Podcasts about filozofijas

Tikko aizvadītajās pašvaldību vēlēšanās vēlētāju aktivitāte bija nedaudz lielākā nekā 2021. gadā, vairāk balsotāju bija arī ārzemēs, pa pastu. Kas mudina latviešus, kuri nedzīvo Latvijā, balsot pašvaldību vēlēšanās un kā uzlabot diasporas aktivitāti visa veida vēlēšanās, skaidrojam raidījumā Globālais latvieties. 21. gadsimts. Analizē Justīne Krēsliņa, Eiropas latviešu apvienības pārstāve, Eiropas Latviešu apvienības priekšsēdētāja, Roberts Gorodko, "Latviesi.com" komunikācijas vadītājs, un Ginta Elksne, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece.

Raidījumā pievēršamies mūsdienām, vēsturei un grābekļiem, kurus, cenzdamies apiet, tomēr saminam. Drīz būs aizvadīts pusgads kopš Donalds Tramps sācijs savu otro prezidentūru ASV. Pa šo laiku Amerikas tēls, starptautiskās attiecības, ekonomika un sadzīve sagriezusies teju kājām gaisā. Aizvien biežāk mediju komentāru slejās redzam ASV salīdzinājumus ar nacistiskās Vācijas situāciju pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Vai tie ir nekorekti pārspīlējumi, vai tomēr noskaņa liek vilkt paralēles ar to, kādā pasaulē dzīvojām pirms nepilniem simts gadiem Eiropā? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieks, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis un žurnāla „IR” komentētājs Pauls Raudseps. Kaspars Zellis: Ja man jāraugās uz ASV un jāvelk paralēles ar nacistisko Vāciju, es teiktu, ka redzu gan kopīgas iezīmes, gan arī atšķirības. Sākšu ar atšķirībām.  Galvenā atšķirība ir tā, ka atšķirībā no Hitlera, kam bija ļoti izteikta ideoloģiska partija, ideoloģiska programma, kur bija viss salikts pa plauktiņiem, Amerikā mēs šādu ideoloģiju neredzam. Tur ir ļoti patmīlīgs, ļoti egocentrisks un kaprīzs cilvēks, kura iedomām, kura vēlmēm tiek pakļauta visa globālā sistēma.  Otra lieta, kas varētu būt atšķirīgi, ir tas, ka ASV kontekstā mēs īsti arī neredzam milzīgu sabiedrības atbalstu, ja neraugāmies uz vēlēšanām. Ja raugāmies uz kopīgajām iezīmēm, kas visvairāk izsauc pārdomas, ir Trampa retorika. Un šī Trampa retorika, kas ir balstīta gan uz manipulācijām, gan uz meliem, gan uz ienaidnieku, iekšējo un ārējo, meklēšanu, ļoti spēcīgi atgādina Hitlera Vāciju.  Tāpat šis jau hrestomātiskais sauklis: "Padarīsim Ameriku atkal diženu!" Tas ir savdabīgs eskeipisms, kas raksturīgs visām autoritārajām kustībām, kuras saredz kaut kādu skaisto pagātni, kad valsts bija dižena. Te mēs varam vilkt paralēles arī ar Putina Krieviju, kas redz to diženumu Padomju Savienībā vai vēl kaut kur citur. Vai kādā citā valstī, kur ir autoritārie līderi, viņi pagātni iztēlojās kā tādu zelta laikmetu, kuru varētu atkal radīt. Tiek izmantoti vēstures naratīvi, tiek izmantota pagātne, lai radītu šo "jauno realitāti". Pauls Raudseps: Runājot par līdzīgiem procesiem, kādi notika Itālijā pagājušā gadsimta 20. gados, Vācijā - 30.gados, protams, tas, kas ir kopīgs visām šīm kustībām, ir apgalvojums, ka mēs esam tikuši pazemoti, kāds ārējais ienaidnieks mums uzbrūk, ir padarījis mūs vājus un mums ir atkal jāatgūst šis diženums. To teica gan Musolīni, gan Hitlers, to tagad teica Tramps. Es nepārspīlētu Hitlera un Musolīni ideoloģisko bāzi. Ja skatās, ko viņi rakstīja savas karjeras sākumā un ko beigās, tur daudz pa vidu mainījās. Galvenais dzinulis bija mazāk ideoloģisks, kā emocionāls, tiekšanās pēc varas. Šī arī ir lieta, kas ir kopīga visām šīm kustībām.  Protams, arī jaunāko tehnoloģiju izmantošana, lai manipulētu ar cilvēku prātiem. Hitlers ļoti efektīvi izmantoja savulaik radio. Tramps ļoti efektīvi izmanto sociālos medijus. Jautājums - vai Tramps ir fašists? Piemēram, Kamala Harisa pagājušā gadā priekšvēlēšanu kampaņas laikā teica - jā, Tramps ir fašists. Par to jau bija diezgan plašas diskusijas Amerikā jau pirms tam, arī tad, kad viņš pirmo reizi kandidēja un bija prezidents. Ļoti daudzi dažādi eksperti un vēsturnieki, un politologi ir iesaistījuši šajā diskusijā. Latvijā labi zīnāmais Timotijs Snaiders saka: jā, Tramps ir fašists. Tā saka Timotijs Snaiders, kas, es domāju, ir ļoti iecienīts vēsturnieks Latvijā. Citi arī ir pievienojušies šim viedoklim, citi atkal saka, ka tomēr ir atšķirības. Es teiktu, ka šobrīd, vērtējot fašisma pazīmes, Tramps ir tādā kā fašisma priekškambarī, jo ļoti daudzas lietas ir līdzīgas.  Viena lieta, lai gan viņš par to ir runājis, bet vai tiešām tās runas pāries darbos, tas ir liels jautājums. Gan Hitleram, gan Musolīni bija būtiska vardarbība, militārā ekspansija kā nācijas varēšanas un vīrišķības un atdzimšanas pierādījums. Hitleram tas bija ļoti izteikti, bet Musolini to arī darīja Ziemeļāfrikā un Albānijā. Tramps pirmās prezidentūras laikā par militāru ekspansiju nerunāja, mēs zinām tagad, ka viņš ir sācis teikt, ka Kanāda būtu jāpievieno, Panama, tad Grenlande. Vai tas tiešām rezultēsies kādā rīcībā, tas ir liels jautājums. Bet sevišķas nozīmes piešķiršana vardarbībai kā nācijas atdzimšanas apliecinājums, es domāju, tas ir viens ļoti svarīgs fašisma elements, kāpēc mēs atšķiram, fašismu no vienkārša autoritārisma. Ulmaņa [Kārļa] režīms bija autoritārs, tas nebija fašistisks, jo, par spīti tam, ka mēs dzirdam to vārdu no dažādiem kaimiņu valsts kara propagandistiem un arī dažkārt uz vietas, tas nebija fašistiski, jo nebija militarizācija un iedoma, ka iekarosim kaut kādas kaimiņzemes, lai parādītu savu varēšanu, bet īstam fašismam tas ir ļoti raksturīgi.  Tas arī tiek izdalīts kā atsevišķa kategorija, jo tā varam mēģināt saprast, kāda varētu būt rīcība nākotnē. Šobrīd, protams, ceram, ka Tramps tā nedarīs, bet zināmas pazīmes ir. Līdz šim, es domāju, tas, ka slieksnis nav pārkāpts.   Zinātnes ziņas Kā runāt ar vakcīnu skeptiķi: pētījums atklāj, kas darbojas. Aizvien aktuālāks jautājums ir, kā runāt ar vakcīnu skeptiķiem, un tieši tam vietnē “Nature” sniegtas dažas pētnieku rekomendācijas. Labākais laiks, lai redzētu Piena Ceļu, strauji tuvojas! Vietnē “Live Science” atklāts, ka strauji tuvojas tas brīdis, lai Piena Ceļu labi saskatītu. Ko dinozaurs ēda pirms 100 miljoniem gadu - liecības saglabātas fosilizētā laika kapsulā. Joprojām mūsdienās varam atklāt daudz interesantu faktu par dinozauriem un arī atrast liecības. Austrālijā ir atrasta aizvēsturiska laika kapsula no dinozaura gremošanas trakta. ASV Pārtikas un zāļu pārvalde apstiprinājusi laboratorijā audzēta laša izmantošanu uzturā. Attīstoties tehnoloģijām, pamazām pieejamāka kļūst laboratorijā audzēta pārtika. Nupat ASV Pārtikas un zāļu pārvalde pirmo reizi devusi zaļo gaismu laboratorijā audzētas zivs, precīzāk, laša produkta, lietošanai uzturā.    

Klajā nākuši "Latvijas sociālās atmiņas monitoringa 2025" dati, kas meklēja atbildes uz jautājumiem - ar kādām emocijām un atmiņām atceramies okupācijas laiku un pirmspadomju periodu - posmus vēsturē, kurus liela daļa sabiedrības pati nav piedzīvojusi vai piedzīvojusi tikai daļēji. Dati liecina, ka samazinājusies tā saucamā padomju laika nostaļģija, bet pieaug to cilvēku skaits, kas par labāko laiku Latvijas vēsturē uzskata Atmodu un mūsdienas. Kādas atšķirības šajos datos vērojamas starp latviski un krieviski runājošajiem, un ko šādi pētījumi liecina par mūsu sabiedrību? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro divi pētījuma autori - komunikācijas zinātnes doktors Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, un sociālantropologs Andris Saulītis, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks. Andris Saulītis: Aizvien vairāk mēs varam skatīties, nevis kādas ir atšķirības starp latviski un krieviski runājošām grupām, bet atšķirībām krievvalodīgo vidu. Latvieši vidū ir monolītāk, bet daudz sarežģītāk ir saprast un analizēt krievvalodīgo kopienu. Līdz ar to tā pieeja šobrīd vairs nav skatīties uz šīm divām grupām, bet būtībā skatīties uz krievvalodīgo grupu, kur var konstatēt jau pazīmes uz zināmu polarizāciju. Pēc kādiem datiem vai pēc kādiem raksturlielumiem ir šī polarizācija - vecums, paaudžu atšķirības?  Andris Saulītis: Vecums noteikti ir viena lieta, bet, protams, ka tas ir saistīts bieži vien ar ģeopolitisko orientāciju, ko gan mēs šajā aptaujā nevaram plaši precīzāk konstatēt, jo tomēr aptauja koncentrējas tieši uz jautājumiem par vēsturi. Bet vienlaicīgi tās ir zināmā mērā lietas, kuras savstarpēji saistītas. Protams, ka Latgale arī mums ir tāds reģions, kur ir atšķirīgāka šī izpratne un vērtējums, bet tai pašā laikā jāņem vērā, ka Latgalē vienkārši ir vairāk krievvalodīgo iedzīvotāju, ir vairāk vecāka gadagājuma iedzīvotāju un arīdzan tās ir daudz multietniskas kopienas, kur līdz ar to dialogs, iespējams, ir daudz intensīvāks. Un tajā pašā laikā, iespējams, ka tas ir tas iemesls, kāpēc daudzos jautājumos, it sevišķi vērtējot vēsturi, iedzīvotāji un sevišķi krievvalodīgā kopiena atturas vērtēt.  Tādā amnēzija attiecībā uz Latvijas vēsturi, kas ir pirms 1918. gada, ir izplatīta arī latviešu valodā runājošajās ģimenēs. Ja latviešu vidū vērtējumi sāk parādīties no 1918. gada, tad krievvalodīgo vidū tas saglabājas līdz pat Otrajam pasaules karam. Šeit ir runa arīdzan par izglītības sistēmu, un nekoncentrējoties tikai uz 20. gadsimtu, jo aptaujā mēs vaicājām vērtējumu līdz pat senlatviešu periodam, un mēs redzam, ka šobrīd tiešām iedzīvotājiem lielai daļai ir grūti formulēt savu attieksmi pret dažādiem vēstures periodiem pirms 1918. gada. Bet kas ir vēl interesanti, ka principā visi vēstures periodi, kas saistīti ar Krievijas impēriju, ar Padomju Savienību, tiem visiem ir stipri biežāk negatīvs vērtējums nekā jebkuram citam vēstures periodam. Arī no krievvalodīgo puses? Andris Saulītis: Grūti man pateikt, cik daudz tur ir šis pienesums, bet principā nu mēs redzam dinamiku.  Arīdzan attiecībā uz Padomju Savienības periodu Latvijā, tur gan mēs redzam arī krievvalodīgo vidū šo sadalīto, ne vienveidīgo kopienas skatījumu. Tas ir arī kaut kas tāds, kas ir mainījies, kopš mēs aptaujājām iedzīvotājus 2017. gadā, tā nostalģija pret šo periodu samazinās. Tam iepretim ir, ka atjaunotās Latvijas laiks kopš 1991. gada šobrīd ir vispozitīvāk vērtētais periods Latvijas vēsturē. Tas ir pārspējis līdzšinējo "top 1" - tas ir Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms, kas līdz šim ir dominējis ne tikai 2017. gadā, arī iepriekš. Tagad pozitīvs vērtējums ir tieši šim laikam. Labā lieta ir arī tāda, ka, skatoties uz to, vai cilvēks ir apmierināts ar savu dzīvi un kā viņš vērtē padomju laikus, tad nav stingru korelāciju tādā ziņā, ka, ja tu pats esi neapmierināts ar šodienu, tas nenozīmē, ka tu ilgojies pēc padomju laikiem. Mārtiņš Kaprāns: Man liekas, ka ir jāsaprot, kā mēs skatāmies, kas ir sociālā atmiņa. Tas savā ziņā ir kā tāds trauks, un tur nav bezgalīga ietilpība. Tāpat kā cilvēkam uzmanība ir diezgan ierobežots resurss, tu nevari uz visu koncentrēties, arī sabiedrības uzmanība nevar koncentrēties uz pilnīgi visiem vēsturiskiem notikumiem, kas tai ir bijuši svarīgi kādā noteiktā posmā. Ir aktualitātes, kas mainās, mainoties, protams, arī paaudzēm.  Tas, ko mēs pašlaik redzam, ka lēnām, bet neizbēgami Otrais pasaules karš no tādas aktīvās komunikatīvās atmiņas, no tādas ikdienas saziņas, kur tas ik pa laikam par sevi dažādos veidos, arī pašlaik vēl, nupat Ogres gadījumā dzirdējām, tas atgriežas. Bet lēnām Otrais pasaules karš kļūst par daļu no tā, ko atmiņu pētniecībā sauc par kultūras atmiņu, proti, tā ir literatūra, tie ir arhīvi, viss pārējais, bet tā vairs nav daļa no ikdienas attiecību elementa.  To jau var redzēt, kas piedalās, piemēram, 16. marta pasākumos, kas ir neoficiālā leģionāru piemiņas diena, gan arī nupat 8. maijs bija, es biju Lestenē, pats apskatījos. Tas cilvēku skaits un cilvēku struktūra, nepārprotami liecina, ka šis ir tāds aizejošs, bet tas nenozīmē, ka tu aizmirsti. Tas vienkārši vairs nav ar to aktualitāti.  Mēs visu laiku uz krievvalodīgajiem fokusējamies, taču ir jāsaprot arī, ka latviešu vidū, ja runājam tieši par etniskām grupām, ir pamanāmi tādi momenti, kur varētu runāt par iekšēju, ja ne sašķeltību, tad katrā ziņā, ka tur nav spēcīgs konsenss.  Sociālā atmiņa nav tikai attieksme pret kādu noteiktu vēstures periodu, ir arī attieksme pret konkrētiem notikumiem vai aktivitātēm, kas saistītas ar vēsturi. Ar to vēlos teikt, ka ļoti sabiedrību polarizējošo padomju okupācijas slavinošo pieminekļu demontāža kopš 2022. gada, kas, protams, bija saistīta ar Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Mēs redzam, ja krievvalodīgo vidū ir spēcīga pretestība šādai rīcībai, aptuveni 75% ir pret, spēcīga opozīcija. Tad latviešu vidu šī daļa ir mazinājusies un lielāka daļa ir to, kam ir neitrāla attieksme. It kā saprotami, ka atbalsts ir lēnām noplacis, viņš nav, protams, kritizējošs, bet krievvalodīgo vidū nekas nav mainījies.     Raidījuma noslēgumā Zinātnes ziņas Cilvēki jebkad ir izpētījuši tikai 0,001% no dziļūdens dzīlēm. Bebri, iespējams, varētu kļūt par sava veida klimata varoņiem. Meksika iesūdz tiesā “Google” par patvaļīgu Meksikas līča pārsaukšanu.

Cilvēks un nauda ir vienas no sarežģītākajām attiecībām. Vienam nauda ir mērķis, citam - līdzeklis mērķa sasniegšanai, taču pilnīgi visiem attiecības ar naudu veidojušās no bērnības pieredzes, laikmeta, kurā dzīvojam, un izpratnes par to, kurš kontrolē kuru - nauda tevi vai tu naudu. Šoreiz lielajā sarunā skaidrosim, kā mūsdienu latvieša attiecības ar naudu, parādu, trūkumu un bagātību ietekmējusi padomju pieredze un 20. gadsimta banku krīzes. Kāpēc viduslaikos būt nabagam nebija netikums, bet mūsdienās skrējiens pēc naudas "iedzen kapā"? Palūkosimies uz cilvēka attiecībām ar naudu caur vēstures, psiholoģijas un sociālantropoloģijas acīm. Par naudu un tās nozīmi sarunājas vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas padomes loceklis un vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš, sociālantropologs, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Saulītis un vēsturnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors Andris Levāns.

Šonedēļ atzīmējam 35 gadus, kopš pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija. Domājot, stāstot un kādam arī atceroties 4. maiju 1990. gadā, daudziem acu priekšā ir tie kadri, ka no Saeimas, toreiz Augstākās Padomes ēkas, nāk ārā tikko par nobalsojušie deputāti. Protams, stāsti, ko stāstām cits citam, kur katrs tajā brīdī ir atradies, kurš pie radioaparāta, kurš varbūt ir Daugavas krastmalā bijis tai mirklī. Tomēr Latvijas neatkarības ideja bija aizvien dzīva arī trimdā. Tuvojoties 4. maijam, raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts mudina aizdomāties par to, cik sazarota visā pasaulē bija ideja par Latvijas neatkarības atgūšanu un kāda bija trimdas latviešu loma, lai mums būtu iespēja atgūt neatkarību. Sarunājas vēsturniece, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētniece Maija Krūmiņa, muzeja "Latvieši pasaulē" muzejpedagoģe Danuta Grīnfelde un bijušais diplomāts un arī Augstākās padomes deputāts, kurš balsoja par Neatkarības deklarāciju 1990. gadā Andris Teikmanis.

Šonedēļ atzīmējam 35 gadus, kopš pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija. Domājot, stāstot un kādam arī atceroties 4. maiju 1990. gadā, daudziem acu priekšā ir tie kadri, ka no Saeimas, toreiz Augstākās Padomes ēkas, nāk ārā tikko par nobalsojušie deputāti. Protams, stāsti, ko stāstām cits citam, kur katrs tajā brīdī ir atradies, kurš pie radioaparāta, kurš varbūt ir Daugavas krastmalā bijis tai mirklī. Tomēr Latvijas neatkarības ideja bija aizvien dzīva arī trimdā. Tuvojoties 4. maijam, raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts mudina aizdomāties par to, cik sazarota visā pasaulē bija ideja par Latvijas neatkarības atgūšanu un kāda bija trimdas latviešu loma, lai mums būtu iespēja atgūt neatkarību. Sarunājas vēsturniece, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētniece Maija Krūmiņa, muzeja "Latvieši pasaulē" muzejpedagoģe Danute Grīnfelde un bijušais diplomāts un arī Augstākās padomes deputāts, kurš balsoja par Neatkarības deklarāciju 1990. gadā Andris Teikmanis.

Lai arī Latvijas sabiedrība labprāt kritizē politiķu darbu, pašu pilsoņu kopums nav tik aktīvs iesaistīties. Tikai dažām politiskajā partijām biedru skaits pārsniedz tūkstoti. Kādēļ sabiedrības iesaiste partijās ir tik kūtra, par to diskusija Krustpunktā. Analizē domnīcas "Providus" direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka, konservatīvās domas žurnāla "Telos" redaktors un biedrības "Austošā Saule" valdes loceklis Krišjānis Lācis, Latvijas Universitātes asociētā profesore, sociālantropoloģe Aivita Putniņa un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns. Pagājušajā trešdienā Krustpunktā bija diskusija par to, kas notiek un notiks ar Rietumu demokrātiju, pie varas nokļūstot mantkārīgākiem, negausīgākiem cilvēkiem. Jautājām, ko darīt, lai saglabātu brīvību, kas mums. Vēsturnieks Valdis Kuzmins sacīja, ka ir jāsāk pašiem ar sevi, kaut vai jākļūst politiski aktīvākiem. Latvijā atšķirībā no kaimiņvalstīm, nemaz nerunājot par citām demokrātijām, nav partijas to klasiskajā izpratnē, viņaprāt, ar desmitiem un simtiem tūkstoši biedru, bet gan tādi politiski elitāri klubiņi, kuros piedalās vien ļoti mazs skaits cilvēku. Tā nu tas ir. Mēs arī šad tad raidījumos stāstām par priekšvēlēšanām kādā no valstīm, kur partiju biedri vēl savas partijas vadību. Tur šīs vēlēšanas notiek valsts mērogā, piedalās simtiem, tūkstošiem, pat miljons partijas biedru. Latvijā nekas tāds nav iedomājams. Kāpēc tā? Ko tas nozīmē mūsu demokrātijai? Vai mums ar to ir jāsamierinās? 

Lai arī Latvijas sabiedrība labprāt kritizē politiķu darbu, pašu pilsoņu kopums nav tik aktīvs iesaistīties. Tikai dažām politiskajā partijām biedru skaits pārsniedz tūkstoti. Kādēļ sabiedrības iesaiste partijās ir tik kūtra, par to diskusija Krustpunktā. Analizē domnīcas "Providus" direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka, konservatīvās domas žurnāla "Telos" redaktors un biedrības "Austošā Saule" valdes loceklis Krišjānis Lācis, Latvijas Universitātes asociētā profesore, sociālantropoloģe Aivita Putniņa un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns. Pagājušajā trešdienā Krustpunktā bija diskusija par to, kas notiek un notiks ar Rietumu demokrātiju, pie varas nokļūstot mantkārīgākiem, negausīgākiem cilvēkiem. Jautājām, ko darīt, lai saglabātu brīvību, kas mums. Vēsturnieks Valdis Kuzmins sacīja, ka ir jāsāk pašiem ar sevi, kaut vai jākļūst politiski aktīvākiem. Latvijā atšķirībā no kaimiņvalstīm, nemaz nerunājot par citām demokrātijām, nav partijas to klasiskajā izpratnē, viņaprāt, ar desmitiem un simtiem tūkstoši biedru, bet gan tādi politiski elitāri klubiņi, kuros piedalās vien ļoti mazs skaits cilvēku. Tā nu tas ir. Mēs arī šad tad raidījumos stāstām par priekšvēlēšanām kādā no valstīm, kur partiju biedri vēl savas partijas vadību. Tur šīs vēlēšanas notiek valsts mērogā, piedalās simtiem, tūkstošiem, pat miljons partijas biedru. Latvijā nekas tāds nav iedomājams. Kāpēc tā? Ko tas nozīmē mūsu demokrātijai? Vai mums ar to ir jāsamierinās? 

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Skaista apskates vieta, kur, neceļojot ārpus valsts robežām, notvert sajūtu, ka esi kādā eksotiskā vietā - tā nereti tiek uztverti botāniskie dārzi. Taču ne tikai estētiskais baudījums ir svarīgs botānisko dārzu pienesums. Kāda ir šo vietu vēsture un funkcija? Un kāpēc botāniskais dārzs nav īstā vieta, kur nest sev apnikušu istabas augu? Stāsta Kristaps Kunrads, Latvijas Universitātes (LU) Botāniskā dārza direktora p.i., un Uldis Kondratovičs, LU Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Ekoloģijas nodaļas asociētais profesors, ilgus gadus bijis LU Botāniskā dārza direktors. Botāniskais dārzs daudziem saistās ar skaisti ziedošu, pat eksotisku oāzi, kur pat aukstākajās ziemas dienās var notvert tropu sajūtu. Taču šīs nav vietas, kur patverties no netīkamā klimata laukā vai nodrošināt labu vietu tūristu grupai vai fotosesijai. Botāniskie dārzi savulaik radīti pavisam citu mērķu vārdā. Ar ko botāniskais dārzs atšķiras no privātas augu kolekcijas un kādi izpētes un sugu aizsardzības darbi notiek stundās, kad dārzs apmeklētājiem slēgts? "Mūsu galvenā misija ir bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, un mēs esam tie cilvēki, kas rūpējas, lai augi neizmirst, lai kaut kur viņi glabātos, esam tāda kā glabātuve, dalāmies ar šiem augiem, dalāmies ar ģenētisko materiālu ar citām valstīm un sadarbojamies. Protams, pētām augus, pētām, kā varam sabiedrībai arī izstāstīt vairāk par augiem. Sabiedrība paliek aizvien tuvāk un tuvāk mums, mēs arī darbojamies ar to aktīvāk," skaidro Kristaps Kunrads. "Bieži vien esmu teicis ekskursijās, ja grūtāk saprast botānisko dārzu nozīmi, tad tas ir līdzīgi kā zooloģiskais dārzs, kas visiem ir vieglāk saprotams. Jā, mums ir dažādas sugas, ko mēs arī rādām un sargājam." "Botāniskā dārza misija ir cīņa par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, kolekciju uzturēšana, kā pētnieki saka - ex situ - ārpus to dabīgajām augšanas vietām, un, protams, no tā izriet kolekcijas uzturēšana, tās pētīšana, studēšana vienlaicīgi," papildina Uldis Kondratovičs. Viss pārējais ir otršķirīgs.   Pirms sarunas par botānisko dārzu nozīmi savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties vēsturnieks Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Kaspars Zellis. Viņš stāsta par vēl topošu grāmatu „Es, karā aiziedams, atstāj māsu šūpulī”, kuru veido kopā ar Oskaru Treimani un Jūliju Dibovsku. Tās ir divu brāļu – Kārļa un Jāņa Jungas atmiņas par kara laiku Latvijā. Grāmatas nosaukums nav izvēlēts nejauši, jo Kārlis un Jānis no Drabešiem Cēsu pusē tiek iesaistīti Otrajā pasaules karā, viens Sarkanajā, otrs  - Vācijas armijā. Pēdējo reizi viņi visi trīs tikās 1941. gadā. „Šis darbs vēlreiz mums parāda, cik briesmīgs ir karš un cik briesmīgi karš attiecas pret cilvēku likteņiem, cik lielā mērā mēs kara pēdas izjūtam vēl joprojām un cik lielā mērā mēs dzīvojam ar šīm kara traumām. Tāpat arī to, cik lielā mērā šīs kara traumas mums aktualizējas šodien. Jautājums, kā mēs izmantojam šīs traumas, vai mēs tās izmantojam, lai kļūtu labāki, vai tās kļūst mums traucējošas, jo ar tām atļaujas ar mums kāds manipulēt," atzīst Kaspars Zellis.

