Podcasts about interese

Interese par savas dzimtas vēsturi vienmēr pavadījusi cilvēku tā mūžā - senču likteņi, radu rakstu pinumi, dzimtas koku veidošana un savu sakņu meklējumi ir dabiska cilvēka dziņa, lai meklētu atbildes uz fundamentālo jautājumu - kas es esmu un kādā pasaulē esmu ienācis. Vairāku autoru kopums lasītājam piedāvā rakstu krājumu, kurā pētīta savstarpējā mijiedarbība starp valsts un radniecības jēdzieniem. Par pētījumu stāsta Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Sociālo zinātņu fakultātes pētnieki, sociālantropologi Klāvs Sedlenieks un Agita Lūse. Izdots RSU sociālās antropoloģijas un citu nozaru pētnieku rakstu krājums "Radniecība un valsts īstenošana mūsdienu Latvijā". Grāmatā pētīta savstarpējā mijiedarbība starp valsts un radniecības jēdzieniem, analizējot, kā tā ietekmē mūsdienu Latvijas valsts veidošanu. Grāmatas pirmajās nodaļās RSU SZF pētnieki Klāvs Sedlenieks un Agita Lūse sniedz vispārēju pārskatu par latviešu radniecības jēdzienu un tā līdzšinējo pētniecību. Savukārt nākamajās nodaļās radniecība tiek aplūkota no vēstures un tiesību zinātnes skatupunkta. Bez antropologiem grāmatas tapšanā tika pieaicināta arī vēsturniece Vija Stikāne un juriste Dita Plepa, kuru rakstos zināmā mērā tiek analizēts valsts veidotais juridiskais ietvars radniecības jautājumiem, tādējādi nostiprinot viedokli, ka mūsdienu Eiropā radniecība ir cieši saistīta ar valsti. Noslēdzošajā rakstu grupā antropoloģiski analizēta radniecības nozīme valsts īstenošanā dažādās jomās mūsdienu Latvijā. Pētnieki Anna Žabicka, Kristīne Rolle, Andris Saulītis, Diāna Kišcenko un Andris Šuvajevs apskata dažādas valsts jomas un funkcijas, kuras ietekmē un kurās mijiedarbojas pieņemtās un valsts noteiktās radniecības formas, priekšstati un aizspriedumi. Grāmata demonstrē, ka pretēji plaši izplatītajiem uzskatiem valsts un radniecība gan vēsturiski, gan mūsdienās kā Latvijā, tā citur pasaulē ir nevis savstarpēji konkurējošas sabiedrības organizācijas formas, bet gan drīzāk jāuzskata par vienas monētas divām pusēm.

Raidījumā “Mīliet cits citu”, saruna ar mākslas zinātnieci Nadeždu Pazuhinu: Kas ir konspirituālitates fenomens? Kā tas saistīts ar konspirāciju teorijām un garīgajām praksēm? Tā vēsturiskās saknes 19. un 20.gs. Interese par ezoterisko un okulto 20.gs. pirmajā pusē Latvijā.

Raidījumā “Mīliet cits citu”, saruna ar mākslas zinātnieci Nadeždu Pazuhinu: 1. Kas ir konspirituālitates fenomens? Kā tas saistīts ar konspirāciju teorijām un garīgajām praksēm? 2. Tā vēsturiskās saknes 19. un 20.gs. 3. Interese par ezoterisko un okulto 20.gs. pirmajā pusē Latvijā.

Stāsta izdevniecības “Liels un mazs” izdevēja un līdzīpašniece Alīse Nīgale. Līdzās latviešu oriģinālliteratūrai bērnu grāmatplaukti regulāri papildinās ar tulkojumiem no dažādām valodām, un, atšķirībā no satura, ko bērni iepazīst internetā, šīs grāmatas bieži vien nenāk no globālās angliski runājošās pasaules, bet gan no dažādām citām valodām. Bērnu grāmatu izdevniecība “Liels un mazs”, sagaidot savu 20. dzimšanas dienu, ir pārskatījusi savu tulkojumu plauktu, un atklāj tajā pārstāvēto dažādo Eiropas valstu un valodu bagātību.  Pavisam “Liels un mazs” šo 20 gadu laikā ir izdevis 94 tulkojumus no 17 valodām. Ar 22 grāmatām pārliecinoša līdere šajā kolekcijā ir Igaunija – no igauņu autoriem visvairāk pārstāvēts Andruss Kivirehks. Interese par igauņu bērnu grāmatām rodas tādēļ, ka tās ir asprātīgas un latviešiem mentāli tuvas, taču ļoti liela nozīme ir arī profesionāliem, igauņu bērnu literatūrā patiesi ieinteresētiem tulkotājiem, un tieši tādi ir Maima Grīnberga un Guntars Godiņš. Latvieši izsenis jutuši simpātijas pret Ziemeļvalstu literatūru. To apliecina arī izdotie 14 tulkojumi no zviedru valodas un 8 no norvēģu valodas. Tulkotāja Mudīte Treimane, kura sen pazīstama kā lieliska Astridas Lindgrēnes latviskotāja, mums atvērusi arī trakulīgo, hipijisko Barbru Lindgrēnes stāstu “Loranga”. Savukārt tulkotāja Jolanta Pētersone parādījusi gan to, cik traki asprātīgs spēj būt Ērlenns Lū – grāmatas “Kurts” un komiksa “Kurš sasēdēja brūno sieru?” autors – gan to, cik siltas un draudzīgas, Norvēģijas kalnos mītošās sirdis attēlo rakstniece Marija Parra. “Liels un mazs” ziemeļnieku plauktā atrodamas arī trīs somu un divas islandiešu grāmatas. Tulkota ne tikai proza, bet arī dzeja. Somu dzejnieces Heli Lāksonenas krājumu “Piec ait kalns” Guntars Godiņs atdzejojis īpašajā “Heli valodā”, ko viņš uzbūvējis uz Vidzemes lībiešu valodas bāzes, lai atveidotu dienvidrietumu Somijā runāto valodu, kurā raksta Heli.  Savukārt zviedru klasiķa Ulfa Starka iedomu “Zvērus, kurus neviens nav redzējis, tikai mēs” dzejoļus atdzejojis Juris Kronbergs, bet Starka dzejoļus par mazo “Diktatoru” – un Uldis Bērziņš. Šie atdzejojumi, tāpat kā izcilie prozas tulkojumi, spilgti parāda, cik lielā mērā tulkošana nāk par labu latviešu valodai – tā atraisa un liek lietā mūsu pašu valodas bagātības, iedzīvina iespējas, kas snauž valodā un rosina lasītāja valodas iztēli.     Visi, kas lasījuši kādu no Ineses Paklones tulkojumiem no nēderlandiešu valodas vai redzējuši jocīgo skolotāju Jāpu, kuru Kaspars Znotiņš kopā ar Gunu Zariņu atveidoja izrādē, būs jautājuši, kādēļ tulkots no nēderlandiešu, nevis nīderlandiešu vai holandiešu valodas? Tulkotāja nav kavējusies sniegt pamatotu skaidrojumu: “Nēderlandiešu valodas skaidrojošās vārdnīcas ietver gan visu divpadsmit Nēderlandes provinču leksiku, gan arī šajā pašā valodā runājošo piecu provinču leksiku no Beļģijas flāmu reģiona. Holandiešu vārdi ir tikai maza daļa no visas šīs valodas bagātības. Nosaukumu Nīderlande esam latviešu valodā dabūjuši ar vācu valodas starpniecību (Niederland). Šo vārdu paši nēderlandieši izrunā kā Nēderlandi (Nederland). Abi vārdi nozīmē to pašu – Lejas zeme, Lejzeme. Man šķiet tikai valodnieciski pareizi un vēsturiski godīgi turēties pie valsts un valodas pašnosaukuma un tā izrunas.” Tulkojumi no franču valodas iepazīstina ar franču un beļģu bērnu grāmatām, tostarp slavenās mākslinieces Kitijas Krauzeres bilžu grāmatām, kurās viņa ir arī teksta autore. Kitija dzīvo Beļģijā, viņas vecāku dzimtās valodas ir zviedru un angļu, bet savus darbus viņa sacer franciski. Kitijas īpašo jūtīgumu un niansēto vizuālo valodu ietekmējis arī tas, ka viņai kopš bērnības ir dzirdes traucējumi. Viņas domāšana un tēmu izvēle ir brīva no stereotipiem. Negaidītie, pārsteidzošie tēli atklāj noslēpumu pilnu pasauli, kurā māksliniece meklē cilvēcību un iejūtību.   Savukārt Ingmāras Balodes un Māra Salēja tulkojumi un atdzejojumi iesniedzas Polijas, Ukrainas un Čehijas literārajā telpā. Īpaša draudzība izdevniecību Liels un mazs” vieno ar Ļvivas izdevniecību “Starij Lev” un tās autoriem – Romanu Romanišinu un Andriju Lesivu, kuru bilžu grāmatas “Karš, kurš pārvērta Rondo” izdevums latviešu valodā ir izdevēju un grāmatas pircēju ziedojums Ukrainas atbalstam. Austrumeiropu pārstāv arī slovēņu bilžu grāmatas. Tulkojumi no angļu valodas “Liels un mazs” izvēlēto grāmatu gadījumā nozīmē īru, austrāliešu un amerikāņu bērnu literatūru – Valda Ābola un Ievas Lešinskas interpretācijā.   No vācu valodas izraudzītās grāmatas rāda ļoti oriģinālus bērnu literatūras atzarus, tostarp meditatīvo Volfa Erlbruha bilžu grāmatu “Pīle, Nāve un tulpe”, kas apcer samierināšanos ar nāvi. Un puiciski nebēdnīgo vēstures komiksu “Kinderlande”, kas stāsta par Austrumvāciju īsi pirms Berlīnes mūra krišanas.  Arī Daces Meieres tulkotais lietuviešu komikss “Sibīrijas haiku” mums atklājis komiksa iespējas izstāstīt traģisku vēstures stāstu gaiši un iedvesmojoši, bet Edvīns Raups spējis latviskot apjomīgu un ļoti mūsdienīgu portugāļu izziņas grāmatu “Te iekšā. Smadzenes manā galvā”, kas ved pusaudzi ceļojumā uz paša smadzenēm un dod pārliecinošu izskaidrojumu viņa dumpinieciskumam un emociju vētrām.  Reāls atbalsts izdevējiem, kas cenšas savā valodā darīt pieejamas citu mazo Eiropas valodu balsis un uzturēt dzīvu kultūras daudzveidību, ir Eiropas Savienības kultūrpolitika – programmas “Radošā Eiropa” literatūras tulkojumu un aprites grantu konkursi, kuros līdzfinansējumu tulkojumu izdošanai un autoru vizītēm Latvijā vairākkārt saņēmusi arī izdevniecība “Liels un mazs”.  Savukārt, pateicoties izdevēju starptautiskajai sadarbībai un platformas “Latvian Literature” atbalstam piecdesmit “Liels un mazs” grāmatas ir tulkotas un izdotas trīsdesmit pasaules valodā. Gan lielākajās – angļu, vācu, franču, itāļu un spāņu, gan “mazajās” – un ne vien tādās, kas savā zemē ir valsts valoda, bet arī tādās kā Spānijā runātās katalāņu, galīsiešu un basku valodas, kā arī Latvijai tik tālajās un eksotiskajās mongoļu, japāņu, korejiešu, arābu, un ķīniešu valodās.

Apaļu gadu pirms Eiropas 2025. gada basketbola čempionāta sākuma “Basketstudija 2+1” mainīja formulu – pie vadītāja Gunta Keisela viesojās divi viesi: Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretārs Kaspars Cipruss un EuroBasket2025 izpilddirektors Kristaps Janičenoks. Runājām par gatavošanos lielajam basketbola, sporta un sabiedriskās dzīves notikumam: •⁠  ⁠kas izdarīts divarpus gados kopš LBS piešķirtas tiesības rīkot EuroBasket2025; •⁠  ⁠FIBA prasībām un Latvijas iespējām; •⁠  ⁠olimpiskā kvalifikācijas turnīra mācībām; •⁠  ⁠kas paveikts un vēl jāpaveic, lai EuroBasket2025 kļūtu par svētkiem visai Latvijai; •⁠  ⁠kāpēc vides objekts uz AB dambja ir tāds, kāds tas ir un kad Rīgā redzēsim EuroBasket2025 maskotu; •⁠  ⁠biļešu tirdzniecības pirmo kārtu – stratēģiju, taktiku un rezultātiem; •⁠  ⁠lielajām un/vai mazajām cenām; •⁠  ⁠“Arēnas” teorētisko un faktisko ietilpību; •⁠  ⁠biļešu ieņēmumu nozīmi čempionāta budžetam; •⁠  ⁠potenciālajām partnervalstīm un citiem ārzemju viesiem; •⁠  ⁠biļešu tirdzniecības otro un trešo kārtu. 60 minūtes par gatavošanos EuroBasket2025!

