Patriotu podkāsts

Šonedēļ atzīmējam 35 gadus, kopš pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija. Domājot, stāstot un kādam arī atceroties 4. maiju 1990. gadā, daudziem acu priekšā ir tie kadri, ka no Saeimas, toreiz Augstākās Padomes ēkas, nāk ārā tikko par nobalsojušie deputāti. Protams, stāsti, ko stāstām cits citam, kur katrs tajā brīdī ir atradies, kurš pie radioaparāta, kurš varbūt ir Daugavas krastmalā bijis tai mirklī. Tomēr Latvijas neatkarības ideja bija aizvien dzīva arī trimdā. Tuvojoties 4. maijam, raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts mudina aizdomāties par to, cik sazarota visā pasaulē bija ideja par Latvijas neatkarības atgūšanu un kāda bija trimdas latviešu loma, lai mums būtu iespēja atgūt neatkarību. Sarunājas vēsturniece, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētniece Maija Krūmiņa, muzeja "Latvieši pasaulē" muzejpedagoģe Danute Grīnfelde un bijušais diplomāts un arī Augstākās padomes deputāts, kurš balsoja par Neatkarības deklarāciju 1990. gadā Andris Teikmanis.

Latvijā 25. martā piemin komunistiskā genocīda upurus. Pirms 76 gadiem padomju vara izsūtīja vairāk nekā 42 000 Latvijas iedzīvotāju uz Sibīriju un citiem attāliem Padomju Savienības reģioniem. Izsūtīto vidū bija arī aptuveni 11 000 bērnu. Pieminot deportācijas upurus, daudzviet  norit dažādi piemiņas pasākumi.

Kā par barikādēm runāt ar mūsu bērniem tagad? Kā barikādes atceras tie, kuri bija bērni tolaik? Kā ar mākslas un kultūras instrumentiem varam uzturēt barikāžu atceri dzīvu un īstu, to lieki neglorificējot un nepadarot pāragri par virspusēju mītu? Kā kultūrtelpā komunicēt pagātnes notikumus un, izmantojot  mākslas valodu, radīt saprotamus un godīgus stāstus? Kultūras rondo pārrunājam ar vēsturnieku un pedagogu Valdi Klišānu, dramaturgu un scenāristu Matīsu Gricmani, kurš dzimis 1991. gadā, šobrīd Dailes teātrī varam redzēt vēsturisko detektīvu „Kur pazuda valsts”, un diriģentu, pūtēja orķestra „Rīga” māksliniecisko vadītāju Valdi Butānu.   -- 20. janvārī Rīgas Domā skanēs koncerts „Barikādes un bērni”. Tā centrā 1991. gada bērni, tie, kuriem deviņdesmito gadu sākumā bija pieci, seši vai desmit gadu. Šobrīd viņi pārstāv Latvijas četrdesmitgadnieku paaudzi. Koncertā piedalās: Orķestris “Rīga”, solisti Ieva Segliņa (balss) un Aigars Reinis (ērģeles), diriģents Valdis Butāns. Koncerta režisors – Kārlis Anitens, video mākslinieks – Toms Zeļģis. Koncertu tiešraidē varēs klausīties arī Latvijas Radio 3 "Klasika".

Šogad atzīmējam jau 34. gadadienu kopš 1991. gada janvāra barikāžu dienām. Tas bija izšķirošs posms Latvijas un Baltijas nāciju virzībā uz valstiskās neatkarības atjaunošanu, kulminācija sabiedrības nevardarbīgajā cīņā par atbrīvošanos no totalitārās padomju sistēmas žņaugiem. Raidījumā Šīs dienas acīm redzējums uz tā laika norisēm, kādu dažādos gados snieguši šī raidījuma viesi.

Ik gadu šajās dienās pieminam 1991. gada barikādes, kas bija liktenīgs pagrieziena punkts mūsu valsts vēsturē. Tolaik Doma laukumā dega ugunskuri, skanēja dziesmas un aicinājumi iedzert siltu tēju un uzkost maizītes, bet radioēkā darbs ritēja cauri diennakti, bija gan bailes un arī pleca sajūta. Radio bijušie un esošie kolēģi atceras darba režīmu tajās janvāra dienās un namā izveidoto izeju briesmu gadījumā - šauru laipu starp otrā stāva logiem pagalmā. Bet par uzrunu pie mikrofona 13. janvāra naktī stāsta Trešās Atmodas laika līderis, Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns.

Šogad aprit 34 gadi kopš 1991. gada barikādēm. Šo notikumu atmiņu centrā vienmēr bijis cilvēks, kurš pieņēmis lēmumu piedalīties barikādēs Latvijas nākotnes vārdā. Barikāžu atceres gadadienas koncerta centrā 20. janvārī būs tā laika bērni, kuriem 1991. gadā bija pieci, seši vai desmit gadu, un kuri šobrīd pārstāv Latvijas četrdesmitgadnieku paaudzi. Kam un kā radās doma veidot Barikāžu atceres koncertu kā multimediālu izrādi? To jautājām Orķestra "Rīga" diriģentam Valdim Butānam. "Šis koncerts ir ļoti personīgs, jo, veidojot programmu, esmu ielicis arī daļu no savām sajūtām un pieredzes."  "Klasikas" studijā viņš stāsta gan par skaņdarbiem, kas koncertam izvēlēti, lai liktu domāt par dziļām un nopietnām lietām, lai katrs klausītājs tos varētu piepildīt ar savu saturu un atmiņu zibžņiem. Diriģents dalās arī savās sajūtās, ko bērnībā pieredzējis no Barikāžu laika, un šīs atmiņas ir personīgas. Savukārt komponists Jēkabs Jančevskis telefonsarunā atceras laiku, kad strādājis pie Dailes teātra izrādes "Brands", un kādu iespaidu šis saturs uz viņu atstājis, atklāj arī izmaiņas, kādas gaidāmas, un pauž prieku, ka koncertā piedalīsies aktrise Ieva Segliņa. Arī Jēkabam Jančevskim vēsturiskas tēmas ir tuvas.  Barikāžu atceres koncertu no Rīgas Doma 20. janvāra vakarā plkst. 18 raidīsim arī tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā.  

Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča svētku uzruna pie Brīvības pieminekļa.

Raidījumā Piespēle saruna ar ultramaratonistu, Latvijas rekorda īpašnieku 24 stundu skrējienā Matīsu Vecvagari. Viņš ikdienā ir fizikas skolotājs vienā no galvaspilsētas vidusskolām, bet brīvajā laikā daudz un ilgi skrien. Nedēļas topā: Latvijas futbola izlase izbraukumā zaudē Ziemeļmaķedonijai UEFA Nāciju C līgas mačā, pašlaik ir pēdējā vietā grupā; Beidzot pielikts punkts Rīgas Olimpiskā sporta centra zemes nomas sāgai - spēkā paliek līdzšinējā nomas maksa; Pie durvīm klauvē kamaniņu sporta sezona: Latvijas izlase publiski stāsta par gatavību; Vīriešu basketbola izlases galvenais treneris Luka Banki izziņo visnotaļ eksperimentālu kandidātu sarakstu nākamās nedēļas kvalifikācijas spēlēm.

Kādā stāvoklī ir viens no Latvijas nozīmīgākajiem un daudzām leģendām apvītais simbols – Brīvības piemineklis? Jau 21 gadu Brīvības pieminekli apdrošina par vairāk nekā 1 miljonu eiro. Kādus bojājumus apdrošinātājiem nācies segt?  Lai gan Brīvības piemineklis no ārpuses ir iespaidīgs ar savu simboliku, tā iekšpuse galvenokārt ir praktiska un tehniska, paredzēta konstrukcijas uzturēšanai un stabilitātei. Ekskursijas pieminekļa iekšpusē nenotiek jau daudzus gadus, tas lielākoties saistīts ar dažādiem drošības apsvērumiem.  Ikdienā Brīvības pieminekļa durvis, kas ir aiz pieminekļa, ir aizslēgtas ar lielu atslēgu. Ieejot pa durvīm iekšā, pirmā un vienīgā ir neliela tehniskā telpa, kur uz akmens tipa paaugstinājuma atrodas liela, sarkana Goda grāmata jeb viesu grāmata, uz kuras ir attēlotas Brīvības pieminekļa trīs zvaigznes. Un no tās telpas var doties uz šaurām metāla kāpnēm, kas uzvijas gandrīz 40 metru augstumā – līdz vietai, kur zem Brīvības tēla kājām pa divām lūkām paveras unikāls skats uz Rīgu.  Pieminekļa iekšpuse patiesi ir tehniska – vienīgajā telpā atrodas minētā grāmata, ziedi, fotogrāfija, kur atainots piemineklis, pāris uzraksti. Taču, kāpjot pa kāpnēm, ir iespēja redzēt vairākus karogus un dažādas citas fotogrāfijas, kas raksturo pieminekli. Telpas ir šauras un ļoti vienkāršas – būtībā piemineklim tiek ļauts dzīvot savā nodabā. Kāpjot augšā pa kāpnēm, ar katru stāvu kāpnes kļūst arvien slapjākas, kas šķietami liek domāt, ka tas nav labi, bet personas, kas atbildīgas par pieminekli, norādīja, ka tā tam ir jābūt. Līdz šim nav publiski pieejamas informācijas par būtiskām problēmām vai bojājumiem Brīvības piemineklī. Piemineklis regulāri tiek uzturēts un pārbaudīts, lai nodrošinātu tā ilgu mūžu un drošību. Nelielus darbus Brīvības pieminekļa uzturēšanai Rīgas pieminekļu aģentūra veic ik gadu. Arī pārstāves no Rīgas pieminekļu aģentūras atzina, ka Brīvības pieminekļa stāvoklis šobrīd ir labs.

Kopā ar sieviešu kori "Balta" gatavojamies tā 25. jubilejas vainagojumam, dodamies uz Rīgas Doma kora skolu, lai klātienē sveiktu Jurģa Cābuļa vadīto jaukto kori ar lielisko startu Tolosas starptautiskajā konkursā, bet vispirms par vienu no daudzajiem Latvijas valsts svētku nedēļas koncertiem stāsta jauniešu kora "Balsis" diriģents Ints Teterovskis: runājam par 18. novembra koncertu "Latvija ziedonī", kas Mazajā ģildē skanēs pulksten 21. Koncerta nosaukums ir skaista vārdu spēle, kas pelēcīgajā rudenī ienes zināmu gaišumu...

Patriotu mēnesis mudina mūs raidījumā pievērsties pilsoniskajām aktivitātēm Latvijas labā. Daļa no Latvijā tagad labi zināmām pilsoniskām iniciatīvām ir pie mums nonākušas pateicoties diasporai, kas savulaik aktīvi rosījās, lai Latvija atgūtu neatkarību, bet tagad šī pieredze palīdz mums pašiem uzlabot dzīvi Latvijā. Kā dažādas ieceres transformējušās un kā rūpes par Latvijas drošību un ekonomisko izaugsmi turpinās mūsdienās, runājam Lāčplēša dienā raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Sarunājas Latvijas Universitātes Sociālo un ekonomikas zinātņu fakultātes socioloģijas doktorante Zane Meļķe un šīs pašas fakultātes politikas zinātnes doktorants Didzis Meļķis un no Ņujorkas sarunai pievienojas Uldis Bluķis, emeritētais profesors, diplomāts un ilggadīgs biedrības BATUN jeb Baltiešu asociācija apelēšanai ANO biedrs. Uldis ir arī celmlauzis tam, lai Latvijas intereses tiktu sadzirdētas ANO Atmodas laikā. 

Kopš septembra visi jaunieši, kuri apgūst vidējo vai vidējo profesionālo izglītību, mācās arī Valsts aizsardzības mācību. Ja līdz šim bija skolas, kuras piedāvāja šo mācību priekšmetu jauniešiem kā papildus iespēju, tad tagad tas ir obligāts visiem. Kā vidusskolēni vērtē jaunā mācību priekšmeta saturu, vai pietiek instruktoru, kas māca, un vai jaunajam mācību priekšmetam atrasta pienācīga vieta skolas stundu sarakstos? Ģimenes studijā diskutē kapteinis Sergejs Fomenko, Jaunsardzes centra Rīgas novada pārvaldes vadītājs, Dace Tomsone, Jaunsardzes centra instruktore, Rūdolfs Kalvāns, Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas vadītājs un Siguldas Valsts ģimnāzijas direktors. Ierakstā uzklausām Rīgas 6. vidusskolas skolēnus.

Triju Zvaigžņu ordenim šajos valsts svētkos atzīmēsim simtgadi. Par notikumiem Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā un 18.novembrī paredzēto pasākumu “Atkalsatikšanās. Latviešu vēsturiskās zemes Rīgas pilī” Kultūras rondo pārrunājam ar Tomu Ķikutu, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieku zinātniskajā darbā un Janu Vērdiņu, Nacionālā kultūras centra Vēsturisko zemju un nemateriālā kultūras mantojuma nodaļas vadītāju. Īpašas programmas, gan fiziskas, gan virtuālas ekskursijas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā Rīgas pilī. Kamēr gaidām ekspozīciju, kuru sola uz 2025. gada rudeni, pilī ir īpašie notikumi. Māja sāk dzīvot, un tā ir atvērta apmeklētajiem. Par Rīgas pils vēsturi stāsta arī divas pilī skatāmās izstādes “Pazaudēts un atrasts” un “Toreiz un tagad”. Dodamies arī nelielā ekskursijā uz Rīgas pili, apskatām kapelu, kas ir viena no autentiskākajām telpām un mestra ēdamzāli - remteri.  

