Podcasts about uldi

Šoreiz mēs nolēmām parunāt ar kādiem izaicinājumiem saskaras laulātie un ko mēs varam darīt, lai uzlabotu laulāto attiecības. Uz sarunu aicinājām Uldi un Dainu Žurilo, kuriem ir ilgu gadu pieredze gan laulības dzīvē, gan kā “Laulāto Tikšanās” animatoriem.

Šīsnedēļas "Atsperes" viesis ir diriģents Andris Veismanis – uz Latvijas Nacionālās operas skatuves atgriežas viņa diriģētā "Putnu opera", nākamnedēļ tiks pasniegta Kormūzikas balva, un Andris Veismanis ir viens no žūrijas locekļiem...  Liene Jakovļeva: Gada sākums tev ļoti intensīvs. Uz skatuves atgriezusies "Putnu opera", un ar putniem, zvēriem un cilvēkiem šajā iestudējumā tu satiecies ne jau pirmo reizi. Vai "Putnu operā" radušies jauni akcenti?  Andris Veismanis: Jauni akcenti neapšaubāmi ir, jo ir jauni solisti. Vecā solistu paaudze droši vien jau auklē mazbērnus. (smejas)  Vai arī iejutušies citās lomās!  Jā, arī citās lomās. Prieks, ka opera atgriezusies, jo tā ir ļoti spilgta, pateicoties skatuviskajam risinājumam un mūzikai, kas ir ļoti labi uzrakstīta tieši bērnu auditorijai. Iespējams, šis darbs ir viens no labākajiem pasaulē, jo zinu daudzas bērnu operas, kas rakstītas ārzemēs, un šī pēc manām domām ir viena no labākajām. Notikušas jau pirmās atjaunotā iestudējuma izrādes. Vai bērni ir tādi paši kā pirms gadiem desmit? Tas dīvainākais, ka – jā! Pirmizrādē pirmā cēliena beigās, kurās uzstājas ļaunais Dorntons, vairāki bērni sāka aizgūtnēm raudāt un vecāki viņus nesa ārā no zāles… Bet ir ļoti iespaidīgi, arī es jūtu to sačukstēšanos un intrigu, kas valda zālē. Un galu galā arī stāvovācijas pirmizrādē liecināja par to, ka ne tikai bērniem, bet arī vecākiem patika šī izrāde. Tavs students Mūzikas akadēmijā Artūrs Švarcbahs tikko saņēmis Mūzikas akadēmijas Gada balvu. Arī tev kā pedagogam tas ir novērtējums, kas sniedz gandarījumu. Tas neapšaubāmi ir novērtējums, tomēr domāju, ka arī paši studenti ir pašpietiekami – to redzam pēc Kristas Auderes panākumiem un arī iepriekšējiem maniem studentiem, kas ir šo balvu dabūjuši, ieskaitot Anastasiju Kildišu. Viņi paši jau ir ļoti spēcīgas personības ar ļoti labām iespējām nākotnē kļūt par māksliniekiem. (..) Arī Aivis Greters savā ziņā ir tavs skolnieks, tāpat Ainārs Rubiķis un Jurģis Cābulis – te  varētu saukt un saukt. Vai vari teikt, ka tā ir arī pārmantojamība? Vai viņi visi savā ziņā ir arī Imanta Kokara mazbērni vai nu jau mazmazbērni? Jo kaut kas tevī taču ir no visiem taviem skolotājiem? Tas ir tas uz pleciem sēdēšanas princips, kas iesniedzas tālākā pagātnē. (..) Iespējams, ka pedagogi kādā brīdī aizsākas no nekā, viņiem nav bijis, uz kā balstīties. Jo visiem nosauktajiem mūziķiem, kas tagad jau slaveni ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās, ir citi pedagogi – tā ir simbioze. Bet ir impulss, ko dodu es. Aivis vēl nesen man zvanīja par Mocarta interpretāciju, viņam bija ļoti svarīgi izrunāties – es pat braucu uz Saulkrastiem un runājām diezgan ilgu laiku.  Saprotu, ka viņam būs arī debija operā, pie "Dona Žuana" diriģenta pults. Viņš arī bija asistents, kad veidojām pēdējo pirmizrādi. Tieši tāpat kā Artūrs Švarcbahs ir tavs asistents "Putnu operā".  Jā, paņēmu, vienkārši man nebija variantu. Nevaru sadalīties, mans avatārs nevar vienlaikus atrasties dažādās vietās...  Un cik simboliski! Ja nu mēs ticam vēsturei, tad 1969. gada 15. janvārī bija pirmais kamerkora "Ave Sol" mēģinājums. Tātad ir sācies kora 55. jubilejas gads. Tu tajā savulaik esi bijis dziedātājs. Un tad – pārmantojamība. Imants bija interesanta personība. Viņš bija koncentrēts uz sevi, tāpēc studenti viņam nebija kā pašapliecināšanās. Protams, viņš ņēma pašus labākos, kuri kaut ko jau bija sasnieguši pirms Mūzikas akadēmijas, bet tajā pašā laikā viņš bija lepns par savu studentu veikumu, ko izlasīju Laimas Muktupāvelas grāmatā. Kopā ar brāli Gido viņi ļoti daudz ko apsprieda, viņiem bija viedoklis par studentu raksturiem, viņu spējām kaut ko darīt vai nedarīt. Visi, kas pie Imanta mācījušies, zina, ka viņš bija ļoti stingrs. Viņš esot bijis ļoti stingrs arī pret saviem dēliem, īpaši pret Uldi. Cik saprotu pēc stāstītā – stingrs  prasību ziņā: nekādas atlaides, nekādas vieglākas attieksmes, ir tikpat stingrs un prasīgs pasniegšanas veids. Bet tas, ka viņš atstājis ļoti zīmīgu akcentu mūsu kormūzikā – to jau var just pēc tās mīlestības, ko latviešu kora dziedātājs – un ne tikai kora dziedātājs – ir izrādījis, atceroties viņu un par viņu domājot. Tomēr reizēm šos cilvēkus mēdzam glorificēt un leģendarizēt. Negribu tev prasīt, ko Imants Kokars nevarēja iemācīt, bet – kas īsti bija viņa kā mūziķa stiprās puses? Jo katrs nevar būt vienlīdz spēcīgs visos mūzikas žanros un novirzienos. Imantam bija viena lieta, kas varbūt ir pat nepārspēta – ļoti laba manuālā tehnika. Viņam bija brīnišķīgas rokas.  