Podcasts about Sevi

In an era where AI accelerates cyber threats, legacy security systems simply cannot keep up with modern adversaries. Discover how autonomous cyber defense is rewriting the rules of the game and giving organizations the ultimate advantage.   Join Host Jake Aaron Villarreal as he sits down with Curt Aubley, co-founder and CEO of Sevii, to explore the future of enterprise cybersecurity. Curt shares his incredible journey from military combat tours to leading tech giants like Intel and CrowdStrike, leading to the creation of the world's first level five autonomous defense platform.   They dive deep into the rising stakes of nation-state cyber attacks, ransomware, and the critical need for machine-speed defense. Learn how Sevii utilizes agentic AI cyber warriors to hunt, investigate, and stop threats in minutes without a human in the loop, completely transforming how chief information security officers manage risk.   Curt also discusses the importance of building American-made software, the strategic advantage of hiring military veterans in tech startups, and what the future holds for securing AI and robotics. Whether you are a founder scaling an AI startup or an enterprise leader navigating digital risks, this conversation delivers actionable insights on surviving the next frontier of cyberspace.   Chapters 00:00 Introduction and Setup 05:36 Kurt Aubley's Background and Career Journey 07:44 The Evolution of Cybersecurity and SEVI's Mission 11:49 Understanding Cyber Threats and Their Impact 15:21 The Role of AI in Cyber Defense 15:32 The Business Impact of Cybersecurity 17:38 Integrating New Technologies in Cybersecurity 19:45 AI in Cyber Defense 22:01 Identifying Ideal Customers 23:47 Understanding Stakeholder Perspectives 25:28 Effective Go-to-Market Strategies 29:12 The Importance of Domestic Production 30:20 Building a Strong Team 36:07 Adapting to Evolving Threats 39:00 Future Roadmap and Innovations   Host: Jake Aaron Villarreal leads the top AI recruitment firm in Silicon Valley, www.matchrelevant.com, uncovering stories of funded startups and going behind the scenes to tell their founders' journeys. If you are growing an AI startup or have a great story to tell, email us at: jake.villarreal@matchrelevant.com

Sevi 06.18.26 | VISLA FM by VISLA

Mhm! Es wird ganz fein ide neuste Nullnummere - mitem Sevi sine zauberhafte Zaubertränk und Kulinarik usde wiite, schöne Welt. On top: e kontroversi Diskusion über Spontanität.

Hemorāģiskā drudža ar nieru sindromu, leptospirozes, tularēmijas un citu cilvēka veselībai bīstamu slimību izraisītājus pārnēsā grauzēji. Vai šobrīd situācija ar šo infekciju izplatību pasliktinās? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas infektologs Uga Dumpis, Valsts zinātniskais institūts BIOR direktore Olga Valciņa, Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns un "Rīgas Namu pārvaldnieka" pārstāve Inita Kabanova. Slimību profilakses un kontroles centra epidemioloģe Sigita Geida stāsta, ka pēdējos gados Latvijā konstatētas vairākas slimības, ko izraisa grauzēji - leptospiroze, tularēmija un hantavīruss. Ierakstā uzklausām viņas ieteiktos drošības pamatprincipus. Olga Valciņa iepazīstina ar programmu, ko institūts BIOR kopā ar Zemkopības ministriju uzsāka 2025. gada beigās, kad sākās leptospirozes uzliesmojums.  Veiktas analīzes vairākām pelēm, žurkām un pat vienai ūdensžurkai, ko institūtam piegādāja iedzīvotāji, meklējot dažādas slimības. "Sapratām, ka Latvijā leptospirozes ierosinātāji pelēm un žurkām vismaz pagājušā gadā bija diezgan daudz. Vairāk nekā 30% gadījumu žurkas un peles bija inficētas," norāda Olga Valciņa. "Tas pats ir ar panhantavīrusiem - 15% žurku mēs atradām panhantavīrusu. Turklāt četriem no tiem, ko mēs atradām, ir tā saucamais Dobrava-Belgrade apakštips, kas Baltijā cirkulē." "Ja šie patogēni ir grauzējiem, kas ir visur esoši, mums ir jādomā līdzi un ir jāsaprot, kā jārīkojas, ja žurkām un pelēm, kas skraida pa pagrabiem, laukiem un mājām, ir šādas infekcijas," atzīst Olga Valciņa. Tik mērķtiecīgi peles un žurkas pētītas, meklējot infekcijas, pirmo gadu. BIOR cer pētījumu turpināt. Olga Valciņa skaidro, ka arī Eiropā tiek veikti līdzīgi pētījumi un konstatētais leptospirozes pozitīvo gadījumu skaits ir mazliet zemāks.  "Iespējams, ka tas saistīts ar klimatiskajiem apstākļiem, ar ļoti mitro vasaru, ar to, ka žurku un peļu čuras neizžūst un attiecīgi patogēnus vieglāk saglabāt ilgāk ārējā vidē. Attiecīgi nākamās peles žurkas, kas tur skraida, ir vieglāk inficējas," skaidro Olga Valciņa. Pētniece mudina pēc atkritumu iznešanas noteikti atgriezties mājās un nomazgāt rokas ar ziepēm, nevis doties tālāk dienas gaitās, jo ļoti iespējas, ka uz konteineru vākiem un rokturiem ir žurku čuras. Tas ir riska moments. Nevajadzētu vienkārši pa ceļam uz mašīnu iznest atkritumus un doties tālāk. Tāpat mānīgi droša ir kādu cimdu lietošana, ko pēc tam noliek, piemēram, kaut kur mašīnā. "Es teiktu, ka konteineri nav lielākais riska moments. Manuprāt, lielākais riska moments ir smilšainie augļi un dārzeņi, kas ir pagrabā izbērti un nav sapakoti maisos. It īpaši, ja redzam žurku vai peļu apgrauztus burkānus. Tas nozīmē, ka pa mūsu krājumu ir skraidījuši grauzēji. Tas ]ir signāls, ka ir jāpiesargājas. Ja es aiztiku un svaigus burkānus ar kailām rokām, tad ir jāmazgā rokas ar ziepēm, ir jāgriež biezāka miza nost, ir daudz ūdens jālieto skalošanai un mazgāšanai." Uga Dumpis mudina mazliet vēsāku prātu raudzīties, jo viņš kā praktizējošs ārsts nav redzējis slimību pieaugumu pēdējos gados.  "Ja cilvēks inficējās ar leptospirozi vai hantivīrusu, lielākā daļa ir uz rokām un cilvēki nesaslimst. Tāpat lielākā daļa nesaslimt smagi, ir temperatūru un slimība pāriet pati no sevis, varbūt pacients saņem antibiotikas. Un tikai nedaudzi pacienti nonāk slimnīcā, un viņiem ir nieru mazspēja," norāda Uga Dumpis. Viņš arī norāda, ka ir ļoti uzlabojusies diagnostika.  

Ārēji spoža, bet saturiski patukša – tā daudzi komentētāji vērtē Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa vizīti Ķīnā. Naktī no 16. uz 17. maiju Krievija piedzīvoja vēsturiski lielāko ukraiņu spēku gaisa triecienu. ASV kara sekretārs Pīts Hegsets apturējis paredzēto 4000 amerikāņu karavīru nosūtīšanu iepriekš plānotā misijā uz Poliju. Aktualitātes analizē atvaļinātais vēstnieks Gints Jegermanis un politologs Andis Kudors. Maskava dūmos Naktī no 13. uz 14. maiju agresorvalsts Krievija vērsa pret Ukrainu kārtējo slepkavniecisko lidrobotu un raķešu triecienu. Šīs reizes asiņainā bilance ir 27 nogalināti mierīgie iedzīvotāji, tai skaitā 24 vienā Kijivas adresē, kur raķete ietriecās daudzstāvu dzīvojamajā mājā. Tāpat ir desmiti ievainoto, bojāta energoapgādes un transporta infrastruktūra. Tā Kremļa diktators atmaksā Ukrainai par pazemojumu, kuru viņam nācās piedzīvot 9. maijā, kad iespēja netraucēti rīkot parādi Sarkanajā laukumā tika izkaulēta ar Donalda Trampa starpniecību. Taču tie laiki, kad Kremlis varēja nesodīti terorizēt Ukrainu, ir pagātnē. Avoti min, ka naktī no 16. uz 17. maiju Krievija piedzīvoja vēsturiski lielāko ukraiņu spēku gaisa triecienu. Sevišķi iezīmīgi ir tas, ka viens no galvenajiem mērķiem bija Maskava un tās apkārtne, kuru Krievijas pretgaisa aizsardzība sargā sevišķi centīgi ne vien īpašajos datumos, bet arī ikdienā. Kā apgalvo Maskavas apgabala vadība, apmēram 120 lidroboti esot notriekti, taču pietiekami daudzi tomēr tika līdz mērķim. Postījumi nodarīti stratēģiski nozīmīgajām mikroelektronikas ražotnēm Zeļenogradas pilsētā, raķešu ražošanā iesaistītajai rūpnīcai „Raduga” Dubnā, aizdedzināta Maskavas Naftas pārstrādes rūpnīca Kopotņā un degvielas rezervuāri Durnovo pilsētā. Tāpat ukraiņu lidrobotu trieciens izraisījis plašu ugunsgrēku vienā no lielākajām Krievijas naftas pārstrādes rūpnīcām Rjazaņā. Vairākos gadījumos ukraiņu lidroboti trāpījuši arī dzīvojamajām ēkām, ir pieci bojāgājušie, tai skaitā kāds indiešu viesstrādnieks. Maskavas pretgaisa aizsardzības sistēma neapšaubāmi ir visnopietnākā visā valstī, ja neskaita vadoņa Putina ārpilsētas rezidences apkārtni Valdaja augstienē. Tomēr ukraiņu trieciens izrādījies ļoti labi plānots, atrodot sistēmā robus. Tas vēlreiz apliecina modernās karadarbības patiesību, ka dārgas un tehniski sarežģītas pretgaisa aizsardzības sistēmas īsti netiek galā ar lētu un salīdzinoši vienkārši izgatavojamu lidrobotu spietiem. Maskavas un tās apkārtnes iedzīvotājos šī jaunā realitāte ar karu, kurš beidzot pieklauvējis arī pie viņu durvīm, izraisījusi paniku, sašutumu un vaicājumus par to, vai vadonis Putins vispār esot lietas kursā par situāciju. Pekinas vizīšu konveijers Ārēji spoža, bet saturiski patukša – tā daudzi komentētāji vērtē Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa pagājušās nedēļas vizīti Ķīnas Tautas republikā. Aizokeāna viesim tika izrādīta visa pienācīgā cieņa, taču, runājot par nozīmīgākajiem divu pasaules superlielvalstu attiecību aspektiem, nekāda būtiska attīstība nav panākta. Ir gan arī komentētāji, kā, piemēram, izdevuma „Guardian” citētais konsultāciju kompānijas „Asia Group” līdzstrādnieks Džordžs Čens, kuri pauž, ka pats vizītes fakts un ciešāka dialoga atjaunošana starp Baltā nama saimnieku un Ķīnas līderi Sji Dzjiņpinu ir zināms sasniegums. Šī brīža aktuālais temats, protams, ir konflikts Tuvajos Austrumos un bloķētais Hormuza jūrasceļš, no kā cieš arī Ķīnas ekonomika. Pēc visa spriežot, Trampam nav izdevies panākt, lai Pekina izmantotu savu ietekmi, mudinot Irānu uz piekāpību. Ķīnas ārlietu resors neapstiprināja prezidenta apgalvojumus, ka namatēvs viņam solījis nepiegādāt Irānai militāro ekipējumu. Tāpat Ķīnas amatpersonu izteikumi tikai daļēji apstiprina Trampa teikto par „fantastiskajiem” komercdarījumiem, konkrēti – simtiem lidmašīnu pirkšanu no kompānijas „Boeing”. Toties Ķīnas vadonis Sji, domājams, ir gandarīts par to, kā samitā izvērtās Taivānas jautājuma traktējums. Viņa publiski teiktais bija: nepareiza rīcība no Vašingtonas puses var izraisīt „sadursmes un pat konfliktus” starp lielvarām. Savukārt no Donalda Trampa mutes vizītes laikā izskanēja frāze, ka viņš negribot pieredzēt nekādu Taivānas neatkarības pasludināšanu. Kā zināms, pašreizējais Taivānas prezidents Lai Cjinde pieder tam taivāniešu politikas spārnam, kas principā atbalsta virzību uz pilnvērtīgu valstisku suverenitāti, un tas no Pekinas viedokļa būtu Ķīnas suverenitātes pārkāpums un iemesls karam. Taivānas vadītājs, reaģējot uz Pekinas samitā pausto, izteicies, ka viņa valstij neesot kaut kas jāpasludina, ja tā jau ir neatkarīga un demokrātiska valsts. Tomēr Taipejai netrūkst iemesla bažīties, ciktāl Donalds Tramps joprojām nav apstiprinājis paredzēto ieroču piegādes paketi Taivānai četrpadsmit miljardu dolāru apmērā un dienu pēc vizītes intervijā telekanālam „Fox News'izteicies, ka šīs piegādes esot labs kaulēšanās līdzeklis sarunās ar Pekinu. Pekinas Aizliegtās pilsētas zāles, var teikt, bija tikko izmēztas pēc iepriekšējā rauta, kad vakar Ķīnas galvaspilsētā oficiālā vizītē ieradās agresorvalsts vadonis Vladimirs Putins. Pekina šādi demonstrē visai pasaulei un arī pašmāju sabiedrībai savu ārkārtīgi pieaugušo svaru pasaules politikā. Savukārt Kremlis, atšķirībā no padomiskās pagātnes, tagad kļuvis par ķīniešu „mazāko brāli” un kopš agresijas kara pret Ukrainu eskalācijas ir izšķiroši atkarīgs no Pekinas gan militāri izmantojamu izstrādājumu importa, gan Krievijas energoresursu eksporta ziņā. Tā nu uz „Padebešu impērijas” galvaspilsētu mūslaiku Maskavijas cars devies ne vien pēc apliecinājuma īpašajām stratēģiskajām partnerattiecībām, bet arī cerot uz jaunu vērienīgu naftas un gāzes iepirkuma līgumu. Nepelnīts pliķis sejā Pagājušajā ceturtdienā, 14. maijā, tika oficiāli apstiprināta informācija, par kuru mediji tika ziņojuši jau dienu iepriekš: Savienoto Valstu kara sekretārs Pīts Hegsets pēkšņi apturējis paredzēto 4000 amerikāņu karavīru nosūtīšanu iepriekš plānotā misijā uz Poliju. Sevišķi pārsteidzošs šis lēmums ir tāpēc, ka attiecīgā pārdislocēšanas operācija jau bija praktiski uzsākta. Hegseta pavēle ir pilnīgi negaidīta ne vien Polijas aizsardzības struktūrām un NATO spēku vadībai Eiropā, bet arī procesā iesaistītajiem amerikāņu militāristiem. Pentagona pārstāvis gan apgalvojis, ka tas bijis izsvērts un rūpīgi izstrādāts lēmums, tomēr realitātē par to nekas neliecina. Tas visnotaļ skaidri izskanēja nākamajā dienā notikušajā ASV Kongresa Pārstāvju palātas Bruņoto spēku komitejas sēdē, kur armijas budžeta sakarā tika iztaujāts armijas lietu ministrs Deniels Driskols un Armijas štāba priekšnieka pienākumu izpildītājs ģenerālis Kristofers Lanīvs. Kongresmeņi, kā demokrāti, tā republikāņi, bija visai skarbi savos izteikumos; arī tāpēc, ka Pīts Hegsets šajā gadījumā pārkāpis pieņemto kārtību, kas prasītu šādu lēmumu saskaņot ar likumdevēju. Saskaņā ar pagājušā gada jūlijā pieņemtu Kongresa rezolūciju administrācijai ir ierobežotas tiesības bez likumdevēja ziņas mazināt amerikāņu spēku klātbūtni sabiedroto teritorijā. „Tas ir pliķis sejā Polijai, pliķis sejā mūsu Baltijas draugiem un pliķis sejā šai komitejai,” sacīja republikāņu kongresmenis Dons Beikons no Nebraskas pavalsts. Abi iztaujātie amatvīri tā arī nespēja sakarīgi argumentēt notikušā militāri taktisko loģiku. Kā zināms, Polija līdz šim uzlūkota kā Savienoto Valstu paraugsabiedrotais, kura aizsardzības budžets – 4,8% no iekšzemes kopprodukta – ir proporcionāli lielākais visā aliansē. Poļi allaž centušies radīt vislabākos apstākļus viņu valstī dislocētajiem amerikāņu karavīriem, un viņu politiķi vairījušies jebkādi kritizēt Donaldu Trampu un viņa administrācijas politiku. Arī tagad no Varšavas izskan drīzāk nomierinoši signāli un aicinājumi nepiešķirt notikušajam pārlieku dramatismu. Tomēr tā vien šķiet, ka šis varētu būt Baltā nama saimnieka kārtējais impulsīvais solis, turpinājums viņa nepatikas izpaudumiem pret „nodevīgo Eiropu”, kura nav bijusi gatava pēc pieprasījuma atbalstīt Savienoto Valstu un Izraēlas militāro kampaņu pret Irānu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Hokeja spēle, vēlēšanu debates, vakcinācija vai ekonomika – par šādiem jautājumiem viedoklis teju visiem, nereti visskaļāko pauž tie, kuri var lepoties ar visniecīgākajām zināšanām konkrētajā jomā. Psiholoģijā tam pat ir īpašs apzīmējums – Daninga - Krīgera efekts. Vai pašpārliecība mūs padara par ekspertiem un vai tiesa, ka, jo zinošāki kļūstam, jo grūtāk mums formulēt savu viedokli un vēlme paust savu nostāju mazinās? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes profesors Ivars Austers un filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un ētikas nodaļas asociētais profesors Artis Svece. Kā valsts vara var ietekmēt sabiedrības paradumu maiņu veselības jautājumos Zināms, ka noteiktā vecuma grupā mums ir iespējams veikt valsts apmaksātu krūts, dzemdes kakla un zarnu vēža skrīningu. Jau vairākus gadus ik palaikam tiek rīkotas dažādas veselības veicināšanas kampaņas, kur piedāvā bez maksas pārbaudīt šo vai citu mūsu orgānu darbību. Ir cilvēki, kas ar prieku to izmanto, ir ļaudis, kas sūdzas par it kā neestētiskiem uz uzbāzīgiem reklāmas plakātiem ielās. Teju ikviens mūsdienās zina, ka ir jāēd veselīgāk, vairāk jākustas, smēķēt ir kaitīgi. Tāpat zinām, rindas uz izmeklējumiem ir jūdzēm garas un slimnīcas ir pārpildītas. Bet kurš veids ir labākais, lai vienlaikus pabukņītu, neizkaitinātu un pamudinātu cilvēku rūpēties par savu veselību, tā teikt, pamatlīmenī, to pēta samērā jauna zinātnes joma - veselības komunikācija. Rīgas Stradiņa universitātes docētāja veselības komunikācijā Vita Savicka stāsta, kāpēc cilvēki uzskata, ka pietiek ar labām domām, lai atvairītu slimību, kā īsziņa telefonā varētu pamudināt doties uz veselības pārbaudi un vai picas dāvināšana veicināja potēšanos pret Covid? Sākumā Vita Savicka stāsta par to, kādi uzrunāšanas veidi pastāv, lai mudinātu cilvēkus  pārbaudīt veselību. Veidi, kā mudināt mūs pašus rūpēties par savu veselību, ir vairāki. Ir tikai jautājums, kurš no tiem der dažādiem ļaudīm dažādās vidēs. Mēģinājumi uzrunāt pilnveidojas un attīstās un šobrīd RSU notiek darbs pie jauna veselības komunikācijas veida "Ar īsziņu pret zarnu vēzi". -- Maijā ir īstais laiks ieklausīties dziedātājstrazda dziesmā. Par dziedātājstrazdu stāsta bioloģijas doktors un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Oskars Keišs.

Par savu veselību mums jārūpējas arī pašiem, jo viss sākas ar sevi – cik aktīvi, atbildīgi un iesaistīti esam savas veselības nodrošināšanā, tik vesela kopumā būs sabiedrība. Ko varam darīt, lai veicinātu līdzestību? To skaidrosim raidījumā, kad studijā viesosies Latvijas Hipertensijas un aterosklerozes biedrības prezidents, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas kardiologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Kārlis Trušinskis, klīniskā farmaceite, Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas ķīmijas katedras vadītāja Inga Urtāne, biedrības "ParSirdi.lv" vadītāja Inese Mauriņa.  Klausāmies arī Latvijas lauku ģimenes ārstu asociācijas viceprezidenta Aiņa Dzalba kā ģimenes ārsta pieredzi par to, cik atbildīgi esam par savu veselību.

Ilze Atardo Itālijā nokļuva mīlestības dēļ. Sevi viņa sauc par profesionālu latvieti un ir saņēmusi balvu "Gada cilvēks Latvijas diasporā". Par to, kā desmit gadus dzīvojot Itālijā Ilze stiprina latvisko identitāti, sniedz ieguldījumu diasporas izglītībā, kultūras dzīvē un sabiedrības informēšanā saruna raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts.

Bir kadının cinsel isteği ne zaman uyanır? Ön sevişme ne zaman başlar, ne kadar sürer? Modern hayatın zihinsel yorgunluğu cinsel arzuları neden frenler? Kadınlar cinsellik sırasında "anda" kalmayı nasıl başarabilirler? Yakın İlişkiler'in bu bölümünde hala çekinilen ve yeterince konuşulmayan bir konu olan kadın cinselliğini konuşuyoruz. Tüm bölümler ve daha fazlasına Podbee app ve podbeemedia.com'dan ücretsiz olarak ulaşabilirsiniz. ----- Podbee Sunar ------- Bu podcast reklam içermektedir.