Valsts svētku noskaņās aplūkojam dizainu, kas saistīts ar valsts aizsardzību: pievēršamies produktu dizainam autobūves formā, par piemēru ņemot Latvijā radīto un plaši izdaudzināto militāro apvidus transportlīdzekli VR-1 FOX, kas citstarp ieguvis arī "Latvijas Dizaina gada balvu 2023" kategorijā "Produktu dizains". Aplūkojam šāda spēkrata radīšanas, prototipēšanas un testēšanas procesus. Lai par to pastāstītu ko vairāk, raidījumā viesojas SIA "Vāģi" vadītājs un "Fox" automašīnas idejas autors Ali Jansons.    

11. novembrī svinām Lāčplēša dienu, atceroties tos varoņus, kuri 1919. gada 11. novembrī padzina no Pārdaugavas Bermonta karaspēku. Pirms 105 gadiem šajā datumā Latvijas armija sakāva Bermontu, un toreiz tūkstošiem brīvprātīgo atsaucās Latvijas Pagaidu valdības aicinājumam steigties palīgā savai zemei. Tāpēc raidījumā Pāri mums pašiem saruna par varonību - kas to vairo un kas mazina? Arī par to, vai ticība dod papildus spēku izturēt un nesalūzt? Varētu sacīt, ka varonība ir tāds skaļš vārds, kuram līdzās iederas tādas īpašības kā drosme un pašaizliedzība, godaprāts un taisnīgums, un šo rindu vēl varētu papildināt. Acīmredzot katram gadsimtam ir savi varoņi un katra situācija arī prasa savu risinājumu. Parunāsim arī par motivāciju. Raidījuma viesi ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas bīskaps emeritus Pāvils Brūvers, Nacionālo bruņoto spēku Štāba bataljona komandiere pulkvežleitnante Antoņina Bļodone un Nacionālo bruņoto spēku Štāba bataljona kapelāns priesteris Renārs Birkovs.

Par to, cik dārgas un svētas ir tādas vērtības kā brīvība, dzīvība un miers, aicinās aizdomāties koncerts "Aizvestajiem", kas šodien, 14. jūnijā, izskanēs Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā. Tas veltīts 14.jūnija deportāciju upuriem, un Latvijas Radio koris Sigvarda Kļavas vadībā tajā atskaņos latviešu komponistu skaņdarbus un tautasdziesmas. Ieeja koncertā ir bez maksas. Tā sākums – pulksten 17.00. Jau daudzus gadus 14.jūnijā šādu koncertu rīko fonds "Sibīrijas bērni", un tas ir kā svētbrīdis, kurā pieminēt Sibīrijā palikušos tuviniekus un aizlūgt, lai šādi notikumi nekad vairs neatkārtotos. Diemžēl, globālais konteksts liek kļūt arvien piesardzīgākiem.

Šajā nedēļas nogalē mijas skumjas atceres dienas ar priekpilnu Līgo ieskandināšanu. Šur tur ārpus Latvijas brīvdienās jau skanēs pirmās līgo dziesmas, tiks pīti vainagi un galdā celti pīrāgi un par to visu vairāk mēs noteikti runāsim nākamnedēļ, kad tā pa īstam ielīgosim ar plašu vēzienu viscaur apkārt pasaulei. Šoreiz pakavēsimies pie atceres un piemiņas. Jūnijs ir laiks, kad pieminam komunistiskā genocīda upurus un Latvijas okupāciju. Šajā sakarā raidījumā Globālais latvietis 21. gadsimts pievēršamies vēsturei un pētījumam, kurā meklēta atbilde uz jautājumu - kas pirms 80 gadiem mudināja cilvēkus bēgt un atstāt dzimteni uz nezināmu laiku nezināma likteņa varā. Kādi bija apsvērumi, svārstības un pārdomas latviešiem, uzsākot bēgļu gaitas Otrā pasaules kara laika? Par šie jautājumiem saruna ar Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētnieci Maiju Krūmiņu. Maija Krūmiņa ir ieguvusi Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē zinātņu doktora grādu D) humanitārajās un mākslas zinātnēs vēstures un arheoloģijas nozarē. Disertācijas tēma ir saistīta ar trimdas latviešiem un viņu dzīves stāstiem par bēgļu gaitām Otrā pasaules kara laikā. Darba nosaukums – “Atmiņas par Otrā pasaules kara bēgļu gaitām trimdas latviešu dzīvesstāstos”. Tas daudz un plaši stāsta par ļoti personīgiem, privātiem un emocionāliem apsvērumiem, kas valdījuši latviešu prātos kara laikā.

1945. gada 8. maijs – tās ir Otrā pasaules kara beigas Eiropā. 2024. gada 8. maijs - tā ir diena, kad Brīvības laukumā Rīgā tiek atklāta izstāde, stāstot par nacistu un padomju karaspēku atstātajiem postījumiem daudzās Latvijas pilsētās, un gada laikā izstāde šīs pilsētas arī apceļos. Maijā Brīvības laukumā, Rīgā, būs skatāma izstāde, kas veltīta Otrajā pasaules karā iznīcinātajām pilsētām, to kultūrvēsturiskajam mantojumam un pārmaiņām, ko ainava šajās pilsētās ieguva padomju periodā. Laikā, kad Ukrainas pilsētas tiek bombardētas, iznīcinātas senas baznīcas un vēsturiska arhitektūra, šī izstāde kalpos par atgādinājumu tam, kādas pirms astoņdesmit gadiem bija Rēzekne, Valmiera, Jelgava, Gulbene un citas pilsētas un par ko tās padarīja nacistu un padomju karaspēki. Par izstādi, to, kā pilsētu ainava Latvijā mainījās divu totalitāru režīmu iespaidā un ko piedzīvoja civiliedzīvotāji, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins, vēstures doktors un Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Uldis Neiburgs un Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Otrā pasaules kara laika bunkuri mežos Pirms runāt par karā izpostītajām pilsetām, vēl kāds kara laika stāsts. „Latvijā ir desmitiem tūkstošiem bunkuru. Ejot sēņot vai ogot mežā, ja jūs ieraugāt kādu kvadrātveida bedri, iespējams, ka tas ir aizaudzis bunkurs,” - tā saka Tālis Ešmits, kritušo karavīru meklēšanas vienības „Leģenda” vadītājs un Brāļu kapu komitejas biedrs. Kādas Otrā pasaules kara laikā izskatījās vācu armijas karavīru raktās aizsardzības būves mežā, kādi bija Sarkanās armijas bunkuri un kā šādas būves tika piemērotas zirgiem? Kopā ar Tāli Ešmitu atrodamies kādā no Saulkrastu novada mežiem. Tālumā dzirdama ieroča dunoņa no militārām mācībām Ādažu poligonā, un mēs, apstājušies pie kādas no neskaitāmām sen aizaugušām  kvadrātveida ieplakām, runājam par šādu mantojumu no Otrā pasaules kara: ierakumiem, zemnīcām, bunkuriem, aizsardzības vietām, kur aptuveni pirms 80 gadiem  īsāku vai garāku laika periodu uzturējās gan nacistiskās Vācijas, gan Sarkanās armijas karavīri un arī civiliedzīvotāji. Runājot par bunkuru būves kvalitāti, kritušo karavīru meklēšanas vienības „Leģenda” vadītājs stāsta par vācu armijas rūpīgi darinātajām aizsargbūvēm. Latvijas laukos un mežos no Otrā pasaules kara ir saglabājušies pat tūkstošiem ierakumu vietu. Pateicoties militārās vēstures entuziastiem, daudzi šādi bunkuri ir restaurēti, un gan gida pavadībā, gan interesenti uz savu roku var aplūkot šīs militārās būves. Šos objektus var atrast interneta vietnē. Taču, kā teic Tālis Ešmits, ikviens, ejot pastaigā pa mežu, rūpīgi izpētot dažādas bedres un ieplakas, var uziet pats "savu" bunkuru. Par izstādi "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" saruna arī raidījumā Kultūras rondo.   * Izstāde "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" veidota Valsts pētījumu programmas projekta “Latvijas 20.-21 gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi” ietvaros.

Par izstādes "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" vēsturiskām atsaucēm un mūsdienu kontekstu, parādot, kā karš mainījis un ietekmējis pilsētu arhitektūru un veidolu Kultūras rondo pārrunājam ar izstādes projekta koordinatori, muzeoloģi, domnīcas "Creative Museum" vadītāju Inetu Zelču Sīmansoni un vēsturnieku, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieku Uldi Neiburgu. Vai 80 gadi ir daudz vai maz, lai atcerētos postu, kuru līdzi sev nes kara šausmas? Kā mēs šodien varam uztvert un raudzīties uz savām pilsētām, piemēram, Jelgavu, kuru okupācijas spēki 1944.gadā nobombardēja līdz pamatiem. Un kādas mācības varam gūt, turot sevi nomodā, kamēr tepat blakus Krievija turpina karu Ukrainā? No 8. līdz 17. maijam Rīgā, Brīvības laukumā, būs apskatāma ceļojošā izstāde “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā”. Izstādes atklāšanas pasākums notiks trešdien, 8. maijā, Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienā, plkst. 9.00. Brīvdabas izstādē vizuāli saistošā veidā izstāstīts 1944. gada aprīlī-oktobrī padomju aviācijas uzlidojumos un Vācijas-PSRS karadarbībā visvairāk cietušo Latvijas pilsētu – Rēzeknes, Gulbenes, Jelgavas, Bauskas, Valmieras un Rīgas nopostīšanas stāsts, parādot, kā pilsētu arhitektūra un to veidols kara rezultātā nereti mainījies teju līdz nepazīšanai. Vienlaikus izstāde, it īpaši pašreizējās Krievijas agresijas Ukrainā kontekstā, atgādina par kara postošo ietekmi uz visām sabiedrības dzīves jomām, akcentē nepieciešamību sargāt Latvijas kultūrvēsturisko mantojumu un apzināties visaptverošas valsts aizsardzības nozīmi. Izstādes autori ir vēsturnieki: Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins, Latvijas Universitātes (LU) Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, Dr. hist. Uldis Neiburgs un Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Grafisko dizainu veidojusi scenogrāfe Ineta Sipunova, izstādes projekta koordinatore ir muzeoloģe, domnīcas "Creative Museum" vadītāja Ineta Zelča Sīmansone. Izstādes atklāšanā piedalīsies Rīgas domes priekšsēdētājs Vilnis Ķirsis, LU rektors Gundars Bērziņš, LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Uldis Neiburgs un Rīgas domes deputāte Rita Eva Našeniece. Pēc svinīgās atklāšanas plānota īsa ekskursija izstādes līdzautoru Jāņa Tomaševska un Valda Kuzmina vadībā.  Izstādes eksponēšanas grafiks:    Rīga: 8.05.–17.05. (Brīvības laukums); Rēzekne: 18.05.–9.06. (pilskalna teritorija Dārzu ielā); Gulbene: 10.06.–30.06. (pilsētas centrs); Salaspils: 1.07.–21.07. (Salaspils memoriāls);  Jelgava: 22.07.–18.08. (Hercoga Jēkaba laukums);  Bauska: 19.08.–15.09. (Rātslaukums);  Valmiera: 16.09.–6.10. (pilsētas centrs);  Rīga: 7.10.–27.10. (Latviešu strēlnieku laukums). Izstāde veidota LU Latvijas vēstures institūtā īstenotā Valsts pētījumu programmas projekta "Latvijas 20.–21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi" ietvaros, sadarbībā ar Rīgas pašvaldību un Latvijas Kara muzeju.  