To var iemācīt? Jā, viņš pie tā strādāja: viņa sakarā redzam spilgtus manuālās tehnikas paraugus, ieskaitot viņa studentu Mārtiņu Klišānu, kaut kādā ziņā arī Sigvardu Kļavu, lai gan Sigvards gājis savu ceļu, saudzīgi veidojot muzikālo plastiku. Bet tā ir viena spēcīgākā lieta. Un otra lieta – Imanta avantūrisms labā nozīmē. Viņš vienmēr ir mēģinājis meklēt jaunu mūziku, ļoti daudz jaundarbu pasūtījis mūsu komponistiem, un tie ļoti bieži ir arī ļoti labi, ieskaitot Pētera Plakida darbus. Protams, Jānis Ivanovs. Paula Dambja milzīgais ieguldījums. "Ave Sol" – tā ir simbioze, kurā viens otram palīdzēja. Saistībā ar kora jubileju tagad pētu ierakstus, īpaši Ādolfa Skultes darbus – viņš mazliet ir palicis ēnā. Zinot Skultes veikumu – un viņš bija viens no labākajiem Jāzepa Vītola skolniekiem - , es tagad pie tā bišķi esmu pieķēries. Vai piekritīsi, ka, piemēram, senā mūzika un baroks, kas ir tava lielā mīlestība, nebija Imanta Kokara stiprā puse? Jo es labi atceros – kad iestudējām Hendeļa "Mesiju", Imants bija drusciņ apjucis. Viņš īsti nezināja, ko darīt. Bet to jau var saprast, jo laikā, kad viņš studēja, garīgā mūzika vispār netika šeit atskaņota, attiecīgi visa šī mūzikas daļa viņam bija noslēpta līdz pat 1988. gadam, kad varējām atskaņot Lūcijas Garūtas "Dievs, tava zeme deg!, ko viņš ļoti drosmīgi, neskatoties uz partijas nostāju, par spīti visam iestudēja. Tas bija milzīgs šoks sabiedrībai un arī mums pašiem. Pirmo reizi dziedot "Mūsu Tēvs debesīs", bija ļoti aizkustinoši, un Imants ar to ļoti labi tika galā. Zinot, ka ieraksts, kas saglabājies no kara laika un kurā piedalās arī pati Lūcija Garūta kā ērģelniece, diemžēl nav tik augstas kvalitātes, lai varētu to [publiski atskaņo], Imants ar savu iepriekšējo gadu pieredzi zināja, ko darīt, un rezultāts bija gan fundamentālais ieskaņojums, gan ļoti daudz koncertu Latvijā. Tu jau pieminēji "Ave Sol" jubileju. Būs koncerti, būs koncertu sērijas. Ko tu vari no tā visa mazliet, mazliet ieskicēt? Mums ir viens liels jubilejas koncerts, taču viss gads ir mazliet jubilejas zīmē. Lielo jubilejas koncertu esam paredzējuši Latvijas Universitātes aulā novembrī. Ir domāts līdzīgi kā "Ave Sol" laikā – ka ir pirmatskaņojumi, ir daudz jaunas mūzikas un nedaudz pamatrepertuāra. Noklausījos ierakstus no "Ave Sol" 25 gadu jubilejas koncerta, kur korim līdzās trio pavadījumā skan amerikāņu mūzika un angļu valoda. Tāda veida izklaides pasākuma mums nebūs, taču būs nopietns kormūzikas koncerts, kurā tiks pirmatskaņoti dažādi jauni skaņdarbi. Ceru, ka pats vasarā saņemšos un uzrakstīšu kādu jaunu kompozīciju. Gaidīsim! 20. janvārī pirmo reizi tiks pasniegtas Kormūzikas balvas. Tu līdz ar Aināru Rubiķi, Jāni Ozolu, Selgu Menci un Orestu Silabriedi esi viens no žūrijas pārstāvjiem. Šobrīd tu neko nedrīksti atklāt, taču vai vari pateikt, vai pieteikumu bija gana daudz? Un kā notika vērtēšana? Vai nācāt kopā pulciņā, vai tas bija individuāls darbs? Tas bija pilnībā individuāls darbs, kura rezultātā bija rezultāti, kurus mēs vēl pēc tam apspriedām – ja bija strīdīgs jautājums, piemēram, divas balsis pret divām balsīm. Un tad mums bija apspriešana. Man patīk, ka mēs vienojāmies – tā ir pirmā balva amatiermākslai. Par to priecājos, jo Dziesmu svētku tradīcijas uzrāda, ka mums šāda balva ir nepieciešama – mums jānovērtē savi mākslinieki. Jā, viņu ir ļoti daudz un viņiem ir ļoti liela konkurence. Neskatoties uz to, ko Kaspars Putniņš izteicies par Dziesmu svētkiem – ka rezultāts nav svarīgs un ka igauņiem ir foršāka, mīļāka sajūta, kamēr mēs tikai cīnāmies par rezultātu, es tomēr domāju, ka koru kultūra, kas ir Latvijā, bez rezultātu latiņas veidošanas nebūs tik augstā līmenī. Katrā ziņā jauniešu koru sasniegumi, fināls, ko mēs redzam Dziesmu svētku koru karos, ir tāds, kāda nav citos pasaules nacionālajos koru karos. Ar interesi gaidīsim balvas pasniegšanas dienu, jo Dziesmu svētku biedrības pārstāvis Ints Teterovskis mums jau vēstījis, ka ir 116 pretendenti 9 nominācijās, tostarp arī balva par mūža ieguldījumu. To mēs uzzināsim tieši pēc nedēļas – 20. janvārī. Bet, Andri, vai var teikt, ka koris tavā dzīvē ir viļņveidīgs? Kādā brīdī atkāpies uz orķestra pusi, uz operas pusi,  uz kori. Kādā tu šobrīd esi  statusā ar koriem? Pagājušajā vasarā Dziesmu svētku estrādē debitēji kā virsdiriģents. Kad biju [tikai] kordiriģents un daudz darbojos ar koriem, iekšēji un varbūt arī ģenētiski (tēvs savulaik vadīja pūtēju orķestri Saulkrastos), man bija iekšēja tieksme interesēties par instrumentālo mūziku, kas nav saistīta ar kori, kaut viss bija gatavots. Bet kad sāku vairāk darboties ar orķestriem, man vienmēr bijusi tāda atskatīšanās pār plecu – cik jauki bija, kad man bija savs koris, jo tur atkal ir kādi citi principi, kā darboties, kā domāt. Un tad, kad bija iespēja kļūt par "Ave Sol" vadītāju, tas man bija liels izaicinājums.  Tev šeit pagājuši jau desmit gadi.  Un tas man bijis liels prieks, ka tāda iespēja bijusi! Savulaik "Ave Sol" bija mērķa koris, kuru ļoti daudzi būtu gribējuši diriģēt, bet Imants darīja ļoti gudri – viņš nekad nevienam citam neļāva diriģēt, viņš diriģēja viens pats, tikai beigās savu dēlu Uldi pieaicināja šo kori sākt diriģēt. Bet mēs, pārējie, nekad netikām pie kora – nebija tādas iespējas. Vairāk – audioierakstā.

