Podcasts about parasti

Pieaug Donalda Trampa administrācijas konfrontācija ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklējis Kanādu. Aktualitātes ananlizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar militāro apskatnieku Mārtiņu Vērdiņu. Ierakstā viedokli izsaka Ukrainas politologam Dmitro Levus. Trampa „frontē” pārmaiņas Britu iknedēļas laikraksts „The Guardian” kā Donalda Trampa administrācijas šīsnedēļas galveno iekšpolitikas aktualitāti akcentē konfrontāciju ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Šī prestāvē jau nodēvēta par „Efejas līgas karu”, jo Savienoto Valstu Ziemeļaustrumu universitāšu grupa, ko mēdz apzīmēt ar šādu nosaukumu, izpelnījusies prezidenta Trampa sīvāko nepatiku un niknāko gānīšanu. Universitātes, kā izsakās prezidents, esot viens vienīgs „marksistisku maniaku un plānprātiņu” perēklis. Konkrētie pārmetumi saistīti ar universitātēs pagājušajā gadā notikušajiem protestiem pret Izraēlas īstenoto karadarbību Gazas joslā, kurus valdība traktē kā antisemītiskus. Par pirmo uzbrukuma objektu kļuva Kolumbijas universitāte, kurai tika pārtraukts valdības līdzfinansējums apmēram 400 miljonu dolāru apmērā. Lai arī universitāte piekāpās varas prasībām, finansējums tā arī līdz šim nav atjaunots. Turpinājumā līdzīgu finansējuma pārtraukšanu piedzīvoja vēl vesela virkne augstskolu, starp kurām vairākas ir pasaules augstskolu reitingu pirmajā desmitniekā. Visnepakļāvīgākā izrādījās Hārvarda universitāte, kuras vadība pārsūdzēja tiesā valdības lēmumus par finanšu atņemšanu un atļaujas atsaukšanu ārzemju studentu uzņemšanai. Ārzemju studentu lietā tiesa valdības lēmumu pagaidām ir apturējusi, taču šonedēļ administrācija veica jaunu gājienu – Savienoto Valstu konsulāti visur pasaulē saņēma rīkojumu pārtraukt studentu un apmaiņas programmu vīzu pieteikumu pieņemšanu. Process tikšot atjaunots pēc tam, kad būšot ieviesta pretendentu tīmekļa aktivitāšu pārbaudes sistēma. Tikām plašumā vēršas spekulācijas par prezidenta Trampa līdzšinējā līdzgaitnieka Īlona Maska iespējamo attālināšanos no Baltā nama varas virsotnes. Pats Masks pagājušā mēneša nogalē paziņoja, ka krietni mazināšot savu darbošanos Valdības efektivitātes birojā, kura neformāls vadītājs viņš ir. Pirms dažām dienām viņš nāca klajā ar vēl vienu paziņojumu, proti – turpmāk viņš ziedošot daudz mazākas summas politiskajām kampaņām, nekā darījis līdz šim. Tās nav labas ziņas republikāņiem, kuru lielākais sponsors ir Masks. Tāpat daudzi ir ievērojuši, ka Maska vārds pēdējos pāris mēnešos ir tikpat kā pazudis gan no prezidenta Trampa, gan citu republikāņu sociālo tīklu ierakstiem. Tiek spriests par to, ka multimiljardiera reputācijas lejupslīde izraisījusi varas nesēju atsalšanu pret viņu. Savukārt pašam Maskam liela vilšanās droši vien bija nesen notikušās Viskonsīnas pavalsts Augstākās tiesas vēlēšanas, kurās viņš ieguldīja rekordlielu summu – trīs miljonus dolāru – tomēr republikāņu kandidāti cieta sakāvi. Ukraina – pagurusi, bet nepadevīga Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Naktī uz svētdienu, 25. maiju, Kremlis raidīja pret Kijivu un citām pilsētām pavisam 367 lidrobotus un raķetes, nogalinot vismaz divpadsmit cilvēkus, savukārt naktī uz pirmdienu – 355 lidrobotus un deviņas spārnotās raķetes, laupot dzīvību vēl sešiem. Beidzot skarbāki toņi Krievijas diktatora Putina sakarā ieskanējās arī Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa sacītajā. „Kaut kas ir noticis ar Putinu! Viņš ir kļuvis pilnīgi traks!” paziņoja Trmps. Bet tūdaļ viņš nekavējās pārmest arī Ukrainas prezidentam Zelenskim, kurš pārāk asi esot pēlis Rietumus par bezdarbību. Šo Trampa teiktā daļu īpaši akcentējuši Krievijas mediji, savukārt viņa teikto par Krievijas vadoņa mentālo stāvokli Kremļa runasvīrs Peskovs pasludinājis par emocionālas spriedzes rezultātu. Pavisam cits svars ir paziņojumam, ar kuru pirmdien nāc klajā Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Viņš paziņoja, ka Vācija, Francija, Lielbritānija un arī Savienotās Valstis vairs nenosakot nekādus ierobežojumus Ukrainai triecieniem ar tās rīcībā nodotajām rietumu ražojuma raķetēm pa Krievijas teritoriju. Jau šobrīd Ukrainas arsenālos ir britu un franču ražojuma „SCALP/Storm Shadow” raķetes ar piecsimt kilometru darbības rādiusu, un teorētiski tās jau šobrīd nav liegts raidīt uz mērķiem Krievijā. Tāpēc kanclera Merca paziņojums izraisījis spekulācijas par to, ka Kijiva beidzot varētu saņemt arī jaudīgās vācu raķetes „Taurus”, kas varētu būt sevišķi efektīvas pret Kerčas tiltu. Skaidri nepasakot, ka Vācija piegādās „Taurus”, Mercs izpelnījies savu partijas biedru kritiku, taču, cik var noprast, lēmumam joprojām pretojas kanclera pārstāvēto kristīgo demokrātu koalīcijas partneri – sociāldemokrāti. Jācer, ka vairāk skaidrības varētu viest prezidenta Zelenska šodienas, 28. maija, vizīte Vācijā. Tikām turpinās minējumi par to, vai pašreizējās norises frontē uzskatāmas par gaidītās Krievijas vasaras ofensīvas sākumu. Par galveno agresora aktivitātes virzienu tiek uzskatīta Pokrovska Doņeckas apgabalā, savukārt Krievijas spēku koncentrēšanās pie robežas ar Ukrainas Harkivas un Sumu apgabaliem ir domātas Ukrainas spēku saistīšanai. Kanāda nav nekāda pavalsts, bet gan suverēna monarhija Šīs nedēļas sākumā britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklēja Kanādu. Kanāda, līdz ar Austrāliju, Jaunzēlandi, Papua-Jaungvineju, Jamaiku un vēl astoņām kādreizējām britu kolonijām ir Britu nāciju sadraudzības personālūnijas statusā, proti, šo suverēno valstu nominālais galva ir britu monarhs. Otrdien, 27. maijā, viņš Otavā uzstājās ar troņa runu Kanādas Parlamentā. Tas ir visai rets notikums. Parasti šo ceremoniālo pienākumu izpilda karaļa oficiālais pārstāvis – Kanādas gubernators. Iepriekšējo reizi britu monarhs, toreiz karaliene Elizabete II,  ar tādu Otavā uzstājās 1977. gadā, savukārt šī ir pirmā reize, kad Vindzoru dinastijas galvas runa atklāj jaunievēlētā Kanādas Parlamenta sesiju. Šis notikums, protams, nav nejaušība, ievērojot pēdējo mēnešu izlēcienus no Kanādas dienvidu kaimiņvalsts vadītāja Donalda Trampa puses – izrunāšanos par „51. pavalsti” un Kanādas premjerministra dēvēšanu par gubernatoru. Jaunais Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, pēc kura uzaicinājuma karaļpāris viesojas savā nominālajā valdījumā, norādījis, ka šī vizīte nepārprotami uzsver Kanādas suverenitāti. Kā pauž raidsabiedrība BBC, karalim kā nominālajam valsts galvam nākas vairīties no tiešiem politiskiem paziņojumiem, tā vietā „sūtot kodētus signālus un veicot simboliskus žestus”. Vairāki tādi jau tikuši raidīt līdz šim, svinīgā ceremonijā parādoties ar Kanādas valsts apbalvojumu komplektu un iestādot kļavu Bekingemas pils dārzā. tagad, uzrunājot Kanādas parlamentāriešus Senāta Karaļa zālē, Čārlzs bilda: „Ir iemesls lielam lepnumam, ka pagājušajās desmitgadēs Kanāda ir turpinājusi demonstrēt pārējai pasaulei piemēru savā rīcībā un vērtībās kā labas gribas spēks. Kā mums atgādina himna: „Īstenie ziemeļi patiesi ir stipri un ir brīvi!” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pieaug Donalda Trampa administrācijas konfrontācija ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklējis Kanādu. Aktualitātes ananlizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar militāro apskatnieku Mārtiņu Vērdiņu. Ierakstā viedokli izsaka Ukrainas politologam Dmitro Levus. Trampa „frontē” pārmaiņas Britu iknedēļas laikraksts „The Guardian” kā Donalda Trampa administrācijas šīsnedēļas galveno iekšpolitikas aktualitāti akcentē konfrontāciju ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Šī prestāvē jau nodēvēta par „Efejas līgas karu”, jo Savienoto Valstu Ziemeļaustrumu universitāšu grupa, ko mēdz apzīmēt ar šādu nosaukumu, izpelnījusies prezidenta Trampa sīvāko nepatiku un niknāko gānīšanu. Universitātes, kā izsakās prezidents, esot viens vienīgs „marksistisku maniaku un plānprātiņu” perēklis. Konkrētie pārmetumi saistīti ar universitātēs pagājušajā gadā notikušajiem protestiem pret Izraēlas īstenoto karadarbību Gazas joslā, kurus valdība traktē kā antisemītiskus. Par pirmo uzbrukuma objektu kļuva Kolumbijas universitāte, kurai tika pārtraukts valdības līdzfinansējums apmēram 400 miljonu dolāru apmērā. Lai arī universitāte piekāpās varas prasībām, finansējums tā arī līdz šim nav atjaunots. Turpinājumā līdzīgu finansējuma pārtraukšanu piedzīvoja vēl vesela virkne augstskolu, starp kurām vairākas ir pasaules augstskolu reitingu pirmajā desmitniekā. Visnepakļāvīgākā izrādījās Hārvarda universitāte, kuras vadība pārsūdzēja tiesā valdības lēmumus par finanšu atņemšanu un atļaujas atsaukšanu ārzemju studentu uzņemšanai. Ārzemju studentu lietā tiesa valdības lēmumu pagaidām ir apturējusi, taču šonedēļ administrācija veica jaunu gājienu – Savienoto Valstu konsulāti visur pasaulē saņēma rīkojumu pārtraukt studentu un apmaiņas programmu vīzu pieteikumu pieņemšanu. Process tikšot atjaunots pēc tam, kad būšot ieviesta pretendentu tīmekļa aktivitāšu pārbaudes sistēma. Tikām plašumā vēršas spekulācijas par prezidenta Trampa līdzšinējā līdzgaitnieka Īlona Maska iespējamo attālināšanos no Baltā nama varas virsotnes. Pats Masks pagājušā mēneša nogalē paziņoja, ka krietni mazināšot savu darbošanos Valdības efektivitātes birojā, kura neformāls vadītājs viņš ir. Pirms dažām dienām viņš nāca klajā ar vēl vienu paziņojumu, proti – turpmāk viņš ziedošot daudz mazākas summas politiskajām kampaņām, nekā darījis līdz šim. Tās nav labas ziņas republikāņiem, kuru lielākais sponsors ir Masks. Tāpat daudzi ir ievērojuši, ka Maska vārds pēdējos pāris mēnešos ir tikpat kā pazudis gan no prezidenta Trampa, gan citu republikāņu sociālo tīklu ierakstiem. Tiek spriests par to, ka multimiljardiera reputācijas lejupslīde izraisījusi varas nesēju atsalšanu pret viņu. Savukārt pašam Maskam liela vilšanās droši vien bija nesen notikušās Viskonsīnas pavalsts Augstākās tiesas vēlēšanas, kurās viņš ieguldīja rekordlielu summu – trīs miljonus dolāru – tomēr republikāņu kandidāti cieta sakāvi. Ukraina – pagurusi, bet nepadevīga Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Naktī uz svētdienu, 25. maiju, Kremlis raidīja pret Kijivu un citām pilsētām pavisam 367 lidrobotus un raķetes, nogalinot vismaz divpadsmit cilvēkus, savukārt naktī uz pirmdienu – 355 lidrobotus un deviņas spārnotās raķetes, laupot dzīvību vēl sešiem. Beidzot skarbāki toņi Krievijas diktatora Putina sakarā ieskanējās arī Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa sacītajā. „Kaut kas ir noticis ar Putinu! Viņš ir kļuvis pilnīgi traks!” paziņoja Trmps. Bet tūdaļ viņš nekavējās pārmest arī Ukrainas prezidentam Zelenskim, kurš pārāk asi esot pēlis Rietumus par bezdarbību. Šo Trampa teiktā daļu īpaši akcentējuši Krievijas mediji, savukārt viņa teikto par Krievijas vadoņa mentālo stāvokli Kremļa runasvīrs Peskovs pasludinājis par emocionālas spriedzes rezultātu. Pavisam cits svars ir paziņojumam, ar kuru pirmdien nāc klajā Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Viņš paziņoja, ka Vācija, Francija, Lielbritānija un arī Savienotās Valstis vairs nenosakot nekādus ierobežojumus Ukrainai triecieniem ar tās rīcībā nodotajām rietumu ražojuma raķetēm pa Krievijas teritoriju. Jau šobrīd Ukrainas arsenālos ir britu un franču ražojuma „SCALP/Storm Shadow” raķetes ar piecsimt kilometru darbības rādiusu, un teorētiski tās jau šobrīd nav liegts raidīt uz mērķiem Krievijā. Tāpēc kanclera Merca paziņojums izraisījis spekulācijas par to, ka Kijiva beidzot varētu saņemt arī jaudīgās vācu raķetes „Taurus”, kas varētu būt sevišķi efektīvas pret Kerčas tiltu. Skaidri nepasakot, ka Vācija piegādās „Taurus”, Mercs izpelnījies savu partijas biedru kritiku, taču, cik var noprast, lēmumam joprojām pretojas kanclera pārstāvēto kristīgo demokrātu koalīcijas partneri – sociāldemokrāti. Jācer, ka vairāk skaidrības varētu viest prezidenta Zelenska šodienas, 28. maija, vizīte Vācijā. Tikām turpinās minējumi par to, vai pašreizējās norises frontē uzskatāmas par gaidītās Krievijas vasaras ofensīvas sākumu. Par galveno agresora aktivitātes virzienu tiek uzskatīta Pokrovska Doņeckas apgabalā, savukārt Krievijas spēku koncentrēšanās pie robežas ar Ukrainas Harkivas un Sumu apgabaliem ir domātas Ukrainas spēku saistīšanai. Kanāda nav nekāda pavalsts, bet gan suverēna monarhija Šīs nedēļas sākumā britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklēja Kanādu. Kanāda, līdz ar Austrāliju, Jaunzēlandi, Papua-Jaungvineju, Jamaiku un vēl astoņām kādreizējām britu kolonijām ir Britu nāciju sadraudzības personālūnijas statusā, proti, šo suverēno valstu nominālais galva ir britu monarhs. Otrdien, 27. maijā, viņš Otavā uzstājās ar troņa runu Kanādas Parlamentā. Tas ir visai rets notikums. Parasti šo ceremoniālo pienākumu izpilda karaļa oficiālais pārstāvis – Kanādas gubernators. Iepriekšējo reizi britu monarhs, toreiz karaliene Elizabete II,  ar tādu Otavā uzstājās 1977. gadā, savukārt šī ir pirmā reize, kad Vindzoru dinastijas galvas runa atklāj jaunievēlētā Kanādas Parlamenta sesiju. Šis notikums, protams, nav nejaušība, ievērojot pēdējo mēnešu izlēcienus no Kanādas dienvidu kaimiņvalsts vadītāja Donalda Trampa puses – izrunāšanos par „51. pavalsti” un Kanādas premjerministra dēvēšanu par gubernatoru. Jaunais Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, pēc kura uzaicinājuma karaļpāris viesojas savā nominālajā valdījumā, norādījis, ka šī vizīte nepārprotami uzsver Kanādas suverenitāti. Kā pauž raidsabiedrība BBC, karalim kā nominālajam valsts galvam nākas vairīties no tiešiem politiskiem paziņojumiem, tā vietā „sūtot kodētus signālus un veicot simboliskus žestus”. Vairāki tādi jau tikuši raidīt līdz šim, svinīgā ceremonijā parādoties ar Kanādas valsts apbalvojumu komplektu un iestādot kļavu Bekingemas pils dārzā. tagad, uzrunājot Kanādas parlamentāriešus Senāta Karaļa zālē, Čārlzs bilda: „Ir iemesls lielam lepnumam, ka pagājušajās desmitgadēs Kanāda ir turpinājusi demonstrēt pārējai pasaulei piemēru savā rīcībā un vērtībās kā labas gribas spēks. Kā mums atgādina himna: „Īstenie ziemeļi patiesi ir stipri un ir brīvi!” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Jautājums, vai kara darbība ietekmē laikapstākļus, protams, ļoti aktuāls kļuva pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Karš norisinās jau ceturto gadu. Katru dienu redzami kadri ar sprādzieniem, degošām degvielas un naftas bāzēm, no kurām gaisā paceļas milzu dūmu mutuļi, kas dažkārt ir saskatāmi pat meteoroloģiskajos satelītos, ne tikai augstas izšķirtspējas, ko lieto militārām vai dabas katastrofu novērtēšanas vajadzībām. Tas, protams, liek uzdot jautājumu, par to, kā tas ietekmē vidi? Skaidrs, ka kara darbība videi ir graujoša. Piesārņojums gan ūdeņos, gan augsnē ir tik liels, ka vajadzēs daudzus gadus, lai šīs vietas atjaunotu. Krievijas armija uzspridzināja arī Kahovkas ūdenskrātuves dambi un vairāk nekā divu tūkstošu kvadrātkilometru lielā ūdenstilpne izzuda, kardināli mainot vidi. Šo stāstu no Ukrainas ir ļoti daudz, bet šoreiz nošķirsim ietekmi uz vidi no tiešas ietekmes uz laikapstākļiem. Laikapstākļus ietekmē fizikāli procesi, taču kā parasti, tie ir savstarpēji saistīti, mijiedarbojas un ķēde ir tik gara, lielākoties līdz galam neizzināma, jo jebkurai stihijai vai vētrai mēs varam izsekot tikai nelielu pēdējo posmu no tās izcelsmes ceļa. Parasti, kad Latvijā ir kādi neparasti laikapstākļi, jautā, no kurienes tie? Piemēram, šis aukstuma vilnis maijā. Nedēļām ilgi mūsu reģionā valda ziemeļvēju plūsma, to rada paaugstināts spiediens uz rietumiem no Latvijas virs Atlantijas okeāna un pazemināts spiediens virs Skandināvijas austrumiem un Krievijas. Šāda situācija ir klasiska aukstuma viļņiem mūsu reģionā, nekas neparasts, bet kāpēc tieši tagad tāda ir izvērtusies, tālāk jau šķetināt ir sarežģīti. Tāpēc par tūlītēju kara ietekmi runājot, jāsaka - karš Ukrainā neatstāj nekādu, vismaz kaut cik nomērāmu ietekmi uz laiku ne Latvijā, ne lielākoties arī pašā Ukrainā.  Jautājums parasti ir par lielajiem ugunsgrēkiem, dūmu mutuļiem, vai tie tiešām neietekmē laikapstākļus? Ne tik ļoti, lai tas būtu pamanāmi. Piemēram, pēc kādām lielām kaujām, bobardēšanām vai naftas rezervuāru degšanas nav manāms, ka tuvākā vai tālākā apkārtnē izmanās temperatūra vai citi atmosfēras parametri. Te noder ļoti vienkāršs salīdzinājums. Kad tiek uzspridzināta kāda degvielas noliktava, tur sadeg vairāki miljoni litru naftas produktu. Bet kaut vai Latvijā transporta vajadzībām vienas dienas laikā tiek iztērēts jeb sadedzināts 3-4 miljoni litru dīzeļdegvielas un benzīna. Ukrainā, rupji rēķinot, iedzīvotāju skaits ir aptuveni 20 reižu lielāks, tātad normālos apstākļos, kad saimnieciskā darbība norit kā ierasts, visticamāk, šis rādītājs arī būtu proporcionāli līdzīgs – dienā transportā vien tiktu sadedzināti ap 60-80 miljoniem litru naftas produktu. Tas ir vairāk, nekā vairumā šo degošo degvielas rezervuāru, ko mēs video kadros no kara zonas redzam. Tas nozīmē, ka rēķinot tīri fizikāli, cik daudz siltuma no sadegšanas un cik daudz gāzu nonāk atmosfērā, neiegūstam pēkšņu, ļoti ievērojamu palielinājumu. Mēs nemanāmi sadedzinām daudz vairāk.  Ir pētīts, cik daudz Krievija patērē degvielu un aplēses ir dažādas, robežās no 9 līdz 15 miljoniem litru dienā, bet Ukrainas patēriņš ir starp 3 un 4 miljoniem litru dienā. Arī sprādzieni paši par sevi lielākoties neizdala tik lielu siltumenerģijas daudzumu, lai ietekmētu gaisa temperatūru. Šeit atkal var veidot salīdzinājumu ar redzamo, iespaidīgo sprādzienu, kas izdala ap vienu gigadžoulu siltuma, bet, piemēram, lai apkurinātu 60 kvadrātmetru dzīvokli visu apkures sezonu, vajadzīgs pat 30 reižu vairāk enerģijas. Parēķinām, cik miljoni kvadrātmetru ik ziemu ir jāpkurina, cik tur aiziet daudz siltuma gaisā, bet to tā, ka piekurinām savas telpas, ārā siltāks uzreiz nekļūst.   Vēl arī stāsts par ziņu, kas aplidoja Latviju pagājušajā nedēļā, ka gaidāmā vasara Baltijā būs viena no karstākajām pēdējās desmitgadēs, temperatūra pārsniegs +34 grādus. Toms Bricis ir izsekojis, ka šī ziņa nāk no poļu meteoroloģijas entuziastiem. Uzreiz jāsaka, lai kāda būs vasara, šīs ziņa līdz Latvijai nonāca sagrozīta, ar piefantazētiem elementiem un droši ticamu prognožu tik ilgam termiņam tāpat nav.  

Laikapstākļi aiz loga gan nav pārāk vasarīgi, bet Valsts Meža dienests izsludinājis ikgadējo ugunsnedrošo periodu mežos. Parasti tā sākas maija pirmajā pusē, šogad - 1. maijā. Pagaidām gan laikapstākļi gādā par mitrumu un vēsumu, bet drīz tas mainīsies un tad vadību brīdināšanā par bīstamiem apstākļiem pārņems Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, kas seko līdzi, kā laikapstākļi maina mežu aizdegšanās risku.  No vienas puses varētu šķist vienkārši – laiks sauss, ugunsbīstamība liela, laiks mitrs, ugunsbīstamība maza, tomēr ir mazliet sarežģītāk. Kā zināms, laikapstākļu kombinācijas vasaras gaitā ir dažādas, reģionāli atšķirīgas un tas, kā mums šķiet vai kādas mums ir sajūtas – ir mitrs vai sauss, krietni atšķiras no tā, cik labi degošs ir mežs. Jau vairākus gadus mūsu meteorologi izmanto pasaulē par labāko un plašāk lietoto metodiku – kanādiešu izstrādātu uguns bīstamības indeksu, ko latviski saīsina UBI. Tas ir samērā sarežģīts algoritms, kurā kā galvenie laikapstākļu elementi, protams, ir temperatūra, nokrišņu daudzums, gaisa mitrums un vēja ātrums. Ja sākotnēji var šķist, ka nokrišņi un temperatūra varētu būt svarīgākie faktori, vasarai ieskrienoties, izrādās, ka gaisa mitrums un vējš ir būtiskāki. Kad mežs jau ir izsilis un pažuvis, izrādās, pat viens krietnāks lietus ugunsbīstamību samazina īslaicīgi un dažkārt pat nebūtiski, jo liela daļa ūdens paliek koku vainagos – lapās un skujās, no kurienes ātri iztvaiko. Nākamā daļa paliek zemsedzē – uz mētrājiem, nobirām, kur arī pēc tam ātri iztvaiko, tāpēc jau pēc vienas divām dienām visa zemsedze un nobira – mizas, nokaltušie, sakritušie koku zari, vecās lapas, atkal ir viegli uzliesmojoši. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra vēsturiskie dati rāda, ka, piemēram, Rīgā un tās apkārtnē tādu dienu skaits, kad ugunsbīstamības indekss ir vismaz vidēji augsts, ir pieaudzis no vidēji 48 dienām gadā 90. gados līdz vidēji 59 dienām pēdējā desmitgadē. Tiesa, lielu artavu devis 2018. gads, kas bija ļoti sauss, un toreiz arī bija pēdējās desmitgadēs plašākie mežu ugunsgrēki, tostarp Talsu novada Stiklu purvā, kur nācās evakuēt pat vietējos iedzīvotājus. Taču uzreiz var teikt, ka salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, piemēram, rietumos un dienvidos, pie mums joprojām ir relatīvi laba situācija mežiem, jo ekstrēmi augsts ugunsbīstamības indekss joprojām ir ārkārtīgi reta parādība un Rīgas reģionā aizvadīto vairāk nekā 30 gadu laikā ir bijusi tikai viena šāda diena 2018. gadā. Pat zemākas pakāpes – ļoti augsta ugunsbīstamība – nav pat katru gadu. Tā ir bijusi izsludināta reizi dažos gados  un gadā tādas bijušas viena vai divas dienas. Bet runājot par aukstuma vilni, kas šobrīd skāris ne tikai Latviju, bet pie mums varētu turpināties līdz maija vidum, Toms Bricis atzīst, ka tas atstās iespaidu uz gada vidējo temperatūru kopumā.

“Vadītāju lielais izaicinājums krīžu pārvarēšanā sākas miera laikos. Saruna ar darbinieku, kurš tev būs vajadzīgs, ir jānotiek jau tagad – nevis X stundā.” tā šajā epizodē sarunājos ar krīžu vadības konsultantu un treneri Ojāru Stūri, un Latvijas Valsts radio un televīzijas centra valdes priekšsēdētāju Ģirtu Ozolu. Parasti ar “X stundu” saprotam valsts apdraudējumu – karadarbību, kiberdraudus, plaša mēroga infrastruktūras sabrukumu. Taču X stundu var radīt arī mazāki, bet reāli notikumi: kabeļa pārrāvums, elektrības zudums, kritisko darbinieku nespēja ierasties darbā, pazudusi informācijas plūsma un tā joprojām. Tā vietā, lai uztrauktos, meklējam atbildes un skaidrojam -  kā vadītāji, organizācijas un sabiedrība kopumā var gatavoties neparedzamajam.Klausies par ko runājām epizodē:Ko nozīmē “X stunda” uzņēmuma kontekstā? Kā plānot rīcību, ja pazūd elektrība, internets vai cilvēki? Krīzes situācijās, īpaši sākumā, visbiežāk trūkst informācijas. Ir liels nezināmais, un tas izraisa stresu. Kā veidot plānu, kas strādā arī tad, kad viss sabrūk?Kā uzņēmumos veidot darbības nepārtrauktības plānu, kas tiešām darbojas.Kā noteikt, kuri pakalpojumi un cilvēki būs patiešām nepieciešami X stundā.Kā organizācijā veidot vienošanos, kam uzticēties, kā pieņemt lēmumus un kā nodrošināt komunikāciju arī tad, ja pazūd internets."Mēs nezinām, kā rīkosies cilvēks X stundā, ja iepriekš neesam viņam jautājuši, kas viņam tajā brīdī būs svarīgākais.” Kāda ir vadītāja loma – un kāpēc tieši tagad ir jāsāk saruna ar cilvēkiem.Klausies sarunu un izvērtē – vai tavā komandā ir notikusi šī svarīgā saruna mierlaikos.Vai cilvēki zina, kā rīkoties?Vai esi gatavs runāt par to jau šodien?Ieskaties: Kas ir x stunda? Kā rīkotes krīzes situācijā, valsts apdraudējuma gadījumā?Civilā aizsardzība Rīgā112 aplikācijaPar biznesa nepārtrauktībuVUGD rīcība krīzes gadījumā  HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Sākas tā gada daļa, kad jūra laikapstākļus ietekmē dinamiskāk, kaut kādā mērā negaidītāk un bieži pat sagādā necerētus pārsteigumus sliktā nozīmē. Tāpēc arī stāsts par to, kā laikapstākļus piekrastē ietekmē jūra, ūdens temperatūras mijiedarbība ar piekrastes gaisu. Neviens nav jāpārliecina, ka jūrai ir liela ietekme uz laikapstākļiem, bet ietekme ir dažāda, tā atšķiras gan pa gadalaikiem, gan dažādos apstākļos izpaužas atšķirīgi. Stindzinoši auksta migla siltā pavasara dienā nav pārsteigums, ledains ūdens karstā vasarā arī pierasts. Pērkona negaiss kopā ar puteni – tas ir neparasti, bet arī piedzīvots. Piekrastē dzīvojošie daudz ko no šī ļoti labi zina un ir novērojuši. Latvijas Radio Kurzemes korespondente Inga Ozola uzklausa liepājniekus par to, kā, viņuprāt, jūra ietekmē laiku Liepājā. Jūra ziemās siltāku un vasarās vēsāku laiku piekrastē var sagādāt tikai tad, ja vējš pūš no jūras puses. Ja stabili pūš no iekšzemes, Liepājas gadījumā dienvidaustrumiem, austrumiem, arī ziemeļaustrumiem, tad jūras ietekme ir gandrīz nekāda. Tāpēc nav jābrīnās, ka īpaši ziemas otrajā pusē, valdot iekšzemes vējiem, Liepājā var uznākt tikpat bargs sals kā Vidzemē, savukārt vasarās Liepāja, valdot iekšzemes vējiem, bieži kļūst par karstāko vietu valstī. Toms Bricis arī aicina cilvēkus rakstīt savus novērojumus, no vienu raidījumu vēlas veltīt tematam par to, kas lokāli ietekmē laikapstākļus Latvijā. Katru gadu, jo īpaši vasarās, pienāk ziņas no visas Latvijas, ka Talsos, Liepājā, Ventspilī, Krāslavā, arī mazākās pilsētās un ciemos lietus mākoņi iet secen. Parasti novērotāji ziņo arī par kādu konkrētu ģeogrāfisku objektu, kas to ietekmē. Piemēram, Krāslavā un Skrīveros tā esot Daugava, kas neļauj lietus mākoņiem pietuvoties. Siguldieši mēdz teikt, ka Gaujas dziļā senieleja atvaira negaisa mākoņus, bieži tiek minēti arī tuvējie pauguri vai ezeri. Sūtiet ziņas uz e-pastu zinamais@latvijasradio.lv vai sazinieties ar Tomu Brici sociālajos medijos, stāstot, kas ir tie objekti, kuri jūsuprāt ietekmē laikapstākļus jūsu pilsētā, ciemā vai apvidū. Kādā no nākamajiem raidījumiem tad varētu iztirzāt, kādi ir iemesli, kāpēc kādā vietā lietus iet secen. Latvijā nav daudz ģegrāfisku objektu, kas ietekmē laikapstākļus tik būtiski, lai novirzītu mākoņus, bet būs interesanti apkopot šādas ziņas.