Šodien Čikāgā turpinās pirmdien startējušais Demokrātiskās partijas Nacionālais konvents – priekšvēlēšanu sanākšana, kam oficiāli jāapstiprina partijas kandidāts ASV prezidenta vēlēšanām. Šīs nedēļas sākumā Savienoto Valstu ārlietu resora vadītājs Entonijs Blinkens jau atkal ieradās Tuvajos Austrumos, lai censtos panākt uguns pārtraukšanu. Bet, turpinoties intensīvai kaujas darbībai frontē, kura kopš nesena laika šķērso ne vien Ukrainas, bet arī agresorvalsts Krievijas teritoriju, ne mazāk spilgtas kolīzijas risinājušās arī šī kara aizmugurē.  Ārvalstu aktualitātes pārrunājam ar politologiem Arni Latišenko un Kārli Daukštu, kā arī Māršala fonda vecāko pētnieci Kristīni Bērziņu. * Uz tramplīna zem stikla griestiem Šodien Čikāgā turpināsies pirmdien startējušais Demokrātiskās partijas Nacionālais konvents – priekšvēlēšanu sanākšana, kam oficiāli jāapstiprina partijas kandidāts nākamajām prezidenta vēlēšanām. Savulaik šie partiju konventi tiešām bija izšķirošās sacīkstes starp valsts galvas amata pretendentiem, taču pagājušā gadsimta pirmajā pusē Savienoto Valstu politikas praksē pamazām nostiprinājās partiju priekšvēlēšanu balsošanas sistēma. Pēdējie prezidenta amata kandidāti, kuri tika izraudzīti partiju nacionālajos konventos, bija republikānis Dvaits Eizenhauers un demokrāts Edlejs Stīvensons 1952. gadā. 1972. gadā priekšvēlēšanu balsojumi visās pavalstīs tika noteikti kā obligāti kā Demokrātiskās, tā Republikāniskās partijas statūtos. Tiesa, šis konvents demokrātiem varēja kļūt par ārkārtas gadījumu, jo, prezidentam Baidenam izstājoties no priekšvēlēšanu cīņas, viņam garantētās pavalstu delegātu balsis automātiski netika ieskaitītas viceprezidentei Harisai. Tomēr jūlija beigās notikušajā kandidātu izvirzīšanas balsojumā viņa bija vienīgā, kas savāca nepieciešamo delegātu balsu minimumu kandidēšanai, savukārt augusta pirmajās dienās notikušajā virtuālās nominēšanas procedūrā viņu atbalstīja gandrīz simts procenti delegātu. Raidsabiedrības BBC reportiere Madlēna Helperte savā vēstījumā pēc konventa pirmās dienas akcentēja šo politiskās stafetes nodošanas izjūtu. Visi runātāji, kuri līdz beidzamajam atbalstīja prezidenta Baidena kampaņas turpināšanu, tagad pauž nepārprotamu atbalstu Harisai; visi tie, kuri tika mudinājuši Baidenu izstāties, tagad neskopojas ar pateicības vārdiem viņam. Paša prezidenta uzstāšanās, kurā viņš vēlreiz atzīmēja savas administrācijas paveikto un vēlreiz piesauca iespējamās Donalda Trampa ievēlēšanas bīstamību, izpelnījās visgrandiozākās auditorijas ovācijas. Konventa kulminācija – par kandidātu nodoto delegātu balsu skaitīšanas procedūra – šoreiz bija gluži formāla augusta sākumā veiktās virtuālās nominēšanas dēļ. Tad nu partijas vadība šo norisi pārvērta krāšņā šovā, kuru vadīja ne vien moderators, bet arī dīdžejs, un kurā delegācijas prezentēja katra savu pavalsti. Savukārt otrās dienas gaidītais vaiņagojums bija eksprezidenta Baraka Obamas un viņa dzīvesbiedres Mišelas Obamas uzstāšanās. Kā eksprezidenta runas nozīmīgākais motīvs tiek uzsvērta nepieciešamība mobilizēties un smagi strādāt, jo demokrātiem uzvara vēl nepavisam neesot rokā. Pamanāmu disonansi konventa visumā festivālsikajā atmosfērā radījuši palestīniešu atbalstītāji  Čikāgas ielās. Lielākoties demonstrācijas ir mierīgas, taču daži, laužoties cauri policijas kordonam pie konventa norises vietas un Izraēlas konsulāta, izpelnījušies arestu. Tilti vai mirāžas? Šīs nedēļas sākumā Savienoto Valstu ārlietu resora vadītājs Entonijs Blinkens jau atkal ieradās Tuvajos Austrumos, lai censtos panākt uguns pārtraukšanu. Pēc tikšanās ar Izraēlas premjerministru Benjaminu Netanjahu viņš paziņoja, ka Izraēla esot piekritusi Savienoto Valstu, Kataras un Ēģiptes kopīgi izvirzītajam plānam, kam, Blinkena vārdiem runājot, jāceļ tilti pāri puses šķirošajām plaisām. Kā norādījis Blinkens, tagad izšķiršanās par pamiera sarunu atsākšanu esot grupējuma Hamas pusē, un, iespējams, vienošanās varētu tikt panākta jau nedēļas laikā. Pašreizējā sarunu procesa pamatā ir trīs posmu plāns, kuru ASV prezidents Baidens publiskoja maija beigās, un kas paredz pakāpenisku Gazas sektorā joprojām gūstā turēto izraēliešu atbrīvošanu, Izraēlai paralēli atvelkot spēkus no ieņemtajām teritorijām un atbrīvojot daļu tās cietumos turēto palestīniešu kaujinieku. Pēc Izraēlas ziņām, 111 izraēliešu gūstekņi joprojām atrodas Hamas rokās, lai gan trešdaļa no viņiem varētu vairs nebūt starp dzīvajiem. Iekšpolitiski iespējamā vienošanās ir Netanjahu valdībai abpusgriezīgs zobens, jo, no vienas puses, pastāvīgi pieaug sabiedrības spiediens panākt atlikušo gūstekņu atbrīvošanu, no otras – radikāli labējās partijas pašreizējā valdībā draud ar tās galu, ja premjerministrs pārlieku piekāpsies Hamas. Pēdējās nedēļās Izraēla ir izvirzījusi jaunus nosacījumus spēku atvilkšanai. Tā vēlas paturēt savā kontrolē joslu gar Gazas sektora dienvidu robežu, lai nepieļautu ieroču kontrabandu no Ēģiptes, kā arī joslu, kas sadala sektoru pa vidu. Palestīnieši, kuri no sektora dienviddaļas atgrieztos savās agrākajās mājvietās ziemeļdaļā, šai joslā tiktu pārbaudīti, lai nepieļautu kaujinieku un ieroču pārvietošanu. Līdz šim Hamas šīs Izraēlas prasības atteicies akceptēt, savukārt pieprasot garantijas, ka Izraēla, panākusi daļas gūstekņu atbrīvošanu, neatsāks karadarbību. Pie tam nav īsti skaidrs, cik operatīva varētu būt saziņa ar Hamas pusi iespējamajā sarunu procesā, ciktāl Jahja Sinvars, kustības līderis, kas pārņēmis varas grožus pēc Ismaila Hanijas nogalināšanas jūlija beigās, rūpīgi slēpjas Gazas tuneļos un ir sazināms vien ar vairāku dienu starplaiku. Ukrainas un Krievijas aizmugures kolīzijas Turpinoties intensīvai kaujas darbībai frontē, kura kopš nesena laika šķērso ne vien Ukrainas, bet arī agresorvalsts Krievijas teritoriju, ne mazāk spilgtas kolīzijas risinājušās arī šī kara aizmugurē. 14. augustā izdevums "The Wall Street Journal" publicēja rakstu ar versiju par to, kā īsti notikusi gāzes vada "Nord Stream" saspridzināšana Baltijas jūrā 2022. gada septembrī. Kā apgalvo izdevums, ideja par šo diversiju Ukrainas militāristu un uzņēmēju aprindās radusies drīz pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā, pie kam biznesa ļaudis apņēmušies segt operācijas materiālo pusi. Sākotnēji plānam piekritis arī prezidents Zelenskis, taču tad no Vašingtonas, kur arī kļuvis zināms par plānu, pienācis uzstājīgs lūgums no tā atteikties. Prezidents esot mēģinājis operāciju apturēt, taču armijas pavēlnieks ģenerālis Zalužnijs, kura pakļautībā darbojusies diversiju grupa, neesot pakļāvies, un tā nu gāzes vads uzgājis gaisā. Kā apgalvots publikācijā, daļēji šie fakti zināmi arī Vācijas izmeklēšanas iestādēm. Raksts "The Wall Street Journal" parādījās teju sinhroni ar informāciju Vācijas presē par to, ka "Nord Stream" lietas sakarā izdots orderis kāda Polijā dzīvojoša Ukrainas pilsoņa arestam, taču minētā persona paguvusi laikus pamest valsti. Tikmēr Vācijas un Polijas specdienestu pārstāvji vairākiem avotiem norādījuši, ka apšaubot Ukrainas atbildību un drīzāk sliecoties domāt par Krievijas specdienestu operāciju nolūkā diskreditēt Ukrainu. Otrs vienādojums ar vairākiem nezināmajiem ir tēma par sarunām, kuras, iespējams, tikušas plānotas starp Krieviju un Ukrainu ar Kataras starpniecību. Sarunu rosinātāja esot bijusi tieši Katara, izvirzot ideju, ka abas puses varētu vienoties turpmāk atturēties no triecieniem pa pretinieka enerģētikas infrastruktūru. Interese bijusi abpusēja, taču sarunas pajukušas neilgi pirms paredzētā sākuma, kad Ukrainas spēki iebrukuši Krievijas Kurskas apgabalā. Tomēr viss vēl neesot zaudēts, iespējams, procesu izdosies atjaunot. Toties notikušas sarunas Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku starp tur ieradušos Krievijas vadoni Putinu un viņa azerbaidžāņu kolēģi Ilhamu Alijevu. Acīmredzami ukraiņu spēku operācijas Krievijas teritorijā nav pietiekams iemesls, lai Kremļa saimnieks mainītu savu ārvalstu vizīšu programmu. Oficiāli tikšanās saturs pamatā bijis saistīts ar Krievijas lomu Aizkaukāza reģiona stabilitātes nodrošināšanā, kā arī abu pušu tirdznieciskajiem sakariem. Kā zināms, Krievija īsti neiesaistījās, kad Azerbaidžāna pagājušogad rudenī ar militāru spēku savā labā atrisināja gadu desmitus ilgušo teritoriālo strīdu ar kaimiņvalsti Armēniju par Kalnu Karabahas teritoriju. Putins nu solījis sazināties ar Armēnijas premjerministru Nikolu Pašinjanu, acīmredzot lai mudinātu viņu slēgt mieru ar Azerbaidžānu. Tāpat šīs vizītes sakarā izskanējuši pieņēmumi, ka spriests ticis arī par iespējamu Krievijas naftas tirgošanu uz Eiropu, uzdodot to par Azerbaidžānā iegūtu, un, iespējams, pat par kādu militāru resursu piegādi Maskavai. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījumā Pievienotā vērtība par nekustamo īpašumu - esam pārdzīvojuši procentlikmju kāpuma izbīli un šķiet, situācija pamazām sāk izkustēties no sastinguma punkta. Un arī par mākslīgo intelektu. Mājokļu piedāvājums palielinājies un pircēju interese ir liela, darījumos tas rezultējas reti, turklāt cenu korekcija tirgū notiek kūtri - tā par Rīgas mājokļu tirgu saka "Latio" savā tirgus apskatā. Un lai gan šobrīd, pēc "Latio" datiem, tikai pusē darījumu piesaista hipotēku, bankas jūt līdzīgu tendenci - ja ne reāli darījumi, tad interese augot.Stāsta Artis Zeiļa, bankas "Citadele" sadarbības partneru darījumu vadītājs. Pieaugusi arī iedzīvotāju ticība stabilai nākotnei. Bet vēl lielākoties tomēr notiek skatīšanās, nevis pirkšana, piekrīt arī "Swedbank" Hipotekārās kreditēšanas jomas vadītājs Normunds Dūcis. Bet ko šāda situācija, kādu raksturo banku pārstāvji, ka tie, kas interesējas par hipotēkām, lielākoties tās varētu atļauties, tomēr izvēlas vēl nepirkt, nozīmē nākotnei? Vai tas nozīmē, ka veidojas sava veida uzkrātā interese, kura, pircējiem noticot, ka ir īstais brīdis, tad arī ienāks tirgū un pirks? "Citadelē" saka - visticamāk, jā, bet cik liela, grūti pateikt.

Cele mai importante știri ale zilei, alese de Recorder și grupate într-un newsletter audio. În fiecare seară, de luni până vineri.

Stāsta tulkotāja Māra Poļakova.   Ах життя моє — кругле як м'яч... Ak, mana dzīve – apaļa bumba, Kā mīlestība – spriega, kvēla. Krīti. Lido augstu. Smejies. Skumsti. Skūpsti stiprāk, vēl un vēl. Tā 1929. gadā – 35 gadu vecumā – rakstīja dzejnieks, bez kura nebūtu divdesmito-trīsdesmito gadu ukraiņu avangarda, ukraiņu kultūras žilbinošās, vētrainās atdzimšanas: Maiks Johansens, leģenda jau dzīves laikā. Viņa spalvai pieder viens no spožākajiem un dullākajiem ukraiņu prozas tekstiem – garstāsts “Mācītā doktora Leonardo un viņa nākamās mīļākās daiļās Alčestes ceļojums uz Slobidu Šveici” (“Подорож ученого доктора Леонардо і його майбутньої коханки прекрасної Альчести у Слобожанську Швайцарію", 1932). Romāna varoņi ir: Dons Hozē Pereira – spānietis, pēc profesijas tirānu gāzējs, Rodolfo – ruds īru seters, Dona Hozē Pereiras uzticamais draugs, Daņko Haritonovičs Pererva – stepinieks un stepes rajona izpildkomitejas loceklis (pirmais un trešais ir viens), budzis Augšups, budzis Lejups, budzis Kurups – ukraiņu budži, Leonardo Paci – ceļojošs doktors no Itālijas, dabas mīļotājs, varbūt arī ir pirmais un trešais no varoņiem, bet varbūt nav, Alčeste – doktora Leonardo daiļā, mūžam nākamā mīļākā, labais Koku Stādītājs – vecais saimnieks Vecene – labā Koku Stādītāja pirmā sieva, Ahillejs Bruņrupucis – laucinieks, vezumnieks, Volodjka – Ahilleja zirgs, Jaress Pušdeguns – jauns puisis no Zmijivas, komjaunietis, students, atslēdznieks Šarabans – Bruņrupuča paziņa, saimnieks Klims – Bruņrupuča draugs. Dons Hozē Pereira un doktors Leonardo raksta dzeju, ko izrej Rodolfo, Vecene zīmīgos brīžos iesaistās notikumos, taču neeksistē, Dons Hozē Pereira pārvēršas vēl otrreiz un kļūst par vilku – un Slobidu Šveice, uz kuru Leonardo atvedis Alčesti, lai daiļā dāma vairs nebūtu viņa nākamā mīļākā, – šī Slobidu Šveice, kas vienīgā šajā tekstā ir īsta...  nav atrodama kartē. Epilogā autors atvainojas par to, ka prātīgos lasītājus un daiļās lasītājas vazājis aiz deguna, un paskaidro, kas te ir noticis: “No dekoratīva kartona viņš (autors – MP) izgriezis cilvēku figūras, uzlīmējis tās uz koka gabaliem, nopervējis ar nosacītām krāsām, cauri kartona nabām izvilcis stiepli un līksmi stumdījis šīs figūras dzīvas, īstas stepes saules svelmē, zem īstu Slobidu Šveices kļavu valgajām lanckām. Un, lai tik lasītājs nenodomātu, ka šīs figūras ir dzīvas, autors vispatētiskākajās vietās pārplēsa tām kartona krūtežas un izbāza ārā savu pinkaino galvu, lāgiem (lai simtkārt viņam piedod prātīgais lasītājs un daiļā lasītāja) arī tāpat vien aplaistīdams ar aukstu ūdeni no teātrī glabātās ugunsdzēsēju šļūtenes.” Šī pasakainā garstāsta autors bija žilbinoši talantīgs eksperimentētājs, kura mērķis bija izkustināt mūsu priekšstatus par to, kādai jābūt literatūrai: iesaistīt lasītāju spēlē, vienlaikus parādot, kādu estētisku baudījumu var gūt no šiem eksperimentiem. Kā viņš pats raksta vienā no autobiogrāfijām: “Es tomēr mīlu literatūru. Es ļoti mīlu vārdus un domāju, ka tie man atbild ar tādu pašu mīlestību. Es mīlu tos ar nesavtīgu mīlestību ne tādēļ, ka tie mani baro. Tiem mani jābaro, jo esmu tos dzemdinājis. Es vārdus mīlu tādēļ, ka tie ar mani spēlējas, mani izklaidē un nekad mani neaizmirst.”   Vārdus viņš dzemdināja visādi. Johansens rakstīja, daudz un dažādi. Teiksim, laužot jebkādus žanra kanonus, tapis dēku romāns “Makleistona, Harija Rūperta un citu piedzīvojumi” ("Пригоди Мак-Лейстона, Гаррі Руперта та інших", 1925) . Tā pirmās nodaļas satura aprakstā ir punkts “Ko nodomātu albatross, ja prastu pīpēt”, un romāns kļuva par pirmo ukraiņu bestselleru – gada laikā tika pārdoti vismaz 100 000 eksemplāru. Atkal citējot autobiogrāfiju: “Rakstīju labu dzeju un sliktu prozu līdz 1928. gadam. 1928. gadā atjēdzos un sāku rakstīt labā prozā.” Kā viegli saprast, tā ir Johansena kārtējā mistifikācija: arī dzeju viņš vienmēr rakstījis lielisku. Johansens ceļoja un rakstīja reportāžas – vienā no tām, piemēram, viņš gluži garāmejot izmet: “Tumšs, un neko nevar redzēt. Ne mājas, ne cilvēkus, ne cūkas, ne šķiru naidu, ne varas tālusniedzošamies roku” – un tas rakstīts divdesmito gadu beigās! ("Подорож людини під кепом (Єврейські колонії)", 1929) Pat “nevainīgajā” reportāžas žanrā viņa teksti bija radikāli: tie vienkārši ignorēja obligātā sociālistiskā reālisma pieklājības normas: Johansens rakstīja, kā redzēja un kā gribēja. Johansens bija tālaika vislabāko, visaizraujošāko literāro žurnālu izdomātājs un redaktors. Viena – “Universālā Žurnāla” ("Універсальний журнал") – programmā viņš rakstīja: “Nav uz pasaules tādas lietas, par kuru nevarētu interesanti pastāstīt.” Šis sauklis tika drukāts ne tikai žurnāla pirmajā lappusē, bet arī uz redakcijas veidlapām un ar to sākās visi teksti, kas tapa ar redakcijas darbinieku piedalīšanos. Savukārt almanahs “Literatūras gadatirgus” ("Літературний ярмарок") bija brīvības teritorija. Tajā tika nodrukāta jau pavisam drīz aizliegtā Volodimira Sosjuras poēma “Mazepa”, kurā bija izteiktas šaubas, vai Ukrainai Bohdana Hmeļnicka laikā vajadzēja apvienoties ar krieviju, Mikolas Kuļiša luga “Mina Mazailo” – it kā komēdija taču dziļi traģiska: tajā parādīti pārkrievoto ukraiņu mēģinājumi atgriezties savā ukraiņu valodā un tas, cik notramdīts jebkāds ukrainiskums bija Ukrainas lielajās pilsētās; Johansena “Doktora Leonardo ceļojums” un citi tagad par klasiku kļuvuši ukraiņu teksti. Starp citu, redakcija bija uzrunājusi “dižo proletāriešu rakstnieku” Maksimu Gorkiju, lūdzot atļauju pārtulkot viņa “Māti” ukrainiski, – un saņēma atbildi: “Manuprāt, šī garstāsta tulkojums ukraiņu dialektā nav nepieciešams. Mani ļoti pārsteidz fakts, ka cilvēki, kam ir viens mērķis, ne tikai sludina dialektu atšķirīgumu – pūlas dialektu padarīt par “valodu” –, bet vēl arī apspiež tos lielkrievus, kas šī dialekta apgabalā sāk justies kā mazākums.” Mikola Hviļovijs pēc šīs atbildes uzrakstīja eseju “Ukraina vai Mazkrievija?” („Україна чи Малоросія?”, 1926): par to, ka eksistē Ukraina, kurā ukraiņi runā ukraiņu valodā; Staļina “personiskā ienaidnieka” eseja nekavējoties tika aizliegta un konfiscēta, un pirmoreiz publicēta tikai 1991. gadā. Johansens darbojās teātrī – rakstīja tekstus Lesa Kurbasa „Bereziļ” izrādēm – un arī tikko dzimušajā kino jomā: bija viens no pirmās ukraiņu filmas “Zvenihora” (rež. O. Dovženko) scenārija autoriem; režisors no filmas aizvāca “nacionālistiskas tendences” un salika “pareizos” ideoloģiskos akcentus, un sašutušais Johansens savu autorību atsauca. Toties, kad Harkivā tika izveidota Visukrainas Fotokinopārvalde jeb leģendārais VUFKU, tieši viņu aicināja rakstīt titrus mēmajām filmām. Kino ukrainiskošanai bija pamatīga pretestība, taču Johansens līdz masu publikas iebildumu uzklausīšanai nenolaidās. Kad saniknotie iznomātāji skrēja pie VUFKU direktora sūdzēties, ka titros sarakstīts kaut kas galīgi nesaprotams, priekšnieks nesatricināmi atbildēja: “Viņš ir profesors, viņš zina.” Johansens mācīja studentus, rakstīja mācību grāmatas, vārdnīcas un pētījumus par ukraiņu valodu – viņa redakcijā iznākusī “Praktiskā krievu-ukraiņu parunu vārdnīca” („Практичний російсько-український словник приказок”, 1929), šķiet, joprojām ir nepārspējams avots un īsta frazeoloģijas dārgumu krātuve. Ko vēl Johansens darīja? Atkal citējot autobiogrāfiju: “Mana profesija ir spēlēt tenisu, biljardu un citu. Šis cits tad arī ir viss, kas pēc manis paliks, kad nomiris nebūšu spējīgs spēlēt ne tenisu, ne biljardu.” Laikabiedrs spilgtās krāsās aprakstījs, kā Johansens biljardā apspēlējis uz savām biljardista mākām varen lepno krievu poētu Vladimiru Majakovski, kuram pēc zaudējuma bija jālien pagaldē, kurā 1,90 cm garais Majakovskis teiksmaini iesprūdis. Johansens aizrautīgi piedalījās dažādās rakstnieku biedrībās, spēlēja futbolu, šahu, medīja, laivoja savā brīnišķajā Slobidu Šveicē: viņš mīlēja dzīvi, apaļu kā bumba.   Kur viņš tāds –  neparasts un lielisks – bija radies? Johansens – īstā vārdā Mihailo – bija harkivietis. Harkivas universitātē studējis klasisko filoloģiju tieši tad, kad ievadu valodniecībā un daudzus citus aizraujošus priekšmetus tur pasniedza – paralēli pētīdams latviešu valodu un sarakstīdams, piemēram, grandiozo „Lettische Grammatik“ –  profesors Endzelīns. Interese par senajām valodām Johansenam radās jau ģimnāzista gados, kad latīņu valodu viņam mācīja Leipcigas universitāti beigušais Jānis Mežlauks. Tajos pašos ģimnāzista gados viņš, „atradis, ka tā dzeja sanāk dabiskāka“, sāka rakstīt ukraiņu valodā – pirms tam dzejojis tikai krieviski un vāciski: šos dzejoļus viņš 1916. gadā rituāli sadedzināja. Jo raugi, viņa māte gan bija kozaciete no Starobiļskas – kā pats Johansens tīksmīgi apgalvoja, turku sultāna vergu un verdzeņu atbrīvotāja kozaka Hricko un „spāniešu rakstnieka“ Migela Sāvedras de Servantesa pēctece, – taču viņa tēvs, vācu valodas skolotājs Hervasius Johannsen, bija dzimis Iecavā (Gross-Ekau) un beidzis Jelgavas (Mitau) ģimnāziju. Nekur nav minēts, ka Maskavas universitāti beigušais Herr Johansens būtu pratis latviešu valodu – bērniem viņš vakaros lika lasīt Gētes „Faustu“, tas viņmājās saucās „tēlot erceņģeļus“ –, taču ir zināms, ka 1897. gadā viņš kopā ar citiem Harkivas latviešiem Jurjānu Andreja rīkotajā Jaungada kolektē ziedojis naudu trūcīgu latviešu studentu atbalstam (toreiz to sauca par „jaungada vizīšu atpirkšanu“). Tādēļ varbūt negaidītais – un ukraiņu filologus mulsinošais – iespraudums „Wadsi sirsnin!“ Johansena dzejolī „Lietus“ („Дощ”, 1925) ir atbalss no bērnībā dzirdētas latviešu valodas? Tomēr pēc apmešanās ēnu valstībā risināt “saprātīgu sarunu” ar Hēsiodu, Heini un Servantesu viņš dzīrās ukrainiski – jo ticēja, ka “mūsu puķotā dzimtene ir dimants pasaules brīvo tautu ķekarā.”