처음 처럼 - KISEWA with SEVI, Porori 04.03.26 | VISLA FM by VISLA

Stāsta dizaina pētniece Jeļena Solovjova. Producente Inga Saksone. Pirmie īsi grieztie mauriņi tika veidoti pavisam praktiskam mērķim. Tie parādījās viduslaiku Eiropā ap cietokšņiem un pilīm, lai atvieglotu redzamību, ja iebrūk ienaidnieks. 17. gadsimtā ideju par plašu, rūpīgi koptu zālāju pakāpeniski adoptēja franču aristokrāti. Tā kā īsi nopļauta zāle prasa ne tikai piepūli, bet arī pārliecību, ka zeme nav vajadzīga lietderīgākai funkcijai,  piemēram, lauksaimniecībai vai lopkopībai, zāliens kļuva par statusa simbolu. To varēja atļauties tikai tie, kam zeme nebija jāizmanto izdzīvošanai. Interesanti, ka Anglijā paralēli franču mauriņiem attīstījās gluži pretēja kustība. Tā sauktie angļu dārzi atteicās no stingrās simetrijas un radīja šķietami dabisku vidi. Taču arī šis “dabiskums” bija rūpīgi veidots un prasīja ne mazāk darba. Zāliens šajā ainavā kļuva par fonu mākslīgām ūdenstilpnēm, romantiskām ainavām un laiskām aristokrātu pastaigām. Pavērsiena punkts notika 19. gadsimtā, kad Lielbritānijā mauriņu kopējiem pievienojās vidusšķira. To veicināja gan pirmā mehāniskā zāles pļāvēja izgudrošana 1830. gadā, gan arvien pieaugošā britu aizrautība ar zālāju sporta veidiem, piemēram kriketu un  golfu.  Ja līdz tam ideāls mauriņš bija aristokrātu privilēģija, tad līdz ar mehānisko pļāvēju tas kļuva pieejams daudz plašākam lokam. Vai tas mazināja zāliena pievilcību? Gluži pretēji. Jauna tehnoloģija radīja vēlmi pēc pilnveides. Kamēr vien bija iespējams iegādāties labāku pļāvēju un asāku asmeni, interese tikai pieauga. Industriālā revolūcija iezīmēja vēl vienu svarīgu posmu zaļā mauriņa attīstībā un popularitātē. 19. gadsimtā, līdz ar straujo urbanizāciju, piesārņotajās pilsētās pieauga vajadzība pēc zaļajām zonām. Radās ideja par publiskajiem parkiem — pilsētas plaušām. Tajos plaši zālāji kļuva par neatņemamu elementu — atvērtu, pārskatāmu un kontrolējamu vidi pilsētnieku atpūtai. Lielbritānijas koloniālisma ietekmē ideja par zālāju kā labas dzīves liecību izplatījās arī citviet pasaulē. Līdz ar valodu un arhitektūru  arī zāliens kļuva par vienu no impērijas kultūras eksportprecēm. Sevišķi auglīgu augsni šī ideja rada Amerikas Savienotajās Valstīs, kur pēc Otrā pasaules kara daudziem radās iespēja piepildīt sapni par privātmāju piepilsētā. Sekoja nākamais lielais zālāju popularitātes vilnis, kas nav mitējies arī mūsdienās. Tipveida zālājs pie tipveida arhitektūras tipveida ģimenei šajā pārticību sološajā ainavā ierakstījās gluži dabiski. Turklāt ne tik daudz vienmēr pašu īpašnieku lietošanai, cik apkaimes acīm un garam. Zālājs amerikāņu piepilsētās kļuva par draudzīgas kopienas simbolu. Taču jāatceras, ka sākotnēji šajās kopienās gaidīti bija vien baltās krāsas iedzīvotāji. Secīgi aicinošā un iekļaujošā ainava bija rezervēta vien izredzētajiem. Laiks steidzas, pasaule mainās, bet zāliena popularitāte saglabājas par spīti piepūlei, ko tas prasa. Vienlaikus īsi griezti mauriņi mūsdienās piedzīvo arī kritiku. Zāliena uzturēšanai nepieciešams ūdens, mēslojums, pesticīdi un regulāra pļaušana. Ekoloģiski tas bieži ir monokultūra ar zemu bioloģisko daudzveidību. Piemēram, ASV zālāji (mājokļu dārzi, parki, golfa laukumi, publiskās pļavas) aizņem apmēram 2 % no valsts teritorijas. Ņemot vērā tiem nepieciešamo ūdens un ķīmisko līdzekļu apjomu, tas ir ievērojams resursu patēriņš. Klimata pārmaiņu un ilgtspējas kontekstā arvien aktuālāka kļūst diskusija — vai zālājs tiešām ir vienīgais un labākais risinājums gan privātmāju teritorijās, gan pilsētas parkos? Galu galā — lai arī dabiskāks par asfaltu un bruģi, tradicionālais zaļais mauriņš tomēr ir visai tāls no dabiskā.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Mums ir viedoklis par sevi un pasauli. Kā tas veidojas ? Un kā izvairīties no kļūdainiem pieņēmumiem, kas var ietekmēt gan mūsu šodienu, gan mūsu nākotni. Rainījuma viesis geštaltterapeite Inese Šuļžanoka

Mums ir viedoklis par sevi un pasauli. Kā tas veidojas ? Un kā izvairīties no kļūdainiem pieņēmumiem, kas var ietekmēt gan mūsu šodienu, gan mūsu nākotni. Rainījuma viesis geštaltterapeite Inese Šuļžanoka

Kāpēc hiphoperi Gustavo un ansis neuzskata sevi par dzejniekiem, lai gan dziesmu teksti var atgādināt dzejas rindas? Un kā mūsdienās Latvijā vispār attīstās hiphop aina? ansis un Gustavo ir vieni no spilgtākajiem hiphop žanra aizsācējiem un pārstāvjiem. Viņi jau ilgstoši izdod dziesmas un koncertē kopā. Šobrīd mūziķi gatavojas uznācienam Jelgavā, Zemgales Olimpiskajā Centrā, kur uz skatuves kāps kopā ar citiem reperiem, tostarp, Eliotu un goču. Kāpēc mūziķi neuzskata sevi par dzejniekiem, lai gan dziesmu teksti var atgādināt dzejas rindas? Un kā mūsdienās Latvijā vispār attīstās hiphop aina?

Noslēgumam tuvojas pirmais posms ceļā uz pieminekļa ”Svešo varai spītējot” izveidi Rīgā, ko virza Latvijas Okupācijas muzejs. Šobrīd piemineklim saziedoti vairāk nekā 25 000 eiro, kas ieguldīti teritorijas labiekārtojuma projekta izstrādē. Rīt, 17. martā, kas ir Nacionālās pretošanās kustības diena, Okupācijas muzejs projektu nodos Rīgas domei, kas apņēmusies labiekārtošanu īstenot praktiski. Pieminekli paredzēts uzstādīt Rīgā, Radio ielā 1 – vietā, kur students Bruno Javoišs padomju laikā Rīgas Radiotornī uzvilka neatkarīgās Latvijas karogu. Tā būs piemiņas zīme visiem nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem.  Kā īpaša zīme jau ir pati vieta, kur pieminekli iecerēts izveidot. Šajā vietā savulaik atradās 76 metrus augstais Rīgas radiotornis. 1963.gada 5.decembra agrā rītā 22 gadus vecais students Bruno Javoišs uzrāpās torņa smailē un nostiprināja tajā paša darināto neatkarīgās Latvijas karogu. Šim kāpienam viņš pirms tam bija trenējies, un, lai arī viņam bija bail augstuma, paveica iecerēto, neskatoties uz to, ka bija auksts un torņa konstrukcijas bija apledojušas. Sevišķi pārdroši tas bija tādēļ, ka tornis atradās tieši pie milicijas pārvaldes, turklāt 5. decembris bija PSRS Konstitūcijas diena. Lejā, torņa pakājē, viņu jau sagaidīja miliči, kuri viņu piekāva un apcietināja, bet karogu viņiem tik ātri neizdevās noņemt, tas tornī plīvoja līdz pievakarei, raisot Rīgā daudz valodu. Bruno Javoišu notiesāja, piespriežot septiņus gadus Mordovijas nometnē. Topošais piemineklis godinās ne tikai konkrēto pretošanās epizodi, tas veidots ar plašāku vēstījumu, stāsta Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība. ”Mēs zinām, ka tieši šis sarkanbaltsarkanais karogs bija sazināšanās zīme padomju okupācijas laikā starp cilvēkiem, kuri ticēja neatkarīgās Latvijas atjaunošanas idejai un kas sekmēja to, ka mēs neatkarību arī atguvām. Faktiski gan katrs šis individuālais piliens, gan pretošanās grupu darbība pilienu pa pilienam veicināja režīma sabrukšanu. Man liekas, ka mums ir ļoti svarīgi ne tikai mūsu valsts svētkos būt ar sarkanbaltsarkano karogu, bet, manuprāt, to kā simbolu un atgādinājumu ir svarīgi arī ikdienā redzēt pašā Rīgas centrā. Tā ir zīme visiem, kas pretojās svešo varai.” Tieši Latvijas karoga ideja un sajūta būs arī pieminekļa veidolā, ko īstenos tēlnieks Kristaps Gulbis, kurš uzvarēja pieminekļa ideju konkursā. Piemineklis top par sabiedrības ziedojumiem. No tam nepieciešamajiem 100 000 eiro saziedots vairāk nekā 25 000. Šo naudu Okupācijas muzejs ieguldījis teritorijas labiekārtojuma projekta izstrādē, ko veicis birojs „Arhis Arhitekti”. Rīt, 17.martā, kas ir Nacionālās pretošanās kustības piemiņas diena, muzejs labiekārtošanas projektu nodos Rīgas domei, kas saskaņā ar sadarbības memorandu, nodrošinās teritorijas labiekārtošanu. Projekts paredz sakārtot ne tikai vietu, kur atradīsies piemineklis, bet plašāku kanālmalas parka daļu, kas šobrīd ir visai nolaista un piemiņas vietas nozīmīgumam neatbilstoša. Arhitekts Raimonds Saulītis no biroja „Arhis Arhitekti” stāsta, ka projekts paredz šodienu simboliski savienot ar pagātnes zīmēm, viena no kurām ir Radiotorņa pamati. Projekta dāvināšanas pasākums Rīgas domei notiks rīt Radio ielā 1, kur projekts tiks īstenots, bet pulksten 17.00 Okupācijas muzejā rīt būs arī labdarības koncerts pieminekļa izveides atbalstam, kurā muzicēs Zemessardzes koris ”Stars”. Ikviens tiek aicināts arī ziedot piemineklim, apmeklējot muzeja interneta vietni.

Sen gaidīta saruna ar žurnālisti un TV raidījumu vadītāju Kristīni Garklāvu. Viņa ir profesionāle, kura parasti pati intervē citus (gan TV, gan savā podkāstā “Izgaismots”), bet šoreiz stāsta par sevi. Mēs pievērsāmies adrenalīnam, bailēm (līdz pat panikai tam visnepiemērotākajā vietā), jūtīgumam, piedzīvojumiem un tam, cik liela drosme patiesībā ir vajadzīga, lai turpinātu rādīt sevi publiski.Runājam par to, kā nepazust citu gaidās, kad sabiedrība tevi idealizē vai ienīst, kā arī par neredzamo cenu, ko maksā sabiedrībā redzams darbs, un par to, kā darīt savu darbu tā, lai acis joprojām mirdz.Klausies, ja tevi interesē savu robežu pārvarēšana, drosmes trenēšana un cilvēcīgums. Ja tevi vilina gan piedzīvojumi, gan sevis iepazīšana - saprast, no kā tu bēdz, ko tu meklē un kas tev patiesībā ir svarīgi, tad šī saruna ar Kristīni tevi gan izklaidēs, gan iedvesmos.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Cilvēkjaudas labvēļu pasākums 20.martā bateriju uzlādēšanai. Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE studijā Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas 256. intervijas lapā.

Bu bölüme bir danışan hikayesiyle başlayıp, yaşamda karşımıza çıkan uyaranlara atfettiğimiz anlamlara ve verdiğimiz tepkilere odaklanıyoruz. Karşımıza çıkan her uyarana binlerce farklı anlam atfedebilecekken, çiğnemeden yuttuğumuz öğretilerin bizi tek bir anlamın içine nasıl sıkıştırdığını ve ilişkilerimizi nasıl parçalayabildiğini konuşuyoruz.Çoğu zaman yaşadığımız şeyden çok, ona verdiğimiz anlamın içine hapsoluyoruz. Bazen özgürlük yeni bir şey öğrenmekten çok, içimize yerleşmiş eski anlamları fark etmekle başlar.Keyifli dinlemeler.

Hola de nuevo, Linus! Unser Ostschweizer ist back in Town, Sevi verschmiert derweil Abteile im Zug und Sämi erweitert seinen Horizont in der Fotografie. Inmitten von all dem sinnieren deine drei Nullnummern über Veränderung im Leben.

Shoot The Puck är en podcast av hockeynews.seVi fångade upp Henrik Lundqvist efter Tre Kronors seger i åttondelsfinalen mot Lettland.Kung Henrik ger sin syn på:✓ Prestationen mot Lettland✓ Massiva kritiken mot Hallam✓ Synen på Filip Forsberg✓ Detaljen som imponerar i USA✓ Tkachuks bridesmade-kommentar✓ Hyllningarna under OS

Honkongas tiesa piespriedusi 20 gadus cietumā demokrātijas aizstāvim Džimijam Lai. Japānas parlamenta apakšpalātas vēlēšanās pārliecinoši uzvar premjeres Takaiči vadītā partija. Irānas un Savienoto Valstu pretstāve un dialogs. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders, Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu žurnālists Rihards Millers un Latvijas institūta valdes locekle, Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja Sintija Broka-Kovalevska. Sana-čan – Japānas politikas uzlēkusī saule Japānas politika nav domājama bez Liberāldemokrātiskās partijas. Kopš šī politiskā spēka nodibināšanas 1955. gadā ir bijuši vien divusi trīs gadus ilgi periodi, kad tas nav bijis pie varas. Tā tiek raksturota kā t.s. „jumta” jeb „lietussarga” partija – tāda, kas apvieno dažādu nokrāsu novirzienus, taču kopumā ir ar labēji centrisku, konservatīvu un nacionālistisku ievirzi. Tomēr pēdējie gadi japāņu liberāldemokrātiem nav bijuši viegli. Partijas reitingus deldējušas sociālekonomiskās problēmas – dzīves dārdzība un neiepriecinošā demogrāfiskā situācija, tāpat vairāki skandāli. Jaunākās paaudzes vēlētāju acīs tā ieguvusi „onkuļu partijas” reputāciju – pārāk tradicionāla, pārāk remdena, uz pagātnes lauriem dusoša. Kopš 2024. gada parlamenta vēlēšanām liberāldemokrāti un viņu tradicionālie koalīcijas partneri – centriskā partija „Kōmeitō” – veidoja mazākuma valdību, līdz pagājušā gada oktobrī koalīcija pajuka, premjers Išiba atkāpās un Liberāldemokrātiskās partijas stūri pārņēma tās jaunā līdere Sanaje Takaiči, kļūstot par pirmo premjerministri sievieti Japānas vēsturē. Viņas personā liberāldemokrāti ieguva jaunu seju un elpu. No vienas puses, premjerministre ir uzskatos konservatīva – viendzimuma laulību pretiniece un patriotiskas audzināšanas piekritēja; no otras – savā uzvedībā un manierēs vienkārša, atvērta un demokrātiska. Sevišķi pamanāma ir viņas prasme komunicēt sociālajos tīklos un uzrunāt jauniešu auditoriju, kuras vidū viņa tiek dēvēta par Sana-čan – pievārds ‘čan' japāņu valodā apzīmē tuvas draudzības attiecības ar nosaukto personu. Par koalīcijas partneriem Takaiči izvēlējās nevis līdzšinējos centristus, bet gan krietni labējāko un populistiskāko Japānas Inovāciju partiju. Vēl viens zīmīgs moments ir premjeres prasme atrast kopīgu valodu ar Savienoto Valstu līderi Donaldu Trampu. 13. janvārī Takaiči izsludināja ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Šis solis ar mērķi konvertēt personīgos reitingus konkrētā partijas politiskajā ietekmē tika vērtēts kā riskants, taču attaisnojās ar uzviju. Svētdien, 8. februārī, notikušajās vēlēšanās liberāldemokrāti svinēja grandiozu uzvaru, iegūstot vēsturiski lielāko pārstāvniecību parlamentā ar 316 vietām no 465. Koalīcijas partneri Inovāciju partija gan pāris vietas zaudējusi, taču tas nozīmīgi nemaina viņu frakcijas lielumu. Savukārt partijas „Kōmeitō” un lielākā opozīcijas spēka Konstitucionāli demokrātiskās partijas izveidotais bloks Centriski reformistiskā alianse piedzīvojis smagu sagrāvi un vairāk nekā divu trešdaļu mandātu zaudējumu. Jaunā situācija Japānas parlamenta apakšpalātā dod premjerministrei Takaiči lielākas iespējas mainīt Japānas konstitūciju, ko viņa iezīmējusi kā politisku mērķi. Tai skaitā, iespējams, varētu tikt mazināts pamatlikuma izteiktais akcents uz militāras darbības ierobežošanu ārpus valsts robežām. Pēc nākšanas pie varas Japānas līdere paziņoja, ka gadījumā, ja Ķīnas tautas republika mēģinātu ar militāru spēku sagrābt Taivānu, ir iespējama Japānas militāra iejaukšanās. Tas izraisījis krasu attiecību pasliktināšanos starp Pekinu un Tokio ar ekonomiskām sankcijām no Ķīnas puses. „Drednautu diplomātija” un piemirstās cilvēktiesības 6. februārī Omānas galvaspilsēta Maskata kļuva par sarunu vietu starp Savienoto Valstu un Irānas pārstāvjiem, izmēģinot diplomātiju, pirms tiek liktas lietā raķetes un bumbas. Tas ir pirmais šāds abu valstu dialoga precedents kopš pagājušā gada jūnija, kad Izraēla un Savienotās Valstis vērsa gaisa triecienus pret Irānu, tai skaitā tās kodolobjektiem. Arī tagad no Savienoto Valstu puses tā ir „drednautu diplomātija” – janvāra nogalē Arābijas jūrā ieradās amerikāņu jūras spēku kaujas grupa ar aviācijas bāzes kuģi „Ābrahams Linkolns” priekšgalā. Uz „Linkolna” klāja ir modernākās daudzfunkcionālās kaujas lidmašīnas, iznīcinātāji un elektroniskās karadarbības un izlūkošanas lidaparāti. Kaujas grupas kuģi aprīkoti arī ar spārnotajām raķetēm „Tomahawk” un pretraķešu aizsardzības sistēmām. Kā svētdien savā publikācijā izteicās kanāla „Al Jazeera” Dohas institūta politoloģijas asistējošais profesors Muhanads Selūns, svarīgākais rādītājs neesot tas, kas tiek teikts par sarunām, bet gan tie, kas sēdušies pie sarunu galda. No Savienoto Valstu puses tas ir vispārzināmais sarunvedēju pāris Stīvens Vitkofs un Džareds Kušners, kā arī ASV Centrālās pavēlniecības komandieris admirālis Breds Kūpers. Šis vīrs ar uzplečiem esot dzīvs atgādinājums Irānas pusei, ka nepiekāpībai var būt smagas un ātras sekas. Tomēr draudīgais tonis pagaidām nav darījis Teherānu piekāpīgāku, ciktāl runa ir par sarunu priekšmetu kā tādu. Irāna uzstāj, ka ir gatava runāt par savu kodolprogrammu, piekrītot pārtraukt urāna bagātināšanu apmaiņā pret sankciju atcelšanu, bet nekādā ziņā ne par ko citu – ne raķešu ieroču attīstības programmu, ne atbalstu teroristiskajām organizācijām „Hamas” un „Hezbollah” un hutiešu nemierniekiem Jemenā, ne, protams, par cilvēktiesību situāciju Irānas iekšienē. Plašākajā sarunu tvērumā ir īpaši ieinteresēta Izraēla, un tiek spriests, ka premjerministra Netanjahu šodienas visai pēkšņā vizīte Vašingtonā varētu būt saistīta ar vēlmi ietekmēt amerikāņu pozīciju. Katrā ziņā Irānas ārlietu ministrs Abāss Arāgči jau brīdinājis Vašingtonu nepaļauties Izraēlas premjera destruktīvajiem centieniem. Pie tam Irānas iekšpolitiskā situācija šajā diplomātiskajā izspēlē acīmredzami atstumta otrajā plānā, un pasaule turpina noskatīties, kā režīms, noslīcinājis asinīs nesenos protestus, turpina piegriezt skrūves. No Teherānas pienāk ziņas, ka arestēti vairāki prominenti reformistiskas ievirzes politiķi, tāpat ārsti, kas snieguši palīdzību ievainotiem janvāra protestu dalībniekiem. Cilvēktiesību aktīvisti pauž bažas, ka cietumos notiek arestēto protestu dalībnieku slepkavošana. Pekina demonstrē totalitārisma tvērienu Honkongā Pirmdien, 9. februārī, tiesa Honkongā pasludināja spriedumu mediju magnāta Laja Čī-jina, plašāk pazīstama kā Džimija Lai, lietā. Septiņdesmit astoņus gadus vecajam apsūdzētajam piespriesti divdesmit gadi cietumā. Tagad slēgtā laikraksta „Apple Daily” dibinātājs tika apcietināts 2020. gada augustā un pēc apmēram piecus gadus ilgušā procesa atzīts par vainīgu sazvērestībā ar ārzemju spēkiem un musinošu tekstu publicēšanā. Kā paziņoja tiesa, apsūdzētā vainu pastiprina tas, ka viņš esot bijis ārvalstu inspirētas sazvērestības galvenais plānotājs un virzītājspēks. Ar publikācijām savā izdevumā viņš esot aģitējis par ārvalstu sankciju ieviešanu pret Ķīnu. Savu biznesa karjeru sācis apģērbu ražošanas un mazumtirdzniecības jomā, Lai vēlāk pievērsās mediju jomai, izveidojot lielāko Honkongas mediju kompāniju „Next Digital” un jau pieminēto laikrakstu „Apple Daily”. Konfrontācijā ar Ķīnas totalitāro režīmu viņu noveda 2019. – 2020. gada Honkongas protesti, kad Džimijs Lai nostājās demokrātisko spēku pusē, gan personiski kritizēdams Pekinas režīma rīcību, gan uzturēdams attiecīgu ievirzi savos preses izdevumos, gan sniegdams demokrātiskajiem spēkiem finansiālu atbalstu. Ar šo cietumsodu Ķīnas vara nepārprotami demonstrē, ka ikvienam, kas stāsies ceļā tās plāniem pēc iespējas drīz iedabūt Honkongu totalitārās valsts tiesiskajā un politiskajā rāmī, nav ko cerēt uz žēlastību. Kā norādījis Lielbritānijā dzīvojošais notiesātā dēls Sebastjens Lai, ievērojot viņa tēva sirds stāvokli un to, ka pērngad vien viņš zaudējis desmit kilogramus svara, faktiski šis uzlūkojams kā nāves spriedums. Džimijs Lai kopš 1994. gada ir arī Lielbritānijas pavalstnieks, un britu ārlietu ministre Iveta Kūpere paziņojusi, ka valdība darīs visu iespējamo, lai panāktu viņa atbrīvošanu. Tikām skarbu opozīcijas kritiku izpelnījies britu premjerministrs Kīrs Stārmers, kurš pirms pāris nedēļām viesojās Pekinā, vienojās par vīzu režīma atvieglojumiem britu tūristiem un mazāku ievedmuitu viskijam, taču, kā šķiet, nepratās neko darīt tiesājamā demokrātijas aizstāvja labā. Šīs ir vēl viens pārmetums leiboristu valdības galvam, kura kabineta prestižs pēdējā laikā krietni pabojāts arī t.s. „Epstīna failu” sakarā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

LYSSNA PÅ HELA AVSNITTET HÄR: Snettinatbakat.seVi spenderade en vinterlördag i Bowlingpalatzet i Högdalen för att få se derbyt mellan BK Eva, med Lena Sulkanen från start, och BK Prime. Vi åt noisetter, drack lönn-öl och njöt av rå bowling i vårt spridningsområde. ROYS ROYS!