Priekšplānā mīlestības un attiecību pasaule – Lauras Grozas iestudējumā „Lēdija Makbeta”, kas iestudēta Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Artūra Dīča dramatizējums tapis pēc Viljama Šekspīra lugas „Makbets” motīviem. Lauras Grozas radošajā komandā vēl strādājuši scenogrāfijas un kostīmu veidotāji MAREUNROL'S, videomāksliniece Katrīna Neiburga, komponiste Anna Fišere, gaismu mākslinieki Oskars Pauliņš un Maksims Ustimovs.  Izrādei „Lēdija Makbeta” dots žanra apzīmējums – sapņu sonāte, sapņiem  un sapņu telpai iestudējumā būtiska nozīme. Parasti Šekspīra kara drāmu „Makbets” raksturo kā ambīciju un varaskāres traģēdiju, un tā arī ir. Režisore Laura Groza kopā ar radošo  komandu  vēlējusies paskatīties no sievietes, Lēdijas Makbetas skatu punkta, priekšplānā liekot mīlestību. Taču vispirms vajadzēja radīt lugas materiālu. Atgādinām, ka šīs sezonas vadmotīvs Čehova teātrī ir mīlestības tēma un izrādē „Lēdija Makbeta” režisore pazīstamajam sižetam atradusi citas atslēgas, lēdijas Makbetas mīlestību izvirzot priekšplānā. Dramaturģisko materiālu režisore uzticēja veidot Artūram Dīcim, ar kuru sadarbojusies jau iepriekš. Dramaturgs atzīst, ka tas šoreiz bijis ļoti grūts un sarežģīts uzdevums. Lauras Grozas veidotajā iestudējumā Lēdija Makbeta dzīvo starp sapni un īstenību, jo īstenība mēdz būt pārāk skarba, bet sapnis ir svētnīca, lai gan spēj pārvērsties arī murgā. Tuvākās iestudējuma „Lēdija Makbeta” izrādes Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī, uz kurām pieejamas biļetes, 5.,14. un 27.martā.

Animācijas filmas „Straume” fenomenālie panākumi radījuši vēlmi ne vienam vien komersantam uzdrukāt filmas varoņus uz krekliem, krūzītēm, izmantot marketinga pasākumos un vēl daudzos citos veidos. Tik vienkārši gan nebūs, ka tikai drukās un viss. Ko un kā drīkst un nedrīkst darīt ar aizsargātiem autordarbiem un preču zīmēm, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Izpildītāju un producentu apvienības izpilddirektore Liena Edvardsa, Patentu valdes Attīstības un starptautiskās sadarbības departamenta direktore Ilze Grava un AKKA/LAA padomes prezidents Kārlis Kazāks. "Ja gribas izmantot cita radītu darbu, vienmēr visdrošāk ir pavaicāt atļauju," atzīst Kārlis Kazāks. "Sabiedrībai ir svarīgi saprast: autors radīja darbu, tas viņa īpašums. Tikai viņš var izlemt, vai viņš grib to redzēt uz krūzītēm. Viņš var pateikt - es negribu šo redzēt uz krūzītēm, un viss. Tas nedrīkst nonākt uz krūzītēm, jo autors negrib savu tumši pelēko kaķi, piemēram, redzēt uz krūzītēm. Tā nav runa tikai par naudu. Parasti to asociē ar naudu. Tā ir runa par autora tiesībām izvēlēties, ko ar savu darbu tālāk darīt.  Jā, mūsdienās tas ir sarežģīti, jo bieži ir pārstāvju pārstāvji, producentu kompānijas, tiesību īpašnieki. Ja tu izdomā ražot krūzīti pats uz savu galvu, tu dabūt krāgā ne jau Matīsu Kažu vai Gintu Zilbalodi, tu dabū krāgā kaut kādus cilvēkus, kas kaut ko saprot no juridiskām lietām." "Ir jāciena cita īpašums," norāda Kārlis Kazāks. Ilze Grava pieblist, ka "saistībā ar autortiesībām, gan ar rūpniecisko īpašumu preču zīmēm, dizaina paraugiem, ja mājās izcepsi kūku vai sev uztaisīsi T kreklu, to var lietot. Arī izglītības nolūkos. Ja tas ir komerciālos nolūkos, ir jāprasa atļauja". Runājot konkrēti par filmu "Straume" un tās tēliem, arī producents Matīss Kaža jau ir norādījis, ka režisora Ginta Zilbaloža filmas "Straume" tēlu skiču izmantošana komerciālos nolūkos bez licences ir likuma pārkāpums. To viņš minējis, komentējot iespēju iegādāties dažādas preces ar animācijas darba personāžu atveidojumu.

Telpaugi var būt domāti ne tikai krāšņumam, bet arī noderīgi veselībai. Par augiem, kas pilda abas funkcijas, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Nacionālā botāniskā dārza Oranžēriju augu nodaļas vadītāja Zane Purne un Rīgas Stradiņa universitātes docētāja Inga Sīle. Katrām drogām, ko vācam, ir derīguma termiņš. Parasti tas ir 2 -3 gadus. Tomēr būtu labi, vienā sezonā ievācam, līdz nākamai lietojam tējas, nākamā sezonā atkal vācam jaunu porciju. Inga Sīle norāda, ja grib kaut ko ārstēt, nepietiks ar vienu tējas krūzīti dienā, bet trīs reizes dienā vismaz piecas dienas un arī jāliek būs daudz vairāk drogas. "Ja lietojam augus, ja lietojam, kas gatavots no augiem, tajā brīdi, tās 3 - 5 dienas nevajadzētu lietot nekādu ķīmiju, nekādas tabletes," norāda Zane Purne. "Tas ir tāpat, ja var vilkt paralēles ar augu mēslošanu, ja mēslojam ar bioloģiskiem līdzekļiem, tad minerālmēslus nelietojam, ja domājam, ka jāmēslo tikai ar minerālmēsliem, tad tikai ar to. Man tas liekas svarīgs moments, tad zāļu tējas dzerot 3 - 5 dienas, var just efektu. Ja tajā dienā kādu antibiotiku apēd..." "Nav slikti papildināt, bet jāskatās apstākļi, jāsaprot, ja mēs augus lietoja kā zāles terapeitiskās devās, ir daudzi gadījumi, kad neiesaka vienlaicīgi lietot, piemēram, asinszāles gadījumā. Asinszāle ir brīnišķīgs antidepresants, bet ja cilvēks lieto ķīmiskos antidepresantus, nedrīkst kombinēt ar dabīgajiem. Ir viens vai otrs," papildina Inga Sīle. Augi, ko speciālistes iesaka audzēt katrā mājā ir kumelītes dārzā un plūksnainā kalanhoja istabā.  

Kas liek mums tik daudz ēst, lai pēc tam būtu jācīnās ar lieko svaru un pat aptaukošanos? Veselīgāk dzīvot aicina profesore, kardioloģe Iveta Mintāle un biedrības "ParSirdi.lv" vadītāja Inese Mauriņa. "Nedomājam līdzi, nav ieaudzināta veselības vērtība un nav ieaudzināti pasākumi, ar kādiem veselību var noturēt un uzlabot. Nav ieaudzināts, kas ir labie produkti, kuri dod vienu, otru, piekto labumu, nav ieaudzināts, kurus produktus neēst," uzskata Iveta Mintāle. "Šajā laikmetā, kad pārtikas rūpniecība ir attīstījusies tik ļoti, ka veikalos jau liek produktus, kuri ir tālu no ēdamiem, izšķirtspēja, kas ir ēdams, kas - neēdams, varbūt tā krāsainā kastīte nav labākais iepakojums, varbūt labāk nopirkt tirgū tādu ne īpaši tīru burkānu vai kartupeli, tā izšķiršanās spēja drusciņ ir pazudusi. Varbūt tiešām steigā cilvēki mazāk par to domā." Ārste arī norāda, ja cilvēki plāno, kā bez sāpēm un zālēm dzīvos pēc 30 - 40 gadiem, vairāk ir jāplāno ikdienas dzīve, kas ietver arī iepirkšanos reizi nedēļā pēc saraksta, sastādīt plānu, kurās dienās varēs pavingrot. Tā ir vienkārša pašdisciplīna un atruna "man nav laika" ir plānošanas problēma. "Lietojiet produktus, kurus atpazīstat pēc skata," mudina Iveta Mintāle. "Tas nozīmē, ka viņi nav apstrādāti. Ja gaļas gabaliņš, tad gabaliņš, un uzreiz var pateikt, kas tā par gaļu, kuram dzīvniekam. Ja tas ir dārzenis, tad dārzenis. Tie, kas jau ir gatavi, sagatavoti produkti, tas, kam kāds pirms jums ir pieskāries, sagatavojis, iepakojis ar garu derīguma termiņu, nu nav tas ēdams!" "Vienmēr ir izvēle aiziet uz tirgu un nopirkt no zemniekiem vistu, kas ir ēdusi to, kas viņai paredzēts, nevis granulas vai kapsulas. Un cena nebūs lielāka. Parasti veikalā cilvēki izvēlas fileju vai steika gabaliņu, nekad vistas spārniņus vai kājiņas. Vienmēr visu vajag tīru, lai nevajadzētu smērēt rokas, lai nevajadzētu vēl kaut ko griezt un ņemties," uzskata Iveta Mintāle. "Nopērkat visu vistu. (..) No vienas vistas, tirgū nopirktas vistas, kas, protams, maksās dārgāk, var uztaisīt buljonu, risoto, var uztaisīt skaistu sasmorētu vistiņu pēc vecām vecmāmiņas receptēm. Pabarot var desmit cilvēkus droši, un ēdienu klāsts būs arī dažāds, nevis viens. Vajag vienkārši izmantot visu, ja mēs runājam arī par ilgtspējīgumu. Nav jākauj dzīvnieks tikai tāpēc, lai ēstu tikai steiku, vajag atcerēties, ka ir arī citas dzīvnieka daļas, kuras var ēst un pilnīgi droši vajag. Un tas būs lētāk."  

Diētu kouči un mentori - reāli vai pseido speciālisti? Analizē un skaidro sertificētas uztura speciālistes Guna Bīlande, Olga Ļubina un Juta Pomeranceva. Guna Bīlande norāda, ka diētas un svara nomešana kļūst aktuāla, jo tuvojas Ziemassvētki. Divreiz gadā tiek aktualizēts svara nomešanas jautājums, uz Ziemassvētku laiku, lai tiktu kleitā, uz vasaras sākumu, lai labi izskatītos peldkostīmā, viņa piebilst. "Arvien vairāk parādās sociālajos tīklos dažādi speciālisti, kas īstenībā ir pseidospeciālisti. Viņiem nav atbilstošas izglītības, kas secīgi noved pie tā, ka tad, kad tu zini mazāk, tev nav bail. Bieži tas, ko sola, var būt arī veselībai bīstami un kaitīgi, attiecīgi ļoti kritiski jāizvērtē, kas ir tas speciālists, pie kura vēršamies, lai viņš palīdzētu uzlabot veselību un dzīvi," analizē Guna Bīlande. Viņa arī norāda, ka visbiežāk šiem cilvēkiem nav arī atbilstošas izglītības, parasti tie ir mēneša kursi kaut kur, kas iedod kaut kādu diplomu, ko pats mājās varētu uzzīmēt. Tā nav medicīniska izglītība, nav arī sapratnes par bioķīmiskiem procesiem, pataloģijām, slimībām. Cilvēks nesaprot, "uz kurieni braucam". Juta Pomeranceva aicina paskatīties cilvēku, kas piedāvā kādus pakalpojumus, izglītību.  "Cilvēkiem, kuri uzņemas strādāt ar tavu veselību, ir jābūt medicīniskai izglītībai. Ir attiecīgi reģistri, kur var pārbaudīt konkrēto speciālistu, vai tādu izglītību ieguvis," norāda Juta Pomeranceva. "Bieži šie kouči, treneri, viņiem ir  Parasti  1-2 mēnešu kursi un viņi balstās uz savu pieredzi. Tas mums ļoti patīk, jā, man agrāk bija liekais svars, es aizgāju pie desmit ārstiem, man neviens nevarēja palīdzēt, tagad man ir sava metode. Tas mani ļoti uzrunā, tur jūtos sadzirdēts, viņš varbūt būs empātiskāks, ieklausīsies manī un palīdzēs. Ja  kaut kas noies greizi kādā brīdī, tas cilvēks neuzņemsies atbildību."  Latvija par uzturu var konsultēt uztura speciālisti un ārsti-dietologi. Tās ir ārstniecības personas, kas ieguvušas medicīnisko izglītību, reģistrētas Veselības inspekcijā un tās mājas lapā var pārbaudīt, vai cilvēki var šo praktizēt.

Stāsta pianiste, JVLMA Zinātniskā un radošā darba prorektore, Profesionālās doktora studiju programmas direktore Diāna Zandberga Cilvēka ķermenis var radīt, uztvert un izteikt mūziku. Parasti profesionālu mūziķu un dejotāju ķermeņi ir apmācīti attiecīgajā jomā kopš bērnības. Neskatoties uz atšķirībām, deja un mūzika ir cieši saistītas viena ar otru, jo tās ir ar kustības un laika mākslas. Esmu trenēta abos virzienos – deju nodarbības sāku apmeklēt četru gadu, bet klavieres spēlēt – piecu gadu vecumā. Tāpēc mani interesē horeomuzikoloģija – nozīmīgs uz praksi balstīts māksliniecisko pētījumu aspekts. Jau 20. gadsimta sākumā šveiciešu pedagogs un pētnieks Emīls Žaks-Dalkrozs (1865–1950) pētīja mūzikas un kustības savstarpējās mijiedarbības fenomenu, pamatojot atšķirīgu izpildītājmākslas virzienu, kurā mūzika un kustība saplūst, lai kļūtu par vienotu mākslu, kas pauž cilvēka garu laikā un telpā. Šo mākslu Dalkrouzs sauca par Plastique Animée. Horeomuzikoloģijas terminu ieviesa kanādiešu izcelsmes amerikāņu pianists un pētnieks Pols Hodginss (Paul Hodgins) 1992. gadā savā darbā "Mūzika, kustība un metafora, pētījums par dejas un mūzikas attiecībām 20. gadsimta horeogrāfijā" (Relationships between score and choreography in twentieth century dance: music, movement and metaphor, 1992). Tas ir savienojums no vārdiem choreo (grieķu: khoreios, no χορός) – deja un musicology, kas ir zinātniska mūzikas pētniecība. Šī termina izpratni padziļināja Kopenhāgenas universitātes profesore Ingera Damšolta, definējot attiecības starp mūziku un deju (Damsholt 1999:2), kas saistītas ar dažādiem dramaturģijas paņēmieniem starp līdzīgo un atšķirīgo un var būt gan imitējošas, gan kontrastējošas, jēgpilni mainoties ar spriedzi un atbrīvotību saistītām epizodēm. Amerikāņu horeogrāfe Džuljeta Makmensa un komponists Bens Tomass pētījumā "No skaņas uz pietupienu: mūzikas teorija dejas zinātniekiem un cieša kustību analīze mūzikas zinātniekiem" (Translating from Pitch to Plié: Music Theory for Dance Scholars and Close Movement Analysis for Music Scholars 2013: 196-217) uzsver divu veidu horeomūzikas attiecības:  pastiprināšana (amplificarion) – viens mākslas veids papildina otru, bet neviens no tiem nav dominējošs un radīšana (emergence) – deja un mūzika kopā rada tēlainību, kas nav iespējama tikai ar vienu mākslu. Savās koncertprogrammas mēģinu iedzīvināt un praktiski iemiesot šīs idejas. Piemēram, pastiprināšana igauņu komponista Lepo Sumeras skaņdarbā "Piedod, Friderik!" (Pardon, Fryderyk) izpaužas, mijoties dejas un mūzikas epizodēm, kas pastiprina māksliniecisko efektu, taču  neuzņemas primāro vai sekundāro lomu. Savukārt ar otru – jaunrades (emergence) aspektu, kurā deja un mūzika kopā rada tēlainību, kas nav iespējams tikai ar vienu mākslas veidu, esmu saskārusies Mārītes Dombrovskas skaņdarbā "Impresijas klavierēm un elektronikai" (2018) ar Amerikā dzīvojošās horeogrāfes Guntas Liepiņas-Milleres horeogrāfiju, kurā deja attēlo bēgšanu no realitātes, kā arī Anitras Tumševicas jaundarbā "Kalnu kristāls" ar Milanas Komarovas horeogrāfiju, kurā deja elektronikas pavadībā attēlo kristāla tapšanas procesu. Slaveni mākslinieki, kuru daiļrade bagātinājusi horeomuzikālās attiecības, ir, piemēram, Džons Keidžs (1912–1992) un Merss Kaningems (1919–2009), Igors Stravinskis (1882–1971) un Džordžs Balančins (1904–1983), Luiss Horsts (1884–1964) un Marta Grēma (1894–1991). Saistībā ar šo horeomuzikālo rakursu vēlos pastāstīt par vēl vienu skaņdarbu – Morisa Ravela Horeogrāfisko poēmu "Valsis" (1920), kura  ideja sākās vispirms ar nosaukumu "Vīne" jau 1906. gadā, kad Ravels bija iecerējis orķestrēt skaņdarbu kā veltījumu valša formai un Johanam Štrausam II. Pēc dienesta Francijas armijā Ravels atgriezās pie savas sākotnējās idejas, rakstot draugam: "Jūs zināt manu aizrautību šiem brīnišķīgajiem ritmiem un to, ka dejā pausto dzīvesprieku vērtēju daudz dziļāk nekā frankistu puritānismu." Tomēr ideja tika pilnībā pārstrādāta. Sergejs Djagiļevs viņam pasūtīja baletu, kas netika uzvests, jo, noklausoties skaņdarbu divu klavieru transkripcijā, Djagiļevs sacīja, ka tas nav balets, bet baleta portrets. Ravels apvainojās un pārtrauca attiecības. Tomēr pāris gadu laikā Valsis kļuva par populāru koncertdarbu. Kad 1925. gadā abi kungi atkal satikās, Ravels atteicās paspiest Djagiļeva roku. Djagiļevs izaicināja Ravelu uz dueli, bet draugi pārliecināja atteikties no šis idejas. Vīrieši vairs nesatikās. Neraugoties uz Djagiļeva atteikumu, "Valsis" piedzīvoja daudzas horeogrāfiskas interpretācijas. Baleta pirmizrāde notika pēc gada 1926. gada oktobrī Antverpenē Flandrijas Karaliskās operas baletā, kam sekoja Idas Rubinšteinas iestudējumi 1928. un 1931. gadā ar Broņislavas Ņižinskas horeogrāfiju. Savukārt izcilo horeogrāfu Džordža Balančina (1951) un Frederika Eštona (1958) iestudējumi aptver dažādas tradīcijas. Balančina horeogrāfija pilnībā iekļaujas nāves dejas lasījumā – stāsts ir par balerīnu, kuru savaldzina un iznīcina tumša vīrieša figūra. Turpretim Eštona klasiskākā, abstraktākā versija šķiet vairāk saskaņota ar Ravela ieceri, jo kompoonists ievadā rakstīja: "No miglas pamazām iznirst dejotāju pāri. Mākoņi pamazām izklīst un kļūst redzama milzīga zāle ar valsī virpuļojošiem dejotājiem. Lustras iedegas pie pirmā fortissimo un atklāj imperatora galma balles zāli aptuveni 1855. gadā." Skaņdarba saturu vislabāk skaidro komponista teiktais: "Daži skaņdarbā sajūt parodiju vai karikatūru par Vīnes valsi, citi sadzird baisas pasaules kara priekšnojautas... Piekrītu, ka šī deja var šķist traģiska galēji sakāpināto emociju dēļ. Tomēr galvenais ir mūzikas paustā pakāpeniskā skanējuma, kustības un gaismas apoteoze."

Klusa rudenīga pastaiga gar kādu upīti vai grāvi var beigties ar pamatīgu izbīli, dzirdot skaļu plunkšķi ūdenī. Bebrs - dzīvnieku pasaules arhitekts, vienmēr aktīvs un rosīgs, ziemā ēd paša sarūpētus konservus un ir lielākais grauzējs Eiropā. Bebrs ir viena ļoti grutnīgai žurka, kas spēj nokaitināt nevienu vien mežinieku vai lauksaimnieku un vienlaikus fascinē daudzus dabas mīļotājus ar savām lieliskajām izdzīvošanas stratēģijām. Ko zinām par šo lielo "žurku", kam ir svarīga loma dabā un kāpēc cīņā ar bebru nedarbiem, svarīgi arī novērtēt šī dzīvnieka lieliskās izdzīvošanas stratēģijas? Skaidro zooloģe, Latvijas Nacionālā dabas muzeja Komunikācijas nodaļas vadītāja Inta Lange un Latvijas Valsts mežu zinātnes institūta "Silava" pētnieks, doktors Jānis Ozoliņš.   Latvijas pētnieks Madagaskarā atrod 30 centimetrus garu tūkstoškāji Šovasar starptautiskā ekspedīcijā meklēt retas dzīvnieku sugas Madagaskarā kopā ar citiem vairāku valstu dabas pētniekiem devās arī entomologs Dmitrijs Teļnovs no Latvijas, kurš tur uzgāja 30 centimetrus garu tūkstoškāji - sugu, kas pirmo un pēdējo reizi tika datēta pirms 127 gadiem. Kāpēc ekspedīcija notika Madagaskarā, kāds izskatās un kā uzvedās šis tūkstoškājis, stāsta pētnieks. „Zinātnei zudis milzu tūkstoškājis no jauna atklāts Madagaskaras džungļos” – šādu virsrakstu šovasar 14. jūlijā savā interneta vietnē publicēja starptautiskais ziņu kanāls CNN. Runa ir par zinātnieku ekspedīciju, kas pagājušajā gadā devās uz Madagaskaras salas Makiras dabas parku, lai atrastu pazudušās dzīvnieku sugas, par kurām ilgu laiku nav bijis nekādu ziņu. Starptautiskās ekspedīcijas sastāvā bija arī Londonas dabas un vēstures muzeja speciālists, Daugavpils Universitātes vadošais pētnieks un LU Bioloģijas institūta pētnieks Dmitrijs Teļnovs, kura mērķis bija atklāt zudušās airkāju vaboļu un zarkukaiņu sugas, bet tā vietā pētnieks uzgāja milzīgus teju 30 centimetrus garus tūkstoškājus. Cik patiesībā kāju ir šiem radījumiem, kā lemuri tos izmanto kā pretodu līdzekli un kāpēc tik ilgi nebija ziņu par šiem milzu tūkstoškājiem, stāsta  dabas pētnieks, bet vispirms viņš skaidro kāpēc šī ekspedīcija zudušās sugas meklēja tieši ceturtajā lielākajā pasaules salā. Pētnieks stāsta, ka novērojis vairākus eksemplārus dažādās rezervāta vietās, bet bijis pārliecināts, ka tā ir relatīvi parasta un zināma suga. Atkājums bijis patīkams pārsteigums ekspedīcijā, jo šīs sugas meklējumi nebija arī viens no ekspedīcijas mērķiem. Vēl viens pārsteigums bijis to garums. Tūkstoškājiem ir vairākas sugas, kas izaug līdz 20 cm, bet reta ir suga, kuras īpatņi ir līdz 30 cm gari. "Tūkstoškājis ir lietus mežu ir augsnes un lapu nobiru iedzīvotājs," stāsta Dmitrijs Teļnovs. "Viņš tumši rudi brūns, lai viņu būtu grūtāk saskatīt uz brūnu lapu nobiru un augsnes fona. Taustekļi un kājas ir gaiši rozā vai gaiši brūnas. Neesmu skaitījis, cik viņam ir kāju pāru. Parasti tūkstoškājim ir līdz 700 kāju pāru, bet ir arī tādi, kuriem ir 1000 kāju pāru. Domāju, ka šai sugai varētu būt ap 500 - 600 kāju pāru. Visa ķermeņa kustība ir viļņveida." Iespējams, arī šie Madagaskaras tūkstoškāji barojas līdzīgi kā tūkstoškāji mūsu platuma grādos ar kritušām lapām, iespējams, arī sēnēm. "Gandrīz visiem tūkstoškājiem, arī Latvijā un vēl izteiktāk tropos, ir ķīmiska aizsardzība, izdala diezgan stipri smirdošas vielas no ķermeņa gala dziedzeriem. Sekrēts, ko viņi izdala, bieži un arī šai sugai spēj apdedzināt ādas virskārtu. Uz ilgu laiku paliek tumši brūni plankumi uz ādas, kur bija saskare ar sekrētu. Zināms, ka Madagaskarā vairākas lemuru sugas iemācījušas izmantot šo tūkstoškāju sekrētu kā odu repelentu," turpina Dmitrijs Teļnovs. "Viņi noķer tukštoškājus un līdzīgi kā mēs lietojam dezodorantus, viņi paņem tūkstoškāji, izbrauka sev pa ķermeni un odi tajās vietās viņus nekož." Jāpiebilst, ka minētā ekspedīcija notika 2023. gada septembrī, taču tās rezultāti tika publicēti tikai šovasar un pētnieku komanda ceļojuma laikā no jauna atklāja 21 “pazudušo” sugu. Kā teic Dmitrijs Teļnovs, tad šobrīd pasaulē ir vairāk nekā 5000 augu, dzīvnieku un sēņu sugu, kas nav redzētas pēdējo 40 gadu laikā un tiek uzskatītas par pazudušām, tāpēc  svarīgi ir ne tikai glābt apdraudētās sugas, bet arī meklēt zudušās.          

Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas kordiriģēšanas profesors Romāns Vanags  Te nu būtu stāsts saistībā tieši ar mani. 1987. gada augustā saņemu zvanu no rektorāta: "Jūs izsaucis profesors Imants Kokars!" Nobrīnījos, jo es taču vairs nestudēju akadēmijā, kādēļ gan viņš mani tā aicinātu? Iesaucis kabinetā, saka: "Raksti iesniegumu!" Parasti jau iesniegumus raksta ne pārāk labās lietās – kad atlaiž no kaut kurienes. Domāju – no kurienes viņi mani taisās atlaist? Tajā laikā strādāju Latvijas Radio korī pie Edgara Račevska. Un Kokars saka: "Mācīsi diriģēt!" Pats tikai divus gadus atpakaļ beidzu studēt, un tagad sākšu kādam mācīt? Bet Imantam pretī nerunāja. Kokara kā rektora laiks beidzās 1990. gadā. Togad Latvijas Universitātes Lielajā aulā notika "Koru kari". Diriģēju savu skolotāju kori no Tukuma "Vanema" – dziedājām Emiļa Melngaiļa "Senatni". Pēc mana izpildījuma paskatos atpakaļ, un žūrijas priekšsēdētājs Karlsona kungs ir piecēlies kājās un aplaudē. Tā parasti žūrija nedara. Pēc tam saņēmu zvanu no jaunā rektora, profesora Jura Karlsona: "Turpmāk tev būs jāvada mācību koris. Es gribu, lai viņi dzied tā, kā tu diriģē!" Mācību koris ir īpašs organisms, kurā sastopas viedums ar pilnīgu zaļknābību. Pirmajā kursā ierodas studenti, kuriem vēl nav priekšstata, ko viņi mācīsies un kā viņiem klāsies. Un tad tur ir vecāko kursu studenti ar manāmu pārākuma apziņu. Un visu šo organismu jāmāk savienot kopā, jārada vienota izpratne par to, kas ir mūsu cunftes sūtība, cik atbildīgi mēs esam un tajā pašā laikā jāspēj sajust arī mākslinieciskās virsotnes. Mācību koris ir izcila laboratorija, un novēlu katram jaunam diriģentam izbaudīt un pieprasīt pēc iespējas vairāk laika, lai varētu pie šī kora strādāt ne tikai kā dziedātājs, bet arī kā diriģents. Kad vadīju mācību kori, tā rindās bija Mārtiņš Klišāns, Kaspars Putniņš un viņa brālis Pauls Putniņš, Aira Birziņa, Agita Ikauniece, Māris Sirmais. Mums bija kora vecākais, ļoti izcila personība, es patiešām priecājos, ka viņš bija mans lielākais palīgs – Juris Vaivods, komponists un diriģents. Varu teikt, ka manā laikā visa mūsu virsdiriģentu plejāde bija mācību kora dziedātāji –klausīja man un mūzikai, un man ir prieks, par ko viņi ir izveidojušies. Manā studiju laikā mums bija divi mācību kori, jo tajā laikā bija ļoti daudz studentu. Arī, kad es vadīju kori, dziedāja vairāk par 30 puišiem un tikai kādas padsmit meitenes. No mūzikas skolotājiem meitenes nāca dziedāt, jo mums vienkārši nebija balansa, toties dažiem puišiem pēc manas atlases bija jāiet dziedāt mūzikas skolotāju korī. Mums bija liela konkurence. Kad vēl studēju pats, mācību korim, protams, nebija tādu uzdevumu kā tagad. Repertuārs bija krietni vienkāršāks, un mūsu zināšanas par pasaules mūziku un tendencēm bija stipri ierobežotas, kā jau padomju laika cilvēkiem, kuri nevarēja daudz dziedāt sakrālo mūziku, kuriem bija diezgan problemātiska izpratne par mūsdienu mūzikas tendencēm. Bet tā bija laboratorija. Pēteris Vasks nāca ar saviem darbiem, Ilze Arne, Selga Mence, Pēteris Plakidis, kas mums bija jaunums. Mums bija ļoti daudz sadarbību, piemēram, ar Leonīdu Vīgneru, kurš iestudēja daudz interesantu darbu – gan latviešu klasiku, gan jaunos komponistus. Atceros Imanta Kalniņa darbu, ko vairs laikam nekad neizpildīs – "Oktobra oratoriju". Tas bija milzīgs pārdzīvojums – braukt ar Leonīdu Vīgneru uz viņa studiju vietu – Maskavu – un dziedāt to Čaikovska koncertzālē. Man, pirmā kursa studentam, tas bija liels saviļņojums. Vīgnera kungs gan nebija pārāk laipns ne pret dziedātājiem, ne pret mūziķiem, bet tagad es to novērtēju kā izcilu skolu. 5. oktobrī Latvijas Universitātes aulā Kora diriģēšanas katedras jubilejas koncertā mācību koris skanēs pašreizējā sastāvā, un pirmajā daļā to diriģēs visi iepriekšējie mācību kora diriģenti, tajā skaitā arī es. Domāju, ka šis koncerts būs atkalredzēšanās tiem, kas paši ir bijuši mācību kora dziedātāji, pēc tam mācību kora diriģenti, un tagad varbūt jau ir senioru vecumā, un varēs atskatīties uz savu padarīto darbu un redzēt, kā turpinājums veidojas.

Par savu izstādi "Cilvēki, zvēri, koki un tapetes" Laima Bikše saka: "Izstādi varētu nosaukt arī "Ceļš. Galvenajā lomā – Laima Bikše"." Māksliniece viesojas Kultūras rondo studijā. Šovasar viņa piedalījusies arī vairākos plenēros Mazirbē, Lubānā un Cēsīs. Jūrmalas muzejā skatāmas Starptautiskās jūras tematikai veltītās biennāles Marīna starpgada izstādes, viena no tām – Laimas Bikšes izstāde "Cilvēki, zvēri, koki un tapetes". Laima Bikše 2021. gadā kļuva par Starptautiskās konkursizstādes "Marīna" laureāti un izpelnījās žūrijas atzinību par darbiem "Viļņu skaitītāja" un "Es apstājos, lai dotos tālāk". Jaunākajā izstādē nav nevienas jūras. Jūras gleznas tapušas laikā, kad prasījies pēc miera.  "Tagad man nav nevienas jūras. Kopš es izlēmu, ka izstāde nebūs ne par jūrām, ne par drāmām, ne par katastrofālām pārdomām, es nolēmu izstādi veltīt priekam," atklāj Laima Bikše. "Parasti es izstāde taisu kā vieglā vilnī - ir tas un šis, bet šo nolēmu būt mazliet drosmīgāka kā parasti. Gleznot priecīgas gleznas varbūt nav labais tonis, bet es vienkārši padomāju, ko pati vēlētos izstādē redzēt. Es tiešām vēlētos redzēt kaut ko priecīgi, ironisku, humorīgu, kas nav tik bieži. Tad jau bija viegli tālāk." Māksliniece arī vērtē, ka šī izstāde ir mazliet savādāka, arī tāpēc, ka tā ir liela izstāde.  "Saliku komplektu no gleznām, virzīju uz to, lai ir mazliet vairāk prieka bez bedrēm. Parasti es esmu ļoti mainīga un kā pa viļņiem - gleznoju lielu gleznu, tad gribas ko maziņu. Gleznoju krāsainu, gribas ko melnbaltu. Jūras periods ir tāds izņēmums. Mainos, kad izvelc no aizmugures darbnīcā kādu darbu, ir izmaiņas," vērtē Laima Bikše.

"Klasikā" uz sarunu aicinām izcilo baroka mūzikas interpreti, latviešu soprānu Guntu Smirnovu no Šveices, un mūsu tikšanās galvenais iemesls ir divi koncerti, kurus sniegs ansamblis Duo Poetico. Baroka mūzikas programma 3. augustā pulksten 20 skanēs akustiskajā koncertzālē "Īle", bet 4. augustā pulksten 17 – Ikšķiles Sv. Meinarda baznīcā. Ansambļa radošo kodolu veido divi mūziķi – Gunta Smirnova un armēņu vijolnieks Rafaels Ter-Sahakjans, kuriem šajā koncertprogrammā piebiedrosies arī ērģelniece Jekaterina Kofanova. Gunta Smirnova sadarbojas ar tādiem senās mūzikas lielmeistariem kā Renē Jakobs, Andrea Markons un Tons Kopmans. Gunta absolvējusi Bāzeles Senās mūzikas akadēmiju, vokālās prasmes pilnveidojusi arī Cīrihes Mākslu augstskolā. Dziedātāja uzstājusies Cīrihes un Bāzeles Operteātros, Amsterdamas Concertgebouw koncertzālē, Ķelnes Filharmonijā, Barselonas Liceja teātrī, kā arī ir regulāra viešņa Leipcigas Tomasa baznīcā. Šosezon Gunta dziedās arī Senās mūzikas festivālā Insbrukā, Senās mūzikas dienās Vācijas pilsētiņā Hernē un Leipcigas Baha festivālā. Rafaels Ter-Sahakjans ir daudzpusīgs mūziķis, kas vijoļspēli apguvis Lozannas un Lucernas Mūzikas akadēmijā Šveicē. Baroka vijoles prasmēs papildinājies pie Braiena Dīna. Vijolnieks regulāri uzstājas ar dažādiem Šveices orķestriem un kamermūzikas kolektīviem, piedalījies arī daudzu jaundarbu pirmatskaņojumos. Duetam koncertā pievienosies Bāzeles Sv. Pētera baznīcas galvenā ērģelniece Jekaterina Kofanova. Virtuoza mūziķe, starptautisku konkursu laureāte, kas regulāri koncertē visā Eiropā, sadarbojas ar daudziem pazīstamiem orķestriem un solistiem, kā arī ir koncertu sērijas Orgelmusik St.Peter Basel mākslinieciskā vadītāja. Akustiskajai koncertzālei "Īle" mūziķi izvēlējušies programmu, kas īpaši veltīta vācu barokam. Tajā satiekas divi ļoti nozīmīgi komponisti – Johans Sebastiāns Bahs un Georgs Frīdrihs Hendelis, kuri dzimuši vienā mēnesī, vienā gadā un pat ģeogrāfiski netālu viens no otra, taču dzīvē nekad nav satikušies. Programma pārsteigs ar to, ka itāļu operu un angļu oratoriju meistara Hendeļa mūzika šoreiz skanēs viņa dzimtajā vācu valodā. Izskanēs trīs no viņa pazīstamjām "Deviņām vācu ārijām", kas ir izsmalcinātas kamermuzikālas miniatūras ar slavenā dzejnieka Bartolda Heiniha Brokes tekstiem. Savukārt garīgās mūzikas ģēnija Baha vokālo daiļradi programmā pārstāvēs ārijas no viņa laicīgajām kantātēm ("Kāzu kantātes" BWV 202 un "Ganiņu kantātes" BWV 249a). Bet vairāku Baha skolnieku, kā arī viņa dēla Karla Filipa Emanuela Baha kompozīcijas programmas otrajā daļā ieskicēs vācu mūzikas stilistisko attīstību 18.gs.beigās. K.F.E. Baha kamerkantāte "Pavasaris" pārlikumā soprānam, vijolei un ērģelēm šajā koncertā izskanēs pirmo reizi. Sarunā ar Guntu Smirnovu – par komandas darbu un kontaktiem senajā mūzikā karjeras sākumā Šveicē un tagad, par svarīgu posmu dzīvē kā kora dziedātājai un praktisko dzīvi, kura bijusi pamācoša; par satikšanos ar Renē Jakobsu un lomu uzkrājumu; par to, kāpēc pārtrūcis diedziņš sadarbībai ar Latviju un kā tas atjaunojies; par koncertprogrammu Īlē un Ikšķilē; par Duo Poetico nosaukumu un mūziku, kas aizrauj un aizkustina pašus mūziķus, kā arī par ansambļa sastāvu un saspēli. Bet intervijas izskaņā – par kursu "Vēsturiskā dziedāšanas māksla", ko Gunta tiešsaistē pasniegs Latvijas Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedras studentiem, dziedāšanas ideāliem un ornamentēšanas noslēpumiem... Inga Žilinska: Mūsu iepriekšējā tikšanās notika pirms vairāk nekā piecpadsmit gadiem Bāzelē, kad studēji Schola Cantorum pie pieredzes bagātās dziedātājas Evelīnas Tabas. Laiks pagājis, un Latvijā par tevi neesam dzirdējuši gandrīz neko, savukārt Šveicē esi ieguvusi gan savu vietu, gan atzinību. Kā tev šie gadi aizritējuši, un kāda šobrīd ir tava ikdiena? Gunta Smirnova: Tā arī esmu palikusi Bāzelē… Pēc Schola Cantorum vēl mācījos Cīrihes Mākslu augstskolā. Tad vēl visādas privātstundas, meistarkursi, jo ar skolas beigšanu jau nekas nebeidzas – dziedātājam jau tas ceļš ir ļoti, ļoti garš, vienmēr ir, ko darīt un vienmēr kaut kas jāturpina tālāk. Taču ļoti svarīgi bijuši visi kontakti, kas gūti studiju laikā: kad sākas īstie mākslas ceļi, ir labi, ja pazīsti cilvēkus, kas arī pabeiguši skolu un kļuvuši, piemēram, par mūzikas direktoriem baznīcās. Tā ka karjeras sākumā ļoti noderēja daudzie kontakti tieši no skolas - kāds bija mani dzirdējis. Un tas, kas Schola Cantorum ir ļoti īpašs – tas, ka senās mūzikas atskaņošanā tev vajadzīgi citi cilvēki! Piemēram, lai savam eksāmenam iestudētu vienu Baha kantāti, tev nepieciešama vesela mūziķu komanda... Līdz ar to tu visu laiku sadarbojies ar kolēģiem: dziedi studiju biedru eksāmenos, dažādos koncertos, līdz ar to ļoti labi arī uzreiz redzi, ar ko tu varētu labi sastrādāties. Arī tevi dzird, un karjeras sākumā tas ir ļoti svarīgi! Tieši tā, Šveicē darbojoties, sākās lielākā dziedāšana jau pēc skolas beigšanas. Laikam tikai vienreiz dzīvē esmu bijusi uz kādu noklausīšanos, jo viss pārējais noticis tādā veidā, ka mani kāds ir dzirdējis un ieteicis. Tu darbojies kā brīvmāksliniece?  Jā, tieši tā. Vairākus gadus dziedāju arī koros. Piemēram, Zürcher Sing-Akademie – tas ir profesionāls koris, ar kuru sadarbojās arī Valsts akadēmiskais koris "Latvija". Mums bija kopīgs koncerts – bija ļoti jauki satikt bijušos kolēģus un draugus Cīrihē! Kopumā man tas bija ļoti, ļoti svarīgs posms, jo varējām sastrādāties ar pasaulslaveniem diriģentiem un labiem orķestriem. Un tad jau tu arī mācies muzikāli iekļauties tajā visā. Redzi, kā viss notiek. Praktiskā dzīve ir ļoti pamācoša! Tas bija ļoti vērtīgi – līdz brīdim, kad sapratu, ka kora dziedāšana tomēr ir kas cits. Solodziedāšanai ir cita intensitāte. Šobrīd vairāk dziedu solo vai ansambļos. Lielajos koros vairs nedziedu. Kā notika tava satikšanās ar leģendāro Renē Jakobsu? Bija taču vairāki koncerti, kuros sadarbojāties. Tas bija tik interesanti... Tobrīd dziedāju Zürcher Sing-Akademie – mums bija projekts ar Haidna Stabat Mater, kura pēdējā daļā ir ārkārtīgi virtuoza pasāža. Jakobss jau pašā sākumā zināja, ka viņa ansambļa soliste, kurai ir vairāk liriska balss, nevarēs tādā tempā nodziedāt, kā viņš vēlas. Un viņš bija lūdzis, lai to iestudē koris. Tad nu mēs – pieci soprāni – mēģinājām reizē nodziedāt tās milzīgi ātrās koloratūras neiespējami ātrā tempā, bet Jakobss izlēma – lai tomēr dzied viena dziedātāja. Un tajā brīdī mūsu diriģents Florians Helgāts lūdza viņam norādīt, kura tieši dziedātāja tā būs, kura nu tagad to dziedās. Viņš norādīja uz mani – pamēģini! Pamēģināju, tā tas arī palika, un ierakstā tas mans 20 sekunžu solo arī palicis. (smejas) Tobrīd Florians man saka: klausies, Jakobsam patika – aizej viņam kaut ko nodziedi! Un tad tas drosmīgais solis – pieiet pie maestro un jautāt: vai drīkstu pie jums rīt atnākt un kaut ko nodziedāt… Jā, tas dziedātājam ir grūts brīdis – kad sevi jāparāda, par sevi jāpastāv un jānotic. Un tiešām – viņš mani uzaicināja, noklausījās, un pēc pusgada uzvedām Tēlemaņa operu.  Un to mēs dzirdējām arī "Klasikas" tiešraidē! Jā, maza, jautra lomiņa – Kefīza, lai atvieglotu traģisko operas ritējumu. Meitene, kura dzied par brīvību. Ļoti, ļoti jauka loma. Cik lomu kopumā ir tavā radošajā kontā? Manā repertuārā vairāk ir koncertpartijas – pasijās, oratorijās, kantātēs un tā tālāk. No operu lomām – vairākas Persela operas: "Karalis Artūrs", "Feju karaliene", "Didona un Enejs". Monteverdi "Orfejs". Operu gan ir mazāk, lai gan esmu dziedājusi atsevišķas operu ārijas.  Bet Rīgā tu neesi dziedājusi jau ļoti sen. Pēdējā reize bija ar Alisi Jušku, Aināru Paukšēnu un Jāni Pelši – manuprāt, 2009. gadā. Tā sanāca, ka bija pārtrūcis tas diedziņš sadarbībā ar Latviju: nodibināju ģimeni, un bija daudz sarežģītāk visu saplānot un sakārtot. Ja mazi bērni, tikt uz skatuves ir problemātiski – tad jau uz vietas ir grūti saplānot! Par braucieniem ir ļoti jādiskutē, jo jābūt kādam, kas var palikt mājās. Jo turklāt abi ar vīru esat mūziķi.  Tāpēc ļoti daudz kas ir jāsaskaņo. Vajag, lai der abām pusēm un ģimene ir laimīga. Un tagad esam satikušās, lai runātu par diviem koncertiem, kas šajā nedēļā izskanēs Latvijā. Viens no tiem notiks Īles baznīcā, otrs – Ikšķiles baznīcā. Turklāt Ikšķile ir tava dzimtā pilsēta. Kas īsti ir jūsu projekts – Duo Poetico? Latviski tulkojot – poētiskais duets. Esam divi – es un mans vīrs, vijolnieks. Parasti mums ir arī trešais dalībnieks. Jo ļoti maz ir skaņdarbu vijolei un balsij. Varbūt  vajadzētu arī kaut ko pasūtīt? Līdz ar to, ka esmu baroka dziedātāja, pārsvarā mūsu programmu centrā ir baroka mūzika, un tad nu mūsu kompānijā ir vai nu teorbists, vai ērģelnieks, vai arī klavesīnists. Varam būt ļoti mazs sastāvs – trijatā, un varam būt arī paplašināts sastāvs – ar veselu continuo grupu. Atskaņojam to, kas mums patīk. Ļoti bieži ir tā, ka programmas sākumā ir baroka mūzika, bet turpinājumā ejam tālāk uz romantiskāku un modernāku mūziku.  Kāda programma būs šoreiz? Īles baznīcā skanēs programma "Vācu baroka pērles" – tā bija koncerta rīkotāju vēlme, lai būtu vācu mūzika. Tāpēc esam izvēlējušies tiešām skaistas šīs mūzikas pērles! Piemēram, būs trīs no Hendeļa vācu ārijām. Kas neparasti: Hendeli vislabāk, protams, pazīstam kā itāļu operu vai angļu oratoriju autoru, bet tas, ka viņš ir vācu komponists – tas daudziem nav aizķēries prātā, un bieži vien ir pārsteigums. Šīs ārijas ir ar brīnišķīgi skaistiem, poētiskiem tekstiem vācu valodā – tās mēs arī piedāvāsim. Tās mums bieži ir programmas centrā. Būs arī Bahs un viņa laicīgā mūzika, kas retāk tiek atskaņota. (..) Atklāj, kurš būs vijolnieks un kurš spēlēs ērģeles? Vijolnieks Rafaels ir mans vīrs, bet ērģelniece būs mūsu mīļā Katja Kofanova, kura ir Bāzeles Pētera baznīcā galvenā ērģelniece. Ar viņu sadarbojamies jau vairāku gadu garumā. Sadarbība sākusies dievkalpojumos, bet pamazām radušās kopīgas koncertprogrammas. Viņa atbrauks arī pie mums uz Latviju, uz Īli. Pirmo reizi muzicēsim uz ērģelītēm, kuras būs uzstādītas speciāli mūsu koncertam Īles baznīcā. Ļoti, ļoti satraucoši. Bet domāju, ka būs ļoti interesanti! Pēc tava stāstītā saprotu, ka primārais programmas izvēlē ir skaista, neparasta, īpaša mūzika.  Jebkurā gadījumā – mūzika, kas mūs pašus aizrauj un aizkustina. Ļoti svarīga ir arī saspēle, kas notiek starp mums. Ļoti priecājos, ka atpakaļceļu uz Latviju tu meklē arī caur profesionālajām zināšanām: no Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedras vadītājas vietas izpildītājas Ievas Salietes saņēmu ziņu, ka nākamajā gadā mūsu Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedrā mācībspēks būs Gunta Smirnova. Tas ir brīnišķīgi, jo tava pieredze, izglītība un uzkrātās zināšanas ir tik apjomīgas, ka noteikti būs ļoti labs papildinājums mūsu Mūzikas akadēmijas senās mūzikas studentiem. Kuras būs tās sfēras, par kurām runāsi Mūzikas akadēmijā, un kas būs tavi apskatāmie lauciņi? Arī pati esmu ārkārtīgi priecīga par šo iespēju – ne tikai dziedāt, ne tikai parādīt, ko daru, bet arī dalīties tajā, ko esmu ieguvusi. (..) Ir ļoti daudz aktīvu jauniešu, kuri saka – jā, vēlos specializēties senajā mūzikā, un tas mani iepriecina… Kurss būs attālināts un norisināsies tiešsaistē, jo dzīvoju Bāzelē un nevaru atbraukt uz nodarbībām. Tā nosaukums – "Vēsturiskā dziedāšanas māksla". Tā būs mana pirmā pieredze šāda kursa pasniegšanā! Līdz šim esmu pasniegusi privātstundas un arī ar kolēģiem dalījusies – piemēram, rakstījusi ornamentus. Visas grāmatas jau apkopotas, tagad strādāju pie tā, lai visam būtu tulkojums angļu valodā, jo ļoti daudz kas ir vāciski. Tajā jūtos brīvi, bet saprotu, ka jābūt pieejamiem materiāliem angliski. (..) Pirmkārt, svarīgi saprast, kādi ir dziedāšanas ideāli. Vēsturiskajos traktātos ļoti daudz rakstīts par to, ko nozīmē laba dziedāšana un ko nozīmē skaista dziedāšana. Ļoti liela tēma vēsturiskajā dziedāšanā ir ornamenti. Uz to arī likšu akcentu, jo tas ir jātrenējas, tas ir jāmācās – pirmkārt jāievada sev ausī faili, kādi vispār ir varianti. Un tad, kad dziedi, augstākā stadija ir tad, ja vari brīvi, vispār nepiedomājot, tajā stilā ornamentēt. Man bijusi laime to iemācīties, jo man bijuši ļoti labi pasniedzēji. Kad dziedu Monteverdi mūziku, varu katru reizi to ornamentu veidot citādāku – pēc sajūtām. Saskaņā ar to, ko mūzika un afekts prasa. Tā ir brīnišķīga brīvības sajūta – kad apzinies, ka dziedi stilā, un mūzika ir dzīva.

Ir tādas izdaudzinātas Jāņu svinēšanas vietas. Vidzemē tādas zinu divas: Cēsu novada  Amatas pagasta “Ruķeļos” pie Dainas un Jura Zalāniem, un podnieku Baibas un Eināra Dumpju sēta Madonas novada Mētrienas pagasta “Brīvniekos”. Tam ir savs izskaidrojums. Zalāni vada kultūras menedžmenta centru “Lauska”, kas nu jau otro gadu desmitu ik pa laikam izdod etnomūzikas jaunumu apkopojumu mūzikas izlasē “Sviests”, kā arī rīko Valmiermuižas etnomūzikas festivālu. Dumpji ir podnieki, Eināra kaislība ir uguns, kas Jāņos izpaužas augstu ugunskura krāvumu veidošanā, bet Baiba sevi sauc par podniecības arheoloģi. Baiba ir tā, kas pirmā aizsāk Jāņu ielīgošanas dziesmu. Dziesmas un arī sarunas īpatno akustiku veido Turaidas pils mūri. Abām ģimenēm – Dumpjiem un Zalāniem – ir kopīgi draugi folklornieki, turp dodas tuvu un tālu braukuši muzikanti, senatnes pētīšanā ieinteresēti ļauži, kas tad laikam jau Jāņu svinēšanu padara tik īpašu.  Abas ģimenes atradušas veidu, kā uzturēt ritmu, uzņemot kopīgos draugus vai pienācējus. Jāņi katrā no sētām tiek svinēti trīsgadu ciklā, vismaz vēl pavisam nesen tā bija, Vidzemē bija izveidojies tāds kā trijstūris. Gan Daina un Juris Zalāni, gan Baiba un Einārs Dumpji kā savu īsteno Jāņu svinēšanas datumu izvēlējušies 23. jūniju. Parasti jau pirmsjāņu dienas visas sanākot piepildītas ar kādiem pasākumiem, taču svinību datums ir 23. jūnijs. It kā jau – tad kad visi, bet arī – tad kad visi – nav vērtējams par knapu. Ir tādas izdaudzinātas Jāņu svinēšanas vietas. Ar "Ruķeļu" un "Brīvnieku" saimniekiem, Zalāniem un Dumpjiem, saruna raidījumā Augstāk par zemi.

Stāsta Viļa Plūdoņa muzeja vadītāja Elīna Kūla-Braže Viļa Plūdoņa pirmie divi dēli – Tālivaldis un Emīls – piedzima dzejnieka pirmajā laulībā ar skolotāju Otīliju Kuču. Plūdons izšķīrās no sievas dažus mēnešus pēc jaunākā dēla piedzimšanas. Turpmāk dzīvē ar saviem pirmajiem bērniem nesatikās un radniecības saites neuzturēja. Otrajā laulībā ar Elfrīdu Melbārdi Vilim Plūdonim piedzima astoņi bērni, kuriem viņš deva interesantus vārdus: Vaida, Antra, Ināra, Vilmārs, Druvenaldis, Dainuvīte, Ilizāna un Varimants. Kamēr māmiņa Elfrīda bija aizņemta ar ikdienas rūpēm par bērniem, Plūdons centās sevi parādīt kā mīlošu tēti. Kad Plūdons strādāja ārpus ģimenes dzīvesvietas, viņš sievai vēstulēs centās dot norādījumus par bērna kopšanu. Piemēram, zinot, ka sievai un bērniem jābrauc zirga pajūgā uz staciju, viņš piekodināja sievai, lai bērnus ietin cieši segās un pieskata, lai neizkrīt no ratiem. Pirmā pasaules kara laikā Plūdons ļoti uztraucās par bērnu veselību, jo apkārt plosījās dažādas lipīgas slimības. Viņš vēstulē Elfrīdai norādīja, lai bērni, braucot vilcienā, mazāk pieskartos ar rokām dažādām virsmām, un ieteica bieži mazgāt rokas. Plūdons piekodināja sievai, lai nepērk augļus un ogas no svešiem cilvēkiem, lai tādējādi nesaskartos ar baciļiem. Viļa Plūdoņa ģimene dzīvoja Torņakalnā vienā mājā ar brāļa Jāņa Lejnieka ģimeni, kurā auga trīs bērni. Plūdoņa bērnu atmiņās teikts, ka viņu bērnība tika pavadīta jautrās spēlēs radu un draugu bērnu pulkā. Siltā laikā jaunieši pagalmā spēlēja volejbolu, bet ziemās paši uzlēja pagalmā ledu un slidoja. Vasaras Plūdoņa bērni pavadīja Lejeniekos. Viņu pienākums bija padarīt arī vienkāršus saimniecības darbus: ravēt sakņu dārzus, lasīt ogas un pabarot cūkas. Plūdoņa ģimenē lielu vērību pievērsa bērnu izglītošanai. Bērni no mazām dienām daudz lasīja. Plūdons pirka bērniem īpaši domātas grāmatas. Kad bērni paaugās, viņi tika iesaistīti Plūdoņa radošo darbu pārrakstīšanā. Daļa no daudzajiem Plūdoņa manuskriptiem pārrakstīti vienkāršā, skolnieciski glītā rokrakstā: to veikuši viņa bērni. Kad dzejnieka mājās Torņakalnā viesojās ciemiņi, Plūdons viņš iepazīstināja ar kuplu bērnu pulciņu, par katru nedaudz pastāstot, kā sauc, kādas intereses, kādus pulciņus apmeklē, ko iemācījies. Šādās reizēs bērni deklamēja tēta dzejoļus. Šo prasmi viņi bija labi apguvuši. Un kā uzcītīgi sava tēta skolēni iepriecināja ciemiņus ar paraugpriekšnesumu dzejas deklamēšanā. Plūdons katram no saviem bērniem bija veltījis kādu dzejolīti. Plūdoņa bērnu atmiņās spilgti palikuši mirkļi tēva dzimtajās mājās Lejeniekos. "Lejeniekos tēvam bija sirds. Par to nav divu domu. Tur viņš bija dzimis, tur uzaudzis. Arī bērniem viņš lika iemīļot ne tikai Lejiniekus. Tēvs mums, bērniem, iemācīja mīļot Latviju un Latvijas dabu. Katru pavasari, kad pakojāmies, lai brauktu uz Lejniekiem, tēvs vienmēr bija pacilātākā garastāvoklī," atmiņās par Plūdoni rakstījis viņa dēls Varimants. Arī Plūdoņa meita Antra atcerējusies vasaras Lejeniekos: "Vasarā, kad dzīvojām Lejeniekos, tētis katru dienu aizstaigāja strautu. Tur viņš piekalnē mēdza sēdēt, domāt un sapņot. Tētis vēlējās, lai viņa kapakmens tiktu ņemts no lielā akmens strauta malā. Šī viņa vēlēšanās ir daļēji izpildīta: lielais akmens pāršķelts uz pusēm un ir kapa zīmes pamatakmens viņam un meitai Inārai. Svētdienās mēs, visa ģimene, bieži gājām staigāt. Kādreiz pārcēlāmies ar laivu pāri upei un staigājām pa Vecsaules silu. Bet visbiežāk gājām uz strautu un pa upes krastu nācām atpakaļ. Tētim vienmēr kabatā bija kabatas nazis, un, atpakaļ nākot, viņš mums nogrieza garus lazdas zarus, un tad mēs, bērni, rikšojām uz mājām. Tāpat atceros, ka kādreiz tālās pastaigās, kad labība jau sāka dzeltēt, viņš no rudzu vai kviešu salmiem mums nopina gredzentiņus, kas mūsu acīs spīdēja kā zelts. Parasti tādās ģimenes pastaigās viņš gāja visiem aizmugurē, ar savu mazo, melno kladīti rokās, pa reizei apstādamies un tur kaut ko ierakstīdams. Tētis mīlēja dzejot, staigājot un dungojot kādu melodiju, bieži tā bija minora toņkārtā. Savas dzejas viņš ļoti laboja, slīpēja. Dažreiz bija vairāk variantu. Tētis lasīja mūsu mātei priekšā un prasīja viņas padomu variantu izvēlē."  