Estas son mis redes: Mi web / https://www.estudiolumina.com Mi Patreon / https://www.patreon.com/estudiolumina Mi Instagram / https://www.instagram.com/estudiolumina ¡Gracias por tu apoyo!

No vieglas gripas simptomiem līdz letālai pneimonijai - to var radīt legionellas, kas dažkārt sastopamas ūdens sistēmā. Rīgas Stradiņa universitātē aizstāvēts promocijas darbs, kurā īpaša uzmanība veltīta legionellām, to izplatībai un daudzveidībai. Par legionellu - neredzamo draudu mūsu ūdens sistēmā - saruna ar darba autori, mikrobioloģi, zinātniskā institūta "BIOR" vadītāju Olgu Valciņu. Kā sāļūdeni var pārvērst dzeramajā ūdenī Pilnībā neizzināts temats ir arī ūdens. Šoreiz paraugāmies uz ūdeni no citas puses, proti, kā to no sāļūdens var pārvērst dzeramajā ūdenī. Latvijā par šādu tehnoloģiju ikdienā nevajag aizdomāties, bet ir valstis, kur dzeramais ūdens nav pieejams pietiekamā daudzumā un to ir nepieciešams ņemt no jūras vai okeāniem un atsāļot. Ģeogrāfiski mums tuvākā vieta, kur ļaudis patērē šādu atsāļotu ūdeni, ir Gotlande. Kā šis process notiek, saruna ar Rīgas Tehniskās universitātes Biotehnoloģiju institūta vadošo pētnieku Sandi Deju. Interese par ūdens atsāļošanu cilvēces vēsturē ir bijusi sen. Jau sengrieķu domātājs Aristotelis savā darbā „Meteoroloģija” raksta, ka "sālsūdens, kad tas pārvēršas tvaikos, kļūst salds, un tvaiki, kondensējoties, vairs neveido sālsūdeni". Turpmāko gadsimtu laikā notika vairāki mēģinājumi filtrēt  jūras ūdeni, lai padarītu to derīgu dzeršanai, taču plašos  rūpnieciskos apmēros tas notika vien 20. gs. otrajā pusē, kad, piemēram, ASV Floridas pavalstī ar reversās osmozes metodi, tas ir, kad ar spiedienu ūdens tiek laists cauri īpaši smalkam filtram, tika saražoti dzeramā ūdens daudzumi, lai nodrošinātu ar to vairākus simtus tūkstošu Keipkorālas iedzīvotāju. Kā notiek ūdens atsāļošana un kurās pasaules valstīs tas ir īpaši nozīmīgs process, lai iedzīvotāji ikdienā tiktu pie kvalitatīva dzeramā ūdens, par to stāsta Rīgas Tehniskās universitātes ūdens sistēmu un Biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Sandis Dejus. Mums Latvijā nav jāuztraucas par pietiekamu dzeramā ūdens daudzumu, kas tiek iegūts filtrējot mūsu dabā esošos saldūdeņus, tad ir daudzas valstis pasaulē, kur iedzīvotāju ikdiena nav iedomājama bez šī osmozētā ūdens. Tās  ir Vidusjūras reģiona valstis, kur 60-70 % dzeramā ūdens iegūst ar minēto metodi, tās ir Arābijas pussalas valstis pie Omānas un Persijas līčiem. Par šādā viedā atsāļota ūdens izmaksām turpina Sandis Dejus. Šobrīd Rīgas Tehniskās universitātes ūdens sistēmu un Biotehnoloģiju institūta speciālisti strādā pie reversās osmozes iekārtu uzlabošanas, lai tās darbotos ilgāk, lai membrānu caurumiņi tik ātri neaizaugtu un tādejādi  samazinātu šo iekārtu izmaksas. Lai tajās pasaules vietas, kur nav pieejams saldūdens, iedzīvotāji varētu tikt pie kvalitatīva dzeramā ūdens, nemaksājot tik lielas summas par to.

Cikla „Jāzeps Grosvalds dzīvē un mākslā” epizodi veltām mākslinieka interesei par Austrumu zemēm un kā tas atspoguļojies viņa darbos.  Uzzināsim par vēl citām interesēm un talantiem, ar ko bijis apveltīts Jāzeps Grosvalds. Tiekamies ar mākslas vēsturnieku Eduardu Kļaviņu, monogrāfijas „Džo. Jāzepa Grosvalda dzīve un māksla” autoru.   Izzinot vēl dažas Jāzepa Grosvalda daiļrades šķautnes, sāksim ar Austrumu tēmu, kurai Jāzepa Grosvalda daiļradē ir būtiska vieta. Kā zināms, 1918.gada sākumā, iestājoties angļu ekspedīcijas korpusā, Grosvalds devās karagājienā uz Persiju un Mezopotāmiju. Šajā laikā mākslinieks radīja akvareļus, kas veido „Persijas ainu” sēriju. Eduardam Kļaviņam vispirms vaicāju, kā skaidrojama Jāzepa interese par Austrumu zemēm, vai tā bija nejauša? Eduarda Kļaviņa monogrāfija par Jāzepu Grosvaldu  (Džo. Jāzepa Grosvalda dzīve un māksla) klajā nāca 2006.gadā izdevniecībā „Neputns”, un ir apjomīgs pētījums par vienu no Latvijas 20.gadsimta sākuma spilgtākajām personībām mākslā. Interese par Grosvaldu  Eduardam Kļaviņam radusies pētot latviešu portreta glezniecību 19.gs. beigās - 20.gs. sākumā. Jāzeps Grosvalds bija spējīgs, izglītots, talantīgs jauneklis, kurš sevi uzskatīja par estētu, kura galvenais uzdevums ir meklēt skaisto dzīvē un arī baudīt to. Lai kādi pārbaudījumi sekoja, viņš arī centās to darīt.

Cătălin Striblea revine la o poveste, alături de mine. Povestim despre cum arată infrastructura Bucureștiului în 2024, ce discursuri politice vom auzi anul acesta, cum se vor împărți tururile de scrutin, ce au riscat producătorii cu filmul "Tati part-time", ce va face echipa de fotbal a României la EURO 2024 și multe, multe altele.

Pilsētu skati un ainavas mākslas vēsturē bijušas atainotas jau senās gravīrās, arī kā dokumentāla liecība vai mākslinieki dažādi izpauduši savu redzējumu par pilsētu arhitektūru. Par to domājot, gribētos pieminēt gan filigrānos Johana Kristofa Broces akvareļus, Ludolfu Libertu, kurš gleznoja gan zemnieku mājas, gan Versaļu, Parīzes bulvārus nakts gaismās, Venēciju. Vai jau krietni vēlāk Jāņa Brektes akvareļos esam atpazinuši to mazo Vecrīgas ieliņu, kur esam gājuši paši. Bet amerikāņu māksliniece Džordžija O'Kīfa, kas dēvēta par ASV modernisma māti, pati dzīvojot 30 stāvā gleznoja arī galvu reibinošos debesskrāpjus. Cik nozīmīgs ir pilsētvides, arhitektūras atspoguļojums mākslā un kā vizuālās mākslas virzienu dažādībā tas allaž saglabā mākslas vērotāju interesi? Saruna ar Veltu Holcmani, Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un dizaina institūta projekta vadītāja un gleznotāju, Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru, bijušo rektoru, Alekseju Naumovu, kura gleznas skatāmas izstādē "Uzgleznotā arhitektūra".

A concelleira de Turismo, Maica García, presentou hoxe o folleto informativo da Noite das Pepitas, festa declarada de Interese Turístico de Galicia que aspira a obter o mesmo recoñecemento a nivel nacional. A edila destacou que este díptico contén un “nutrido resumo desta celebración e aporta información de interese, tanto para os propios ferroláns como para as persoas que visiten a cidade durante esta destacada festividade”. Así mesmo, avanzou que xa se contratou unha empresa para tramitar a candidatura das Pepitas como Festa de Interese Turístico Nacional, que se encargará de dar cumprimento aos requisitos necesarios para conseguir esta distinción e que pasan por realizar unha memoria explicativa, editar un folleto ou crear una páxina web específica da festa en varios idiomas, entre outros. “Iremos dando os pasos necesarios conforme a un cronograma que temos establecido, e o primeiro paso estamos a dalo hoxe coa presentación deste folleto”, afirmou a concelleira. Na presentación, Maica García, estivo acompañada polo coordinador das Rondallas de Ferrol, Pedro Blanco, quen agradeceu ao Concello e á concelleira o seu labor. “Promover a Festa das Pepitas é un traballo conxunto” e pode representar “un foco de atracción de miles de persoas, o que repercute de xeito positivo na cidade, asegurou. Así mesmo, avanzou que a semana que vén presentarase o cartel en Fitur, agardando que nalgunha edición desta destacada feira se poida desprazar algunha das rondallas ao completo para divulgar a festa en toda a súa esencia.

¿Cuántas veces te ha pasado que no saben cuál es el siguiente paso con esa chica? Quieres que ella se interese más por ti, pero ¿Cómo hacerlo? Advertising Inquiries: https://redcircle.com/brandsPrivacy & Opt-Out: https://redcircle.com/privacy

Muchos nos quejamos por que no tenemos rendimiento en nuestros ahorros en el banco, pero esta empresa de verdad nos paga con café… Starbucks, la famosa cadena de cafeterías, se ha convertido en un referente de éxito empresarial gracias a su innovador modelo de negocio. --- Send in a voice message: https://podcasters.spotify.com/pod/show/charlasconalex/message

Aktrise Zane Jančevska šobrīd dzīvo Ēdolē un vada folkloras kopu "Ēdol's ķist". Šajās dienās viņa būs arī Teicēja leģendārās rokoperas "Lāčplēsis" uzvedumā Lielvārdē. Šajā raidījumā vēlamies atklāt ne tikai teātra un kino aktrises, bet arī diplomētas etnomuzikoloģes Zanes Jančevskas radošās dzīves mazāk zināmo pusi – viņas dziļo interesi par tautas dziesmu. Zane Jančevska Ēdolē vada folkloras kopu „Ēdol's ķist”, spēj folklorai aizraut Ēdoles pamatskolas bērnus. Taču arī aktrises darbu viņa nav pametusi novārtā. Intervijas tapšanas brīdī atlikušas vairs pāris dienas līdz leģendārā komponista Zigmara Liepiņa un dzejnieces Māras Zālītes kopdarba,  rokoperas „Lāčplēsis” jau devītajam, Rēzijas Kalniņas režisētajam  uzvedumam, šoreiz vietā, kur Andreja Pumpura eposs tapis – Lielvārdē.  

Mira el vídeo en https://youtube.com/shorts/ROxVwviDW3M 🎧Para descargar mis hipnosis visita http://paconavas.com/tienda 💡Para contactar conmigo visita http://paconavas.com/contacto-web 🙋🏻‍♂️Para pedir consulta conmigo visita http://paconavas.com/consulta

Mira el vídeo en https://youtube.com/shorts/ROxVwviDW3M 🎧Para descargar mis hipnosis visita http://paconavas.com/tienda 💡Para contactar conmigo visita http://paconavas.com/contacto-web 🙋🏻‍♂️Para pedir consulta conmigo visita http://paconavas.com/consulta

Marta García Aller reflexiona sobre la evacuación de diplomáticos y ciudadanos occidentales de Sudán debido a la espiral de violencia en el país. 

