Podcasts about livonijas

Stāsta mākslas zinātniece Ramona Umblija Herolds (angļu, vācu – herold) bija amats pie valdnieku galmiem vai pavadonis bruņiniekiem, cilvēks, kas pārzināja ģerboņu simboliku un skaidroja to. Franču valodā līdzās vārdam heraldique lieto vārdu blason – pūst, ar to domājot pūšanu ragā, kad herolds izziņoja bruņinieku turnīra sākumu, izsauca bruņinieka vārdu un skaidroja tā ģerboņa nozīmi. Turpmākajā gadu gaitā uz šī vārda blason bāzes izveidojas vārds blasoneer - blazonēt – izklāstīt, aprakstīt. Šim terminam līdzās latviešu valodā  šodien lietojam vārdu „aprakstīt”. Tas ir ģerboņa heraldiskais apraksts, kura terminoloģija un gramatika ir īpaša, tā atšķiras no ikdienā lietojamās. Mūsu priekšstatos ģerbonis primāri ir attēls, taču heraldikas teorijā un praksē galvenais ir tieši ģerboņa apraksts jeb blazonējums. Kāpēc? Tāpēc, ka gan kara gaitās, gan bruņinieku turnīros, gan citās kataklizmās ģerbonis tika sabojāts vai gāja bojā. Lai attēlu, ģerboni varētu atjaunot, vadījās pēc tā apraksta. Tāpēc tieši apraksts ir būtiskākais un tikai tam seko attēls. Uz Valsts Heraldikas komisijas atzinuma pamata pašvaldību ģerboņa heraldisko aprakstu un attēlu paraksta Valsts prezidents, dzimtu ģerboņu aprakstu un attēlu  – Kultūras ministrs. Par dzimtu heraldiku Eiropā pirmās liecības ir apmēram no 12. gadsimta  vidus. Kāpēc tieši tolaik? Atbilde meklējama saistībā ar praktiskām vajadzībām. Pirmkārt, 12. gadsimta sākumā karotāju apbruņojums būtiski mainījās: kaskas veida galvas sargs, kas daļēji seju atsedza, nomainījās uz tā saucamo poda ķiveri. Karavīrs kļuva pilnīgi anonīms, neatpazīstams. Bija vajadzīgas kādas atpazīšanas zīmes. Otrkārt – Eiropā sākās krusta kari, kuros iesaistījās  ļoti lielas ļaužu masas, arī šajā situācijā auga prasība pēc zīmēm, kuras ļautu atpazīt savējos. Nemitīgo militāro, nāvi nesošo darbību ietvarā dzima it kā to pretmets – bruņinieks – uz augstiem morāles principiem balstīts ideāls, kas aizvien vairāk saistās ar galma dzīvi, sevis pašapliecināšanos. Viņš iesaistās dažādos rituālos, top tradīcija, kura līdz mūsu dienām saglabājusies literatūrā kā bruņnieciskuma izpausmes – romantiska cildenuma un pašaizliedzības stājas demonstrētājas. Kontrastā bada un iznīcības pārņemtajai krusta karu realitātei, necaurredzamās bruņās tērpies karavīrs ar savu krāšņo vairogu, uz kura ieraugāms tā ģerbonis, iemanto tādu kā mistisku tēlu, aiz kura  paslēpies cilvēks – veikls, augstsirdīgs, kristīgās vērtības iemiesojošs. No šiem laikiem  ģerbonis daudzu apziņā arī mūsdienās asociējas tieši ar šīm vērtībām. Latvijas teritorijā tradīcija lietot ģerboņus aizsākas līdz ar krusta kariem 13. gadsimtā. Tolaik līdzās mazajām Livonijas valstiņām veidojas arī pirmās pilsētas un sākas pilsētu heraldikas attīstība. Pirmo pilsētu ģerboņu paraugi atrodami tikai zīmogu attēlos. Livonijā pirmā pilsētas tiesības ieguva Rīga. Tās ģerboņa attēls skatāms Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja ekspozīcijā, tas ieraugāms arī uz Latvijas Bankas izdotās 13. gadsimta monētas.

„Diplomatiskās pusdienas“ ir nogājušas pilnu ciklu pa pasauli un ir mājās - vislabākajā valstī pasaulē! Nekur nav tik labi kā mājās... Pēc tam, kad esam piecus gadus un vairāk nekā 200 raidījumos izanalizējuši visas pasaules valstis, to varam vēl drošāk teikt. Izklausās, ka mums vajadzēja tik milzīgu analīzi, lai pierādītu sākotnējo hipotēzi, ka mūsu Tēvzeme ir labāka par citām valstīm. Bet bija to vērts. Šie gadi ir bijuši intelektuāli maģiski vismaz mums un ceram, ka arī jums, mūsu uzticamākie klausītāji un klausītājas. Tik bieži esam atsaukušies uz Latviju un aplūkojuši pasaules valstis Latvijas kontekstā un otrādi, ka liktos, ka nekas nav palicis sakāms. Protams, ir! Raidījumā aplūkojam pāris pētījumus par Latviju, kas vismaz mums radīja daudzas pārdomas un cerības. Sevišķi 2024. gada pirms Ziemassvētku laikā. Pēdējais „Diplomātisko pusdienu“ raidījums izskan gandrīz Ziemassvētku priekšvakarā, tādēļ nerunāsim par negatīvo, ko tāpat mūsu valsti var izlasīt gan tradicionālajos, gan sociālajos medijos ļoti daudz, bet par pozitīvo, kas objektīvākam skatam uz Latviju tik ļoti pietrūkst gan kā pilsonim, gan kā cilvēkam. Latvija – valsts Ziemeļeiropā, kuras teritorija ir apdzīvota jau apmēram 11 tūkstošus gadu. Jā, Ziemeļeiropā, nevis Austrumeiropā mēs esam tagad ne tikai ģeogrāfiski, bet arī politiski. Lai cik reizēm gribētos, ka arī ekonomiskā pievilkšanās notiktu ātrāk, vienmēr objektīvi jāatceras, ka Otrais pasaules karš un krievu komunistu eksperiments Padomju Savienības laikā šodienas Latviju un latviešu ekonomisko un finanšu kapacitāti pamatīgi iedragāja. Tādēļ mūsdienu Latvijas diplomātiskie un ekonomiskie sasniegumi šķiet tik ļoti vēl skaistāki, lielāki un iedvesmojošāki. Par senāku vēsturi runājot un ko droši vien visi ir dzirdējuši sevišķi Ziemassvētku laikā – viens no biežāk internetā sastopamajiem interesantajiem faktiem par Latviju ir tas, ka mēs tieši Rīgā 1510. gadā esam pirmie izdekorējuši Ziemassvētku egli. Vācu tirgotāju Melngalvju brālības dati liecina, ka eglei ir uzkārti augļi, kaltētas puķes, salmu lellītes un lentītes. Igauņi gan strīdas un saka, ka atšķirībā no Rīgas egles, Tallinas egle esot izdekorēta jau 1441. gadā. Turklāt tā bijusi īsta egle, nevis mākslīgs veidojums, kas it kā esot bijis Rīgā. Jebkurā gadījumā, šis baltiešu kašķis piesaista pasaules uzmanību tikpat ļoti, cik pats fakts par pirmo izdekorēto egli. Vēl viens senāks vēstures fakts, ko esam pieminējuši jau citos raidījumos, ir tas, ka Latvijas karogs skaitās otrs vecākais pasaulē. 1279. gadā latgaļu ciltis no Cēsīm šo esot izmantojušas, dodoties kaujās, un Livonijas hronika šo skaidri apraksta. Visvecākais lietotais karogs esot dāņiem. Starp citu Latvijas karogs pie visām ēkām obligāti ir jāizkar desmit dienas gadā. Piecas no tām ir ar sēru lentēm… Lūkojoties uz pieredzi ar ukraiņu karogiem un arī to, cik plaši tos izkar ASV, varbūt arī mums vajadzētu daudz biežāk visapkārt plīvot šim pasaulē vēsturiskajam karogam? Noteikti varam kopīgi atrast vēl vismaz 10 regulārās „karogu dienas” par godu notikumiem un sasniegumiem. Vēl viens pozitīvais vēstures fakts, kuru gribētos biežāk dzirdēt, ir par to, ka tieši Rīgā dzimušais drēbnieks palīdzēja izgudrot džinsus un attiecīgi radīja revolūciju pasaules modes industrijā 19. un 20. gadsimtā. Un runa, protams, ka ir par latviešu-ebreju izcelsmes audumu meistaru Jākobu Jufesu jeb Džeikobu Deivisu. Un džinsi, par kuriem ir runa, ir slavenie „Levis”. Jākobs Jufess uz ASV, uz Rīno pilsētu pārcelās 1854. gadā un tad arī nomainīja vārdu uz Džeikobu Deivisu. Amerikanizējās. 1871. gadā amerikanizējās viņš arī  juridiski un kļuva par naturalizēto ASV pilsoni. Divus gadus vēlāk viņš patentēja kniedes, kas saturēja džinsa audumu kopā visvārīgākajās vietās. Patenta reģistrācijai Džeikobam Deivisam nebija naudas. Viņš savu iztiku pelnīja ar ratu brezentu un telšu izgatavošanu, kas, neskatoties uz tobrīd ASV ļoti populāro valsts iedzīvotāju migrāciju uz Rietumu apgabaliem, tomēr neļāva nodrošināt pietiekamus līdzekļus. Sanfrancisko strādājošā „Levis Strauss” kompānija uzņēmās palīdzēt ar patenta reģistrāciju, un tikai īsi pirms savas nāves Deviss pārdeva patentu „Levis” kompānijai. Bet tagad par tagadni un nākotni un diviem pētījumiem. Pirmais ir par to, cik droši jūtamies. Mēs visi esam dzirdējuši un cerams, arī lasījuši Aizsardzības ministrijas sagatavotos un izplatītos informatīvos materiālus “Kā rīkoties krīzes gadījumā” un “ Kā rīkoties kara gadījumā”. Ja kāds vēl nav, tos var viegli atrast mod.gov.lv un sargs.lv mājaslapās. Bet varbūt nedaudz grūtāk atrast ir Latvijas Universitātes vadošo pētnieku Didža Kļaviņa un Ievas Birkas vadīto un veikto pētījumu “Sagatavoti kopā: stiprāki kopā”. Pētījuma ietvaros tostarp tika aptaujāti 1000 Rīgas iedzīvotāji par to gatavību krīzes situācijām un to, vai šiem maz ir 72 stundām nepieciešamie ūdens, pārtika un medikamenti. Aptaujas rezultātā 70 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju norādīja, ka rezerves uz trim diennaktīm vai ilgāk tiem būtu. Kas ir ļoti pozitīva ziņa, lai arī šis ir pašvērtējums, nevis faktiska materiāla pārbaude. Vienlaicīgi skaitlis 30 procenti, kas nav gatavi, parāda, cik ļoti daudzi ir atkarīgi ikdienā no lielveikalu krājumiem vai arī paļaujas uz ticību, ka nekas slikts jau nevar notikt. Arī skaitļos tas parādījās, ka 69 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju nedomā, ka tuvākajos 10 gados kaut kas katastrofāls varētu notikt. Vēl vairāk – 64 procenti Rīgas iedzīvotāju pārliecinoši teica, ka zina, kā rīkoties katastrofas vai ārkārtējas situācijas gadījumā. Tikmēr, kad tiem intervētāji pavaicāja, vai zina, kur tieši doties un ko darīt, aina izrādījās mazāk rožaina. Kur doties, zina mazāk nekā trešā daļa aptaujāto Rīgas iedzīvotāju. Lai arī šobrīd, kā atgādina arī mūsu valsts iestādes un īstie valsts vadītāji, Latvijai nekas nedraud, senais teiciens “kas sevi sargā, sargā arī dievs” ir vispareizākā pieeja. Kāda ir pirmā rīcība kara gadījumā? Turpināt savas ikdienas gaitas, ja vien mūsu bruņotie spēki neziņo par citu rīcību. Ne tikai kara, bet jebkuru hibrīdapdraudējumu vai dabas kataklizmu situācijā jāpatur prātā, ka 72 stundu somai ir jābūt, ka minētie Aizsardzības ministrijas sagatavotie materiāli ir rūpīgi jāizlasa un jāsagatavojas atbilstoši, kā arī jāsaprot precīzs darbošanās algoritms, tostarp savu ģimenes locekļu satikšana situācijā, ka telefona un interneta sakari nebūs pieejami. Tagad vēl par vienu pētījumu par nākotni. To Dr. Reinharda Krumma vadībā šogad izstrādāja un publiskoja Fridriha Eberta fonda birojs Baltijā. Pētījumā ir iekļaut 1005 respondentu aptauja, kurā tiek uzdoti jautājumi par to, kādu Latviju vēlētos redzēt iedzīvotāji turpmāk. Sevišķi autoru kolektīvs koncentrējas uz jauniešiem un viņu skatījumu. Pirmkārt, jāpiemin, ka Latvijā tikai 52 procenti iedzīvotāju uzskata, ka politiskā brīvība un demokrātija ir tas, no kā valsts nedrīkst atteikties nekādā gadījumā. 36 procenti uzskata, ka ir nepieciešams stingrs līderis. Un 12 procentiem nav viedokļa. Jauniešu starpā demokrātiju tikmēr atbalsta 82 procenti! Krievvalodīgajās ģimenēs un ģimenēs ar zemiem ienākumiem procents ar atbalstu “stingrai rokai” ir lielāks nekā demokrātijai. Vienlaicīgi jautājumā par to, kas ir svarīgāks brīvība vai materiālā labklājība – 67 procenti uzskata, ka brīvība un jauniešu starpā gandrīz 86 procenti dod priekšroku brīvībai. Interesants rezultāts ir redzams arī atbildēs par to, vai Latvijas dalība ES un NATO ir ieguvums vai šķērslis cilvēka sapņu īstenošanai. Kopumā 45 procenti respondentu atbildēja, ka dalība ES palīdz īstenot sapņus un 42 procenti, ka NATO. Krievvalodīgajās ģimenēs ES esot palīdzošs faktors vien 24 procentiem, bet NATO vien 15 procentiem. Latviešu ģimenēs 58 procenti  par labu abām organizācijām. Jauniešu vidū 75 procenti uzskata, ka ES palīdz tiem īstenot sapņus, kamēr 64 procenti uzskata, ka NATO palīdz. Par valsts tālākās orientēšanās virzieniem. 40 procenti respondentu atbalsta tālāku integrāciju ES, pat ja suverenitāte tiek vēl vairāk atdota kolektīva lēmumu pieņemšanas procesam par labu. Gandrīz tikpat – 39 procenti norādīja, ka suverenitātes stiprināšana neorientējoties ne Krievijas, ne ES virzienā ir labākais risinājums. Tuvināšanās Krievijai un saišu ar rietumvalstīm saraušanu atbalsta tikpat, cik to, kas nezina, kurp doties – ap 10 procentiem. Un visbeidzot, uz jautājumu, kura ir ideālā Latvija, kurā cilvēki vēlētos dzīvot atbildes bija tiešām intriģējošas. 2,4 procenti teica, ka grib dzīvot sirmā senatnē. Tikpat teica arī, ka cara laikos būtu labāk. Livonijā vēlētos atgriezties 0,8 procenti. Modernajā, 90. gadu Latvijā tikmēr grib dzīvot 9 procenti no respondentiem, kamēr laika posmā pēc iestāšanās ES grib turpināt dzīvot 30,5 procenti Latvijas iedzīvotāju. Kā noprotat – visvairāk ES grib dzīvot jaunieši un latviski runājošās ģimenes – 51 un 41 procents attiecīgi. PSRS tikmēr grib atgriezties 26 procenti krievvalodīgo ģimeņu. Un tikai 1,6 procenti jauniešu. Šie ir pārsteidzoši skaitļi. Bet šajā raidījumā vēl ekskluzīva intervija. Tā ir ar cilvēku, kurš ir dzīvojis četros no šiem aplūkotajiem periodiem, jo dzimis 1936. gadā un ir redzējis Latviju tik daudzās tās formās. Kādu nākotni viņš gribētu redzēt Latvijai, kurā no iepriekš minētajām grupām viņš iekļaujas, to vaicājām izcilajam maestro Raimondam Paulam.