Kā jūsu kopiena var pasūtīt mākslu tā, lai viss process būtu balstīts uz demokrātiskiem principiem? Ko nozīmē pašiem izlemt – kādu mākslu un māksliniekus vēlamies redzēt un kāpēc? Un galu galā – kā mākslinieks var veicināt kopienas veidošanos? Kultūras rondo uz šiem jautājumiem atbild konferences „Kā jūsu kopiena var pasūtīt mākslu? Demokrātijas principi mākslas finansēšanā, pasūtīšanā un sabiedrības iesaistē” rīkotāji un dalībnieki. Sarunājas aktieris, tehnoloģiju entuziasts, mākslas pasūtītājs, kuldīdznieks Jurģis Spulenieks, konferences projekta vadītāja, Latvijas Jaunā teātra institūta mākslinieciskā vadītāja Santa Remere, kāzu dekorēšanas uzņēmuma "Plīvurpuķe" vadītāja, Kuldīgas kopienas mākslas pasūtītāja Ieva Štro un konferences vieslektors Daniels Valtuenja (Daniel Valtueña) no Madrides. 22. februārī Latvijas Kultūras akadēmijas Gara mājā notiks starptautiska konference “Kā jūsu kopiena var pasūtīt mākslu? Demokrātijas principi mākslas finansēšanā, pasūtīšanā un sabiedrības iesaistē”, ko rīko biedrība "Latvijas Jaunā teātra institūts" sadarbībā ar projekta “DemArt” starptautiskajiem partneriem, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūtu un Latvijas Kultūras akadēmiju. Konferencē, kas veltīta mākslas pasūtīšanas un finansēšanas prakšu demokratizēšanai, dalībnieki tiks iepazīstināti ar īpaši pašvaldībām un kultūras organizācijām izstrādātu rokasgrāmatu efektīvākai kopienu iesaistīšanai mākslas pasūtīšanas procesā, kas būs pieejama gan angļu, gan latviešu valodā. Konferences dalībnieki varēs iegūt rokasgrāmatu bez maksas.

Rihards Kūlis iztulkojis Karla Rānera grāmatu "Ticības pamatkurss" (Ievads kristietības jēdzienā), Saruna par tulkošanu, bet pāri visam par teoloģijas un filozofijas spēju un vajadzību runāt par Neaizsniedzamo Dievu.

2025. gada ģeovieta ir Latvijā augstākā kāpa – Pūsēnu kalns. Tā atrodas Nīcas pagastā, un savulaik tā daļēji tika norakta, veidojot karjeru. Ko šādas vietas stāsta par seniem procesiem Latvijas teritorijā? Cik tālu sauszemē iestiepjas kāpas un ko šādas ģeovietas pasaka par cilvēka darbību? Raidījumā Zināmais nezinājamā sarunājas Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors Ģirts Stinkulis, Daugavpils universitātes asociētais profesors Juris Soms un vides gids, kurš pats arī dzīvo Nīcas pagastā, Andris Maisiņš. Pūsēnu kalns ir viena no kāpām, kas ietilpst Papes-Jūrmalciema-Bernātu kompleksajā kāpu grēdā. Šajā grēdā izšķir divus – Papes-Jūrmalciema un Jūrmalciema-Bernātu kāpu posmus. Šos posmus pa vidu pārrauj aptuveni 1,5 km garš pārpūsto smilšu iecirknis, kas izveidojies pirms vairāk nekā 300 gadiem pēc mežu izciršanas un ugunsgrēka. Abus kāpu posmus raksturo gar jūras krastu paralēli esošu kāpu grēda, kas ir veidojusies pēdējo Baltijas jūras stadiju laikā. Dziļāk sauszemē seko otrs kāpu valnis, kas ir vēja deformēto parabolisko un tām līdzīgo kāpu grēda. Šīs kāpas tiek saistītas ar Litorīnas jūras stadiju, un tās norobežojušas lagūnu joslu līdzenumu no jūras. No kāpas virsotnes karjera nogāzes pusē paveras lielisks skats uz apkārtējo ainavu – pāri pamestajai karjera teritorijai un apmežotai piejūras kāpu joslai redzama jūra. Gada ģeovietas nosaukums tiek piešķirts ar mērķi pievērst sabiedrības uzmanību Latvijas īpašajiem ģeoloģiskajiem veidojumiem un to problēmām, sniegt par tiem informāciju, rosināt vietas tālāku izpēti, atjaunošanu, sakopšanu un labiekārtošanu. Plānots, ka publisks izglītojošs pasākums, kas veltīts Latvijas 2025. gada ģeovietai, notiks pie Gada ģeovietas oktobra sākumā, kad pasaulē atzīmē Ģeodaudzveidības dienu. Bet vispirms vēl vienu šī gada varoni – gada koku. Šis gods ticis gobai.  Iemesls nominācijai ir ne pārāk iepriecinošs, jo gobu skaits Latvijā samazinās šo koku kaites ietekmē – tā sauktās Gobu Holandes slimības dēļ. Vairāk par gada koku un to, kā gobu atšķirt gobu no tās radinieces vīksnas, stāsta Latvijas dendrologu biedrības pārstāvis Gvido Leiburgs. Latvijas Dendrologu biedrība par Gada koku 2025 izvēlējusies parasto gobu, izceļot šī koka nozīmīgumu un pievēršot uzmanību arvien aktuālajai gobu Holandes slimības izplatībai. Gobas mūsdienās ir apdraudētas gan individuālu koku, gan mežaudžu līmenī. Parastā goba ir majestātisks vasarzaļš gobu dzimtas koks, kas savvaļā sastopams visā Latvijas teritorijā – tā teikts biedrības izplatītājā paziņojumā. Taču šobrīd gobu nemaz tik daudz nav, jo Pēc Valsts meža dienesta 2023. gada datiem mežaudzes, kur valdošā koku suga ir goba vai vīksna, ir tikai 0,07% no visiem Latvijas mežiem. Un te vainīga ir jau minētā slimība, kad sadarbojoties sēnei ar tādu vaboli kā gremzdgrauzi, koki nokalst. Pirms aplūkojam sīkāk šo koku bojāejas cēloni, koku eksperts un Latvijas dendrologu biedrības pārstāvis Gvido Leiburgs stāsta, kā var atšķirt abas gobu ģintij piederošās sugas, proti, gobu un vīksnu, kas ir visai līdzīgas pēc izskata. Savukārt raidījuma ievadā savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties pētnieks Andris Saulītis. Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Saulītis iepazīstina ar amerikāņu jurisprudences pētnieka Kesa Sanstīna grāmatu par birokrātiju un to, kas tajā ir analītiski maināms. (Cass R. Sunstein. "Sludge. What Stops Us from Getting Things Done and What to Do about It"). Tās latviskais nosaukums varētu būt "Šķēršļi, kas aptur mūs paveikt lietas un ko ar to iesākt". Šis populārzinātniskais darbs apliecina, ka pārmaiņas likumos var panākt, dažādu nozaru pārstāvjiem sadarbojoties. Interesentiem pieejama gan drukātā versija, gan elektroniskā versija. Pētnieks norāda, ka Latvijas bibliotēku kopkatalogā šo izdevumu nav atradis, bet sola dot ziņu Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, kuras darbinieki ir atvērti grāmatu ieteikumiem.

Kā personīgie apsvērumi un individuālā pieredze konfliktē ar vispārpieņemto un zinātniski pierādīto? Viens no skaidriem piemēriem šādai divu pasauļu sadursmei un sabiedrības polarizācijai bija Covid vakcinācija, kad ne viens vien Latvijas iedzīvotājs atturējās vai vilcinājās sekot ārstu un institūciju norādēm. Arī šobrīd ik pa laikam ziņās dzirdam stāstus par cilvēkiem, kas atteikušies vakcinēties paši vai arī vakcinēt savas atvases, un tas liek lauzīt galvu dažādām nozarēm.  Latvijas Universitātes pētnieki ir padziļināti skaidrojuši argumentus un motivāciju nevakcinēties un sniedz savus priekšlikumus, kā nākotnē uzlabot saskarsmi starp sabiedrību un valdību.  Kā sabiedrība var vienoties par tādiem pasākumiem kā kolektīvā imunizācija, ja katram pieredze un viedokļi atšķiras? Ko par to saka psihologi, sabiedrības veselības pētnieki un filozofi? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore un Sabiedrības veselības institūta direktore Anda Ķīvīte-Urtāne, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs Andrejs Balodis, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs un pētnieks Uldis Veigners un Latvijas Universitātes profesors un vadošais pētnieks sociālajā psiholoģijā un politikas psiholoģijā Ģirts Dimdiņš. Iesākumā par kosmosu, Sauli, tostarp pavadoņiem, jaunumi šīs nedēļas zinātnes ziņās. NASA zonde aizlidojusi Saulei tuvāk nekā jebkurš cits kosmosa kuģis. Šīs nedēļas sākumā zinātnes tīmekļa vietnē “Nature” nonākusi vēsts par sasniegumiem kosmosa industrijā, kas realitātē notikuši jau gada beigās, Ziemassvētku laikā, bet publikācija tapusi mazliet vēlāk. Proti, 24. decembrī Nacionālās aeronautikas un kosmosa administrācijas jeb NASA zonde “Parker Solar Probe” jeb Pārkera Saules zonde izspraukusies cauri Saules atmosfērai, nonākot zvaigznei Saulei tuvāk , nekā jebkad ir bijis kāds cits kosmosa kuģis. Nedēļas kosmosa foto: aprit 10 gadu, kopš Habla kosmiskais teleskops novērojis kosmosa milžus - Jupiteru, Saturnu, Urānu un Neptūnu. Saistībā ar otru kosmosa stāstu jāmin, ka viena tā daļa saistīta ar faktiem, ko gadu gaitā pētniekiem par lielajām planētām izdevies noskaidrot, bet otra puse ir arī tas, ka planētas ir… skaistas. Un, ja vēl teleskopa novērotas un atsevišķos brīžos attēlu veidā iemūžinātas planētas saliek kopā, tad izveidojas brīnišķīga fotomontāža, kas varētu kalpot pat kā apsveikuma kartīte svētkos. Taču svarīgāka ir attēlu zinātniskā nozīme, jo ne jau tikai prieka pēc Habla teleskops fiksējis planētas projekta OPAL ietvaros. Plutons, iespējams, ir notvēris savu pavadoni Haronu ar īsu kosmisku “skūpstu”.  Kosmosa stāsts Nr. 3 - par to, kā pundurplanēta Plutons ticis pie sava pavadoņa. Pagājušajā nedēļā, skaidrojot dažādās teorijas, kā planētas tikušas pie pavadoņiem, pieminēju to, ka saskaņā ar vienu no teorijām nozīme ir Hilla sfēras jeb gravitācijas ietekmes rādiusam, citiem vārdiem - minimālajam attālumam, lai planēta pavadoni noturētu orbītā. Vienkāršoti sakot - planēta “notver” pavadoni savā ietekmes zonā.  

Ienākumu nevienlīdzība Latvijā ir viena no izteiktākajām Eiropas Savienībā. Par to runā sen, tiek meklēti risinājumi, bet uzlabojumu īpaši nav. Mūsu valstī lielākā daļa resursu atrodas vien desmitās daļas mājsaimniecību rokās. Krustpunktā pievēršamies atsevišķiem aspektiem, kas varētu ietekmēt ienākumu nevienlīdzību ilgtermiņā, proti, mantojuma un arī dāvinājuma nodokļiem. Diskutē Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Saulītis, Finanšu ministrijas parlamentārā sekretāre Karīna Ploka, bijušais Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks un Saeimas deputāts, Apvienotā saraksta frakcijas vadītājs Edgars Tavars. Diskutēt par šiem jautājumiem rosināja pētnieka Andra Saulīša nesen publicētais raksts, kurā viņš arī norādīja, ka mantojuma un dāvinājuma nodokļa neesamība ir faktors, kas dod lielas priekšrocības 90. gadu veiksminieku un ne vienmēr godīgi iegūta kapitāla mantiniekiem un ar laiku šīs nevienlīdzīgo iespēju šķēres plešas arvien platākas. Vai nodokļu politikas maiņa šai jomā ko dotu? Varbūt ir citas idejas, kā ietekmēt taisnīgāku kapitāla sadali?

Ienākumu nevienlīdzība Latvijā ir viena no izteiktākajām Eiropas Savienībā. Par to runā sen, tiek meklēti risinājumi, bet uzlabojumu īpaši nav. Mūsu valstī lielākā daļa resursu atrodas vien desmitās daļas mājsaimniecību rokās. Krustpunktā pievēršamies atsevišķiem aspektiem, kas varētu ietekmēt ienākumu nevienlīdzību ilgtermiņā, proti, mantojuma un arī dāvinājuma nodokļiem. Diskutē Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Saulītis, Finanšu ministrijas parlamentārā sekretāre Karīna Ploka, bijušais Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks un Saeimas deputāts, Apvienotā saraksta frakcijas vadītājs Edgars Tavars. Diskutēt par šiem jautājumiem rosināja pētnieka Andra Saulīša nesen publicētais raksts, kurā viņš arī norādīja, ka mantojuma un dāvinājuma nodokļa neesamība ir faktors, kas dod lielas priekšrocības 90. gadu veiksminieku un ne vienmēr godīgi iegūta kapitāla mantiniekiem un ar laiku šīs nevienlīdzīgo iespēju šķēres plešas arvien platākas. Vai nodokļu politikas maiņa šai jomā ko dotu? Varbūt ir citas idejas, kā ietekmēt taisnīgāku kapitāla sadali?

Izdzīvošana, pielāgošanās - vārdi, kas raksturo grāmatniecības, tās darbinieku un autoru situāciju Otrā pasaules kara gados. Par grāmatniecību laikā, kad viena okupācijas vara nomaina otru, stāsts raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatniecības sovjetizēšana 1940.-1941. gadā un nacionālā grāmatniecība nacistiskās okupācijas laikā Grāmatniecības izpētē esam nonākuši līdz 1940.gadam. Jau iepriekšējos raidījumos, stāstot par brīvvalsts lielākajām izdevniecībām un to vadītājiem un darbiniekiem, esam uzsvēruši gan grāmatniecības uzņēmumu nacionalizāciju, gan minējuši traģiskus dzīves noslēgumus, kas saistās ar Padomju Savienības īstenoto okupāciju. Šajā raidījumā skaidrojam, kāda bija latviešu grāmatniecības situācija padomju un tai sekojošās nacistiskās okupācijas laikā. Skaidro Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, vēsturnieks Kasparu Zellis un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieks, grāmatzinātnieks Viesturs Zanders.   Plašāk par projektu šeit:

Atslēgas vārds būtu iekļaušana - tā varētu teikt par šī gada Nobela prēmijas laurētu pētījumu ekonomikā, kas izpelnījies komisijas atzinumu un ļauj mums gūt atbildi uz mūžseno jautājumu - kāpēc viena valsts izvirzās vadībā savā ekonomiskajā attīstībā, kamēr citas stagnē un brūk. Kāda valsts maciņam saistība ar cilvēku labsajūtu un valsts institūciju spēju sarunāties un iesaistīt pilsoņus ikdienas dzīvē, par to saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Stāsta Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes lektors Mārtiņš Danusēvičs un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Saulītis. Šā gada Nobela prēmija ekonomikā piešķirta Daronam Adžemoglu, Saimonam Džonsonam un Džeimsam Robinsonam par pētījumiem par labklājības atšķirībām starp valstīm. Šie trīs ekonomisti "ir pierādījuši, cik liela nozīme valsts labklājībā ir sabiedrības institūcijām".

Dažkārt sarežģītu vēstures procesu ir vieglāk izprast caur viena cilvēka dzīvesstāstu, kādas mazas vietas vēstures izpēti vai kādu ļoti lokālu notikumu. Šī "mazo" lietu un cilvēku vēsture kļūst aizvien populārāka. Kāpēc nepieciešama mikrovēsture un kāpēc neiztikt bez lielo notikumu pārzināšanas? Ierasts, ka vēsturi uzlūkojam un arī mācāmies, par pamatu ņemot lielus un nozīmīgus notikumus - kara sākuma un beigu gadadienas, izcilu līderu biogrāfijas, revolūcijas un jaunu prasmju apgūšana. Tie ir tikai daži no pieturas punktiem mūsu izpratnē par aizgājušā laikmeta liecībām. Bet vēsture ir arī tas, par ko neraksta slavenu cilvēku dzīvesgājumos un kas neatspoguļojas lielvalstu politiskajās norisēs. Kā un vai ikviens raksta vēsturi ar savu dzīvi, darbu un attiecībām ar citiem? Kas ir tas, kas vēsturnieku uzmanības lokā nonāk kā “mikrovēsture” jeb aizgājušojo laiku “vienkāršā dzīve” par to raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēsturnieki: Kaspars Zellis, Latvijas Universitātes (LU) Humanitaro zinātņu fakultates Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, un Ēriks Jēkabsons, LU Vēstures un arheoloģijas nodaļas profesors. Mazo lietu stāsti par lielām personībām Ko šīs mazās lietas pavēsta par lielām personībām, cik daudz tās interesē muzeja apmeklētājus un kādu informāciju sniedz pētniekiem. Krišjāņa Barona muzejā kopā ar muzeja vecāko speciālistu Andri Ērgli skatām Dainu tēva pašdarināto spieķi, Dārtas Eņģeles austo segu un citas Baronu dzimtas lietas.  Ja runājam par folkloristu un publicistu Krišjāni Baronu, tad, protams, zināmākā lieta ir Dainu skapis, kas gatavots 1880. gadā Maskavā pēc Barona zīmētām skicēm un tagad ikviens to var aplūkot Latvijas Nacionālajā bibliotēkā līdzās Retumu krājumam, bet muzejā ir vairākas, pirmajā mirklī pēc skata necilas lietas, kas pavēsta daudz gan par pašu Dainu tēvu, gan viņa ģimeni. Piemēram, Baronam paticis gatavot no koka daudz sadzīvē lietojamas mantas - drēbju pakaramos, spieķus, rakstāmspalvas, lineālus.

Trīs latviešu zinātnieces ieguvušas Baltijas stipendiju sievietēm zinātnē. Godalgoto pētījumu jomu vidū ir koksnes ķīmija, nanofizika, folkloras un filozofijas jautājumi. Raidījumā Zināmais nezināmajā tiekamies ar godalgotajām pētniecēm: ķīmijas doktori Danielu Godiņu, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un ētikas nodaļas vadošo pētnieci un asociēto profesori ētikā Anni Sauku un Latvijas Universitātes Cietvielu Fizikas institūta pētnieci un zinātņu doktora grāda kandidāti Līgu Ignatāni. Baltijas valstu zinātņu akadēmijas sadarbībā ar UNESCO nacionālajām komisijām jūnijā izsludināja kopīgu stipendiju konkursu zinātniecēm "Baltijas stipendija sievietēm zinātnē 2024". Deviņas izcilas Baltijas zinātnieces katra saņem stipendiju 7000 eiro apmērā. Kopīgās stipendijas mērķis ir atbalstīt sievietes zinātnieces, lai viņas varētu veidot karjeru zinātniskās pētniecības jomā Baltijas valstīs, kā arī popularizēt jauno zinātnieču sasniegumus un iedrošināt talantīgākās studentes izvēlēties zinātnieces profesiju.

Cik maz budisma filozofijas novirzieniem ir kopīga ar vienkāršotajām asociācijām par „karmu”, „ciešanām” un „meditāciju”? Cik maz mēs – rietumnieki un aziāti – viens par otru zinām ikdienišķās apziņas ietvaros un kāpēc mums aktuāla ir Āzijas intelektuālā mantojuma izpēte, skaidro Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas studiju nodaļas vadītājs profesors Kaspars Kļaviņš.

Cik maz budisma filozofijas novirzieniem ir kopīga ar vienkāršotajām asociācijām par „karmu”, „ciešanām” un „meditāciju”? Cik maz mēs – rietumnieki un aziāti – viens par otru zinām ikdienišķās apziņas ietvaros un kāpēc mums aktuāla ir Āzijas intelektuālā mantojuma izpēte, skaidro Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas studiju nodaļas vadītājs profesors Kaspars Kļaviņš.

Rietumu pasaulē pēdējās desmitgadēs aizvien vairāk runā par "atjēgšanās" jeb voukisma (wokeism) kustību. Tās pamatā ir aicinājums pievērsties minoritātēm, kurām līdz šim ir bijusi ļoti margināla loma. Kāpēc voukisma kustība ieguvusi arī kritiku? Kā sociālās kustības maina politisko un sabiedrisko dienas kārtību? Vai cīņā par kādas grupas tiesībām nenonākam pretrunās ar it kā labi zināmām patiesībām, tostarp zinātni? Vai galu galu nesākam iet pretēju ceļu tam, par ko tiesību cīnītāji runāja jau krietnu laiku pirms mums? Par iekļaušanu, voukismu, dzimuma jēdzienu, viedokļu krustugunīm jautājumos par dzimumu maiņu un ideju tādējādi ieviest korekcijas arī mūsu valodā saruna raidījumā. Savā ziņā mēs turpinām pagājušajā mēnesī iesākto sarunu par politkorektumu un cenzūru. Raidījumā šoreiz satiekas sociologs, filozofs un biologs: Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, filozofijas doktors Māris Kūlis, socioloģijas doktore, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļas profesore, Sociālo un politisko pētījumu institūta direktore un vadošā pētniece Aija Zobena un ģenētiķis, habilitētais zinātņu doktors, Latvijas Universitātes profesors, Bioloģijas institūta vadošais pētnieks, Latvijas Ģenētiķu un selekcionāru biedrības prezidents, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Īzaks Rašals.

Šajā nedēļas nogalē mijas skumjas atceres dienas ar priekpilnu Līgo ieskandināšanu. Šur tur ārpus Latvijas brīvdienās jau skanēs pirmās līgo dziesmas, tiks pīti vainagi un galdā celti pīrāgi un par to visu vairāk mēs noteikti runāsim nākamnedēļ, kad tā pa īstam ielīgosim ar plašu vēzienu viscaur apkārt pasaulei. Šoreiz pakavēsimies pie atceres un piemiņas. Jūnijs ir laiks, kad pieminam komunistiskā genocīda upurus un Latvijas okupāciju. Šajā sakarā raidījumā Globālais latvietis 21. gadsimts pievēršamies vēsturei un pētījumam, kurā meklēta atbilde uz jautājumu - kas pirms 80 gadiem mudināja cilvēkus bēgt un atstāt dzimteni uz nezināmu laiku nezināma likteņa varā. Kādi bija apsvērumi, svārstības un pārdomas latviešiem, uzsākot bēgļu gaitas Otrā pasaules kara laika? Par šie jautājumiem saruna ar Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētnieci Maiju Krūmiņu. Maija Krūmiņa ir ieguvusi Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē zinātņu doktora grādu D) humanitārajās un mākslas zinātnēs vēstures un arheoloģijas nozarē. Disertācijas tēma ir saistīta ar trimdas latviešiem un viņu dzīves stāstiem par bēgļu gaitām Otrā pasaules kara laikā. Darba nosaukums – “Atmiņas par Otrā pasaules kara bēgļu gaitām trimdas latviešu dzīvesstāstos”. Tas daudz un plaši stāsta par ļoti personīgiem, privātiem un emocionāliem apsvērumiem, kas valdījuši latviešu prātos kara laikā.

Šajā nedēļas nogalē mijas skumjas atceres dienas ar priekpilnu Līgo ieskandināšanu. Šur tur ārpus Latvijas brīvdienās jau skanēs pirmās līgo dziesmas, tiks pīti vainagi un galdā celti pīrāgi un par to visu vairāk mēs noteikti runāsim nākamnedēļ, kad tā pa īstam ielīgosim ar plašu vēzienu viscaur apkārt pasaulei. Šoreiz pakavēsimies pie atceres un piemiņas. Jūnijs ir laiks, kad pieminam komunistiskā genocīda upurus un Latvijas okupāciju. Šajā sakarā raidījumā Globālais latvietis 21. gadsimts pievēršamies vēsturei un pētījumam, kurā meklēta atbilde uz jautājumu - kas pirms 80 gadiem mudināja cilvēkus bēgt un atstāt dzimteni uz nezināmu laiku nezināma likteņa varā. Kādi bija apsvērumi, svārstības un pārdomas latviešiem, uzsākot bēgļu gaitas Otrā pasaules kara laika? Par šie jautājumiem saruna ar Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētnieci Maiju Krūmiņu. Maija Krūmiņa ir ieguvusi Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē zinātņu doktora grādu D) humanitārajās un mākslas zinātnēs vēstures un arheoloģijas nozarē. Disertācijas tēma ir saistīta ar trimdas latviešiem un viņu dzīves stāstiem par bēgļu gaitām Otrā pasaules kara laikā. Darba nosaukums – “Atmiņas par Otrā pasaules kara bēgļu gaitām trimdas latviešu dzīvesstāstos”. Tas daudz un plaši stāsta par ļoti personīgiem, privātiem un emocionāliem apsvērumiem, kas valdījuši latviešu prātos kara laikā.

Diskutējot par valodas lietošanu politiskajās debatēs, daudz ir pieminēta mediju redakcionālā neatkarība. Ko tā nozīmē, kādus riskus rada politiķu iejaukšanās un kādu atbildību un pienākumus tā uzliek medijiem? Krustpunktā diskutē sabiedrisko mediju ombude Anda Rožukalne, Latvijas žurnālistu asociācijas valdes locekle Inga Šņore,  Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas Mediju politikas apakškomisijas deputāts Artūrs Butāns un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, filozofijas doktors Māris Kūlis. Kad sākotnēji internetā, pēc tam jau arī bija plašāks sociālā protesta vilnis pret ieceri portālā LSM.lv rīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā, arī mediju pārstāvji kārtējo reizi pieminēja redakcionālo neatkarību, runājot, ka arī tā ir apdraudēta. Patiesībā jau runas publiskajā telpā par šo parādās ne reizi vien. Bet kopš migrācijas krīzes pirms vairākiem gadiem, tad sekoja pandēmija, un arī kara iespaidā vismaz šeit, radio, es itin bieži dzirdu cilvēkus jautājam, kas tad izlemj, kāpēc izlemj, ko viņi dzird, ko redz vai lasa populārajos plašsaziņas līdzekļos? Mediji skaidro, ka tā ir viņu izvēle, ko raidīt, tie, kas nepiekrīt, saka, ka tā izvēle ir nepareiza, vai kādi citi iemesli. Protams, paralēli arī politiķi, kuriem arī bieži nepatīk tas, ko viņi dzird un redz. Rezultātā aug spriedze. Par privātajiem medijiem tā ņemšanās ir mazāka, jo tur visi apzinās, ka tā ir īpašnieku izvēle. Bet sabiedriskie medij. Kas nosaka, kam ir jābūt sabiedrisko mediju saturā? Kāpēc redakcionālā izvēle tiek pieminēta un dēvēta pat tik būtisku? Vai tas tā patiešām ir? Mēs pievēršamies žurnālistikai raidījumā Krustpunktā.

