Podcasts about aizvad

Otrais olimpiskais raidījums Piespēle Milānas-Kortīnas ziemas olimpisko spēļu laikā. Aizvadītajā nedēļā Latvijas sportisti izcīnījuši divas olimpiskās medaļas: Elīna Ieva Bota kamaniņu braukšanā sudraba godalgu, bet šorttrekists Roberts Krūzbergs 1500 metru distancē - bronzu.  Līdzīgi kā iepriekšējā nedēļa - viens ieraksts tapis Kortīnā, otrs - Milānā. Milānā saruna ar Ludmilu Alampasu, kura Latvijas hokeja fanu grupas koordinatore. Viņa allaž zina visu par to, kurās viesnīcās dzīvo Latvijas hokeja fani, kā dodas uz pasaules čempionāta norises vietu, bet šoreiz arī olimpisko spēļu sacensībām. Viņa atklāj interesantas detaļas par Latvijas fanu ceļu uz spēlēm, piedalīšanos un atbalstu izlasei. Savukārt otra saruna Kortīnā ar bobsleja pilotu Renāru Grantiņu. Viņam diemžēl jau 4. februārī beidzās olimpiskās spēles vēl nesākušās, jo vienā no treniņbraucieniem viņš krita. Sākotnēji kritiens šķita ne pārāk smags, bet nu sekas ir pietiekami smagas un varēja būt arī krietni smagākas. Šobrīd viņš var turpināt dzīvot pilnvērtīgi un arī visticamāk, turpināt savu karjeru bobslejā. Interesējamies, kas notika liktenīgajā 4. februārī un kādēļ viņš to tagad dēvē par savu otro dzimšanas dienu. Nedēļas notikumu izlase:  Latvijas olimpiešiem divas medaļas ziemas spēlēs Itālijā: Elīna Ieva Bota izcīna sudraba godalgu kamaniņu braukšanā, bet Roberts Krūzbergs bronzu šorttrekā; Latvijas hokeja izlase izcīna pirmo uzvaru olimpisko spēļu turnīrā kopš 2014.gada - pārspēj Vāciju ar 4:3, bet grupas noslēdzošajā duelī zaudē dāņiem; Plašs skandāls Kortīnā: Starptautiskā Olimpiskā komiteja un Starptautiskā Bobsleja un skeletona federācija aizliedz skeletona sacensībās startēt ukrainim Vladislavam Heraskevičam.

Milānas–Kortīnas olimpiskajās spēlēs 12. februāris Latvijas sportistiem bija tik raiba, gara un notikumiem piepildīta diena. Tāpēc secīgi vēlreiz pārlūkojam visu, kas saistās ar Latvijas sportistu startiem Itālijā. Vispirms no rīta skeletona trasē sportisko pusi aizēnoja ukraiņu skeletonista Vladislava Heraškeviča diskvalifikācija viņa ķiveres noformējuma dēļ. Par to jau daudz esam stāstījuši citos raidījumos. Bet mūsu skeletonists Emīls Indriksons pēc diviem braucieniem ir 17. vietā.  Bet Patrīcija Eiduka vakar iepriecināja gan mūs, gan pati sevi. Ziemas sporta veidu pamatu pamatā – distanču slēpošanā – viņai 10 kilometru intervāla startā milzīgā konkurencē augstā 15.vieta, apsteidzot daudzas ļoti spēcīgas slēpotājas. Un tā ir augstākā vieta visā Latvijas olimpiskās distanču slēpošanas vēsturē dāmām. Bet pēcpusdienā Latvijas līdzjutēju uzmanība atkal bija pievērsta Kortīnas ledus trasei, kur ar labām cerībām uz medaļu Latvijas kamanīnbraucēji devās komandu stafetē. Mazliet pietrūka – Latvijas komanda palika 4. vietā. Dienas noslēgumā uzmanības lokā bija gan hokejs, gan šorttreks. Hokeja drudzī varbūt pat paslīdēja garām tas, ka olimpisko spēļu šorttreka 1000 metru trasē Roberts Krūzbergs kļuva par pirmo latvieti, kurš sasniedzis A finālu, sacensības noslēdzot 5. vietā. Otram mūsu šorttrekistam Reinim Bērziņam 14. vieta. Hokeja laukumā Latvijas komandas pirmie pretinieki bija ASV izlase. Un mūsējie olimpisko turnīru sāka ar zaudējumu 1:5. Šodien mūsu hokejistiem diena atpūtai, bet jau rīt, 14. februārī, spēle pret Vāciju. Bet arī hokejisti, līdzīgi kā Patrīcija Eiduka un Roberts Krūzbergs vakar pamanījās pārrakstīt Latvijas sporta vēsturi. Tieši spēlē pret ASV nu jau oficiāli par jaunāko jebkad olimpiskajās spēlēs spēlējušo latviešu hokejistu kļuva nesen 18 gadus sasniegušais Alberts Šmits.

Laika prognozes vēsta, ka pie apvāršņa ir pirmais šī gada atkusnis, taču ziema jau tāpēc nebeigsies. Aizvadītās nedēļas laikā ievērojami audzis ledus apjoms Baltijas jūrā, vienlaikus fiksēts zemākais ūdenslīmenis pēdējās desmitgadēs. Par to stāsta Toms Bricis. Viņš arī sarunājas ar ornitologu Pēteri Dakni, kurš piedalās ziemojošo putnu uzskaitē, ko jau vairākus gadus Latvijas piekrastē veic ar lidmašīnu. Lai arī putnu uzskaite notika janvāra beigās, jau tad jūrā bija gana ledus, kas ietekmē gan putnu izvietojumu, gan skaitu. Protams, parunājām arī to, kā šī bargā ziema ietekmē putnu populācijas. Pēteris Daknis stāsta, ka ziemojošo putnu uzskaite no lidmašīnas ir pat sinhronizēta laikā visās Baltijas valstīs. Galvenais iemesls šādas uzskaites veikšanai ir tas, ka daudzas sugas, kas ziemo Baltijas jūrā, nevar saskaitīt citādi. Piemēram, kākaulis, kas ligzdo ziemeļos grūti pieejamās vietās, kur nevar saskatīt. Bet ziemā populācijā sapulcējas Baltijas jūrā un pētnieki var uzzināt, cik liela tā ir un kādas ir izmaiņas. Šādiem putnu uzskaites lidojumiem ir nepieciešama specifiski aprīkota lidmašīna, skaidro Pēteris Daknis. Tā bāzējas Dānijā. Kad ir nepieciešamie laika apstākļi bez putainiem viļņiem, var notikt ekspedīcija. Lidmašīnā atrodas pilots un trīs uzskaites veicēji. Lidojuma ātrums ir 200 km/h, kas ir lēnākais, ko var atļauties. Tāpēc novērojumus ierunā diktofonā, fotografēt vai pierakstīt kaut ko nav laika. Pēc tam notiek datu ievade un apstrāde. Ornitologs arī norāda, ka šādā aukstā ziemā visvairāk iet bojā mazie putniņi. Tas nav nekas ārkārtējs, norāda Pēteris Daknis. Viņš arī atklāj, ka Latvijā mēdz ziemot zīlītes no Somijas, bet Latvijas zīlītes ir devušās un Poliju.   Šis ir arī atgādinājums, ka ja uzsākat barot putnus, tad tas jādara visu ziemu. Pagājušajā nedēļā izskanēja ziņa par īpaši zemu ūdenslīmeni Baltijas jūrā, vai pa šīm dienām kaut kas ir mainījies? Neliels ūdens līmeņa kāpums ir bijis, bet joprojām tas ir ļoti zems. Iepriekšējos gados arī ir bijušās pāris šādas reizes, viena no spilgtākajām 2016. gada oktobrī, kad jūras atkāpšanos varētu novērot dabā ļoti labi. Tā bija tā reize, kad Kolka piedzīvoja tūrisma pieplūdumu, jo Kolkasrags bija kļuvis par simtiem metru garāks, daudz dziļāk iestiepjoties Irbes šaurumā. Šoreiz, kad piekraste ir ledus klāta, dabā šo ūdens atkāpšanos redzēt nevar, taču ūdenslīmeņa svārstības turpmākajās dienās padarīs ledu īpaši nedrošu. Vēl par ūdenslīmenis runājot. Igaunijā, kur prāmju satiksme ir ļoti svarīga salām, pagājušajā nedēļā bija negadījums. Kihnu salā, kas atrodas apmēram 40 kilometrus uz dienvidrietumiem no Pērnavas, prāmis iestrēga ostā. Osta acīmredzot gana sekla. Prāmis tajā varēja ieiet, bet vēlāk ūdens līmenis kritās un kuģis, acīmredzot uzsēdās uz sēkļa.

Turpinām sarunas ar cilvēkiem, kuru darbs un ikdiena jau daudzu desmitu gadu garumā ir cieši saistīta ar laikapstākļiem. Šoreiz uzklausām mežzini Jāni Kleinbergu, kuram vairāk nekā 20 gadu darba pieredze. Pirmkārt, bija prieks dzirdēt no mežziņa, ka lai arī klimata pārmaiņām ir negatīva ietekme uz Latvijas mežiem, tomēr ne tāda, lai runātu, ka tās mūsu mežus apdraudētu ļoti būtiski un vajadzētu satraukties, ka tuvākā vai tālākā nākotnē klimata dēļ Latvijas meži mainītos līdz nepazīšanai. Otrkārt, viņš kā bīstamākos laikapstākļus mežiem nosauca nevis vētras, vējus, lielus sniegus un puteņus, kas lauž kokus, bet gan sausumu. Arī karstumu, bet pats būtiskākais ir sausums. -- Aizvadītajās brīvdienās ziemu varēja baudīt gan mežos un laukos, gan pie jūras. Sals, sniegs un ledus ir it visur un beidzot arī uz atsevišķām ūdenstilpēm ļauts kāpt uz ledus.  Ziemu kopumā, protams, vēl ir pāragri vērtēt, turklāt decembris bija ļoti silts, tā ka nekāda bargā tā nesanāks, bet dati par janvāri no 1. līdz 19. janvārim liecina, ka 60 gadu šī gada attiecīgais laika posms neiekļūst pat aukstāko desmitniekā, jo šobrīd vidējā temperatūra valstī bijusi mazliet zem -7 grādiem, bet aukstākajos gados, piemēram 1987. gadā tie bija -17,5 grādi, 1968. gadā -14,5, bet 1985. gadā -12,2 grādi.