Studijā Latvijas vēstnieks NATO Māris Riekstiņš.

Viņš šaubījās, apšaubīja meistarus, bet visvairāk - pats sevi. Viņš dienasgrāmatā aprakstīja idejas, kadrējumus, tēlus un ikdienas vērojumus. Lasīt Jura Podnieka dienasgrāmatas drukātā veidā tagad ir iespējams grāmatā Agra Redoviča sakārtojumā. Pašlaik tas ir laiks no 1975. līdz 1981. gadam. Dokumentālists Juris Podnieks toreiz vēl ir operators, kuram ir svarīgi pateikt pilnu patiesību un uzņemt savas filmas. Kinorežisore Anna Viduleja, kura kopā ar Antru Cilinsku veidoja dokumentālo filmu "Podnieks par Podnieku", tieši Jura dienasgrāmatās atrada atslēgu filmai, bet Gundars Āboliņš jau aizkadrā atcerēsies, kā tika noskatīties filmu "Vai viegli būt jaunam?", kad to skatījās komisija, lai izlemtu, vai filma rādāma publikai. Par pieccīņu, tēvu Borisu Podnieku, filmēšanas īpatnībām padomju Latvijas kinostudijā un ideju par Strēlnieku zvaigznāju – arī par to saruna ar Annu Viduleju. Jura Podnieka "Dienasgrāmatas" izdevuši "Latvijas Mediji". No "Aizliegtās zonas" līdz "Strēlnieku zvaigznājam". No zinātkāra mācekļa līdz tautas likteņa izpratnei. Raidījumu atbalsta:

"Karš apstātos tajā brīdī, kad Putins pavēlētu saviem karavīriem neslepkavot sievietes, bērnus un nevainīgus cilvēkus Ukrainā. Bet tas nav noticis, tāpēc mēs redzēsim vēl daudz hibrīdoperāciju Eiropā, Āzijā, Āfrikā – visā pasaulē," intervijā LTV pauda Igaunijas premjerministrs Kristens Mihals.

""Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! (..) "Klasika" ir tā, kas dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. (..) Ja gribi turēt savu dvēseli pie veselības, mūzika tam ir vislabākās zāles – tā ir Dieva māksla," ir pārliecināts viens no Latvijas viskolorītākajiem režisoriem AIKS KARAPETJANS, kura radošās darbības lauks ir gan opera un teātris, gan kino. Tomēr 8. janvārī viņš debitēs kāda vērienīga koncerta režisora ampluā. Proti, tieši viņš būs Latvijas Radio 3 "Klasika" 30. jubilejas koncerta režisors Latvijas Nacionālajā operā, un viņa veikumu varēsim redzēt ne tika Baltajā namā, bet arī Latvijas Televīzijas tiešraidē. Tomēr saruna rit arī par citām Aika radošajām iecerēm, un tādu nudien viņam netrūkst! Inga Saksone: Mūsu sarunas temats būs priecīgi notikumi, kas gaidāmi pēc Jaunā gada: saistīti gan ar "Klasiku", gan Balto namu. Bet sākumā gribēju jautāt par skolām, kurā esi mācījies: Latvijas Mākslas akadēmiju, Latvijas Kultūras akadēmiju un Parīzes kino skolu. Vai tās viena otru ir papildinājušas? Aiks Karapetjans: Noteikti papildinājušas, jo visas trīs iestādes ir ar savām tradīcijām. Nezinu, kā tagad, bet manos laikos, kad mācījos Mākslas akadēmijā – un tas bija ļoti, ļoti sen – tā tiešām vairāk bija klasiskā, akadēmiskā izglītība. Savukārt Kultūras akadēmija bija tāda dvēseles lieta – tur bija vairāk par kino. Ņemot vērā, ka tolaik vēl nebiju tādu tehnisku iespēju kā tagad – ka studenti var mācīties un veidot filmas, mēs bijām tāds kā eksperimentāls kurss. Tā tehniskā izglītība mums bija diezgan pašvaka, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc aizbraucu uz Parīzi, jo tur bija tieši otrādi: tur par radošumu bija mazāk, bet vairāk – tieši par tehniskām lietām, un tur apguvu kinoizglītības tehnisko pusi. Visas trīs izglītības bija ļoti dažādas, neviena no tām neatkārtoja iepriekšējo, un tas man ļoti, ļoti palīdzēja. Mākslas akadēmijā tavs noslēdzošais darbs bija "Nāves tēma latviešu glezniecībā 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā". Šī tēma patiešām bija tik ātri un viegli atrodama? Protams... (Smejoties nopūšas.)  Latviešiem to var atrast, ja? Rozentāla simbolisms, ko redzam viņa gleznās, ir viena lieta. Izteiksmīgākā ir viņa glezna "Nāve", kur pļavā sēž jauna sieviete ar zīdainīti klēpī un pie zīdainīša pieliekusies jauna, skaista sieviete baltā tērpā. Liekas – tāda smuka ainava, bet īstenībā tā kompozīcija ir par Nāvi, kas apmeklē bērnu. Bet ir, ir daudz. Pat kluso dabu var atrast ar galvaskausu, ko arī var interpretēt kā nāvi. Tas vienkārši ir jautājums par to, kāda ir semiotika – vairāk pētīju tieši to pusi. Vairs neatceros kādas detaļas, bet tā tēma atnāca pati, pat nezinu, kāpēc – man likās, ka tā ir interesanta tēma, kas varētu būt manam diplomdarbam. (..) Tolaik latviešu glezniecībā bija diezgan dinamiskas pārmaiņas. Ņemot vērā, cik Eiropa bija bagāta ar jauniem virzieniem, sevišķi glezniecībā, tas viss, protams, latviešu gleznotājus arī pārņēma savā varā. Valdīja eklektika: bija gan impresionisms, gan romantisms. Katrs izvēlējās pats savu ietekmes avotu. Līdz ar to nevar teikt, ka, piemēram, no tā līdz tam gadam latviešu glezniecībā bija tāds un tāds virziens. Nu, nebija tā, jo tas bija diezgan eklektisks un bagāts laiks ar pārmaiņām un dažādību. Savu ceļu kino iesāki ar kriminālfilmu, un "Piejūras klimata" raidījums oktobrī bija veltīts tieši kriminālfilmām ar dažādām pazīmēm un raksturiem. Sarunājās sarunājās kinokritiķe Dārta Ceriņa, režisors Jānis Ābele un producents Sergejs Timoņins. Raidījumā izskanēja jautājums, kādēļ režisori par savām debijas filmām tik ļoti bieži izvēlas tieši kriminālfilmu žanru. No kurienes tas rodas? Kāpēc tieši pirmā filma jātaisa par bandītiem, blēžiem? Krimiķi ar jokiem vai bez jokiem? Izskanēja arī varbūtība, ka jaunam režisoram veiksmīgāk ir pirmo filmu veidot kādā konkrētā žanrā, nevis pašam par sevi. Tā ir atbilde? Varbūt, bet ne manā gadījumā. Man tieši otrādi. Tikai pēc savas pirmās filmas pievērsos žanram. Un mana pirmā filma "Cilvēki tur" nebija gluži autobiogrāfiska. Stāsts bija par to, ko biju redzējis, dzirdējis un, protams, piefantazējis klāt. Filmas pamatā bija reāls stāsts. Tie, kas redzējuši šo filmu – realitātē tas notikums bija vēl briesmīgāks un šausmīgāks, nekā filmā. Bet par tām kriminālfilmām… Manuprāt, viens no iemesliem ir tas, ka tā ir brīva zona. Mēs visi – sevišķi jaunībā – augam un ietekmējamies tieši no šī žanra filmām, turklāt ne tikai režisori Latvijā, bet arī pasaulē. Tarantīno, Skorsēze… Varbūt vienīgi Spīlbergs to darījis mazāk nekā citi. Bet vienalga – tas ir žanrs, kas dod tev iespēju izstāstīt ļoti spilgtu, intensīvu un skatītājam interesantu pasauli, kurā ir pilnīgi citi likumi! Protams, mums gribas redzēt un uzzināt vairāk par to, kā cilvēki ignorē sabiedrības normas un dzīvo pēc saviem likumiem. Viņi kaut kādā ziņā ir dumpinieki – saceļas pret normām un netaisnību. Tieši tā, kā Dārta Ceriņa šajā raidījumā stāstīja – tas arī ir par to. Ja cilvēks nevar sasniegt taisnību saskaņā ar likumu, viņš pats pārkāpj likumu, lai taisnību sasniegtu. Un principā visi stāsti ir par to. Cik mēs gribam tos redzēt vai cik varbūt atsaucīgi ir skatītāji uz šo žanru, uz šo tēmu? Tas ir labs jautājums – par atsaucību. Jo tas, ka skatītājiem pirms filmas noskatīšanās tiek solīts, ka tur būs kaut kas tāds, kas piesaistīs uzmanību, ka varoņi pārkāps robežas – tas  uzreiz ir interesanti. Bet mūsu gadījumā, man liekas, Latvijā skatītājam ar ļoti retiem izņēmumiem interesē savi stāsti – lokāli stāsti. Tāpēc arī mums tik ļoti populāras ir patriotiskās filmas, kur skatītājs emocionāli jūtas ļoti komfortabli, jo viņš redz un dzird to, ko viņš grib redzēt un dzirdēt. Neko vairāk. Tāpēc man ir prieks par Oskara Rupenheita filmas lielajiem panākumiem, jo viņš ir uztaisījis diezgan skarbu filmu par 90. gadiem, un esmu labā ziņā pārsteigts, ka skatītājiem patiesi gribējās redzēt tādu filmu, jo biju diezgan skeptisks par to, ka mūsdienās kāds aizies skatīties filmu par 90. gadu bandītiem. Es runāju par filmu "Tumšzilais evaņģēlijs". Tas ir kvalitatīvs darbs, un man prieks, ka šis darbs kļuva par tādu hitu. Kriminālas iezīmes var atrast arī operās, jo ļoti reti tās noslēdzas labi. Bieži atrodami  sižeta pavērsieni, pie kuriem var pieķerties. Tevis veidotajā "Seviļas bārddzinī" bija ļoti laba atsauce uz Franču revolūcijas laiku. Tāpat arī "Hofmaņa stāstos" tā sēņu lietošana arī pārāk legāla tomēr nebija. Kas būs Pjetro Maskanji "Zemnieka godā" un Rudžjēro Leonkavallo "Pajaci" izrādēs, kas tavā režijā būs skatāmas pēc Jaunā gada? Nestāstīšu sīki par to, ko darīsim, bet pamatā tas būs stāsts par lietām, kas mūsdienās skatītājam, iespējams, būs mazliet nesaprotamas, sevišķi mūsu reģionā. Tas ir par atriebību, par godu, par to, ko sabiedrība domā, piemēram, par mani vai par manu sievu. Līdz ar to stāsts ir vairāk par cīņu par savu reputāciju. Cilvēki tādēļ ir gatavi darīt briesmīgas lietas – nogalināt, melot, zagt un tā tālāk. Mūsu gadījumā gribam to visu izveidot mūsu skatītāju sirdīm mazliet tuvāku, lai tas nav par vendetu – jo atriebības tēma ir diezgan primitīvs dramaturģijas gājiens. Man tā kā gribas uztaisīt izrādi drīzāk par varoni, kurš kļūs par pagātnes spoku pārējiem varoņiem. Un kaut kādā ziņā viņš viņus soda par viņu pagātnes grēkiem. Tu domā, ka atriebība ir vienkārši citas kultūras fenomens, ko mums grūti saprast? Saprast var, bet noticēt, uz ko cilvēki ir spējīgi tās dēļ, domāju, ir grūti. Protams, mums atriebības sajūta ir dabiska, un tā ir normāla lieta. Bet ne visi ir gatavi pārkāpt kādus morāles principus vai pat likumu tikai atriebības dēļ. Teiksim, mana sieva bučojas ar citu vīrieti – aiziešu un nogalināšu abus! Noticēt un līdzpārdzīvot tādam stāstam mūsdienās ir diezgan grūti. Tāpēc mans uzdevums kā režisoram ir izdarīt tā, lai skatītājs varētu līdzpārdzīvot, atrast vēl kaut kādu stīgu, kas palīdzētu skatītājam just līdzi vai vismaz noticēt tam visam. Kaut gan tāda izsmalcināta atriebība mūsdienās pastāv diezgan bieži. Ne tieša, bet izsmalcināta. Un šķiet, ka cilvēki to tīri labprāt pielieto. Es ceru, ka ar izsmalcinātību tu nedomā slepkavību! (Smejas.)  Protams, nē! Drīzāk par morālo, statusa atriebību.  Dramaturģiski tas ir ļoti viegli – iedot varonim šādu motivāciju kaut ko darīt, pārkāpt kaut kādas robežas. Bet tieša atriebība, manuprāt, nav labs gājiens, jo tas ir ļoti viegls ceļš. Motivācija varbūt ir, bet pamatojuma reizēm trūkst. Starp citu, Leonkavallo "Pajaci" tavā režijā bija pirms sešiem gadiem. Šis būs cits stāsts?  "Pajaci" paliks tāds pats. Vienkārši toreiz pirmajā daļā bija nevis Maskanji "Zemnieka gods", jo Zigmars Liepiņš vēlējās eksperimentēt, un mēs taisījām Montemeci operu "Burvestība". Ņemot vērā, ka tas bija pirmais šīs operas iestudējums vispār vēsturē, skaidrs, ka atrast dziedātājus, kas atbrauktu un to nodziedātu, bija diezgan liels izaicinājums, kas beidzās ne ar ko, un līdz ar to šo izrādi noņēma no repertuāra. Bet tagad Sandis Voldiņš grib atjaunot "Pajaci" un salikt kopā klasiskajā formātā ar "Zemnieka godu" pirmajā daļā. Tā ka man principā būs jāatjauno "Pajaci" un pilnīgi no jauna jāiestudē "Zemnieka gods". Vai mūzika palīdz atrast tos pagrieziena punktus sižetā? Jā, mūziku klausos ļoti daudz. Manuprāt, ar mūziku režisoram jāstrādā ne mazāk kā ar stāstu. Un ar mūziku ir arī tā: vai nu tu cīnies ar to, vai to pieņem tādu, kāda tā ir, un vienkārši pieliec klāt kādus vizuālus elementus, kas palīdzēs skatītājam gan skatīties, gan klausīties. Un mans uzdevums tāds vienmēr ir bijis, lai abas divas lietas – tas, ko viņi dzird un tas, redz, netraucē viena otrai. Var taisīt kaut ko pilnīgi citu vizuāli, protams, kaut ko negaidītu, bet ir svarīgi, lai tas dotu kaut ko mūzikai. (..) Šobrīd vairāk domāju par to, kā izcelt ļoti "Zemnieka goda" mūziku, ka ir ārkārtīgi salda, melodiska itāļu mūzika. Tagad daudz  skatos itāļu filmas no 50., 60. gadiem – ne tikai neoreālismu, bet arī komēdijas ar Marčello Mastrojāni, piemēram. Tur būs ļoti daudz referenču no kino. Mēs gribam uztaisīt tādu pēckara laika Itāliju, Dino Rīzi vai agrīnā Fellīni komēdijas virzienā. Un "Pajaci" būtu loģisks turpinājums ar tiem pašiem varoņiem, taču pēc 20 vai 30 gadiem, kad viņi nonākuši pansionātā... Tātad periods pēc kara un – astoņdesmitie gadi. Kādā stadijā šobrīd ir iestudējums? Sāksim mēģināt janvārī. Es tagad gatavojos – izpildu mājasdarbus... Bet tagad man tomēr ir lūgums mesties atpakaļ kino pasaulē un doties uz Parīzi, un raidījumā Piejūras klimats, kas izskanēs 13. decembrī, ir arī kāds fragments tieši par filmu skatīšanos Parīzē. Alise Zariņa stāsta par savu pieredzi Parīzē, un raidījuma dalībnieki spriež, ja reakciju, kādu var novērot Francijā, varētu redzēt arī kinoteātros Rīgā. Es teiktu, ka operā vai teātros nekad nekliegs. Atceros, Francijā manis veidotās operas "Karmena" pirmizrādē puse no auditorijas kliedza "Bū!", bet otra puse kliedza "Bravo!" Bija ļoti dīvaina sajūta. Vēl pirms mēģinājuma mani direktore brīdināja: "Aik, atceries, ka nebūs tev tikai aplausi, bet būs arī "Bū!" Šeit ir tāda tradīcija, sevišķi ar "Karmenu", kas frančiem ir svēta lieta. Protams, Latvijā ir tā: ja ir vienkārši aplausi, tas nozīmē, ka izrāde nav sevišķi patikusi. Ja ir aplausi un ceļas kājās, tas ir labi. Bet tagad dažreiz ceļas kājās tikai celšanās pēc – gan filmām, gan izrādēm ir tāda problēma. Atceros, reiz Armēnijā braucu taksī, un tur skanēja kāda briesmīga dziesma. Prasu taksistam: tev patīk tā dziesma? Viņš saka – jā. Es saku – kas tev tajā patīk? Melodija? Viņš saka – nē, viņš dzied par mammām. Kā var nepatikt dziesma, ja tur dzied par mammām?! Un es saprotu, ka šeit tāpat ir ar filmām vai izrādēm: ja tēma ir pareiza un laba, cilvēkam patīk – vienalga, kā tas uztaisīts. Mani tas kaitina un nepatīk. Jo man liekas, ka nav tik svarīgi, par ko, bet kā. Man vienmēr interesē, kā konkrēto tēmu vai stāstu režisors ir interpretējis un parādījis uz skatuves vai uz ekrāna. Bet par to kino vēstures iespēju – Parīzē skatīties senākas un jaunākas filmas: pie mums tā ir ļoti reta iespēja. Vai arī mēs esam pieraduši vairāk skatīties mājās, datorā? Vienkārši mums ir maz cilvēku. Ja mūsu Rīgā būtu četri vai pieci miljoni iedzīvotāju, mums uz lielā ekrāna rādītu arī Bergmana filmas. Bet pēdējos gadus esmu manījis labu tendenci, ka ne tikai "Splendid Palace", bet arī lielajos komerckinoteātros ik pa brīdim rāda klasiku. Piemēram, vakar "Apollo kino" skatījos Kubrika "Mirdzuma" restaurēto versiju. Tas man bija liels piedzīvojums! Tiklīdz rāda kādu klasisko filmu labā kvalitāte, man ir ļoti svarīgi, lai tai būtu laba kvalitāte – gan projekcija, gan pati filmas kopija. Tiklīdz kaut kas tāds notiek, obligāti aizeju un noskatos. Tas vienmēr ir liels prieks. Arī "Splendid Palace" ik pa brīdim rāda klasiskās filmas un redzu, ka cilvēki nāk. Piemēram, vakar uz seansu bija ļoti daudz jauniešu, par ko biju priecīgs. Nezinu, kā viņi to uztvēra un vai viņiem tā patika vai nepatika, bet vienalga – interese bija. Skaidra lieta, ja šī filma būtu repertuārā, zāles būtu tukšas, bet ja ir īpašs seanss – notikums, cilvēki nāk, jo saprot, ka vairs nebūs tādas iespējas. Bet noslēgumā par kādu ļoti būtisku notikumu – par to, kas mūs sagaida 8. Janvārī. Lai arī neko daudz par Latvijas Radio 3 Klasika 30. jubilejas svinībām neatklāsim, mums ir liels prieks par to, ka piekriti būt šī koncerta režisors. Cik tas ir vienkārši – ieraudzīt pārdesmit skaņdarbus un izdomāt, kā tos salikt kopā? Tā būs mana pirmā pieredze... Man ir mazliet bail – vairāk, nekā taisīt operu, jo koncertus nekad neesmu režisējis. Bet, kad man piedāvāja tādu iespēju, negribēju atteikt, jo "Klasika" ir mans mīļākais radio. Vienmēr mašīnā klausos tikai divas radiostacijas, un viena no tām ir jūsu. Pat ja būtu uzaicināts mazgāt grīdas jūsu raidstacijas studijā, būtu atnācis jums palīdzēt! Šobrīd atklāsim to, ka būs krāšņi solisti un orķestri, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un Latvijas Radio bigbends, būs arī dažādi kamersastāvi. Vai tas var palīdzēt saprast to, kas tad tā "Klasika" īsti ir? "Klasika" ir tas, kas eksistē un dzīvo pāri laikam: laiks iet, bet tā dzīvo un eksistē. Jo tā ir klasika. Vai tas ir džezs vai akadēmiska mūzika – tam nav nekādas nozīmes. Cauri laikiem tas dzīvo, eksistē, un tas katrā ziņā ir mūžīgs.  Bet koncerta ziņā, protams, mums būs vizuāli elementi , kas apvienos to visu. Tajā pašā laikā, kas ir labi – katrā skaņdarbā mainās garastāvoklis, atmosfēra. Līdz ar to man kā režisoram galvenais uzdevums ir izdomāt pārejas no viena skaņdarba uz otru. Atrisināt tieši šo niansi. Bet baidos, ka tik ļoti baudīšu to koncertu, ka aizmirsīšu par saviem pienākumiem un darbu... (Smejas.)  Šajā koncertā būs mūsu rezidences mākslinieki Aigars Raumanis un Annija Kristiāna Ādamsone. Būs arī Elīna Garanča un Maestro Raimonds Pauls! Bet radoši tehniskajā komandā būs cilvēki, ar kuriem tu darbojies visai bieži – Artis Dzērve, Mārtiņš Vilkārsis. Tev ir svarīgi savi cilvēki, ar kuriem saproties no pusvārda? Protams. Tas ir ne tikai par rezultātu, bet arī par darba procesu. Līdz ar gadiem esmu sapratis, ka vēlos arī baudīt procesu, un procesu var baudīt, tikai pateicoties cilvēkiem, ar kuriem tu strādā! Man negribas ciest, man negribas cīnīties, man gribas vienkārši labi pavadīt laiku un sasniegt labu rezultātu. Tas jau nenozīmē, ka tā sanāks! Bet jāmēģina. Bet, tiklīdz tu izvirzi tādu uzdevu, vismaz uz pusi sanāk. Bet šie cilvēki mani pazīst ļoti ilgu laiku, esam ļoti daudz ko taisījuši kopā, sevišķi ar Arti Dzērvi un Kristīni Pasternaku. Domāju, viss būs interesanti un labi. Vai nav kādas šaubas par to, ka kaut ko var atkārtot? Kaut kas līdzīgs jau ir bijis?  Nē, nē! Neesmu redzējis koncertus. Godīgi sakot, pat nezinu, kā citi ir taisījuši koncertus. Līdz ar to man ir tāda sajūta, ka var darīt jebko. Bet tajā pašā laikā man dots ļoti konkrēts uzdevums no jūsu radio puses – ko jūs vēlaties, kam jābūt, un tas man vienkārši jāsaliek kopā. Man nav jāizdomā izrāde – šis ir mazliet cits uzdevums. 