Atmiņu stāstus par dzejnieku piedāvā Viļa Plūdoņa muzeja vadītāja Elīna Kūla-Braže. Spilgtas atmiņas no skolēna pozīcijām ir uzrakstījis valodnieks Konstantīns Karulis. "1928. gadā iestājos Rīgas pilsētas 1. vidusskolā. Man nebija ne jausmas, kas tā par skolu un kādi tur skolotāji. Bet nu viņš stāvēja mūsu priekšā vidēja, drīzāk neliela auguma, tumši zilā uzvalkā, patukls, pliku, spīdīgu galvas virsu, tuvredzīgām acīm, kas, mazliet izvalbītus, grozījās aiz pašaurām brillēm metāla ietvaros. Balss pazema, dobja, bet tā gan varēja mainīties un dažbrīd kļūt arī ļoti spalga. Pats ievērojamākais – lielā pušķī sasietā melnā kaklasaite, kādu nebija manījis nevienam citam un kas tūlīt atgādināja skolas grāmatās redzētos dzejnieku portretus. Kad Plūdons klasē runāja, viņam par disciplīnu nebija jāgādā. Visus ļoti saistīja viņa balss un stāstījums – gan mazos, sīkos puišeļus, pie kuriem arī es biju pieskaitāms, gan tādus spēkavīrus, kuriem padsmitie gadi tuvojās jau beigām un kuru vieta, likās, nebija vairs skolas solā, bet armijas ierindā. Klasē tad skanēja tikai Plūdoņa balss, diezgan skaļa un nekad ne monotona. Viņam bija metālisks baritons, bet viņš lieliski pārvaldīja savu balsi un varēja pāriet no visdobjākajiem balss toņiem uz lirisku tenoru vai pat norunāt veselas frāzes smalkā diskantā. Visspilgtāk tas parādījās, kad Plūdons deklamēja, un to viņš darīja diezgan bieži. Jau parastajā stāstījumā Plūdons ik pa laikam mainīja balss toni, runāja, dažus vārdus īpatnēji stiepdams un locīdams. Bet, kad viņš deklamēja, tad tik artistiski mainījās balss augstums, skaļums un temps, ka varēja brīnīties, kā šis gausais, cienīgais vīrs varēja pēkšņi mainīties no vissvinīgākā patosa līdz visrotaļīgāko treļļu zibenīgam skanējumam. Kad Plūdons reiz Krilova pasakas skandējumā atdarināja vērša balsi, logu rūtis patiešām iedrebējās. Tiem, kuri mācēja Plūdoņa virtuozo deklamēšanas manieri atdarināt, piecnieks bija nodrošināts. Izsaukt gan Plūdons izsauca reti. Parasti atzīmes salika steigā ceturkšņa beigās. Atceros, īsi pirms Ziemassvētkiem bija jāizliek atzīmes liecībai. Bet žurnālā tikpat kā neviens atzīmes vēl nebija. Taču noteikums bija tāds, ka caurmēra atzīmi varēja izlikt ne mazāk kā uz triju atzīmju pamata. Tā nu Plūdons vienā stundā – toreiz tā bija 45 minūtes gara – izsauca visus 45 skolniekus un ielika katram trīs atzīmes – literatūras vēsturē, gramatikā un poētikā. Viņš izsauca klases priekšā pa sešiem skolniekiem reizē. Trīs nostādīja vienā pusē katedrai, trīs – otrā un ar pirkstu norādīja, kuram kas jāatbild. Zināja – pieci. Nezināja – divi. Nekādus papildu jautājumus neuzdeva. Vēl nebija atskanējis zvans, kad visi skolnieki bija izprasīti. Plūdons necieta pretimrunāšanu. Mazākais sods, tāpat kā par jebkuru citu pārkāpumu, bija kaktā stāvēšana. Dažreiz abos priekšējos klases kaktos stāvēja pa 2-3 puikām. Nākamais soda mērs – ieraksts uzdevumnīcā, kā Plūdons sauca dienasgrāmatu. Visbargākais sods bija vecāku izsaukšana uz skolu. Tas negadījās tik bieži, pāris reizes nedēļā par visu klasi. Plūdons pats dažreiz aizmirsa, kāpēc viņš vecākus licis aicināt, un tad gadījās visādi kuriozi." Citam Plūdoņa skolēnam Aleksandram Kēsem par Plūdoni ir šādas atmiņas: "Klasē ar skolēniem Plūdonim īsti kontakta nebija, un viņš arī pēc tāda netiecās. Viņš pat nezināja visus skolniekus pēc uzvārdiem. Viņš necentās iemācīt audzēkņiem faktus no literatūras vēstures, no rakstnieku biogrāfijas. Visu uzsvaru viņš lika uz dzejas absolūtā skaistuma demonstrēšanu. Plūdonim bija tīra, paasi tembrēta balss ar ļoti labu dikciju. Viss priekšnesums bija balsī. To nepavadīja nekādi žesti vai kustības. Vai viņš bija labs skolotājs? To grūti pasacīt, vērtējot ar tradicionālās pedagoģijas mērauklu. Bet tas, ka viņš prata iedegt dzirksti par skaistumu, kas slēpts vārdos, un par latviešu valodas daiļumu, to nevar noliegt."

Vēl nesen viņš bija viens no populārākajiem politiķiem, vadīja Ministru kabinetu, viņa partija pārliecinoši uzvarēja vēlēšanās. Tagad viņam nācies demisionēt jau otro reizi, atstājot arī ārlietu ministra amatu. Krustpunktā lielā intervija ar Krišjāni Kariņu. Šīs dienas intervija tapusi pēc zināmu šaubu un rūpīgu apsvērumu perioda. Šis ir priekšvēlēšanu laiks, tuvojas Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un raidījuma viesis kandidē uz vietu parlamentā. Parasti mēs pirms vēlēšanām kandidātus uz intervijām aicinām tikai uz priekšvēlēšanu diskusijām. Bet šoreiz jautājumu ir tik daudz par to, kas ir noticis līdz šim, ka nolēmām, ka sabiedrības interesēs šāda saruna ir vajadzīga, jo galu galā ir jautājumi, uz kuriem ir jādzird atbildes. Pēc Valsts kontroles ziņojuma un prokuratūras ierosinātās lietas 10. aprīlī viņš atstāja savu amatu Ārlietu ministrijā. Tagad ir ekspremjers un eksministrs Krišjānis Kariņš

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par uzņēmumu drošību un uzņēmumu lomu drošībā. Arī paskatīsimies kas notiek Baltijas biržās un mūsu portfeļos. Parasti, domājot par drošību, šķiet, ka tā ir tāda liela, valsts un sabiedrības lieta, bet uzņēmumiem par to jādomā tikai tiktāl, lai pasargātu paši sevi. Tas, ka jādomā par savu drošību, protams, ir taisnība, bet patiesībā uzņēmumiem, un ne tikai lielajiem, ir nozīmīga loma drošības arhitektūrā. Drošības eksperts Vitālijs Rakstiņš uzrunā Baltijas drošības konferencē Rīgā uzsver - ir gan pienākumi, gan riski. 

Vēl nesen viņš bija viens no populārākajiem politiķiem, vadīja Ministru kabinetu, viņa partija pārliecinoši uzvarēja vēlēšanās. Tagad viņam nācies demisionēt jau otro reizi, atstājot arī ārlietu ministra amatu. Krustpunktā lielā intervija ar Krišjāni Kariņu. Šīs dienas intervija tapusi pēc zināmu šaubu un rūpīgu apsvērumu perioda. Šis ir priekšvēlēšanu laiks, tuvojas Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un raidījuma viesis kandidē uz vietu parlamentā. Parasti mēs pirms vēlēšanām kandidātus uz intervijām aicinām tikai uz priekšvēlēšanu diskusijām. Bet šoreiz jautājumu ir tik daudz par to, kas ir noticis līdz šim, ka nolēmām, ka sabiedrības interesēs šāda saruna ir vajadzīga, jo galu galā ir jautājumi, uz kuriem ir jādzird atbildes. Pēc Valsts kontroles ziņojuma un prokuratūras ierosinātās lietas 10. aprīlī viņš atstāja savu amatu Ārlietu ministrijā. Tagad ir ekspremjers un eksministrs Krišjānis Kariņš

Jaunais Rīgas teātris atgriežas savās vēsturiskajās mājās. Par ēkas piepildījumu ar saturu un skatītājiem un svētku klātbūtni Kultūras rondo studijā pārrunājam ar aktieriem Baibu Broku un Andri Keišu, reportāžā ielūkojamies teātra telpās un tiekamies ar arhitekti Zaigu Gaili. 2024. gada 19. marts ir zīmīgs datums Latvijas kultūras vēsturē – Lāčplēša ielā 25 atgriežas Jaunais Rīgas teātris (JRT) un notiek pirmā pirmizrāde Lielajā zālē – iestudējums „Sapņu tulkotāju sekta”.  Un drīz sekos pirmizrādes abās pārējās skatuvēs – „Melnais gulbis'' un „Bilžu vakars ar Sprīdīti”. Un cilvēkus droši vien interesē viss – gan ēka, gan izrādes, ar ko ēka tiks piepildīta. Māra Rozenberga bija Lāčplēša ielas namā, kad notika oficiālā atslēgu nodošana teātrim, un tad viņa arī sarunājās ar arhitekti Zaigu Gaili, kura atzīst, ka tas ir viņas mūža darbs un vēl tikai gaidot fotogrāfijas grāmatai, kura tapusi kopā ar mākslas zinātnieci Anitu Vanagu, „Māja ar sešiem gulbjiem”. Studijā starp divu izrāžu mēģinājumiem ir JRT aktieri Baiba Broka un Andris Keišs. Un sākumā pavisam vienkāršs jautājums - kā jūtaties? "Es jūtos absolūti laimīgs, jo šodien mūsu mēģinājums bija... Bija pirmais mēģinājums ar publiku, bija ap 100 cilvēku, paši tuvākie. Mēs atgriezāmies uz skatuves, uz kuras sākām aktierēt, un pēkšņi mēs sapratām, ka tas bija kā 1997. gadā, kad zālē bija 30, kad bija 100 cilvēku. Tieši tas sākuma apmeklējums. Atgriešanās mājās ar pirmo pavisam taustīšanās mēģinājumu, kad maz cilvēku uzaicināja. Tas bija brīnišķīgi. Es vēl joprojām jūtos katru reizi ieejot Lāčplēša ielas mājā," atklāj Andris Keišs. "Es arī esmu laimīga. Neticamā kārtā. Parasti esmu tāda ieturētāka un skeptiskāka, bet šajā gadījumā mana sajūta ir ļoti laba, silta. Vislabākajā nozīmē tāda piezemēta. Varbūt tā ir tā māju un drošības sajūta, kura pārņem, kad es esmu Lāčplēša ielā," atzīst Baiba Broka. "Bija ģenerālmēģinājums ar vairāk nekā 100 skatītājiem, un tā sajūta, skatoties uz zāli, bija vislabākā nozīmē mierīga, apņemoša. Mēs darām to, kas uz skatuves ir jādara, skatītāji var vērot. Kaut kāda dīvaina vienotības sajūta, ko īsti nevaru vārdos izteikt. Mēs varbūt esam mazliet sajukuši prātā par šo, mazliet eksaltēti." Ierakstos uzklausām jaunos aktierus Tomu Harjo un Jāni Grūtupu. Toms Harjo bija viens no nedaudzajiem jaunajiem aktieriem, kurš bija atnācis uz grāmatas „Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās” atvēršanu. Par sajūtām, mēģinot Lāčplēša ielas namā, Ieva Struka jautāja Jānim Grūtupam LR3 "Klasika" raidījumā Šņorbēniņi.    

Sportiskām aktivitātēm un veselīgam uzturam būs maz jēgas, ja cilvēks pilnvērtīgi neizguļas. Kā tikt pie kvalitatīva miega, kad modernas sabiedrības dzīvesstils ir klaji pretrunā tam, kas ļauj labi izgulēties, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Miega medicīnas biedrības valdes locekle, miega speciāliste Marta Celmiņa un ārste otorinolaringoloģe Rudīte Pivņenko. Runājam vēl par kādu aspektu, kas saistīts ar miega traucējumiem. Vai miegs un miega kvalitāte ietekmē liekā svara rašanos un aptaukošanos? Uz šo jautājumu atbild Latvijas Diētas un uztura speciālistu asociācijas vadītāja un sertificēta uztura speciāliste Guna Bīlande. "Miegs un miega kvalitāte visnotaļ var ietekmēt lieko svaru un pat novest līdz aptaukošanās situācijai," norāda Guna Bīlande. "Ja cilvēks nedabū kvalitatīvo, pietiekoši ilgo miegu, tad mainās uzreiz mums sāta izsalkuma hormona balanss. Protams, izsalkuma hormons vairākkārtīgi palielinās un sāta hormons samazinās, kas noved pie tā, ka cilvēkam būs tendence ēst vairāk. Turklāt šī apetīte būs ar absolūtu tendenci ēst kaut ko neveselīgāku, treknāku, vairāk saldumu, vairāk našķu, jo trūkst enerģijas. Parasti pēc tās negulētās nakts ir diezgan grūti pieturēties pie papildus ūdens dzeršanas vai apēst svaigos zaļos salātus, kas tiešām figūrai un veselībai nekādu kaitējumu nenodarīs. Tāpēc rezumējot, jā, miegs miega trūkums var radīt lieko svaru un pat aptaukošanās. Ja pieaug svars, atkal mums pasliktinās miega kvalitāte, un šeit ir tāds lavīnas efekts un brīžiem pat varētu būt grūti nošķirt, kas tad pirmais, miegs vai šī pārmērīgā ēšana, kurš ir bijis pirmais tā teikt katalizators.  Miega trūkuma rezultātā pieaug ir izsalkuma hormons. Nekāds pārtikas apjoms, neviens ēdiena apjoms nepalīdzēs šo hormonu līmeni samazināt tik efektīvi, kā to var izdarīt miegs. Tāpēc, ja ir tiešām negulēta nakts, ja ir iespēja, 15, 20 vai 30 minūšu snauda būs labākais risinājums, lai smadzenes varētu būt atpūtušās, lai mēs adekvāti varētu gan reaģēt uz dienas situācijām, gan domātu, gan arī muskuļu darbība būtu labāka." Kvalitatīva miega trūkums ietekmē gan fiziskās, gan kognitīvās spējas.

Sazināmies ar kino kritiķi Dārtu Ceriņu, kura dalās iespaidom pēc Dāvja Sīmaņa filmas „Marijas klusums” pasaules pirmizrādes Berlīnes kinofestivālā. Savukārt Dārta Ceriņa Berlīnē uzklausīja Barbaru Vurmu, festivāla "Foruma" sadaļas, kurā arī iekļauta Dāvja Sīmaņa filma, vadītāju. Viņa skaidro un komentē, kā notiek filmu atlase festivālam. Dārta Ceriņa: Varbūt varat pastāstīt par "Forum" sadaļas īso vai garo vēsturi? Šobrīd programmai ir vairāk nekā 50 gadu, tai tiekot iedibinātai 1971. gadā, un kā šis gads joprojām iemieso tās vērtības, kuru dēļ programma tika izveidota? Barbara Vurma: Tas ir sarežģīts jautājums, jo šis ir mans pirmais gads, strādājot kā programmas vadītājai un galvenajai kuratorei. Parasti šo jautājumu man uzdod vienīgi iepriekšējo gadu kontekstā, bet runāt par plašāku vēsturi man ir grūti, jo pati pievienojos "Forum" sadaļas cienītāju lokam divtūkstošajos gados. Taču, jā, tā ir sadaļa, kuru apvij daudzas leģendas – neteiktu, ka tie ir mīti, jo tie ir kļuvuši par reāliem kino faktiem – jo īpaši, ja mēs runājam par vēsturi, atradu vairākus gadījumus [nozīmīgām] filmām [kino vēsturē], kuras piedzīvojušas savas pirmizrādes tieši "Forum" skatē. Jā, tas patiešām bija pagodinājums uzņemties šo darbu. Pēdējos gados festivālā bija nepieciešams radīt "spēcīgākus profilus" katrai no sadaļām – tamdēļ "Forum" daudzkārt kultivētā interpretācija par eksperimentālo telpu, inovatīviem formātiem, bezbailīgām filmām man personīgi kļuva nedaudz par šauru. Nevarētu teikt tā, ka filmas kļuva "mazākas" – tie bija trauslāki formāti, nākot no ģeogrāfiskajām un estētiskajām perifērijām –, tomēr es ceru, ka tā vēl joprojām ir drosmīga sadaļa. Es to mēģināju "atvērt" ar žanru palīdzību. Piemēram, tīras sagadīšanās rezultātā filma, kas iesāka programmu, ir Anjas Solomonovicas (Anja Salomonowitz) filma "Guļot ar tīģeri" (Sleeping with a Tiger) par Mariju Lasnigu (Maria Lassnig), kura bija austriešu avangarda gleznotāja un eksperimentālā kino veidotāja. Protams, viņas filmas atklāja tieši "Forum" skate, par ko uzzināju vienīgi vēlāk. Sadaļā ir biogrāfiska filma par Francu Fanonu (Frantz Fanon), kā arī filma, kas ir gan biogrāfiska drāma, gan arī daudz kas vairāk par biogrāfiju, proti, filma "Marijas klusums" par Mariju Leiko. Mums ir spēcīga žanra filma no Dienvidkorejas – "Exhuma". Teiktu, ka kopums ir daudz plašāks – diapazonu, formātu daudzveidības un estētikas ziņā –, bet tomēr es teiktu, ka ir gana daudz esejas filmu, dokumentālie darbi, un darbi, kas klātbūtnes ziņā nav vienīgi sieviešu kino režisoru darbi, bet arī ekrāna varones ir sievietes.

Uz Latvijas teātru skatuvēm uzplaucis sports: nesen Valmierā skatuves dzīvi sāka stāsts par soļotāju Jāni Daliņu, bet Liepājas teātrī rītvakar, 17. februārī,  pirmizrāde stāstam par Latvijas bobsleja pirmsākumiem jeb, kā to dēvē izrādes veidotāji, “dokumentālam varoņeposam”  ar nosaukumu “Latviešu raķetes”. Režisoru Regnāru Vaivaru piesaistījusi par Latvijas bobsleja “tēvu” sauktā trenera Rolanda Upatnieka neparastā personība, un stāsts par cilvēku aiz sporta virsrakstiem, medaļām un sekundēm aizrāvis arī teātra aktierus. Māra Rozenberga topošo izrādi skatījās kopā ar vienu no stāsta prototipiem – bobslejistu Zinti Ekmani, un sižetā dzirdēsim arī viņa iespaidus par redzēto. Bobslejists Zintis Ekmanis vēl pirms izrādes mēģinājuma telefonā rāda, kā izskatījās slavenais VEF bobs, ko bobsleja pasaulē 80.gados iesauca par “raķeti” un kas iedvesmojis arī Liepājas teātra izrādes nosaukumu. “Tā galvenā ideja bija uztaisīt [bobu], cik vien maziņu var, lai gaisa pretestība būtu pēc iespējas mazāka. Apsēdināja [Jāni] Ķipuru un [Aivaru] Šnepstu – viņi tolaik bija pirmais numurs -, novilka viņiem apkārt tā, lai tikai spētu iesēsties un rokas pakustināt, un sāka būvēt ar bolīdu. Parasti tā nav, parasti sāk ar rāmi un tad apaudzē apkārt. Bet šeit pa priekšu uzbūvēja to “raķeti”, tad aizveda uz VEF un pateica inženieriem: tagad salieciet visu iekšā! Un tas, ko VEF inženieri izdarīja, bija ģeniāli. Tie bija ģeniāli risinājumi.” Un tā mēs kultūras sižetu eleganti esam iesākuši ar sarunu par sportu un inženieru sasniegumiem, apliecinot, ka šīs jomas reizēm ir daudz tuvāk, nekā mums šķiet. Starp citu, izrādās, ka Ekmanis pats bērnībā spēlējis teātrī un mūzikas grupā. Jautāju, kā viņš uzņēma ideju par Latvijas bobsleja pirmsākumiem veltītu teātra izrādi. “Tas bija milzīgs pārsteigums, kad Regnārs [Vaivars] man piezvanīja un pateica par šādu ideju. Neliels šoks, pat varētu teikt! Mēs tikāmies, un man radās pārliecība – jā, tas puisis grib kaut ko uzbūvēt! (..) Tagad es ar nepacietību gaidu, kas tur būs par brīnumiem. Galvenais cenzors ir ieradies!” smejas Ekmanis. Ko viņam gribētos, lai izrāde nodod skatītājiem? “To darba smagumu. Pati braukšana jau ir skaista, bet tas brīdis ir tik īss, un ir jāiegulda tik daudz darba! Brīžam domāju – kā es vispār to varēju izturēt? Iekšējā konkurence bija tik liela... (..) Bet mums jau bija arī jautri! Mēs kopīgi lasījām Zoščenko un “Trīs vīrus laivā”, kad braucām uz treniņiem, mētājāmies ar asprātībām... Tad bija vieglāk to smagumu panest.” Savulaik, domājot par unikāliem latviešu sasniegumiem dažādās jomās, režisoram Regnāram Vaivaram īpaši aizķērusies leģenda par treneri Rolandu Upatnieku – par viņa spēju izcīnīt, ka par galveno jaunā bobsleja centru Padomju savienībā 1980.gadā kļūst tieši Sigulda, ka komandā gandrīz visi sportisti ir latvieši un ka četros gados viņi no iesācējiem kļūst par medaļniekiem. Tāpēc Vaivaram šis ir stāsts tieši par Upatnieku. Veidojot Rolanda Upatnieka portretu, režisors Regnārs Vaivars intervējis ap 20 tā laika bobslejam tuvu stāvošu cilvēku. Pats Upatnieks 1994.gadā gāja bojā autoavārijā, pēc trenera karjeras beigām vedot automašīnas no Vācijas. Izrādē viņu atveido aktieris Mārtiņš Kalita. Viņš ir arī režisora asistents. Kalita un viņa kolēģi izrādē Sandis Pēcis un Kaspars Kārkliņš brīdi pirms izrādes jau tērpušies sarkanos treniņtērpos, kuros vēlāk kāps uz skatuves, un viens caur otru ar lielu aizrautību stāsta par saviem varoņiem. Lai gan stāsts par “Latviešu raķetēm” ir balstīts patiesos notikumos, tā tomēr ir režisora un aktieru versija par šo leģendu, uzsver aktieris Kaspars Kārkliņš. Interesantā kārtā mūsu saruna ātri aizvirzās projām no izrādes un turpinās par bobsleja vēsturi un Upatnieka personību, par ko aktieri, šķiet, varētu runāt stundām. Arī viņus šī tēma ir “ievilkusi”. Un izrāde ir sākusies. Mūsu vērtējumam tiek nodots otrais cēliens, kas sākas ar 1984.gada Olimpiskajām spēlēm Sarajevā, kur Zinta Ekmaņa pilotētā PSRS bobsleja izlases otrā ekipāža ieguva bronzas medaļas. Izrādē gan visi sportisti ieguvuši iesaukas un Ekmaņa tēls kļuvis par “Hudīni”, bet bijušais sportists sevi bez grūtībām atpazīst.  

Stāsta mūziķe, folkloras skolotāja, mūsdienu tautas mūzikas grupas "Iļģi" vadītāja Ilga Reizniece  Šos variantus atradīsim nevis tautasdziesmu izlasēs, bet zinātniskos sējumos un folkloras krātuves materiālos. Melodijas šiem variantiem mēdz būt vairāk vai mazāk atšķirīgas, arī vārdi. Bieži vien folkloras materiālos zem notīm uzrakstīta tikai viena teksta rindiņa. Gadās, ka teicējām kāds pants aizmirsies. Gadās, ka teicēja nemaz negrib visus pantus dziedāt. Ne jau par velti Emilim Melngailim, braucot folkloras ekspedīcijās, līdzi bija mazas liķiera pudelītes, kas dažai labai teicējai palīdzēja atraisīt sirdi un mēli… Par tādu kā iekšējo pašcenzūru aizdomājos, atrodot kādas ļoti populāras bērnu dziesmas daudzos teksta variantus. Man tas bija liels pārsteigums... Šī dziesma ir labi zināmā bērnu dziesma "Kur tad tu nu biji, āzīti manu". Jautājumu un atbilžu dziesma, ko bieži iet arī kā rotaļu. Mani mazie audzēkņi to ļoti iemīļojuši, jo katram dalībniekam ir iespēja pabūt apļa vidū kā solistam. Piecus šīs dziesmas variantus atrodam jau Jurjānu Andreja "Latvju tautas mūzikas materiālu" 2. grāmatā, kas izdota Rīgā, 1903. gadā. Tur mūsu izcilais komponists un folklorists atzīmē, ka dziesmas motīvi izplatīti arī pie kaimiņu tautām. 1971. gadā izdotajā "Bērnu dziesmu ciklā" no Jēkaba Vītoliņa vadībā izveidotās sērijas "Latviešu tautas mūzika" atrodam šīs dziesmas 28 melodijas variantus. Tieši puse – 14 meldijas – ir no Latgales. Un tur "ōzeitis miltus maļ" un "bīdelē patmaļās". Skaists un saprotams dzirnavu nosaukums. Patmaļas – pašas maļās. Par sudmalu vārda cilmi joprojām nav izdevies iegūt skaidru atbildi. Skaidrs, ka tās ir dzirnavas. Visi zinām tautas deju "Sudmaliņas". Bet paša vārda etimoloģija nav skaidra. Viedoklis, ka tās varētu būt sutmalas, nav vēsturiski pamatots, jo "sudmalas" rakstu avotos minētas sen pirms sutas jeb tvaika dzirnavām. Konstantīns Karulis savā Etimoloģijas vārdnīcā min versiju, kur "-sud" vietā būtu senākais kuršu "-sub", kas nozīmējot "pats", bet šo versiju savukārt apšaubījis Endzelīns. Visas 28 melodijas (iespējams, ka šobrīd melodiju variantu ir krietni vairāk, jo kopš 1971. gada ir notikušas jo daudzas folkloras ekspedīcijas) ir mažorā un itin priecīgas, lai gan notikums nemaz nav tik priecīgs. No bērnības zināms, ka āzīti pēra un viņš brēca. Bet kāpēc? Ilgu laiku domāju – laikam tāpēc, ka to alu par daudz iedzēra. Tā nodarbībās skaidroju arī bērniem, ja kāds prasīja. Un tāpēc, lai āzīti nepērtu, reizumis mainījām tekstu, un alus vietā dziedājām par skaidravota ūdentiņu, limonādi, vai ko citu; ko nu kuro reizi izdomāja rotaļas dalībnieki.  Taču pirms kāda laika sāku pētīt dziesmas teksta daudzos variantus, kas atrodami akadēmiskā izdevuma "Latviešu tautasdziesmas" sestajā, bērnu folklorai veltītajā sējumā. Un atklāju interesantas lietas. Kāpēc tad āzīti pēra? Daļā variantu atklājās, ka viņš bija zadzis. Un, kad nu viņu noķēra, tad sita vai nu "ar stibiņu pa ribiņu", vai "ar pagali pa pakali", un brēca arī viņš dažādi. Gan "buku bē", gan "miku mē", gan "mekmek mē". Un pat "bukum bē, tilli vai"!  Taču daudz vairāk variantos āzīti pēra, kūla vai sita par ko citu. Un proti, pēc tam, kad āzītis bija pamielojies… Un mielasts bijis varens – āzītis ēda ne tikai pienu, medu vai baltu maizi. Jo daudzos variantos – cepešus. Gan cāļu, gan zosu un pīļu. Vienā Kurzemes variantā savukārt – sklandu raušus. Un dzēra viņš gan alu, gan vīnu, gan brandavīnu… Tātad, pēc tam, kad āzītis pamielojies, seko jautājums – kur tad viņš gulēja. Un atbildes ir pārsteidzoši daudzveidīgas. Piemēram, pie mamzeles, pie gaspažas, pie meitām kambarī, pie meldermeitiņām. Ar "gaspažys paduškēņos", "uz jumprovas paduškeņas"… Atbildes ir daudzveidīgas, bet tā lieta, kāpēc āzīti sita, nu paliek skaidrāka. Un skaidrs arī tas, kāpēc dažādās bērnu dziesmu un rotaļu grāmatās šīs rindas neparādās. Arī es ar bērniem šos pantus nedziedāšu. Ne tikai šos. Pēc gadījuma, kad dzirdu – bērni dzied "miltus malu, bībelēju", izvēlos variantu "miltus malu, miltus malu". Nevis bīdelēju. Uzziņas avoti: Konstantīns Karulis. Latviešu Etimoloģijas vārdnīca. Rīga, "Avots", 1992. Jēkabs Vītoliņš. Bērnu dziesmu cikls. Bēru dziesmas. Rīga. "Zinātne", 1971. “Latviešu tautasdziesmas” 6.sēj., Rīga, "Zinātne", 1993. Jurjānu Andrejs. "Latvju tautas mūzikas materiāli". 2. grāmata. Rīga, 1903.