24. janvārī Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” kopā ar starptautiski atzīto baroka orķestri La Folia Barockorchester pirmoreiz uzstāsies dziedātāja no Šveices Regula Mīlemane (Regula Mühlemann), Sony Classical ekskluzīvā māksliniece un vairāku Opus Klassik balvu laureāte. Koncertā Liepājā skanēs baroka ārijas no La Folia Barockorchester un Regulas Mīlemanes kopīgi veidotā albuma Cleopatra – Baroque Arias (2017), par kuru soliste 2018. gadā saņēmusi “Opuss Klassik” apbalvojumu kā “Gada jaunā dziedātāja”. Dziedoni uz sarunu aicināja Ieva Zeidmane. 2025. gadu beidzāt un šo gadu sākāt, dziedot Adeli Johana Štrausa operetē "Sikspārnis". Aizvadītajās nedēļās esat izdziedājusi arī valšu ritmus un spāņu mūzikas kaislības, bet tagad jāpārslēdz uzmanība uz Kleopatrai veltīto programmu, ko dziedāsiet ne vien Latvijā, Liepājā, bet arī Antverpenē, Esenē un Cīrihē. Vai labprāt tā strauji maināt stilus savā repertuārā? Man vienmēr ir paticis dziedāt daudzveidīgu repertuāru un ir ļoti svarīgi dziedāt operās un koncertos gan kopā ar orķestri, gan arī solo koncertos ar klavieru pavadījumu. Labprāt izdziedu dažādu laiku mūziku. Tas jau ir tas interesantākais, esot brīvmākslinieces statusā: vari izmēģināt tik daudz ko, ne vien dziedot daudzveidīgu repertuāru, bet arī pamainot dzīvesveidu. Kad piedalos operas iestudējumā, dzīvoju vienuviet pat divus mēnešus, mācoties jaunu operu un horeogrāfiju. Savukārt dodoties turnejā ar solo koncertiem, esmu nemitīgi ceļā. Labi, ja pāris naktis pavadu vienā mītnē. Reizēm mans vienīgais draugs ir pianists-koncertmeistars, citreiz atkal aizvien jaunas tikšanās ar orķestri pēc orķestra. Šoreiz būšu kopā ar baroka ansambli La Follia, ar kuru esmu pazīstama jau sen. Kopā ierakstījām albumu, un Kleopatrai veltīto programmu esam atskaņojuši visai daudz reižu. Brīnišķīgi cilvēki! Tāpēc gaidu ne vien atkalatgriešanos šajā mūzikā, bet arī tikšanos ar draugiem, kurus neesmu satikusi gadus divus. Dažādu programmu nomaiņa nozīmē arī atšķirīgus partnerus mūzikā - reizēm jaunus, iepriekš nesatiktus, reizēm - senus draugus. Tas man ļoti patīk.  Jūsu dzīvē daudzveidības tiešām netrūkst: vienudien jūs izdzīvojat rozā sapni Mocarta operā, citu atkal tumšas krāsas Verdi "Rigoleto" iestudējumā, kur jūsu atveidotajai varonei ir īsi mati - gluži pretēji tam kā Jūsu īstajā dzīvē.  Jā! Bet tieši tas man patīk operas žanrā - vari kļūt par kaut ko, kas dzīvē nemaz neesi. Reizēm atveidoju tēlu, kas ir visai līdzīgs manai personībai, kā, piemēram, tikko Adeli Štrausa "Sikspārnī". Domāju, ka ar Adeli man labi saskan. Savukārt "Rigoleto" iestudējums man bija pilnīgi jauna pieredze un iespēja atklāt pašas personībā kādu jaunu šķautni. Manuprāt, pat visdrūmākajā, dīvainākajā tēlā, ko atveidoju uz skatuves, var atrast kādu daļiņu, kas piemīt arī man pašai. Caur to varu saslēgties ar šo lomu. Un reizēm ir interesanti atklāt arī tumšos nostūrus. Man patīk, ka uz skatuves varu pārtapt par pilnīgi citu cilvēku, kāds patiesībā nemaz neesmu. Kaut kas mazliet līdzīgs karnevālam vai Helovīnam, kad cilvēki pārģērbjas, pārtopot par kādu citu un izbaudot brīvību, ko šī pārtapšana sniedz. Man ir tā privilēģija, ka šādu pārtapšanu piedāvā mana profesija. Ja runājam par raksturiem - Kleopatrai esot piemitis spēcīgs raksturs, viņai bijusi laba izglītība, viņa runājusi vairākās valodās. Vai par viņu pārtapt jums ir viegli? Un cik daudz vispār zināms par šo leģendāro personu?  Veidojot šo programmu, par Kleopatru uzzināju daudz. Šis gan ir tāds bezgalīgs izpētes process. Protams, vari daudz uzzināt par viņas personību, par to, ko viņa darījusi. Viņas tēls mūzikā ir tik interesants! Tik daudzus komponistus (ne tikai baroka laikā, bet vienmēr) fascinējis Kleopatras tēls, tāpēc par viņu ir daudz materiālu - ne vien filmas un grāmatas, bet arī daudz mūzikas! Bija ļoti interesanti atklāt daudzus darbus, daži no tiem ir visai pazīstami, piemēram, Hendeļa "Jūlijs Cēzars", bet citi - pavisam nezināmi. Vienam - Legrenci darbam - mēs veicām pirmieskaņojumu. Mums, mūziķiem, šo programmu veidojot, bija daudz atklājumu, un esmu droša, ka arī klausītājiem būs interesanti.  Kleopatras tēls ietverts vairāk nekā 80 17.-18. gadsimta operās. Kā no tā visa atlasījāt lappuses, ko vēlējāties dziedāt un ieskaņot? Bija grūti, bet man palīdzēja orķestra mākslinieciskais vadītājs, un daudzus lēmumus mēs pieņēmām kopā ar pirmo vijoli Robinu Peteru Milleru. Šo programmu veidojot, man uz klavierēm stāvēja ārkārtīgi daudz partitūru, ko centos izspēlēt. Tas nebūt nebija viegli, jo daudzas partitūras pieejamas tikai rokrakstos, ne visus viegli salasīt. Bija daudz darba, lai atlasītu repertuāru, kas piemērots tieši manai balsij. Bet dažas ārijas dziedot, uzreiz jutu, ka tās ir ļoti īpašas. Protams, dažām Hendeļa ārijām šajā programmā noteikti vajadzēja būt, jo man patīk Hendeļa Kleopatra.  Pastāstiet plašāk par saviem atklājumiem, šo programmu veidojot.  Patiesībā teju visas šīs ārijas man bija atklājumi, izņemot vienīgi Hendeli. Protams, es zināju Skarlati, zināju Hasi, bet ne šos konkrētos darbus. Jaunatklāšanas process bija brīnišķīgs, izrādījās, ka ir tik daudz skaistu, nezināmu melodiju! Turklāt baroka orķestrī visi ir raduši improvizēt, nolasot harmonijas arī mazliet eksperimentēt. Kā veidot melodisko līniju, kā saspēlēties - tā ir tāda grupas jeb ansambļa pieeja, atšķirīga no orķestra prakses. Orķestrī katrs mūziķis spēlē savu izrakstīto partiju, savukārt La Follia baroka ansamblī darbs vienmēr bija procesā. Piemēram, arfiste Kataržina ir arī dziedātāja, un mēs pamēģinājām dziedāt arī duetā, tas labi izdevās. Muzicēšanas procesā varējām pievienot arī kādas papildu skaņas, pat trokšņus, jo baroka mūzikā daudz eksperimentējam ar skanējumu, ne vienmēr ir vajadzīga klasiski skaista skaņa. Reizēm dīvaina skaņa, uz kādu baroka instruments ir spējīgs, var uzrunāt tiešāk, tā var būt tekstam tuvāka. Savukārt kārtīgs moderns instruments var piedāvāt tikai viena veida - skaistu skaņu. Tieši šajā atskaņošanas procesā mēs arī atradām mūzikas būtību. Esmu šai grupai lielu pateicību parādā, jo šīs programmas radīšana tiešām bija komandas darbs.  Bet vismaz dažas no šīm ārijām esat atskaņojusi arī kopā ar moderno instrumentu orķestri. Jā, bet reti. Domāju, ka atskaņojums ar baroka orķestri ir miljons reižu augstvērīgāks. Tas ir daudz krāsaināks, interesantāks.  La Follia tulkojumā nozīmē "neprāts". Kā tas šajā grupā izpaužas? Viņi ir pavisam traki! Bet es viņus mīlu. Droši vien tāpēc, ka viņi ir mazliet traki. Patiesībā mēs visi esam.  Cik atšķirīga ir Kleopatra visās šajās Grauna, Hendeļa, Hases, Legrenci, Sartorio ārijās? Vai komponistu skatījumā uz Kleopatru ir kādas līdzības? Ļoti interesanti, ka mūzikā vairāk var atklāt arī viņas personību. Piemēram, filmās Kleopatra vienmēr rādīta kā karaliene, šis spēcīgais tēls, bet reti redzam viņas vājuma vai baiļu brīžus. Mūzikā ir ietvertas visas šīs krāsas. Jo viņa var būt viena pati un dziedāt āriju. Tāpēc varam parādīt viņas rakstura visus aspektus: spēcīgo karalieni, kā tas ir, piemēram, Grauna ārijā, kur viņa ir uguņojoša, ļoti ekstraverta, savukārt Skarlati ārijā redzam arī viņas trauslumu. Domāju, esam mūzikā atraduši visu krāsu paleti. Esat šo programmu ieskaņojuši bez diriģenta, tātad ir šī ansambļa sajūta... Jā, tāpēc es uzsveru šo grupas sajūtu. Arī fiziski mēs stāvam tuvu cits citam, ne tā kā ar lielu orķestri, kur ļaudis šķir distence. Šie mūziķi stāv man apkārt, es parasti esmu vidū. Pat neskatoties atpakaļ, jūtu arī man aizmugurē stāvošo klātbūtni. Viņi ir raduši spēlēt bez diriģenta, Robins Peters Millers, protams, vada atskaņojumu no pirmās vijoles pozīcijas, bet ir jūtama arī kopējā dinamika: katrs ir klātesošs un daļa no atskaņojuma, tāpēc diriģents nav vajadzīgs. Katrs uzņemas atbildību par atskaņojumu, par mūziku. Tas ir ļoti īpaši, man ārkārtīgi patīk sadarboties ar šo grupu. Kleopatra esot vannojusies pienā. Jūs izprotat šādu skaistumkopšanas procedūru vai jums ir citi rituāli? Man patīk vannoties. Bet ne pienā. Šampanietī? Nē, tā būtu klišeja. Bet tie ir skaisti rituāli, rūpes par sevi. Nav runa tikai par skaistumu, bet arī par to, ka esi tā vērta, lai rūpētos par sevi, lai atvēlētu laiku relaksācijai. Mēs nedrīkstētu aizmirst rūpēties par sevi. Ja reiz par šampanieti... Jūsu balss ir dzirkstoši viegla. Reiz esat teikusi, ka gribētu savā balsī arī tumšākas sarkanvīna krāsas.  Jā, reiz kādā intervijā ieminējos, ka gribētu tādu tumšu sarkanvīna krāsu. Un intervētājs teica: "Bet jums ir šampanieša balss, tas arī nav slikti!" Tas man nebija ienācis prātā, bet tiesa - dzidra, dzirkstoša, gaiša, viegla balss arī ir vērtība. Pamazām esmu ar to sadraudzējusies. Tā jau ir, ka cilvēks vienmēr ilgojas pēc tā, kas viņam nav dots, bet nenovērtē, kādas dāvanas tikušas viņam pašam. Esmu sākusi mīlēt arī savas balss krāsas. Jāteic gan, ka pamazām mana balss arī mainās, kļūst mazliet tumšāka un bagātīgāka, tas ir skaisti, bet pamatu pamatos noteikti līdz pat karjeras beigām saglabāšu balss spožās krāsas.  Teicāt - balss mainās. Kāda repertuāra virzienā tas jūs ved? Arī repertuārs mainās? Jā, mazliet mainās, pēdējā laikā daudz dziedu bel canto, no 18. gadsimta mūzikas pārceļos vairāk 19. gadsimtā. Karjeras sākumā daudz dziedāju baroka mūziku un Mocartu, tagad dziedu vairāk bel canto, Rihardu Štrausu, "Rožu kavalieri" pērn dziedāju divas reizes. Tagad būs vairāk manā repertuārā Doniceti, Bellīni. Tās ir nelielas izmaiņas, tomēr domāju, ka tāda balss kā manējā vienmēr jutīsies labi baroka un klasicisma mūzikā, kā arī  bel canto.  Jūsu balsi klausoties šķiet, ka dziedāt ir tik viegli. Tas tāpēc, ka dziedāšana jums ir dabisks stāvoklis vai tomēr tas ir tehnikas jautājums? Droši vien abi. Man tiešām patīk dziedāt. Apzinos, ka dziedu daudz, pat, kad gatavoju ēst vai daru ko citu. Dziedāt man patīk, tā ir mana kaislība. Kaut, protams, esmu arī daudz strādājusi. Un vajadzīgi ir abi: smags darbs, savā ziņā - arī perfekcionisms, bet tajā pašā laikā augstu līmeni sasniegsi tikai tad, ja tev patiks tas, ko dari. Un man tiešām patīk! Tāpēc man vienmēr ir bijusi motivācija turpināt strādāt, darīt visu, kas nepieciešams. Jo es zināju, kādu skanējumu vēlos panākt. Labi iztēlojos, kā gribu, lai skan kādas augstās notis, koloratūru pasāžas, tāpēc strādāju tik ilgi, līdz iztēloto panācu. Lai sasniegtu mērķi, pamatā jābūt mīlestībai pret to, ko dari. Veidojot tādu programmu kā šī, Kleopatrai veltītā, vai klausītāji Jums rūp? Jūs domājat par viņu interesēm? Tas mazliet atkarīgs no žanra. Opermūzikā daudz ko nosaka tēls, es iejūtos lomā un - ne nu gluži aizmirstu par skatītāju, jo, protams, ir vajadzīga saikne ar publiku, tomēr tēlā es it kā iegrimstu. Piemēram, tikko Cīrihes operā dziedāju Štrausa operetē "Sikspārnis", cenšoties būt tik autentiska, cik vien iespējams. Savukārt dziedot koncertā, daudz labāk redzi skatītāju, operā tomēr sejā spīd gaismas, publiku tik labi nevar saskatīt. Koncertā klausītājus redzi, vari ar viņiem mijiedarboties, reaģēt. Kleopatras programmā, dziedot kādu intīmu āriju, nebūšu tiešā dialogā ar publiku, savukārt kādā ekstravertā ārijā, kur tiek uzrunāti cilvēki, ar publiku komunicēšu aktīvi. Viss atkarīgs no tēla un ārijas stila. Jums patīk šī mijiedarbība ar publiku? Jā, ļoti patīk. Jo īpaši koncertos vari vairāk izpaust savu personību. Operā es pieskaņojos tēlam, kas man jāatveido un no sevis - no Regulas - daudz ko zaudēju. Savukārt koncertā vairāk parādu sevi, man nav jāievēro operas diktēti noteikumi, es pati nosaku, kā vēlos ieiet zālē, kā kontaktēties ar mūziķiem, ar publiku, nav režisora, kurš visu nosaka. Man patīk koncerti, jo tad esi klausītājam daudz tuvāk.  Vai jums patīk veidot konceptuālas programmas? Tāda ir gan šī - Kleopatrai veltītā -, gan arī iepriekš ieskaņotā un dziedātā Fairy Tales. Kā tās veidotajat? Man patīk, ja pamatā ir kāda koncepcija, jo tad var apgūt daudz jauna repertuāra. Ar programmu Fairy Tales bija līdzīgi, man bija tēma "Pasakas", un es caurskatīju literatūru par fejām, par pasakām, par šīm mistiskajām būtnēm un atklāju daudz jauna. Ja veido programmas tikai ar repertuāru, ko jau zini, ir daudz grūtāk atrast jaunus skaņdarbus. Jo tu vienmēr izvēlies kaut ko zināmu, kas tev jau agrāk ir paticis. Bet, ja ir konkrēta tēma, tas rosina atklāt jaunus skaņdarbus. Es, piemēram, veidoju šveiciešu dziesmu ierakstu. Un mēs ar draugu, pianistu, devāmies uz arhīvu un izspēlējām nošu kaudzi kādu divu metru augstumā, lai atrastu vislabāko repertuāru šim ierakstam. Tas ir liels darbs, bet arī ļoti interesants, jo atklāj repertuāru, ko neesi zinājusi pati un, iespējams, nav dzirdējis neviens pēdējo pāris gadsimtu gaitā. Vienmēr ir patīkami atrast jaunus darbus - jaunus vecos darbus! Vai tā pārlūkojot divus metrus mūzikas, uzreiz jūtat, ka konkrētā dziesma vai ārija būs jūsu, ka gribat to dziedāt? Jā, un šī sajūta arī nosaka manu izvēli. Eju cauri notīm un jūtu savu reakciju. Ja acumirklī man šī saite neveidojas, domāju, ka mūzika nav pietiekami laba. Jo ar labu dziesmu vai āriju uzreiz ir jūtams - tā ir īpaša, tai man jāpievēršas. Atlasītā repertuāra kaudze, protams, parasti ir par lielu, tad ir jāizvēlas visspožākās pērles. Tāds parasti ir mans mūzikas izvēles process. Gadās, ka dziesmas teksts ir vājais posms, arī vārdi man ir ļoti svarīgi. Ja teksts ir slikts, tad arī nevēlos attiecīgo dziesmu dziedāt. Savukārt, ja teksts ir labs un mūzika arī, tad uzreiz jūtu nepieciešamo klikšķi. Un tāds man ir vajadzīgs! Ir svarīga tā "O!" sajūta, jo arī klausītājs šo darbu dzirdēs pirmo reizi. Ja man pašai nebūs tādas reakcijas, arī klausītājam tāda varbūt neradīsies. Ja jūtu es, arī klausītājs varbūt sajutīs. Izskatīt divus metrus mūzikas - tas ir ļoti laikietilpīgs darbs. Jūs tam mērķtiecīgi atvēlat laiku? Tāpēc ierakstu veidošanā biju paņēmusi nelielu pauzi, jo nevēlos ierakstīt simto bel canto albumu. Parasti visi ieskaņo to, ko attiecīgajā laika posmā dzied opernamos. Man tas šķiet mazliet garlaicīgi. Izvēlēties kādu tēmu un atrast jaunu repertuāru - tas tiešām prasa daudz laika, bet ir tā vērts. Pēdējo gadu laikā veicu visai daudz ierakstu, tāpēc man vajadzēja nelielu pārtraukumu, lai rastu jaunas idejas, jaunu iedvesmu un jaunu repertuāru. Un esat šo iedvesmu atradusi? Jā, varbūt veidošu Ziemassvētku albumu, bet tas varētu prasīt vēl pāris gadus laika. Ja jums ir kāda laba Ziemassvētku melodija - sakiet! Kas vēl šobrīd ir jūsu radošajos plānos? Ko gaidāt ar nepacietību? Tuvākajā nākotnē, vēl šī gada laikā, pirmo reizi dziedāšu Lučiju di Lammermūru. Šo lielo izaicinājumu gaidu ar nepacietību. Doniceti un tieši Lučija bija viena no lomām, par kuru sapņoju, kad biju jaunāka. Necerēju, ka man reiz būs iespēja to dziedāt. Šis man bija tāds mērķis, par kuru domāju ilgu laiku.  Kad bijāt jaunāka, vai domājāt, ka reiz dziedāsiet uz lielajām skatuvēm, ka ar šādu repertuāru apceļosies pasauli? Man vienmēr ir paticis dziedāt, bet nekad nedomāju, ka kļūšu par profesionālu dziedātāju. Tikai vēlāk nolēmu studēt klasisko mūziku, dziedāšanu. Tāpēc viss man šķita pārsteidzoši. Joprojām, nonākot kādā vietā, kur agrāk neesmu bijusi, mani pārņem emocijas, nespēju aptvert, ka varu dziedāt tik skaistās vietās. Man ir ļoti veicies, ka varu mūzcēt kopā ar brīnišķīgiem orķestriem lieliskās koncertzālēs un operu namos. Tas bija kāds konkrēts brīdis, kāds klikšķis, kad sapratāt - vēlaties būt dziedātāja? Ne gluži. Man vienkārši patika dziedāt, dziedāšana bija mans hobijs, dziedāju meiteņu korī. Korī man līdzās stāvēja labākā draudzene (viņa joprojām ir mana labākā draudzene). Un pirmajā reizē, kad dziedāju solo vairākiem simtiem klausītāju, draudzene bija man līdzās un iedrošināja. Tāpēc viss sākās tā viegli, es jutu viņas atbalstu. Un man joprojām reizēm ir tā sajūta, ka līdzās ir draudzene. Laikam jau jaunai dziedātājai šāds atbalsts bija ļoti svarīgs laikā, kad guvu pirmo pieredzi dziedāt publikai. Sajutu atbalstu, guvu pozitīvu enerģiju. Tāpēc, lai gan biju vēl ļoti jauna, dziedāju bez pārmērīga stresa un adrenalīna, jutos visai mierīgi. Protams, bija arī īpaši mirkļi, piemēram, pusaudzes gados Cīrihes operā skatījos "Figaro kāzas". Visai nelielā Barbarīnas loma man ļoti iekrita sirdī, es iedomājos: "Reiz tā varētu būt es!" Un patiešām - Barbarīna kļuva par manu pirmo lomu uz lielās skatuves. Daži sapņi piepildās!    

Ziema Latvijā valda visā krāšņumā, ir gan sals, gan sniegs un arī tās dabas parādības, kas novērojamas tieši šajā gadalaikā. Tāpēc šoreiz stāsts par aukstumu citviet Eiropā, par ziemai raksturīgajām dabas parādībām un par ceļiem un to uzturēšanu.  Aizvadītajā nedēļas nogalē ne viens vien gan ar labu, gan ar sliktu vārdu pieminēja ceļu uzturētājus, puteņi, ko piedzīvojām pagājušajā nedēļā, radīja satiksmes problēmas. Bet tādi ir piedzīvoti arī agrāk ziemā. Gan puteņi, gan to atnestais sniega daudzums, kas šobrīd tikai daļā Kurzemes un Latgales ir ap 30-40 centimetriem, arī nav nekas ekstrēms Latvijas janvārim. Tas gan nenozīmē, ka nevajag par to brīdināt, jo arī par normāliem laikapstākļiem ziemā ir jābrīdina, jo arī tie var būt bīstami. Brīdinājumi tiek izplatīti par jebkuriem apstākļiem, kas potenciāli var radīt draudus un tāpēc jāņem vērā. Ceļu uzturēšana ziemā ir pilnībā atkarīga no laikapstākļiem, ko šajās dienās labi izjūtam. Tāpēc turpinot sarunu ciklu ar dažādu profesiju pārstāvjiem, kuru darbs ir cieši saistīts ar laikapstākļiem un klimatu, šoreiz par ceļu uzturēšanu saruna ar Latvijas Autoceļu uzturētāja Ražošanas departamenta direktoru Andri Kondrātu. Lai gan gatavošanās ziemai sākas jau iepriekšējā pavasarī, pērkot sāls krājumus un gatavojot tehniku, tomēr sarunas sākumā par mītu, ka ziema ceļu uzturētājus parasti pārsteidz nesagatavotus.

Lestenes baznīca lēni un pamatīgi atgūst savu barokālo greznību, kas savulaik smagi cieta Otrajā pasaules karā un padomju gadu vandālismā. Tur pamazām tiek likti pamati jaunu ērģeļu izbūvei, ko ērģelbūves meistars Jānis Kalniņš ar cerīgu humoru sauc par savu „pēdējo opusu”. Savulaik  par „baroka pērli” dēvēta, Otrā pasaules karā bojāta, padomju laikā no vandālisma cietusi, Lestenes baznīca pamazām atdzimst. Daudz kas jau atjaunots - altāris, kancele un lustras ieguvušas kādreizējo grezno izskatu. Aizvadītajās brīvdienās Lestenes baznīcā pulcējās ērģeļu ekspertu komiteja, lai dabā redzētu ērģeļu prospektu, kas uz kādu brīdi novietots dievnamā, un lai spriestu par ērģeļu būves gaitu. Izveidots Lestenes baznīcas atjaunošanas fonds, un Lestenes baznīcas atjaunošanai iespējams ziedot ikvienam.

Raidīums Pievienotā vērtība aizrit kapitāla tirgus un Baltijas biržas zīmē. Atskats, kāds bijis 2025. gads Baltijas un Rīgas biržā un kas būtu jādara, lai nākamie būtu vēl veiksmīgāki. Aizvadītais gads Baltijas kapitāla tirgū jeb biržā ir pagājis obligāciju zīmē, vairāk nekā 60 jaunas obligāciju emisijas, turklāt lielākoties veiksmīgas. Uzņēmumi biržā no investoriem piesaistījuši vairāk nekā divus miljardus eiro, kas ir pusotru reizi vairāk nekā vēl gadu iepriekš, jeb trīs reizes vairāk nekā aizpagājušajā gadā. Par aizvadīto gadu biržā un nākotnes perspektīvām saruna ar Latvijā vienīgās regulētās biržas - "Nasdaq Riga" valdes priekšsēdētāju Lieni Dubavu. 

Karls Ristikivi šo savdabīgo romānu (ja gribat - klejojumu) sācis rakstīt 1951. gada Vecgada vakarā. Igauņu trimdas rakstnieka Karla Ristikivi romāns "Dvēseļu nakts" sākas ar sajūtām par pēdējo Vecgada nakti, kad vieni līksmo, bet dažiem gribas pazust  vienatnē un klusumā. Un romāns beidzas, kad pulkstenis sit 12, taču mēs nezinām, cik daudz laika ir pagājis. Reins Rauds  gan raksta, ka neko nevajadzētu teikt ne par autoru, ne romānu, bet vienkārši lasīt, taču mēs ar tulkotāju no igauņu valodas Maimu Grīnbergu tomēr izlemjam, ka Radio mazā lasītava jaunajā gadā jāsāk ar nelielu stāstu par igauņu rakstnieku Karlu Ristikavi, kas latviešiem mazāk pazīstams kā igaunim Reinam Raudam. Romāns jau nosaukts par "Orfeju Stokholmā", tam veltīti daudzi pētījumi, arī par personāžu vārdiem, kas nav nejauši. Romāns "Dvēseļu nakts ieved kādā noslēpumainā namā, kas pilns ar dīvaini ģērbtiem, nepazīstamiem cilvēkiem, no kuriem daži sauc tevi vārdā. Varbūt tomēr pazīstami, tikai aizmirsti? Te nu gan katram savas interpretācijas iespējas. Vēstītājs klīst pa šo namu un  nevar atrast izeju, bet patiesībā viņš šo izeju nemeklē, Atceroties, ar kādām domām katrs pavadījām veco gadu, lasām igauņu trimdas rakstnieka Karla Ristikivi romānu "Dvēseļu nakts". Raidījumu atbalsta:

Gads ir atkal pagājis. Katram tas bijis ar saviem notikumiem bagāts. Arī Latvijas Radio piedzīvots ne mazums jaunumu un izmaiņu. Tāpat kā valstī un tāpat kā pasaulē. Kā ziņas, kas gāzušās mums pāri lielā ātrumā, ir ietekmējušas politiku, ekonomiku, kultūru un sportu. Vai un kas mainījies mūsu drošības sajūtās un vai drīz beigsies karš Eiropā? – to visu vērtējam 2025. gada notikumu apskatā, ko veidojuši Latvijas Radio žurnālisti un eksperti. 2025. gada nozīmīgākais notikums Latvijas politikā bija pašvaldību vēlēšanas Latvijas politikā aizvadīts saspringts un notikumiem bagāts gads, kurā valdošās koalīcijas lemtspēja un stabilitāte regulāri likta uz pārbaudi. Gada sākumu iezīmēja ieilgusī Latvijas Bankas prezidenta ievēlēšana, kam sekoja virkne skaļu lēmumu par vadošu amatpersonu nomaiņu, ministru rotācijas valdībā un asas debates par drošības politiku. Opozīcija vairākkārt izmantoja koalīcijas trauslumu, virzot strīdīgus likumprojektus, kas sašķēla gan politiķus, gan sabiedrību. Savukārt gadu noslēdza ilgas un grūtas budžeta sarunas, kurās atkal aktualizējās jautājums – cik stabila ir valdība un vai tā spēj vienoties ilgtermiņa lēmumos. Arhīvos ieskatījusies Agnija Lazdiņa. Analizē Eduards Liniņš un Andrejs Vasks. 2025. gadā Latvijā bija vērojama viena no augstākajām inflācijām Eiropas valstu vidū Augsta inflācija, nedienas ar nacionālo aviokompāniju „airBaltic”, obligāciju tirgus atdzīvošanās – tie ir tikai daži no 2025. Gada notikumiem ekonomikā. Lai arī tautsaimniecība sākusi atdzīvoties un augt, ekonomisti uzskata, ka attīstība ir salīdzinoši mērena un būtu nepieciešams grūdiens straujākai izaugsmei. Vairāki faktori ļauj cerēt, ka nākamgad ekonomikas izaugsmes ātrums var palielināties. Par gada notikumiem ekonomikā stāsta Sandra Dieziņa. Analizē Aiga Pelane un Jānis Priede. Noslēdzās pārēja uz izglītību skolās tikai valsts valodā Šogad noslēdzās pārēja uz izglītību skolās tikai valsts valodā. Pārēja notika pakāpeniski, sākot no 2023. gada 1. septembra. Likumprojekta mērķis bija ne tikai valsts valodas stiprināšana, ber arī sabiedrības saliedētības kāpināšana un iekšējās drošības uzlabošana. Vai izdevās panākt šos mērķus un ko par to domā nevalstiskas organizācijas - Mihaila Ņikulkina ierakstā. Analizē Ilze Kuzmina un Mairita Znotiņa. Karš Ukrainā un miera sarunas 2025. gads Ukrainai nāca ar diezgan būtiskām pārmaiņām. Janvārī ASV prezidenta amatā Džo Baidenu nomainīja Donalds Tramps. Vēl pirms ierašanās Baltajā namā viņš bija paspējis izlielīties par kara Ukrainā izbeigšanu vienā diennaktī. Taču Trampa utopiskais priekšvēlēšanu sauklis izčākstēja gaisā tāpat kā diktatora Putina mērķis ieņemt Kijivu trīs dienās. Pirmā Ukrainas un Eiropas atklāsme par to, ka ASV pie varas nākusi absolūti citāda administrācija, bija Zelenska pirmā viesošanās Baltajā namā. Vārdu apmaiņa augstos toņos noslēdzās ar īstermiņa ASV palīdzības apturēšanu Ukrainai. Abu pušu attiecības gan izdevās restartēt. Taču tai pat laikā restartēt Trampam izdevās arī Putina pašapziņu. Aizvadītā gada dinamikā, aplūkojot pušu attiecības un notikumus, ielūkojās kolēģis Rihards Plūme. Analizē Uģis Lībietis un Indra Sprance. "Straume" iegūst Oskaru Latvijas kino triumfs, Ginta Zilbaloža filmai "Straume" iegūstot Oskaru. Pēc desmit gadu pārtraukuma notikušie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki un Latviešu grāmatas piecsimtgades kulminācijas pasākumi ir būtiskākiem kultūras notikumi 2025. gadā. Notikumus apkopojusi Baiba Kušķe, vērtē Māra Rozenberga un Anda Buševica.  Pludmales volejbolistes izcīna pasaules čempionu titulu Sportā katrs gads ir piesātināts, bet šogad visi galvenie notikumi norisinājās un arī panākumi gūti gada otrajā pusē. Latvijas sportā centrālais notikums 2025. gadā bija Eiropas čempionāta finālturnīrs basketbolā vīriešiem. Turnīrs, kas tika gaidīts ar lielām ambīcijām un sapņiem pacīnīties par godalgām, Latvijas izlasei beidzās jau astotdaļfinālā. Bet spoži panākumi sporta saistās ar pludmales volejbolistu Tīnas Graudiņas un Anastasijas Samoilovas uzvaru, izcīnot pasaules čempionu titulu. Notikumus atgādina Māris Bergs. Analizē Mārtiņš Kļavenieks un Elvis Jansons.