Marta García Aller reflexiona sobre la evacuación de diplomáticos y ciudadanos occidentales de Sudán debido a la espiral de violencia en el país. This show is part of the Spreaker Prime Network, if you are interested in advertising on this podcast, contact us at https://www.spreaker.com/show/4412383/advertisement

Pašvērojumā pamanītā pieaugošā interese par putnu dzīvi un olveida formas akmeņiem kā bēgšana no ziņu un sociālo tīklu uzdotajām tēmām. Radio dienasgrāmata 2023. gada Lieldienās. No kā jūs dariniet savu Lieldienu sajūtu? Mans vārds ir Anda Buševica un nu jau pāris gadus – kopš kovidsērgas – es savu Lieldienu sajūtu sarakstu dienasgrāmatā. Ar burtiem uzzīmēju uz papīra, pēc tam dodu tai savu balsi Radio raidījumā. Arī šoreiz es visu darīšu tāpat kā citus gadus. Sākšu ar šī brīža sajūtām, tad drusku par pusgada laikā piedzīvoto. Pat ja dzirdēsiet, kā kalendārā tiek pāršķirtas lapas, nosauktas nedēļas dienas, laikam šai stāstā nebūs izšķiroša nozīme. Dienu skaitīšanā mums jātiek līdz svētdienai, Lieldienu vēstij. Taču – kāds būs mans šī gada atmošanās un dzīvības atgriešanās stāsts – to es vēl nezinu.

Cilvēka acis jau izsenis vērsušās tālumā, domājot, vai mēs esam vienīgie Visumā, vai ir vēl kāda mums līdzīga ar saprātu apveltīta būtne gaismas gadu attālumā. Ārpuszemes dzīvības meklējumi var šķist kā meklēt smilšu graudiņu siena kaudzē, tomēr ne viens vien astronoms tam veltījis savu mūžu. Interese par to, vai esam vienīgie kosmosā, cilvēku prātus ir urdījusi jau no senām dienām, taču, vai šajā jomā ir bijusi nopietna izpēte? Kāds ir bijis slavenā "citplanētiešu meklētāja" - ASV astronoma Frenka Dreika ieguldījums un cik daudz ir nopietnas pētniecības, cik - spekulāciju, raidījumā Zināmais nezināmajā analīzē astronomijas interesents un IT speciālists Raitis Misa. "Jautājums ir nopietns tādā ziņā, ka visus interesē atbilde uz šo jautājumu," atzīst Raitis Misa. "Ir jānodala divas lietas, ir civilizācija, kas ir inteliģence tādā izpratnē, kā mēs to saprotam. Un vienkārši dzīvība kā tāda, ko varētu atrast, piemēram, tepat uz Marsa, kas nemaz nav izslēgts. Protams, atrasta vēl nav. Šobrīd nekas nekur atrasts nav, viss tas, kas ir, tas ir vairāk zinātniskā fantastika, kāda cilvēka iedomas, kāda vēlmes, ka tas tā būtu, bet tādu pierādītu faktisko atklājumu un konstatējumu šobrīd nav ne par mikrobu izmēra, ne arī par inteliģentu dzīvību." "Šobrīd, lielā mērā arī pateicoties Frenkam Dreikam, pētījumi notiek, ir finansējums, tiek veikti arvien jauni novērojumi un galvenais novērojamu virziens ir radio astronomijas, mēģinot uztvert šo civilizāciju pārraidītos signālus, turpina Raitis Misa. Frenka Dreika atbilde uz jautājumu par ārpuszemes civilizāciju bija - mēs neesam vieni. "Tas ir tas, ko viņš uzskatīja, un tam ir kaut kāds zināms pamatojums, jo Visums ir milzīgs, zvaigžņu ir triljoniem, planētu ir milzīgi daudz, un ir daudz zvaigžņu, pie kurām planētas ir tā sauktajā apdzīvojamajā zonā, līdz ar to iespēja, ka radīsies dzīvība un kādā brīdī kļūs inteliģenta, ir diezgan liela," norāda Raitis Misa. "Mūsu civilizācija šobrīd ir nosacīti radījusi radio burbuli, kas ir apmēram 100 gaismas gadu rādiusā, un tas ir tas attālums, kurā jebkurš cits, kas mūs klausītos - Saule radioteleskopa -  varētu dzirdēt un saprast, ka tie signāli ir mākslīgi. Viņi uztvertu "Radio Skonto" vai Latvijas Radio 1 un teiktu, jā, šis signāls nav dabiskas izcelsmes, to varam droši pateikt," skaidro Raitis Misa. "(..) Mēs esam milzīgā 92 gaismas gadus lielā Visumā maziņus simts gaismas gadiņus tikai piesārņojuši ar savu radio troksni. Tas uzskats tāds, ka, ja kāda civilizācija, kas mūs sadzirdētu, atbildētu, mums tas, protams, prasītu laiku, bet tas, kā viņi to sauc, kontaktu periods, varētu sākties apmēram pēc kādiem 400 gadiem." Ja kāds mūsu sadzird šodien un izdomā atbildēt, tad tie, kas uztvers signālu, ja tāds tiks sūtīts, būs pēc 400 gadiem, kas varbūt nesapratīs, kas ir tas, ko uztver, jo neko nav sūtījuši. Var teikt, tāda ļoti savdabīga komunikācija. Cik vispār reāli ir vienam otru sadzird? "Sadzirdēt varbūt arī ir reāli, bet jāsaprot, ka tāda komunikācija kā īsziņas vai čats tur nebūs, jo tur viens virziens komunikācijai aizņems daudzus gadus," bilst Raitis Misa. "Līdz ar to drīzāk būs tā, ka mēs vienkārši zināsim, ka tiešām mums atsūtīja signālu, mēs būsim droši, ka tur vēl kāds inteliģents ir. Mēs zināsim, no kuras zvaigznes tas nāca, un gan jau tajā brīdī arī zināsim, kādas tur ir planētas un kāds ir viņu atmosfēras sastāvs un visu pārējo. Bet tā parunāties un paspiest roku, lai to izdarītu, būs vēl droši vien vairāki tūkstoši gadu jāpagaida."   Vai ir kāda unikāla eksoplanēta ar dzīvības formām? Astronomiem ir zināmi vairāki tūkstoši to planētu, kas atrodas ārpus Saules sistēmas. Šādas planētas saucam par eksoplanētām. Bet, ja Saules sistēmā tieši Zeme ir unikāla, jo uz tās eksistē dzīvība, vai varētu atrasties arī kāda unikāla eksoplanēta ar dzīvības formām? Vai nosacījums dzīvībai uz eksoplanētas būtu ūdens krājumi? Apritējuši vairāk nekā 30 gadi kopš tā brīža, kad sākušies eksoplanētu jeb citplanētu pētījumi. Pirmajos gadījumos kaut kas no citplanētām drīzāk tika atrasts nejauši, bet pēdējos gados šādu planētu pētījumi ir ļoti apzināts solis, notiek speciālas misijas un arī uz Zemes ir vairākas observatorijas, kas mērķtiecīgi meklē citplanētas. Un, ja misijas ir mērķtiecīgas, tad skaidrs, ka arī atklāto citplanētu skaits pēdējos gados ir audzis. Tā skaidro Suntažu observatorijas saimniece un portāla “starspace.lv” redaktore, amatierastronome Anna Gintere. Bet cik daudz zinām par pašām eksoplanētām? Apzīmējums “eksoplanētas” jeb “citplanētas” jau pasaka priekšā, ka runa ir par kaut ko, kas atrodas ārpus Saules sistēmas, bet vai tas ir kaut kas ļoti līdzīgs tam, ko mēs saprotam ar Saules sistēmu? Uz šo jautājumu atbildi sniedz Anna Gintere. Bet tālāk mūžīgais un visai sarežģīti atbildamais jautājums par iespējamām dzīvības formām uz eksoplanētām. Saules sistēmā Zeme ar savām dzīvības formām ir īpaša. Protams, nevar izslēgt, ka šādas formas ir arī uz Veneras, ko klāj indīgu gāzu mākoņi. Iespējams, jaunu informāciju par dzīvību uz Marsa mums sniegs uz tā izvietotais pašgājējs robots. Tomēr Zeme ir unikāla. Kā būtu ar eksoplanētām? Cik apzināti uz tām tiek pētīta dzīvība un ko mēs par to zinām?

Una jovencita asegura que reencarno en Frida kahlo.Qué alimentos no debemos de combinar.Las aventuras de los que aún se creen jóvenes.Los mejores apodos de rancho, cuéntanos los apodos de barrio. 

Kopš "Twitter" kļuva biezi apdzīvots, savu stabilu vietu šajā sociālajā tīklā atrada arī zinātnieki. Sociālo tīklu platformas iesniegušas pētniekiem, akadēmiskiem žurnāliem un institūcijām unikālu iespēju stāstīt sabiedrībai par pētījumiem. Līdz šim nekās tāds nav bijis iespējams. Taču kā tas ir šobrīd, kad šīs platformas kļuvušas par karsto diskusiju vietu, kur apspriest Covid-19, karus, vēsturi, klimata pārmaiņas un citus jautājumus. Zinātnieki pasaulē pauž bažas, ka algoritmi "Twitter", "Youtube" un citās platformās nav labvēlīgi zinātnieku saziņai ar sabiedrību.  Vai sociālo tīklu troksnī var dzirdēt zinātnes kluso balsi, vai tā vairs atskan tikai šaurā burbulī, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē politikas zinātņu doktors, "SkeptiCafe" vadītājs, dezinformācijas pētnieks Mārtiņš Hiršs, vēsturnieks Latvijas Universitātes (LU) Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis un LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes docents, vadošais pētnieks Guntars Kitenbergs. Šis laiks ir ziedu laiks zinātniekiem komunicēt ar sabiedrību, vai gluži otrādi - informācijas ir daudz un fragmentēta un grūti īsto vēstījumu aiznest līdz cilvēkiem? "Es teiktu, ka abi divi ir patiesi. Ir vairāk troksnis, visādas muļķības, dezinformācija visapkārt kā nekad, bet vienlaikus arī lielākas iespējas sasniegt cilvēkus kā jeb kad," atzīst Mārtiņš Hiršs. "Sociālajos tīklos emocijas, sensacionāla informācija, sazvērestības izplatās daudz labāk nekā sarežģīti niansēti zinātnes stāsti. Tajā pašā laikā tā auditorija, ko zinātnieki var mēģināt sasniegt, ja māk komunicēt, pielāgojoties šīm platformām, ir daudz lielāka nekā jebkad." Šobrīd aktuāli daudziem ir apspriest karu, dažādus politiskos notikumus. Vai līdzīgi kā Covid laikā bija vienā jomā dīvāna eksperti, tagad ir arī vēsturē, politikā, militārā jomā? "Interese par vēsturi ir pieaugusi, bet interese par vēsturi nav pieaugusi no zinātnes viedokļi, teiksim, procesu analīze, cēloņu seku analīze. Tā vairāk pieaugusi, es teiktu, tādā prezentiskā veidā, faktiski cilvēki atlasa tos faktus, kas ir izdevīgi viņiem te un tagad. Bieži vien atrauj tos no kopējā," vērtē Kaspars Zellis. "Interese lielākoties cilvēkiem, pirmkārt, par Latvijas vēsturi, otrkārt, esmu pamanījis, ka ir interese ir pieaugusi par Ukrainas vēsturi, kaut vai kopējos kontekstus reti kurš spēj uztvert. Piemēram, 20. gadsimta sākuma Ukrainas vēstures norises. Tāpat arī Centrālās un Austrumeiropas vēsture ir parādījusies kā tēma, kurā varēja būt interese. Rakstot sociālos tīklos, piemēram, par vēstures notikumiem, kas saistījās ar Polijas vai Baltkrievijas vēsturi, ja iepriekš nebija kaut kādas emocijas, tagad tomēr cilvēki kaut kādā veidā uz to reaģē. Reaģē ļoti dažādi." "Man šķiet, ka fizikā, eksaktā zinātnē, ir daudz precīzāk šīs lietas aprakstītas, un interpretācijai vieta eksaktā pasaulē ir nedaudz mazāka. Tajā pašā laikā mēs redzam, ka medicīnā, kas ir gana sarežģīta, tas veiksmīgi notiek," Guntars Kitenbergs. Viņs piekrīt Hirša teiktajam, ka sociālie tīkli dod iespēju ātri un precīzi izplatīt informāciju. "Tajā pašā laikā, protams, arī fizikā ir izaicinājums nokomunicēt to, ko tu vēlies, veiksmīgi," norāda Guntars Kitenbergs.   "Formāts uzspiež noteiktu komunikāciju un noteikti šeit ir pārpratumiem un kļūdām vieta ne tikai nespeciālistiem. Arī specializācija, ir kļuvusi tik dziļa, ka pat citam kolēģim, fiziķim, kas vienkārši ir no citas sfēras, nav viegli izsekot. Līdz ar to tas lielākais jautājums, manuprāt, ir par informācijas uzticamību," turpina Guntars Kitenbergs.

www.ladivademexico.com

www.facebook.com/ladivademexico

 Gada otrajā pusē strauji pieaudzis jau tā augstai pieprasījums pēc saules paneļiem un to uzstādīšanu vēl līdz gada beigām, bet pieprasījums ir tik liels, ka jau veidojas rezervācijas rinda līdz pavasarim. Savukārt tie, kas atliks izpildītāja nolīgšanu uz pavasari, visticamāk saņems saules paneļus uz mājas jumta vai piemājas teritorijā tikai nākamās vasaras otrā pusē. Bet ar to nepatikšanas nebeidzas. Izskan viedoklis, ja tiks apstiprināti AS „Sadales tīkls” jaunie tarifi par elektrības nodošanu tīklā, mikroģenerācijai Latvijā varēs likt treknu punktu. Vai joprojām saules paneļi būs izdevīgs risinājums patērētājiem, raidījumā Kā labāk dzīvot analizē Viedās un energoefektīvās pilsētvides tehnoloģiju asociācijas valdes loceklis, SIA "Baltijas Elektro sabiedrība" valdes priekšsēdētājs Edgars Bergholcs, enerģētikas eksperts, SIA "EVECON" valdes loceklis Gatis Lazda un AS "Sadales tīkls" valdes loceklis Jānis Kirkovalds. Edgars Bergholcs skaidro, ka šobrīd ziemā, kad ir sals un sniegs, būvniekiem kāpt uz juma nav sevišķi droši, tāpat plastmasas un gumijas savienojumus montēt, kad ārā ir mīnus grādi, nebūtu ieteicams. Viņš apstiprina, ka rindas ir garas, līdz pat vasaras vidus.  "Šis ir īstais brīdis, lai rezervētu sev nākamā gadā saules paneļu uzstādīšanu," uzskata Edgars Bergholcs. Viņš to saista ar produktu un materiālu pieejamību saistībā ar ģeopolitisko situāciju pasaulē un enerģijas krīzi Ukrainā, daudz materiālu būs nepieciešami tur. Viņš mudina tos, kas gatavi kaut ko darīt, tagad to veikt. Gatis Lazda norāda, ka privātmāju īpašniekiem saistībā ar gaidāmo tarifu pieaugumu ir vairāki jautājumi un saules paneļu uzstādīšana kļuvusi lēnākā, bet aktīvāki ir uzņēmēji, kas paneļus uzstāda uz zemes, ne ēku jumtiem. Tas saistīts arī ar pieejamo atbalstu.