Diskutējot par valodas lietošanu politiskajās debatēs, daudz ir pieminēta mediju redakcionālā neatkarība. Ko tā nozīmē, kādus riskus rada politiķu iejaukšanās un kādu atbildību un pienākumus tā uzliek medijiem? Krustpunktā diskutē sabiedrisko mediju ombude Anda Rožukalne, Latvijas žurnālistu asociācijas valdes locekle Inga Šņore,  Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas Mediju politikas apakškomisijas deputāts Artūrs Butāns un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, filozofijas doktors Māris Kūlis. Kad sākotnēji internetā, pēc tam jau arī bija plašāks sociālā protesta vilnis pret ieceri portālā LSM.lv rīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā, arī mediju pārstāvji kārtējo reizi pieminēja redakcionālo neatkarību, runājot, ka arī tā ir apdraudēta. Patiesībā jau runas publiskajā telpā par šo parādās ne reizi vien. Bet kopš migrācijas krīzes pirms vairākiem gadiem, tad sekoja pandēmija, un arī kara iespaidā vismaz šeit, radio, es itin bieži dzirdu cilvēkus jautājam, kas tad izlemj, kāpēc izlemj, ko viņi dzird, ko redz vai lasa populārajos plašsaziņas līdzekļos? Mediji skaidro, ka tā ir viņu izvēle, ko raidīt, tie, kas nepiekrīt, saka, ka tā izvēle ir nepareiza, vai kādi citi iemesli. Protams, paralēli arī politiķi, kuriem arī bieži nepatīk tas, ko viņi dzird un redz. Rezultātā aug spriedze. Par privātajiem medijiem tā ņemšanās ir mazāka, jo tur visi apzinās, ka tā ir īpašnieku izvēle. Bet sabiedriskie medij. Kas nosaka, kam ir jābūt sabiedrisko mediju saturā? Kāpēc redakcionālā izvēle tiek pieminēta un dēvēta pat tik būtisku? Vai tas tā patiešām ir? Mēs pievēršamies žurnālistikai raidījumā Krustpunktā.

Krustpunktā Brīvais mikrofons ar Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētnieku Andri Saulīti.  

Monopolā sarunājamies ar režisori, pedagoģi, filozofi un izstādes kuratori (Cēsu muzejā būs unikāla izstāde “dzīvais cimds”) Elīnu Apsīti. Plašākai sabiedrībai, iespējams, viņa zināma kā cimdu adītājas Jetes Užānes atstātā mantojuma uzturētāja un grāmatas "Jetes dienu grāmata" autore. Elīna beigusi Latvijas Universitātes Filozofijas fakultāti, šobrīd studē doktorantūrā baltu filoloģijas folkloristikas nodaļā. Ar skolu un pedagoģiju Elīnas ikdiena cieši saistīta bijusi jau sen. Jau vairāk nekā desmit gadus viņa strādā Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijā. Vēl Elīna rada koncertuzvedumus, raksta libretus un strādā Mūzikas akadēmijā, kur docē kultūras teorijas un didaktikas kursu deju pedagogiem. Elīna darbojas arī apjomīgajā Valsts izglītības satura centra projektā "Skola 2030", kā vecākā eksperte rūpējoties par projekta "Kompetenču pieeja mācību saturā" īstenošanu. Paralēli tam ir arī Spīdolas valsts ģimnāzijas teātra studijas “Spīdolēni” vadītāja. Teātris un režija Elīnas dzīvē ienākusi jau bērnībā – viņa bijusi koncepcijas un libreta autore deju uzvedumiem, performancēm, kas saistīti ar deju un dzeju, kā arī Dziesmu svētku lielkoncertiem. Tieši Elīnas veidotā koncepcija guvusi vislielāko atbalstu Dziesmu un Deju svētku pūtēju orķestru koncerta "Spēlējam un svinam pāri laikiem Latvijā" veidošanā.       

Liela daļa diasporas latviešu kopā sanākšanu un godu notiek dienās, kad Latvijas valstij ir svarīgi vēsturiski datumi – vai tie būtu Baltā galdauta svētki maijā, novembra Patriotu mēnesis vai piemiņas dienas izkaisītas viscaur kalendārā – latviešu kultūra un tradīcijas iet vienā ritmā ar vēsturi. Taču kādas ir diasporas latviešu, īpaši jauniešu, zināšanas par Latvijas vēsturi un kāpēc vēstures zināšanas ir nepieciešamas, dzīvojot simtiem un tūkstošiem kilometru attālumā no Latvijas, diskutējam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Raidījuma viesi: Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Okupācijas muzeja Izglītības nodaļas vadītāja Inguna Role un Maskavas latviešu skolas vēstures skolotāja Ilze Renga.

Vairākās Eiropas valstīs sabiedriskie mediji piedzīvo pamatīgu politisko spiedienu: kādēļ šāda tendence un ko tas nozīmē mediju brīvībai kopumā? Krustpunktā analizē Latvijas Universitātes (LU) Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs, Eiropas lietu eksperts Jānis Kapustāns, Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš un LU Vēstures un Filozofijas fakultātes zinātniskais asistents un viens no tīmekļa žurnāla "Telos.lv" redaktoriem Krišjānis Lācis. Sabiedrisko mediju darbība Latvijā tiek daudz apspriesta - gan tās redakcionālā neatkarība, gan atbildība sabiedrības priekšā, kā arī saražotais saturs. Vieniem šķiet, ka pārāk tie aizstāv valdošās partijas, citiem savukārt liekas, reiz valdība maksā, tad tai ir jākontrolē, kas tiek raidīts un radīts. Par Latvijas medijiem šoreiz īpaši nerunāsim, bet retorikā, kas izskan publiskajā telpā, regulāri arī tiek pieminēti citi Austrumeiropas valstu piemēri, meklējot līdzības un tendences, ar kurām saskaras mediji, īpaši sabiedriskie mediji vairākās valstīs ir pievērsuši uzmanību. Primāri jāpiemin Slovākija, Polija un arī Ungārija, kur šie procesi jau notikuši sen. Vairākās kādreizējās padomju ietekmes telpās medijiem neklājas viegli. Kas un kāpēc tur īsti notiek, un cik lielā mērā par šīm tendencēm vajag satraukties? 

Vairākās Eiropas valstīs sabiedriskie mediji piedzīvo pamatīgu politisko spiedienu: kādēļ šāda tendence un ko tas nozīmē mediju brīvībai kopumā? Krustpunktā analizē Latvijas Universitātes (LU) Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs, Eiropas lietu eksperts Jānis Kapustāns, Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš un LU Vēstures un Filozofijas fakultātes zinātniskais asistents un viens no tīmekļa žurnāla "Telos.lv" redaktoriem Krišjānis Lācis. Sabiedrisko mediju darbība Latvijā tiek daudz apspriesta - gan tās redakcionālā neatkarība, gan atbildība sabiedrības priekšā, kā arī saražotais saturs. Vieniem šķiet, ka pārāk tie aizstāv valdošās partijas, citiem savukārt liekas, reiz valdība maksā, tad tai ir jākontrolē, kas tiek raidīts un radīts. Par Latvijas medijiem šoreiz īpaši nerunāsim, bet retorikā, kas izskan publiskajā telpā, regulāri arī tiek pieminēti citi Austrumeiropas valstu piemēri, meklējot līdzības un tendences, ar kurām saskaras mediji, īpaši sabiedriskie mediji vairākās valstīs ir pievērsuši uzmanību. Primāri jāpiemin Slovākija, Polija un arī Ungārija, kur šie procesi jau notikuši sen. Vairākās kādreizējās padomju ietekmes telpās medijiem neklājas viegli. Kas un kāpēc tur īsti notiek, un cik lielā mērā par šīm tendencēm vajag satraukties? 

Latvijā ir reģioni, kur novērojami pieci gadalaiki - vismaz tā tos pieņemts dēvēt vietās, kur pavasarī notiek dinamiskas izmaiņas dabā. Kā šos piecus gadalaikus var novērot Dvietes palienēs? Kādi hidroloģiskie procesi pavasarī un citos gadalaikos notiek šajās teritorijās un ar ko Dviete ir īpaša Latvijas kontekstā? Šis pavasaris mums ir paspējis sagādāt gana daudz pārsteigumu. Vienu dienu ir silts un saulains laiks - tik ļoti silts, ka pat pavasara mētelis vairs nav nepieciešams -, bet nākamā diena ir vēsa, lietaina, un pēkšņi vēl no debesīm sāk krist sniegs. Šajā raidījumā tik daudz nerunāsim par klimata pārmaiņām, par to, kāpēc var būt straujas izmaiņas vienā gadalaikā, bet drīzāk pievērsīsimies kādam citam interesantam faktam, ko, iespējams, ne katrs būs dzirdējis. Izrādās, ka Latvijā mēs varam runāt par pieciem gadalaikiem, tos var novērot dažādās Latvijas vietās, un šis piektais gadalaiks var būt daļa no jebkura cita gadalaika - pavasara, vasaras, rudens un ziemas. Ar Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāvi, Latgales reģionālās administrācijas vecāko valsts vides inspektori Irēnu Skrindu saruna par piektā gadalaika izpausmēm tieši pavasarī. Attālināti viesosimies Sēlijā, kur par piekto gadalaiku pat tiek lietots noteikts apzīmējums - atbūda. Skaidrojam, ko nozīmē šāds piektais gadalaiks un kā to šobrīd pavasarī novēro Dvietes upes palienē. Senie mēnešu nosaukumi Bet pavasara mainīgajā mēnesī aprīlī, sulu mēnesī, lūkojam arī, kā agrāk mūsu senči sauca gada mēnešus, kad orientējās pēc laukos darāmiem darbiem un mēness fāzēm. Vai senie mēnešu nosaukumi atbilst pēc datuma tagadējiem un kāpēc vairs šos nosaukumus nelietojam šodien, stāsta Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece un folkloras pārzinātāja Aīda Rancāne. Latviskos mēnešu nosaukumus blakus latīniskajiem pirmo reizi dod Kurzemes superintendants Pauls Eihorns savā darbā “Historia Lettica” 1649.gadā, kur lasāms, ka ziemas mēnesis – janvāris; sveču mēnesis – februāris; sērsnu jeb baložu mēnesis – marts un tā tālāk. Tā publikācijā par senajiem kalendāriem 2004. „Latvijas Vēstnesī” rakstīja Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas galvenā bibliogrāfe Gunta Jaunmuktāne. Šodien mēs mēnešus un nedēļas dienas skaitām pēc Gregora kalendāra, kas tika ieviests jau 16. gs. 80. gados, bet pagāja teju trīs gadsimti, līdz to pieņēma citviet pasaulē. Mūsu senči, pamatojoties uz vērojumiem dabā, lūkojuši parādības, kas raksturīgas konkrētam laikam un pēc tā arī veidojuši mēnešu nosaukumus. Ja šodien bieži vien kalendāros tiek drukāti ar senie mēnešu nosaukumi līdzās latīniskajiem mēnešu nosaukumiem, tas nenozīmē, ka agrāk tie sakrita pēc datumiem. Par to, kā senāk notika laika skaitīšana, kā radās trīspadsmitais mēnesis kalendārā un kā agrāk sauca nedēļas, stāsta pētniece Aīda Rancāne.  

Kaspars Zariņš  aicina iepazīties ar gleznotājām Annu Pommeri un Katrīnu Biksoni, lai uzzinātu, cik taisns vai līkločiem bagāts bijis katrai ceļš uz mākslas pasauli. Kāds ir viņu radošais ceļš, process un  paradumi, kur abas  rod motivāciju un kā sevi uzlādē? Kādēļ Anna mīl caurspīdīgas akvareļkrāsas, bet Katrīnai patīk bieza eļļas krāsa? Raidījumā atklājas, ka abas gleznotājas bērnībā apguvušas vijoļspēli, un viena no viņām turpina mācīties dziedāt…. Katrīna Biksone: Latvijas Mākslas Akadēmija (2023- šobrīd), maģistra programma POST Latvijas Mākslas Akadēmija (2019-2023), bakalaura grāds Glezniecībā Leipcigas Vizuālās Mākslas akadēmija, Vācija (2022) Romas Mākslas akadēmija, Itālija (2021) Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola (2015-2019) Izstādēs piedalās kopš 2017. gada. Darbi izstādīti personālizstādē un grupu izstādēs Rīgā un citās Latvijas pilsētās, Vācijā un Lietuvā. Jaunākie darbi skatāmi galerijā „ Asni”, pirmā personālizstāde „ Paukotāja istaba” galerijā LOOK! ( 25.05- 17.06.2023)   Anna Pommere: Latvijas Mākslas akadēmija, Profesionālā Doktorantūra (2021-2024) Latvijas Mākslas akadēmija, Vizuālās mākslas nodaļa, Glezniecības apakšnozare, Maģistra grāds (2016-2018) Latvijas Mākslas akadēmija, Vizuālās mākslas nodaļa, Glezniecības apakšnozare, Bakalaura grāds ( 2012-2016) Starptautiskā Praktiskās Psiholoģijas Augstskola, Datorgrafikas fakultāte, Bakalaura grāds (2003-2007) Latvijas Universitāte, Filozofijas fakultāte, Maģistra grāds (2000-2002) Latvijas Universitāte, Filozofijas fakultāte , Bakalaura grāds (1996-2000) Izstādēs piedalās kopš 2012. gada Darbi izstādīti personālizstādēs un grupu izstādēs Rīgā un citās Latvijas pilsētās, Igaunijā, Ķīnā, Vācijā, Austrijā Jaunākās personālizstādes: "Sudraba līkne"  galerijā „Māksla XO”, Rīgā ( 07.03- 06.04.2024) "Griķu medus" Žaņa Lipkes memoriālā, Rīgā (21.09-21.11.2023) „ Atmiņu artefakti” Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā (5.04-30.06.2023)

Novembrī UNESCO aicina atzīmēt Pasaules zinātnes dienu, šogad akcentējot zinātnes lomu miera un attīstības nodrošināšanā. Miera šobrīd pasaulē nav, attīstība ir nevienmērīga un to bremzē akūtu problēmu risināšana. Vai zinātne var palīdzēt laikmetā, kad patiesības ir daudz un dažādas un tās savstarpēji konfliktē, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes docents un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieks Zigmunds Orlovskis un filozofijas doktors, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Māris Kūlis. Zinātnes straujā attīstība 19. gadsimtā 19. gadsimts ir zīmīgs ar vairākiem vēsturiskiem atklājumiem: šajā  simtgadē Luijs Pastērs izgudro vakcīnu pret trakumsērgu, vācu inženieris Karls Benzs rada pirmo automobili ar iekšdedzes dzinēju, Tomas Edisons izgudro ilgnoturīgo elektrospuldzi, Čarlzs Darvins nāk klajā ar evolūcijas teoriju,  Alfrēds Nobels izgudro varen jaudīgu spridzekli – dinamītu. Tajā simtgadē  notiek virkne nozīmīgu atklājumu un, jā, - 1833. gadā angļu filozofs un zinātnes vēsturnieks Viljams Vīvels ievieš jēdzienu „zinātnieks” līdzšinējā    termina – dabas filozofs – vietā. Lai  arī zinātniski atklājumi un to ieviešana praktiskā lietošanā notika paralēli  vairākās pilsētās gan Eiropā, gan Amerikā, tomēr par tā laika tehnoloģiju šūpuli var dēvēt Angliju. Tur lielu interesi un atbalstu mākslai un zinātnei izrādīja tā laika Apvienotās Karalistes karalienes Viktorijas dzīvesbiedrs – princis Alberts, kurš arī bija viens no rīkotājiem Pirmajai pasaules izstādei, kas notika Londonā 1851. gadā izstādei īpaši būvētā stikla un dzelzs celtnē – tā laika arhitektūras augstajā dziesmā – Kristālā pilī. Par šo izstādi un par  rūpnieciskās revolūcijas laika zinātniskiem atklājumiem un praktiskiem jauninājumiem  stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes fakultātes Arheoloģijas un vēstures nodaļas docents Mārtiņš Mintaurs.

Saeimas apstiprinātā Nacionālā valsts drošības koncepcija paredz, ka pēc nedaudz vairāk kā diviem gadiem sabiedrisko mediju saturs varēs būt tikai latviešu valodā. Par šī lēmuma pareizību domas tomēr dalās. Vai sabiedriskajiem medijiem jāturpina raidīt arī krieviski? Krustpunktā analizē komunikācijas zinātnes doktors, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns, politologs, Konservatīvisma studiju centra direktors Andis Kudors, žurnāla "Domuzīme" galvenā redaktore Rudīte Kalpiņa un Rīgas Stradiņa universitātes profesore, sabiedrisko mediju tiesībsargs Anda Rožukalne. Pieņemtā Nacionālās drošības koncepcija jau vairākas dienas ir raisījusi diezgan kategoriskas diskusijas, vai vajag slēgt sabiedriskos medijus, kas uzrunā krievu valodā. Īsais ieraksts koncepcijā nenozīmē galējo lēmumu, jo vēl ir jāpieņem izmaiņas likumos, virknē normatīvo aktu. Arī premjerministrs sacījis, ka tas nav stingri pateikts, ka tā būs. Tātad politiķi un lēmumu pieņēmēji par to vēl spriedīs. Bet vai šajos diskusiju strīdos ir iespēja izsvērt, kuri no argumentiem ir ar lielāku svaru un vairāk ņemami vērā un kāds būtu pareizākais lēmums?    

Ģimenēm, kas atgriežas Latvijā, jārēķinās, ka būs sarežģīti bērniem iekļauties izglītības sistēmā. Kāda ir ģimeņu pieredze un ar kādu atbalstu tās var rēķinaties, skaidrosim sarunā raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts.  Studijā Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece Daina Gross, kura dalās ar savām atziņām, jo nesen par šo tēmu aizstāvējusi doktora disertāciju "Par reemigrējušo bērnu iekļaušanu skolās un psihosomatiskajiem traucējumiem" Braitonas Universitātē. Sarunā piedalās arī Agnese Berģe, reemigrācijas koordinatore  Kurzemes plānošanas regionā, Ērika Pičukāne, Latviešu valodas aģentūras izglītības daļas metodiķe, cilvēks, kuras vadībā izstrādāts arī ceļvedis vecākiem, kuri vēlas atgriezties Latvijā, Eva Behmane, kura pirms astoņiem gadiem atgriezās kopā ar vīru un meitiņu, kura tagad jau ir pusaudze. Šobrīd ģimenē aug trīs bērni.

Stāsta rakstniece Inga Gaile Latviešu režisore un skatuves mākslas teorētiķe Asja Lācis (arī Anna Lācis, 1891—1979) ir ietekmējusi ne tikai Bertolta Brehta, bet šobrīd jaunu aktualitāti piedzīvojošā filozofa Valtera Benjamina uzskatus. Satikšanās ar Asju Lācis, kas notika Kapri, iezīmēja Benjamina pievēršanos faktiskās ikdienas dzīves parādībām un politikai.  Benjamins raksta savam draugam Geršomam Šolemam no Kapri 1924. jūlijā: "Tas, kas ir noticis, nav labākais, kas varēja notikt, ja domājam par manu darbu, kurš ticis bīstamā veidā pārtraukts un arī nav tas labākais buržuāziskas dzīves ritmam, kas ir  nepieciešams jebkura projekta realizēšanai; tomēr tas ir labākais, kas varēja notikt vitālas atbrīvošanās un intensīva ieskata par radikālo komunismu vārdā. Esmu iepazinies ar krievu komunisti no Rīgas, vienu no brīnišķīgākajām, krāšņākajām, lieliskākajām sievietēm, kādu jebkad esmu saticis." Valters Benjamins, protams vīlās staļinismā un bija arī viens no pirmajiem, kurš Staļinu kritizēja ārvalstīs publiski. Tomēr viņa pievēršanās Marksa idejām rosināja viņu domāt un risināt kapitālisma problemātiku un meklēt ceļu uz taisnīgāku pasauli. Mūsdienu pasaules spožākie prāti, tādi kā Džūdita Batlere un citi, aktualizē Benjamina idejas, meklējot viņa teiktajā risinājumu mūsdienu pasaules krīzēm. Batleres idejas par nevarmācīgu spēku un visu cilvēku līdzvērtīgu sērojamību lielā mērā balstās Valtera Benjamina un kaut kādā mērā arī Asjas Lācis idejās. Esejā "Neapole", kas ar abu autoru vārdiem tika publicēta 1925. gadā žurnālā Frankfurter Zeitung, autori noformulēja "porainības" jēdzienu, kas atvasināts no porainā celtniecības materiāla, kas izmantots Neapoles arhitektūrā un sociālo notikumu virtenēs, kas ievijās viena otrā. Neapolē mazā, netīrā dzertuvē var atrasties durvis uz baznīcu ar pasakaini skaistām altārgleznām, sakrālais pāriet profānajā un otrādi. Porainība abiem autoriem bija jauna veida domāšanas koncepts un alternatīva struktūra filozofiskajai domai. Tas sasaucas ar Asjas Lācis jau 1921. gadā publicētajā rakstā "Jaunās tendences teātrī" paustajām idejām.  “Māksla ir daļa no dzīves kustības, un, tiklīdz māksla sāk sastingt, zaudē kustīgumu, tā kļūst šausmīga. Viss, kas dzīvē sastingst, kļūst nevajadzīgs, arī māksla. Viss, kas vairs nekustās, kļūst vēsturisks, ne-radošs, tas zaudē savu dzīves ritmu.” Rakstā "Neapole" pēc četriem gadiem abi autori raksta: "Porains kā šis akmens ir arī Neapoles arhitektūra. Ēkas un darbības mijas pagalmos, arkādēs un kāpņu telpās. Visā šajā kustībā un arhitektūrā ir telpa iespējai ikbrīd kļūt par jaunu salikumu, konstelāciju teātri. Sastinguma, noteiktības zīmogam šeit nav vietas. Nevienai situācijai nav paredzēts ilgt visu laiku, neviena mizanscēna nerāda to, ka var tikai tā un ne citādi." Valters Benjamins izdarīja pašnāvību 1940. gadā, bēgot no nacistiem. Tomēr ir pētnieki, kuri izvirza hipotēzi, ka Valteru Benjaminu nogalināja Staļina salīgti slepkavas. Asja Lācis par Valtera Benjamina nāvi, iespējams, uzzināja tikai 1948. gadā, kad atgriezās no izsūtījuma Kazahstānā.

Radio mazajā lasītavā uz studijas galda šoreiz divas grāmatas – „Aminori” izdotās Oskara Vailda lugas un eseja dialogā „Melu sairums”. Dialoga dalībniekiem ir doti Oskara Vailda dēlu vārdi – Sirilsun Vivians, bet Oskara Vailda parakstītajā eksemplārā intīmajam draugam lordam Alfrēdam Duglasam savulaik rakstīts – „Bozijam, no drauga autora. Augstākās Filozofijas piemiņai”. Paradoksu meistars Oskars Vailds filozofē par mākslas un dzīves attiecībām. „Melu sairuma” būtiski pārstrādāta versija vēlāk pazīstama kā Oskara Vailda literārais manifests un 1891. gadā iekļauts eseju krājumā „Nodomi”. No angļu valodas tulkojis Jānis Elsbergs (attēlā), izdevējs “Aminori”. Esejas fragmentus dialogā lasa Jānis Elsbersgs un Gundars Āboliņš.   Raidījumu atbalsta:

Latvijas PEN balva šogad piešķirta literatūras un filozofijas žurnālam "Punctum" par rakstu sērijas "#esarī" veidošanu, dodot balsi sievietēm, kas cietušas no seksuālas vardarbības, kā arī par ukraiņu literatūras pārstāvniecību. Kultūras rondo saruna ar "Punctum" galveno redaktoru Arti Ostupu un redaktori Lauru Brokāni. 3. maijā, Pasaules preses brīvības dienā, Latvijas PEN pasniedz īpašu balvu, lai godinātu cilvēkus vai organizācijas, kuru darbs stiprinājis vārda brīvību, mazinājis cenzūras un pašcenzūras draudus, kā arī iestājies par diskriminēto grupu tiesībām. Šogad balvu saņem literatūras un filozofijas žurnāls "Punctum". Iepriekš balvu saņēmuši Lolita Tomsone, Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs "Re:Baltica", rakstnieks un aktīvists Viesturs Ķerus, režisore Alise Zariņa, Satversmes tiesas priekšsēdētāja Sanita Osipova un biedrība "Gribu palīdzēt bēgļiem".

Tur ir izteikts Latvijas sabiedrības mikromodelis, tur ir zināma sabiedrības elite, arī kultūras elite, ir arī cilvēki ar dažādu izglītību, darba pieredzi. Viņi lielā mērā reprezentē Latvijas sabiedrību. Tur un viņi, šoreiz domāti latvieši apvienotajā karalistē, un to par Latvijas pilsoņiem Lielibritānijā sacījis,  komunikācijas zinātnes doktors Mārtiņš Kaprāns, jo nu jau kādu laiku viņa skats vērsts Lielbritānijas latviešu virzienā, viņš raksta grāmatu par Latvijas iedzīvotājiem Lielbritānijā. Savukārt Ilze Kalve, Lielbritānijā dzīvojoša Latvijas Televīzijas žurnāliste, skatītāju vērtējumam nodevusi jau trešo daļu trīsdaļīgajai  dokumentālajai filmai “Latvieši Apvienotajā Karalistē”, kas tapusi Daugavas Vanagu fonda 75 gadu jubilejas ietvaros. Raidījuma Globālais latvietis. 21 gadsimts skats vērsts Apvienotās karalistes virzienā. Raidījuma viesi: komunikācijas zinātnes doktors Mārtiņš Kaprāns, kurš ir arī Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks un Eiropas Politikas analīzes centra eksperts, žurnālists Uldis Āboliņš, kurš savā piecpadsmit plus žurnālista darbības laikā neatslābis ziņojis par Lielbritānijā dzīvojošajiem latviešiem, Latvijas TV žurnāliste Ilze Kalve Lielbritānijā un Vera Antipova, filmas “Latvieši Apvienotajā Karalistē” projekta vadītāja.