Raidījumā rezumējam aizgājušo gadu Latvijas un pasaules sportā. To darām kopā ar kolēģiem, kas aktīvi seko līdzi sporta norisēm: Latvijas Radio pētnieciskā raidījuma “Atvērtie faili” žurnālisti Lindu Zalāni, Latvijas Radio multimediālā satura veidotāju Rebeku Rozentāli un Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu žurnālistu Uldi Ķezberi. Gadu sadalījām pieturas punktos – darvas karotēs un medus mucās. Šķietami, medus šogad lija daudz vairāk par darvu. Darvas karotes: Ernests Gulbis noslēdz savu profesionāļa karjeru; Latvijas dāmu basketbola izlase netiek ārā no apakšgrupas Eiropas čempionātā; Totalizatoru skandāls Latvijas futbolā - “Dinamo Rīga” acīmredzot izdarīja likmes uz savu maču; Latvijas futbola izlase zaudē deviņās no desmit spēlēm; Divi pedofilijas skandāli Latvijas sportā – Andris Steļmahs un kāds nesertificēts pludmales volejbola treneris; No Latvijas Olimpiskās komitejas prezidenta amata ar skandālu aiziet Žoržs Tikmers; Starptautiskā Olimpiskā komiteja un Starptautiskā Paralimpiskās komiteja atļauj krieviem un baltkrieviem piedalīties Parīzes spēlēs; Paulam Jonasam neveiksmīga, traumu nomākta sezona MXGP. Medus mucas: Latvijas hokeja izlase bronza pasaules čempionātā; Latvijas vīru basketbola izlases piektā vieta debijā Pasaules kausā; Teodors Bļugers kļūst par otro latvieti, kura vārds tiek iegravēts uz Stenlija kausa; Kristaps Porziņģis pievienojas Nacionālā basketbola asociācijas favorītei Bostonas “Celtics”; Agate Caune kļūst par Latvijas vieglatlētikas nākotnes cerību; Latvijai oficiāli piešķir tiesības 2024.gadā rīkot pasaules rallija čempionāta posmu; Mārtiņš Sesks/Renārs Francis izcīna Eiropas vicečempionu titulu; Jānis Mārtiņš Reišulis debijas sezonā uzvar Eiropas čempionāta 125 kubikcentimetru klasē motokrosā; Patrīcija Eiduka gada ievadā spoži startē “Tour de Ski”; Dramatisks Latvijas futbola virslīgas fināls; “Riga” telpu futbolisti spraigā cīņā tomēr nesasniedz Čempionu līgas finālčetrinieku.

