Podcasts about lielaj

Stāsta pianists Ventis Zilberts Vai zini, ka daudzu izcilu komponistu opusi dažkārt pie klausītājiem nonāk simtiem gadu pēc viņu nāves? Viens no autoriem, kura skaņdarbs tikai pēc apmēram 150 gadiem "ieraudzīja dienas gaismu", bija austriešu komponists Volfgangs Amadejs Mocarts. Runa ir par viņa Rondo klavierēm un orķestrim La mažorā ar Keheļa kataloga numuru 386. Pēc autoritatīva amerikāņu muzikologa-pētnieka Alfrēda Einšteina (nesajaukt ar fiziķi Albertu Einšteinu!) domām tas komponēts 1782. gada beigās. Lūk, īsa šīs partitūras likteņa biogrāfija. Šī Koncertrondo manuskriptu savulaik Mocarta atraitne pārdeva izdevējam Johanam Antonam Andrē, kurš to netika publicējis, jo trūka manuskripta pēdējo lappušu. Tāpēc viņš to pārdeva tālāk, un notis galu galā nonāca Anglijā kāda Sterndeila Beneta īpašumā. 1838. gadā cits anglis – komponists Cipriani Poters – izveidoja visa darba aranžējumu klavierēm solo, kurā pazudušo lappušu vietā bija iekļauts viņa paša radīts noslēgums. Pēc simt gadiem jau pieminētais Alfrēds Einšteins publicēja Rondo partitūras rekonstrukciju, izmantojot šo aranžējumu klavierēm solo. Tas bija 1936. gadā. Tad vēl dažu nozaudēto oriģinālo lapaspušu atradumi laiku pa laikam, un visbeidzot, 1980. gadā, gandrīz 200 gadus pēc skaņdarba radīšanas, Britu bibliotēkā tika atrastas četras no septiņām pēdējām partitūras lapām! Partitūras ērkšķainais ceļš, lai to pilnvērtīgi atskaņotu koncertzālēs vai veidotu ierakstus, bija noslēdzies! Bet kā pie mums, Latvijā? Mūzikas vēsture nesniedzas gadsimtu garumā, tomēr arī XX gadsimts devis vienu otru pārsteigumu klausītājiem, – gandrīz līdzīgi kā mazajā vēstījumā par Mocarta Rondo likteņgaitām. Stāsts ir par diriģentu un komponistu Leonīdu Vīgneru un viņa sacerēto Klaviersonāti. Tālajā 1928. gadā, divus gadus pirms Jāzepa Vītola kompozīcijas klases absolvēšanas Latvijas konservatorijā, Leonīds Vīgners sava kompozīcijas skolotāja vadībā sacerēja Sonāti klavierēm, ļoti apjomīgu darbu četrās daļās. Domājams, ka sonātes žanrā rakstīts darbs bija obligāta prasība visiem tā laika kompozīcijas klases studentiem, jo līdzīga veida opusi atrodami arī citu tā laika konservatorijas studentu skaņdarbu sarakstos  – te var minēt gan Haraldu Berino, gan Jāni Ivanovu, gan Ādolfu Skulti.  Pēc Sonātes nospēlēšanas eksāmenā, ko īsti nevar skaitīt par publisku atskaņojumu, Leonīda Vīgnera darbs pie klausītājiem nonāca tikai 60 gadus pēc uzrakstīšanas – 1988. gadā. Jutos ļoti pagodināts, kad Meistars man uzticēja pirmatskaņot to koncertā mūsu mūzikas augstskolas Lielajā zālē. Vēlāk mēģināju izzināt, kāds ir bijis pirmais publiskais skaņdarba eksponējums un kāpēc nošu materiāls tik ilgus gadus gulējis plauktā. Lūk, daži momenti no Leonīda Vīgnera paskopi stāstītā: vispirms par šo izvērstā opusa atskaņojumu viņa kompozīcijas eksāmenā. Kā jau tas studentiem visos laikos raksturīgi, sonātes pēdējās lappuses tapušas burtiski dažas stundas pirms priekšā spēlēšanas Jāzepam Vītolam. To atskaņojusi topošā diriģenta studiju biedrene Tatjana Babina – pēc Leonīda Vīgnera paustā – izcili talantīga pianiste. Saprotams, pēdējā brīdī rakstītais Sonātes noslēguma posms bijis jālasa no lapas. Vīgners pats atskaņojis skaņdarba lēno daļu. Viss izdevies lieliski, darbs novērtēts ar augstāko atzīmi. Vēlākajos gados autors, būdams aizņemts ar darbošanos diriģēšanas jomā, esot gluži vienkārši piemirsis par savu opusu. Piemirsis vairāk nekā pusgadsimtu! Skaņdarba atdzimšanas sākuma  impulss bija tik pat īss, cik maestro sacītais: "Es, krāmējoties pa šūflādi, atradu notis, – varbūt ņemsi nospēlēt!" Pēc pirmatskaņojuma tapa radio ieraksts, vēlāk Sonāti atskaņoja arī pianiste Jautrīte Putniņa, viņa par tās materiālu izsacījās visai jūsmīgi, kas nebūt nebija viņai raksturīgi. Sonāti iepazinis arī viens otrs students, atskaņojot atsevišķas daļas. Un, visbeidzot, vēl viens pārsteigums, atkal ar skatu uz plašo pasauli.  Pagājušā gada oktobrī masu medijos parādījās lakoniska ziņa: "Ņujorkas Morgana bibliotēkā atrasts manuskripts ar partitūru, kuru, domājams, 19. gadsimta 30. gados sarakstījis Šopēns." Tikai 24 taktis! Eksperti spriež, ka var dot 98% garantijas, ka šo miniatūru – Valsi – pirms gandrīz 200 gadiem rakstījusi slavenā poļa roka. Tikai trīs, manuprāt, saviļņojoši  gadījumi, bet līdzīgu mūzikas vēsturē ir gana daudz, bet par tiem – kādu citu reizi.

Lesja Vasilčenko ir Norvēģijā dzīvojoša māksliniece ar žurnālistes izglītību un aizrautīgu interesi par laiku. Viņas personālizstāde „Hronosfēra” iekļauta Rīgas Fotogrāfijas biennāles programmā „NEXT 2025” un piedāvā jēdzieniski blīvu un ilgas pārdomas raisošu refleksiju par to, cik dažādi mērogojams laiks un kādu kontekstu tam piešķir Ukrainā pašlaik notiekošais karš. Izstāde „Hronosfēra” ir viens no notikumiem Rīgas Fotogrāfijas biennāles starpgadu programmā, kuras centrā ir jaunie mākslinieki savas radošās karjeras sākumā. „Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā” Vecrīgā Lesjas Vasilčenko (Lesia Vasylchenko) izstāde nav ieraugāma uzreiz: Lielajā zālē ir skatāmi franču režisora Zigfrīda fotodarbi, bet Vasilčenko „Hronosfēra” pārņēmusi mazo jeb „Intro” zāli. Pirmais uzmanību piesaista liels ekrāns telpas galā, uz kura skatāms izstādes centrālais video darbs „Hronosfēra”. Brīdī, kad ar mākslinieci ienākam zālē, video skan trauksmes sirēnas, ko jau vairāk nekā trīs gadus pazīst visā Ukrainā – tās brīdina par iespējamu uzlidojumu. Māksliniece dokumentējusi, cik daudz laika viņas ģimenei prasa aizskriet līdz tuvākajai bumbu patvertnei. Tas ir tikai viens no laika mērogiem, ko šajā video darbā apskata Lesja Vasilčenko. Viņa sāk ar mikrolaiku, kā atskaites punktu izmantojot satelīta tehnoloģijas. Agrāk tajās izmantoja optiskas iekārtas, bet mūsdienās satelītattēlus veido signāli, kurus raida uz zemi un mēra, cik ilgā laikā tie tiek atstaroti atpakaļ uz sensoru. Izstādes kuratores ir Inga Brūvere no Latvijas un Marī Šēvolda (Marie Sjøvold) no Norvēģijas, kuras kopā veidojušas jau vairākas ar fotogrāfiju un tehnoloģijām saistītas izstādes.   Ukraiņu mākslinieces Lesjas Vasilčenko izstāde līdz 6.jūlijam būs skatāma Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā, bet 16. maijā Rīgas Fotogrāfijas biennāles NEXT programmas ietvaros kultūrtelpā „Smilga” durvis vērs grupas izstāde „Neironi izmisīgi meklē viens otru”.  

Ķirbīši, kabacīši, rūcoši māla objekti un mākslinieces Ievas Kraules-Kūnas stāsts izstādē „Rīmas”, kas aplūkojama Purvīša balvas finālistu izstādē. Turpinām iepazīt šā gada Purvīša balvas vizuālajā mākslā finālistus, kuru darbi līdz 8.jūnijam skatāmi vienkop Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē. Ieva Kraule-Kūna Purvīša balvas finālistu vidū ir otro reizi - pirms četriem gadiem balvai bija nominēts kopdarbs ar mākslinieci Elīnu Vītolu, bet šoreiz ekspertu komisija finālam izraudzījusies viņas personālizstādi "Rīma" galerijā "427". Viņa ir arī viena no šīs galerijas dibinātājām, vairākus gadus vadījusi arī galeriju "Low". Ieva Kraule-Kūna ir studējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā un maģistra grādu ieguvusi Sandberga institūtā Amsterdamā. Jau vairāk nekā 10 gadu viņa aktīvi piedalās un veido izstādes gan Latvijā, gan ārvalstīs. Savā mākslinieciskajā praksē galvenokārt veido skulpturālus objektus, ko papildina ar īsiem stāstiem. Šajā ierakstā daži amizanti izstādes "Rīma" objektu stāsti.

Turpinām iepazīt šā gada Purvīša balvas vizuālajā mākslā finālistus, kuru darbi līdz 8.jūnijam skatāmi vienkop Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē. Šodien fokusā: Romāns Korovins un viņa izstāde „Nomirsim kopā”. Mākslinieks Romans Korovins Latvijas mākslas ainavā sevi pieteica pagājušā gadsimta 90. gados. Absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu, bet mākslā strādā ar fotogrāfiju, zīmējumu, instalācijām un glezniecību. Purvīša balvai ir bijis nominēts vairākkārt, šajā reizē par personālizstādi "Nomirsim kopā", kas bija aplūkojama Rotko muzejā Daugavpilī 2024. gada pavasarī. Izstādes centrā bija iedomāts pāris, kas mūžu nodzīvojuši kopā un kopā arī nomiruši, atstājot skatītājiem atšķirīgas atmiņas par kopā piedzīvoto. Par izstādi stāsta tās kuratore Iliana Veinberga.

4. aprīlī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Rīgas Doma zēnu koris ar Georga Frīdriha Hendeļa oratorijas “Mesija” lappusēm svinēs 75 gadu gadskārtu. Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga un savus puikas diriģēs Mārtiņš Klišāns, kurš kori vada kopš 1998. gada. Sarunā ar Martu Liepiņu, Mārtiņš dalās siltās atmiņās par savu bērnību toreizējā Emīla Dārziņa mūzikas skolas zēnu korī  un izklāsta ieguvumus, ko zēniem sniedz dalība korī, kas, protams, ir ne tikai muzikālā izglītība, kā arī kora tradīcijām, kuru pārmantojamība, diriģentaprāt, ir ļoti noturīga, stabila un laba lieta: "Kas attiecas uz zēnu kora nometnēm, tās notika pirms manis, notika manā laikā un notiek arī tagad, jo tā ir iespēja kādā vasaras periodā, gandrīz pēdējos 30 gadus tas ir bijis augusta sākumā, sagatavoties nākamajai sezonai. Katru gadu ir savi plāni, programmu ieceres, un tādā darba nometnē to izdarīt pirms sezonas vienmēr ir ļoti vērtīgi. Protams, nav runa tikai par dziedāšanu, jo nometne sevī ietver visus elementus - sportu, atpūtu, sauļošanos, peldēšanos un, protams, arī strādāšanu. Šī tradīcija pastāv joprojām, vienīgi manā laikā tās nometnes bija ļoti garas, mēs bijām prom no mājām gandrīz mēnesi. Kaut kad pēc skolas beigām tas sākās un dažreiz pat bija iespēja tur vēl Jāņus nosvinēt. Vecākiem tas droši vien bija labs laiks, jo varēja atpūsties no bērniem gandrīz mēneša garumā (smejas). Pašreiz tas ir citādi, praktiski vairs nav iespējams tādas nometnes rīkot un varbūt arī nevajag. Katram laikam savs. Bet tās noteikti ir jaukas atmiņas. Kas attiecas uz audzināšanu - ja tu pats esi izgājis to skolu, pats esi pārņēmis ne tikai šo to, bet diezgan daudz ko no, piemēram, mūsu visu tālaika elka Jāņa Erenštreita, tā arī ir zināma pārmantojamība. Džentelmeņu audzināšanas kurss, kodeksa “labs kora puika” ievērošana - ļoti daudz tādu elementu, kuriem ikdienā tik daudz varbūt nepievērš uzmanību. Tas tomēr ir katras ģimenes iekšējais jautājums. Bet uzskatu, ka jaunie vīriņi ir jāaudzina par krietniem džentelmeņiem, kuriem zināms, kā uzvesties sabiedriskā vietā, kā izturēties, kā komunicēt ar vecākiem cilvēkiem, kā pārstāvēt savu valsti, savu skolu. Ļoti daudz mēs par to varētu runāt, bet principā tās ir pārmantotas vērtības. Protams, ka ir nācis klāt kaut kas savs, bet droši vien tas vienkārši, laikam ejot, transformējas - tu kaut ko izdomā pats, kaut ko pārņem. Es domāju un ceru, ka tas ar loģisku ceļu turpināsies arī tad, kad es jutīšu, ka vairs neesmu aktuāls (smejas)." Sarunā uzzinām arī par kora noslogotību un šī brīža aktualitātēm un jubilejas koncerta programmas izvēli, nupat aizvadīto braucienu uz Rēgensburgu Vācijā, kur koris piedalījās šīs pilsētas zēnu kora 1050. gadadienas svinībās. Mārtiņš Klišāns dalās pārdomās par zēnu koru tradīciju pasaulē un tās šī brīža tendenci Latvijā, kā arī uzsver dziedāšanas un kultūras tik ļoti būtisko nozīmi mūsu pastāvēšanā. Mārtiņš Klišāns: Gribētos, lai mēs redzam pāri dažām paaudzēm, nevis tikai pavisam tuvu, jo tas pats no sevis nenotiks. Vajag sākt cienīt arī cilvēkus, kas to dara, jo pedagogu un mūzikas pedagogu trūkums ir diezgan nopietns. Motivēt jauniešus pievērsties šai profesijai arī nav tik viegli, jo cilvēki daudz pragmatiskāk skatās uz savu dzīvi, savu karjeru un iespējām dzīvot sakarīgu Eiropas cilvēka dzīvi. Profesijas prestižs turas tikai uz entuziastiem un tiem, kas to vairāk vai mazāk dara kā sirdslietu un tik daudz nerēķina, kas viņiem par to būs. Bet no tā izbēgt nevar, jo dzīve vienkārši ir tāda, kāda tā ir, tā paģēr to, ka tomēr kaut kas tev ar to jānopelna. Es, protams, esmu optimists, bet pēdējā laikā esmu vairāk reālists. Man gribas saskatīt problēmu, un pats personīgi es nevaru šo visu risināt, lai gan varu censties, bet viens pats es to nevaru izdarīt. Mums ir daudz aktīvu diriģentu gan “lielo” diriģentu saimē, gan skolu vidē, kuri par šo cīnās, bet tam tomēr ir vajadzīgas dzirdīgas ausis un lai cilvēki drusku vairāk paskatītos nākotnē. Mēs galu galā esam stipri ar savu kultūru. Ja nebūs kultūras, mums nebūs jēgas būt, mūsu vienkārši vairs nebūs. Bet tas ir jāsaprot.

"Klasikā" ciemos īpaši viesi: komponists Pēteris Vasks un diriģents Sigvards Kļava, un intervijas epicentrā ir Latvijas Radio kora koncerts "Pēteris Vasks, Knuts Skujenieks | Pasaules pirmatskaņojums", kas 22. martā pulksten 19 izskanēs Latvijas universitātes Lielajā aulā. Pēteris Vasks, iekšēja pasūtījuma vadīts, radījis kora dziesmu ciklu ar sev tuvā dzejnieka Knuta Skujenieka vārsmām, kā mūsdienu dainām, to dzīvesgudrība stāv pāri laikiem. Komponists tekstus tiecies pārlikt skaņās ar maigumu, sirsnību un mīlestību, izjūtot pietāti pret lielo dzejnieku. Rūta Paula: Jūs esat duets, kas satiekas uz kārtējo sadarbību jauna opusa iestudējumā. Droši vien jums abiem tā jau atkal ir patīkama tikšanās? Pēteris Vasks: Nekas man nevar būt patīkamāks kā satikšanās ar Sigvardu un Latvijas Radio kori! Esmu diezgan daudz braukājis apkārt pa pasauli un klausījies, kā citi kori dzied manus skaņdarbus. Ir bijuši daži šausmīgi piedzīvojumi, citi – tā pa vidam, bet svētki vienmēr ir šeit, tepat, pie mums. Kāda šoreiz bija secība: komponists meklēja kori, vai arī koris vērsās pie komponista? Sigvards Kļava: Šoreiz iniciatīva un iekšējā nepieciešamība nāca no Pētera. Par lielo  jaudu, kas šādās it kā mazās formās lika ietilpināt ārkārtīgi jaudīgas, šodien svarīgas dzejas rindas un arī ļoti svarīgu skaņurakstu pats Pēteris izstāstīs labāk, bet mana privilēģija un laime ir tāda, ka mēs ar Pēteri satiekamies, sazvanāmies un esam kopā arī ārpus radošajiem darbiem: tas noteikti palīdz sajust un izprast ne tikai otru cilvēku, bet arī viņa radīto vēstījumu. Esmu neizsakāmi pateicīgs, ka varu būt tādā kompānijā... Iekšējā pasūtījuma vadīts – šie ir interesanti un svarīgi vārdi, kurus tu, Pēter, šo kordziesmu sakarā esi paudis jau iepriekšējās sarunās. Pēteris Vasks: Jau pirms pāris gadiem uzrakstīju vairākus opusus, ko varētu nosaukt par tādu kā atskatīšanos uz to, kas ir piedzīvots – piemēram, tāds ir Sestais stīgu kvartets. Un tad es tā nodomāju: cik vēl Dievs ļaus nodzīvot, rakstīšu mūsu brīnišķīgajam Radio korim. Knuts Skujenieks ir viens no maniem mīļākajiem dzejniekiem; jau ilgu – vismīļākais. Viņam ir seši brīnišķīgi dzejas sējumi, kurus pārlasu un laiku pa laikam atrodu kādu dzejoli, kuru uzdrošinos pārlikt skaņās, pārāk netraucējot dzejnieka domai – lai viņa ģeniālos tekstus varētu saprast. Jo parasti – sevišķi mūsdienu mūzikā – tekstu jau nekad nesaprot, kad dzied... Tāpēc es ļoti lūdzu un arī ceru, ka sestdienas koncertprogrammās būs nodrukāti šie sevišķi izcilie teksti, lai būtu iespēja tos vēlreiz pārlasīt. Kas zina, kad kāds pēdējo reizi tos lasījis… Lūdzu, lasiet Skujenieka dzeju, lasiet un nedusmojieties, ja esmu mēģinājis tos pārlikt skaņās, jo sirds deg un gribas. Atskatoties pagātnē, diezgan daudz Skujenieka tekstu esmu pārlicis skaņās. Tagad arī: radās viens, otrs, trešais – domāju, ko nu es ar katru dziesmu atsevišķi mēģināšu uzbāzties, bet, tā kā sanācis jau pusducis, iedomājos, ka tas būtu varen skaisti, ja tās varētu šādā veidā nodziedāt. Kaut kā šķiet, ka kordziesmu ciklus šobrīd kaut kā neraksta. Ir gan vokālie cikli, kuros balss dzied, bet korim nav. Šīs dziesmas var dziedāt arī atsevišķi – ja kāda nepatīk, var nedziedāt, tās ir pilnīgi brīvas un neatkarīgas, bet kopā saliku, manuprāt, tādā secībā, kādā tās varētu skanēt. Un ar milzu nepacietību gaidu pirmo mēģinājumu! Un tad sestdien, kā tagad smalki saka – pasaules pirmatskaņojums Latvijas Universitātes Lielajā aulā – cik skaisti tur skan kori! Būs milzu notikums. Vismaz komponistam…  Kas ir tas, kas tevi Knuta Skujenieka dzejā visvairāk uzrunā? Kādēļ tu atkal un atkal atgriezies pie tās? Pirmā asociācija – viņa dzeja ir kā tautasdziesma; tā ir tik tīra, skaidra, katrā vārdā ir vesela dvēseles bagātība, ko viņš dāvina. Viņš ir vienīgais mūsu dzejnieks, kas GULAGĀ nodzīvojis septiņus gadus un atteicās parakstīt dokumentu, ka viņš lūdz padomju valstij piedošanu par to, ka bijis "slikts puisis", lai viņu ātrāk palaistu mājās. Viņš teica: es nezinu, ko esmu izdarījis un kāpēc man būtu jālūdz padomju valstij, lai mani laiž ātrāk uz mājām. Viņš nosēdēja tos septiņus gadus no sākuma līdz beigām. Tie viņam bija ārkārtīgi radoši gadi! Varbūt, ja viņu nebūtu skāris šis padomju impērijas lāsts, viņš varbūt būtu pavisam savādāks, pavisam cits dzejnieks. Jo viņš arī pats stāstīja: lai izdzīvotu, bija nepieciešama ļoti intensīva, bagāta gara pasaule, tev bija jābūt garīgi bagātam. Reizi mēnesī varēja uz māju sūtīt vēstules – tur nebija ierobežojumu. Un tad nu viņš šajās vēstulēs sarakstīja dzejoļus un sūtīja savai sieviņai, lai tos saglābj. Tā radās absolūti meistardarbi. Viņš ir tik tīrs – tāds dvēseles garīgais spēks; viņā ir neaprakstāma mīlestība uz savu zemi, tautu… Es tik ļoti rezonēju uz viņu. Viņš ir pārlaicīgs. Par viņa dzeju mēs sakām – tā ir ļoti aktuāla. Bet gadi iet, un redzam, ka viņš trāpījis desmitniekā – vai tas bijis pirms desmit, piecpadsmit vai divdesmit, trīsdesmit gadiem. Milzīgs garīga spēka, mīlestības avots nāk no katras viņa rindas. Pazemīgi mēģināju savu mīlestību, cieņu un apbrīnu ielikt savās kora dziesmās. No iepriekšējā devuma ar Knuta Skujenieka dzeju mēs laikam vislabāk zinām Pētera "Klusās dziesmas". Tajās ir tik daudz skumju, apceres un vēl daudz kā cita. Sigvard, ko tu un koris esat šoreiz saņēmuši? Kāds ir jaunais cikls? Sigvards Kļava: Pirmā sajūta bija, ka mūzika kļuvusi personiskāka un aicina tās lielās, ļoti būtiskās lietas traktēt vienkārši. Pierādījums tam, ka visas lielās lietas patiesībā ir ļoti vienkāršas, un mūsu uzdevums – to pārdzīvojumu, ciešanas un brīžam arī prieku – pārvērst par apskaidrības zīmi. Un dzīvot šajā pasaulē vienkāršā apskaidrībā. Teorētiski to saprast ir viegli, bet nemaz ne tik viegli – dzīvot ar šādu vienkāršu attiecību skatu. Daudz vieglāk ir raudāt, plēst, grauzt un sist. Tas uzdevums – tikt tam pāri un bieži vien arī piedot – ikdienā nemaz nav tik vienkāršs.  Pēteris saka – dziesmas var dziedāt arī atsevišķi, cikls nav obligāts. Tomēr iekšējā dramaturģija un kopums ir tāds, ka es noteikti to redzu kā ciklu: redzu visas daļas kopā esam, kā jau vairāku daļu cikliskos skaņdarbos. Liels spēks ir attiecībās starp vienu afektu un otru, starp vienu muzikālu dimensiju un citu. Esmu pilnīgi pārliecināts: ja dziesmas tiktu atskaņotas atsevišķi, tās iegūtu pilnīgi citus vaibstus gan koncerta kontekstā, gan, iespējams, arī šodienas kontekstā – tās ar visu savu vienkāršību parādītos ļoti dažādas. Vēl sarunā – arī par dažādām interpretācijas lietām, mecenātismu un Pētera Vaska ceļojumu uz Vāciju.  Šajā vakarā līdzās visu gaidītajam Pētera Vaska dziesmu cikla pirmatskaņojumam programmas centrālās ass lomu ieņems Fransisa Pulenka kantātes "Figure Humaine" atskaņojums – mūzikas kliedziens par brīvību. Opuss ir radīts Otrā pasaules kara laikā, tobrīd nacistiskās Vācijas okupētajā Francijā. Šis divpadsmitbalsīgajam dubultkorim rakstītais meistardarbs ir ne tikai tehniski sarežģīts un vokāli izaicinošs, bet arī emocionāli piesātināts vēstījums par apspiestību, pretošanos un neuzvaramo cilvēka garu. Par darba tapšanas vēsturi pats Pulenks izteicis dažādus atšķirīgus variantus, taču skaidrs, ka darbā izmantotā dzeja ir cieši saistīta ar Francijas pretošanās kustību un Pulenks to komponējis dziļā slepenībā, apzinoties, ka šāda mākslinieciskā izpausme varētu tikt uzskatīta par bīstamu. Kompozīcijā dzirdama ne tikai iedvesma no franču vokālās polifonijas tradīcijas, bet arī drosmīgas harmoniskās pārejas un intensīvi kontrasti starp klusumu un grandiozu skaņu uzplūdiem. Noslēdzošais skaņdarbs "Liberté" (Brīvība) kļuva par īpaši nozīmīgu simbolu – teksts tika uzdrukāts uz skrejlapām, kuras sabiedrotie izkaisīja pāri Francijai, iedvesmojot pretošanās kustību un sniedzot cerību okupētās valsts iedzīvotājiem. Pēc kara "Figure Humaine" kļuva par vienu no visspēcīgākajiem mūzikā ietvertajiem veltījumiem brīvībai un cilvēka cieņai. Kantāte tiek uzskatīta par vienu no sarežģītākajiem kormūzikas darbiem, kas prasa ne tikai tehnisku meistarību, bet arī dziļu emocionālu izpratni no izpildītājiem. Koncertā kantāte skanēs kā spēcīgs atgādinājums par mākslas spēku pretošanās un cerību laikā, apvienojot Pulenka ģeniālo muzikālo valodu ar šī darba tekstu autora Eliāra neizmērojamo ticību cilvēka garam. Savukārt Makss Rēgers, viens no izcilākajiem vācu vēlīnā romantisma pārstāvjiem un polifonijas meistariem, savā kormūzikas daiļradē iedvesmojies no Johana Sebastiāna Baha un Džovanni Pjerluidži da Palestrīnas, apvienojot baznīcas tradīcijas ar emocionālu izteiksmību un poētismu, arīdzan pievēršoties vācu dzejnieku romantiķu vārsmām par cilvēka dzīvi, dabu un transcendenci.