Raidījumā par šobrīd lielāko un aktuālāko bubuli ekonomikā – energocenu krīzi un kā, to risinot, no viena grāvja neiebraukt jau otrā, bet atrast pareizāko un izdevīgāko ceļu Latvijai un Latvijas iedzīvotājiem. Energocenu krīze – tā praktiski ir visu citu ekonomisko nebūšanu pamatā. Nokāpšana no Krievijas energoresursu atkarības adatas Eiropas Savienības valstīm nav bijis viegls un lēts uzdevums. Baltijas valstis gan šajā ziņā maksā vienu no augstākajām cenām, ja palūkojamies elektrības un siltuma tarifos. Viens ir tas sadārdzinājums, ko mēs redzam kā vienkāršie patērētāji, bet uzņēmējiem tie jau ir mazliet citi skaitļi. Situāciju nesen notikušajā Ekonomistu apvienības konference “Enerģētikas nākotne un transformācijas izaicinājumi Eiropas savienībai un Latvijai” raksturo „Balticovo” Komunikācijas un attīstības direktors Toms Auškāps. Mums, lai konkurētu ar citu valstu ražotājiem, nevajag lētāko enerģiju, bet nodrošiniet vismaz tā, lai nebūtu dārgāk nekā citiem reģionā, saka uzņēmēji. Kāpēc ir dārgāk? Uz šo jautājumu atbild Roberts Samtiņš “AJ Power” uzņēmumu grupas vadītājs. Baltijas valstīm trūkst aptuveni 40% no nepieciešamās ražošanas jaudas. Mazas atomelektrostacijas, vēja parku attīstība, atbalsts saules paneļiem privātmājām un biznesiem – tie ir piedāvātie risinājumi. Interese par jaunu elektrības ražošanas jaudu radīšanu šobrīd ir milzīga, un tas tuvāko pāris gadu laikā spēs nodrošināt konkurētspējīgu elektrības cenu, mierina A/S “Latvenergo” valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Čakste, protams, nodrošināt lētāko cenu reģionā nebūs iespējams. Uzņēmēji pēdējo gadu laikā ir daudz domājuši un darījuši, lai nodrošinātu sev ne tikai labāku cenu, bet vispār būtu droši, ka tiem būs nepieciešamā enerģija, lai turpinātu ražošanu. Un savā ziņā visi ir spiesti kļūt daļēji par enerģētikas uzņēmumiem. Ttas nav labi, saka Latvijas darba devēju konfederācijas padomes loceklis un uzņēmuma Latvijas finieris padomes priekšsēdētājs Uldis Biķis. Diemžēl tāda šobrīd ir realitāte – vismaz tuvākajā nākotnē uzņēmējiem būs jādomā, kā ražot elektrību pašiem - tā saka šobrīd vēl par enerģētikas politiku atbildīgā ekonomikas ministre Ilze Indriksone. Visā šajā ažiotāžā un jaunu atjaunojamu un bāzes jaudu radīšanā, nevajadzētu arī iebraukt otrā grāvī un radīt sistēmu, kurā jaudas un infrastruktūras ir par daudz un mēs to nespējam noslogot, bet maksājam bargu naudu, lai to uzturētu. Vai arī ieguvēji ir ārvalstu investori, bet mums no tā pašiem nav nekāda labuma. Eiropas Parlamenta viceprezidents Roberts Zīle saka, viss nav jāatļauj un jāuzbūvē, jo, ja tiek īstenotas visas ieceres, Latvija saražotu četrreiz vairāk enerģijas nekā nepieciešams. Tādēļ, viņaprāt, laba ir doma par Latvijas valstij piederošu vēja parku būvniecību.  Runājot un domājot par Latvijas energoneatkarību, ir skaidrs, ka ļoti daudz ko mēs neesam izdarījuši, jo ir bijis ērti paļauties uz lētu Krievijas gāzi un, piemēram, mūsu reģiona kaimiņi ir bijuši gudrāki. Kā mēdz teikt, pagātni neizmainīsi un šajā ziņā simpātisks un vienlaikus, protams, ar ironisku smīnu šķita ekonomikas ministres Indriksones skaidrojums, kāpēc būt lēniem, tūļīgiem un atpalicīgiem ir labi.

2019.gada rudenī negaidīti mūžībā aizgāja Mārtiņš Ķibilds, ko plašāk pazinām kā televīzijas raidījumu vadītāju. Viņa pēdējais raidījumu cikls „Atslēgas” bija veltīts Latvijas vēsturei un jau drīz Mārtiņa sieva Ilze Grase-Ķibilde kopā ar viņa vecākajiem dēliem radīja interneta vietni, kur raidījumi skatāmi vienkopus. Pēcāk dzima arī doma tos pārvērst grāmatā un nu tas noticis – novembra sākumā „Atslēgas” piedzīvoja savus atvēršanas svētkus. Grāmatas reklāmas klipu veidojis Mārtiņa vecākais dēls Gustavs, galveno lomu tajā uzticot savam jaunākajam brālim Paulam. Par to, kā tas viss tapa, par mīlestību uz savu valsti un interesi par vēsturi – saruna ar Ilzi Grasi-Ķibildi, kā arī Gustavu, Bruni, Paulu un Jasmīnu Ķibildiem.

Cada xoves, con Kim LLobet, abrimos unha fiestra para visibilizar proxectos relacionados coa igualdade. Hoxe falamos do II FORO: "CONSTRUINDO EN FEMININO". Subencionado coas Axudas dirixidas ás asociacións de mulleres e ás federacións constituídas por estas, coa finalidade de potenciar a participación social e a calidade de vida das mulleres galegas da Secretaría Xeral da Igualdade, dentro da Operación cofinanciada con Fondos finalistas do Pacto de Estado contra a violencia de xénero. MARTA RUIZ MORAIS, Licenciada en Filosofía e CC. Da Educación (Psicoloxía) Experta en Mindfulnes, Xestión Emocional e Coaching de Fortalezas Coordinadora de Asociacións en COAMUR Xestora integral de proxectos para Asociacións de Mujeres do IAM, Deputación de Sevilla e outras Entidades Pública e Privadas. “Deseñado accións para as mulleres rurais coas mulleres rurais. As Mulleres Rurais construímos pobos” "A intelixencia social, esta intelixencia axúdanos a comunicarnos de maneira afectiva e está vencellada á intelixencia emocional". "A intelixencia social pódese desenvolver sendo observadora das persoas, das relacións que hai entre elas e observando a linguaxe non verbal". "". PROGRAMA Mércores 5 /10/2022 ás 19.00h: Charla “RECOÑECENDO VIRTUDES E FORTALEZAS” Pazo de Xerlis (Lg. De Xerlis – Guimarei) A Estrada Mércores 19/10/2022 ás 17.30h a 18.30h Charla En liña “ESTADOS DE ÁNIMO E EMOCIÓNS” Mércores 26/10/2022 ás 17.30h a 18.30h Charla En liña “A LINGUAXE NON VERBAL” Mércores 2/11/2022 ás 17.30h a 18.30h Charla En liña “A IMAXE CORPORAL” Mércores 9 /11/2022 ás 19.00h a 18.30h Charla “BENEFICIOS DA RISOTERAPIA” Pazo de Xerlis (Lg. De Xerlis – Guimarei) A Estrada A intelixencia social defínese como a capacidade dunha persoa para comunicarse e relacionarse con outros en forma empática e asertiva. Esta capacidade parte de coñecerte a si mesmo e ter unha boa xestión de emocións, por isto podemos dicir que está moi ligada á intelixencia emocional, pero non son exactamente a mesma cousa. A intelixencia emocional parte da introspección e cobre aspectos como a conciencia emocional e a aplicación de emocións no proceso cognitivo para resolver problemas; ten máis que ver cos procesos que leva unha persoa por si mesma antes de entrar ao momento dunha interacción. Cando xa se está nunha interacción é cando a intelixencia emocional une forzas coa intelixencia social, que cobre tarefas como a expresión, o diálogo, escóitaa, a conciliación e a aprendizaxe consecuente da comunicación con outros. Que habilidades inclúe o desenvolvemento da intelixencia social? A intelixencia social contén as habilidades necesarias para comunicarse efectivamente con base na empatía, o autoconocimiento, escóita e a lectura de emocións noutras persoas. Entre estas se listan: 1. Capacidade verbal, non verbal e conversacional fluída A parte máis básica da intelixencia social é simplemente expresión verbal. O fala e o dominio da linguaxe non verbal é a plataforma principal pola cal unha mensaxe é transmitido. O usar as palabras correctas, o ton idóneo e unha intención certeira é o primeiro paso de que unha comunicación efectiva. 2. Coñecemento sobre roles sociais e costumes Estar ao tanto das regras sociais, costumes e idiosincrasia de determinado grupo é parte das aptitudes manexadas pola intelixencia social. Facilita a interacción con persoas de diferentes idades, orixes xeográficas, relixións e identidades culturais. 3. Capacidade de escoita O exercicio de escóitaa efectiva é fundamental para o desenvolvemento da intelixencia emocional, axuda a conectar cos interlocutores, previr conflitos e obter aprendizaxes a través do diálogo. Isto contribúe ao crecemento persoal. 4. Entendemento sobre como funciona a sensibilidade do outro Entender o que activa as emocións das persoas, xa sexan negativas ou positivas, é en si o exercicio da empatía, e facilita a comunicación coas demais persoas, xa que inclúe no noso discurso as particularidades dos interlocutores. 5. Execución de rol e eficacia social Esta habilidade permite adaptarse a diferentes contornas sociais, ter unha idea clara do que socialmente se espera de nós nun ambiente, xa sexa familiar, laboral, amigable, de soporte ou algún outro axuda a reducir o estrés e asegura interaccións máis construtivas. 6. Construción e mantemento dunha imaxe externa Consiste na habilidade de presentarnos a outros en forma que conecte coas demais persoas sen afastarnos do que define a nosa. O obxectivo é manexarse nunha forma sincera cara á persoa que somos pero aberta a adoptar condutas que mostren empatía, consenso e comprensión das particularidades dos demais. Por que a intelixencia social debe ser considerada na experiencia educativa? A educación emocional forma persoas sas que son capaces de manexar eficientemente as súas emocións, a intelixencia social utiliza as habilidades outorgadas pola emocional e as propias para xerar unha aptitude de liderado e realización de tarefas cognitivas especializadas, únicas e altamente valuadas. O problema dun posible aumento do desemprego provocado polo avance da automatización foi moi discutido. A capacidade do traballador de adaptarse e xestionar as súas habilidades vai ser clave para manterse vixente nun mercado laboral no que máis máquinas están a ser capaces de tomar tarefas anteriormente realizadas por humanos. Canto menos susceptible sexa unha tarefa á mecanización, máis seguro será que ese posto laboral estea ocupado por humanos. A análise que o comentarista político e comediante, John Oliver, comparte nun das súas reportaxes, co tema de automatización, ofrece unha perspectiva completa e certeira de por que a intelixencia social é tan importante para a educación das xeracións futuras. “Isto é o que podes facer: unha serie de tarefas non rutineiras, que requiran intelixencia social, pensamento crítico complexo e resolución creativa de problemas”, sostivo Oliver para responder a un neno que preguntaba por posibles traballos futuros que non puidesen ser realizados por robots. A intelixencia social é a clave para desbloquear as habilidades que conforman a un traballador que sabe comunicar, dialogar, traballar en equipo e colaborar na creación dun ambiente de traballo empático e produtivo. Ata hai pouco tratábase dunha aptitude que poucos tiñan e que era aprendida sobre a marcha por un puñado de persoas co proceso de pensamento predisposto para observar e aprender da súa contorna social. Hoxe é un recurso indispensable para manter a calidade da cultura empresarial e protexer traballos da mecanización. É recomendable que as institucións educativas avalíen a utilidade de incluír nos seus programas instancias que axuden a desenvolver a intelixencia social desde temperá idade e faciliten o seu dominio na vida adulta. A Intelixencia Social é aquela parte da intelixencia relacionada coa capacidade de establecer conexións sas e produtivas desde as que existe unha co-responsabilidade. Todo iso co fin de garantir o equilibrio na convivencia. A Intelixencia social é unha habilidade innata de todos os seres humanos imprescindible para lograr un benestar persoal nos distintos contextos vitais. FUNCIÓNS DA INTELIXENCIA SOCIAL A Intelixencia Social ten como obxectivo aumentar a calidade de vida do individuo facilitándolle ferramentas que lle permitan obter relacións persoais exitosas. Por exitosas entendemos interaccións que respecten a súa persoa, velen polos seus intereses e os dos demais, xerando así un incremento de conciencia e coñecemento da contorna (comprendo onde vivo e con quen me relaciono), e un aumento do sentimento de identidade dun grupo (a familia, o traballo, os veciños, o barrio, o equipo deportivo, etc.). 10 EXEMPLOS DE INTELIXENCIA SOCIAL Para ser intelixente socialmente é necesario adestrar as habilidades propias da Intelixencia Emocional e resaltar aquelas que, dun modo máis específico, xogan un papel importante. Cando todos estes ingredientes póñense en marcha evidéncianse dous procesos que, claramente, mostran que é a Intelixencia Social: ✔️ A toma de responsabilidade e o coñecemento da responsabilidade allea: en toda comunicación existe unha co-responsabilidade, non unha responsabilidade única. A Intelixencia Social contempla que, cada usuario, debe coñecer que papel xoga el e o outro co fin de permitir e permitirse, acompañar e deixarse acompañar. Todo iso garante que as relacións sexan equilibradas, non supoñan un exceso de carga mantida no tempo e faciliten o crecemento persoal de ambas as partes. ✔️ O respecto pola propia necesidade e a necesidade do outro: para que a co-responsabilidade sexa posible, previamente é necesario que a persoa sexa consciente de cales son as súas necesidades, que busca no outro, que espera obter, ao mesmo tempo que respecte que pode ou non pode ofrecer a outra parte. 8 ELEMENTOS DE INTELIXENCIA SOCIAL Devandito isto, Daniel Goleman no seu libro “Intelixencia Social” describiu 8 elementos máis que, en si, son un exemplo de Intelixencia social. Vexamos de cales se trata: ✔️ Empatía primordial: é a capacidade relacionada con detectar as expresións emocionais dos demais. ✔️ Sintonía: é a capacidade de prestar atención ao outro desenvolvendo unha escoita activa e completa. Cando esta atención é mutua, é entón cando existe un diálogo interpersoal auténtico. Esta capacidade tamén pode aplicarse a un mesmo (estar en sintonía cos pensamentos, as emocións e as accións). ✔️ Exactitude empática: esta habilidade responde á capacidade de comprender os motivos que están detrás dos sentimentos detectados a través da empatía primordial e a sintonía. ✔️ Cognición Social: consiste no coñecemento das regras que rexen o funcionamento dun grupo. ✔️ Sincronía:é a capacidade de interpretar rapidamente os signos non verbais, aquela información que axiliza a interacción promovendo preguntas e respostas. ✔️ Presentación persoal: é a capacidade de transmitir a impresión adecuada de nós mesmos segundo as circunstancias. O carisma é unha das súas características. ✔️ Influencia: consiste en causar unha impresión favorable no outro de tal modo que esperte calidez e confianza. ✔️ Interese polos demais: reflicte a motivación na comunicación, nas mensaxes, no receptor, no resultado da interacción. O interese é unha radiografía da implicación que un quere tomar no camiño e o resultado do momento social. COMO A TRABALLAMOS EN MENSALUS Esta capacidade de relacionarse cos demais de forma harmoniosa, eficiente e produtiva adéstrase nos procesos individuais psicoterapéuticos e de coaching. Así mesmo, trabállase especialmente nos adestramentos grupais como os talleres de Habilidades Sociais, Life Coaching ou Intelixencia Emocional nos que, as propias dinámicas e exercicios espertan: ✔️ O autoconocimiento e conciencia de necesidades ✔️ A expresión de estados anímicos, ideas e opinións ✔️ O interese polo outro e escóitaa activa ✔️ A empatía ✔️ A capacidade asertiva ✔️ A motivación por formar parte dunha acción que implica ao grupo ✔️ O reforzo da propia identidade e a comprensión da identidade allea Máis Información da ASOCIACIÓN DE IGUALDADE E MULLERES DA ESTRADA: ✔️Facebook: https://www.facebook.com/profile.php?id=100057569194703 Máis Información de SECRETARÍA XERAL DE IGUALDADE: ✔️ Páxina Web: http://igualdade.xunta.gal/gl ✔️ Facebook: https://www.facebook.com/empregoeigualdadegalicia ✔️ Twitter: https://twitter.com/igualdadegal ✔️ Instagram: https://www.instagram.com/igualdadenarede/ ✔️ YouTube: https://www.youtube.com/user/igualdadexunta ️ "SUSCRÍBETE" ao podcast MÁIS ENTREVISTAS: https://www.ivoox.com/podcast-salta-da-cama_sq_f1323089_1.html Máis Información e outros contidos: ✔️Facebook: https://www.facebook.com/PabloChichas ✔️Twitter: https://twitter.com/pablochichas ✔️Instagram: https://www.instagram.com/pablochichas/ ✔️Clubhouse: @pablochichas ✔️Twich: https://www.twitch.tv/pablochichas

