Podcasts about hende

Voor de Sint Pieter in Vaticaanstad staan lange rijen. Veel mensen willen afscheid nemen van de overleden paus Franciscus. Zo veel, dat de basiliek vannacht open bleef. Terwijl de wereld nog afscheid neemt, wordt al druk gespeculeerd over zijn opvolger. En wordt al druk gelobbyd bij de 133 kardinalen die straks bij elkaar gaan zitten om de nieuwe paus te kiezen. Vaticaancorrespondent Andrea Vreede vertelt hoe dat in z'n werk gaat, in een tijd dat kardinalen gewoon online te vinden en te bereiken zijn. En bisschop van Rotterdam Hans van den Hende onthult of hij een favoriete kandidaat heeft.  Reageren? Mail dedag@nos.nl Presentatie en montage: Dieuwke Teertstra Redactie: Sid van der Linden en Ulrike Nagel

„Es herrschte eine breite Unzufriedenheit in der Bevölkerung“, sagt der Historiker und Autor des Buchs „Unwillige Volksgenossen“ Peter Longerich über die gesamte NS-Zeit. Gleichzeitig habe es aber auch am Willen gefehlt, Widerstand zu leisten.

REDIFF - Cette année marque le passage de France dans la soixantaine. Mais l'approche de son anniversaire l'angoisse énormément. Elle repense à sa vie et à ses échecs. Chaque soir, en direct, Caroline Dublanche accueille les auditeurs pour 2h30 d'échanges et de confidences. Pour participer, contactez l'émission au 09 69 39 10 11 (prix d'un appel local) ou sur parlonsnous@rtl.frDistribué par Audiomeans. Visitez audiomeans.fr/politique-de-confidentialite pour plus d'informations.

Am 19. Februar 2025 zog ein Schwarm heller Flecken mit langen Schweifen über den Himmel. Ein Sternzeit-Hörer fragte nach der Ursache dieser Leuchterscheinung: Eine Falcon-9-Rakete trat in die Atmosphäre ein. Ihre Trümmer sind in Polen eingeschlagen. Lorenzen, Dirk www.deutschlandfunk.de, Sternzeit

4. aprīlī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Rīgas Doma zēnu koris ar Georga Frīdriha Hendeļa oratorijas “Mesija” lappusēm svinēs 75 gadu gadskārtu. Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga un savus puikas diriģēs Mārtiņš Klišāns, kurš kori vada kopš 1998. gada. Sarunā ar Martu Liepiņu, Mārtiņš dalās siltās atmiņās par savu bērnību toreizējā Emīla Dārziņa mūzikas skolas zēnu korī  un izklāsta ieguvumus, ko zēniem sniedz dalība korī, kas, protams, ir ne tikai muzikālā izglītība, kā arī kora tradīcijām, kuru pārmantojamība, diriģentaprāt, ir ļoti noturīga, stabila un laba lieta: "Kas attiecas uz zēnu kora nometnēm, tās notika pirms manis, notika manā laikā un notiek arī tagad, jo tā ir iespēja kādā vasaras periodā, gandrīz pēdējos 30 gadus tas ir bijis augusta sākumā, sagatavoties nākamajai sezonai. Katru gadu ir savi plāni, programmu ieceres, un tādā darba nometnē to izdarīt pirms sezonas vienmēr ir ļoti vērtīgi. Protams, nav runa tikai par dziedāšanu, jo nometne sevī ietver visus elementus - sportu, atpūtu, sauļošanos, peldēšanos un, protams, arī strādāšanu. Šī tradīcija pastāv joprojām, vienīgi manā laikā tās nometnes bija ļoti garas, mēs bijām prom no mājām gandrīz mēnesi. Kaut kad pēc skolas beigām tas sākās un dažreiz pat bija iespēja tur vēl Jāņus nosvinēt. Vecākiem tas droši vien bija labs laiks, jo varēja atpūsties no bērniem gandrīz mēneša garumā (smejas). Pašreiz tas ir citādi, praktiski vairs nav iespējams tādas nometnes rīkot un varbūt arī nevajag. Katram laikam savs. Bet tās noteikti ir jaukas atmiņas. Kas attiecas uz audzināšanu - ja tu pats esi izgājis to skolu, pats esi pārņēmis ne tikai šo to, bet diezgan daudz ko no, piemēram, mūsu visu tālaika elka Jāņa Erenštreita, tā arī ir zināma pārmantojamība. Džentelmeņu audzināšanas kurss, kodeksa “labs kora puika” ievērošana - ļoti daudz tādu elementu, kuriem ikdienā tik daudz varbūt nepievērš uzmanību. Tas tomēr ir katras ģimenes iekšējais jautājums. Bet uzskatu, ka jaunie vīriņi ir jāaudzina par krietniem džentelmeņiem, kuriem zināms, kā uzvesties sabiedriskā vietā, kā izturēties, kā komunicēt ar vecākiem cilvēkiem, kā pārstāvēt savu valsti, savu skolu. Ļoti daudz mēs par to varētu runāt, bet principā tās ir pārmantotas vērtības. Protams, ka ir nācis klāt kaut kas savs, bet droši vien tas vienkārši, laikam ejot, transformējas - tu kaut ko izdomā pats, kaut ko pārņem. Es domāju un ceru, ka tas ar loģisku ceļu turpināsies arī tad, kad es jutīšu, ka vairs neesmu aktuāls (smejas)." Sarunā uzzinām arī par kora noslogotību un šī brīža aktualitātēm un jubilejas koncerta programmas izvēli, nupat aizvadīto braucienu uz Rēgensburgu Vācijā, kur koris piedalījās šīs pilsētas zēnu kora 1050. gadadienas svinībās. Mārtiņš Klišāns dalās pārdomās par zēnu koru tradīciju pasaulē un tās šī brīža tendenci Latvijā, kā arī uzsver dziedāšanas un kultūras tik ļoti būtisko nozīmi mūsu pastāvēšanā. Mārtiņš Klišāns: Gribētos, lai mēs redzam pāri dažām paaudzēm, nevis tikai pavisam tuvu, jo tas pats no sevis nenotiks. Vajag sākt cienīt arī cilvēkus, kas to dara, jo pedagogu un mūzikas pedagogu trūkums ir diezgan nopietns. Motivēt jauniešus pievērsties šai profesijai arī nav tik viegli, jo cilvēki daudz pragmatiskāk skatās uz savu dzīvi, savu karjeru un iespējām dzīvot sakarīgu Eiropas cilvēka dzīvi. Profesijas prestižs turas tikai uz entuziastiem un tiem, kas to vairāk vai mazāk dara kā sirdslietu un tik daudz nerēķina, kas viņiem par to būs. Bet no tā izbēgt nevar, jo dzīve vienkārši ir tāda, kāda tā ir, tā paģēr to, ka tomēr kaut kas tev ar to jānopelna. Es, protams, esmu optimists, bet pēdējā laikā esmu vairāk reālists. Man gribas saskatīt problēmu, un pats personīgi es nevaru šo visu risināt, lai gan varu censties, bet viens pats es to nevaru izdarīt. Mums ir daudz aktīvu diriģentu gan “lielo” diriģentu saimē, gan skolu vidē, kuri par šo cīnās, bet tam tomēr ir vajadzīgas dzirdīgas ausis un lai cilvēki drusku vairāk paskatītos nākotnē. Mēs galu galā esam stipri ar savu kultūru. Ja nebūs kultūras, mums nebūs jēgas būt, mūsu vienkārši vairs nebūs. Bet tas ir jāsaprot.

Christian Bonde er radio- og podcastvært, og så er han den ene halvdel af makkerparret Fantino & Bonde. I dag gæster han podcasten for at snakke om sin rolle, som en del af panelet i TV2s Spillet, og hvordan det har været at være på den side af programmet. Du kan også glæde dig til at høre om Christians karriere, hvorfor han elsker at lave radio, men hader at lave tv, og hvorfor hans første tanke altid er at sige nej til ting.Go' lytter!Hop ind og find billetter og meget mere på: https://oliverstanescu.dk/Vært: Oliver StanescuKlip: Martin Riise Nielsen Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Natten til mandag træder en af Danmarks mest talentfulde skuespillere Vic Carmen Sonne ind i en særlig liga af stjerner, når Hollywood holder Oscarfest. Men vejen hertil har været fuld af svære dilemmaer, som fik hende til at søge hjælp. Hun fandt den i himmelhvælvet. Artiklen er skrevet og læst af Kristian Lindberg Producer: Frederik Riis Jacobsen Redaktør: Ida Hasgaard Røntorp Find alle højtlæste artikler fra Berlingske herSee omnystudio.com/listener for privacy information.

Die Liftbetreiber im Schwarzwald ziehen eine gute erste Bilanz. In Freiburg streiken heute die Beschäftigten in Nahverkehr. Aus Kirchzarten gibt es Bilder von verglühenden SpaceX-Raketenteilen.

Verglühende Teile einer Raketenstufe am Himmel haben in der Nacht für Aufsehen gesorgt. Der Astrophysiker Dr. Manuel Merz erklärt, warum es immer mehr Weltraumschrott gibt und wie das Risiko eines Sturzes auf die Erde minimiert wird.