Stāsta teātra kritiķe, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Kitija Balcare Par ekodrāmas darbiem ir uzskatāmas tās lugas, kurās nozīmīga loma ir atvēlēta dažādiem vides problēmjautājumiem. Piemēram, klimata pārmaiņām, mežiem un to izciršanas tematikai, sugu daudzveidības sarukumam, ūdens, gaisa, zemes piesārņojumam un citiem ar vidi saistītiem jautājumiem. Lai arī daudzi ekodramaturģiskie darbi pasaulē top tieši pēdējās desmitgadēs, tomēr ekodramaturģijai tās “vecvecāki” ir atrodami senākā pasaules un arī Latvijas dramaturģijas vēsturē. Pasaulē par ekodramaturģijas “vectētiņu” teātra zinātnieki dēvē Latvijā labi zināmo norvēģu dramaturgu Henriku Ibsenu (Henrik Ibsen). Un iemesls tam ir viņa 1882. gadā uzrakstītā luga “Tautas ienaidnieks” (En Folkefiende), kas savu aktualitāti, laikam ejot, ir tikai stiprinājusi. Lugā dakteris Tomass Stokmanis atklāj, ka kūrortpilsētas ūdeņi ir bīstami cilvēka veselībai, un nonāk ētiskas dilemmas priekšā. Ekoloģiskais konflikts lugā iet roku rokā ar sociālo konfliktu. Par radniecīgu šim Ibsena darbam Latvijā varam uzskatīt pašmāju dramaturga Rūdolfa Blaumaņa lugu “Indrāni”. Lai arī Blaumanis to uzrakstījis 1904. gadā, tā vēl aizvien ir dažādu paaudžu režisoru redzeslokā. Drāmā saduras paaudžu viedokļi par saimniekošanu, izraisot konfliktu par ekonomisku motīvu ietekmē pieņemtu lēmumu Indrānu māju apkaimē nocirst ošus, mainot apkaimes ainavu.  Ekodramaturģiskas un arī ekofeministiskas līnijas atrodamas arī Aspazijas lugās, kur savijas mītiskais ar fizisko. Piemēram, savā tā arī nepabeigtajā lugā “Ragana” (1895), kas tapusi teju desmit gadus pirms Blaumaņa “Indrāniem” un īsi pēc Ibsena “Tautas ienaidnieka”, Aspazija bija iecerējusi tās darbību no sendienām pārcelt uz 20. gadsimtu, lai tēlotu tā laika cilvēka cīņu ar dabu, vēršot uzmanību uz purvāju nosusināšanu. Ja šī doma nepaliktu tikai Aspazijas piezīmēs, tad Latvijas dramaturģijas vēsturē mums būtu pamats runāt par ekodramaturģijas “vecmāmiņu”. Ekodramaturģijā bieži klātesošs ir jautājums par dažādām paaudzēm un to skatījumu uz vides problēmām. Spilgts piemērs tam ir britu dramaturga Dankana Makmillana (Duncan Macmillan) luga “Plaušas” (Lungs, 2011). Tās centrā ir jauns pāris, kurš diskutē par to, cik atbildīgi vai bezatbildīgi ir laist pasaulē bērnu klimata krīzes priekšvakarā. Lugu Latvijā kā izrādi “Elpa” (2020) iestudēja režisors Dmitrijs Petrenko – Dailes teātra Lielajā zālē tukšajā skatuves “mutē” bez papildu scenogrāfijas eksistenciālo dialogu izspēlēja vien divi aktieru pāri. Iedvesmojoties no Makmillana lugas, savu versiju kā kustību teātra izrādi bez vārdiem “Plaušas” (2022) veidoja režisore Inese Mičule brīvdabas iestudējumā Gaujas stāvkrastā Valmierā. Aktīvi ekodramaturģijas laukā darbojas Jānis Balodis, Krista Burāne, Linda Rudene. Mūsdienās ekodramaturģijas radīšanā teātra praktiķi bieži izmanto koprades pieeju. Dramaturģiskais materiāls top sadarbībā ar citu jomu pārstāvjiem – kopā ar dabaszinātniekiem, vēsturniekiem, žurnālistiem, folkloristiem, kopienu pārstāvjiem, nereti iesaistot viņus arī iestudējumos kā performantus. Ekodramaturģija ne tikai izceļ vides problēmjautājumus, bet arī aicina paraudzīties uz pasauli tā, lai cilvēks nebūtu tās centrā, un piedāvā no ierastajiem atšķirīgus cilvēka un dabas līdzāspastāvēšanas veidus. Ekodramaturģija tiecas atteikties no dabas un kultūras pretstatījuma, ļaujot uzlūkot pasauli no vides taisnīguma skatupunkta. Kopš 2015. gada vienlaikus ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Klimata pārmaiņu konferenci (UN Climate Change Conference) norisinās arī globāla dramaturgu iniciatīva “Teātra rīcība klimata pārmaiņām” (Climate Change Theatre Action). Piecdesmit profesionāli dramaturgi, kas pārstāv visus apdzīvotos kontinentus, katrs rada īsas lugas par kādu no klimata krīzes aspektiem un īsteno to lasījumus vai iestudējumus vienlaikus ar samita norisi paralēli lēmumpieņēmēju diskusijām par klimata mērķiem. Savukārt ekodramaturģijas mērķis ir pamodināt gan sabiedrībā, gan lēmumpieņēmējos nereti snaudošo ekoloģisko apziņu un atbildību par vidi.

Mārītes Guščikas dziļi pelēkā glezniecība un Pētera Sidara skulpturālās instalācijas un glezniecības variācijas, izmantojot vārnu atstātās zīmes uz asfalta, pašlaik aplūkojamas Rīgas laikmetīgās mākslas telpā. Lielajā zālē – Pētera Sidara izstāde „Īstā vieta īstajā vietā”, savukārt Intro zālē – Mārītes Guščikas izstāde ar nosaukumu „Mata galā”. Ieskatu jaunākajās  Rīgas mākslas telpas izstādēs sākam ar Lielo zāli, kur savus darbus rāda mākslinieks Pēteris Sidars. Plašā izstāžu telpa ir tumša, un ar to kontrastē mākslinieka radītās skulpturālās instalācijas no kūdras podiņiem un glezniecības variācijas ar vārnu ekskrementu fraktāļiem. Pētera Sidara darbi Rīgas mākslas telpā nav pirmo reizi, 2019. gadā Intro zālē kopā ar dzejnieku Pāvilu Raudoni sarīkota izstāde, un toreiz mākslinieks izmantoja tādus rūpnieciskus materiālus kā  plastmasu, silikonu un dažādus kabeļa vadus. Šoreiz, kā pats uzsver, „turpina strādāt ar savu iedvesmas avotu un eksperimentālo materiālu „zelta fondu” – tās ir lielformāta skulpturālas instalācijas veidotas no kūdras podiņiem un nejaušu fraktāļu glezniecība. Mākslinieka Pētera Sidara  pavadībā aplūkoju darbus, kas eksponēti  plašajā telpā, vispirms uzzinu, ka uz Rīgas mākslas telpu pirms izstādes rīkošanas nācis nedēļā reizi, lai saprastos ar telpu. Kaut sākotnēji domājis par baltām sienām, ātri secinājis, ka nav tas, kas vajadzīgs. Telpa ir tumša, un kūdras podiņu skulpturālās instalācijas te lieliski izceļas. Intro zālē māksliniece Mārīte Guščika rāda darbus, kuros kustības un laika tēma. Ja agrīnajos darbos viņas māksla tika saistīta ar fotoreālisma paņēmieniem, tad laikam ritot Mārīte Guščika pievērusies abstraktās pasaules tēlojumam, nemainīgi izmantojot monohromo kolorītu, kas jau kļuvis par viņas mākslas atpazīstamības elementu. Zīmīga ir ēnas klātbūtne  tik  īslaicīgiem objektiem, kādi ir putekļi.  Izstādē par izteiksmes dominanti kļuvusi plastiska līnija, kustību virpuļi un līniju mudžinājumi veido kontrastainus  uzplaiksnījumus, kas var simbolizēt gan fiziskus, gan emocionālus procesus. Mārīte Guščika un Pēteris Sidars ir dažādu paaudžu mākslinieki, turklāt darbojas dažādos mākslas žanros, skatītājiem dota brīva izvēle - meklēt vai nemeklēt saskares punktus abu mākslinieku izstādītajos darbos un izstāžu noskaņā.

No 24 nominantiem izraudzīti astoņi "Purvīša balvas 2025" kandidāti. Uz "Purvīša balvu 2025" kandidēs Indriķis Ģelzis, Romāns Korovins, Ieva Kraule-Kūna, Inga Meldere un Luīze Nežberte, Luīze Rukšāne, Krišs Salmanis, Elza Sīle, Paula Zvane. Kultūras rondo diskutējam ar mākslas ekspertēm, kas izraudzījās "Purvīša balvas" nominantus. Studijā Arta Vārpa, Purvīša balvas 2023.–2024. gada ekspertu darba grupas vadītāja, LNMM Latvijas tēlniecības un objektu kolekcijas glabātāja, Antra Priede, mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas prorektore studiju darbā, un Katrīna Jaunupe, fonda "Mākslai vajag telpu" vadītāja. Vienlaikus ar ziņu par balvas kandidātiem, izskanēja arī paziņojums, ka "Purvīša balvas" mākslā organizētāji noslēdz 18 gadus ilgo sadarbību ar Jāni Zuzānu un uzņēmumu SIA "Alfor". Un gandrīz vienlaikus saņēmām arī ziņu no Kultūras ministrijas, ka pirmā nacionālas nozīmes vizuālās mākslas balva tiks pasniegta 2026. gadā. Janvārī darbu sākusi balvas vizuālajā mākslā žūrija, kas gada gaitā izvērtēs nozīmīgākos notikumus Latvijas mākslā. Pirmā gada balvas mākslā pasniegšanas ceremonija notiks 2026. gada februārī, un tiks piešķirti desmit apbalvojumi par izciliem sasniegumiem nozarē. Savukārt "Purvīša balvas" neatkarīgo ekspertu darba grupa noslēgusi divus gadus ilgu darba posmu un, izvērtējot visus fināla atlasei nominētos 24 māksliniekus / mākslinieku grupas, kuru radošais sniegums atzīts kā nozīmīgs notikums Latvijas vizuālās mākslas ainā laikposmā no 2023. gada 1. janvāra līdz 2024. gada 31. decembrim, nosaukusi šādus Purvīša balvas 2025 kandidātus: Indriķis Ģelzis par personālizstādi "Ūdeņaina dienas actiņa" Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (25.08.–08.10.2023.) Romāns Korovins par personālizstādi "Nomirsim kopā" Rotko muzejā Daugavpilī (01.03.–19.05.2024.) Ieva Kraule-Kūna par personālizstādi "Rīma" galerijā "427" (27.09.–03.11.2024.) Inga Meldere un Luīze Nežberte par izstādi "Saulstāves" Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (21.09.–01.11.2024.) Luīze Rukšāne par personālizstādi "Locījuma vietas" izstāžu zālē "TUR_telpa" (19.01.–17.02.2024.) Krišs Salmanis par personālizstādi "Rūgts" Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (05.05.–11.06.2023.) Elza Sīle par personālizstādi "Zaķīšu pirtiņa / bailes un trīsas" izstāžu zālē "Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa" (07.09.–27.10.2024.) Paula Zvane par personālizstādi "Neredzams" galerijā "LOOK!" (02.–24.02.2024.) Balvas kandidātu darbu izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā zālē būs skatāma no 12. aprīļa līdz 8. jūnijam. "Purvīša balvas 2025" laureāts tiks paziņots 23. maijā.  

Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Aigars Lielbārdis. Mūsdienās latviešu buramvārdu lielākā krājuma glabātāja ir Latviešu folkloras krātuve. Tās krājumā glabājas vairāk nekā 54 tūkstoši buramvārdu vienību jeb atsevišķu tekstu. Tas ir viens no lielākajiem buramvārdu krājumiem Eiropā. Vairums no buramvārdiem pierakstīti un iesūtīti Latviešu folkloras krātuvei starpkaru periodā, visai drīz pēc krātuves dibināšanas 1924. gadā. Šo lielo apjomu raksturo un izskaidro gan tas, ka buramvārdi latviešu sabiedrībā iepriekšējos gadsimtos ir bijuši zināmi un visai izplatīti, gan tas, ka buramvārdu, tāpat kā citu folkloras žanru un materiālu vākšanā 20. gs. 20.–30. gados bija iesaistītas Latvijas skolas. Kā arī tas, ka konvencionālā medicīna nebija tik pieejama, un sabiedrība izmantoja citus jeb tautas ārstniecības veidus. Skolēni visbiežāk buramvārdus pierakstīja no saviem vecākiem vai vecvecākiem, tad tos iesniedza skolotājam vai skolas pārzinim, kas tos apkopoja un tālāk nosūtīja Latviešu folkloras krātuvei. Gadījās, ka skolēni arī norakstīja viens no otra vai arī no jau publicētiem materiāliem. Savukārt padomju periodā buramvārdu iesūtīšana mazinājās, jo buramvārdu kā pagājušo laiku māņticības palieku vākšana un izpēte netika atbalstīta okupācijas varas un sistēmas politisko uzstādījumu un ideoloģijas dēļ. Lielajā latviešu buramvārdu apjomā var izdalīt vairāk nekā 140 dažādas buramvārdu grupas, kas paredzētas dažādiem mērķiem, taču vairums no buramvārdiem ir dziednieciski, t. i. – tie ir paredzēti cilvēka vai mājlopu slimību ārstēšanai. Piemēram, rozes vārdi – rozes ārstēšanai, asins vārdi – asiņošanas apturēšanai, zobu sāpju vārdi – līdzeklis pret zobu sāpēm, zagļu vārdi – lai piesietu zagli, lūzuma vārdi – lai dziedinātu lūzumus, vīveļu vārdi – lai ārstētu lopiem vīveles u. c. Šādu dalījumu izmanto gan buramvārdu pētniecībā, gan arī paši buramvārdu lietotāji, tostarp, vārdotāji un dziednieki savos pierakstos. Vēl 20. un 21. gs. mijā buramvārdi bija nozīmīga tautas medicīnas daļa – tos lietoja, lai apvārdotu slimības. Taču šobrīd buramvārdu lietotāju skaits mazinās un buramvārdu izmantošana kļūst par pagātnes tradīciju, tekstiem vairs nogulstot tikai krātuves plauktos. Taču izmantojot mūsdienu iespējas, buramvārdu teksti ir digitalizēti un skatāmi Latviešu folkloras krātuves digitālajā arhīvā garamantas.lv sadaļā Latviešu buramvārdu digitālais arhīvs. Laikam ejot, attieksme pret buramvārdiem ir mainījusies – no tekstiem, kas slēpjami no svešām acīm, tie šobrīd ir brīvi pieejami visiem interesentiem.

16. decembrī un 8. janvārī VEF Kultūras pils Lielajā zālē pie klausītājiem atgriezīsies Rīgas Doma meiteņu kora "Tiara" un diriģentes Airas Birziņas koncertuzvedums visai ģimenei "Gribas drusku pablēņoties". Tas tapa 2005. gadā, sadarbojoties ar animācijas filmu studijas "Dauka" režisoriem Rozi Stiebru un Ansi Bērziņu, lai kopīgi veidotu dziesmu programmu ar skaistākajām latviešu animācijas filmu dziesmām. 2005. gadā radītā Alberta Kivlenieka asprātīgā kustību horeogrāfija nu tikusi papildināta un iestudēta horeogrāfes Egijas Abarovičas vadībā, bet 72 kora dalībnieces dziedās un dejos melodijas no animācijas filmām "Kabata", "Zaķīšu pirtiņa", "Zelta sietiņš", "Sēd uz sliekšņa pasaciņa", "Neparastie rīdzinieki", "Desas piedzīvojumi", "Laimes lācis", "Ness un Nesija" u. c. Sarunā ar Intu Pīrāgu Aira Birziņa atgādina, kā radās šis uzvedums un kāpēc viņa atgriežoties pie tā, nemeklē jaunus eksperimentus. Runāts tiek par Rozes Stiebras un Anša Bērziņa iesaisti dziesmu izvēlē. Par tēlu un noskaņas notveršanu, dejošanas būtisko lomu, elpas noturību un improvizāciju, lai sasniegtu dziesmas raksturu. Kopīgi atceramies kora meitenes, kuras piedalījušās pirmajā koncertuzvedumā, kas ieskaņots arī albumā. Uzzinām, kāpēc Airai svarīgi turēties pie pirmā nošu eksemplāra, bet noslēgumā daži vārdi par Kormūzikas balvu, kurai pretendentus vēl var pieteikt līdz 14. decembra vakaram, un novēlējumi žūrijai un diriģentiem/dziedātājiem. Aira Birziņa: Programma ir saglabāta tieši tāda pati, jo ko gan tur vēl mainīt un grozīt, ja tā ir labi ritējusi un patikusi gan mūsu dziedošajām meitenēm, gan skatītājiem. Šo programmu ļoti pārdomāti veidoja Roze [Stiebra] ar Ansi [Bērziņu], tāpēc es uzticos un nemeklēju jaunus eksperimentus. Protams, šodien skan atšķirīgi, jo ir citas solistes, citāds instrumentārijs gan pavadošajā grupā, gan meiteņu instrumentu solistu sastāvā, jo tos mēs katrreiz variējam. Protams, tas atkarīgs no tā, ko meitenes šobrīd spēlē, cik ir pieejams flautu, saksofonu, vijoļu utml. Šī programma bija kora pirmais sānsolis no akadēmiskās mūzikas, veidojot uzvedumu 2005. gadā. Dažas no meitenēm pirmoreiz iemēģināja balsi citādā dziedāšanas manierē tieši ar šīm dziesmām, un kā ļoti spilgtu solo toreiz varu nosaukt Elīnu Osi, toreiz Šmuksti, kas dziedāja folkloras dziesmas “Visi kakti norasoja” solo. Tas bija jaunums viņai un man, ka viņai tik kolosāli izdodas spēcīga, folkloristiska skaņa, viņai bija liela jauda to dziedot. Visas programmas laikā ir ļoti dažādu stilu dziesmas, tipiskas kordziesmas ir tikai divas vai trīs. Pārējās ir dažnedažādas, kur īsti neder akadēmiskā un jo īpaši legato dziedāšana. Tur vairāk ir svarīgs vārds un instrumentāla tipa balss veidošana, kur svarīga ir ļoti precīza ritmiskā struktūra arī tad, ja melodija ir liriska un plūstoša. Imanta Kalniņa dziesmas tieši tādēļ ir diezgan grūtas.  

6. decembrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga jau piektajā kopīgi veidotajā programmā tiksies ar seno taustiņinstrumentu spēles speciālistu Kristianu Bezeidenhautu, kurš dzimis Dienvidāfrikā, studējis Austrālijā un Ņujorkā, bet šobrīd dzīvo Londonā. Viņš teicami pārvalda gan klavieru, gan klavesīna, gan āmuriņklavieru spēli un ir arī atzīts izcils Mocarta mūzikas pazinējs. Koncertā Rīgā līdzās 18. gadsimta Vīnes klasicismam skanēs arī par “zviedru Mocartu” dēvētā Jozefa Martina Krausa mūzikam, kuru pārstāvēs Voltēra traģēdijas “Olimpija” iedvesmota uvertīra. Zinu, ka jūsu interese par Mocartu dzimusi jau bērnībā, skatoties Miloša Formana filmu "Amadejs". No šīs jūs filmas jūs daudz sapratāt vai arī jūs tikai fascinēja Mocarta mūzika? Jāpadomā. Filma iznāca 1984. gadā, un man toreiz bija pieci gadi, bet es to skatījos mazliet vēlāk, man jau varēja būt kādi deviņi vai desmit. Dažus filmas fragmentus vecāki man neļāva skatīties, piemēram, sākuma ainu ar Saljeri pašnāvības mēģinājumu. Savā ziņā tā bija bērnam bīstama filma, bet uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Cik meistarīgi mūzika ievīta šajā filmā, cik rūpīga bijusi attieksme pret ideju! Mūzika filmā ir kļuvusi par īstu personāžu! Izraudzītie skaņdarbi uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu, un arī filma kopumā man patika, tur bija visu elementu veiksmīga kombinācija.  Jūs teicāt, ka agrāk kaunējāties pieminēt šo filmu, tagad vairs ne. Kāpēc kaunējāties? Tagad vairs nekaunos, manā prātā noticis kāds klikšķis. Es nezinu. Pirms gadiem desmit man tas šķita, varbūt ne gluži lēts, bet pārāk vienkāršots stāsts, lai izskaidrotu manu saikni ar Mocartu. Un tomēr domāju, ka bez šīs filmas viss būtu bijis citādāk. Ik reizi, dzirdot kādu skaņdarbu, kas ietverts šajā filmā, manī rodas spēcīgas atmiņas, tāda cieša emocionālā saikne ar šo mūziku. Ar citu komponistu darbiem man tā nekad nav bijis. Varbūt vienīgi ar Bahu, bet citu iemeslu dēļ. Vai bez šīs filmas ir vēl citi veidi, kā izskaidrot jūsu saikni ar Mocarta mūziku? Manuprāt, nav. Līdz ar šo filmu sākās mana apsēstība ar Mocarta mūziku. Un Mocarta raksturs mani fascinēja! Viņš bija tāda mistiska personība. Es domāju par šo cilvēku 18. gadsimta beigās. Kā viņš radījis tik daudz skaistas mūzikas taustiņinstrumentiem, tik lieliskas operas un daudz ko citu. Un kā centies atbrīvoties no rāmjiem, kas valdījuši 18. gadsimta beigās. Mocarts vairs nebija ar mieru, ka viņu uzskata par kalpu. Viņš gribēja būt slavens komponists. Bet tajā laikā tas vēl nebija iespējams. Pat Haidns šajā ziņā bija pateicīgākā situācijā. Viņam bija labāki apstākļi un infrastruktūra. Kad viņš devās uz Londonu, viņu kā īstu megazvaigzni. Un tad, protams, vēl ir Bēthovens. Pusaudža gados Jums negribējās vingrināties, tomēr Mocarta mūziku spēlēt gribējāt, tas kalpoja kā stimuls. Tā bija. Bet pusaudža vecumā es nemaz tik daudz nespēlēju Mocartu. Klausījos gan visu laiku. Manā prātā laikam bija kāda barjera, jo tolaik Mocartu spēlēja un mācīja ļoti specifiskā veidā. Viņa klaviermūziku vajadzēja atskaņot tieši tā un ne citādāk. Ja standartos neiekļāvies, tas nebija pieņemami. Un tad es atklāju atskaņojumus uz autentiskajiem instrumentiem. Klaviermūziku gan mazāk, vairāk simfonijas, operas un kamermūziku. Un tas pilnībā mainīja manu izpratni par to, kas IR un kas NAv iespējams šajā mūzikā. Mūziku klausīties Jūs varējāt, jo tēvs pirka CD, katru mēnesi vismaz vienu jaunu. Jā, tā bija. Tur bija arī Mocarta mūzika. Jā, daudz Mocarta mūzikas. Tā man ilgu laiku bija īsta apsēstība. Kad 1991. gadā Philiips laida klajā 180 albumu sēriju ar visiem Mocarta darbiem, es tik ļoti gribēju to iegūt. Man neizdevās, taču vecāki mani ļoti atbalstīja, iedrošināja un pirka daudz Mocarta mūzikas albumu. Un tad man pamazām mainījās prioritātes. 12-13 gadu vecumā sliecos vairāk Baha un Hendeļa virzienā. Baha mūzika mani īpaši interesēja. Bet Mocarts bijis man līdzās vienmēr, viņš bijis manas apsēstības sākums. Tolaik varējāt klausīties Baha siminora mesas 12 dažādas versijas un meklēt interpretācijas atšķirības. Kā ir tagad? Piemēram, Mocarta 20. klavierkoncertu arī klausāties dažādos variantos vai arī esat tikai jūs un partitūra? Klausīšanās aspekts pēdējo 15 gadu laikā ir ļoti mainījies. Vairs neklausos tik daudz ierakstu kā agrāk. Padsmitnieka vecumā gribēju noklausīties visus iespējamos Baha siminora mesas variantus, jo mani fascinēja atšķirības interpretācijā, atskaņošanas manierē. Klausījos, cik apjomīgs ir orķestris un koris katrā ierakstā. Protams, tas viss mani interesē arī šodien, tomēr tagad klausos nedaudz citādāk. Es pat teiktu - klīniskāk. Bet tad, ja dzirdu kaut ko patiešām izcilu, īsteni skaistu, ko varu vienkārši izbaudīt, ir skaidrs, ka atskaņojums ir izcils. Tieši pašlaik esmu pievērsies Baha siminora mesai, jo februārī to atskaņošu ar grupu The English concert. Klausījos Concerto Copenhagen un Lārsa Ulrika Mortensena ierakstu. Tur ir tikai kādi 10 dziedātāji, bet ieskaņojums ir absolūti izcils. Tik meistarīgi paveikts! Pie šāda ieraksta var atgriezties atkal un atkal, ikreizi atklājot aizvien jaunas un jaunas nianses. Tāds, lūk, atšķirīgs klausīšanas veids. Tagad vairs neklausos tik daudz prieka pēc. Pat pirms gadiem pieciem, sešiem vēl bija citādāk. Tagad klausīšanās man ir vairāk izziņas, pētniecības process. Tā tomēr ir brīnišķīga sajūta, ja mūziku var vienkārši klausīties, tai ļauties, nevis analizēt katru interpretācijas niansi. Tieši tā! Aizvien vairāk tiecamies pēc ierakstiem, kas sniedz šo sajūtu. Ļoti novērtēju savus kolēģus, kas spēj radīt ierakstus, ko gribas tikai klausīties un izbaudīt, secinot - viss paveikts ārkārtīgi skaisti. Īsta bauda klausīties! Bet repertuārs, ko klausos, ļoti bieži ir pavisam atšķirīgs no tā, ko spēlēju. Neklausos Mocarta koncdertus vai sonātes. Klausos Baha kantātes vai Šarpantjē mesas. Reizēm arī laikmetīgo mūziku? Vairs ne tik daudz. Agrāk bieži klausījos Stīvu Reihu, mani joprojām viņa mūzika ārkārtīgi interesē, šķiet neparasti skaista. Un tomēr tas nav repertuārs, ko klausos prieka pēc, kā tas ir ar Šarpantjē mūzikas albumiem. Man ļoti patīk Šarpantjē un Pērsels. Viņu mūzika bagātina, to klausoties es varu arī atpūsties. Mocarta mūziku esat daudz spēlējis un ieskaņojis. Jūsu jaunākajā, tikko novembrī klajā nākušajā albumā ietverts Mocarta 19. un 23. koncerts. Vai varat teikt, ka nu jau pārzināt un izprotat Mocarta mūziku? Nē. Aizvien mazāk un mazāk to izprotu. Bet varbūt varu palīdzēt klausītājiem un arī saviem kolēģiem paraudzīties uz šo mūziku no cita skatupunkta. Strādājot ar Mocarta klavierkoncertu vai kādu simfoniju, varu piedāvāt nedaudz atšķirīgu perspektīvu. Šajā mūzikā vēlos atklāt pēc iespējas vairāk detaļu, nianšu, degsmes un skaistuma. Nepārtraukti meklēju skaistumu un izsmalcinātību, atskaņojot šo mūziku tā, it kā tā būtu tikko rakstīta, svaiga, jauna, emocionāli saistoša. Es patiešām nezinu, vai tas, ko daru, ir pareizi vai nepareizi. Bet man šķiet, ka šāda attieksme liek Mocarta mūzikai skanēt dedzīgāk un emocionālāk. Reizēm Mocarta darbu atskaņojumos varam dzirdēt tieši pretējo. Esmu šai mūzikai veltījis tik daudz laika, ka tagad spēju tai piekļūt ātrāk. Noteikti nevaru teikt, ka tagad zinu vairāk nekā pirms gadiem 10, 15. Bet man tagad ir lielāka pieredze, spēju panāk, ka mūzika runā precīzāk un dzīvāk. Vai ir iespējams, ka vienā koncertā Mocarta ir par daudz? Mūsdienās daudzi diriģenti Mocartam līdzās liek kaut ko no laikmetīgā repertuāra, tādējādi meklējot līdzsvaru. Tā ir. Manuprāt, arī tādas programmas ir brīnišķīgas, un, ja es spētu atskaņot jauno mūziku, arī veidotu līdzīgus salikumus. Bet tāds repertuārs vienkārši nav priekš manis, un tas nekad nav bijis. Nekad neesmu juties tik ļoti saistīts ar jauno mūziku, lai spētu tajā kaut ko būtisku pateikt. Bet veidojot programmu, kurā ir tikai Mocarts vai tikai Bēthovens, rodas iespēja pilnībā ienirt viņu mūzikas pasaulē, tas ir vesels universs, ko varam mēģināt atklāt. Šoreiz programmā būs Mocarta reminora klavierkoncerts un "Prāgas simfonija", ļaujot mums ielūkoties ļoti konkrētā laika periodā 18. gasdimta nogalē, kad tapuši divi patiesi lieliski meistardarbi. Es nekad iepriekš neesmu šos darbus licis līdzās vienā programmā. Vienmēr esmu piedāvājis kādus atšķirīgākus salikumus, piemēram, ar "Jupitera simfoniju" vai vēlīno solminora simfoniju. Bet viena komponista programmas ļauj pilnībā iegrimt šo skaņražu valodā, mums mūziķiem, nav nekādu atšķirīga stila blakuslietu, kas novērš uzmanību. Tāpēc varam izcelt svarīgāko šajos skaņdarbos.  Jūs esat teicis, ka Bēthovena mūziku sabojāt ir grūtāk nekā Mocarta. Kāpēc tā? Tā ir, es joprojām tā domāju. Varbūt tas ir nedaudz strīdīgs apgalvojums, gan jau kādi citi mūziķi man iebilstu un censtos pārliecinā par pretējo. Bet reizēm varam dzirdēt, piemēram, kādu jauniešu orķestri vai ne īpaši izcilu orķestri, kas Bēthovena simfoniju spēlē gluži pieņemami. Jo Bēthovena mūzikā ir tas enerģijas līmenis, kas jūtams teju vai fiziski. Bet, ja tas pats orķestris spēlē, teiksim, Mocarta Prāgas simfoniju, Mibemolmažora simfoniju vai arī kaut ko no Haidna, gribas teikt: lūdzu, beidziet! Kāpēc tas izklausās tik briesmīgi? Es nezinu! Joprojām nezinu, kāds ir iemesls, vēl neesmu to sapratis. Bet zinu, ka Mocarta mūzika prasa nepārtrauktu lēmumu pieņemšanu un meistarību. Vajag tādu īpašu iztēli, kas, līdzīgi kā darbojoties ar fotošopu, kaut ko mazliet paspilgtina, tā, lai tās vairāk izceltos. Varbūt acu krāsu vajag spilgtāku, varbūt ādaskrāsu gaišāku, varbūt kontrastu - lielāku. Bet Mocarta mūzikā tas nenotiek pats no sevis. Jāstrādā, lai ritms ir skaisti izcelts, lai būtu pareiza balsu hierarhija, jāsaprot katras takts uzbūve. Frāzējums varbūt pat nav tik svarīgs kā gramatika. Es te tagad jaucu kopā dažādas metaforas. Bet gribu teikt, ka sintaksei ir jābūt skaistai un rūpīgi izstrādātai, tikai tad šī mūzika atstās iespaidu uz klausītājiem. Bēthovena mūzikā ir tiešāks spēks, tās ir neapturamas emocijas, Mocarts ir daudz smalkāks. Jūs minējāt, ka Mocarts prasa nepārtraukti pieņemt lēmumus. Jums tas patīk? Arī dzīvē esat izlēmīgs? Ļoti labs jautājums, neviens man to nebija prasījis! Pirmajā brīdī gribas atbildēt: "Nē, man īsti nepatīk pieņemt lēmumus. Jo manā dzīvē jau tā ir tik daudz lietu, kas ieplānotas kalendārā trīs gadus uz priekšu, piemēram, šajā dienā tu būsi Rīgā un spēlēsi šo koncertu, tagad tev jāizvēlas lidojums, un tagad taksometrs, un kurā viesnīcā nakšņosi. Diendienā tik daudz kas ir saistīts ar lēmumu pieņemšanu. Tāpēc šķiet, ka mana atbilde būtu nē. Bet, ja runājam par lēmumu pieņemšanas procesu mūzikā, tad labākais ir tas, ka šos lēmumus tu pieņem kopā ar pārējiem mūziķiem. Jo tu jau vari viens pats mājās prātot par kādu konkrētu fragmentu un domāt, ka šo spēlēsim tā un tas atkal būs tā, bet formu veidosim tā... Bet kad mēģinājumā tu dzirdi iztēlototo orķestra sniegumā, saproti: nē, tas ir par daudz, bet te - par maz, bet šī vispār nav pareizā doma! Mēģinājums ir gluži kā tāds sarunu process. Man ļoti patīk kopā ar kolēģiem izmēģināt dažādas idejas. Tad ir sajūta, ka visu darām kopā. Es tiešām neesmu  no tiem cilvēkiem, kas nāk uz mēģinājumu un saka, ka obligāti jābūt tā un tā. Nu, varbūt ir daži izņēmumi attiecībā uz kādām pamatlietām. Bet vispār man šis process ļoti patīk. Un Jūs tiešām arī mājās prātojat par kādiem skaņdarba posmiem? Jā, noteikti. Reizēm naktī, guļot ienāk prātā kāda doma, vai mazgājoties dušā saproti, ka tai mūzikas frāzei vajadzētu lielāku diminuendo, vai, ja šis motīvs būtu īsāks, tad atrisinātos tās problēmas. Jo īpaši tas attiecas uz ornamentu veidošanu. Tos es biežāk nosapņoju, nevis izdomāju, sēžot pie klavierēm. Šoreiz programmā būs Mocarta 20.tais klavierkoncerts, tas ir viens no diviem Mocarta klavierkoncertiem, kas rakstīti minora tonalitāte. Vai minoram šeit ir kāda īpaša nozīme? Es nezinu, ko Mocarts domājis ar šo minoru. Var diezgan skaidri redzēt, kā viņš visas savas karjeras laikā kaut ko izmēģina, kā strādā pie kādas idejas un kā to attīsta. Reizēm viņš darbojas kā tāds detektīvs. Kaut ko izmēģina un izstrādā.  Piemēram, pūšaminstrumentiem viņš raksta noteiktās tonalitātēs. Un Mocarta brieduma perioda darbos labi var redzēt, kā konkrētu tonalitāti viņš saista ar noteiktu afektu, drāmu, DNS. Un ir skaidrs, ka reminors viņam kļūst par īstu iedvesmas avotu. Jo īpaši operā "Dons Žuans" viņš to ļoti spēcīgi izmanto. Un arī reminora klavierkoncertā šī tonalitāte, tās krāsas nosaka to, ka Mocarts raksta orķestrim, kādus akordus tam piešķir. "Dona Žuana" ievadakords vispār ir pasaules dārgums, to vajadzētu iekļaut UNESCO pasaules mantojuma sarakstā! Tātad reminors Mocartam kļūst par tādu kā laboratoriju eksperimentiem. Viņam vienmēr ir tas kontrasts starp tumsu un gaismu, starp reminoru un Remažoru, viņš starp tiem migrē turp un atpakaļ, tas rada īpašu noskaņu un raksturu. To labi varam redzēt operās "Dons Žuans", "Figaro kāzas" un "Cosi fan tutte", kur liela nozīme minora tonalitātēm. Tās Mocartam ir ļoti teatrālas un kļūst par treniņu platformu, dodot iespēju eksperimentēt. Prāgas simfonija ir Remažorā, bet arī tur jūtam šo minora un mažora mijiedarbību. Tieši tā! Adagio ievadā Mocarts it kā eksperimentē, simfonija ir mažorā, bet sākumā ir oktāvas un kādu brīdi nemaz nevar saprast, vai tas ir mažors, vai minors. Tad parādās pirmais akords - apvērsums ar la diezu basā, tas ir fadiezmažora akords ar atrisinājumu siminorā. Un tad pēkšņi skaidri parādās re minors. Visu laiku ir sajūta, ka Mocarts eksperimentē ar mažoru un minoru. Mazliet līdzīgi kā tas ir Šūbertam. Bet svarīgi atcerēties, ka 18. gadsimtā šādas spēles kaut kas jauns. Jā, klavierkoncertos tā mēdz notikt, bet simfonijā Remažora un reminora tēlu mija skan tik moderni, patiešām neparasti. Ļoti svarīgs aspekts šajā "Prāgas simfonijā". Šī simfonija ir trijās, nevis četrās daļās. Nav menueta. Vai tam ir kāds sakars ar Prāgas publikas gaumi? Labs jautājums. Es nezinu. Lielisks jautājums. Tāpat tas ir arī "Parīzes simfonijā". Nezinu, kāds tam ir pamatojums. Bieži vien šādu simfoniju malējās daļas ir enerģiskas, vitālas, bet otrā daļa - daudz maigāka, savā ziņā tāda nevainīga. Pavisam citādāk nekā "Jupitera" simfonijā un solminora simfonijā, kur tā sauktās lēnās daļas ar patiešām izvērsti, nopietni, skaņdarbi, neparsati un izsmalcināti. Bet "Prāgas simfonijā" vidējo daļu caurstrāvo naivums, nevainība un aizkustinoša vienkāršība. Te atkal ir Solmažors, ko Mocarts šādām noskaņām bieži izmanto. Ļoti mierīga daļa. Domāju, tas tāpēc, ka malējās daļās viņš vēlējies maksimālu enerģiju un dramatismu. Un tad nolēmis, nu labi, klausītājiem vajag mazliet laika atelpai, ļaušu viņiem atpūsties otrajā daļā. Varbūt, ka tā. Es nezinu. Pirmā daļa sākas ar diezgan lēnu ievadu, tas ir visai izvērsts. Varbūt tāpēc, lai kompensētu menueta neesamību, lai kopējā hronometrāža būtu līdzvērtīga četrdaļībai? Domāju, ka Jums taisnība. Mocarts ļoti jūtīgi izturas pret šādiem strukturāliem elementiem. Pirmā daļa ir patiešām apjomīga. Ne tikai hronometrāžas ziņā. Tā ir arī ārkārtīgi piesātināta, tur ir daudz muzikālā materiāla. Mocarta mūzikā daudziem ar to nācās cīnīties. Piemēram, klavieru kvartetos. Zināmu iemeslu dēļ tie nebija tik populāri. Jo tur ir tik daudz mūzikas materiāli, tik daudz melodiju un dažādu raksturu, kas zibenīgi seko cits pēc cita. Domāju, tieši tāpēc Mocarts "Prāgas simfonijā" nolēmis nerakstīt ceturto daļu. Jo tā labuma jau tā ir daudz. Šajā simfonijā pūšaminstrumentiem ir liela nozīme. Jā, noteikti. Pilnībā piekrītu. Šis ir svarīgs aspekts, jo patiesībā tā ir pirmā reize, kad Mocarts eksperimentē ar pūšaminstrumentu neatkarību. Esam jau gan ko līdzīgu redzējuši klavierkocertos pāris gadus pirms šī - pirms 1786. gada. Taču šeit tā ir pirmā reize simfonijā. Mocarts pirmo reizi izceļ pūšaminstrumentus starmešu gaismā, viņiem ir patstāvīga loma, viņi spēlē paši savu tēmu, nevis tikai dublē stīgas. Un rodas nemitīgs dialogs, mūzikas materiālu parāda te pūšaminstrumenti, tad atkal stīgas. Un katra grupa atspoguļo savu tēlu. Apbrīnojami, kā Mocarts to visu panācis, teju bez jebkāda iepriekšējā treniņa. Jā, ir bijuši klavierkoncerti, bet te, simfonijā, Mocarts izlemj, ka izmantos šo ideju. Un rezultāts ir tik augstā līmenī. Perfekts, izsmalcināts, detalizēts. Kaut ko līdzīgu tolaik nespēj neviens cits skaņradis. Vai diriģējot Jūs arī domājat par to, kā Mocarts pats vadījis atskaņojumu? Skaidrs, ka tā nebija diriģēšana tādā 19. gadsimta izpratnē. Nebija gan. Un atkal jāsaka: kurš gan zina, kā patiesībā noticis. Skaidri gan zinām, ka šajos lielajos koncertos Prāgā un Vīnē Mocarts spēlējis arī klavieres, līdzās klavierkoncertam bijusi simfonija, Mocarts, droši vien arī mazliet spēlējis solo, varbūt improvizējis, vabūt atskaņojis kādu fantāziju vai variācijas. Daudzi pētnieki centušies noskaidrot, kāda šajos koncertos bijusi Mocarta loma. Daži mani kolēģi domā, ka Mocarts varbūt nospēlējis solo savā klavierkoncertā un tad apsēdies klausītāju vidū, lai izbaudītu savu simoniju kā tādu reverensu par godu viņam. Bet es gan nevaru iedomāties, ka Mocarts, kuram bija tik svarīgi visu kontrolēt, būtu ko tādu pieļāvis. Mēs zinām, ka Vīnē viņš spēlējis "Bēgšanā no serāla", bijis pie klavierēm viarākās izrādēs, tad pēc laika atgriezies un secinājis, ka orķestris ir pārāk atslābis, vajag būt pie klavierēm un enerģiju mazliet pavirzīt. Tā ir mūzika bez īstiem rečitatīviem un continuo, tomēr Mocarts spēlē līdzi un kļūs par dzinējspēku, kas rada impulsus. Varbūt tikai, paceļot uzacis vai pamājot ar roku. Esmu drošs, ka pārējie mūziķi Mocartu tā arī uztvēra: viņš bija par atskaņojumu atbildīgs, viņš radīja impulsus, enerģiju. Ne jau nu ierādīja katru taktsdaļu, bet sniedza tādu kā emocinālo karti, ļaujot mūziķiem saprast, kādam vajadzētu būt skanējumam. Nevaram runāt īsti par diriģēšanu, drīzāk par cilvēku iedvesmošanu. Bet kas zina, varbūt viņš brīžiem cēlās kājās, mazliet pavicināja rokas, pamāja ar galvu, varbūt spēlēja continuo simfonijā, un darbojās pie klavierēm līdzīgi kā spēlējot klavierkoncertu. Kas to lai zina. Varbūt atskaņojuma vadīšana notika tandēmā ar orķestra koncertmeistaru. Skaidru liecību ir maz, daudz ko nākas minēt. "Prāgas simfonijas" partitūras autogrāfs liecina, ka darbs pabeigts 1786. gada 6. decembrī. Tagad tieši sestajā decembrī to atskaņosiet, būs jubilejas gadskārta! Patiešām! Cik brīnišķīgi. Skaista sakritība. Tādas gadās reti. Šodien runāju ar vienu no televīzijas cilvēkiem par mūziku Adventes un Ziemassvētku laikā, kad ir tik daudz emociju, tā ir kāda īpaša enerģija. Un "Prāgas simfonija" trāpa tieši sirdī. Bet šī simfonija ir tik neparasts ideju apvienojums. Te ir tik daudz kontrapunkta, it kā līdzīgi kā Hendelim un Baham, bet vienmēr izklausās emocionāli piesātināti. Piemēram, "Burvju flautas" uvertīra. Kā viens cilvēks spēj uzrakstīt uvertīru fūgas stilā tā, lai tā tomēr būtu visbrīnišķīgākā un dzīvespriecīgākā mūzika pasaulē?! Vai arī "Jupitera simfonijas" fināls. Uz papīra viss izskatās teju vai klīniski, tik pareizi un inteliģenti, tik pārdomāti. Bet galu galā, kad klausies, teju pacelies spārnos. Šķiet, ka tu lidotu, it kā kāds būtu pacēlis tevi gaisā un iemetis prieka mākonī. Nezinu nevienu citu komponistu, kura mūzika spēj radīt šādu sajūtu, visu laiku prieka asaras. Kādas klavieres spēlēsiet šajā koncertā, vai tas būs mūslaiku instruments? Jā, mūsdienu klavieres. Šķiet, pašā pirmajā reizē, kad spēlēju ar orķestri Sinfonietta Rīga, mēs eksperimentējām, Bēthovena koncertā spēlēju klavieres, kas tika vestas no Igaunijas. Bija interesanti, tomēr orķestra mūsdienu instrumenti nomāca seno klavieru skaņu. Instrumenti jāizvēlas ļoti uzmanīgi, jādomā par balansu, lai efekts nav nomācošs, lai mūziķi nejūtas saspringti, bet var izbaudīt spēlēšanu. Bet koncertā es šīs mūsdienu klavieres nemaz visu laiku nespēlēšu skaļi, klavieres iekļausies kopējā tekstūrā. Tādu principu, manuprāt, vajadzētu ievērot. Gribu, lai ir tā kamermuzicēšanas sajūta, īpaši mijiedarbojoties klavierēm un pūšaminstrumentiem. Mocarts pats bijis solists sava 20. klavierkoncerta pirmatskaņojumā un viņš esot spēlējis instrumentu, kam arī pedāļu klaviatūra bijusi. Jā, tā ir. Īsti nezinu, kā šis instruments izskatījies. Ir bijuši vairāki mēģinājumi rekonstruēt šādu instrumentu. Jādomā arī, kāpēc Mocartam ko tādu vajadzēja. Tas ir tāds dīvaini brīnišķīgs koncepts, nezinām, kāpēc. Lai paspilgtinātu basa līniju un paplašinātu klavieru reģistru? Jā, droši vien. Mocarts ieviesis teju vai Holivudas, Brodvejas cienīgu izrādīšanās elementu, kas atspoguļo viņa neticamo talantu. Šie koncerti jau tika rīkoti, lai izrādītos, Mocarts bija to centrā. Par šīm programmām zinām diezgan daudz un ir skaidrs, ka Mocarts bija ļoti augstās domās par sevi, viņš bija tāds Narcisa tips, kurš alka būt uzmanības centrā. Visai sarežģīta personība, domāju, nebija viegli būt ar viņu kopā. Mēs daudz runājām par Mocarta mūziku, bet programmā būs arī uvertīra, kuras autors ir Jozefs Martins Krauss, dēvēts arī par "zviedru Mocartu". Krauss ir neparasta personība, Mocarta laikabiedrs. Spožs vizionārs, to viņa mūzikā var labi redzēt. Īpaši stīgu kvarteti ir lieliski darbi. Bet lielformas darbi, kā piemēram, dominora simfonija, ir tiešām revolucionāri. Pavisam nemanāmi, tomēr jūtam Haidna ietekmi, arī Sturm und Drang vēsmas. Tas nav precīzs "Vētru un dziņu laikmets", bet tikai tāda atblāzma, iedvesma. Bet Krausam patīk minora tonalitātes, stūrainas melodijas, drāma un kaislības, sava veida ekstrēmisms, to visu labi var dzirdēt Krausa uvertīrā, ar ko sāksim koncertu. Ļoti atkailinātas, tiešas emocijas. Kaut kādā veidā Krauss malziet atgādina Gluku, ir kādas līdzības orķestra krāsās. Šī uvertīra rakstīta stīgām, divām obojām un fagotiem, kā arī mežragiem. Esmu dažas reizes šo uvertīru atskaņojis kā prelūdiju reminora klavierkoncertam. Tas labi der, jo uvertīra beidzas ar dominanti. Ļoti smalks darbs, skaists, ar teju dēmoniskām instrumentālajām krāsām. Ir lēns ievads - adagio, ko spēlē tikai stīgu instrumenti, tas skan visai antīki, it kā no baroka iedvesmojoties. Bet tad seko Allegro ma non troppo, un te jau jūtam gluži vai Karlu Fīlipu Emanuelu Bahu. Tāds nervozs satraukums, ekscentriski, dramatiski kontrasti. Kā pretstats Mocartam šī uvertīra der ļoti labi. Krauss būtu pelnījis, lai viņa mūziku atskaņo biežāk. Viņam ir laba kamermūzika, lieliskas vijolsonātes, viņš radījis arī, šķiet, trīs klaviersonātes, tie ir ļoti labi darbi. Lieliska mūzika, ko arī kopā ar orķestri atspoguļosim. Teicāt, ka šī uvertīra beidzas ar dominanti. Tātad spēlēsiet bez pārtraukuma un uvertīrai sekos Mocarta klavierkoncerts? Jā, tieši tā. Gluži kā prelūdija, kam atacca seko koncerts. Paldies par sarunu, paldies par Jūsu laiku. Lai patīkams laiks šeit Rīgā! Bija prieks parunāt par mūziku, iedziļināties repertuārā, kas būs šajā programmā. Jo ļoti bieži man uzdod jautājumus par dzīvi. Arī tas ir labi. Bet aicinu tiešām izbaudīt šos divus Mocarta pasaules klases skaņdarbus, kas tapuši vienā laika periodā. Jūtos ļoti pagodināts, ka varu atskaņot šo mūziku, sadarbojoties ar Sinfonietta Rīga lieliskajiem mūziķiem. Man ir sajūta, ka spēlē pareizo iemeslu dēļ, cenšoties sasniegt vislabāko rezultātu.  Šodienas mēģinājums man tiešām sildīja sirdi. Redzēju, cik ļoti cilvēki izbauda procesu, izbauda šo mūziku un ir lepni par rezultātu. To ir ļoti patīkami redzēt, jo mēs jau strādājam ļoti cītīgi. Bet darba procesā ir tik daudz prieka un lepnuma! Šorīt jutos ļoti noguris. Pusdesmitos devos uz ģērbtuvi, man tā nāca miegs, ka gribēju divdesmit minūtes pagulēt, nesapratu, kā tikšu galā ar mēģinājumu. Bet līdz ar simfonijas pirmajām taktīm viss nogurums pagaisa. Nav iespējams būt neapmierinātam, atskaņojot tik brīnišķīgu mūziku. To gribēju pateikt noslēgumā.      