"Man 4. maijs ir sirds notikums," tā saka atjaunotās Latvijas pirmais Valsts Prezidents Guntis Ulmanis un uzsver - "Latvija šodien tāda nebūtu, ja 90.gados netiktu veiksmīgi izvests Krievijas karaspēks". Par sarunām ar Jeļcinu un Skrundas lokatora spridzināšanu, par Krievijas ģenerāļiem un Klintona padomu, saruna ar Gunti Ulmani Laikmeta krustpunktā. Raidījuma viesis ir atjaunotās neatkarīgās Latvijas pirmais Valsts prezidents Guntis Ulmanis, un sākam ar citātu no viņa prezidenta laika teiktās runas, kas skanēja Latvijai ļoti simboliskā brīdī. 1995.gada 4.maijā Skrundā tika uzspridzināts Krievijas armijas un padomju okupācijas monstrs – Skrundas radiolokators. Klātesot šajā notikumā, prezidents Ulmanis teica: “Mēs esam šīs zemes un šīs valsts vienīgie un likumīgie mantinieki. Mums jāprot atgādināt par sevi kā par mazu, bet bezbailīgu tautu. Mēs gribam dzīvot drošībā un mierā ar visiem tuviem un tāliem kaimiņiem, bet par savu dzīvi mēs lemsim paši. Viens no galvenajiem mūsu drošības stūrakmeņiem ir iekšējā sakārtotība, mērķtiecība un stabila valsts dzīve. Mums ir jāceļ sava politiskā kultūra, lai vēlēšanu kampaņas un parlamenta debates nesanaidotu cilvēkus”.  Tā toreizējais Valsts prezidents teica pirms 29 gadiem Latvijai svarīgā dienā – 4. maijā. Neesam tikušies krietnu laiku, arī publikā jūs pēdējā laikā bijāt manīts mazāk, kā jums šobrīd klājas? Guntis Ulmanis: Ziniet, es gribētu izvairīties no tādiem vulgāriem vārdiem, ka labi, vai vēl trakāk, kā tagad komentē, bet kopumā es jūtos labi. Esmu par daudzām lietām gandarīts, tāpat kā katrs no mums, par dažām lietām nervozēju, pārdzīvoju un esmu neapmierināts, bet kopumā es vienmēr salīdzinu pirmskara Latviju. Es domāju, pirms Otrā pasaules kara, kura nodzīvoja tikai īsu brīdi un daudz ko sasniedza, un mana mēraukla vienmēr ir, ko esam izdarījuši mēs, dzīvodami brīvā Latvijā, gandrīz divreiz ilgāku laiku.  Un ir ar ko lepoties un ir par ko pārdzīvot, katrā ziņā – smaidām, dzīvojam, veidojam savu personīgo dzīvi, strādājam valsts labā, strādājam savu bērnu labā, bērnu nākotnei. Un es ne mirkli neesmu pārstājis domāt par to, kas notiks rīt.  Un kad es kādreiz atstāju prezidenta krēslu, man teica, tev būs ļoti grūti saistīt savu nākotni ar to, kas bija šos sešus gadus. Nē, nebija grūti. Ir tikai jājūt šī atbildība valsts, tautas priekšā un arī pateicība, ka tu esi bijis tādā amatā, ka tu varēji darīt to, ko no tevis prasa un, kā es savā grāmatiņā rakstīju savā laikā “No tevis jau neprasa daudz”, tā tas ir, būtībā tā ir katra diena. Īsumā es piekristu tam teicienam, ka “Domā par to, ko tu darīsi rīt”, parīt, tad jau pienāks laiks, tad skatīsimies, ko darīs. Ulmaņa kungs, mūsu saruna skan 4. maijā. 1990. gada 4. maijs – kā šī diena jums ir palikusi prātā, vai jūs arī klausījāties radio tiešraidi no parlamenta. Šī balsu skaitīšana, pēc tam ļaudis pie Augstākās Padomes? Guntis Ulmanis: Bieži vien salīdzina 18. novembri un 4. maiju. Nu ir kaut kas līdzīgs, bet ir kaut kas tāds, ko mēs neesam tiesīgi būtībā salīdzināt. Jo katram bija savs spēks. Savi apstākļi, savi noteikumi. Man 4. maijs ir sirds notikums, 18. novembris man ir vēsture, kuras labā es strādāju un kuru mēs kopīgi visi veidojām. Bet 4. maijā es vienkārši iemīlējos visos tajos deputātos, kuri sēdēja Augstākās Padomes zālē. Un varbūt ne tikai tajos, kuri nobalsoja par, bet par to komandu, par to kolektīvisma garu, par to, cik īsā brīdī šis uzticības mīlestības zieds pavērās Latvijas dārzos. Mēs bijām visi kā brāļi, kā māsas, kā gribējās katru sabučoties, apskauties un mīlēt, Tie cilvēki, kas no tās zāles nāca toreiz ārā, tie man vienmēr acu priekšā ir. Un divas personības – Ziedonis un Īvāns – viņus nevar nekādā veidā pārvērtēt, viņiem ir jābūt Latvijas sirdī arī tad, kad varbūt mēs būsim viens otrs jau pazuduši no šīs zemes.  Bet 4. maijs vienā ziņā ir līdzīgs 18., tikpat neticams kā 18. novembris, tikpat neticams daudziem likās 4. maijs, un tomēr rīcība bija spēcīgāka par domām, par šaubām. Un tālākais jau viss aizgāja, kā mēs šeit sēžam un runājam. Ulmaņa kungs, es domāju, vēl viens 4. maijs jums ir ļoti labā atmiņā. Tas ir 1995. gada 4. maijs, kad tiek uzspridzināts Skrundas radiolokators. Toreiz jūs arī esat klāt šajā notikumā un īsi pirms atskan šie dārdi un šis monstrs sabrūk, jūs sakāt arī runu. Es pieļauju, tagad to noklausoties, ka šī jūsu runa Skrundā bija viena no svarīgākajām jūsu prezidentūras gados. Toreiz jūs teicāt arī, ka “mēs gribam dzīvot drošībā un mierā ar saviem kaimiņiem, bet par savu dzīvi mēs lemsim paši”. Šodien, pēc 29 gadiem, klausoties šos jūsu vārdus, kādas ir tās sajūtas? Guntis Ulmanis: Ja man šodien būtu jārunā kādā līdzīgā notikumā, un katrs mēs varam savā iztēlē padomāt, kādi šie notikumi varētu būt. Es teiktu tos pašus vārdus, viens pret vienu, parakstoties ar savu sirdi, savu dvēseli, savu pārliecību. Jo ir viegli runāt, ja tu runā pēc savas būtības, pēc savas pārliecības, ko nevar mainīt nekādi notikumi. Nekādi. Tā un nekā savādāk. Un šī ir tēma, šis monstrs, šis lokators, šīs garās sarunas ar rietumvalstīm un šie attaisnojumi, ka Krievijai taču vajag, Krievija ir jāsaprot, Krievija gandrīz ir jāmīlē, jo Otrais pasaules karš beidzās tā, kā viņš beidzās. Šis lokators palika kā ēna, kuru mēs vēl vāķējām, pieskatījām četrus vai piecus gadus… (..) Paliekot vēl pie Putina, jūs noteikti arī esat domājis, kādēļ viņš sāka šo nežēlīgo karu un varbūt jums ir kāds paredzējums, ar ko tas viss Putinam var beigties un Krievijai ar ko tas var beigties. Guntis Ulmanis: Beigties… jā…. Vai vispār kaut kas var beigties tādā izpratnē, kā mēs šodien runājam. Es domāju, ka divi gadi ir parādījuši, ka mainās zibens ātrumā un mainās arī patiesās vērtības. Lai kā mēs arī negribētu teikt, ka ir vērtības, kas ir mūžīgas un kuras nemainās. Bet šinī gadījumā pasaule pārvērtē savus uzskatus par daudziem notikumiem. Iespēja ir tikai viena – meklēt konsolidāciju starp visām pasaules valstīm, iesaistot Ķīnu, Indiju, un, lai cik tas izklausītos dīvaini – Ziemeļkoreju. Vienkārši praksē ar Krieviju jau parāda – ignorance neglābj situāciju, ir jāmeklē cita izeja. Un ja šie jaunie ieroči, par ko mēs tagad runājam, un es ceru, ka jau maija sākums ir un šajā laikā šie ieroči jau sevi apliecinās Ukrainas frontē, un tie neienesīs krieviem kaut kādu līdzsvara sajūtu, neuzvarētības sajūtu. Kaut kas jāmaina, jo, tā kā viņi šodien domā, tas nav reāli, tas ir pilnīgs karš, jo, ja miljoni vai simtiem tūkstoši no katras puses karavīru viens uz otru šauj, to nevar apturēt vienā dienā.  Bet Ukrainai ir jāpaliek. Ukrainas vadītājiem ir jāsaprot – Rietumu politika ir ne tikai ieročos, bet Rietumu politika ir arī attieksmē visos mierlaika jautājumos, ekonomikas jautājumos, attiecības ar citām valstīm un tā tālāk, un tā tālāk…  Cīņa ar korupciju, kas arī Ukrainā ir… Guntis Ulmanis: Ziniet, vārdu korupcija ir diezgan smagi izrunāt, jo mēs arī neesam bez grēka šais jautājumos. Un tāpēc, ka pirms es kādu nosodu šais jautājumos, es domāju, ka korupcija sākās pašiem ar sevi. Ja nebūs korupcija tajā vai citā rietumvalstī, nebūs korupcija arī Ukrainā, jo Ukrainai, ja korupcija ir, viņa var attīstīties tikai ar daudzu Rietumu un civilizētās pasaules atbalstu tiešā vai netiešā veidā. Jo var simts eiro ieekonomēt, 1000 eiro, bet nevar miljoniem ieekonomēt, turēt ārzemju bankās un pēc tam uzskatīt, ka viss ir kārtībā. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Es vēlu, lai ukraiņi paši tiek galā ar šito jautājumu. Ukrainā šobrīd tā ir reāla karadarbība, bet daudz pēdējos gados tiek runāts arī par hibrīdkaru, par to, kā Krievija iejaucas dažādu valstu politiskajos procesos, par to, kā Krievija cenšas ietekmēt vēlēšanu rezultātus Šo hibrīda karu mēs izjūtam arī Latvijā. Bet jūs reiz esat teicis, ka Krievija hibrīda karu pret Latviju sāka faktiski jau no pirmajām dienām, kad mēs atjaunojām savu neatkarību. Guntis Ulmanis: Tā ir. Pirmajā Saeimas sasaukumā nebija, es uzdrošinos teikt, neviena tik kreisi orientēta partija, kā tas ir šodien. Piektajā Saeimā, pirmajā pēc neatkarības atjaunošanas? Guntis Ulmanis: Jā, pēc neatkarības atjaunošanas. Man tie cipari kādreiz arī sajūk. Es ļoti uzmanīgi pret viņiem attiecos, tas bija no 93. līdz 99. gadam.  Bet pamazām Saeimā, sabiedrībā šī sašķeltība veidojās uz nacionālās bāzes. Nu tas bija hibrīdkara tāds jau ļoti reāls sākums. Un kur gan Krievija varēja izmēģināt savu roku, ja ne tuvākajos kaimiņos.  Atzīsim vienu lietu – Krievijā no cara laikiem ir ļoti spēcīga ārlietu darbības sistēma. Kura ietver sevī ne tikai diplomātiskos jautājumus, bet arī šos jautājumus, ko jūs man tagad uzdevāt. Pašreizējais Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs, kad viņš strādāja Apvienotās Nācijās, un bija Kozirevs ārlietu ministrs, tad Lavrovs bija kā eņģelis no Krievijas, mēs ar viņu runājāmies, un viņš teica, jums būs labi un viss būs kārtībā, un viss. Nevar cilvēks tā pārvērsties, ja tu viņu klausies šodien, kādas viņam ir diktatoriskas tieksmes, varbūt pat vēl lielākas nekā Putinam. Es nezinu, par ko viņi savā starpā sarunājās, kādreiz būtu interesanti paklausīties, bet hibrīdkarš sākās ar to brīdi, kad kāda valsts blakus Krievijai veido savu neatkarīgo politiku, neatkarīgās sistēmas. Un šobrīd, ja mēs sakām, ka nevar ticēt krievu masu medijiem un ar visu to saistītajam, arī mums pašiem jābūt ļoti kritiskiem attieksmē pret saviem masu medijiem, par savu teikto un pret savām attieksmēm. Tas arī mēs liecinām to, kas notiek mūsu politiskajā sabiedrībā šajās dienās. Šajās dienās, pēdējos mēnešos ir plašas diskusijas par biznesa attiecībām ar Krieviju, vai tirgoties ar Krieviju, vai mūsu ostās pārkrauta Krievijas labību un citas preces. Par šo jūs esat teicis – biznesam ir jābūt morāli principiālam, nekāda sadarbība ar Krieviju. Kā ir ar sportu? Pēc Krimas okupācijas 2014. gadā viss turpinājās – mūsu "Dinamo", KHL. Jūs arī krietnus gadus bijāt "Dinamo" sistēmas vadībā un "Arēnā Rīga" ložā sēdēja "Gazprom" cilvēki. Sports un politika un sports kā arī viens no Krievijas veidiem, kā savu roku uz pulsa turēt, kā jūs tolaik to izjutāt? Guntis Ulmanis: Mēs taču sakām, ka mēs visi esam šais divos gados daudz ko pārdomājuši un daudz kur mainījušies. Ja mēs redzam šo Krievijas pilnīgi simtprocentīgo iznīcības politiku pēdējos divos gados, tad kompromisa vairs nevar būt. Ne sportā, ne biznesā. Un es brīnos par to, ka biznesā mēs bieži vien taisnojamies – šitos graudus sūtīsim līdz tai robežai, tos – līdz tai robežai un tā tālāk, un tā tālāk.  Tas pats arī sportā, manuprāt, jebkādas sporta attiecības šobrīd ar Krieviju ir vienkārši noziedzīgas. Vienkārši noziedzīgas. Un tas ir mans viedoklis, kas ir mainījies šajos pēdējos gados, jo es sportā nodarbojos pēc tam, kad biju daudz veidojis kopā ar Krieviju, teiksim tā, nepieciešamas lietas. Nederētu vārdi “labas lietas”, jo katram mums bija sava domāšana – krievam – viena, man – otra. Bet tad, kad mēs šīs labās lietas, tad vienmēr likās, ja mēs kultūrā, mākslā, un daudzi mūsu mākslinieki ir izgājuši savu pieredzi Krievijas plašajos laukos un nav bijuši tie sliktākie… Tas bija tāds laikmets, kad mums vajadzēja sadarboties, jo atkal es citēšu Klintonu, viņš teica: "Tu vari paļauties uz mani, bet atceries vienu - kaimiņš tev ir viens cits, tikai viens, un ar šo kaimiņu tev ir jāsadzīvo tā, lai mēs varētu kopīgi ar tevi risināt tālākos jautājumus attīstībā." Tāda ir dzīve. Krievu sportistiem ir jābūt olimpiādē, kas tūlīt tuvojas Parīzē, un baltkrievu? Guntis Ulmanis: Mans personīgais viedoklis, ka nē.