Pēc vērienīgas rekonstrukcijas Rīgas pilī šoruden atgriezies Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM). Lai arī ar pilnu jaudu darbību tas atsāks tikai nākamajā gadā, jau šobrīd interesentiem ir iespēja apskatīt rekonstruētās telpas un apmeklēt pasākumus. Tieši tāpēc novembra pirmajā "Atsperē" tiekamies ar muzeja direktoru Arni Radiņu.  Inta Zēgnere: Skaists notikums, ko esam piedzīvojuši – Rīgas pils ir atvērta, un Latvijas Nacionālais vēstures muzejs sāk lēnām atgriezties šajās telpās. Šobrīd tās vēl skatāmas bez ekspozīcijām, taču varbūt visupirms, Arni, atgādiniet pašus elementārākos faktus par Rīgas pili... Arnis Radiņš: Tā, kuru mēs šobrīd redzam, ir trešā Rīgas pils. Pirmā tika nopostīta, un tika ierādīta vieta otrajai – šajā pašā vietā, kur atrodas trešā. Taču otru toreiz arī nopostīja, un šī ir 1515. gada versija, kura uzbūvēta uz 1330. gada versijas jeb otrās pils pamatiem. Izklausās diezgan sarežģīti, bet patiesībā viss ir ļoti vienkārši. Šīs mājas pamatos var redzēt kaut ko no 14. gadsimta pils, bet pamatkorpuss ir no 16. gadsimta. Vakar beidzot pati apmeklēju Rīgas pili un biju absolūtā sajūsmā – negribējās iet projām: iesaku visiem paskatīties uz šīm telpām un sajust patiešām neparastu atmosfēru… Lai arī veikti restaurācijas darbi, senumu var just. Vai varu lūgt jūs mūs iztēlē izvadāt pa pils telpām? Pa vārtiem ieejam dienvidu korpusā. Šie vārti ir jauni, tie nav no senajiem laikiem: šie vārti izveidoti vēlāk, lai būtu komunikācija [arī ar šo pilsētas daļu]. Īstie vārti, kas ved pilī, atrodas pretējā pusē – ziemeļu korpusā. Šobrīd tie nav pieejami. Pagriežamies pa labi un ieejam vienā no pils pirmā stāva telpām – vestibilā, un redzam ārkārtīgi skaistas velves. Labā ziņa ir tā, ka izdevās pazemināt šīs telpas līmeni: agrāk cilvēki bija pietiekami slinki: ja nu kas, tika uzlikta arvien jauna un jauna grīda. Tagad kādi četrdesmit centimetri atgūti no sākotnējā līmeņa, kaut gan pie vienas kolonnas var redzēt, ka vēl kādu četrdesmit centimetru pietrūkst...  Stāvu augstāk ir lielākās pārvērtības: atjaunota kapela un remteris jeb baznīca un ēdamtelpa – tādā izskatā, kādas tās kādreiz bija, jo [laika gaitā] tām tika iebūvēts viens starpstāvs. Restaurācijas gaitā tas tika izņemts ārā, un šobrīd telpa ir visu septiņu metru augstumā – tāda, kāda tā reiz bijusi.  Ceturtais stāvs arī ir pārveidots, nostiprināts. Tas tapis vēlāk tapis, bijušā ieroču stāva vietā, un nekādus senus brīnumus tur redzēt nevar, izņemot atsegtās dienvidu korpusa sienas: tagad var redzēt, kādas tās izskatījās kādreiz – ķieģeļu mūrējums. No visām telpām mans favorīts ir pagrabs… Tā ir vismazāk pārveidotā telpa. Pareizāk sakot – izņemot ārā visas starpsienas, telpas ir vistuvāk sākotnējai substancei – pieņemu, ka kopš 1515. gada tās neviens šādā izskatā nav redzējis, jo tūlīt, kā jau pagrabā, tika ierīkotas noliktavas, telpa tika sadalīta mazākās daļiņās. Tagad tam visam var iziet cauri, un šis skats simt metru garumā ir diezgan iespaidīgs... Arī šeit labā ziņa ir tā, ka pagrabs atjaunots tuvu tam augstumam, kāds tas bija. Jo arī šeit bija sakrājušies uzbērumi, bet tagad velves un kolonnas nolasās labāk nekā iepriekš: telpa ieguvusi majestātisku skatu! Pie tam interesanti, ka viens gals šai telpai ir ar labākām velvēm, proti, izpildīts kvalitatīvāk, bet otrs ir vienkāršāks, izskatās, ka būvēts ātrākā tempā. Ir divas teorijas: viena no tām – ka bijuši divi amatnieki, divi meistari, kas mūrējuši: viens bijis kārtīgāks, viens nekārtīgāks. Jo patiešām meistari bija divi. Tur, kur ir greznākās velves, bijusi paredzēta prestižāka vieta, nevis vienkārši pagrabs. Iespējams, bruņinieku kapenes vai kas cits.  Pagrabs sagādāja lielāko arheoloģisko pārsteigumu: pils izrakumu laikā atradām hipokausta krāsni, par kuru jau tagad plaši izskanējis. Tas interesantākais fakts ir tas, ka šī krāsns nav saistāma ar pili – tā ir vecāka. Vēl vecāka par 1330. gadu! Bet kā tas nākas? Jo parasti taču tādas krāsnis ierīkoja, ja bija kādi konventi, klosteri. Šķiet, arī Piritas klosterī ir šāda veida krāsns.  Šis ir ļoti tipisks apkures veids tā laika celtnēs.  Bet ko tad apkurināja, ja nebija pils? Pēc rakstītiem avotiem zinām, ka šai pilij pilsēta ierādīja vietu pie Svētā Gara hospitāļa – pie pilsētas mūra, kurā atradās Svētā Gara tornis ar vārtiem pie zirgu staļļiem, daļēji pilsētas teritorijā. Šajos izrakumos pagalma dziļumā atradām gan koka pilsētu ar koka ielām jeb koka bruģējumu un koka mājām, atradām arī pilsētas mūri un Svētā Gara torni. Zirga staļļus gan neatradām, lai gan... smaka bija saglabājusies! Patiešām?!  Jā, vienā izrakumu laukumā... Apmēram ir nojauta, kur tie varētu būt bijuši, bet konstrukciju ziņā šīs liecības neatradām. Bet krāsns ir no Svētā Gara hospitāļa, kura sienas atradām izrakumos. Tā ir ēka, kas iepriekš atradās pils vietā. Tad tā tikusi nojaukta un uzbūvēta pils. Tas bija hospitālis, vai tomēr konvents? Tur ir valodnieciska nianse. Ja tulko no latīņu valodas, tad tas ir hospitālis, ja tulko no vācu valodas – konvents. Tā bija patversme, kur pavadīt vecumdienas – arī bagātiem cilvēkiem. Šis bija ļoti bagāts konvents – tam bija gan pārtika, gan nauda, gan viss pārējais. Tas aprakstīts hronikās. Nonākot velvju pagrabu teritorijā, uzreiz rodas asociācijas: tā taču ir Ārzemju mākslas muzeja izstāžu zāle, tikai ar ieeju no citas puses. Jā un nē. Jo Ārzemju mākslas muzeja Velvju zāle aizņēma daļu no šīs telpas. Ieeja ir tieši turpat. Bet velves izskatījās savādāk tāpēc, ka tur bija ierīkota grīda, bet otra daļa, kas tagad redzama, greznākā daļa – tā bija Vēstures muzeja īpašums. Es to vēl atceros kā ogļu pagrabu, vēlāk tur atradās keramikas glabātuve. Bet kopumā, veselumā, visā šajā garumā šo telpu sen neviens nav redzējis – tagad ir unikāla iespēja to apskatīt. Pagrabs ir krāšņākā telpa… Negribu neko sliktu teikt par remteri un kapelu, arī tās ir vienreizējas un tādas Latvijas pilīs vairs nav saglabājušās. Taču tās ir stipri pārveidotas. Garu var just, bet faktiski tās ir ne tik oriģinālas, jo tur ir jauni, pārveidoti logi. Arī pagrabs izskatās tīri svaigs! Kā jau pēc restaurācijas – viss ir "uzfrišināts". Bet laiks darīs savu. Nosūbēs un viss atkal nostāsies savās vietās. Grīdās parādīsies pirmie papēžu nospiedumi, uz sienām – plecu nospiedumi un skrāpējumi. Tas ir neizbēgami. Māja nolietojas. Sterili izskatās tikai pašā sākumā. Cilvēks atstāj savas pēdas. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja rīcībā ir visa kapelas daļa – četri korpusi. Pieejams šobrīd ir dienvidu korpuss: no 12 000 kvadrātmetriem šobrīd 4400 ir gatavi, un pils gaida vēl trešo kārtu, lai to pabeigtu. Tuvāko četru gadu laikā katru gadu nodosim pa vienai ekspozīcijai. Sāksim ar ekspozīciju "Straumējot laiku" ceturtajā stāvā – tā būs tāda ļoti saspiesta Latvijas vēsture no Akmens laikmeta līdz šodienai. Cilvēks varēs paātrinātā tempā iziet cauri visai mūsu vēsturei. Nākošā ekspozīcija būs pagrabā, tās nosaukums būs "Livonijas pilis", kas rādīs to lielisko materiālu, kas ir muzeja rīcībā no Latvijas arheoloģiskajos izrakumos iegūtajām liecībām. Tā varētu būt vēl pēc gada. Pēc tam būs ekspozīcija "Rīgas pils vēsture", bet vēl pēc tam – "Sakrālā māksla", kas atradīsies kapelā jeb baznīcas vietā. Remteris jeb ēdamtelpa netiks ekspozīcijām izmantota, bet paliks tāda, kāda tā ir šobrīd – lai var apjaust šīs telpas apjomu. Telpu varēs izmantot arī dažādiem pasākumiem. Vairāk – ierakstā.