Mākslas kritiķis Vilnis Vējš uz sarunu aicinājis divus Artūrus: dzejnieku Artūru Punti no apvienības "Orbīta" un Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas projektu vadītāju, mākslinieku Artūru Virtmani, lai runātu par apvienības "Orbīta" izstādi "Skatuves darbi", kas līdz 29. decembrim būs skatāma Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā. Ko šī izstāde piedāvā? Vai mainījies mākslas telpas kurss, kopš Rīgas Mākslas telpa kļuvusi par Rīgas Laikmetīgās mākslas telpu? Par to raidījumā. *** No šī gada 8. novembra līdz 29. decembrim Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas Lielajā zālē skatāma apvienības "Orbīta" izstāde "Skatuves darbi".  Valmieras apkārtnē uz mazpilsētu un ciemu kultūras namu skatuvēm skalda malku, smalcina zarus, griež matus… Respektīvi, notiek tas, kas parasti uz skatuves nenotiek, – pilnīgi ikdienišķas, praktiskas darbības, sadzīves pakalpojumi, ko nereti piedāvā uz sludinājumu dēļiem vai vietējā presē. Iemūžinātas video, šīs dokumentālās akcijas tiek paralēli projicētas uz vairākiem ekrāniem-aizkariem, bet to skaņu celiņi pārklājas, radot negaidītu mijiedarbību ansambli.  Pēdējo gadu gaitā "Orbīta" daļēji pārcēlusi savu aktivitāšu centru no Rīgas uz Strenčiem. Tur notiek meistarklases un izstādes, tiek pētīts kopējais kultūras konteksts. Daudzekrānu mediju instalācija "Skatuves darbi" turpina šo vektoru, ļaujot "perifērijas" skatuvēm atrast sev vietu galvaspilsētā, organizējot savdabīgu to pārstāvniecību Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā.  "Orbīta" ir dzejnieku un multimediju mākslinieku apvienība no Latvijas, dibināta 1999. gadā. Tās dalībnieki ir Semjons Haņins, Artūrs Punte, Vladimirs Svetlovs un Sergejs Timofejevs. Savā darbībā “Orbīta” balstās teksta, skaņas un attēla sintēzē un mijiedarbībā. Lai arī teksta klātesamība nav obligāts nosacījums, nereti par darbu radīšanas impulsu kalpo pašu autoru dzejas teksti. 

Šovakar, 23. novembrī, teātra patriarha Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, uzzināsim teātra balvas "Spēlmaņu nakts" ieguvējus. Bet vēl no rīta "Klasikā" tiekamies ar Ati Rozentālu — teātra kritiķi, pagājušās sezonas "Spēlmaņu nakts" žūrijas priekšsēdētāju, laikraksta "Diena" žurnālistu un arī pieredzējušu mūzikas pasaules pārzinātāju. Liene Jakovļeva: Iespējams, ne visi, lasot tavas recenzijas un apcerējumus par teātri, aizdomāsies par to, ka tikpat daudz uzmanības, strādājot laikrakstā "Diena", tu velti politikai. Atis Rozentāls: Kā es parasti saku, maizi pelnu ar to, ka esmu Latvijas ziņu redaktors un šad un tad mani uzaicina arī Latvijas Radio raidījums "Krustpunktā". Pagājušajā nedēļā biju Valmierā un satiku vienu senu paziņu, kura teica: "Beidzot tu runā kā cilvēks, nevis tik gudri kā radio!" (smejas) Man nav žurnālista izglītības, bet žurnālistikā strādāju jau ļoti daudzus gadus, un sociālpolitika ir mana maize. Bet otra profesija ir teātra kritika: esmu beidzis maģistrantūru. Tas ir tas sviestiņš uz maizes.  Vai brīžos, kad tev nav jāvērtē konkrētais iestudējums, tu vari izbaudīt teātri vienkārši tāpat – ar prieku? Tieši vakar kādam teicu, ka tādu situāciju, kad es skatītos izrādi ar tā saucamajām nevērtējošajām acīm, jau gandrīz vairs nav. Varbūt kaut kur ārzemēs, kad skaidri zinu, ka nebūs jāraksta – tad varu palaist tos grožus vaļā. Savulaik intervijā Jakovs Rafalsons man teica: "Nu, ja jūs jau galvā rakstāt recenziju brīdī, kad skatāties izrādi, mēs skatāmies divas dažādas izrādes!" Es viņam piekrītu. Bet tajā pašā laikā neko darīt tur nevar: jau izrādi skatoties, viss pa tiem plauktiņiem jāsaliek... Un īpaši jau tad, ja esi "Spēlmaņu nakts" žūrijā un labi apzinies, ka sezonas beigās būs lielā izvērtēšana. Vakar salikāt visus punktus uz "i". "Lielajā mūzikas balvā" žūrija tik tiešām tos uzvarētājus uzzina brīdī, kad viņi tiek nosaukti. Kā ar jums? Mēs zinām... Ik pa brīdim ir priekšlikums, ka arī mēs varētu nezināt, bet mēs tam nemitīgi pretojamies viena iemesla dēļ: tāpēc, ka brīdī, kad žūrija nobalso, jābūt pārliecībai, ka atrāviens uzvarētājam ir pietiekami liels. Ka tur nav nejaušības un ir tikai viena punkta pārsvars. Jau vairākus gadus savu vērtējumu fināla fāzē liekam pēc sistēmas, ko savulaik ierosināja Eduards Liniņš, kas bija žūrijā – tieši togad manis žūrijā nebija –, un mēs tai pieķērāmies. Tā ir ļoti elastīga un ērta sistēma. Katrs žūrijas loceklis katrā kategorijā izvirza trīs pretendentus: pirmajai vietai liek trīs punktus, otrajai – divus, trešajai – vienu. (..) Šādi ir elastīgāk un pārliecinošāk, ka punktu skaits un uzvarētāja izrāviens ir lielāks. Arī vakar tā darījām. To, kādi ir rezultāti, es, protams, neteikšu, bet cīņas mums vakar nebija. Bija gan viena kategorija, kurā mēs pārbalsojām, jo tur bija tiešām vienāds punktu skaits. Un tas ir tas fakts, kāpēc mums jāzina rezultāti, jo diviem uzvarētājiem balvas netiek dotas. Esam devuši klusēšanas zvērestu. (smejas). Bet ir tāds trakums: pirms ceremonijas satiec cilvēkus, par kuriem tu jau zini, ka viņi dabūs balvu, bet tu nedrīksti iet klāt un apsveikt...  Vai esi saskaitījis, cik izrāžu vienā sezonā noskaties? Neesmu tik čakls kā Dita Jonīte – viņa skaita un raksta feisbukā. Es visu laiku saku, ka pienāks kaut kāds datums, kad arī es tā sākšu rīkoties, jo tas ir ļoti labi, tas ir ērti pašam. Ap simtu droši vien sezonā ir. Skaits kopumā gan ir samazinājies. Mēs savā laikā lielos teātrus lamājām par to, ka viņi pārvērtušies par fabrikām, jo pirmizrāžu laikā parasti bija trīs pirmizrādes vienlaicīgi. Dailē, piemēram, ar vienas dienas starpību bija vienlaicīgi trīs pirmizrādes: Lielajā zālē, Mazajā zālē un Kamerzālē. Tagad ir mazāk. Toties nāk klāt jaunas spēles vietas. Ir taču vēl "mazie" un neatkarīgie teātri, kurus taču arī vērtējat.  Protams, protams, jebkurš projekts, kurš vēlas, lai to vērtē, var pieteikties Teātra darbinieku savienībā, un tad šo projektu kritiķi noskatās. Arī komercprojekti var pieteikties. Mēs galu galā arī "Sfinksu" skatījāmies, un Maksims Busels ir nominēts. Bet tur iniciatīva jāizrāda viņiem pašiem. Jo uz valsts teātriem mēs ejam vienkārši tāpēc, ka mēs ejam, jo mums ir arī jāliek atzīmes. Tas nav tikai tā, ka izvirzām nominācijas. Un ko ietekmē šīs atzīmes? Teātru finansējumu. Koeficientu. Nezinu, cik lielā mērā, bet katrā ziņā mēs šīs atzīmes godprātīgi liekam. Piecas dažādas kategorijas desmit ballu sistēmā šogad – līdz šim bija piecu ballu sistēma – visām valsts kapitālsabiedrību izrādēm. Līdz ar to mums ir pienākums visas šīs izrādes noskatīties. Šovakar ir svētki. Bet kāda ir tava pieredze? Daudz nažu dūrienu esi saņēmis pēc tam, kad kaut kas pēc kāda prāta nav īsti pareizi izvērtēts? Bijis dažādi. Ir cilvēki, kuri nāk klāt, un apkampjamies, bet man bijusi arī diezgan traumatiska pieredze, kad pēc nomināciju paziņošanas sociālajos tīklos sākās kampaņa, ka viss ir nepareizi. Togad pirmoreiz biju žūrijas priekšsēdētājs – ja nemaldos, tā bija 2015./2016. gada sezona.  Tad tev vēl nebija uzaugusi tik bieza āda...  Man tā āda uzauga... Bet, ādai uzaugot, ir divas lietas. Pirmā – patīkamā īpašība – vairs tik ļoti nesāp tad, kad iedur nākamreiz. Bet otra – zem uzaugušās ādas var palikt Jāzepa ērkšķis, kas nekur nepazūd, un es tam cilvēkam, kurš kaut kādā veidā ir vērsies pret mani, līdz galam vairs atvērties nevaru. Bet es jau ļoti labi apzinos, ka pats esmu daudzus aizvainojis, tā jau ir dzīves realitāte. Tur neko nevar darīt. Aktīvajā kritikā esmu kopš 2013. gada, kad pabeidzu maģistrantūru – diezgan lielā vecumā ienācu kritikas laukā. Pabeidzu maģistrantūru, un uzreiz man piezvanīja no Kultūras ministrijas, kur toreiz strādāja Ingrīda Vilkārse, un piedāvāja man iet Spēlmaņu nakts žūrijā. Man izpalika iesācēja satraukums, ka man tagad visos teātros ir jālūdzas, lai mani ielaiž – ka esmu jaunais kritiķis. Man uzreiz bija durvis vaļā, jo biju žūrijā. Tas bija ļoti interesanti, ka tu tā uzreiz tiec iemests un uzreiz tā slodze... Tolaik skatījāmies arī dejas izrādes, un tad gan tas skaits jau gāja pāri simtam. Kā tev šķiet, vai garais nomināciju saraksts ik sezonu parāda Latvijas teātra ainu, virzību, kontekstu? Kaut ko tā parāda gan. Protams, vienmēr ir diskusija par dažiem, kuri tur nav iekļuvuši. Pēdējos gadus mums josta tiešām ir savilkta, jo nevaram vairāk par pieciem īsti nominēt – ar atsevišķiem ekstrēmiem izņēmumiem. Piemēram, šī reize ir izņēmums un ir nominēti septiņi režisori. Šogad arī ļoti jūtams tas, ka nav tikai Rīgas teātri vien. Lai gan joprojām daudziem cilvēkiem ir attieksme – ja kaut kas labs top ārpus Rīgas, tad ir lielais izbrīns. Un man savukārt ir brīnums par to, ka dažiem par to ir brīnums, jo tam tā sen nevajadzētu būt. Mēs esam pieraduši, ka mums ir ļoti labi teātri arī ārpus Rīgas, bet ik pa brīdim kādos rakstos parādās pārsteigums. Piešķirt Mūža balvas – tas arī vienmēr ir grūts uzdevums, vai ne?  To nedara žūrija. To dara Teātra darbinieku savienības valde. Tā ir balva, par kuru žūrijai nav pilnīgi nekādas darīšanas, tikai prieks. Protams, izvēle vienmēr ir sarežģīta, bet šogad ir brīnišķīgi, ka tieši šīs mākslinieces – Ilze Vazdika un Lidija Pupure – šo balvu šovakar saņems. Vairāk – ierakstā.

No 6. līdz 9. novembrim Rīgas A Cappella festivāls norisināsies ar jaunu vadmotīvu — New Choral Sounds jeb "Jaunās kora skaņas". Tiks pirmatskaņoti jauni skaņdarbi un jaunas programmas, nozīmīga vieta tiks ierādīta unikāliem mūzikas projektiem un novatoriskiem mūzikas atskaņojumiem. Galvenās festivāla norises un koncerti notiks Sporta 2 kvartāla Lielajā zālē. 7. novembrī plkst. 19.00 Sporta 2 kvartāla Lielajā zālē norisināsies Latvijas Radio kora programmas "Sarunas bez vārdiem" pirmatskaņojums. Latvijas Radio koris, dejas māksliniece Lilija Lipora un diriģents Sigvards Kļava aicinās ceļojumā glezniecisku skaņu un kustību pasaulē, kuru rada un veido unikālākie un pilnīgākie instrumenti — cilvēka balss un cilvēka ķermenis. Sarunā ar "Klasiku" Sigvards Kļava un Lilija Lipora uzsver — iestudējot šo programmu, galvenais bijis netraucēt ķermeņa valodas un mūzikas valodas satikšanās mirklim. Līdzīgi kā glezniecībā, kur vērojami visdažādākās intensitātes otas triepieni un krāsu faktūras, arī šīs programmas skaņražu mūzikas valodā sastopami visplašākā diapazona izteiksmes veidi, kurus Latvijas Radio kora balsis un Lilijas Liporas kustība un gongu spēle padara par dzīviem mākslas darbiem. Koncertprogrammā “Sarunas bez vārdiem” blīvs slāņainums mijas ar caurspīdīgu skaņukrāsu faktūru, kas rezultējas pārpasaulīgās mūzikas partitūrās. No smalka minimālisma līdz spriegam un biezam skaņurakstam, bez striktas formas un laika līniju nogriežņiem, brīvi plūstot un ļaujoties mākslas piedzīvojumam. Tikpat brīvi un plūstoši ir arī mūzikas autoru radītie un veidotie teksti, kas virknējas abstraktu patskaņu un zilbju krellēs ar virstoņu dzidrajiem uzplaiksnījumiem. Komponisti savas partitūras veidojuši kā iluzionisti un faktūru burvji, aicinot ikvienu ieklausīties un ielūkoties telpā un laikā ārpus realitātes, ļaujoties sapņiem un esmes lidojumam. Sigvards Kļava plašāk pastāsta par pašu radīto saturisko slāni, par gongu meditatīvo un dziedniecisko dabu, kā arī par laika dažādo ritējumu.  

Astridas Lindgrēnes “Sālsvārnas sala” droši vien daudziem ir palikusi atmiņā no bērnības. Tagad savu versiju radījis Nacionālais teātris. Kultūras rondo tiekamies ar iestudējuma „Mēs, Sālsvārnas salas vasarnieki” režisori Paulu Pļavnieci un aktieriem – Agnesi Budovsku, kurai Čorvenas loma, un Matīsu Kučinski, kurš debitējis Niklasa lomā. Latvijas Nacionālajā teātrī top krāšņa un muzikāla izrāde ģimenēm – Astridas Lindgrēnes "Mēs, Sālsvārnas salas vasarnieki" Paulas Pļavnieces režijā. Pirmizrāde 29. oktobrī Latvijas Nacionālā teātra Lielajā zālē. "Tā grāmata ir sirsnīga un ievelkoša ikvienam," sarunā Kultūras rondo atzīst Paula Pļavniece. Režisore arī atklāj, ka bērnu izrādes viņai patīk veidot, jo tajās var izdauzīties. "Vasara ir pats skaistākais gadalaiks, jo tad nav jāiet skolā, nav jāceļas agri no rīta un laikus jādodas gulēt. Vasarā Sālsvārnas salā ir pilnīga brīvība, lai arī salu ieskauj ūdeņi. Te var makšķerēt, peldēties, svinēt saulgriežus un spēlēties, te var auklēt lapsenes, ronēnu, trusi un jēriņu. Bet, pats galvenais – Sālsvārnā var iegūt jaunus draugus un satikt vecos. Piemēram, Bocmani," teikts izrādes pieteikumā. Astridas Lindgrēnes stāsts lasītājiem vairākās paaudzēs kļuvis par bērnības mīļāko grāmatu. Tas vēsta par vasaras piedzīvojumiem Sālsvārnas salā un iedvesmo ar tēlaini aprakstīto bērnības burvību, bērnu piedzīvojumu kāri, patiesajām un sirsnīgajām draudzībām, kā arī ar dabas varenību, aicinot bērnus izzināt apkārtējo pasauli. Tagad, minot vārdu Paula Pļavniece, zinām, ka režisore var iestudēt labu bērnu izrādi. Bet kā pati nonāca līdz tam? "Absolūti netīšām. Tas nebija ceļš, ko izvēlējos iet," bilst Paula Pļavniece. "Man tas, protams, ārkārtīgi patīk. Varbūt tur ir tā atbilde, bet es labi pavadu laiku to darot. Tas mani iepriecina un sajūsmina. Tas, ka tev ir absolūta brīvība to darot, arī mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu ziņā." Radošā komanda režisores Paulas Pļavnieces vadībā izrādes veidošanā izmanto daudzveidīgus risinājumus, lai iedzīvinātu Lindgrēnes tēlus un noskaņu, radot sirsnīgu un aizraujošu pieredzi gan bērniem, gan viņu vecākiem, kas grāmatu būs savulaik lasījuši. Galvenajās lomās: Agnese Budovska (Čorvena), Igors Šelegovskis (Pelle), Laura Siliņa (Stīna), Ieva Aniņa (Mālina), Ainārs Ančevskis (Melkers), lomās – Daiga Gaismiņa, Elizabete Lielmane, Jana Ļisova, Sanita Paula, Kaspars Aniņš, Romāns Bargais, Juris Hiršs, Matīss Kučinskis, Juris Lisners, Mārcis Maņjakovs un Rūdolfs Sprukulis. Pirmizrāde gaidāma 29. oktobrī Latvijas Nacionālā teātra Lielajā zālē. Tuvākās izrādes 30. oktobrī, 2., 3. un 30. novembrī.