Vieta, kas neļauj aizmirst mūsu vēstures sāpīgās lappuses, kļūst par mērķi tiem, kuri acīmredzot gribētu okupācijas noziegums turpināt. Tā varētu izskaidrot uzbrukumus Okupācijas muzejam, no kuriem skaļākais notika pavisam nesen, kad direktores kabinetā tika iemests degmaisījums.Uzbrukums okupācijas muzejam tiek vērtēts hibrīdkara kontekstā. Krustpunktā saruna par Okupācijas muzeja lomu, nozīmi un tālāko darbu ar Latvijas Okupācijas muzeja direktori Solvitu Vību.  

1949. gada 25. martā Padomju Savienības okupācijas iestādes uz attāliem PSRS apgabaliem izveda vairāk nekā 42 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju. Traģiskā notikuma 75. atceres gadadienā raidījumā Zināmais nezināmajā pārlūkosim, kā tas tika īstenots, kurus cilvēkus tas skāra un vai mēs zinām visu par šo operāciju. Stāsta brīvvēsturnieks, zemessargs Zigmārs Turčinskis. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā valdošā padomju režīma seja bija brutalitāte, vardarbība un iespēja izrēķināties ar gandrīz ikvienu. Gadu pēc okupācijas Latvijas sabiedrība piedzīvoja pirmās lielās masveida deportācijas, padomju varas pretinieku apcietināšanu un nošaušanu. 1949. gada 25. martā nāk vēl viens milzīgs vilnis, un Padomju Savienības okupācijas iestādes īsteno operāciju "Krasta banga" ("Priboi"), uz attāliem PSRS apgabaliem izvedot vairāk nekā 90 tūkstošus Baltijas valstu iedzīvotāju, un gandrīz puse no viņiem bija no Latvijas. "Deportācijas ir šoks tādā nozīmē, ka tās ir vienlaikus, vienā reizē, vienā dienā faktiski veikta milzīga operācija," vērtē Zigmārs Turčinskis. "No 1944. līdz 1953. gadam jau visu laiku notiek aresti, un kopumā Latvijā čeka ir arestējusi, par politiskiem noziegumiem notiesājusi 47000 cilvēku. Tas ir pat vairāk nekā deportēto. Bet aresti notiek pakāpeniski, vienu, divus cilvēkus paņem, atkal paņem kaut kur vienu, divus, kaut kur kādreiz kādas lielākas operācijas - 10 - 20 cilvēkus arestē. Pārējie jau paliek mājās, ģimenes turpina dzīvot. Bet deportācijas ir šoks ar to, ka tiek paņemtas visas ģimenes, paliek tukšas mājas, vienkārši izved visus cilvēkus ārā. Tur neviens nepaliek vairs dzīvot. Tas ir tas lielais šoks, kas īstenībā ir deportācijām tieši raksturīgs. Un tas arī principā bija tas, ko režīms vēlējās panākt - radīt šo te šoku, lai saprastu, ka ir režīmam jāklausa, ka nav iespējams pretoties, ir jāklausa viņu pavēlēm. Ja teikts, ka ir jādibina kolhozus, tad viņi ir jādibina, nevis jāizsaka kaut kādas savas domas un jāizdomā, ka varbūt varētu vēlāk. Režīms pieprasa entuziasmu tajā visā, un tas entuziasms tiek panākts ar represijām." Lietuvā pēc Otrā pasaules kara īstenotās deportācijas Latvijas un Lietuvas likteņi Otrā pasaules kara laikā un pēc kara ir līdzīgi, un to noteikti varam attiecināt arī uz 1949. gada marta deportācijām. Vienlaikus būtiski pieminēt vēl citus gadus, kad masu deportācijas notika tieši Lietuvā. Par to plašāk stāsta Lietuvas iedzīvotāju genocīda un pretošanās izpētes centra vēsturnieks Bens Navakausks (Benas Navakauskas).  Ja Latvijā lielākās masveida deportācijas notikušas 1949. gada martā, tad Lietuvā lielākais deportēto skaits sasniegts 1948. gadā, pavasara operācijā “Vesna”. Visu Baltijas valstu gadījumā šīs deportācijas pēc kara notika, lai iznīcinātu pretošanos kolektivizācijai, lai atbrīvotos no pretošanās kustības dalībnieku ģimenēm un atbalstītājiem, tāpēc kādus iemeslus var minēt “Vesna” īstenošanai tieši Lietuvā? Atbildi sniedz Bens Navakausks.  

Skaņdarbs ar ļoti spēcīgu emocionālu iedarbību kā uz klausītājiem, tā mūziķiem – tā par Jura Kulakova kantāti "Sarkanais vilciens" saka diriģente Aira Birziņa. Juris Kulakovs to sakomponēja pirms nepilniem 20 gadiem kā veltījumu deportāciju upuriem. Kantātes pamatā ir trimdas dzejnieka Pētera Aigara poēma. Pieminot 25. marta skaudros notikumus, kad pirms 75 gadiem uz Sibīriju izsūtīja vairāk nekā 40 000 Latvijas iedzīvotāju, šo svētdien, 24. martā, kantāte "Sarkanais vilciens" izskanēs Lielajā ģildē. Tā būs velte arī darba autoram Jurim Kulakovam, kurš šogad devās mūžības ceļā. Koncertuzveduma mākslinieciskā vadītāja būs Aira Birziņa. Pētera Aigara dzejas dziļums savienojumā ar Jura Kulakova mūziku klausītāja iztēlei un sirdij pieskaras ļoti cieši. Kantāte sākas ar draudīgām priekšnojautām, kam seko epizodes ar vilcienā sadzīto cilvēku pārdzīvojumiem. Izmisums, neziņa un nolemtība mijas ar spītu un iekšēju pretestību un nepakļāvību. Kā caurviju tēma visam ir monotonais un destruktīvais vilciena motīvs, kļūstot aizvien intensīvāks un traģiskāks. Diriģente Aira Birziņa, kuras vadībā kantāte atskaņota jau vairakkārt, atzīst, ka šis ir skaņdarbs, kuru diriģējot, viņai ir sevi īpaši jākontrolē, lai emocijas pār viņu nevaldītu pārāk spēcīgi. Ieva Akuratere kantāti jau dziedājusi vairakkārt, un šoreiz to darīs īpašā piemiņā un lūgšanā arī par Juri Kulakovu. Neilgi pirms pirmatskaņojuma 2005.gadā pats autors Juris Kulakovs sarunā ar Latvijas Radio atzina, ka "Sarkanais vilciens" ir viens no grūtākajiem un emocionāli sāpīgākajiem darbiem, kādu viņš radījis.

Antra Cilinska 1991.gada janvārī strādāja leģendā režisora Jura Podnieka filmēšanas komandā. Piedzīvoja barikādes un 20.janvāra apšaudi Bastejkalnā, kura viņus skāra īpaši sāpīgi, jo krita divi operatori – Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne. Pusotru gadu vēlāk, nirstot Zvirgzdu ezerā pie Kuldīgas, gāja bojā arī Podnieks. Šo trauksmaino laiku vēta jaunā Antras Cilinskas un Annas Vidulejas dokumentālā filma „ Podnieks par Podnieku”, kam pirmizrāde paredzēta 1.martā Kremļa opozicionāra Vitālija Manska festivālā „ArtDocFest”. Par barikādēm un jauno filmu saruna ar Antru Cilinsku.

1919. gada 16.februārī tiek izdota pavēle par mobilizāciju Valkā un Valkas apriņķī, un latviešu karaspēka formēšanu. Šīs pavēles oriģināls glabājas Valkas novadpētniecības muzeja krājumā. Tur skatīsim šo dokumentu un arī citus priekšmetus, kas piederējuši Neatkarības kara dalībniekiem. Lasīsim karavīru lūgšanas grāmatu, pētīsim Jūlija Baloža piemiņas lentu, kas gadiem ilgi glabājusies ierakta zemē, un ielūkosimies Arvīda Fēliksa Latsona dienasgrāmatā par došanos bēgļu gaitās 1944. gada rudenī. "...Ir gluži dabīgi, ka Valka izvēršas par Latvijas centru. Ar Ziemeļlatvijas vārdu saistās ne tikai pirmie Latvijas patstāvības realizēšanas soļi, bet no šejienes nāk arī Latvijas atbrīvošana," tā par Latvijas neatkarības vēsturi rakstīja publicists un žurnālists Otto Nonācs, kurš 1919. gadā Valkā izdeva un vadīja tobrīd vienīgo latviešu nacionālo laikrakstu "Tautas Balss".  1919. gada 16. februārī tiek izdota pavēle  par mobilizāciju Valkā un Valkas apriņķī un latviešu karaspēka formēšanu. Pavēles, nodrukātas uz vienas lapas, tika izplatītas pa visu Valku un tās apkaimi. Pats pirmais pavēles eksemplārs, kas tika rakstīts ar roku, vairs nav muzeja rīcībā, bet viens no  drukātiem uzsaukumiem gan. Par to stāsta Valkas  novadpētniecības muzeja  bijusī krājuma glabātāja Aija Priedīte. Ir saglabājušās paša pavēles parakstītāja Otto Hasmaņa atmiņas, ka   ieradušies  ļoti daudzi un mobilizācijas telpas bijušas pārpildītas. Savukārt 1919. gada februāra nogalē izdotajā laikrakstā „Jaunā dzīve” var lasīt šādu tekstu: "Pirmā mobilizācijas diena Valkā noritēja sekmīgi. Bija redzams pacilāts garastāvoklis. Daudzi ieradušies no tālākiem pagastiem un pieteicās brīvprātīgi. Daudzi gatavi ne tikai paši iestāties armijā, bet arī dot savus zirgus, pajūgus un visu vajadzīgo. Daži ziedo drēbes, velosipēdus un daudz derīga priekš karaspēka vajadzībām." Runājot par pašu Otto Hasmani, kurš parakstīja mobilizācijas pavēli, viņš līdz Pirmajam pasaules karam bijis vairāku muižu pārvaldnieks tuvākā un tālākā apkaimē, Pirmā pasaules kara laikā piedalījies Latviešu Sarkanā Krusta Valkas komitejas izveidošanā, 1919. gada februārī ievēlēts par Valkas apriņķa Zemes padomes priekšsēdētāju. Pēc kara darbojās gan Lugažu pagasta padomē, gan Valkas apriņķa valdē un līdz 1940. gadam bija Latvijas konsuls Igaunijā.  Interesants fakts viņa biogrāfijā ir tas, ka Otto Hasmanis  ir bijis  Latvijas pirmās zirgu pases autors. Sākoties Latvijas okupācijai, Hasmani izsūta, un Severouraļskas nometnē  viņš mirst 1941. gadā. Kā teic Aija Priedīte, tad pilsētā 1939.gadā tika atklāts 7.Valkas aizsargu pulka muzejs un tajā kā sevišķs retums ir glabājusies ar  paša  Oto Hasmaņa roku rakstīta mobilizācijas pavēle. Diemžēl šī muzeja  materiāli nav saglabājušies, jo tos iznīcināja pēc tam, kad 1944.gada 19.septembrī Valkā ienāca Sarkanā armija. Par 7.Valkas aizsargu pulka muzeja eksponātu likteni versijas ir dažādas. Vieni apgalvo, ka muzeja priekšā sakurts liels ugunskurs un tajā viss sadedzināts, citi – ka daļa priekšmetu aprakti. Ir uzskats, ka muzeja inventārs un liela daļa eksponātu “izvazāti un salauzti”. Nākamais priekšmets, ko bijusī krājuma glabātāja izliek apskatei ir fotogrāfija ar ļoti skrandains audumu, kurā var pamanīt  sarkanbaltsarkanas krāsu aprises un līdzās viņa noliek šī grūti apjaušamā priekšmeta restaurēto variantu. Kad 2019. gadā Latvijas restauratoru biedrība atzīmēja savas pastāvēšanas 30.gadadienu un Rīgas Biržā atvēra izstādi „No pagātnes uz nākotni”, tur arī Daira Līdaka izstādīja minēto meistardarbu. Mīļo māt! Šodien esam uz vietas atpūtā vēl divas dienas un tad ilgāki paliksim uz  atpūtu.  Novēlam jums visiem mājiniekiem Priecīgus Ziemassvētkus 16. decembrī  Jūlis un Rihards Tāds teksts ar zilu zīmuli rakstīts uz kartītes, ko savai mammai raksta brāļi Zīles – Jūlijs un Rihards. Divi Neatkarības kara dalībnieki un Lāčplēša ordeņa kavalieri. Arī nākamais priekšmets ir saistīts ar Neatkarības karu – neliela paplāna grāmata melnos vākos ar zeltītu krustu – tajā lūgšanas un teksti domāti tieši karavīriem, izdota, sākoties Pirmajam pasaules karam. Šo lūgšanu grāmatu Neatkarības kara gaitās lietojis  Arvīds Fēlikss Latsons, kurš vēlāk, Otrā pasaules kara nogalē, dodoties bēgļu gaitās, paņem šo grāmatu līdz. Līdzās lūgšanu grāmatai Valkas muzeja krājumā glabājas plaukstas izmēra blociņš, kur lapiņas sašūtas kopā ar linu diegu – tā ir Latsona rakstīta dienasgrāmata par došanos bēgļu  gaitās.

Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča svētku uzruna pie Brīvības pieminekļa.

Es nekad nenoguršu cīnīties par taisnību, žēlsirdību, mīlestību un dzīvību – saka dziedātāja Ieva Akuratere, kuras balsī lūgšana par latviešu tautu ir neatkarības atgūšanas simboliskākā dziesma. Par dzimtas saikni ar Brazīliju un Jāņa Akurātera klātbūtni valsts dibināšanā, par aktrises karjeru, "Pērkonu", savu īpašo balsi un kāpēc netika pie Konservatorijas diploma – saruna ar Ievu Akurāteri Laikmeta krustpunktā. Gadu garumā Ievas Akurāteres balss ir izdziedājusi spēku un trauslumu, prieku un sāpes, arī ticību un Latvijas likteni. Ievas dziedātā “Manai tautai” ir dēvēta par Atmodas dvēseliskāko un simboliskāko dziesmu. Tā modināja daudzus 1988.gadā, lai gan Ieva Akurātere šo Brigitas un Andra Ritmaņu radīto lūgšanu atskaņoja vēl pirms lielajiem Atmodas notikumiem. “Palīdzi Dievs, visai latviešu tautai” Ieva dziedāja jau 1986.gadā, toreizējā Popova rūpnīcas kultūras namā.  “Kāds cilvēks, kurš tolaik strādāja čekā, man atklāja, ka viņi kā profesionāļi pirmie saprata, ko tajā laikā nozīmēja nodziedāt "Manai tautai". Un daži no viņiem bija tā noguruši no tā laika, ka sirdī juta, ka nāk jauns vilnis, un apbrīnoja to. Varbūt daļēji arī tāpēc tas milzīgais zobens mani neķēra.” Tā vēlāk par piedzīvoto 80. gadu otrajā pusē, vēl padomju okupācijas un nedrošības laikā, ir teikusi Ieva Akurātere.  Un tas bija arī laiks, kad Ievas mamma, izcilā teātra zinātniece Līvija Akurātere, bija jau meitai sagatavojusi somu, jo izjuta bailes, ka meitu kuru katru vakaru var arī aizvest. Akurāteri jau bija pieredzējuši, kas ir Sibīrija un represijas.  18.novembrī Latvijas Radio saruna ar Ievu Akurāteri.  Mūsu saruna skan radio uzreiz pēc Valsts svētku dievkalpojuma. Ieva, tu neskaitāmas reizes esi izdziedājusi šos vārdus: “Palīdzi, Dievs, mūsu latviešu tautai. Dzīt saknes drīz brīvas Latvijas zemē!”. Mūsu neatkarības saknes nu ir pamatīgi sazarojušās, pat pēc padomju okupācijas cirtieniem. Tu esi ticīgs cilvēks – kādi ir tavi lūgšanas vārdi Dievam par Latviju 2023.gada 18.novembrī. Ieva Akuratere: Es lūdzu ar lielu spēku, galvenais. Ar lielu dziļu sirds mīlestību par mieru un par Latviju. Pat mazāk ar vārdiem, vairāk ar sirds spēku. Un vēl es katru reizi, kad dziedu šo dziesmu "Manai tautai", es tajā brīdī, kad pievienojas visi klausītāji, jo tas vienmēr notiek otrajā piedziedājumā, es jau aiz laimes lidoju, jo es jūtu, ka mēs visi lūdzam. Un mēs ļoti nopietni lūdzam, visi kopā lūdzam par vienu. Un tas ir liels spēks. Šodienas Latvijā, kas tevi stiprina un dot ticību, ka mūsu Latvijai būs saules mūžs? Ieva Akuratere: Man dod ticību tas, ka Latvijas tautā mājo tāda garīga domforma, kura ir kristāldzidra, tīra, ētiska, ļoti atbildīga, ļoti žēlsirdīga, ļoti tāda, kas ieklausās pasaulē. Latvija arī izskatās pēc austiņas ģeogrāfiskā līnijā. Tā mūsu tautas un patiesības, tāda iekodēta humānisma mīlestības sajūta un uzdevums, domāju, ka viņš ir pārlaicīgs šai ciltij, kas ir latvieši un ka tas ir kaut kas tāds, ko mēs nesam vēl no senākiem laikiem. Man ir tā sajūta tāda. (..) Lai cik mums grūti ietu, lai kā mēs ik pa brīdim viens otru kritizētu un apmaldītos un apvainotos bērnišķīgi, un tad atkal izmisumā skrietu un atjaunotu to savu uguni, tā ir tāda mūžīga lielās mīlestības, lielās cilvēcīgās palīdzības domforma un uzdevums. Tas ir tāds, kas ir mūsos iekšā un skan vienmēr, kad mēs sapulcējamies, nemaz nerunājot par Dziesmu svētku izjūtu. Visiem skudriņas skrien. Tā ir mīlestības, tā dzīvības ticība. Mēs šobrīd atkal dzīvojam ļoti nemierīgā laikā, karš Ukrainā un arī citi satricinājumi dažādās pasaules malās, cik tu droši justies Latvijā un šajā pasaulē tagad? Ieva Akuratere: Varētu atjokoties ar izteicienu, ka tā jau ir tikai dzīve. Nekas trakāks par dzīvi mūs nevar piemeklēt, un dzīves peripetijām un transformācijām. Mēs visi, lai pie kādas ticības būtu, mūsos ir cerību un pārliecība, kā tas varētu būt tā, kad mēs beigsim šo zemes dzīvi, bet nu skaidri mēs nevaram to zināt. No vienas puses, ja mēs esam ticīgi cilvēki, mēs visi jūtamies pasargāti, lai cik būtu šausmīgi, bet, no otras puses, ir tā, ka man ļoti gribētos, lai nebūtu tik daudz nelaimju, lai bērni augtu laimīgi un ar pārliecību, ka mēs tiešām sasniegsim tos apsolītos tūkstoš miera gadus, kas vispār ir sludināti.  Kad tu dzirdi dažkārt frāzes, ka cik var runāt par to Ukrainu vai par karu, un daudzi saka, ka ir noguruši, un mums taču pašiem ir savi bērni un veci cilvēki, kuriem vajag palīdzēt. Ieva Akuratere: Es domāju, ka vienkārši nogurst tie, kas nav pieraduši iesaistīties savas eksistences laika norisēs. Tā kā es esmu no tiem, kas piedalās vienmēr un man ir daudzi draugi, kas visu laiku piedalās, kas ir ieinteresēti, un mūziķi vispār ik pa laikam, sevišķi rokmuzikanti un folkmuzikanti jau ir sava laikmeta notikumu atspoguļotāji, un viņi vienmēr mēģina veidot ar savu mūziku kaut ko, un vēlēties, un palīdzēt, un ieskaidrot. Es saprotu, ka daudziem varbūt ir apnicis, bet kamēr karš ir, tikmēr mēs piedalāmies, un tas jau viss ir tik tuvu... Cik tieši tu uztver šo salīdzinājumu, ka ukraiņi šodien, arī 18. novembrī, savos ierakumos karo un aizstāv arī Latvijas brīvību? Ieva Akuratere: Es to uztveru absolūti tieši. Bišķiņ no malas varētu izskatīties, ka es esmu vairāk dziedātāja, poētiska persona, bet es jau no 1981. gada praktiski piedalījos, ko es uzskatu, īstajā politikā. Man bieži saka: Vai jūs esat strādājis politikā, kad jūs beidzot tur piedalījāties īstajā politikā? Manuprāt, tas, ka es esmu strādājusi vienā sasaukumā Rīgas domē, kad bija Pilsoniskā savienība, tas, ka es tagad pusgadu nostrādāju Saeimā ar Konservatīvajiem, pie tam, kur cilvēki nesaprata, cik šausmīgi svarīgi šitādus ekstrēmus nacionālistus ir paturēt šajos grūtajos laikos... Es uzskatu, ka tā ir maza politikas daļa, jo no 1981. gada es piedalījos īstajā lielajā politikā, kur komunisti vienkārši varēja jebkuru brīdi pārgriezt rīkli pušu vai ietupināt labākajā gadījumā tas, ko mēs saucam toreiz par "kreizenēm", trako namos nospricēt. Uz Sibīriju neveda vairs kopš 1983. gada. Tā bija politika, kur mēs reāli cīnījāmies par Latvijas brīvību.  (..) Man jau nav nemazāko ilūziju par to, kas notiek Ukrainā, es redzu tās šausmas, es redzu, ka tas ir tas pats briesmīgais komunisma pūķis vai kā viņu saukt rēgs, kurš pacels atkal galvu. 

Iļja Polis ir RTU Inženierzinātņu vidusskolas 10.klases skolēns. Viņa konkursā iesniegtā Valsts prezidenta uzruna valsts proklamēšanas svētkos atzīta par vienu no labākajām, tāpēc Iļja būs viens no trim Latvijas jauniešiem, kuri savas uzrunas nolasīs 18. novembrī Latvijas 105. dzimšanas dienai veltītajā koncertā, kas notiks Latvijas Nacionālajā teātrī. Starpbrīdī tiekamies ar Iļju Poli.

Jau desmito gadu Viļānos notiek pelde par godu valsts svētkiem.Rīt, 18. novembrī, pulksten 12.00 Viļānu "roņi" vispirms nodziedās himnu un tad ar karogiem rokās bridīs Radopoles ezerā.Viņu vidū būs arī Māris Klaučs – viļānietis, kurš ikdienā strādā par fizioterapeitu, audzina sešus bērnus un brīvajos brīžos atgūst možumu peldoties. „Tiem, kas peld, viņiem ir katram sava filozofija par to, kad un kāpēc. Mana filozofija ir tad, kad ir laiks un iespēja.” Māris Klaučs dzimis un audzis Viļānos. Pēc studijām atgriezies dzimtajā pusē un tagad strādā savā fizioterapijas praksē Viļānos. Kopā ar sievu Gunu viņš audzina sešus bērnus. Lai gan darbi un kuplā ģimene paņem daudz laika, brīvajos brīžos viņš gūst možumu nopeldoties. „Man tētis smejas, viņš vasarā teica – nu, tev jau sezona ir beigusies. Nē, bet es peldu visu gadu. Vasarā, pavasarī, rudenī. Man tā sezona ne sākas, ne beidzas, vienkārši ir. Vienkārši vasarā tu peldi garas distances, tad rudenī 10, 20 metrus, cik nu ir vēlēšanās, tad ziemā āliņģī tu vienkārši sēdi, izbaudi.” Viļānieši esot bijuši pirmie, kas pirms 10 gadiem aizsākuši peldes par godu Valsts svētkiem. Tolaik ziemas peldes vēl neesot bijušas tik populāras. Autore: Madara Bērtiņa no Latvijas Radio Latgales studijas.

Tu no sirds to neizrausi - par Liepāju saka komponists Zigmars Liepiņš. Koncertā „Latvijai 105” Liepājā būs viņa klavierkoncerta pirmatskaņojums. 17. novembra vakarā koncertzālē „Lielais dzintars” izskanēs svētku koncerts „Latvijai 105”. Speciāli šim koncertam radīts arī jaundarbs. Klavierkoncerta autors ir komponists Zigmars Liepiņš, kurš šonedēļ kopā ar Liepājas simfonisko orķestri, diriģentu Jāni Liepiņu un pianistu Andreju Osokinu gatavojas pirmatskaņojumam. Zigmars Liepiņš sagaidīs pirmatskaņojuma īpašo notikumu, kas izskanēs kā dāvana Latvijai, un tad dosies svētkus svinēt uz saviem laukiem. Par Liepājas sajūtu, par svētku svinēšanu un klavierkoncertu ar Zigmāru Liepiņu pirms mēģinājuma sarunājās Inga Ozola.