Gads ir atkal pagājis. Katram tas bijis ar saviem notikumiem bagāts. Arī Latvijas Radio piedzīvots ne mazums jaunumu un izmaiņu. Tāpat kā valstī un tāpat kā pasaulē. Kā ziņas, kas gāzušās mums pāri lielā ātrumā, ir ietekmējušas politiku, ekonomiku, kultūru un sportu. Vai un kas mainījies mūsu drošības sajūtās un vai drīz beigsies karš Eiropā? – to visu vērtējam 2025. gada notikumu apskatā, ko veidojuši Latvijas Radio žurnālisti un eksperti. 2025. gada nozīmīgākais notikums Latvijas politikā bija pašvaldību vēlēšanas Latvijas politikā aizvadīts saspringts un notikumiem bagāts gads, kurā valdošās koalīcijas lemtspēja un stabilitāte regulāri likta uz pārbaudi. Gada sākumu iezīmēja ieilgusī Latvijas Bankas prezidenta ievēlēšana, kam sekoja virkne skaļu lēmumu par vadošu amatpersonu nomaiņu, ministru rotācijas valdībā un asas debates par drošības politiku. Opozīcija vairākkārt izmantoja koalīcijas trauslumu, virzot strīdīgus likumprojektus, kas sašķēla gan politiķus, gan sabiedrību. Savukārt gadu noslēdza ilgas un grūtas budžeta sarunas, kurās atkal aktualizējās jautājums – cik stabila ir valdība un vai tā spēj vienoties ilgtermiņa lēmumos. Arhīvos ieskatījusies Agnija Lazdiņa. Analizē Eduards Liniņš un Andrejs Vasks. 2025. gadā Latvijā bija vērojama viena no augstākajām inflācijām Eiropas valstu vidū Augsta inflācija, nedienas ar nacionālo aviokompāniju „airBaltic”, obligāciju tirgus atdzīvošanās – tie ir tikai daži no 2025. Gada notikumiem ekonomikā. Lai arī tautsaimniecība sākusi atdzīvoties un augt, ekonomisti uzskata, ka attīstība ir salīdzinoši mērena un būtu nepieciešams grūdiens straujākai izaugsmei. Vairāki faktori ļauj cerēt, ka nākamgad ekonomikas izaugsmes ātrums var palielināties. Par gada notikumiem ekonomikā stāsta Sandra Dieziņa. Analizē Aiga Pelane un Jānis Priede. Noslēdzās pārēja uz izglītību skolās tikai valsts valodā Šogad noslēdzās pārēja uz izglītību skolās tikai valsts valodā. Pārēja notika pakāpeniski, sākot no 2023. gada 1. septembra. Likumprojekta mērķis bija ne tikai valsts valodas stiprināšana, ber arī sabiedrības saliedētības kāpināšana un iekšējās drošības uzlabošana. Vai izdevās panākt šos mērķus un ko par to domā nevalstiskas organizācijas - Mihaila Ņikulkina ierakstā. Analizē Ilze Kuzmina un Mairita Znotiņa. Karš Ukrainā un miera sarunas 2025. gads Ukrainai nāca ar diezgan būtiskām pārmaiņām. Janvārī ASV prezidenta amatā Džo Baidenu nomainīja Donalds Tramps. Vēl pirms ierašanās Baltajā namā viņš bija paspējis izlielīties par kara Ukrainā izbeigšanu vienā diennaktī. Taču Trampa utopiskais priekšvēlēšanu sauklis izčākstēja gaisā tāpat kā diktatora Putina mērķis ieņemt Kijivu trīs dienās. Pirmā Ukrainas un Eiropas atklāsme par to, ka ASV pie varas nākusi absolūti citāda administrācija, bija Zelenska pirmā viesošanās Baltajā namā. Vārdu apmaiņa augstos toņos noslēdzās ar īstermiņa ASV palīdzības apturēšanu Ukrainai. Abu pušu attiecības gan izdevās restartēt. Taču tai pat laikā restartēt Trampam izdevās arī Putina pašapziņu. Aizvadītā gada dinamikā, aplūkojot pušu attiecības un notikumus, ielūkojās kolēģis Rihards Plūme. Analizē Uģis Lībietis un Indra Sprance. "Straume" iegūst Oskaru Latvijas kino triumfs, Ginta Zilbaloža filmai "Straume" iegūstot Oskaru. Pēc desmit gadu pārtraukuma notikušie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki un Latviešu grāmatas piecsimtgades kulminācijas pasākumi ir būtiskākiem kultūras notikumi 2025. gadā. Notikumus apkopojusi Baiba Kušķe, vērtē Māra Rozenberga un Anda Buševica.  Pludmales volejbolistes izcīna pasaules čempionu titulu Sportā katrs gads ir piesātināts, bet šogad visi galvenie notikumi norisinājās un arī panākumi gūti gada otrajā pusē. Latvijas sportā centrālais notikums 2025. gadā bija Eiropas čempionāta finālturnīrs basketbolā vīriešiem. Turnīrs, kas tika gaidīts ar lielām ambīcijām un sapņiem pacīnīties par godalgām, Latvijas izlasei beidzās jau astotdaļfinālā. Bet spoži panākumi sporta saistās ar pludmales volejbolistu Tīnas Graudiņas un Anastasijas Samoilovas uzvaru, izcīnot pasaules čempionu titulu. Notikumus atgādina Māris Bergs. Analizē Mārtiņš Kļavenieks un Elvis Jansons.

Gads ir atkal pagājis. Katram tas bijis ar saviem notikumiem bagāts. Arī Latvijas Radio piedzīvots ne mazums jaunumu un izmaiņu. Tāpat kā valstī un tāpat kā pasaulē. Kā ziņas, kas gāzušās mums pāri lielā ātrumā, ir ietekmējušas politiku, ekonomiku, kultūru un sportu. Vai un kas mainījies mūsu drošības sajūtās un vai drīz beigsies karš Eiropā? – to visu vērtējam 2025. gada notikumu apskatā, ko veidojuši Latvijas Radio žurnālisti un eksperti. 2025. gada nozīmīgākais notikums Latvijas politikā bija pašvaldību vēlēšanas Latvijas politikā aizvadīts saspringts un notikumiem bagāts gads, kurā valdošās koalīcijas lemtspēja un stabilitāte regulāri likta uz pārbaudi. Gada sākumu iezīmēja ieilgusī Latvijas Bankas prezidenta ievēlēšana, kam sekoja virkne skaļu lēmumu par vadošu amatpersonu nomaiņu, ministru rotācijas valdībā un asas debates par drošības politiku. Opozīcija vairākkārt izmantoja koalīcijas trauslumu, virzot strīdīgus likumprojektus, kas sašķēla gan politiķus, gan sabiedrību. Savukārt gadu noslēdza ilgas un grūtas budžeta sarunas, kurās atkal aktualizējās jautājums – cik stabila ir valdība un vai tā spēj vienoties ilgtermiņa lēmumos. Arhīvos ieskatījusies Agnija Lazdiņa. Analizē Eduards Liniņš un Andrejs Vasks. 2025. gadā Latvijā bija vērojama viena no augstākajām inflācijām Eiropas valstu vidū Augsta inflācija, nedienas ar nacionālo aviokompāniju „airBaltic”, obligāciju tirgus atdzīvošanās – tie ir tikai daži no 2025. Gada notikumiem ekonomikā. Lai arī tautsaimniecība sākusi atdzīvoties un augt, ekonomisti uzskata, ka attīstība ir salīdzinoši mērena un būtu nepieciešams grūdiens straujākai izaugsmei. Vairāki faktori ļauj cerēt, ka nākamgad ekonomikas izaugsmes ātrums var palielināties. Par gada notikumiem ekonomikā stāsta Sandra Dieziņa. Analizē Aiga Pelane un Jānis Priede. Noslēdzās pārēja uz izglītību skolās tikai valsts valodā Šogad noslēdzās pārēja uz izglītību skolās tikai valsts valodā. Pārēja notika pakāpeniski, sākot no 2023. gada 1. septembra. Likumprojekta mērķis bija ne tikai valsts valodas stiprināšana, ber arī sabiedrības saliedētības kāpināšana un iekšējās drošības uzlabošana. Vai izdevās panākt šos mērķus un ko par to domā nevalstiskas organizācijas - Mihaila Ņikulkina ierakstā. Analizē Ilze Kuzmina un Mairita Znotiņa. Karš Ukrainā un miera sarunas 2025. gads Ukrainai nāca ar diezgan būtiskām pārmaiņām. Janvārī ASV prezidenta amatā Džo Baidenu nomainīja Donalds Tramps. Vēl pirms ierašanās Baltajā namā viņš bija paspējis izlielīties par kara Ukrainā izbeigšanu vienā diennaktī. Taču Trampa utopiskais priekšvēlēšanu sauklis izčākstēja gaisā tāpat kā diktatora Putina mērķis ieņemt Kijivu trīs dienās. Pirmā Ukrainas un Eiropas atklāsme par to, ka ASV pie varas nākusi absolūti citāda administrācija, bija Zelenska pirmā viesošanās Baltajā namā. Vārdu apmaiņa augstos toņos noslēdzās ar īstermiņa ASV palīdzības apturēšanu Ukrainai. Abu pušu attiecības gan izdevās restartēt. Taču tai pat laikā restartēt Trampam izdevās arī Putina pašapziņu. Aizvadītā gada dinamikā, aplūkojot pušu attiecības un notikumus, ielūkojās kolēģis Rihards Plūme. Analizē Uģis Lībietis un Indra Sprance. "Straume" iegūst Oskaru Latvijas kino triumfs, Ginta Zilbaloža filmai "Straume" iegūstot Oskaru. Pēc desmit gadu pārtraukuma notikušie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki un Latviešu grāmatas piecsimtgades kulminācijas pasākumi ir būtiskākiem kultūras notikumi 2025. gadā. Notikumus apkopojusi Baiba Kušķe, vērtē Māra Rozenberga un Anda Buševica.  Pludmales volejbolistes izcīna pasaules čempionu titulu Sportā katrs gads ir piesātināts, bet šogad visi galvenie notikumi norisinājās un arī panākumi gūti gada otrajā pusē. Latvijas sportā centrālais notikums 2025. gadā bija Eiropas čempionāta finālturnīrs basketbolā vīriešiem. Turnīrs, kas tika gaidīts ar lielām ambīcijām un sapņiem pacīnīties par godalgām, Latvijas izlasei beidzās jau astotdaļfinālā. Bet spoži panākumi sporta saistās ar pludmales volejbolistu Tīnas Graudiņas un Anastasijas Samoilovas uzvaru, izcīnot pasaules čempionu titulu. Notikumus atgādina Māris Bergs. Analizē Mārtiņš Kļavenieks un Elvis Jansons.

"Brīvība sākas ar grāmatu". Noslēdzot Latvijas grāmatas piecsimtgadi - laiku, kopš iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā, Kultūras rondo kopā ar pētniekiem pārrunājam, kas ir tas būtiskākais, ko šis gads atstājis un kādas idejas raisa "Rīgas manifests" jau Jaunajam gadam. 2025. gadā pēc ilga kāpiena kalnā novembrī tika sasniegta kāda virsotne - latviešu grāmatas piecsimtgade. Aizvadītajos gados ar pētniekiem un radio kolēģiem esam pārlūkojuši un stāstījuši, kāds ir bijis laiks kopš 1525. gada, kad iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā.  Kopš decembra sākuma Latvijas Nacionālajā bibliotēkā skatāma noslēdzošā norišu cikla "Latviešu grāmatai - 500" izstāde "Brīvība sākas ar grāmatu". Tāpēc šoreiz saruna noris tur. Pārrunājam, ko pieci gadsimti mums atstāja mantojumā un kādas idejas jaunajam gadam raisa "Rīgas manifests. Tiesības uz lasīšanu". Sarunā piedalās Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes prodekāns zinātnes jautājumos, izstādes autors un līdzkurators Toms Ķencis, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, viens no izstādes kuratoriem un autoriem Pauls Daija, kā arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības un interpretācijas centra vadītāja, viena no "Rīgas manifesta Tiesības uz lasīšanu" autorēm Maija Treile.  Izstādē "Brīvība sākas ar grāmatu" līdzās grāmatniecības retumiem fonā ik palaikam dzirdami katli un ūdens šļaksti, pavāram Ērikam Dreibantam demonstrējot, kā pagatavot senā pavārgrāmatā aprakstīto vērša astes kaula zupu. Tiek lasīts alfabēts un skan dziedājums "Pilna sāp' bij' Māriņ" no albuma "Elgera dziesmas 1621". To papildina fotogrāfa Aļņa Stakles lielformāta kolāža un Lienes Pavlovskas instalācija, kas aicina vērot, klausīties, pētīt un arī baudīt. Tas viss ir stāsts par lasīšanu. "Brīvība sākas ar grāmatu" - tas ir spēcīgs izstādes nosaukuma pieteikums. "Lasīšanas vēsture tā joma, kas grāmatniecības vēsturniekiem vienlaikus pati intriģējošākā un vienlaikus pati visgrūtāk pētāmā. To stāstu ir iespējams izstāstīt dažādos veidos. Mums likās svarīgi parādīt, kā caur lasīšanu sabiedrība kļūst par nāciju, nonākt pie savas valsts. Man liekas, mēs neesam līdz galam novērtējuši, cik ļoti liela loma šajā procesā bija grāmatkultūrai un lasīšanai, " atzīs pētnieks Pauls Daija. "Tāpēc var teikt, ka šī izstāde ir par lasīšanas jaudu un lasīšanas spēku. Mēs izejam cauri dažādām lasīšanas funkcijām piecu gadsimtu garumā. Man liekas, ka tas arī ir svarīgi, ka lasīšana vēsturiski, bet īstenībā arī šodien ir vārds daudzskaitļa formā. Mēs lasām tekstus dažādi. Mēs esam lasījuši tekstus ļoti atšķirīgi un dažādi pagātnē. Te, kur mēs pašlaik stāvam, pie Aļņa  Stakles mākslas darba, mēs redzam to, kā lasīšana iegūst savu jaudu un potenciālu cilvēkiem mainīt sevi un mainīt pasauli. Ir ļoti būtiski tieši šajā izstādes sadaļā redzēt, ka lasīšana nekad nebūtu kļuvusi par tādu spēku, ja tā vienlaikus nebūtu arī bauda."

"Brīvība sākas ar grāmatu". Noslēdzot Latvijas grāmatas piecsimtgadi - laiku, kopš iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā, Kultūras rondo kopā ar pētniekiem pārrunājam, kas ir tas būtiskākais, ko šis gads atstājis un kādas idejas raisa "Rīgas manifests" jau Jaunajam gadam. 2025. gadā pēc ilga kāpiena kalnā novembrī tika sasniegta kāda virsotne - latviešu grāmatas piecsimtgade. Aizvadītajos gados ar pētniekiem un radio kolēģiem esam pārlūkojuši un stāstījuši, kāds ir bijis laiks kopš 1525. gada, kad iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā.  Kopš decembra sākuma Latvijas Nacionālajā bibliotēkā skatāma noslēdzošā norišu cikla "Latviešu grāmatai - 500" izstāde "Brīvība sākas ar grāmatu". Tāpēc šoreiz saruna noris tur. Pārrunājam, ko pieci gadsimti mums atstāja mantojumā un kādas idejas jaunajam gadam raisa "Rīgas manifests. Tiesības uz lasīšanu". Sarunā piedalās Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes prodekāns zinātnes jautājumos, izstādes autors un līdzkurators Toms Ķencis, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, viens no izstādes kuratoriem un autoriem Pauls Daija, kā arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības un interpretācijas centra vadītāja, viena no "Rīgas manifesta Tiesības uz lasīšanu" autorēm Maija Treile.  Izstādē "Brīvība sākas ar grāmatu" līdzās grāmatniecības retumiem fonā ik palaikam dzirdami katli un ūdens šļaksti, pavāram Ērikam Dreibantam demonstrējot, kā pagatavot senā pavārgrāmatā aprakstīto vērša astes kaula zupu. Tiek lasīts alfabēts un skan dziedājums "Pilna sāp' bij' Māriņ" no albuma "Elgera dziesmas 1621". To papildina fotogrāfa Aļņa Stakles lielformāta kolāža un Lienes Pavlovskas instalācija, kas aicina vērot, klausīties, pētīt un arī baudīt. Tas viss ir stāsts par lasīšanu. "Brīvība sākas ar grāmatu" - tas ir spēcīgs izstādes nosaukuma pieteikums. "Lasīšanas vēsture tā joma, kas grāmatniecības vēsturniekiem vienlaikus pati intriģējošākā un vienlaikus pati visgrūtāk pētāmā. To stāstu ir iespējams izstāstīt dažādos veidos. Mums likās svarīgi parādīt, kā caur lasīšanu sabiedrība kļūst par nāciju, nonākt pie savas valsts. Man liekas, mēs neesam līdz galam novērtējuši, cik ļoti liela loma šajā procesā bija grāmatkultūrai un lasīšanai, " atzīs pētnieks Pauls Daija. "Tāpēc var teikt, ka šī izstāde ir par lasīšanas jaudu un lasīšanas spēku. Mēs izejam cauri dažādām lasīšanas funkcijām piecu gadsimtu garumā. Man liekas, ka tas arī ir svarīgi, ka lasīšana vēsturiski, bet īstenībā arī šodien ir vārds daudzskaitļa formā. Mēs lasām tekstus dažādi. Mēs esam lasījuši tekstus ļoti atšķirīgi un dažādi pagātnē. Te, kur mēs pašlaik stāvam, pie Aļņa  Stakles mākslas darba, mēs redzam to, kā lasīšana iegūst savu jaudu un potenciālu cilvēkiem mainīt sevi un mainīt pasauli. Ir ļoti būtiski tieši šajā izstādes sadaļā redzēt, ka lasīšana nekad nebūtu kļuvusi par tādu spēku, ja tā vienlaikus nebūtu arī bauda."

Latviskā identitātē iekrāsots modes zīmols "Skarule" pazīstams jau dažus gadus. Aizvadītās nedēļas nogalē Kim? Laikmetīgās mākslas centrā atklāta modes dizaineres Sabīnes Skarules pirmā izstāde „Nospiedumi”. Izstāde tapusi ciešā sadarbībā ar fotogrāfi Sāru Bleisu, stilisti Moniku Tataloviču, savukārt instalāciju autore ir Halima Dārviša. Izstādes centrā ir „nospiedumu” metode – tekstila slāņojumi, mežģīņu, diegu, aušanas un apģērbu fragmenti. Sabīnes Skarules izstāde „Nospiedumi” apskatāma līdz 11. janvārim.

Aizvadīta pirmās 2 Latvijas basketbola izlases spēles, vai mums ir izredzes kvalificēties! Kā arī mūsu NHL spēlētāju powerrankings un Formula! Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/

Raidījumā Pievienotā vērtība vairāk par to, kā sapelnīto un sakrāto ātri nepazaudēt. Kā neiekrist krāpnieku nagos, jo īpaši uzņēmumiem. Aizvadīta ir melnā piektdiena, kurai gatavojoties, šķiet, vairāk varēja pamanīt ne tik daudz kādus īpašus izdevīgus piedāvājumus, cik brīdinājumus neiekrist uz viltus atlaidēm un krāpniekiem.  Ļoti pateicīgs laiks ne tikai melnā piektdiena ir krāpniekiem, jo mūsdienu tehnoloģiskās iespējas ir plaši pavērušas durvis visdažādākajām krāpnieku shēmām un teju ik dienu dzirdam par kārtām summām, kas ar viltu izkrāptas Latvijas iedzīvotājiem.  Telefonkrāpnieki vien ik nedēļu izkrāpj ap 300 tūkstošiem eiro. Šogad gada pirmajos astoņos mēnešos kopā Latvijas banku klientiem tika izkrāpti vairāk nekā 13 miljoni eiro. Un jā, tās nav tikai privātpersonas, kuras iekrīt krāpnieku nagos - daļa ir uzņēmumi. Statistikā publiski to neviens atsevišķi neizdala. "Luminor" bankas uzņēmumu aptauja liecina, ka ar mēģinājumu izkrāpt naudu šogad saskāries katrs ceturtais uzņēmums Baltijā, stāsta bankas krāpniecības novēršanas eksperte Marija Celma. 