Patīk tas vai nē, bet nākotnē gaidāma intensīva migrācija - klimata pārmaiņas, bads konflikti un dabas stihijas ir tikai daži no iemesliem, kas liks cilvēkiem meklēt jaunas apmešanās vietas. Ko tas nozīmē Rietumu sabiedrībai un ko par sociālo noskaņojumu šajā "tautu staigāšanas laikā" ir izpētījuši zinātnieki, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj dažādības vadības eksperte, sociālantropoloģijas doktore Agnese Cimdiņa un Latvijas Universitātes  Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns. Kas ir tie tilti, kas palīdz rast kopīgo dažādajā pasaulē? Mārtiņš Kaprāns: Tā jau laikam ir sena mantra, ka biznesam nav nacionalitātes. Materiālie vai ekonomiskie motīvi, protams, ir viens ļoti svarīgs dzinulis, kāpēc kultūras robežas vajag un kāpēc cilvēki ir spiesti šķērsot šīs robežas. Galu galā mūsu pašu cilvēki, kas ir braukuši strādāt ārpus Latvijas un pietiekami tālu un citās kultūrās un dzīvojot citās kulturālās telpās, kur bieži vien pat tās no Eiropas kultūras. Skaidrs, ka materiālā ieinteresētība piespiež tevi adaptēties.  Es arī nenovērtētu par zemu tā saukto banālo integrāciju vai kā citādāk nosaukt -  ikdienas integrāciju. Jūs minējāt kulināriju. Kulinārija novelk robežas, bet kulinārija bieži vien, ja tā nav kaut kas tāds, kas cilvēkus atgrūž, bieži vien tieši ir tā, kas šīs robežas nojauc, un pēkšņi tu saproti, ka tas indietis man vairs nav tik svešs tieši caur kulināriju. Tu nevari saprast hinduisma pamatprincipus un kaut kādas idejas un varbūt viņu kastu sistēmu un tamlīdzīgi, bet tu pieņem indiešus tieši ar kulināriju un to, ka viņi, piemēram, prot kaut kādā veidā tevi padarīt par daļu no šīs kultūras tieši caur tādu materialitāti. Ir dažādas prakses un veidi, kā šīs robežas tiek šķērsotas. Un, protams, vienkāršākais veids un interesantākais veids ir starpetniskās laulības, kā tas veidojas un un īpaši tieši starp starp dažādām kultūrām, jo viņas ir atšķirīgākas.  Agnese Cimdiņa: Pēdējos gados pie tās mobilitātes, pie katastrofālā darbaspēka trūkuma, pie sabiedrības novecošanās mēs saprotam, ka nevaram iztikt tikai ar to, kas mēs esam. Ne jau tikai Latvijā, bet daudzviet citur. Šīs pasaules robežas ir vaļā un šī dažādā pasaule šķiet interesanta. Ir neskaitāmi pētījumi, kas parāda tieši šīs konkurences priekšrocības, kas ir balstītas dažādībā un ka nākotnes  veiksminieki biznesā būs tie, kas spēs radīt inovācijas, kas ir balstītas vienlīdzībā un dažādībā.  Tieši šī dažādība ir uzskatīta par nākotnes konkurences priekšrocību, jo tas ir skaidrs, ka ar vienu pieeju, vienu izpratni, vienu redzējumu, vienu pieredzi ir pilnīgi neiespējami veiksmīgi navigēt un izdzīvot, teiksim, mūsdienu biznesa pasaulē, ne sociālu un ekonomisku, ne, ekoloģisku un tā tālāk.  Arī tie paši latvieši mūsdienās ir izbraukuši liela daļa visu pasauli un viņiem kļūst arvien garlaicīgāk būt vidēs, kurās nav šie dažādības elementi, kas padara jaunus pakalpojumus, inovācijas, jaunus sadarbības modeļus iespējamus. Šos cilvēkus ir grūti noturēt tādās monokultūras vidēs.  (..) Dažādība jau nav nekāds mērķis, dažādība ir realitāte un fakts, bet lai mēs šo dažādību varētu veiksmīgi vadīt, ir jābūt konkrētām izpratnēm, kompetencēm, un tas ir nemitīgs darbs, kas prasa zināšanas un pieredzi, un tad mēs varam runāt par dažādības vadību. Sabiedrības dažādība Amerikā Raidījuma pirmajā daļā šoreiz pārcelsimies uz Zemes otru malu pāri okeānam un uz sabiedrības dažādību paraudzīsimies Amerikā. Kopš brīža, kad pašreizējās ASV un Kanādas teritorijā ieradās ieceļotāji no Eiropas, attieksme pret Amerikas pamatiedzīvotājiem ir būtiski mainījusies - no teritoriju atņemšanas un kultūras iznīcināšanas senāk līdz iespējai pamatiedzīvotāju pēctečiem ieņemt juristu amatu mūsdienās. Kādu lomu Amerikas sabiedrībā šobrīd spēlē vietējās ciltis un cik svarīgi tām ir saglabāt savas paražas, par to saruna ar vēstures zinātņu doktori Lilitu Zemīti. Ir labi zināms vēstures stāsts par to, kā ieceļotāji no Eiropas ieradās pašreizējās ASV un Kanādas teritorijā, un interesanti izsekot līdzi tam, kā dažādos posmos šiem ieceļotājiem mainījās attieksme pret Amerikas pamatiedzīvotājiem - vietējām indiāņu ciltīm. Vēsturnieki šo laika posmu ir labi izpētījuši, tāpēc arī mēs šoreiz raidījuma pirmajā daļā pārcelsimies uz Zemes otru malu pāri okeānam un paraudzīsimies uz sabiedrības dažādību Amerikā. Par šo tematu uz sarunu esmu aicinājusi vēstures zinātņu doktori Lilitu Zemīti, un stāstu sākam par to, kas tad vispirms notika pēc ieceļotāju ierašanās Amerikā 17. gadsimtā.

Daudzi mūsu priekšstati par latviešu kultūru un vēsturi sakņojas 19. gadsimtā, tas ir bijis ne tikai garš un bagātīgs laikmets notikumu un personību ziņā, bet arī laiks, kad radīts bet viens vien mīts par vēsturi un to, kādi bijuši latvieši un latviešu nācijas veidošanos. Šoreiz grāmatu sērijā “Latvijas vēstures mīti un versijas” Māris Zanders pievēršas 19. gadsimta vēsturei Latvijas teritorijā. Šo periodu parasti dēvējam par to, kurā sakņojas tradicionālie priekšstati par latviskumu. Tomēr te valda daudz mītu, sākot ar jaunlatviešu kustību, dzimtbūšanas atcelšanu, beidzot ar mazzināmām personībām, kurām bija liela ietekme uz tā laika dzīvi. Arī raidījumā Zināmais nezināmajā sarunās žurnālists Māris Zanders un vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. Sērijas “Latvijas vēstures mīti un versijas” sestā grāmata – Mārtiņa Mintaura un Māra Zandera kopdarbs “U. c. Ārpus kolektīvās atmiņas palikušie” – veltīta Latvijas 19. gadsimta un 20. gadsimta pirmās puses vēsturē un kultūrā maz pamanītām vai piemirstām, bet nozīmīgām personībām, kā arī vēstures procesiem un epizodēm, kas ir aizmirstas, nepietiekami novērtētas vai novērtētas ačgārni. Kā jau ierasts, grāmata tapusi, žurnālistam Mārim Zanderam uzdodot vēsturniekam āķīgus un dažkārt pat provokatīvus jautājumus. Un tā šoreiz uzzināsiet, kāpēc mums, latviešiem, ir svarīgi zināt 19. gadsimta vēsturi; kāpēc tiek aizmirsta baltvāciešu loma latviešu valodas un literatūras pamatu likšanā; kāda bija pirmo latviešu literātu loma nacionālās atmodas sagatavošanā; kāpēc ir svarīga lubu literatūra; kas bija pirmie (aizmirstie) latviešu kapitālisti un kā viņi atbalstīja latviešu kultūru; kā un kāpēc notika latviešu nācijas konstruēšana; kāpēc tik maz zinām par sieviešu lomu 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā; kas būtu tālāk, ja nebūtu bijis Pirmā pasaules kara; kā 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma mantojums ietekmēja turpmāko notikumu gaitu; vai 15. maija valsts apvērsums mainīja Latviju tik ļoti, kā ir pieņemts domāt; vai autoritārais režīms palīdzēja sagatavot sovjetizāciju; kādēļ joprojām tic baumām par Latvijas politiskās elites nodevību 1939.–1940. gadā? Kā mūsdienu notikumu kļūst par vēsturi? Šobrīd ikdienā jau esam sākuši lietot apzīmējumus "pirms Covid" un "pēc Covid", lai gan pavisam nesen saskarāmies ar ierobežojumiem un pašizolāciju, jau tagad tā sāk šķist kā vēsture. Kā uz to raugās pētnieki un kad patiešām varam novilkt kādu pagātnes un tagadnes robežlīniju? Pati vēstures definīcija jau nosaka to, ka vēsture ir kaut kas tāds, kad pret pagājušajiem notikumiem veidojas distance. Mēs savukārt uz šiem notikumiem varam atskatīties un veidot pret tiem kādu attieksmi. Šādi skaidro Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Edmunds Šūpulis. Mēs sarunājamies par to, kā mūsdienās tiek dokumentēta vēsture un vai par neseno Covid-19 pandēmiju varam teikt, ka tā ir vēsture. Droši vien daudzi no mums savas ikdienas gaitas dokumentē grāmatnīcās iegādājamos plānotājos. Arī es esmu iecienījusi savas gaitas fiksēt šādā plānotājā, sarakstot tajā arī teātra apmeklējumus. Covid-19 pandēmijas laikā plānotajiem apmeklējumiem nācās pārvilkt svītru un pierakstīt klāt ar lieliem burtiem - ATCELTS. Manu ikdienu tas, protams, mainīja. Bet cik svarīgas šādas plānotāja lappuses vai viss plānotājs būtu pētniekiem? Vai tas iedotu kādu vērtīgu informāciju par laiku un apstākļiem, kādus piedzīvojām pandēmijas laikā, vai arī tie būtu lieki dati jau tā lielajā datu pārbagātībā? Edmunds Šūpulis norāda, ka nozīme šādiem materiāliem būtu gan, jo šobrīd nevar paredzēt, kādi dati nākotnē noderēs. Drīzāk ar šādām plānotāja lappusēm vai citiem priekšmetiem datus varētu ietekmēt, jo tas liktu pētniekiem uzdot jautājumu - kāpēc mēs vienus vai otrus priekšmetus esam uzskatījuši par svarīgiem. Cits jautājums - kā to visu saglabāt un ko par šo laikmetu vēlēsimies uzzināt? Ja runājam par datu saglabāšanu, tad pašlaik vēsture gar mūsu acīm slīd sociālajos medijos. Tur teju ik dienu parādās ukraiņu karavīru veidoti video vai, piemēram, daudziem atmiņā varētu būt palicis šis - internetā izplatītais video, kā ukraiņu bērni bumbu patvertnē dzied līdzi “Eirovīzijas” dziesmu konkursā uzvarējušai dziesmai no Ukrainas - “Stefania”.

Pēc kara sākuma Ukrainā šķita, ka latvieši ir vienoti. Uzvaras pieminekļa nojaukšana bija gandrīz vai svētki. Taču notikumiem turpinoties, situācija pamazām mainījās. Dienaskārtībā parādījās lemšana par ielu nosaukumu maiņu Rīgā. Tagad runa ir par pieminekļu novākšanu dzejniekiem un rakstniekiem. Cilvēki ir sadalījušies divās pretējās nometnēs. Taču viedokļu polarizācijā ir arī vēl aktīvāki rosinājumi. Vai nacionālais un vēsturiskais mantojums atkal sācis mūs šķelt? Kāpēc tā un vai mums ir jāmēģina vienoties par kādiem kopējiem principiem šādos jutīgos jautājumos? Krustpunktā diskutē filozofijas, retorikas un reliģisko ideju vēstures pasniedzējs Valdis Svirskis, aktieris Gundars Āboliņš, Latvijas Universitātes Vēstures un Filozofijas fakultātes zinātniskais asistents un viens no tīmekļa žurnāla "Telos.lv." redaktoriem Krišjānis Lācis un SKDS pētījumu centra direktors Arnis Kaktiņš.  

Mēs esam sēdētāju sabiedrība. Dibena un krēsla magnētiskās attiecības ir cilvēku iedzimtais līgums. Katrs līgums ir gan universāls, gan personīgs, tādēļ ikviens skatītājs šajā izrādē kļūst par centrālo norišu lauku. Ikviens cenšas atrast savu krēslu – cits vienkāršāku, cits ietekmīgāku, pierodot pie savas vietas, kuru grūti pamest. Tas kļūst par identitātes sastāvdaļu. Un krēslu mums netrūkst – bārā, vilcienā, galmā, kultūras kanonā un birojā… Kur vien veries, visapkārt krēsli un tajos sēdošie ar durošām sāpēm krustos, savilktiem pleciem un vieglu dunoņu deniņos. 206 kauli, aptuveni 360 locītavu un 650 muskuļi – tas ir cilvēks, bet cik gan daudz mēs no šiem dotajiem izmantojam un cik – apsēžoties apslāpējam? Raidījumā būs dzirdama saruna ar idejas autori un horeogrāfi Sintiju Siliņu un skaņu mākslinieku Maksimu Šenteļevu. Iekšējās spriedzes izrāde “Mans līgums ar krēslu” ir ķermeniska pieredze, kurā skatītāji piedalīsies stāvēšanas un sēdēšanas politikas īstenošanā un kļūs par tās līdzdalībniekiem. Konceptuālā un vienlaikus poētiskā izrāde rosina sava ķermeņa stāvokļu novērošanu ikdienas situācijās un fizisku apzinātību. Šis ir stāsts par augšā celšanos. Visticamāk, arī tu šo lasi sēžot. Un, visticamāk, ir laiks piecelties.

Es nesaprotu filozofiju, man varbūt no tās ir bail, bet, iespējams, ka Filozofijas dienas iedrošinās vai apstiprinās šo pārliecību. Filozofijas dienas notiks, sagaidot UNESCO Pasaules filozofijas dienu. Kas sagaidāms, Kultūras rondo žurnāla "Tvērums" galvenais redaktors Toms Babincevs, redaktore Elīna Vendija Rībena un literārais redaktors Rūdis Bebrišs.

Banku krīzes atsaucas uz sabiedrību visai graujoši, to mums lieliski parāda pēdēja gadsimta notikumi tepat Latvijā un citviet rietumu pasaulē. Šī gada Nobela prēmijas ekonomikā laureāti pētījuši, kā mazināt ekonomisko lejupslīdi banku krīzēs un kādas ir attiecības starp bankām, valsti un sabiedrību. Ar Nobela prēmijas ekonomikā laureātu pētījumu iepazīstina Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes lektors Mārtiņš Danusēvičs un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Saulītis. Šā gada Nobela prēmija ekonomikā piešķirta amerikāņiem Benam Bernankem, Daglasam Daimondam un Filipam Dibvigam par banku lomas ekonomikā pētījumiem, pirmdien paziņoja Zviedrijas Karaliskā zinātņu akadēmija. Bernanke, Daimonds un Dibvigs "būtiski uzlabojuši mūsu izpratni par banku lomu ekonomikā, īpaši finanšu krīžu laikā, kā arī par to, kā regulēt finanšu tirgus",  uzsvērusi akadēmija. "Svarīgs secinājums viņu pētījumos ir par to, kāpēc ir vitāli svarīgi izvairīties no banku sabrukuma," norādīts akadēmijas paziņojumā. Latvijas Bankas priekšvēsture Latvijas Banka – Latvijas centrālais finanšu nervs – netika dibināta vienā dienā. Tāpēc, veidojot jaunu zinātnisko izdevumu par godu Latvijas Bankas simtgadei, vēsturniece Ineta Lipša aplūkojusi arī bankas priekšvēsturi, proti, laiku pēc Latvijas valsts dibināšanas līdz oficiālajai bankas dzimšanas dienai 1922. gada 1. novembrī. Un tieši šī priekšvēsture ar karadarbībām izskaidro, kāpēc apstākļi Latvijas Bankas izveidei bija tik sarežģīti. No sākotnējās idejas par privātu akciju banku ar vietējo iedzīvotāju un ārvalstu uzņēmēju iesaisti līdz valsts bankai praktisku apsvērumu dēļ - tāda ir Latvijas Bankas tapšana, un par to plašāk stāsta Ineta Lipša.

Karš Ukrainā radījis milzīgu emocionālo spriedzi. Par to esam daudz runājuši, īpaši kara pirmajās nedēļas, kad cilvēki mēģināja sadzīvot ar to, ko redzēja savos ekrānos, pēc tam arī dzirdēja no bēgļiem, kas ieradās. To arī labi jūtam sociālajos tīklos - notiekošais ir licis daudziem kļūt kategoriskākiem nacionālajos, valodas, arī migrācijas jautājumos. Par sajūtām latviešu sabiedrībā vairāk vai mazāk zinām, bet vēlēšanas skaidri parādīja, ka tas vēl lielākus izaicinājumus ir atnesis krievu valodā runājošajā sabiedrības daļā. Pat daudzi pētnieki ir sacījuši, ka vēlēšanu rezultāti bija pārsteigums. Kāpēc? Kas notiek citās etniskajās grupās? Krustpunktā Lielā intervija ar Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētnieku, Baltijas Starptautiskās akadēmijas asociēto profesoru Vladislavu Volkovu. Pētnieka zinātniskās intereses ir nācijas un etnisko minoritāšu socioloģija, Latvijas krievu minoritātes vēsture un tās socioloģiskā analīze.

Turpinot stāstu par Latvijas drukātās preses vēsturi, esam nonākuši līdz Otrā pasaules kara un staļinisma periodam Latvijas preses attīstībā. Par šo periodu stāsta Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pēcdoktorantūras projekta "Pārvērtējot bezvalstiskuma pieredzi, pretestība un kolaborācija Latvijā padomju un nacistu okupācijas laikā" pētnieks Uldis Neiburgs un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis. Izmaiņas, kas notiek ar Latvijas presi 1940. gadā, kad Latviju okupē Sarkanā armija un Latvijas valstiskums de facto  tiek iznīcināts, Latvijas presi pārveido pēc tiem modeļiem un standartiem, kādi jau pastāv Padomju Savienībā. Cik lielā mērā atbilst patiesībai priekšstats, ka šī pārkārtošana staļiniskajam režīmam nenācās nemaz tik grūta, jo prese jau bija pieradināta klausīt varai? "Es domāju, šim jautājumam ir tādi divi aspekti. Pirmais aspekts ir tas, ko mēs varam reāli nofiksēt, tā ir būtībā Ulmaņa laika likumdošana attiecībā uz cenzūru un presi, kura 1940. gada vasarā arī tika izmantota ļoti intensīvi, lai šo bijušo Ulmaņlaika presi pārkārtotu jaunajām režīma vajadzībām. Balstoties uz tiem pašiem likumiem, kas bija spēkā līdz 17. jūnijam, regulēja arī šo jaunās preses iznākšanu un informācijas kritiku. Tie paši cenzori, kas cenzē presi pirms okupācijas, cenzēja viņu arī pēc okupācijas," vērtē Kaspars Zellis. "Otrs jautājums ir vairāk mentāls. Mums nav kaut kādu datu, uz kuriem mēs varētu balstīties, ka tik tiešām šie cilvēki tika pieradināti neierobežoti klausīt varai Taču nenoliedzami tie uzvedības modeļi un pieradināšana pie cenzūras, pieradināšana pie tā, ka ir jāraksta tikai varai tīkami, tas, protams, arī ietekmēja šo pārejas periodu. Protams, galvenie redaktori tika atlaisti, kā pārāk neuzticami, bet zemākā ranga preses darbinieki viņi turpināja darbu, bet tā kā viņi to bija darījuši arī iepriekš, turpina Kaspars Zellis. 1940. / 41. gadā iznāk vēl žurnāls "Atpūta". Tās, protams, ir ar pavisam citu saturu, vēsta daudz par sasniegumiem un izcilo dzīvi Padomju Savienībā. Savukārt "Jaunākās Ziņas" pārtop par Padomju Latvijas Ministru kabineta izdevumu "Padomju Latvija", un kā tas ir visās padomju republikās, ir vietējais kompartijas centrālais izdevums.  Latvijā tā ir "Cīņa", kura, protams, sevi redz kā 20. gadsimta sākumā iznākušā latviešu sociāldemokrātu laikraksta "Cīņa" turpinājumu. 1941. gada jūnija beigās ir nākamais krasais pavērsiens, Latviju strauji okupēja nacistiskās Vācijas karaspēks. Latvijā paliek viena dienas avīze latviešu valodā, tā ir "Tēvija". Atkal, kas ir tie cilvēki, kas sāk darboties jau šai vēl vienai totalitārajai varai. Ja mēs runājam par centrālo presi, tad tie ir bijušie Latvijas laika žurnālisti, kuri arī bija nepatīkami šajā jaunajā okupācijas varai. Te labākais var būt piemērs ir ar Artūru Kroderu, kurš kļūs par "Tēvijas" galveno redaktoru, bet vēlāk šo amatu ir spiests atstāt tieši dēļ tā, ko viņš par vāciešiem ir rakstījis Ulmaņa laikā, kā rezultātā amatu ieguvu daudz provokācijas kā, teiksim, noskaņotais Pāvils Klāns jeb Pauls Kovaļevskis," norāda Kaspars Zellis. "Otra lieta, tie ir jaunie cilvēki, un tādi bija sevišķi daudz. Tie bija nesagatavoti cilvēki. It sevišķi šī jauno, kā varētu teikt, žurnālistu iesaistīšana bija vērojama provinces presē. Daudzi cilvēki nāca no vērmahta propagandas daļām, kas bija attiecīgi sagatavoti un instruēti. Tas pats Pauls Kovaļevskis jeb rakstnieks Pāvils Klāns arī bija ieradies Latvijā kā propagandas rotas zonderfīrers," atzīst Kaspars Zellis. 1944. / 45. gadā Latvijā atgriežas Sarkanā armija, līdz ar to staļiniskais režīms. Atgriežas "Cīņa" kā kompartijas izdevums, tad parādās "Padomju Jaunatnē" - komjaunatnes izdevums. Šī atgriešanās jau tika rūpīgi gatavota Maskavā.

Vai čehu studentiem ir viegli apgūt latviešu valodu? Ko čehi zina par latviešu literatūru un kultūru? Kāpēc Šveiks Latvijā ir populārāks nekā Čehijā? Ko nozīmē tulkot Vāclavam Havelam? Un kā dziesma “Pilsētā, kurā piedzimst vējš” maina visu dzīvi? Raidījumā ar baltistu un tulkotāju Pavelu Štollu (Pavel Štoll) runājam par Pavela izaicinājumiem latviešu valodas apguvē, tulkošanas pieredzi un atdzejojumiem, kā arī par iespēju studēt Baltistikas studijas Čehijā, apgūstot lietuviešu un latviešu valodu. Pavels Štolls ir aktīvākais latviešu literatūras tulkotājs, atdzejotājs un popularizētājs Čehijā, čehu un latviešu literāro sakaru vēstures pētnieks, Prāgas Kārļa universitātes Filozofijas fakultātes Baltistikas nodaļas vadītājs, lietuviešu un latviešu valodas un kultūras pasniedzējs, Triju zvaigžņu ordeņa IV pakāpes kavalieris, kā arī Čehijas – Latvijas biedrības vadītājs. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodniece, aizrautīga tulkotāja, uzņēmēja un lektore. Raidījuma piezīmes: [04:11] Stāsts par Pavela pirmo tikšanos ar latviešiem. [06:15] Pavela darbs Latvijas vēstniecībā Čehijā. [09:00] Kā Pavels mācījās latviešu valodu? [10:47] Kas bija visgrūtākais, mācoties latviešu valodu? [14:24] No studenta par pasniedzēju – darbs Kārļa Universitātē Prāgā. [16:50] Aigas un Pavela iepazīšanās un sadarbība. [18:48] Baltistikas studijas Kārļa Universitātē Prāgā un Masarika Universitātē Brno. [26:26] Neparastais Andreja Pumpura eposa “Lāčplēsis” tulkojums čehu valodā. [28:46] Pavela tulkojumi un atdzejojumi. [30:14] Dzejoļu lasījumi latviešu un čehu valodā. [34:10] Tulkošanas vēstniecībā un oficiālajās vizītēs, sadarbība ar prezidentu Vāclavu Havelu. [42:55] Šveiks latviešu kultūrā un literatūrā. [46:45] Pavela vietas un lietas Latvijā. [48:55] Aktuālais Latvijas-Čehijas sadarbībā. [52:23] Kāpēc latviešiem jāzina par brāļu draudzi. [55:35] Ko Pavels dara, kad nogurst no latviešu valodas? Grāmatas: Hašeks J. Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā. 1921. Štolls P., latviešu valodā tulkojis Krastiņš J. Latviešu kultūra un brāļu draudze: latviešu kultūras tradīciju čehu konteksti XVII–XX gadsimtā. 2016. Štolls P., Paroleks R. Antologie současné lotyšské poezie (Latviešu dzejas antoloģija). Prāga: Agite/Fra, 2006. Vērdiņš K., čehu valodā atdzejojis Štolls P. Es (Já). Čehija: Dauphin, 2013. Noderīgas saites: https://cesko-lotyssky-spolek.webnode.cz/ – Čehijas – Latvijas biedrība https://bit.ly/2FvAMI9 – “Pieturzīmju” Instagram profils https://bit.ly/2BYS672 – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Patreon” https://bit.ly/2DFLTxa – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Buy me coffee” https://anchor.fm/pieturzimes/message – nosūti “Pieturzīmēm” audioziņojumu Seko līdzi jaunumiem “Pieturzīmju” Instagram profilā, uzdod jautājumu nākamajam raidieraksta viesim un saņem atbildi raidījumā! “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu raidierakstu par valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

Mutvārdu vēstures pētnieki Latvijā nākuši klajā ar grāmatu "Atmiņu mantojums paaudzēs: dzīvesstāstu perspektīva". Tā veltīta dzīvesstāstiem un atmiņu pārnesei, kas ir būtisks vēstures avots, vienlaikus saprotams un tuvs ikvienam no mums. Vai aizmirst dažkārt nav labāk, nekā atcerēties, un kāpēc aizliegtas atmiņas ir tās spilgtākās? Kā atmiņas ceļo no paaudzes paaudzē, kā tās mainās, mainoties videi un kontekstam, kurā tās dzirdam, un ko ar šīm atmiņām iesākt mums, sabiedrībai, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta divi no grāmatas autoriem - antropoloģe, Bristoles universitātes emeritētā profesore un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece, kā arī Filozofijas un socioloģijas institūta mutvārdu vēstures pētniece Vieda Skultāne un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Edmunds Šūpulis. Rakstāmmašīnas - senas ierīces atmiņu piefiksēšanai Par senāko rakstāmmašīnas priekšteci uzskata itāļu grāmatiespiedēja Frančesko Rampaceto 1575. gada izgudrojumu, kas bija neredzīgiem domāt ierīce, ar kuras palīdzību varēja iespiest burtus uz papīra. Par rakstāmmašīnu evolūciju, par šo mašīnu tastatūras slēpto jēgu un rakstāmmašīnu renesansi šodien stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja kultūras pasākumu organizatore Katrīna Kūkoja. Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāžu zālē vēl līdz 31. martam ir apskatāma muzeja rakstāmmašīnu kolekcijas izstāde. Te var aplūkot 30 dažādas rakstāmmašīnas, kuras ir savulaik ir  kalpojušas latviešu rakstniekiem, dzejniekiem, dramaturgiem, bet cita starpā te arī var uzzināt šo ierīču tapšanas vēsturi. Kaut ko līdzīgu  rakstāmmašīnai 1575. gadā radīja  Venēcijas tipogrāfs un izdevējs,  Frančesko Rampaceto. Viņš  izstrādā mehānisku ierīci, kas  atgādina smagnēju  galdu, pie kura piestiprināti desmit kuba formas koka gabali, uz kuriem bija reljefa rakstzīmes.  Taču pats aparāts visai nosacīti ir dēvējams par rakstāmmašīnu vēstures senci un kā pirmo min cita itāļu izgudrotāja ierīci, kas arī tika konstruēta kā palīglīdzeklis neredzīgajiem. Taču šīs rakstāmierīces bija tik lēnas, ka ātrāk veicās rakstīt ar spalvaskātu vai zīmuli. Par ātrāko mašīnrakstītāju tiek uzskatīta amerikāniete Barbara Blekbērna, viņas spēj  uzrakstīt 150 vārdus minūtē un viņas sasniegumi ir reģistrēti Ginesa rekordu grāmatā.  Savukārt cits amerikānis ir iegājis vēsturē kā pirmais, kurš uzrakstījis savu literāro darbu uz  komerciāli ražotās rakstāmmašīnas, un tas bija  Marks Tvens ar darbu "Toma Soijera  piedzīvojumi" 1876 gadā. Iespējams, viņš šo darbu rakstījis uz "Remington" rakstāmmašīnas, pie kuras šūpuļa stāv  amerikāņu izgudrotājs Kristofers Lathams Šols, kura otrais modelis tika patentēts 1868. gadā. Šī ierīce  jau pārpēja ar roku rakstīto  ātrumu. Tieši Šollam un viņa palīgiem jāsaka paldies par līdzšinējo nu jau no rakstāmmašīnām uz datoriem, planšetēm un viedtālruņiem ieviesto tastatūras augšējo burtu rindu. Teju  visu pagājušo gadsimtu rakstāmmašīnas pilnveidojās, evolucionēja un ieņēma stabilu vietu kā biroju darba neatņemama sastāvdaļa, līdz parādījās pirmie datori un rakstāmmašīnas palika vēsturē. Tiesas pēdējos gados tās piedzīvo renesansi un par to vismaz ASV paldies ir jāsaka aktierim Toma Henkam.  