Pēc rekonstrukcijas Rīgas pilī šajā rudenī atgriežas Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. Lai arī ar pilnu jaudu tas darbību atsāks tikai nākamajā gadā, jau šobrīd interesentiem ir iespēja apskatīt rekonstruētās telpas un apmeklēt pasākumus. Par to, ko šīs telpas slēpj vai nu jau jāsaka gluži pretēji - atsedz un kāda ir pati Rīgas pils vēsture, saruna raidījumā. Stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) Izglītības un komunikācijas departamenta vadītāja Astrīda Burbicka un LNVM Vēstures departamenta Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs Imants Cīrulis. Rīgas pils konventa pārbūve un restaurācija (autori: "Rīgas Pils Kastelas projekts" ("MARK Arhitekti", "Sudraba Arhitektūra") bija iekļauta arī to 16 pretendentu klāstā, kas bija izvirzīti Latvijas Arhitektūras gada balvas 2024 finālam. Liecības par laiku pirms Rīgas pils celtniecības Ķieģeļu ceplis, dzirnavas un hospitālis – tādas būves ir minētas rakstītos avotos par laika posmu 13.-14. gadsimtā par vietu, kur šobrīd slejas Rīgas pils. Ko tagad no minētajām celtnēm var aplūkot tagad, stāsta pils atjaunošanas projekta pārstāvis arheologs Mārtiņš Lūsēns.      1330. gadā pēc rīdzinieku cīņām ar Livonijas ordeni, kad pilsētnieki bija nopostījuši pirmo ordeņa pili, kas atradās tur, kur tagad ir Konventa sēta, ordeņa pārstāji kā uzvarētāji lika rīdziniekiem celt jaunu pili, un būvei vieta tika izvēlēta Daugavas krastā pie toreizējās pilsētas robežas. Tika noplēsti vairāki dzīvojamie nami, kas nav minēti rakstītos avotos, bet  ir saglabājušās  ziņas par slimnīcu, dzirnavām un ķieģeļu cepli, kas pirms pils būvniecības te ir atradušies. Kopā ar Mārtiņu Lusēnu, kurš  ilgstoši ir pētījis šīs būves vēsturi, dodamies uz pils pagrabu, kur tagad arī muzeja apmeklētāji varēs paši aplūkot senos mūrus un liecības par laiku pirms pils celtniecības.

Lieldienu noskaņās dodamies "ekskursijā" pa Vecrīgu, iepazīstot senos dievnamus pilsētā. Šādu izzinošu nodarbi piedāvā Rīgas kuģniecības un vēstures muzejs. Kas zināms par bīskapa Alberta pili, kur atradās senās baznīcas, kādi un kur senajā Rīgā bijuši klosteri, kad un kāpēc izzuduši, atklāj Rīgas kuģniecības un vēstures muzeja muzejpedagogs Vidvuds Bormanis. Par baznīcu un klosteru mantojumu sarunājamies gan muzejā, gan ārpus tā, un iepazīstam nelielu daļu no minētās ekskursijas maršruta. Pirms 824 gadiem, 1200. gada aprīlī, ar 23 kuģiem, daudzu krustnešu pavadīts, Daugavas krastā ieradies Livonijas bīskaps Alberts. 1201. gadā tika dibināta Rīga. Un te arī sākas stāsts par senās Rīgas baznīcām un klosteriem, kas tapa gadsimtu gaitā.

26. decembrī Livonijas ordeņa pilī Ventspilī izskanēs komponista Valda Zilvera autorkoncerts “Ziemas pasakas”, kurā viņa oriģinālkompozīcijas izdziedās Ventspils Kultūras centra sieviešu koris “Venda”. Koncertā pie klavierēm būs arī pats autors, piedalīsies aktieris Raimonds Celms un instrumentālā grupa. Programmas centrā - jaundarbs “Ziemassvētku mistērija”, kas tapis, komponistam iedvesmojoties no Ventspils Livonijas ordeņa pils akustikas un tās arhitektūras. “Unikāla akustiskā telpa, kura tiks izmantota  arī kā mūzikas izteiksmes līdzeklis, izvietojot kora balsu grupas dažādās  pils vietās, tā radot tikai Ventspils pilij raksturīgu skanējumu! Jaundarbā izmantoju latīņu tekstu, kas vēsta  par mūžīgām garīgām vērtībām un muzikālās alūzijas gan par viduslaikiem un mūku dziedājumiem, gan mūsdienām raksturīgas tēmas” – saka komponists Valdis Zilveris, kurš savulaik absolvējis Ventspils Mūzikas vidusskolu, bet šogad nosvinēja savu 60. dzimšanas dienu. 1975. gadā izveidotais Ventspils sieviešu koris “Venda” šī gada Dziesmu svētku “Koru karos” saņēma Lielo balvu, to vada Anitra Niedre un Rudīte Tālberga, kura telefonintervijā stāsta par sadarbību ar komponistu, komandas garu un ieceri "Ziemassvētku mistērijas" laikā apdzīvot visu Ventspils Livonijas pili no pagraba līdz bēniņiem. Valdis Zilveris atklāj, vai šis autorkoncerts ir turpinājums viņa dzimšanasdienai vasarā un domāts kā parāda atdošana klausītājiem. Uzzinām par Valda sadarbību ar koriem un iepazīšanos ar " Vendu", par atteikšanos no vēsturisko faktu izmantošanas “Ziemassvētku mistērija” un Ziemassvētku brīnumiem Valda dzīvē šobrīd. Inta Pīrāga: Cik noprotu, domas par mistēriju raisījās, esot pilī ar bagāto vēsturi. Vai tev bija izdevība tur pabūt arī vienam, arī brīžos, kad tur nav gaismas, naktī? Valdis Zilveris: Naktī diemžēl nebiju (smejas). Tiešām liels paldies Rudītei un Anitrai. Mēs pavasarī aizgājām uz pili. Ik pa brītiņam kādā stūrītī nozudu no meitenēm, lai mazliet uzķertu šīs pils vibrācijas un vēsturisko enerģētiku, kas nāk no sienām. Vieta, kurā agrāk bija baznīcas telpa, - ļoti iespaidīga. Pēc šī brauciena man iespaidu bija ļoti daudz, es ilgu laiku tikai domāju un uzmetu kādus muzikālos materiālus. Bija vajadzīgs laiks, lai šī ideja nobriestu. Vai strādājot pie šī darba, ņēmi vērā kādus pils vēsturiskos notikumus? Kā pie tevis atnāca teksts? Saprotu, ka tas ir latīņu valodā. Vispirms man bija doma izmantot arī kādus vēsturiskos notikumus, bet tad mēs runājām ar ļoti radošu, talantīgu režisori Initu Pelsi, un tad arī no šīs idejas atteicāmies. Šīs mistērijas pamatā tomēr ir garīgs raksturs un ne tikai atbilstošs Ziemassvētkiem, bet jebkuram laikam. Kad mācījos konservatorijā pie sava izcilā skolotāja Paula Dambja, viņš manu uzmanību pievērsa Karla Orfa mūzikai. Man jau studiju laikā bija tāds sapnis - ja es spētu uzrakstīt kaut ko tik fantastiski skaistu un grandiozu kā Carmina Burana… (smejas) Laikam šis sapnis man ir mazliet pietuvojies. Redzēs, kā būs izdevies, bet jau 40 gadus dzīvoju ar šo sapni. 

Stāsta ērģeļbūves meistars Jānis Kalniņš Dažādas vienkāršākas un sarežģītākas flautas bija pazīstamas jau senatnē, bet īpašais seno grieķu izgudrojums bija Pāna flauta – tajā, atšķirībā no parastas flautas ar caurumiņiem, kurus aizsedzot ar pirkstiem, varēja dabūt oktāvu vai pat vairāk no vienas stabules, katram tonim bija sava stabule. Tās bija sastiprinātas kopā un spēlētājam vajadzēja vien iepūst pārmaiņus dažādās stabulēs, lai izspēlētu vienbalsīgu melodiju. Lai nospēlētu intervālu, vajadzēja kaut ko izdomāt... To izdarīja inženieris Ktesibioss senajā Grieķijā ap 330. gadu pirms Kristus dzimšanas. Gaisa piegādāšanai viņš izgatavoja visai sarežģītu iekārtu, kur gaisu pumpēja stikla virzulis stikla cilindrā, bet gaisa spiedienu uzturēja ar ūdens palīdzību, izmantojot savienoto trauku principu. Gaisa pievadīšana stabulēm viņš konstruēja īpašu mehānismu, kur ventili zem stabules atvēra, nospiežot taustiņu. Tā tika radīts senākais taustiņinstruments, kuru nosauca par hydraulis, jo gaisa spiedienu nodrošināja ar ūdens palīdzību. Tikai vēlāk, ap 6. – 7. gadsimtu pēc Kristus kādam ienāca prātā  sarežģīto un grūti izgatavojamo stikla trauku vietā izmantot kalēja plēšas! Ilgu laiku ērģeles palika bagātu namu greznums un izprieca. Tās bija ļoti dārgas un augstu vērtētas augstdzimušo ļaužu namos, Bizantijā tās bieži izmantoja arī hipodromos. Senākās Hydraulis paliekas atrastas izrakumos senās Romas pilsētā Akvinkā (Aquincum), tagadējās Budapeštas teritorijā 1931. gadā. Balstoties uz turpat 400 detaļu atradumu, ir izgatavota senā hydraulis rekonstrukcija. 757.gadā Bizantijas imperators Konstantīns V franku karalim Pipinam uzdāvināja ērģeles ar "lielām svina stabulēm"”. Viņa dēls Šarls 812. gadā lika iebūvēt ērģeles savā kapelā Āhenē; līdz ar to ērģeles ieņēma savu paliekošo vietu baznīcās. Tas gan nenotika vienkārši, jo kristiešu dievkalpojumos mūzikas instrumentus lietot daudzviet nebija atļauts; šis aizliegums joprojām pastāv austrumu ortodoksajā baznīcā. Rietumu jeb Romas katoļu baznīcā ērģeles aizvien vairāk tika izmantotas – sākotnēji starpspēlēm, vēlāk pārmaiņus ar psalmu dziedājumiem. Tāpat ērģeles izmantoja laicīgajā mūzikā kopā ar citiem instrumentiem un dziedātājiem. Viduslaikos aizvien vairāk parādās ziņas par ērģelēm pilsētu katedrālēs. Vecākais ērģeļu korpuss, datēts ar 1370. gadu, atrodas Stokholmas vēstures muzejā, kur tas pārvests no Gotlandes. Senākās joprojām skanošās ērģeles pasaulē atrodas Šveicē, Sionā, datētas ar 1435. gadu. Nav īsti skaidrs, kad Latvijas teritorijā parādās pirmās ērģeles, bet daļa vēsturnieku uzskata, ka Indriķa Livonijas hronikā aprakstītais instruments, kuru pats Indriķis, būdams priesteris, spēlēja Beverīnas pils aizstāvēšanas kaujā 1208. gadā, bija viduslaiku ērģeles. Tādu instrumentu igauņi nepazina, un nedzirdētās skaņas viņos izraisīja bailes un apjukumu. Pilnīgi iespējams, ka 13. gadsimta beigās ērģeles jau bija Rīgas Svētā Pētera baznīcā. Ērģeļu attīstībā vislielākā loma bija reformācijai – Mārtiņš Luters ieviesa draudzes dziedāšanu. Viņa ieviestais korālis balstījās uz vienkāršām melodijām un ritmisku tekstu pretstatā senākajiem gregoriāniskajiem dziedājumiem, kurus izdziedāt spēja vien mācīts koris. Neaizvietojams draudzes dziedājuma atbalsts kļuva ērģeles, līdz ar to sākās to strauja attīstība lielumā un tehnisko iespēju ziņā; ērģeles kļuva lielas, sarežģītas, tembrāli bagātas. Kopš 16. gadsimta īpaši protestantiskajās zemēs ērģeles ir gandrīz katrā dievnamā, arī Latvijā tās tiek būvētas un ir ziņas par daudziem instrumentiem arī lauku baznīcās. It īpaši bagātajā Kurzemē zemes īpašnieki, kuri bija atbildīgi par baznīcu celšanu savos īpašumos, neskopojās ar naudu dārgajām ērģelēm. Par to joprojām liecina 1701. gadā pabeigtās Ugāles baznīcas ērģeles, kuras ar saviem 28 reģistriem joprojām ir lielākās Latvijas lauku baznīcās. Ienākot krāšņajā barona von Firksa celtajā Lestenes baznīcā un izdzirdot vareno 33 reģistru ērģeļu skaņu, neatlika nekas cits, kā izsaukties: "Ak, tu svētā Lestene!" Rīgas Doma ērģelēm tolaik bija vien 42 reģistri, bet 1738. gadā Rīgas Sv. Pētera baznīcā Klozena būvētajām ērģelēm naudas pietika vien 43 reģistriem. Kopš 16. gadsimta Livonijā un Kurzemē sabrauca meistari lielāko tiesu no Vāczemes, Prūsijas un Polijas. Starp viņiem ir arī īstas slavenības kā H. A. Konciuss, kuru slavēja pats dižais J. S. Bahs. 19. gadsimtā iebraucēju saimi sāka papildināt jau tepat dzimušie meistari: K. Hūns, E. Martins, M. Krēsliņš, K. A. Hermanis, K. Skerstens un citi. Viņu pulkā ir vairāki latviešu cilmes meistari: Ernests Ronis, Jānis Šīrons, Kārlis Ezergailis un citi, kuri apguvuši ērģeļbūves prasmi pie Vācijas meistariem, būvē nelielas ērģeles baznīcām, lūgšanu namiem un skolām, kur tās ir galvenais instruments dziesmu apgūšanai. Ēŗgeļbūves attīstību Latvijā pārtrauca okupācija, bet kopš 1996. gada ērģeles atsāka būvēt Ugāles ērģeļbūves darbnīcā, kur tapuši vairāk nekā 40 jauni instrumenti. Ugālē būvētās ērģeles skan ne vien Latvijā, bet arī Zviedrijā, Somijā, Norvēģijā, Itālijā, Lietuvā. Lielākās Ugālē tapušās ērģeles kopš pagājušā gada skan Viļņas Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas baznīcā.