ASV prezidenta Donalda Trampa tā sauktais miera plāns būtiski labots, ievērojot Ukrainas intereses. Noslēdzies G20 valstu samits Dienvidāfrikā, ko Savienotās Valstis ignorēja. Aktualitātes analizē politologs Arnis Latišenko un Latvijas Radio ārzemju ziņu žurnālists Uldis Ķezberis. Vitkofa-Dmitrijeva pakts? Divdesmit astoņu punktu Ukrainas miera plānu, kuru, kā izrādās, nu jau kādu laiku slepenībā sacerējuši Baltā nama un Kremļa pārstāvji, pagājušajā nedēļā, visdrīzāk, medijiem atklāja tā galvenais autors no Maskavas puses, Putina īpašais sūtnis ārvalstu investīciju un ekonomiskās sadarbības jautājumos Kirils Dmitrijevs. Viņa partneris no Savienoto Valstu puses bijis prezidenta Trampa īpašais sūtnis Tuvajos Austrumos un arī īpašais sūtnis miera misijām Stīvs Vitkofs. Produkts, ko šie divi vīri ar pamatīgu naudas rausēju, bet praktiski nekādu diplomātu pieredzi radījuši, izraisījis gūzmu komentāru, kuros jautājuma zīme ir teju biežāk sastopamais interpunkcijas elements. Kas domāts ar „pēdējo trīsdesmit gadu neskaidrībām” Krievijas un Ukrainas starpā, kuras līdz ar vienošanās noslēgšanu tikšot uzskatītas par atrisinātām? Kā Savienotās Valstis iedomājas būt vidutājs dialogā starp Krieviju un NATO, pašas būdamas Ziemeļatlantijas alianses dalībvalsts? Kā varētu izpausties tā 50 procentu peļņa, kuru Savienotās Valstis vēlas saņemt no Ukrainas atjaunošanas pasākumiem, kuriem tiktu izmantoti simts miljardi Krievijas iesaldēto līdzekļu? Ko autori saprot ar plānā piesaukto „nacistisko ideoloģiju un darbību”, kas tikšot „noraidīta un aizliegta” abās karojošajās valstīs? Šo jautājumu virkni varētu turpināt vēl gana ilgi. Būtiskākais, kas tūdaļ lika atskanēt skeptiskām balsīm, bija plānā paredzētā Krievijas vēl neieņemtās Donbasa daļas atdošana Maskavai, Ukrainas atteikšanās no dalības NATO un tās bruņoto spēku apjoma ierobežošana, kaut arī līdz diezgan apjomīgajiem sešsimt tūkstošiem militārpersonu. Tās ir prasības, kuru pieņemšana no Kijivas puses grūti iedomājama. Taču Donalds Tramps pagājušajā piektdienā, 21. novembrī, bija visai kategorisks – Ukrainai nāksies pieņemt šo plānu vai arī turpmāk iztikt bez Vašingtonas atbalsta. Prezidents Zelenskis, tajā pašā vakarā, vēršoties ar drūmu uzrunu pie līdzpilsoņiem, iezīmēja Ukrainas izvēli: piekāpties kapitulatīvajām Krievijas prasībām vai zaudēt savu nozīmīgāko sabiedroto – Vašingtonu. Tomēr, notikumiem attīstoties, situācijas kopainā iezīmējušies nedaudz cerīgāki toņi. Pēc sarunām Ženēvā, kurās ASV delegāciju vadīja valsts sekretārs Marko Rubio, bet Ukrainas delegāciju – prezidenta Zelenska biroja vadītājs Andrijs Jermaks, Rubio paziņoja, ka rezultāts esot ļoti nozīmīgs. Līdz pirmdienai arī no Baltā nama saimnieka retorikas bija pazudis iepriekšējais kategoriskums, tai skaitā agrākā prasība Kijivai piekrist piedāvājumam līdz 27. novembrim. 25. novembrī ierasti skaļš optimisms skanēja Vašingtonas izteikumos arī par sarunām, kuras ar Krievijas un Ukrainas pārstāvjiem Abū Dabī ved ASV armijas ministrs Deniels Driskols, savukārt šodien Maskavā būtu kārtējo reizi jāierodas Stīvam Vitkofam. Zīmīgi arī tas, ka vakar Marko Rubio pirmo reizi ar savu klātbūtni pagodinājis t.s. „Labās gribas koalīcijas” videokonferenci par Ukrainas kara un miera jautājumiem. G20 samits Johannesburgā Starpvaldību forums G20 tapa 1999. gadā ar galveno mērķi veicināt globālo finanšu stabilitāti. Kopš tā laika pamattēmu loks paplašinājies, ietverot arī tādas jomas kā planētas ekoloģija, ilgtspēja, ekonomiskā izaugsme un nevienlīdzības mazināšana. Forumā ietilpst deviņpadsmit dalībvalstis, kā arī kolektīvie dalībnieki – Eiropas Savienība un kopš pagājušā gada arī Āfrikas Savienība. Līdz ar to netieši G20 pārstāvēti vēl vairāki desmiti valstu, tai skaitā Latvija. Vienīgais kritērijs dalībai ir valsts ekonomikas apjoms, un G20 individuālo dalībvalstu bilance šobrīd aptver 85% no pasaules kopprodukta, 75 % no starptautiskās tirdzniecības, 56 % no pasaules iedzīvotāju skaita un 60 % no planētas sauszemes platības. Kopš 2008. gada dalībvalstu pārstāvji pulcējas vismaz reizi gadā, un tradicionāli valstis šeit tiek pārstāvētas valstu vai valdības galvu līmenī. Lai arī G20 nav kādu lēmumu ieviešanas mehānismu, tā rezolūcijās deklarētajam ir nenoliedzams svars un prestižs, sevišķi jau globālajā finanšu un ekonomikas jomā. Divdesmitais G20 samits pagājušās nedēļas nogalē pirmo reizi notika Āfrikā – Dienvidāfrikas Republikas lielākajā pilsētā Johannesburgā. Dienvidāfrikas kā prezidējošās valsts definētais samita kredo bija „Solidaritāte. Vienlīdzība. Ilgtspēja”. Preses visvairāk apspriestais temats ir šīgada samita ignorēšana no Savienoto Valstu puses. Oficiāli deklarētais iemesls ir nepatika pret politiku, kādu Dienvidāfrikas valdība realizē attiecībā pret eiropiešu izcelsmes pilsoņu minoritāti. Jādomā gan, ka iemesls ir arī Baltā nama saimnieka attieksme pret Dienvidāfrikas definētajām foruma prioritātēm – klimata pārmaiņu problemātiku un nevienlīdzības mazināšanu starp ekonomiski attīstītajām un attīstības valstīm. Solidarizējoties ar savu sabiedroto, samitā neieradās arī Argentīnas prezidents Havjers Milejs. Situāciju vēl pikantāku padarīja fakts, ka Savienotās Valstis ir nākamā samita rīkotājas, un Johannesburgas notikuma noslēgumā Vašingtonas pārstāvim vajadzēja simboliski pārņemt prezidentūras stafeti. Taču Dienvidāfrikas prezidents Sirils Ramafosa atteicās nodot prezidentūras regālijas kādam vēstniecības ierēdnim, kuru to saņemšanai bija gatava nosūtīt Trampa administrācija. Jautājums tikšot nokārtots vēlāk. Attieksmi pret šo situāciju samitā viskonkrētāk definēja Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, sakot, ka pasaule varot panākt progresu arī bez Savienoto Valstu piedalīšanās.     Sagatavoja Eduards Liniņš.

Aizvadīta gadskārtējā "Spēlmaņu nakts" ceremonija, kurā apbalvoti 2024./ 2025. gada teātra sezonas labākie iestudējumi un individuālie sniegumi. Kultūras rondo komentāri un emocijas pēc balvas pasniegšanas.  Vērtē "Spēlmaņu nakts" žūrijas pārstāves - teātra kritiķe un zinātniece Zane Radzobe un māksliniece Sandra Krastiņa, abas turpina darbu arī vērtējot jauno sezonu, teātra kritiķe un arī Kultūras ministrijas  Kultūrpolitikas departamenta Nozaru politikas nodaļas referente Andra Rutkēviča. Lielāko balvu skaitu par darbu aizvadītajā sezonā – trīs žūrijas piešķirtās "Skatuves naglas" – saņēma "Dirty Deal Teatro" iestudējums "Alfas", kas ieguva balvu kā gada mazās formas izrāde, tās režisors Valters Sīlis atzīts par gada režisoru, savukārt komponists Edgars Raginskis saņēma balvu kategorijā "Gada jaundarbs mūzikā vai muzikālais noformējums". Par gada lielās formas izrādi žūrija atzinusi Dailes teātra "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem".

"Spēlmaņu nakts" žūrija vērtējusi aizvadītās sezonas veikumu, un 23. novembrī uzzināsim laureātus 17 kategorijās. Mēs uzklausām teātra kritiķus, kas nav "Spēlmaņu nakts" žūrijā, bet labprāt dalās ar savām aizvadītās sezonas virsotnēm. Ieklausāmies Valdas Čakares izlasē, izceļot pozitīvu pārsteigumu, intriģējošu scenogrāfiju un  labāko komēdiju.

Pagājušajā reizē raidījumā Divas puslodes runājām par Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa turneju pa Āzijas valstīm, piebilstot, ka priekšā ir gaidītākā tikšanās ar Ķīnas prezidentu Sji Dziņpinu. Kādi ir šīs tikšanās rezultāti un ko tas nozīmē pārējai pasaulei un mums visiem? Cita vērā ņemama ziņa saistās ar Nīderlandi. Tur notika ārkārtas parlamenta vēlēšanas, un to rezultāti ir citādi nekā vēl pirms gada. Labējai Brīvības partijai, kuras rīcība izprovocēja šo notikumu, vēlētāju izvēli ir likusi vilties. Iespējams, ka ārkārtas vēlēšanas būs arī Serbijā. Tur pēc ļoti plašiem protestiem prezidents Aleksandars Vučičs meklē iespējas mazināt sabiedrības neapmierinātību. Serbijā šajās dienās pieminēja traģēdijas gadadienu, kad Novisadas pilsētā sabruka dzelzceļa nojume, nogalinot 16 cilvēkus. Notikumus komentē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre, Latvijas Universitātes pasniedzēja Sigita Struberga, Latvijas Universitātes pasniedzējs politologs Andis Kudors un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Un vēl viens temats. Savienotajās Valstīs 4.novembrī vairākos štatos, arī Ņujorkā, cilvēki devās pie vēlēšanu urnām. Rezultāti nav Donaldam Trampam labvēlīgi. Ko tas liecina par noskaņojumu Amerikā? „Lielo zēnu” skaidrošanās Pagājušajā ceturtdienā, 30. oktobrī, pienāca globāli sengaidīts notikums – prezidentu Donalda Trampa un Sji Dziņpina tikšanās, pirmā Savienoto Valstu līdera otrās kadences laikā. Aizvadītie mēneši, kas pagājuši abu superlielvaru tirdzniecības kara apstākļos, padara šo samitu nozīmīgu ne tikai Vašingtonai un Pekinai, ciktāl šī cīkstēšanās ekonomiski iespaido visu pasauli. Abu šīs pasaules vareno samits notika Dienvidkorejas pilsētā Pusanā un noslēdza Baltā nama saimnieka iespaidīgo piecu dienu Austrumāzijas tūri. Tās laikā viņš apmeklēja Malaiziju, kur piedalījās ASEAN organizācijas samitā, pēc tam viesojās Japānā un Dienvidkorejā. Kas attiecas uz Trampa un Sji tikšanos, eksperti atzīmē, ka tā bijusi pat pārsteidzoši īsa – vien stunda un četrdesmit minūtes; un tas, visdrīzāk, liecinot, ka runāts tikai par to, par ko jau iepriekš panāktas principiālas vienošanās. Kopumā sarunu rezultāts tiek raksturots kā „pamiers” tirdzniecības karā ar termiņu uz vienu gadu. Savienotās valstis piekritušas samazināt uz pusi to tarifa daļu importam no Ķīnas, kas tika noteikta kā sankcija par Ķīnā ražotās narkotiskās vielas fentanila kontrabandu uz Savienotajām Valstīm. Savukārt Pekina apņēmusies aktīvāk apkarot šo kontrabandu. Kopējais tarifs Ķīnas ražojumu importam tādējādi samazināsies no 57 uz 47 procentiem. Ķīnas tarifs amerikāņu preču importam 32 procentu apmērā paliks nemainīgs. Pekina piekritusi neieviest ierobežojumus piecu retzemju elementu eksportam uz ASV, kamēr ierobežojumi septiņām citām šīs kategorijas izejvielām, kas noteikti jau iepriekš, paliek spēkā. Tāpat Ķīna apņēmusies atsākt amerikāņu sojas pupiņu importu. Savukārt no prezidenta Trampa puses esot saņemti Pekinai cerīgi signāli, ka iespējama ierobežojumu mīkstināšana mākslīgā intelekta attīstībai svarīgo jaunākās paaudzes mikroshēmu eksportam uz Ķīnu; šos ierobežojumus noteica prezidenta Baidena administrācija. Protams, ne mazāka interese kā par tirdzniecības karu aizvadītās tikšanās sakarā ir interese par karu tiešā nozīmē – kā jau notiekošu, tā iespējamu. Kas attiecas uz iespējamu Ķīnas iebrukumu Taivānā, tas, kā pēc tikšanās apgalvoja Donalds Tramps, sarunās neesot pat pieminēts. Par Krievijas agresiju pret Ukrainu gan esot runāts, pie tam Ķīnas līderis solījis sastrādāties ar Vašingtonu, lai vairotu miera iespējamību. Grūti gan spriest, kā tas varētu izpausties. Tiek lēsts, ka gandrīz visas abu karojošo pušu kaujas lidrobotiem izmantotās mikroshēmas un optiskais kabelis ir ražots Ķīnā, Pekina patiešām varētu būt vienīgais spēks šai pasaulē, kas varētu reāli pieslāpēt karadarbību, pārtraucot šo sastāvdaļu piegādi karojošajām pusēm. Nekas gan neliecina, ka tā varētu notikt. Vēlēšanu rezultāti Nīderlandē Kārtējām parlamenta vēlēšanām Nīderlandē bija jānotiek 2028. gadā, taču premjerministra Dika Shofa vadītās koalīcijas valdības izjukšana šī gada jūnijā un citas koalīcijas izveides neiespējamība noteica to, ka nīderlandiešu elektorātam jau otro reizi pēc kārtas bija jābalso ārkārtas vēlēšanās. Demisionējušo kabinetu bezpartejiskā premjera Shofa vadībā izdevās izveidot gandrīz astoņus mēnešus pēc iepriekšējām vēlēšanām, kurās izcilus panākumus guva radikāli labējā, populistiskā „Partija brīvībai” ar Gērtu Vildersu priekšgalā. Koalīciju ar šiem radikāļiem piekrita veidot konservatīvi liberālā „Tautas partija brīvībai un demokrātijai”, lauku labējo populistu partija „Zemnieku pilsoņu kustība” un kristīgi demokrātiskā partija „Jaunais sociālais līgums”. Tomēr mērenāko koalīcijas partneru nostādnes izrādījās grūti savienojamas ar Vildersa partijas pieeju imigrācijas jautājumos, kas paģērēja pilnīgu moratoriju patvēruma meklētāju uzņemšanai. Šajās vēlēšanās labējo radikāļu cerības nepiepildījās – vairāk nekā ceturtdaļa vēlētāju balsu un, attiecīgi, 11 no 37 deputātu mandātiem „Partija brīvībai” gājuši zudībā. Vietu skaita ziņā Vildersa partiju panākusi kreisi centriskā, sociālliberālā partija „Demokrāti 66”. Ļoti nozīmīgi savas pozīcijas parlamentā uzlabojusi arī konservatīvā partija „Kristīgi demokrātiskais aicinājums”, un divas galēji labējās partijas – „JA21” (saīsinājums no nosaukuma „Pareizā atbilde – 21”) un „Forums demokrātijai”. Daļu mandātu zaudējot, tomēr lielāko partiju pirmajā četriniekā joprojām ir „Tautas partija brīvībai un demokrātijai” un agrākā eirokomisāra Fransa Timmermansa vadītā „Zaļo kreiso” un „Darba partijas” alianse, nozīmīgākais kreisais spēks parlamentā. Tā kā Nīderlandes vēlēšanu sistēma neparedz balsu skaita slieksni iekļūšanai parlamentā, tur ir vēl astoņas mazākas partijas ar mandātu skaitu no viena līdz četriem. Visloģiskākais koalīcijas modelis būtu plaša ap centru veidota kombinācija, kurā centriskie „Demokrāti 66” vienotos ar labējākajām partijām Kristīgi demokrātiskais aicinājums un Tautas partija brīvībai un demokrātijai no vienas, un kreiso Darba partijas un Zaļo kreiso aliansi no otras puses. Tomēr savilkt kopā šī politiski visai plašā spektra daļas nebūt nav vienkāršs uzdevums, tāpēc valdības izveide atkal var prasīt vairākus mēnešus. Eiropas Savienības paplašināšanās „telesamits” 4. novembrī Briselē risinājās savdabīgs notikums – telekanāls „EuroNews” bija pulcinājis uz samitu telekameru priekšā sešu Eiropas Savienības kandidātvalstu vadītājus, kā arī Eiropadomes priekšsēdētāju Antoniu Koštu un eirokomisāri paplašināšanās jautājumos, Slovēnijas pārstāvi Martu Kosu. Kandidātvalstis klātienē pārstāvēja Moldovas prezidente Maija Sandu, Serbijas prezidents Aleksandars Vučičs, Ziemeļmaķedonijas premjerministrs Hristijans Mickoskis un Melnkalnes ārlietu un Eiropas lietu vicepremjers Filips Ivanovičs, savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis un Albānijas premjerministrs Edi Rama pieslēdzās samitam tiešsaistē. Notikums bija salāgots ar Eiropas Komisijas ziņojuma par kandidātvalstu iestāšanās procesa virzību publiskošanu, un tajā telekameru fokusā nonāca kandidātvalstu specifiskās problēmas, kuras citādi grūti izlobāmas no politisko dokumentu sausajām rindām. Protams, ar citiem nesalīdzināmas tās ir Ukrainai, kuras vēlme pievienoties Eiropas Savienībai bija galvenais iemesls Krievijas agresijai, kuru Ukraina izmisīgi atvaira jau divpadsmito gadu. Prezidents Zelenskis uzrunāja samita dalībniekus tiešsaistē no kādas nekonkretizētas vietas frontes tuvumā un veltīja nīgrus vārdus Ungārijas premjeram Viktoram Orbanam, kurš deklarējis, ka bloķēs Ukrainas iestāšanās centienus. Kremļa tieksmes taranēt iestāšanās procesu sajūt arī Moldova, kuru Krievija cenšas visiem līdzekļiem iekšēji destabilizēt un panākt sev draudzīgu spēku nākšanu pie varas. Par netīkamu ārējo ietekmi samitā runāja arī Ziemeļmaķedonijas premjers Mickoskis, kurai iestāšanas procesā apšaubāmas prasības izvirza tās savienībā jau esošā kaimiņvalsts Bulgārija. Tomēr vislielāko ievērību samitā izpelnījās par tā „melno avi” dēvētais Serbijas līderis Aleksandars Vučičs. Viņam nācās atbildēt uz daudziem neērtiem jautājumiem, sākot ar Serbijas īpašajām attiecībām ar Maskavu, beidzot ar protestiem, kuri viņa valstī nenorimst nu jau gadu. Protestu galvenā tēma ir korupcija, taču arī autoritārisma iezīmes pastāvošajā varā. Attiecīgi tiek pieprasīta ne vien korumpantu saukšana pie atbildības, bet arī ārkārtas parlamenta vēlēšanas un, tā kā starp protestētājiem ir īpaši daudz studentu, finansējuma palielināšana augstākajai izglītībai. Prezidents Vučičs šai situācijā turpina manipulēt, gan aizvācot no amatiem dažus korupcijā vainotos, gan sūtot pret demonstrantiem policiju un ar dažādiem sitamajiem bruņotus huligānus, kas, savukārt, izraisa protestētāju pretreakciju. Pēdējais vardarbības uzliesmojums bija augustā, kad sadursmēs un policistu brutālos uzbrukumos cieta vairāki desmiti cilvēku un demonstranti izdemolēja un aizdedzināja prezidenta Vučiča vadītās Serbijas progresīvās partijas, citu varas partiju un valsts institūciju birojus.