Stāsta muzikoloģe Iveta Grunde Uz šo jautājumu zinātniski izvērtētu atbildi neuzņemos sniegt, bet piedāvāju mazas ainiņas no tā laika presē atrodamajām liecībām, kas dos kaut nelielu ieskatu šajā jautājumā un pārcels mūs gluži filmu scenāriju cienīgā vidē.  Mūzika tiešām skanēja visur. Lielajās koncertzālēs, teātros, svinīgos valsts un privāto uzņēmumu, arī dažādu biedrību pasākumos, sanatorijās, Radiofona ikdienas programmās, skaņuplatēs, deju plačos un, protams, kafejnīcās un restorānos. Mūziķi paši apvienojās dažādās biedrībās, maksāja biedra naudas savai sociālajai aizsardzībai, arī cīnījās viens pret otru. Jā, jā! Deju plaču un dažādu vienreizēju pasākumu mūziķi cēla pretenzijas pret Operas vai Radiofona orķestra mūziķiem, ja tie pieņēma piedāvājumus blakusdarbiem un atņēma darbu izklaides nišā strādājošajiem. Tas gan nenozīmēja, ka kafejnīcās vai sanatorijās spēlējošie mūziķi vienmēr bija profesionāli vājāki. Nebūt ne! Arī  vēl jaunais Leonīds Vīgners (1906 – 2001) regulāri diriģēja Ķemeru simfonisko orķestri, izglītojot Ķemeru sanatorijas viesus. Talantīgais vijolnieks Bruno Čunčiņš (1894 – 1978) sajūsmināja gan smalko restorānu un kafejnīcu apmeklētājus, gan sekmīgi uzstājās Radiofona programmās un veica arī skaņuplašu ierakstus. "Mariss Vētra iedziedājis valšus un tango no savas jaunās skaņu filmas "Pavasara pasaka". Orķestra pavadījumus visām platēm izpilda populārā Bruno Čunčiņa orķestris. Pats Bruno arī iespēlējis brīnišķus valšus uz havajas ģitāres," pauž 1934. gada laikraksts "Bohēma", informējot savu auditoriju par skaņuplašu izdevējfirmas "Homophon" laidieniem.    Kafejnīcu un restorānu orķestru repertuāra izvēle liecināja arī par Rīgas publikas gaumi un interesēm.Protams, ka daudz tika spēlēta tā saucamā populārā mūzika, jaunmodīgā džeza mūzika, bet, piemēram, kā vēsta kāda "Café De L'Opéra" reklāma, "pirmklasīgs zalona orķestrs Čunčiņa kunga vadībā" piedāvājis apmeklētājiem baudīt ko klasiskāku, elitārāku -  Žila Masnē svītu "Gleznainie skati", Anrī Vjetāna "Sapņojumu, Antonīna Dvoržāka "Slāvu deju" nr.10 un citus darbus. Ilgu laiku tieši Bruno Čunčiņš vadīja "Café De L'Opéra" orķestri un veidoja arī šīs iestādes reputāciju. Par kafejnīcas gaisotni un tās statusu izsmeļošu ieskatu sniedz 1927. gada laikraksts "Jaunā Nedēļa Nr.13". "Starp mūsu galvaspilsētas kafejnīcām "Café De L'Opéra" bez šaubām ieņem pirmo vietu. Tā sakot, mūsu metropoles kafejnīcu karaliene. (..) "Café De L'Opéra" tiek apmeklēta no tā saucamās "labākās publikas". Tur sēd nopietnais diplomāts, oficiālais politiķis; viņu apmeklē tirgotāji, mākslinieki, rakstnieki un beidzot sabiedrības "tutti-frutti", — cilvēki, kuri nav ne viens, ne otrs no minētajām sabiedrības šķirām, un kuri tomēr ir viss kopā: viņi ir "diplomāti", spriež par politiku, viņi tirgojas, — pērk un pārdod visu; bijuši gadījieni, kad viņi mēģinājuši pārdot amerikāņiem Basteja kalnu un Pētera baznīcas torni, — ar vārdu sakot, šiem cilvēkiem ir universālas spējas. Redzamu vietu starp kafejnīcas apmeklētājiem ieņem dāmas. Pēdējās ierodas parasti ap plkst. 5 vakarā, ir allaž eleganti ģērbušās un cenšas griezt uz sevi apmeklētāju uzmanību. Tur ierodas laulenes ar un bez vīriem, stundām ilgi sēd tā saucamās "laimes meklētājas" un arī tādas, kurām viņu dzīves nodomus un uzdevumus izpauž krāsotie vaigi un "izsalkušie"' skati. Zolīdais "Café De L'Opéra" gaiss un atmosfēra priekš dāmām ar plašajiem dzīves uzskatiem apgrūtina viņu nodomu realizēšanu, jo var droši apgalvot, ka flirtam uzplaukt "Café De L'Opéra" nākas grūti. Direkcijas aizrādījumi un mājieni ātri vien "notušē" uzkrītošās līnijas, un flirta kultam gribot negribot jānozūd kā miglai austošā rītā. "Café De L'Opéra" pievilkšanas punkts blakus plašajām, greznajām, eiropiskā gaumē ierīkotām telpām un pirmklasīgajiem pasniegtiem konzumentiem (ēdieniem — red.) ir arī tās salona orķestris, populārā un no klausītajiem iecienītā vijolista Čunčiņa vadībā. Šā orķestra mūzikas priekšnesumi var valdzināt pat visizlutinātākā klausītāja ausis. Čunčiņš ir tiešām meistars savā intīmās un vieglās mūzikas specialitātē. Viņa vijole raud un smejas. Tas pats sakāms arī par citiem orķestra dalībniekiem: katrs ir savā sarga vietā un kopsummā sniedz ļoti patīkamu mākslas interpretāciju. Visu šo rezumējot, varam konstatēt, ka "Café De L'Opéra" reprezentē cienīgi mūsu metropoli, jo ārzemnieks, kurš ir pirmoreiz Rīgā, iegūst tur arī pirmos iespaidus no mūsu metropoles."  Diemžēl Otrā pasaules kara rezultātā daudzi talantīgie mūziķi bija spiesti pamest dzimteni, to skaitā — arī Bruno Čunčiņš. Viņš mira Amerikā. Arī tādu smalku restorānu ar dzīvo orķestri, kas spēlētu klasisku repertuāru, Rīgā vairs nesameklēt, bet mūziķi jau mums ir un arī kafejnīcu Rīgā netrūst. Varbūt ir vēl cerība ieraudzīt reklāmu ar tekstu "šovakar spēlēs pirmklasīgs orķestris tāda un tāda mākslinieka vadībā"?

"Latvijas Arhitektūras gada balvas 2024" galveno apbalvojumu jeb "Grand Prix" saņēmis Jaunais Rīgas teātris. Sveicam laureātus un tiekamies ar Zaigu Gaili un Filipu Pitenu Kultūras rondo studijā. Viņiem pievienojas arī Miķelis Putrāms, kurš bija šī gada atlases žūrijas priekšsēdētājs, un arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs. Uzklausām arī fināla žūrijas pārstāvi Elodī Degarvu no Beļģijas, ar kuru sarunājās Māra Rozenberga. Latvijas Arhitektūras savienībā norāda, ka Jaunā Rīgas teātra ēku kompleksa pārbūve notika atbilstoši arhitektes Zaigas Gailes iecerei. Ēkai teju divtik tika palielināts apjoms ar sarežģītu pazemes konstrukciju izbūvi. Pazemes stāvā izvietotas darbnīcas. Vēsturisko teātra ēku papildina jauns piecstāvu nams ar divām "Black Box" zālēm, mēģinājumu zālēm un aktieru telpām. Abas ēkas ir savienotas ar stiklotu eju. Teātra Lielajā zālē ir saglabāta gadsimtu senās ēkas elpa, akcentē savienībā. Projektu sāka pilnsabiedrība "Zaigas Gailes birojs un partneri". Pilnsabiedrība tika likvidēta 2020. gadā. Tālāk izmaiņu projektu izstrādāja pilnsabiedrība "SBSC", piesaistot SIA "Sarma & Norde arhitekti", kur SIA "Zaigas Gailes birojs" bija apakšuzņēmējs, informē balvas rīkotāji. No 14. līdz 19. oktobrim norisinās jau par tradīciju kļuvusī Arhitektūras nedēļa, piedāvājot dažādām auditorijām saistošus, arhitektūrai veltītus pasākumus. Bet vakar, 18. oktobrī, Rīgas cirkā pasniegtas Latvijas Arhitektūras gada balvas. Kultūras rondo saruna par būtiskākajām tendencēm un  nozīmīgākajiem procesiem Latvijas arhitektūrā, pārskatot Latvijas arhitektūras gada balvas nominantu klāstu un tiekoties ar balvas ieguvējiem. Latvijas Arhitektūras gada balvas 2024 (LAGB 2024) finālam atlases žūrija bija izvirzījusi 16 pretendentus. Pamatojoties uz iesniegtajiem darbiem, žūrija noteica šī gada vienojošo tēmu, kas ir pārmantojamība. Pieteiktie darbi tika vērtēti gan klātienē, gan attālināti, viesojoties teju visos Latvijas reģionos un Igaunijā.    

20. oktobrī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē notiks koncerts „Sveicam Šūbertu un Vecumnieku”, kurā jauniešu kamerorķestris Davinspiro Camerata un tā līderis Daniils Bulajevs sadarbībai aicinājuši čellisti Gunu Šnē un komponistu, diriģentu Andri Vecumnieku. Viņam šī gada jūnijā apritēja apaļi 60 un vasaras mēnešos pēc jauno mūziķu aicinājuma tapa Sinfonia F (Concerto Grosso Pastorale), kas turpina komponista simfoniju ciklu, kurā šī būs jau sestā simfonija. Cikls aizsākts 1991. gadā ar Sinfonia A, kurai sekoja B, C, D un E. Katrā reizē komponists izmēģina kādu citu sinfonia žanra modeli, un šoreiz tas ir Concerto grosso. Darbs veltīts vijolniekam Daniilam Bulajevam, čellistei Gunai Šnē un stīgu kamerorķestrim Davinspiro Camerata, bet pie diriģenta pults pirmatskaņojumā būs pats autors. Iedvesmu savam jaunajam skaņdarbam Andris Vecumnieks ir smēlis no Ludviga van Bēthovena Sestās simfonijas ("Pastorālā"), bet atsauces rodamas arī no citu komponistu darbiem. Andris Vecumnieks: "Nosaukums „Pastorālā” atbilda iecerei ar mīļu smaidu paskatīties uz to, kā šīs pastorālās izjūtas var transformēties caur Bēthovenu un citiem komponistiem manā skatījumā. Ja Sinfonia in E bija pietiekami nopietna, tad šī ir ar smaidu klausāma. Atkal būs tēmu kontroldarbs, bet tas nav prioritārais, jo man bija svarīgi parādīt noskaņu, kad kāds cilvēks atbrauc uz vienu dienu uz laukiem un kādi piedzīvojumi viņu tur sagaida - no jaukas ierašanās, tad negaiss, vētra, atpūta un noslēguma vēl diezgan jestrs tusiņš kopā ar savējiem.” 200. gadskārta 2024. gadā aprit arī Franča Šūberta 14. stīgu kvartetam Nāve un meitene. Koncertā izskanēs Gustava Mālera veiktais skaņdarba pārlikums stīgu orķestrim.  

19. oktobrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Rīgas kamerkoris “Ave Sol”, Imanta Kokara 1969. gadā dibinātais leģendārais kolektīvs, atzīmēs savas pastāvēšanas 55. gadskārtu ar žilbinoši spilgtu koncertprogrammu. Tajā kamerkoris sola ne vien stāties līdzās savam saules vārdam, bet pat ar to spēkoties virtuozā kormūzikas programmā. Lai uzzinātu vairāk, uz studiju aicinājām kamerkora "Ave Sol" māksliniecisko vadītāju Andri Veismani. Mūsu sarunā par to, kādas pārmaiņas skārušas kori pēdējo piecu gadu laikā kopš iepriekšējās vērienīgās jubilejas; par jaunām iniciatīvām, pie kurām pieder arī pavasarī iedibinātais koncertcikls "Kora laboratorija" (to ievadīja Anastasija Kildiša, kura nu pošas uz Stokholmu, lai piedalītos Erika Eriksona diriģentu konkursā). Andris Veismanis jūsmīgi runā arī par saviem audzēkņiem, no kuriem liela daļa pievērsušies komponēšanai, piemēram, Jēkabs Bernāts. Kopīgi atceramies Andra paša gaitas korī "Ave Sol" kā dziedātājam un diriģentam. Un, protams, pievēršamies kora 55. jubilejas programmai, kuru nosacīti var iedalīt divās daļās – darbi, kuri pasūtīti tieši šim koncertam, un darbi, kuri skanējuši pasaulē, bet tagad atgriezīsies mājās. * Nu jau būs pagājuši teju 15 gadi kopš Latvijā pēdējoreiz koncertizpildījumā skanēja komponista Uģa Prauliņa “Grammy” balvai nominētais koncerts korim “The Nightingale” (“Lakstīgala”), kuru atzītajā ierakstā ieskaņoja Dāņu Nacionālais vokālais ansamblis. Koncerta pirmajā daļā daiļās putnu un cilvēku balsīs ietērpto Hansa Kristiana Andersena pasaku pirmoreiz gaismā cels latviešu mākslinieki – “Ave Sol”, diriģents Jurģis Cābulis un blokflautiste Ieva Nīmane, kura iejutīsies skanīgās lakstīgalas lomā. Pēc ilgākas pauzes Latvijas kormūzikas krastā pērn uzmirdzēja no “Ave Sol” senlaiku pūra Andra Veismaņa izsmeltā Ādolfa Skultes bangojošā poēma “Jūrai” – arī tā jubilejas koncertā izstaros saules gaismu “Ave Sol” dziedātāju balsīs. Putekļus gan nenāksies notraukt no pavisam svaigā Ērika Ešenvalda opusa “I Travelled the Old Road”, kurš “Ave Sol” jubilejas koncertā piedzīvos Latvijas pirmatskaņojumu. Tāpat Latvijas pirmatskaņojumu piedzīvot būs darbam, kurš tapa pērnruden, jaunajam komponistam Jēkabam Bernātam atnesot uzreiz divas uzvaras. Bernāta jaundarbs “Historia von D. Johann Fausten”, kas apcer pirmo Fausta tēla parādīšanos pasaules literatūras apvārsnī, uzvarēja gan 3. Starptautisko Eduarda Balša jauno komponistu konkursu Viļņā, gan šoziem pašu mājās ieguva 2023. gada Kormūzikas balvu nominācijā “Gada jaunrade kormūzikā”. Koncertam īpašus jaundarbus par saules tēmu radījuši trīs komponisti – Gundega Šmite, Krists Auznieks un arī Rīgas kamerkora “Ave Sol” mākslinieciskais vadītājs Andris Veismanis. Gundega Šmite lūko pēc konsonanses starp Latvijas un civilizācijas šūpuļa Grieķijas saulēm, skanot divām līdzīgām, bet atšķirīgām nepārtrauktām, vizuļojošām elpām diptihā “Saules dziesmas” korim un ērģelēm, kuras spēlēs izcilais meistars un ilgstošais kora “Ave Sol” muzikālais cīņu biedrs Aigars Reinis. Turpretim Kristu Auznieku saistījis stīgu instrumentu dzidrais dzintartonis jaundarbā “Endless Blossoms” (“Bezgalīgie ziedi”), kuru pirmatskaņos divi kolektīvi, kuru vadītājs pats radījis jaundarbu šim koncertam. Runa, protams, ir par Andri Veismani, viņa jaundarbu “Cilvēki laivās” un viņa vadīto Vidzemes kamerorķestri, kas pievienosies Rīgas kamerkorim “Ave Sol” gan Auznieka, gan paša Veismaņa skaņdarbu pasaules pirmatskaņojumos. Rīgas kamerkoris “Ave Sol” kopš dibināšanas 1969. gadā vienmēr ir bijusi jaunu skaņu meklējumu laboratorija. Imants Kokars bija personība, kuras pārraudzībā attīstījās jaunais folkloras vilnis, kā arī daudzskaitlīgs laikmetīgo kordarbu klāsts latviešu mūzikā. Arī šodien Andris Veismanis tur rūpi par nepārtrauktu jaunas mūzikas izskanēšanu “Ave Sol” repertuārā, un 55. jubilejas koncerts šogad iezīmē nogriezni atskatam uz jau paveikto, bet visnotaļ ir arī spēcīgs atspēriena punkts jaunradei un laikmetīgās latviešu kormūzikas turpinātībai, kuplinot komponistu loku arī “Ave Sol” dziedātāju rindās.

Rīgas projektu koris un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) divos koncertos pirmatskaņos komponistes Lauras Jēkabsones "Folk pasiju", kas tapusi par godu Franča Trasuna 160. jubilejai. Rīgas projektu koris savu septīto sezonu atklās ar pasaules pirmatskaņojumu divos koncertos – Rīgā un Rēzeknē. Jēkabsones "Folk pasija" ir koncerta garuma jaundarbs, kas atspoguļo latgaliešu priestera un valstsvīra Trasuna dzīvesgājumu. Klasikas studijā tiekamies ar komponisti, grupas "Latvian Voices" dziedātāju Lauru Jēkabsoni. Mūsu sarunā par tautiskā un sakrālā sapludināšanu, par saknēm Latgalē un to, vai Franča Trasuna upuris nav bijis veltīgs, par mūziķu lielo pietāti pret radīto materiālu un pasijā ieslēptajiem citātiem. Sarunas otrajā daļā par 26. oktobrī paredzēto "Latvieša mīta" pirmatskaņojumu. Tā radīšanas gaitā Laura pētījusi latviešu tautasdziesmas, lai pēc iespējas bagātīgāk atveidotu latviešu vīrieša jūtu pasauli. * Darba "Folk pasija" libreta autore ir latgaliešu dzejniece un Saeimas deputāte Anna Rancāne, kura izmantojusi gan paša Trasuna dzeju, gan savu oriģināldzeju. Rīgas projektu korim šajā koncertā pievienosies LNSO, postfolkloras grupa "Rikši" ar solistu Ēriku Zepu, kā arī solists Jānis Strazdiņš Trasuna lomā. Trasuns (1864–1926) bija katoļu priesteris, literāts un politiķis, viens no galvenajiem pirmā Latgales kongresa rīkotājiem 1917.gadā, kā arī Latvijas Satversmes sapulces, pirmās un otrās Saeimas deputāts. Trasuna politiskajai darbībai bija liela nozīme Latgales lēmumā apvienoties ar Vidzemes un Kurzemes latviešiem, lai vēlāk kopīgi dibinātu Latvijas Republiku. Viņa stāsta, ka savas politiskās darbības un baznīcas vadības kritikas dēļ Trasuns 1925.gadā tika izslēgts no katoļu baznīcas. Trasuns nomira 1926.gada aprīlī, neilgi pēc tam, kad bija padzīts no Lieldienu dievkalpojuma Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē. "Trasuna dzīve ir bijusi ļoti sarežģīta, taču Latgalei un Latvijai ārkārtīgi nozīmīga," izvēli rakstīt pasiju par Trasunu pamato Laura Jēkabsone, kura pati nāk no Balvu novada. "Un Trasuna dzīves gājumu nav iespējams izstāstīt bez Latgales tautas mūzikas klātbūtnes, jo Latgalē tā ir cieši savijusies ar kristīgajām tradīcijām. Tāpēc arī šāds nosaukums – "Folk pasija", uzsver komponiste. "Folk pasijas" pirmatskaņojums notiks Rīgā 18.oktobrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Savukārt 14.novembrī jaundarbs tiks atskaņots Rēzeknē, Latgales vēstniecībā GORS.

Stāsta muzikoloģe, diriģente Kristiāna Vaickovska. Marģera Zariņa (1910–1993) radošajā darbā bijušas divas mūzas – mūzika un literatūra. Pamatā Marģeris Zariņš darbojies kā komponists, rakstniecībai pievēršoties jau pāri pusmūžam. Tomēr mūža nogalē ar jaunu sparu tapuši vairāki ievērojami skaņdarbi, kuru starpā arī mazāk zināmā “Poēma par pienu” (1979) pēc Imanta Ziedoņa tā laika jaundarba ar tādu pašu nosaukumu tekstiem. “Poēma par pienu” ir viena no pēdējām kompozīcijām, par kuru Marģeris Zariņš 1980. gada 23. februārī vēstulē savam draugam, literatūrzinātniekam Harijam Hiršam (1937–2007), lūdzot sniegt atsauksmi par jaunākajiem veikumiem literatūrā, rakstījis: "[..] Patlaban nodarbojos atkal ar komponēšanu – taisu augšā “Poēma par pienu” ar Ziedoņa dzeju diviem koriem un ērģelēm, tas būs grandiozi, ja neizgāzīsies". Vēstulē komponists norāda arī to, ka gatavojas savai 70 gadu jubilejai. Ar vārdu “grandiozi”Marģeris Zariņš bija domājis ne tikai izpildītāju sastāvu, bet, izvēloties laikmetīgus kompozīcijas tehnikas paņēmienus, vēl vairāk paplašinājis savu stilistisko varavīksni. Pats komponists ar savu ieceri bija ļoti aizrāvies, ko poētiski un īsti “zariņiskā” stilā atklājis 1980. gadā žurnālam “Karogs” ”Literārās autobiogrāfijas” noslēgumā: "Ko tagad saceru? Literatūrā – neko! Esmu tukšs kā izšauta plinte. Toties pa šo laiciņu uzpildījies mans skaņu akumulators. Aizgūdamies rakstu mūziku Imanta Ziedoņa “Poēmai par pienu”. Diviem koriem, ērģelēm un zvanam. Padomājiet – zvanam! Poēmu par Miru Māru, dzīvības sācēju un beidzēju, no abām pusēm pretī nācēju, steidzēju... Vai paspēšu, vai spēšu, to zina tikai Marah, indiešu faķīrs. Bet mēģināšu turēties kā vīrs." Lai arī “Poēmu par pienu”  kā centrālo programmas skaņdarbu bija paredzēts pirmatskaņot Marģera Zariņa 70 gadu jubilejas koncertā 1980. gada 19. jūnijā Latvijas Universitātes Lielajā aulā, tomēr plašāka publika to iepazina jau tā paša gada 4. aprīlī Latvijas PSR Komponistu savienības plēnuma ietvaros. Poēmas pirmatskaņojumā tāpat kā vēlāk jubilejas koncertā piedalījās Valsts Akadēmiskais koris un sieviešu koris “Dzintars”  diriģenta Imanta Cepīša vadībā. Komponistu savienības plēnuma atsauksmēs var lasīt, ka Marģera Zariņa “Poēma par pienu” pārsteigusi ar laikmetīgumu vairāk kā jaunāko kolēģu veikumi. Interesanti, ka pēc periodikā atrodamajām atsauksmēm var noprast, ka Marģera Zariņa sākotnējā iecere bijusi rakstīt vairākdaļīgu darbu, uz to vedina arī mūzikas vēsturnieces Vijas Briedes atsauksme laikrakstā “Cīņa” par plēnumā dzirdēto. Vija Briede norāda, ka skanējusi “Poēmas par pienu” otrā daļa “Maijs” un ka “kārtējo reizi pārsteidz tas, cik organiski tieši un vitāli autors izjūt aktualitātes strāvojumus mākslā. Caur seno pavasara ieražu atbalsīm, caur it kā reālistisku tēlu filozofiskiem un reizē – apbrīnojami dzīvīgiem vispārinājumiem! Darbs intriģē, rosina gaidīt visu daļu pirmatskaņojumu komponista jubilejā.” Latvijas Radio arhīvā atrodas divi ieraksti, kas datēti attiecīgi ar 1980. gada 4. aprīli un tā paša gada 19. jūniju, neatklājot iepriekš minēto ieceri par vairākdaļīgu darbu. Iztrūkst arī recenzijas, atsauksmes un citas kritikas formas par komponista 70 gadu jubilejas koncertu, kas apstiprinātu ieceri par vairākdaļīga skaņdarba realizēšanu. Lai arī par eksistenciāliem jautājumiem komponists labprāt ironizēja un jokoja, tomēr “Poēma par pienu” atklāj pavisam citādu Marģeri Zariņu – filozofiskāku un savā ziņā dramatiskāku. Šķiet, drīz pēc pirmatskaņošanas “Poēma par pienu”, iespējams, sarežģītības dēļ “iegūlusies” plauktā teju jau 45 gadus un gaida savu renesansi.

18. oktobrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā pirmatskaņojumu piedzīvos komponistes Lauras Jēkabsones darbs „Folkpasija. Francis Trasuns” – pirmā pasija latgaliešu valodā. Kā sakrālajā pasijas formā iepludināt tautas mūzikas elementus un latgaliešu valodu? Kā viena cilvēka dzīves veikumu – Trasuna darbu latgaliešu kultūras gara uzturēšanu – izteikt šodienas izteiksmē? Kultūras rondo tiekamies ar Lauru Jēkabsoni, Rīgas projektu kora vadītāju Kristoferu Volšu Sinku un libreta autori Annu Rancāni. Franča Trasuna dzīves gājums cieši sasaucas ar pasijas formu. Komponiste Laura Jēkabsone, iedvesmojoties no Baha un citu komponistu pasijām, radījusi pirmo pasiju latgaliešu valodā. Šis pirmatskaņojums atspoguļo Latgales vēsturiskās zemes kultūras daudzveidību, apvienojot latgaliešu valodu, tradicionālos garīgos dziedājumus un tematisko līniju. Libreta autore ir latgaliešu dzejniece Anna Rancāne. „Folkpasijas” pasaules pirmatskaņojumā piedalīsies Rīgas projektu koris, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, postfolkloras grupa "Rikši", Jānis Strazdiņš, kā arī mākslinieciskais vadītājs un diriģents Kristofers Volšs Sinka.

Lai gan daudzus gadus viņš burtiski liedza sev gleznot, kaislība pret glezniecību ne brīdi neapdzisa. Kopš aiziešanas no Rundāles pils muzeja direktora amata pirms pieciem gadiem Imants Lancmanis gleznošanai nodevies ar pilnu krūti un lielu virsotni piedzīvoja pirms diviem gadiem, kad Latvijas Nacionālajā mākslas muzeja Lielajā zālē tika atklāta plaša viņa darbu izstāde „Imanta Lancmaņa māksla”. Pēc šīs izstādes tapusi un tikko dienasgaismu ieraudzījusi Lancmaņa glezniecībai veltīta grāmata, kuras autore ir šīs izstādes kuratore, mākslas zinātniece Helēna Demakova. Teju četrsimt lappušu biezā grāmata ir rezultāts vairākus desmitus gadu ilgai draudzībai, kas vieno Imantu Lancmani un mākslas zinātnieci Helēnu Demakovu. Demakova atceras, ka ar Imantu Lancmani iepazinusies 80.gadu beigās, strādādama Kultūras ministrijā. Vēlāk kopā ar citiem ekspertiem bijuši Sorosa Mūsdienu mākslas centra valdē. Kā kuratore viņa Lancmaņa darbus iekļāvusi vērienīgā Baltijas mākslas izstādē Varšavas nacionālajā mākslas galerijā. Vēlāk kā kultūras ministre Helēna Demakova pierunājusi franču kultūru mīlošo Lancmani kļūt par Francijā rīkotā festivāla „Pārsteidzošā Latvija” goda prezidentu. Gadiem ejot, abi daudz kopā ceļojuši un vadījuši laiku sarunās. Lancmaņa mākslai veltītā grāmata izauga no izstādes, kas 2022.gada nogalē tika atklāta Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Helēna Demakova bija izstādes kuratore. Tā bija pirmā tik plaša mēroga Lancmaņa mākslas retrospekcija, kurā bija skatāmi gan viņa samērā nedaudzie jaunībā un Rundāles pils direktora gados radītie darbi, gan jaunākās gleznas, kam Lancmanis ar lielu sparu pievērsās pēc aiziešanas no pils vadības pirms pieciem gadiem. Pilī pavadītais laiks redzams arī viņa mākslā, secina Demakova. Sižeta noslēgumā arī kāds apetīti rosinošs stāsts. Mākslinieks grāmatu lūdzis papildināt tikai ar vienu faktu par sevi, ka viņam ļoti patīk gatavot un daudz to arī dara. Un Helēna Demakova atklāj arī kādu recepti, ko pati pārņēmusi no Imanta Lancmaņa. Arī šodien Imants Lancmanis aktīvi turpina gleznot, un 15.novembrī durvis vērs viņa mākslas darbu izstāde Jelgavas muzejā. Tajā būšot skatāmi arī pavisam nesen tapuši un agrāk neizstādīti darbi.

Svinot Mūzikas akadēmijas kordiriģēšanas katedras jubileju un, protams, domājot gan par Dziesmu svētku nākotni, gan kordiriģentu atalgojumu Latvijā, par Latvijas kora mākslu un diriģēšanas skolu Kultūras rondo pārrunājam ar diriģentiem Airu Birziņu, Jāni Baltiņu un Mārtiņu Klišānu. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Kordiriģēšanas katedra 5. oktobrī svinēs savu 80 gadu jubileju – plkst. 18.00 Latvijas Universitātes Lielajā aulā izskanēs kormūzikas koncerts, kurā piedalīsies JVLMA jauktais koris un absolventi, kā arī bijušie un esošie katedras pedagogi. Koncerta pirmajā daļā dziedās JVLMA jauktais koris un diriģenti būs bijušie un esošie studentu kora vadītāji – Jānis Grigalis, Juris Kļaviņš, Romāns Vanags, Mārtiņš Klišāns, Māris Sirmais, Ints Teterovskis, Jānis Ozols, Valdis Tomsons un Kaspars Ādamsons. Koncerta otrajā daļā kopā ar JVLMA jaukto kori aicināti dziedāt absolventi. Šajā daļā diriģēs pašreizējie un bijušie katedras pedagogi – Leons Amoliņš, Jevgeņijs Augustinovičs, Jānis Baltiņš, Ivars Bērziņš, Aira Birziņa, Viesturs Gailis, Māra Marnauza, Mārtiņš Ozoliņš un Andris Veismanis. Programmā skanēs latviešu komponistu kormūzika – Jāzeps Vītols, Emīls Dārziņš, Emilis Melngailis, Pēteris Barisons, Jānis Kalniņš, Jānis Zālītis, Jēkabs Mediņš, Imants Ramiņš, Juris Karlsons, Roberts Liede, Rihards Dubra, Andris Vecumnieks, Juris Vaivods, Renāte Stivriņa un Andris Dzenītis. -- Aira Birziņa ir kora diriģēšanas profesore Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, diriģente Rīgas Doma meiteņu korī “Tiara”, VEF Kultūras pils sieviešu korī “Dzintars” un Ogres kultūras centra sieviešu korī “Rasa”. Viņa ir bijusi vairāku Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģente, ir Ogres apriņķa un Rīgas sieviešu koru grupas virsdiriģente, Latvijas koru nozares padomes eksperte. Mārtiņš Klišāns ir Cēsu rajona koru virsdiriģents, Rīgas Doma zēnu kora diriģents un mākslinieciskais vadītājs. Jānis Baltiņš ir Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docents un kopš 2017. gada – kora diriģēšanas katedras vadītājs.  

Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas kordiriģēšanas profesors Romāns Vanags  Te nu būtu stāsts saistībā tieši ar mani. 1987. gada augustā saņemu zvanu no rektorāta: "Jūs izsaucis profesors Imants Kokars!" Nobrīnījos, jo es taču vairs nestudēju akadēmijā, kādēļ gan viņš mani tā aicinātu? Iesaucis kabinetā, saka: "Raksti iesniegumu!" Parasti jau iesniegumus raksta ne pārāk labās lietās – kad atlaiž no kaut kurienes. Domāju – no kurienes viņi mani taisās atlaist? Tajā laikā strādāju Latvijas Radio korī pie Edgara Račevska. Un Kokars saka: "Mācīsi diriģēt!" Pats tikai divus gadus atpakaļ beidzu studēt, un tagad sākšu kādam mācīt? Bet Imantam pretī nerunāja. Kokara kā rektora laiks beidzās 1990. gadā. Togad Latvijas Universitātes Lielajā aulā notika "Koru kari". Diriģēju savu skolotāju kori no Tukuma "Vanema" – dziedājām Emiļa Melngaiļa "Senatni". Pēc mana izpildījuma paskatos atpakaļ, un žūrijas priekšsēdētājs Karlsona kungs ir piecēlies kājās un aplaudē. Tā parasti žūrija nedara. Pēc tam saņēmu zvanu no jaunā rektora, profesora Jura Karlsona: "Turpmāk tev būs jāvada mācību koris. Es gribu, lai viņi dzied tā, kā tu diriģē!" Mācību koris ir īpašs organisms, kurā sastopas viedums ar pilnīgu zaļknābību. Pirmajā kursā ierodas studenti, kuriem vēl nav priekšstata, ko viņi mācīsies un kā viņiem klāsies. Un tad tur ir vecāko kursu studenti ar manāmu pārākuma apziņu. Un visu šo organismu jāmāk savienot kopā, jārada vienota izpratne par to, kas ir mūsu cunftes sūtība, cik atbildīgi mēs esam un tajā pašā laikā jāspēj sajust arī mākslinieciskās virsotnes. Mācību koris ir izcila laboratorija, un novēlu katram jaunam diriģentam izbaudīt un pieprasīt pēc iespējas vairāk laika, lai varētu pie šī kora strādāt ne tikai kā dziedātājs, bet arī kā diriģents. Kad vadīju mācību kori, tā rindās bija Mārtiņš Klišāns, Kaspars Putniņš un viņa brālis Pauls Putniņš, Aira Birziņa, Agita Ikauniece, Māris Sirmais. Mums bija kora vecākais, ļoti izcila personība, es patiešām priecājos, ka viņš bija mans lielākais palīgs – Juris Vaivods, komponists un diriģents. Varu teikt, ka manā laikā visa mūsu virsdiriģentu plejāde bija mācību kora dziedātāji –klausīja man un mūzikai, un man ir prieks, par ko viņi ir izveidojušies. Manā studiju laikā mums bija divi mācību kori, jo tajā laikā bija ļoti daudz studentu. Arī, kad es vadīju kori, dziedāja vairāk par 30 puišiem un tikai kādas padsmit meitenes. No mūzikas skolotājiem meitenes nāca dziedāt, jo mums vienkārši nebija balansa, toties dažiem puišiem pēc manas atlases bija jāiet dziedāt mūzikas skolotāju korī. Mums bija liela konkurence. Kad vēl studēju pats, mācību korim, protams, nebija tādu uzdevumu kā tagad. Repertuārs bija krietni vienkāršāks, un mūsu zināšanas par pasaules mūziku un tendencēm bija stipri ierobežotas, kā jau padomju laika cilvēkiem, kuri nevarēja daudz dziedāt sakrālo mūziku, kuriem bija diezgan problemātiska izpratne par mūsdienu mūzikas tendencēm. Bet tā bija laboratorija. Pēteris Vasks nāca ar saviem darbiem, Ilze Arne, Selga Mence, Pēteris Plakidis, kas mums bija jaunums. Mums bija ļoti daudz sadarbību, piemēram, ar Leonīdu Vīgneru, kurš iestudēja daudz interesantu darbu – gan latviešu klasiku, gan jaunos komponistus. Atceros Imanta Kalniņa darbu, ko vairs laikam nekad neizpildīs – "Oktobra oratoriju". Tas bija milzīgs pārdzīvojums – braukt ar Leonīdu Vīgneru uz viņa studiju vietu – Maskavu – un dziedāt to Čaikovska koncertzālē. Man, pirmā kursa studentam, tas bija liels saviļņojums. Vīgnera kungs gan nebija pārāk laipns ne pret dziedātājiem, ne pret mūziķiem, bet tagad es to novērtēju kā izcilu skolu. 5. oktobrī Latvijas Universitātes aulā Kora diriģēšanas katedras jubilejas koncertā mācību koris skanēs pašreizējā sastāvā, un pirmajā daļā to diriģēs visi iepriekšējie mācību kora diriģenti, tajā skaitā arī es. Domāju, ka šis koncerts būs atkalredzēšanās tiem, kas paši ir bijuši mācību kora dziedātāji, pēc tam mācību kora diriģenti, un tagad varbūt jau ir senioru vecumā, un varēs atskatīties uz savu padarīto darbu un redzēt, kā turpinājums veidojas.

Sestdien, 21. septembrī, Latvijas Universitātes Lielajā aulā savu 19. koncertsezonu uzsāks diriģenta Normunda Šnē vadītais Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga. Programmā - Roberta Šūmaņa Trešā simfonija un Andra Dzenīša "Elysium" orķestra versijas pirmatskaņojums, bet arbulgāru izcelsmes sitaminstrumentālistes Vivi Vasiļevas solo izskanēs Gregora A. Mairhofera "Recycling Concerto". Plašāk par gaidāmo - sarunā ar Normundu Šnē. Normunds Šnē: Šī sezona būs pārbaudījums ne tikai mums, bet Latvijas profesionāļiem un mūziķu kolektīviem vispār, jo Lielā ģilde ir slēgta un katrs meklē mājvietu. Mēs esam izvēlējušies Latvijas Universitātes Lielo aulu. Mēs, protams, spēlēsim arī citur, bet šī būs tā vieta, kur notiks abonentkoncerti un ar kuru publika, mūsu klausītāji, var rēķināties. Tās, šķiet, ir lielākās izmaiņas, bet mākslinieciskā gultnē mēs turpinām savu plūdumu, kas ir izveidojies iepriekšējos gados. Man varbūt pārāk nepatīk revolūcijas, bet man patīk evolūcija - mierīga un ar saprašanu veidota attīstība. Arī šī sezona turpina šo līniju. Ir pietiekami daudz jaunas mūzikas, un tas man ļoti patīk, lai gan pašreizējos finansiālos apstākļos tas nav nemaz tik vienkārši. Ir jauna mūzika, jauni darbi, interesanti solisti, ko Rīga agrāk nav dzirdējusi. Tā nu mēs dosimies uz priekšu mūsu ceļā. Kaut kas no jaunas mūzikas būs jau sezonas atklāšanas koncertā 21. septembrī. Kaut Andris Dzenītis nav mūsu rezidējošais komponists, iznācis tā, ka šajā sezonā skanēs divi viņa jaundarbi. Šis ir neliels skaņdarbus stīgu orķestrim, kas veidots no viņa stīgu kvarteta. Kā viņš pats saka, klusumam un mieram, kas nepieciešams. Es domāju, ka katram no mums tas ik pa brīdim ir nepieciešams. Pavasarī būs Andra Dzenīša jaunā simfonija, kas piedzīvos savu pirmatskaņojumu. Man patiešām prieks, ka viņš joprojām strādā un domā, rada. Atklāšanas koncertā orķestris tiksies arī ar kādu ļoti dzirkstošu mūziķi? Sitaminstrumentālisti vispār prot atstāt tādu iespaidu par sevi, jā, viņi darbojas ap visiem saviem instrumentiem. Viņu instrumentārijs šādos koncertos parasti ir plašs, bet šis koncerts laikam pārspēs visu, jo Gregora A. Mairhofera (Gregor Mayrhofer) “Recycling Concerto” ir rakstīts, pievēršot uzmanību tam, cik ļoti pasaule šobrīd slīgst pati savos gružos un atkritumos. Varbūt viena no iespējamām perspektīvām ir kaut ko no šī visa izmantot skaņu radīšanai, likt to uz skatuves, un izrādās, ka šie atkritumi var arī skanēt, pie tam ļoti muzikāli. Vivi Vasiļjeva (Vivi Vasilleva) ir bulgāru izcelsmes perkusioniste. Šis koncerts ir viņas iniciatīva un radīts kopā ar komponistu. Eiropa jau ir sajūsmā par šo darbu, un tagad ir pienācis laiks Rīgai. Varu tikai piebilst, ka loģistikas ziņā šis ir diezgan liels murgs, jo atvest visus šos atkritumus uz Rīgu ir diezgan dārgs un nebūt ne vienkāršs uzdevums, taču man šķiet, ka mērķis šoreiz tiešām ir tā vērts.  

Kad ap sirdi ir pavisam drūmi, atceries, ka tu neesi viens – ar šādu vēstījumu ceļu pie pusaudžu auditorijas sākusi Dailes teātra izrāde „Zilā lapsa”. Tās autors ir lietuviešu režisors Jons Tertelis (Jonas Tertelis), kuram šī ir debija Latvijas teātrī. Iestudējumu viņš veidojis, iedvesmojoties no japāņu animācijas, kas daudz vairāk nekā Rietumu pasakas pieskaras cilvēka iekšējai pasaulei un arī tās tumšākajiem brīžiem. Četrpadsmit gadus vecā Anna piedzīvo sāpīgu zaudējumu: kādu dienu pazūd viņas labākais draugs Neitans, ar ko Anna vadījusi daudz jauku brīžu, fantazējot par citām pasaulēm un piedzīvojumiem tajās. Pēc daudziem gadiem pieaugusī Anna negaidīti nonāk šādā pasaulē – Septiņu vēju valstībā. Un sākas viņas ceļojums uz Tūkstoš acu mežu, kurā klīstošās ēnas apsargā Zilā lapsa un kur viņa atkal ir pusaudze ar visām savām tā brīža emocijām. Lietuviešu režisors Jons Tertelis to radījis kā kolektīvā teātra stāstu: savu sākotnējo ideju ietvaru viņš attīstījis kopā ar Dailes teātra aktieriem. Savā darbā viņš palaikam strādā ar pusaudžiem, un Terteli ļoti interesē viņu pasaule. Lai gan izrādē netrūkst naivuma, izrāde apzināti veidota tumšos toņos un ar mērķi atgādināt – kad ir pavisam slikti, tu neesi viens.   Izrādei „Zilā lapsa” Dailes teātra Lielajā zālē pirmizrāde šovakar, 13. septebīr, un tā būs vienā cēlienā – mazliet vairāk nekā stundu gara.

Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Kora diriģēšanas katedras vadītājs Jānis Baltiņš Svinības 5. oktobrī ir iecerētas ar skaistu koncertu Latvijas Universitātes Lielajā aulā, kur diriģēs gan esošie mācībspēki un docētāji, gan arī tie kordiriģenti, kas savā darbības periodā bijuši saistīti gan ar Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatoriju, gan ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju. Kora diriģēšanas katedra tika dibināta 1944. gada nogalē. Iniciators un pirmais nopietnais profesionālis, komponists un pedagogs, šīs katedras izveidotājs bija Jēkabs Mediņš. Viņš teicis tādus vārdus: "Students nav trauks, kas jāpiepilda līdz malām, bet lāpa, kas jāaizdedzina". 1944. gada nogalē tika veikti priekšdarbi Kora diriģēšanas katedras izveidē konservatorijā, bet 1945. gada 1. jūnijā Latvijas Valsts konservatorijā nolēma nokomplektēt Kora diriģēšanas fakultāti. Jāzeps Vītols uzskatīja, ka kori jāmāk vadīt katram mūziķim un katram skolotājam. Latvijas brīvvalsts laikā kordiriģenti bija mācījušies Pēterburgā, apguvuši pašus diriģēšanas pamatus, arī komponisti diriģēja. Pēckara situācijā bija izretinātas mūziķu rindas, un straujā kvantitatīvā izaugsme pašdarbības koru attīstībā lika nonākt pie atziņas, ka augstskolā ir vajadzīga īpaša, kordiriģentus izglītojoša nodaļa. Personības, kuras noteikušas šīs nodaļas virzību un attīstību, bija rektori, kas vienlaikus bija arī kordiriģenti: Jānis Ozoliņš, pēc tam Imants Kokars – ilglaicīgi rektori, kas ļoti lielu vērību pievērsa tieši kora diriģēšanas apmācībai. Tas arī cēla šīs profesijas prestižu, jo Latvijas Valsts konservatorija bija nesaraujami saistīta ar mācībspēku dalību Dziesmu svētkos – tie bija Dziesmu svētku virsdiriģenti. Pirmais kordiriģentu izlaidums bija 1949. gadā, un kopš tā laika katedru absolvējuši ap 700 kordiriģentu, bet izdoti gandrīz 800 diplomi saistībā ar kora diriģēšanu, jo no 1973. līdz 1993. gadam studenti mācījās tālāk padziļināti kora diriģēšanu asistentūrā, bet kopš 1994. gada nodibināta maģistrantūra. Asistentūru beiguši 23 topošie mākslinieki, maģistrantūru līdz šim pavasarim – 61. Ar prieku varu atzīmēt, ka iepriekšējā studiju gadā mums jau ir pirmais profesionālās doktorantūras absolvents, un tas ir Kaspars Ādamsons. Par tradīciju kļuvis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Kora diriģēšanas katedras organizētais Jāzepa Vītola Starptautiskais kordiriģēšanas konkurss, notikuši jau seši. Lai varētu veiksmīgi noritēt studiju process, ir jābūt kādam, kas to vada, tāpēc augstskolās ir tāds amats kā katedras vadītājs. Katedras vadītāji šo 80 gadu laikā kopumā bijuši trīspadsmit. Ilggadējā kora diriģēšanas katedras vadītāja un profesore Ludmila Pismennaja trīs reizes bijusi šajā amatā, bet asociētais emeritus profesors Juris Kļaviņš – divas reizes. Tagad man ir tas gods kopš 2017. gada 1. septembra vadīt Kora diriģēšanas katedru un koordinēt, saistīt, iedvesmot – veikt šo skaisto darba misiju, kas ir kordiriģents. Mūsu katedra un tās docētāji ir tie cilvēki, kuri turēja, tur un turēs, veidos Dziesmu svētku procesu, nodrošinot nepārtrauktību un saikni. Tā ir ļoti nozīmīga garamanta, kuru nekad nedrīkstam pazaudēt.

Piespēle šoreiz, olimpisko spēļu norises laikā, skan no Latvijas Radio studijas un Parīzes, jo Māris Bergs ir Latvijā, bet Mārtiņš Kļavenieks Francijā, Parīzē, kur sākušās olimpiskās spēles. Raidījumā arī pārsvarā pievēršamies olimpiskajām spēlēm. Lielajā intervijā sarunājamies ar peldētāju Daniilu Bobrovu, kuram šīs ir jau otrās olimpiskās spēles. Viņš startēs 2. augustā. Daniils jau gadu Franciju sauc par savām mājām. Viņš atlidoja no Antibes, tur pie Nicas, tādā kūrorta vietā dzīvo ikdienā – peld, trenējas, arī strādā. Savukārt ikmēneša rubrikā „Ciemos pie Gunāra Jēkabsona” viesojas Latvijas Universitātes profesors Valdis Segliņš. Viņa uzrakstīto grāmatu klāstā ir arī olimpiskajām spēlēm un olimpiskajai kustībai veltīti darbi.