Lielākās diasporas nevalstiskās organizācijas – Pasaules Brīvo Latviešu apvienība un Eiropas Latviešu apvienība – ir ievēlējušas jaunus līderus. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts interesējamies, kādā virzienā „stūrēs” jaunie vadītāji, vai un kā plānots stiprināt diasporas saiknes ar Latviju un kā ir domāts uzrunāt un ieinteresēt cilvēkus iesaistīties diasporas dzīvē. Sarunājas Eiropas latviešu apvienības jaunā vadītāja Justīne Krēsliņa, Pasaules Brīvo Latviešu apvienības priekšsēdis Pēteris Blumbergs un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, komunikācijas zinātnes doktors Mārtiņš Kaprāns. Eiropas Latviešu apvienība (ELA) pagājušajā nedēļā biedrorganizāciju sapulcē izraudzījusies sev jaunu vadības komandu nākamajiem diviem gadiem. Par prezidija priekšsēdi kļuvusi Zviedrijas Latviešu apvienības pārstāve Justīne Krēsliņa. Par viņas vietnieci ievēlēta Karolīne Zobens-East, kas pārstāv Daugavas Vanagu fondu Lielbritānijā. Tikmēr Pasaules brīvo latviešu apvienība (PBLA) 2021. gada nogalē aizklātajās vēlēšanās priekšsēža amatā uz diviem gadiem izvirzījusi Amerikas latviešu apvienības (ALA) pārstāvi Pēteri Blumbergu, bet priekšsēža vietnieka amatā – ALAs jaunievēlēto vadītāju Mārtiņu Andersonu. Līdz ar to PBLA 2022. un 2023. kalendāra gados vadīs divi ASV dzimuši, auguši un izglītojošies latvieši, kas labi pazīstami kā savās vietējās kopienās, tā arī visā visas Amerikas latviešu sabiedrībā. Viņi ir pirmie PBLA vadītāji, kas pārstāv trimdas trešo paaudzi. 

Stāsta mākslas vēsturniece Anita Vanaga 1903. gadā Rīgas Latviešu biedrība sarīkoja operas libretu konkursu. Konkursa nolikums paredzēja pievēršanos baltu mītiskai senatnei. Pirmo godalgu saņēma arhitektūras students Artūrs Krūmiņš par libretu “Baņuta”. Savu titulvaroni Baņutu Krūmiņš atrada žurnālā “Rota”. Žurnāls sevi dēvēja par “Literārisku un zinisku laikrakstu ar bildēm”. To izdeva Rīgā no 1884. gada oktobra līdz 1887. gada aprīlim. Krūmiņš žurnālu lasīja savās mājās Skrāģu krogā Zosēnos. Teātra zinātniece Lilija Dzene teica — Zosens, šitais mazais Zosens! Toponīmam nav nekāda sakara ar zosīm, bet gan vācu so schön — tik skaisti! Tagad Skrāģu krogā darbojas režisora Gunta Gailīša ierīkotais “Baņutas” muzejs.   Žurnālā “Rota” īpaši apjomīgs bija kāds anonīma autora romāns “Jaunais varonis”, kas tika publicēts ar krāšņām ilustrācijām 1885. gadā 23 turpinājumos. Romāns vēstīja par senlietuviešu cīņu pret teitoņu ordeni. Tas pauda nacionālās brīvības idejas un vēlmi atbrīvoties no “ģermāņu gara”. Tajā pašā laikā lietuviešu un ģermāņu militārajā konfliktā tika saglabāta godbijība pret kristietību. Romānu “Jaunais varonis” no poļu valodas bija latviskojis kāds, kas parakstījās ar iniciāļiem P. G. Filozofijas goda doktors Ludis Bērziņš krājumā “Latviešu literatūras vēsture” kā romāna autoru pieteica poļu rakstnieku Juzefu Ignaciju Kraševski (Józef Ignacy Kraszewski, 1812–1889), kas uzskatīja sevi par lietuvieti. Romāna oriģinālo nosaukumu “Latviešu literatūras vēsture” nemin. Nu gribējās uzzināt, kādu Kraševska darbu bija lasījis Artūrs Krūmiņš. Viļņas Universitātes absolvents Juzefs Ignacijs Kraševskis tiek uzskatīts par autoru vairāk nekā 200 romāniem un 150 novelēm, stāstiem un recenzijām. Par Kraševska ražību ironizēja jau laikabiedri. Skatoties uz cipariem, gribot negribot uzrodas literārie vergi vai jezuītu pulciņš, kas ar literāriem paņēmieniem īsteno savus nodomus. Atrast vajadzīgo romānu palīdzēja lietuviešu teātra zinātnieks doktors Helmūts Šabasevičs. Operas “Baņuta” impulss, izrādās, ir meklējams Juzefa Ignacija Kraševska romānā “Kunigas”. Tas sarakstīts 1881. gadā un publicēts 1882. gadā. Īsi par svarīgāko. Romāna galvenā darbība norisinās Pilēnos (Pillen). Teitoņi nogalina lietuviešus un laupa mazus zēnus. Starp nolaupītajiem zēniem ir kunigs Marģeris. Teitoņi viņu nosauc par Jerzy jeb Juri. Juris/Marģeris tiek audzināts kā nākamais krustnesis. Kad puisis atklāj savu patieso izcelsmi, viņš sāk domāt par bēgšanu no Malborkas/Malburgas pils. Kļūdas dēļ teitoņi nolaupījuši arī meiteni Baņutu/Barbaru, kas uzaug spēļu namā. Viņa ir skaista un brīvdomīga, un nepieradināma. Jaunieši atrod viens otru, pateicoties skumīgai lietuviešu dziesmai, kuru dzied Baņuta. Viņi samīlas un nolemj bēgt kopā uz lietuviešu Pilēniem. Pilēnos pār savu cilti valda nogalinātā kuniga atraitne Reda. Zīlnieks pavēsta, ka viņas dēls Marģeris ir dzīvs. Te dzīvo arī Jargala — muižniece, Baņutas māte. Viņas laime, ieraugot meitu dzīvu, aptumšojas, kad Baņutai skaistuma dēļ jākļūst par vaideloti. Pilēnos savu pēdējo stundu gaida Marģera vectēvs Valgutis. Kāzas tomēr notiek. Pili ielenc teitoņi. Lai saglabātu godu, Baņuta lūdz Marģerim nogalināt sevi, pirms viņš izdara pašnāvību. Nodedzinātā pils kļūst par mirušo pili. Tāpēc zināmā mērā tā ir saistīta ar Anapili (Anafielas), kas nozīmē mītisko mūžības kalnu. Jāpiebilst, ka, ietekmējot lietuviešu literatūru, Kraševskis ierosinājis arī vairākas lietuviešu operas. Žurnāls “Rota” izmantoja Elvīro Mikaēla Andriolli (Elviro Michael Andriolli, 1836–1893) zīmējumus, kurus kokgrebumā reproducēja Edvards Gorazdovskis (Edward Gorazdowski, 1843–1901). “Rota” ilustrācijas nepasūtīja, bet, taupot līdzekļus, izmantoja politipāžas, uzskata profesors Valdis Villerušs. Rakstnieka noklusēšana un romāna nosaukuma maiņa liek domāt, ka bija grūtības ar atlīdzību autoriem. Mākslinieks Elvīro Mikaēls Andriolli bija mācījies Maskavas zīmēšanas un tēlniecības skolā un ieguvis brīvmākslinieka diplomu Pēterburgas Mākslas akadēmijā (1859). Pieprasītajam ilustratoram un viņa darbu gravierim padevās gan sadzīves ainas, gan batālijas. Tieši Andriolli krāšņās ilustrācijas bija iegaumējis Artūrs Krūmiņš: “Atceros labi kādu koka griezumu: zema, krēslaina telpa, vidū trauks ar ūdeni, apgaismots — pār trauku noliekušies ļaudis, notiek zīlēšana, pašreiz zīlē Baņuta. Šis vārds kaut kā dziļi iegūlās atmiņā, kad pēc ilgiem gadiem sāku domāt par libretu.” Raidījuma mājaslapā šīs ilustrācijas var ieraudzīt. Krūmiņa piesauktajā attēlā redzama nevis Baņuta, bet zīlnieks, kas Redai zīlē (“Rota”, 1885, 6): “Tavs dēls ir dzīvs un staigā Dieva pasaulē!”. Vai agonija romāna finālā: “Marģeris, sievu uz rokas turēdams, grūda šķēpu viņai krūtīs”. Bet starp Kraševski un Krūmiņu vēl ir Lautenbahs-Jūsmiņš. Romāna beigās publicēts Jūsmiņa dzejojums 17 pantos “Marģeris un Baņuta”. Te - pirmais un priekšpēdējais pants: “Valguda jo stiprā pils jau krita Leišu zemei smagas brūces sita, Krita krietnās Redas Pileni Dividesmit tūkstoš bruņinieki,  Krusta karotāji, šķēpneši Apkaroja pili briesmīgi.   Marģerim nu zobins nozibēja, Ātri ātri krūtis spiesties spēja, Ko bij atklājusi Baņuta; Siltu tad no mīļās krūtīm rāva Zobinu, ar joni sevi kāva, Klusu abi garu izlaida.”

Ēriks Tomsons. Laimonis Pētersons. Pēteris Jansons – šie trīs vīri ir pārcēlāji un viņu atmiņu stāsti publicēti Latvijas mutvārdu vēstures sērijā grāmatā “Pārcēlaji”. Pārcēlāji bija tie, kuri, riskējot ar dzīvību, Otrā pasaules kara beigu posmā laivās veda bēgļus no Latvijas uz Zviedriju. Trīs dzīvesstāsti, kas ļauj izdzīvot vēsturiskos notikumos, atmiņu stāsti, ko stāsta paši bēgļu laivu pārcēlāji. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts saruna par vīriem, kuri pieaugšanu pieredzēja pirmās Latvijas laikā. Par morālo spēku izšķirošos brīžos. Par solījumiem un atbildību likteņbiedriem un draugiem. Par ģimeņu likteņiem. Sarunā piedalās Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece un Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociācijas “Dzīvesstāsts” pārstāve Maija Krūmiņa, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, vēsturnieks Kaspars Zellis, bēgļu laivu pārcēlājs Ēriks Tomsons, viņa meita Daiga Siliņa un mutvārdu vēstures pētniece Ginta Elksne. Par vienu no pārcēlājiem - Pēteri Jansonu - ir izveidota arī filma. Tās autore ir Pētera mazmeita Marie Jansons.    

Bēgļu krīze, konflikti Ukrainā, tagad arī notiekošais pie Baltkrievijas robežas, kā arī darba meklētāji un apmaiņas studenti. Latvijā līdzīgi kā citviet pasaulē migrācija notiek. Tas rada neviennozīmīgu attieksmi sabiedrībā, ko pierāda arī nenes veikts pētījums, kurā skaidroti iemesli Latvijas iedzīvotāju attieksmei pret imigrantiem. Izmantojot eksperimenta metodi, pētnieki Latvijā skaidrojoši, ar kādiem starpkultūru stereotipiem ikdienā saskaramies. Pētniekiem ir arī ierosinājumi, kā mainīt šos aizspriedumus. Plašāk stāsta Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieki Mārtiņš Kaprāns un Andris Saulītis. Trīs stāsti par iedzīvošanos trimdas vidē pēc Otrā pasaules kara Latvietis nāk no dziedātāju un strādātāju tautas, reizi gadā lec pāri ugunskuram un visās ķibelēs lamā valdību – tā puspajokam pusnopietni esam radījuši stereotipu par mums pašiem. Bet kā, atskatoties pagātnē, kad Otrā pasaules kara beigās daudzi latvieši, glābjoties no padomju okupācijas, devās bēgļu gaitās, kā tad uz viņiem skatījās iedzīvotāji Zviedrijā, Vācijā, Austrālijā, Amerikā, Lielbritānijā? Ko nozīmē  būt citādam? Cik viegli viņiem  bija iejusties  jaunajā mītnes  zemē un  iejukt, vai gluži  otrādi, izcelties uz apkārtējo fona? Uzklausām trīs pieredzes stāstus. Zuze Krēsliņa-Sila, bijusī Minsteres latviešu centra administratore, tagad dzīvo Latvijā, ir dzimusi ASV, vēlāk pārcēlusies uz Vāciju. Zuzes vecāki bēgļu gaitās ieradās Vācijas pilsētā Tībingenē,  kur kā studenti dzīvoja nevis  bēgļu nometnē, bet dzīvoklī. Vēlāk vecāki aizceļoja uz Ameriku, kur abi cītīgi apguva angļu valodu. Līdztekus vēl bija vācu valodas prasme, tāpēc abi varēja turpināt studijas un tur veidot karjeru izvēlētajās profesijās. Tas, ka Zuze mazotnē runāja divās valodās - angļu un latviešu -  izcēla viņu skolasbērnu vidū. Vēlāk, pārceļoties ar ģimeni uz Vāciju, Zuze, kura bija  izaugusi tajā raibajā Amerikas "zupas katlā", kā cittautiete saskārās ar nievājošu attieksmi no vietējiem. Lai arī Zuze Krēsliņa-Sila pārsvarā kontaktējusies un strādājusi latviešu vidē Minsterē, tomēr arī viņa gadu gaitā ir piesavinājusies vāciešiem raksturīgās īpašības, piemēram, precizitāti. Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) priekšsēdētāja vietnieks, bijušā  Latvijas valsts prezidenta Gustava Zemgala mazmazdēls Mārtiņš Andersons ir dzimis Amerikā  un par sevi saka - kā amerikānis skaļāk runāju, biežāk smaidu un neesmu tik konservatīvs,  sastopot ko jaunu. Mārtiņa vecvecāki, pēc Otrā pasaules kara ierodoties ASV, sākotnēji strādāja smagu fizisku darbu un viņu atvasēm, Mārtiņa vecākiem, skolas gaitas uzsākot, katram savā veidā bija jāiedzīvojas amerikāņu bērnu vidū - mammai galvaspilsētā Vašingtonā, tēvam - Napā, kas tagad zināma kā vīna dārzu teritorija. Bizes kā piederība latviešu tautībai ir rotājušas nākamās runātājas galvu, kad viņa bija meitene. Šī matu rota, kleitas un skābu kāpostu smārds viņu padarīja par atšķirīgo zviedru vidē. Trešo stāstu par stereotipiem un piederību svešā zemē stāsta literatūrzinātniece un valodniece Aija Priedīte, kura četru gadu vecumā nonāca Zviedrijā.

Dažādu aptauju mums visapkārt netrūkst. Par to liecina kaut vai tas, ka bieži nākas dzirdēt secinājumus, kā iepērkamies, kā krājam un ārstējamies. Pērn 80 % Latvijas iedzīvotāju atzina, ka higiēnas un drošības prasību ievērošana ir būtiska, izvēloties piemērotu skaistumkopšanas pakalpojumu sniedzēju. Lielākā daļa aptaujāto tētu zina, ka Tēva diena Latvijā ir oficiāli svētki, ko atzīmē septembra otrajā svētdienā. Šie ir tikai pāris no piemēriem, kas nonākuši dažādu rakstu vai preses relīžu rindās, stāstot par to, kādi pētījumi veikti kāda uzņēmuma vai iestādes uzdevumā. Vai šie pētījumi ir būtiski un vai ir vērts par šāda veida secinājumiem maksāt lielu naudu, ir jautājumi, ko iedomājas ne viens vien, izdzirdot dažādu aptauju rezultātus. Šos jautājumus sev ir uzdevusi arī komunikācijas zinātnes doktore un stratēģiskā biznesa konsultante Olga Procevska. Interesējamies, cik neefektīvi var būt daži pētījumi un kuri tad ir tie jautājumi, uz kuriem atbildes patiešām var sniegt aptaujas? Tas, kas izskatās savstarpēji saistīts, patiesībā tāds nav Bieži vien dažādās socioloģiskās aptaujās redzam respondentu vecumu, dzimumu un tautību, bet katra aptaujātā atbildi uz to vai citu jautājumu ietekmē vēl neskaitāmi faktori, kas savā starpā ir saistīti. Bieži vien, savelkot kopā datus, mēs iegūstam kļūdainu statistiku. Varētu šķist, ka saprātīgs cilvēks taču redz un saprot, ka nav nopietni ņemami tādi dati kā, piemēram, interneta pārlūkprogrammas lietošanas biežums, kas ietekmē slepkavību pieaugumu, vai arī Meksikas citronu importa kāpums ASV samazina autoavārijas uz Amerikas lielceļiem. Par jokainiem datu piemēriem stāsta Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtu vadošais pētnieks antropologs Andris Saulītis. Kā spilgtu piemēru viņš min siera patēriņa saistīšanu ar negadījumu skaitu ASV. Jo lielāks siera patēriņš, jo lielāks ir negadījumu skaits. Bet šīs lietas ir vienkārši paralēlas, nevis cēloņsakarīgas. Nav tā, ka, jo vairāk ēd sieru, jo vairāk iekļūst satiksmes negadījumos. Tie ir tikai daži jokaino datu piemēri, kas parāda faktoru saistības absurdumu, taču arī nopietnu datu analīzē mēdz ieviesties kļūdaini apgalvojumi, kas rodas savelkot kopā, tā teikt, sausus datus. Veids, kā var iegūt patiesību skatot dažādas cēloņsakarības ir eksperimentāli pētījumi, jeb pēc nejaušības principa veidoti kontrolēti izmēģinājumi, kas izsenis zināmi medicīnā vai fizikā, bet pēdējā desmitgadē aizvien plašāk tos pielieto arī sociālo zinātņu eksperti. Par to, cik ikdienā maldinošas var būt šķietamas cēloņsakarības un kā tikt līdz pareizajai atbildei- stāsta Andris Saulītis.

Iznācis gandrīz literāra žurnāla “Žoklis” otrais numurs, nupat sevi pieteicis jauns filosofijas žurnāls “Tvērums”. Abu žurnālu tirāžas ir nelielas, atstarpe laikā starp numuriem nav prognozējama, tie drīzāk kalpo kā jaunu cilvēku kopības manifests un jēdzīgas draudzēšanās vieta. Kas aizrauj jaunos filozofus un literātus, stāsta žurnāla “Tvērums” redaktori Toms Babincevs, Emīls Zavelis un Rinalds Onckulis un žurnāla “Žoklis” redaktori Raimonds Ķirķis un Lauris Veips. Ar disko ballīti internetvidē pirms pāris dienām atklāšanas svētkus nosvinējis un lasītāju vērtējumam nodots jauns filosofijas žurnāls “Tvērums”. Gandrīz literārajam žurnālam “Žokļi” pagājušā gada nogalē iznāca jau otrais numurs, tā atvēršanas ballīte bija intorvertāka, taču ļoti silta un personīga. Interesentiem tika lūgts pieteikties, un “Žokļu” redaktori piedāvājās piezvanīt un pandēmijas apstākļos pa telefonu kaut ko no tikko iznākušā numura palasīt priekšā. Stāsts raidījumā Augstāk par zemi nebūs gluži par jauniem preses izdevumiem, vismaz ne tādā ierastā izpratnē. Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstīto žurnālu tirāžas ir nelielas – “Žokļu” otrais numurs iznācis 150 eksemplāru tirāžā, “Tvērums” šobrīd atvēzējies uz pieciem simtiem. Atstarpe laikā starp žurnālu numuriem nav prognozējama, piemēram, kopš “Žokļu” pirmā numura iznākšanas ir pagājuši jau četri gadi. “Žokļi” un tikko dzimušais “Tvērums” drīzāk kalpo kā jaunu, izglītību guvušu cilvēku paaudzes kopības manifests un - jēdzīgas draudzēšanās vieta. Kādas tēmas tad aizrauj jaunos filozofus un literātus? Sāksim ar žurnālu “Tvērums”. Redakcijā viņi ir deviņi. Žurnāla beigās ir arī vizītkartes, kurās katrs no satura veidotājiem mēģinājis pateikt par sevi ko būtisku. Patrīcija Kuzmina: “mans interešu loks lielākoties aptver narotoloģiju, franču filosofiju – strukturālistus un poststrukturālistus.” Elīna Vendija Rībena: “mani filozofijā intersē intersubjektivitātes, komunikācija, interpretācijas problemātika; iesprostotība telpā, laikā un valodā.” Sofijas Annas Kozlovas raksts ir par ironiju postironijas laikmetā. Mani sarunbiedri ir trīs no žurnāla redaktoriem, Toms Babincevs, Emīls Zavelis un Rinalds Onckulis. Katram no "Tvēruma" numuriem izvēlēta kāda noteikta tēma.Vaicāts, kāpēc pirmā numurā tā ir tieši estētika, Toms Babincevs norāda, ka žurnāla tapšana lielā mērā ir mākslinieces Adelīnas Kalniņas ideja. Viņa vienīgā šai kompānijā nav studējusi filosofiju, un uzskata, ka Tvērums ir ne tikai filosofijas, bet arī mākslas projekts – teksts žurnāla lappusēs izmētāts grafiskās figūrās. Tas vienlaikus piedāvā spēles momentu – šī rindkopa varētu sekot tai, bet viss varētu būt arī citādāk. Bet arī – apgrūtina jau tā sarežģīta tekstu lasīšanu. Grafiskā, tikai ne proza, bet dzeja ir arī gandrīz literārā žurnāla “Žoklis” otrajā numurā. Bet laikam jau stāsts jāsāk ar krietni senu vēsturi. 2017. gadā pamanīti un skaļi tikai pieteikti veseli divi jauni literatūras un mākslas žurnāli: elektroniski iznāca Āgenskalna Valsts ģimnāzijas skolēnu veidots, atdzejai veltīts žurnāls "Ķīlis". Un papīra formātā, lai arī tikai 100 eksemplāru tirāžā žurnāls “Žoklis”. No pirmā numura redakcijas otrā “Žoklis” numura komandā viņi ir palikuši divi – Raimonds Ķirķis un Marija Luīze Meļķe. Taču nupat redakcijai pievienojies kādreizējā “Ķīļa” redaktors Kirils Vilhelms Ēcis. Mans sarunbiedrs ir dzejnieks, literatūrkritiķis Raimonds Ķirķis. Kad pirms četriem gadiem iznāca "Žokļa" pirmais numurs, viņa vārdu zināja varbūt ne tik daudzi. “Žokļā” otrā numura redakcijai pievienojušies Roberts Vilsons un Lauris Veips, Lauris pievienojas arī mūsu sarunai. Filozofijas žurnālam “Tvērums” ir sava mājas lapa, tajā var pasūtīt žurnāla numuru, to atsūtīs pa pastu, Rīgā būs arī divas žurnāla izsniegšanas vietas. Žurnāla “Žoklis” kontu var sameklēt Facebookā, viņi atbild arī uz redakcijai adresētām epasta vēstulēm. Šobrīd, kad daudzviet durvis ir slēgtas, drukāts žurnāls kalpo kā droša un paliekoša satikšanās vieta.

Kā veidojas mūsu priekšstati par mājām, kurās vēlamies atgriezties? Vai tā ir konkrētā ģeogrāfiskā vieta vai ideāltēls - sapnis par mājām? Kāpēc daļa no reemigrantiem sastopas ar kultūršoku un nespēj iedzīvoties Latvijas sabiedrībā? Kā viņi raksturo vidi, kurā jāuzsāk dzīvot, un cik iekļaujoša tā ir atbraucējam? Raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts uzklausām pieredzes stāstus un ekspertu viedokļus. Diskutē un pieredzē dalās Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta mutvārdu vēstures pētniece Maija Krūmiņa, Alda Šneidere, kuras ģimene atkārtoti emigrējusi uz Īriju, sporta psihologs Jānis Grants, kurš Latvijā atgriezies divas reizes, un Iveta Ozola-Cīrule, kura psiholoģijas studiju ietvaros pēta par kultūršoku, cilvēkiem atgriežoties.  