Stāsta arfiste un koklētāja, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra arfu grupas koncertmeistare Ieva Šablovska Arfa vienlaikus ir viens no vissenākajiem un arī visjaunākajiem mūzikas instrumentiem. Kāpēc tā? Neraugoties uz arfas seno izcelsmi, kas meklējama senajās civilizācijās, instruments attīstījies ļoti lēnām un eksperimentēšanas rezultātā mūsdienu klasiskā koncertarfa izveidojusies tikai 1801. gadā. Kā jau stāstījām iepriekš, arfas rašanās datēta vismaz ar trešo gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Tā kā vienīgās liecības par senajiem instrumentiem ir tikai arheologiskajos izrakumos atrastie mākslas darbi – freskas, zīmējumi, trauki, kā arī pašu instrumentu fragmenti, var tikai iztēloties, kā instruments reāli izskatījās, kā skanēja un kā to pielietoja. Visticamāk, ka Āzijā un Eiropā arfa tika ievesta no Tuvajiem Austrumiem, precīzāk – no Ēģiptes. Viduslaikos tagadējās Britu salās klejojošie muzikanti attīstīja ķeltu arfu. Neskatoties uz to, ka arfa bija izplatīta visā Eiropā, tik lielu arfas uzplaukumu kā Britu salās tā neguva nekur. Un ķeltu arfas kā tautas instrumenta nozīme ir liela vēl šodien. Par to stāstīsim nākamajā sērijā. Paralēli Eiropai Dienvidamerikā attīstījās Paragvajas arfa, kas ir ļoti populāra arī mūsdienās. Arfa turp aizceļoja ar spāņu imigrantiem. Parasti tai ir 32-46 stīgas, un to pārsvarā spēlē ar nagiem, atskaņojot tautas mūziku. Ir zināms, ka arī citur pasaulē  arfveidīgos instrumentus lieto kā tradicionālos instrumentus. Piemēram, koru izmanto Rietumāfrikas zemēs dažādos rituālos, pavadot dziedātājus. Savukārt klasiskās koncertarfas attīstība noritēja tieši Eiropā. Viduseiropas valstīs arfa gan izskata, gan pielietojuma un spēles manieres ziņā atšķīrās no ķeltu arfas, to dēvēja par gotu arfu jeb gotisko arfu. Tā atšķīrās ar īpatnējo izskatu un skaņu – tā bija slaida, ar gotisku dekoratīvo elementu klāstu. No viduslaikiem saglabājušies arī pirmie nošu pieraksti, kas ļauj izzināt tā laika spēles tradīcijas. Lai gan šobrīd vēl tiek izmantotas gotiskās arfas, uz šīs arfas bāzes sākās eksperimenti, lai radītu mūsdienās zināmo koncertarfu. 16. gadsimtā tika izveidota hromatiskā arfa, bet tā neiegāja arfistu apritē sava neērtuma dēļ. Arfa bija krasi jāuzlabo, dodot iespēju arfistiem spēlēt ne tikai diatoniski (nemūziķu valodā – tikai pa klavieru baltajiem taustiņiem), bet arī ar hromatismiem (jeb melnajiem taustiņiem). Tā 1660. gadā tapa pirmā āķu mehānismu arfa, kuru izveidoja kāds nezināms tiroliešu meistars. Spēles laikā arfisti ar kreiso roku pārslēdza āķus, lai paaugstinātu vai pazeminātu katru konkrēto skaņu, bet tas radīja neērtības spēlētājam. Lai arī tas bija ļoti liels progress arfas pilnveidē, tomēr instruments vēl bija nepilnīgs. 1720. gadā bavāriešu meistars Jakobs Hohbrukers konstruēja pirmās vienas darbības pedāļu arfas. Pedālis ļāva pa pustoni pārslēgt konkrētās skaņas visās oktāvās uzreiz. Sākumā viņš konstruēja piecu, bet vēlāk - septiņu pedāļu arfas. Pedāļu arfas izgudrojums bija ļoti nozīmīgs uzlabojums, tomēr vēl nebija iespēja spēlēt skaņdarbus visās tonalitātēs. Pēc Hohbrukera veiksmīgāku arfu konstruēja franču meistaru Kuzino ģimene, izgudrojot pat 14 pedāļu arfu. Tā deva iespēju spēlēt visās tonalitātēs, taču tik liels pedāļu skaits apgrūtināja arfistu spēli un instruments netika pielietots. Un tikai 1801. gadā pēc arfista Žana Batista Krumholca idejām un ierosinājumiem franču klaviermeistars Sebastjans Erārs konstruēja pirmo pedāļu arfu ar dubultdarbības pedāļiem. Tāpat kā mammai gammai ir septiņi bērni – do, re, mi, fa, sol, la un si, tāpat arfai nu bija septiņi pedāļi – ar tādiem pašiem nosaukumiem. Tā bija sensācija! Tas ļāva katrai stīgai atskanēt trīs pustoņu pozīcijās – kā diēzā, tā bekarā un bemolā. Kad esat rokas stiepienā no arfas, papētiet, kā tas izskatās un palūdziet arfistam parādīt, kā tas darbojas… Tā nu ir tapusi klasiskā koncertarfa, bet ar to eksperimenti nebeidzas. Jāpiemin arī hromatiskā arfa, kuru Francijā 1895. gadā izgudroja Gustavs Laiens (Lian). Šis ļoti komplicētais instruments tā arī netika iemīļots. Hromatiskā bezpedāļu arfa ieinteresēja vairākus komponistus, taču pedāļu trūkums, kas atviegloja arfistu spēli, liedza iespēju atskaņot uz arfas vienu no galvenajiem efektiem – glissando. 20. gadsimta 70., 80. gados tika radīta arī elektriskā arfa, kas ir aprīkota ar elektromagnētiskiem noņēmējiem, lai pārvērstu skaņu un dotu iespēju pieslēgties pastiprinātājiem.

Tuvojoties Lāčplēša dienai un pieminot tos, kuri par Latviju savulaik ir atdevuši dzīvības, mēs nevaram nedomāt par apstākļiem, kādos karavīri Latvijas brīvību izcīnījuši. Lielā salā, ilgstoši bez silta ēdiena un jebkādām ērtībām. Laiki ir mainījušies. Lai gan sava brīvība mums joprojām jāsargā, it īpaši pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos, tehniskais nodrošinājums karavīriem noteikti ir uzlabojies. Pilnveidojies ir arī veids, kā karavīri mācību laikā var iestiprināties, - tiek domāts par ēdiena saturu un veidiem, kā ēdienu pagatavot. Tieši šiem jautājumiem pirms kāda laika pievērsās pētnieki Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē, viņu veikums tika atzinīgi novērtēts, un darbi turpinās. Par to, kādas atziņas gūtas, strādājot pie pētījuma par Nacionālo bruņoto spēku uzturdevām, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes profesore un vadošā pētniece un Tehnoloģiju un zināšanu pārneses nodaļas vadītāja Sandra Muižniece-Brasava. Ir noslēdzies darbs pie pētījuma „Sausās uzturdevas izstrāde Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem”, un par šo veikumu pētniece kopā ar kolēģiem saņēmusi Aizsardzības industrijas gada balvu izglītībā un pētniecībā. Pētniece stāsta, ka ieceres aizsākums ir 2009. gadā, kad pēc kādas sarunas radās domā, ka vajadzētu pašiem savu sausās pārtikas uzturdevu izstrādāt, nevis lietot citās valstīs veidotu. Svarīgi, lai tā būtu ar garu derīguma termiņu un arī ar augstu ir uzturvērtību. 2011. gadā Nacionālie bruņotie spēki sāka lietot pirmo Latvijā izstrādāto sauso uzturdevu. "Ja salīdzinām, kāda paka ir šobrīd un kāda bija pirmajā brīdī, ir stipri mainījusies, pārveidojusies. Šobrīd jau ir "trešā paaudze" šim pakām, strādājam pie ceturtās," stāsta Sandra Muižniece-Brasava. Sausās uzturdevas paka ir paredzēta vienai ēdienreizei. To veidojot ņemti vērā dažādi principi, kā arī glikēmiskais indekss, jeb kādā daudzumā no kuriem produktiem cukurs nonāk asinīs.  "Ir vajadzīgs ātrāk atjaunot enerģiju, lenāk, līdz ar to katrai pakai ir noteikts kaloriju skaits un tās saturs ir tāds, ka ir produkti, kurus ēdot, dabūjat ātrāk sāta sajūtu, ir tādi, kur lenāk. Svarīgi, ka dienā paredz trīs pakas. Arī kaloriju skaitu esam sabalansēti skatījusies, atbilstoši NATO standartiem. Ir dažādas Latvjai specifiskas lietas," skaidro Sandra Muižniece-Brasava. "Parasti jautā, cik kalorijām jābūt dienas devā? Pēc standartiem 3600 kalorijām visas dienas garumā, tas nozīmē, ka tās ir trīs pakas, katrā 1200 kalorijas. Mūsu uzstādījums ir, ka tās ir ne mazāk kā 1300 kalorijas. Mēs mazliet palutinām, jo ir dažādas noslodzes," bilst pētniece. Sandra Muižniece-Brasava or gandarīta, ka interneta resursos redz daudz pozitīvas atsauksmes par Latvijā tapušo uzturdevu. Viņa uzskata, ka šādas šādas sausās uzturdevas pakas ir vērtīgas ne tikai aizsardzības industrijai, bet arī noder sportistiem, kalnos kāpējiem, aktīvā dzīvesveida piekritējiem. To uzglabāšanai nav nepieciešams ledusskapis. Dienesta pakāpes Latvijas armijā No kareivja līdz ģenerālleitnantam un Jūras spēkos - no matroža līdz viceadmirālim. Kā šobrīd Latvijas armijā notiek pakāpju piešķiršana pēc NATO standartiem un kā tas bija starpkaru Latvijā? Kam piešķir augstākas dienesta pakāpes un kādos gadījumos tās atņem, stāsta Latvijas Nacionālo bruņoto spēku atvaļinātais pulkvedis Jānis Hartmanis. Mūsdienās Latvijas armijā pastāv 17 dažādas dienesta pakāpes. Dažāda skaita un lieluma zvaigznes un svītras uz apkakles zīmotnēm un uzplečiem var redzēt pie karavīru tērpiem parādes formās, taču ikdienā no lielāka attāluma ir grūti sazīmēt kurš, piemēram, ir kaprālis un kurš – virsnieks. Skaidro Nacionālo Bruņoto spēku atvaļinātais pulkvedis Jānis Hartmanis. Viņš norāda, ka agrāko karu pieredze rāda, ka pretinieka snaiperis vienmēr medī  komandierus un senāk košie tērpi, zeltītās treses un spožās epoletes bija ļoti labs mērķis pretiniekam kaujas laukā. Tagad dienesta pakāpes īpaši neizceļas uz haki vai citas maskējošās krāsas fona. Skaidrojumu par armijas hierarhiju Jānis Hartmanis sāk ar zemāko un skaitliski vislielāko pakāpi – tas ir kareivjiem, matrožiem un zemessargiem – tiem, kuri tikko ir iesākuši militārā dienesta gaitas.

Madiyat Parasti Kis Had Tak Jaiz Hai? - by Qibla Syed Sarfraz Ahmad Shah Sahabمادیت پرستی کسی حد تک جائز ہے؟ - قبلہ سید سرفراز احمد شاہ صاحب Subscribe to Syed Sarfraz Ahmad Shah Official YouTube Channel ▶️ https://www.youtube.com/@syed-sarfraz-a-shah-official/?sub_confirmation=1Excerpt from Arzang e Faqeer Book - Chapter 01- Page 30Read the full chapter here

Stāsta ērģeļbūves meistars Jānis Kalniņš Ērģeļu izgatavošana ir sarežģīts un apjomīgs darbs, jo tur ir gan koka, gan metāla detaļas, plēšām vajadzīgas ādas, visbeidzot jāizgatavo izrotājumi, jo ērģeles ir ne vien mūzikas instruments, bet arī ikvienas telpas iekārtojuma elements. Tiklīdz amatnieki apvienojās ģildēs un cunftēs, arī ērģeļbūvē bija jāsāk ievērot amatnieku apvienību regulējošie noteikumi. Tādā kārtā ērģeļu korpusu izgatavošana pienācās galdnieku cunftei, rotājumus izgatavoja kokgriezēji, visu krāšņumu veidoja krāsotāju un zeltītāju cunftes meistari un pašam ērģeļbūvētājam atlika izgatavot vien stabules un mehānismu. Šis regulējums bija visai stingrs un rūpīgi tika uzraudzīts, lai tas netiktu pārkāpts, tā teikt – savdabīga konkurences padome. Tādēļ 1735. gadā Mītavas galdnieku ģilde iesniedza sūdzību hercoga tiesā, jo konstatēja, ka Kurzemes hercoga priviliģētais ērģeļbūvētājs Johans Heinrichs Joahims nodarbināja vairāk zeļļu, nekā to atļāva galdnieku ģildes noteikumi. To var labi saprast, jo zeļļi bija tāds kā bezmaksas darba spēks, tādēļ to skaits katram meistaram tika ierobežots, lai neradītu negodīgu konkurenci. Pilnīgi iespējams, ka lielā zeļļu skaita dēļ Joahims pats darīja darbus, kurus galdnieki uzskatīja par sev piekritīgiem. Hercoga tiesa šo sūdzību izskatīja un nosprieda, ka ērģeļbūve nav nekāds amats, bet māksla, līdz ar to uz ērģeļbūvētāju neattiecas galdnieku cunftes noteikumi un ērģeļbūvētājs drīkst nodarbināt tik daudz zeļļu, cik viņam labpatīk, savukārt galdniekiem nav tiesību par to sūdzēties! Kopš baroka laikiem ērģeļu tapšanā nekas diži nav mainījies. Vispirms tiek izvēlēts ērģeļu lielums un tips atkarībā no pielietojuma, telpas lieluma, telpas akustikas un daudziem citiem faktoriem, kuru starpā pasūtītāja maksātspēja nav no tiem pēdējiem! Visbeidzot, kad ir skaidrs ērģeļu lielums un pieejamā telpa, ērģeļmeistars var projektēt instrumentu, bet galdnieks sākt būvēt korpusu un prospektu. Līdz 19. gadsimtam prospekti nereti bija visai līdzīgi, jo tapa pēc vispārīgiem paraugiem; it seviški tas attiecas uz maziem instrumentiem. 19. gadsimtā arvien biežāk ērģeļu prospektus sāk projektēt arhitekti reizē ar baznīcas jaunbūvi vai pārbūvi kopā ar pārējo interjeru. Kā pazīstamākais arhitekts pieminams Pauls Makss Berči, kurš līdzās daudzām ēkām projektējis arī Liepājas sv. Annas un Cesvaines baznīcu ērģeļu prospektus. Kad nu ērģeļbūvētājs nonāk līdz gatavajam korpusam, bieži redzams, kādas grūtības viņam jāpārvar, lai atvēlētajā vietā iebūvētu izraudzītā lieluma instrumentu. Parasti tās vietas ir par maz un ērģeļmeistaram nākas izlietot visādus trikus, lai tomēr dabūtu to visu iekšā – stabules tiek visādi locītas, pilna garuma stabuļu vietā ievieto īsākas, bet ar to pašu skanējuma augstumu, kopīgs bass vairākiem reģistriem. Visbiežāk rezultāts ir tāds, ka ērģeles nav iespējams normāli apkopt un uzskaņot. Visspilgtākais piemērs, kuru gadījies redzēt, ir Rīgas Sv. Pāvila baznīcas Valkera ērģeles. Visādi citādi lielisks, labskanīgs instruments, bet skaņošanai jānolīgst kāds pusaugu jaunietis, jo, piemēram, es ar saviem 1,8 metriem auguma un 90 kg svara tur nevaru ielocīties pat pie vislabākās gribas un veselības! Tādēļ Liepājas sv. Trīsvienības katedrāles ērģeles, kuŗas ar saviem 131 reģistriem ir lielākās mehāniskās ērģeles pasaulē, neraugoties uz to, ka to tapšanā roku pielikuši 5 ērģeļbūvētāji 130 gadu laikā, ir viens no vislabāk apkopšanai un skaņošanai piemērotajiem instrumentiem – praktiski ikvienai no turpat 7000 stabulēm ir iespējams ērti piekļūt un uzskaņot! Ērģeļu tapšanā piedalās dažādu arodu pratēji: galdnieki, metāllējēji, metāla stabuļu izgatavotāji, kalēji, kokgriezēji, zeltītāji un krāsotāji, ādu apstrādes meistari, mehāniķi, mūsdienās nevar iztikt bez programmētāja un datorspeciālista. Saprotams, ka tikai lielās fabrikās ir visi speciālisti; mazie uzņēmumi vienmēr sadarbojas ar vajadzīgo nozaru speciālistiem vai pērk ērģeļu detaļas no specializētiem ražotājiem. Kad visas ērģeļu daļas – plēšas, gaisa kanāli, vējlādes, stabules, klaviatūras, mehānikas detaļas un vēl 1001 sīkums, kuram pat nosaukumu grūti atrast – tiek samontētas savā paliekošajā vietā, tad darbu uzsāk viena no svarīgākajām personām ērģeļu tapšanā, proti, intonētājs. Viņa uzdevums ir katru stabuli tā apstrādāt, lai viņa skan skaisti, reģistram atbilstoši, ne par klusu, ne par skaļu, labi saskaņojas savā starpā. Tikai tad instruments ir gatavs, lai ērģelnieks nu rāda savu mākslu!

27. oktobrī Lielajā ģildē un tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" pirmoreiz kopā muzicēs somu diriģente Emīlija Hovinga un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, programmā iekļaujot svītu no Sergeja Prokofjeva baleta “Pelnrušķīte” un divu čehu autoru darbus. Latvijas pirmatskaņojumu piedzīvos 20. gadsimta čehu komponistes Vitežslavas Kapralovas skaņdarbs Suita Rustica, kas izskanēs līdzās Kapralovas skolotāja –  Bohuslava Martinū – Trešajam klavierkoncertam ar Vestarda Šimkus solo. Emīlija Hovinga savu diriģēšanas karjeru sākusi 2019. gadā, kļūstot par Hannu Lintu asistentdiriģenti Somijas Radio simfoniskajā orķestrī. No 2020. līdz 2022. gadam pildījusi Miko Franka asistentdiriģentes pienākumus Francijas Radio filharmoniskajā orķestrī. Šajā sezonā notikušas debijas ar Zviedrijas Radio simfonisko orķestri, Bornmutas simfonisko orķestri, Gēteborgas simfonisko orķestri un citiem. Ieva Zeidmane: Priecājos jūs sveicināt Latvijā - esat studējusi kopā ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galveno diriģentu Tarmo Peltokoski. Vai pirms braukšanas šurp izvaicājāt viņu par mūsu orķestri? Paldies par aicinājumu uz interviju - priecājos būt šeit Rīgā. Jā, ar Tarmo mēs tiešām esam labi draugi, kopā studējām. Viņš man ir ļoti nozīmīgs kolēģis un ir svarīgi, ka Tev līdzās ir labi kolēģi.  Protams, mēs runājam par darbu, bet neko pārāk detalizēti par orķestri nerunājām. Es viņam uzrakstīju ziņu, kad ierados šeit, jautāju viņam, kur labāk iet paēst un viņš man šo to ieteica. Bet noslēpumus par orķestri neatklāja? Manuprāt, ir svarīgi, ka pati iepazīstu orķestri. Reizēm ir labāk vienkārši iet pie orķestra ar atvērtu prātu un pašai atklāt, kāds ir šis orķestris, kas jāņem vērā un kam jāpievērš uzmanība. Tas ir labāk, nekā ja Tarmo man visu būtu jau atklājis. Tā kā esat gados jauna diriģente, regulāri debitējat pie kāda orķestra diriģenta pults. Ko darāt, kad pirmoreiz stājaties kāda, iepriekš nesatikta orķestra priekšā? Jā, tiekoties ar kādu iepriekš neiepazītu  orķestri, pirmā mēģinājumu diena vienmēr ir patīkami satraucoša. Bet man nav nekādas slepenas receptes, ko darīt, nav nekādas maģijas. Vienkārši daru to, ko vienmēr, proti, koncentrējos uz pašu svarīgāko, un tā ir mūzika. Bet, protams, pirmajā dienā manā galvā notiek analizēšana, jo tā ir nepazīstamu cilvēku grupa. Analizēju visus orķestra aspektus un plānoju, kā organizēsim mēģinājumus. Iepriekš jau nezinu, kādā virzienā vairāk būs jāstrādā. Tātad - vissvarīgākais ir būt pašai, izbaudīt procesu un muzicēt kopā ar orķestri. Ar orķestri jau tikāties mēģinājumā - kāds tad ir virziens, kurā strādāsiet? Jā, pirmajās divās dienās es sapratu, kuriem skaņdarbiem jāvelta vairāk laika, lai mūziķi labāk izprastu to stilu. Kuriem skaņdarbiem vajag vairāk darba, kura mūzika mums ir pazīstamāka, tāpēc tai nevajag tik daudz laika. Tas ir balansa jautājums. Diriģenti ir ļoti dažādi. Ja es jūs lūgtu izveidot savu diriģentes vizītkarti, kas tajā būtu rakstīts? Interesants jautājums! Droši vien tur būtu rakstīts Emīlija Hovinga - diriģente - mīl mūziku un kopš 2019. gada iedvesmo mūziķus. Man nekad nav bijis vizītkartes, tāpēc nav tādas pieredzes, bet noteikti es rakstītu kādu citātu, izvēlētos kaut ko jautru un asprātīgu. Bet, ja skatāmies plašāk, kā jums šķiet - kāda diriģente esat? Vienmēr jau vieglāk analizēt no malas, bet man vissvarīgākais ir, kā jau teicu - iedvesma. Gribu iedvesmot mūziķus, radīt tādu atmosfēru un atvērtību, lai varam mūziku radīt kopā. Laba tehnika, protams, diriģentam ir vajadzīga, tomēr vissvarīgākais ir mūzika, mūzikai vienmēr vajadzētu būt pirmajā vietā. Esat spēlējusi klavieres un klarneti. Bet studiju laikā sākāt mācīties spēlēt čellu. Kāpēc? Biju jau sākusi Sibēliusa akadēmijā studēt diriģēšanu, kad četrus gadus mācījos spēlēt čellu. Tā ir daļa no Sibēliusa akadēmijas diriģēšanas apguves programmas - pāris gadus mācīties spēlēt kādu orķestra instrumentu. Paralēli čellam mācījos arī klavierspēli, un nolēmu, ka tā vietā, lai spēlētu klarneti, labāk pievērsīšos kādam stīgu instrumentam, lai labāk izprastu, kā stīgu instrumenti funkcionē. Un šie četri gadi man sniedza tieši šīs zināšanas. Es nebiju laba čelliste, lai gan man ļoti patika spēlēt, patika, kā čells rezonē. Diemžēl čellu biju tikai aizņēmusies no akadēmijas, tagad man mājās šī instrumenta vairs nav, es nevaru spēlēt. Bet es sapratu, kā izmanto lociņu, kā no šī instrumenta izvilināt skaņu, un tas man palīdzēja augt arī kā diriģentei. Bet tieši čellu es izvēlējos, jo tas labi der, ja sāc to mācīties pieauguša cilvēka vecumā. Vijoles spēlē vairāk iesaistīta sīkā motorika, man būtu bijis nepieciešams vairāk laika, lai to apgūtu. Turklāt vijoles pozīcija ne vienmēr ir ergonomiska. Un sākot mācīties no nulles, es nevēlējos riskēt, negribēju savainot kādus muskuļus. Čells bija laba izvēle, jo tas gluži dabiski ir tev klēpī un nevajag ķermeni nekā sagrozīt. Kas vēl pietrūkst? Arfas un sitaminsturmentu spēle? Sitaminstrumenti būtu lieliski! Bet mana nākamā izvēle būtu mežrags, jo metāla pūšaminstrumenti ļoti atšķiras no koka pūšaminstrumentiem, ir atšķirīga spēles tehnika, skaņas veidošana un elpas kontrolēšana, tas būtu interesanti. Sitaminstrumenti vienmēr ir noderīgi, tos man gribētos spēlēt kādā ansamblī, jā, kamermūzika man būtu ļoti interesanta. Parunāsim par gaidāmā koncerta programmu, tajā ir arī mūsu publikai nezināmi darbi, un skanēs arī 20. gadsimta pirmās puses čehu komponistes Vitežslavas Kapralovas Suita Rustica. Kā nonācāt pie šīs komponistes? Godīgi sakot, neatceros. Kaut kā uzdūros viņas mūzikai internetā, atradu viņai veltītu mājas lapu un sāku klausīties. Ir daži ieraksti, tos klausījos un atradu šo darbu - Suita Rustica. Kāpēc mani vilināja šī komponiste? Man vispār patīk meklēt un atklāt mūziku un darbus, kas nav labi zināmi. Domāju, ka diriģenta profesijā ir ļoti svarīgi meklēt un atklāt, jo ir tik daudz mūzikas, par kuru daudzi no mums neko nezina. Tāpēc esmu priecīga, ka atradu šo Suita Rustica. Kapralova man šķiet ļoti interesanta komponiste. Viņa nomira ļoti jauna un tas bija traģisks zaudējums. Jo jau īsā laika posmā viņa bija sarakstījusi apjomīgu repertuāru, ja vien viņa būtu dzīvojusi ilgāk, esmu pārliecināta, ka būtu radījusi vēl ļoti daudzus darbus. Bet esmu pateicīga arī par šiem darbiem, kas mums ir. Suita Rustica pasūtinājums nāca no Londonas, viņi vēlējās darbu, kurā ieskanētos čehu tautas melodijas un dejas. Un tiešām Kapralova savā trijdaļīgajā svītā iekļāvusi vismaz piecas dažādas, autentiskas čehu tautas melodijas. Un vēl ļoti jūtama ir Stravinska ietekme. Kapralovu ļoti iedvesmoja un interesēja Stravinska "Petruška" - tas bija darbs, ko viņa analizēja, pie tā viņa laiku pa laikam atkal atgriezās. Es tiešām šajā Kapralovas svītā saklausu arī kaut ko no Stravinska. Un Stravinskis, savukārt ir viens no jūsu mīļākajiem komponistiem. Jā, tā ir. Iespējams, tieši tāpēc Kapralovas stils man šķiet pazīstams un patīkams. Programmā ir arī Martinū Trešais klavierkoncerts, un Martinū bija Kapralovas skolotājs. Jā, tā ir. Studiju laikā Kapralova dzirdēja Martinū mūziku, tas bija viens no viņa klavierkoncertiem, kas Kapralovu iedvesmoja. Un vēlāk - 30. gadu beigās viņa pārcēlās uz Parīzi un dažus gadus mācījās pie Martinū. Viņa ietekme, manuprāt, Kapralovas mūzikā ir dzirdama. Programmā šoreiz būs Martinū Trešais klavierkoncerts. Man pašai Martinū mūzika ir kas jauns, ar to neesmu agrāk strādājusi. Taču bija ļoti aizraujoši caur šo kompozīciju iepazīt Martinū stilu. Vasarā un aizvadītajos mēnešos es daudz klausījos viņa mūziku, man bija interesanti to atklāt. Un es teiktu, ka klavierkoncerta žanrs Martinū daiļradē ir bijis ļoti nozīmīgs, viņš šim žanram pievērsās visas karjeras gaitā, un klavierkoncerti ir stila ziņā visai atšķirīgi. Martinū stils bieži tiek raksturots kā ļoti eklektisks, dažādas ietekmes viņš savij kopā vienotā audumā, kas tad arī veido viņa paša rokrakstu.  Viņu ietekmējis Stravinskis, džeza mūzika un impresionisms, kā arī čehu tautas mūzika. Šis - trešais klavierkoncerts, manuprāt, ir visai romantisks, bet tajā ir arī neoklasicisma elementi. Interesanta kombinācija. Jā, Martinū kā komponists ir ļoti eklektisks, bet tas veids, kā viņš apvieno elementus, man šķiet unikāls un ļoti svaigs. Runājām par Stravinska ietekmēm, bet trešais komponists šajā programmā ir nevis Stravinskis, bet gan Prokofjevs. Es ieteicu šo skaņdarbu iekļaut programmā, un koncerta otrajā daļā mēs atskaņosim Prokofejva pirmo svītu no baleta "Pelnrušķīte". No šī baleta Prokofjevs pats izveidojis vismaz trīs svītas simfoniskajam orķestrim un šoreiz piedāvāsim pirmo svītu. Tā neseko sižetam secīgi, tajā ir fragmenti no nogriežņi no dažādām vietām baletā, tomēr, manuprāt, ir labi jūtama dramatiskā arka. Kā baletkomponists Prokofjevs ir brīnišķīgs, viņš ir lielisks stāstnieks. Un "Pelnrušķīti" caurstrāvo maģija, to ir ļoti patīkami klausīties un spēlēt. Mēs visi zinām stāstu par Pelnrušķīti, bet interesanti ir, ka Prokofjevs izmantojis vadmotīvus, tas nozīmē, ka melodijas vai kādi instrumentu tembri visā darbā atspoguļo kādu konkrētu personāžu vai emocijas. Klausītājiem un baleta skatītājiem šīs muzikālās izpausmes ir kā norādes, kas nekļūdīgi palīdz saprast - te Pelnrušķīte sapņo par kaut ko skaistu, bet šī mūzika atspoguļo Pelnrušķītes skumjas un nomāktību. Lūk, te, ir nejaukās pusmāsas, bet te - ierodas šarmantais princis. Mūzika kā tāds labs gids mūs vada cauri baleta sižetam. Man pašai visinteresantākie raksturi šķiet pusmāsas - tie raksturi un krāsas, ko Prokofjevs izspēlē ironiskā manierē, pasvītrojot visu ar nazālu skaņas tembru ir ļoti  spilgti arī šajā svītā, ko mēs atskaņosim. Kā jau teicu - šajā mūzikā ir daudz maģijas, bet tajā pašā laikā Prokofjevs atspoguļojis īstas, cilvēcīgas emocijas un jūtas, ar kurām mums katram ir kaut kas kopīgs. Mēs varam sevi asociēt ar to, kas notiek uz skatuves. Krāsas šajā mūzikā ir brīnišķīgi ierakstītas.    Stāstot par Pelnrušķīti jūs smaidījāt, un jau gribēju vaicāt, vai esat romantiķe, bet tad atplaukāt runājot par pusmāsām, nevis princi. Nezinu, laikam romantikas ziņā esmu vidusmēra cilvēks. Parasti es tiešām ļoti izbaudu mūziku, kas atveido dīvainus vai asprātīgus tēlus, tā kaut kā mani uzrunā. Vai tuvākajā nākotnē jūsu plānos ir kas tāds, ko ļoti gaidāt? Gaidāmi vairāki brīnišķīgi koncerti. Šajā sezonā man plānotas vairākas debijas, bet gaidu arī atgriešanos pie orķestriem, ar kuriem jau esmu pazīstama. Ziemas laikā gaidāmas vairākas jaunas vietas , un tas vienmēr ir aizraujoši, tāpat kā šobrīd šeit, Rīgā - jauna pilsēta, jauna atmosfēra, viss šķiet interesants. Bet ļoti gaidu arī nākamo koncertu Francijā, jo tas Francijas Radio orķestrī esmu darbojusies kā diriģenta asistente, bet tagad atgriezīšos tur, lai sniegtu koncertu. Tas ir orķestris, ko es jau itin labi pazīstu un pēc kāda laika tā būs patīkama atkalsatikšanās ar šiem mūziķiem. Gaidu ar nepacietību.            