Sterilität gilt in der Medizin als hohes Gut. So berechtigt das z.B. bei Operationen ist, so unsinnig ist aber der Gedanke, daß wir alle im Alltag möglichst frei sein sollten von Bakterien, Viren, Keimen und Pilzen. So ist der in der Pandemie begonnene ständige Einsatz von Desinfektionsmittel weder nützlich noch erfolgreich, im Gegenteil. Von der Bakterienwolke, in der wir uns bewegen, war ja schon in Folge 53 die Rede. Aber es kommt noch krasser: Neueste Studien zeigen etwa, daß im Kopf eines gesunden Menschen ein buntes Durcheinander von solchen Mikrolebewesen zu finden ist - im Gehirn! Noch sind viele Zusammenhänge unbekannt, aber eins kann man mit Sicherheit sagen: Das Thema Mikrobiom sollte man im Kopf haben. Was es mit diesen schrill klingenden Fakten auf sich hat, erfahren Sie in der heutigen Folge von „Medizin für Mitdenker“ mit Volker Pietzsch und Dr. med. Sybille Freund. Alle Podcast-Folgen samt umfangreichem Stichwortverzeichnis finden Sie auf https://doktorfreund.de/podcast

Cette année marque le passage de France dans la soixantaine. Mais l'approche de son anniversaire l'angoisse énormément. Elle repense à sa vie et à ses échecs. Chaque soir, en direct, Caroline Dublanche accueille les auditeurs pour 2h30 d'échanges et de confidences. Pour participer, contactez l'émission au 09 69 39 10 11 (prix d'un appel local) ou sur parlonsnous@rtl.fr

Sophie affirme que sa mère a toujours eu un caractère très compliqué. Elle désespère de lui faire comprendre que sa toxicité atteint la dynamique familial. Alors que le réveillon approche, elle redoute de revire une mauvaise soirée. Cette saison, Joseph Agostini accueille les auditeurs le dimanche soir de 23h à 1h sur RTL au 09 69 39 10 11.

Au cœur de la nuit, les auditeurs se livrent en toute liberté aux oreilles attentives et bienveillantes de Valérie Darmon. Pas de jugements ni de tabous, une conversation franche, mais aussi des réponses aux questions que les auditeurs se posent. Un moment d'échange et de partage propice à la confidence pour repartir le cœur plus léger.

Pendant des années Ephy détestait les fêtes de fin d'année. Mais grâce à sa thérapie, elle voit les choses différemment. Et pour la première fois de sa vie, elle est très heureuse à l'approche de Noël. Cette saison, Joseph Agostini accueille les auditeurs le dimanche soir de 23h à 1h sur RTL au 09 69 39 10 11.

Stéphanie a pris l'habitude de passer le réveillon de Noël seule chez elle avec son petit programme et ses petites traditions. Cette année, elle a proposé à un ami de le faire ensemble. Mais elle redoute de plus en plus le moment car cet ami a parfois des réactions imprévisibles. Chaque soir, en direct, Caroline Dublanche accueille les auditeurs pour 2h30 d'échanges et de confidences. Pour participer, contactez l'émission au 09 69 39 10 11 (prix d'un appel local) ou sur parlonsnous@rtl.fr

Wenkert, Thomas www.deutschlandfunkkultur.de, Fazit

LKG Rostock - Predigt: Blühende Landschaften - G. Ollrog (08.12.2024) by Mecklenburgischer Gemeinschaftsverband (MGV)

6. decembrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga jau piektajā kopīgi veidotajā programmā tiksies ar seno taustiņinstrumentu spēles speciālistu Kristianu Bezeidenhautu, kurš dzimis Dienvidāfrikā, studējis Austrālijā un Ņujorkā, bet šobrīd dzīvo Londonā. Viņš teicami pārvalda gan klavieru, gan klavesīna, gan āmuriņklavieru spēli un ir arī atzīts izcils Mocarta mūzikas pazinējs. Koncertā Rīgā līdzās 18. gadsimta Vīnes klasicismam skanēs arī par “zviedru Mocartu” dēvētā Jozefa Martina Krausa mūzikam, kuru pārstāvēs Voltēra traģēdijas “Olimpija” iedvesmota uvertīra. Zinu, ka jūsu interese par Mocartu dzimusi jau bērnībā, skatoties Miloša Formana filmu "Amadejs". No šīs jūs filmas jūs daudz sapratāt vai arī jūs tikai fascinēja Mocarta mūzika? Jāpadomā. Filma iznāca 1984. gadā, un man toreiz bija pieci gadi, bet es to skatījos mazliet vēlāk, man jau varēja būt kādi deviņi vai desmit. Dažus filmas fragmentus vecāki man neļāva skatīties, piemēram, sākuma ainu ar Saljeri pašnāvības mēģinājumu. Savā ziņā tā bija bērnam bīstama filma, bet uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Cik meistarīgi mūzika ievīta šajā filmā, cik rūpīga bijusi attieksme pret ideju! Mūzika filmā ir kļuvusi par īstu personāžu! Izraudzītie skaņdarbi uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu, un arī filma kopumā man patika, tur bija visu elementu veiksmīga kombinācija.  Jūs teicāt, ka agrāk kaunējāties pieminēt šo filmu, tagad vairs ne. Kāpēc kaunējāties? Tagad vairs nekaunos, manā prātā noticis kāds klikšķis. Es nezinu. Pirms gadiem desmit man tas šķita, varbūt ne gluži lēts, bet pārāk vienkāršots stāsts, lai izskaidrotu manu saikni ar Mocartu. Un tomēr domāju, ka bez šīs filmas viss būtu bijis citādāk. Ik reizi, dzirdot kādu skaņdarbu, kas ietverts šajā filmā, manī rodas spēcīgas atmiņas, tāda cieša emocionālā saikne ar šo mūziku. Ar citu komponistu darbiem man tā nekad nav bijis. Varbūt vienīgi ar Bahu, bet citu iemeslu dēļ. Vai bez šīs filmas ir vēl citi veidi, kā izskaidrot jūsu saikni ar Mocarta mūziku? Manuprāt, nav. Līdz ar šo filmu sākās mana apsēstība ar Mocarta mūziku. Un Mocarta raksturs mani fascinēja! Viņš bija tāda mistiska personība. Es domāju par šo cilvēku 18. gadsimta beigās. Kā viņš radījis tik daudz skaistas mūzikas taustiņinstrumentiem, tik lieliskas operas un daudz ko citu. Un kā centies atbrīvoties no rāmjiem, kas valdījuši 18. gadsimta beigās. Mocarts vairs nebija ar mieru, ka viņu uzskata par kalpu. Viņš gribēja būt slavens komponists. Bet tajā laikā tas vēl nebija iespējams. Pat Haidns šajā ziņā bija pateicīgākā situācijā. Viņam bija labāki apstākļi un infrastruktūra. Kad viņš devās uz Londonu, viņu kā īstu megazvaigzni. Un tad, protams, vēl ir Bēthovens. Pusaudža gados Jums negribējās vingrināties, tomēr Mocarta mūziku spēlēt gribējāt, tas kalpoja kā stimuls. Tā bija. Bet pusaudža vecumā es nemaz tik daudz nespēlēju Mocartu. Klausījos gan visu laiku. Manā prātā laikam bija kāda barjera, jo tolaik Mocartu spēlēja un mācīja ļoti specifiskā veidā. Viņa klaviermūziku vajadzēja atskaņot tieši tā un ne citādāk. Ja standartos neiekļāvies, tas nebija pieņemami. Un tad es atklāju atskaņojumus uz autentiskajiem instrumentiem. Klaviermūziku gan mazāk, vairāk simfonijas, operas un kamermūziku. Un tas pilnībā mainīja manu izpratni par to, kas IR un kas NAv iespējams šajā mūzikā. Mūziku klausīties Jūs varējāt, jo tēvs pirka CD, katru mēnesi vismaz vienu jaunu. Jā, tā bija. Tur bija arī Mocarta mūzika. Jā, daudz Mocarta mūzikas. Tā man ilgu laiku bija īsta apsēstība. Kad 1991. gadā Philiips laida klajā 180 albumu sēriju ar visiem Mocarta darbiem, es tik ļoti gribēju to iegūt. Man neizdevās, taču vecāki mani ļoti atbalstīja, iedrošināja un pirka daudz Mocarta mūzikas albumu. Un tad man pamazām mainījās prioritātes. 12-13 gadu vecumā sliecos vairāk Baha un Hendeļa virzienā. Baha mūzika mani īpaši interesēja. Bet Mocarts bijis man līdzās vienmēr, viņš bijis manas apsēstības sākums. Tolaik varējāt klausīties Baha siminora mesas 12 dažādas versijas un meklēt interpretācijas atšķirības. Kā ir tagad? Piemēram, Mocarta 20. klavierkoncertu arī klausāties dažādos variantos vai arī esat tikai jūs un partitūra? Klausīšanās aspekts pēdējo 15 gadu laikā ir ļoti mainījies. Vairs neklausos tik daudz ierakstu kā agrāk. Padsmitnieka vecumā gribēju noklausīties visus iespējamos Baha siminora mesas variantus, jo mani fascinēja atšķirības interpretācijā, atskaņošanas manierē. Klausījos, cik apjomīgs ir orķestris un koris katrā ierakstā. Protams, tas viss mani interesē arī šodien, tomēr tagad klausos nedaudz citādāk. Es pat teiktu - klīniskāk. Bet tad, ja dzirdu kaut ko patiešām izcilu, īsteni skaistu, ko varu vienkārši izbaudīt, ir skaidrs, ka atskaņojums ir izcils. Tieši pašlaik esmu pievērsies Baha siminora mesai, jo februārī to atskaņošu ar grupu The English concert. Klausījos Concerto Copenhagen un Lārsa Ulrika Mortensena ierakstu. Tur ir tikai kādi 10 dziedātāji, bet ieskaņojums ir absolūti izcils. Tik meistarīgi paveikts! Pie šāda ieraksta var atgriezties atkal un atkal, ikreizi atklājot aizvien jaunas un jaunas nianses. Tāds, lūk, atšķirīgs klausīšanas veids. Tagad vairs neklausos tik daudz prieka pēc. Pat pirms gadiem pieciem, sešiem vēl bija citādāk. Tagad klausīšanās man ir vairāk izziņas, pētniecības process. Tā tomēr ir brīnišķīga sajūta, ja mūziku var vienkārši klausīties, tai ļauties, nevis analizēt katru interpretācijas niansi. Tieši tā! Aizvien vairāk tiecamies pēc ierakstiem, kas sniedz šo sajūtu. Ļoti novērtēju savus kolēģus, kas spēj radīt ierakstus, ko gribas tikai klausīties un izbaudīt, secinot - viss paveikts ārkārtīgi skaisti. Īsta bauda klausīties! Bet repertuārs, ko klausos, ļoti bieži ir pavisam atšķirīgs no tā, ko spēlēju. Neklausos Mocarta koncdertus vai sonātes. Klausos Baha kantātes vai Šarpantjē mesas. Reizēm arī laikmetīgo mūziku? Vairs ne tik daudz. Agrāk bieži klausījos Stīvu Reihu, mani joprojām viņa mūzika ārkārtīgi interesē, šķiet neparasti skaista. Un tomēr tas nav repertuārs, ko klausos prieka pēc, kā tas ir ar Šarpantjē mūzikas albumiem. Man ļoti patīk Šarpantjē un Pērsels. Viņu mūzika bagātina, to klausoties es varu arī atpūsties. Mocarta mūziku esat daudz spēlējis un ieskaņojis. Jūsu jaunākajā, tikko novembrī klajā nākušajā albumā ietverts Mocarta 19. un 23. koncerts. Vai varat teikt, ka nu jau pārzināt un izprotat Mocarta mūziku? Nē. Aizvien mazāk un mazāk to izprotu. Bet varbūt varu palīdzēt klausītājiem un arī saviem kolēģiem paraudzīties uz šo mūziku no cita skatupunkta. Strādājot ar Mocarta klavierkoncertu vai kādu simfoniju, varu piedāvāt nedaudz atšķirīgu perspektīvu. Šajā mūzikā vēlos atklāt pēc iespējas vairāk detaļu, nianšu, degsmes un skaistuma. Nepārtraukti meklēju skaistumu un izsmalcinātību, atskaņojot šo mūziku tā, it kā tā būtu tikko rakstīta, svaiga, jauna, emocionāli saistoša. Es patiešām nezinu, vai tas, ko daru, ir pareizi vai nepareizi. Bet man šķiet, ka šāda attieksme liek Mocarta mūzikai skanēt dedzīgāk un emocionālāk. Reizēm Mocarta darbu atskaņojumos varam dzirdēt tieši pretējo. Esmu šai mūzikai veltījis tik daudz laika, ka tagad spēju tai piekļūt ātrāk. Noteikti nevaru teikt, ka tagad zinu vairāk nekā pirms gadiem 10, 15. Bet man tagad ir lielāka pieredze, spēju panāk, ka mūzika runā precīzāk un dzīvāk. Vai ir iespējams, ka vienā koncertā Mocarta ir par daudz? Mūsdienās daudzi diriģenti Mocartam līdzās liek kaut ko no laikmetīgā repertuāra, tādējādi meklējot līdzsvaru. Tā ir. Manuprāt, arī tādas programmas ir brīnišķīgas, un, ja es spētu atskaņot jauno mūziku, arī veidotu līdzīgus salikumus. Bet tāds repertuārs vienkārši nav priekš manis, un tas nekad nav bijis. Nekad neesmu juties tik ļoti saistīts ar jauno mūziku, lai spētu tajā kaut ko būtisku pateikt. Bet veidojot programmu, kurā ir tikai Mocarts vai tikai Bēthovens, rodas iespēja pilnībā ienirt viņu mūzikas pasaulē, tas ir vesels universs, ko varam mēģināt atklāt. Šoreiz programmā būs Mocarta reminora klavierkoncerts un "Prāgas simfonija", ļaujot mums ielūkoties ļoti konkrētā laika periodā 18. gasdimta nogalē, kad tapuši divi patiesi lieliski meistardarbi. Es nekad iepriekš neesmu šos darbus licis līdzās vienā programmā. Vienmēr esmu piedāvājis kādus atšķirīgākus salikumus, piemēram, ar "Jupitera simfoniju" vai vēlīno solminora simfoniju. Bet viena komponista programmas ļauj pilnībā iegrimt šo skaņražu valodā, mums mūziķiem, nav nekādu atšķirīga stila blakuslietu, kas novērš uzmanību. Tāpēc varam izcelt svarīgāko šajos skaņdarbos.  Jūs esat teicis, ka Bēthovena mūziku sabojāt ir grūtāk nekā Mocarta. Kāpēc tā? Tā ir, es joprojām tā domāju. Varbūt tas ir nedaudz strīdīgs apgalvojums, gan jau kādi citi mūziķi man iebilstu un censtos pārliecinā par pretējo. Bet reizēm varam dzirdēt, piemēram, kādu jauniešu orķestri vai ne īpaši izcilu orķestri, kas Bēthovena simfoniju spēlē gluži pieņemami. Jo Bēthovena mūzikā ir tas enerģijas līmenis, kas jūtams teju vai fiziski. Bet, ja tas pats orķestris spēlē, teiksim, Mocarta Prāgas simfoniju, Mibemolmažora simfoniju vai arī kaut ko no Haidna, gribas teikt: lūdzu, beidziet! Kāpēc tas izklausās tik briesmīgi? Es nezinu! Joprojām nezinu, kāds ir iemesls, vēl neesmu to sapratis. Bet zinu, ka Mocarta mūzika prasa nepārtrauktu lēmumu pieņemšanu un meistarību. Vajag tādu īpašu iztēli, kas, līdzīgi kā darbojoties ar fotošopu, kaut ko mazliet paspilgtina, tā, lai tās vairāk izceltos. Varbūt acu krāsu vajag spilgtāku, varbūt ādaskrāsu gaišāku, varbūt kontrastu - lielāku. Bet Mocarta mūzikā tas nenotiek pats no sevis. Jāstrādā, lai ritms ir skaisti izcelts, lai būtu pareiza balsu hierarhija, jāsaprot katras takts uzbūve. Frāzējums varbūt pat nav tik svarīgs kā gramatika. Es te tagad jaucu kopā dažādas metaforas. Bet gribu teikt, ka sintaksei ir jābūt skaistai un rūpīgi izstrādātai, tikai tad šī mūzika atstās iespaidu uz klausītājiem. Bēthovena mūzikā ir tiešāks spēks, tās ir neapturamas emocijas, Mocarts ir daudz smalkāks. Jūs minējāt, ka Mocarts prasa nepārtraukti pieņemt lēmumus. Jums tas patīk? Arī dzīvē esat izlēmīgs? Ļoti labs jautājums, neviens man to nebija prasījis! Pirmajā brīdī gribas atbildēt: "Nē, man īsti nepatīk pieņemt lēmumus. Jo manā dzīvē jau tā ir tik daudz lietu, kas ieplānotas kalendārā trīs gadus uz priekšu, piemēram, šajā dienā tu būsi Rīgā un spēlēsi šo koncertu, tagad tev jāizvēlas lidojums, un tagad taksometrs, un kurā viesnīcā nakšņosi. Diendienā tik daudz kas ir saistīts ar lēmumu pieņemšanu. Tāpēc šķiet, ka mana atbilde būtu nē. Bet, ja runājam par lēmumu pieņemšanas procesu mūzikā, tad labākais ir tas, ka šos lēmumus tu pieņem kopā ar pārējiem mūziķiem. Jo tu jau vari viens pats mājās prātot par kādu konkrētu fragmentu un domāt, ka šo spēlēsim tā un tas atkal būs tā, bet formu veidosim tā... Bet kad mēģinājumā tu dzirdi iztēlototo orķestra sniegumā, saproti: nē, tas ir par daudz, bet te - par maz, bet šī vispār nav pareizā doma! Mēģinājums ir gluži kā tāds sarunu process. Man ļoti patīk kopā ar kolēģiem izmēģināt dažādas idejas. Tad ir sajūta, ka visu darām kopā. Es tiešām neesmu  no tiem cilvēkiem, kas nāk uz mēģinājumu un saka, ka obligāti jābūt tā un tā. Nu, varbūt ir daži izņēmumi attiecībā uz kādām pamatlietām. Bet vispār man šis process ļoti patīk. Un Jūs tiešām arī mājās prātojat par kādiem skaņdarba posmiem? Jā, noteikti. Reizēm naktī, guļot ienāk prātā kāda doma, vai mazgājoties dušā saproti, ka tai mūzikas frāzei vajadzētu lielāku diminuendo, vai, ja šis motīvs būtu īsāks, tad atrisinātos tās problēmas. Jo īpaši tas attiecas uz ornamentu veidošanu. Tos es biežāk nosapņoju, nevis izdomāju, sēžot pie klavierēm. Šoreiz programmā būs Mocarta 20.tais klavierkoncerts, tas ir viens no diviem Mocarta klavierkoncertiem, kas rakstīti minora tonalitāte. Vai minoram šeit ir kāda īpaša nozīme? Es nezinu, ko Mocarts domājis ar šo minoru. Var diezgan skaidri redzēt, kā viņš visas savas karjeras laikā kaut ko izmēģina, kā strādā pie kādas idejas un kā to attīsta. Reizēm viņš darbojas kā tāds detektīvs. Kaut ko izmēģina un izstrādā.  