Aizvadītā gada nogalē klajā nācis NATO stratēģiskās komunikācijas izcilības centra pētījums “Vēstures falsifikācija kā ietekmes instruments”. Ar pētījuma rezultātiem iepazīstina vēsturnieks Baltijas starptautiskās akadēmijas lektors Edgars Engīzers, vēsturnieks, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis un Aizsardzības akadēmijas vadošā pētniece, Vidzemes Augstskolas docente Ieva Bērziņa. Kā arī vērtē to, kā vēstures naratīvi mūsdienās kļūst par propagandas ieroci un tiek izmantoti politisko mērķu sasniegšanā. Varas un sabiedrības radīti mīti par vēsturi starpkaru periodā Latvijā Runājot par vēstures notikumiem, starp reāliem faktiem ienāk arī idealizēti stāsti un nepārbaudītu, taču ļoti stingra pārliecība par pagātni. To varam teikt šobrīd, atskatoties uz 20. gadsimta vēsturi, un tieši tāpat mīti valdīja arī starpkaru periodā Latvijā. Dažkārt mītus konstruēja vara, dažkārt pati sabiedrība. Kādiem mītiem sabiedrība toreiz ticēja un vai tas traucē arī mūsdienās Mīts ir kaut kas samērā neapšaubāms un tas, kam cilvēki tic. Vidzemes augstskolas asociētais profesors, vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš norāda, ka uztveres ziņā to pat varētu pielīdzināt reliģijai. Mazliet tuvāk papētīsim, kāpēc mīti rodas, jo tas ļaus labāk saprast, kāpēc tādi veidojušies attiecībā pret vienu vai otru vēstures periodu.  Mītus varētu iedalīt divās kategorijās: tajos, kas sabiedrībā top paši, un tajos, kas ir mākslīgi veidoti un ko rada politisku mērķu vārdā. Viens no mītiem, kas izveidojies pašā sabiedrībā, ir uzskats, ka Latvijas pirmās brīvvalsts periodā 20. gadsimta 20. un 30. gados bija zelta dzīve. Protams, arī tajos laikos daļa sabiedrības dzīvoja trūkumā. Tiesa, šobrīd mēs redzam, ka neatkarīgas valsts nodibināšana un divdesmit brīvvalsts gadi Latvijai iedevuši pamatu, uz kā veidot savu valstiskumu mūsdienās. Tēlaini izsakoties, uzskats par zelta dzīvi brīvvalsts laikos Latvijai bija kā vakcīna, kas sniedza imunitāti, lai sabiedrība izturētu piecdesmit okupācijas gadus. Bet ir vēl kāds būtisks faktors, kā mīti rodas sabiedrībā. Cilvēks, lai izdzīvotu, aizmirst sliktās lietas, bet izceļ labās. Mīti, kas tiek mākslīgi veidoti, jau ir apzinātas vēstures interpretācijas. Ja atsaucas uz Ernesta Renāna teoriju, tad tas tiek darīts tāpēc, lai nācija sevi uztvertu tā, kā šī politiskā vara vēlas. Bet vēstures faktu interpretācijā svarīga ir arī kolektīvā aizmiršana jeb ignorēšana. Viens mīts, kas jau bija radies jaunlatviešu laikā, ir par 700 vēstures gadiem. Jau pēc Ulmaņa apvērsuma apzināti tika radīti mīti par "latviskām karaļvalstīm" pirms vāciešu ienākšanas. Tāpat 20.-30. gados tika noklusēts fakts, ka Latvija bija viena no vietām, kur 19.-20. gadsimta mijā vairāki apstākļi noteica lielu ekonomisko uzrāvienu, it īpaši pilsētās, un to šobrīd varam redzēt krāšņajās jūgendstila ēkās. Pie šādas dzīves kvalitātes starpkaru Latvijā sabiedrība ilgi nenonāca, tāpēc par to nerunāja, tas bija kolektīvās aizmiršanas piemērs. Pamatojums tam - teritorija bija izpostīta, un resurss, uz kā valsts tika attīstīta, bija nacionālā pašapziņa, zināšanas un izglītība. Idealizēta pagātne un pārspīlējumi par absolūti godīgām amatpersonām senāk mums nenāk par labu šobrīd, un ir arī jābūt politiskai gribai stiprināt vēstures zinātni.  

2017. gadā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tika atklāta izstāde “Gleznains ceļojums no Dzērbenes līdz Sicīlijai. Karls Gothards Grass”, kurā tika atspoguļota šī baltvācu mākslinieka un literāta dzīve un radošā darbība. To raksturo apgaismības centieni, kuri atbalsojās arī Vidzemē, pierādot Eiropas kultūras vēsturisko vienotību.  Šobrīd pie lasītājiem nonācis Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) 5. Zinātnisko rakstu krājums, kas veltīts šī pasaules pilsoņa mantojumam, taču tas nebūt nav viss, ar ko mūs gatavi iepazīstināt gan pašmāju, gan ārzemju pētnieki. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Zinātnisko rakstu projekts tika uzsākts 2015. gada nogalē Latvijas Simtgades kultūras programmas ietvaros. LNB sadarbībā ar Latvijas Universitātes Vēstures un Filozofijas fakultāti pieteica projektu piecām starptautiskām zinātiskām konferencēm. Tās notika laikā no 2017. līdz 2019. gadam un tajās lasītie referāti nu ir apkopoti piecos rakstu krājumos. Pētnieki pārstāvēja Baltijas valstis, Zviedriju, Somiju, Dāniju, Franciju, Ukrainu un Rumāniju. Rakstu krājuma sējumi aptver Latvijas vēsturi no 12. gadsimta līdz 1918. gadam un to pamatnolūks ir iezīmēt Latvijas valstiskuma veidošanās sarežģīto vēsturi. Valsts pētījumu programmas vadītāja Latvijas Nacionālajā bibliotēkā vēsturniece Vija Daukšte stāsta par zinātnisko rakstu sērijas tapšanu un tajā iekļautiem darbiem. Mākslas vēsturniece un zinātniece Edvarda Šmite un Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa stāsta par Karla Gotharda Grasa mantojuma pētniecību.

Kāpēc Valentīnes Lasmanes dzīvesstāsts “Nakts jau nav tikai gulēšanai” mums ir tik būtisks, runājot par trimdas un Latvijas vēsturi, Kultūras Rondo vaicājam Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociācijas “Dzīvesstāsts” valdes pārstāvei Mārai Zirnītei. Pagājušā gada nogalē klajā nāca literatūrkritiķes un bibliogrāfes Valentīnes Lasmanes (1916–2018) dzīvesstāsts Gaita Grūtupa literārajā apdarē grāmatā “Nakts jau nav tikai gulēšanai” "Šis stāsts reizē ir arī kā Latvijas vēstures bilde. Daudzas epizodes Valentīnes dzīvē ilustrē to, ko mēs apzinājāmies, kā vēstures notikumus, bet Valentīne to ir piedzīvojusi," stāsta Māra Zirnīte. Māra Zirnīte vērtē, ka Valentīnes stāstam var sekot kā lugai, kurā autore ir galvenā varone. "Viņa savu stāstu stāsta kā vecmāmiņa mazbērniem. Tas ir viegli saprotams un var dzīvot līdzi. Un tikai dzīvojot līdzi mēs saprotam otru cilvēku," atzīst Māra Zirnīte. Atceroties darba tapšanu un sadarbību ar Valentīni Lasmani, Māra Zirnīte atzīst, "mūs vienoja rakstošo cilvēku brālība un viņa labi saprata, ko vajag vēsturei atstāt un izstāstīt, lai paliktu liecības". Ar šo grāmatu Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts, Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociācija “Dzīvesstāsts” un apgāds “Mansards” aizsāk mutvārdu vēstures sēriju “Bezbailīgie” – par Latvijas valsts vienaudžiem, kuri riskēja ar dzīvību, lai Otrā pasaules kara beigās glābtu cilvēkus no atkārtotas padomju okupācijas. "Valentīnes Lasmanes atmiņu grāmata ir nozīmīgs devums, kas ļauj katram cilvēkam izlasīt un piedzīvot to laiku, ko piedzīvoja Valentīne," norāda Māra Zirnīte. Ar Valentīnes Lasmanes dzīvesstāstu var iepazīsties ar Radioteātrī. Valentīne Lasmane mūžībā devusies 102 gadu vecumā Stokholmā. Otrā pasaules kara laikā Valentīne Lasmane bija ar Latvijas Centrālo padomi saistītās pretošanās kustības dalībniece, organizēja bēgļu laivu kustību uz Zviedriju, vēlāk aktīvi darbojās trimdā. Dzīvesstāstu vācēja un pētniece Māra Zirnīte, kas vākusi materiālus grāmatai “Nakts jau nav tikai gulēšanai”, uzturējusi ar Valentīni Lasmani regulāru kontaktu.

Cik aizspriedumaini esam pret citādo, cik atvērti esam pret dažādām kultūrām mūsu ikdienā un kādu stereotipu varā dzīvojam, kādi aizspriedumi dominē Latvijas sabiedrībā un vai šie aizspriedumi ir tikai un vienīgi Latvijas sabiedrībai piedēvējami – pieredze un teorija raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts, kad uzklausām pieredzi Latvijā un ārpus tās. Sazināsimies ar Sandru Londonā, Dignu – Hurgadā, Elaini – Latvijā un eksperta lomā – pētnieks Mārtiņš Kaprāns.  Pieredzē dalās londoniete Sandra Martinson, kuras dzīvesbiedrs ir no Ganas, Digna Abuzeida, precējusies ar ēģiptieti, jaunās latviešu diasporas vadītāja Ēģiptē un brazīliete Elaine Brazila Bērziņa, kura kopš 2002 gada dzīvo Latvijā. Ar pētījumu “Starpkultūru stereotipi un aizspriedumi Latvijā” iepazīstina Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks. Par pētījumu arī stāsts raidījumā Zināmais nezināmajā.  

Kā un kāpēc Latvijā veidojas strapkultūru stereotipi un aizspriedumi? Kas tiem palīdz rasties un izdzīvot, kā arī cik lielā mērā un pie kādiem nosacījumiem šo dažādo kultūru un etnisko grupu pārstāvji ir gatavi sadarboties? Kas ir starpkultūru stereotipu un aizspriedumu ideoloģiskie avoti Latvijā? Kāds ir to saturs, izplatība un intensitāte? Lai padziļinātu izpratni par stereotipu un aizspriedumainas attieksmes rašanās apstākļiem, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieki veikuši aptauju par Latvijas iedzīvotāju starpkultūru mijiedarbību un attieksmi pret kultūru dažādību. Iegūtie dati apkopoti pētījumā “Starpkultūru stereotipi un aizspriedumi Latvijā”. Raidījumā Zināmais nezināmajā ar pētījumu iepazīstina Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore un  Diasporas un migrācijas centra direktore Inta Mieriņa. "Sociālie zinātnieki pat ar "neapbruņotu aci" varēja pamanīt, ka Latvijā migrācijas procesu rezultātā un vispār kopējā globalizācijas procesu rezultātā cilvēki arvien vairāk ikdienā sastopas ar dažādām kultūrām, tai skaitā tādām eksotiskām kultūrām, kas varbūt pavisam nesen, likās kaut kas tāls un nesasniedzams," pētījuma tēmas izvēli skaidro Mārtiņš Kaprāns. "Rīgā pēkšņi ielās parādās daudz cilvēku no Āzijas, tai skaitā uzņēmējdarbībā, nevis tikai studentu vidū. Šīs ikdienišķās reālijas mūs mudināja apsvērt, kā tad kopumā cilvēku priekšstati un varbūt aizspriedumi pret šīm grupām ir veidojušies, arī ņemot vērā kopējo Latvijas sabiedrības struktūru, kur ir pietiekoši liela kultūru daudzveidība," turpina Kaprāns. "Tā kā mēs ņēmām gan šo mantojumu, gan arī ar to mūsdienu jaunos izaicinājumus, kas ir saistīti gan ar migrāciju, gan kopējo globalizāciju. Skatījāmies, kā Latvijas iedzīvotāji, gan ikdienas mijiedarbībā, gan arī savos priekšstatos veido savus tēlus par dažādām kultūras grupām." "Pēdējā laikā zinātnieku aprindās, kas strādā ar migrācijas pētījumiem, arvien vairāk runā par to, ka Centrāl- un Austrumeiropas valstis, tai skaitā arī Latvija, pamazām no emigrācijas valstīm kļūst arī par imigrācijas valstīm. Tas nozīmē, ka pieaug arī dažādu kultūru un tautību skaits Latvijā. Vienlaikus mēs zinām to, ka tomēr arī šajā Eiropas daļāir aizspriedumi pret dažādām tautībām, pret cilvēkiem no dažādām," norāda Inta Mieriņa. Pētījumā mēģināts parādīt, kas ir šie aizspriedumi un kāpēc dažas grupas biedē vairāk nekā citas. Cilvēki tika lūgti izvērtēt savas izjūtas par dažādām etniskajām grupām. "Ja mēs skatāmies uz latviešu izjūtām pret krieviem vai krievvalodīgajiem un krievu izjūtām pret latviešiem, tad ir tikai daži procenti, kuri savas sajūtas raksturo kā vēsas vai ļoti vēsas. Daudz vairāk ir tādu, kam ir negatīvas izjūtas amerikāņiem, protams, pret afrikāņiem un ebrejiem, arī musulmaņiem. Bet tieši tas, ka ir tik ļoti mazs procents, kam ir šīs negatīvās attieksmes pret mūsu pašu vislielākajām kopienām," pētījuma rezultātus atklāj Inta Mierina. "Redzam, ka ir kopības izjūta, mēs tomēr izjūtam, ka tie ir savā ziņā savējie, mēs esam auguši ar vienām filmām, mēs saprotam vienus jokus. Tie, kas ir tomēr ārzemnieki, svešākas kultūras, kaut arī tās varbūt ir Rietumu kultūras, dažkārt liekas svešāki, nekā cilvēki, kas dzīvo blakus." Tas ir pozitīvais secinājums, bet ir arī negatīvie rezultāti. "Mēs nojautām no kaut kādiem sekundāriem datiem, no iepriekšējie pētījumiem, ka varētu sagaidīt, ka Latvijas iedzīvotāju priekšstati par romiem jeb čigāniem vai par musulmaņiem kā par plašu reliģisku grupu varētu būt problemātiski un negatīvi. Bet izteiktais kontrasts, izteiktā atšķirība starp dažādajām grupām un musulmaņiem un romiem ir ļoti liela daudzos aspektos," norāda Kaprāns. "Šīs divas grupas visvairāk var uzskatīt par aizspriedumu upuriem." Inta Mieriņa norāda, ka pētījums atklājis, ka Latvijas sabiedrībā principā ir tendence  stereotipizēt, cilvēkus pēc tautības. Apmēram divām trešdaļām ir svarīgs fakts, ka es esmu latvietis, krievs vai ebrejs. Etniskais aspekts joprojām sabiedrībā ir aktuāls. Pētniece skaidro, ka ir divas lielās dimensijas, par ko cilvēki domā, domājot par noteiktām grupām. Viens ir tas, cik lielā mērā tā grupa ir dominējoša, piemēram, uzspiežot savu kultūru. Tie Latvijas sabiedrības acīs gan amerikāņi, gan arī krievu kopiena dažkārt. Bet tad ir otra dimensija, cik liels drauds ir šī grupa Latvijas sabiedrībai. Tādā ziņā amerikāņi un krievi ir neitrāli. "Ja mēs skatāmies uz tām grupām, par kurām ir vislielākie aizspriedumi, tas ir musulmaņi, afrikāņi un romi, tad afrikāņus un romus uzskata par tādiem, kas ir drauds Latvijas sabiedrībai, bet viņus neuzskata par tik dominantiem, tāpēc varbūt arī par viņiem mazāk runā mazāk baidās. Bet musulmaņi ir grupa, kurus uzskata gan par savādiem, svešādiem, tādiem, kas nedod lielu pienesumu sabiedrībai, gan arī par tādiem, kas ir dominējoši un cenšas uzspiest savu kultūru citiem. Tas ir iemesls, manuprāt, kāpēc mēs tik daudz par viņiem runājam sabiedrībā, kādēļ cilvēki tieši uz šo grupu bieži vien arī izgāž negācijas, bažas un bailes," vērtē Inta Mieriņa. Vecticībnieku kopiena Latvijā Raidījumā runājam par starpkultūru un etniskajiem jautājumiem, bet nereti līdzās tam ir arī reliģiskie apsvērumi. Vecticībnieki un pareizticīgie - lai gan šīm reliģiskajām kopienām ir ļoti daudz līdzīgā, ir vērojamas arī atšķirības, un tas savulaik noteicis pat aizspriedumu veidošanos vienai kopienai pret otru. Arī Latvijā ir liels skaits vecticībnieku, un par šīs kustības vēsturi un pašreizējo situāciju stāstīja mākslas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Nadežda Pazuhina. Vecticībnieki un vecticība - vārdi jau it kā pasaka priekšā, ka runa ir par kādu senāku ticību. Jā un nē. Vecticība lielā mērā saistīta ar pareizticību, bet atšķirīgie termini parādās laika gaitā, kad pareizticībā sākas pārmaiņas. Pētniece Nadežda Pazuhina norāda, ka sinonīms vārdam vecticība būtu senpareizticība. Vecticībnieki sastopami teju visā pasaulē, tostarp Urugvajā, ASV, Vācijā, Polijā, Ķīnā un, protams, arī Latvijā, un šī izplatība skaidrojama ar bēgšanu no represijām Krievijas impērijā un migrēšanu 20. gadsimtā. Latvijā ir aptuveni 55 000 vecticībnieku, ap 60 vecticībnieku draudžu, lielākoties Latgalē un Daugavpilī vien atrodamas sešas draudzes. Grebenščikova draudze Rīgā 2020. gadā svinēja 260 gadu jubileju, draudzē darbojas arī vecticības muzejs. Pēdējo gadu laikā paši vecticībnieki iesaistās pētniecībā un sava kultūras mantojuma apzināšanā, bet Filozofijas un socioloģijas institūtā šos jautājumus pētījis Arnolds Podmazovs, kurš savulaik arī izdevis grāmatu “Vecticība Latvijā”. Savukārt ilggadējs visu Latvijas vecticībnieku pārstāvis vecticībnieku draudžu padomē bijis tās priekšsēdētājs Aleksejs Žilko, kurš 2021. gada janvāra sākumā devās mūžībā.

10. decembrī tiešsaistē notiks V Latvijas stāstnieku konference “Augt - tas nozīmē dzīvot: mēs starp dabisko, mantoto un citādo”. Par cilvēka attiecībām ar dabu, dzīvojot 21. gadsimtā, arī Kultūras Rondo sarunā ar Latvijas stāstnieku asociācijas valdes locekli Māru Mellēnu un Filozofijas un socioloģijas institūta direktori, filozofi Maiju Kūli. Konferences pirmajā daļā ar stāstījumu par "Zemi un pasauli kā garīgām vērtībām" dalīsies Filozofijas un socioloģijas institūta direktore profesore Maija Kūle, bet par tēmu "Es kā ūdeņu daļa – mūsu ūdens ceļš" - hidrobiologi Andris un Loreta Urtāni. Savukārt konferences otrajā daļā tiks rosināta diskusija par cilvēka saskari ar apkārtējo vidi, mijiedarbību ar dabu un līdzcilvēkiem, aicinot domāt par augšanu un pieaugšanu, izaugsmi un uzplaukumu, iesakņošanos un sakņu apzināšanu, vienlaikus pievēršot uzmanību šo procesu atspoguļojumam stāstos, kā arī stāstniecības tradīcijas tālāknodošanai paaudžu mijiedarbībā. Ar savu pieredzi dalīsies Latvijas stāstnieku asociācijas valdes locekle Māra Mellēna, Pilsrundāles bibliotēkas vadītāja Aelita Ramane, Preiļu Galvenās bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļas vadītāja Vilhelmīne Jakimova, Valmieras integrētās bibliotēkas galvenā bibliotekāre Agita Lapsa un nemateriālā kultūras mantojuma eksperte Gita Lancere.  

Tuvojas 1.septembris un šogad tas pienāks ar pavisam citām sajūtām.Iespējams, kāds to nepavisam negaida, jo sapratis, ka attālinātā mācīšanās ir tieši tas, kas viņam vajadzīgs un atgriešanās skolā klātienē nāks ar papildu pārbaudījumiem, bet kāds tieši pretēji ir nocieties un ļoti vēlas atkal izbaudīt mācību procesu klātienē. Un skaidrs, ka šis noteikti būs pirmais mācību gads arī kādam, kurš vispār uzsāks mācības jaunā vietā un vidē, iespējams, tā būs pirmā mācību pieredze Latvijā. Raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts uzklausām vecāku un skolotāju pieredzi, kā dažādās valstīs skolas palīdz emigrantu bērniem labāk iekļauties jaunajā izglītības sistēmā. Idejas, kā veiksmīgāk veidot atbalstošu un iekļaujošu vidi ikvienam skolēnam arī Latvijā. Studijā diskutē Ņujorkas latviešu skolas “Jonkeros” direktore, divu bērnu mamma, kuras bērni sāks mācības klātienē Latvijā Liene Vidze un projekta “PuMPuRS” vecākā eksperte Māra Liepniece. Attāli sarunā piedalās Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece Daina Gross un Vaivaru pamatskolas skolotāja Beāte Balandīna.  

Gadījums, kad policists ASV nogalināja melnādaino Džordžu Floidu, raisījis plašus nemierus un diskusijas par rasismu visā pasaulē. Lai gan pastāv arī viedoklis, ka rasisms īsti nav Latvijas problēma, diskusijas vismaz publiskajā telpā liecina, ka par to noteikti ir vismaz jārunā. Turklāt, Latvijas vēsturiskā pieredze liecina un arī virkne datu liecina par to, ka varam būt gana aizspriedumaini. Par to, vai un kā Latvijā iespējams rasisms, diskutē Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošie pētnieki Didzis Bērziņš un Kaspars Zellis, kuri plaši pētījuši holokaustu un antisemītisma izpausmes. Didzis Bērziņš sociālajos tīklos ziņojis, ka dzīvojam otrajā antisemītiskajā reģionā pasaulē. Pētnieks min, ka tas ir bijis nedaudz provokatīvs izteikums, taču ir aptauja, kurā pasaule sadalīta septiņos reģionos, kur esam iedalīti Austrumeiropā, un šis reģions aptaujā ir otrs antisemītiskākais reģions uzreiz aiz Tuvajiem Austrumiem. "Skatoties pasaules griezumā, mums antisemītisma indeks šajā aptaujā ir nedaudz virs vidējā pasaulē, bet, ja noņemam nost Tuvos Austrumus, esam ar lielāku atrāvienu virs vidējā," skaidro Didzis Bērziņš. Aptaujā ir 11 izteikumi, kurus tās veidotāji atzinuši par antisemītiskiem. Piemēram, ebrejiem ir pārāk liela ietekme uz pasaules ekonomiku; ebrejiem ir pārāk liela vara medijos. Ja cilvēks atbild uz sešiem apgalvojumiem apstiprinoši, viņu uzskata par antisemītisku uzskatu paudēju. Citās aptaujās Latvijas sabiedrība izskatās labāk, bet tajās arī jautājumi ir citādi, piemēram, vai Latvijā pastāv anitsemītisms, vai esat sastapušies ar antisemītiskiem izteikumiem. "Ja mums jautā, vai Latvijā pastāv anisemītisms, mēs sakām nē, tāpēc ka to neatpazīstam, nevis tas nepastāv. Savukārt, kad mums jautā jautājumus no sērijas, vai ebreji ir slikti, tad tā aina diemžēl ir nedaudz bēdīgāka," atzīst Didzis Bērziņš. Kaspars Zellis atzīst, ka Latvijā antisemītisms pastāv gandrīz zemapziņas līmenī. Bieži paši neizprotam daudzus jautājumus un skatāmies uz problēmām caur antisemītisko prizmu paši varbūt pat neapzinoties, ka tas ir antisemītisks "Bieži, kad runā par šo problēmu publiski, cilvēki to uztver ļoti personiski, ka tieši viņiem pārmet antisemītismu. Ja pārmetumi ir pilnībā nepamatoti, kāpēc nepieciešama tāda sakāpināta reakcija," vērtē Kaspars Zellis. Pūļa uzvedības fenomens Cīņa pret rasismu un iestāšanās par cilvēktiesībām daudzviet pasaulē šobrīd ieguvusi citu seju - ir vērojams vandalisms, grautiņi, pieminekļu demolēšana. No vienas puses, tas vairs neizskatās kā cīņa par tiesībām, bet, no otras puses, tas parāda iesīkstējušas problēmas sabiedrībā, kas izpaužas destruktīvā veidā. Tieši tas lielā mērā paskaidro pūļa uzvedības fenomenu, taču neapšaubāmi tas ir novērots jau krietni agrāk un ne tikai Amerikas Savienotajās Valstīs. Kādos gadījumos šis fenomens veidojas un vai tas vienmēr ir destruktīvs, skaidro Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļas profesore, socioloģijas doktore Aija Zobena. Sekošana pūlim, ar prātu nemaz racionāli neizsverot, ko un kāpēc daru, - šādi varētu raksturot tādu fenomenu kā pūļa uzvedība. Pašreizējos apstākļos, kad pasaulē pretrasisma protesti bieži pārauguši grautiņos, arī pūļa uzvedības pētnieki vairāk sākuši skaidrot, kāpēc cīņa par reālu problēmu pāraug nekontrolētā vandalismā. Pūļa uzvedība nav jauna 21. gadsimta parādība, jo to jau 19. gadsimtā savā darbā skaidrojis franču zinātnieks Gustavs Lebons pēc paša piedzīvotā Parīzes komūnā franču-prūšu karā un lielajiem postījumiem pilīs, bibliotēkās un citviet. No mūsdienu socioloģijas perspektīvas raugoties, pūļa uzvedība tiek interpretēta tajā brīdī, kad mūsu izturēšanos regulējošās normas vairs nedarbojas. Vai nu mēs no tām mākslīgi un labprātīgi esam atteikušies, piemēram, dodoties uz rokkoncertu vai sporta spēli, vai arī pūļa efekts veidojas stihiski. Vēl pūļa efekts tiek izmantots, gan uzkurinot sporta spēļu un koncertu skatītājus, gan tad, ja cilvēki ir ar kaut ko neapmierināti un sabiedrībā ir gadiem nerisinātas problēmas. Tas attiecināms uz protestiem ASV, kur rasu attiecības ir sens un sāpīgs jautājums. Uzplēšot strutojošu augoni, iespējams izsaukt tādus spēkus, kas nav kontrolējami un ir bez racionālas rīcības, piemēram, daudzviet notikusī pieminekļu demolēšana. Protesti ASV nav jaunums, plaši nemieri notika savulaik arī pēc Martina Lutera Kinga slepkavības un citiem gadījumiem. Vēl var pieminēt citu ASV fenomenu – linča tiesa, kas paredz spriest tiesu tūlīt un tagad. Arī te ir nozīme pūļa efektam, jo, rīkojoties individuāli un izvērtējot rīcību racionāli, piekaušana vai nomētāšana ar akmeņiem nemaz nenotiktu. Sabiedrībā pastāvošo nevienlīdzību var atrisināt paaudžu, nevis vienas dienas laikā, un ir jābūt gribai. Bet kādas vēsmas pūļa uzvedības sakarā bijušas novērotas Latvijā? 1985. gada 6. jūlijs, pēc grupas „Pērkons” koncerta Ogres estrādē grupas fani izdemolēja vilciena vagonus, un grupas darbība uz laiku tika aizliegta. Vagonu demolēšana kā protests pret padomju iekārtu? Varbūt par skaļu teikts, bet visticamāk, ka mūzikai un pūlim nozīme bija gan. Bet viens no jaunāko laiku notikumiem neapšaubāmi ir 13. janvāra Vecrīgas nemieri 2009. gadā, saukti arī par Bruģa revolūciju, kas parādīja sabiedrības neapmierinātību ar ekonomisko situāciju Latvijā. Tomēr Aija Zobena norāda, ka kopumā latvieši ir grūti izprovocējami, un te zināmu lomu varētu spēlēt arī ziemeļnieciskā kultūra.