Ārkārtas sēdē parlaments vētī nākamā gada valsts budžeta projektu. Stambulas konvencijas denonsēšanas lēmumu atstāj nākamās Saeimas ziņā. Aizvadīta Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku izvērtēšanas konference. Apelācijas tiesa vēl nesāk skatīt seksuālajā vardarbībā apsūdzētā Postaža lietu; apsūdzētais saslimis. Latvijas hokeja izlase šonedēļ aizvadīs pārbaudes turnīru Vācijā.

Aizvadītie 35 gadi Latvijas mākslā. Kas mainījies, kas palicis nemainīgs? Mākslas kritiķis Vilnis Vējš uz sarunu aicinājis Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci, mākslas kuratoru Raivi Alksni un Latvijas Mākslas akadēmijas asociēto profesoru Mārtiņu Ratniku. Raidījuma producente – Ieva Zeidmane. 

Oktobra kultūras notikumus pārskatām kopā ar kultūras žurnālistiem: "Delfi" kultūras nodaļas redaktori Noru Riekstu-Ķenģi, "TVnet" kultūras redaktoru Tomu Treibergu, Latvijas TV raidījuma "Kultūrdeva" vadītāju Henrietu Verhoustinsku, kura ir arī aizvadītās sezonas "Spēlmaņu nakts" žurijas priekšsēdētāja, un laikraksta "Diena" redaktoru Ati Rozentālu, kurš ir jaunās sezonas "Spēlmaņu nakts" žūrijas priekšsēdētājs. Oktobra kultūrslānis ir bijis tik biezs, ka bija jāizvēlas, ka dot priekšroku, lai arī apmeklēt gribētos visus pasākumus, kas notika vienlaicīgi. Mūsu oktobri, protams, ierāmē Latvijas Radio simtgade 1. novembrī. Aizvadīts kino festivāls "Riga IFF", kuru atklāja ar brāļu Ābeļu filmu "Dieva suns". Tajā bija arī Kristas Burānes filmas "Visi putni skaisti dzied" pasaules pirmizrāde un Jāņa Ābeļa "Testaments". Festivālā bija ļoti daudz vērtīgu filmu. Un pilnas skatītāju zāles. Šonedēļ Kristīne Opolais dziedās titullomu operas "Madama Buterfly” iestudējumā. Tas gan būs jau 1. novembrī. Bet Katrīna Paula Felsberga un Edgars Ošlejs uzvarēja Straptautiskajā Jāzepa Vītola vokālistu konkursā.  Teātros bijušas vērienīgas pirmizrādes – Raiņa ‘'Indulis un Ārija" Nacionālajā teātrī vēl septembra beigās un "Kritiens augšup" Jaunajā Rīgas teātrī. Arī vairāk saistoši iestudējumu nevalstiskajos teātris. Pasniegta gleznotājas Vijas Celmiņas stipendija jaunajai māksliniecei Ievai Putniņai. Mākslas centrā "Zuzeum" atklāta izstāde "Visa pasaule kā Bauhaus", papildinot Vācijas ekspozīciju ar divām pavadošām ekspozīcijām par Bauhaus sievietēm, kas cieši saistītas ar Rīgu. Līdz 15. novembrim pagarināta Maijas Tabakas izstāde "Ola Foundition". Bet aktuāls ir arī jautājums, kas saistās ne tikai ar mākslu, bet politiku. Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis ir paziņojis par iesaisītšanos jaunā politiskā kustībā "Bez partijām".

Saņemt palīdzību maigākā veidā – piedāvā projekts „Nosūtījums uz kultūras aktivitātēm”. 15. oktobrī Cēsīs notika starptautiska konference „Kultūra un veselība. Ceļā uz noturīgu nozaru sadarbību Latvijā”, kas pirmo reizi Latvijā veltīta kultūras un veselības nozaru sadarbībai. Konference klātienē un tiešsaistē pulcēja pētniekus, praktiķus un politikas veidotājus no vairākām Eiropas valstīm. Latvijā pilotprojekts „Nosūtījums uz kultūras aktivitātēm” īstenots Cēsu un Saldus novadā. Cēsu sociālajā dienestā atzīst, ka projekts pavēris jaunu skatījumu, ka arī kultūra var sniegt atbalstu cilvēkiem.

Aizvadītājā gadā klajā nāca grāmata, kas caur senām kartēm izveda cauri Rīgas ielu vēsturei Daugavas labajā pusē. Nu tapusi grāmata par Pārdaugavas raibo vēsturi. Kā mainījušies ielu nosaukumi kreisā krasta rajonos un kā laika gaitā mainījusies Pārdaugavas seja? Ko par šo vēsturi stāsta senās kartes? Ar jaunāko izdevumu iepazīstina - grāmatas redaktors, karšu izdevniecības "Jāņa sēta" pārstāvis Jānis Barbans un grāmatas autors Edgars Lecis. Raidījuma noslēgumā Zinātnes ziņas Koraļļu rifos sasniegts kritiskais punkts pēc globālās temperatūras paaugstināšanās Aktualitāte, kas šajās dienās atspoguļota ne vienā vien zinātnes vietnē, ir situācija ar koraļļu rifiem, proti, ir sasniegts kritiskais lūzuma punkts koraļļu rifos pēc globālās temperatūras paaugstināšanās. Rekordaugsta okeāna temperatūra ir izraisījusi plašu silto ūdeņu koraļļu izbalēšanu un bojāeju, kam varētu būt tālejošas sekas.  Kā īsti sarunāties ar mākslīgo intelektu? Kā īsti sarunāties ar mākslīgo intelektu un kurā no gadījumiem saņemsiet precīzākas atbildes no sarunu bota - tāds ir jautājums, kam atbilde meklēta gan pašmāju vietnē “Kursors.lv”, gan “New Scientist”. “SpaceX” raķete “Starship” veiksmīgi veikusi pēdējo testa lidojumu 2025. gadā Bet “Scientific American” par to, ka uzņēmums “Space X” ir veicis vēl vienu veiksmīgu pasaulē lielākās un jaudīgākās raķetes “Starship” testa lidojumu. Šis bija nu jau vienpadsmitais “Starship” testa lidojums. “Starship” ir paredzēta kā pirmā pilnībā atkārtoti izmantojamā kosmosa lidojumu sistēma vēsturē, kas var pārvadāt kravu vai pat apkalpi.

Raidījumā Piespēle rezumējam pašmāju labākā šosejas riteņbraucēja Toma Skujiņa aizvadīto sezonu. Viņš stāsta par sasniegto pasaules čempionātā Ruandā, kā arī Eiropas čempionātā Francijā. Abās meistarsacīkstēs Skujiņam piektā vieta grupas braucienā. Nedēļas topā: Basketbolists Gunārs Grīnvalds 17 gadu vecumā Madrides “Real” sastāvā debitē gan Spānijas augstākajā līgā, gan Eirolīgā, kļūst par jaunāko latvieti Eiropas spēcīgākajā basketbola līgā; “VEF Rīga” basketbolisti blāvi sāk Čempionu līgas sezonu; Latvijas futbola izlasei Pasaules kausa kvalifikācijas spēlē Rīgā pret Andoru neizteiksmīgs neizšķirts 2:2;  Sākusies jaunā Nacionālās hokeja līgas sezona, spoži Pitsburgas “Penguins” debitē vārtsargs Artūrs Šilovs, Elvis Merzļikins savā pirmajā spēlē atvaira 48 metienus;  Dainis Krištopāns atgriežas Latvijas handbola izlasē.

Septembra beigās Latvijā risinājās sociālā akcija cilvēku ar invaliditāti atbalstam „Dažādo kurpju diena”. Par akcijas mērķiem un vai tos izdevies sasniegt, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot.  Interesējamies, kādas ir darba iespējas cilvēkiem ar kādiem autiskā spektra traucējumiem, kāds ir valsts sniegtais atbalsts, cik ļoti pašmāju uzņēmumi ir iekļaujoši un kas būtu uzlabojams?  Sarunājas invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis, "Reitan Conveniece Latvia" personāla departamenta direktore Ineta Vēze un SEB Bankas personāldaļas vadītāja Anita Segliņa. Pieredzē dalās Santa Beitāne. Viņa izveidojusi sociālo uzņēmumu "Mobilizing", kurā gan māca nedzirdīgus cilvēkus braukt ar automašīnu, gan cilvēkiem ar invaliditāti organizē ekskursijas. Viņa savu darbu raksturo īsi - tas ir mans sirdsdarbs. "Dažādo kurpju diena ir aicinājums ikvienam pievērst uzmanību cilvēku invaliditāti izaicinājumiem dzīvē un uzvilkt savādākas kurpes, iekāpt otra kurpēs, pastaigāties un mēģināt saprast, kā tas ir - būt savādākam, redzēt savādāk, sajust to, kā tas ir, kad uz tevi skatās," atklāj Ivars Balodis. "Droši vien slepenais mērķis ir tāds, ka mēs ne tikai mēģinām tās kurpes uzvilkt, bet mēģinām arī saprast kaut ko, izmainīt kaut ko un ar savu attieksmi parādīt to, ja mēs ļoti daudzus procesus nevaram izmainīt un ietekmēt, tad savu attieksmi mēs varam mainīt. Pamainot savu attieksmi, mēs varam izdarīt tā, lai cilvēki ar invaliditāti Latvijā justos labāk, piedāvāt kādas darba iespējas, piedāvāt viņiem būt kopā ar mums un pašiem būt neatkarīgiem, patstāvīgiem, brīviem." Viņš arī atzīst, ka šogad Dažādo kurpju dienā gājis interesanti un bijuši dažādi vērojumi. Jā, cilvēki bijuši atsaucīgi, apāvuši dažādas kurpes un publicējuši bildes sociālajos medijos, bet uz ielas cilvēki dažādās kurpēs nebija īpaši redzami.  "Mani kolēģi kolēģi devās ielās un ar šādām kurpēm brauca vilcienos, tramvajos un saņēma ļoti daudz nosodošu skatienu," atklāt Ivars Balodis. Tajā pašā laikā viņš uzteic kādu ēdināšanas uzņēmumu, kura reklāmu pamanījis, kas piedāvājis atlaidi tieši 27. septembrī, ja apmeklētājs būs dažādās kurpēs. "Latvijā ļoti pietrūkst pozitīvas kampaņas, kur mēs stāstām par cilvēkiem savādākā griezumā, savādākā skatījumā. Mums ir brīnišķīgas kampaņas, kur mēs vācam naudu pirms Ziemassvētkiem, Lieldienām, bet tās nevar būt vienīgās. Ja tās ir vienīgās, tad pamazām nosēžas zemapziņā, ka ģimenes ir bēdīgas, nabadzīgas, nevar nopirkt neko. Jābūt arī kampaņām, kur mēs redzam, ka cilvēki dzīvo brīnišķīgu dzīvi - viņi lasa, viņi priecājas, viņi dzer kafiju, viņi iet uz banku un tērē naudu kaut kur, viņi pērk drēbes, viņi ir sabiedrībā. Ja mēs pamainām savu domāšanu, arī ar saviem darbiem pastiprinām to visu, tad mēs tos cilvēkus ieraugām. Cik dažāda, krāsaina dzīve paliek!" analizē Ivars Balodis.

Raidījumā Pievienotā vērtība šoreiz runājam par fundamentālām pamatlietām, kuras nebūt nav triviālas. Par valsts spēju digitalizēties, izmantot jaunākās tehnoloģijas un vienlaikus sargāt savus un pilsoņu datus, nodrošināt valsts pakalpojumu nepārtrauktību. Izklausās sarežģīti un tā arī ir, jo pēc būtības viss nosauktais ir pretrunā viens otram. Aizvadītajā nedēļā Latvijā notika "Baltic Cloud Forum" (tiešā tulkojumā "Baltijas mākoņu forums"). Tas nebija saistīts ar meteoroloģisko prognožu un tehnoloģiju novitātēm - tajā galvenokārt pulcējās ar Informācijas tehnoloģijām saistīti cilvēki, lai spriestu par to, kādas iespējas un izaicinājumus valsts un publiskajam sektoram rada mākoņdatošanas pakalpojumi. Pat nerunājot par mākoņpakalpojumu sniegtajām ērtībām, iespējām optimizēt izmaksas un veicināt ekonomikas izaugsmi, kam normālā pasaulē vajadzētu būt galvenajam dzinulim, šobrīd Baltijas valstis šai jomā uz priekšu dzen pavisam cita motivācija, neslēpj Igaunijas Tieslietu un digitalizācijas ministrijas Digitālās infrastruktūras un kiberdrošības sekretārs Tonu Grūnbergs. Tie ir drošības jautājumi. Un Igaunijas pārstāvis min, ka trešā daļa valsts pakalpojumu bāzēti mākonī.  Objektīvi vērtējot, mēs šajā ziņā atpaliekam no Igaunijas, to apliecina arī Valsts kontroles nesen publicētā revīzija par mākoņdatošanas pakalpojumu ieviešanu Latvijas valsts pārvaldē. Tā nav mērķtiecīga, lai gan jau 2013.gadā priekšrocības apzinātas, reāls aktīvs darbs pie valsts datu apstrādes mākoņa uzsākts vien pērn, joprojām nav skaidri noteikts, vai un kā tieši valsts iestādes var izmantot publiskos, komerciālos mākoņpakalpojumus. Izmaiņas likumos to drīz skaidri definēs, tostarp, ja ievērotas tehniskās un kiberdrošības prasības, atļaus lietot arī komerciālos globālos mākoņus sola Viedās administrācijas un reģionālās attīstības Valsts sekretāra vietnieks digitālās transformācijas jautājumos Gatis Ozols.

Septembra kultūras notikumus pārskatām kopā ar "Kroders.lv" galveno redaktori, teātra kritiķi Ditu Jonīti, kino kritiķi Dārtu Ceriņu un mūzikas un kultūras kritiķi Armandu Znotiņu. Mēs reizēm mēdzam nodarboties ar neiespējamiem uzdevumiem, piemēram, nepilnu stundu garā raidījumā salikt subjektīvas pieturzīmes pārpildītā septembra kultūras notikumu telpā. Dailes teātris sezonu sācis ar poļu režisora Lukaša Tvarkovska otro iestudējumu teātrī. Izrādē „Orākuls”, turpinot strādāt ar teātra un kino izteiksmes līdzekļu sapludināšanu, dažādu tehnoloģiju izmantošanu režisors pēta zinātnes un kara  saistību. Bet Nacionālais teātris sezonu sācis ar vērienīgu Raiņa „Indulis un Ārija” iestudējumu, kas ir veltījums viņa 160. gadskārtā. Pirmizrādi septembrī piedzīvoja Latvijas Televīzijas dokumentālā filma „Ērģeles naktī” par ērģelnieci Ivetu Apkalnu, bet pati māksliniece kopā ar Liepājas simfonisko orķestri atklāja tā koncertsezonu, pirmatskaņojot Jēkaba Jančevska  pirmo ērģeļsimfoniju.  Septembris ir igauņu komponista Arvo Perta dzimšanas dienas mēnesis. Suminot viņu 90. jubilejā, Georgs Osokins Perta centrā atskaņoja programmu „For Arvo”,  kas tagad pieejama arī ierakstā un koncerti gaidāmi arī Latvijas koncertzālēs. Dzejas dienas svinējām ar vairāku dzejas krājumu iznākšanu. Aizvadīts arī Starptautiskais jaunā teātra festivāls „Homo novus” un Baltijas dokumentālo filmu forums. Un festivāls „Baltijas pērle”, kurā pirmizrāde Latvijā bija Sergeja Lozņicas filmai „Divi prokurori”, kas lielākoties filmēta Latvijas Radio ēkā.  Par pašu festivālu sajūtas ir duālas – labas filmas, vienlaikus neskaidra finansējuma izcelsme. Bet Bāzelē noslēgusies gleznotājas Vija Celmiņas personālizstāde. Oktobrī viņa pati pasniegts Rīgā pirmo Vijas Celmiņas stipendiju jaunam māksliniekam. Septembris ir arī gleznotājas Džemmas Skulmes simtgades mēnesis, kas aizvadīts ar izstādi „Džemma” un Antras Cilinskas dokumentālo filmu. Kultūras rondo skanēja ierakstu sērija „Kas ir Džemma”.

Aizvadītās nedēļas nogalē svinīgi atklāta Dailes teātra Jaunā zāle. Izaicinājums bijis liels, uzsver pārbūves projekta autori, arhitekti Ilze un Reinis Liepiņi, jo Dailes teātris ir kultūras kanona ēka. Četru stāvu vietā tagad divi – vienā stāvā Jaunā zāle, otrā Mēģinājumu zāle. Galvenais ieguvums skatītājiem: laba redzamība un vairāk skatītāju vietu. Telpu pārbūves risinājumi ļāvuši izveidot arī jaunu un plašu mēģinājumu zāli. Pirmais iestudējums, ko tapis jaunajā zālē ir maniakālā komēdija "Anarhista nejaušā nāve". To iestudējis režisors Matīss Kaža.

Turpinām iepazīt Latvijas dabu, šoreiz saruna par kādiem īpaši aizsargātiem nakts dzīvniekiem, bez kuriem nav iedomājami vecu māju pagrabi vai bēniņi - sikspārņiem. Šie neparastie dzīvnieki gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē dzīvo kājām gaisā - tie pasauli sadzird nevis saredz un par savu ērtāko un komfortāko vidi uzskata tās vietas, no kurām cilvēks labprātāk vairās - tumšus pagrabus, alas, bēniņus un pamestas ēkas. Kā Latvijā klājas sikspārņu sugām, kura ir Latvijas sikspārņu galvaspilsēta un ko zinām par sikspārņiem piemītošo prasmi - eholokāciju? Raidījumā Zināmais nezināmajā iepazīstina Latvijas Universitātes Bioloģijas institūra pētnieks, sikspārņu pētnieks Viesturs Vintulis un ihtiologs Ivars Putnis.   Raidījuma noslēgumā zinātnes ziņas Pirmdienas tiešām ir nogurdinošākas smadzenēm un ķermenim. Ne viens vien cilvēks, sākot jaunu darba nedēļu pirmdienā, būs nodomājis, cik pirmdienas ir grūtas dienas. Gadu desmitiem lietots arī apzīmējums “pirmdienas nomāktība” jeb angļu valodā “Monday blues”, kas kopumā raksturojis smagnēju sajūtu katras jaunas darba nedēļas sākumā. Bet par to visu iespējams runāt arī no medicīnas un psiholoģijas skatpunkta, un par to raksta “Scientific American”. Miljoniem cilvēku pasaulē nezina, ka viņiem ir cukura diabēts. Par to vēsta “Science Daily”. Mākslīgā intelekta asistents Albānijā kļuvis par “ministru”. Aizvadītās nedēļas laikā viena no mediju lappusēs bieži fiksētām ziņām bijusi par to, ka Albānijas premjerministrs Edi Rama iecēlis pasaulē pirmo mākslīgā intelekta ģenerēto ministru, kurš pārraudzīs publiskos iepirkumus, lai novērstu korupciju. Ministra vārds ir “Diella”, un albāņu valodā tas nozīmē “saule”. Par šo var lasīt vietnē “Kursors.lv” un citos avotos. Sarunu boti, kas apgalvo, ka ir Jēzus: evaņģēlija sludināšana vai ķecerība? Par to var lasīt vietnē “Nature”.