Kurzemē top jauna kultūrvieta “Bandava”, kurā uzsākta senas kuršu sētas rekonstrukcijas veidošana. Ideja dzimusi apvienojoties trim organizācijām, un tās ir: starpnozaru mākslas grupa “Serde”, festivāla “Zobens un Lemess” komanda un vēstures rekonstrukcijas klubs “Exercitus Rigensis”. Jau otro gadu topošajā kultūrvietā notiek arī etniskās mūzikas un tradicionālās kultūras festivāls “Bandava”. Kopā ar mākslas pasākumu producenti un tradīciju pētnieci Signi Pucenu dodamies apmēram 9 kilometrus no Aizputes, Kalvenes virzienā, kur top jauna kultūrvieta “Bandava”. Pavisam drīz, 18. un 19. Augustā, tur jau otro reizi notiks etniskās mūzikas un tradicionālās kultūras festivāls “Bandava”. Šai kultūrvietai mežu, pļavu ielokā, ir dziļākas saknes, un tās idejiski meklējamas pirms vairāk kā divdesmit gadiem,  Aizputes mākslinieku darbnīcu un rezidenču centra "Serde" izveidošanas stāstā.   Šīs tūkstošgades sākumā, pēc mācību beigšanas, dažādu jomu radošiem ļaudīm – pētniekiem, māksliniekiem, arhitektiem – bija kopīga tiecība atrast kādu vietu ārpus galvaspilsētas, kur varētu radoši darboties, veidot darbnīcas, radīt arī citiem iedvesmojošu vidi. Laika gaitā ar saudzīgiem pieskārieniem atjaunota sena Aizputes ēka, nesen saglabātās senās gultas no "Serdes" aizņēmās seriāla “Sisī” filmētāji. "Serde" darbojas kā mākslinieku rezidence, uz palikšanu iesakņojies čuguna mākslas simpozijs, ik rudeni notiek festivāls "Āboļošana", izdota vietējo Tradīciju burtnīcu sērija. Iepriekšējo reizi "Serdes" saimniekus  Signi un Uģi Pucenus intervēju pirms padsmit gadiem, atgriežoties šovasar, pārliecinos, ka joprojām valdzina vieglums, ar kādu Puceni nes savu citādbūšanu, par normālu pieņemot to, kas citiem varbūt liktos cīņa ar vējdzirnavām. "Serde" – jo tā ir lietu dziļākā būtība, pirmsākums un sēkla. Tagad Aizputes "Serdei" pievienojusies jauna notikumu mājvieta – “Bandava”. Ienākot “Bandavas” teritorijā, pie ieejas par festivāla vietu liecina vien vēju papluinīta skatuve. Uģis Pucens ar palīgiem rosās telts tuvumā, jo no debesīm laiku pa laikam birst lietus lāses. Tur baļķi un skaidas. Signe Pucena “Bandavu” dēvē par vīru lietu. Signe visu laiku ir kaut kur tuvumā – s alej tēju, piedāvā cienastu. Taču Bandavu izrādīt uzņemas Uģis Pucens. Kultūrvieta “Bandava” top sadarbojoties trim sabiedriskajām organizācijām. Vēstures rekonstrukcijas klubs “Exercitus Rigensis”, un Juris Ņečajevs, šeit vēlas iedzīvināt sena kuršu ciemata rekonstrukciju. Pirmās ēkas jau ir tapušas, un pēc brīža dosimies tās apskatīt. Otra ir Starpnozaru mākslas grupa “Serde”, kuru pārstāv Puceni. Trešā  ir mūzikas sadaļa, gaidāmais etniskās mūzikas un tradicionālās kultūras festivāls “Bandava”. Valdis Bērzvads ir Bauskas festivāla “Zobens un Lemess” izveidotājs. Kāpēc vēl bija vajadzīga “Bandava”?  “Zobens un lemess” nosaukums ir līdzīgs kā “Bandavai”– etniskās mūzikas un seno amatu festivāls. Taču nav jēgas rīkot divus vienādus festivālus, saka Valdis Bērzvads, un atšķirības abu starpā iezīmējas jau tagad. “Bandava” šobrīd spēj uzņemt ne vairāk kā 350 viesus, un tas ir dalībnieku skaits kuru var apvienot arī kādai kopīgai nodarbei. Taču pagaidām jaunā festivāla iespēju apzināšana vēl tikai notiek. Stāstu telts ir festivāla programmas sadaļa, kas atšķir festivālu “Bandava”. Lekciju tēmas nopietnas: arheologs, vēstures doktors Rūdolfs Brūzis: Kuršu arheoloģija un vēsture Livonijas periodā: 13.–16. gs., mākslas doktore Ieva Pīgozne par mitoloģiskajiem priekšstatiem par seno apģērbu un krāsām, Āraišu arheoloģiskā parka arheologs Jānis Meinerts stāstīs kā atšķirt īstus un neīstus pilskalnus. Vēstures doktore Gunta Dreģe izglītos, ko valkāja un kādas rotas lietoja maztautas, kas bija piederīgas mūsdienu Latvijas teritorijai. Visas šīs zināšanas Bandavā būs pieejamas sestdien. Nu par festivāla mūzikas sadaļu. Vai jaunā festivāla “Bandava” vēl viena atšķirība no “Zobens un lemess” varētu būt dabas tuvums? Valdis gan atbild, ka arī Bauskā festivāls notiek lai arī pilsētas, tomēr parkā, un tā kā viņš festivāla vietu tā norises laikā tikpat kā neatstāj, tad viņam arī Bauskas parks ir daba, tāda pati nātrēm noaugusi dīķmala kā šeit. Tomēr gribu saprast, vai smagajam rokam ir kāds sakars ar dabas klātbūtni? Turpinu kopā ar Uģi Pucenu iepazīt kultūras notikumu vietu “Bandava”. Virs skatuves greznojas pamatīgs dzīvnieka galvaskauss ar visiem ragiem. Pasmīnu, vai viņi paši arī iet medībās? Signe Pucena man izstāsta bezgalskaistu stāstu. Tas esot noticis kādā dūmakainā un savādā rītā, kad… “Bandavai' ir arī sava mājas lapa, kurā var sekot līdzi šeit notiekošajam. Ķintu klēts, izjaukta pa baļķim, meistardarbnīcā salikta atkal kopā, augusta beigās būs vēl viena darbnīca, kurā notiks klēts durvju restaurācija. Tas izskaidro arī baļķus un skaidas pie Bandavas ieejas. Bet mēs  ar Uģi Pucenu esam jau  atnākuši līdz topošajam seno kuršu ciematam. Vēlā dzelzs laikmeta kuršu ciemats nav tikai ēkas. Tā ir vieta, kur pārbaudīt kādus pieņēmumus arī par tā laika lauksaimniecību, amata prasmēm. Izpētes darbs. Ar Puceniem esam pamukuši no lietus topošās kultūrvietas Bandava lepnākajā ēkā. Tā ir skaista, koku apslēpta klēts teritorijas tālākajā stūrī. Kad braucām no Aizputes uz Kalvenes pusi, Signe Pucena, pamanot, ka skatos un kājāmgājējiem gar šosejas malu, paskaidroja, ka šai posmā nekursē sabiedriskais transports, tuvālā Rīgas – Liepājas autobusa pietura ir Kalvenē. Ja kādam starp Aizputi un Kalveni vajag kur tikt, un  nav automašīnas – brauc ar velo vai iet kājām. Latvijā ir daudz šādu vietu, daba tajās ir īpaši nenoplicināta un skaista, taču dzīve visbiežāk noris iekšupvērsti. Aizputes Serde, tagad arī Bandava, notur durvis vaļā jaunām iespējamībām.