Latvijā ievērojama sabiedrības daļa joprojām dzīvo daudzdzīvokļu mājās, kas būvētas pagājušā gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados un kurām nepieciešami nopietni renovācijas darbi. Bet tam nepieciešama liela nauda. Kur to dabūt, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē "Jurisconsultus" vadītājs un jurists Jānis Uzulēns, Latvijas dzīvokļu īpašnieku biedrību asociācijas "Mājoklis valdes" priekšsēdētāja Dace Vārna. Sazināmies ar "Altum" energoefektivitātes programmu departamenta vadītāju Ievu Vērzemnieci un Liepājas domes izpilddirektora vietnieku nekustamā īpašuma jautājumos Mārtiņu Tīdenu. Dace Vārna atzīst, ka padomju laikā celtās mājas laika zobs nav saudzējis un viens no jautājumiem ir, kā spēj dzīvokļu īpašnieki vienoties par mājas atjaunošanas jautājumiem. Viņa vērtē, ka, saprotot, ka ģeopolitiskā situācija ir smaga, gan energo resursu cenas ir augstas, arī motivācijai atjaunot ēkas vajadzētu būt augstākai. 2023. gada sākuma veikta aptauja rāda, ka jautājumā par to, kādam jābūt atbalstam, lai renovācija un siltināšana vispār notiktu 59% atbild, ka to nav iespējams vispār veikt, jo cilvēkiemjau ir citas kredītsaistības. Vaicāti par līdzfinansējuma apjomu, kāds būtu nepieciešams, lai saņemtos ēkasa atjaunošanas darbiem, gandrīz 23 % norādīja, ka līdzfinansējumam jābūt vismaz 70%, lai spētu uzņemties saistības. Savukārt 21% norādīja, ka līdzfinansējumam no ES vai valsts jābūt vismaz 90%.  "Finansējuma jautājums nav vienkāršs," norāda Dace Vārna un vērtē, ka Eiropā jādara viss iespējamais, lai dzīvojamo fondu atjaunotu. Savukārt Ieva Vērzzemniece norāda, ka ēkas renovācija prasa no mājas iedzīvotājiem ieguldījumu gan cilvēkresursu, gan laika ziņā. "Sagatavot māju, uzsākt projekta sagatavošanu, piesaistīt banku, meklēt būvnieku, tas prasa no mājas diezgan lielu ieguldījumu gan cilvēkresursu, gan laika ziņā," skaidro Ieva Vērzzemniece. Vispirms jāveic energo audits, jāsagatavo tehniskā dokumentācija, projekts jāsagatavo, kas ir laikietilpīgs process. "Altum" atbalsta programmai kvalificējas trīs un vairāk dzīvokļu māja. Svarīga laba maksāšanas disciplīna, lai saņemtu atbalstu. Nedrīkst būt kavēti vairāk kā 10% komunālo maksājumu. "Parasti, ja mājas iedzīvotāji izvēlas renovācija, tā ir gan jumta, gan pamatu un fasādes siltināšana," atzīst Ieva Vērzzemniece. "Ja pieņem lēmumu par mājas renovācijas projekta sagatavošanu, dara visu, jo renovācijas projekta īstenošana ir laikietilpīgs process un kādu laiku tas sagādā arī zināmas problēmas iedzīvotājiem." Deviņstāvu mājā izmaksas ir mazākas nekā trīs vai piecu dzīvokļu mājā, bet lielā mājā ir vairāk iedzīvotāju un vispirms ir aktīvi jāstrādā ar iedzīvotājiem, lai panāktu pozitīvu lēmumu vispār darbu veikšanai. 

"Vienmēr tas muļķīgais arguments – mums nav naudas, tas ir par dārgu... Nacionālajai kultūras celtnei nedrīkst taupīt! Mums ir jāparāda, ka atradīsim pēdējo kapeiku, varbūt ēdīsim ļoti pieticīgi, dzīvosim ļoti pieticīgi, brauksim pieticīgās mašīnās, bet kultūras celtne, kas parādīs mūs kā nāciju, būs! Un tā būs efektīga! Visa pasaule zina, kas ir Sidnejas opera. Kāpēc latviešiem nav šo ambīciju? Mums ir ambīcijas par basketbolu, mums ir ambīcijas par hokeju, bet kāpēc mums nav ambīciju par kultūrceltnēm?!" – runājot par Rīgas akustisko koncertzāli,  intervijā "Klasikas" direktorei Gundai Vaivodei emocijas neslēpj Valdis Zatlers – Valsts prezidents no 2007. līdz 2011. gadam, izcils ķirurgs un savulaik – arī azartisks basketbolists un bundzinieks. Viņš ir arī cilvēks ar "zaļajiem pirkstiņiem" – kamēr siltumnīcās briest vīnogas un tomāti, fantastiskajā dārzā acis priecē hortenzijas, rozes un peonijas. "Ja mūzikā Bahs ir tas, kurš mani harmonizē un paceļ tādā stāvoklī, ka šķiet – es lidoju, šeit tā ir daba, kurā viss ir tā, kā tam jābūt. Tā ir dabas loģika. Bet prāta loģika bieži vien mūs aizved bīstamos neceļos," domīgi teic Zatlera kungs, kurš, nesen īstenojis sapni par Brīvības pieminekļa izgaismošanu, nu ķēries pie Laikmetīgās mākslas muzeja idejas iedzīvināšanas. Gunda Vaivode: Ne tikai kolēģi radio, bet žurnālisti visdažādākajos medijos arvien vaicā pēc tava viedokļa visdažādākajos – svarīgos un arī mazāk svarīgos, ikdienišķos jautājumos. Tā ir redzamā daļa un dzirdamā daļa. Bet kāda ir prezidenta ikdienas dzīve pēc prezidentūras: kādi pienākumi paliek, kas nāk no jauna? Valdis Zatlers: Dzīve turpinās un jāatrod tāds dzīvesveids, kurā jūties labi un kurā no tevis būtu kāds labums arī citiem. Kā parasti jokoju – man ir kaut kas jādara, jo man par to prezidenta pensiju maksā! Man ir atbildības sajūta par to, ko varu sniegt citiem cilvēkiem. Jo prezidenta laiks ir ļoti interesants: cilvēks [šajā amatā] uzzina ļoti daudz – arī to, ko nav iespējams uzzināt ne no grāmatām, ne no interneta, ne no žurnāliem, un bijušo prezidentu, tostarp arī mans pienākums ir ar to dalīties. Zinu, ka tu joprojām brauc arī uz dažādām konferencēm un saietiem: tā arī ir daļa no dzīves? Tā ir daļa no dzīves, jo, pirmkārt, tas bieži vien ir prāta treniņš – ir kāda tēma, kas varbūt tev nav tik tuva.Pieņemsim, Ķīnā savulaik man bija jārunā par pilsētbūvniecību. Nu, ko es zinu par pilsētbūvniecību? Neko! Piezvanu saviem draugiem arhitektiem un saku – man kā prezidentam vajadzīgs īss brīfings, pastāstiet man, lūdzu, kāda ir lietas būtība. Kļūsti izglītotāks, un tad arī savu domu pasaki. Bet svarīgi ir pateikt savu domu. Jo tādus, kas "atskaņo" to, kas jau kaut kur ir pateikts, lielā vērtē netur. (..) "Iekustināt cilvēkus ir samērā grūti" Darīt labu valstij, darīt labu cilvēkiem. Brīvības pieminekļa izgaismošana lielā mērā kļuvusi iespējama, pateicoties tev un tavai neatlaidībai. Vairākus gadus tu biji Brīvības pieminekļa izgaismošanas fonda vadītājs. Bet kas ir nepieciešams, lai iekustinātu arī pārējos? Jo ziedojumu mērķu šobrīd ir tik ļoti daudz. Pacietība, neatlaidība un ļoti skaidra ideja. Jo iekustināt cilvēkus ir samērā grūti – nav tā, ka mēs uzreiz tev sekojam, jo tava ideja ir laba. Parasti tā pirmā atbilde ir – mums tas nav vajadzīgs, "priekš kam" tev tas vajadzīgs, un kāpēc vispār mums tas vajadzīgs – mēs  taču bez tā varam iztikt. Un tad pienāk tā diena, kad visi saka – jā, tas ir vajadzīgs! Tātad tev ir jādarbojas neatlaidīgi, pacietīgi un pat pašvaldības vai valsts iestādes – tad, kad politiķi redz, ka cilvēki darbojas un viņiem kaut kas sanāk, tad arī viņi uzreiz piedalās. Bet, ja tu prasi konkrēti par Brīvības pieminekļa izgaismošanu, tad teikšu tā: tas, kas notika trīs gadu laikā, īstenībā ir brīnums. Jo pēc tam ar daudziem citiem projektiem gājis ļoti grūti. Bet – ideja! Toties tagad ir tik skaisti, vakarā garāmejot. Man prieks! Un visi uztver, ka tā tas vienmēr ir bijis. Jo pie labajiem darbiem jau mēs ātri pierodam.  Toreiz tu teici: "Kad atskārtu, ka piemineklis ir tumsā, nolēmu rīkoties!" Tagad tumsas zonā ir ļoti daudz kas, un tu atkal esi nolēmis pieķerties vienai konkrētai – Laikmetīgās  mākslas muzeja īstenošanai.  Redzi, jākoncentrējas uz kaut ko kaut ļoti konkrētu, uz vienu lietu, un par to ir jāstāsta. Varu pateikt, kāpēc mani interesē tieši Laikmetīgās mākslas muzejs. Mūzikā notiek daudzi skaisti pasaules pirmatskaņojumi, un mums vismaz ir koncertu vietas, ja ne koncertzāles, kurās mēs tos varam dzirdēt. Bet vizuālajā mākslā praktiski nav tādas vietas, par kuru varam teikt – pasaules pirmizstādījums kaut kam, kas radies šodien Latvijā, un te nu mēs to varam redzēt. Un vēl mani aizrāva ideja, ka nedrīkstam palikt vecos muzeja stereotipos – sak, tur ir mākslas darbi, mēs pārdodam biļetes, izīrējam telpas kafejnīcai. Tas ir diezgan vecmodīgi, tas neatbilst mūsdienu laikam. Muzejs ir vieta, kurp vedam savus bērnus, uz kuru iet jauni cilvēki, kuri tur var izpausties, kuri iemācās nebaidīties no tā, ka viņi ir radoši, ka viņi var kaut ko ieraudzīt savādāk vai parādīt savādāk. Muzejs ir templis, kurā mutuļo šodienas radošā doma. Ja mēs to tā uztveram, tad tas ir nenormāli vajadzīgs. "Nenormāli" saku tāpēc, ka normālos apstākļos tam jau sen bija jābūt. Divi starptautiski projekti ir bijuši: pirmais, kam bija jābūt Andrejsalā – pasaulslavenā nīderlandiešu arhitekta Rema Kolhāza projekts. Otrs – sera Deivida Adžeja projektētā ēka Skanstes rajonā, Hanzas ielā… Jā, un atkal mums ir pasaulslavens arhitekts, kurš iedziļinājies tieši Latvijas vidē un konkrētā vietā pēc labākās sirdsapziņas radījis arhitektonisku projektu, un mēs atduramies pret to, ka nepieņemam šo lēmumu... Nepieņemam arī dāvinājumu. Otro, kam bija jābūt gatavam 2021. gada 18. novembrī, ABLV banka vēlējās atdāvināt valstij, bet valsts nepieņēma, jo "projekts nav kristāldzidrs", kā teica kultūras ministrs Nauris Puntulis. Savukārt kolekcija ir bankas īpašums, kas brīdī, kad tiks atklāts Laikmetīgās mākslas muzejs, būtu jāatdāvina valstij. Muzeja nav. Projekts ir pat ļoti kristāldzidrs, bet dāvinātāji varbūt nav tik kristāldzidri mūsu izpratnē šodien. Bet fakts ir tāds, ka cilvēkiem šķiet, ka muzejus rada paši mākslinieki, tāpat kā koncertzāles rada mūziķi. Īstenībā tas tā nav. (..) Lēmumus pieņem politiķi. Visi lielie, skaistie projekti, no kuriem pasaulē visspilgtākais piemērs ir Sidnejas opera – lēmumus par šiem projektiem pieņēmuši drosmīgi politiķi, kas Sidnejas gadījumā saprata, kāda ir šīs operas nozīme Austrālijā. Tāpēc jāsaprot, kāda būtu Laikmetīgās mākslas muzeja nozīme Latvijai un tās nākotnei. Ja esam ļoti daudz sasnieguši ar savu Dziesmu svētku kultūru, mūzikas skolām un mākslas skolām, tad šī soļa iztrūkst. Bet mūsu politiķi jau arī – kamēr vieni nolemj, atnāk nākamie un nobīda malā. Politiķiem vajag ieklausīties cilvēkos – ko cilvēki vēlas. Ja paskatāmies uz lietām pavisam vienkārši: saliek krāsainus zaķīšus Rīgas parkos, un cilvēki ved bērnus, skatās un priecājas. Cilvēkiem vajag kādu estētisku notikumu! Jā, bieži vien tas ir arī kaut kas neestētisks, bet tam nav nozīmes – galvenais ir notikums un brīvība. Nesen biju diskusijā, kur viena kundze teica: strādājam pie tā, lai būtu juridiski definēta brīvība. Tajā brīdī gandrīz palēcos, jo domāju – kas tas tāds? Mēs varam juridiski definēt tiesības, bet brīvību – māksliniecisko, radošo brīvību jūs nevarat definēt! Jo tā ir sajūta, kas ir katrā cilvēkā, katrā māksliniekā. Viņam pašam jājūtas brīvi. Bet kā viņš var justies brīvi, ja redz apkārtējo vidi? Lai rastos viens ģēnijs, lai būtu vēl viena Vija Celmiņš, mums jābūt vismaz tūkstotim cilvēku, kas mēģina radīt jaunu mākslu. Bet tā ir arī izglītības lieta: Laikmetīgās mākslas muzejs kalpotu arī kā izglītības līdzeklis. Jo izpratne par laikmetīgo mākslu cilvēku vidū šobrīd ir ļoti šaura. Bieži vien arī nievājoši slikta, jo ar to nereti asociē vien nesaprotamas instalācijas vai abstrakcionismu, kas, iespējams, ir aizsegs ideju trūkumam. Tieši izglītība un regulārs mākslas patēriņš varētu šo situāciju glābt. Muzejs tam lieti noderētu. Visa laikmetīgā māksla jau nav tā vērta, lai to saprastu un par to priecātos. Tas arī ir fakts. Bet ir ļoti daudz cilvēku, kuri saka – es to īsti neizprotu, bet saprotu, ka muzejs ir vajadzīgs. Tātad ir cilvēki, kuri domā sabiedriskās kategorijās. Katrā pilsētā, kur ir modernās mākslas muzejs, es to apmeklēju – vienkārši mani interesē, kā tas tur notiek. Un vienmēr tajos kaut ko atrodu – kaut ko, kas varbūt būs paliekošs. Jo jābūt arī reālistiem: skaistajā impresionisma glezniecībā, par ko mēs jūsmojam, bija arī daudz vāju mākslinieku, bet tie kaut kur pazuda – palika tikai tie, kas tiešām bija ļoti vērtīgi un pārlaicīgi.  Kā visās lietās!  Jā, bet mēs dzīvojam šodienai, un mums jāsaprot, ka visu laiku nevarēsim rādīt Alberta ielas jūgendstilu, sakot, cik mēs esam izglītoti, kulturāli cilvēki, cik skaista ir mūsu pilsēta un valsts, kurā ir patīkami atrasties. Mums ir kaut kas jārada arī šodien. "Visu laiku kaut ko pielāgot, pārveidot – tā ir patērētāja domāšana" Tu pieminēji Sidnejas operu, kas, protams, ir arhitektūras ikona. Šobrīd tiek runāts par "New Bauhaus" principu – izmantot jau esošās celtnes jaunai funkcionalitātei. Mans principiālais uzstādījums – kāpēc mums vajag kaut ko pielāgot?! Mums vajag kaut ko jaunu, kas raksturīgs tieši šim gadsimtam, konkrētajai desmitgadei. Jo tad, ja radīsim kaut ko jaunu, šī mūsu laika iezīme paliks simtiem gadu – ja mēs to izdarīsim veiksmīgi, protams. Bet kaut ko visu laiku pielāgot, pārveidot – tā ir tāda patērētāja domāšana, tā nav vīzijas domāšana. Es vienmēr saku, ka mūsu Rīgai vajadzīgs mērs, kas ir rīdzinieks un kurš mīl Rīgu, nevis vienkārši vietas izpildītājs, kurš aizpilda šo vietu.  To varam teikt par daudzām amatpersonām. Mums ir vajadzīgi cilvēki, kuri deg par konkrētajām lietām un kas saprot, ka tieši vide pilsētā ir tā, kas pievelk (vai nepievelk) cilvēkus, kur vietējie jūtas īpaši labi, kuru viesi nāk un apbrīno. Mums jāspēj atkārtot tās Rīgas veiksme, kas bija pirms Pirmā pasaules kara, tātad 19. gadsimta beigas, 20. gadsimta sākums. Ja nezinām, ko un kā darīt, paskatāmies, ko darīja Armitsteds (Džordžs Armitsteds (1847-1912) – inženieris, rūpnieks, Rīgas pilsētas galva laikā no 1901. līdz 1912. gadam – red.) un kā viņš to darīja. Esam saņēmuši viņa mantojumu. Bet ko mēs atstāsim mantojumā? Ko par mums padomās mūsu bērni? Tā ir ļoti svarīga lieta, jo pilsētvide un kultūrvide ir galvenās, nevis, piedodiet, labs restorāns. Esam diezgan loģiski nonākuši līdz vēl vienai trūkstošai vietai Rīgas kartē – pie koncertzāles. Šobrīd pēdējā nodaļa šajā milzīgi garajā eposā ir Rīgas filharmonija Kongresu namā. Kāds ir tavs viedoklis par šo izvēli? Mums jau bija ideja par bijušās LPSR Komunistiskās partijas Centrālkomitejas mājas pārbūvēšanu. Tagad atkal grasāmies kaut ko pārbūvēt. Bet tā nebūs jaunā arhitektūra! Pat ja sasniegsim akustiskās prasības, tā nekad nebūs jaunā arhitektūra. Nekad nevarēsim pateikt, ka mēs, 21. gadsimta rīdzinieki, esam to uzbūvējuši. Tāpēc man vienmēr kļūst skumji, kad atceros, kā pazuda ideja par unikālo celtni uz AB dambja. Vienmēr tas muļķīgais arguments – mums nav naudas, tas ir par dārgu. Nacionālajai kultūras celtnei nedrīkst taupīt! Mums ir jāparāda, ka atradīsim pēdējo kapeiku, varbūt ēdīsim ļoti pieticīgi, dzīvosim ļoti pieticīgi, brauksim pieticīgās mašīnās, bet kultūras celtne, kas parādīs mūs kā nāciju, būs! Un tā būs efektīga! Arhitektūru nevajag novērtēt par zemu. Jo tā pati Sidnejas opera – īstenībā man bija pārsteigums, ka tur apmēram ir tikai divas trīs operizrādes mēnesī. Austrālijā ir 20 miljoni iedzīvotāju, tā ir ļoti plaša teritorija, piesaistīt lielas zvaigznes no visas pasaules arī ir tā, kā ir, un viņi faktiski eksponē šo namu kā arhitektūras brīnumu. Arhitektūru kā mākslu. Jo pati celtne ir kaut kas. Un visa pasaule zina, kas ir Sidnejas opera. Kāpēc latviešiem nav šo ambīciju? Mums ir ambīcijas par basketbolu, mums ir ambīcijas par hokeju, bet kāpēc mums nav ambīciju par kultūrceltnēm?!  "Nevajag nicināt kultūru, ja tai ir kultūras vērtība" Ir vēl viens jautājums, kuru gribu tev pavaicāt – par krievu kultūru. Nav šaubu, ka tā ir būtiska pasaules kultūras – īpaši jau mūzikas – daļa, ar kuru lielā mērā saaudzis arī mūsu reģions. Cik tālu vai dziļi vajadzētu ietiekties atteikšanās kultūrai? Vai to attiecinām uz padomju laiku, atsevišķiem politiski iekrāsotiem darbiem, un kā ar mūziķiem un viņu attieksmes paušanu vai nepaušanu? Pirmkārt, tajā brīdī, kad kādā vietā sāk dedzināt grāmatas, iznīcināt pārtiku vai rediģēt kultūru, dalot to "labajā" un "sliktajā", it sevišķi gadījumā, ja tā ir pagājušo gadsimtu kultūra – tas nav labs rādītājs par to, kas notiek cilvēku galvās. Jo kultūra tomēr ir universāla. Protams, tā vienmēr tiek izmantota arī politiskiem mērķiem – kaut kas tiek izcelts, jo arī paši mākslinieki, kas radījuši šo kultūru, nereti bijušas ļoti pretrunīgas personības. Es varbūt šobrīd piebremzētu ar tās popularizēšanu, bet teikt, ka mēs nespēlēsim Čaikovski – tas vienkārši ir muļķīgi. Tas nav kulturāli. Tas, ka Krievijā rodas pseidokultūra, un arī Padomju Savienībā bija pseidokultūra – no tās gan vajag norobežoties pilnīgi un galīgi. Jo šī kultūra radīja to monstru, kas šobrīd ir agresīvā, militarizētā Krievija. Bet izslēgt komponistus un rakstniekus, kuri 19. gadsimtā rakstīja pasaules humānismā un arī cilvēka psihes izpratnē balstītus darbus – tas ir muļķīgi. Tas būtu apmēram tā, ja mēs sāktu atteikties no Korāna vai no Bībeles, sakot, ka šī nu gan ir slikta grāmata. Tā nedrīkst. Tā ir vēsturiskajā kultūrā balstīta pieredze, tie ir kultūrslāņi, kas klājušies. Mēs varam uzlikt "stop" darbiem, kas radušies, sākot no 1917. gada un Lielās oktobra revolūcijas, no kura sākās visas šausmas un vēl joprojām turpinās. Un ja vēl paskatāmies, cik daudzi no krievu komponistiem dzīvojuši Amerikā, nevis Krievijā... Nevajag dedzināt grāmatas, nevajag mest ārā pārtiku un nevajag nicināt kultūru, ja tai ir kultūras vērtība! Situācijas jau ir ļoti dažādas: arī šobrīd pasaulē uz vienas skatuves uzstājas gan krievu mākslinieki, gan ukraiņi. Tas viss ir emocionāls jautājums, kas atkarīgs no tā, cik katrs konkrētais cilvēks ir saistīts ar karu. Tas, ka karš ir vājprāts, un šo vājprātu uzsāka Krievija un tā ir jāaptur nevis uz īsu brīdi, bet uz visiem laikiem, par to neviens nešaubās. Bet ir daudzas citas lietas, ar kurām mēs varam daudz efektīvāk iedarboties, nevis teikt – nespēlēsim Čaikovski. "Valsts apbalvojumus dodam par maz" Ir lietas, kuras cilvēkiem ir svarīgas, un viena no tādām lietām ir pateicība. Triju Zvaigžņu ordenis: tu pats esi tā ieguvējs, un esi darbojies arī Ordeņu kapitulā. Arī pati esmu Ordeņu kapitulā un būšu arī tā jaunajā sasaukumā, tāpēc man dažreiz bijis ļoti skumīgi, ja saka, ka ordeņus dala pa labi un pa kreisi. Parasti gan to saka tie, kuri ordeni nav saņēmuši. Bet mēs taču ļoti labi zinām, cik ļoti laimīgi ir tie cilvēki – un viņu nav nemaz tik daudz –, kuri šo ordeni saņem. Jo tā ir valsts pateicība par labu darbu. Visi cilvēki alkst atzinības. Jā, visi cilvēki, kuri godprātīgi strādā, zina, ka viņi labi strādā, bet, ja kāds no malas pasaka – jūs labi strādājat, paldies jums par to! – viņi jūtas emocionāli un arī valstiski piepildīti. Runājot par skaitu – tam nav nozīmes. Šie cilvēki ir jāierauga! Joprojām uzskatu, ka valsts apbalvojumus dodam par maz. (..) Un tas bēdīgākais – cilvēki varētu daudz vairāk pamanīt tos, kuri ir pelnījuši! Jo ordenim taču kādu izvirza apkārtējie cilvēki. Es arī tagad nonāku tādās situācijās... Piemēram, cilvēks vienā darbavietā strādā četrdesmit gadu. Šis cilvēks ir novērtējams! Viņš ir bijis uzticīgs, viņš ir godprātīgi strādājis. Viņš ir redzējis savu vietu mūsu valstī, mūsu dzīvē. Viņš ir pelnījis valsts apbalvojumu. Šādus cilvēkus vajadzētu vairāk pamanīt. Jo priekšnieks priekšnieku dzen, priekšnieks priekšnieku izvirza, bet daudz svarīgāki ir cilvēki, kurus ikdienā nepamanām. Atceros, kad apbalvojām vienu sētnieku – un tieši par darbu visa mūža garumā, ja nemaldos, tie bija piecdesmit gadi –, visi uzreiz: bet mums vēl ir daudz labu sētnieku!" Nu, lūdzu – atrodiet viņus, parādiet! Mums jāpaskatās sev apkārt, lai uzticētos viens otram, lai redzētu, cik esam spēcīga tauta. Bet bieži vien mēs nokavējam. Jo visiem liekas, ka ordenis – tas ir tad, kad tu aizej pensijā. Tad tev iedod ordeni. Nē! Ordeni esi pelnījis arī tad, ja esi izdarījis kaut ko ļoti lielu, būtisku... Šobrīd būs jautājums par hokejistiem, kuri izcīnīja trešo vietu pasaulē: nevajag gaidīt, kamēr viņi aizies pensijā! Bet uzreiz parādās kādi citādi piegājieni – jā, bet ir daudzi cilvēki, kas ar to strādāja, un beigu beigās varbūt būs 20 spēlētāju un 40 funkcionāri… Jāsaprot taču, kas ir galvenais šajā panākumā, un tie ir spēlētāji un treneri. Pēdējos trīs vakarus esam pavadījuši dažādos teātros – gan Jaunajā Rīgas teātrī, gan Nacionālajā,  gan Dailē, apmeklējot sezonas pirmizrādes. Kāds ir tavs viedoklis par redzēto? Ir ļoti interesanti, ko katrs teātris ir izdomājis – kāda būs tā izrāde, ko viņi vēlas parādīt skatītājiem, lai sezonas laikā cilvēki nāktu uz izrādēm. Bija ļoti dažādi, un tas arī bija tas labākais – ka bija ļoti dažādas izrādes par ļoti dažādām tēmām. Tāpēc novēlētu visiem teātriem tā turpināt un nebaidīties no tā, ka jūs kādreiz kritizē – par to kritiķiem algu maksā. Bet fakts ir tāds, ka tā ir daļa no mūsu kultūras, no mūsu dzīves. Gribu, lai mūsu dzīve būtu arvien labāka, gaišāka. Un lai mūzikā pēc iespējas vairāk būtu mistērijas. "Prāta loģika bieži vien mūs aizved bīstamos neceļos"  Tu esi cilvēks ar "zaļajiem pirkstiņiem". Tev ir vairākas siltumnīcas, kurās aug vīnogas un tomāti, un tev ir fantastisks hortenziju, rožu un peoniju dārzs. Kas ir tas, kāpēc tu to dari? Atslēgvārds ir harmonija. Piemēram, Bahs mūzikā ir tas, kas mani kaut kādā veidā harmonizē un paceļ tādā stāvoklī, ka šķiet – es lidoju! Šeit tā ir daba – iespēja vērot, spēja nedaudz ietekmēt, kaut arī spēja ietekmēt dabu – tā īstenībā ir ilūzija. Tas nekad nebūs iespējams, jo daba vienmēr ietekmēs mūs. Austrālijas aborigēnu dzīves princips – nevis  zeme pieder mums, bet mēs piederam zemei. Šovasar, piemēram, pievedu mazbērnu pie rozes un saku – paskaties, vai tā smaržo vai nesmaržo? Un viņš saka – jā, smaržo pēc ziepēm! (smejas) Un tad es saku – tās ziepes smaržu ir ieguvušas no šīs rozes. Urbanizācija un dzīvošana pilsētvidē nu jau vairākās paaudzēs ir bīstama, jo rada to, ka prāts ņem virsroku pār saprātu. Latviešiem ir tā privilēģija, ka dabas gēni ir gandrīz visās ģimenēs, un mūsu saprātam būtu jāņem virsroka pār prātu, jo ar prātu var izdarīt TĀDAS muļķības un TĀDU ļaunumu gan sabiedrībai, gan nākotnei, gan mūsu bērniem, gan planētai kopā! Dabā viss ir tā, kā tam jābūt – loģiski. Tā ir dabas loģika. Bet prāta loģika bieži vien mūs aizved bīstamos neceļos.  Septembris ir dzejas mēnesis. Tev ir kāds dzejolis kabatā? Man ir trīs mantras, no kurām divas gan nav dzeja. Tā ir Tēvreize, kas nav dzejolis, bet kurā ir ļoti piesātināts teksts. Otra mantra ir [Džona] Kenedija runa viņa inaugurācijai, kas ir ļoti gudrs teksts – vienmēr pie tā atgriežos. Bet viens teksts, ko man iedzina skolā un kas gan ir dzeja, ir Šekspīrs: "Būt vai nebūt – tāds ir jautājums. Kas prāta cienīgāk – vai paciest tūkstoš bultu, ko sūta ļaunais liktenis, vai pacelt ieročus pret posta jūru, un, pretim stāvot, izbeigt to?" Tas ir mans brīvais tulkojums, jo īsti nepatīk tas īstais tulkojums – man liekas, ka nav īsti šekspīriski precīzi. Tas arī ir viens ļoti pielādēts teksts, ko esam primitivizējuši līdz "Būt vai nebūt". Daudz svarīgāks ir nākošais jautājums: "Kas prāta cienīgāk…" Saruna drīzumā būs lasāma arī portālā lsm.lv. 