Piemēram, pūšaminstrumentiem viņš raksta noteiktās tonalitātēs. Un Mocarta brieduma perioda darbos labi var redzēt, kā konkrētu tonalitāti viņš saista ar noteiktu afektu, drāmu, DNS. Un ir skaidrs, ka reminors viņam kļūst par īstu iedvesmas avotu. Jo īpaši operā "Dons Žuans" viņš to ļoti spēcīgi izmanto. Un arī reminora klavierkoncertā šī tonalitāte, tās krāsas nosaka to, ka Mocarts raksta orķestrim, kādus akordus tam piešķir. "Dona Žuana" ievadakords vispār ir pasaules dārgums, to vajadzētu iekļaut UNESCO pasaules mantojuma sarakstā! Tātad reminors Mocartam kļūst par tādu kā laboratoriju eksperimentiem. Viņam vienmēr ir tas kontrasts starp tumsu un gaismu, starp reminoru un Remažoru, viņš starp tiem migrē turp un atpakaļ, tas rada īpašu noskaņu un raksturu. To labi varam redzēt operās "Dons Žuans", "Figaro kāzas" un "Cosi fan tutte", kur liela nozīme minora tonalitātēm. Tās Mocartam ir ļoti teatrālas un kļūst par treniņu platformu, dodot iespēju eksperimentēt. Prāgas simfonija ir Remažorā, bet arī tur jūtam šo minora un mažora mijiedarbību. Tieši tā! Adagio ievadā Mocarts it kā eksperimentē, simfonija ir mažorā, bet sākumā ir oktāvas un kādu brīdi nemaz nevar saprast, vai tas ir mažors, vai minors. Tad parādās pirmais akords - apvērsums ar la diezu basā, tas ir fadiezmažora akords ar atrisinājumu siminorā. Un tad pēkšņi skaidri parādās re minors. Visu laiku ir sajūta, ka Mocarts eksperimentē ar mažoru un minoru. Mazliet līdzīgi kā tas ir Šūbertam. Bet svarīgi atcerēties, ka 18. gadsimtā šādas spēles kaut kas jauns. Jā, klavierkoncertos tā mēdz notikt, bet simfonijā Remažora un reminora tēlu mija skan tik moderni, patiešām neparasti. Ļoti svarīgs aspekts šajā "Prāgas simfonijā". Šī simfonija ir trijās, nevis četrās daļās. Nav menueta. Vai tam ir kāds sakars ar Prāgas publikas gaumi? Labs jautājums. Es nezinu. Lielisks jautājums. Tāpat tas ir arī "Parīzes simfonijā". Nezinu, kāds tam ir pamatojums. Bieži vien šādu simfoniju malējās daļas ir enerģiskas, vitālas, bet otrā daļa - daudz maigāka, savā ziņā tāda nevainīga. Pavisam citādāk nekā "Jupitera" simfonijā un solminora simfonijā, kur tā sauktās lēnās daļas ar patiešām izvērsti, nopietni, skaņdarbi, neparsati un izsmalcināti. Bet "Prāgas simfonijā" vidējo daļu caurstrāvo naivums, nevainība un aizkustinoša vienkāršība. Te atkal ir Solmažors, ko Mocarts šādām noskaņām bieži izmanto. Ļoti mierīga daļa. Domāju, tas tāpēc, ka malējās daļās viņš vēlējies maksimālu enerģiju un dramatismu. Un tad nolēmis, nu labi, klausītājiem vajag mazliet laika atelpai, ļaušu viņiem atpūsties otrajā daļā. Varbūt, ka tā. Es nezinu. Pirmā daļa sākas ar diezgan lēnu ievadu, tas ir visai izvērsts. Varbūt tāpēc, lai kompensētu menueta neesamību, lai kopējā hronometrāža būtu līdzvērtīga četrdaļībai? Domāju, ka Jums taisnība. Mocarts ļoti jūtīgi izturas pret šādiem strukturāliem elementiem. Pirmā daļa ir patiešām apjomīga. Ne tikai hronometrāžas ziņā. Tā ir arī ārkārtīgi piesātināta, tur ir daudz muzikālā materiāla. Mocarta mūzikā daudziem ar to nācās cīnīties. Piemēram, klavieru kvartetos. Zināmu iemeslu dēļ tie nebija tik populāri. Jo tur ir tik daudz mūzikas materiāli, tik daudz melodiju un dažādu raksturu, kas zibenīgi seko cits pēc cita. Domāju, tieši tāpēc Mocarts "Prāgas simfonijā" nolēmis nerakstīt ceturto daļu. Jo tā labuma jau tā ir daudz. Šajā simfonijā pūšaminstrumentiem ir liela nozīme. Jā, noteikti. Pilnībā piekrītu. Šis ir svarīgs aspekts, jo patiesībā tā ir pirmā reize, kad Mocarts eksperimentē ar pūšaminstrumentu neatkarību. Esam jau gan ko līdzīgu redzējuši klavierkocertos pāris gadus pirms šī - pirms 1786. gada. Taču šeit tā ir pirmā reize simfonijā. Mocarts pirmo reizi izceļ pūšaminstrumentus starmešu gaismā, viņiem ir patstāvīga loma, viņi spēlē paši savu tēmu, nevis tikai dublē stīgas. Un rodas nemitīgs dialogs, mūzikas materiālu parāda te pūšaminstrumenti, tad atkal stīgas. Un katra grupa atspoguļo savu tēlu. Apbrīnojami, kā Mocarts to visu panācis, teju bez jebkāda iepriekšējā treniņa. Jā, ir bijuši klavierkoncerti, bet te, simfonijā, Mocarts izlemj, ka izmantos šo ideju. Un rezultāts ir tik augstā līmenī. Perfekts, izsmalcināts, detalizēts. Kaut ko līdzīgu tolaik nespēj neviens cits skaņradis. Vai diriģējot Jūs arī domājat par to, kā Mocarts pats vadījis atskaņojumu? Skaidrs, ka tā nebija diriģēšana tādā 19. gadsimta izpratnē. Nebija gan. Un atkal jāsaka: kurš gan zina, kā patiesībā noticis. Skaidri gan zinām, ka šajos lielajos koncertos Prāgā un Vīnē Mocarts spēlējis arī klavieres, līdzās klavierkoncertam bijusi simfonija, Mocarts, droši vien arī mazliet spēlējis solo, varbūt improvizējis, vabūt atskaņojis kādu fantāziju vai variācijas. Daudzi pētnieki centušies noskaidrot, kāda šajos koncertos bijusi Mocarta loma. Daži mani kolēģi domā, ka Mocarts varbūt nospēlējis solo savā klavierkoncertā un tad apsēdies klausītāju vidū, lai izbaudītu savu simoniju kā tādu reverensu par godu viņam. Bet es gan nevaru iedomāties, ka Mocarts, kuram bija tik svarīgi visu kontrolēt, būtu ko tādu pieļāvis. Mēs zinām, ka Vīnē viņš spēlējis "Bēgšanā no serāla", bijis pie klavierēm viarākās izrādēs, tad pēc laika atgriezies un secinājis, ka orķestris ir pārāk atslābis, vajag būt pie klavierēm un enerģiju mazliet pavirzīt. Tā ir mūzika bez īstiem rečitatīviem un continuo, tomēr Mocarts spēlē līdzi un kļūs par dzinējspēku, kas rada impulsus. Varbūt tikai, paceļot uzacis vai pamājot ar roku. Esmu drošs, ka pārējie mūziķi Mocartu tā arī uztvēra: viņš bija par atskaņojumu atbildīgs, viņš radīja impulsus, enerģiju. Ne jau nu ierādīja katru taktsdaļu, bet sniedza tādu kā emocinālo karti, ļaujot mūziķiem saprast, kādam vajadzētu būt skanējumam. Nevaram runāt īsti par diriģēšanu, drīzāk par cilvēku iedvesmošanu. Bet kas zina, varbūt viņš brīžiem cēlās kājās, mazliet pavicināja rokas, pamāja ar galvu, varbūt spēlēja continuo simfonijā, un darbojās pie klavierēm līdzīgi kā spēlējot klavierkoncertu. Kas to lai zina. Varbūt atskaņojuma vadīšana notika tandēmā ar orķestra koncertmeistaru. Skaidru liecību ir maz, daudz ko nākas minēt. "Prāgas simfonijas" partitūras autogrāfs liecina, ka darbs pabeigts 1786. gada 6. decembrī. Tagad tieši sestajā decembrī to atskaņosiet, būs jubilejas gadskārta! Patiešām! Cik brīnišķīgi. Skaista sakritība. Tādas gadās reti. Šodien runāju ar vienu no televīzijas cilvēkiem par mūziku Adventes un Ziemassvētku laikā, kad ir tik daudz emociju, tā ir kāda īpaša enerģija. Un "Prāgas simfonija" trāpa tieši sirdī. Bet šī simfonija ir tik neparasts ideju apvienojums. Te ir tik daudz kontrapunkta, it kā līdzīgi kā Hendelim un Baham, bet vienmēr izklausās emocionāli piesātināti. Piemēram, "Burvju flautas" uvertīra. Kā viens cilvēks spēj uzrakstīt uvertīru fūgas stilā tā, lai tā tomēr būtu visbrīnišķīgākā un dzīvespriecīgākā mūzika pasaulē?! Vai arī "Jupitera simfonijas" fināls. Uz papīra viss izskatās teju vai klīniski, tik pareizi un inteliģenti, tik pārdomāti. Bet galu galā, kad klausies, teju pacelies spārnos. Šķiet, ka tu lidotu, it kā kāds būtu pacēlis tevi gaisā un iemetis prieka mākonī. Nezinu nevienu citu komponistu, kura mūzika spēj radīt šādu sajūtu, visu laiku prieka asaras. Kādas klavieres spēlēsiet šajā koncertā, vai tas būs mūslaiku instruments? Jā, mūsdienu klavieres. Šķiet, pašā pirmajā reizē, kad spēlēju ar orķestri Sinfonietta Rīga, mēs eksperimentējām, Bēthovena koncertā spēlēju klavieres, kas tika vestas no Igaunijas. Bija interesanti, tomēr orķestra mūsdienu instrumenti nomāca seno klavieru skaņu. Instrumenti jāizvēlas ļoti uzmanīgi, jādomā par balansu, lai efekts nav nomācošs, lai mūziķi nejūtas saspringti, bet var izbaudīt spēlēšanu. Bet koncertā es šīs mūsdienu klavieres nemaz visu laiku nespēlēšu skaļi, klavieres iekļausies kopējā tekstūrā. Tādu principu, manuprāt, vajadzētu ievērot. Gribu, lai ir tā kamermuzicēšanas sajūta, īpaši mijiedarbojoties klavierēm un pūšaminstrumentiem. Mocarts pats bijis solists sava 20. klavierkoncerta pirmatskaņojumā un viņš esot spēlējis instrumentu, kam arī pedāļu klaviatūra bijusi. Jā, tā ir. Īsti nezinu, kā šis instruments izskatījies. Ir bijuši vairāki mēģinājumi rekonstruēt šādu instrumentu. Jādomā arī, kāpēc Mocartam ko tādu vajadzēja. Tas ir tāds dīvaini brīnišķīgs koncepts, nezinām, kāpēc. Lai paspilgtinātu basa līniju un paplašinātu klavieru reģistru? Jā, droši vien. Mocarts ieviesis teju vai Holivudas, Brodvejas cienīgu izrādīšanās elementu, kas atspoguļo viņa neticamo talantu. Šie koncerti jau tika rīkoti, lai izrādītos, Mocarts bija to centrā. Par šīm programmām zinām diezgan daudz un ir skaidrs, ka Mocarts bija ļoti augstās domās par sevi, viņš bija tāds Narcisa tips, kurš alka būt uzmanības centrā. Visai sarežģīta personība, domāju, nebija viegli būt ar viņu kopā. Mēs daudz runājām par Mocarta mūziku, bet programmā būs arī uvertīra, kuras autors ir Jozefs Martins Krauss, dēvēts arī par "zviedru Mocartu". Krauss ir neparasta personība, Mocarta laikabiedrs. Spožs vizionārs, to viņa mūzikā var labi redzēt. Īpaši stīgu kvarteti ir lieliski darbi. Bet lielformas darbi, kā piemēram, dominora simfonija, ir tiešām revolucionāri. Pavisam nemanāmi, tomēr jūtam Haidna ietekmi, arī Sturm und Drang vēsmas. Tas nav precīzs "Vētru un dziņu laikmets", bet tikai tāda atblāzma, iedvesma. Bet Krausam patīk minora tonalitātes, stūrainas melodijas, drāma un kaislības, sava veida ekstrēmisms, to visu labi var dzirdēt Krausa uvertīrā, ar ko sāksim koncertu. Ļoti atkailinātas, tiešas emocijas. Kaut kādā veidā Krauss malziet atgādina Gluku, ir kādas līdzības orķestra krāsās. Šī uvertīra rakstīta stīgām, divām obojām un fagotiem, kā arī mežragiem. Esmu dažas reizes šo uvertīru atskaņojis kā prelūdiju reminora klavierkoncertam. Tas labi der, jo uvertīra beidzas ar dominanti. Ļoti smalks darbs, skaists, ar teju dēmoniskām instrumentālajām krāsām. Ir lēns ievads - adagio, ko spēlē tikai stīgu instrumenti, tas skan visai antīki, it kā no baroka iedvesmojoties. Bet tad seko Allegro ma non troppo, un te jau jūtam gluži vai Karlu Fīlipu Emanuelu Bahu. Tāds nervozs satraukums, ekscentriski, dramatiski kontrasti. Kā pretstats Mocartam šī uvertīra der ļoti labi. Krauss būtu pelnījis, lai viņa mūziku atskaņo biežāk. Viņam ir laba kamermūzika, lieliskas vijolsonātes, viņš radījis arī, šķiet, trīs klaviersonātes, tie ir ļoti labi darbi. Lieliska mūzika, ko arī kopā ar orķestri atspoguļosim. Teicāt, ka šī uvertīra beidzas ar dominanti. Tātad spēlēsiet bez pārtraukuma un uvertīrai sekos Mocarta klavierkoncerts? Jā, tieši tā. Gluži kā prelūdija, kam atacca seko koncerts. Paldies par sarunu, paldies par Jūsu laiku. Lai patīkams laiks šeit Rīgā! Bija prieks parunāt par mūziku, iedziļināties repertuārā, kas būs šajā programmā. Jo ļoti bieži man uzdod jautājumus par dzīvi. Arī tas ir labi. Bet aicinu tiešām izbaudīt šos divus Mocarta pasaules klases skaņdarbus, kas tapuši vienā laika periodā. Jūtos ļoti pagodināts, ka varu atskaņot šo mūziku, sadarbojoties ar Sinfonietta Rīga lieliskajiem mūziķiem. Man ir sajūta, ka spēlē pareizo iemeslu dēļ, cenšoties sasniegt vislabāko rezultātu.  Šodienas mēģinājums man tiešām sildīja sirdi. Redzēju, cik ļoti cilvēki izbauda procesu, izbauda šo mūziku un ir lepni par rezultātu. To ir ļoti patīkami redzēt, jo mēs jau strādājam ļoti cītīgi. Bet darba procesā ir tik daudz prieka un lepnuma! Šorīt jutos ļoti noguris. Pusdesmitos devos uz ģērbtuvi, man tā nāca miegs, ka gribēju divdesmit minūtes pagulēt, nesapratu, kā tikšu galā ar mēģinājumu. Bet līdz ar simfonijas pirmajām taktīm viss nogurums pagaisa. Nav iespējams būt neapmierinātam, atskaņojot tik brīnišķīgu mūziku. To gribēju pateikt noslēgumā.      