Valmierā – par vienu jaunu kultūras pieturpunktu vairāk! Pāri Livonijas ordeņa pils pagrabu mūriem pacēlusies stikla ēka, kurā iekārtota Valmieras muzeja jaunā ekspozīcija. Tā mūsdienīgā veidā stāsta par pilsētas senāko vēsturi no 13. līdz 18.gadsimtam, ļaujot apmeklētājiem iejusties dzīvīgās Hanzas savienības pilsētas sadzīvē, pils ikdienā un garīgajā pasaulē. No senākajām pilsētas liecībām latīņu valodā aizgūts jaunās ekspozīcijas nosaukums – "de Woldemer". Valmieras muzejs atrodas pašā pilsētas sirdī. To ieskauj 13.gadsimta Livonijas ordeņa pilsdrupas – vienas no nedaudzajām senāko laiku vēstures lieciniecēm pilsētā, kura vēlākos gadsimtos daudzkārt degusi. Vecajām muzeja ēkām tagad pievienojies jauns stikla apjoms – Valmieras kultūrvides centrs. Pie tā es satieku Valmieras muzeja vēsturniekus un jaunās ekspozīcijas radošo motoru: Albertu un Lieni Rokpeļņus. Darbu pie jaunās ekspozīcijas viņi sāka jau 2015.gadā. “Pašvaldība nostādīja muzeju fakta priekšā, ka caur Eiropas Savienības fondiem tāda lieta ir iespējama, un mēs ieraudzījām vairākas lietas, ko varam iegūt. Varam nostiprināt brūkošo pils ziemeļu mūri, sakārtot pils pagrabu, uzbūvēt jaunu ēku muzeja vajadzībām un vienlaikus restaurēt arī jau esošo “Vecās aptiekas” četru ēku kompleksu, mūsu vecāko koka arhitektūru. Mums kā muzeja vēsturniekiem bija jāsaprot, kāds būs tas stāsts, ko mēs veidosim gan pilsētniekiem, gan viesiem.” Pirmo ieskatu pilsētas vēsturē var gūt jau ārpusē. Te stāv bronzā atliets ar mūri apjoztas 15.gadsimta Valmieras makets ar priekšpili stāvā uzkalniņā starp Gauju un Rātsupīti. Arī pils pagrabos var nokāpt jebkurā diennakts laikā un šo to par tiem izlasīt. Pagrabus savulaik aizbēra, kad pēc Krievijas impērijas uzbrukuma Lielajā Ziemeļu karā 18.gadsimta sākumā no Valmieras pils palika tikai drupas. Un teju 300 gadus uz šiem pagrabiem auga koki un puķes. Tos atsedza vien pagājušā gadsimta 80. gados. Valmieras pils un tās pagrabi aktīvi tika lietoti un pārbūvēti vismaz trīs gadsimtus, un arī jaunais stikla apjoms, kas uz metāla pāļiem izslējies virs pagrabiem, ir turpinājums šim stāstam, saka Alberts Rokpelnis. Jaunās ēkas pirmajā stāvā iekārtojies Valmieras Tūrisma informācijas centrs un muzeja ekspozīcijas ievads, kas atbild uz apmeklētāju biežākajiem jautājumiem par pilsētas vēsturi. Piemēram, par pilsētas vārdu, no kura aizgūts arī jaunās ekspozīcijas nosaukums “de Woldemer”, stāsta Liene Rokpelne. Leģendas par vārda izcelsmi ir vairākas, bet, visticamāk, tas sajaukumā no lībiešu un vācu dialekta nozīmējis vienkārši “ar mūri apjozta pilsēta”. Emocionāls ir vēsturnieces stāsts par senākā Valmieras zīmoga atrašanu Lībekas arhīvā. Apskatīt senā ģerboņa atveidu, tāpat kā “atslēgt” citus stendus, var ar elektronisku “pils atslēgu”, ko katrs apmeklētājs saņem pie ieejas. Interaktivitāte ir būtiska daļa no jaunās ekspozīcijas, ko veidojis dizaina birojs “H2E”, bet tā nav pārsātināta ar skārienjūtīgiem ekrāniem. Un mēs nonākam pie eksponāta, kas visvairāk aizraujot jaunākos apmeklētājus – no koka fragmentiem veidota pils modeļa. Jāņem vērā, ka jaunā ekspozīcija par Valmieras vēsturi veidota nevis hronoloģiskā secībā, kā agrāk, bet pa tēmām, uzsver Alberts Rokpelnis. Gar ekspozīcijas sienām vietumis aizslīd cilvēku ēnas senu gadsimtu tērpos. Šajās projekcijās iejutušies paši muzeja darbinieki. Viņi redzami arī, piemēram, īsos video par tēmu, kas interesē daudzus apmeklētājus – kā tad ģērbās viduslaiku pilsētnieki. Kādā no tiem 15.gadsimta rātskunga ģērbu uzvelk arī pašreizējais Valmieras mērs Jānis Baiks. Senais un mūsdienīgais asprātīgi saspēlējas arī citur. Piemēram, ēkas vecajā manteļskurstenī iekārtota digitāla plīts, uz kuras izmēģināt senās receptes. Bet turpat atvilktnēs – īsti, apčamdāmi smaržaugu maisiņi. Var just, ka Valmieras muzeja darbinieki jauno ekspozīciju veidojuši ar patiesu aizrautību. Un daudz domājuši, lai stāsts būtu pieejams un interesants pēc iespējas plašākam cilvēku lokam. Spēles testētas kopā ar bērniem, fiziskā pieejamība – kopā ar vietējo biedrību “Atspēriens”. Ir daudz klausāmā cilvēkiem ar redzes grūtībām, drīkst nākt arī ar suni pavadoni. Darbs pie Valmieras muzeja jaunās ēkas, veco ēku atjaunošanas, apkārtnes iekārtošanas un ekspozīcijas izmaksājis apmēram sešus miljonus eiro, no kā lielāko daļu sedz ES fondu nauda. Bet ar to muzeja rosība nebeidzas: tagad sākts darbs pie Valmieras jaunāko laiku – 19. un 20.gadsimta vēstures ekspozīcijas, kas taps sadarbībā ar Valmieras dizaina un mākslas vidusskolu un nākotnē atradīsies vēsturiskajā Maršnera namā, kur agrāk bija skatāms stāsts par Valmieras senāko vēsturi.

Stāsta muzikoloģe Gunda Miķelsone Viduslaikos vairākās Eiropas kultūrās bija sastopamas makaroniskās vārsmas – dažādu valodu apvienojums literārā darbā vai skaņdarbā. Izdevums “Angļu viduslaiku literatūras enciklopēdija” šo fenomenu definē sekojoši: “Makaroniskās vārsmas ir teksti, kuros parādās vismaz divas dažādas valodas, no kurām nereti viena ir latīņu valoda. Tie atspoguļo viduslaiku Anglijas komplekso multilingvālo ainavu, un šie teksti atrodami daudzos un dažādos viduslaiku rakstos, literāros, reliģiskos un juridiskos tekstos; dažos gadījumos valodu izvēli noteikuši praktiski apsvērumi, bet to iecere var būt arī Dieva slavinājums, komiskums vai satīra.” Var piebilst, ka šādi teksti sastopami ne tikai angļu literatūrā, bet dažādās kultūrās, tomēr tos allaž vieno šāda formula: visbiežāk izmantotā valodu kombinācija ir latīņu valoda un kādas citas kultūras dzimtā valoda. Viens no slavenākajiem makaroniskās dzejas paraugiem ir krājums Carmina Burana, kas rokraksta veidā datējams ap 1230. gadu. Visos tajā ietvertajos dzejoļos dominē latīņu valoda, tomēr vērojami atsevišķi brīži ar latīņu, vācu un romāņu valodu grupas miju. Ar šo tekstu noteikti pazīstam vācu komponista Karla Orfa scēnisko kantāti Carmina Burana. Tā komponēta laikposmā no 1935. līdz 1936. gadam, un Orfa rīcībā bijis makaroniskā dzejas krājuma 1847. gada izdevums, ko publicējis Johans Andreass Šmellers. Lai gan krājumā atrodami 254 makaroniskās dzejas paraugi, Orfs no tiem savā opusā izmantojis tikai 24. Jau 1847. gada izdevuma ievadā Šmellers ir atzinis, ka viņa redakcija ir nepilnīga – pārrakstītājiem dažkārt trūkusi dziļāka izpratne par dzejoļu izkārtojumu, un tas veicinājis lappušu secības sajaukšanu, tomēr viņš bija mēģinājis krājumu sistematizēt, dziesmas sadalot divās daļās, kā arī veidojis atšķirīgu numerāciju, nopietna satura dziesmām piešķirot romiešu, bet pārējām, kas skar salīdzinoši nenopietnas un vieglprātīgas tēmas – arābu ciparus. Amerikāņu muzikologs Džeks Medisons Steins uzskata, ka opusa vienkāršība un savveida banalitāte daudzus zinātniekus savulaik atturējusi no padziļinātas kantātes izpētes, tomēr, visticamāk, Orfs tik vienkāršu mūzikas valodu izvēlējies apzināti, lai tā saskanētu ar darba tapšanas laikā valdošā nacistu režīma nostādnēm, kas aizgūtas no vācu filosofa Martina Heidegera (Martin Heidegger) tautas (Volk) koncepta un tiešā veidā sasaucas ar 1948. gadā Padomju Savienībā pieņemto antiformālisma likumu: mūzika nedrīkst būt disonanta, atonāla, haotiska, intelektuāla, nedrīkst izmantot divpadsmit toņu tehniku, kā arī nekādas ebreju vai džeza mūzikas ietekmes, taču tā drīkst atainot maskulīni spēcīgu vācu nacionālā patriotisma elpu. Tomēr aiz šķietami vienkāršotās ārienes Karla Orfa Carmina Burana eleganti apgājusi režīma ieteikumus un vienā opusā apvienojusi visdažādākās koncepcijas – iespējams, arī norādot uz kantātes autora slēptu protestu nacistu režīmam. To vidū ir pati latīņu tekstu izvēle – piemēram, kantātes 2. daļas Fortune plango vulnera 3. pants vēsta par valdnieku, kurš uzkāpis krietni par augstu, bet, cerams, drīz kritīs. Pavisam noteikti, ka Karla Orfa scēniskās kanātes Carmina Burana multilingvālisma ideja ietekmējusi arī latviešu komponistus – lai gan nevaram lepoties ar makaronisko vārsmu tekstiem, tomēr dažādu valodu tekstu kombinēšana fascinējusi arī mūsu nošuraksta meistarus. Kā senākie no piemēriem ir Jura Ābola kordarbi Tutaj (1975), “Bizantiešu cikls” (Carmina byzantinica, 1977) un komponista diplomdarbs kompozīcijā “Livonijas hronika” (1982) ar tekstiem senvācu un latīņu valodās, kur pats komponists savulaik atzinis, ka viņu iespaidojuši Karla Orfa meklējumi. Tomēr atskaņot diplomeksāmenā šīs kompozīcijas oriģinālversiju izrādījās neiespējami, jo toreizējais konservatorijas rektors Imants Kokars esot aizliedzis korim dziedāt “Livonijas hroniku” ar tekstu un licis iestudēt to kā vokalīzi. Ir ziņas, ka 20. gadsimta 90. gados komponists atgriezies pie “Livonijas hronikas” idejas un veidojis jaunu redakciju, kas iecerēta kā scēniskā oratorija. Tomēr līdz koncertatskaņojumam darbs nav nonācis.  Ar 1980. gadu datēts Artūra Grīnupa diemžēl nepabeigtais skaņdarbs “Simfoniski oratoriāls monuments Luidži Kerubīni piemiņai”. Tajā izmantots kanoniskais rekviēma teksts latīniski un paša komponista dzeja latviešu valodā. Skaņdarbu pabeidzis Aivars Kalējs, un tas pirmatskaņots tikai 2002. gadā, Grīnupa piemiņai veltītā koncertā Rīgas Domā. Edmunda Goldšteina recenzijā paustais liecina, ka Grīnupa atstātais nošu materiāls neļauj pietiekami izsmeļoši raksturot komponista ieceri, tomēr var nojaust, ka tajā bijis kas kopīgs ar Bendžamina Britena “Kara rekviēmu”, apvienojot reliģiozitāti un rūgtu ironiju.  Sākot ar 20./21. gadsimta miju, ir pieaudzis ne tikai multilingvālu skaņdarbu klāsts, bet arī pārstāvētās valodas. Piemēram, Andra Dzenīša kordarbā Om, Lux aeterna (2012) izmantots latīņu kanoniskais sakrālais teksts Lux aeterna un divi hinduistu teksti sanskritā – mantra gaismai Oṃ amogha un vēdiskā mantra visaugstākajai gaismai Om hreem, bet Evijas Skuķes fff jeb Forte fortissimo (2020), kas pēc Rolanda Kronlaka lūguma radīts Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas sestajam Mūsdienu mūzikas festivālam "deciBels" un iecerēts kā apzināta atbilde Lučāno Berio skaņdarbam A-Ronne, mijiedarbojas veselas trīspadsmit valodas. Šis ir arī viens no jaunākajiem dažādvalodu piemēriem latviešu mūzikā. Ar lielu interesi gaidīsim nākamos!