Pēc tam, kad Krievija sāka karu pret Ukrainu, sabiedrībā krietni pieauga interese par pievienošanos Zemessardzei. Taču vēl pirms kara sākuma zemessargu rindām pievienojās jaunā sportiste un skolotāja Signe Sirmā. Saruna ar Signi Sirmo par izaicinājumiem, kopības un patriotisma sajūtu esot Zemessardzes rindās. Ir forši, ka ir dota tāda iespēja, ka tu vari trenēties, mācīties, jo, ja būs kaut kāda situācija un būs jāiet aizsargāt sava valsts, tad labāk iet sagatavotam nevis, ka tu nezini, kas jādara tādos brīžos… Ar Signi Sirmo tiekamies Zemessardzes 52. Kaujas atbalsta bataljonā Jelgavā, kur Signe dienē jau divus gadus. Signei ir 23 gadi, bet jau 14 gados jauniete iestājās Jaunsardzē savā dzimtajā pusē Gulbenē, kas vēlāk kalpojis par pamatu lēmumam stāties arī Zemessardzē. Tieši tāpēc, ka man ļoti patika sevi izaicināt un pārbaudīt savus limitus. Tas mani mudināja turpināt no Jaunsardzes un pāriet uz Zemessardzi. Tāpat iemaņas, kuras mēs gūstam, piemēram, kā izdzīvot zem klajas debess un līdz pat neatliekamās palīdzības sniegšanai, ja tas ir nepieciešams. Spilgtākais palicis atmiņa, ka aukstumā zem klajas debess tev ir jāvelk nost tie zābaki un jāmazgā kājas ar ledus aukstu ūdeni. Tas ir nopietns pārbaudījums, bet visā, ko tu dari, ir rezultāts un katrā uzdevumā tieši tas motivē. Arī karš Ukrainā pakāpeniski nostiprinājis Signes sajūtu par Zemessardzes apmācībām. Viņa atzīst, ka dienēšana nav tikai personiski izaicinājumi un pieredze, bet iegūta arī izteikta kopienas sajūta ar citiem biedriem šajā bataljonā. Kad izgāju pamata apmācību, es sapratu, ka tie ir tie cilvēki, kuriem es pat varētu uzticēt savu dzīvību. Tad, kad tu dodies mācībās un jūs kopā pildāt uzdevumu un visi dara tik, cik viņi var izdarīt. Tāpat to kopības sajūtu dod tas, ka nav starpības vai tev ir 18 vai 40 gadi, cilvēki spēj atrast kopīgu valodu un tikt galā ar visiem uzdevumiem. Signe ir sporta skolotāja skolā, kuru pati ir absolvējusi - Jelgavas Spīdolas valsts ģimnāzijā. Šim darbam iedvesmu devusi viņas mamma, kas arī ir skolotāja. Signe jau agrā vecumā zināja kādā profesijā grib iesaistīties un šobrīd labprāt veic savu ieguldījumu arī jaunajā paaudzē.

Tartu Latviešu biedrība ar Tartu domes atbalstu jau devīto gadu aicina visus Tartu iedzīvotājus un viesus kopīgi atzīmēt Latvijas svētku mēnesi - novembri. Šogad, pateicoties lielajam pieprasījumam, jau otro reizi tiek organizēti Latvijas Garšu svētki Tartu tirgū, pēc kuriem visi varēs sadancot ar folkloras kopu Sēlene un Tartu Danču klubu. Atkārtoti pulcēsies arī latviešu un igauņu tulkotāju seminārs Tartu Universitātē, savukārt svētkus muzikāli papildinās grupa "Drem Teller" un DJ Straume, kā arī pūtēju orķestra "Cēsis" un Igaunijas latviešu koris "Ziemeļu balsis" dziesmu izlasi no visas Baltijas. Starpbrīdī tiekamies ar Tartu Latviešu biedrības vadītāju Ilzi Salnāju-Vervu.

Valsts svētku nedēļā raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts sarunas par svētkiem un svinēšanu, jo esam atstājuši studijas telpas un devušies uz muzeju un pētniecības centru "Latvieši pasaulē", kur šobrīd aplūkojama izstāde "Skaistākais vārds. Ārzemju latviešu redzamās un neredzamās saites ar Latviju". Nāciena mērķis ir izpētīt un ar radio starpniecību nodot jums, klausītāji, tās liecības, kas stāsta par 18. novembra sarīkojumiem, kas visā plašajā pasaulē notiek jau vairāk nekā simts gadu. Kādas ir šīs redzamās un neredzamās saites, to palīdzēs atrisināt izstāde kuratore Marianna Auliciema, dzimusi Kanādā, šobrīd dzīvo Latvijā, Kanādā dzimusi un nu jau deviņus gadus Latvijā dzīvojošā Aija Abene un Vanda Dauksta, kura 2007. gadā salika savu iedzīvi koferos un pamāja ardievas Amerikai, kā arī muzeja un pētniecības centra "Latvieši pasaulē" skolotāja Danute Grīnfelde.

Vai par latvieti top ģimenē? Valsts svētku nedēļā uz sarunu raidījumā Ģimenes studijā aicinām cilvēkus, kas pēdējos gados radījuši saturu, kas ģimenēm ar bērniem varētu rosināt diskusijas par Latvijas vēstures un identitātes jautājumiem. Sarunājas kultūras un tautas mākslas centra "Ritums" vokālās studijas "Knīpas un knauķi" vadītāja Sanita Sējāne, arhitekte, digitālā satura autore Evija Vizule, režisors Dzintars Dreibergs, Latvijas Nacionālās vēstures muzeja pētnieks Mārtiņš Vāveris un "Brain Games" spēļu izstrādātājs Jānis Grunte. 

Šajā laikā vēsture kļūst dzīva – tā par valsts svētku laiku saka mākslinieku Gāgu ģimene: aktieris Gatis Gāga un režisore Žaklīne Zābere-Gāga. Vēsture viņus savulaik arī abus saveda kopā, jo viņi satikās filmas "Dvēseļu putenis tapšanas laikā. Abiem senčos ir latviešu strēlnieki, abi ir dedzīgi Latvijas patrioti, un svētku laikā viņiem ir tradīcija doties uz Brāļu kapiem un pieminēt Latvijas brīvības cīnītājus. Šogad viņi to darīs jau trijatā, jo gada sākumā viņu ģimenē ienāca dēliņš Valters, kuram 18.novembrī apritēs deviņi mēneši. Gatis Gāga šogad iestājies arī Zemessardzē, un līdzās militārām zināšanām viņu iepriecina satikšanās ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem, kuri ir gatavi aizstāvēt savu zemi. Gāgu ģimene mani viesmīlīgi uzņem savā dzīvoklī 11.novembra rītā. Sevišķi iedvesmojošs sagaidītājs ir mazais Valters, kurš uzreiz atplaukst platā smaidā un ir ļoti omulīgs un draudzīgs. Viņa vecākiem vakar bijusi ļoti svarīga diena, jo abiem bija pirmizrādes. Žaklīnei Zāberei Gāgai kinoteātrī "Splendid Palace", kur izrādīja viņas filmu "Nāc ārā!" no cikla "Latvijas kods". Bet Gatim Gāgam – Cēsu Mazajā teātrī, kur bija otrā pirmizrāde komēdijai "Garā nedēļas nogale". Šodien gan visa ģimene būs kopā, un, kā allaž, 11.novembrī, dosies uz Brāļu kapiem, šoreiz jau triju cilvēku sastāvā. 18.novembri viņi savukārt aizvada plašākas ģimenes lokā. Šī tradīcija nāk no Žaklīnes puses. Jau kopš agras bērnības viņa kopā ar vecākiem un vecvecākiem 18.novembrī allaž devās vērot militāro parādi, pēc tam sekoja svētku pusdienas. Tā tas turpinās un tā tas būs arī šogad, kad rituālam pievienosies arī mazais Valters. Žaklīne un Gatis atzīst, ka sakņu sajūta un paaudžu saikne viņiem abiem ir ļoti svarīga, un viņi vēlas to nodot arī tālāk. Gatim šis gads īpašs arī ar to, ka viņš iestājies Zemessardzē. Latvijas spēku un nākotni Žaklīne un Gatis redz stiprās ģimenēs, un to arī svētkos novēl: Gatis Gāga: "Lai cilvēki šeit paliek, lai šeit dzimst bērni, lai ir lielas, spēcīgas ģimenes! Tikai tā kaut kas var mainīties." Žaklīne Zābere Gāga: "Jā, ir ļoti svarīgi, lai mums ir tādas itāļu ģimenes ar daudziem bērniem, kurās visi ir viens otru atbalstoši, jo tad, kad paliek pavisam bēdīgi un vientuļi, tad ir forši, ka ir, kur gūt spēku, atbalstu un sajūtu, ka tomēr tam visam ir jēga un turpinājums." Jau šonedēļ Rīgā būs iespēja redzēt Gata Gāgas jaunāko veikumu teātrī, jo komēdiju "Garā nedēļas nogale" 15. un 16.novembrī izrādīs "Willa teātrī". Žaklīnes Zāberes Gāgas jauno filmu "Nāc ārā!", kas iekļaujas ciklā "Latvijas kods", savukārt Latvijas Televīzija pirmizrādīs 23.novembrī.

Raidījuma Pāri mums pašiem viesi ir Latvijas Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes kapelāns, kā arī Latvijas Baptistu draudžu savienības mācītājs Jēkabs Dzērve un Sauszemes mehanizēto kājnieku brigādes Otro mehanizētā kājnieku bataljona kapelāns un Romas katoļu baznīcas priesteris Valters Vārpsalietis. Saruna par kapelānu misiju, kas tā par kalpošanu, kāpēc jūs to izvēlējāties, ko jūs paši esat ieguvuši, esot šajā dienestā. Jā, protams, arī par to, kāda loma ir ticībai karavīra ikdienā un arī ekstremālos apstākļos. Bet vispirms par bruņoto spēku kapelānu dienestu, cik plaši šis dienests ir?

Kā Lāčplēša dienu mūsdienu notikumu kontekstā uztver radošie ļaudis, kuri ir izvēlējušies dienēt Zemessardzē? Kultūras rondo saruna ar režisori un aktrisi Ingu Tropu, mūziķi Edgaru Mākenu un režisoru un aktieri Intaru Rešetinu.  Zemessargs ir arī raidījuma vadītājs Gustavs Terzens. Edgars Mākens un Inga Tropa dien Pirmās Rīgas brigādes 13. kājnieku bataljonā, savukārt Intars Rešetins un Gustavs Terzens - Studentu bataljonā.