"Klasikā" tiekamies ar trim jaunajiem māksliniekiem – soprānu Etīnu Emīliju Saulīti, pianistu Daniilu Mickeviču un aktieri Arti Jančevski, kuri koncertprogrammā "DEBISĪ. Ir jāpiedzīvo..." ar mūzikas un teātra starpniecību klausītājus un skatītājus iepazīstinās ar izcilā franču impresionista Kloda Ašila Debisī dzīvesstāstu. Šis koncertuzvedums 30. jūnijā pulksten 19 kļūs par pēdējo notikumu, kas izskanēs Lielajā ģildē pirms tās renovācijas. Programmā "DEBISĪ. Ir jāpiedzīvo...", kuram scenāriju rakstījusi Madara Rutkēviča, Kloda Ašila Debisī personību portretēs viņa paša kompozīcijas un vēstules, kuras viņš rakstījis gan sev tuviem cilvēkiem, gan tā laika labi pazīstamiem māksliniekiem mūzikas un citās kultūras jomās, atklājot ne tikai savu ārējo dabu, bet arī filozofiju un dziļās jūtas pret mākslu un dzīvi. Vakara gaitā izskanēs gan Debisī klavierminiatūras, gan dziesmas balsij un klavierēm, turklāt lielu daļu programmas veidos mazāk zināmu skaņdarbu klāsts. "Impresionisms man ir tuvs," uzsver pianists Daniils Mickevičs. "Bija liels prieks pētīt šo mūziku, atklāt jaunus skaņdarbus un tos izpildīt. [Līdz šim] ar franču vokālo kamermūziku neesmu bijis tik cieši saistīts, tāpēc man ir jo īpašs prieks atklāt jaunu mūziku, daloties šajā atklājumā ar klausītājiem." Koncertā tiks uzburta sapņaina, mierpilna, impresionistiska noskaņa, kas ļaus skatītājiem aizdomāties par garīgajām vērtībām un aizmirst ikdienas steidzīgo rutīnu. "Mums bija svarīgi uzburt mājīgu, ļoti sapņainu, patīkamu gaisotni, lai pēc iespējas precīzāk atainotu paša komponista dzīvi," stāsta soliste Etīna Emīlija Saulīte. "Jā, tas noteikti nebūs visvienkāršākais stāsts, jo Debisī dzīvē bijis daudz pārdzīvojumu, par kuriem runāt, un [tam] ir pieejams plašs muzikālais atspoguļojums."   Tikām Artis Jančevskis saka tā: "Vēlamies radīt to brīvo atmosfēru, kurā cilvēks ar cilvēku sarunājas; to sajūtu, kad gribas dalīties ar savu dzīvesstāstu – pastāstīt, kā klājas man, kā klājas citiem, kā es uztveru dzīvi. Lai tā būtu tāda mīļa, harmoniska saruna pie apaļā galda, kur visi sēž, ēd, čalo… Tiešām – tāda viegluma un brīvības sajūta."

21. jūnijā Lielajā ģildē  notiks kamerorķestra "Davinspiro Camerata" koncerts "Atdzimšana". Šis būs pēdējais nozīmīgais simfoniskās mūzikas koncerts pirms ēkas rekonstrukcijas. Kultūras rondo studijā vijolnieks, diriģents un atskaņojuma vadītājs Daniils Bulajevs, kamerorķestra "Davinspiro Camerata" koncertmeistars Andrejs Jegorovs un čellists Maksims Skibickis. Kamerorķestris “Davinspiro Camerata” kopā ar vijolnieku Daniilu Bulajevu, pianisti Agnesi Egliņu, čellisti Gunu Šnē, vibrofonistu Andreju Puškarevu un klarnetisti Annu Mariju Kubecku atskaņos Dmitrija Šostakoviča, Maksa Rihtera, Georga Pelēča, Atrura Maskata un Raimonda Paula mūziku. Nosaukums “Atdzimšana” radies, pretnostatot abas koncerta daļas, no kurām pirmā izskanēs gandrīz pilnīgā tumsā.

2024. gads deju grupas "Ritms" darbībā ir jau 55.  Aizsākums ir 1969. gadā, kad VEF Kultūras pils paspārnē radās estrādes/šova deju grupa Latvijā. Kopš 12 gadu vecumā kā dejotāja, bet ar 2002. gadu jau kā mākslinieciskā vadītāja ar to saistīta horeogrāfe Elīna Gaitjukeviča. Paaudzēm mainoties, deju grupa vienmēr dzīvojusi vienā elpā un ritmā ar sava laika tendencēm, allaž bijusi un joprojām ir mūsdienīgi radoša vieta. 12. februārī spiltgts jubilejas gada notikums bija dejas izrādi “Klātbūtnē”, kas veidota sadarbībā ar koklētāju ansambli Cantata un mūziķiem Aigaru Raumani, Uģi Upenieku un Santu Valeri, kuri atskaņoja Ludoviko Einaudi mūziku. Savukārt jubilejas gada lielkoncerts notiks 15. jūnijā VEF kultūras pils Lielajā zālē ar pēdējo 20 gadu labāko deju izlasi. Sarunā ar Elīnu Gaitjukeviču - par deju grupas "Ritms" mainīgo radošo ceļu, gandarījuma pilno darbu ar jauniešiem, dejas izrādi "Klātbūtnē", gaidāmo lielkoncertu, vasaras nometnēm jaunajiem dejotājiem un nākotnes iecerēm un sapņiem.  

Plaša angļu dekolētā fajansa ekspozīcija no Latvijas muzejiem un privātkolekcijām pašlaik skatāma mākslas muzejā „Rīgas Birža”. Izstādei dots nosaukums „Zili baltās pasaules valdzinājums”, taču ekspozīcija atklāj gan krāsu, attēlu daudzveidību uz traukiem, gan liecina par trauku lietošanu Latvijas teritorijā. Skaistie angļu dekolētā fajansa trauki - šķīvji, krūzes, vāzes, tējas un pusdienu servīzes - apskatāmas mākslas muzeja „Rīgas Birža” Lielajā zālē. Trauki eksponēti gan stiklotos skapjos, vitrīnās, gan izvietoti uz galdiem, tā demonstrējot smalku galda klājumu. Ar ekspozīciju iepazīstina viena no izstādes veidotājām un iekārtotājām, mākslas zinātniece Ina Līne, atklājot zilo toņu daudzveidību un ar apdedzināšanu saistītu krāsu izvēli. Izstādes aizsākums bijis 2021.gadā Cēsu muzejā, un priecējusi apmeklētāju lielā interese. Pēc tam transformētā veidā ekspozīcija pārvietota uz Durbes pili Tukumā. Nu angļu dekolētais fajanss skatāms Rīgā un kā norāda otrs izstādes veidotājs, mākslas zinātnieks Dainis Bruģis, „Rīgas Birža” izstāde ir apjomā ievērojami lielāka. Jaunākās ekspozīcijas pamatā ir Daiņa Bruģa un Agritas Tipānes privātkolekcijas, kuras papildina vairāki simti priekšmetu no 22 Latvijas muzejiem un Latvijas Nacionālās bibliotēkas. Trauki izgatavoti no fajansa, to noformējumam izmantota dekolēšanas tehnika: dekorēti ar gravīras vai citā grafikas tehnikā pavairotiem un mehāniski uz trauku virsmām pārnestiem attēliem – (dekoliem).  Šī 18.gadsimta nogalē Anglijā iecienītā keramikas rotāšanas tehnoloģija ļāva radīt greznus, vizuāli efektīgus traukus ātrāk un lētāk nekā iepriekš. 7.jūnijā muzejā notiks lekcija "Galda māksla". Par etiķeti pie galda un uzvedības normām runās grāmatu zinātniskā redaktore un uzvedības kultūras speciāliste Ingūna Peniķe. Bet pati izstāde „Zili baltās pasaules valdzinājums. Angļu dekolētais fajanss Latvijas muzejos un privātkolekcijās. 18.-21.gadsimts” mākslas muzejā „Rīgas Birža” būs skatāma līdz 20.augustam.

Kā vienā stāstā ietvert astoņus pasaules pirmatskaņojumus un muzikāli tos ievīt „Bezgalības krellēs”, Kultūras rondo studijā pārrunājam ar rakstnieci Noru Ikstenu un diriģentiem Sigvardu Kļavu un Kasparu Putniņu. 7. jūnijā Lielajā ģildē Latvijas Radio koris ar jauno koncertprogrammu “Bezgalības krelles” atklās “Rīgas festivālu. Programmu veido astoņu komponistu - Artura Maskata, Santas Ratnieces, Annas Fišeres, Mārtiņa Viļuma, Platona Buravicka, Ērika Ešenvalda, Jura Karlsona un Andra Dzenīša - jaundarbi ar Noras Ikstenas radītajiem tekstiem. Koncertā uzstāsies diriģents Kaspars Putniņš un Latvijas Radio koris, piedalīsies arī sitaminstrumentālists Guntars Freibergs un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kontrabasists Viktors Veļičko. Radot īstu kosmosa sajūtu, krāšņas videoprojekcijas veidos režisors un videomākslinieks Roberts Rubīns. Koncertprogramma ‘‘Bezgalības krelles'' apvieno astoņus mūslaiku latviešu komponistu skaņdarbus ar Noras Ikstenas radītajiem dzejoļiem, veltījumiem Saules sistēmas planētām. Tie iecerēti kā pateicība un brīnums par mūsu esību šajā bezgalības pieturvietā – Zeme.

"Klasikā" tiekamies ar Latvijas Radio kora diriģentu Kasparu Putniņu, komponistu Andri Dzenīti, kā arī rakstnieci un dzejnieci Noru Ikstenu, lai plašāk runātu par Rīgas festivāla atklāšanas koncertu "Bezgalības krelles" 7. jūnijā pulksten 20 Lielajā ģildē, kurā piedalīsies Latvijas Radio koris diriģenta Kaspara Putniņa vadībā, sitaminstrumentu virtuozs Guntars Freibergs un kontrabasists Viktors Veļičko. Videomākslinieks – Roberts Rubīns. Programmā izskanēs astoņu latviešu komponistu jaundarbu pasaules pirmatskaņojumi. Sarunā ar studijas viesiem – plašāk par ieceres ideju, kas nākusi no Sigvarda Kļavas: ka astoņi komponisti raksta mūziku Noras Ikstenas dzejoļiem-akrostihiem, kuros katra dzejas rinda sākas ar vienu no konkrētās planētas nosaukuma burtu.  Kaspars Putniņš dalās pārdomās par mūzikas dažādību, rokrakstu atšķirībām, par kosmosu un mikroksmu, kā arī par Platonu Buravicki, kurš pirmo reizi rakstījis jaundarbu Latvijas Radio korim un Roberta Rubīna video projekcijām; Nora Ikstena –par ideju meklējumiem un dzejoļu tapšanu; Andris Dzenītis – par savu kompozīciju "Neptūns", kuras dzejas rindas lasa Nora Ikstena. *** Saules sistēmā dzīvo astoņas planētas: Merkurs, Venēra, Zeme, Marss, Jupiters, Saturns, Urāns un Neptūns. Katra no tām ir unikāla Radītāja un Visuma dāvana. Noslēpumaina, mītiem un leģendām apvīta, joprojām maz izpētīta. Skaitli "8" noliekot līmeniski, iegūstam bezgalības simbolu. Zeme šajās bezgalības krellēs ir pērle – vienīgā, uz kuras dzīvo un pastāv cilvēks. Kāds būtu šīs ļaužu planētas vēstījums pārējām māsām un brāļiem kosmosā? Karstajai, sievišķajai Venērai, kas griežas pulksteņa rādītāja virzienā, laika dievam Saturnam, vīrišķības bastionam Merkuram, kuri tikšķ pretēji, bezgalīgajām debesīm Urānam, ūdeņu valdniekam Neptūnam, miera, gaismas un spēka avotam Jupiteram, kara sarkanā plankuma plosītajam Marsam? Kādos vārdos, valodu bābelē to ietērpt, kādā mūzikas spēkā cildināt? Astoņi akrostihi – vienlaikus tieši un kodēti vēstījumi saules sistēmas planētām iecerēti kā pateicība un brīnums par mūsu esību šajā bezgalības pieturvietā – Zeme. Akrostihā no augšas uz leju lasot pirmos burtus, salasām vārdu, kas bija iesākumā. Vārds, mūzika – mūsu izteiksmes forma, lai priecātos, atcerētos, cildinātu, sūtītu izplatījumā mūsu te un tagad rakstītās vēstules. Programmā iekļauti astoņu latviešu komponistu – Jura Karlsona, Artura Maskata, Santas Ratnieces, Annas Fišeres, Ērika Ešenvalda, Mārtiņa Viļuma, Platona Buravicka un Andra Dzenīša – jaundarbi ar Noras Ikstenas dzeju.  

"Klasikā" tiekamies ar Latvijas Radio kora diriģentu Kasparu Putniņu, komponistu Andri Dzenīti, kā arī rakstnieci un dzejnieci Noru Ikstenu, lai plašāk runātu par Rīgas festivāla atklāšanas koncertu "Bezgalības krelles" 7. jūnijā pulksten 20 Lielajā ģildē, kurā piedalīsies Latvijas Radio koris diriģenta Kaspara Putniņa vadībā, sitaminstrumentu virtuozs Guntars Freibergs un kontrabasists Viktors Veļičko. Videomākslinieks – Roberts Rubīns. Programmā izskanēs astoņu latviešu komponistu jaundarbu pasaules pirmatskaņojumi. Sarunā ar studijas viesiem – plašāk par ieceres ideju, kas nākusi no Sigvarda Kļavas: ka astoņi komponisti raksta mūziku Noras Ikstenas dzejoļiem-akrostihiem, kuros katra dzejas rinda sākas ar vienu no konkrētās planētas nosaukuma burtu.  Kaspars Putniņš dalās pārdomās par mūzikas dažādību, rokrakstu atšķirībām, par kosmosu un mikroksmu, kā arī par Platonu Buravicki, kurš pirmo reizi rakstījis jaundarbu Latvijas Radio korim un Roberta Rubīna video projekcijām; Nora Ikstena –par ideju meklējumiem un dzejoļu tapšanu; Andris Dzenītis – par savu kompozīciju "Neptūns", kuras dzejas rindas lasa Nora Ikstena. *** Saules sistēmā dzīvo astoņas planētas: Merkurs, Venēra, Zeme, Marss, Jupiters, Saturns, Urāns un Neptūns. Katra no tām ir unikāla Radītāja un Visuma dāvana. Noslēpumaina, mītiem un leģendām apvīta, joprojām maz izpētīta. Skaitli "8" noliekot līmeniski, iegūstam bezgalības simbolu. Zeme šajās bezgalības krellēs ir pērle – vienīgā, uz kuras dzīvo un pastāv cilvēks. Kāds būtu šīs ļaužu planētas vēstījums pārējām māsām un brāļiem kosmosā? Karstajai, sievišķajai Venērai, kas griežas pulksteņa rādītāja virzienā, laika dievam Saturnam, vīrišķības bastionam Merkuram, kuri tikšķ pretēji, bezgalīgajām debesīm Urānam, ūdeņu valdniekam Neptūnam, miera, gaismas un spēka avotam Jupiteram, kara sarkanā plankuma plosītajam Marsam? Kādos vārdos, valodu bābelē to ietērpt, kādā mūzikas spēkā cildināt? Astoņi akrostihi – vienlaikus tieši un kodēti vēstījumi saules sistēmas planētām iecerēti kā pateicība un brīnums par mūsu esību šajā bezgalības pieturvietā – Zeme. Akrostihā no augšas uz leju lasot pirmos burtus, salasām vārdu, kas bija iesākumā. Vārds, mūzika – mūsu izteiksmes forma, lai priecātos, atcerētos, cildinātu, sūtītu izplatījumā mūsu te un tagad rakstītās vēstules. Programmā iekļauti astoņu latviešu komponistu – Jura Karlsona, Artura Maskata, Santas Ratnieces, Annas Fišeres, Ērika Ešenvalda, Mārtiņa Viļuma, Platona Buravicka un Andra Dzenīša – jaundarbi ar Noras Ikstenas dzeju.  

Ar diriģentu Normundu Šne saruna par kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" sadarbību ar altistu Maksimu Risanovu, ar kuru kopā orķestris noslēgs šo sezonu. Piektdien, 24. maijā, plkst. 19.00 Lielajā ģildē 18. koncertsezonu noslēgs Valsts kamerorķestris "Sinfonietta Rīga". Kā ierasts, orķestra mākslinieciskais vadītājs Normunds Šnē parūpējies par noskaņās daudzveidīgu muzikālo programmu, kurā mūsdienu skaņuraksti veidos dialogu ar romantisma laikmeta liriku. Koncerta īpašais viesis - harismātiskais ukraiņu altists Maksims Risanovs. Viņa sniegumā dzirdēsim mūsdienu bulgāru komponistes Dobrinkas Tabakovas veltījumu Francim Šūbertam - “Fantasy Homage to Schubert”, kā arī Koncertu altam un orķestrim. Orķestra sniegumā izskanēs paša Šūberta vitālas enerģijas caurstrāvotā Otrā simfonija, kā arī lietuviešu komponistes Justes Janulītes skaņdarbs “Apnea”. “Classic FM Gramophone” balvas “Gada jaunais mākslinieks” laureāts Maksims Risanovs uzskatāms par vienu no pasaules spožākajiem un aizrautīgākajiem altistiem. Laikraksts American Record Guide, raksturo mākslinieku kā “mūziķi, kurš arī telefongrāmatu spētu pārvērst mūzikā un padarīt to aizraujošu”.  Dzimis Ukrainā, alta spēli mācījies Londonas Gildholas Mūzikas un teātra skolā pie Džona Glikmena. Turpat Londonā apguvis diriģēšanu pie Alena Heizeldaina, apmeklējis arī Genādija Roždestvenska un Jormas Panulas meistarklases. Šobrīd savu altista un diriģenta karjeru mūziķis attīsta vienā no Centrāleiropas mūzikas citadelēm – Budapeštā, sniedzot koncertus nozīmīgos festivālos un koncertzālēs visā pasaulē.

Šomēnes aprit gads, kopš Mežaparka Lielajā estrādē atklāta Dziesmu svētkiem veltītā pastāvīgā ekspozīcija „Dziesmusvētku telpa” jeb neoficiāli – Dziesmu svētku muzejs. To atzīmējot, Mežaparkā atklāta Dziesmu svētku ierakstiem veltīta izstāde no ekspozīcijas veidotāju – Rakstniecības un mūzikas muzeja – kolekcijas. Izstāde turpina muzeja stāstījumu par audio ierakstu vēsturi Latvijā, ko šoziem aizsāka izstāde „SAN” otrā Rīgas galā – muzeja krātuvē Pulka ielā. „Tā, vispirms jāpārbauda, kādā ātrumā iet, jo vakar mēs klausījāmies šellaka plates, un tās griežas stipri ātrāk. Te varam pārslēgt.” Pētniece Daiga Bondare palīdz apieties ar plašu atskaņotāju, uz kura ikviens izstādes apmeklētājs varēs noklausīties kādu no vēsturiskajām dziesmu svētku skaņuplatēm. Manā izvēlētajā platē sāk skanēt Ādolfa Skultes „Dzimtenes vasara”. „Šī dziesma bija 1970.gada dziesmu svētku repertuārā. Šeit to dzied koris „Dzintars” – savulaik bija tradīcija, ka Latvijas labākie kori pirms svētkiem ierakstīja repertuāru. Ja kādreiz varbūt tehnisku problēmu dēļ pats kopkora ieraksts nebija tik kvalitatīvs, tad tie, kas vēlējās klausīties dziesmu svētku dziesmas, tās varēja klausīties labāko Latvijas koru ieskaņojumā.” Daiga Bondare ir mākslas eksperte Rakstniecības un mūzikas muzeja Dziesmu un deju svētku ekspozīcijas nodaļā, un svētku ierakstu vēsturei veltītā izstāde tapusi viņas vadībā. „Divi atslēgvārdi tam, kā mēs šo stāstu gribam pastāstīt, ir „process” un „kopiena”.” Proti, izstādei atlasītie skaņu ieraksti dokumentē ne tikai kopkora virsotnes reizi piecos gados, bet visu Dziesmu svētku procesu starp tiem. Tāpat autori apzināti nav nodalījuši svētkus Latvijā un svētkus trimdā, arī skolu jaunatnes un studentu svētki tiek skatīti kā vienota Dziesmu svētku kustības daļa. Mežaparka estrādē skatāmā izstāde met tiltu no šoziem Rakstniecības un mūzikas muzeja krātuvē Pulka ielā atklātās vērienīgās izstādes „SAN”, kas tapusi par godu 120 gadiem kopš pirmās latviešu skaņuplates. To veidojot, atklājās tik daudz Dziesmu svētku ierakstu, ka ātri kļuva skaidrs – tie ir pelnījuši atsevišķu uzmanību, atceras „SAN” izstādes kuratore Katrīna Kūkoja. Cauri skaņu platēm, diskiem un kasetēm Dziesmu svētku ieraksti atved līdz mūsdienām, ļaujot izsekot gan ierakstu tehnoloģijām, gan repertuāram un tā interpretācijai gadu gaitā. Atsevišķi stendi veltīti pūtēju, folkloras kopu, koklētāju ierakstiem. Īpaši interesanti vērot ASV izdoto Ņujorkas latviešu folkloras kopas skaņuplašu dizainu, kur latviešu tautastērpi un tradicionālie mūzikas instrumenti satiekas ar 20.gadsimta 60.gadu Rietumu mūzikas ierakstu noformējuma tendencēm. Ar šo izstādi „Dziesmusvētku telpa” sagaida savu gada jubileju. To atklāja dienā, kad ar bronzas medaļām no Pasaules čempionāta atgriezās Latvijas hokejisti. Ralfs Freibergs toreiz sociālajos tīklos piedāvāja savu spēles nūju apmaiņā pret grūti dabūjamajām dziesmu svētku biļetēm. Tagad šis stāsts kļūs par daļu no „Dziesmu svētku telpas” pastāvīgās ekspozīcijas. Izstāde „SAN Dziesmusvētki” Mežaparka estrādē, „Dziesmusvētku telpas” otrajā stāvā, būs apskatāma līdz 27.septembrim.

Festivāla "Latvijas Jaunās mūzikas dienas" noslēdzošajā koncertvirtenē Lielajā ģildē uzstāsies arī 2019. gadā izveidotais Trio Fabel, kurā sadarbojas klarnetiste un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra māksliniece Anna Gāgane, Briseles filharmoniskā orķestra čellu grupas koncertmeistars Kristaps Bergs un Vācijā dzīvojošā pianiste Linda Leine. Mūziķus jau kopš mācību laika Emīla Dārziņa mūzikas skolā vieno cieša draudzība. Būtiska loma trio repertuārā atvēlēta latviešu mūzikai, jo īpaši jaundarbiem. Šajā programmā pirmoreiz izskanēs Žanetes Spirkas darbs “Dubultlīnijas” un Andra Dzenīša “Geography of Rain”, kā arī Oskara Herliņa, Krista Auznieka un Georga Pelēča opusi. "Klasikas" studijā viesojās Anna Gāgane un Kristaps Bergs, kurus Inta Pīrāga aicināja atcerēties šī jaundarbu projekta aizsākumu jau 2020. gadā, kad pieciem latviešu komponistiem tika pasūtīti trio sastāvam veltīti opusi, noskaidroja, kāds uzdevums autoriem tika dots, vai trio mūziķi jutuši radniecību ar autoru, kas palīdzēja to iegūt. Anna un Kristaps arī raksturo katru no pieciem skaņdarbiem un attiecības ar to autoriem. Kristaps Bergs: Ideja bija paskatīties uz to, kas tagad notiek, bet no dažādiem skatupunktiem. Salīdzinot Georga Pelēča skaņdarbu, ko viņš mums veltījis, un Žanetes Spirkas opusu – konkrēta tēma pat netika dota, vienkārši „kas mēs esam, kā mēs par šo jūtamies”. Skatījumi ir dažādi, un nekas nav ne pareizi, ne nepareizi. Ļoti interesanti ir tieši tas, kā katrs cilvēks to izjūt un ko tas katram nozīmē. Man liekas, arī mēs, pie šī repertuāra strādājot, vairāk sevi atklājām, tāpēc ļoti priecājamies. Anna Gāgane: Mēs centāmies komponistiem dot brīvību. Mēs devām tēmas, par kurām vēlamies runāt, un ļoti interesanti, ka katrs to ir traktējis citādāk. Arī skaņdarba apjoma vai garuma ziņā komponistiem bija brīvība, un man liels prieks, ka šie komponisti pamatā izvēlējušies kamermūzikai samērā apjomīgus darbus, tie nav maziņi skaņdarbiņi. Katrā ziņā, viņiem bijis daudz, ko teikt, un bijušas daudzas pārdomas. Jūsu trio ir apbrīnojams. Vienā koncertā salikt piecus jaundarbus vienu pēc otra – tas ir kā maratons, tas vairs nav sprints. Vai bija svarīgi parādīt, kāds viss jūsu iecerētais un izlolotais cikls beigu beigās ir sanācis? Kristaps Bergs: Tas bija mērķis. Tas varbūt nebija pašmērķis, bet ideja noteikti bija, ka gribam tos atskaņot vienkopus, ne gluži kā ciklu, bet lai viņi padzīvo kopā. Tad viņi arī mainīsies, katrs skaņdarbs varbūt aizies savu ceļu. Tas mums ir svarīgi. Anna Gāgane: Es domāju, tad varēs dzirdēt, kā katrs komponists redz šo tēmu par identitātes meklējumu. Šī tēma bija jo īpaši svarīga Covid-19 laikā, bet tā ir būtiska vienmēr. Redzēsim, kā tas izklausīsies, kā katrs no šiem skaņdarbiem to pastāstīs. Šis uzdevums tiks paveikts, bet, lai jūs atkal satiktos šeit, Latvijā, ir atkal jāliek kādi citi uzdevumi. Kas vēl ir padomā, pie kā trio kopīgi ķersies klāt? Anna Gāgane: Mums tuvojas piecu gadu jubileja, tāpēc jādomā, kā sagādāt dāvanas sev un klausītājiem. Kristaps Bergs: Mēs esam maziņi, bet mēs esam forši!  