LU Humanitāro zinātņu fakultātes profesors, Bībeles teoloģijas doktors Jānis Priede Tas ir viens no senākajiem Eiropas un Tuvo Austrumu kultūrvēsturiskajiem tekstiem — Lūkas evaņģēlijs, bet "Ave Maria" noslēguma daļā izteiktais lūgums savu galīgo formu ieguvis aptuveni tajā laikā, kad Livoniju sāka saukt par Māras zemi. Lūkas evaņģēlijs ir viens no četriem evaņģēlijiem, kas iekļauts Jaunajā Derībā. Sajā evaņģēlijā apkopotos materiālus ir rakstījis Lūka, izglītots, grieķu kultūrā skolojies ārsts. Viņš dzimis Sīrijā. Jau pašā sākumā Lūka norāda uz rūpīgi veikto avotu izpēti — vai kā mediķi sacītu: pamatojoties uz "ievākto anamnēzi" jeb atmiņu stāstījumu, ko autors ieguva, aptaujājot notikumu aculieciniekus un dalībniekus. Par to var nebrīnīties, jo Lūkam, kas  bija ārsts, atmiņu stāstījuma iegūšana bija pašsaprotama, būtiska un obligāta prasība. To izmantoja jau viens no Rietumu medicīnas pamatlicējiem Hipokrats (droši vien visi ir dzirdējuši par Hipokrata zvērestu), un tātad, protams, arī Lūka, kuru par savu mīļo ārstu un līdzstrādnieku nosauca viens no ietekmīgākajiem kristīgajiem domātājiem — apustulis Pāvils. Lūka bija Pāvila pavadonis viņa daudzajos ceļojumos un rūpējās par viņu pat tad, kad tolaik diezgan ierobežotās vārda brīvības dēļ Pāvils bija apcietināts un gaidīja tiesas spriedumu impērijas galvaspilsētā Romā. No pirmo kristiešu laika nozīmīgākajiem tekstiem ir jāpiemin "Tēvs mūsu" jeb "Mūsu Tēvs" lūgsna, ko dažkārt sauc arī par tēvreizi, senā doksoloģija "Gods lai Tēvam un Dēlam un Svētajam Garam", un visbeidzot — Lūkas evaņģēlijā ietvertais teksts. "Ave Maria", protams, ir teksta versija latīņu valodā, jo Lūka rakstīja grieķiski. Turklāt šajā lūgsnā apvienojas divi pirmās nodaļas fragmenti. Vispirms jau Fra Andželiko freskā un citos mākslas darbos tik bieži redzētais Eņģeļa sveicinājums, uzrunājot Jaunavu Mariju: "Esi sveicināta, Marija, žēlastības pilnā (jeb grieķiski — "ar žēlastību apveltītā), Kungs ir ar Tevi", un tad vārdi, ar kuriem dažas dienas vēlāk, sagaidot Mariju, viņu uzrunā Elizabete, Marijas radiniece, Jāņa Kristītāja māte. Elizabete saka: "Tu esi svētīta starp sievietēm un svētīts ir tavas miesas auglis." Abi šie sveicieni iekļauti Lūkas evaņģēlijā. Abi sveicieni ir daļa no "Ave Maria" lūgsnas. Visbeidzot par trešo, "Ave Maria" noslēguma daļu: "Svētā Marija, Dieva Māte, lūdz par mums, grēciniekiem" ir pievienota, jādomā, Akvīnas Toma laikā. Starp citu, Akvīnas Toms ir uzrakstījis ļoti skaistu apcerējumu par lūgšanu "Ave Maria". Akvīnas Toma 800. dzimšanas dienu filosofi visā pasaule svinēs ļoti drīz, 2025. gadā. "Ave Maria" dziedājuma noslēgumā ir ietverti vārdi: "Lūdz par mums!" (latīniski: "Ōra pro nōbīs"). Rīgas Doms vēl nebija pabeigts, kad 1215. gadā latviešu, lībiešu un igauņu zemes sāka saukt par Māras zemi, proti, par zemi, ko Baznīca uz visiem laikiem uzticēja Jaunavas Marijas lūgšanām un aizbildniecībai. Arī pats Rīgas Doms ir celts un veltīts Jaunavas Marijas godam. Ne velti tieši 300 gadus pēc Māras zemes —" Terra Mariana" — nosaukuma saņemšanas, Valters fon Pletenbergs lika akmenī izkalt un virs Rīgas pils vārtiem novietot Marijas skulptūru ar Bērnu Jēzu rokās un uzrakstu: "Dieva Māte, piemini mani! Mater Dei, memento mei." (1515) Tā bija viņa pateicība par uzvarām Livonijas austrumos, piemēram, par uzvaru pie Smoļinas ezera (1502), sakaujot vairāk nekā desmit reizes lielāku Maskavas, Novgorodas un Pleskavas apvienoto karapulku un piespiežot austrumu kaimiņu noslēgt mieru. Lūgšana "Ave Maria" tolaik ik dienas skanēja baznīcās un ģimenēs. Un, šķiet, sekmīgi. Atgriežoties šī teksta pirmsākumos, varam, protams, jautāt: kas bija sākotnējais Lūkas iegūtās informācijas avots, kurā balstoties, viņš šo tekstu rakstīja? Iespējams, tā bija pati Jaunava Marija, varbūt Elizabete. Evaņģēlija sākumā Lūka taču norādīja, ka viņš ir "pamatīgi izpētījis" to, ko apraksta. Tātad — ne jau izfantazējis, bet iztaujājis uzticamus lieciniekus. Pirmajās nodaļās, aprakstot notikumus, kas saistīti ar Mariju, Jēzus dzimšanu un bērnību, Lūka pats mums ir atstājis diezgan nepārprotamu mājienu par savu avotu, no kā smēlies un, kam sekojot, aprakstījis, kas saistīts ar Jēzu un Mariju. Lūka raksta:  "Marija, viņa māte, saglabāja visus šos vārdus savā sirdī." Mēs teiktu — glabāja savā atmiņā. Šī iemesla dēļ Lūkas evaņģēliju seno tekstu pētnieki dažkārt pat poētiski dēvē par Marijas evaņģēliju. Varam būt pateicīgi gan Lūkam, kas pierakstīja to, ko nevarēja zināt neviens cits, kā tikai Marija. Varam būt pateicīgi arī Akvīnas Tomam un citiem izciliem Baznīcas doktoriem, kas šo tekstu ir skaidrojoši. Un, protams, neskaitāmajiem māksliniekiem, arhitektiem, komponistiem, kas šo lūgšanu "Ave Maria" ir ietvēruši mūzikā, gleznās, dziesmās un sakrālajās celtnēs. Un reizēm arī — uzvarās, aizstāvot savu Eiropu no iebrucējiem: pie Smoļinas ezera, dažus gadu desmitus vēlāk — pie Lepanto cīņās pret turkiem. "Svētā Marija, Dieva māte, lūdz par mums, grēciniekiem!"

Gleznotāja Ģederta Eliasa kultūras mantojums, Stefenhāgenu dzimtas dāvāto portretu atklājumi un „Esejas par hercogiem Kurzemes un Zemgales hercogistē” – par to visu interesējamies Kultūras rondo ierakstā no Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja.  Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs šogad atzīmes 40 gadu jubileju kopš saņemts mākslinieka Eliasa mantojums. Dodamies uz Jelgavu, muzejā sagaida tā pārstāve Marija Kaupere. Viņa izrāda gleznas no Ģederta Eliasa mantojuma. Paralēli Eliasa darbu aplūkošanai uzmanību piesaista arī kāds portrets, kas nav muzeja ekspozīcijā, bet pagaidām stāv iesaiņots. Plašāk stāsta vēsturnieks Edgars Umbraško. Tas saistīti ar izdevēju Stefenhāgenu dzimtu.  Vēl kāds interesants jaunums Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā ir tikko atvēršanas svētku piedzīvojusī vēsturnieka Ginta Putiķa grāmata "Esejas par hercogiem Kurzemes un Zemgales hercogistē". Kurzemes un Zemgales hercogistes (1561-1795) laiks ir īpašs Jelgavas vēsturē, jo tad Jelgava bija galvaspilsēta, kurā dzīvoja hercogistes augstākās amatpersonas - hercogi.  Nelielā greznā grāmata ļauj ielūkoties hercogistes tapšanas vēsturē no Livonijas sabrukuma līdz hercogistes izskaņai uz Polijas-Lietuvas valsts drupām. Esejas ir par hercogiem un viņu pienesumu hercogistes vārda spodrināšanā un popularizēšanā. Ar izdevumu iepazīstina tās autors Gints Putiķis.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 iepazīstam vācu mācītāju, literātu, folkloristu un grāmatizdevēju Gustavu fon Bergmani. Stāsts par viņa daudzajiem talantiem, par paveikto baku potēšanā un par saskari ar Gēti. Vērienīga Apgaismības laika personība – vācu izcelsmes mācītājs, literāts, izdevējs un folklorists Gustavs fon Bergmans. Viņa radošais mūžs  saistīts ar Āraišiem, Mazsalacu un Rūjienu. Bergmaņa  vārds raidījumos „Grāmatai pa pēdām” pieminēts jau vairakkārt, gan saistībā ar viņa mājas spiestuvi, gan ar tautasdziesmu vākumu. Viņš bijis apbrīnojami daudzpusīgs cilvēks, tik daudzpusīgs, ka grūti būs visas viņa intereses, talantus un jomas, kurās darbojies, aptvert vienā raidījumā. Tāpēc galveno uzmanību koncentrēsim uz literāta un izdevēja darbību, pieminēsim viņa interesi par dabu, vēsturi, arī par medicīnu, kā nekā  izstrādājis sistēmu baku potēšanai un par to apbalvots ar cara Aleksandra I zelta medaļu. Bergmans bijis temperamentīgs un izdomas bagāts vīrs. Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā glabājas  izdevumi, arī rokraksti, kas saistīti ar Gustava Bergmaņa vārdu. Nodaļas vadītāja Aija Taimiņa uz galda sarindojusi vairākus izdevumus, bet iesākam ar Johana Kristofa Broces „Monumente..” sējumu. Pēc teoloģijas un dabaszinātnes studijām Leipcigas Universitātē Gustavs Bergmans iestājies Rīgas brīvmūrnieku ložā, kur iepazinies ar Broci, kura rosināts vēlāk sarakstījis darbu par Livonijas vēsturi. Bergmaņa vārds saistāms ar Āraišiem, Mazsalacu un Rūjienu, ar vietām, kur kalpojis kā luterāņu mācītājs, bet dzimis viņš ir Ādažu mācītāja Baltazara fon Bergmaņa un viņa sievas Annas Elizabetes, dzimušas Depkinas, ģimenē. Lai atklātu daudzpusīgo Gustavu Bergmanu, savās zināšanās un pētījumos dalīties lūdzām arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Paulu Daiju.  Spriežam, kā atklāt tik vispusīgu personību. Bergmans ne tikai rakstījis un sniedzis padomus dažādu kaišu ārstēšanā, bet bijis arī praktisks ārsts. Vēl par Gustava Bergmaņa devumu latviešu literatūrā un grāmatniecībā. Pauls Daija uzsver, ka viņam Bergmaņa nozīme latviešu kultūrā vispirms saistās tieši ar literatūru. Laikmetam raksturīga parādība Vidzemē bija privātās jeb mājas spiestuves. Tādas iekārtoja divi mācītāji – Kristofs Harders un Gustavs Bergmans. Pirmie mēģinājumi mājās iespiest grāmatas Bergmanam rodas jau Mazsalacā, (uz turieni jaunais mācītājs pārceļas, jo tā ir ienesīgāka draudze, ir vairāk zemnieku sētu nekā Āraišos). Vēlāk (1785.gadā) mājas spiestuvi viņš pārcels arī uz Rūjienu. Rādot Bergmaņa iespiesto nelielo ābeci, Aija Taimiņa spriež, ka mājas spiestuvei bijusi arī pedagoģiska un motivējoša nozīme, lai dēli mācās būt pacietīgi, nosvērti. Tas ir arī  lielisks paņēmiens, kā apgūt svešvalodas. Raidījumā par Palsmanes mācītāju Frīdrihu Danielu Vāru un viņa vākto tautasdziesmu krājumu, kas iespiests Rūjienā  Bergmaņa spiestuvē, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Ginta Pērle-Sīle  iezīmēja, kāpēc rodas pirmie tautasdziesmu krājumi, un tajā liela loma ir tieši Gustavam Bergmanim. Rosinu iepazīstināt ar vēl citām Bergmaņa darbības jomām. Aija Taimiņa iedziļinājusies un atklāj kādu epizodi no Bergmaņa darbības, kā cīnījies par modernu pasaules uzskatu, par racionālismu un kristietības vērtībām. Apkopojot dažādus un dažus pavisam jaunus avotus un liecinājumus, veidojas aina, ka Bergmanim kā mācītājam bija svarīgi pierādīt, ka elkdievība un māņticība ir kaitīgas, tās ir muļķīgas un ļaunas. Allaž interesanti atklāt raksturus, temperamentu, kas nereti uzplaiksnī tikai caur atmiņu drumslām vai kādām piezīmēm. Arī nākamās paaudzes to pārmanto, un Bergmaņiem bija 10 bērni, viņu vidū dakteri, kara dakteri, militārpersonas, ierēdņi, taču viens Bergmaņa dēls noteikti jāpiemin. Tas ir Benjamins. Paša Gustava Bergmaņa  manuskripti atrodas dažādās krātuvēs. Aija Taimiņa un Pauls Daija mudina pētniekus pievērsties Gustava Bergmaņa personībai, jo tā būtu  brīnišķīga tēma tiem, kas grib labāk izprast laiku un personību. Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