Değerli Oyuncu Kaan Sevi ile gerçekleştirdiğimiz özel yayın sizlerle

"Ak, Dievs, cik skaisti!" Vai šajā nosaukumā ietverta ironija? Vai rozes ir ironija? Kultūras rondo to vaicājam gleznotājai Helēnai Heinrihsonei un galerijas "Māksla XO" vadītājai Ilzei Žeivatei. Galerijā „Māksla XO” 11. decembrī atklās jaunu mākslinieces izstādi, kurā nozīmīga loma ir rozēm. Bet kāpēc Kāpēc ir bīstami gleznot puķes, kur nu vēl rozes? Helēna Heinrihsone atgriežas ar ekspozīciju, kurā galvenā loma ir rozēm. Taču šī roze nav tikai skaistuma simbols. Tā ir attiecību, ironijas un brīvības metafora — krāsas un formas pārspīlētā intensitāte, kas, kā saka pati autore, “glābj no tā, ka tu uzbrūc ar krāsu”. Māksliniece atklāj, ka atceras pirmās rozes, ko uzgleznojusi, jo pirms tam nosodījusi visus, kas glezno rozes.  "Man likās, ka tas ir banāli, pēdējais, ko varētu sieviete darīt, gleznot rozes," bilst Helēna Heinrihsone. Bet pēc kādas izstādes atklāšanas pirms daudziem gadiem darbnīca bijusi piepildīta ar ziediem un viņa sākusi pētīt ziedus, zīmēt studijās. "Tā bieži gadās, ko tu nosodi un domā - nekad, tieši to sāc darīt," tā par rožu gleznošanu atzīst Helēna Heinrihsone. Bet pāris gleznotas rozes bijis arī kā noslēgums iepriekšējai mākslinieces izstādei "Klejotāji", kurā bija aktualizēts iekšējais konflikts starp cilvēka jūtām un prātu.  Lai arī šķitis, ka gleznojot rozes vajadzēs tikai priecāties, nav bijis viegli strādāt. Lielākoties rozes ir sarkanā un violetā krāsā. "Iezagās viena dzeltena, un bija problēmas. Neesmu vēl sapratusi, kā lai izceļ dzelteno tikpat skaisti kā sarkano," atzīst Helēna Heinrihsone. Arī pašai māksliniecei ir rožu dobe, grāmatas par rozēm, ko skata jau gadiem, skicē ziedus, bet tieši šogad nolēmusi arī gleznot rozes. Bet mirdzums darbos panākts, balstoties uz Rembranta tehniku. "Viņš lazēja daudzas kārtas - viena, otra, trešā, pat desmit reizes. Agrāk to darīja ar laku, kas ilgi žuva. Tagad ir tāds brīnumains materiāls, tāda kā želeja, dienas laikā ir nožuvis un var klāt jaunu kārtu. Sevišķi sarkanie [toņi], nevari paņemt no tūbiņas, ieklāt vienu reizi un viss. Ja grib to mirzumu un dziļumu, ir jālazē. Tā ir liela bauda," gandarīta Helēna Heinrihsone. Jaunajās gleznās rozes figūra tiek izcelta no neitrāla, gandrīz bezkrāsaina fona. Attiecības starp figūru un fonu kļūst stingrākas, koncentrētākas. Helēna tās dēvē par savu “atbrīvošanās ceļu”. Izstāde būs apskatāma līdz 2026. gada 24. janvārim.

Support the showarkafonhikayeleri.podcast@gmail.com https://instagram.com/arkafonhikayeleri?utm_source=qrYouTube: https://www.youtube.com/channel/UC11V-FdnYq0_yqCP5BUayrg

LYSSNA PÅ HELA AVSNITTET HÄR: Snettinatbakat.seVi återvänder till hösten när Trelleborgare rökte in lägenheter och Tom Prahl fick ett gäng ungdomar, några ratade MFF:are och ett par gamla lokala stötar att käka tandtråd och kallskuret, och skaka de mäktigaste klubbarna i Europa, typ.

"Katrs par sevi, un Dievs pret visiem" ir slavenas vācu režisora Vernera Hercoga filmas nosaukums. Tas ir arī viņa biogrāfiskās grāmatas nosaukums. Hercogs, īstajā vārdā Verners Stipetičs, pieder pie vācu kino jaunā viļņa. Viņa filmas iespaidojušas daudzus režisorus arī Latvijā, piemēram, Viesturs Kairišs Dāvim Sīmanim reiz teicis, ka "mums filmai jābūt kā koktēlnieka Šteinera ekstāzei”. Dāvim Sīmanim toreiz nācies noskaidrot, kas tas īsti ir, bet tagad kinorežisors, Latvijas Kultūras akadēmijas rektors Dāvis Sīmanis Radio mazajā lasītavā stāsta par Hercoga filmu ietekmi, atverot Vernera Hercoga biogrāfiskās grāmatas "Katrs par sevi, un Dievs pret visiem" izdevumu latviešu valodā. No vācu valodas tulkojusi Sigita Kušnere, izdevis - ”Aminori”. Verners Hercogs jau cienījamā vecumā (dzimis 1942.) turpina radīt idejas, tekstus un filmas, tagad gan vairāk nodarbojoties ar dokumentālo kino, kaut gan viņš savās filmās nekad strikti nenošķīra dokumentalitāti no spēlfilmas, taču realitāte viņam vienmēr ir mistiska un varoņi - uz neprāta robežas. Raidījumu atbalsta:

This is a free preview of a paid episode. To hear more, visit www.enrakhoger.seVi är nu över 25 000 prenumeranter och poddarna Rak höger med Ivar Arpi och Under all kritik ligger båda konsekvent i topp-20 bland nyhetspoddar i Sverige. Men medan andra på listan har public service-miljarder, annonsmiljoner och presstöd i ryggen, så har vi bara er. För att det ska fungera behöver några fler av er som i dag är gratisprenumeranter bli …

Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps atkal atmaidzis pret Krievijas diktatoru - nekādas papildu sankcijas Kremlim viņš nesola un pēc telefonsarunas bija gatavs tūdaļ pat ar draugu Vladimiru tikties pie abu kopējā drauga un atzinēja Viktora Orbāna Ungārijā. Tomēr vakar kļuva skaidrs, ka tikšanās tik drīz nenotiks.  Gruzijas attiecības ar Eiropu kļūst arvien saspringtākas, šoreiz ar īpaši Vāciju, jo pēc atklāta konflikta Vācija uz laiku ir atsaukusi savu vēstnieku no Tbilisi.  Bet tepat kaimiņos, Igaunijā, aizvadītas pašvaldību vēlēšanas - visas vietvaras tika pie jauniem deputātu sastāviem. Ko šīs vēlēšanas liecina par sabiedrības noskaņojumu kaimiņvalstī? Aktualitātes analizē politologs Veiko Spolītis un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes docētājs Māris Andžāns.  Tomahauki Budapeštas miglā Motīvs par iespējamu Savienoto Valstu un Krievijas līderu tikšanos Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā uzpeldēja pagājušo ceturtdien, 16. oktobrī, dienu pirms Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vizītes Baltajā namā. Zelenska Vašingtonas apmeklējuma priekšvakarā pasaules politiskajā diskursā dominēja motīvs, ka viņš turp dodas „pēc tomahaukiem”, respektīvi, cerībā saņemt piekrišanu amerikāņu spārnoto raķešu „Tomahawk” piegādēm Kijivai. Bija visai nepārprotami, ka jaunumiem par Budapeštu ir tiešs sakars ar šo iespējamību, proti, Kremlis darīja, ko varēja, lai Ukraina minēto ieroci neiegūtu. Pasaule nu ņēmās spriest, vai Budapeštā Trampam varētu izdoties „Gazas pamiers Nr. 2”, un kādā ceļā potenciālais Hāgas apsūdzēto sola kandidāts Putins vispār varētu tikt līdz Ungārijas galvaspilsētai. Piektdiena Baltajā namā noritēja bez preses klātbūtnes, un tās rezultāti daudzviet tika komentēti ar frāzi: „Zelenskis paliek tukšām rokām.”. Taču zināma informācija medijus sasniedza, un tā pauda, ka amerikāņi jau atkal mēģinājuši piedabūt Ukrainas prezidentu atdot bez kaujas agresoram savas valsts teritoriju, konkrētāk – Krievijas vēl neieņemto Doņeckas apgabala daļu. Viesim tomēr izdevies pārliecināt mājastēvu, un pēc tikšanās Tramps runāja par karadarbības iesaldēšanu pie esošās frontes līnijas. Tādējādi var teikt, ka Zelenskis, ja arī piektdien pameta Vašingtonu tukšām rokām, tad tomēr ar veselu ādu. Kāds no Baltajam namam pietuvinātiem Republikāņu partijas politiskajiem ekspertiem izdevumam „Politico” paudis: „Tikšanās nebija slikta, tā tikai krita par upuri neveiksmīgam laika momentam un uzpūstām cerībām.” Ar neveiksmīgo laika momentu jāsaprot situācija, kad Trampa un viņa komandas prātus joprojām saista Tuvo Austrumu problemātika. Tikām turpmākajās dienās iespējamā Budapeštas samita perspektīvas kļuva arvien miglainākas, līdz vakar, 21. oktobrī, mediji jau ziņoja, ka šis plāns „nolikts plauktā”. Tramps paziņoja, ka nevēlas vēl vienu „lieki izšķiestu tikšanos”; tika atcelta arī jau šonedēļ plānotā sagatavošanas tikšanās starp Savienoto Valstu un Krievijas ārlietu ministriem, ziņojot, ka Rubio un Lavrovs esot produktīvi aprunājušies pa telefonu, un sanākšana aci pret aci vairs nav nepieciešama. Uzvarētāji un zaudētāji Igaunijā Igaunijā apkopoti 19. oktobrī notikušo vietvaru vēlēšanu rezultāti, un politiskie spēki vērtē savu sniegumu. Līdz nākamajām parlamenta vēlēšanām mūsu kaimiņvalstī gan atlikuši vēl gandrīz divarpus gadi, tātad zaudētājiem ir laiks piestrādāt pie reitingu uzlabošanas, savukārt ieguvējiem nav ieteicams atdusēties uz lauriem. Runājot par tendencēm, jāsaka, ka rezultāti izskatās daudz iepriecinošāki opozīcijas, ne valdošās koalīcijas spēkiem. Kā galvenais ieguvējs tiek minēta partija „Tēvzeme” – nacionāli konservatīvs politiskais spēks, lielā mērā mūsu „Nacionālās apvienības” līdziniece. Igauņu „tēvzemiešu” iegūto balsu procenti, salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, auguši no 10,2 līdz 18,6. Labi gājis arī opozicionāriem no pretējā flanga sociāldemokrātiem, kuru iegūto balsu skaits audzis no nepilniem pieciem līdz nepilniem desmit procentiem. Nav piepildījušās bēdīgākās prognozes vietvarās tradicionāli plaši pārstāvētajai Centra partijai, kuras rādītāji kritušies no 24,4 līdz 21,1 procentam, un tā joprojām paliek pašvaldībās vispārstāvētākais politiskais spēks. Savukārt viela bēdīgām pārdomām ir abām liberālajām valdošās koalīcijas partijām – Reformu partijai un partijai „Igaunija 200”. Reformistu balsu daļa mazinājusies no 17,3 līdz 10 procentiem, savukārt „Igaunija 200” ieguvusi vien 1,7 procentus no vietvaru vēlētāju balsīm. Reformu partijas līdere Kristena Mihala Igaunijas sabiedriskajam medijam izteikusies, ka viņas partijas vājā snieguma iemesls esot valdības svaidīgā politika, pieņemot, bet pēc tam atceļot nepopulārus lēmumus, sevišķu nodokļu jomā. Cerīgi startējusi parlamentā nepārstāvētā partija „Labējie”, kuru 2022. gadā nodibināja daži no „tēvzemiešu” rindām aizgājuši politiķi. „Labējie” šajās vēlēšanās ieguvuši 4,7 procentus balsu. Visbeidzot starp zaudētājiem tiek minēti arī opozicionāri no galēji labējā flanga – Konservatīvā tautas partija jeb EKRE, kura iepriekšējās vēlēšanās guva vairāk nekā trīspadsmit procentu, bet tagad tikai vairāk nekā astoņu procentu vēlētāju piekrišanu. Partijas līderis Martins Helme, paliekot uzticīgs savam stilam, kā pirmo iemeslu minējis krāpšanos elektroniskās balsošanas procesā. Tbilisi ķēmojas pakaļ Maskavai Pagājušās nedēļas beigās Vācija atsauca konsultācijām savu sūtni Gruzijā Pēteru Fišeru, pret kuru, kā norāda Vācijas Ārlietu ministrija, Tbilisi valdība izvērsusi individuāli mērķētu kampaņu. Sevišķi saspringtas kļuvušas attiecības starp Fišeru un valdības vadītāju Irakliju Kobahidzi. Vēl viena Gruzijas varas nežēlastībā kritusi Eiropas pārstāve ir Somijas ārlietu ministre Elīna Valtonena. Pagājušonedēļ viņa apmeklēja Tbilisi kā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas prezidējošās valsts pārstāve un, cita starpā, straumēja savu videoierakstu no proeiropeisko spēku mītiņa pie parlamenta ēkas, paužot atbalstu protestētājiem. Gruzijas iekšlietu ministrija uzlikusi viņai naudas sodu par brauktuves bloķēšanu. Šādas izdarības arvien vairāk atgādina stilu, kādu attiecībās ar rietumvalstu pārstāvjiem jau labu laiku piekopj Kremlis. „Gruzijas sapņa” varas pārstāvji tēlo Eiropas Savienību kā savai valstij naidīgu, tās iekšējās lietās iejaucošos spēku – jo sevišķi kopš pagājušā gada nogales, kad apšaubāmas kvalitātes vēlēšanās šī partija ieguva vairākumu parlamentā, ievēlēja Gruzijas prezidenta amatā sev pakļāvīgu kandidātu, bijušo futbolistu Mihaelu Kavelašvili un iesaldēja Gruzijas iestāšanās sarunu procesu ar Eiropas Savienību. Kopš tā laika valstī nerimst protesti, lielai daļai sabiedrības nevēloties pieņemt šo muguras pagriešanu pret Eiropu. Īpaši plaši bija protesti 4. oktobrī, kad notika pašvaldību vēlēšanas, un to laikā izskanēja aicinājums ieņemt Gruzijas prezidenta rezidenci. Atsevišķi demonstranti tiešām mēģināja iekļūt Orbeliani pilī, notika sadursmes ar policiju un, kā tiek apgalvots, abās pusēs esot cietušie. Daudzi notikušo uzskata par mērķtiecīgas provokācijas rezultātu. Nākamajā dienā premjerministrs Kobahidze paziņoja, ka noticis mēģinājums ar vardarbīgiem līdzekļiem gāzt likumīgo valsts varu, un attiecīgas apsūdzības izvirzītas trīspadsmit arestētajiem protestu organizētājiem. Vara turpina piegriezt juridiskās skrūves – steidzīgi pieņemtas un jau stājušās spēkā izmaiņas likumā, kas par tādiem pārkāpumiem kā brauktuves bloķēšana, sejas aizsegšana un pirotehnikas lietošana protestu laikā līdzšinējo naudas sodu vietā paredz 15 diennakšu administratīvo arestu, bet atkārtota pārkāpuma gadījumā – līdz pat gadu ilgu cietumsodu. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

This is a free preview of a paid episode. To hear more, visit www.enrakhoger.seVi är nu över 25 000 prenumeranter och poddarna Rak höger med Ivar Arpi och Under all kritik ligger båda konsekvent i topp-20 bland nyhetspoddar i Sverige. Men medan andra på listan har public service-miljarder, annonsmiljoner och presstöd i ryggen, så har vi bara er. För att det ska fungera behöver några fler av er som i dag är gratisprenumeranter bli …

Tuna de mayores de Badajoz es una agrupación musical formada por 25 personas y Elena Sánchez ha charlado con Sevi, el director, José Luis, el tesorero, y Manuel, el director musical. Todos tienen una energía que te pasas y presumen, por supuesto, de estar disfrutando de una jubilación más que deseada.