Krustpunktā izvaicājam labklājības ministru Uldi Auguli. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Linda Spundiņa un portāla "Delfi" žurnālu satura redaktore Dita Vinovska.  

Krustpunktā izvaicājam labklājības ministru Uldi Auguli. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Linda Spundiņa un portāla "Delfi" žurnālu satura redaktore Dita Vinovska.  

Stāsta Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja Izglītības programmu kuratore Agrita Pore Pārlapojot laikabiedru un pētnieku rakstīto (par Cīruli), paveras gan vēstules un atmiņu pieraksti, gan dažādas publikācijas. Tomēr rodas jautājums: kas noticis ar mākslinieka arhīvu?  1944. gada 13. oktobrī Sofija Cīrule kopā ar jaunāko dēlu Uldi steigā devās bēgļu gaitās. Bija cerība, ka prombūtne nebūs ilga, un līdzi tika paņemts tikai  nepieciešamais un svarīgākais. Ģimene esot uzticējusi pieskatīt dzīvokli sētniekam, labam Cīruļa draugam, bet gleznas Sofija paspējusi nodot glabāšanā Rīgas Sv. Jāņa baznīcas  mācītājam Meirāna kungam. Pēc kara gan noskaidrojās, ka okupācijas vara tās bija atsavinājusi  un iznīcinājusi. Mākslinieks Kārlis Cīrulis atceras arī notikumus, kas tolaik risinājušies Cīruļu mājā Kāpu ielā 13: "(..) Gleznas un to ko kas palika Anša onkuļa dzīvoklī, iznīcināja fabrikas arodskolas audzēkņi, kuri mācījās dzīvoklī ierīkotajā skolā. Izmeta tēvoča gleznas pagalmā un apmētāja tās ar akmeņiem." Skarbi. Pošoties ceļā, Sofija vēl paspējusi dažus Cīruļa darbus un, šķiet, arī dokumentus nobēdzināt mākslinieka drauga, gleznotāja Ernesta Veilanda nama pagrabā Ausekļa ielā, bet mitrumā tie ātri gājuši bojā. Ilgus gadus studēdams mākslu tālu no mājām un mīļajiem majorniekiem un vēlāk arī no savas ģimenes, mākslinieks atzīst, ka viņa sirds vislabāk jūtas Latvijā. Taču ar lielu apņēmību Cīrulis, Jūlija Madernieka mudināts, septiņas vasaras pavada Parīzē.   Vēstulē Sofijai Cīrulis raksta: "Kad iet un steidz un skata un sajūsminās, un ir ko apbrīnot, tad tik ir šī dzīve. Bet, kad tas nogulst, kad ir vairāk brīva laika, kad ej lēnām kādreiz bez mērķa, tad atšķiras priekškars un ieraugu Tevi, māju un visu piedzīvoto un pārdzīvoto, visu skaisto un sirsnīgo, un šī klusā dzīve tad rādās laimīga un it kā svēta…" Ko meklē topošais mākslinieks Eiropas muzejos un mākslas skolās? Izpratni par glezniecību, mākslas stiliem, klasisko skaistuma kanonu, tā saucamo zelta griezumu mākslā? Meklē un domā arī  par to, kādai jābūt latviskai mākslai, kur meklējamas latviskums vai bagātajā latviešu etnogrāfijas un folkloras mantojumā? Tikai Rietumeiropā būdams, tālu no mājām, viņš mācījies redzēt sev tuvo  un radniecīgo. "Es staigāju daudz pa muzejiem. Tik daudz skaista tur iekšā. Man patīk galvenā kārtā vecie antiskie un renesanses darbi. Vismodernākās lietas ir diezgan šķidras. Vēlāki aprakstīšu par katru kaut ko vairāk. Sorbonā arī biju, klausījos lekciju par mākslas vēsturi. Apmeklēju mākslas akadēmijā anatomijas lekcijas. Pēcpusdienas no 2-7 ir zīmēšana. Slikti, ka daudz sakrīt kopā, nevar būt abās vietās. Vakaros tā ap 9 aizbraucu bieži uz lieliem bulvāriem  (nedomā tik, ka tur cilvēki tūlīt tiek samaitāti, tā pavisam beigti). Lasu avīzes un nopirku grāmatas par veco mākslu. Bet laika vienmēr ir par maz. Diena par ātru ir galā. Arī kad cauru dienu biju uz kājām, tad vakarā māc nogurums, nevar neko darīt un nāk miegs." Starp citu, mākslas skolas adrese ir tā pati, kas bija Anša Cīruļa vēstulēs minēta, tā turpina būt mākslas skola, kas  darbojas vēl šodien. 