Jauns vārds Latvijas dzejā - šā gada Dzejas dienu balvai nominēta jaunā dzejniece Linda Gabarajeva. Kultūras rondo iepazīstamies ar viņu tuvāk un skan arī dzejoļi no balvai nominētā krājuma "Apļi". Linda Gabarajeva sarunā atklāj, ka parasti pieraksta pirmo rindu, jo ir sajūta, ka vārdi īsti nenāk no pašas. "Tā ir dāvanas sajūta - o, kādi interesanti vārdi man ienāca prātā. To es vienmēr pierakstu," bilst Linda Gabarajeva. "Parasti tā ir pirmā rinda, viņa kaut kā noformulējas man prātā. Tas nav mērķtiecīgi. Svarīgi, ka neesmu stresā un es tajā brīdī neko īpaši nedaru. Bet tas, kurā brīdī tā rinda noformulējas man prātā, it kā nav atkarīgs no manis. Kad tā rinda ir, tad vai nu tajā pašā brīdī vai vēlāk, reizēm pat vairākus mēnešus vēlāk, ir bijis pat kādus gadus vēlāk, tad pārējais teksts. To jau es apzinātāk būvēju, raugoties no pirmās rindas," stāsta Linda Gabarajeva. Savulaik Linda Gabarajeva vēlējusies kļūt par ilustratori, lai arī turpina studijas Mākslas akadēmijā, pēdējo gadu laikā sapratusi, ka zīmēšana ir vairāk sirdij, ka ir grūti uz to raudzīties profesionāli. "Ar tekstu es varu strādāt ļoti aukstasinīgi, man viegli ir pieņemt labojumus, man viegli ir pašai rediģēt. Ar zīmējumiem ir vairāk mīļa sajūta, ka tie ir mani mazie draudziņi," atklāj Linda Gabarajeva. Izvēli pievērsties tieši dzejai Linda Gabarajeva pamato ar to, ka no visām mākslām dzeja viņai ir vissvarīgākā.  "Mākslas akadēmijā vienā brīdī sapratu, ka viss, ko man stāsta par vizuālo mākslu, es to saprotu, bet saprotu par tekstu. Tad es arī sapratu, ka primāri lasu, ne skatos vizuāli," Linda Gabarajeva. Dzejas dienas viņai ir svarīgs pasākums ne tikai tāpēc, ka lasījumos skan dzeja, bet šajā laikā arī labi rakstās. Lindas Gabarajevas debijas dzejas krājumu "Apļi" izdevis apgāds "Neputns". Krājuma redaktors ir Artis Ostups. Ilustrācijas veidojis Aigars Opincānsm, bet dizainu Anta Pence. Linda Gabarajeva ir dzejniece, publicējusies žurnālos "Strāva", "Žoklis", "Domuzīme" un interneta žurnālos "Punctum" un "Satori". No angļu valodas atdzejojusi H. D., Edgaru Lī Māstersu un Kristīnu Roseti. Raksta arī publicistiku un īsprozu. Dzejas dienu balvai dzejas nominācijā izvirzīti Linda Gabarajeva, Marts Pujāts un Ilmārs Šlāpins, savukārt atdzejas nominācijā izvirzīti Raimonds Ķirķis, Māra Poļakova, Ingmāra Balode, Jānis Elsbergs un Māris Salējs, kā arī Pēteris Pildegovičs. Laureātu paziņošana un apbalvošana norisināsies festivāla "Dzejas dienas 2023" noslēgumā – 14. septembrī pulksten 18.30 mākslas centrā "Noass". Pasākumā dzeju lasīs nominētie autori un izskanēs grupas "Chairmen" koncerts.

Dažas valstis ir noteikušas stingru regulējumu dažādu augu ievešanai. Tam ir savs pamats, jo, atgriežoties no ceļojuma no kādas eksotiskas zemes, varam atvest kaitēkļus un slimības, kas apdraud ne vien vidi, bet arī ekonomiku. Kāpēc tā un cik svarīga ir izpratne par augu veselību un tās saistību ar mūsu ikdienas dzīvi, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Valsts augu aizsardzības dienesta Augu karantīnas departamenta direktore Gunita Šķupele, Pārtikas un veterinārā dienesta Robežkontroles departamenta direktores vietniece fitosanitārās robežkontroles jomā Kristīna Romanova un biedrības "Latvijas dārznieks" eksperte Mārīte Gailīte. Kampaņa "Augu veselība - dzīvībai" pirmo reizi notiek visā Eiropas Savienībā. Tajā iesaistījušās 12 valstis. Kampaņas mērķis ir izglītot cilvēkus par augu veselību - kas tā ir kā tā var ietekmēt mūsu dzīvi. Pirmām kārtām, izglītot ceļotājus, kas dodas ārpus Eiropas, par to, kādu postu var izdarīt augi, ja tos ieved no trešajām valstīm nepārbaudītus. Slimības, ko var ievest, ir postošas un dažkārt Latvijā un arī Eiropas Savienībā nemaz nav sastopamas.  "Ja runājam par augu veselību, vajag saprast, ka tās nav tikai vaboles vai kukaiņi, tās ir arī sēnes, baktērijas, nemetodes - niecīgas, sīkas radībiņas, kas var nodarīt lielu postu augiem," skaidro Gunita Šķupele. "Parasti šie kaitīgie organismi nav redzami. Pēc kāda laika iedzīvojas, pēc gadiem 5-7 vai vairāk redzam postu." "Augu veselība ir svarīga ne tikai pašiem augiem, bet arī cilvēkiem, jo mēs augus ēdam, augi ir tas, ko mēs elpojam, 80% skābekli ražo augi. Mums jābūt ļoti uzmanīgiem un jārūpējas par augu veselību. It sevišķi par tādiem organiskiem, ko speciālisti sauc par karantīnas organismiem, tie ir organismi, kas valstī nav, var nodarīt lielu postu ekonomikai, augiem, parkiem. Ar parastām metodēm, kā ar augu aizsardzības līdzekļiem ar viņiem nevar cīnīties. Tāpēc augu aizsardzības dienesta inspektori pievērš uzmanību, lai būtu droši, ka pie mums šādu organismu nav, mums būs ko ēst arī nākotnē un arī bioloģiskā daudzveidība saglabāsies," turpina Gunita Šķupele.

“Gadiem vērojot savus pacientus, apzinos – man ir būtiski, lai viņu pēcopērācijas periods  ritētu bez infekciju riska, sarežģījumiem un sāpes šajā laikā tiktu maksimāli mazinātas,” tā šī podkāsta sarunu bidrs Juris Brūklis ORTO Klīnikas traumatolgs, ortopēds, pēdas ķirurgs  “Tādēļ labu laiku biju saudzīgākas pēdas ķirurģijas tehnikas meklējumos. Un nonācu līdz mazinvazīvajai pēdas ķirurģijai.” Pašreiz ORTO Klīnikā greizā īkšķa deformācijas (hallux valgus) un āmurveida deformācijas (pēdas pirkstu deformācija) kā arī daudzus posmus citu pēdas operāciju ietvaros veic minimāli traumējot veselos audus – mazinvazīvā tehnikā. Vaļēju griezienu vietā, operāciju veic caur nelieliem dūrienveida griezieniem, tā ievērojami saudzējot veselos audus un padarot cilvēkam rehabilitācijas laiku vieglāku. Juris Brūklis ir pārliecināts – mazinvazīvā ķirurģija ir pēdas ķirurģijas nākotne.Klasiskās pēdas ķirurģijas (vaļējs grieziens) salīdzinājums ar mazinvazīvo Klasiskā pēdas ķirurģija ar vaļēju griezienu    Mazinvazīvā pēdas ķirurģija • Brūce – 5 -7 cm                                                              • Brūce 2 – 3  0.5 cm dūrieni (mazāk sāp                                                                                                          pēc operācijas) • Vaļēji griezieni pēdā slikti dzīst                           • Mazie dūrienveida griezieni dzīst labi• Brūces dzīšana palielina komplikāciju             • Minimāls komplikāciju risksrisku      • Parasti liek skrūves/implantus                             •  Vairumā gadījumu nav jāliek                                                                                                                                 skrūves/implanti • Garāks narkozes laiks                                                • Narkozes laiks īsāks • Augstāks infekciju risks                                            • Minimāls infekciju risks 

Gadu no gada maijā Latvijā sāk strauji pieaugt ceļu satiksmes negadījumu un tajos cietušo skaits. To skaits turpina augt līdz august beigām un tad sāk lēnītēm kristies līdz decembrim. Vai pie vainas ir ceļu satiksmes noteikumu pārkāpšana un pārgalvīga braukšana? Ne tikai! Par citiem apstākļiem, kas vasaras periodā padara satiksmi bīstamu tās dalībniekiem, raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta Ceļu satiksmes drošības direkcijas Tehniskā departamenta direktors Jānis Liepiņš un satiksmes drošības eksperts, motobraucējs Oskars Irbītis. Oskars Irbītis apstiprina, ka maijā tiešām pieaug ceļu satiksmes negadījumus skaits, jo pieaug arī satiksmes intensitāte. "Kad parādās siltais laiks un šogad tas ir iestājies jau aprīlī, līdz ar to uz ceļa parādās daudz vairāk velosipēdu, daudz vairāk motociklu, mopēdu. Satiksme kļūst intensīvāka. Un, ko varam novērot arī Rīgā, sākas arī intensīva ceļu remontu sezona," norāda Oskars Irbītis. "Līdz ar to satiksmes intensitāte atsevišķos posmos palielinās, atsevišķās vietā tiek izmainīta satiksmes organizācija, ne visi to ir pamanījuši. Visi šie faktori kopā veicina ceļu satiksmes negadījumu skaita pieaugumu." Tas būtiski palielina sīko negadījumu skaitu. Irbītis norāda, ka lielos negadījumus veicina arī netīrītie ceļi pēc ziemas sezonas. "Šogad,  analizējot negadījumus, un diemžēl arī jāsaka, ka motociklistu saimē jau ir divi bojāgājušie, tas uzskatāms par lielu skaitu tik agri sezonā, viens no kritiena sekmējošiem faktoriem bijis nenotīrīts ceļš. Smiltis un cilvēks nav laikus novērtējis bīstamību. Iebraucis smilšanajā zonā, mēģinājis veikt manevru un kritis. Pavasarī motociklistiem jābūt uzmanīgiem. Ceļi, kas tiek notīrīti, kļūst drošāki," atzīst Irbītis. Atsaucoties uz paša veiktu pētījumu, Irbītis norāda, ka viena no bīstamākajām lietām motociklistiem ir bedrīšu lāpīšana. Vietās, kur lāpa bedrītes, uz ceļa paliek akmentiņi, kas darbojas kā gultņu bumbiņas, it sevišķi, ja tas ir pagriezienā, motocikls vienkārši izslīd un krīt. Jānis Liepiņš piekrīt, ka, ziemas sezonai beidzoties, bīstamību uz ceļiem palielina netīrītie ceļi pēc ziemas. "Bet savā ziņā cilvēka īpašību paradums - ziemas periodā tu pieradi būt ne tik uzmanīgs pret pārējiem ceļu satiksmes dalībniekiem, kad iestājās pavasaris, cilvēki raujas ārā no pierastās vides, tajā brīdī ir svarīgākais... Mums bija kampaņa "Skaties divreiz!". Es teiktu skaties četrreiz, nevis divreiz, jo tagad ir gan velosipēdisti, gan gājēji, gan ar skrejriteņiem brauc. Mikromobilitātes kustība siltajā laikā ir strauji pieaugusi. To arī var just, autovadītājiem griežoties pa labi, kur ir izveidoti veloceliņi, tur ir diezgan intensīvi. Brīžam ir jāpadomā, kad tiksi pāri veloceliņam, lai brauktu tālāk, nekā varētu droši šo šķērsot," atzīst Jānis Liepiņš. Viņš norāda, ka satiksmē šobrīd pavasarī, kad visi tās dalībnieki cits pie cita vēl nav pieraduši, ir svarīgā savstarpēja sapratne. "Tas ir rāvējslēdzēja princips. Nevar tikai viens uz ceļa kaut ko ievērot, jāievēro abām pusēm mazliet cieņa vienam pret otru, tad satiksme būs viennozīmīgi drošāka un labāk," uzskata Jānis Liepiņš.  

Katram cilvēkam būtu jāpiedzīvo cienīgas vecumdienas. Dažos gadījumos tas prasa vairāk rūpju un tad var gadīties, ka nepieciešams pansionāts. Kā saņemt šādu pakalpojumu un ko vajadzētu zināt tuviniekiem, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Rīgas domes Labklājības departamenta Sociālo pakalpojumu administrēšanas nodaļas pilngadīgām personām galvenā speciāliste - eksperte Ludmila Ozola, privātā pansionāta "Rūre" vadītājs Kristiāns Dāvis, pašvaldības pansionāta "Mežciems" direktore Solvita Rudoviča. Sazināmies ar Liepājas Sociālā dienesta direktori Diānu Meijeri. Ierakstā stāsts par to, kā darbojas sociālās aprūpes centrs Aizkraukles novadā. Sociālās aprūpes centrs "Nereta" atrodas Aizkraukles novadā, 4 km no Lietuvas robežas. Divstāvu ēkā savulaik bija Aizkraukles slimnīcas filiāle, bet pirms 14 gadiem tika izveidots sociālās aprūpes centrs. Sākumā tajā bija 15 iemītnieki, tagad - 34, bet gada beigās to skaits varētu sasniegt 50. "Stereotipi jālauž," uzskata Solvita Rudoviča. "Kādam nonākšana aprūpes centrā ir labākais, kas var būt. Tā arī dzirdam no saviem iemītniekiem. Viņi arī tā saka - labākais man pēdējos gados ir tas, ka te nonācu. Viens otrs pat saka, jā, mani atveda es nevarēju neko, man ir draugi, dažādas iespējas." "Mēs visi novecojam, tas liek raudzīties uz to, ka šādi pakalpojumi senioriem jāattīsta vairāk, jo ir daudzveidīgāki un interesantāki, arvien vairāk ienāk privātie pakalpojumu sniedzēji, jo katrs var piedāvāt savu, ar kaut ko piesaistīt un parādīt, ka tiešām neesam nabagmājas, ka esam vieta, kur cilvēks var justies droši, var justies aprūpēts," turpina Solvita Rudoviča. "Arī piederīgie var turpināt darīt to, ko iesākuši. Var turpināt strādāt un rūpēties par savām ģimenēm. (..) Jādara viss, lai lauztu vecos stereotipus." Rīgā var pretendēt uz vietu pansionātā var, ja cilvēks ir pensijas vecuma persona vai 1. vai 2. grupas invaliditāte. Diāna Meijere atzīst, ka pakalpojums ir ļoti pieprasīts, jo sabiedrība strauji noveco. Tas nepieciešams cilvēkiem, kas sasnieguši cienījamu vecumu, kā arī tiem, kam ir kādas slimības dēļ iestājusies invaliditāte. Liepājā pakalpojumu nodrošina seši aprūpes centri. Runājot par nozari un pakalpojuma nodrošināšanu Diāna Meijere atzīst, ka finansējums vienmēr ir nepietiekams. "Šobrīd būtiskākā problēma, ar ko saskaras sociālais dienests, ir tas, ka nevar saņemt līdzfinansējumu no apgādniekiem. Tā ir būtiska problēma, kur saredzam risinājumu valstiskā līmenī, nepieciešams iesaistīties gan valstij, gan pašvaldībai un meklēt risinājumus, jo pašvaldību kapacitāte nevar nodrošināt visiem klientiem, kuriem nepieciešams pansionāta pakalpojums, finansiāli to nespēj samaksāt. Problēma ir tā, ka ka arī apgādniekiem ne vienmēr ir šādas finanšu iespējas, lai pakalpojumu saviem vecākiem apmaksātu. Līdz ar to būtu ļoti noderīga valsts iesaiste šo jautājumu risināšanā. Pašvaldību kapacitāte to nevar nodrošināt." Primāri pansionāta pakalpojumus nodrošina vientuļiem senioriem un senioriem, kuru apgādniekiem ir zemi ienākumi. Bet pakalpojums ir nepieciešams cilvēkiem ar dažādiem ienākumiem. Visbiežāk tuvinieki nevēršas pēc pansionāta pakalpojuma, kamēr vien saviem spēkiem var nodrošināt atbalstu un palīdzību savam senioram," atzīst Diāna Meijere. "Kad pakalpojums nepieciešams, uzraudzība nepieciešama 24 stundas diennaktī, tas ir apgrūtinoši visiem ģimenes locekļiem, tad kā pēdējo variantu viņi izvēlas ilgstošo sociālās aprūpes pakalpojumu. Vienmēr ir pirms tam pakalpojums aprūpe mājās, vai īslaicīgās sociālās aprūpes pakalpojums, ko varam piedāvāt. Tuvinieki dažkārt atpūšas mēnesi, divus, trīs, izmanto īslaicīgās sociālās aprūpes pakalpojumu, viņi atpūtušies un paņem senioru atpakaļ mājās. Dažkārt veselības stāvokļa dēļ vai ģimenes stāvokļa dēļ tas nav iespējams. Tas ir ļoti individuāli, bet mēs saredzam, ka tas ir galējais un pēdējais pakalpojums, kad visi citi izsmelti."    

2022. gada nogalē ar Covid-19 saslimušo cilvēku skaits Latvijā samazinājās gandrīz par 40%, bet sars cov2 vietu ieņēmuši citi vīrusi, kas turpina pārbaudīt mūsu imūnsistēmas spēju tiem pretoties. Vai šajā ziemas sezonā apkārt klejojošu vīrusu ir vairāk nekā iepriekšējos gados, raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē Rīgas Stradiņa universitātes profesore, Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas Ģimenes vakcinācijas centra vadītāja, Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētāja Dace Zavadska un ģimenes ārste Sandra Gintere. Aktuālo situāciju raksturo Nacionālā veselības dienesta Rīgas nodaļas vadītāja Renāte Neimane, Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidente Sarmīte Veide un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta ārste no no Ģimenes ārstu konsultatīvā tālruņa Rita Dobriņina. Viņas arī skaidro, kā rīkoties, sajūtot pirmās saslimšanas pazīmes. Savkārt Farmaceitiskās aprūpes asociācijas vadītāja Kristīne Jučkoviča skaidro, kāda ir šobrīd medikamentu pieejamība aptiekās. "Tas, kas notiek Latvijā, vienlaicīgi cirkulējot daudz dažādiem vīrusiem, mēs neesam izņēmums. Ļoti līdzīgi ir visās Eiropas valstīs un ne tikai Eiropā, arī citur rietumu pasaulē. To, ka gripa nāks un būs smaga, mēs zinājām. Mēs arī brīdinājām sabiedrību un kolēģus. To mēs no dienvidu puslodes redzējām. Arī to, ka tik ļoti daudz slimo bērni. Arī hospitalizācijas pieauga. Tam nevajadzēja mūs pārsteigt nesagatavotus, jo mēs to zinājām," situāciju saslimstības ziņā skaidro Dace Zavadska. "Tie pārējie vīrusi, tas nav nekas neparasts. Tas ir loģisks iznākums tam, ka mēs divus gadus, piemēram, trīs gripas sezonas staigājām maskās, izolējāmies, katrs sēdējām savās mājās, viens ar otru netikāmies. Tagad mēs šo, ko joprojām spītīgi sauc par "imūno parādu" atmaksājam. Tas ir normāli, par to nevajadzētu krist panikā, vajadzētu saprāta robežās tam iziet cauri, neieslēdzot mehānismus, kas, cenšoties mūs izolēt, tādējādi vēl pagarinot šo efektu. Protams, ir daudz dažādas sazvērestības teorijas, ka to ir radījis Covid, izmainījis cilvēka imūno sistēmu un viņa atbildes, tās ir pilnīgas muļķības. (..) Tas ir loģisks iznākums, kaut kādā mērā par to domājām, ka tā tas pēc tam būs un tagad mēs to redzam." Ģimenes ārste Sandra Gintere atgādina, ka ļoti būtiska nozīme ir šķidruma lietošanai saaukstēšanās periodā. Ne tikai maziem bērniem, bet arī senioriem, kas ļoti grēko ar šķidruma uzņemšanu.  "Ieteiktu, ne uzreiz divus, trīs litrus izdzert, bet ļoti labi ir sākt vairāk nekā parasti. Tieši saslimšanas gadījumos, kad ir milzīga temperatūra, kad zaudējam pastiprināti šķidrumu, tad noteikti ir jāuzņem papildus šķidrums," norāda Sandra Gintere. Bērnus viņa mudina zīmēt krūzītes, lai zinātu, cik daudz šķidruma izdzer. Arī senioriem jautā, cik krūzītes šķidruma izdzer - vienu vai vismaz trīs.  Un vēl atgādinājums par kafiju. "Parasti domā - es jau izdzeru lielu krūzi kafijas, es uzņēmu šķidrumu. Kafija ir viegls urīndzenošs līdzeklis, ar to arī vairāk zaudējam šķidrumu, nevis uzņemam. Ja dzeram kafiju, jārēķinās, ka vēl ir jāuzņem šķidrums," bilst Sandra Gintere.  

Šī saruna noderēs, ja tev ir svarīga sava brīvība un ja tev patīk, ka tava enerģija ir tavā rīcībā, nevis ir kaut kur nobloķēta. Piedošana tiem, kuri mums ir kaut ko nodarījuši vai nav kaut ko iedevuši, atbrīvo mūs pašus no apgrūtinošas slodzes.Parasti mēs uz piedošanu skatāmies kā uz pakalpojumu otram, bet patiesībā tā ir dāvana sev. Spēja piedot mums palīdz būt laimīgākiem, brīvākiem, veselākiem. Šajā sarunā Kaspars Simanovičs pastāsta, ko mēs varam, darīt, lai mums izdotos piedot citiem.Šī ir 4. saruna ar teologu Kasparu Simanoviču, kurš ir neoētiskās veselības kopienas “Elizeja” līdzdibinātājs.Mūsu pirmā saruna bija par cilvēkiem ar atkarībām,  otrā – par cilvēkiem, kuriem ir apgrūtinošas attiecības ar atkarīgiem cilvēkiem jeb līdzatkarību. un trešā par veselīgu pašapziņu.Kaspars Simanovičs ir autors grāmatai“Dienas līdzsvars. Mūžsena gudrība šodienas skatījumā”.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:6:29 Kāda ir saistība piedošanai ar mūsu enerģijas rezervēm11:02 Iemesli, kuru dēļ ir vērts iet piedošanas ceļu16:29 “Piedot nenozīmē aizmirst”26:16 Indikatori, kas norāda, ka cilvēks, pats to neapzinoties, nav kādu nodarījumu piedevis32:20 Ieguvumi un zaudējumi, ko sniedz dusmu enerģija39:15 Piedošana kā parādzīmes atlaišana43:40 Kā saprast patieso ievainojuma iemeslu50:07 Ko mums maksā tas, ka turpinām galvā diskutēt ar saviem “pāridarītājiem”1:02:57 Nepiedošana kā manipulācijas veids1:06:24 Kāpēc “atlaist parādu” ir tik grūti1:12:01 “Izlīgums ar Dievu. Izlīgums ar pašu dzīvi”1:18:30 Kādu nospiedumu mūsu ķermenī, prātā un psihē atstāj nepiedošana un aizvainojuma turēšana1:34:54 Pārmaiņas, kuras piedzīvojusi noētiskās veselības kopiena “Elizeja”1:36:29 Procedūra, kā “iztīrīt savu pārādzīmju atvilktni”1:39:44 “Piedošana nenozīmē ļaut turpināt darīt pāri”

Īpašuma iegāde ir nopietns lēmums ikvienam. Parasti viss sākas ar izvēlētā objekta apskati.Kam ogligāti ir jāpievērš uzmanība? Vai būtu nepieciešama arī juridiskā pārbaude? Kāds ir piemērotākais darījuma izpildes mehānisms abām pusēm? Atbildes uz šiem jautājumiem atradīsiet, noskatoties sarunu ar Guntaru Caunu, nekustamā īpašuma attīstītāja "Kaamos Latvia" vadītāju un Ilzi Kramiņu, Zvērinātu advokātu biroja "Eversheds Sutherland Bitāns" partneri, zvērinātu advokāti.Support the show

Parasti, tuvojoties valsts svētkiem, daudz runājam par to, kā tika dibināta valsts un kādi bija tās lielākie izaicinājumi. Taču cik daudz zinām par to, kāda bijusi sieviešu loma Latvijas politikā 20. gadsimta sākumā un kādas vispār bija sieviešu tiesības, runājot par politiku un dažādām sabiedriskās dzīves aktualitātēm? Sievietes politikā aizvien nav pārstāvētas tikpat kuplā skaitā kā vīrieši, taču vēl pirms simt gadiem sieviete-politiķe bija nudien izņēmums. Kāda ir sieviešu politiķu vēsture Latvijā? Par to stāsta jaunākā Inetas Lipšas grāmata "Viena. Grozāmo sarakstu slazdā: sieviešu politiskā vēsture Latvijā, 1922-1934". Ar pētījumu iepazīstina Latvijas Universitātes Vēstures institūta vadošā pētniece Ineta Lipša. "Doma, rakstot šo grāmatu, bija skatīt tieši saeimu vēsturi no 1922. gada līdz 1934. gadam," raidījumā Zināmais nezināmajā norāda Ineta Lipša. "Satversmes sapulci ievēlēja 1920. gadā un tajā strādāja sešas sievietes deputātes. 1922. gadā ir pirmās Saeimas vēlēšanās un tajā neievēl nevienu sievieti. Seko 2. Saeimas vēlēšanas 1925. gadā, atkal nevienu sievieti neievēl, 3. Saeimas vēlēšanās 1928. gadā - atkal nevienu. Tad beidzot 1931. gadā 4. Saeimā ievēlēja Demokrātiskā centra politiķi Bertu Pīpiņu. Lielais jautājums bija – kāpēc tā, kas mainījās no Satversmes sapulces 1920. gadā līdz 1922. gadam, kad neviena vairs nebija gana atzīstama, lai tiktu ievēlēta par deputāti. Tas bija galvenais jautājums, kāpēc es nolēmu, ka ir vērts skatīties latviešu sieviešu starpkaru politiskās vēstures stāstu." "Galvenais klupšanas akmens, kas sieviešu politiskajā darbībā tika iemests no Satversmes sapulces deputātiem, protams, viņiem nezinot to, neiedomājoties, kā tas ietekmēs tieši sieviešu ievēlēšanu, bija tas, ka viņi grozīja vēlēšanu principu," skaidro Ineta Lipša. "Respektīvi, Satversmes sapulci Latvijas pilsoņi vēlēja, tā saukto negrozāmo deputātu kandidātu sarakstu principu izmantojot. Tas nozīmē, ka iedzīvotājs aizgāja uz vēlēšanu iecirkni, un viņam bija n-tie kandidātu saraksti, viņš vienu paņēma un to pašu iemeta bez svītrošanas, bez plusiņu likšanas sarakstu urnā. Tie ir negrozāmie saraksti, un šādā kārtībā sešas deputātes tika ievēlētas. Bet Satversmes sapulces deputāti jau 1921. gada beigās saistībā ar Pašvaldību vēlēšanu likumu un Pilsētu domju vēlēšanu likumu mainīja šo principu uz grozāmu deputātu kandidātu sarakstu. Tas nozīmē, ka, līdzīgi kā mūsdienās, pilsoņi drīkstēja svītrot kandidātus, bet atšķirībā no mūsdienām viņiem bija vēl lielākas iespējas - viņi katra izsvītrotā deputāta kandidāta vietā varēja ierakstīt jebkuru deputāta kandidātu no visiem vēlēšanu kandidātu sarakstiem, kas attiecīgajā apgabalā balotējās." Latviete Skaidrīte Darius – viena no pirmajām sievietēm programmēšanā  "Manā laukā, kur es varēju atļauties, sievietēs mēs varējām atļauties algot 70. gadā. Līdz tam laikam vienmēr bija vīrieši," tā pirms diviem gadiem attālināti ierakstītā  intervijā teica Skaidrīte Darius no Austrālijas.  Viņas vārds ir ierakstīts latviešu tautas deju vēsturē, jo Skaidrīte bijusi horeogrāfe vairāk nekā 100 dejām, dibinājusi un ilgus gadus vadījusi Kanberas tautas deju kopu “Sprigulītis”, iestudējusi 10  deju lieluzvedumus, 2018. gadā iecelta par Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku Goda virsvadītāju. Un tā ilgi varētu turpināt uzskatīt viņas nopelnus latviešu tautas deju popularizēšanā, taču tikpat izcila kā horeogrāfe Skaidrīte arī ir matemātiķe. Savulaik strādājusi Austrālijas Nacionālās universitātes Datoru nodaļā, informācijas tehnoloģiju uzņēmuma "IBM" ietvaros apstrādājot grāmatvedības programmas. Tie bija pagājušā gadsimta 50. - 60. gadi, laiks, kad  darbu šādās tehniskas jomās piedāvāja tikai vīriešiem. Novembra sākumā Skaidrīte Darius atzīmēja 95 gadu jubileju, tāpēc raidījumā piedāvājam ieskatu viņas karjerā tehnoloģiju jomā laikā, kad tā bija vīriešu pasaule. Par Skaidrīti Darius stāsta "Riga TechGirls" komunikāciju un partneru vadītāja Laima Bauere, kura vairakkārt ir kontaktējusies ar Skaidrīti un ierakstījusi viņas dzīvesstāstu. Laimas Baueres  sarunu ar Skaidrīti Darius var noskatīties youtube kanālā.  