Lors de leurs dernière vacances, Nadia a assisté à une dispute entre sa fille et son gendre. Elle se demande si l'ambiance sera toujours aussi morose à Noël. Chaque soir, en direct, Caroline Dublanche accueille les auditeurs pour 2h30 d'échanges et de confidences. Pour participer, contactez l'émission au 09 69 39 10 11 (prix d'un appel local) ou sur parlonsnous@rtl.fr

Max a 64 ans et a décidé d'aller consulter un tabacologue pour arrêter de fumer. Il appréhende ce rendez-vous. - "Parlons Encore" : le "Mois sans tabac" avec Olivier Smadja, tabacologue https://audmns.com/OnQdbhZ Chaque soir, en direct, Caroline Dublanche accueille les auditeurs pour 2h30 d'échanges et de confidences. Pour participer, contactez l'émission au 09 69 39 10 11 (prix d'un appel local) ou sur parlonsnous@rtl.fr

Hvordan er det at være øjenvidne til bandekrigens rædsler, når bandemedlemmerne er dine bedste venner og brødre? Det fortæller den svenske forfatter og samfundsdebattør Faysa Idle om i samtale med Emma Holten. Faysa Idle er et nyt litterært fænomen i Sverige. Hun har skabt debat med sin bog Et ord for blod, hvor hun skriver fra midt i bandekrigens krydsild og om dem, man sjældent ser i overskrifterne: kvinderne, mødrene, døtrene og søstrene, der både er vidner og medafhængige af kriminaliteten. Podcasten er optaget til arrangementet "International Forfatterscene: Faysa Idle (SE) i samtale med Emma Holten", som foregik på Det Kongelige Bibliotek i Den Sorte Diamant 15. maj 2024. Det kan du læse mere om her. Speak: Lise Bach Hansen Podcasten er produceret i samarbejde med GoLittle Creative.