1936. gadā Cīrulis apglezno pēc  arhitekta Viktora Mellenberga un Aleksandra Birzenieka projektētās Dzintaru koncertzāles vestibila sienas-freskas art deco stilā. Tie ir mākslinieka pēdējie darbi. Diemžēl 20. gs. 60. gados tos sabojāja. Arī Cīruļa paraksts tika paslēpts zem krāsas. Tikai 2016. gadā Cīruļa gleznojumi "Jūra", "Latvija" un "Lielupe" tika atjaunoti. 1939. gadā žurnāla "Atpūta" 29. septembra numurā Jānis Dombrovskis satraucies par to, ka notiek brutāla mākslas darba bojāšana-darbu aizkrāsošana: “Arī pilsoņu kultūras trūkums un vienaldzība pret nacionālajām mākslas vērtībām tiem dažreiz ļoti kaitē, ko neilgi atpakaļ pieredzēju Jelgavā. Priekš piecpadsmit gadiem pazīstamais saimnieciskais darbinieks nelaiķis Bisenieks gleznotājam Ansim Cīrulim pasūtīja liela formāta gleznas ar nacionālu saturu, kas bija domātas kādam Jelgavas uzņēmumam. Gleznas darinātas fresku tehnikā, pieskaitāmas Cīruļa labākajiem darbiem un bija vērtīgi ieguvumi mūsu mākslā. Nesen, atrodoties Jelgavā, gribēju atkal pie minētām gleznām pamielot acis, bet tās vairs agrākā telpā neatradu. No ārienes labi apskatījis pazīstamo celtni, devos otrreiz gleznas meklēt. Izrādījās , ka telpās iekārtota frizētava, gleznas pārklātas ar parasto sienas krāsu un no tām nekas vairs nav redzams. Kāpēc tāda apiešanās  ar nacionālām mākslas vērtībām?" "Reti kādam māksliniekam izdodas saglabāt sevi iekšēji veselu un nedalāmu, kā to varējis Ansis Cīrulis," atceras gleznotājs,  mākslas kritiķis Oļģerts Saldavs. "Viņš ļoti mīlēja glezniecību un bez eļļas ir gleznojis freskas īstajā šīs glezniecības tehnikā. Tās ir īpatnas ar savām formām, savu uztveri. Eļļā Cīrulis atstājis daudzus darbus ar latviešu seno paražu attēlojumiem. Viņa gleznieciskā izjūta stipri atgādina itāliešu agrās renesanses mākslinieku darbus un ar to liecināja, ka Cīrulis šo mākslu izprot plašākā un dziļākā nozīmē. Viņa figūrām piemīt mitoloģiska sapņainība, stilizētajās kustībās saprotama sacerētās gleznas simboliskā nozīmība. Visus šos darbus apdvesa latviskā domāšana un gars." Strādāt un radīt viņš varējis tikai savās mājās, savā darbnīcā, klusā mājīgumā. Pilsētā jutās labāk nekā laukos. Vasarā, kad ģimene dzīvoja Jūrmalā, viņš turp aizbrauca tikai divas reizes nedēļā. Aivaram, mākslinieka vecākajam dēlam, palikusi atmiņā kāda tautas dziesma, kas  tēvam ļoti patikusi, un strādādams viņš to bieži dungojis: Nu sala, nu sala, / sasala jūriņa līdz dibenami. / Nu laba braukšana Dzintara zemē, / dzintara zeltenes lūkoties. Mākslinieka draugs Anšlavs Eglītis atzīst, ka "laikam neviens no latvju māksliniekiem nav ziedojis tik daudz pūļu latvju senatnes pētīšanai un viņas formu pielietošanai un pārveidošanai mūsdienu prasībām kā Ansis Cīrulis". Starp citu, Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē 4. novembrī izskanēs Viļa Daudziņa un Jāņa Šipkēvica  muzikālais  uzvedums  "Ansis Cīrulis. Ģēnijs. Latvietis."    