Ģimenes studija dodas ciemos pie Sproģu ģimenes Cēsu novadā. Kristiāna un Renārs ir trīs bērnu – Elizabetes Marijas (16 gadi), Renāra Adalberta (11 gadi) un Jāņa Eberharda (3 gadi) vecāki. Nu jau trīs gadus viņi dzīvo Renāra vecvecāku mājās 15 kilometrus no Cēsīm. Attālumu līdz pilsētai, kur vecāki strādā, Renārs tagad atdzīvinot Ruckas muižu un Kristiāna Cēsu 2.pamatskolā mācot dizainu un tehnoloģijas, un kur Sproģu bērniem atrodas gan izglītības iestādes, gan interešu izglītības pulciņi, viņi ik dienu mēro turp un atpakaļ. Bet, kā atzīst Sproģi, šo apgrūtinājumu atsver ieguvumi, dzīvojot īstos laukos. Visi novērtē mieru, klusumu un dabas tuvumu, kas ļauj tā pa īstam atpūsties. Cēsīs Renāru pazīst arī kā patriotiski noskaņotu pilsētnieku. Un tie nav tikai skaļi vārdi – jūnija beigās Renārs ar domubiedriem rīko Cēsu kauju atceres pasākumu, kā arī nu jau vairāk nekā desmit gadus rūpējas par īpašu svētku noskaņu Cēsīs, Pils parkā, Lāčplēša dienā. 2015. gadā, novērtējot viņa paveikto, Renāru atzina par gada cēsnieku. Pirmo reizi Cēsu Pils parkā uz trepēm kopā ar māsām Latvijas kontūru no svecītēm Renārs izveidojis pirms 15 gadiem. Cilvēki to pamanījuši, novērtējuši un arvien vairāk iesaistījušies. Kopš 2012. gada viņš sadarbojas ar video mākslinieku Māri Kalvi, kas veido ap 5 minūtes garu stāstu, ko projicē uz pils Ziemeļu torņa. Šī gada stāsts, kura fragments Ģimenes studijā skan vēl pirms Lāčplēša dienas, ir par latviešu valodu un aizsāk seriālu, kas turpināsies nākamoajos gados par dzimtajām mājām, par tēvu, par māti. "Pasākums ir tāds, ka patriotismu var izjust līdz kaulam," atzīst Kristiāns. ""(..) Bet tas ir tā grandiozi, ka vienmēr raudāt gribas. Sajūties iekšā sirdī - jā, es esmu latvietis!"  Patriotisms ir reāls vārds ģimenē. "Grūtības dzīvojot šeit, laukos, tomēr palikt dzimtas mājās, jo mēs esam šeit ceturtā paaudze, bērni būs piektā, tas jau arī patriotisms. Šad tad nāk melnās domas, ka vajag emigrēt, tomēr paliekam un cīnāmies. Tas arī patriotisms. Protams, vēstures mīlestība un Renāra aktivitātes pastiprina," vērtē Kristiāna. Renārs vērte, ka tas nāk no viņa ģimenes, jo vecāmamma savulaik teikusi, ka šī vieta ir senču tūkstošiem soļu izstaigāta un labu domu izdomāta, te ir labi dzīvot pēctečiem. Bērnībā, kas aizritēja padomju gados, nebija ne Ziemassvētku, ne 18. novembra aiz tumšiem aizkariem, bet "tas ir bijis iekšā". Māja, kurā šobrīd dzīvo Sproģi, ir uzcelta uz zemes, ko Renāra vecvectēvs saņēma par piedalīšanos Brīvības cīņās. Pats gan māju nepaspēja uzbūvēt, jo no karā gūtiem ievainojumiem mira. Viņa sieva Alma uzbūvējusi māju, kurā tagad dzīvo ģimene. Ēka gan ir piedzīvojusi pārvērtības. Lai arī ikdienā ir jāmēro ceļš uz Cēsīm, vai kā Elizbetei Marijai, kura nedēļu aizvada Valmierā, kur šobrīd mācās, arī bērni novērtē lauku dzīvi. Stāstot par iecērēm Ruckas muižā Cēsīs, par kuras nomnieku ir kļuvis Renārs, viņš atklāj, ka grib saglabāt māksliniecisko ievirzi, kāda te bija iepriekš [iepriekšējie nomnieki organizēja mākslas rezidences], kā arī domāt par saimniecisko attīstību. Pavisam drīz viņš dosies uz Austriju, kur doma iegādāties mobilās dzirnavas, domājot par kopā ar partneri audzētu griķu pārstrādi muižā. Kristiāna atklāj, ka vacbaltiešu kultūru abi ar vīru iemīlējuši jau pirms kāda laika, gribējuši pat kādu muižu iegādāties, bet īsti neviena neiekrita sirdī, vai arī nebija paceļama. Tad pieteicās jaunākais dēls un viņas domas par muižas iegādi atslābušas, bet Renārs arvien bijis iededzies. Kad pasvaldība izsludinājusi konkursu, bijis skaidrs, ka jāpiedalās. Kopā ar māsām izveidoja Latvijas karoga kontūru uz Pils parka kāpnēm un skatoties cilvēku interesi, veidoja kontūru, tālāk jau cilvēki iesaistās. Kopš 2012. gada sadarbojas ar video mākslinieku Māri Kalvi, kas veido ap 5 min gadu stāstu, ko projicē uz pils Ziemeļu torņa. Šogad stāsts par latviešu valodu, tad par dzimtajām mājām.   Pasākums tāds, ka patriotismu var izjust līdz kaulam, "Bet tas ir tā grandiozi, ka vienmēr raudāt gribas. Sajūties iekšā sirdī - jā, es esmu latvietis!"    Aizkustinoši   patriotisms ir reāls vārds ģimenē

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, skaidrosim nelielu daļu padomju varas noziegumu, kas tika īstenoti plašā ģeogrāfiskā apmērā. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā padomju vara iedarbināja savu represīvo mehānismu, un pēc gada īstenoja pirmo masu deportāciju no Latvijas, lai likvidētu politisko, ekonomisko un kultūras eliti. Kurš sastādīja deportējamo cilvēku sarakstus un kā bija iespējams tādus veidot, skaidro vēsturniece, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece Daina Bleiere. “Jūsu vārds ir sarakstā” - šāda frāze, pat ja tā mūsdienās tiek lietota citā kontekstā, vairumam uzreiz liks aizdomāties par vēstures notikumiem, kad cilvēku vārdi nonāca sarakstos saskaņā ar padomju teroristiskā režīma izdomātiem noziegumiem. Saraksti paredzēja izrēķināšanos ar šiem it kā noziedzniekiem, īsā laikā 1941. gada 14. jūnijā sastumjot lopu vagonos tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju un izsūtot tos uz tāliem Sibīrijas nostūriem. Kuri bija tie cilvēki un organizācijas, kas ievāca informāciju par Latvijas iedzīvotājiem pirms izsūtīšanas 1941. gadā un kas bija deportācijas organizatori? Kādi bija šo cilvēku motīvi un uz kura sirdsapziņas paliek tūkstošiem izpostītas latviešu dzīves? Mēs zinām metodoloģiju, kā cilvēku izsūtīšana notika, mēs varam nosaukt institūcijas un vārdus, kuri par to bija atbildīgi, bet vēl joprojām daudz faktu, kurus nezinām, jo trūkst dokumentu no Maskavas. "Kamēr mums nebūs pieejami Krievijas Federālā drošības dienesta arhīva materiāli, brīvi pieejami pētniekiem. Federālais drošības dienests ir publicējis dažādus krājumus. 90. gadu pirmajā pusē arī labprātāk sniedza pieeju, bet tajā pat laikā nekad nav bijis tā, ka varētu brīvi strādāt arhīvos, skatīties visus dokumentus pēc kārtas. Respektīvi, viņi deva to, ko viņi gribēja dot," norāda Daina Bleiere. "Jautājums ir, vai tas ir viss, kas viņu rīcībā bija, vai ir vēl kaut kas, ko viņi vienkārši nerāda pētniekiem. Kamēr šie arhīvi nav pieejami, mums nekad pilna aina nebūs." Arī visu izsūtāmo vārdi nav zināmi, jo ne visas izsūtīto lietas atrodas Latvijā. "Es domāju, ka simtprocentīgi mēs nekad visus nevarēsim identificēt, lai gan tas, ko Latvijas Valsts arhīvs ir izdarījis grāmatās "Aizvestie", tas ir ārkārtīgi liels darbs, jo tas ir gandrīz tuvu ideālam." Kara veterānu liktenis Padomju Savienībā Kamēr bijušajā PSRS triumfāli atzīmēja uzvaru pār nacismu, tikām tūkstošiem karā cietušo padomju armijas kareivju izolēja no sabiedrības acīm, jo Padomju Savienībai kā uzvarētājvalstij, ciniski izsakoties, tādi kropļi nebija vajadzīgi. Par represijām pret Otrā pasaules kara invalīdiem bijušajā Padomju Savienībā stāsta vēsturnieks, Latvijas Kara muzeja speciālists Juris Ciganovs. "Viņi pulcējās laukumā pie stacijas. Dažiem trūka roku vai kāju, citiem, (bijušajiem pilotiem) bija apdegumu pēdas uz sejas. Viņi sēdēja uz soliņiem un lūdza pasažieriem maizi. Skaļākos un nemierīgākos lūdzējus milicija aizturēja, bet pēc tam  tos ātri atbrīvoja." Šādas ainas pēc Otrā pasaules kara beigām bija ierastas pilsētās un ciematu centros vairākās  Padomju Savienības vietās. "Dodiet man rubli, jo es pazaudēju roku, peldot pāri Dņeprai, Oderai un Vislai. Atdod man to kāju, ko valsts man ir atņēmusi!” šādus un līdzīgus tekstus ubagojošie un sakropļotie kara dalībnieki veltīja garāmgājējiem un kārtības sargiem. Tā lasām ukraiņu mediju vides vadošā  žurnālista Dimitrija Gordona interneta portālā "gordon.ua". publikācijā "Nevajadzīgie varoņi". Nav pārlieku daudz rakstisku un vizuālu liecību par PSRS dzīvojošajiem invalīdiem, jo karā sakropļotie pilsoņi nebija laba reklāma dižajai uzvarētājvalstij. Pat fotogrāfijas tika pakļautas cenzūrai, tā laika presē vai literatūrā neparādījās attēli, kur redzami frontes karavīri ar amputētām ekstremitātēm, akli, vai sakropļotām sejām. Kāda bija valdošās varas attieksme pret minētajiem cilvēkiem, to stāsta  vēsturnieks, Latvijas Kara muzeja speciālists Juris Ciganovs. Pirmajos pēckara gados frontēs sakropļotie kara veterāni nesaņēma "invalīdu" pensiju. Pirmās grupas invalīdi no valsts saņēma 80-150 rubļus mēnesī, otrai grupai tā bija uz pusi mazāka. Salīdzinājumam – 1947. gada vasarā tirgū prasīja 10 rubļus par litru piena, kilograms cūkgaļas maksāja 120 rubļu. 1951. gada jūlijā tika pieņemti uzreiz divi PSRS Ministru padomes un PSRS Augstākās padomes Prezidija dekrēti "Par cīņu pret ubagošanu un antisociāliem parazītiskajiem elementiem". Pēc PSRS Iekšlietu ministrijas oficiālās statistikas datiem, 1951. gada otrajā pusē lielajās rūpniecības pilsētās par ubagošanu tika aizturēti  pāri par 107 tūkstošiem cilvēku, no kuriem vairāk nekā 70% bija kara un darba invalīdi. Visus aizturētos kara invalīdus ievietoja speciālos pansionātos, kas tika izveidoti katrā reģionālā centrā. Bieži vien šīs invalīdu nometnes ierīkoja nomaļās vietās pamestos klosteros. Sadzīve tur īpaši neatšķīrās no Sibīrijas nometnēs izsūtīto  apstākļiem. PSRS Iekšlietu ministrijas tautas komisārs Sergejs Kruglovs rakstīja: "Cīņu pret ubagošanu ir  apgrūtināta, jo daudzi  ubagi  pamet savas nometnes un atkal dodas lūgt žēlastības dāvanas, lai to novērstu, daļu no esošajiem invalīdu un veco ļaužu namiem ir jāpārveido par slēgta tipa  iestādēm ar speciālu režīmu." Tie Lielā tēvijas kara veterāni, medaļām apkārušies, kurus atceramies no pompozajām Uzvaras dienas parādēm pagājušā gadsimta otrajā pusē, tai skaitā, cik nu bija palikuši dzīvi, kara invalīdi kā varoņi tika godināti sākot ar 1965. gadu, kad Padomju Savienībā vadības grožus pārņēma Leonīds Brežņevs. Līdz ar Brežņeva laikiem bijušie kara dalībnieki varēja baudīt lielākas privilēģijas nekā citi padomju pilsoņi,  parādījās iespējas iegādāties  deficīta preces, ārstēties labākajās sanatorijās, palielināja pensijas, bet  atmiņas par represijām dienasgaismu ieraudzīja tik pēc PSRS sabrukšanas un arī to vēl līdz šodienai nav pārāk daudz.

Kopš Krievijas uzsāktā kara Ukrainā ekspedīcijas uz izsūtījuma vietām Sibīrijā vairs nav iespējamas. To intervijā Latvijas Radio atzina režisore, fonda „Sibīrijas bērni” vadītāja Dzintra Geka. Arī pēdējie notikušie braucieni esot bijuši mokoši, lai visu noorganizētu. Geka sazinoties ar latviešu pēctečiem, kas dzīvo Sibīrijā un tagadējā kara kontekstā lūdz padomus kā rīkoties. Šajā dienā 1941. gada naktī notika Latvijas iedzīvotāju masveida izvešana uz PSRS Sibīrijas, Tālo Austrumu un Tālo Ziemeļu apgabaliem. Kopumā izsūtījumā nokļuva vairāk nekā 15 000 cilvēku. Pieminot Komunistiskā genocīda upurus, daudzviet Latvijā šodien norisināsies piemiņas pasākumi.