1753. gadā Viļņā izdotā "Evangelia toto anno" jeb "Evaņģēliji visām gada svētdienām un svētku dienām, kurus saskaņā ar veco baznīcas ieražu ir parasts lasīt priekšā Livonijas latviešiem" ir pirmais vietējo mācītāju mēģinājums iztulkot latgaliski Jaunās Derības tekstus un lūgšanas, poļu rakstībā atveidot augšzemnieku izloksni. Latviešu valodniece Anna Stafecka min pirmo latviski izdoto grāmatu, kas ir saglabājusies. Tas ir vācu jezuīta Petra Kanīzija sastādītais katoļu katehisms, kas Viļņā iznāca 1585. gadā. Taču šodienas raidījuma stāsts būs par vajadzību un vēstures konteksta ziņā līdzīgu tekstu – 1753. gadā Viļņā izdoto grāmatu "Evangelia toto anno" jeb "Evaņģēliju visām gada svētdienām un svētku dienām, kurus saskaņā ar veco baznīcas ieražu ir parasts lasīt priekšā Livonijas latviešiem". Tā ir sarakstīta augšzemnieku izloksnē un, savukārt ir vecākā latviskā evaņģēlija grāmata Latgales latviešiem. Evaņģēliju tulkojumi un tiem pievienotās dažas lūgšanas ir neliela grāmatiņa, kas iespiesta antīkvā pēc poļu tā laika rakstības parauga. Atšķirībā no citiem seno grāmatu retumiem, “Evangelia toto anno” teksts faksimilā viegli pieejams arī mūsdienu lasītājam. 2004. gadā Latviešu valodas institūts izveidoja izdevuma faksimilu. Apmēram pusi no 2004. gada izdevuma aizņem “Evangelia toto anno” faksimils, tajā ir Annas Stafeckas zinātnisks apcerējums – latviešu, latgaliešu, lietuviešu un angļu valodās. Boksterējot faksimila lappuses, atsevišķi vārdi rokā dodas viegli, citiem jāmeklē skaidrojums. 2004. gada izdevuma tapšanā tika iesaistīti arī matemātiķi, kā rezultātā tapis vārdu un to gramatisko formu rādītājs ar skaidrojumiem. Lai arī “Evangelia toto anno” lappusēs mīt trīs gadsimtus sena valoda, arī raugoties šodienas acīm, nav grūti nojaust pūles, kādas garīdzniekiem bija jāpieliek, lai vietējā valodā ne tikai iztulkotu Jaunās Derības tekstus, bet arī poļu burtiem atveidotu rakstībā augšzemnieku izloksni. Jautājumu, cik ticams, ka pirms “Evangelia tot anno” latgaliski varētu būt iznākusi vēl kāda grāmata, kas nav saglabājusies līdz mūsdienām, vēlos pāradresēt otrai šī raidījuma sarunbiedrei, filoloģijas doktorei Skaidrītei Kalvānei jeb Nabadzīgā Bērna Jēzus Kongregācijas māsai Klārai. Māsa Klāra, atnākot uz interviju Radio, mani pārsteidz, izvelkot no kabatas skaisti restaurētu grāmatas oriģinālu – kabatas formāta grāmatiņu, 2004. gada faksimils nedod priekšstatu par tā izmēriem – un ar pietāti, taču bez baltiem cimdiem, sarunas laikā šķirsta to. Māsai Klārai līdzi ir arī Kazimira Skrindas 1906. gadā, pēc latīņu drukas aizlieguma beigām, izdotais eveņģēliju izdevums. Abas grāmatas, vismaz pēc formāta, ir ļoti līdzīgas. Runājot par 18. gadsimta izdevumiem, daudz ir pārpratumu, minējumu, nezināmā, un tiem ir vērts izsekot, kaut vai lai saprastu cik viegli tādi rodas. Kaut vai pirms brīža Annas Stafeckas izteiktais minējums, ka pirms “Evangelia toto anno” ir bijusi vēl kāds, līdz mūsdienām nesaglabājies izdevums augšzemnieku izloksnē. Grāmata “Evangelia toto anno” jeb "Evaņģēliji visām gada svētdienām un svētku dienām, kurus saskaņā ar veco baznīcas ieražu ir parasts lasīt priekšā Livonijas latviešiem" tiek uzlūkota par latgaliešu rakstu valodas pamatu. 1753. gada evaņģēliju tulkojums, kas balstīts uz poļu valodas rakstības principiem, tā aizsāktā rakstības un valodas izteiksmes tradīcija noteica latgaliešu rakstību vairāk nekā 150 gadu garumā, un līdz pat šai dienai tā ir atstājusi lielu ietekmi arī uz mūsdienu latgaliešu rakstu valodas normām. Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Krievijas izvērstā kara darbība Ukrainā no jauna mudinājusi vēsturniekus stāstīt un skaidrot sabiedrībai arī Krievijas vēsturi. Tam veltīta arī konference Latvijas Kara muzeja un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes rīkotā starptautiskā konference, kurā īpaša uzmanība pievērsta tām Krievijas vēstures lappusēm, kas saistītas ar karu, Krievijas varas interesēm un ekspansiju Eiropā.  Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta vēstures zinātņu doktors, LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Andris Šnē un vēstures doktors, Latvijas Kara muzeja direktores vietnieks pētniecības darbā Juris Ciganovs. Andris Šnē norāda, ka konferences pamatdoma ir pievērst sabiedrības, interesentu un pētnieku uzmanību aspektiem, kas saistīti gan ar šodien aktuālo ģeopolitisko situāciju, gan pagātnes notikumiem. Jautājumiem par to, kādas ir veidojušās attiecības starp Krieviju un kaimiņvalstīm varam izsekot jau kopš viduslaiku sākumposma līdz mūsdienām. Tās lielā mērā bijušas balstītas uz ekspansijas modeli, teritorijas paplašināšanu, ietekmes izvēršanu," norāda Andris Šnē. "Protams, tās valstis, kas ir Krievijas pierobežā, kā Baltijas valstis, kā Somija, Polija, Ukraina, tās noteikti tās visciešāk vēstures gaitā, gan viduslaikos, gan jaunajos laikos, saskārušās un izjutušas Krievijas spiedienu un intereses. Lielā mērā pētnieki, kas piedalās konferencē, pārstāv Krievijas pierobežas telpas reģionu." Pētnieks norāda, ka šobrīd daudz diskutē par Krievijas vēsturi un attiecību modeļiem. Juris Ciganovs skaidro, ka referātu caurviju tematika lielākoties saistīta ar to, ka Krievijas ārpolitika, "lai kā Krievijas valsts sauktos, vai tā ir Maskavija, Krievijas impērija vai Padomju Krievija, Padomju Savienība vai Krievijas Federācija, tā ekspansionistiskā nots šīs valsts ārpolitikā nekur nepazūd. Tā ir bijusi vienmēr". "Diemžēl 20. gadsimts un 19. gadsimts šajā jomā ir bijuši vairāk vai mazāk vienādi. Un, lai cik tas bēdīgi nebūtu, 21. gadsimts nesis tādus pašus vēstījumus, ko neviens negaidīja," atzīst Juris Ciganovs. Vēl joprojām turpinās 24.februārī uzsāktā Krievijas atklātā militārā agresija pret Ukrainas valsti un tautu. Pasaule mūsdienās piedzīvo dramatiskas pārmaiņas un jau piemirstās Aukstā kara tēmas ir atgriezušās Eiropas politikas un sabiedrības dienaskārtībā. Diemžēl karš un agresija pret kaimiņu reģioniem nekad nav pazuduši no Krievijas ārpolitikas instrumentu kopuma. Agresīvas ārpolitikas saknes un agrākie Krievijas ekspansionisma un imperiālisma gadījumi meklējami pat agrīnajos viduslaikos. Lai apspriestu plašākus kontekstus un detalizētu ieskatu dažādu Eiropas valstu un reģionu pieredzē, saskaroties ar Krievijas ekspansiju vai okupācijas varu vēstures gaitā, Latvijas Kara muzejs un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte rīko starptautisku zinātnisku konferenci “Karš, ideoloģija un vara: Krievijas ekspansija Eiropā vēstures gaitā”. Konference notiks 2022.gada 3.un 4.novembrī Rīgā, Latvijas Kara muzejā,Konferencē piedalīsies vēstures eksperti un speciālisti no Latvijas, Igaunijas, Polijas, Somijas un Ukrainas. Darba valodas – latviešu un angļu, konferences gaitā tiks nodrošināts tulkojums. Pulvertorņa vēsture Vēstures avotos Pulvertornis jeb kā senāk to sauca – Smilšu tornis pirmo reizi minēts 1330. gadā, kad rīdzinieki pēc zaudētas kaujas, piekāpjoties Livonijas ordenim , dala ietekmes zonas pilsētā un atdod Smilšu torni. Ēkas pagrabā, kur sākās ieraksts ar Latvijas kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītāju Daini Poziņu, redzamie ķieģeļi atbilst 16.- 17. gs. Laika gaitā tornis cietis vairākos militāros uzbrukumos un vairakkārt ticis pārbūvēts, tāpēc no sākotnējām konstrukcijām te vairs nav ne miņas. Vienīgi vieta palikusi, kur reiz šis tornis sargājis Smilšu vārtus, kas savukārt sargāja pieeju pilsētai pa smilšu ceļu, tagadējo Smilšu ielu. Vairāk par būves vēsturi un to, kas no šodienas informācijas ir mīti un kas patiesība, stāsta Dainis Poziņš. Torņa sienās var redzēt iemūrētas lodes, kas reizumis kļūdaini tiek uzskatītas par oriģinālām Ziemeļu kara lieciniecēm, taču tās ir iebūvētas tornī daudz vēlāk, tāpat arī informācija par tā sauktajiem ložu ķērājiem – vairākus metrus bieziem griestiem artilērijas šāviņu uztveršanai – ir maldīga. Nav arī precīzu ziņu, vai torņa pagrabā ir bijis cietums un moku kambari. Iespējams, bet pārbaudītu ziņu nav. Skatot tālāk torņa vēsturi, nonākam pie 19. Gadsimta nogales, kad diezgan bēdīgā paskatā esošo torni savā pārziņā pārņem vācbaltiešu studentu korporācija „Rubonia”. Studenti būvi atjauno un iekārto te savas konventa telpas. Tīrot torni no gružiem, studenti atklāja te lielā daudzumā baložu mēslus, kas palikuši pāri no iepriekšējiem spārnotajiem torņa iemītniekiem. Jauniešiem šis atradums tolaik nesa labu peļņu. Kopš 1919. gada Pulvertornī atrodas Kara muzejs un kopš tā laika gan ēkas saturs, gan tās veidols glabā nozīmīgu daļu mūsu vēstures. Dainis Poziņš, teic, ka 16. gadsimtā toreizējā Rīgas pilsētas teritorijā bija 25 torņi un šodien tik dažu torņu vietas ir uzminamas vai nelielas atliekas sniedz liecību par tiem, tāpēc Pulvertornis ir rets izņēmums, kas joprojām piesaista cilvēku uzmanību.