Atklājot jauno Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) sezonu, svinīgi pasniegta LNSO fonda Izcilības balva, kas tikusi klarnetistam Mārtiņam Circenim, savukārt speciālbalva piešķirta arfistei Ievai Šablovskai. Balva 5000 eiro apmērā pasniegta kā atzinība mūziķiem par teicamu profesionālo sniegumu, inovatīvām un radošām idejām repertuāra izstrādē kamermūzikas ciklos un izglītojošajos koncertos, kā arī par aktivitātēm, kas stiprina LNSO tēlu Latvijas un pasaules kultūras vidē. LNSO 100. sezonas rezidējošais komponists būs Pēteris Vasks, savukārt rezidējošā māksliniece – čelliste Kristīne Blaumane. Šos jaunumus šodien preses konferencē pavēstīja LNSO direktore Indra Lūkina. Tajā piedalījās arī Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes priekšsēdētājs Sandis Voldiņš, LNSO fonda pārstāvis Jānis Jenzis un diriģents Tarmo Peltokoski. Sezonas atklāšanā Latvijas Nacionālajā operā un baletā (LNOB) 13. un 14. septembrī skanēs austriešu komponista Gustava Mālera Astotā jeb "Tūkstošu simfonija". LNOB, LNSO un Valsts Akadēmiskais koris "Latvija" kopā ar Rīgas Doma meiteņu kori "Tiara" un solistu ansambli – soprāniem Silju Ālto, Čenu Reisu un Anniju Kristiānu Ādamsoni, mecosoprāniem Justīnu Gringīti un Zandu Švēdi, tenoru Tuomasu Katajalu, baritonu Rinaldu Kandalincevu un igauņu basu Ainu Angeru – atskaņos šo vērienīgo Mālera skaņdarbu. Atskaņojuma muzikālā vadība būs somu diriģenta Tarmo Peltokoski rokās. Indra Lūkina atzīmē, ka ar Mālera simfoniju orķestris atklāj 100. jubilejas sezonu, vienlaikus šis ir pēdējais koncerts mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta Peltokoski vadībā šādā statusā. Peltokoski pauda pateicību par sadarbību ar LNSO. "Esmu ārkārtīgi pateicīgs par aizvadītajiem trijiem gadiem, kas manā dzīvē bijuši tik nozīmīgi. Man būs vislabākās atmiņas par Rīgu. Es mīlu šo valsti, šo orķestri un jūs visus – gan klausītājus, gan orķestra ļaudis. Esmu pateicīgs, ka man tika dota iespēja te strādāt, pateicos arī par jauno titulu – tā, ka varēsim turpināt mūsu draudzību. Tiešām nevēlos doties projām, esmu ļoti skumjš. Teiksim tā – pagātnē esmu pieļāvis dažas kļūdas. Dzīve tiek plānota vairākus gadus uz priekšu. Un tur, kur esmu savu vārdu ierakstījis, ir ļoti grūti kaut ko mainīt. Labprāt būtu šeit vairāk, bet tas nebūs viegli, taču es centīšos. Šonedēļ, kad iezīmējas manas pagaidu atvadas, atskaņosim izcilāko, plašāko un skaļāko no visām simfonijām – Mālera astoto. Kāpēc gan nedoties projām ar blīkšķi! Šī tiek saukta par tūkstoš mūziķu simfoniju, mums gan tik daudz mūziķu nebūs, būs aptuveni 250 – ar to pietiks, jo mums pagaidām vēl nav atbilstošas koncertzāles, bet centīšos rūpēties arī par to. Būs aizkustinoša nedēļa, būs divi koncerti.  Mālera Astotā simfonija ir viens no izcilākajiem darbiem cilvēces vēsturē. Simfonija ir divdaļīga, tas ir netipiski, turklāt tā rakstīta divās valodās. Tā tapusi 1906.tajā gadā – īsā laika periodā, vienas vasaras laikā. Komponists teicis: „Klausieties, kā skan visums! Tās vairs nav cilvēku balsis, bet saules un planētas, kas riņķo orbītā.” (Aptuveni tā, tas bija vāciski). Pirmā daļa ir latīņu valodā, veidota uz himnas „Nāc, radošais gars” bāzes, un, lai gan tā ir simfoniski veidota, tomēr vairāk atgādina kantāti vai moteti. Daļa nav ļoti  gara, aptuveni 20 minūtes, bet ir ārkārtīgi skaļa. Ir vajadzīgi 3 kori, 7 solisti, ērģeles un lielisks orķestris. Otrā daļa – aptuveni stundu gara, tās pamatā – vācu literatūras dižākā darba - Gētes „Fausta” aina, kurā Fausta dvēsele dodas uz debesīm, viņu pavada agrākās mīļotās gars un sagaida Jaunava Marija. Viss noslēdzas ar izcilo kori  – nezināmu cilvēku un eņģeļu balsis slavina mūžīgo sievišķo, lai kas tā arī nebūtu. Šī daļa tā skaisti pieliek – negribētu teikt punktu, bet drīzāk gan komatu kaut kam, kas iesākās 2022. gada janvārī man ar šo brīnišķīgo orķestri. Nākamvasar atgriezīšos Cēsu mākslas festivālā ar Vāgnera operu. Aizvadīto triju gadu laikā man bijusi tā laime atskaņot 3 Vāgnera operas – trīs pēdējos viņa pabeigtos darbus: „Zigfrīds”, „Dievu mijkrēslis” un „Parsifāls”. Tā kā „Parsifāls” ir viņa pēdējais darbs, mums nāksies hronoloģiski pakāpties atpakaļ, un būs ļoti loģiski izstāstīt Parsifāla dēla Loengrīna stāstu. Tas būs nākamgad augustā, gaidu ar nepacietību. Pēc tam tiksimies biežāk, jo man jāparūpējas par šo orķestri, koncertzāle man ir ļoti svarīgs projekts, jo gan šī valsts, gan šis orķestris ir pelnījis jaunu koncertzāli. Es arī vēlos iesaistīties jaunā mākslinieciskā vadītāja meklējumos. Orķestrim ir vajadzīgs labs mākslinieciskais vadītājs. Labāk, lai nav neviena, nekā ir slikts. Tāpēc vēlos būt klātesošs vismaz garīgi. Man šī nedēļa ir ļoti skumja, tāpēc nevēlos vairāk neko teikt – tiksimies divos koncertos šajā nedēļas nogalē." Peltokoski 2026./2027. gada sezonā kļūs par Tulūzas Nacionālā Kapitolijas orķestra un Honkongas filharmoniskā orķestra māksliniecisko vadītāju, iepriekš strādājot kā šo amatu pienākumu izpildītājam. Turklāt 2025./2026. gada sezonā viņš sāk trīs gadu rezidenci kā Dortmundes koncertzāles ekskluzīvais mākslinieks.

Divi atšķirīgi igauņu dzejnieki Trīna Paja un Tenis Vilu Dzejas dienās viesojās Rīgā. Dzejnieki šoreiz lasīja tos dzejoļus, kas tulkoti latviešu valodā, jo drīzumā iznāks igauņu dzejas antoloģija. Igauņu dzejas vakars notika Igaunijas vēstniecībā, un tajā piedalījās abi igauņu dzejnieki, kā arī dzejnieks, atdzejotājs un tulkotājs Guntars Godiņš. Šogad Dzejas dienās atsevišķi rīkots igauņu un lietuviešu dzejas vakars. Dzejnieks un atdzejotājs Guntars Godiņš, atklājot Igauņu dzejas vakaru, min faktus no Dzejas dienu vēstures  un arī to, ka Latvijā tuvākajā laikā iznāks Igauņu dzejas antoloģija, kurā būs iekļauti 14 igauņu dzejnieku darbi. Igauņu dzejas antoloģijā būs iekļauta arī Trīnas Pajas un Teņa Vilu, kas viesojas Dzejas dienās Rīgā, dzeja. Viņi pārstāv  trīsdesmitgadnieku paaudzi. Vispirms Guntars Godiņš iepazīstina ar dzejnieci un tulkotāju Trīnu Paju. Trīnai ir iznākuši četri dzejoļu krājumi igauņu valodā, un dzejas izlase angļu valodā. 2018.gadā viņas pirmais dzejoļu krājums „Nātre” ieguva izcilās igauņu dzejnieces Beti Alveres balvu. Tenis Vilu ir deviņu dzejoļu krājumu autors. 2021.gadā grāmata „Sajūtu audzināšana” ieguva Igaunijas Kultūrkapitāla literatūras gada balvu. Tenis Vilu dzīvo Tartu, un šogad saņēma Tartu pilsētas stipendiju, ko tā arī sauc „Tartu rakstnieks”, to piešķir par izcilu darbību literatūrā.

Valdis Valters pēc aizvadītā grupu turnīra Eiropas čempionāta basketbolā uz sarunu aicinājis Latvijas izlases galvenā trenera asistentu- Jāni Gailīti. Jānis atklāj komandas progresu turnīra gaitā, sastāva gatavību pret Lietuvu.

Līdz 28. septembrim Rīgā norisināsies Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotais ikgadējais starptautiskais laikmetīgās mākslas festivāls “Survival Kit”. Tas pieteikts ar nosaukumu "Simurga nams" un tā mākslinieciskā vadība uzticēta Eiropā bāzētai kuratoru apvienībai "Slavs and Tatars" un Mihalam Gžegožekam. Pasākuma rīkotāji skaidro, ka, izmantojot mītisko putnu Simurgu kā simbolu, šīgada festivāls pievērsīsies transnacionālo saišu un brīvības kritiskajam stāvoklim pasaulē, kur cilvēka identitāte bieži tiek uztverta vienkāršoti. Par festivālu stāsta Latvijas Laikmetīgā mākslas centra direktore, "Survival Kit" dibinātāja un radošā direktore Solvita Krese, mākslas kolektīva "Slavs and Tatars" dalībnieks, viens no "Survival Kit 16" izstādes kuratoriem Pajams Šarifi (Payam Sharifi), "Survival Kit 16" publiskās programmas kurators Evarts Melnalksnis un arhitektu biroja OAD dizainere un ainavu arhitekte, “Grīziņdārza” vīzijas un attīstības attīstītāja Zane Legzdiņa. Solvita Krese: "Festivālu iedibinājām 2009. gadā. Patiesībā nedomājām, ka tas būs festivāls, vienkārši reaģējām uz ekonomisko krīzi, kas Latviju smagi skāra. Bija daudz tukšu veikalu, tukšu telpu un šķita, ka tās vajag apdzīvot, ievācāmies kopā ar māksliniekiem, mums bija ļoti ierobežoti līdzekļi, paši visu darījām, veidojām savām rokām, lai ar radošo enerģiju piepildītu šo tukšumu. Un tā tas festivālam iegājies, ka vienmēr izmantojam tukšas telpas, dodamies no vienas vietas uz nākamo. Kopš 2009. gada festivāls ir izaudzis par vienu no nozīmīgākajiem notikumiem Baltijas reģionā, festivāls ir apjomīgs, ar starptautisku izstādi tā centrā un ļoti dinamisku publisko programmu. Sākumā vairākus gadus spriedām, vai ir jēga veidot festivālu ar nosaukumu "Survival Kit", bet pēdējos desmit gados, īpaši pēdējā laikā ir arvien vairāk iemeslu domāt par “izdzīvošanas komplektu”. Ģeopolitiskās krīzes, karš Ukrainā un Gazā, pandēmija, ekoloģiskās katastrofas – tas viss liek domāt par nākotnes scenārijiem un to, kā izdzīvosim. Šogad festivālu kūrēt esam aicinājuši mākslinieku kolektīvu "Slāvs and Tatars", kura intereses sniedzas no Berlīnes mūra līdz Lielajam Ķīnas mūrim. Un šī nav nejaušība. Pēdējos trijos gados, kopš Krievija Ukrainā izvērsusi plaša mēroga iebrukumu, esam vairāk uzmanību pievērsuši Centrālajai Āzijai un Kaukāzam. Ceram veidot horizontālu tīklu starp Postpadomju teritorijām un Austrumu Eiropu. To nediktē ne Rietumeiropa, ne Maskava, bet mēs cenšamies rast jaunu solidaritātes formu. Šogad izstādes nosaukums ir “Simurga nams”.  Simurgs ir mītisks putns, labi zināms austrumu kultūrās. Bet es vēlējos atrast arī kādas līdzības latviešu kultūrā. Un sapratu, ka daudzās latviešu tautas pasakās figurē Brīnumputns. Viņš ir tāds kā glābējs. Ir pasaka, kurā aklā karaļa trešais dēls ar laipnību un gudrību pārvar dažādus šķēršļus, atrodo Brīnumputnu un aizvedot to atpakaļ pie tēva – Karalis, dzirdot Brīnumputnu dziedam, atgūst acu gaismu. Domāju, ka mūsdienās, šajā trakajā pasaulē, mums tādi Simurgi vai Brīnumputni ir ļoti nepieciešami, lai tie izdziedinātu mūsu laika aklos karaļus." Pajams Šarifi: "Aizvadītajos trīsdesmit gados pēc padomju savienības sabrukuma, katra valsts ir centusies spodrināt savu nacionālo identitāti, kopt savu valodu, un tas ir brīnišķīgi. Bet tas noved pie identitātes sašaurināšanas, nacionalitāšu norobežošanās un aktivitāšu limitēšanas. Un mūs, ne tikai kā māksliniekus, bet vienkārši kā cilvēkus, interesē, ko kopīgu varam atrast, kas mūs vieno. Tās nav politiskas saites, bet piemēram, šāds mītisks putns. Tādu zina Irānā, Tadžikistānā, Uzbekistānā, Azerbaidžānā un vēl citās zemēs līdz pat Ukrainai. Simurgs mūsu pasaules daļā ir tikpat zināms kā ērglis jūsu pusē. Un kad es saku „ērglis”, uzreiz prātā nāk konkrēts attēls. Ērglis vairākām valstīm ir nacionālais simbols, to redzam Vācijas, Polijas, Albānijas karogos. Ērglis vienmēr ir mačo, ļoti maskulīns, tas simbolizē impēriju un nacionālismu. Nekad neesmu redzējis ērgli attēlotu kā sievišķu būtni. Tas vienmēr ir tāds slinks toksiskās maskulinitātes paveids. Savukārt Simurgs ir pavisam citādāks. Tas ir mistisks putns, ko vari sasniegt tikai tad, ja atsakies no sava ego, tādā budisma izpratnē. Simurgs ir nebinārs, reizēm ar sievietes seju, reizēm ar suņa seju, vienmēr liesmo un pieder nevis šai, bet jau nākamajai pasaulei. Patiesa atklāsme bieži pieprasa simbolisku nāvi – atteikšanos no sevis tādā formā, kādā esi sevi līdz šim pazinis. Šī ekspozīcija ir par transformāciju, par idendtitātes pārtapšanu, par dažādām identitātēm, par transnacionālismu. Nevis tikai: ka esi latvietis, lietuvietis, polis, pat  ne caur defisi – britu-pakistānis, bet par to, ka domājam ārpus nacionalitātes robežām, meklējot to, kas mūs vieno. Vai nu tās būtu valodu grupas, līdzīgas rituāla prakses, tradīcijas – tāds ir šīs ekspozīcijas pamats. 

No pēdējām 102 vasarām, par kurām Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centram ir temperatūras dati, šī vasara ieņem dalīto 30.-32. vietu siltāko vasaru topā. Tātad pēdējo 102 gadu laikā 29 vasaras ir bijušas siltākas par aizvadīto un 70 - vēsākas. Aizvadītās vasaras vidējā temperatūra Latvijā bija 16,5 grādi, kas ir tikai 0,2 grādus vēsāks par klimatisko normu. Turklāt rudens, lai arī atnācis uz palikšanu, meteoroloģiski tas ir iestājies tikai Vidzemes augstienē un austrumos. Citviet turpinās meteoroloģiskā vasara. Klimatiskā norma ir ANO Pasaules meteoroloģijas organizācijas ieviests termins, un ar to apzīmē iepriekšējās trīsdesmitgades vidējos rādītājus. Šobrīd vasaras vidējās temperatūras klimatiskā norma ir tā temperatūra, kāda vidēji bijusi no 1991. līdz 2020. gadam. Klimatiskā norma ir pašu laikapstākļu noteikta. 30 gadu laika posms mērījumiem izraudzīts, jo 30 gadu laikā iekļaujas ja ne visi, tad vairums arī ekstrēmu apstākļu, piemēram, ir kāda ļoti karsta, ir kāda ļoti vēsa, kāda ārkārtīgi sausa un slapja vasara. Un tad rodas aina gan par vidējiem rādītājiem, gan par to, cik bieži atkārtojas kādas ļoti lielas stihijas. Stihijām gan klimatiskās normas nav, bet ir atkārtošanās biežums. 20. gadsimtā šāda vasara būtu bijusi normāla, pat silta, bet kā tolaik cilvēki sadzīvoja ar tik vēsu klimatu. Lauksaimnieki šo vasaru sauc par katastrofālu, bet tas laikam vairāk lietavu dēļ. Nokrišņu daudzums ir bijis krietni lielāks, lietavu bijis vairāk, nekā pagājušā gadsimta vasarās. Jautājums par to, kā lauksaimnieki varēja izaudzēt ražu tik vēsās vasarās būtu saistāms ar pielāgošanos klimata pārmaiņām. Visticamāk, nemanāmi esam sākuši audzēt citas šķirnes, lielie lauksaimnieki, protams, izmanto arvien jaunas tehnoloģijas un augu aizsardzības līdzekļus, līdz ar to siltākās un garākās vasarāsražas arī ir lielākas. Bet mazdārziņos bieži audzējam un ievācam sēklas no augu šķirnēm, ko audzējuši mūsu vecāki un vecvecāki. Iespējams, ka arī šie augi jau ir pielāgojušies.

2024. gadā Rīgas Stradiņa universitātes pētnieki aizsāka ekspedīcijas, kuru pirmsākumi meklējami mērnieku laikos - iedzīvotāju antropoloģisko mērīšanu. Pagājušajā vasarā tā bija Piebalga, šogad lauka pētījumi turpinās Kurzemē. Kādus mūsdienu iedzīvotāju veselības, ķermeņa uzbūves un demogrāfiskos rādītājus pētnieki ieguvuši? Kā esam mainījušies vēstures gaitā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Arta Grabčika, Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūta asistente, projekta administratore, un Jānis Vētra, Rīgas Stradiņa Universitātes profesors, Anatomijas laboratorijas vadošais pētnieks. "Šajā gadā mēs izvēlējāmies mērījumus veikt trīs pilsētās. Tā varbūt ir tāda būtiska atšķirība no 30. gadiem, kad pārsvarā bija izvēlēti lauku ciemati vai pat viensētas daudzos gadījumos. Mēs izvēlējāmies Kuldīgu, Liepāju un Ventspili," skaidro Jānis Vētra. "Atsaucība bija negaidīti liela. Pētījums katrā pilsētā ilga nepilnas piecas dienas no trešdienas līdz svētdienai, Kuldīgā mums bija 423, Liepājā - 563 dalībnieki nepilnās piecās dienās un Ventspilī - 380 dalībnieku.  Lai ilustrētu, ko tas nozīmē mūsu komandai, kurā ir četri pētnieki, 15 studenti un vēl trīs skenētāji no mūsu partneru firmas, kopumā šai it kā diezgan lielajai komandai, tomēr Liepājā mums vienā dienā ierodas 160 cilvēku. Mums viņi ir jāreģistrē, jāizskaidro pētījums, viņiem ir jāparaksta diezgan apjomīga informētā piekrišana. Viņiem ir jāveic spirometrija, tas ir, elpošanas pārbaude, asinsspiediens jānomēra, viņiem ir jāveic antropometriskie mērījumi ķermenim, pēc tam vēl ir 3D skenēšana, vēl fotografēšana, vēl asinis jānoņem. Ja, piemēram, Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcā diennaktī ir 250 apmeklētāju, mums deviņās stundās -160. Dienas beigās, kad jautāju studentiem, vai viņi vēl ies uz jūru, viņi teica - ar labu nakti."

Šī ir bijusi ļoti ražīga un blīva vasara Latvijas kino. Saruna studijā ar Nacionālā Kinocentra vadītāju Ditu Rietumu par paveikto, gaidāmo un aktuālo ne tikai uz ekrāniem, bet arī filmēšanas laukumos.  

Aizvadītājā gadā Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūts aicināja piedalīties biomonitoringa pētījumā, lai noskaidrotu ķīmisko vielu iedarbību uz cilvēkiem un ar to saistītos veselības riskus. Iegūti pirmie rezultāti lauka pētījumos, aizvien aktīvi aicināti pieteikties dažādu vecumu grupu iedzīvotāji!