Gaza – kara rati joprojām ripo Augusta sākumā Izraēlas kara kabinets apstiprināja plānu pilnībā pārņemt savā kontrolē Gazas pilsētu, pie kam premjerministrs Netanjahu pasludināja, ka galīgais mērķis ir pilnīga Gazas joslas okupācija. Tādējādi tiktu īstenota galīgā organizācijas Hamas atbruņošana un joprojām gūstā turēto izraēliešu ķīlnieku, dzīvu vai mirušu, atgūšana. Pēc tam Gazas josla tiktu demilitarizēta, paturēta Izraēlas drošības kontrolē, un pārvalde tajā nodota jaunām civilām institūcijām, kas nebūtu saistītas ne ar Hamas, ne ar palestīniešu varas struktūrām Jordānas rietumkrastā. Šādam uzstādījumam ir daudz pretinieku kā pašā Izraēlā, tā starp tās starptautiskajiem sabiedrotajiem. Pastāv saprotamas bažas, ka pilnīga Izraēlas militāra kontrole pār Gazas joslas teritoriju prasīs vēl daudz laika un asiņu, pie tam samazinās ķīlnieku izdzīvošanas iespējas. Tikām Hamas un citas palestīniešu frakcijas pirmdien vēlu vakarā nāca klajā ar paziņojumu, ka pieņem Ēģiptes un Kataras starpnieku ierosināto uguns pārtraukšanas plānu. Tas paredz karadarbības pārtraukšanu uz diviem mēnešiem, kuru laikā Izraēlai pēc noteikta grafika tiktu atdoti desmit dzīvi ķīlnieki un astoņpadsmit mirušo gūstekņu ķermeņi. Savukārt Izraēla šai periodā atbrīvotu tūkstoš simts vienpadsmit Gazas joslā sagūstīto, simt divdesmit piecus palestīniešu cietumniekus, kam piespriests mūža ieslodzījums, un atdotu simt astoņdesmit nogalināto palestīniešu līķus. Izraēlai būtu jāatvelk savi spēki uz apmēram kilometru platu joslu Gazas sektora robežas perimetrā, gan saglabājot kontroli divos t.s. militārajos koridoros. Paralēli uguns pārtraukšanas periodā notiktu sarunas par galīgo noregulējumu un atlikušo ķīlnieku atbrīvošanu. Šis plāns ir ļoti līdzīgs tam, ko jau agrāk izvirzījis Savienoto Valstu prezidenta īpašais sūtnis Stīvens Vitkofs. Izraēlas puse pirmdienas plānu nav tieši noraidījusi, taču izteikusies, ka nav ieinteresēta kādās daļējās vienošanās – Izraēla vēlas visu ķīlnieku atbrīvošanu. Kā izteicies Izraēlas valdības oficiālais pārstāvis Dāvids Mencers, situācija esot mainījusies, ciktāl premjerministram ir plāns Gazas joslas nākotnei. Tikām Izraēlas ielās svētdien izgājuši, kā lēš, četrsimt tūkstoši, protestējot pret valdības pieeju kara vešanai.   Uz sarkanā paklāja sarkanus pleķus neredz… Ne vienā vien pasaules medijā pēdējās dienās apspēlēts sarkanā paklāja motīvs. Fotogrāfu fiksētā aina, kad amerikāņu jūras kājnieki savienoto valstu bruņoto spēku bāzē Ankoridžā rūpīgi izklāj purpura krāsas celiņu līdz trapam, pa kuru tūdaļ jānokāpj agresorvalsts vadonim, kara noziegumos apsūdzētajam Vladimiram Putinam, daudziem šķiet simboliska. Par ko tādu personāžs, kas karikatūrās bieži tiek tēlots asinīm notriepta puskaila pundura izskatā, līdz nesenam laikam nevarēja pat sapņot. Bet, tā sacīt, uz sarkanā tepiķa sarkanus pleķus neredz. Tepiķa klājēja, Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa pēdējā laika draudi par sankcijām, ja netiks pārtraukta karadarbība, pēkšņi pārvērtās godpilnā uzaicinājumā uz tikšanos. Nav nekāds brīnums, ka uz Putina repliku, ka „nākamreiz Maskavā”, Baltā nama saimnieks atbildēja savā ierastajā manierē miglaini, taču nebūt ne noliedzoši. Tiesa, ir arī tie, kas pauž, ka Aļaskā viss varēja beigties vēl daudz sliktāk. Tā Krieviju pametušais politologs un publicists Staņislavs Belkovskis pirms samita nerima atkārtot, ka abi dalībnieki paziņošot – viņiem kopīgiem spēkiem izdevies glābt pasauli no kodolkatastrofas, par ko „draugam Vladimiram”, protams, pienākas kāda daļa no Ukrainas zemes un suverenitātes. Tas nenotika, un, runājot par miera procesu, Ankoridžā formāli nav noticis vispār nekas. Sankciju piedraudējums un uguns pārtraukšanas prasījums Krievijai gan kaut kā izrādās izkūpējis gaisā – tagad Tramps runā par galīgu miera noregulējumu. Pretēju viedokli pauda vairāki no Eiropas valstu līderiem, kuri līdz ar Ukrainas prezidentu Zelenski pirmdien ieradās Vašingtonā. Sevišķi konkrēti to artikulēja Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs, sakot – Putina un Zelenska tikšanās bez uguns pārtraukšanas viņam esot neiedomājama. Kopumā arī Vašingtonas tikšanās nepiepildīja pēc Ankoridžas joprojām pastāvošās bažas, ka prezidents Tramps mēģinās īstenot spiedienu, lai panāktu piekāpšanos Putina vēlmēm. Klātesošajiem Eiropas līderiem izdevās pavērst sarunu gaitu primāri Ukrainai sniedzamo drošības garantiju tēmā, gan bez kādiem taustāmiem rezultātiem. Kas attiecas uz turpmāko, tad tagad būtu jānotiek piesauktajām Ukrainas un Krievijas vadītāju sarunām klātienē, kurām kādā turpmākā posmā varētu pievienoties arī Donalds Tramps. Šo tēmu Baltā nama saimnieks steidzās apspriest ar savu Ankoridžas sarunbiedru, sazvanoties tieši tikšanās laikā ar eiropiešiem. Pirms aizlidošanas no Ankoridžas Putins pauda principiālu gatavību sarunām ar Zelenski, taču komentārā, ko par Kremļa vadoņa un ASV prezidenta telefonsarunām sniedza Putina ārpolitikas padomnieks Jurijs Ušakovs, šāds formāts vairs netika pieminēts, vien ekspertu sarunu izvēršana. Un, protams, ne vārda par iespēju pārtraukt asinsizliešanu.   Sagatavoja Eduards Liniņš      

Lai arī šogad par karstumu vasarā pagaidām sūdzēties nevaram, ierasti ik gadu pāris nedēļas kārtīgi svīstam. Cilvēks var patverties telpās pie kondicionieriem un ventilatoriem un plānot savas ikdienas gaitas, neuzturoties karstākajā saulē, bet kā tiek galā daba? Kā dzīvnieki pārcieš sauli un karstumu? Kādas stratēģijas tie ir radījuši, lai pasargātu sevi no tveices? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta dzīvnieku pazināji - Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange un Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. "Cilvēkam it kā ir vienkāršāk, mums drēbes ļoti palīdz, vai nu mēs saģērbjamies, vai izģērbjamies. Brīdī, kad vairāk vairs nevar izģērbties, mums vienmēr ir iespēja vai nu ielīst ēnā, vai dzesēties kaut kur vēsumā, vai doties peldēties. Mēs tomēr savu dzīvi turam tādos rāmjos, ja jums ir jābūt ārā, mēs esam pieturā, gaidām autobusu karstumā, saulē. Bet dzīvniekus dabā tas skar mazāk, jo viņiem vienmēr ir izvēles iespējas - ielien ēnā, viņi ielien mitrā zemē, pārrok sev bedrīti, noslēpjas kaut kur. Mums ir grūtāk," vērtē Inta Lange. "Bet dzīvniekiem savukārt ir grūtāk izģērbties. Ja pēkšņi strauji ir karsts vai auksts, nevar kā  cilvēks noģērbt savu biezo jaku un pēkšņi ir mazajā t-krekliņā, tad dzīvnieks vēl ilgi pinkaini staigās, viņam kažoka noģērbšana ir krietni ilgāka un pēc tam uzaudzēt vietā arī ir ilgāk." "Dzesēšanas variantu ir daudz dažādi," norāda Māris Lielkalns. "Kā nu kurš māk. Viens attaisa muti, atver knābi, papleš spārnus un tad elso, mēģina tādā veidā atdzesēties, cits izrakņā kaut kādu iedobi, ielien un tādāveidā dzēsējās, cits atkal pamēģina atrast kaut kur vējaināku vietu, kur izstiept visas četras kājas uz visām pusēm un tā turēties. Citi vienkārši nenāk ārā dienas laikā, sēž savā alā, iedobē, slēptuvē un viss, čuč, atpūšas. Kad tas briesmīgais karstums ir pārgājis, sākās nakts dzīve. Piemēram, tuksnesī."  Ja pēkšņi uznāk liels karstums, vai dzīvnieki var un mēdz "pārplānot" savas dienas gaitas?  "Latvijas dabā viņi ir ļoti elastīgi. Dzīvnieki nenāk pa dienu, mēs viņus tikpat kā neredzam, viņi guļ kaut kur vēsumā, ēnā, krūmos, nenāk ārā. Viņiem varbūt plānošana ir mazāk sarežģīta nekā cilvēkam, jo mums ir jāiet uz darbu, ir savi pienākumi, ir saplānota diena, tad dzīvniekiem galvenais ir būt drošībā, paēst un varbūt par ģimeni parūpēties," atzīst Inta Lange. "Latvijā, kad ir karstākais laiks, daļai dzīvnieku jau bērni ir pietiekami lieli, viņiem par bērniem īpaši nav vairs jārūpējas, un tad viņi vairāk domā par kaut kādu savu komfortu, izdzīvošanu. Tad nakts un krēslas laiks ir īstais.  Lai cik sauss un karsts pa dienu Latvijā arī būtu, tad vakarā rasa ir klāt, mitrums zem krūmiem, nokritušas lapas, zāle, viss ir tomēr mitrs. Un Latvija ir tā laimīgā zeme, kur kilometriem tālu nebūtu neviena ūdens avota, mums ir vai nu upes, vai ezeri, vai dīķi, vai purvi.  Arī pilsētas dzīvē, kad uznāk ilgāks karstuma periods, tad visi uztraucas pilsētā par dzīvo dabu, jo pilsēta krietni vairāk uzsilst nekā ārpusē un arī krietni vēlāk atdziest. Tomēr kaut vai Rīgā ūdens avotu ir daudz. Un savvaļas dzīvnieki ikdienā diezgan tālu pārvietojas no savām ierastajām vietām. Cilvēki varbūt vairāk ap māju dzīvojas, bet dzīvniekiem tie ir pat vairāki kilometri dienā. Līdz ar to ūdens vienmēr ir sasniedzamā attālumā." Ir karsts laiks, cilvēkiem daudz jādzer, jo tā mēs svīstam. Vai citi dzīvnieki arī tā svīst? Zināms, mājas kaķi svīst tikai ar ķepiņām. Kā ir ar citiem dzīvniekiem? "Ir, kas svīst, ir, kas nesvīst. Tāpēc jaukais teiciens - nosvīdis kā cūka ir absolūti garām un nepareizs, jo cūka ir viens no tiem dzīvniekiem, kas nesvīst," bilst Māris Lielkalns. "Ja reiz nesvīst, ir jāmēģina savādāk dzesēties. Un to viņa dara, ne tikai viņa, arī degunradži, arī citi cūku radinieki. Viņi vienkārši sameklē dubļu peļķi un iegāžas tajā ar  lielu, lielu sajūsmu. Arī brieži ļoti labprāt zoodārzā, mums tāds purviņš ir uztaisīts, un tad viņi tur priecājas. Tad izlien laukā tāds dubļains un apmeklētāji nevar saprast - fui, kādi, jūs netīrāt un nepucējat  dzīvniekus, bet viņš ir sajūsmā par to, ka ir atdzesējies un ļoti labi jūtas." Dubļu kārta palīdz arī pret odiem, mušām un citiem kukaiņiem un ārējiem parazītiem. Viņi iekalst tajā dubļu kārtā, tad atliek tikai noberzēties un atkal ir tīrs. Vislabākais ir sveķains koks - egle, priede. "Arī bez biezkažokainajiem ir savas dzesēšanas sistēmas. Ir aita, vēl daži citi, kam ir biezāks kažoks, bet ausis ir plikas, tās ir gandrīz kailas. Tāpat arī trusim, zaķim ausis ir garas pietiekami daudz, ne jau tāpēc lai labāk dzirdētu, bet gan lai atdzesētos. Tur ir daudz sīkie asinsvadi un tādā veidā vienkārši - ausis gaisā, vējiņš staigā, ausis dzesējas, arī pats dzesējās," turpina Māris Lielkalns. "Ūdensputniem tīri labi noderētu arī pēdas. Protams, arī spalvu kārtai ir krietni plānāka vasarā nekā ziemā, bet vienalga, ja paliek par karstu, tad plunčājas un dzesējas ar pekām. Ziemā savukārt šīs pēdas kalpo pilnīgi pretēji." "Attiecībā uz pārkaršanu tomēr gribētu piebilst, ka visneaizsargātākie Latvijā ir mūsu mājdzīvnieki - suņi, kaķi, varbūt kādam mājās trusīši vai jūras cūciņas un kāmīši, jo cilvēks par sevi padomās. Zoodārzā arī par visiem ir padomāts, savvaļā dzīvnieki paši var aiziet un atrast savu komforta līmeni, bet mājdzīvniekiem tādas iespējas bieži vien netiek dotas, jo mēs viņus ieliekam dzīvokļos vai mēs viņus mašīnās atstājam, vai varbūt kāds suns laukos pie ķēdes. Vai kādi dzīvnieki palaisti aplokā, kur nav pat nojumes," atgādina Inta Lange. "Mājdzīvnieki līdz ar to paši nevar nodrošināt savu komfortu, atrodot ēnu vai atrodot vēsāku vietu, jo kur viņš ir, tur viņš ir diemžēl. Te gan gribētos teikt, ka pieskatām esam uzmanīgi, un pagalmos varbūt izliekam āra kaķīšiem un sunīšiem varbūt kādu bļodiņu ar ūdeni, šie dzīvnieciņi gan būs ļoti pateicīgi par to visu, jo viņi paši nepratīs. Tā ir cilvēku atbildība." Cilvēkiem svīst ir dabiski, bet ko svīšana var liecināt par mūsu veselību? Lai gan šovasar ilgstošu karstumu vēl neesam pieredzējuši, svīšana ir dabiska mūsu ķermeņa izpausme ne jau tikai karstās vasarās vien. Organismam svīst ir svarīgi, bet mums pašiem un apkārtējiem sviedri un to aromāts var radīt diskomfortu. Bet vai tie patiešām ir sviedri, kas smaržo, vai varbūt aromātu rada kas cits? To skaidro Anda Apine, dermatoloģe-veneroloģe Lāzerplastikas klīnikā un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centrā, kā arī Latvijas Dermatoonkoloģijas asociācijas priekšsēdētāja.

Kamēr Latvijā uzmanības lokā pašvaldību vēlēšanas, pasaules medijos pirmajās rindās ir ziņas par Amerikas Savienotajām Valstīm. Turpinām kolēģu aizsākto sarunu par Kaļiņingradu, runājot par drošības situāciju un apgabalu kopumā. Nedaudz to aplūkojam Ukrainā notiekošā kara kontekstā. Aktualitātes analizē politologs Veiko Spolītis un ārpolitikas pētnieks Rinalds Gulbis. Par Kaļiņingradas apgabalu saruna ar politologu, politiķi no Ukrainas Ihoru Ždanovu, viņš ir fonda „Atklātā politika” projekta vadītājs, bijis arī Ukrainas Jaunatnes un sporta lietu ministrs. Donalds Bargais Protesti Losandželosā uzliesmoja 6. jūnijā pēc tam, kad ASV Imigrācijas un muitas policijas darbinieki veica reidus pilsētas tirdzniecības vietās, arestējot apmēram simtu tur strādājošo, kuri, iespējams, uzturas valstī nelegāli. Protesti sākās pie aizturēšanas centra ēkas, kur policija aizturēja 44 cilvēkus. Cita starpā tika arestēts Starptautiskās apkalpošanas sfēras darbinieku asociācijas Kalifornijas nodaļas prezidents Deivids Uerta, kurš it kā kavējis automašīnas pārvietošanos. Tiek ziņots, ka viņš guvis salīdzinoši vieglu traumu; pirmdien viņš tika atbrīvots pret drošības naudu. Jau tajā pašā dienā notika sadursmes starp protestētājiem un policiju, kur protestētāji esot metuši dažādus priekšmetus, kamēr policija izmantojusi asaru gāzi, piparu aerosolu, žilbinošās granātas, bet vakarpusē likumsargiem bija atļauts lietot arī neletālu munīciju. Brīvdienās protesti vērsās plašumā, pie kam notika vairāki mēģinājumi bloķēt ielas, atsevišķu automašīnu aizdedzināšana, daži vandālisma un veikalu aplaupīšanas gadījumi. Protestētāji apmētāja policistus un policijas auto ar dažādiem priekšmetiem, daži policisti, protestētāji un arī protestus atspoguļojošie žurnālisti guva vieglus ievainojumus. Tomēr daudzviet protesti notika mierīgi, un situācija pilsētā, pēc visa spriežot, nebija tāda, lai ar to netiktu galā vietējie policijas spēki. Taču jau 7. jūnijā Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps izdeva rīkojumu nosūtīt uz Losandželosu 2100 Nacionālās gvardes karavīru. Pie tam viņš to darīja, nesaskaņojot ar Kalifornijas pavalsts gubernatoru, Demokrātu partijas pārstāvi Gevinu Ņūsomu. Kaut prezidentam ir tādas pilnvaras, šādi Savienoto Valstu vadītājs pēdējoreiz rīkojies 1965. gadā. Tāpat tika ziņots, ka gatavībā nosūtīšanai uz pilsētu esot septiņi simti jūras kājnieku. Jau drīz pēc tam, kad šīs ziņas parādījās atklātībā, prezidenta rīcības adekvātums tika apšaubīts. Pirmdien, 9. jūnijā, gubernators Ņūsoms iesniedza prasību tiesā, pieprasot atzīt Trampa pavēli par Nacionālās gvardes izmantošanu par nelikumīgu; attiecīgā sēde paredzēta 12. jūnijā. Tikām gan prezidents Tramps, gan citi Baltā nama pārstāvji izvērsa agresīvu retoriku, gānot un vainojot protestu uzliesmošanā gubernatoru, kā arī Losandželosas mēri Karenu Basu. Viens no spilgtākajiem prezidenta citātiem bija: „Ja viņi spļaus, mēs sitīsim.” Proti, viņš vainoja demonstrantus, ka tie spļaujot uz likumsargiem, un attiecīgi piedraudēja, ka protestētāji tikšot sisti tā, kā nekad agrāk. Nu jau nacionālo gvardu skaits Losandželosā pārsniedzis četrus simtus, un vakar, kā ziņo, tur ieradušies arī solītie jūras kājnieki. Militārpersonas gan lielākoties bez kāda pielietojuma uzturoties federālo institūciju ēkās. Par spīti aizliegumiem ļaudis pirmdien un otrdien turpināja pulcēties protestos, kuri gan ātri tika izklīdināti. Daudzi uzlūko Trampa administrācijas rīcību Losandželosā kā paraugu varas spiediena politikai.   Divu vīru kaismīga šķiršanās Par to, ka divām tik spēcīgām un ambiciozām personām kā Donalds Tramps un Īlons Masks nenāksies viegli sastrādāties, runāja jau teju kopš pasaules bagātākais cilvēks kļuva par pusoficiālu Baltā nama darbinieku. Šie signāli kļuva intensīvāki pagājušā mēneša laikā, Maskam paziņojot, ka viņš distancēsies no administrācijas un turpmāk mazāk ziedos līdzekļus politikas atbalstam. Taču otrdien ārup izlauzās acīmredzot ilgi slāpēta nepatika, kad multimiljardieris izteica atklātu un skarbu kritiku par šobrīd Kongresā virzīto Trampa administrācijas budžeta projektu, nodēvēdams to par „pretīgu draņķību”. Tā viņš pievienojās daudzo prezidenta kritizētāju pulkam, kuri pamatoti norāda, ka projekts paredz nodokļu atlaides bagātajiem, tajā pašā laikā liedzot daudziem maznodrošinātajiem līdzšinējo valsts apmaksāto pieeju medicīnas pakalpojumiem. Nākamajās dienās eskalācija tikai vērsās plašumā, iesaistoties ļaudīm gan no prezidenta, gan finanšu magnāta puses. Tramps piedraudēja, ka varētu atņemt Maska uzņēmumiem valdības kontraktus un subsīdijas. Sevišķi sāpīgi tas būtu kosmosa izpētes programmai „Space X”, kas lielā mērā balstās valdības finansējumā. Bet Masks nepalika atbildi parādā, norādot, ka bez viņa nodrošinātās tehnikas valdībai būs problemātiski, piemēram, nodrošināt astronautu nogādāšanu uz Starptautisko kosmosa staciju un atpakaļ. Draudi pārtraukt šo tehnisko atbalstu gan tika drīz atsaukti, taču turpinājumā multimiljardieris paziņoja, ka prezidents esot minēts 2019. gadā cietumā mirušā uzņēmēja un bērnu seksuālā izmantotāja Džefrija Epsteina lietas materiālos. Tā bija abu dižvīru konflikta kulminācija, kas tika sasniegta 5. jūnijā. Piektdien, 6. jūnijā, Masks paziņoja, ka varētu nodibināt jaunu politisku partiju, kas kļūtu par trešo spēku starp demokrātiem un republikāņiem. Tikām viņa konflikts ar Baltā nama saimnieku sāka iespaidot Maska finanšu stāvokli, kompānijas „Tesla” akcijām noslīdot par 15% procentiem, respektīvi, zaudējot apmēram 150 miljardus savas vērtības. Kopš pagājušās nedēļas nogales procesā gan iestājies zināms atslābums. Pirmais, kurš no eskalācijas pārgāja uz remdenāku toni, bija prezidents, izsakoties, ka neņemot ļaunā privāti vērstos uzbrukumus, tikai nožēlojot, ka  Īlons nav praties ātrāk atbrīvoties no administratīvā darba sloga. Šīs nedēļas sākumā preses virsraksti jau vēsta par konflikta pierimšanu, lai gan no agrākās divu diževīru draudzības maz kas palicis pāri.