Viņš mūs visus pazīst pēc balsīm, jo ļoti daudz klausās radio – suminājumi šodienas jubilāram aktierim Uldim Dumpim, kurš bija kopā ar mums sarunā Radioteātra studijā, kurā piedalījās Ģirts Jakovļevs, Raimonds Pauls, Arnis Krauze, Māra Jansone, Gundars Āboliņš. Visu sarunu varēs noklausīties Radioteātrī, nelielam ieskatam virāžas ar Limuzīnu, Paula kurpēm, Liliomu un Radio klausīšanās trim fāzēm.

Krustpunktā Brīvais mikrofons ar jaunais LR5 mūzikas redaktoru Uldi Cīruli jeb dj Monsta.  

Piektdienas rīta kafija ar X industrijas pro-webmasteri Uldi, no West Circle Ltd, par izaugsmi, jauniem atklājumiem, pārdomām par Web Industriju.

Combining his 30 plus year history of public service with her 15 years of nonprofit leadership, Raymond A. Jetson and Sherreta R. Harrison form the dynamic, intergenerational co- leadership team at  MetroMorphosis, a Baton Rouge- based social enterprise focused on transforming communities. After completing a two-year fellowship on advanced leadership towards social impact at Harvard University, Raymond set about the business of creating a different approach to community change, one with a decidedly asset- based framing and focused on systems and structures. Informed by 15 years as a State Representative, 23 years as pastor of Star Hill Church, and as the deputy secretary for the Louisiana Department of Health and Hospitals (DHH), Raymond founded MetroMorphosis with the understanding that lasting change had to emerge from and be sustained by those who stood to benefit most from it. As a result, one of MetroMorphosis' earliest strategies, the Urban Leadership Development Initiative (ULDI), involved mobilizing young and emerging leaders and equipping them to lead change that was meaningful to them.It was during the second cohort of ULDI that Raymond first encountered Sherreta. Driven by the desire to create access for those who have been historically denied it, Sherreta began teaching basic reading, writing and math skills to low- skilled adults before earning her Masters degree in Counselor Education. After working with families to improve the outcomes of adjudicated youth, Sherreta realized her passion lies in working with adults to help build stable families and communities. In 2013, she returned to her teaching and training roots providing capacity building services to nonprofit organizations before landing with MetroMorphosis in 2018, where she currently explores the intersection of organizational leadership, legacy building and community change.Together, Raymond and Sherreta have led the repurposing of barbershops into community hubs, the increasing of private spending with black and woman owned businesses and the cultivation of the next generation of change makers.Raymond is a leading voice on community change strategies, social innovation and the resurgence of elders in African American life, an Encore Public Voices Fellow, and along with his wife Tammy, is the proud parent of J'Erica Nicole and Jeremy Louis. Sherreta, an emerging authority on organizational leadership and member of the inaugural cohort of Encore's Gen2Gen Innovation Fellowship, is a loving aunt to 9 amazing people. Both Raymond and Sherreta reside in Baton Rouge, Louisiana.To learn more about the work of the Foundation, please visit braf.org.

Krustpunktā Brīvais mikrofons ar Latvijas Radio bigbenda trombonistu Uldi Ziediņu.  

Laimīgu Jauno Gadu! Uldis atskatās uz pagājušo gadu un ar pozitīvu skatu uz nākošo 2023. gadu.

Saruna ar x industrijas pro-webmasteru Uldi Š. (Lielbritānija), kura mājaslapas saņem 2,5 miljonus unikālus apmeklētājus mēnesī un apm. 75% no viņiem ierodās no Google meklētāja.

Krustpunktā saruna par naudu. Izvaicājam Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāju un vadošo ekonomistu Uldi Rutkasti. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod žurnāla "Dienas Bizness" žurnālists Māris Ķirsons un aģentūras LETA žurnālists Krišs Kairis.

Krustpunktā brīvais mikrofons ar Latvijas Radio bigbenda trombonistu, Latvijas radio 5 raidījuma "Pieci rīti" bijušo producentu un vadītāju Uldi Ziediņu.

Nav nekā jaukāka kā sarunāties ar cilvēku, kuru knapi pazīstam, bet sajūta ir kā esam seni, labi draugi!

Notikumu kaleidoskopā Raidījuma vadītājs: Ainārs Ašaks “Notikumu Kaleidoskopā” aicina ciemos uz sarunu sabiedrībā zināmus un aktīvus cilvēkus, politiķus, māksliniekus, lai ieklausītos viņu viedokļos un atziņās par notiekošo Latvijā, izvērtētu veiksmes un neveiksmes un dotu ticību nākotnes iespējām.

Tāds spektrs, tāda dažādība. Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/ Audio apstrāde - Gatis Gavars Seko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/ Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418 Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Saruna ar Uldi Š., kurš dzīvo Lielbritānijā un ir veiksmīgs un profesionāls pilna laika pieaugušo industrijas webmaster.

Vai vari apspēlēt Uldi?

Vai vari apspēlēt Uldi?

Toms stāsta par to kā reiz piedalījies "MAPL" deju mūzikas konkursā un abi ar Uldi turpina dziedāt "Seven Nation Army" virsū citām dziesmām! Tikmēr Inese tikai ķiķina! Starp citu, lielā aukstumā var uzsrāgt koki! BABAMS!

Toms stāsta par to kā reiz piedalījies "MAPL" deju mūzikas konkursā un abi ar Uldi turpina dziedāt "Seven Nation Army" virsū citām dziesmām! Tikmēr Inese tikai ķiķina! Starp citu, lielā aukstumā var uzsrāgt koki! BABAMS!

Viesojāmies Bergenā, kur Grīga koncertzālē savas profesionālās gaitas īsteno vairāki latviešu mūziķi. Nav noslēpums, ka latvieši ir dziedātāju un mūziķu tauta, un šīs spējas augsti novērtē citviet pasaulē. Dažkārt apstākļi ārpus Latvijas ir piemērotāki muzicēšanai un profesionālai pilnvedei gan kā simfoniskā orķestra pārstāvim, gan kā diriģentam, min mūsu raidījuma varoņi. Šoreiz tiekamies ar diriģentu Uldi, Ilzi, kura spēlē altu, čellisti Agnesi un Heinrihu, kurš visu savu dzīvi aizvadījis Norvēģijā un spēlē jauniešu orķestrī. Skaidrojam, vai Norvēģijā latviešu mūziķi ir labāk novērtēti? Vai viņi jūtas vairāk kā latviešu vai norvēģu mūzikas vides pārstāvji?  