Armēnijas, Azerbaidžānas un ASV līderi Baltajā namā paraksta kopīgu deklarāciju par mieru. Pasaule gaida Donalda Trampa un Vladimira Putina plānoto tikšanos Aļaskā 15. augustā. Politiskās aktvitātes Amerikas Savienotajās Valstīs. Pasaules aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un domnīcas "Ziemeļeiropas politikas centrs" direktors Artis Pabriks. Kurš kuru iztestēs? Pagājušo piektdien, 8. augustā, kad izbeidzās prezidenta Trampa izsludinātais termiņš, kurā Krievijai bija jāpārtrauc karadarbība, Vladimirs Putins saņēma ilgi kārotu balvu – uzaicinājumu uz galotņu tikšanos ar Savienoto Valstu prezidentu, pie tam vēl amerikāņu teritorijā. Protams, Ankoridža nav Vašingtona, bet vēl pagājušogad ap šādu laiku tāds divu valstu līderu samits būtu neiedomājams. NATO ģenerālsekretārs Marks Rite optimistiski izsakās, ka Tramps šo piektdien, 15.augustā, dosies uz Aļasku, lai klātienē beidzot īsti un neatgriezeniski testētu Putina patieso gatavību mieram, jo tikai viņš – Tramps – to spējot. Tikām skeptiķi jautā, ko gan jaunu ASV prezidents cer atklāt agresorvalsts līdera pozīcijā, kas līdzšinējos mēnešos iezīmējusies vairāk vai mazāk kompakta, proti, Putins vēlas teritoriāli un suverenitātes ziņā apcirptu Ukrainu un ērtu tramplīnu turpmākai agresijai. Pagājušās nedēļas otrā puse pagāja intensīvā komunikācijā starp Vašingtonu un Eiropas valstu vadītājiem, iezīmējot aprises tam, ko pirms nedēļas Kremlī izrunājis Trampa īpašais sūtnis Stīvens Vitkofs. Viena konkrēta detaļa ir Ukrainas spēku atvilkšana no krievu vēl neieņemtās Doņeckas un Luhanskas apgabalu daļas kā priekšnoteikums uguns pārtraukšanai. Šādu iespēju kā nepieņemamu un no Ukrainas viedokļa antikonstitucionālu jau noraidījis prezidents Volodimirs Zelenskis. Donalds Tramps pagājušajās dienās vairakkārt izteicies par kādu „teritoriju apmaiņu” starp pusēm, lai gan nav skaidrs, kas pret ko varētu tikt mainīts. Iespējams, kā „apmaiņa” varētu tikt traktēta Kremļa atteikšanās no vēl neiekarotajām Hersonas un Zaporižjes apgabalu daļām, kuras tā jau paguvusi pasludināt par savu teritoriju. Eiropas līderi dažādos formātos uzteikuši Vašingtonas centienus miera labā, taču atgādinājuši vispārzināmo – nekāda vienošanās par Ukrainu nav slēdzama bez Ukrainas un starptautiski atzītas valstu robežas nav maināmas ar militāras agresijas līdzekļiem. Pēdējā deklarācija šai sakarā bija Eiropadomes 12. augusta paziņojums, zem kura, kas zīmīgi, trūkst Ungārijas premjerministra Viktora Orbana paraksta. Eiropas galvaspilsētās acīmredzami nav pārliecības, ka piektdien Ankoridžā nenotiks kāda būtiska piekāpšanās agresorvalstij, piemēram, Baltā nama saimnieka pausta gatavība atzīt Krimu par Krievijas sastāvdaļu. Tā vien šķiet, ka Donalds Tramps uz Aļasku dodas nevis testēt, bet gan lai tiktu testēts. Aizkaukāza mezgls atraisīts? Smaidi un rokasspiedieni – tādu saulainu ainu pasaules mediju fotogrāfi fiksēja 8. augustā Baltajā namā, kur tika parakstīta Armēnijas, Azerbaidžānas un Savienoto Valstu trīspusējā deklarācija par mierīgu noregulējumu teju četras desmitgades konfliktējušo Aizkaukāza valstu starpā. Kā zināms, faktisko konflikta iznākumu noteica Azerbaidžānas militārais pārākums, kas ļāva tai 2023. gada septembrī pārņemt savā kontrolē Kalnu Karabahas jeb Arcakhas reģionu. Šo vēsturisko armēņu zemi padomju vara iekļāva toreizējā Azerbaidžānas PSR kā autonomu republiku, tātad no starptautiski atzīto robežu viedokļa tā ir Azerbaidžānas daļa, tomēr 90. gadu pirmajā pusē notikušā Pirmā Kalnu Karabahas kara rezultātā tā palika faktiskā Armēnijas kontrolē. Kalnu Karabahas atkarošana izraisīja praktiski visu armēņu tautības iedzīvotāju, apmēram simts tūkstošu, bēgšanu uz Armēnijas pamatteritoriju. Sekoja sarunu process, kas, lielā mērā pateicoties Armēnijas premjerministra Nikola Pašinjana gatavībai uz kompromisu, šī gada martā noslēdzās ar vienošanos par starptautiski atzīto robežu atjaunošanu un savstarpējo pretenziju noregulēšanu abu valstu starpā. Pagājušajā piektdienā Vašingtonā tika likvidēts vēl viens nozīmīgs domstarpību avots – jautājums par t.s. Zangezuras koridoru, plānotu transporta savienojumu cauri Armēnijas teritorijai starp Azerbaidžānu un tās rietumu eksklāvu Nahčivanas Autonomo republiku. Iepriekš Azerbaidžānas līderis Ilhams Alijevs draudējis izlauzt ceļu uz eksklāvu ar militāru spēku, bet nu šāda iespēja acīmredzot ir novērsta. Koridora sakarā būtiska loma paredzēta Savienotajām Valstīm, kas ieguvušas ekskluzīvas tiesības uz 99 gadiem tā attīstīšanai. Parakstīšanas ceremonijas laikā Azerbaidžānas prezidents Alijevs nāca klajā ar priekšlikumu nodēvēt koridoru par „Trampa Starptautiskā miera un labklājības trasi”. Pret koridora attīstīšanu jau krasi iebildusi Irāna, kuras robežas tiešā tuvumā tas atrodas, nodēvējot to par potenciālu Rietumu agresijas instrumentu un solot bloķēt. Atturīgi pozitīvi Armēnijas un Azerbaidžānas vienošanos raksturojusi Krievija, par spīti tam, ka vienošanās apliecina nepārprotamu Maskavas ietekmes sarukumu reģionā. Kā norāda analītiķi, aiz Kremļa ārēji rāmās retorikas varētu slēpties pretdarbības plāni, kas, visdrīzāk, būs saistīti ar mēģinājumiem balstīt premjerministram Pašinjanam naidīgus spēkus Armēnijas iekšienē. Tiešā prezidenta pārvalde Vašingtonā 3. augustā Vašingtonā notika nenozīmīgs krimināls starpgadījums: apmēram desmit pusaudži uzbruka diviem vīriešiem nolūkā nolaupīt viņu automašīnu un nodarīja viņiem miesas bojājumus. Uzbrucēji, cik noprotams, nebija bruņoti un aizmuka, tiklīdz tuvumā parādījās policija. Viens no uzbrukumā cietušajiem izrādījās agrākais Valdības efektivitātes departamenta darbinieks, un tas, acīmredzot, ir rosinājis prezidentu Trampu bezprecedenta rīcībai – Vašingtonas policijas pārņemšanai tiešā federālās valdības kontrolē un papildināšanā ar Nacionālās gvardes un Federālā izmeklēšanas biroja spēkiem. Kā zināms, Savienoto Valstu galvaspilsēta un tās tuvākā apkārtne veido īpašu administratīvu vienību – Kolumbijas apgabalu. 1973. gadā pieņemtais Likums par Kolumbijas apgabala pašpārvaldi nosaka, ka prezidentam ir tiesības īpaši kritiskā situācijā uz divām diennaktīm ar vienpersonisku lēmumu pārņemt apgabala policiju savā kontrolē, ar iespēju pagarināt šo situāciju vēl uz mēnesi saziņā ar atbildīgo Kongresa komiteju vadību un locekļiem. Ilgāk par mēnesi tas iespējams tikai tad, ja Kongress pieņem attiecīgu likumu. 11. augustā notikušajā preses konferencē Baltā nama saimnieks paziņoja: „Mūsu galvaspilsētu ir pārņēmušas vardarbīgas bandas un asinskāri noziedznieki, klejojoši mežonīgu jauniešu pūļi, narkotiku apreibināti maniaki un bezpajumtnieki.” Viņš turpināja: „Es paziņoju par vēsturisku rīcību, lai glābtu mūsu valsts galvaspilsētu no noziedzības, asinsizliešanas, haosa un netīrības, un vēl kā ļaunāka.” Protams, kā ikvienā lielā pilsētā, arī Vašingtonā pastāv noziedzības problēmas, taču, spriežot pēc statistikas, situācijai pēdējos gados bijusi tendence uzlaboties. Tomēr statistika nav prezidenta Trampa iemīļota joma, kamēr efektīga varas mehānismu darbināšana – ir. Tagad nu Vašingtonas policija domā, kā iekļaut savā sistēmā federālos aģentus, kuriem lielākoties nav nedz pieredzes, nedz iemaņu kārtībnieku ikdienas funkciju veikšanā. Katrā ziņā ne vien prezidenta retorika, bet arī viss pasākums šķiet pārspīlēts un jau atkal liek runāt par autoritārisma tendenci un tieksmi uz pārmērīgu varas līdzekļu lietošanu. Aizvadītajos Donalda Trampa varas mēnešos šādu precedentu ir jau vesela sērija, sākot ar regulārā karaspēka nosūtīšanu uz Meksikas robežu, beidzot ar neseno kriminālizmeklēšanas uzsākšanu pret prezidenta Obamas administrācijas darbiniekiem, kuri it kā esot fabricējuši pierādījumus par Krievijas iejaukšanos 2016. gada prezidenta vēlēšanās. Tiek arī bilsts, ka patiesais visas pašreizējās spilgtās rosības iemesls ir vēlēšanās novērst elektorāta uzmanību no solītās bet nenotikušās Džefrija Epstīna lietas materiālu publiskošanas, un FIB aģenti no Vašingtonas ielām pēc pāris nedēļām klusi izkūpēšot, līdzīgi kā pirms laiciņa jūras kājnieki no Losandželosas parkiem un bulvāriem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

2025. gada pašvaldību vēlēšanas noslēgušās un sākusies balsu skaitīšana. Tiekamies Krustpunktā speciālizladumā, kurā kopā ar ekspertiem, politiķiem un klausītājiem vērtējam tikko aizvadītās pašvaldības un gaidām ziņas no Centrālās vēlēšanu komisijas. Stundā no plkst. 20 studijā socioloģe, pētījumu centra SKDS sociālo un politisko pētījumu nodaļas vadītāja Ieva Strode. Uzklausām partijas "Progresīvie" pārstāvi Mārtiņu Kossoviču, Apvienotā saraksta pārstāvi Edvardu Smiltēnu, Olafu Pulku no "Jaunās vienotības", Edvardu Ratnieku no Nacionālās apvienības, Aināru Šleseru no "Latvija pirmajā vietā". Vēlētāju aktivitāte pašvaldības vēlēšanās sasniegusi 47,18%, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas dati, kas gan vēl nav par visiem iecirkņiem.  Lielākā aktivitāte bijusi Ādažu novadā, kur kopumā nobalsojuši 53,74% balsstiesīgo iedzīvotāju. Vidzeme kopumā 48,03% balsstiesīgo iedzīvotāju, tai seko Zemgale ar 43,59%, Kurzeme ar 42,3% un Latgale, kur nobalsojuši kopumā 41,35% balsstiesīgo iedzīvotāju. Pirmie rezultāti varētu būt gaidāmi pēc pusnakts, sākotnēji no mazākiem iecirkņiem, norāda Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāja Kristīne Saulīte. Provizoriskie rezultāti, visticamāk, būs pieejami 8. jūnijā no rīta. Pašvaldību vēlēšanās Rīgā ar 19,9 procentiem balsu ir uzvarējuši „Progresīvie”, liecina exitpoll jeb vēlētāju aptauja pie iecirkņiem, kuru veica Latvijas Sabiedriskais medijs, ziņu aģentūra LETA un Rīgas Stradiņa universitāte ar socioloģisko pētījumu centra SKDS metodoloģisko atbalstu. Otrajā vietā Rīgā ar 17,3 procentiem balsu ir Latvija pirmajā vietā, bet pirmo trijnieku ar 15 procentu vēlētāju atbalstu noslēdz Nacionālā apvienība. Aptauja liecina, ka Jūrmalā visvairāk vēlētāju, kuri atklāja savu izvēli, atbalstīja Latvijas Zaļo partiju – 27% respondentu sacīja, ka balsoja par to. 19,1% sacīja, ka balsoja par Zaļo un Zemnieku savienību, 16,1% - par Nacionālo apvienību. Vēlētāju aptaujā Daugavpilī  pārliecinošs pārsvars ir līdzšinējā mēra Andreja Elksniņa partijai "Sarauj, Latgale!" – 69,4% respondentu pagalvoja, ka balsojuši par to. Saskaņā ar aptaujas datiem Rēzeknē lielākais atbalsts bija sarakstam "Latvija pirmajā vietā"/"Kopā Latvijai" – 49,3%. Liepājā, saskaņā ar vēlētāju aptauju, līderos ir Liepājas partija, par atbalstu kurai paziņoja 49.4% respondentu. Ventspilī vēlētāju aptauja liecina, ka pārliecinošu pārsvaru ieguva partija "Latvijai un Ventspilij" – par atbalstu tai paziņojuši 50,5%, atbalstu Nacionālajai apvienībai pauduši 15,2%. Stundā no plkst. 21 tudijā Latvijas Universitātes profesors politologs Jānis Ikstens. Sazināmies ar Vidzemes augstskolās vadošo pētnieku, vēsturnieku Gati Krūmiņu. Uzklausām Jūliju Stepaņenko no partiju apvienības "Suverēnā vara"/ "Jaunlatvieši", ar Regīnu Ločmeli no "Saskaņas", līdzšinējo Valmieras novada mēru Jāni Baiku ("Valmierai un Vidzemei"), Ventu Armandu Kraukli Valkā (Vidzemes partija). Stundā no plkst. 22 studijā laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls. Sazināmies ar projekta vadītāju, biedrības "Eiropas Kustība Latvijā" ģenerālsekretāri Lieni Valdmani. Liepājā sazināmies ar Dzintaru Hmieļevski, uzklausām Agitu Puķīti no "Neatkarīgajām Tukuma Ziņām", zemkopības ministru Armandu Krauzi (Zaļo un zemnieku savienība). Stundā no plkst. 23 studijā laikraksta "Ir" galvenā redaktore Nellija Ločmele. Sazināmies ar sabiedriskās līdzdalības aktīvisti, daugavpilieti Anželiku Litvinoviču. Uzklausām Vjačeslavu Dombrovski no "Latvijas attīstībai". Katras stundas noslēgumā Brīvais mikrofons, aicinām klausītājus izteikt savu viedokli.

Aizvadīta pēdējā iepriekšējās balsošanas diena pašvaldību vēlēšanās. Šodien spēkā priekšvēlēšanu aģitācijas aizliegums jeb klusuma periods pirms vēlēšanām. Vai KNAB saņem ziņas par pārkāpumiem? Rēzeknes novada Dricānos aizturēti robežpārkāpēji Stagnācijas periods Latvijas ekonomikā ir aiz muguras – tā secināts Ekonomikas Eirobarometra pētījumā. Beidzas ES tirdzniecības atbalsta pasākumi Ukrainai; Kijiva brīdina par morāliem un finansiāliem zaudējumiem.

Vasara šogad sākas negribīgi un ļoti pakāpeniski, tomēr peldsezona oficiāli ir atklāta un gan jau pienāks arī brīdis, kad laikapstākļi vilinās vai pat spiedīs doties veldzi meklēt peldoties. Diemžēl ūdenstilpes katru gadu Latvijā paņem arī desmitiem dzīvību, ir pat sitācijas, kad zināšanas par upes, ezera un jūras ģeogrāfiskajām un vides procesu īpašībām ļautu izvairīties no traģēdijas. Toms Bricis ir apkopojis svarīgāko, ko der zināt no meteoroloģiskā un hidroloģiskā viedokļa, pirms doties peldēt. Jau mēnesis, kopš oficiālā peldsezona sākusies, bet laikapstākļi ir tādi, ja neskaita ziemas peldētājus, šķiet, ka nav pārāk daudz cilvēku, kas būtu metušies peldēties. Un labi, ka tā, jo tas ļauj vēl pirms sezonas atsvaidzināt zināšanas vai pat uzzināt kaut ko jaunu, kas tiešām var palīdzēt novērtēt situāciju un nerīkoties riskanti. Ja upju atvari, purvu akači ir minēti pat folklorā, tad par bīstamajām jūras straumēm sabiedrībā sāka runāt tikai pēdējo 5 -20 gadu laikā pēc dažiem traģiskiem gadījumiem. Iespējams, ka te arī klimata pārmaiņas pie vainas, agrāk vasaras bija tik īsas un vēsas, ka senie latvieši jūrā nemz nepeldējās. Sākoties peldsezonai, atbildīgās institūcijas – mediķi, pašvaldības policija, pludmales glābēji – parasti atgādina par drošību ūdens tuvumā un peldoties, par to, kā rīkoties, ja notikusi nelaime. Toms šoreiz dara ko līdzīgu, tikai no dabas apstākļu puses. Kā pamanīt zīmes, kas norāda uz risku, ka peldēšanās var būt bīstama?   Runājot par aktuāliem laikapstākļiem Latvijā Latgali, arī daļu Vidzemes un Zemgales skāris ļoti liels slapjums. Lauki un dārzi daudzviet ne tikai pārmitri, izmirkuši, bet applūduši, kamēr daudzviet Kurzemē, īpaši Ventspils, Talsu novadā, valda ja ne gluži sausums, tad dārzi jau ir jāpalaista. Aizvadītais maijs Latvijā, ja rēķina vidēji uz visu valsti nolijušo ūdens daudzumu, bija sestais slapjākais pēdējā gadsmita laikā. Savukārt vēsturiskie dati liek atcerēties vienu interesantu lietu – lietainākais maijs Latvijā bija 1928. gadā, otrajā vietā ir turpat netālu laika skalā 1926. gads. Arī toreiz daudzviet Latvijā applūda lauki, bija neražas gadi, plūdi bija daudz plašāki, nekā šogad. Latvijas Radio sāka raidīt 1925. gadā. Parādījās ās visu Latviju aptveroša jauna, acīm neredzama tehnoloģija, kas spēj nogādāt skaņu jebkurā Latvijas nostūrī. Un kāda sakritība – nākamajos gados pēkšņi sāk līt daudz vairāk. Sākas plūdi un neraža. Palasot tā laika presi, ko var ērti darīt portālā "periodika.lv", var atrast ziņas, ka cilvēki lietavās vainoja radio. Ka radio ietekmē atmosfēru, radot nepieredzēti lielus lietus mākoņus. Izdevumā "Laiks un tā pareģošana". kas izdots 1936. gadā var lasīt: "1928. gads pie mums Latvijā un Lietuvā bija ļoti lietains. Raža aizgāja bijā. Strauja radio attīstība iekrita taisni šinī slapjajā gadā. Laucinieki sāka nopietni uztraukties, ka radio dēļ viņiem jācieš tādi zaudējumi. Radio esot lietus cēlonis." Ir pagājuši gandrīz 100 gadi un nekas nav mainījies. Tagad to vairs neraksta avīzēs, bet palasot, ko ļaudis raksta internetā, arī ir saksatāmas līdzības. Laikapstākļu anomālijās tiek vainotas tehnoloģijas, apzināta vai neapzināta to ietekme, lai gan arī par aizvadīto maiju var droši teikt – nepatīkami, dārziem un laukiem postoši, bet šāds slapjš maijs nav nekas nepieredzēts. Tādi un vēl slapjāki ir bijuši un būs.

Saeima gaida skaidrojumus par situāciju Tiesībsarga birojā un tā vadītāja Jura Jansona regulāro prombūtni. Latvijas vēstniecībā Ukrainā viesosies Černihivas Mūzikas skolas bērni, kas piedalījas mūzikas nometnēs Latvijā. Jauns rekords Latvijas hokejā - 11 spēlētājiem līgums ar kādu no NHL klubiem. Aizvadīta konference "Kā zvejniekam izdzīvot zaļās birokrātijas akačos".

Aizvadītajā nedēļas nogalē Latvijā piedzīvojām itin bargas salnas. Nekas neparasts Latvijas pavasarim, bet ik gadu sāpīgi tiem, kas kaut ko audzē - vai tie būtu piemājas dārziņi vai plaši lauki, bet ir kultūras, kas cieš. Klimata pārmaiņas situāciju diemžēl ir padarījušas riskantāku. No vienas puses tas varētu šķist pretrunīgi - ja kopumā kļūst siltāks, kāpēc salnas varētu kļūt bīstamākas? Un nav pat runa par klimata pārmaiņu radītām straujākām laika svārstībām. Tādas pavasaros mums bijušas vienmēr. Taču tagad, ja uznāk siltums martā un aprīļa pirmajā pusē, tas ir krietni siltāks, nekā agrāk. Un pēdējos gados ir jau vairākkārt sasniegti iepriekš nepiedzīvoti siltuma viļņi tik agri pavasarī. Tas liek augiem pāragri attīstīties. Un ja viengadīgos augus mēs vēl varam paši kontrolēt - kad sēt, kad stādīt, tad ogulājus un augļukokus mēs nepierunāsim mazliet pagaidīt. Ja ir silts, tie sāk ziedēt, bet salnas, pat sasilstošā klimatā, tik drīz nepazudīs. Jau vēsturiski aukstuma viļņi aprīļa beigās un maijā ir bijuši ar temperatūru krietni zem nulles, bet tad bija mazāk kam nosalt. Tagad salnas un aukstuma viļņi lielākoties pat ir vājāki, bet zem nulles temperatūra noslīd, taču sazaļojis un saziedējis ir daudz vairāk. Aukstums mūs sasniedz no Skandināvijas un Arktikas. Kamēr Skandināvijā ir plaši sniega lauki un Arktikā gaiss vēl nav sasilis, tikmēr jekurš divu trīs dienu ziemeļu vēja plūsmas periods vēso gaisu atnes līdz mums. Un ir ārkātīgi reti tādi pavasari, kad atmosfēras cirkulācija sakritību un nejaušību dēļ mūsu reģionā neieslēdz šo ziemeļu vēju režīmu. Pēdējā izteiktā reize bija 2018. gadā, kad maija sākumā kā sāka valdīt dienvidu gaisa masas, tā visu mēnesi turpināja, un kad pēc tam sāka ieplūst gaisa masas no Skandināvijas, tās vairs nebija tik aukstas, lai radītu salnas. Tiesa, ziemeļos tagad gaiss kopumā sasilst gana ātri, jo dienas Arktikā jau ir daudz garākas, nekā pie mums, un daļā Arktikas jau ir sākusies polārā diena, kad saule nenoriet nemaz un lai arī vājāk, nekā pie mums, bet silda visu diennakti. -- Atskatoties uz aprīli kopumā, var teikt, ka tas nav palicis kaunā uz citu gadu aprīļu fona, jo šomēnes bija gan sniegs, gan vasarīgs siltums un spēcīgi pērkona negaisi, kam atkal sekoja aukstums, salnas un aizvadītajās brīvdienās arī dažviet snidzis.