"Kerl! Müller! Sag einer, was er will, aber: Die Berliner Mauer ist jetzt länger weg, als sie seinerzeit gestanden hat!" - "Jewiss, Majestät! Und det nächste denkwürdije Datum is, wenn der Berliner Fluchhafen länger in Betrieb is, wie de Bauzeit jedauert hat!"

Puawananga bedeutet in der Sprache der Maori „die Blume des Himmels“. Damit ist die heimische Clematis-Art gemeint, ein Kind der Sterne. Denn die Clematis stammt der Sage nach von Puanga und Rehua (für uns: Rigel im Orion und Antares im Skorpion) ab. Lorenzen, Dirk www.deutschlandfunk.de, Sternzeit

Stāsta muzikoloģe Iveta Grunde  Kopš 1975. gada 1. oktobra visa pasaule svin Starptautisko Mūzikas dienu. Jau 1949. gadā UNESCO dibināja Starptautisko Mūzikas padomi (IMC), kas laika gaitā sazarojusi vairāk nekā tūkstoš organizācijās apmēram 150 valstīs. Izprotot mūzikas lomu, neizprotami likās, ka šīs profesijas pārstāvju godināšana palikusi pabērna lomā. Šo kļūdu vajadzēja labot.  Sengrieķu valodā vārds "mūzika" nozīmē "mūzu māksla". Un zinām, ka mūzas piesauc kā iedvesmotājas un ideju radītājas. Vienkāršojot, mūziķis ir profesija, kas kalpo un iedvesmo. Bet kalpot nav viegli: ir jāatsakās no lielas daļas sava ego vēlmēm, bet kā vārdā? Visticamāk, tā ir mūziķu neizskaidrojamā misijas apziņa būt tiem, kas dāvā transcendentālo, pārpasaulīgo. Šādi ideālisti bijuši visos laikos: viens no šādiem cilvēkiem 20. gadsimtā bija ebreju izcelsmes amerikāņu vijolspēles meistars Jehūdi Menuhins (Yehudi Menuhin; 1916–1999), kura vārds neatņemami saistīts ar Starptautiskās Mūzikas dienas svinībām. Jau četru gadu vecumā, nespējot no tēva dāvinātās lētās, neskanīgās vijolītes izvilināt daiļu skaņu, viņš to saplēsa. Nākamie iegādātie instrumenti gan atsaucās jaunā mākslinieka pirkstu spēlei. Tēva rūpes par Jehūdi profesionālo izaugsmi bija tik lielas, ka zēna rokās nonāca lociņš ar zelta apkalumu. Tiesa gan, vecākiem nezinot, Jehūdi kādā Rumānijas tirgū pēc koncerta to iemainīja pret milzīgu zemeņu grozu...  Pēc viņa debijas Berlīnē 1929. gadā, kur skanēja Baha, Bēthovena un Brāmsa koncerti Bruno Valtera vadībā, pie trīspadsmitgadīgā zēna pienāca Alberts Einšteins un sacīja: "Mans dārgais Jehūdi, šodien jūs sniedzāt man kādu mācību. Redzu, ka brīnumi turpina notikt. Mūsu dārgais vecais Jahve vēl aizvien darbojas!" (Jahve senebreju valodā – ķēniņš, radītājs.)  Pieaugot un kļūstot par sava laika vadošo vijolnieku, Jehūdi Menuhins patiešām uzsāka savu Kalpotāja darbu.  Otrā Pasaules kara laikā viņš sniedza koncertus amerikāņu, angļu, franču karavīriem. Pēc kāda koncerta Parīzē, atpakaļceļā uz Angliju, viņa lidmašīna avarēja, bet Menūhins izdzīvoja. Pat tāds notikums viņu neatturēja tās pašas dienas vakarā ierasties Londonā, lai uzstātos BBC radio raidījumā.  Pēc kara ar saviem koncertiem viņš pildīja miera un izlīguma nesēja funkcijas. Kopā ar Bendžaminu Britenu pianista lomā viņi uzstājās Bergenes-Belzenes (Bergen-Belsen) koncentrācijas nometnes holokaustā izdzīvojušajiem. Saprazdams, ka ar saviem koncertiem viņš var mēģināt dziedināt arī Vācijas kara izpostīto pilsētu iedzīvotāju dvēseles, viņš devās pildīt šo misiju. Hamburgā reiz atkal sāka skanēt Mendelszona Vijolkoncerts, kas kopš 1933. gada nebija atskaņots. Taču šie koncerti vācu tautai un uzstāšanās kopā ar vācu diriģentu Vilhelmu Furtvengleru (Wilhelm Furtwängler; 1886–1954), kurš vadīja "Berlīnes filharmoniķus" arī nacistu varas laikā, daļai cilvēku nebija pieņemami un saprotami. Menuhina pirmā vizīte Izraēlā saistījās pat ar draudiem uzspridzināt koncertzāli, kurā viņš uzstāsies. Bet viņa vijole tomēr tur skanēja! Arī 1950. gada koncerti Dienvidāfrikā bija izcilas drosmes paraugs. Tad, kad šajā zemē vēl pilnā sparā plosījās aparteīds, viņš uzstāja, ka spēlēs kā balto, tā melnādaino klausītāju auditorijai, tās nešķirojot. Šīs darbības rezultāts nesa augļus. Pēc 46 gadiem netālu no Johanesburgas Menuhins vadīja Hendeļa "Mesijas" atskaņojumu. Visi kora dziedātāji bija melnādainie.  1952. gadā viņa kalpošana nonāca arī līdz Indijai. Tur koncertos savāktie līdzekļi tika ziedoti šīs zemes badacietējiem. Pēc 15 gadiem kopā ar izcilo indiešu sitāras spēles meistaru Ravi Šankaru viņš uzstājās ANO koncertā ar nosaukumu "Rietumi satiekas ar Austrumiem", tādējādi brucinot kultūras atšķirību mūrus. 1972. gadā, kad Jehūdi Menuhins jau bija Starptautiskās Mūzikas padomes priekšsēdētājs, viņš ar runu uzstājās Maskavā. Brežņevisma ēras ziedu laikā Menuhins uzdrošinājās asi kritizēt šīs zemes valdību par tās attieksmi pret disidentiem, kā piemēram, Mstislavu Rostropoviču un Aleksandru Solžeņicinu. Avīze "Pravda" ("Patiesība") gan šo patiesību noklusēja. Tas, ka mūziķi arvien vairāk kļuva par personībām, kuru viedokļos ieklausās, bija acīmredzami. Tādēļ jau 1973. gadā Lozannā, kur notika ANO 15 Ģenerālās asamblejas tikšanās, Menuhins kā Starptautiskās Mūzikas padomes (IMC) priekšsēdētājs ierosināja atzīmēt Mūzikas dienu. Tieši viņa rosība un formulētie svētku mērķi panāca to, ka jau pēc diviem gadiem, 1975. gada 1. oktobrī, pasaule sāka atzīmēt Starptautisko Mūzikas dienu.  Ja ieklausāmies sengrieķu domātāja, filozofa un matemātiķa Platona teiktajā, kļūst skaidrs, kas ir mūzikas spēks: "Mūzika dod dvēseli visumam, spārnus prātam, lidojumu iztēlei un dzīvi it visam." Lai skaisti svētki mūzikā!

Ref.: P. Michael Jakel OCD, Würzburg

Vi kjøper dobbelt så mye melatonin nå enn for bare få år siden. Søvnforsker Bjørn Bjorvatn advarer oss mot feil bruk. Hør alle episodene i appen NRK Radio

Fritz, Sabrina www.deutschlandfunkkultur.de, Studio 9

Au cœur de la nuit, les auditeurs se livrent en toute liberté aux oreilles attentives et bienveillantes de Sana Blanger du lundi au jeudi et de Valérie Darmon du vendredi au dimanche. Pas de jugements ni de tabous, une conversation franche mais aussi des réponses aux questions que les auditeurs se posent. Un moment d'échange et de partage propice à la confidence pour repartir le cœur plus léger.

Harry Waßmann, Rottenburg-Kiebingen, Evangelische Kirche: Wenn Wut wächst – was tun?