Kopā ar Latvijas Okupācijas muzeja galveno krājuma glabātāju Taigu Koknēviču izzinām Līvānu ārsta Jāņa Šneidera likteni izsūtījumā, lapojam viņa piezīmes uz papirosu ietinamā papīra un pētām, ko šifrētā vēstulē savai līgavai Ursulai rakstījis Rīgā ieslodzītais vācu karagūsteknis Hanss Joahims Gacka. „Mums visiem ir tikai  viena izeja: censties nezaudēt garīgo līdzsvaru, taupīt savu spēkus un izturēt šī grūtā laika likstas. Jānāk taču gaišākām dienām, kā pēc nakts neizbēgami aust gaisma.” Savai sievai Mērijai, kura ir izsūtīta uz Novosibirskas apgabala Parabeļas rajonu, raksta inženieris Pēteris Stakle no Usoļlagas nometnes Molotovas  apgabalā. Šos teikumus izvēlos par virsrakstu raidījumam, kas veltīts 14. jūnija deportāciju upuriem – garīgais līdzsvars un cerība uz gaišākām dienām  raksturo stāstus, kurus uzklausām Latvijas  okupācijas muzejā. 1. stāsts. Ārsta Jāņa Šneidera pieraksti un vēstule izsūtījumā esošajai Lilija Villai. Cienījamā Villas kundze! Jūsu šā gada 25. marta pastkartei gribu dot ātru atbildi. Jūsu vīru Kārli Jāņa dēlu labi atceros. Mēs kopā ar viņu 1941. gada 14. jūlijā pārbraucām šeit, kur es tagad dzīvoju. Pēc mūsu atbraukšanas viņš drīz saslima ar caureju un atradās slimnīcā mūsu ārstēšanā. 1941. gada 17. oktobrī viņš aizbrauca “smilšu kalnā”. Labi zinu, ka manas rindiņas nesīs Jums lielas sāpes, bet Jūs, tāpat kā visas mūsu drosmīgās sievas, jau 4 gadus esat atšķirtībā pārcietusi daudzas grūtības, un es ceru, ka Jūs esat garā stipra un varu ar Jums būt atklāts. Novēlu, lai visaugstākais spēks, neatkarīgs no mums, turētu Jūsu garu možu. Esiet lepna un turiet savu galvu augstu. Ļoti iespējams, ka karš drīz beigsies un apstākļi Jūsu dzīvē mainīsies uz labo pusi. (Ārsta Jāņa Šneidera 1945. gada 22. aprīļa vēstule no ieslodzījuma vietas Kirovas apgabala Kajas rajonā Lilijai Villai nometinājuma vietā Novostroikā.) Gadu pēc Jāņa Šneidera aiziešanas mūžībā, tas ir 1989. gadā, 11. februāra laikrakstā „Literatūra un Māksla” tiek publicēts minētais ārsta Šneidera saraksts ar  izsūtījumā mirušajiem latviešiem. „… 48 gadus nākušu, esam saņēmuši sēru vēsti par savu vectēvu…, tēvs ar pateicību atcerējās ārstu Šneideru par viņam izdarīto operāciju lēģerī un arī par ārsta darbu, ko viņš darīja visu ieslodzīto labā… Lūdzu man paziņot Jāņa Šneidera meitas Irīnas adresi, lai uzzinātu viņas tēva kapa vietu. Vēlētos uz viņa kopiņas uzlikt visskaistākos ziedus, vairāk jau es neko nevaru…”  Tādas un līdzīgas vairāku izsūtīto pēcnācēju pateicības vēstules tika nodrukātas  „Literatūrā un Mākslā” nākamajā numurā pēc publicētā saraksta. 2. stāsts. Vācu karagūstekņa vēstule. Okupācijas muzeja krājuma glabātāja Taiga Koknēviča  uz galda novieto  lakotu koka rotaslietu cibiņu, kas izskatās rūpnieciski darināta un ļoti sadzeltējušu papīra lapu, kurā ar zīmuli sarakstīti nesaprotami ķeburi. „Ja šīs rindas kādreiz tevi sasniegs, padomā par katru vārdu, ko izlasīsi, jo es tos izvilku no dzeloņstiepļu mudžekļa. Manas domas tagad ir nedaudz saplosītas, bet neskatoties uz visiem šiem laikiem, tās vienmēr ir ar Tevi -  ar manu mazo, mīļoto Ursulu. Lai Tas Kungs dod mums atkalredzēšanos, dārgā Ursula, un tad mēs viņam kopā lūgsim, lai viņš nekad vairs neļautu saulei aiziet. Es esmu ar jums no visas sirds katru stundu.” (Nosūtījis ieslodzītais Hanss Joahims Gacka no karagūstekņu nometnes Rīgā 1945. gada 3. jūlijā  līgavai Ursulai Brīgerei Glogavā pie Oderas)

Esmu no valdības aizgājis, tur nocīnījies, gandrīz nomiris un tad man rāda kartiņu, ka esmu aģents Pugulis. Man tas bija ļoti sāpīgi, nekad neesmu bijis čekas ziņotājs, saka bijušais premjers Ivars Godmanis. Par 4. maija ideāliem, Latvijas krieviem, "Parex" krahu, tenisu un bungām saruna ar Ivaru Godmani Laikmeta krustpunktā. Šoreiz raidījums skan pāris dienas pēc 4.maija, Latvijas vēsturē ļoti svarīga datuma. 1990.gada 4.maijā toreizējā Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Stenogramma liecina, ka 4.maija rīta sēdi atklāj Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs ar dažiem organizatoriskiem ievadvārdiem, lūdzot saglabāt cieņu starp vairākuma frakciju Tautas fronti un opozīciju - Interfronti. Izskan arī priekšlikumi par 4.maija sēdes darba kārtību un tad kā pirmais runātājs tribīnē kāpj Ivars Godmanis, pārstāvot Tautas frontes frakciju.  "Augsti godātais priekšsēdētāj! Augsti godātie deputāti! Es esmu pilnvarots 131 Latvijas PSR deputāta vārdā iesniegt priekšlikumu iekļaut šīsdienas sēdes darba kārtībā kā pirmo jautājumu Deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu"," deputātus uzrunā Ivars Godmanis. Tālāk seko garas debates, balsu skaitīšana, tauta ārpus parlamenta skaļi atkārto katru "PAR" balsi un, skanot "Dievs, svēti Latviju!", deklarācija ir pieņemta.  Lai sagaidītu šo brīdi, bija jānoiet garš Atmodas ceļš. Tālāk sekoja neatkarīgas Latvijas ceļš, pa to vēl tobrīd staigāja krievu armijas un OMON zābaki, un šī ceļa sākumā nostājās arī Ivars Godmanis. Trīs dienas pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas viņu parlaments apstiprina par Latvijas valdības vadītāju. 4.maija diena ir daudz dokumentēta un aprakstīta kino liecības, video un audio fiksējumos, atmiņu stāstos. Bet kā jums sākās 1990.4. maijs un kā noslēdzās šī diena? Kāds bija jūsu ceļš uz Jēkaba ielas namu vai atpakaļ. Vai ir kāda epizode no vēsturiskās 4.maija parlamenta sēdes, kura vēl nav izstāstīta, kas ir jūsu prātā, kas būtu pieminēšanas vērta? Ivars Godmanis: Laikam pats būtiskākais bija frakcija. Ja Tautas frontes frakcija nebūtu bijusi vienota, balsojums nebūtu noticis. Tad ir grūti saprast, kas tālāk būtu bijis. Tautas frontes vadība, es biju arī priekšsēdētāja vietnieks, man uzticēja frakcijas vadību. Es no turienes aizgāju, kad mani ievēlēja par Ministru Padomes priekšsēdētāju. No 4.maija dienas, protams, skaidrs bija tas, ka mēs uz šo soli iesim. Pirms tam frakcija visu laiku pulcējās Zinātņu akadēmijā un tur arī apsprieda gala variantus dokumentam, kā taisīt to deklarāciju. Sarežģītas lietas tās bija, gan politiski, gan juridiski sarežģītas. Bet fakts tāds, ka uz to iesim. Problēma, ka nebija pilnīga garantija, ka nobalsosim. Acīmredzot opozīcija saprata, ka mēs būsim gatavi, tāpēc bremzēja maksimāli. Speciāli novilcināja, uzdeva jautājumus.  Tas tomēr bija tas būtiskais pagrieziena punkts, un acīmredzot viens otrs no viņiem saprata, ka vēsture mainās. Parasti vēsture mainās kara rezultātā, te viņa izmainījās ne kara rezultātā. Toreiz daudz smēķējāt, cik daudz cigaretes izsmēķējāt, gan jau pāris paciņas? Ivars Godmanis: Nekas labs tas nav, godīgi teikšu. Es tagad nesmēķēju jau gadus..., kādus 15 varbūt. Tā metode nebija laba. Kādreiz arī valdības sēdēs smēķēju. Zinu, ka ministri, kas nesmēķē, to nevarēja izturēt. Tas tomēr saistīts ar laiku, kuros man ir bijis... Es nezinu. (..) Es tur biju un iznāca tajos trakajos laikos tur būt. Es zinu, ka daudzi cilvēki smēķējot sevi nomierina, bet man tas neizdevās. Cenšanās to laiku pārlaist.  Toreiz īsti vairs nevarēja saprast, vai diena vai rīts, pavasaris vai ziema. Situācija bija tāda, ka laiks mērījās savādāk. Nebija vienkārši toreiz, bet nu kad ir vienkārši. Ko šodien dara Ivars Godmanis? Ivars Godmanis: Kopš aizgāju no Eiroparlamenta 2014.gadā, visu šos gadus mācu studentus, lasu lekcijas trīs augstskolās, pārsvarā maģistriem. Slodze ir liela. Esmu ievēlēts par profesoru Rīgas Starptautiskajā biznesa augstskolā, lasu arī nopietnas lekcijas Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē maģistriem, Datorikas fakultātē bakalauriem un "Turībā" maģistriem. Grafiks ir neatbilstošs manam vecumam.  Kursi ļoti dažādi, esmu sagatavojis ap 20 dažādus kursus, lielu daļu esmu rakstījis no nulles, jo Latvijā vienkārši tādu nav. Šī ir iespēja satikties ar 4. maija paaudzi, jauniem cilvēkiem, kas dzimuši jau pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas.  "Laikam tas ir viens no iemesliem," atzīst Ivars Godmanis, piebilstot, ka nebijusi doma atgriezties pasniedzēja darbā pēc 35 gadu pārtraukuma.  Krievijas kara Ukrainā vērtējums. Ivars Godmanis: Ukraiņu motivācija ir pilnīgi skaidra – viņi karo, viņi aizstāv savu zemi. (..) Man nav skaidra krievu motivācija – racionāla krievu motivācija. Vienam prasīju nesen – viņi sēž alternatīvajā internetā un kaut ko mēģina sagrābstīt. Viņi man saka – motivācija ir denacifikācija un demilitarizācija. Prasu definē denacifikāciju – mēģina tad kaut ko tur skaidrot, bet vienalga nav skaidrs. Krievu motivācija nav līdz galam skaidra un nav skaidra vairāku iemeslu dēļ. Ko tad viņi vēlas – Odesu, Kijivu? Viņi tiešām stādās priekšā, ka tas kaut kad notiks? Un pat ja tas ir militāru brīnumu variantā uz kaut kādu laiku, mūžīgi jau tas nebūs. Ja tauta nevēlas, vienalga būs jāvācas projām karaspēkam. Krievu motivācija ir smaga, saprast viņu ir grūti. Kā Putina iebrukums Ukrainā ietekmēs Latvijas drošības situāciju? Ivars Godmanis: Tas mūsu drošības situāciju ietekmē vislielākā mērā, gan tieši, gan netieši. Pie dažādiem kara tālākās attīstības scenārijiem ir iespējami visādi militāri, ekonomiski un kādi tik ne varianti. Kad mēs apspriežam iekšējās politikās lietas, jāsaprot, ka neesam pilnīgi mierīgā stāvoklī, esam pie kara, tikai fiziski iekšā tajā neesam. Mēs esam kara situācijā un nevajadzētu to aizmirst. (..) Mums vienmēr vajag iekšēju koncentrāciju sevī paturēt. Un pirmais – nevajag tā psihot. Atceramies pagājušo rudeni – cik ilgi bija tas histēriskais moments, ka mēs nosalsim. Un pat es uz to pavilkos. Man pārmeta slavenās Godmaņa krāsniņas. Toreiz tā bija reakcija uz notiekošo, ka mēs visi tūlīt salsim. Bet vajadzētu iekšēji vairāk sakoncentrēties un neuzkurbulēt psihozi. Grūti pateikt, no kurienes tas sākas – varbūt no politiķiem, kas to dažreiz grib izmantot, tad pāriet uz masu medijiem, kas ir normāli, bet tad tas aiziet sabiedrībā un tad tiešām... Nu tad kā mēs pārlaidām šo ziemu? Cik sporta zāles un baseinus aizvērām? Nevienu, nerunājot par skolām un slimnīcām. Drīz būs jāizvēlas nākamais Latvijas Valsts prezidents. Jūsu skats uz šo procesu? Ivars Godmanis: Savu balsi atdotu tam pretendentam, ja ir divi,  (..) tautai tomēr jāzina, ar ko prezidents nāks, pat, ja visa tauta nevēl. Ir jāpanāk, ka pie jums, radio, televīzijā, abus divus iztaujā, varbūt viens otram uzdod jautājumus.  Svarīgas debates. Esošajam prezidentam ir priekšrocība stāstīt to, ko viņš ir darījis. Var, protams, būt arī nepatīkami jautājumi. Un jautāt, ko darīs uz priekšu, ar ko atšķirsies. No otra pretendenta gribētu dzirdēt vienu soli tālāk – kā labāk? Tieši kā to varētu izdarīt? (..) Ja [debašu] nebūs, tad vienalga, ko ievēlēs, bet sabiedrībā būs sajūta, ka mūs neiepazīstināja, mūsu viedokli nepaprasīja. Jūsu vārds arī izskanēja saistībā ar kandidēšanu un Valsts prezidenta amatu. Ivars Godmanis: Man vienmēr bijis raksturs citāds, drīzāk esmu cīnījies par visādiem izpilddarbiem. Es neatbilstu tam. Tur jābūt tomēr... Ir ļoti grūti būt Latvijas prezidentam, jo nav pārāk lielas pilnvaras. No otras puses, var sasaukt ārkārtas valdības sēdi, noteikt dienas kārtību. Bet no pirmā brīža tev jāiekaro sava pozīcija.