Esta semana tenemos de invitado a David, electromecánico, técnico de automatización industrial, frigorista, un apasionado de las furgonetas camper, papá y esta detrás de Geckocamper. ¿Y qué es Geckocamper? Pues un negocio de consultoría donde David te ayuda en la búsqueda de tu furgoneta ideal, el acompañamiento en el proceso de compra, ayuda técnica en el proceso de camperización si la llevas a cabo tú mismo o para ayudarte dónde puedes realizarla y darte apoyo electromecánico allí donde estés. David te cuenta en la entrevista como llego hasta este modelo de negocio y alguna cosa más, que si estás pensando en comprar furgo o tienes una y quieres hacer cambios, tal vez te interese ver. Si te gusta, imagina el resto de lo que encuentra aquí... Alternatribu

Šajās dienās paiet gads, kopš rietumvalstu koalīcijas spēki pameta Afganistānu un šī valsts pārsteidzoši strauji nonāca radikālā islāma kustības “Taliban” kontrolē. Amerikas Savienoto Valstu Federālās izmeklēšanas biroja darbinieki ieradušies ar kratīšanas orderi eksprezidenta Donalda Trampa rezidencē. Savukārt 12. augustā notikušais uzbrukums rakstniekam Salmanam Rušdi no jauna aktualizējis radikālā islāma terorisma problemātiku, liekot uzdot jautājumus par Irānas un vairāku citu valstu iespējamo saistību ar šiem draudiem. Ārvalstu aktualitātes pārrunājam kopā ar Latvijas Ārpolitikas institūta (LĀI) pētnieci Sintiju Broku un LĀI asociēto pētnieku Gintu Jegermani. FIB interese par eksprezidentu Trampu Pagājušās nedēļas sākumā mediji izplatīja ziņu, ka Savienoto Valstu Federālās izmeklēšanas biroja darbinieki ieradušies ar kratīšanas orderi eksprezidenta Donalda Trampa rezidencē Palmbīčā, Floridā. Kratīšanā izņemti 11 slepenu dokumentu komplekti, no kuriem daži marķēti kā „sensitīva iedalījuma informācija” – marķējums, kas norāda, ka šādas informācijas publiskošana nodarītu nopietnu kaitējumu valsts interesēm. Izņemtie dokumenti ir tapuši laikā, kad Donalds Tramps bija Savienoto Valstu prezidents, un, saskaņā ar likumu, tie bija vai nu jāiznīcina, vai jānodod Nacionālā arhīva glabāšanā. Dienu vēlāk Savienoto Valstu Tieslietu departaments publiskoja kratīšanas ordera saturu, kas atklāj, ka pret eksprezidentu uzsāktā izmeklēšana saistīta ar iespējamu nelikumīgu federālās iestādes dokumentu pārvietošanu vai iznīcināšanu, federālās izmeklēšanas materiālu falsifikāciju vai iznīcināšanu un ar Savienoto Valstu aizsardzību saistītas informācijas vākšanu, nodošanu vai nozaudēšanu, pārkāpjot t.s. Spiegošanas aktu. Tomēr Tieslietu departaments atteicies publiskot dokumentu, kuru izmeklētāji iesnieguši tiesnesim kratīšanas ordera saņemšanai, jo šādas informācijas publiskošana nopietni kaitētu izmeklēšanas procesam. Pats Donalds Tramps jau apgalvojis, ka šī izmeklēšana esot radikālo demokrātu un viņa potenciālo politisko oponentu inspirēts uzbrukums. Šobrīd tieslietu ekspertu domas dalās par to, vai potenciālās apsūdzības varētu liegt Trampam balotēties 2024. gada prezidenta vēlēšanās. Kā izriet no raksta, kurā žurnālistikas kompānija Politico atspoguļojusi situāciju Baltajā namā, kad to 2021. gada sākumā pameta Trampa administrācija, šai procesā valdījis tāds haoss, bezatbildība un noteikumu ignorēšana, ka minētie dokumenti eksprezidenta privātmājā varējuši nonākt bez īpaša nolūka. Afganistāna – gads ar talibiem Apritējis gads, kopš rietumvalstu koalīcijas spēki pameta Afganistānu un šī valsts pārsteidzoši strauji nonāca radikālā islāma kustības Taliban kontrolē. Tika pasludināta Afganistānas Islāma emirāta izveide, ar islāma teologu Haibatullu Ahunzada kā valsts galvu un mullu Hasanu Ahundu kā valdības vadītāju. Šī, kā zināms, ir jau otrā reize, kad talibi sagrābj varu Afganistānā. Pirmajā savas valdīšanas posmā viņi šeit izveidoja radikālu islāmisku režīmu, pakļaujot afgāņu dzīvi striktām normām un aizliegumiem, sevišķi krasi ierobežojot sieviešu tiesības. Šajā reizē kustības līderi solīja sievietēm atstāt vairāk brīvības, neieviest profesiju un izglītības aizliegumu, tomēr gads, kuru Afganistāna pavadījusi viņu varā, šos solījumus īsti neapstiprina. Sievietēm ir ieviestas striktas apģērba normas un prasība publiskās vietās atrasties tikai vīriešu dzimuma radinieka pavadībā. Pamatskolas izglītība meitenēm gan ir nodrošināta, taču vidējā izglītība nē, varas pārstāvjiem to skaidrojot ar organizatoriskām grūtībām. Ir zināms, ka daudzas sievietes, kuras atļāvušās publiski protestēt pret ierobežotajām izglītības iespējām, pakļautas vajāšanām un spīdzināšanai. Arī sieviešu dalība darba tirgū šī gada laikā sarukusi no 22% līdz 15%. Rietumvalstīm krasi samazinot palīdzību Afganistānai un iesaldējot tās ārvalstu valūtas rezerves, valsts ekonomika piedzīvojusi strauju kritumu par 30 – 40%. Iedzīvotāju situāciju vēl vairāk pasliktina globālais pārtikas un energoresursu cenu kāpums. Starptautiski Afganistāna joprojām paliek izolēta, un neviena pasaules valsts joprojām nav oficiāli atzinusi jaunizveidoto „emirātu”. Maz cerību, ka tuvākajā laikā šai ziņā kas varētu būtiski mainīties. Jūlijā amerikāņu drona triecienā Kabulā tika nogalināts viens no kustības Al-Qaeda līderiem Aimans al-Zavahiri, un Savienotās Valstis norādījušas, ka viņa atrašanās Afganistānas galvaspilsētā ir pretrunā ar vienošanos starp talibiem un Savienotajām Valstīm, pēc kuras noslēgšanas notika rietumvalstu karaspēka izvešana no Afganistānas. Toties diplomātiskos sakarus ar talibu režīmu ir iedibinājušās vairākas islāma valstis, arī Ķīna un Krievija. Lai gan talibu pārvaldītā Afganistāna ir problemātisks partneris jebkurai valstij, tomēr Maskava, Pekina un arī Teherāna, iespējams, mēģinās izspēlēt „talibu kārti” savā pretstāvē ar Savienotajām Valstīm. Vai Allāhs joprojām grib rakstnieka nāvi? 12. augusta priekšpusdienā Indijā dzimušais britu prozaiķis Salmans Rušdi grasījās uzstāties ar publisku lekciju Čatokvas institūtā, Savienoto Valstu Ņujorkas štatā. Neilgi pirms uzstāšanās sākuma uz skatuves uzskrēja 24 gadus vecais libāniešu izcelsmes amerikānis Hadi Matars un uzbruka rakstniekam ar nazi, desmit reizes sadurot viņu kaklā un vēderā. Uzbrucējs uz vietas tika aizturēts, Salmanam Rušdi izdevās operatīvi sniegt pirmo palīdzību un nogādāt viņu slimnīcā, un pēc pēdējām ziņām viņa stāvoklis ir sācis uzlaboties, lai gan atlabšanas process, pēc ārstu teiktā, nebūšot ātrs un viegls. Kas attiecas uz uzbrukuma motīviem, tie pagaidām nav nepārprotami zināmi, tomēr nākas pieņemt, ka Hadi Mataru slepkavības mēģinājumam iedvesmojis Irānas Islāma republikas kādreizējā garīgā līdera Homeini savulaik paustais aicinājums izrēķināties ar Salmanu Rušdi. Iemesls ir 1988. gadā publicētais romāns „Sātaniskās vārsmas”, kura sižetā var saskatīt islāma nozīmīgākā pravieša Muhameda zaimošanu. Romāna publicēšanai sekoja ajatollas Homeini izdota fetva – īpašs islāma garīgās autoritātes edikts, kas šajā gadījumā uzliek par pienākumu nogalināt romāna autoru un ikvienu, kurš būtu kā saistīts ar šī teksta izplatīšanu. Ar islāma republikas valdību saistīts fonds izsludināja trīs miljonu dolāru godalgu par Rušdi noslepkavošanu. Nākamo desmitgadi pēc fetvas izdošanas rakstnieks dzīvoja policijas apsardzībā un praktiski neparādījās publiski, tikmēr vairāki ar „Sātanisko vārsmu” izdošanu saistīti cilvēki piedzīvoja uzbrukumus; 1991. gadā romāna tulkotājs japāņu valodā Hitoši Igaraši tika nodurts. Turpmākajās desmitgadēs Irānas valdība gan vairakkārt dinstancējusies no aicinājumiem izrēķināties ar Salmanu Rušdi, tomēr vēl 2017. gadā pašreizējais Irānas garīgais līderis Ali Hamenei apliecināja, ka viņa priekšgājēja izdotā fetva joprojām ir spēkā. Zīmīgi, ka rakstnieku sadūrušā Hadi Matara ģimene savulaik ieradās Amerikā no Libānas rajona, kura iedzīvotāji savā vairumā atbalsta ar Irānu saistīto šiītu militāro grupējumu Hezbollah [hezbollā]; viņa tēvs pirms vairākiem gadiem atgriezās dzimtenē, kur pie viņa viesojies arī Hadi. Uzbrukums Salmanam Rušdi no jauna aktualizējis radikālā islāma terorisma problemātiku, liekot uzdot jautājumus par Irānas un vairāku citu valstu iespējamo saistību ar šiem draudiem. Sagatavoja: Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Atklājot seno sajūtu festivālu "Vivat Curlandia!", 9. jūlijā pulksten 14 Bauskas pilī uzstāsies izcilais viduslaiku mūzikas ansamblis "Ex Silentio" no Grieķijas. Latvijā tas viesosies pirmoreiz.  Koncerta programmā "Viduslaiku noriets: franču tradīcijas un Vidusjūras galmi" ansamblis koncentrējas uz bagātīgo laicīgās franču mūzikas repertuāru laikā starp "Ars Nova" un uzplaukstošo franku-flāmu skolas stilu, veidojot tiltu starp 14. un 15. gadsimta mūziku. "Vai spējam iedomāties šos laikus? Visapkārt risinājās dažādi kari, tika piedzīvota vilšanās, pie kam arī kristīgā morāle bija ļoti augsta, tālab dzeja un mūzika galminiekiem piedāvāja iespēju aizbēgt no apkārtējās realitātes, pārceļoties cita veida garīguma jeb sapņojuma pasaulē," zīmīgās vēstures detaļas atgādina ansambļa dibinātājs un vadītājs Dimitris Kounturass, kurš pats ansamblī spēlē blokflautu un traversflautu. Inga Žilinska: Vai varu lūgt jūs tuvāk iepazīstināt ar savu ansambli "Ex Silentio"? Dimitris Kounturass: Vispirms vēlos teikt, ka esmu ļoti priecīgs pirmo reizi uzstāties Latvijā un pateicīgs Mārim Kupčam un Laurai Šarovai par aicinājumu muzicēt festivālā "Vivat Curlandia!" Ansamblim "Ex Silentio" šobrīd rit jau piecpadsmitā sezona, un tas ir viens no nedaudzajiem grieķu senās mūzikas kolektīviem jeb perioda ansambļiem, kas atskaņojumā izmanto senos mūzikas instrumentus. Mēs koncentrējamies arī uz vēlīno viduslaiku un renesanses mūziku, iekļaujam programmās baroka laika darbus, kā arī interesējamies un pētām tradīcijas, kas tā vai citādi saistītas ar Vidusjūras reģionu. Piemēram, grieķiem neraksturīgo ladino – ebreju/sefardu mūziku (viņi apdzīvoja Vidusjūras reģionus) vai arī vēlīno viduslaiku un renesanses galma mūziku no senās Kipras; interesējamies arī par franču polifoniju un grieķu trubadūru muzicēšanas prasmēm. Vienā vārdā aptverot – pētām radniecīgo starp Austrumu un Rietumu kultūrām. Šo piecpadsmit gadu laikā esam viesojušies dažādos mūzikas festivālos Eiropā un arī Izraēlā. Mūsu sastāvs pamatā ir vokālinstrumentāls, pie kam mūziķu skaits pēc repertuāra vajadzības svārstās no četriem līdz astoņiem. Kas slēpjas zem nosaukuma "Ex Silentio"? Tas ir atvasināts no retorikas un nozīmē klusā jeb bezvārdu vienošanās starp diviem. Mūsuprāt, tā ir jauka atsauce arī uz mūziku – domājot par mūzikas un klusuma attiecībām. Šī retorika izriet no latīņu runas retorikas, taču, kā mēs zinām, vēlāk pāriet arī mūzikā. Kāda mūzika jūsu ansambļa sniegumā skanēs Bauskā? Programma, kas skanēs Bauskā, man ir ļoti tuva. Tajā iekļauti vēlīnā "Ars Nova" perioda darbi, pamatā – Gijoma de Mašo, Gijoma di Faī un viņu laikabiedru mūzika no kvatrečento perioda jeb agrīnās renesanses 15. gadsimta sākumā, kas cieši saistīta ar Austrumvidusjūras reģiona galma mūziku. Tā būs reti dzirdēta polifonija, kas tika kultivēta, radīta un atskaņota tādos galmos kā Nikozī Kiprā un Tsalonikos, Grieķijā, vai arī tāda mūsdienu izpratnē universāla komponista kā Gijoma De Mašo darbi, kuru vidū – to varbūt zina tikai retais – atrodamas arī tādas partitūras, kas tika komponētas Kipras galma vajadzībām. Te apvienojas Kipras galma polifoniskā tradīcija ar franču vēlīno viduslaiku polifonijas tematiku. No instrumentārija koncertā skanēs viduslaiku arfa un viduslaiku vijole, kā arī flautas un blokflautas, un protams, arī balss. Spēlēsim šo mūziku uz tādiem instrumentiem, kādus lietoja 15. gadsimta sākumā. Un, ja runājam plašāk tieši par flautām, tad strādājot kopā ar instrumentu meistaru, mums izdevās izveidot ļoti interesantu flautas kopiju, kāda tā varēja būt šajos austrumu galmos 15. gadsimtā,  savukārt viduslaiku arfas un flautas kopijas darinātas pie šī perioda instrumentu meistaru lietpratējiem. Pēc dažādiem pētījumiem zināms, ka, piemēram, Gijoms de Mašo gandrīz vienmēr izmantoja vijoli un arfu kā pamatinstrumentus, lai pavadītu cilvēka balsi. Tātad mēs šo mūziku piedāvāsim tādā skanējumā, kāds, ļoti iespējams, atbilst 15. gadsimta sākuma oriģinālam, akcentējot vēlīno viduslaiku franču polifonijas tradīciju un paraugoties uz šīs tradīcijas izpratni Austrumuvidusjūras piekrastes reģionos. Vai šajā franču komponistu rakstītajā mūzikā saklausāma arī kāda austrumnieciska intonācija, īpaša ornamentācija, vai arī tā ir tipiska franču galma mūzika, kādu to vēlāk zinām, piemēram, Lullī daiļradē? Ļoti labs un sarežģīts jautājums, uz kuru arī mēs pamatā meklējam atbildes. Pirmajā brīdī es atbildētu – ne sevišķi daudz. Bet, piemēram, Kipras galma garīgajā mūzikā skaidri samanāmas Bizantijas ortodoksālās mūzikas lokālās īpatnības. Taču mūsu spēles stilam un idejām, ko cenšamies paust caur savu interpretāciju, gan piemīt bagātīga ornamentācija un improvizācijas smarža. Tieši tādēļ savās programmās vienmēr cenšamies apvienot gan austrumu, gan rietumu Vidusjūras mūziku. Šoreiz, jūlijā, tā būs tikai franču polifonija, taču tai ļoti piedien krāsa, ko varētu dēvēt par orientālo vai austrumniecisko gotiku. Ja tā būs franču mūzika, vai klātesošs būs arī dejas elements un kādas horeogrāfiskas izpausmes uz skatuves? Nē, deju šoreiz nebūs, piedāvāsim tīru kamermūzikas repertuāru. Bet, piemēram, Mašo komponēto virelē, kas ir ļoti populāra vēlīno viduslaiku dzejas forma, parasti dejoja gan. Tam apstiprinājumu redzam arī Mašo manuskriptā – taču mēs šoreiz nepiedāvāsim dejas elementus savā interpretācijā. Vai programmai ir arī kāds vienojošs tematisms? Tā ir mīlestības dzeja, teiksim tā – daiļrunīgās mīlestības ideja vēlīnajos viduslaikos, kurā galvenais varonis ilgojas pēc mīļotās. Atbildēt vai neatbildēt šai mīlestībai – tā ir sievietes izvēle.  Šī ideja caurvij visu 15. gadsimtu – tamdēļ arī mūsu programmas nosaukumu esam atvasinājuši no tās. Šāda dzeja un mūzika, kā to šodien spējam uztvert caur franku-flāmu tradīciju, pamatā eksistēja tikai galmos, tā pārstāvēja laicīgos žanrus, bet caur šo mūziku un dzeju bija iespēja aizbēgt jeb pārcelties citā – mākslinieciski izsmalcinātākā pasaulē. Vai spējam iedomāties šos laikus? Visapkārt risinājās dažādi kari, piedzīvota vilšanās, pie kam arī kristīgā morāle bija ļoti augsta, tālab dzeja un mūzika galminiekiem piedāvāja iespēju aizbēgt no apkārtējās realitātes, pārceļoties cita veida garīguma jeb sapņojuma pasaulē. Turklāt tā bija ļoti izsmalcināta mūzika – pamatā trīsbalsīgi vai divbalsīgi šansoni, kas tika adresēti zinātājiem – izmeklētai nelielai publikai. Tieši tāda bija vēlīno viduslaiku atmosfēra. Vai savu muzikālo izglītību jūs pats sākāt ar senās mūzikas repertuāru vai arī vispirms ieguvāt klasisku akadēmisku izglītību? Par laimi, manu izglītības ceļu ir vadījis mans instruments – blokflauta un traversflauta, tamdēļ vispirms iepazinos ar pirmsklasicisma repertuāru. Spēlēt senos instrumentus Grieķijā nebija visai populāri, bet, pateicoties savai instrumenta izvēlei, jau visai drīz biju cieši saistīts ar seno mūziku un mani nekad nav īpaši interesējis klasicisma simfoniskais repertuārs vai romantisms. Kad man bija deviņpadsmit, devos uz Holandi, kur Utrehtā uzsāku senās mūzikas studijas, kuras vēlāk turpināju Milānā, Trosingenā un Vīnē. Vai Grieķijā šodien ir iespēja studēt blokflautu un studēt seno – pirmsklasicisma laika mūziku? Tāda iespēja radusies pavisam nesen – pēdējos desmit, piecpadsmit gados, pie kam interese augusi tikai par baroka laiku, ne senāku periodu. Manā studiju laikā šādas iespējas nebija nemaz, tamdēļ studēju citur, bet šodien esmu priecīgs mācīt seno mūziku Atēnu konservatorijā, kā arī esmu profesors Korfu universitātē – abās augstskolās atvērta pavisam neliela senās mūzikas katedra, kurā ir iespēja apgūt klavesīnu, flautas, kā arī mācīties baroka vokālu un apgūt ansambļa prasmes. Tas ir pats sākums. Pēdējos piecpadsmit gadus mums ir arī savs baroka orķestris, kas koncertē Grieķijā un tās apkārtnē, iestudējot tieši baroka operas. Interese ir neliela, bet tā arvien aug plašumā. Vai visi "Ex Silentio" mūziķi ir no Grieķijas? Jā, šis ir grieķu ansamblis, visi esam dzimuši Grieķijā. Ir kolēģi, kas rezidē divās valstīs – piemēram, mūsu arfiste jau vairākus gadus dzīvo Milānā, bet ir citi, kas rezidē ārvalstīs.  