REDIFF - Cédric a rencontré sa femme et s'est marié au sein de la communauté mormone. Après 20 ans de mariage, il a choisi d'assumer son orientation sexuelle. Il compte dévoiler son homosexualité mais redoute sa réaction de sa femme et de ses enfants. Chaque soir, en direct, Caroline Dublanche accueille les auditeurs pour 2h30 d'échanges et de confidences. Pour participer, contactez l'émission au 09 69 39 10 11 (prix d'un appel local) ou sur parlonsnous@rtl.fr

Main, Andreas www.deutschlandfunk.de, Tag für Tag

Urban, Karl www.deutschlandfunk.de, Forschung aktuell

Röhrlich, Dagmar www.deutschlandfunk.de, Forschung aktuell

Stryjak, Jürgen www.deutschlandfunkkultur.de, Studio 9

REDIFF - Cédric a rencontré sa femme et s'est marié au sein de la communauté mormone. Après 20 ans de mariage, il a choisi d'assumer son orientation sexuelle. Il compte dévoiler son homosexualité mais redoute sa réaction de sa femme et de ses enfants. Chaque soir, en direct, Caroline Dublanche accueille les auditeurs pour 2h30 d'échanges et de confidences. Pour participer, contactez l'émission au 09 69 39 10 11 (prix d'un appel local) ou sur parlonsnous@rtl.fr

Det er for alvor eksploderet imellem de to forsidefruer Janni Ree og Jackie Navarro. Nu fortæller Janni nemlig, at det var Jackie og hendes kæreste Rasmus S. Møller, der stod bag det såkaldte komplot mod hende.Hør eller genhør hele Jannis fortælling, som hun gav i programmet d. 26. april, og hvor vi også talte med veninden Else, der også havde modtaget trusler, hvis ikke kun kom "over på den anden side".I studiet sad dengang Janni Ree, Jakob Steen Olsen og Kristoffer Eriksen.Din vært er Ditte Okman og programmet er produceret af Sarah Bech.Hvis du vil høre hele udsendelsen, skal du ind på Podimo. Og hvis du endnu ikke har været abonnent på Podimo, kan du få 30 dages gratis lytning her:Podimo.dk/detvitalerom Og ellers har vi et tilbud, hvor du kan lytte med i 3 måneder til halv pris her: https://go.podimo.com/dk/detvitalerom-tilbudSee Privacy Policy at https://art19.com/privacy and California Privacy Notice at https://art19.com/privacy#do-not-sell-my-info.

Schwester Laurentia aus dem Kloster Fulda gilt als Wegbereiterin des ökologischen Landbaus. Im Klostergarten Fulda erfand sie eine neue Kompostierungsmethode.

Våre nære europeiske handelspartnere kan være i gang med rentekutt i juni. I USA kan det trekke mye mer ut. Hva betyr det for norske boliglånskunder? Kan Norges Bank egentlig kutte før amerikanerne? Med Sara Midtgaard, seniorøkonom i Handelsbanken. Programleder Sindre Heyerdahl. Produsent Magne Antonsen. Ansvarlig redaktør Lars Håkon Grønning.

ONKel fISCH mit einer prallen Tüte Humor und Schabernack. Diese Woche mit allen Jubiläen: Die NATO ist 75 und damit jünger als Joe Biden und Donald Trump. Gefeiert wird auch die gefühlte 122. Strukturreform bei der Bundeswehr (Die Zahl ist ohne Gewehr). Und wer feiert den Abschied von Andi Scheuer aus dem Bundestag? Von Onkel Fisch.

Fluent Fiction - Danish: Hygge Chronicles: A Heartwarming Journey of Cultural Exchange Find the full episode transcript, vocabulary words, and more:fluentfiction.org/hygge-chronicles-a-heartwarming-journey-of-cultural-exchange Story Transcript:Da: Lars så op fra sin kaffe, da døren til hans yndlingscafé, "Kop og Kande", svingede op. Ind kom Signe og Astrid, hans bedste venner. De havde en ukendt ven med. Signe havde mødt hende på en konference i London. Hende hed Lucy, hun var fra Colorado, USA, og farvede Københavns gader med sin lyse, amerikanske energi.En: Lars looked up from his coffee as the door to his favorite café, "Cup and Kettle," swung open. In came Signe and Astrid, his best friends. They had brought along an unknown friend. Signe had met her at a conference in London. Her name was Lucy, she was from Colorado, USA, and she brightened the streets of Copenhagen with her light, American energy.Da: "Lucy vil lære om 'hygge'," sagde Astrid. Alle kiggede på Lars. Lars var god til ord. Men 'hygge?' Det kunne være svært at forklare.En: "Lucy wants to learn about 'hygge'," said Astrid. Everyone looked at Lars. Lars was good with words. But 'hygge?' It could be difficult to explain.Da: "Hygge," begyndte Lars, "Er...". Han tøvede. "Kan vi ikke bare vise hende det?" sagde han. De andre nikkede.En: "Hygge," Lars began, "Is...". He hesitated. "Can't we just show her?" he said. The others nodded.Da: Så de viste Lucy København. De gik langs kanalen ved Nyhavn, mellem de gamle, farverige huse. De viste hende Dronning Louises bro fuld af mennesker, der nyder solen. De gik gennem Strøget med dens travle butikker og gademusikanter. Men 'hygge' handlede ikke kun om steder.En: So they showed Lucy Copenhagen. They walked along the canal at Nyhavn, between the old, colorful houses. They showed her Queen Louise's Bridge full of people enjoying the sun. They walked through Strøget with its bustling shops and street musicians. But 'hygge' wasn't just about places.Da: De tog Lucy med til en dansk fødselsdag. Der var flag på bordet, masser af mad og sang. Alle talte og grinede sammen. Besøgte de også den lokale bager en tidlig morgen, hvor de delte friskbagte rundstykker.En: They took Lucy to a Danish birthday party. There were flags on the table, plenty of food, and singing. Everyone talked and laughed together. They also visited the local bakery one early morning, where they shared freshly baked rolls.Da: Om aftenen tog de hjem til Lars. Han tændte lysene, lavede te og fandt et tæppe frem til Lucy. De satte sig alle sammen i hans bløde sofa, med en god film. Alt var stille.En: In the evening, they went back to Lars's place. He lit the candles, made tea, and got a blanket for Lucy. They all sat together on his soft couch, watching a good movie. Everything was quiet.Da: "Er dette 'hygge'?" spurgte Lucy.En: "Is this 'hygge'?" Lucy asked.Da: "Ja," sagde Signe, Astrid og Lars. Til sidst forstod Lucy 'hygge'. Det handlede ikke om ord. Det var en følelse. En følelse af at være sammen, af at være tryg, af at være glad.En: "Yes," said Signe, Astrid, and Lars. In the end, Lucy understood 'hygge'. It wasn't about words. It was a feeling. A feeling of being together, of feeling safe, of being happy.Da: Så det er 'hygge,' tænkte Lars. Det er ikke så svært at forklare. Det er bare svært at sætte ord på det. Det bedste er at opleve det.En: So that's 'hygge,' thought Lars. It's not so hard to explain. It's just hard to put into words. The best thing is to experience it.Da: Og det er historien om, hvordan Lars, Signe og Astrid lærte Lucy 'hygge'. Hvordan de delte deres by, deres hjem, deres venskab og deres 'hygge' med hende. Og Lucy tog det hele med tilbage til Colorado: minderne, oplevelserne og 'hygge'.En: And that's the story of how Lars, Signe, and Astrid taught Lucy 'hygge'. How they shared their city, their home, their friendship, and their 'hygge' with her. And Lucy took it all back to Colorado: the memories, the experiences, and 'hygge'. Vocabulary Words:door: dørfavorite: yndlingscafé: caféfriends: vennerunknown: ukendtconference: konferenceLondon: Londonenergy: energiexplained: forklaredifficult: sværtshow: visecity: bybirthday: fødselsdagflags: flagfood: madsinging: sangcandles: lyste: teblanket: tæppesat: satmovie: filmfeeling: følelsetogether: sammensafe: tryghappy: gladhard: sværtexperience: oplevefriendship: venskabmemories: minder

Our guest today is speaker and award-winning author Carol Van Den Hende. She talks with Mai Ling about her novels which are helping both people with disabilities and their loved ones.  These fictional stories draw from Carol's Chinese American heritage and in addition to telling heart-warming, genuine narratives, they also explore themes such as accessibility, inclusive design, and how cultural background affects relationships. She also shares some of her experiences around book publishing as well.