Vairumam doktorantūras studijas un doktora grādu ieguvušie simbolizē akadēmiskus panākumus un saistās ar pētniecību un pasniedzēja darbu augstskolās, taču pieredze rāda, ka liela daļa doktorantūras studentu nemaz nesaista savu dzīvi ar zinātni. Vai doktora grāds var būt arī hobijs vai praktisks darbs sabiedrības labā? Ko īsti nozīmē studijas doktorantūrā un cik dažādi var būt doktorantūras virzieni, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Doktorantūras skolas direktore, profesore Zanda Rubene, Latvijas Jauno Zinātnieku apvienības priekšsēdētājs, Elektronikas un datorzinātņu institūta pētnieks Oskars Teikmanis un Latvijas Kulturas akadēmijas 2. kursa doktorante Dita Šķēle. Oskars Teikmanis ikdienā nodarbojas ar robotiem un mašīnmācīšanos. Viņš strādā pie metodēm, kā iemācīt robotiem un citām līdzīgām ierīcēm kustēties visādos interesantos un noderīgos veidos. To viņš arī pēta doktorantūras ietvaros Dita Šķēle ikdienā strādā Latvijas dabas fondā, bet doktorantūrā studē Kultūras akadēmijā kino zinātnes jomā. Viņa atzīst, ka laika gaitā gribētu vairāk savu ikdienu saistīt ar kino un akadēmisko vidi. "Man šķiet, ka doktorantūra ir labs veids, kā nodrošināt sev tādu intelektuālu spriedzi, jo rakstīšana vismaz mani ļoti audzina.  Pētniecības process, kas nozīmē, ka man ir jālasa, šī informācija ir kaut kādā veidā jāstrukturē, man šai iegūtajai informācijai ir jāliek klāt tas, ko es par to domāju, un jāmācās arī skatīties filmas un tās analizēt. Tad es bieži vien sevi pieķeru tādā paviršumā, gan tajā, ka es nevaru koncentrēties. (..) Man šķiet, ka tas ir ļoti labs vingrinājums rakstura audzināšanai, bet, protams, nav jābūt doktorantūrā, lai to darītu. Vienkārši akadēmiskā vide, kurā es redzu, ka citi to dara un ka citi ir ļoti ieinteresēti, tas arī motivē," vērtē Dita Šķēle. "Ar laiku sapratu, ka mani uzrunā brīvības sajūta, ko var iegūt no pētniecības, ka es jau esmu izstudējis kaut ko ļoti tehnoloģisku tehniski sarežģītām lietām, mani interesētu tas, ka es tagad varu vienkārši skatīties, kuros virzienos iespējams iet ar šīm zināšanām. Tajā brīdī sapratu, ka pētniecība ir tas formāts, kā ar inženierzinātnēm var ļoti interesantos veidos nodarboties un ieviest savā dzīvē tādu nedrošības aspektu, nedaudz azartu," pieredzē dalās Oskars Teikmanis. Kas īsti ir doktorantūras laiks - tā ir intelektuālā spriedze un brīvības sajūta, interesants hobijs vai neiztrūkstošs ķieģelītis karjeras kāpnēs?  "Doktorantūras uzdevums ir sasniegt divus rezultātus. Viens rezultāts ir pētījums par robotiku, par kino, un otrs ir palīdzēt tapt pētniekam. Un tas pētnieks būtībā ir akadēmiski domājošs, precīzus spriedumus veidojošs, zinātkārs cilvēks. Latvijā vidēji 35 gadus vecs. Jaunais doktors ir no ļoti smalka klubiņa, "crem de la crem" no visas sabiedrības, jo mums Latvijā zinātņu doktoru diemžēl ir pārāk maz. Ja vidēji Eiropas Savienībā tas ir 1% no populācijas, mums ir 0,4%. Mums ir par maz," norāda Zanda Rubene. Viņa atsaucas uz raidījumus Zināmais nezināmajā, kurā bija saruna par lāčiem Latvijā, kurā minēja, ka Latvijā ir 150 lāči. "Mana tēze ir tāda, ka satikt lāci Latvijā ir aptuveni tikpat liela iespēja kā satikt šajā gadā aizstāvējušos doktorantu, jo 2023. gada statistika ir tāda, ka aizstāvējās 158 jaunie zinātņu doktori, lai gan iestājās 822. Būtībā mūsu šī brīža likumdošana ir izveidota tā, ka tas procents, kuri patiešām iegūst doktora grādu no kopējā doktorantu skaita, ir visai neliels. 2023. gadā bija 3350 doktoranti Latvijā," atklāj Zanda Rubene. "Tas ir iemesls, kādēļ no šī gada esam uzsākuši jaunā doktorantūras modeļa īstenošanu un ir lielas cerības, ka to lāčiem līdzīgo kļūs arvien vairāk." Par to, kāpēc cilvēki izvēlas studēt doktorantūrā, Zanda Rubene atsaucas uz kādu konferencē dzirdētu britu profesora teikto, ka ir trīs iemesli - statuss, nauda vai prieka pēc, vislabāk, ka visi šiem iemesli ir kopā.  Oskars Teikmanis papildina, arī atsaucoties uz sarunām ar citiem doktorantiem, ka viens no populārākajiem iemesliem doktorantūras studiju izvēlei ir prieka aspekts.  Noslēgumā zinātnes ziņas Kas ir 21. gadsimta, kā arī visu laiku citētākās zinātniskās publikācijas? Kāds tam var piekrist, kāds ne, bet skaidrs ir tas, ka, virzoties uz priekšu zinātnē un tiecoties pēc doktora vai vēl augstāka akadēmiskā grāda, aizvien lielāka nepieciešamība ir pēc zinātniskām publikācijām. Un šoreiz tieši par publikācijām aizvadītās nedēļas laikā ir bijis vēstīts vietnē “Nature”, aprakstot gan 21. gadsimta, gan arī visu laiku citētākās zinātniskās publikācijas. Un tas arī ir skaidrs - jo vairāk uz kādu zinātnisko publikāciju kāds atsaucas, to citē, jo nozīmīgāk tā tiek vērtēta. Aizvadīts pasaulē pirmais pusmaratons, kurā piedalījušies roboti Vietnē “Kursors.lv” aprakstīts, ka aizvadītajā sestdienā, 19. aprīlī, Pekinas tehnoloģiju centrā “E-Town” risinājies pasaulē pirmais pusmaratons, kurā piedalījušies roboti. Skrējienā kopumā piedalījies 21 cilvēkveidīgais robots, kas sacenties ar vairākiem tūkstošiem cilvēku. Tiesa, pēc šī pasākuma secinājums ir viens - vēl tāls ceļš ejams, līdz roboti sastādīs nopietnu konkurenci dzīviem sportistiem. Kāpēc žāvāšanās ir lipīga? Vietnē “Live Science” vēstīts par žāvāšanos un tās “lipīgumu”, un to vairums būt pamanījis - līdzko nožāvājas viens, tā drīzumā gribas žāvāties citam, un tas raksturīgi ne tikai cilvēku, bet arī citu dzīvnieku sugu vidū. Izrādās, ka liela nozīme šeit ir smadzeņu šūnām, ko sauc par spoguļneironiem, un tieši spoguļneironi reaģē uz darbībām, ko mēs novērojam citos. Kā norādījis psihiatrs Čārlzs Svīts - kad kāds žāvājas, tad šie spoguļneironi “uzliesmo” (ar to domāts, ka tie vienkārši aktivizējas).  Zinātnieki ieguvuši līdz šim pārliecinošākos pierādījumus par dzīvību uz citas planētas Šī vēsts aizvadītās nedēļas laikā pāršalca daudzas zinātnes vietņu lappuses un arī pašmāju tīmekļa vietnes. Proti, zinātniekiem izdevies rast spēcīgākās norādes par bioloģisko aktivitāti, tātad dzīvības pastāvēšanu, ārpus Saules sistēmas, un te runa ir par eksoplanētu K2-18b.  

Aizvadītajā naktī noticis viens no spēcīgākajiem Krievijas uzbrukumiem Ukrainas galvaspilsētai Kijivai, kā arī citām pilsētām. Aizsardzības ministrs informē par Latvijas austrumu robežas militāro stiprināšanu. Jaunsardzes centrs informē par valsts aizsardzības mācības īstenošanu un aktualitātēm. Klajā nākušas ziņas par diemžēl nu jau kārtējo gadījumu, kurā, iespējams, no seksuālās vardarības cietuši kāda sporta kluba bērni. Latvijas paviljons Venēcijas arhitektūras biennālē vēstīs par aizsardzības ainavu..

Aizvadītā gada nogalē varas gaiteņos nonāca Klimata likumprojekts. Līdz šim tieši klimata pārmaiņām veltīta likuma Latvijā nav bijis. Kāpēc tāds vajadzīgs? Kam vajadzētu būt šādā likumā? Ko tas nozīmē iedzīvotājiem un kāda pieredze ar klimatu likumdošanā ir citviet pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Pasaules Dabas fonda Latvijā direktors Jānis Rozītis, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes pētnieks Jānis Brizga un biedrības "Zaļā brīvība" pārstāve Linda Zuze. Gada augs un gada sūna Augs ar labi pamanāmiem dzelteniem ziediem-  smiltāju retējs. Rīdzinieki šo augu pavasaros var viegli  pamanīt, bet citviet Latvijā tas ir ļoti reti sastopams un sūna - spurainā dzīparene, kas izskatās pēc dzijas pavediena un atrodama mitros un veselīgos biotopos. Iepazīstam gada augu un un gada sūnu. Latvijas Botāniķu biedrība par Gada augu 2025 ir izvēlējusies smiltāja retēju. Kā teikts biedrības izplatītajā paziņojumā, tas aug sausās un saulainās mežmalās, nogāzēs un ceļmalās. Sevišķi ievērojami ir košie, zeltaini dzeltenie ziedi, turklāt smiltāja retējs parasti zied bagātīgi, veidojot jau pa gabalu labi saredzamus cerus. Kā norāda Botāniķu biedrības valdes priekšsēdētājs, un Daugavpils Universitātes docents Pēteris Evarts-Bunders, tas nav ne apdraudēts, ne invazīvs augs, viegli pamanāms vietās, kur tas aug, proti, zied arī pilsētvidē un to raudzīt nav jādodas uz Moricsalu vai Slīteres nacionālo  parku. Iemesls smiltāja retēja iecelšanai gada auga statusā ir tā vēlme to izpētīt pamatīgāk un vairāk tam pievērst uzmanību.     Bet Botāniķu biedrības pārstāve, Dabas aizsardzības pārvaldes vecākā eksperte, purvu, sūnu un ķērpju pārzinātāja bioloģijas doktore Līga Strazdiņa iepazīstinās ar Gada sūnu – spuraino dzīpareni, kura, kā nosaukums vēstī, tiešam atgādina spurainu gaiši zaļu un dzeltenīgu dzijas pavedienu, un atšķirībā no smiltāja retēja, nav tik viegli atrodama un ievērojama ar to, ka šī suga ir Latvijas teritorijā parādījusies ļoti sen – Ledus laikmeta beigu daļā. Bet raidījuma iesākumā par to, kā klimata pārmaiņas skar tējas audzētājus pasaulē, ka arī pētniece Dana Dūda skaidro, kā tēja ieguvusi savus dažādos nosaukumus pasaulē.

Aizvadītajās dienās ir risinājušies tiešām spriedze pilni notikumi. Gruzijā kā palaidējmehānisms nemieriem nostrādāja premjerministra 28. novembrī teiktais, ka valsts uz četriem gadiem aptur iestāšanās procesu Eiropas Savienībā. Sākumā galvaspilsētā Tbilisī, pēc tam arī citās pilsētās cilvēki izgāja ielās, paužot savu neapmierinātību. Kopš tās dienas situācija kļūst arvien saspringtāka. Negaidīti strauji notikumi risinājušies savulaik pilsoņu kara plosītajā Sīrijā, izmantojot arī Krievijas vājumu, opozicionārie grupējumi nedēļas nogalē uzsāka ofensīvu, piespiežot Sīrijas armiju strauji atkāpties, un ļoti ātri nemiernieki pārņēma kontrolē gan pār valsts otro lielāko pilsētu Alepo, gan visu Idlibas provinci, dodoties Damaskas virzienā. Nedaudz arī analizējām notikušo Dienvidkorejā, kur 3. decembrī valsts prezidents izsludināja ārkārtas stāvokli uz pāris stundām. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis un Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Gruzija krustcelēs 28. novembrī jaunizceptā Gruzijas valdība meta kārtējo, bet nepārprotami simbolisku izaicinājumu valsts proeiropeiskajai opozīcijai, paziņojot, ka Gruzija vienpusēji pārtrauc iestāšanās sarunas ar Eiropas Savienību līdz 2028. gadam un atsakās no jebkāda savienības finansiālā atbalsta. Tā Gruzijas vara reaģēja uz Eiroparlamenta rezolūciju, kas pieprasīja sarīkot Gruzijā atkārtotas parlamenta vēlēšanas un aicināja Eiropas Komisiju pakļaut sankcijām Gruzijas valdības vadītājus. Iestāšanās sarunas un finansējums, kā izteicās premjerministrs Iraklijs Kobahidze, tiekot lietots kā šantāžas ierocis. Kā zināms, pēdējā laikā par Gruzijā valdošā politiskā spēka „Gruzijas sapnis” retorikas vadmotīvu kļuvusi „eirointegrācija pēc Gruzijas noteikumiem”, proti, tāda, kas respektētu gruzīnu tautas „tradicionālās vērtības”. Jau pāris stundas vēlāk Tbilisi oficiālo varu paslavēja Krievijas vadonis Putins, sakot, ka apbrīno šīs valdības „drosmi un raksturu”. Gluži citās domās ir desmiti tūkstošu protestētāju, kuri kopš pagājušās ceturtdienas pilda Tbilisi ielas, cenšoties bloķēt parlamenta ēku un pieprasot atkārtotas vēlēšanas stingrā starptautisku novērotāju kontrolē. Valdība sūtījusi pret protestētājiem plašus policijas spēkus, tai skaitā speciālo uzdevumu vienības, laižot darbā stekus, asaru gāzi un ūdensmetējus. Protestētāji no savas puses apmētājuši policiju ar pirotehnikas petardēm un dažādiem priekšmetiem; daži avoti ziņo arī par Molotova kokteiļiem. Kā norāda žurnālisti un cilvēktiesību aizstāvības organizācijas, policijas rīcība, salīdzinot ar agrāko, izceļas ar īpašu brutalitāti. Presē parādījies ne viens vien sižets par piekautiem abu dzimumu protestētājiem, pie kam fizisko izrēķināšanos pavadot vulgāras un aizskarošas varas kalpu lamas. Par protestu centrālo figūru un balsi turpina būt valsts prezidente Salome Zurabišvili, kura pasludinājusi par prettiesiskām un neatzīstamām 26. oktobrī notikušās parlamenta vēlēšanas. Tā ir tikai pēdējā epizode vairākus gadus ilgstošajā valsts galvas konfliktā ar partijas „Gruzijas sapnis” kontrolēto parlamentu un valdību, kas iezīmējās līdz ar oficiālās Tbilisi pakāpenisku arvien noteiktāku tuvināšanos Kremlim. Šogad prezidentes pilnvaru termiņš beidzas, un parlaments jau ir izsludinājis jaunas vēlēšanas 14. decembrī. Saskaņā ar „Gruzijas sapņa” īstenoto konstitūcijas reformu, prezidentu tagad ievēlēs nevis tauta, bet gan elektoru kolēģija, kurā ietilpst visi 150 parlamenta deputāti, Adžārijas un Abhāzijas autonomiju augstāko padomju deputāti, kopskaitā 41, un 109 vietvaru pārstāvji; pavisam 300 elektoru. Sīrija atkal uzliesmo Nu jau nedēļu pilsoņkarš Sīrijā atkal ir pasaules mediju pirmajās slejās. 2020. gadā ar Krievijas, Turcijas, Irānas un Savienoto Valstu līdzdalību tika panākta virkne vienošanos par uguns pārtraukšanu starp Bašara Asada režīmu un opozīcijas spēkiem, taču neviena no pusēm acīmredzami neuzskatīja šo situāciju par paliekamu. Kad Damaskas valdības galvenās atbalstītājas – Krievija un Irāna – vairs nespēja veltīt pietiekami daudz savas militārās kapacitātes Sīrijai, opozīcijas uzbrukumi valdības pozīcijām kļuva vien laika jautājums. Laiks pienāca 27. novembrī, kad grupējums „Haijat Tahrir aš-Šam” līdz ar vairākām mazākām sabiedroto grupām devās uzbrukumā Sīrijas otrai lielākajai pilsētai Alepo valsts ziemeļrietumos. Valdības spēki izrādījās acīmredzami nesagatavoti atvairīt šo ofensīvu, un 30. novembra vakarā Alepo bija opozīcijas spēku rokās. Asada režīms un tā sabiedrotā Krievija atbildēja ierastajā manierē, vēršot pret opozīcijas ieņemtajām teritorijām aviācijas un artilērijas triecienus, taču tas nelīdzēja apturēt uzbrucēju sauszemes spēku virzīšanos. Līdz 1. decembrim valdības spēki bija atspiesti līdz Hamai, piektajai lielākajai Sīrijas pilsētai apmēram 135 kilometrus uz dienvidiem no Alepo, sākās kauja par pilsētu, un pēc dažu avotu ziņām šobrīd sadursmes notiek jau pašā pilsētā. Tāpat opozīcijas spēki virzās uz priekšu arī dienvidaustrumu un dienvidrietumu virzienā no Alepo, un vakar parādījās informācija, ka Krievija uzsākusi savu jūras spēku evakuāciju no Tartusas bāzes, kas atrodas apmēram 50 kilometru attālumā no Hamas. Grupējums „Haijat Tahrir aš-Šam”, tulkojumā – Levantes Atbrīvošanas organizācija, radās 2017. gadā, saplūstot vairākām mazākām Sīrijas bruņotās opozīcijas grupām, un kopš tā laika kļuvusi par dominējošo spēku Idlibas provincē – opozīcijas citadelē Sīrijas ziemeļrietumos. Idejiski grupējums orientējas uz salafismu – fundamentālistisku sunītu islāma novirzienu. Turcija to atzīst par teroristisku, kas gan netraucē turku bruņotajiem spēkiem sadarboties ar „Tahrir aš-Šam” cīņā pret t.s. Islāma valsti un grupējumu „Al-Qaeda”. Pats grupējums tā līdera Abu Muhammada al-Džulani personā sevi pozicionējis kā džihādistus, taču tādus, kuru darbības mērķi aprobežojas ar Tuvo Austrumu reģionu, nekādi neapdraudot Eiropu vai Savienotās Valstis. Pašreizējā militāri politiskajā procesā Sīrijas ziemeļos iesaistīti arī kurdu teritorijas kontrolējošie Sīrijas Demokrātiskie spēki, kas nav īpaši draudzīgās attiecībās ar „Tahrir aš-Šam”. Valdības vienībām pametot Alepo, kurdu vienības iegāja vairākos pilsētas rajonos, pamatā lai evakuētu no turienes kurdu tautības civiliedzīvotājus. Un ja starp kurdu spēkiem un „Tahrir aš-Šam” fiksētas vien dažas sadursmes, tad tieši pret kurdiem vērsts Turcijas atbalstītā opozīcijas grupējuma Sīrijas Nacionālā armija uzbrukums uz ziemeļaustrumiem no Alepo. Sagatavoja Eduards Liniņš.