1940. gada vasara ievieš krasas pārmaiņas visā Latvijas valstī, te nodibinās jauna vara un, protams, ka arī toreizējā Latvijas Radiofonā nomainās praktiski viss repertuārs. „1940. gadā Latvijā ienāk krievi un jau pirmajā dienā okupēja arī Radiofonu. Sākas pavisam citi laiki. Pirmais uzdevums, ko saņemu pēc krievu ienākšanas, bija nokopēt no plates Dunajevska padomju neoficiālo himnu „Varen plaša mana zem dzimtā”, ko vajadzēja spēlēt katru vakaru, programmu beidzot. Savu uzdevumu veicu, kopēdams arī Dunajevska instrumentāciju. Kā gan citādi? Stāsta, nepatikšanas bijušas Ādolfam Ābelem, kas bija iedomājies harmonizēt gruzīnu tautasdziesmu „Suļiko” pēc savas gaumes.” raksta komponists Jānis Mediņš, atceroties padomju varas ienākšanu. Radiofons tika pārvērsts par padomju ideoloģijas un propagandas ruporu. Raidījumā lasām tā laika radio darbinieku atmiņas un atskatu uz laika posmu radio 1940.- 1941. gadā sniedz muzikologs Arnolds Klotiņš. 1940. gada 15. jūnijā notiek PSRS karaspēka vienību uzbrukums Latvijas robežsargiem Masļenkos, dienu vēlāk Latvijas valdība saņem ultimātu, kurā bija pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās un neierobežota padomju karaspēka ielaišana Latvijā un 17. jūnijā mūsu dzimtenē iesoļo padomju armija. Protams, ka okupantiem bija svarīgi savā kontrolē pārņem informatīvo telpu, kas tolaik sastāvēja no preses un radio. Pie toreizējā radionama ēkas, kur tagad Aspazijas bulvārī 5 atrodas Latvijas Universitātes Biznesa vadības, Ekonomikas un Vēstures un Filozofijas fakultāte stāvēja tanks ar stobru vērstu pret redakcijas logiem un skanošo programmu nu diktēja jaunā padomju vara. "Ap pulksten 10.00 Vispārīgajā nodaļā ienāca komponists Oļģerts Kreišmanis un teica – viņam zvanīts no Valmieras, ka padomju tanki brauc cauri pilsētai Rīgas virzienā. Padomju ultimāts Latvijai radiofonā bija jau nolasīts, kā arī Latvijas valdības paskaidrojums, ka Sarkanarmija ierodas ar Latvijas valdības ziņu un Latvijas valdība aicina tautu saglabāt mieru un nepretoties. Mēs sapratām, ka notiek kaut kas baigs, bet neko nevarējām līdzēt, bija tikai jāgaida, kas notiks turpmāk. Turpinājām darīt katrs savu darbu. Daži krievu karavīri bija ieradušies arī Programmas sastādīšanas daļā; tika pavēlēts turpināt muzikālos raidījumus, bet visām ziņām un paziņojumiem turpmāk vajadzīga atļauja," tā 1940. gada 17. jūnija notikumus radiofonā atceras sekretariāta jeb kā toreiz sauca - Vispārīgās nodaļas darbinieks Kārlis Ieviņš, kurš vēlāk emigrēja uz ASV un šīs atmiņas ir publicējis Amerikas latviešu izdotajā žurnālā „Jaunā gaita”. Šķirstot 40. gada vasaras radioprogrammu, redzam, ka tā jau bijusi nodrukāta iepriekš un, lai arī Latvijā jau saimnieko komunistu vara, „Latvijas Vilnī” vēl lasām, ka 30. jūnijā diena sākas ar svētrītu un Bērzes baznīcas mācītāja sprediķi, bet nedēļu vēlāk, 7.jūlijā, programmā ir drukāts: pulksten 8 Strādnieku rīts, un tajā darbu „Staļina dzīve” lasa aktieris Teodors Lācis. Bet izdevuma pirmajās lappusēs raksts par Maksimu Gorkiju un Padomju savienības mūziku, kurā teikts: “(..) Jaunākā laikā krievu mūziķi ir sarakstījuši vairākas jaunas operas no lielā pulkā. Atzīmēšu tikai J. Džeržinska operu „Klusā.Dona”- sižets, interesants darbība norisinās pie Donas. Plaša vieta ir ierādīta korim un vairākas pateicīgas dziesmas tenoram. Darbība rit raiti. Vispār dziedājumi un mūzika pelna nopietnu ievērību. Šīs operas izrādes dažās valstis radījušas vai veselu sensāciju.” Un raksta beigās, lūk, šāda piebilde: „Plašākus rakstus par krievu mūzikas vēsturi un īpaši par jaunāko laiku mūziku sniegsim turpmāk.” Bet turpinājumā par tā laika notikumiem stāsta muzikologs Arnolds Klotiņš, kurš pētījumu par Latvijas mūzikas vēsturi ir apkopojis monogrāfijā “Mūzika okupācijā. Latvijas mūzikas dzīve un jaunrade 1940–1945”. Līdz 1940. 24. augustam Radiofona programmas izdevuma vāku rotā nosaukums „Latvijas vilnis” – Latvijas radiofona programmas žurnāls, no 25. augusta tas jau iznāk ar nosaukumu „Radio vilnis” - Latvijas PSR Radiofona programmas žurnāls.

Uzdāvini sev mirkli miera un tu sapratīsi, cik bezjēdzīgi esi skrējis... Šis ir viens no izteicieniem, kurš cildina pieredzi. Rimtums – tā ir mierīga ļaušanās dzīves plūdumam. Par spēju baudīt, izprast un pa īstam piedzīvot katru nākamo savas dzīves gadu, piešķirot tam vērtību – jā, par to arī saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Filozofijas doktors, Latvijas Universitātes (LU) Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Igors Šuvajevs, filozofijas doktore, LU Vēstures un filozofijas fakultātes lektore Anne Sauka, mūziķis trompetists Zigurds Linde un Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece, doktora zinātniskā grāda pretendente filozofijā Maija Jankovska. Sarunas par rimtumu ir arī sarunas par mākslu novecot. Taču, ne tikai Latvijā seniori mazāk izceļ to, ko iegūst ar vecumdienām. Cilvēki vairāk izceļ problēmas, kas neļauj iedzīvināt rimtumu. Zigurds Linde uzskata, ja vari pielāgoties laikam un apkārtējai videi, ir labi. Kā piemēru viņš min to, ka pats arvien muzicē un aktīvi uzstājas arī kopā krietni jaunākiem kolēģiem un nav nekādu dažādu paaudžu raisītu domstarpību.

Par gana lielo Latvijas diasporu Lielbritānijā politiķi un citi lēmumu pieņēmēji pēdējo  gadu laikā runā daudz. Tās aktivitātāšu atbalstam varam atrast arī dažādas valsts budžeta programmas un netrūkst arī vismaz formālu valsts un dažu pašvaldību aicinājumu atgriezties. Savukārt, pēdējās Saeimas vēlēšanās Latvijas diaspora Lielbritānijā kļuva par nopietnu priekšvēlēšanu cīņu lauku arī Latvijas politiķiem. Taču, cik daudz mēs no tiesas zinām par tur - Lielbritānijā, dzīvojošo Latvijas iedzīvotāju pielāgošanās praksēm? Cik aktuāla ir aizbraukušo nacionālā identitāte? Atbildes uz šiem jautājumiem meklējis arī Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns, kurš raksta grāmatu par Latvijas iedzīvotājiem Lielbritānijā. Pētnieks atklāj, ka manuskripts taps līdz gada beigām, viņš vēlas, lai pētījums būtu interesants plašākai auditorijai. "Lielbritānija ir lielākā no Latvijas izbraukušo cilvēku mītnes zeme pēdējo 15 gadu laikā. Pēc piesardzīgiem datiem tur dzīvo 110 tūkstoši no Latvijas aizbraukušo," atklāj Kaprāns. Viņš arī norāda, ka Lielbritānijā dzīvojošo Latvijas migrantu kopums ir ļoti daudzveidīgs. "Izteikts Latvijas sabiedrības mikromodelis, tur ir zināma sabiedrības elite, arī kultūras elite, ir arī cilvēki ar dažādu izglītību, darba pieredzi. Viņi lielā mērā reprezentē Latvijas sabiedrību," uzskata Kaprāns. Kaprāns atzīst, ka pašlaik viņa pētnieciskās intereses ir saistītas ar cilvēkiem, kas strādā mazkvalificētu vai vidēji kvalificētu darbu. Lībieši Latvijā Ik pa laikam pavīd informācija par pēdējo mūžībā aizgājušo lībieti. Tas it kā liecinātu, ka šī senā tauta un tās valoda vairs Latvijā nav sastopama. Bet lībieši tomēr ir, strādā un par katru cenu cīnās par savas kultūras un valodas saglabāšanu, kā arī iespēju saņemt valstisku atbalstu. Par lībiešiem Latvijā un to kultūras un valodas saglabāšanas izaicinājumiem stāsta Latvijas Universitātes Lībiešu institūta vadītājs Valts Ernštreits un Salaspils kora "Lōja" diriģents Ģirts Gailītis. Ar putnu modināšanas dziesmu, sveicienu klausītājiem lībiešu valodā, kā arī daudziem pārsteidzošiem faktiem aizrit saruna kopā ar Valtu Ernštreitu un Ģirtu Gailīti. Vairākos brīžos it kā caur joku atklājas arī grūtības, kas pavada lībiešus viņu kultūras stiprināšanā. Turklāt jāatceras, ka runājam nevis par vienu no vairākām minoritātēm, bet Latvijas pirmiedzīvotājiem, kuriem tomēr brīnumainā kārtā izdevies piemānīt vēstures gaitu un, spītējot visam, saglabāt savu eksistenci.

Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunas par vidi. Vispirms par to, vai rūpes par vidi un dabu varētu vienot sabiedrību. Otrajā daļā diskutējam par jaunākajām tehnoloģijām biogāzes ražošanā. Nereti industrijai varēja pamatoti pārmest, ka gluži zaļa tā zaļās enerģijas ražošana nesanāk. Kādas ir jaunākās vēsmas? Nereti lauksaimniecības nozare tiek pelta par izmešu daudzumu, ko tā rada atmosfērā un jāsaka, ka pārtikas ražošana gribot negribot noved pie siltumnīcefekta gāzu izmešanas Zemes atmosfērā. Taču ko šī nozare var darīt, lai izmešu daudzumu mazinātu, vienlaikus radot enerģiju, par to saruna, pievēršoties jaunākajiem atklājumiem biogāzes ražošanā. Raidījuma viesi: zemnieku saimniecības “Vecsiljāņi” vadītājs Juris Sprukulis un Rīgas Tehniskās universitātes pētniece, eksperte biometāna jomā Kristīne Veģere. Vides jautājumu risināšana - platforma sabiedrības integrācijai Vēl salīdzinoši nesen, sekojot zviedru skolnieces Grētas Tunbergas aicinājumam, jaunieši Latvijā devās protesta gājienos, lai pievērstu uzmanību klimata krīzei un pieprasītu zaļās politikas veicināšanu. Lai gan gājieni vienoja pat vairākus simtus jauniešu, Latvijas Dabas fonda nesen īstenots pētījums uzrādījis, ka tieši krievvalodīgie jaunieši mazāk iesaistās pasākumos un organizācijās, kas vērstas uz vides un klimata saglabāšanu. Par šiem un citiem rezultātiem, ko fonda pārstāvjiem izdevās iegūt pētījumā, stāsta Latvijas Dabas fonda Komunikācijas vadītāja Liene Brizga-Kalniņa. Pārdomās par vidi kā platformu veiksmīgai sabiedrības integrācijai dalās Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns. „Komunikācija dabas aizsardzībai kļūst arvien svarīgāka, tikpat svarīga, kā fiziskās darbības, ko veicam atjaunojot dzīvotnes un aizsargājot sugas," skaidro Liene Brizga-Kalniņa. "Mēs arī domājām par mūsu mērķa auditorijām un sapratām, ka ļoti neskaidra ir tieši Latvijas krievvalodīgā auditorija. Radās projekts, kura ietvaros veicām Latvijas krievvalodīgo jauniešu izpēti. Tajā balstoties, tika radīts ieskats, ko un kā domā un dara krievvalodīgie jaunieši un ko mēs un citas organizācijas, kas strādā ar vides jautājumiem, varētu darīt, lai šo auditoriju labāk iesaistītu." Pētījums „Dabas un klimata jautājumu komunikācijas stratēģija darbam ar krievvalodīgu jauniešu auditoriju” īstenots divās daļās. Vispirms organizētas fokusgrupu diskusijas astoņās skolās Latvijas pilsētās, nosedzot visus novadus. Komunikācijai ar jauniešiem pētniece izmantojusi krievu valodu, un, balstoties pirmajos iegūtajos datos, izveidota aptaujas anketa internetā, un rezultāti saņemti no vairāk nekā 20 skolām ar krievu valodu kā mācību valodu. Pētījums ikvienam interesentam pieejams Latvijas Dabas fonda mājas lapā.  

Filozofijas vakars par Linkedin, vai tas ir vajadzīgs, kam tes ir vajadzīgs, kāda ir mūsu pieredze un ko no tā gaidām.

Mēs priecājamies par katru ārlatviešu ģimeni, kura atgriežas dzimtenē, bet ar prieku un apsveikuma vārdiem ir par maz, tieši tāpēc remigrantiem nozīmīgi ir sajust pleca sajūtu un iedrošinājumu, jo katrs atgriešanās stāsts ir izaicinājums gan emocionāli, gan tīri praktiski un ne tikai bērniem, ja runa ir par remigrantu ģimeni. Ar kādām problēmām sastopas cilvēki, atgriežoties Latvijā, un kas var palīdzēt tās risināt. Saruna par šo tematu raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts ar tiem, kuri piedalījušies nule kā notikušajā pirmajā latviešu valodas apguves nometnē. Raidījuma viesi: viena no nometnes organizētājām - Latviešu valodas aģentūras metodiķe Ērika Pičukāne un nometnes dalībnieki - Māra Bransona, kura ir no Arizonas (ASV) atgriezusies Latvijā, Solvita Adamoviča, kura pēc septiņu gadu dzīves Austrālijā tagad divus gadus dzīvo Latvijā, un Jānis Mežals, kurš 15 gadus dzīvojis Īrijā un kopā ar ģimeni atgriezies Latvijā. Sazināmies ar Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieci Dainu Gross, kura arī piedalījās nometnē. Viņa vērtē, kas ir aktuālākie problēmjautājumi cilvēkiem, atgriežoties Latvijā pēc vairāku gadu dzīves ārvalstīs. Sazināmies arī ar Valkas pašvaldības koordinatori remigrācijas jautājumos un Attīstības nodaļas vadītāju Guntu Smāni, kura stāsta par citām iecerēm nometnēm remigrantiem. No 21. līdz 24. oktobrim Lilastē remigrantu ģimenes piedalījās latviešu valodas apguves nometnē, ko organizēja Latviešu valodas aģentūra. Nometnē tās dalībnieki mācījās valodu ar mākslas, dziesmu, kulinārijas un improvizācijas palīdzību. Raidījuma noslēgumā sazināmies ar Eiropas latviešu apvienības priekšsēdētāju un Valsts prezidenta padomnieci modernas valsts un ilgtspējības jautājumos Elīnu Pinto. Viņa stāsta par Latvijas radošās diasporas sadarbības forumu, kas 31.oktobrī un 1.novembrī norisinās Berlīnē.

Par to kā attīstās iespējas diagnosticēt saslimšanas un ārstēt tās, tiek runāts gana daudz, bet krietni mazāk ir izskanējušas runas par neārstējamām slimībām un cilvēkiem, kas ar tām saskaras. Kāda ir to cilvēku dzīve, kuriem uz šīs pasaules palicis pavisam īss laiks, kā ar šiem cilvēkiem runāt ārstiem, kā izprast, kādas ir viņu vajadzības, kad vienīgais, ko viņiem var sniegt, ir palīdzēt iespējami mierīgāk un nesāpīgāk nomirt? Tie ir lieli, sarežģīti un skarbi jautājumi, kuriem pievēršamies arī raidījumā Zināmais nezināmajā. Raidījuma viesi: Rīgas Stradiņa Universitātes docents Ivars Neiders un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas anesteziologs - reanimatologs Ivars Veģeris. Raidījuma viesi norāda, ka paliatīvā aprūpe ir nepieciešama ne tikai neglābjami slimiem cilvēkiem, bet daudz vairāk cilvēkiem, kam ir smagas hroniskas saslimšanas, viņiem paliatīvā aprūpe ir vajadzīga gadu gadiem. Cilvēku, kam paliatīvā aprūpe ir nepieciešama, kļūst arvien vairāk, jo tā uz laiku ir nepieciešama arī cilvēkiem, kuru saslimšanas ir ārstējamas. Tāpat raidījuma viesi norāda, ka jau apmēram 15 gadus aktuālas ir diskusijas, ka Latvijā ir problēmas ar paliatīvo aprūpi. Pārmaiņas šajā jomā uz labo pusi norit lēni. Un lēnas pārmaiņas ir grūti pamanīt. Ja varētu nokļūt situācijā pirms 15 gadiem, noteikti redzētu, kādas pārmaiņas ir notikušas. Latvijas Radio šogad īpaši pievērsis uzmanību paliatīvai aprūpei. Raidījuma Krustpunktā projektā “Izmisuma zonā” kolēģi centušies dažādi pētīt un vētīt paliatīvās aprūpes sistēmas problēmas Latvijā. Tam, kā neārstējami slimiem cilvēkiem cieņpilni pavadīt savu mūža nogali, pievērsies arī šī gada labdarības maratons “Dod pieci”. Palīdzība neārstējami slimiem senatnē Skatot vēsturē, kā par nedziedināmi slimajiem rūpējās Latvijā, ir jārunā par jezuītu ordeņa kalpotājiem, vēlāk arī luteriskās baznīcas pārstāvji uzsāk kalpošanas darbu, sniedzot atbalstu garīgi slimajiem un tādiem, kuriem ir smagas un neārstējamas kaites. Kā izpaudās šī palīdzība un ko par garīgi slimajiem kādā savā sprediķī ir teicis superintendants Hermanis Samsons, stāsta Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Inese Runce. “Latvijas teritorijā Livonijas laikā dažādi ordeņi, dažādas baznīcas institūcijas rūpējas par nespējniekiem, rūpējas par slimiem cilvēkiem. Tas tieši ir šis kalpošanas veids. Veikt dažādus žēlsirdības darbus bija viens no viņa primārajiem uzdevumiem,” skaidro Inese Runce. “Māsām pašām ir jādod nabagiem ēdiens un zāles, jāizturas pret tiem ar žēlsirdību un maigumu, cieņu un dievišķumu, pat pret tādiem, kuri ir ļauni un nepatīkami. Ar lielu apzinīgumu māsām ir jākalpo slimniekiem un nabagiem, kuri izraisa viņās riebumu. Šādā veidā māsām tiek dota iespēja pārdzīvot lielākas ciešanas,” tā ir teikts priestera Vincenta de Paula žēlsirdīgo māsu apvienības regulā, un šīs māsas 18. un 19. gadsimtā darbojās arī Latgalē. Bet jau vairākus gadsimtus iepriekš Latvijas teritorijā darbojās iestādes, kur palīdzēja smagi slimajiem. Dokumentos kā pirmā šāda iestāde mūsu teritorijā ir minēts Svētā Jura hospitālis, kas tika nodibināts 1220. gadā. Tajā arī ir ārstēti lepras slimnieki. Pagātnē rūpes par smagi slimajiem uzņēmās klosteru kalpotāji, tādējādi praktiskā veidā veicot žēlsirdības darbus. “Savukārt, pēc reformācijas redzam, ja runājam par mūsdienu Latgales teritoriju, tad, sākot ar 17. gadsimtu pirmie slimnieku aprūpētāji, cilvēki ar zināšanām, pieredzi, kuri veido kaut ko, ko mūsdienās varētu saukt par tādām savdabīgām slimnīcām, tas ir jezuītu ordenis, kurš jau 17.-18. gadsimtā nodarbojas ar šādām lietām,” turpina Runce. Vēl mazliet vēlāk, 19. gadsimta otrajā pusē Baltijas teritorijā luteriskā baznīca strauji uzsāk savu diakonijas kalpošanas darbu un ar tam laikam modernām metodēm veido dažādas dziednīcas un projektus, kas ir veltīti nedziedināmi slimu un garīgi slimu cilvēku aprūpei.

Par to kā attīstās iespējas diagnosticēt saslimšanas un ārstēt tās, tiek runāts gana daudz, bet krietni mazāk ir izskanējušas runas par neārstējamām slimībām un cilvēkiem, kas ar tām saskaras. Kāda ir to cilvēku dzīve, kuriem uz šīs pasaules palicis pavisam īss laiks, kā ar šiem cilvēkiem runāt ārstiem, kā izprast, kādas ir viņu vajadzības, kad vienīgais, ko viņiem var sniegt, ir palīdzēt iespējami mierīgāk un nesāpīgāk nomirt? Tie ir lieli, sarežģīti un skarbi jautājumi, kuriem pievēršamies arī raidījumā Zināmais nezināmajā. Raidījuma viesi: Rīgas Stradiņa Universitātes docents Ivars Neiders un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas anesteziologs - reanimatologs Ivars Veģeris. Raidījuma viesi norāda, ka paliatīvā aprūpe ir nepieciešama ne tikai neglābjami slimiem cilvēkiem, bet daudz vairāk cilvēkiem, kam ir smagas hroniskas saslimšanas, viņiem paliatīvā aprūpe ir vajadzīga gadu gadiem. Cilvēku, kam paliatīvā aprūpe ir nepieciešama, kļūst arvien vairāk, jo tā uz laiku ir nepieciešama arī cilvēkiem, kuru saslimšanas ir ārstējamas. Tāpat raidījuma viesi norāda, ka jau apmēram 15 gadus aktuālas ir diskusijas, ka Latvijā ir problēmas ar paliatīvo aprūpi. Pārmaiņas šajā jomā uz labo pusi norit lēni. Un lēnas pārmaiņas ir grūti pamanīt. Ja varētu nokļūt situācijā pirms 15 gadiem, noteikti redzētu, kādas pārmaiņas ir notikušas. Latvijas Radio šogad īpaši pievērsis uzmanību paliatīvai aprūpei. Raidījuma Krustpunktā projektā “Izmisuma zonā” kolēģi centušies dažādi pētīt un vētīt paliatīvās aprūpes sistēmas problēmas Latvijā. Tam, kā neārstējami slimiem cilvēkiem cieņpilni pavadīt savu mūža nogali, pievērsies arī šī gada labdarības maratons “Dod pieci”. Palīdzība neārstējami slimiem senatnē Skatot vēsturē, kā par nedziedināmi slimajiem rūpējās Latvijā, ir jārunā par jezuītu ordeņa kalpotājiem, vēlāk arī luteriskās baznīcas pārstāvji uzsāk kalpošanas darbu, sniedzot atbalstu garīgi slimajiem un tādiem, kuriem ir smagas un neārstējamas kaites. Kā izpaudās šī palīdzība un ko par garīgi slimajiem kādā savā sprediķī ir teicis superintendants Hermanis Samsons, stāsta Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Inese Runce. “Latvijas teritorijā Livonijas laikā dažādi ordeņi, dažādas baznīcas institūcijas rūpējas par nespējniekiem, rūpējas par slimiem cilvēkiem. Tas tieši ir šis kalpošanas veids. Veikt dažādus žēlsirdības darbus bija viens no viņa primārajiem uzdevumiem,” skaidro Inese Runce. “Māsām pašām ir jādod nabagiem ēdiens un zāles, jāizturas pret tiem ar žēlsirdību un maigumu, cieņu un dievišķumu, pat pret tādiem, kuri ir ļauni un nepatīkami. Ar lielu apzinīgumu māsām ir jākalpo slimniekiem un nabagiem, kuri izraisa viņās riebumu. Šādā veidā māsām tiek dota iespēja pārdzīvot lielākas ciešanas,” tā ir teikts priestera Vincenta de Paula žēlsirdīgo māsu apvienības regulā, un šīs māsas 18. un 19. gadsimtā darbojās arī Latgalē. Bet jau vairākus gadsimtus iepriekš Latvijas teritorijā darbojās iestādes, kur palīdzēja smagi slimajiem. Dokumentos kā pirmā šāda iestāde mūsu teritorijā ir minēts Svētā Jura hospitālis, kas tika nodibināts 1220. gadā. Tajā arī ir ārstēti lepras slimnieki. Pagātnē rūpes par smagi slimajiem uzņēmās klosteru kalpotāji, tādējādi praktiskā veidā veicot žēlsirdības darbus. “Savukārt, pēc reformācijas redzam, ja runājam par mūsdienu Latgales teritoriju, tad, sākot ar 17. gadsimtu pirmie slimnieku aprūpētāji, cilvēki ar zināšanām, pieredzi, kuri veido kaut ko, ko mūsdienās varētu saukt par tādām savdabīgām slimnīcām, tas ir jezuītu ordenis, kurš jau 17.-18. gadsimtā nodarbojas ar šādām lietām,” turpina Runce. Vēl mazliet vēlāk, 19. gadsimta otrajā pusē Baltijas teritorijā luteriskā baznīca strauji uzsāk savu diakonijas kalpošanas darbu un ar tam laikam modernām metodēm veido dažādas dziednīcas un projektus, kas ir veltīti nedziedināmi slimu un garīgi slimu cilvēku aprūpei.