Divos festivāla "Latvijas Jaunās mūzikas dienas" koncertos izskanēs Šveicē dzīvojošās Asijas Ahmetžanovas darbi. Asija ir eksperimentālas un laikmetīgas mūzikas komponiste, kā arī pianiste ar klasisku un laikmetīgu repertuāru. Viņa dzimusi Rīgā, mācījusies Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, klavierspēli pie Ilzes Treijas un Leldes Paulas, kompozīciju pie Imanta Zemzara. Studijas turpināja Tallinā un Lucernā. Pašlaik Asija dzīvo Cīrihē, strādā kā komponiste un pianiste, ir ansambļa ö! dalībniece, kā arī Lucernas Mūzikas augstskolas mācībspēks. 2023. gadā viņa saņēma "Phoenix Trabant: Biennial Composition Competition" balvu un viņas skaņdarbs orķestrim "apres le chant" pārstāvēja Šveici un  tika iekļauts ieteikto darbu sarakstā Starptautiskajā komponistu konkursā ROSTRUM. Sarunā ar Ievu Zeidmani - par jaundarbu "K-liegt", ko 10. maijā pirmatskaņos Helēna Sorokina. Par darba tapšas procesu, eksperimentiem un risku, un sadarbību ar Helēnu, par kuru Asija saka: "Viņa var visu!". Savukārt 11.maijā Lielajā ģildē pirmatskaņojumu Latvijā piedzīvos Asijas kompozīcija "Après le chant". Komponistei liels prieks, ka šis darbs ne vien atskaņots Šveicē, bet būs dzirdams arī Latvijā. Asija Ahmetžanova: "Reizēm rakstām skaņdarbus nezinot, kas būs izpildītājs, bet man vairāk patīk strādāt, kad tiešām zinu, kas tas būs par ansambli, solistu vai orķestri, jo tad rakstu tieši šiem cilvēkiem. Ar Helēnu bija ļoti līdzīgi. Man ļoti patīk balss, un man ļoti patīk Helēnas balss. Es teiktu, ka viņa šobrīd ir vismaz Eiropas, bet, man liekas, jau pasaules zvaigzne tajā, ko viņa dara. Viss, ko viņa dara, ir fantastiski un brīnišķīgi. Kad viņa piedāvāja sadarbīboties, uzreiz zināju, ka gribu eksperimentēt, gribu riskēt, gribu visu ko mēģināt, jo viņa var visu, līdz ar to mums radās doma veidot kaut ko pavisam jaunu, veidot sadarbību caur skaņdarbu, komunicēt vienai ar otru ar šo skaņdarbu. Mēs kopā izvēlējāmies, ka šī būs videopartitūra. Jūs varat iedomāties - viņai priekšā ir video ar krāsām, ik pa laikam parādās klasiskā notācija, ik pa laikam ir tekstūras, varbūt ūdens, zīmējumi, signāli, un ar to visu viņa veido šo kompozīciju. No sākuma man likās, es šādi nevarēšu nokomunicēt savas domas, vai ne? Tas ir ļoti līdzīgi abstraktai kompozīcijai. Mums process bija diezgan ilgs, jo mēģinājām saprast, kas ir mana estētika, kas ir Helēnas estētika, kas mūs abas uzrunā, kas mums abām patīk tādā ziņā, ka mēs jūtamies kā mēs pašas. Es ierakstīju viņas balsi, lūdzu izmēģināt dziedāt, domājot par dažādām bildēm, dažādām dabas parādībām, un no tā visa secināju, ka šis materiāls šādi ietekmē viņas balsi, līdz ar to varēju video sagatavot, vairāk vai mazāk zinot, kā viņa reaģēs uz to, ko viņa redzēs notīs. Es viņai vispirms aizsūtīju, šķiet, minūti ar maniem abstraktiem zīmējumiem, tekstiem, dažādām krāsām. Man bija priekšstats, kā es to dziedātu. Es neesmu dziedātāja, bet mēģinu. Taču daudz ko varu izmēģināt arī ar savu balsi, vai ne? Tas tomēr ir mūsu vienīgais instruments, ko nesam līdzi. Viņa man atsūtīja savu ierakstu, un tas bija ļoti tuvu tam, kā es iedomājos. Tajā brīdī sapratu - tik labi, ka mums bija iespēja visu izmēģināt jau pusotru gadu iepriekš un iepazīt to kopīgo pasauli, kā mēs varam komunicēt citādi nekā ar notīm, klasisko partitūru vai valodu, tekstiem. Šis ir ļoti liels eksperiments, ļoti liels risks, bet mēs abas esam ļoti laimīgas izmēģināt kaut ko tādu un iemācīties daudz no šīs pieredzes, izbaudīt to jauno veidu, kā mēs varam strādāt kopā."

Šoreiz saruna par florbolu - raidījuma viesis Latvijas florbola izlases spēlētājs Pēteris Trekše. Nedēļas topā: Latvijas vīru hokeja izlase ar graujošu uzvaru 8:0 noslēdz pārbaudes spēļu ciklu pirms pasaules čempionāta; Nacionālajā hokeja līgā Artūrs Šilovs, Teodors Bļugers un Vankūveras “Canucks”, kā arī Uvis Balinskis un Floridas “Panthers” sasniedz Stenlija kausa izcīņas otro kārtu; Latvijas U-18 hokeja izlase cienīgi spēlē pret Kanādu, bet zaudē pasaules čempionāta ceturtdaļfinālā, beigās astotā vieta pasaulē; Motosportists Pauls Jonass uzvar Portugāles “Lielajā balvā” pasaules čempionāta seriālā prestižākajā MXGP klasē; Kristaps Porziņģis traumas dēļ nevarēs spēlēt ilgāku laiku, bet Bostonas “Celtics” sasniedz Nacionālās basketbola asociācijas Austrumu konferences pusfinālu.

Kultūras rondo pieturas punkti, iepazīstot Rīgas Fotogrāfijas biennāli 2024, būs Cilvēks un dators un fotogrāfija, apzinoties šī brīža fotogrāfijas virzību, arī kritiski pārskatot līdzšinējos vēstures naratīvus. Par biennāli stāsta tās kuratore, māksliniece Inga Brūvere, vizuālā māksliniece un pētniece Kristīne Krauze-Slucka un antropoloģe, kuratore, vizuālās kultūras pētniece Liāna Ivete Žilde. "Rīgas Fotogrāfijas biennāle 2024" aizsākās pagājušajā nedēļā ar trīs izstāžu atklāšanu. "Rīgas Mākslas telpas" Lielajā zālē aplūkojama izstāde "Cilvēks-dators" Intro zālē - "Vamp(ire) Reality", savukārt RIXC galerijā – izstāde "Lūzuma punkts, smalka balansēšana". Visās trīs ekspozīcijās ar dažādiem paņēmieniem, tostarp ar tā saukto papildinātātās realitātes palīdzību, mākslas valodā tiek risināti jautājumi, kas skar cilvēka un digitālā laikmeta attiecības vizuālās kultūras kontekstā. Rīgas Fotogrāfijas biennāle notiek piekto reizi un šogad pievēršas mūsdienu identitātes jautājumiem – gan cilvēka būtībai, gan attēla lomai, sastopoties ar 21. gadsimta izaicinājumiem, tēmu ieskicē biennāles veidotāji. "Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2024" centrālais notikums – izstāde "Cilvēks-dators" – veltīta mūžīgu eksistenciālu jautājumu lokam, uz kuriem atbildes laiku pa laikam nākas pārvērtēt. Nupat sākusies 5.Rīgas Fotogrāfijas biennāle. Gan Rīgas Mākslas telpā gan galerijā RIXC jau atvērtas  Par to, kas mūsdienu izvērsumā ir fotogrāfija un kā izprast jēdzienu „ekrāna kultūra”, tūdaļ izjautāšu ne tikai biennāles kuratori, bet arī mākslinieces un pētnieces.    

Daži no mums dzīvo, lai iztraucētu mierīgo tagadni. Tāds arī mūsu šī vakara viesis Monopolā – radošs, atklāts un reizē paslēpies. Latviešu reklāmas un mūzikas video režisors, koncertskatuvju režisors un mūziķis - cilvēks orķestris PapaChi, Čižiks jeb Aivars Čivželis. "Es ticu brīnumiem. Ļoti. Tāpēc esmu ceļojis arī pa visādiem saviem vārdiem, kā zināms. Jo man šie noteikumi nav rakstīti, es varu mainīt vārdus, kad es gribu, respektīvi, jaukt ārā un likt kopā pa savam. Un man liekas, ka tas ir saistīts ar to ticību brīnumiem, ticība kaut kam vēl, kas ir ārpus eksistējošā, nu, tāda pierakstītā, pierādītā," sarunā atklāj Aivars Čivželis. Savā ziņā neparasta viņa nodarbošanās ir svilpošana. "Mans tēvs svilpoja nepārtraukti, un es kaut kā bērnībā, man tas kaut kā pats par sevi nāca ārā, un tā man ir gluži kā otrā elpošana. Es varu svilpot gan uz āru, gan uz iekšu. Starp citu. Tas nozīmē, ka es varu svilpot vispār visu laiku, man nav jāievelk elpa," stāsta Aivars Čivželis. "Man svilpošana vienkārši ārkārtīgi patīk. Man liekas, tas tāds instruments, kas tev vienmēr pie rokas, tu ej pa trepēm, piemēram. Es nevaru palaist nevienas trepes garām, kur ir akustika. Es tur svilpoju tā, kā baznīcas akustikā. Tas bija mans milzu sapnis - kādreiz svilpot ar simfonisko orķestri. Tur, starp citu, bija tāds stāsts, kad bija ideja, ka Čižiks svilpos ar orķestri, un Liepājas simfoniskais orķestris teica - nu paga, paga, kas tas būs tagad? Kas par cirku? Mums katrs pūtējs svilpo, kāpēc mums vajag Čižiku, lai svilpo.  Gustavo ar Olafu [Saulriets], kas arī ir "Lielā koncerta" radītāji, viņi saka - noticiet, tā vajag! Kad uz skatuves es sāku svilpot, tad pēc tam nāca pie manis klāt un prasīja: nu paga, tu caur sintezatoru svilpo? Kā tu darīji? Tas ir forši!"   Kāds Aivaru vairāk zina kā Papa Chi, kāds - kā Čižiku. Vēl kāds Aivaru atpazīst kā Jurgstulajstus. Daudzie pseidonīmi viņam piestāv, jo savas karjeras laikā darbojies un panākumus guvis dažādās jomās. Viņa radošās idejas aizrauj daudzus gan Latvijā, gan ārzemēs.  Aivara radošajā kontā ir vairākas koncertskatuvju režijas - režisējis koncertskatuvju mūzikas video instalācijas "Prāta Vētrai", "Mumiy Troll", Gustavo. Īstenojis arī latviešu mūzikas lielkoncerta “Latvijas Mūzikas Lielais koncerts” skatuves risinājumu un koncerta vizualizāciju režiju pirms diviem gadiem Daugavas stadionā, kā arī aizvadītajā gadā un šogad - Mežaparka Lielajā estrādē. Papa Chi veidojis arī reklāmas klipus, to vidū ir vairāki melnbaltie reklāmas video klipi basketbola klubam "VEF Rīga", no kuriem klips "Colourfully Black & White" ieguvis ASV reklāmas festivāla "Clio Sports Bronze 2017" balvu kategorijā "Filmētā reklāma". Kopš 2008.gada veido arī "Mītavas alus" reklāmas ar grupas “Prāta Vētra” dalību. Veidojis arī CSDD kampaņas “Stūrē? Izkāp no telefona!” video. Pirms gada Aivars debitējis īsfilmu žanrā ar īsfilmu “Maukurs un Zivs” LMT seriāla “Kolektīvs” ietvaros. Un, protams, mūzika - Aivars ir kādreizējais Latvijas 1990. gadu hiphopa grupas "Fact" dalībnieks, un jau divus gadus ir daļa no hiphopa/drum & bass apvienības "Krata". Ārpus visa iepriekš minētā ierunājis vairākas lomas animācijas filmās, un ir arī profesionāls svilpotājs - svilpojis melodijas filmās un dažādu mūziķu skaņdarbos, kā arī kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri divos lielkoncertos “Latvijas Mūzikas Lielais koncerts”. Par savu darbību Aivars saņēmis arī daudz atzinību - viņa veidotie video klipi ieguvuši vairākas Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas.

Vidzemes koncertzālē „Cēsis” nedēļas nogalē notiks jau septītais komponista Pētera Vaska mūzikas festivāls, kura centrā šogad īpašs notikums – pasaules pirmizrāde diviem baleta viencēlieniem ar Vaska mūziku, ko radījis Ukrainas horeogrāfs Radu Poklitaru, bet uz skatuves izdejos Kijivas Modernā baleta solisti. Kā veidojusies Ukrainas mākslinieku draudzība ar Pēteri Vasku un kādas sajūtas viņi izdejo caur Vaska „Vientuļo eņģeli” un Otro čellkoncertu? Pēc gara ceļa no Kijivas ar vilcienu līdz Varšavai un tad lidmašīnu līdz Rīgai jau nākamajā rītā Radu Poklitaru un pieci dejotāji intensīvi mēģina uz skatuves koncertzālē „Cēsis”. Sākumā bez mūzikas, pēc tam jau – ar. Horeogrāfu Radu Poklitaru ar komponistu Pēteri Vasku saista sena draudzība. Viņi iepazinās Rīgā pirms gandrīz 20 gadiem, kad Poklitaru iestudēja baletu Latvijas Nacionālajā operā un apmeklēja Vaska mūzikas koncertu Lielajā ģildē. Pirmajā no diviem viencēlieniem, kas sestdien, 13. aprīlī, Cēsīs piedzīvos pasaules pirmizrādi, Radu Poklitaru izvēlējies Vaska 13 minūtes garo skaņdarbu „Vientuļais eņģelis”, kas savulaik dzimis no Vaska ceturtā stīgu kvarteta, ko komponists veltīja savai mātei. Radu Poklitaru „Vientuļo eņģeli” iestudējis kopā ar dejotāju Artemu Šošinu (Artem Shoshyn), kurš kopš kara sākuma dzīvo ārpus Ukrainas un dejo baleta projektos dažādās valstīs. Artems dejojis arī Poklitaru baletā „Underground” ar Vaska mūziku un sauc to par „emocionālāko, kāda vien var būt”. Nupat tapusī nelielā monoizrāde ar „Vientuļā eņģeļa” mūziku dejotājam ir ļoti personiska. Otrajā baleta viencēlienā, ko Radu Poklitaru radījis ar Vaska otrā čellkoncerta mūziku, uz skatuves ir četri dejotāji. Horeogrāfs tam devis nosaukumu „Draugi”. Bet komponists atceras, ka skaņdarbs savulaik tapis pēc slavenās argentīniešu čellistes Solas Gabetas īpaša lūguma.

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Jāņa evaņģēliju (19:14-42)

Lielās piektdienas koncertā 29. martā Rīgas Sv. Jāņa baznīcā programmas centrā būs divu nozīmīgu garīgās mūzikas komponistu vārdi. Skanēs šī gada jubilāra Riharda Dubras mūzika "Adagio appassionato", sacerēta pūtēju orķestrim, un komponista oriģinālmūzika "Lux aeterna" saksofonu kvartetam. Latvijas pirmatskaņojumā skanēs arī Deivida Maslankas “Koncerts saksofonu kvartetam un pūtēju orķestrim”, kas pasaulē novērtēts kā mūzikas darbs, kas atspoguļo lielu emocionālo un garīgo intensitāti. Šo mūziku līdzās Orķestrim “Rīga” diriģenta Valda Butāna vadībā atskaņos Rīgas Saksofonu kvartets. Studijā tiekamies ar diriģentu Valdi Butānu un saksofonistu Aigaru Raumani. Kā zināms, šī Rīgas Saksofonu kvarteta sastāvs gadu gaitā ir mainījies. "Šobrīd Rīgas Saksofonu kvartetā ir četri forši saksofonisti – es spēlēšu soprāna saksofonu, Rūdolfs P. Rubenis būs ar alta saksofonu, Ainars Šablovskis ir visilggadējākais kvarteta biedrs uz tenora saksofona un būs arī Baiba Tilhena ar baritona saksofonu," stāsta Aigars Raumanis. "Spēlēsim Dubras "Lux aeterna", kas rakstīts tieši Rīgas Saksofonu kvartetam – 2003. gadā tas tika pirmatskaņots, un zīmīgi, ka Ainars Šablovskis ir vienīgais no oriģinālā kvarteta sastāva, kurš piedalījās pirmatskaņojumā, savukārt man tā būs pirmā reize, kad šo skaņdarbu atskaņoju. Baiba un Rūdolfs jau daudzkārt to ir darījuši." "Lux aeterna" jeb "Mūžīgā gaisma" Rihardam Dubram ir ļoti tuva tēma, un Lielās piektdienas koncertā tiks atskaņota 2003. gada skaņdarba redakcija. Otrs koncertā gaidāmais Riharda Dubras skaņdarbs būs 2012. gadā pirmatskaņotais "Adagio appassionato", kas savulaik radīts kādam Amerikas pūtēju orķestrim. Tam gan nedaudz sašaurināta instrumentācija, pielāgojot to orķestra "Rīga" sastāvam. "Forma un muzikālās idejas ir saglabātas. Kā jau Dubras mūzika, tā ir ļoti piemērota tieši baznīcas akustikai – ar tādu pacilājošu, gaišu vēstījumu,” stāsta Valdis Butāns. „Cik ar viņu [Rihardu Dubru] esmu kontaktējies, viņš nemīl ļoti daudz runāt par savu mūziku, viņam patīk, ka mūzika runā pati par sevi. Vienīgais, ko es vēl par šo "Adagio appassionato" mūziku varu pateikt – skaņdarbs ir lēnā tempā, bet šis lēnums nenozīmē, ka viņš būtu gurdens vai gauss. Tas ir ļoti piepildīts, ekspresīvs skaņdarbs ar ļoti dažādām nokrāsām, sākot no ļoti intīmas un beidzot ar eksaltētu, kas piepilda visu baznīcas velvju akustiku." Lielajā piektdienā Pētera baznīcā Latvijas pirmatskaņojumā skanēs arī Deivida Maslankas “Koncerts saksofonu kvartetam un pūtēju orķestrim”, kas pasaulē novērtēts kā mūzikas darbs, kas atspoguļo lielu emocionālo un garīgo intensitāti. "Šī skaņdarba izvēle laikam būs mana vaina kā Orķestra "Rīga" mākslinieciskajam vadītājam, domājot par programmām," bilst Valdis Butāns. "Deivida Maslankas mūziku līdz šim vēl neesam Latvijā atskaņojuši, šis būs pirmatskaņojums. Pirms vairākiem gadiem gan kopā ar Ēriks Kiršfelds un Anete Toca spēlējām tādu skaņdarbu "Oh, Earth, Oh, Stars" („Ak, zeme, ak, zvaigznes”).  Viņa mūzikas valoda varbūt ir līdzīga mūsu Pēterim Vaskam vai igauņu Arvo Pērtam – ļoti izkristalizējies un atrasts savs rokraksts, kas ļoti sakņojas garīgajā mūzikā un korāļos, tur noteikti var saklausīt arī Baha mūzikas ietekmi. Tā nav kopēšana, bet atsauces. Un arī korāļa faktors – viņš to ļoti daudz izmanto. (..) Viņš ir sazemējies ar šo senatni. Jebkura šī komponista mūzika, ko esmu dzirdējis vai atskaņojis kopā ar orķestri, tā ir ļoti, ļoti "iešana dziļumā", meditatīvas pārdomas par dažādām tēmām. Tajā pašā laikā šajā mūzikā ir arī ļoti ekspresīvi mirkļi, kā tas varbūt būs arī šī koncerta trešajā daļā (koncertam ir trīs daļas). Tur ir tādas dzīves svinēšanas, uzvaras pār nāvi svinēšanas mirkļi, kas sasaistās ar Lielās piektdienas un Lieldienu vēstījumu."  

Skaņdarbs ar ļoti spēcīgu emocionālu iedarbību kā uz klausītājiem, tā mūziķiem – tā par Jura Kulakova kantāti "Sarkanais vilciens" saka diriģente Aira Birziņa. Juris Kulakovs to sakomponēja pirms nepilniem 20 gadiem kā veltījumu deportāciju upuriem. Kantātes pamatā ir trimdas dzejnieka Pētera Aigara poēma. Pieminot 25. marta skaudros notikumus, kad pirms 75 gadiem uz Sibīriju izsūtīja vairāk nekā 40 000 Latvijas iedzīvotāju, šo svētdien, 24. martā, kantāte "Sarkanais vilciens" izskanēs Lielajā ģildē. Tā būs velte arī darba autoram Jurim Kulakovam, kurš šogad devās mūžības ceļā. Koncertuzveduma mākslinieciskā vadītāja būs Aira Birziņa. Pētera Aigara dzejas dziļums savienojumā ar Jura Kulakova mūziku klausītāja iztēlei un sirdij pieskaras ļoti cieši. Kantāte sākas ar draudīgām priekšnojautām, kam seko epizodes ar vilcienā sadzīto cilvēku pārdzīvojumiem. Izmisums, neziņa un nolemtība mijas ar spītu un iekšēju pretestību un nepakļāvību. Kā caurviju tēma visam ir monotonais un destruktīvais vilciena motīvs, kļūstot aizvien intensīvāks un traģiskāks. Diriģente Aira Birziņa, kuras vadībā kantāte atskaņota jau vairakkārt, atzīst, ka šis ir skaņdarbs, kuru diriģējot, viņai ir sevi īpaši jākontrolē, lai emocijas pār viņu nevaldītu pārāk spēcīgi. Ieva Akuratere kantāti jau dziedājusi vairakkārt, un šoreiz to darīs īpašā piemiņā un lūgšanā arī par Juri Kulakovu. Neilgi pirms pirmatskaņojuma 2005.gadā pats autors Juris Kulakovs sarunā ar Latvijas Radio atzina, ka "Sarkanais vilciens" ir viens no grūtākajiem un emocionāli sāpīgākajiem darbiem, kādu viņš radījis.

Podkāstā "Ārpus kadra ar skaidru skatu" viesojās bokseru ģimenes pārstāvji - pasaules U19 bronzas ieguvēja Beatrise Rozentāle un viņas vecākais brālis Francis Rozentāls, kurš profesionālajā boksā aizvadījis jau deviņas cīņas. Sarunā pievērsāmies gan Beatrises nesenajai debijai boksā, gan globāli nepatīkamajai situācijai olimpiskajā boksā, gan profesionālā boksa aizkulisēm.

Mežaparka Lielajā estrādē sākušies koncerta "Tīrums. Dziesmas ceļš" mēģinājumi. Aicina no Latvijas Nacionālās operas un baleta repertuāra izņemt baletu “Bajadēra”. Stoltenberga pilnvaras NATO ģenerālsekretāra amatā tiek pagarinātas vēl uz gadu.