, ko mēs saucam toreiz par "kreizenēm", trako namos nospricēt. Uz Sibīriju neveda vairs kopš 1983. gada. Tā bija politika, kur mēs reāli cīnījāmies par Latvijas brīvību. (..) Man jau nav nemazāko ilūziju par to, kas notiek Ukrainā, es redzu tās šausmas, es redzu, ka tas ir tas pats briesmīgais komunisma pūķis vai kā viņu saukt rēgs, kurš pacels atkal galvu.
Iļja Polis ir RTU Inženierzinātņu vidusskolas 10.klases skolēns. Viņa konkursā iesniegtā Valsts prezidenta uzruna valsts proklamēšanas svētkos atzīta par vienu no labākajām, tāpēc Iļja būs viens no trim Latvijas jauniešiem, kuri savas uzrunas nolasīs 18. novembrī Latvijas 105. dzimšanas dienai veltītajā koncertā, kas notiks Latvijas Nacionālajā teātrī. Starpbrīdī tiekamies ar Iļju Poli.
Jau desmito gadu Viļānos notiek pelde par godu valsts svētkiem.Rīt, 18. novembrī, pulksten 12.00 Viļānu "roņi" vispirms nodziedās himnu un tad ar karogiem rokās bridīs Radopoles ezerā.Viņu vidū būs arī Māris Klaučs – viļānietis, kurš ikdienā strādā par fizioterapeitu, audzina sešus bērnus un brīvajos brīžos atgūst možumu peldoties. „Tiem, kas peld, viņiem ir katram sava filozofija par to, kad un kāpēc. Mana filozofija ir tad, kad ir laiks un iespēja.” Māris Klaučs dzimis un audzis Viļānos. Pēc studijām atgriezies dzimtajā pusē un tagad strādā savā fizioterapijas praksē Viļānos. Kopā ar sievu Gunu viņš audzina sešus bērnus. Lai gan darbi un kuplā ģimene paņem daudz laika, brīvajos brīžos viņš gūst možumu nopeldoties. „Man tētis smejas, viņš vasarā teica – nu, tev jau sezona ir beigusies. Nē, bet es peldu visu gadu. Vasarā, pavasarī, rudenī. Man tā sezona ne sākas, ne beidzas, vienkārši ir. Vienkārši vasarā tu peldi garas distances, tad rudenī 10, 20 metrus, cik nu ir vēlēšanās, tad ziemā āliņģī tu vienkārši sēdi, izbaudi.” Viļānieši esot bijuši pirmie, kas pirms 10 gadiem aizsākuši peldes par godu Valsts svētkiem. Tolaik ziemas peldes vēl neesot bijušas tik populāras. Autore: Madara Bērtiņa no Latvijas Radio Latgales studijas.
Tu no sirds to neizrausi - par Liepāju saka komponists Zigmars Liepiņš. Koncertā „Latvijai 105” Liepājā būs viņa klavierkoncerta pirmatskaņojums. 17. novembra vakarā koncertzālē „Lielais dzintars” izskanēs svētku koncerts „Latvijai 105”. Speciāli šim koncertam radīts arī jaundarbs. Klavierkoncerta autors ir komponists Zigmars Liepiņš, kurš šonedēļ kopā ar Liepājas simfonisko orķestri, diriģentu Jāni Liepiņu un pianistu Andreju Osokinu gatavojas pirmatskaņojumam. Zigmars Liepiņš sagaidīs pirmatskaņojuma īpašo notikumu, kas izskanēs kā dāvana Latvijai, un tad dosies svētkus svinēt uz saviem laukiem. Par Liepājas sajūtu, par svētku svinēšanu un klavierkoncertu ar Zigmāru Liepiņu pirms mēģinājuma sarunājās Inga Ozola.