Šķiet, ka šūpuļdziesmas ir relaksējošs vakara rituāls starp vecākiem un bērniem, taču, kā izrādās, ne vienmēr tas tā ir bijis. Tāpat arī latviešu tautas dziesmas slēpj daudznozīmīgus stāstus. Ko patiesībā nozīmē zināmākie un aizmirstākie tēli latviešu šūpuļdziesmās, kā laika gaitā mainās dažādu vārdu nozīmes, ja lūkojamies folkloras tekstos, un kā tos tulkot mūsdienās, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta zinātniska asistente dzīvesstātu pētniece Kristīne Rotbaha un Latvijas Universitātes Literartūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Una Smilgaine. "Manuprāt, ka daudzi tie teksti, kuri vairs nav saprotama, jo laika gaitā tiek arī atmesti. Jo , teiksim, „šim saujiņa, tam saujiņa, bērniņam riekšaviņa”. Kas ir riekšaviņa? To varbūt var  izmantot, lai mācītu, kas ir riekšaviņa," uzskata Una Smilgaine. "No otras puses arī tās dziesmas tiek atmests, kas nav vajadzīgas, bet arī tas, ka tās ceļo no viena žanra uz otru. Tas arī nav jaunums. Arī Folkloras krātuves arhīvā ir šūpuļdziesmas, kas it kā nav šūpuļdziesmas, mēs tikai redzam pēc refrēniem, ka viņa ir lietota kā šūpuļdziesma. Un jāsaka, ka arī šūpuļdziesma var būt arī pavisam bez teksta." "Arī 21. gadsimtā svarīgs ir pats fakts, ka tiek dziedātas šūpuļdziesmas. Svarīga ir tā funkcija kā māte ar šo dziesmu aizmidzina. Bērnam paaugoties, protams, dziesmas var jau sākt izvēlēties, skaidrot un uzturēt, un tā ir gan valodas bagātināšana, gan savstarpējas sarunāšanās, tādā veidā var arī bērniņam valoda bagātināt," atzīst Kristīne Rotbaha. "Situācija jau praktiski nav mainījusies kopš cilvēces pirmsākumiem:  vienmēr ir bijuši tie bērni, kas ir jāiemidzina un vienmēr ir vecākiem bijis mērķis iemidzināt. Un grūti pateikt, ar ko mainās šūpuļdziesmas, droši vien teksti, bet tendence, ka melodijai jābūt tādai līganai, šūpojošai, mierīgai, tā, man liekas, ka pastāvēs visu laiku," vērtē Una Smilgaine, analizējot, kā atšķiras mūsdienu šūpuļdziesmas no savulaik radītām. "Atšķirīgais varētu tieši ritmikā mainīties, jo šūpuļus ir nomainījuši ratiņi un gultiņas, un šis ritms, līkstij šūpojoties un šūpuļu ritmam pielāgojoties dziesmai vai otrādi, dziesmu pielāgoja šūpuļa ritmam, varbūt tas ir mainījies. Nav varbūt svarīgi, ka bērniņa kustības saskanētu ar mātes balsi, bet, ja uz rokām šūpo, tas varētu palikt," papildina Kristīne Rotbaha. Kā mūsu senči dzīvoja pirms 10 gadsimtiem? Pagāja 15 gadi, lai arheologi  gūtu apjausmu, kā aptuveni pirms 10 gadsimtiem mūsu senči ir ieguvuši  dzelzi no purva rūdas. Vēl arvien uz visiem jautājumiem nav atbildes, bet arheologu eksperimenta rezultāti ir skatāmi Ventspils muzejā nesen atklātajā izstādē „Eksperimenti un atdarinājumi arheoloģijā”. Par eksperimentiem, kas tika veikti, lai izzinātu mūsu senču prasmes dzelzs ieguvē, stāstīja Ventspils muzeja vadošais pētnieks, arheologs Armands Vijups. Armands Vijups atzīst, ka eksperiments izdevies par aptuveni 80 procentiem. Vēl ir daudz neatbildētu jautājumu par mūsu senču prasmēm, par to, kā viņi varēja atrast pareizo rūdu, uzturēt pareizo temperatūru krāsnī, lai ruda iegūtu vajadzīgo daudzumu dzelzs. Ventspils muzeja izstādē  var palūkot mazu dzelzs pikucīti no šī eksperimenta un fotogrāfijas, kurās fiksēti arheologu darba momenti. Līdz  4. decembrim Ventspils muzejā interesenti var aplūkot izstādi, kur redzami gan seno rotu gan sadzīves priekšmetu atdarinājumi, kā arī  materiāli par dzelzs ieguves eksperimentiem.  

Intai Rukai izdevies notvert pārmaiņu viļņus - tā par jaunāko fotogrāfes personālizstādi saka pētnieks Mārtiņš Kaprāns. Jau kādu laiku Mūkusalas mākslas salonā skatāma Intas Rukas personālizstāde „Zem tām pašām debesīm”. Fotoportretos atainoti Balvu apkaimes ļaudis. 9.oktobrī tur notika Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieka Mārtiņa Kaprāna lekcija „Zem citām debesīm: biogrāfiskie vēstījumi un sociālās pārmaiņas Intas Rukas fotoportretos”. Intas Rukas darbu izstāde Mūkusalas mākslas salonā skatāma līdz 26.oktobrim.

Izglītības iestādēs norāda, ka šogad ir īpaši tendence pieaugt reemigrējošo bērnu skaitam Latvijas skolās, īpaši  1 - 6.klašu grupā, un 45% skolu atzinušas, ka viņiem nav pieredzes darbā ar reemigrantu bērniem, kamēr tikai 23% skolu atzīst, ka viņiem nav nekādu problēmu vai vajadzību. Kā Latvijas skolās iekļaujas bērni, kuru vecāki ir atgriezušies Latvijā, un kā šiem bērniem palīdzēt labāk apgūt izglītības programmu? Kāda Izglītības un zinātnes ministrijas, pašvaldību un skolu sadarbība šo jautājumu risināšanā un kāda loma tajā vecākiem, interesējamies raidījumā Globālais latvietis. 21.gadismts. Raidījuma viesi: Marta Žagare, trīs bērnu mamma, skolotāja, kura pēc vairāku gadu prombūtnes atgriezusies Latvijā un sākusi strādāt Ikšķiles pamatskolā, Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore Ija Groza, psiholoģijas doktore, Latvijas Universitātes asociētā profesore Baiba Martinsone, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece Daina Gross un Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta vecākā eksperte Olita Arkle. 12.septembrī Drabešu Jaunajā pamatskolā “Drabešu skola” notika seminārs vispārizglītojošo skolu vadītājiem un izglītības pārvalžu speciālistiem “Remigrējušo ģimeņu bērnu iekļaušanās Latvijas skolās”, bet pirms tam tika veikta aptauja par to, kāda šobrīd ir situācija Latvijas skolās saistībā ar reemigrantu bērniem. Aptaujā piedalījās 115 skolas no visas Latvijas. Aptaujas rezultāti liecina, ka lielākie izaicinājumi skolām ir bērnu atšķirīgais zināšanu līmenis, viņu sagatavotība mācībām Latvijā, tāpat latviešu valodas zināšanas un prasmes. Aptaujas dalībnieki norādījuši, ka bieži sekmīgs bērns var kļūt nesekmīgs tieši latviešu valodas prasmju dēļ. Savukārt šie izaicinājumi rada trešo, ka bērnu zināšanas uzreiz ir jāvērtē un nav nekāda pārejas perioda. Tāpat aptaujas dalībnieki norāda, ka nepieciešama palīdzība darbam ar bērniem, kuri atgriezušies Latvijā. Izglītības un zinātnes ministrija regulāri apkopo informāciju par to, no kurām valstīm bērni atgriežas Latvijā. Visvairāk bērnu Latvijā ir atgriezušies no Lielbritānijas. Pamatā bērni mācās Rīgā pēc atgriešanās Latvijā. Valsts tiem, kuri jau mācījušies Latvijā iepriekš, ir atbalsts latviešu valodas un vēstures apguve vienu gadu. Tiem, kuri nav mācījušies, papildus latviešu valodas apguve ir nodrošināta 1 – 3 gadus atkarībā no nepieciešamības  

Par Baltijas ceļu un Atmodu šajā laikā daudz tiek un vēl tiks runāts un tad nu tikai pašsaprotami, ka šie notikumi raduši vietu arī zinātnieku pētījumos. Kā atceramies Baltijas ceļu pēc 30 gadiem un ko par Baltijas ceļu var teikt, ja uz to lūkojas sociālās atmiņas pētnieki, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns.

Izrādās, ka to, kā un kāpēc tieši tā attīstījusies mūsu tiesību sistēma, itin labi var “izlasīt”, ne tikai izzinot senās romiešu tiesības, bet arī, ja palūkojas latviešu tautas dziesmās un citos folkloras materiālos. Kāds sakars tādiem jēdzieniem kā "arāju tauta" un "savs zemes stūrītis" un mūsdienu mantošanas tiesībām? Kā un kad mūsdienu Latvijas teritorijā ļaudis sāka mantot lietas un kā šīs tiesības attīstījās? Tā ir lieta, ko pētīt ne tikai tiesību vēsturniekiem, bet arī dzīvesstāstu pētniekiem. Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta zinātnisko asistenti - dzīvesstāstu pētnieci Kristīni Rotbahu, kura šobrīd strādā pie doktora darba par mantošanas tiesībām kultūrvēsturiskā kontekstā. "Tautasdziesmās atspoguļojas tiesības un mantošanas kārtība: “Tai meitai tēvu zeme, kam neviena bāleliņa”. Tas norāda, ka zemi manto dēli. Livonijas zemnieku tiesībās teikts, ka zemi, bišu kokus un mežus, manto dēli, ja to nav, meitas. Tautasdziesma pasaka to pašu, ko attiecīgā laika tiesību akti," skaidro Kristīne Rotbaha. Mūsu tiesību sistēma ļoti minimāli mantojusi no tā, kas rakstīts folklorā un parādās dzīvesstāstos. "Civillikuma mantojuma daļā ir pants, kas nosaka, ka mantojums dalāms mājas kārtībā, faktiski pēc ieražu tiesībām. Bet tas ir tikai tajā gadījumā, ja nav zemes, mašīnas, nav iesaistītas bankas. Savus mantas, mēbeles, rotas var mantot mājas kārtībā," atzīst Rotbaha.

Raidījumā Īstenības izteiksme skan vēsturnieku eseju cikls “VDK vēsture Latvijā”. Filozofe Solveiga Krūmiņa-Koņkova stāsta par baznīcas sadarbošanos ar Valsts drošības komiteju (VDK). Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošās pētnieces un bijušās VDK dokumentu izpētes komisijas locekles Solvitas Krūmiņas-Koņkovas tēma komisijas darbā bija baznīcas un VDK attiecības. Radio esejā neliels ieskats vēl nepublicētā pētījumā par baznīcas līdzdalību tā sauktajā miera kustībā un šīs kustības aizkulisēm 70.-80. gados. Ir zināms par vairākām tā dēvētām piesegorganizācijām, kuras faktiski veidojās un veica gan VDK, gan citu sociālistisko valstu drošības dienestu uzdevumus. Reliģisko lietu pilnvaroto arhīvā 70.-80.gadu dokumentos var atrast veselu kopu ar atskaitēm, kuras rakstījis Romas Katoļu baznīcas priesteris Leons Dzenis jeb Dzeiņs par savu līdzdalību tā sauktās Eiropas katoļu Berlīnes konferences darbā.

Skolēni, kuru ģimenes ir atgriezušās uz dzīvi Latvijā, bieži sastopas ar problēmām, ka ir sarežģīti iekļauties mācībās un saziņā ar apkārtējiem skolā, jo izglītības sistēma atšķiras no tās, kas bija mītnes zemē. Pamatproblēmas – valodas barjera, dažādās izglītības sistēmas, informācijas trūkums un tas, ka vecāki, būdami aizņemti ar savām problēmām, neaizdomājas, kā jaunajā vidē jūtas viņu bērns, visu atstāj skolas ziņā. Diskutējam par galvenajiem klupšanas akmeņiem, par atbalsta punktiem, par to, kur un kā iegūt informāciju, lai veiksmīgi iekļautos Latvijas izglītības sistēmā un uzklausām pieredzes stāstus. Pēc Izglītības un zinātnes ministrijas datiem 2017./2018.mācību gadā Latvijā no citām valstīm ieradušies 835 skolēni. Raidījuma viesi: četru bērnu mamma Lelde Burve-Alksne kopā ar vecākajiem bērniem Albertu, Gustavu un Hermīni, ģimene šogad atgriezusies no Norvēģijas pēc deviņu gadu prombūtnes, un visi bērni ir skolas vecuma. Latviešu valodas aģentūras metodiķe zinātņu doktore pedagoģijā Ērika Pičukāne un Kurzemes plānošanas reģiona remigrācijas reģionālā koordinatore Kristīne Smilga. Sazināmies ar divu skolēnu mammu Diānu Liepiņu, kura dzīvo Lielbritānijā un arī plāno atgriezties Latvijā, arī ar Anniju Prisjolkovu-Bottiglieru no Jūrmalas, kura 2016.gadā atgriezās Latvijā no Maltas. Atgriežoties viņas bērns latviski nerunāja. Pieredzē darbā ar bērniem, kas ieradušies Latvijā no kādas citas valsts, dalās skolotāja Lāsma Cimere un Engures vidusskolas direktore Ilze Kalnozola. Viedokli izsaka Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece Daina Gross, viņa maģistra darbu pirms trim gadiem izstrādāja, intervējot skolotājus, kas māca reemigrējušo ģimeņu bērnus, palīdz integrēt viņus skolas saimē. Raidījums Globālais latvietis. 21.gadsimts apkopojis informāciju, kā rīkoties vecākiem, kuri ar bērniem gatavojas atgriezties Latvijā. Raidījumā ekspertes uzsver, ka būtiskākais, ir vecākiem laikus sākt interesēties par nākamo izglītības iestādi Latvijā un nosacījumiem, lai bērns pēc iespējas veiksmīgāk iekļautos jaunajos apstākļos un izglītības sistēmā. Izglītības un zinātnes ministrijas mājas lapā informācijā ģimenēm, kas gatavojas atgriezties Latvijā, iesaka sazinieties ar konkrētās pilsētas/ novada izglītības speciālistu. Vecāki, kuriem ir aktuāli jautājumi, kā labāk bērnam apgūt zināšanas Latvijā jau pēc atgriešanās, izveidojuši savu Facebook grupu “Reemigrantu bērni Latvijas skolās”. Savukārt Ērika Pičukāne radījusi Facebook grupu ar nosaukumu “Dalīsimies pieredzē”, kur pedagogiem ir iespēja uzdot jautājumus.

Raidījumā Īstenības izteiksme skan vēsturnieku eseju cikls “VDK vēsture Latvijā”. Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns stāsta par padomju laika medijiem un Valsts drošības komitejas mijiedarbību. "Savā pētījumā esmu skatījies plašāk, ne tikai uz VDK vienu saikni, bet arī centies ieskicēt un parādīt, ka mediju kontrole un plašāk vispār ideoloģiskā kontrole padomju laikā tika īstenota, pateicoties ļoti sazarotai dažādos līmeņos funkcionējošai cenzūras sistēmai. Bet, apzinoties sistēmas sarežģītību, ir jāpievērš uzmanību tās represīvākajam galam, kas bija VDK lomā mediju kontrolē un ideoloģiskajā kontrolē. Mediji bija VDK 5.daļas interešu lauks un tika uztverti kā viens no ideoloģiskās cīņas instrumentiem," norāda Mārtiņš Kaprāns.

Raidījumā Īstenības izteiksme skan vēsturnieku eseju cikls “VDK vēsture Latvijā”. Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns stāsta par ideoloģisko kontroli Padomju Latvijā. “Vairāku gadu garuma darbojos Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu zinātniskās izpētes komisijā. Mana galvenā tēma bija ideoloģiskā kontrole Padomju Latvijā un mēģināt caur arhīvu un dažādu citu avotu studijām saprast iespējamo VDK jeb “čekas”, kā mēs to sabiedrībā sakām, lomu ideoloģiskās kontroles nodrošināšanā. Tas bija pastāvēšanas pamats faktiski šim režīmam. Mani interesēja tieši pēcstaļinisma periods. Kad runājam par čeku, mēs runājam par pēcstaļinisma periodu, mēs nerunājam tik daudz, kā čeka piedalījās cilvēku izsūtīšanā 1941. un 1949. gadā. Tas, kas šodien ar tā sauktajiem čekas maisiem, kartītēm un aģentiem tiek saprasts, tas ir vēlīnais padomju periods, ko bieži vien zinātniskajā literatūrā definē kā laika posmu no 60. - 70. gadiem," skaidro Mārtiņš Kaprāns.

Ir publiskots Valsts drošības komitejas dokumentu arhīvs jeb tā sauktie čekas maisi. Dokumentos atrodami dažādu sabiedrībā zināmu cilvēku vārdi, tostarp arī mācītāju un citu kristiešu. Sen gaidītā informācija beidzot ir tikusi atklāta, taču neatbildēts palicis jautājums, kādus secinājumus no tās varam pamatoti izdarīt. Veids, kādā čekas maisu satura publiskošana notikusi, ir ticis kritizēts gan laicīgajos, gan kristīgajos plašsaziņas līdzekļos — brīžiem pavisam skaļiem vārdiem. Viedokli izteica Septītās dienas adventistu Rīgas pirmās draudzes mācītājs Andrejs Āriņš, kura vārds atrodams čekas maisos, un filozofijas doktore Solveiga Krūmiņa-Koņkova, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta Zinātniskās padomes priekšsēdētāja, kura ir darbojusies Valsts drošības komitejas dokumentu arhīva zinātniskās izpētes komisijā. Raidījums top sadarbībā ar kristīgo mediju Tuvumā.lv. Citas Savienots epizodes

Ir publiskots Valsts drošības komitejas dokumentu arhīvs jeb tā sauktie čekas maisi. Dokumentos atrodami dažādu sabiedrībā zināmu cilvēku vārdi, tostarp arī mācītāju un citu kristiešu. Sen gaidītā informācija beidzot ir tikusi atklāta, taču neatbildēts palicis jautājums, kādus secinājumus no tās varam pamatoti izdarīt. Veids, kādā čekas maisu satura publiskošana notikusi, ir ticis kritizēts gan laicīgajos, gan kristīgajos plašsaziņas līdzekļos — brīžiem pavisam skaļiem vārdiem. Viedokli izteica Septītās dienas adventistu Rīgas pirmās draudzes mācītājs Andrejs Āriņš, kura vārds atrodams čekas maisos, un filozofijas doktore Solveiga Krūmiņa-Koņkova, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta Zinātniskās padomes priekšsēdētāja, kura ir darbojusies Valsts drošības komitejas dokumentu arhīva zinātniskās izpētes komisijā. Raidījums top sadarbībā ar kristīgo mediju Tuvumā.lv. Citas Savienots epizodes

Ir publiskots Valsts drošības komitejas dokumentu arhīvs jeb tā sauktie čekas maisi. Dokumentos atrodami dažādu sabiedrībā zināmu cilvēku vārdi, tostarp arī mācītāju un citu kristiešu. Sen gaidītā informācija beidzot ir tikusi atklāta, taču neatbildēts palicis jautājums, kādus secinājumus no tās varam pamatoti izdarīt. Veids, kādā čekas maisu satura publiskošana notikusi, ir ticis kritizēts gan laicīgajos, gan kristīgajos plašsaziņas līdzekļos — brīžiem pavisam skaļiem vārdiem. Viedokli izteica Septītās dienas adventistu Rīgas pirmās draudzes mācītājs Andrejs Āriņš, kura vārds atrodams čekas maisos, un filozofijas doktore Solveiga Krūmiņa-Koņkova, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta Zinātniskās padomes priekšsēdētāja, kura ir darbojusies Valsts drošības komitejas dokumentu arhīva zinātniskās izpētes komisijā. Raidījums top sadarbībā ar kristīgo mediju Tuvumā.lv. Citas Savienots epizodes

Akadēmiskā vide un izglītība ir nacionāls jautājums. Šī vide ļoti atšķiras dažādās valstīs un tāpēc to pētīt ir nebeidzams darbs pētniekiem, kurus interesē izglītības antropoloģija. Pētnieka dzīve ir arī saistīta ar jaunu apvāršņu iepazīšanu un dažkārt šie apvāršņi ir tālu prom no vietējās universitātes, institūta, laboratorijas vai bibliotēkas. Zinātne nepazīst robežas un zinātnieka dzīve aizrit vienlīdz aizraujoši dažādās planētas vietās, kur vien ir zinātkāri cilvēki. Raidījuma viešņu pētnieces ceļš aizvedis līdz pat Čīlei, kur dažu mēnešu laikā iegūts priekšstats, kāda ir akadēmiskā dzīve tur. "Čīle man sagrozīja galvu," saka raidījumā Zināmais nezināmajā saka izglītības socioloģijas pētniece Laura Bužinska. Viņa savulaik strādājusi Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centrā un šobrīd darbojas Filozofijas un socioloģijas institūtā, kā arī pārstāv Latvijas Jauno zinātnieku apvienību. Kāda ir akadēmiskā un studentu dzīve Čīlē, ar ko tā atšķiras no pētnieka dzīves Eiropā un kas ir izglītības epistemoloģija?

Viesojamies nule atklātajā fotogrāfiju un stāstu izstādē "Kāpēc mēs aizbraucām? Jaunie latvieši Zviedrijā", kas veltīta Zviedrijā dzīvojošajiem jaunās diasporas latviešiem. Kāpēc Zviedrija ir kļuvusi par viņu mājām? Ar kādām sajūtām šie latvieši aizvada savu dzīvi otrpus Baltijas jūrai? Dzīvesstāsti ir tik daudzveidīgi, ne visi sākušies rožaini un tomēr – visi kā viens stāsta par latvietību. Sarunas dalībnieki - vecās trimdas pārstāve Petra Inna Iņinberga, jaunās trimdas pārstāve Gunta Neimane un viena no izstādes dalībniecēm - Linda Brīvule. Izstāde aplūkojama Latvijas Universitātes Bibliotēkas 1. stāva zālē (Kalpaka bulvārī 4, Rīgā). 20 portretos un intervijās izstādes autores iepazīstina ar latviešiem, kuri pārcēlušies uz Zviedriju pēc 1991.gada un dzīvo dažādās pilsētās Zviedrijā - Stokholmā, Piteo, Luleo un Gēteborgā. Izstāde sagatavota sadarbībā ar Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociāciju “Dzīvesstāsts” un mutvārdu vēstures pētniekiem Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtā un būs skatāma līdz 15. novembrim.

Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par mūsu austrumu kaimiņa - Krievijas - vārdiem un darbiem, un, vai starptautiskajā ārpolitiskā retorikā šobrīd pastāv kādi skaidri zemteksti. Viesis studijā: Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns. Atskatā par aizgājušo nedēļu: ASV un sabiedroto cīņa ar „Islāma valsti” - uzlidojumi Sīrijai, jaunākais par Ukrainas konfliktsituāciju, ANO rezolūcija, kas aizliedz algotņiem karot citas valstīs, kā arī Lielbritānijas premjera Kamerona meklējumi, kā rīkoties pēc referenduma Skotijā. Krievu pasaules ideja Zem tik cēlas idejas – kā „Krievu pasaules ideja” – slēpjas milzums traģēdiju: militārs uzbrukums Ukrainai, arī būtībā nepārtraukts, informatīvs uzbrukums, mistiski zaļi cilvēciņi, Malaizijas lidmašīnas katastrofa un vēl virkne citu notikumu. Paralēli tam aizvien tiek apgalvots, ka viss, kas notiek Ukrainā un ap to, ir, lai līdzsvarotu situāciju, ka tā ir cīņa par demokrātiskām tiesībām pret „ultrancionālistiem” un „fašistiem”, un lai palīdzētu „brāļiem”. „„Krievu pasaules ideja”, kur ar mediju, ar komunikācijas elementu, ar kultūras izplatības palīdzību, izveidojies tāds pārnacionāls veidojums, kas ignorē robežas. Tas savieno ar Krievijas kultūru, ar valodu, un ar Maskavu. Tad šī ideja no maigās varas idejas ir kļuvusi par stingras varas ideju, jo pat Vladimirs Putins vienā no savām runām attaisnoja Krimas aneksiju ne tikai ar Krievijas vēsturiskās teritorijas atkalapvienošanu, bet arī krievu pasaules apvienošanu,” skaidro Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Andis Kudors. Gandrīz visi Krievijas publiskās diplomātijas instrumenti noved pie iekšpolitiskas vai ārpolitiskas sadursmes un negācijām. Krievijas izpildījumā publiskā diplomātija ir saistīta ar propagandu un reālo ārpolitikas mērķu noklusēšanu. Citur pasaulē dzīvojošie tautieši ir nozīmīga šīs valsts publiskās diplomātijas mērķa grupa un vienlaikus arī mērķa sasniegšanas instruments. Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs nepaguris attaisno Kremļa īstenoto politiku un Krievijas armijas rīcības Ukrainā. Neizbēgami sava deva tiek sliktajiem Rietumiem un Eiropai, jo būtībā tie būtu vainojami konfliktā. Krievija liek lietā militāru spēku, tikmēr Eiropas Savienības un ASV teju  vienīgais pretierocis ir sankcijas. Un arī mediji. Vai šinī hibrīdkarā, kā to dēvē konfliktsituācijas analītiķi, ir iespējams risinājums ar Krievijas piekāpšanos?  „Tās pretrunas ir tik lielas, un Putins ir tik daudz licis uz spēles šajā konfrontācijā ar Ukrainu. No otras puses, protams, Krievijas varas elite ir pieradusi strauji mainīt propagandas uzstādījumus un spētu izskaidrot arī atkāpšanos, bet Krievijas elite uztver Ukrainu kā ļoti principiāli stratēģisku vietu, no kuras viņi negrib iet prom,” skaidro Andis Kudors. Un, protams, Ukraina nav vienīgā svarīgā vieta. Tikpat interesantas ir visas trīs Baltijas valstis un vēl citas Krievijai kaimiņos esošās, jo tajās visās mīt tautieši, kas jāaizstāv. Vēl nesen, 13. septembrī, Krievijas Ārlietu ministrijas pilnvarotais cilvēktiesību, demokrātijas un likuma varas jautājumos Konstantīns Dolgovs savā Rīgas uzrunā uzsvēra, ka Krievija aizvien ir gatava aizsargāt savus tautiešus ārzemēs. Tikmēr ukraiņu kinorežisors Sergejs Lozņica intervijā  Ilmāram Šlāpinam, kas šonedēļ skatāma interneta žurnālā www.satori.lv  runā par to, ka Rietumu pasaule un Eiropa pārāk mierīgi reaģē, jo acīmredzot nespēj līdz galam saprast to, kas notiek Ukrainā, un kāda loma ir Krievijai. „Tas, ko mēs redzam no Eiropas puses, ir pilnīga neizpratne. Apmēram šādi: kāda problēma? Par ko jūs runājat?” bilst Sergejs Lozņica. Zaļi dzīvojot, dzīvot zaļi Pagājušonedēļ Ņujorkā  pasaules valstu galvas aicināja visas pasaules valstis sadarboties cīņā pret klimata izmaiņu radītajiem draudiem. Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Barozu sacīja: „Mēs esam Eiropas ekonomikas dekarbonizācijas procesā”. Vai šādas uzstāšanās ir tikai vārdi, vai ir arī kāda reāla apņemšanās? Eksperti Eiropas Savienībai pārmet, ka tā tikai runā, neko jaunu neievieš un izliekas par klimata čempioniem. Komentē sabiedriskās politikas centra "Providus" pētnieks Reinis Āboltiņš: "Nav tā, ka ES tikai stāstītu par skaisto nākotni un neko neparedzētu darīt. Var sagaidīt, ka samita laikā, kas notiks šī gada oktobrī, ES apstiprinās diezgan ambiciozus mērķus, tai skaitā CO2 izmešu samazināšanai, un tie būs vēl ambiciozāki nekā tie ir bijuši līdz šim. Taču jāsaprot arī, ka viena pati ES globāli nevar ietekmēt visu. Ir citi svarīgi spēlētāji - industriāli attīstītās valstis un arī valstis, kuras ļoti strauji attīstījušās pēdējo gadu laikā. Piemēram, būtiski, lai arī Ķīna un ASV iesaistās šajā visā. Lai Indija un Brazīlija iesaistās. Jo viena pati Eiropas Savienība CO2 izmešu apjomu globālā mērogā nevar ietekmēt. Viens no soļiem, ko ES ir apņēmusies darīt, ir nākamo septiņu gadu laikā 14 miljardu eiro finansējumu veltīt klimata pasākumu atbalstam arī ārpus ES, jo nevar tikai domāt par sevi. Ja grib kaut ko izmainīt globāli, tad ir jābūt politiskai gribai atbalstīt citus, kuriem ir par maz politiskās gribas vai kuriem nav pietiekami daudz resursu, lai kaut ko mainītu globāli."