Viesojāmies Bergenā, kur Grīga koncertzālē savas profesionālās gaitas īsteno vairāki latviešu mūziķi. Nav noslēpums, ka latvieši ir dziedātāju un mūziķu tauta, un šīs spējas augsti novērtē citviet pasaulē. Dažkārt apstākļi ārpus Latvijas ir piemērotāki muzicēšanai un profesionālai pilnvedei gan kā simfoniskā orķestra pārstāvim, gan kā diriģentam, min mūsu raidījuma varoņi. Šoreiz tiekamies ar diriģentu Uldi, Ilzi, kura spēlē altu, čellisti Agnesi un Heinrihu, kurš visu savu dzīvi aizvadījis Norvēģijā un spēlē jauniešu orķestrī. Skaidrojam, vai Norvēģijā latviešu mūziķi ir labāk novērtēti? Vai viņi jūtas vairāk kā latviešu vai norvēģu mūzikas vides pārstāvji?  

Vai jaunā latviešu paaudze ir lielāki, mazāki vai citādi Latvijas patrioti, ja viņu dzīve aizrit ārpus Latvijas un kāds no vecākiem nav latvietis? Saruna ar Luksemburgas Eiropas latviešu valodas skolotāju Eviju Avotiņu un Uldi, kurš ir skolotājs Austrālijā. Skaidrojam, cik viegli vai grūti ir mācīt latviešu valodu svešumā un vai tas veicina patriotisko garu diasporā.  

Vai jaunā latviešu paaudze ir lielāki, mazāki vai citādi Latvijas patrioti, ja viņu dzīve aizrit ārpus Latvijas un kāds no vecākiem nav latvietis? Saruna ar Luksemburgas Eiropas latviešu valodas skolotāju Eviju Avotiņu un Uldi, kurš ir skolotājs Austrālijā. Skaidrojam, cik viegli vai grūti ir mācīt latviešu valodu svešumā un vai tas veicina patriotisko garu diasporā.  

Raidījumā 21. gadsimta latvietis stāstām par to, kā notiek palīdzības sniegšana tiem latviešiem, kuri grib atrast darbu Briselē un citās Eiropas Savienības institūcijās. Tiekamies ar Uldi Šalajevu, kuram ir pieredze padomu sniegšanā tautiešiem, un tiekamies ar dažiem, kuri šādā veidā darbu meklē un ir arī atraduši.

podkāsts Tauta - Svētdienas saruna ar Helmutu un Uldi

Šī ir 2. svētdienas saruna ar nosaukumu "Par Ne Par Ko" Arī turpmāk plānojam publicēt šāda satura sarunas svētdienās, un pieļauju, ka tieši ar Uldi, kurš ir ļoti patīkams un erudīts sarunu biedrs ar labu humora izjūtu.

Saruna ar Uldi, kuras tiešais katalizators bija biznesa barbecue tikšanās, kura tika atcelta salīdzinoši pēdējā brīdī. Tātad, runājam par to cik tu esi svarīgs 2. cilvēkam, ja bez īsta iemesla tiek atcelta tikšanās īsi pirms tās, stāsts par Vaļeru un dažas citas domas.. smaidiet un turiet solījumus, Helmuts un Uldis podkāsts Tauta

Šodien mēs ar Uldi apskatam tēmu "vīrietis un panākumi". Saruna sākas ļoti nosvērtā gaisotnē un tomēr tikai līdz brīdim, kad nonākam pie secinājuma, ka šī tēma ir nenodalāma no sievietes uzvedības un tā, kā sievietes ietekmē vīriešu panākumums vistiešākajā nozīmē. Piemēri, viedokļi un ieteikumi. patīkami klausīšanos, Helmuts un Uldis podkāsts Tauta