Intervija tapusi sadarbībā ar Huawei Technologies Latvija.Mēs dzīvojam laikmetā, kad pirmo reizi vēsturē varam objektīvi mērīt un optimizēt savu veselību. Bet tikai tad, ja zinām, ko mērīt un kā iegūtos datus pārvērst konkrētās darbībās.Šajā sarunā ar zinātnieku un ārstu Uģi Klētnieku pievēršamies tēmai, kā mūsdienu tehnoloģijas un jaunākie atklājumi ilgdzīvošanas jomā var palīdzēt pagarināt mūsu veselīgo dzīves laiku. Uģim ir ārsta izglītība, viņš nodarbojas ar pētniecību, ir Longevity Alliance Baltic zinātniskās padomes priekšsēdētājs un Baltic Association of Precison Medicine valdes loceklis, kā arī strādā ar Latvijas olimpiešiem. Viņa zinātniskās intereses ietver dzīvildzes pagarināšanu un novecošanās mehānismus.Sarunā pieminētās informācijas saites atradīsi 231.sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads2:23 Uģa Klētnieka medicīniskā izglītība, profesionālais ceļš un mērķi ilgdzīvošanas jomā7:58 Aizraušanās ar kalnos kāpšanu, riski un laika ieguldījums 11:45 No alpīnisma uz ilgdzīvošanas medicīnu14:30 Slimo aprūpe nav tas pats, kas veselības aprūpe16:30 Darbs ar Latvijas Olimpisko vienību – sportistu ģenētiskie testi un uztura uzlabošana21:00 Par tehnoloģiju izmantošanu olimpiešu uzraudzībai, uzturam un pārtrenēšanās novēršanai23:53 Personīgā pārtrenēšanās pieredze Elbrusā26:49 Jaunākie ilgdzīvošanas zinātnes atklājumi.29:40 Senescentās jeb zombiju šūnas - novecojušo šūnu problēma un risinājumi32:11 Miljardieru investīcijas ilgdzīvošanā - vai bagātie dzīvos mūžīgi?40:28 Ilgdzīvošanas mīti - "zilo zonu" kritiskā analīze43:37 Kāpēc latvieši pēc 40 gadiem sporto tik maz47:25 Nepieciešamie ikdienas paradumi ilgdzīvošanai - četri galvenie pīlāri51:40 Viedpulksteņi un veselības mērījumi optimālai veselībai un sporta sniegumam57:25 VO2 max kā veselības indikators59:53 Viedpulksteņu praktiskā lietošana – pieredze ar Huawei Watch 51:06:20 Iekaisuma procesi fiziskās slodzes ietekmē un to kontrole1:15:03 Treniņu līdzsvara atrašana – risks, kas saistīts ar pārlieku mazu un lielu slodzi

Vācijā ir jauna valdība un jauns kanclers - kristīgo demokrātu līderis Frīdrihs Mercs. Tikmēr Rumānijā ir valdības krīze – premjers atkāpās pēc tam, kad uzzināja, ka koalīcijas virzītais prezidenta amata kandidāts nav pat iekļuvis vēlēšanu otrajā kārtā. Vēl lūkojam, kā notiek 9. maija Uzvaras svētku gaidīšana Maskavā. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders. Vācijas jaunā valdība startē ar aizķeršanos Sarunas par jaunās Vācijas valdības izveidi sākās jau drīz pēc 23. februāra vēlēšanām, un tajās, kā jau tika prognozēts priekšvēlēšanu periodā, piedalījās divi spēki – kristīgie demokrāti un sociāldemokrāti. Šādas t.s. „dižās koalīcijas” jau daudzkārt valdījušas Berlīnē, un lai arī plānotajai koalīcijai Bundestāgā ir vien 52% balsu, citi varianti praktiski netika izskatīti. Kā tika ziņots, galvenie pozīciju saskaņošanas aspekti saistījās ar budžeta, nodokļu un migrācijas jautājumiem. Galu galā 6. maijā jaunais kanclera Frīdriha Merca kabinets tika celts priekšā Bundestāgam, kur piedzīvoja nepatīkamu aizķeršanos: pirmo reizi pēckara Vācijas vēsturē ar koalīcijas līgumu izveidotu valdību neizdevās apstiprināt pirmajā balsošanā. Novērotāji lēš, ka vainīgi esot daži sociāldemokrātu deputāti, kuriem vai nu netīk Mercs kā kanclers, vai arī viņi tika cerējuši uz kādu valdības amatu, bet palikuši bešā. Lielākais opozīcijas spēks – galēji labējā „Alternatīva Vācijai” – tūdaļ sacēla brēku sociālajos medijos par vājo valdību un nepieciešamību rīkot jaunas vēlēšanas. Par laimi divas citas opozīcijas partijas – zaļie un kreisie – uzvedās konstruktīvi, un tas ļāva jau pēc dažām stundām atgriezties pie balsošanas procedūras un šoreiz kanclera Merca kabinetu apstiprināt. Saskaņā ar partiju vienošanos, Kristīgi demokrātiskajai savienībai un tās satelītpartijai Bavārijas Kristīgi sociālajai savienībai valdībā bez kanclera būs vēl desmit ministru vietas, savukārt Sociāldemokrātiskajai partijai – septiņas vietas, tai skaitā vicekanclera postenis. Šo amatu līdz ar finanšu ministra vietu ieņems Sociāldemokrātiskās partijas ģenerālsekretārs Larss Klingbeils. Otrs ietekmīgākais sociāldemokrāts līdzās partijas līderim jaunajā valdībā ir aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss; vienīgais no iepriekšējā kabineta ministriem, kurš saglabājis savu portfeli, un viens no nedaudziem, kuram ir federālās valdības darba pieredze. Bez viņa ar tādu ver lepoties vien divi Kristīgi sociālās savienības ministri – iekšlietu ministrs Aleksandrs Dobrinds un izglītības, pētniecības, tehnoloģiju un astronautikas ministre Doroteja Bēra, kuri savulaik ieņēmuši, attiecīgi, transporta ministra un digitalizācijas valsts ministres amatus Angelas Merkeles valdībās. Runājot par citiem nozīmīgākajiem portfeļiem, ekonomikas un enerģijas jomu vadīs kristīgā demokrāte Katerīna Raihe, savukārt ārlietas uzticētas šīs pašas partijas pārstāvim Johanam Vadefūlam. Vadefūls ilgstoši darbojies Bundestāga Ārlietu komitejā, specializējoties attiecībās ar Tuvo Austrumu valstīm, Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju un Rietumbalkānu valstīm. Viņš pazīstams kā regulārs Krievijas vadoņa Putina kritizētājs un jau labu laiku aizstāv Ukrainas tiesības izmantot Vācijas piegādātos ieročus Krievijas Federācijas teritorijā. Rumānija pielaiko sarkano naģeni Pagājušā gada novembra beigas un decembra sākums Rumānijā bija sen nepieredzētas politiskās intensitātes laiks, kad dažu nedēļu periodā elektorātam bija jāizraugās gan prezidents, gan abu parlamenta palātu deputātu korpuss. Abos gadījumos iezīmējās radikāli labējo un populistisko spēku ietekmes pieaugums. 1. decembrī notikušajās parlamenta vēlēšanās nozīmīgu balsu daļu valdošajai Nacionālajai koalīcijai, kas sastāv no kreisi centriskās Sociāldemokrātiskās partijas un labēji centriskās Nacionālās liberālās partijas, atņēma labējie radikāļi un populisti – Alianse rumāņu vienotībai, „S.O.S. Rumānija” un Jauno cilvēku partija. Ar Rumānijas ungāru demokrātiskās alianses līdzdalību un etnisko minoritāšu deputātu atbalstu izdevās izveidot Nacionālās koalīcijas valdību ar sociāldemokrātu Jonu Marčelu Čolaku priekšgalā. Savukārt 24. novembrī notikušajās prezidenta vēlēšanās labākie panākumi bija neatkarīgajam kandidātam Kelinam Džordžesku, kurš tiek raksturots kā labēji radikāls populists un ultranacionālists ar prokremliskām un pret NATO vērstām nosliecēm. Kad līdz otrajai vēlēšanu kārtai 8. decembrī bija atlikušas pāris dienas, Rumānijas Konstitucionālā tiesa atcēla pirmās kārtas rezultātus, konstatējot nelikumības Džordžesku kampaņā. Pāris mēnešus vēlāk radikālajam kandidātam tika izvirzītas kriminālapsūdzības, tai skaitā antikonstitucionālās darbībās un fašistisku grupējumu atbalstīšanā; dalība atkārtotajās vēlēšanās, kuru pirmā kārta notika 4. maijā, viņam ir liegta. Taču labēji radikālo nišu cīņā par valsts galvas amatu tūdaļ ieņēma nākamais pretendents – partijas Alianse rumāņu vienotībai līderis Džordže Simions. Sevi un savu partiju Simions dēvē par trampistiem, labprāt valkājot arī spilgti sarkanu beisbola cepuri kā šīs orientācijas emblēmu. Viņa līdzšinējā nostāja nav bijusi prokremliska, taču pēdējā laikā viņš izteicies pret militārā atbalsta palielināšanu Ukrainai, pieskaņojoties Donalda Trampa politikas kursam. Acīmredzami lielai daļai Rumānijas sabiedrības ir vēlme pielaikot koši mēļo beisboleni, un svētdienas balsojumā Simions ieguva labāko rezultātu – nepilnu 41% balsu. Divi nākamie pretendenti – neatkarīgais kandidāts, mēreni konservatīvais Bukarestes mērs Nikušors Dans un valdības koalīcijas kandidāts Krins Antonesku saņēma vairāk nekā 20% katrs, pie tam nepilns procents, par kuru Dans pārspēja Antonesku, noteica pie varas esošās koalīcijas izstāšanos no cīņas par valsts galvas amatu. Reaģējot uz to, premjerministrs Čolaku paziņojis par atkāpšanos no amata un sociāldemokrātu aiziešanu no koalīcijas, kura, pēc viņa vārdiem, esot zaudējusi leģitimitāti. Ievērojot spēku samēru esošajā parlamentā, grūti saskatīt kādu alternatīvu līdzšinējai varas koalīcijai. Kremļa svinību nervozais diženums Padomju–vācu  kara noslēguma gadadiena, oficiozajā padomju un mūsdienu Krievijas vēstījumā dēvēta par Uzvaras dienu, ir pašreizējā Kremļa režīma ideoloģiskā patosa koncertēšanas punkts. Pēdējās desmitgadēs tie ir Maskavas galvenie svētki, un jo sevišķi nozīmīgi tad, ja gadskārta apaļa, kā tas ir arī šogad. Īpašu nokrāsu tam visam piešķir arī šī brīža situācija – Krievijas uzsāktais un jau ceturto gadu turpinātais agresijas karš pret kaimiņvalsti Ukrainu. Zīmīga ir leģitīmās Ukrainas valsts varas uzstājīga dēvēšana par nacistisku, gluži tāpat kā Staļingradas vārda piešķiršana Volgogradas starptautiskajai lidostai, tā no jauna ierakstot Krievijas kartēs asinskārā padomju diktatora vārdu. Taču Ukraina pamanījusies manāmi pabojāt gaidāmo svinību spožumu un diženumu. Nu jau krietnu laiku ukraiņu lidroboti demonstrē spēju sasniegt lokācijas dziļi Krievijas iekšienē, vairakkārt sprādzieni skanējuši arī Maskavā un tās pievārtē, tai skaitā pēdējās pāris dienās. Šo uzbrukumu dēļ uz laiku tika slēgtas Maskavas tuvumā esošās lidostas. Kremļa režīmam būtu neiedomājams apkaunojums un trieciens reputācijai, ja kaut kas tāds notiktu 9. maija militārās parādes laikā Sarkanajā laukumā. Šai notikumā paredzēta augstu ārvalstu viesu klātbūtne, tai skaitā tiek cerēts uz Ķīnas valsts un kompartijas vadītāja Sji Dziņpina, Brazīlijas prezidenta Luiza Inasiu Lulas da Silvas un Vjetnamas prezidenta To Lama ierašanos. Mēģinājums nodrošināties pret nelāgiem pārsteigumiem, acīmredzot, ir Kremļa saimnieka piedāvātā trīs dienu uguns pārtraukšana no 8. līdz 10. maijam. Ukraina uz to atbildējusi ar pretpriekšlikumu – trīsdesmit dienu pamieru, kam Krievija nav piekritusi. Tad nu Volodimirs Zelenskis izteicies, ka Ukraina nevar uzņemties atbildību par kara apstākļos Krievijas teritorijā notiekošo un negrasās piedalīties spēlītēs, kam jārada patīkama svētku atmosfēra. Tomēr 6. maijā izdevums „The Washington Post” citējis vārdā nenosauktus Ukrainas bruņoto spēku pārstāvjus, kuri apgalvojuši, ka Kijiva negrasās rīkot kādus uzbrukumus 9. maija svētku parādes laikā, ciktāl tas var izraisīt pārāk niknu Maskavas atriebību un arī sadusmot Vašingtonu. Cita Ukrainas militārpersona izteikusies, ka ap Maskavu tiek koncentrētas pretgaisa aizsardzības sistēmas no visas Krievijas, tāpēc uzbrukumam būtu maz cerību uz efektu. Tikām maskavieši brīdināti svētku laikā neizmantot pirotehniku, piedraudot ar kriminālatbildību. Tāpat viņi brīdināti, ka šais dienās var tikt atslēgti tīmekļa sakari, un zināmi traucējumi jau bijuši vērojami pirmdien. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Kanādas parlamenta vēlēšanās uzvar liberāļi. Pieaug saspīlējums starp Indiju un Pakistānu. Latvija vienīgā kandidāte no Austrumieronas ANO Drošības padomē. Aktualitātes analizē Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Rihards Plūme un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Kanādas liberāļi – par mata tiesu no triumfa 28. aprīlī notikušo Kanādas Parlamenta Pārstāvju palātas vēlēšanu rezultāti, salīdzinot ar priekšvēlēšanu aptauju rādītājiem, īpaši nepārsteidz. Liberālā partija, kopš janvāra nogales piedzīvojusi strauju popularitātes kāpumu, ieguvusi vēlēšanās labāko rezultātu. Iemesls ir ne tikai ilggadējā premjera un liberāļu līdera Džastina Trudo prašanās savlaicīgi aiziet no politiskās avanscēnas, bet arī „Trampa faktors”. Vašingtonas varasvīra šokējošā izrunāšanās par plāniem anektēt Kanādu un kaimiņvalsts eksporta aplikšana ar tarifiem ir saniknojusi kanādiešus, un pretošanās noskaņojums kļuva par jaunā premjera Marka Kārnija vadīto liberāļu priekšvēlēšanu kampaņas vadmotīvu. Nevar gan sacīt, ka trampismam tuvu noskaņu esamība liberāļu galveno konkurentu – Konservatīvās partijas – platformā būtu nākusi šim spēkam ļoti par sliktu. Konservatīvajiem izdevies gūt vairāku desmitgažu laikā izcilāko rezultātu un pieaudzēt mandātu skaitu pat vairāk nekā liberāļiem. Tiesa, deputāta mandāts iet secen konservatīvo līderim Pjēram Pualjēvram. Galvenais zaudētājs šajā situācijā izrādījusies mēreni kreisā Jaunā demokrātiskā partija, kuras frakcija sarukusi par vairāk nekā divām trešdaļām. Partijas līderis Džagmīts Singhs jau paziņojis par atkāpšanos no amata. Trešdaļu mandātu zaudējusi arī frančvalodīgo kanādiešu partija Kvebekas bloks. Tā nu liberāļiem, pēc visa spriežot, pietrūks vien trīs balsu no simt septiņdesmit divām, lai veidotu vairākuma valdību, un, tāpat kā pāris iepriekšējos sasaukumos, arī šajā Kanādai būs mazākuma valdība, kuras atrašanos pie varas noteiks mazāko partiju atbalsts valdošajai. Kvebekas bloka līderis Īvs Fransuā Blanšē aicinājis visus politiskos spēkus vienoties par „pamieru”, kamēr valsts tiek cauri pašreizējiem nestabilajiem laikiem. Kāpēc Latvija grib, bet Melnkalne – nē? Šī gada jūnijā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja, kā ik gadu, balsos par piecu jaunu ANO Drošības padomes locekļu apstiprināšanu. Kā zināms, kopumā šai ANO institūcijā darbojas piecpadsmit valstis, no kurām piecas – Savienotās Valstis, Ķīna, Krievija, Lielbritānija un Francija – ir pastāvīgie locekļi, savukārt atlikušās desmit periodiski mainās. Pie tam katram planētas reģionam Drošības padomē rezervēts noteikts vietu skaits. Vienu no divām Austrumeiropas vietām ieņem pastāvīgā locekle Krievija, savukārt uz otru, kuru šajā reizē atbrīvos Slovēnija, pretendē Latvija. Otra sākotnējā pretendente – Melnkalne – savu pieteikumu pirms pāris mēnešiem atsauca. Kā intervijā Melnkalnes laikrakstam „Vijesti” izteicies ārlietu ministrs Ervins Ibrahimovičs, tāds lēmums pieņemts, jo Melnkalnei šobrīd jākoncentrē visi spēki virzībai uz iestāšanos Eiropas Savienībā, kam darbošanās Drošības padomē var nenākt par labu. Drošības padome ir vienīgā no ANO struktūrām, kura ir pilnvarota izdot dalībvalstīm saistošas rezolūcijas; visām pārējām ANO ietvaros izdotajām rezolūcijām ir rekomendējošs raksturs. Piecu pastāvīgo locekļu statuss ar veto tiesībām saglabājies kopš organizācijas radīšanas Otrā pasaules kara izskaņā, un lielā mērā atspoguļo tā laika ģeopolitisko realitāti, kad galvenās pasaules kara uzvarētājas nodrošināja sev īpašu statusu. Kopš tā laika daudz kas mainījies, un jau vismaz vairākas desmitgades četras valstis – Indija, Brazīlija, Japāna un Vācija – izvirza pretenzijas uz Drošības padomes pastāvīgā locekļa statusu, ciktāl Japāna un Vācija sniedz ļoti nozīmīgu finansiālo ieguldījumu Apvienoto Nāciju darbībā, savukārt Indija un Brazīlija aktīvi piedalās ANO militārajās misijās. Tomēr ir vesela grupa pietiekami ietekmīgu valstu, kuras šādai paplašināšanai pretojas. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā arvien skaļāk izskan viedoklis, ka agresorvalsts savu īpašo statusu Drošības padomē nav pelnījusi. Krievijas Federācija kā tāda nekad nav tikusi ievēlēta par pastāvīgo locekli, bet gan ir mantojusi šo statusu no tās priekšgājējas Padomju Savienības. Indija un Pakistāna – milžu rīvēšanās Jau vairāk nekā trīs gadu desmitus Indijas Džammu un Kašmiras pavalstī nenorimst bruņota pretestība valsts centrālajai varai. Savulaik šais zemēs pastāvēja pusneatkarīga monarhija ar ticības ziņā neviendabīgu iedzīvotāju sastāvu, un tad, kad 1947. gadā kādreizējās Britu Indijas vietā tapa Indijas un Pakistānas valstis, kuru pamatā bija iedzīvotāju reliģiskā piederība, Džammu un Kašmira kļuva par strīdus ābolu. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados islāma kaujinieki, kuri cīnās par provinces pievienošanu Pakistānai, sāka piekopt terora metodes. Vienu šādu asiņainu ekscesu Indija piedzīvoja 22. aprīlī, kad vairāki ar automātiskajiem ieročiem bruņoti vīri ieradās tūristu iecienītā lokācijā, vispirms atklāja haotisku uguni, pēc tam nošķīra atsevišķi vīriešus un sāka noskaidrot viņu reliģisko piederību. Tos, kuri nebija apgraizīti un nezināja arī norunāt Dienvidāzijā populāru islāma lūgšanas frāzi, nošāva. Pavisam dzīvību zaudēja 26 cilvēki, starp kuriem bija arī viens Nepālas pavalstnieks un viens vietējais iedzīvotājs, musulmanis, kurš mēģināja nepieļaut izrēķināšanos. Šis ir asiņainākais terora akts Indijā kopš 2008. gada islāma teroristu uzbrukumiem Mumbajā. Sākotnēji atbildību par 22. aprīļa slaktiņu uzņēmās kaujinieku organizācija „Pretestības fronte”, kura gan dažas dienas vēlāk savu paziņojumu atsauca. Savukārt Indijas varasiestādes jau nākamajā dienā pēc notikušā paziņoja, ka saziņa rādot teroristu saistību ar Pakistānas slepenajiem dienestiem. Indija izraidīja vairākus Pakistānas diplomātus un atsauca savējos no Islāmābādas, slēdza sauszemes robežu, anulēja vīzas daļai Pakistānas pilsoņu un pārtrauca izsniegt jaunas. Sevišķi nopietni tiek uzlūkota Indas ūdeņu vienošanās darbības apturēšana. 1960. gadā noslēgtā starpvalstu vienošanās regulē Indas upes un vairāku tās pieteku ūdens resursu izmantošanu. Upju iztekas atrodas Indijā, bet galvenā ūdeņu izlietotāja ir Pakistāna, sevišķi lauksaimniecībai, kas veido gandrīz ceturto daļu no valsts iekšzemes kopprodukta un vairāk nekā trešdaļu darbavietu. 24. aprīlī gar Indijas un Pakistānas demarkācijas līniju Kašmirā sākās apšaudes ar strēlnieku ieročiem, kam dažas dienas vēlāk pievienojās arī artilērija. 28. aprīlī Pakistānas aizsardzības ministrs Asifs Havadža paziņoja, ka Indijas uzbrukums Pakistānai esot nenovēršams. Pastāv bažas, ka laikā, kad pārējai pasaulei citu rūpju gana, briest nopietna eskalācija starp divām kodolvalstīm Āzijas dienvidos. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pēc finansista Kārļa Danēviča viesošanās Cilvēkjaudas klubā saņēmām daudz atsauksmju, kā viņa atbildes uz jautājumiem palīdzēja nomierināt kara draudu baiļu iespaidā satrauktos prātus un pārslēgties uz savu dzīvi. Tāpēc lūdzu Kārlim, lai ierakstām arī interviju Cilvēkjaudā, kas būtu pieejama visiem. Kārlis piekrita. Vienīgi mums neizdevās atrast datumu, kad abi esam Rīgā vienā laikā, tāpēc šo interviju ierakstījām attālināti. Paldies studijai Power-Up SPACE par šo iespēju!Šajā sarunā Kārlis sniedz savu, pieredzē un apkopotā informācijā balstītu skatījumu par ģeopolitisko situāciju, kas rada daudz raižu. Viņš piedāvā racionālu pieeju kara draudu izvērtēšanai un norāda uz latviešu lielāko vājumu — tendenci ļauties negatīvismam un populistu solījumiem.Kārlis pārliecinoši argumentē, kāpēc mums nav jāpārvērtē Krievijas militārā varenība, skaidro Baltijas valstu stratēģisko nozīmi Eiropas drošības kontekstā un dalās praktiskos padomos par finanšu un īpašumu drošību iespējamo ekonomisko izaicinājumu priekšā. Ar spēcīgu vēstījumu par latviešu spītības pozitīvo potenciālu, Kārlis mudina neļaut bailēm paralizēt mūsu ikdienu un lēmumu pieņemšanu. Viņš arī sniedz vērtīgus padomus par investīcijām un personīgo finanšu pārvaldību mainīgajos globālajos apstākļos.Kārlis ir SEB bankas valdes loceklis, Baltic Institute of Corporate Governance padomes loceklis, SOS bērnu ciematu Latvijā padomes priekšsēdētājs, SOS Children Villages International senators.Būsim laimīgi par tavu atbalstu SOS bērnu ciematiem.Ja tev ir svarīgi, ka varam turpināt Cilvēkjaudas darbu ar jaunām intervijām un lai tās visiem ir pieejams bez maksas, tad, lūdzu, atbalsti mūs kādā no šiem veidiem, kas palīdzēs segt daļu no Cilvēkjaudas izmaksām.Sarunā pieminēto informāciju atradīsi 226. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads9:21 Kārļa Danēviča ieteikumi, uz kā balstīt savus spriedumus par kara draudiem, lai tie būtu racionāli11:49 Kādiem apstākļiem izpildoties, būtu pamats lielākam satraukumam19:02 Kārļa novērojumi par baltiešu bailēm palikt vieniem un neaizsargātiem23:18 Kāpēc Eiropai interesē Baltijas valstis un kā tas mums noder26:45 Kas ir latviešu lielākais vājums kara draudu kontekstā32:39 Iegūsti uzņēmumam vērtīgu bezmaksas konsultāciju no grāmatvedības aģentūras “Kamelota”. Piesakies uz GRĀMATVEDĪBAS EKSPERTĪZI: kamelota.lv/jauda33:41- Par kodolkara varbūtību36:10 Iemesli, kāpēc nevajadzētu pārvērēt Krievijas armijas varenību42:30 Naftas cenu loma Padomju savienības sabrukumā un mūsdienu Krievijas spējās46:46 Par īpašumu un finanšu drošību saistībā ar Trampa tarifiem52:03 Ļaunākie drošības situācijas scenāriji un kā tiem sagatavoties59:32 Latviešu spītība un kā to izmantot savā labā, lai baiļu dēļ nenoliktu savu dzīvi uz pauzes1:04:21 Kas ir pati vērtīgākā investīcija, ko izmantot arī šajā laikā1:06:48 Kādas ir potenciāli gaidāmās ekonomiskās grūtības, ņemot vērā globālos tirdzniecības karus1:17:03 Kārļa secinājumi un rekomendācijas ieguldījumu veikšanai1:23:15 Stratēģija investēšanas uzsākšanai1:28:45 Ieteikumi, ar ko būt piesardzīgam, attiecībā uz investēšanas lēmumiem1:34:55 Vai pastāv risks neatgūt savu naudu, ja notiktu uzbrukums Latvijas banku sistēmai1:37:28 Kādas ir kredītņēmēja iespējas, ja īpašums karadarbības dēļ tiktu iznīcināts1:38:52 Kāda ir nekustamā īpašuma perspektīva, ņemot vērā Latvijas demogrāfiju1:40:31 Kārļa ieteikumi no personīgās pieredzes tam, kā nekāpināt izdevumus, palielinoties ienākumiem1:43:00 Power-Up SPACE