Slikta ventilācija, nepareizi siltināta māja un vēl virkne citu iemeslu var novest pie paaugstināta mitruma telpās, bet tas jau pie pelējuma rašanās. Par to, kā tikt galā ar pelējuma cēloņiem un pašu pelējuma sēni, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības inženierzinātņu fakultātes Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģiju institūta asociētie profesori Jurģis Zemītis un Linda Mežule. Jurģis Zemītis skaidro, ka pelējuma sēnes gaisā ir nepārtraukti, līdz ar to tām ir potenciāls augt un attīstīties. "Ja ir labvēlīgi apstākļi, atsevišķas sēņu sporas var izveidot kolonijas un sākt augt. Jūs viņas varēsiet redzēt," norāda Jurģis Zemītis. "Labvēlīgie apstākļi ir paaugstināts mitrums, bez gaisa kustības, kaut kur tumša, noslēgta vieta, tātad stūri. Kopā ar mitrumu un esošajām pelējuma sēnēm tās var attīstīties un augt." Preventīvi ir veidi, kā no tā izvairīties. "Pirmais ir tas, jo cilvēkiem ir visgrūtāk darīt, kaut ko mainīt kaut ko savos paradumos," turpina Jurģis Zemītis. "Parasti risks sēnēm ir sākt augt, ja ir paaugstināts relatīvais mitrums, ja ir virs 80%. Ir dažādi veidi, kā šo līmeni nesasniegt. Varam sekot līdzi mitruma izdalījumiem telpās – gatavojam ēst, vienmēr ieslēdzam mitruma nosūcēju virtuvē, vannas istabā pēc mazgāšanās ir liels mitruma daudzums, ieslēdzam ventilatoru, vai privātmājā var atvērt logu, izvēdina sakrājušos mitrumu." Linda Mežule norāda, ka sēnes būs apkārtējā vidē, tās ir gaisā, ārtelpās, iekštelpās. Nevarēsim izvairīties. "Mikologi saka, ka neviena vannas istaba nav brīva no sēnēm. Pat visideālākajā atradīsim. Jautājums, kurā brīdī tas sāks traucēt mūsu ikdienas dzīvi – vai nu redzēsim vizuāli vai sāks parādīties veselības problēmas," atzīst Linda Mežule. Viņa arī norāda, ka svarīgs faktors ir - ko sēne "ēdis".  "Ja vannas istabu pēc mazgāšanās tīrām tikai reizi gadā, kur visi ziepju nosēdumi vai dažādas citas lietas, kas paliek. Vai virtuvē pie nosūcējas viss, kas paliek. Mitrums kopā ar sliktu gaisu apmaiņu un kārtīgām barības vielām, rezultāts ir tāds, kāds ir," turpina Linda Mežule. Tāpat viņa norāda, ka visliktākais, ko var darīt, ņemt un vienkārši nokasīt nost pelējumu. Sporas nonāks gaisā un, ja sākotnēji bija viens pleķītis, tad pa pussienu, visu sienu. Linda Mežule arī min, ka ir pelējuma sēnes, kas izdala ķīmiskus toksīnus gaisā, tas var būt bīstamais. Vēl koka konstrukcijās var rasties brants, kas tās bojā. Rīgas Stradiņa universitātes docente un Vides un veselības institūta vadošā pētniece Žanna Martinsone skaidro, kā pelējuma sēne ietekmē cilvēka veselību. "Veselam cilvēkam pelējuma sēnes sporas vai pelējuma sēņu izdalītie ķīmiskie savienojumi var radīt alerģiju, jutīgākiem cilvēkiem pastiprināt to," atzīst Žanna Martinsone. Lielākā daļa cilvēku uztraucas par alerģijām. Pasaules dati liecina, ka piektā daļa astmas gadījumu ir tāpēc, ka mājās cilvēkiem ir pelējums. "Mēģinot notīrīt, lietojam ķīmiju, bet ar to cilvēki mēdz pārspīlēt. Ja redzam melno vai pelēko pelējumu, mēģinām dot pa pieri ar visādām ķīmijām. Arī tīrīt un vākt nost pelējumu vajag gudri, lai tur nedabūtu alerģiju, regulāri ieelpojot kaut ko, ar ko ir apstrādāta siena. Arī pēc šīm aktivitātēm jāseko līdzi, kā jāvedina telpas. kā jāuzklāj viela," brīdina Žanna Martinsone.  

Attēliem ir tikpat liels spēks kā rakstītam vārdam. Reizēm viens attēls var pateikt vairāk nekā garš teksts. Diemžēl un par laimi mēs dzīvojam attēlu laikmetā. Mūsdienās, kad internetā vieglāk pasniegt saturu ar vizualizācijām nevis teksta blāķiem, aug arī iespējas manipulēt ar auditoriju. Kādos ceļos un neceļos mūs vēsturē un šodien aizved datu vizualizācijas, skaidro "Datu skolas" vadītāja Latvijā Nika Aleksejeva. "Parasti datos meklējam sevi, ne katra datu vizualizācija jebkuram būs interesanta. Pat tad, ja tajā būsiet ieguldījuši daudz laika un kreativitātes. Stāsts vienmēr ir par klausītāju. Datos vienmēr meklējam sevi. Neatkarīgi no tā, kāds ir izvēlētais vizualizācijas formāts, tieši stāsts būs tas, kas padarīs to interesantu," skaidro Nika Aleksejeva. Tāpat viņa atzīst, ka manipulācija jebkurā datu vizualizācijā ir klātesoša, sākot ar to, ka jebkura datu vizualizācija ir kādu mērījumu vai skaitļojumu rezultāts. "Jau kaut kāda informācija ir pazudusi tulkojumā, jo ne visu mēs varam nomērīt 1:1 kā ir realitātē un arī mūsu skaitļojumi nav tik precīzi, lai kaut kas tajos nepazustu. Tad nāk trešais līmenis - vizualizācija un viss konteksts, kas tai ir apkārt," norada Nika Aleksejeva. Pētniece arī min, ka slikts tonis skaitās, ja vizualizācijas izmanto "papagaiļkrāsas". "Ja izmantojam gatavās paletes, tur mēdz būt ieliktas septiņas krāsas, desmit. Ja ir stabiņveida diagramma un tā ir gara, sanāk, ka ik pēc 10 vērtībām sāk atkārtoties krāsas un ir grūti izšķirt," bilst Nika Aleksejeva. "Tāpat kognitīvajās zinātnēs daudz strādā ar tā saukto krāsu aklumu, cilvēki, īpaši datoru ekrānos krāsas redz citādi. Ir speciālas krāsu paletes (..) tiek strādāts tiek toņiem. Runājot par krāsām, labā prakse ir neizmantot pārāk daudz bez vajadzības un ja ir nepieciešams parādīt atšķirības vai uzsvērt kāda sektora svarīgumu, tad visu iekrāsot zilos toņos, bet vienu, par kuru runājat, kam jāpievērš uzmanība, oranžu vai sarkanu. Tas pievērš uzmanību, lai arī parādiet citus datus. Jautājums, vai liekat pareizos akcentus? Jebkurām vizuālajām rāmēšanām nāk līdzi arī atbildība: no vienas puses, esat stāstnieks, no otras puses, šajā stāstā, ja izliekaties, ka rādāt datus, kādi tie ir, var radīt maldīgu priekšstatu. Cilvēks paļaujās, ka esat objektīvs, lai gan patiesībā jau dodat lasītājam kaut kādu zināmu priekšstatu." Kādam mērķim kalpoja ilustrācijas viduslaiku manuskriptos? Sākot ar izceltiem iniciāļiem līdz miniatūriem attāliem - ilustrācijas viduslaiku manuskriptos kalpoja dažādiem mērķiem. Par ilustrāciju nozīmi stāsta Latvijas Universitātes  Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja un vadošā pētniece Aija Taimiņa. Vai tās bija alegorijas, līdzības vai reālistiski zīmējumi un vai palīdzēja izprast tekstu lasītnepratējiem? Vēl ilgi pirms senajiem domātājiem parādījās attēls. Te runājam par tūkstošgadīgiem zīmējumiem uz alu sienām. Bet  šoreiz kopā  ar grāmatu vēsturnieci skatām laika posmu pirms pirmajām iespiestajām grāmatām, tas līdz 16. gadsimta sākumam, un pētām, kā ilustrācija palīdz, skaidro un parāda grāmatā esošo tekstu. Attēli kā ideālas formulas ir kalpojuši gan inkunābulu izdošanas laikos, tas ir, grāmatās pirms Gūtenberga iespiedmašīnas  izgudrošanas  1500. gadā, gan arī vēlāk, kad rakstīts vārds jau tika iespiests tipogrāfijā, bet ir jautājums, vai šādam attēlam var ticēt – vaicā Aija Taimiņa un  tūlīt arī rāda atbildi ar 15. gs. beigās radītu identisku ilustrāciju Sīrijas pilsētas Damaskai un Itālijas pilsētas Mantujai.

Digitālā vide ir kas tāds, ko lietojam gandrīz mēs visi. Tomēr - cik viegli vai grūti izmantot digitālo vidi ir, piemēram, vājredzīgam cilvēkam? Kā sekmēt digitālās vides piekļūstamību cilvēkiem ar funcionālajiem traucējumiem, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas un pieredzē dalās iniciatīvas "Piekļūstamība.lv" pārstāvis Pēteris Jurčenko, Latvijas Neredzīgo biedrības pārstāve Vlada Hmeļevska un Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta vadītāja Dace Helmane. Pēteris Jurčenko norāda, ka digitālā vide mums ir ļoti svarīga un tai ir jābūt pieejamai visiem cilvēkiem, arī neskatoties uz ierobežojumiem, vai tas būtu saistīts ar redzi, dzirdi, kustībām vai vecumu. Iniciatīvas pārstāvji iIzglīto un stāsta par šo, kāTestē interneta lapas un iesaka kā veidot, lai būtu pieejamās cilvēkiem ar kādiem traucējumiem. "Kā ir viltus ziņas, ir arī viltus piekļūstamība. Tiek ieviesti risinājumi, kas nestrādā. Skatās, kas veido viltus piekļūstamību un cīnās ar to. Lai cilvēki nedomā, ja viņi uzliek kādu krāsu režīmu mājaslapā, tas visu atrisina," atzīst Pēteris Jurčenko. Viņš min trīs argumentus, kāpēc nepieciešams nodrošināt digitālo piekļūstamību visiem: Ārējās prasības (direktīvas /regulējums, kas nosaka, ka mājaslapā nedrīkst ierobežot cilvēku piekļuves pakalpojumus); Ekonomiskie apsvērumi. Pieredze rāda, ka mājaslapām, kas ir draudzīgākas piekļūstamības ziņā, google ir labāki meklēšanas rezultāti; Darīt labu, palīdzēt cilvēkiem. Nav tādu cilvēku, kas gribētu speciāli neērtu mājaslapu vai sistēmu veidot. Tas parasti notiek nezināšanas dēļ. Vlada Hmeļevska ir iesaistījusies arī majāslapu testēšanā, kā arī vērtē no personiskās pieredzes. "Labi, ka viss ir piekļūstams, ka varu saņemt to pakalpojumu internetā, ko vēlos saņemt. Parasti tas ir tā, ka katru reizi, kad ir jauns pakalpojums, ko vēlos saņemt, nezinu, vai to saņemšu vai nē. Šobrīd  vēlētos, lai tas uzlabotos. Īpaši, ja tas ir saistīts ar veikaliem, biļešu pirkšanu, dažādiem komercpakalpojumiem, arī valsts sniegtiem pakalpojumiem - pierakstīties pie ārsta, tas ir ļoti būtiski. Labi, ka pie tā šobrīd piedomā, bet ir arī lietas, kas jāuzlabo. Dažreiz zvanu un pierakstos, jo nav iespējams. Tā ir realitāte," norāda Vlada Hmeļevska. "Mēs esam radoši, cilvēki ar invaliditāti, tajā skaitā neredzīgi cilvēki un cilvēki ar redzes traucējumiem, šobrīd ir daudz aktīvāki, arī ekonomiski aktīvāki, pateicoties e-vides, interneta vides un fiziskās vides piekļūstamībai. Jo vairāk vidē kļūst piekļūstama, jo aktīvāki mēs esam. Kā patērētājiem mums ir vairāk iespēju iet uz darbu, gan pēc tam tērēt, gan arī ceļot un citas lietas darīt, neskatoties uz to, ka mēs neredzam, ir kustību traucējumi vai kas cits. Cilvēki ar invaliditāti ir pelnoša grupa un ekonomiski aktīva grupa," turpina Vlada Hmeļevska. Pēteris Jurčenko uzskata, ka vispirms ir svarīga attieksme. "Ja uzņēmumam, iestādei kopumā ir attieksme pret klientiem, ka viņiem lietotājs ir svarīgs, viņam arī piekļūstamība iederēsies uzņēmuma kultūrā un domāšanā. Ja cilvēks nav vērtība, vari taisīt kādas vadlīnijas gribi. Tas ir attieksmes jautājums," uzskata Pēteris Jurčenko. Kā labu piemēru piekļūstamības ziņā viņš mājas lapas "manavakcina.lv" izveidi, lai arī tā tapa ātri, sliktais piemērs - "latvija.lv".

Narcišu un hiacinšu reibinošais aromāts dārzā pavasarī, šobrīd dārzos veras peonijas un ar savu smaržu reibina jasmīni. Pīpeņu īpatnējā smarža Jāņu vainagā un neskaitāmie citi augi mūsu dārzos, pļavās, grāvmalās - vasaras sākums ir ziedēšanas laiks Latvijas dabā. Kāpēc vieni smaržo un citiem aromātu nejūtam? Vai ziedaugu smarža mūsu dārzos ir cilvēka selekcijas radīts rezultāts un kāda ir augu aromāta nozīme dabā, skaidro Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Augu fizioloģijas katedras vadītājs, profesors Ģederts Ieviņš. "Auga smarža ir viens no signāla veidiem, ko izdala dzīvie organismi," norāda Ģederts Ieviņš. Tāpat kā cilvēki sarunājas, žestikulē arī augi smaržu izmanto komunikācijai, tikai augi ar smaržu nekomunicē savā starpā. "Ir pat teiciens, ka augi runā, izmantojot smaržas, bet ir kurli," atklāj Ģederts Ieviņš.  Smarža ir starporganismu komunikācija. To smaržu, ar kuru "augs sarunājas ar augu", cilvēki nesajūt. Smarža ir domātā apputeksnētāju pievilināšanai. "Ja zieds smaržo, tas gandrīz 100 % nozīmē, ka augam nepieciešams apputeksnētājs," atzīst Ģederts Ieviņš.  Selekcionējot augus, radot jaunas šķirnes, smarža ir pēdējai, par ko domā. Tas ir tikai blakus efekts. "Parasti pat ir bijis otrādi, ziediem, atkarībā no tā, vai tie ir grieztie ziedi vai apstādījumiem, viņiem galvenās īpašības ir, lai skaisti izskatītos, lai būtu ilgmūžīgi. Smaržu efekts ir papildus tam. Faktiski pat pastāv pretēja korelācija, cik zieds intensīvi smaržo un kāda ir viņa ilgmūžība. Atlasot ilgmūžīgākos, daudzām sugām ir pazudusi spēja veidot smaržu. Neļķe ir viens no piemēriem," stāsta Ģederts Ieviņš. Saistības starp zieda krāsu un smaržu īsti nav, norāda eksperts. Senākie augi Latvijas teritorijā Līdzīgi kā  dzīvnieki, kas izkāpa krastā, un sāka  attīstīties, tā arī augi no ūdenī mītošajām aļģēm sāka apdzīvot sauszemi, tā, skatot  augu evolūciju  zemes veidošanās vēsturē, varam teikt par visu mūsu planētas augu  pirmsākumiem pirms vairākiem simtiem miljonu gadu.  Iepazīstam tos senos augus, kuri ir sastopami Latvijas dabā un par to stāsta Latvijas  Nacionālā dabas muzeja vecākā  botāniķe Egita Zviedre. Skatot  tagadējo Latvijas teritoriju, senākie augi gan pie mums, gan citviet pasaulē ir sūnas. Kā koši zaļa pamatīga putekļu slotiņa, lielā kosa var sasniegt pat pusotru metru garumu un ar šo iespaidīgo izmēru, kā arī ar reto sastopamību tā arī  atšķiras no citām kosu sugām Latvijā. Skatot tālāk senos augus, pazīstamākās un izplatītākās ir papardes, zināmākā ir parastā jeb ērgļpapaprde,taču pie šiem augiem pieder arī  ķekarpapardes, kas atgādina visu ko, tikai ne papardi – nelieli audziņi ar bumbuļainiem ķekariem. Pirmās papardes uz zemes parādījās Karbona periodā, un tas notika pirms aptuveni 350 miljoniem gadu. Tolaik šie augi bija koku apmēros, ap to laiku arī  sāk parādīties sēklaugi. Vēl, skatot senus augus, ir jārunā par tādu retumu, ka ezerrieksts – ūdens augs, ko mūsu senči arī izmantoja pārtikā.

Visas slimības ar tiem neizārstēsim, bet kādu patogēnu vīrusu, baktēriju vai sēnīti no organisma ārā dabūt varēs. Runa ir par ārstniecības augiem. Par šo augu nozīmi mūsu dzīvē un to pareizu lietošanu saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Par ārstniecības augu vākšanu un lietošanu stāsta Vides risinājumu institūta pētniece Rūta Abaja un Latvijas Universitātes docētāja farmakognozijā Kristīne Saleniece. Ir uzskats, ka saulgriežu laikā var pļavā var vākt visus augus, kas patīk un vadoties pēc sajūtām lietot tējā. Vai tiešām tādu ziedu pušķi var izmantot tējā? "Ir ļoti atkarīgs, kādā pļavā iebrien. Nav tā, ka visu, kas nāk pretī, vajadzētu automātiski likt krūzē un dzert. Līdzīgi, kā ar sēnēm, vāc to, ko tu zini, ja gribi patērēt iekšķīgi jebkādā veidā," norāda Rūta Abaja. Ārstniecības augus iedala:  kur viņi aug un kur meklēt; pēc vielām, kas augos satopamas, ir augi, kuriem ir ēteriskās eļļas un ārstnieciskā iedarbība, ir augi, kam citi ķīmiskie savienojumi ar savu specifisku iedarbību; uz kādus orgānu sistēmu iedarbojas: ir augi, kas specifiski elpošanas sistēmas problēmām, ir augi, kas iedarbojas uz urīnsistēmu. "Parasti augi iedarbojas kompleksi, tāpēc varbūt ir apjukums, kad skatās aprakstu par vienu augu, viņš var noderēt un palīdzēt daudzkam," norāda Rūta Abaja. Ir ārstniecības augi, kuri pat zināmā mērā ir indīgi, tāpēc jāzina devas. Ar šādiem augiem strādā farmācijas cilvēki. Piemēram, tāda ir parastā maijpuķīte. Vēl viens no augiem, kas arī mazos daudzumos var būt iedarbīgs, ir purva vaivariņš. "Ne viens vien ir pamanījis, ka lasot kādas ogas purvā karstā vasaras dienā, ja saelpojas to smaržu, kas no vaivariņiem saules tveicē ir izgarojusi, pateicoties ēteriskajām eļļām, kas ir ir augos, ka atnākot mājās sāp galva. Tas pateicoties ledolam, kas ir vaivariņos," norāda Kristīne Saleniece. Aptauja par Latvijas iedzīvotāju paradumiem saistībā ar ārstniecības augu lietošanu rāda, ka liela nozīme ir tam, kur katrs cilvēks ir uzaudzis, jo zināšanas par ārstniecības augiem cilvēki galvenokārt pārmanto ģimenē. "Ja cilvēks ir audzis lauku viensētā vai ciemā un apkārt redzējis augus un radinieki ir ierādījuši, tas arī nostiprina zināšanas turpmāk un cilvēks turpina gadu gaitā lietot ārstniecības augus," atklāj Rūta Abaja. Vismazāk ārstniecības augus lieto rīdzinieki, kas pilsētā uzauguši un šeit dzīvo. Visvairāk lietot, tie, kas dzīvo lauku ainavā. Pat, ja dzīves gaitā pārcēlušies uz pilsētu, viņi turpina lietot ārstniecības augus.  Kopumā Latvijā ārstniecības augus lietos apmēram 71% iedzīvotāju, no tiem trešdaļa vāc augus savvaļā, lielākoties pļavās. Tāpēc svarīga dabisko pļavu saglabāšana, kur vislielākā ārstniecības augu dažādība. Populārākās ārstniecības augu sugas ir piparmētras, kumelītes un liepziedi, liecina Vides risinājumu institūta rīkotā aptauja.

Par sirdi jārūpējas sirsnīgi un nepārtraukti. Kādi ir svarīgākie izmeklējumi ambulatorajā praksē, kāda ir to nozīmē sirds slimību profilaksē un kur tos var veikt, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Kā rūpēties par sirdi un kādām izmaiņām jāpievērš uzmanība, skaidro interniste-kardioloģe, EKG metodes speciāliste Inga Orleāne, farmaceite Ieva Virza un Latvijas Kardioloģijas centra Ambulatoriskās un diagnostiskās nodaļas vadītāja, asociētā profesore Iveta Mintāle. Inga Orleāne skaidro, ka problēma, kas norāda uz sirds veselības traucējumiem, bet kuru visbiežāk nepamana, asins spiediena paaugstināšanās. Bieži vien asinsspiediens paaugstinās pakāpeniski, cilvēks adaptējās tam procesam, kad ir blaknes, kas saistītas ar citu orgānu bojājumu, tad pamana, ka ir spiediens augstos ciparos un atstājis sekas," norāda Inga Orleāne. "Asins spiediena problēmas, manuprāt, ambulatori ir vislielākās." "Otrs, ko vēl bieži nepamana, ir ritma problēmas," turpina Inga Orleāne. "Ir ritma traucējumi, kas varbūt izpaužas kā galvas reiboņi, kā nespēka epizodes, smagākos gadījumos tās ir bezsamaņas īsas epizodes. Cilvēki to saista ar nogurumu, ar karstu laiku, ar neēšanu vai pārēšanos vai vēl kaut ko. Parasti noraksta uz lietām, kas varbūt varētu izraisīt šādas parādības, bet nav tik bīstamas, kādi ir sirds ritma traucējumi."  Speciālisti iesaka veikt regulāras profilaktiskas sirds veselības pārbaudes. Regularitātes biežums ir atkarīga no vecuma. Jauniem cilvēkiem elektrokardiogrammu pietiek veikt reizi piecos gados, cilvēkiem pēc 50 gadiem - reizi gadā. Bet šis izmeklējums neparāda visu par sirdi. "Tas ir mīts, ka elektrokardiogrammā var visu uzzināt par sirdi," norāda Inga Orleāne. "Īstenībā elektrokardiogramma ir ideāls izmeklējums ritma noteikšanai." 

Lai arī pēdējos gados daudz runājam par attālināto darbu, arvien ir daudz cilvēku, kuri darba dēļ dzīvo kā uz koferiem. Rīgas Stradiņa universitātes pētnieki turpmāko trīs gadu laikā pievērsīsies darba mobilitātes pētīšanai - kā cilvēku izceļošana darba dēļ ietekmē viņu attiecības ar palicējiem dzimtenē un ko no tā var secināt par darba vidi. Kāpēc šāds pētījums ir būtisks, kas ir šīs "ceļojošās profesijas" un kāda ir to specifika, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, sociālantrologs Klāvs Sedlenieks un sociālantropoloģe un Sociālantropoloģijas studiju programmas vadītāja Ieva Puzo. "Šis pētījums izriet principā no tā, ko mēs novērojam, kas notiek ar mūsu kolēģiem, akadēmiķiem sākotnēji," ar pētījumu, kurš tikko aizsācies, iepazīstina Klāvs Sedlenieks. "Tas ideālais stāvoklis pēdiņās ideālais, kurš tiek iestrādāts arī dažādās rīcībpolitikās un tādos principos, kā būtu jāveido akadēmiskā personāla politika, balstās uz ideju par to, ka akadēmiķiem nevajadzētu aizsēdēties vienā vietā, vajadzētu ik pa brīdim pārvietoties no vienas augstskolas uz otru. Parasti tas ir trīs vai seši gadi. Un, skatoties uz to, kādas ir tās cilvēciskās sekas, sākumā es tikai redzēju to, ka kā dažas kolēģu dzīves ne visai labi izdodas. Vēlāk izskatījās, ka tas saliekas tādā kompleksā sistēmā, kur ir redzams, kas ir aiz tās sistēmas. U aiz tās sistēmas ir šis uzskats par to, ka šāda veida akadēmiskā mobilitāte ir ļoti svarīga." "Tas, protams, izklausās ļoti labi no tāda brīvā tirgus un ideju plūsmas puses. Bet tajā pašā laikā izskatās, ka ir aizmirsies tas, ka cilvēki ir sociālas būtnes, cilvēki nav tādi vientuļi atomi, kuri vienkārši gravitē kaut kur tur, kur viņiem ir finansējums un kur ir interesantas idejas. Tas būtu iespējams tad, ja akadēmiķi būtu tādi vientuļi muki," turpina Klāvs Sedlenieks. "Realitātē viņiem ir dzīves partneri, sievas, vīri, plus vēl bērni parādās. Tad, kad ir jādzīvo šādos apstākļos, tas viss ir ļoti liels izaicinājums. Kā rezultātā bieži vien, it sevišķi, ja partneri abi divi ir akadēmiķi, un abiem ir jāiesaistās šādās situācijās, bieži vien noved pie tā, ka tie spēki vienkārši plēš uz pusēm tās akadēmiskās ģimenes." Pētnieks skaidro, ka akadēmiskajā pusē bieži vien šī ģimenes puse  darbinieka dzīvē tiek ignorēta. Savukārt ir citas citas profesijas, piemēram, diplomātija, militārais dienests, kur šis princips ir jau pamatā iestrādāts, ka vismaz noteikta līmeņa darbiniekiem ir pāredzēts, ka diplomāti ceļo ar savām ģimenēm. Tam ir paredzēti noteikti finansiālie līdzekļi.  "Viens no mērķiem mums ir salīdzināt, kādas ir atšķirības starp to vidi, kur tas netiek paredzēts, un tām vidēm, kur tas tradicionāli ir paredzēts. Bet vienlaikus mēs saprotam, ka tas jau situāciju pēc būtības neatrisina, it sevišķi, piemēram, attiecībā uz partneriem. Viņi kļūst zināmā mērā ieslēgti tajās attiecībās, tur vairs nekādas brīvības nav, viņi kļūst atkarīgi no sava otra partnera, viņiem ir bieži vien jāatsakās no savām karjeras ambīcijām. Vēl cits līmenis ir, kas notiek ar bērniem. Jo bērniem arī ir jāpārvietojas un jāmaina savi draugi regulāri," norāda Klavs Sedlenieks. Izsekošanas ierīces ikdienā Izsekošanas ierīces, ar vai bez palīdzības izsaukšanas iespējām, ar vai bez  iespējām komunicēt caur šim ierīcēm, – tās jau labu laiku ir ienākušas tirgū un līdz ar to arī cilvēku ikdienā – citās valstīs ātrāk, citas vēlāk. Arī Latvijā jaunie vecāki var izvēlēties, kā novērot savu lolojumu gan zīdaiņa gultiņā, gan uzsākot skolas gaitas, un arī senioriem ir iespējas iegādāties izsekošanas ierīces viņu drošībai. Kā šīs ierīces darbojas un cik tās  maksā,  skaidro tehnoloģiju un IT eksperts,  digitālā mārketinga aģentūras „Itero” vadītājs Reinis Zitmanis.