Triggerwarnung: Im ersten Fall geht es um häusliche Gewalt, im zweiten Fall geht es um sexualisierte Gewalt. Büsche, Blätter, wild blühende Pflanzen: Das alles sind zwar schöne Accessoires für den Garten, die Pflanzen können aber noch einiges mehr! Manchmal werden sie zu stillen Zeugen von Verbrechen und können sogar einen Mord aufklären. In einem Straßengraben in den Niederlanden wird die Leiche einer jungen Frau gefunden. Sie wurde erdrosselt. Rasch rückt ihr gewalttätiger Ehemann in den Fokus der Ermittlungen. Doch der Polizei fehlt es an Beweisen, um ihren Verdacht zu stützen. Schließlich liegt die letzte Hoffnung der Beamt:innen in einem Experiment, das die Welt noch nie zuvor gesehen hat: der Entwicklung eines pflanzlichen Fingerabdrucks. Im März 2004 verschwindet die 20-jährige Emily spurlos aus ihrem Haus. Eine riesige Suchaktion beginnt. Doch Emily bleibt wie vom Erdboden verschluckt, bis eine Leiche auf einem Brachland auftaucht. Sie ist fast vollständig verbrannt. Es scheint, als hätte jemand alles daran gesetzt, seine Spuren zu verwischen. Doch die Flammen haben nicht, wie geplant, sämtliche Beweise vernichtet. Stattdessen hat der Täter durch das Feuer neue Spuren gelegt, die das Rätsel um Emilys Tod lösen könnten... Die forensische Botanik kommt immer dann ins Spiel, wenn die herkömmlichen Ermittlungsmethoden der Polizei an ihre Grenzen stoßen. Wie Pflanzen helfen können, vertrackte Fälle aufzuklären, warum Brennesseln auf versteckte Gräber hindeuten können und was das ganze mit Ötzi zu tun hat, das alles erfahrt ihr in dieser Folge von “Mordlust - Verbrechen und ihre Hintergründe”. Interviewpartnerin in dieser Folge: Prof. Dr. Martina Weber, Palynologin an der Universität Wien **Kapitel** 1. Fall “Anani” 2. AHA: DNA-Analyse von Pflanzen 3. Zwischendiskussion: Eingrenzung des Todeszeitpunkts durch Pflanzen 4. Fall “Emily” 5. AHA: Laserinduzierte Plasmaspektroskopie 6. Gräber aufspüren mithilfe von Pflanzen 7. Forensische Palynologie **Credit** Produzentinnen/Hosts: Paulina Krasa, Laura Wohlers Recherche: Paulina Krasa, Laura Wohlers, Vera Grün Schnitt: Pauline Korb Rechtliche Abnahme: Abel und Kollegen **Shownotes** *Fall “Anani”* LG Wuppertal, Urteil vom 01.03.2006 - 25 Ks 26 Js 1403/98 - 1/05 V WZ: Unter der Oberfläche: https://bitly.ws/34y2j Mördern auf der Spur: https://bitly.ws/34y2o *Fall “Emily”* Medical Detectives: Wood be killer: https://bitly.ws/34y2s Free Republic: Family says mom`s legacy will endure: https://bitly.ws/34y2w *Diskussion* FAZ: Ab in die Botanik: https://bitly.ws/34y2z StZ: DNA-Analyse beim Stuttgarter LKA: https://bitly.ws/34y2D Stern: Ein Spezialist für forensische Botanik: https://bitly.ws/34y2J Spiegel: Pflanzen sollen versteckte Gräber verraten: https://bitly.ws/34y2U BR: Forensik - Mit Pollen Verbrechen aufklären: https://bitly.ws/34y2Z **Partner der Episode** Du möchtest mehr über unsere Werbepartner erfahren? Hier findest du alle Infos & Rabatte: https://linktr.ee/Mordlust

Céline vient d'apprendre que son père était atteint d'un cancer du poumon à un stade très avancé. Elle habite à 700 km de chez lui et n'arrive pas à se décider à aller le voir. Elle appréhende la rencontre face à son père diminué et transformé physiquement. Chaque soir, en direct, Caroline Dublanche accueille les auditeurs pour 2h30 d'échanges et de confidences. Pour participer, contactez l'émission au 09 69 39 10 11 (prix d'un appel local) ou sur parlonsnous@rtl.fr

Award-winning author and founder of Azine Press Carol Van Den Hende discusses all things visual branding in this episode of All Things Book Marketing. Using her own series, Goodbye, Orchid, as an example, she dives into how book covers, branding, and design can impact readers emotionally.Carol Van Den Hende is an award-winning author who pens stories of resilience and hope. Her Goodbye, Orchid series draws from her Chinese American heritage, and has won 30+ literary and design awards, including the American Fiction Award, IAN Outstanding Fiction First Novel Award, and Royal Dragonfly Awards for Cultural Diversity and Disability Awareness. Buzzfeed, Parade, and Travel+Leisure named Carol's books a most anticipated read. Glamour Magazine recommended her “modern, important take on the power of love.” The International Pulpwood Queens selected Goodbye, Orchid as a 2022 Bonus Book-of-the-Month and Orchid Blooming as a 2023 International Book-of-the-Month. Carol is also the founder and president of Azine Press, one of the first B Corps publishers in the Northeast United States. As a Benefits Corporation, Azine Press has social and environmental goals built into its mission. Carol's mission is unlocking optimism as a writer, speaker, strategist, Board member and Climate Reality Leader. One secret to her good fortune? Her humorous hubby and twins, who prove that love really does conquer all. Learn more at carolvandenhende.com and follow Carol on Instagram, X, and Facebook.Discover more about Smith Publicity at www.smithpublicity.com and follow us on Facebook, Instagram, Twitter, & LinkedIn.

In this episode, I caught up with acclaimed author, Carol Van Den Hende. Carol's mission is unlocking optimism as a writer, speaker, strategist, Board member and Climate Reality Leader. Listen as we chat about writing tips and her latest book, Always Orchid.  You check her out at https://carolvandenhende.com

Jens er gift med Lise, som han elsker højt. Men Lises sygdom forvolder hende så store smerter, at hun ikke længere har lyst til at være her.Jens og Lise er ikke deres rigtige navne, for det er strafbart at hjælpe nogen til at dø i Danmark.Politikens journalist Kirsten Nilsson fortæller Jens' historie i dagens afsnit af ‘Du lytter til Politiken', i anledning af at Folketinget i morgen førstebehandler et borgerforslag om retten til at slå mennesker ihjel, der ønsker at dø. I dagens afsnit er der omtale af selvmord. Hvis du er i krise eller har tanker om selvmord, kan Livslinien kontaktes på telefon 70 201 201 eller via livslinien.dk. Er du akut selvmordstruet, skal du kontakte 112.

The guest this week is Carol Van Den Hende (Orchid Blooming, Azine Press, September 2022). We talk about what happens when a character you weren't expecting comes onto the stage and demands to be heard, how Carol bought back the rights to her first book so she could stretch herself and become the publisher of her 3-book series, how she's incorporated her life goals into her writing journey, and how she teaches writers to think of their personal brand as a promise they make to their reader which can in turn help them make choices about where to put their time and energy. CAROL VAN DEN HENDE is an award-winning author who pens stories of resilience and hope. Her novels Orchid Blooming  and Goodbye, Orchid draw from her Chinese American heritage, and have won 30+ literary and design awards, including the American Fiction Award, IAN Outstanding Fiction First Novel Award, and Royal Dragonfly Awards for Cultural Diversity and Disability Awareness.  Buzzfeed, Parade, and Travel+Leisure named Carol's books a most anticipated read. Glamour Magazine recommended her “modern, important take on the power of love.” The International Pulpwood Queens selected Goodbye, Orchid as a 2022 Bonus Book-of-the-Month and Orchid Blooming as a 2023 International Book-of-the-Month. Carol's mission is unlocking optimism as a writer, speaker, strategist, Board member and Climate Reality Leader. One secret to her good fortune? Her humorous hubby and twins, who prove that love really does conquer all. To learn more about Carol, click here.  

Det er en af de tanker, som kommer krybende en mørk nat. Og som vi med det samme skubber væk og holder fra livet, indtil den dukker op igen: Hvad nu, hvis jeg bliver syg? Rigtig syg. Hvad nu hvis min kæreste bliver syg, så syg at døden bliver virkelig? I september 2021 skete det for Sofie Kaas og hendes mand Lasse Bak Mejlvang. De fik at vide, at knuden i hendes bryst var kræft. Hun begyndte i kemobehandling, og han begyndte at fotografere hende. Og deres liv i en lille lejlighed fyldt til bristepunktet med to små børn, tvivl, frygt og cancer. For han er fotograf og mærker verden gennem sit kamera. Billederne af små to år med kræft er blevet til en serie, som kan ses i Politiken. Og i dagens afsnit fortæller Lasse om Sofie og kræften, og hvorfor i alverden han fotograferede sin meget syge, trætte kone gennem to år.

•Drama• Die Stadt wird abgeriegelt und das Militär marschiert ein. Die Panzer zerstören alles, die Scharfschützen des Regimes verteilen sich auf den Dächern und schießen auf alles. Auch Amal und Hammoudi können sich dem Konflikt nicht entziehen. // Von Olga Grjasnowa / WDR 2021 // www.wdr.de/k/hoerspiel-newsletter Von Olga Grjasnowa.

REDIFF - Cédric a rencontré sa femme et s'est marié au sein de la communauté mormone. Après 20 ans de mariage, il a choisi d'assumer son orientation sexuelle. Il compte dévoiler son homosexualité mais redoute sa réaction de sa femme et de ses enfants. Chaque soir, en direct, Caroline Dublanche accueille les auditeurs pour 2h30 d'échanges et de confidences. Pour participer, contactez l'émission au 09 69 39 10 11 (prix d'un appel local) ou sur parlonsnous@rtl.fr