Mārtiņš Vaivars: "Nav nekādas maģijas [..] vienkārši salauz kaut kādu lietu izdarāmos vienumos un [..] pašam ir jāiet un kaut kas jādara." === Mārtiņš Vaivars ir absolvējis Oksfordas universitāti, kurā viņš mācījās politiku, ekonomiku un filozofiju. Pēc Oksfordas Mārtiņš pavadīja divus gadus Londonā, kur viņš strādāja biznesa konsultāciju uzņēmumā LEK consulting. Kad 2014. gadā Mārtiņš atgriezās Latvijā, viņš kļuva par Infogr.am finanšu direktoru. Tagad Mārtiņš ir līdzdibinājis un vada uzņēmumu Toneboard, kas izmanto balss analīzes tehnoloģiju, lai finanšu instrumentus padarītu pieejamākus cilvēkiem, kuriem vēl nav bijusi iespēja izveidot uzticamu kredītvēsturi. Šogad Toneboard bija viens no 14 uzņēmumiem, 700 pieteikumu konkurencē, kura dalību apstiprinājā Startup saunas biznesa akseleratoram. Paralēli tam, Mārtiņš ir atzīts debatētājs. Savas aktīvās debatēšanas laikā Mārtiņš ir bijis starp top trīs labākajiem runātājiem Eiropas universitāšu debašu turnīrā un Oksfordas debašu turnīrā un ir uzvarējis Kembridžas debašu turnīrā. Mārtiņš ir līdzdibinājis Latvijas Debašu asociāciju un darbojas tās projektā QUO tu domā?, kura vīzija sevī ietver šo: Latvija, kurā visi iedzīvotāji spēj skaidri, argumentēti un pārliecinoši aizstāvēt savu viedokli un nekautrējas to darīt, kad tas ir svarīgi. 00:00 - Ievads par Mārtiņu. 02:05 - Mārtiņa dzīve no pirmās līdz divpadsmitajai klasei. 03:03 - Hip Hopa loma Mārtiņa dzīvē. 04:32 - Kā Mārtiņa basketbola treniņi ietekmēja viņa atzīmes un, ko izdarīja viena no Mārtiņa skolotājām, lai labotu situāciju. 06:36 - Otra Toneboard dibinātāja Vladimira Murevica netipiskā pieredze stājoties Kembridžā. 08:17 - Kā debates nonāca līdz Latvijai. 10:08 - Kā Mārtiņš nonāca līdz debatēm. 12:20 - Kāds ir britu parlamentāro debašu formāts un ko Mārtiņam un man iemācījusi debatēšana. 22:15 - Kas, pēc Mārtiņa domām, veicināja Mārtiņa debašu prasmi. 24:33 - Mārtiņa ceļš līdz Oksfordai un veids kā līdz tai nokļūt. 28:11 - Kādas kliķes ir Oksfordā. 30:05 - Vai ir vērts mācīties filozofiju (vai kā saka Mārtiņš: "filosofiju")? 33:21 - Kādas ir atšķirības attieksmē pret studijām starp Rīgas Ekonomikas augstskolas un Oksfordas studentiem. 37:26 - Kādi bija Mārtiņa pienākumi strādājot Infogr.am finanšu direktora lomā. 39:07 - Mārtiņa raksturojums Ulda Leiterta darba stilam. 41:07 - Mācības, ko Mārtiņš guvis strādājot ar Uldi. 42:44 - Atšķirības starp darbu korporatīvajā un startup vidē. 49:51 - Kas ir Startup Sauna un kā tā norit. 50:58 - Mārtiņa ieteikumi tiem, kuri grib tikt līdz Startup Saunai. 53:56 - Vertīgākās mācības, ko Mārtiņš Guva Startup Saunā. 55:23 - Ko dara Toneboard. 56:16 - Ko dara QUO Tu domā? 58:23 - Kā podkāsta klausītāji var iesaistīties QUO Tu domā? iniciatīvās, apmeklēt QUO Tu domā? pasākumus vai lasīt online debates. 01:02:08 - Par Eiropas Universitāšu debašu čempionātu un Rīgas kandidatūru būt šī čempionāta organizatoram 2018. gadā. 01:05:28 - Kā Mārtiņš izvēlas grāmatas, ko lasīt. 01:06:55 - Mārtiņa mīļākās grāmatas. 01:10:26 - Veidi kā saglabāt fokusu uz veicamo darbu. 01:11:11 - Divas lietas kas Mārtiņam visvairāk palīdzējušas paveikt darbu. 01:14:01 - Kas ir labākais padoms, ko Mārtiņš ir saņēmis. 01:16:02 - Kas ir spēcīgākais Mārtiņa motivators. 01:17:47 - Vai ir kaut kas kam Mārtiņš tic, ko viņš nevar pierādīt. 01:19:18 - Par ko Mārtiņš ir optimistisks. 01:20:35 - Mārtiņa aicinājums publikai. Mārtiņš twiterī: @Martins_Vaivars Juris twiterī: @JurisBaltacs

Saruna 054 ar Uldi Šamājevu. Uldis dalās ar to, kas viņu uztrauc - un saruna sākas ar Lielbritānijas un Latvijas pensionāru pensiju un sociālā atbalsta salīdzināšanu, tālāk runājam par mūsu jauniešiem, kuri šeit strādā, bet joprojām nav apguvuši angļu valodu un tēmu, kura pēdējā laikā grauž tieši mani - milzīgais darba aģentūru skaits. Patīkamu klausīšanos, Helmuts podkāsts Tauta

Apspriežam ar Uldi vārdu, kurš mums abiem pēdējā laikā arvien biežāk liek aizdomāties - par gaidām un cerībām.   patīkamu klausīšanos,Helmutspodkāsts Tauta

Jau trešā (pēc kārtas) saruna ar Uldi.. Saruna iesākas par dzīvi un tās dotajām iespējam un pēc iesildīšanās sākt birt ieteikumi sievietēm (no abām pusēm) par nepieciešamību rūpēties par savu skaistumu, rīcības nepieciešamību un to, ko mēs gribam redzēt.. vismaz šajā vecuma posmā :) .. neņemiet visu, ko dzirdēsiet pie sirds, kaut arī - varbūt tas arī būtu jādara.. patīkamu klausīšanos,Helmuts un Uldispodkāsts Tauta

podkāsts Tauta

Saruna, kas brīžiem izgāja ārpus rāmjiem.. drīzāk tāds draudzīgs strīds par vārdu "Nē". Helmutspodkāsts Tauta

038 - Veselīgas brokastis un Skaistais aizliegtais auglis - Uldis Šamājevs Saruna ar Uldi Šamājevu par veselīgām brokastīm, veiksmīga vecpuiša dzīves aspektiem un, bez šaubām, arī par daiļo dzimumu. Alternatīva Soundcloud saite: https://soundcloud.com/tautauk/038-uldis-samajevs Uldi var atrast facebookā: https://www.facebook.com/uldis.samajevs patīkamu klausīšanos,Helmutspodkāsts Tauta