Pēc tam, kad Krievija sāka karu pret Ukrainu, sabiedrībā krietni pieauga interese par pievienošanos Zemessardzei. Taču vēl pirms kara sākuma zemessargu rindām pievienojās jaunā sportiste un skolotāja Signe Sirmā. Saruna ar Signi Sirmo par izaicinājumiem, kopības un patriotisma sajūtu esot Zemessardzes rindās. Ir forši, ka ir dota tāda iespēja, ka tu vari trenēties, mācīties, jo, ja būs kaut kāda situācija un būs jāiet aizsargāt sava valsts, tad labāk iet sagatavotam nevis, ka tu nezini, kas jādara tādos brīžos… Ar Signi Sirmo tiekamies Zemessardzes 52. Kaujas atbalsta bataljonā Jelgavā, kur Signe dienē jau divus gadus. Signei ir 23 gadi, bet jau 14 gados jauniete iestājās Jaunsardzē savā dzimtajā pusē Gulbenē, kas vēlāk kalpojis par pamatu lēmumam stāties arī Zemessardzē. Tieši tāpēc, ka man ļoti patika sevi izaicināt un pārbaudīt savus limitus. Tas mani mudināja turpināt no Jaunsardzes un pāriet uz Zemessardzi. Tāpat iemaņas, kuras mēs gūstam, piemēram, kā izdzīvot zem klajas debess un līdz pat neatliekamās palīdzības sniegšanai, ja tas ir nepieciešams. Spilgtākais palicis atmiņa, ka aukstumā zem klajas debess tev ir jāvelk nost tie zābaki un jāmazgā kājas ar ledus aukstu ūdeni. Tas ir nopietns pārbaudījums, bet visā, ko tu dari, ir rezultāts un katrā uzdevumā tieši tas motivē. Arī karš Ukrainā pakāpeniski nostiprinājis Signes sajūtu par Zemessardzes apmācībām. Viņa atzīst, ka dienēšana nav tikai personiski izaicinājumi un pieredze, bet iegūta arī izteikta kopienas sajūta ar citiem biedriem šajā bataljonā. Kad izgāju pamata apmācību, es sapratu, ka tie ir tie cilvēki, kuriem es pat varētu uzticēt savu dzīvību. Tad, kad tu dodies mācībās un jūs kopā pildāt uzdevumu un visi dara tik, cik viņi var izdarīt. Tāpat to kopības sajūtu dod tas, ka nav starpības vai tev ir 18 vai 40 gadi, cilvēki spēj atrast kopīgu valodu un tikt galā ar visiem uzdevumiem. Signe ir sporta skolotāja skolā, kuru pati ir absolvējusi - Jelgavas Spīdolas valsts ģimnāzijā. Šim darbam iedvesmu devusi viņas mamma, kas arī ir skolotāja. Signe jau agrā vecumā zināja kādā profesijā grib iesaistīties un šobrīd labprāt veic savu ieguldījumu arī jaunajā paaudzē.
Tartu Latviešu biedrība ar Tartu domes atbalstu jau devīto gadu aicina visus Tartu iedzīvotājus un viesus kopīgi atzīmēt Latvijas svētku mēnesi - novembri. Šogad, pateicoties lielajam pieprasījumam, jau otro reizi tiek organizēti Latvijas Garšu svētki Tartu tirgū, pēc kuriem visi varēs sadancot ar folkloras kopu Sēlene un Tartu Danču klubu. Atkārtoti pulcēsies arī latviešu un igauņu tulkotāju seminārs Tartu Universitātē, savukārt svētkus muzikāli papildinās grupa "Drem Teller" un DJ Straume, kā arī pūtēju orķestra "Cēsis" un Igaunijas latviešu koris "Ziemeļu balsis" dziesmu izlasi no visas Baltijas. Starpbrīdī tiekamies ar Tartu Latviešu biedrības vadītāju Ilzi Salnāju-Vervu.
Valsts svētku nedēļā raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts sarunas par svētkiem un svinēšanu, jo esam atstājuši studijas telpas un devušies uz muzeju un pētniecības centru "Latvieši pasaulē", kur šobrīd aplūkojama izstāde "Skaistākais vārds. Ārzemju latviešu redzamās un neredzamās saites ar Latviju". Nāciena mērķis ir izpētīt un ar radio starpniecību nodot jums, klausītāji, tās liecības, kas stāsta par 18. novembra sarīkojumiem, kas visā plašajā pasaulē notiek jau vairāk nekā simts gadu. Kādas ir šīs redzamās un neredzamās saites, to palīdzēs atrisināt izstāde kuratore Marianna Auliciema, dzimusi Kanādā, šobrīd dzīvo Latvijā, Kanādā dzimusi un nu jau deviņus gadus Latvijā dzīvojošā Aija Abene un Vanda Dauksta, kura 2007. gadā salika savu iedzīvi koferos un pamāja ardievas Amerikai, kā arī muzeja un pētniecības centra "Latvieši pasaulē" skolotāja Danute Grīnfelde.