Atliek uz mirkli pavērot pērtiķveidīgo dzīvnieku kustības, uzvedību, pat skatienu un uzreiz tik uzkrītošas līdzības varam saskatīt ar mums pašiem. Dzīvnieki, kas izpelnījušies titulu, kā visgudrākie un attīstītākie no dzīvniekiem, veido paši savas saziņas formas un vienlaikus spēj saprasties ar cilvēku. Iepazīstam to daudzveidību! Stāsta Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. "Mēs, cilvēki, nenovērtējam pērtiķus. Re, kāds foršs, mīļš, jauks pērtiķītis, re, kāds viņš blēņdaris un tamlīdzīgi. Tad, kad viņš viņš pataisa vaļā zobus un parāda savus ilkņus, tad tiem, kas vairāk saprot no pērtiķiem, ļoti liela pārliecība rodas par pērtiķu spēku, par  pērtiķu spējām aizstāvēties, par viņu ilkņu asumu," norāda Māris Lielkalns. Pērtiķi var būt ļoti bīstami.  "Bet visu šo savu bīstamību un bīstamības ieročus viņi liek lietā tikai pašā pēdējā situācijā. Sākumā, ja ir iespējams, viņi vispirmām kārtām draud. Tas ir gan ciešs acu skatiens vai kaut kādas draudu pozas, arī māņu uzbrukums. Pērtiķis, liels, milzīgs, nēsās virsū cilvēkam, bet apstājas. Tas ir drauds, tā ir iebiedēšana. Viņš nav gatavs apēst viņu, to cilvēku, vienalga, to, kuru grib nobiedēt. Bet viņš vienkārši draud, ka var būt ziepes. Ja ne nekas no tā visa nelīdz, tad liek lietā arī savus nopietnākos instrumentus," turpina Māris Lielkalns. Pastāvīga asins izliešana nenotiek, līdzīgi kā cilvēku barā, un arī daudzu dzīvnieku, ne tikai pērtiķu, bet arī plēsēju - baros.  "Pērtiķi ir apveltīti ar pamatīgiem ieročiem, bet līdz ar to viņiem ir arī dažādi rituāli, pakļaušanās rituāli, dominēšanas rituāli, kad viņš var parādīt savu pārākumu un līdz ar to arī nu, nelikt lietā šo instrumentu," norāda Māris Lielkalns. Ir lasīts un dzirdēts par kādiem pērtiķiem, kas kaut ko iemācījušies darīt vai pat darbarīkus lietot. "Protams, šie primāti, ir visattīstītākie, jo smadzeņu daudzums arī ir krietni lielāks nekā citiem proporcionāli viņu ķermeņiem. Tie gudrākie un spējīgāki vairāk izfunktierēt. Tā ir noskatīšanās, kāds kaut ko ir mēģinājis darīt, piemēram, noskalot barību ūdenī. O, pēc tam šo var izmantot. Līdz ar to nu arī pārējie pamācās. Kāds no pērtiķiem ir pamēģinājis, šimpanzes jau šajā ziņā ir priekšzīmīgākās, paņēmis irbulīti un ar to irbulīti termītus dzenā. Ā, viņam izdevās, ja tas ir labs, viņi jau noskatās viens no otra, ko darīt un kā darīt. Tās ir sabiedriskās dzīves priekšrocības," stāsta Māris Lielkalns. "No otras puses ir arī savstarpējā konkurencē. Tas nozīmē, ka dažs labs pērtiķis mēģina kaut kā izcelties. Patiesībā pērtiķi visi cenšas izcelties. Ikviens sevi cienošs pērtiķis grib būt priekšnieks barā. Tas, protams, ir pirmām kārtām, labi - liela atbildība, bet otrām kārtām tās ir priekšrocības. Gan tev visas dāmas ir pieejamas, gan pirmais vari tikt pie barības un labākas barības. Lai tiktu uz augšu pa hierarhijas trepītēm, izmanto dažādus variantus." Māris Lielkalns min piemēru, kur kāds pērtiķis atradis skārda gabalu un to skandinājis, un baidījis citus. Sākumā tas ļāvis pavirzīties pa hierarhijas kāpnītēm, bet pēc tam jau citi atklājuši, ka šis tikai ārdās.   Vai tiešām cilvēka mugurkaulam ir problēmas kopš evolūcijas procesā homo sapiens nostājās uz divām kājām? Kādas vēl, tā teikt, nepilnības ir atrodamas cilvēka ķermenī, salīdzinot ar dzīvniekiem, pārāk šaurs  iegurnis, pārlieku daudz zobu mutē un lielāka iespēja aizrīties. Par to stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūta asociētā profesore Silvija Umbraško. "Evolūcija nerada pilnību, tā rada funkciju." ir sacījis Prinstonas universitātes  antropologs Alans Manns. Un šoreiz aplūkojam, kuras ir tās nepilnības, ja cilvēka ķermeņa uzbūvi pretstatām dzīvniekiem. Nerunāsim par tādām lietām, kā ātra skriešana, spēja lidot vai ilgstoši uzturēties zem ūdens, bet gan, kādi orgāni mums evolūcijas gaitā ir zaudējuši savu nozīmi, tas ir, tie kļuvuši rudimentāri, piemēram, astes kauls, un kā, cilvēka ķermenim attīstoties, daži orgāni, iespējams, nav pilnveidojušies.  Izrādās astes kaulu vainot nevaram, arī ja tā mums nebūtu, tad neplānota piezemēšanās šā vai tā sāpētu. Skatām tālāk, kas mūsu ķermenī ir palicis no ļoti seniem laikiem. Tie ir tā saucamie gudrības zobi, kuri, iespējams, pirms cilvēks iemācījās apstrādāt un pagatavot pārtiku, noderēja barības sasmalcināšanā, bet evolūcijas gaitā zaudēja savu nozīmi.   Par savu izvēlēto grāmatu stāsta Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošā pētniece docente Gunta Kalvāne. "Runājot par grāmatām, manā plauktiņā sadzīvo draudzīgi gan zinātniskā literatūra par klimatu, par klimata pārmaiņām, par ilgtspēju, kas ir mana pētījuma joma, gan arī tā dēvētās pašpalīdzības grāmatas, piemēram, kā nopelnīt miljonu, grāmatas, kas palīdz vairāk saprast cilvēka emocijas, komunikāciju, kā cilvēks domā, uztver, kas var noderēt darbā. Bet grāmata, par kuru es vēlētos pastāstīt vairāk, ir tā, kurā ir visvairāk pasvītrojumu, izsaukuma zīmju," atklāj Gunta Kalvāne. Pagājušajā gadā Gunta Kalvāne piedalījās Ģeogrāfijas kongresā Dublinā un viņu uzrunāja Triniti koledžas profesores stāsts par klimata emocijām. Tur arī iegādājusies vairākas grāmatas par klimata emocijām, par to, kā mēs uztveram klimata pārmaiņas. Un no šīm visaktuālākā ir Sāras Rejas grāmata "Vadlīnijas klimata trauksmei" jeb kā vēsta grāmatas apakšvirsraksts "Kā palikt vēsam jeb noturīgam planētā, kuras sasilst". (Sarah Jaquette Ray "Field Guide to Climate Anxiety: How to Keep Your Cool on a Warming Planet"). "Tā ir drīzāk padomu grāmata, kā gan pasniedzējiem, gan vecākiem, bet patiesībā ikvienam saprast klimata emocijas, klimata emociju spēku un kāpēc par klimata emocijām ir jārunā," bilst Gunta Kalvāne.

Pagājusī sestdiena, 5. aprīlis, kļuva par līdz šim plašāko pret prezidenta Trampa administrāciju vērsto protestu dienu. Vismaz verbālā līmenī valsts sekretārs Marko Rubio saviem kolēģiem, pārējo NATO valstu ārlietu ministriem, samitā Briselē sniedza gaidīto – Amerikas pārstāvis apliecināja, ka viņa valsts joprojām ir nelokāmi uzticama alianses locekle. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders un politologs Andis Kudors. Kam piederēs Savienotās Valstis? Pagājusī sestdiena, 5. aprīlis, kļuva par līdz šim plašāko pret prezidenta Trampa administrāciju vērsto protestu dienu. Vienojušies zem lozunga „Rokas nost!”, kā lēš, apmēram pusmiljons amerikāņu pulcējās vairāk nekā 1300 protesta mītiņos visās pavalstīs. Visplašākais, ar daudzu tūkstošu piedalīšanos, notika Vašingtonā. Tā ir reakcija uz daudzo un dažādo izrīcību klāstu, kuru amerikāņu sabiedrībai pagājušajos divarpus mēnešos likusi piedzīvot tās jaunā administrācija. Visai bieži protestētāju rokās bija redzami plakāti, kas vēstīja: „Es nebalsoju par Īlonu Masku”, un tamlīdzīgi. Multimiljardieris, kuru nu jau arī preses slejās dēvē par neoficiālo prezidentu, kļuvis par simbolisku figūru, kas personificē iespējamo pretlikumīgo varas sagrābšanu. Esot prezidenta vecākā padomnieka statusā, kas neparedz oficiālas pārvaldes funkcijas, faktiski Masks vada jaunizveidoto Valdības efektivitātes departamentu – vienību, kam dotas plašas pilnvaras lemt par valsts aģentūru darbības iesaldēšanu, sašaurināšanu vai pat pārtraukšanu. Departamenta rosīšanās rezultātā jau vairāki desmiti tūkstošu valsts aparāta darbinieku atlaisti no darba. Daudzviet atlaisto vietā pieņemti prezidenta atbalstītāju lokam piederīgi ļaudis. Sevišķi plašu rezonansi guvuši administrācijas mēģinājumi likvidēt Savienoto Valstu Starptautiskās attīstības aģentūru, Izglītības departamentu un Patērētāju finansiālās aizsardzības departamentu. Līdz ar pastāvīgajām iebildēm par pilnvaru pārsniegšanu Efektivitātes departamenta darbošanās saistās arī ar aizdomām par piekļuvi privātiem datiem un pat iespējamām manipulācijām ar attiecīgajām datubāzēm. Februāra sākumā, kad izpaudās ziņas par Maska padoto piekļūšanu federālajai maksājumu sistēmai, prominentais ekonomists, Nobela prēmijas laureāts Pols Krugmans rakstīja: „Iespējams, mēs jau pieredzam ko līdzīgu 21. gadsimta apvērsumam. Tanku ielās var nebūt, taču efektīva valdības kontrole, iespējams, jau ir izslīdējusi no ievēlēto amatpersonu rokām.” Pēdējās nedēļās sevišķu satraukumu izraisījusi nacionālās senjoru veselības apdrošināšanas programmas „Medicare” un maznodrošināto veselības aprūpes atbalsta programmas „Medicaid” iespējamā nozīmīgā sašaurināšana; tāpat dažādus pabalstus un pensijas izmaksājošās Sociālās nodrošināšanas aģentūras budžeta apcirpšana. Federālais budžets, kuru administrācija virza apstiprināšanai Kongresā, paredz pamatīgu nodokļu samazinājumu turīgākajiem pilsoņiem, un tiek lēsts, ka attiecīgo budžeta „caurumu” var aizlāpīt tikai ar sociālajām izmaksām atņemtiem līdzekļiem. Vēl citi plakāti mītiņos vēsta par nepatiku pret imigrantu deportēšanu, transpersonu tiesību aizskārumu un prezidenta Trampa labvēlību pret Krievijas vadoni Putinu. Aizsardzība – Amerikas solījumi un Eiropas ieceres Vismaz verbālā līmenī valsts sekretārs Marko Rubio saviem kolēģiem, pārējo NATO valstu ārlietu ministriem, pērnās nedēļas samitā Briselē sniedza gaidīto – Amerikas pārstāvis apliecināja, ka viņa valsts joprojām ir nelokāmi uzticama alianses locekle. Pretējās domas esot „histērija un hiperbola”. Tomēr viņš nekavējās atgādināt sava šefa uzstādījumu par pieciem procentiem no iekšzemes kopprodukta, kurus Eiropas partneriem būtu jātiecas ieguldīt aizsardzības budžetā. Šobrīd, kā zināms, visai daudzas dalībvalstis šai ziņā joprojām ir zem divu procentu robežas. Un vispār – pāri samita norisei platu ēnu meta prezidenta Trampa dažas dienas iepriekš izsludinātie ievedmuitas tarifi, kas Eiropas Savienības valstu gadījumā, kā zināms, ir 20%. Kā izdevumam „Politico” atstāstījis kāds no pasākuma dalībniekiem, vienā no apspriedēm Francijas delegācijas loceklis sarkastiski pateicies amerikāņu kolēģiem par potenciālo globālās ekonomikas nograušanu – tā piecu procentu iekšzemes kopprodukta latiņa būšot zemāka un vieglāk sasniedzama. Tikām marta vidū Eiropas Komisija nāca klajā ar savu „Eiropas aizsardzības gatavības balto grāmatu – 2030”. Šī savienības aizsardzības spēju stiprināšanas piecgadu plāna tapšana bija divu baltiešu – augstās pārstāves ārlietu un drošības politikas jautājumos Kajas Kallasas un aizsardzības un kosmosa komisāra Andrjus Kubiļus – rokās. 2030. gads kā perspektīvais atskaites punkts nav nejaušs – tiek lēsts, ka šādā termiņā Krievija centīsies sagatavoties iebrukumam kādā no Eiropas Savienības valstīm. Dokuments nepārprotami konstatē, ka veselā virknē aspektu Eiropas aizsardzības potenciāls ir nepietiekams draudu novēršanai, pie tam tā strauju uzlabošanu kavē koordinācijas deficīts. Pirmais solis vienotai rīcībai marta sākumā ir „ReArm Europe”programma ar tās astoņsimt miljardu finansējuma plānu. Tomēr jau tagad ir skaidrs, ka ar to ne tuvu nepietiek. Kā 7. aprīlī ziņoja telekanāls „Euronews”, 11. aprīlī Varšavā tiksies divdesmit septiņu Eiropas Savienības dalībvalstu, kā arī Lielbritānijas, Norvēģijas un Šveices finanšu ministri, lai apspriestu jaunas institūcijas – Eiropas Aizsardzības mehānisma – izveidi. Pēc darbības modeļa tas līdzinātos Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai ar Eiropas Komisiju kā kapitāla turētāju. Projekts, kuru izstrādājusi domnīca „Breugel” jeb Briseles Eiropas un globālās ekonomikas laboratorija, paredz, ka šī institūcija varētu ne vien veidot vienotu aizsardzības industrijas tirgu, bet arī kļūt par īpašnieku stratēģiskiem objektiem, kā, piemēram, izlūkošanas un sakaru pavadoņu sistēmai. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Skandāls, kas nule satricinājis prezidenta Trampa administrāciju, ieguvis „Signalgeitas” nosaukumu. Pēc kārtējā sarunu raunda starp Krievijas un ASV un Ukrainas un ASV delegācijām Saūda Arābijā Vašingtona nāca klajā ar paziņojumu, ka panākta vienošanās par ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā. Turcijas policija līdz ar simts citām personām aizturēja Stambulas mēru Ekremu Imamoglu.   Notikumus analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un politologs Arnis Latišenko. Tērzēšana ar sekām Skandāls, kas nule satricinājis prezidenta Trampa administrāciju, ieguvis „Signalgeitas” nosaukumu. „Signal” ir tīmekļa saziņas platforma, kas diezgan iecienīta Savienoto Valstu ierēdņu vidū, jo tai ir dažas saziņas konfidencialitāti veicinošas īpašības. Tomēr šī platforma nav ASV valdības oficiāli sertificēta ierobežotas pieejamības informācijas apritei. Prezidenta Trampa padomnieks nacionālās drošības jautājumos Maikls Volcs izveidoja „Signal” tērzēšanas grupu, lai apspriestu kopš 15. marta izvērstos ASV militāro spēku triecienus Jemenas hutiešu nemierniekiem. Piedalījās praktiski visi pašreizējās administrācijas nozīmīgākie cilvēki: viceprezidents Džeimss Deivids Venss, valsts sekretārs Marko Rubio, aizsardzības ministrs Pīts Hegsets, Centrālās Izlūkošanas pārvaldes direktors Džons Retklifs, Nacionālās izlūkošanas direktore Talsija Gabarda, finanšu ministrs Skots Besents, prezidenta īpašais vēstnieks Tuvajos Austrumos Stīvs Vitkofs un vairāki citi. Acīmredzot kļūmes dēļ grupai tika pieslēgts arī žurnāla „The Altantic” galvenais redaktors Džefrijs Goldbergs. Neviena nepamanīts viņš sekoja saziņai, pēc tam no tās atslēdzās un 24. martā publicēja rakstu ar nosaukumu „Trampa administrācija nejauši piesūtīja man teksta ziņojumus ar saviem kara plāniem”. Tā nu atklājās, ka militārās plānošanas jautājumi, kam pašsaprotami būtu jābūt ļoti rūpīgi glabātam noslēpumam, tikuši apspriesti saziņas platformā kā kādi brīvdienu izbraukuma plāni vai olu kulteņa receptes. Jāteic, redaktors Goldbergs bija pietiekami apzinīgs, lai neatklātu neko tādu, kas tiešām varētu radīt nopietnus militāri taktiskus riskus, tomēr šis un tas no saziņas satura nācis gaismā. Sevišķi netīkami skan viceprezidenta Vensa, aizsardzības ministra Hegseta izteikumi par „liekēžiem eiropiešiem”, kuriem jāpiestāda rēķins par Eiropai nozīmīga ūdensceļa atbrīvošanu ar amerikāņu spēkiem. Kā publikācijā norāda Džefrijs Goldbergs, šī tērzēšana „Signal” platformā rada nopietnas bažas par nacionālās drošības situāciju un ir, iespējams, Savienoto Valstu Spiegošanas likuma pārkāpums. Publikācijai sekoja pretrunīgi paziņojumi, Nacionālās drošības padomes pārstāvim Braienam Hjūzam pilnībā atzīstot notikušo, savukārt aizsardzības ministram Hegsetam un arī prezidentam Trampam nogānot redaktoru Goldbergu un viņa žurnālu, starp citu, vienu no prominentākajiem, kopš 1857. gada pastāvošu izdevumu. „Signalgeitas” tēma dominēja arī 25. martā Senāta Izlūkošanas komitejā, kur uz iepriekš plānotu noklausīšanos bija ieradušies Nacionālās izlūkošanas direktore Gabarda un CIP direktors Retklifs. Pagaidām Baltā nama pārstāvju izteikumu tonis liek domāt, ka administrācija nolēmusi „atšaudīties” ar apgalvojumiem par kārtējo politiski motivēto prezidenta Trampa „naidnieku” uzbrukumu. Kremļa diskrētā miermīlība 25. martā pēc kārtējā sarunu raunda starp Krievijas un ASV un Ukrainas un ASV delegācijām Saūda Arābijā Vašingtona nāca klajā ar paziņojumu, ka panākta vienošanās par ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā. Pārtraucot karadarbību, tiktu atvērtas ostas komerciālajam transportam, pirmām kārtām Krievijas un Ukrainas lauksaimniecības produkcijas eksportam. Šī vienošanās papildinātu to, kas paredz atturēšanos no triecieniem enerģētikas infrastruktūrai. Krievijas ir apgalvojusi, ka šī vienošanās esot spēkā kopš 18. marta, tikām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nosaucis šos apgalvojumus par kārtējiem Maskavas meliem. Starplaikā abas karojošās puses ir izdarījušas triecienus par objektiem, uz kuriem varētu attiekties šī vienošanās. Vakar Krievija publiskoja attiecīgās infrastruktūras kategorijas tās ieskatā: naftas pārstrādes rūpnīcas, naftas un gāzes cauruļvadi un uzglabāšanas ietaises, tostarp pārsūknēšanas stacijas, elektroenerģijas ražošanas un pārvades infrastruktūra, tostarp spēkstacijas, apakšstacijas, transformatori un sadalītāji, tāpat atomelektrostacijas un hidroelektrostaciju aizsprosti. Kas attiecas uz ugunspārtraukšanu jūrā, Kremlis pēc tās izziņošanas publiskojis papildu nosacījumus, proti – Krievija to sākšot ievērot tikai pēc tam, kad tiks atceltas sankcijas un ierobežojumi Krievijas Lauksaimniecības bankai un citām finanšu institūcijām, kas iesaistītas lauksaimniecības produkcijas tirdzniecībā. Prezidents Tramps, Baltajā namā tiekoties ar Savienoto Valstu vēstniekiem, izteicies, ka viņa administrācija apsverot šīs Maskavas prasības. Tas jau izraisījis kārtējās spekulācijas par Vašingtonas gatavību pakalpot Putina režīmam. Šādus noskaņojumus krietni uzkurinājusi arī ASV prezidenta īpašā vēstnieka Stīva Vitkofa nesenā intervija Trampam pietuvinātajam žurnālistam Takeram Karlsonam, kurā Vitkofs demonstrēja diezgan paviršu priekšstatu par Ukrainas situāciju un Kremlim un tā saimniekam komplimentāras domāšanas klišejas. Kas attiecas uz iespējamu sankciju atcelšanu, tad tādai būtu nepieciešama arī Eiropas Savienības un citu rietumvalstu piekrišana, un var tikai minēt, kādas sviras Baltā nama saimnieks šai ziņā varētu mēģināt iedarbināt. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis norādījis, ka Krievijas rīcība, pēc sarunu beigām izvirzot jaunus papildu noteikumus, ir sarunu partneru maldināšana. Ukraina Aizsardzības ministrija, savukārt, paziņojusi, ka par ugunspārtraukšanas pārkāpumu jebkādus Krievijas Melnās jūras flotes manevrus ar mērķi atgūt karadarbības rezultātā zaudētās pozīcijas jūras rietumdaļā. Bīstamais pilsētas galva 19. martā Turcijas policija līdz ar simts citām personām aizturēja Stambulas mēru Ekremu Imamoglu. Viņš tiek uzskatīts par nopietnāko prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana politisko konkurentu un galveno opozīcijas kandidātu 2028. gadā gaidāmajās prezidenta vēlēšanās. Dienu iepriekš Stambulas Universitāte anulēja viņa pirms ceturtdaļgadsimta iegūtos zinātniskos grādus biznesa vadībā un cilvēkresursu vadībā, apgalvojot, ka to piešķiršanā konstatētas atkāpes no noteikumiem. Starp citiem aizturētajiem ir divu Stambulas rajonu pašvaldību galvas, citi opozicionārās Demokrātiskās Tautas partijas aktīvisti, uzņēmēji un žurnālisti. Stambulas galvenā prokuratūra izvirzījusi İmamoglu apsūdzības noziedzīgas organizācijas vadīšanā, korupcijā, izspiešanā, kukuļņemšanā un naudas atmazgāšanā, kas saistīta ar pašvaldību līgumiem. Tāpat viņš tika apsūdzēts atbalstā par teroristisku organizāciju pasludinātajai Kurdistānas strādnieku partijai, jo veidojis priekšvēlēšanu aliansi ar kurdu intereses pārstāvošo Tautu līdztiesības un demokrātijas partiju, kas ir legāla politiska organizācija. Vēlāk šo apsūdzības daļu tiesa gan atcēla, koncentrējoties uz korupcijas tēmu. Šķiet, vara nebija rēķinājusies ar tik plašiem sabiedrības protestiem, kādi sākās pēc Imamoglu un viņa līdzgaitnieku arestiem. Stambulas, Ankaras, Izmiras ielās izgāja tūkstošiem protestētāju, kuru vidū sevišķi daudz ir studentu. Pūlis skandēja „Erdogans – diktators!” un „Imamoglu – tu neesi viens!” Valdība reaģēja ar pulcēšanās aizliegumiem, taču nākamajās dienās protesti tikai vērsās plašumā, pie tam tie aptvēra arī teritorijas, kas tradicionāli tikušas uzskatītas par prezidenta Erdogana un viņa Taisnīguma un attīstības partijas atbalsta punktiem. Notika sadursmes ar policiju, kura pret protestētājiem lietoja piparu gāzi un bloķēja pieejas atsevišķām ielām un iestādēm. Līdz šodienai, 26. martam, policija arestējusi vairāk nekā 1400 demonstrantus, no kuriem gandrīz tūkstotis joprojām ir apcietinājumā. Tiek ziņots, ka Turcijā ierobežota pieeja daudziem sociālās tīklošanas resursiem. Eiropadome reaģējusi uz notiekošo ar paziņojumu, ka tās ieskatā notiekošajam ir visas politiskā spiediena pazīmes. Visai pamanāmi uz notikušo reaģēja arī Turcijas liras kurss, nokrītoties par vairāk nekā 16 procentpunktiem un sasniedzot vēsturiski zemāko vērtību pret ASV dolāru. Pēc visām likumdošanas izmaiņām, kuras ļāvušas Erdoganam pavadīt Turcijas varas virsotnē jau divdesmit divus gadus, vispirms kā premjerministram, tad kā prezidentam, 2028. gadā viņš vairs nevar pretendēt uz nākamo termiņu, ja vien nepanāks izmaiņas konstitūcijā vai nesarīkos ārkārtas vēlēšanas pirms sava termiņa beigām. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Klāt pavasaris un tas nozīmē vairāk saules gaismas. Lai arī par to priecājas visa dzīvā daba un bez saules siltuma un gaismas nevar neviens, saules starojums ir arī kaitīgs. Kas īsti ir ultravioletais (UV) starojums? Kā darbojas SPF krēmi? Un kā augi un dzīvnieki sevi pasargā no saules kaitīgās ietekmes? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro dermatoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes Dermatoloģijas un veneroloģijas katedras vadītāja un docente Elga Bataraga un veterinārārste, diplomēta veterinārā dermatoloģe Jevgēnija Kondratjeva.