Interese par kosmosu pēdējā desmitgadē ir ievērojami augusi gan NASA, gan Eiropas kosmosa aģentūras, gan privāto uzņēmumu aktivitāšu dēļ. Mūsdienās kosmosa izpēte nav iedomājama ne bez zinātnes sasniegumiem, ne biznesa iesaistes šajā nozarē. Kosmoss ir mums tuvāk kā jebkad agrāk, un arī pie mums Latvijā. Par to pat organizē veselas konferences! #DigitālāsBrokastis saruna sniedz ieskatu tajā status quo un kur šobrīd attīstās Latvijas kosmosa industrija ar trīs brokastu viesu palīdzību: Ekonomikas ministrijas Inovācijas departamenta Inovācijas politikas nodaļas Vecākā eksperte Angelina Bekasova, Latvijas Kosmosa industrijas asociācijas prezidents Pauls Irbins un Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta Kosmosa nozares eksperts Kaspars Karolis.   Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi LSM portālā.  

“Basketstudijā 2+1” viesojās Latvijas Basketbola līgu direktors Kristaps Janičenoks. Runājām par - Pafbet Latvijas Basketbola līgas finālsērijas pēcgaršu; - apvainošanos un atvainošanos; - skaļu rezonansi izraisījušiem tiesnešu lēmumiem; - basketbola noteikumu burtu un garu Latvijā un Igaunijā; - potenciālajām iespējām saasināt intrigu; - Lietuvas piemēru un tā nepiemērotību Latvijas apstākļiem; - izslēgšanas turnīra spēļu grafika niansēm; - finanšu disciplīnas nostiprināšanu; - igauņu vēlmi sargāt spēlētāju tirgu; - Ukrainas klubu iespējamo iesaisti; - apvienotās līgas vilkmi un potenciālo septīto komandu no Latvijas; - idejām, kas tiks realizētas nākamajā sezonā. 70 minūtes par Pafbet Latvijas Basketbola līgas neseno pagātni un tuvāko nākotni!

Interese par vēsturisko koka ēku atjaunošanu ar Rīgas Kalnciema kvartāla pilotprojektu un Ķīpsalas koka arhitektūras “rezervātu” ir aizsākusies jau gana sen un pārsviedusies uz Latvijas reģioniem, taču pasaulē tiek realizēti un pēdējā laikā arī Latvijā iecerēti sabiedriski nozīmīgi laikmetīgās koka arhitektūras projekti, piemēram pirmā koka konstrukciju biroju ēka Baltijā. Arhitekti Ervīns Krauklis, Koka dienu rīkotājs Cēsīs, un Marija Katrīna Dambe (“NOMAD Architects”), kas nesen beigusi arhitektūras studijas Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātē, dalās katrs ar savu pieredzi. Kādas ir koka ēku priekšrocības? Vai bailes no koka ēku atjaunošanas ir pamatotas? Aprites ekonomikai ir būtiska lietotu materiālu pārizmantošana, kā to ieviest dzīvē? Marija kopā ar līdzautoriem ir izstrādājusi “Vadlīnijas apritīgai būvniecībai”, kas ir pirmais solis, lai mēs saprastu, ko šis process var dot un kā to īstenot.

La periodista Pilar Cernuda presenta en 'Más de uno' su nueva novela 'Amigas' y censura la incultura que hay ahora entre los jóvenes. 

Nișa de brand personal nu e obligatorie, dar e extrem de eficientă. Întreabă orice antreprenor de succes și îți va spune că este bine să începi cu o nișă mai mică, pentru ca apoi să poți aborda una mai mare. Când te concentrezi pe o nișă specifică, devii expert. Odată ce ai expertiză pe o nișă mai mică, îți poți extinde brandul către una mai mare. Stabilirea nișei de piață pentru crearea unui brand personal puternic este unul dintre cele mai căutate subiecte ONLINE, dar și cel mai dificil de implementat. Din acest episod afli ce sâ faci pentru succes.

Vēsturiskie romāni un filmas saasinājuši interesi par dzimtas pētniecību, to veicina arī arhīvu dokumentu arvien lielāka pieejamība internetā. Kā orientēties internetā pieejamajos resursos, kur meklēt senas kartes, lai atrastu dokumentos minēto māju vietas, kā salasīt baznīcgrāmatu ierakstus vācu un krievu valodā? Publiski pieejamos kursos to māca pētniece ar pieredzi Agnese Lūse. Pēdējo gadu laikā interese par savas dzimtas vēstures pētniecību pieaugusi. Ja meklējam skaidrojumu, to veicinājusi gan Latvijas valsts simtgade, ar tās vēstures rakstīšanu saistītie projekti gan kino, gan 20. gadsimta vēstures romāni. Savs nopelns ir arī modernajām tehnoloģijām – daudzi arhīvu dokumenti tagad publiskoti internetā, jo īpaši pandēmijas laikā ir pieeja arī datu bāzēm, kuras citkārt sargā autortiesības. Tomēr vēl ir daudzi, kurus ķerties klāt savas dzimtas vēsturei attur jautājums – ar ko sākt? “Dzimtas vēsture – ar ko sākt? “ – tieši tā saucās Cēsu Vēstures un mākslas muzeja pagājušajā gadā izveidotā tiešsaistes programma, kurā ar savu pieredzi dalījās Agnese Lūse, kura ar ģeneoloģiskiem pētījumiem nodarbojas nu jau vairāk nekā desmit gadus. Pētniece izveidojusi savu mājas lapu, kurā var pasūtīt pētījumu privāti, bet var arī pētniecībai nepieciešamās iemaņas apgūt patstāvīgi – šobrīd mājas lapā izsludināts jauns tiešsaistes kurss, kurā no 12. janvāra deviņās nodarbībās iespējams apgūt gan kā strādāt arhīvā, gan – kā lasīt dokumentus rokrakstā, gan – kuri no pieejamajiem interneta resursiem var būt noderīgi.  Sarunā ar Agnesi Lūsi saņēmu atbildes uz jautājumiem, kurus, kamēr vien pats neesi pieķēries dzimtas vēstures pētniecībai, pat neiedomātos pajautāt. Jau pēc mūsu sarunas, palūdzu Agnesei Lūsei kursu beidzēju kontaktus – vēlos ar kādu no viņiem aprunāties. Saņemu veselu sarakstu, kurā ir ne tikai vārdi un e-pasti, bet pie katra arī īsumā izklāstīts pētījuma saturs, problēmas ar kurām pētnieks saskāries. Kāda meklē sava slavenā senča dzimtas saknes, šis pētījums varētu būt ieguvums ne tikai dzimtas pašapziņai un kopības garam, bet Latvijas kultūrvēsturei kopumā. Kādam ģimene Latvijā atgriezusies no Krievijas Atmodas gados, un dzimtas pētniecību apgrūtina fakts, ka nepieciešamie dokumenti tagad atrodas ārzemju arhīvos. Kā Agnese Lūse to visu zina? Tātad – tās nav tikai lekcijas, bet arī pieredzes stāstu apmaiņa? Ar interviju norunāšanu gan man pārāk labi neveicas, daži no uzrunātajiem neatsaucas, daži – atraksta, ka pēc kursu beigšanas tā arī nav sanācis laika pieķerties tālākai pētniecībai. Sarunai piekrīt Toms Bisenieks. Kad sarunas sākumā lūdzu viņu iepazīstināt ar sevi – varbūt viņa profesija ir saistīta ar vēsturi vai pētniecību? Ekrāna otrā pusē atskan smiekli – viņš esot parasts latvietis. Arī par dzimtas vēsturi tā īsti interesēties sācis salīdzinoši nesen. Un tomēr kāds konkrēts impuss esot bijis. Dzimtas vēstures pētniecība ir labs iemesls sarunai ar tuviem radiem. Un te atklājas, ka reizēm dzimtas stāstu tālāko nodošanu bremzē vēstures ideoloģizētas interpretācijas. Daži ieteicamo interneta vietņu nosaukumi mūsu sarunā jau izskanēja. Latvijas Valsts Vēstures arhīvs savus dokumentus publiskojis vietnē Raduraksti. Lv. Kur vēl ieteicams meklēt? Klausoties Agneses Lūses stāstīto, arhīvu dokumentu pētīšana savas dzimtas vēstures izzināšanai, izgaismojas kā vesela kustība, kurā ir savi entuziasti, pieredzējušākie dalās ar savām zināšanām. Arī Agnese pati savā mājas lapā, vienā no sadaļām raksta ko līdzīgu blogam. Īsos pastāstos apraksta savu pieredzi, risinot vienu vai otru problēmu.Varbūt vēl kādam noderēs. “Kā izlasīt vācu gotisko rokrakstu? “, “Vācu un krievu termini baznīcu grāmatās”, “Par uzvārdu lietošanu Latgalē” – vēl pāris no Agneses Lūses padomu stāstu virsrakstiem. Dzimtas pētniecības kursos, saskarsme ir salīdzinoši īslaicīga, lai līdz galam uzzinātu vai un kā pārrunātā problēma atrisināta. Taču privāti pasūtītos pētījumos ir nācies dzīvot arī emocionāli, jaunatklāto faktu izraisītajiem notikumiem. Ja jums rodas jautājums – ar ko sākt?, dažu labu padomu dzimtas vēstures pētniecībā varat atrast Agneses Lūses izveidotajā ģeneoloģisko pētījumu mājas lapā.  

Interese par  17. un 18. gadsimta itāļu operu Denisam Hanovam izvērtās raidījumos LR3 „Klasikā” vairāku gadu garumā, bet tagad 15 stāsti lasāmi grāmatā „Sarkanā samta stāsti”. Sapņi, skumjas, dusmas, atriebība un piedošana – arī caur šīm sajūtām iespējams izstāstīt cilvēces vēsturi. Eiropas kultūras vēsture un politiskās kolīzijas spoguļojas operas telpā – gan uz skatuves, gan zālē. Kultūrpētnieks, profesors Deniss Hanovs savos stāstos eleganti savieno ideju vēsturi, literatūru, vizuālās mākslas, socioloģiju un mūziku. Sarunas ar Denisu Hanovu un fragmenti no grāmatas „Sarkanā samta stāsti. Eiropas kultūras vēstures stāsti.” Izdevis apgāds „Zinātne”. Raidījumu atbalsta:

"Atsperes" Rīta intervijā tiekamies ar jauno režisoru Emīlu Alpu. 21. decembra vakarā LTV1 ēterā būs viņa veidotās dokumentālās filmas "Renesanses laika cilvēks" pirmizrāde. "Pirmo reizi satiekot Kasparu Putriņu, rodas iespaids, ka šis cilvēks dzīvo ārpus laika. Draugi viņu sauc par Renesanses laika cilvēku. Kaspars būvē Eiropā ļoti reti sastopamus viduslaiku mūzikas instrumentus, nodarbojas ar skaņu režiju, spēlē alternatīvās mūzikas grupā “Amorālā psihoze”, pēta norises dabā, telpā un cilvēkā.  Ne tikai Kaspara profesionālā darbība, bet arī dzīvesveids liek uzdot jautājumu – vai laikmets rada cilvēku, vai arī cilvēks rada laikmetu? Filmas sižetisko līniju veido senā instrumenta – klavicimbalas – radīšanas process. Šo instrumentu spēj radīt vien daži meistari visā pasaulē, starp kuriem ir arī Kaspars. Instrumenta vēsturiskās liecības ir pavisam niecīgas, tādēļ procesa īstenošana mūsdienās ir kas vairāk par tehnisku darbu – tas ir meistara radīts mākslas darbs. “Renesanses laika cilvēks” ir filma par cilvēka attieksmi pret savu laikmetu un vidi – par to, kā cilvēks rada kultūras vērtību ar ideju, talantu un paša rokām." Inga Saksone: Instruments, kuru saucam par klavicimbalu, ir viens no tavas filmas galvenajiem varoņiem. Kad veidoji filmu par kori "Kamēr...", pats atzinies, ka iesākumā nebija ne uzdevuma, ne domas, ka no tā kaut kas sanāks - katrā ziņā ne pilnmetrāžas dokumentāla filma. Vai pirms šīs filmas tev bija kādi uzdevumi? No ārpuses vai pašam savi? Emīls Alps: Pilnīgi noteikti, jā. Šis tādā ziņā ir absolūti pretējs projekts, jo korfilma bija ļoti improvizēts pasākums, un principā līdz pat pēdējam brīdim man šķita, ka tas būs mūsu pašu kora kolektīva kopējam baudījumam. Ar šo projektu ir citādi.  Man pašam personīgi šī filma bija diezgan liels izaicinājums, jo šī bija arī pirmā reize, kad man bija jāpiedzīvo absolūti paradoksālais notikums, ka pirms dokumentālās filmas uzņemšanas tev jau ir jāiesniedz scenārijs par to, kā tā izskatīsies. Tas mani vienmēr fascinējis... Bet nu - tas ir noticis, un tas, cik tuvu mēs šim scenārijam sekojām, ir kaut kas cits, jo Kaspars mums tiešām apveltīja ar ļoti bagātīgu lauku, ko apskatīt. Ja sākotnēji ideja patiešām bija veidot filmu par klavicimbalas radīšanas procesu un to, kas ar to saistās, beigās filma tomēr pārvērtās par tādu kā šībrīža cilvēka labsajūtas meklējumiem, baudījumu un prieka vēlmēm, jo laikam tā galvenā lieta par Kasparu manā skatījumā tiešām ir tas apbrīnojami lielais dzīvesprieks un radošā enerģija, ko viņš izstaro. Un tādēļ ir ļoti liels gandarījums, ka man tika dota iespēja arī no Latvijas Televīzijas puses īstenot šo filmu, jo Kaspara Putriņa personība - tas ir kaut kas kolosāls. Instrumentu būvēšana jau nav tikai mūzika: tur ir zinātne, tur ir fizika, arī amatnieka prasmes, kas Kasparam ir, un tad vēl eksperimentētāja un atklājēja gars. Tas viss viņā ir! Kurš dzinulis, tavuprāt, viņā ir spēcīgāks? Tādēļ jau arī filmas nosaukums ir "Renesanses laika cilvēks", jo Kaspars ir personība, kurš patiešām dara daudz un pārzina daudzus un dažādus arodus, un tieši instrumenta būve, man šķiet, ir viņa prasmju, spēju un arī ideoloģijas jeb domāšanas veida kopsumma, jo tā sevī ietver ne tikai eksperimentēšanu, bet arī ļoti skaidras un konkrētas praktiskas zināšanas, kas vienmēr ir konfliktā viena ar otru. Un tomēr beigu beigās – ja viņš ir šī mūzikas instrumenta veidotājs, viņa auss un izpratne par to, kā mūzikai būtu jāskan, ir noteicošais faktors. Un – jā, man šķiet, ka gan pats process, gan pats instruments ļoti veiksmīgi arī apkopo Kaspara personības dažādās iezīmes. Man patīk Kaspara stāsts raidījumā "Mana mūzika" par skaņojumu, kur oktāva dalās daudz sīkāk, nekā esam pieraduši, kur melnie taustiņi ir divi, diezs ir cits un arī bemols ir cits, un pretī tam visam vajadzētu arī tādu atskaņotājmākslinieku, kurš, kā pats Putriņš uzskata, būtu gandrīz matemātiķis. Filmā, protams, ir skaņas, bet pats jaukākais, manuprāt, ir tas, ka nav aizkadra tekstu, nav komentāru, kas it kā varētu paātrināt filmas darbību, ātri pastāstot, bet šeit skatītājam pašam ir jāatveras, jāatver un jāklausās. Kā tu ar metroritmu filmas plūdumā tiki galā? Plūdi brīvi vai tomēr rēķināji? Es ceru, ka tiku galā, bet patiesībā nezinu. Tas arī no manas puses ir eksperiments, bet par to aizkadra balsi... Esmu dzirdējis komentārus par to, ka filmā varbūt varēja kaut kur vairāk iedziļināties, kaut ko vairāk atklāt, bet primāri filma tomēr ir par Kasparu – par konkrētu cilvēku, indivīdu, kurš, visticamāk, pats labprātīgi neparakstītos uz to, ka taisām par viņu filmu. Pazīstot Kasparu, dažādās sarunās arī no viņa draugiem izskanēja tas, ka diez vai Kaspars būtu tas cilvēks, kurš aicinās – lūdzu, nāciet un filmējiet! Tādēļ, respektējot šo, es arī vēlējos filmu radīt tādu, kurā nekas sevišķi nav jāpaskaidro, bet tu kā skatītājs vari vienkārši pētīt gan procesa burvību un, cerams, arī no tā kaut ko iegūt, jo man šķiet, ka tā lielākā vērtība vismaz man personīgi, uzņemot šo filmu šajā vasarā, bija absolūtā aizmukšana no reālās pasaules. Aizbraukt uz darbnīcām projām no Rīgas vai kādiem citiem objektiem un pilnībā pazust savā nelielajā paradīzē, kur tu vienkārši priecājies par tīriem intervāliem, tīrām skaņām. Vasara. Tas ir diezgan ilgstošs laiks. Jā, projekts sākās pavasarī, un pašā filmas sākumā mums vēlk ir kadri no ziemas. Tomēr kopumā apjoms ir viens gads, lai arī esam mazliet pamānījušies ar konkrētā instrumenta būves procesu, jo arī Kaspars apgalvo, ka gadā viņš var uztaisīt divas šādas klavicimbalas. Šis, ja nemaldos, bija jau trešais instruments. Bet filmā vajadzēja kaut kā šo procesu sakompresēt, kas arī Kasparam noteikti nenāca viegli - tādā ziņā milzīgs paldies viņam par uzticību un interesi šo filmu padarīt pēc iespējas bagātāku, jo viņš beigās tomēr vēlējās redzēt, kas no tā sanācis. Apsvēru domu, vai šo filmu pirms pirmizrādes Kasparam rādīt vai nerādīt, un tas, kas mani pārliecināja, laikam bija tomēr tas, ka šajā darbā es rādu viņa profesionālo darbību un, nedod Dievs, parādu kaut ko, ko nevajag - kādu secību sajaucu, kādu neveiksmi ielieku. Neveiksmes tur ir, bet nu -  tas ir ļoti kutelīgs temats. Katram no mums kaut kas var nesanākt, bet varbūt kādas kļūdas nevajag uzreiz publicēt! Tādā ziņā es noteikti šajā darbā negāju pēc kaut kādas milzīgas intrigas vai problēmām - tā tiešām ir filma, kuru noskatīties un, cerams, sajust prieku, patiku un arī tādu jaunu baudījumu pret mūziku un skaņu. Ļoti pievilcīgas ir skaņu ainavas, kas ir šajā filmā. Ģirts Bišs, kā saprotu, ir kaut ko palīdzējis. Jā, Ģirts Bišs bija mūsu skaņu režisors, un kopā ar komponistu Jāni Ruņģi mēs mēģinājām atveidot Kaspara prāta vizualizācijas mēģinājumu skaņā -  tas bija tas uzdevums. Kad mēģināju šo ideju paskaidrot gan Jānim, gan Ģirtam, sākotnēji, šķiet, biju vienīgais telpā, kurš to saprata. (smejas) Man šķiet, ka Jānim bija zināmas šaubas par to, kas notiks. (..) Kopā trijatā gājām cauri filmai un skatījāmies, piemēram, uz Kaspara ekspresīvajām roku kustībām, un tad es teicu - lūk, šo papildinām. Viena man mīļa epizode ir brīdis, kad Kaspars cērt skaliņus un vienā mirklī no viņa puses ir tāds: peu-u-u... Jā, šī skaņu ainava man kā cilvēkam, kurš nāk no mūzikas fona, ir šausmīgi svarīga. Kā arī teicu nesenajā intervijā "Kultūrdevā", es ļoti, ļoti ceru, ka es nepalikšu tikai pie mūzikas tematikas, kas, protams, ir ļoti patīkama niša, bet - nu, kaut kad. Kā pats meistars saka, klavicimbala ir ļoti labs instruments, ko var paņemt līdzi, pats var ienest, pats var iznest un arī spēlēt var gan stāvus, gan sēžot, jo mehānisms ļauj arī grozīt instrumentu. Visnotaļ arī jauka skaņa. Aizkadrā jau aizrunājāmies par analogo kino. Tātad arī šāda interese tev varētu būt un varbūt varam pat kaut ko gaidīt? Interese pavisam noteikti ir, un šīs filmas radīšanas procesa laikā tā parādījusies vēl daudz, daudz lielāka. Turklāt Kaspara dēļ man radusies interese pašam mēģināt uztaisīt kādu ļoti vienkāršu, visticamāk, neveiksmīgu mūzikas instrumentu. Tad jau redzēsim. Bet par analogajiem ierakstiem runājot – jā, visā pasaulē tie nozīmē ļoti lielu maģiju un burvību. Šobrīd, akadēmijas pēdējā gadā, mūsu pasniedzējs ir Jānis Putniņš, kurš ir lielākais analogā kino pārvaldnieks, meistars un fans Latvijā – viņš arī mums mēģina šo burvību parādīt. Jo studējot Kultūras akadēmijā audiovizuālajā jomā, tā struktūra trijos mācību gados tiek iedzīta ļoti korekti - visam jābūt saplānotam: ir producentu piekrišana, iespējams, ir arī kaut kāds finansējums, ir atskaites un tamlīdzīgi. Bet vēl pavisam nesen, absolūtā ziemas aukstumā un sniegotajā laikā, mums bija viena lekcija, kurā satikāmies no rīta, izvēlējāmies vienu no pāris pašu rakstītajiem scenārijiem, kas iepriekšējā vakarā tika iemesti kopīgajā mapītē, un bez sevišķa plāna izgājām cauri: sak, jā, šo mēs varam mēģināt, paņēmām analogā kino kameru un gājām laukā un bez sevišķas plānošanas. Bijām kādi seši režisori. Kādu brīdi, piemēram, mans kursa biedrs parežisē, tad es, kaut īsti nezinu, ko tā filma nozīmē, kas tur jādara – vienkārši eju cauri tekstam, mēģinu, bet beigu beigās ar lielu nepacietību gaidu, kas tur sanāks, jo analogajā kino vienkārši parādās kāda maģija. No nekurienes! 

A Asociación Igualdade e Mulleres da Estrada achéganos diferentes proxectos e novas relacionados coa igualdade. Hoxe falamos con Vanesa Sobral, técnico do proxecto Inserta da Fundación ONCE. "A interseccionalidade é unha discriminación múlitple na que confluen diversos factores de discriminación". "Tamén existe unha violencia institucional, a muller é obrigada a pasar por diferentes trámites que fai que ela e os seus fillos revivan as situación de violencia". "Para unha muller con discapacidade, vítima de violencia de xénero, reinsertarse no emprego non só lle aporta a nivel económico, senon tamén a nivel anímico". PROGRAMA INSERTA Fundación ONCE, ante a necesidade de unir forzas e adoptar proxectos e accións dirixidas a promover e posibilitar a inclusión plena das persoas con discapacidade na sociedade, e sendo conscientes de que para a consecución do seu obxectivo son necesarios todos os medios dispoñibles polos poderes públicos, as institucións, os axentes sociais, empresariais e a sociedade en xeral, desenvolve programas como o Programa INSERTA. O Programa INSERTA diríxese a empresas que inclúen dentro das súas políticas estratéxicas a implantación dun sistema de xestión baseado nos principios que defende a Responsabilidade Social Corporativa, fundamentalmente a través da integración voluntaria, das preocupacións sociais nas súas operacións comerciais e as súas relacións cos seus Grupos de Interese e, especificamente, fomentando o seu compromiso co colectivo de persoas con discapacidade, para o que Fundación ONCE pon a disposición da empresa o seu asesoramento especializado. A adhesión ao Programa materialízase mediante a sinatura dun Convenio, a través do cal se artella de xeito coordinado un plan de acción específico que, dun modo progresivo para cada un dos anos de vixencia do Convenio, determina as accións que se acometerán en función das necesidades, das especificidades do negocio, do obxecto, do fin social e das estratexias de cada empresa. Os ámbitos de actuación do Convenio INSERTA, nos que Fundación ONCE asesora ás empresas, están constituídos por: ✔️Como eixe fundamental, o desenvolvemento de Proxectos estratéxicos de xeración de emprego directo e promoción da formación de persoas con discapacidade ✔️E como eixes complementarios: Integración laboral indirecta Impulso de accións no ámbito da accesibilidade de bens e servizos Inclusión de accións e estratexias en torno á discapacidade nos plans de responsabilidade social das grandes empresas Accións de difusión e sensibilización social Impulso, promoción e patrocinio de accións que contribúan á inserción laboral Proxectos que contribúan á mellora do colectivo das persoas con discapacidade Calquera outro de análoga natureza que sirva para favorecer os obxectivos sociais perseguidos polos asinantes O desenvolvemento da maioría destes Convenios, particularmente nos eixes relativos á formación e o emprego, o executa a entidade Inserta Emprego. Máis Información “PROGRAMA INSERTA”: ✔️ Páxina Web: https://www.portalento.es/Empresas/Rse-discapacidad/Programa-inserta.aspx ✔️ Facebook: https://www.facebook.com/PorTalento ✔️ Twitter: https://twitter.com/portalento_ ✔️ Instagram: https://www.instagram.com/portalento_/ ✔️ YouTube: https://www.youtube.com/user/PorTalento1 ✔️ Linkedin: https://www.linkedin.com/company/fsc-inserta/ Máis Información "FUNDACIÓN ONCE": ✔️Páxina Web: https://fundaciononce.es/es ✔️Facebook: https://www.facebook.com/fundaciononce ✔️Twitter: @Fundacion_ONCE ✔️Linkedin: https://www.linkedin.com/company/fundacion-once-inserta/?originalSubdomain=es ✔️YouTube: https://www.youtube.com/user/FundacionONCE ✔️Instagram: https://www.instagram.com/fundaciononce/ ✔️Blog: https://blog.fundaciononce.es/ ✔️Canle Telegram: https://t.me/Fundacion_ONCE Máis Información da ASOCIACIÓN DE IGUALDADE E MULLERES DA ESTRADA: ✔️Facebook: https://www.facebook.com/profile.php?id=100057569194703 Máis Información de SECRETARÍA XERAL DE IGUALDADE: ✔️ Páxina Web: http://igualdade.xunta.gal/gl ✔️ Facebook: https://www.facebook.com/search/top?q=igualdade%20na%20rede ✔️ Twitter: https://twitter.com/igualdadenarede ✔️ Instagram: https://www.instagram.com/igualdadenarede/ ✔️ YouTube: https://www.youtube.com/user/igualdadexunta ️ "SUSCRÍBETE" ao podcast MÁIS ENTREVISTAS: https://www.ivoox.com/podcast-salta-da-cama_sq_f1323089_1.html Máis Información e outros contidos: ✔️Facebook: https://www.facebook.com/PabloChichas ✔️Twitter: https://twitter.com/pablochichas ✔️Instagram: https://www.instagram.com/pablochichas/ ✔️Clubhouse: @pablochichas ✔️Twich: https://www.twitch.tv/pablochichas

Šogad Rudbāržos tika atklāta Pulkveža Oskara Kalpaka profesionālā vidusskola. Tajā vispārizglītojošo priekšmetu studijas apvienotas ar militāro pamatprasmju un vērtību attīstīšanu. Kāda ir mūsu jauniešu interese par militāro karjeru, kāda ir motivācija gūt izglītību šajā nozarē un vai dzimtenes mīlestību var iemācīt pusaudzim skolas solā, par to plašāk runājam Ģimenes studijā Lāčplēša dienas noskaņās. Raidījuma viesi: pulkvežleitnants, Pulkveža Oskara Kalpaka profesionālās vidusskolas direktors Intars Kušners un majors Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas prorektors Andris Rozītis. Sazināmies arī ar Rīgas 28.vidusskolas direktoru Guntaru Jirgensonu. Šajā skolā aizsardzības mācību māca jau 12 gadus. Ierakstos uzklausām arī divus jaunās Oskara Kalpaka profesionālās vidusskolas audzēkņus: Jūlija Kaminska un Deivs Birzulis stāsta par mācībām skolā un savu motivāciju izvēlēties militāro karjeru.

Augusi senioru interese par vakcināciju, tempu uzņem revakcinācija ar trešo devu, tikmēr kādi sāk meklēt jaunu darbu pēc 15. novembra, bet citi grasās tiesāties, jo atsakās vakcinēties. Krustpunktā aktualitātes vērtē žurnāla "Ir" galvenā redaktore Nellija Ločmele, portāla "TVNET" galvenais redaktors Toms Ostrovskis un žurnāla "Dienas Bizness" galvenais redaktors Romāns Meļņiks.

El secreto para que una ponencia resulte es cómo se pronuncia, pero este no es un episodio sobre oralidad. Las ponencias perras son aquellas cumplen su propósito: gustan, interesan, sacuden, hacen que el público reflexione y tome en cuenta el aporte de investigación. En este capítulo el bastard0 precioso les dice cómo lograrlo, con el más anciano de los trucos...*https://www.instagram.com/preciososbastardos