Kanādas premjerministrs Džastins Trudo atkāpjas no amata. Ukrainas Bruņotie spēki aktivizējušies ieņemtajā Krievijas Kurskas apgabala teritorijā. Somi meklē vainīgos, kas sabojāja Somijas un Igaunijas elektrības savienojumu 2024. gada nogalē. Aktualitātēs analizē politologs Andis Kudors un Latvijas Radio žurnālists Uldis Ķezberis. Džastins Trudo aiziet pats 6. janvārī Kanādas premjerministrs Džastins Trudo paziņoja par savu demisiju un arī atkāpšanos no Kanādas Liberālās partijas vadītāja posteņa. Partijai nu jāizraugās jauns līderis un valdības galva, kas nav viegls uzdevums, jo, kā norāda Kanādas politikas eksperti, harizmātiskais Trudo esot padarījis liberāļus par izteikti ap līderi centrētu partiju, pie tam nav parūpējies par stabilu kandidātu sava darba turpināšanai. Lai nodrošinātu netraucētu procesa norisi, Kanādas Parlamenta darbība ir apturēta līdz 24. martam. Džastins Trudo stājās pie Liberālās partijas stūres 2013. gadā, kad partija jau astoto gadu bija opozīcijā, un sekmīgi aizvadīja to līdz uzvarai 2015. gada vēlēšanās. Kopš tām viņš nemainīgi bijis Kanādas valdības galva, tiesa, pēc 2019. gada vēlēšanām tā bija mazākuma valdība. Ap 2022. gada vidu liberāļu galvenie konkurenti – Konservatīvā partija – reitingos pirmoreiz pārspēja valdošo spēku, un kopš tā laika viņu pārsvars tikai audzis. Šobrīd, ar nepilniem 45% pret 20%, tas ir jau vairāk nekā divkāršs. Galvenais sabiedrības neapmierinātības iemesls ir pēdējos gados strauji augusī dzīves dārdzība, sevišķi pārtikas un mājokļu cenu kāpums, bez tam pailgajā varas periodā Trudo uzkrājis arī dažus reputācijas „melnumus”. Un, nepārprotami, aizejošā premjera politisko likteni ietekmējis arī Trampa faktors. Kanāda kļuvusi par vienu no jaunievēlētā Savienoto Valstu līdera ārpolitisko verbālo izlēcienu objektiem, it kā pus pa jokam deklarējot, ka tai jākļūst par ASV 51. pavalsti, un jau pilnā nopietnībā piesolot pamatīgus ievedmuitas tarifus, kas varētu draudēt Kanādai ar jaunām ekonomiskām problēmām. Premjerministra Trudo mēģinājumi stabilizēt situāciju, personīgi tiekoties ar Trampu, izraisījuši negatīvu reakciju viņa paša valdībā. Tiek spriests, ka šie kontakti bijuši viens no galvenajiem premjera domstarpību cēloņiem ar viņa vietnieci un finanšu ministri Kristiju Frīlendu, kura negaidīti demisionēja decembra vidū. Frīlenda esot uzstājusi uz stingrāku Kanādas stāju attiecībās ar vareno dienvidu kaimiņu. Tā nu Džastins Trudo, nenoliedzami viens no spilgtākajiem mūsdienu politiķiem, nolēmis pamest premjera amatu pats, pirms viņu no tā izmet nelabvēlīgā konjunktūra. Ukraina cīnās Svētdien, 5. janvārī, Ukrainas Bruņotie spēki aktivizējās ieņemtajā Krievijas Kurskas apgabala teritorijā, vairākos virzienos pārejot pretuzbrukumā. Kā ziņo avoti kā vienā, tā otrā frontes pusē, ukraiņi plaši izmantojuši radiosignālu slāpēšanu, lai paralizētu Krievijas lidrobotu darbību. Krievija jau paziņojusi, ka ukraiņu spēku virzība apturēta, uzbrucēju kaujas tehnika iznīcināta, tomēr šī Ukrainas spēku aktivizēšanās tai nepārprotami ir nepatīkams pārsteigums. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pirmdien videouzrunā paziņoja, ka Krievijas spēkiem tiek nodarīti nopietni zaudējumi un Ukraina turpina paturēt savā kontrolē buferzonu Krievijas teritorijā. Krievija gan turpina spiedienu Ukrainas austrumos. Tā paziņojusi, ka ir ieņēmusi Kurahoves un Toreckas pilētas Doņeckas apgabalā, par kurām jau vairākus mēnešus notiek intensīvas kaujas. Sevišķi svarīga esot nozīmīgā transportmezgla Kurahoves sagrābšana, kas ļaušot ātrāk izvērst uzbrukumu atlikušajai Doņeckas apgabala daļai. Tomēr, saskaņā ar Ukrainas puses ziņoto, tās spēki joprojām atrodas abās pilsētās un turpina cīņu. Tikām pirmajā jaunā gada nedēļā Krievija turpinājusi raķešu un lidrobotu triecienus Ukrainas civilajai infrastruktūrai, kuros vairāki cilvēki gājuši bojā, vairāki desmiti ievainoti. Savukārt Ukrainas Jūras spēki paziņojuši, ka to palaistiem lidrobotiem izdevies iznīcināt vai bojāt divas Krievijas pretgaisa aizsardzības sistēmas „Pancir” un vienu zeme-gaiss raķešu sistēmu „Osa” okupētajā Ukrainas Hersonas apgabala daļā. Jūras „huligānu” medības Somu līcī 7. janvārī Somijas policija paziņoja, ka ar Zviedrijas Jūras spēku palīdzību no dzelmes Somu līcī izcelts enkurs, kas, domājams, piederējis ar Krievijas naftu pildītajam tankkuģim „Eagle S”, kuru somu krasta apsardze arestēja decembra nogalē. Ar Kuka salu pundurvalsts karogu kuģojošais peldlīdzeklis tiek turēts aizdomās par to, ka mērķtiecīgi vilcis enkuru pa grunti, saraujot Igaunijas un Somijas elektrotīklu savienojumu un četras globālā tīmekļa savienojuma līnijas. Ja tīmekļa savienojumi jau atjaunoti, tad augstsprieguma kabeļa remonts prasīs vairākus mēnešus. Bez tam aizdomas raisa arī „Eagle S” krava, kas, pēc visas spriežot, varētu būt sankcijām pakļautie Krievijas naftas produkti, respektīvi, šis kuģis acīmredzot pieder tā dēvētajai „Krievijas ēnu flotei”. Decembra vidū divpadsmit valstis – Vācija, Lielbritānija, Polija, Nīderlande, piecas Ziemeļvalstis un trīs Baltijas valstis – vienojās par pasākumu kompleksu šīs „ēnu flotes” apkarošanai. Tā kā zemūdens komunikāciju bojāšana uzskatāma par sabotāžas aktu, pret kuģa komandu un īpašnieku, kādu Apvienotajos Arābu emirātos bāzētu kompāniju, ierosināta krimināllieta; komandas locekļiem noteikts aizliegums izbraukt no Somijas. Tāpat Somijas un Igaunijas policija turpina izmeklēt ļoti līdzīgu gadījumu, kad, domājams, pa grunti vilkts Ķīnas kravas kuģa enkurs bojāja gāzesvadu starp Somiju un Igauniju un vairākus telekomunikāciju savienojumus. Kā norādījusi Somijas puse, attiecīgās Ķīnas institūcijas sadarbojoties ar izmeklēšanu. Kas attiecas uz domājamo sabotāžas pasūtītāju, proti, Kremli, tad tas izteicies, ka notikušajam ar Krieviju neesot nekāda sakara. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Tim Villegas shares his experiences with inclusive education and the obstacles he faced while attempting to implement it in non-inclusive school systems. He shares the story of Damian, a student with multiple disabilities who was included with the assistance of a paraprofessional. However, Tim realizes that this approach was not true inclusion and failed to address the systemic issues that resulted in segregation in the first place. Tim has a conversation with a former colleague about the impact one teacher can have on changing a system from within. He also discusses the progress and challenges faced by Sevi, Harper, and Natalia, three students with disabilities whose families have been advocating for inclusive education. Finally, Tim concludes with some hopeful discussions with future educators and the real question everyone should be asking themselves.This is part five of a five-part series about families and school districts fully committed to inclusive practices for all learners. Listen to the entire series on your favorite podcast player or go to https://mcie.org/think-inclusive/inclusion-stories/.Transcript: https://otter.ai/u/JM-lQu_nfi6qoaJ3BAQkvvoH2rcThank you to our sponsors!Communication First: https://communicationfirst.org/Roots of Inclusion: https://www.rootsofinclusion.org/Council of Parent Attorneys and Advocates: https://www.copaa.org/Thompson Policy Institute on Disability: https://www.chapman.edu/education/centers-and-partnerships/thompson-policy-institute/index.aspxiSecurePrivacyThe White FamilyThe Teague FamilySupport by the Washington Office of Superintendent of Public Instruction and Club 21 in Pasadena, CA.MusicTheme & End Credits: The Light by Greg Drews and The TruthDonatehttps://secure.givelively.org/donate/maryland-coalition-for-inclusive-education-inc Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Sarunas pirmajā daļā izjautāju Diānu Zandi par viņas profesionālo ceļu - ko viņa darīja pēc aktrises profesijas, kā darbu apvienoja ar 5 bērnu audzināšanu, ko no viņas prasīja iegūt psiholoģijas zinātņu doktores grādu klīniskajā psiholoģijā. Tas ir ļoti iedvesmojošs stāsts, kas pamudinās nepazaudēt sevi vecāka lomā, un palīdzēs ieraudzīt risinājumus, kā sākt jaunu profesionālo dzīvi, neskatoties uz līdzšinējo karjeru.Sarunas otrajā daļā Diāna piedāvāja risinājumus partnerattiecībām, jo uzskats, ka "mīlestībā visam jānotiek dabiski" ir maldinošs un arī kaitīgs. Viņa stāstīja arī par emocionālās un seksuālās tuvības saistību. Starp citu, Diāna savā Instagram @diana_zande veido interesantus un noderīgus video ierakstus par attiecībām un iespējām dzīvot labāk. Iesaku noklausīties iepriekšējās intervijas ar Diānu Zandi:Pirmā #117 bija par drošu piesaisti un tās ietekmi uz cilvēka dzīvi.Otrā #142 – kā veidot veselīgākas attiecības ar saviem vecākiem.Trešā #171, lai svētki nes prieku, nevis iznes smadzenes.Vairāk informācijas ir sarunas lapā.******************Šo epizodi samontējām ar atbalstu no dalībniekiem mūsu jaunākajā programmā „Jaudīga Partnerība“. Šo programmu Laura un Mišels izveidoja, lai Cilvēkjaudas faniem būtu vēl foršākas attiecības un lai partneri ir spēcīgāka komanda, kurā katrs gan sasniedz savus mērķus, gan kopīgos, gan arī ikdienā piedzīvo vairāk prieka.Ja šīs tēmas tev ir aktuālas, tad šomēness piedalies programmā Jaudīga partnerība. Tā tu izdarīsi divas labas lietas vienlaicīgi – tu gan parūpēsies par savu attiecību kvalitāti, gan arī palīdzēsi mums turpināt Cilvēkjaudas podkāstu.******************SARUNAS PIETURPUNKTI:6:32 Lāsmiņas loma kulta filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” – Diānas dzīves lielā dāvana un problemātiskā blakne vienlaicīgi10:21 “Baidies, bet dari” – dzīvot atšķirīgi no pieņemtā16:40 Līkumainais meklējumu ceļš cauri skolām un profesijām, paralēli audzinot piecus bērnus23:09 “Man ir četrdesmit gadu. Beidzot es zinu, ko es gribu” – cik viegli ir mainīt dzīvi šajā vecumā27:38 Grūtākie brīži studējot psiholoģiju35:17 Nevis “afirmēt”, bet plānot, kapāt un darīt40:50 “Sākt no nulles” nenozīmē sākt no nulles50:07 Praktisks vingrinājums, kā domāt par savu dzīvi un saviem gadiem49:32 “Ikvienam lēmumam ir arī negatīvas sekas”52:48 Spēt stāvēt pāri sabiedrības aizspriedumiem un darīt savu lietu59:59 Kad pašpārmetumu tārpiņš izbāž galvu, ko likt viņam pretī1:05:19 Kas ir galvenie četri iemesli, kādēļ pāri meklē terapeita palīdzību1:09:09 Ko iekļauj mīlestības trijstūra teorija1:11:07 Kāda noderīga informācija ir atrodama Diānas Zandes Instagram kontā1:15:38 Vai iemīlēšanās stadijā ir iespējama patiesa tuvība1:20:24 Kā emocionālā tuvība ietekmē seksuālo tuvību1:23:41 Saistības, kas ietekmē attiecības1:25:20 “Mīlestībā visam jānotiek dabiski” – cik aplams ir šis apgalvojums1:28:13 Kompetences modeļa skaidrojums kognitīvi biheiviorālajā terapijā1:31:57 Nepamatotās gaidas un ilūzijas “ja tu mani mīli, tad tu zini, ko man vajag”1:36:34 “Kāpēc mums šķiet, ka otrs jutīs, ko man vajag, ja es pati no nevaru definēt”1:45:21 Kā nepieļaut, ka attiecību zupas garša un kvalitāte ar laiku mazinās