Stāsta Andreja Pumpura Lielvārdes muzeja galvenā speciāliste Irēna Arāja Indriķa hronikā latīņu valodā lietots vārds Lenewarde. Domājams, ka lībieši, kas toreiz apdzīvoja tagadējo Lielvārdes teritoriju, lietoja vārdu, kas tuvs Indriķa saklausītajam. Kādā lībiešu-vācu valodas vārdnīcā atrodams: lin – nocietinājums, pils; vart – apslēpt, paslēpt. Varētu būt, ka lībieši dēvējuši savu apdzīvoto vietu par pili, kur paslēpties. Bet kādā Zviedrijā izdotajā grāmatā par vikingiem var atrast uz vikingu laika Eiropas kartes Ziemeļjūras krasta tuvumā vārdu Leeuwarden ar paskaidrojumu, ka tajā vietā ir pilsēta ar jauniem nocietinājumiem. Tiek izteikts minējums, ka Lielvārdei nosaukumu devuši vikingi. Te bijusi viņu apmetne. Senākā dzīvesvieta Lielvārdes apkārtnē konstatēta Dievukalnā, kas atrodas Rumbiņas upītes kreisajā krastā pie tās ietekas Daugavā. Tieši te atrasta tīruma vieta, kas tikusi arta pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. No 9. līdz 12. gs. Lielvārde ietilpst Daugavas lībiešu apdzīvotajā apgabalā, kas sniedzās no Rīgas jūras līča līdz Aizkrauklei. Lielvārdes lībiešu pils atradusies tajā pašā vietā, kur tagad atrodas mūra vācu pils drupas. 1201. gadā bīskaps Alberts piešķir Lielvārdes pili par lēni bruņiniekam Danielam no Bannerovas. Jāpiemin, ka tieši šajā gadā Lielvārdes novada nosaukums – Lenewarden – parādās arī rakstītajos avotos. Vācu feodāļi Lielvārdes novadu pārvaldīja no viena centra, kurš tika izveidots kādreizējā lībiešu pārvaldes centra vietā. Nav īsti zināms, kad tieši uzsākta Lielvārdes mūra pils celtniecība, kā arī - kad izveidojās Lielvārdes muiža, jo 1557. gadā, Livonijas kara laikā, Kokneses pilī sadeg arhibīskapijas dokumenti. Tādēļ pilnīgi atainot Lielvārdes novada vēsturi nav iespējams. Livonijas kara laikā tiek nopostīta arī Lielvārdes pils. Pilsnovads nonāk Lietuvas-Polijas pakļautībā. Pils mūra drupu tuvumā uzceļ jaunas kungu ēkas. Daudz posta lielvārdiešiem nodarīja arī biežie kari, kas laiku pa laikam piemeklēja Latviju. Nebija tāda lielāka mēroga kara, kas netika skāris lielvārdiešus, jo viņi dzīvoja pie svarīga un sena karaceļa, kas gar Daugavas labo krastu veda uz zemes lielāko pilsētu Rīgu. Kad Lielvārde līdz ar pārējo Vidzemi nonāk zem Zviedrijas karaļa virsvaras, senais Lielvārdes pilsnovads līdz ar muižām tiek atdots Rīgas naudas kaltuves pārzinim Heinriham Vulfam, kas vēlāk tiek uzņemts muižniecības kārtā ar pavārdu Volfenšilds. No šīs dzimtas pēctečiem Lielvārdes muižu savā īpašumā iegādājās muižniecības apriņķa maršals Bernhards fon Vulfs. Vulfu dzimtai Lielvārdes muiža piederēja līdz 1920. gadam. Mierlaika apstākļos pieaugot iedzīvotāju skaitam, nostiprinājās arī zemnieku sētas. Tomēr šo nostiprināšanās procesu pārtrauca neražas gadi, kas noveda pie bada. 1700. gadā zemnieki vēl nebija pilnīgi attapušies no bada posta, kad jau iesākās Ziemeļu karš. Taču daudz smagākus upurus prasīja Lielais mēris, kad pēc aptuveniem aprēķiniem Lielvārdē izmira apmēram septiņdesmit procentu iedzīvotāju. Lielu postu Lielvārdei atnesa arī Pirmais pasaules karš. Karaklausībai padotos vīriešus iesauca cara armijā, un Daugavas labais krasts pārvērtās par stipru krievu armijas nocietinājuma līniju. Frontes līnija te pastāvēja divus gadus. 1917. gadā cara armijai nācās atkāpties. Ko nebija paspējusi sagraut vācu artilērija, to krievu karavīri nopostīja atkāpjoties. Šodien lielvārdieši savu trīs tūkstošus gadu garo vēsturi pēta un tur godā, un cenšas attaisnot senču doto Lielo Vārdu.

Stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Arnis Radiņš "To sievas daiļas zied un zeļ, tām krāšņi tērpi, stalta stāja, tās zirgā jāj, kā tēvi jāja," – tā "Atskaņu hronikā" rakstījis tās autors 13. gadsimta beigās. Kas gan svešzemnieku, domājams, Livonijas ordeņa bruņinieku, tā pārsteidzis, ka viņš sacerējumā, ko lasīja ordeņbrāļiem priekšā, lai iepazīstinātu ar cīņām Livonijā un celtu kaujas spējas un morāles līmeni, tā apdziedājis latgaļu sievietes skaistumu? Kapulaukos atrastie apģērbu fragmenti un rotas liecina, ka sievietes valkājušas linu kreklu, vilnas brunčus, segušas uz pleciem villaini, galvā likušas vainagu un galvasautu, kājās vilkušas ādas vai cita materiāla apavus un sējušas kāju sietavas. Latgaļu sievietēm bijuši vairāku veidu vainagi. Kopš 8. gadsimta lietoti lentes vainagi, kopš 9. gadsimta arī grīstes vainagi. Tiem aizmugurē bija piekari – bizes. 12. gadsimtā, kas ir metāla vainagu krāšņāko formu laiks, tos sāka aizstāt ar auduma vainagiem. 13. gadsimtā pēdējie jau bija kļuvuši par vienīgajiem. Villainei bija ne tikai praktiska, bet arī rotājoša nozīme. Tās izmēri bija ap 60–90 x 110–130 cm, un tā parasti tikusi izgatavota no tumši zila vilnas auduma. Latgaļu villaiņu senākie atradumi ir no 7. gadsimta. Rotājumam izmantoja bronzas gredzentiņus. Sākotnēji tas bija novietotas villaiņu galos, malās vai visapkārt apmalei. 11.–12. gadsimtā rotājums jo bieži klāja visu villaini. Tad tās arī ir viskrāšņākās. Kopš 12. gadsimta sastopamas rūtaina un rakstaina auduma villaines, kur kopā ar vilnu lietots lins. Ar 13. gadsimtu pakāpeniski samazinājās un izzuda bronzas rotājums. To nomainīja stikla un alvas kreļļu, krāsainu dziju izšuvums. Krekli bija tunikveida, ar garām piedurknēm, bez apkakles un ar priekšpuses šķēlumu. Brunči tika darināti no vilnas vai pusvilnas auduma. Tie bija kā nešūti, tā šūti, un tos ap vidu saturēja austa josta. Kājauti tīti no pēdas uz augšu, un līdztekus auta malai tikusi tīta arī šaura prievīte, ar kuru zem ceļa auts apsiets. Apavi darināti ar mīkstu zoli un bijuši kā viendetaļas, tā vairākdetaļu. Sieviešu apavu purngali nereti bijuši rotāti ar bronzas zvārgulīti vai spirālīti. Sievietēm bija diezgan noteikts rotu komplekts. Pēc lietošanas nozīmes vispirms jāmin apģērba saspraušanai un saturēšanai nepieciešamās rotas – t.i., rotadatas un saktas. Tālāk jārunā par tērpu greznojošām rotām – kaklarotām kā kaklariņķi, kreļļu, piekariņu, kauri gliemežvāku virtenes, lociņa važturi ar važiņām. Tās tika izkārtotas pēc izmēriem tā, lai viena otru neaizsegtu un varētu cita citu papildināt.  Rotu uzskaitījumu turpināsim ar aprocēm. Tās parasti nēsātās vienādas un vienādā skaitā uz abām rokām. Gredzenu valkāšanā simetrijas princips ievērots retāk. To skaits var sasniegt pat 10.  Pastāv jautājums, vai tas rotu daudzums, ko mēs fiksējam apbedījumā ir lietots dzīvē ikdienā, jo ne viss ir praktiski  nepieciešams vai pat var traucēt darbā. Bez apģērba saturēšanas un rotāšanas funkcijas rotām bija vēl kāda cita nozīme – norāde uz nēsātāja sabiedrisko un mantisko stāvokli. Interesanti, ka 12. gadsimtā un vēl 13. gadsimta sākumā daļa no kaklariņķiem kļūst lieli, masīvi un smagi, it kā to īpašnieki būtu sacentušies patērētā materiāla daudzumā. Visas rotas mijiedarbojās un papildināja cita citu. Tās bija pakļautas zināmām „modes” tendencēm. Rotu formas un ornaments laika gaitā piedzīvoja izmaiņas. Norisinājās jauna „dizaina” meklējumi. Tāpat vērojama popularitātes pieaugšana un samazināšanās, etniskās un lokālās īpatnības. Nebija sveša arī no citurienes ievesto krāšņumlietu nēsāšana. Rotu izgatavošanai izmantoti dažādi materiāli – bronza, alva, stikls, sudrabs, dzelzs u.c. Taču visbiežāk tā bija bronza. Noslēgumā apskatīsim vienas rotas – kaklariņķa ar noplacinātiem galiem – dzīvi. Tas ir viens no visbiežāk lietotajiem Austrumlatvijā, arī, manuprāt, pieder pie visskaistākajām kaklarotām. Sākotnēji, 7.–8. gadsimtā, noplacinātie gali ir šauri un biezi, rotāti ar rombiskām fasetēm. Tālākā attīstībā kaklariņķa gali tiek ar vien paplašināti, tā iegūstot lielāku virsmu ģeometriskam ornamentam. Tas ir visai daudzveidīgs. Ornaments tiek veidots ar vienu vai vairāku elementu palīdzību. Piemēram – skuja, slīpais krusts, līklocis, saulītes, rombs jeb stūrainā saule, jumtiņā.  Galu noplacināšana, ornamenta izmaiņas nav viss, ko rotkaļi veikuši labākas formas un izskata meklējumos. Ap 1000. gadu kaklariņķim sāk piekārt mēlītes. Šo trapecveidīgo piekariņu skaits var sasniegt 40. Ap 1100. gadu līdzās mēlītēm sāk piekārt zvārgulīšus. Zināmi mēģinājumi pilnveidot kaklariņķu noplacināto galu noslēgumus, pārņemot tos no cita veida kaklariņķiem, piemēram, seglu un kāsu gali, cilpu gali. Taču plašāku izplatību šie jaunievedumi neiegūst. 13. gadsimtā rotās norisinās zināmas pārmaiņas. Ieviešas jaunas formas kā, piemēram, riņķa saktas. Tomēr kopumā joprojām saglabājas iepriekšējās rotas.  Sākot ar 14. gadsimtu, samazinās rotaslietu daudzveidība. Vienkāršojas to rotāšanas paņēmieni un ornaments. Pakāpeniski izzūd kaklariņķi, rotadatas, aproces. Joprojām plaši lieto saktas un gredzenus.  

"Viss ir akmenī" - lielo formu meistars, tēlnieks Pauls Jaunzems svin savu jubileju ar izstādi Dzelzceļa vēstures muzejā. Viņa darbi brīvi aplūkojami arī Vakarbuļļos, kur mākslinieks strādā, bet izstādē fotoattēlos skatāmi arī darbi, kas atrodas Japānā un Ēģiptē, bet izstādes pirmajā telpā skan akmens sirdspuksti. Tie pavada arī Kultūras rondo sarunu ar Paulu Jaunzemu un izstādes kuratori Astrīdu Roguli. Vērienīgā akmens tēlniecības izstāde līdz 3. decembrim noslēdz latviešu tēlnieka Paula Jaunzema izstāžu ciklu "Viss ir akmenī", kuru mākslinieks veidojis atzīmējot savu 70 gadu jubileju. Pirmās divas skates notika 2021.gadā Ventspils muzejā Livonijas ordeņa pilī un retrospektīvi atspoguļoja tēlnieka radošo mantojumu laika griezumā. Dzelzceļa vēstures muzejā Kultūras rondo viesojās dažas stundas pirms Paula Jaunzema izstādes „Viss ir akmenī'' atklāšanas. Jau ārpus muzeja izstādīts kāds viņa darbs, kas tik labi iedzīvojies vidē, ka šķiet tam tur ir vienmēr jābūt. Izrādās, ka Dzelzceļa muzejs ir viena no retajām vietām, kura grīda iztur daudzas tonnas smagos darbus, bet vārti ļauj iebraukt smagajai tehnikai. Lielajā zālē, kur izstādi 11 jauni Paula Jaunzema darbi, mēģina mūziķi – Brāļi Grīnbergi, kuri ir tēlnieka mazdēli, un, izrādās, ka atklāšanas pēcpusdienā pie bungām sēdies arī pats Pauls Jaunzems, kurš beidzis arī Venstpils mūzikas skolu. Personālizstāde Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā ir nozīmīga ar to, ka tajā apskatāmi 11 jauni lielformāta akmens tēlniecības darbi, kuri radīti pēdējo divu gadu laikā. Tik liela mēroga Paula Jaunzema tēlniecības skate Rīgas muzejos nav notikusi kopš 2008.gada, kad Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā bija aplūkojama meistara personālzistāde “Rīts”. Šī ilgi gaidītā izstāde noteikti iepriecinās mākslas mīļotājus un pazinējus ar jauniem formas un materiāla apstrādes izaicinājumiem un nenoliedzamu emocionālo un garīgu piepildījumu. Starp šiem darbiem ir svarīgi padzīvot, no katra rakursa tie atklājas citādi.

Nauda ir valoda, kuru saprot visa pasaule. Taču nauda, kādu to zinām šodien, ir gājusi garu attīstības ceļu. Tā kļuvusi par svarīgu varas apliecinājumu jau sen. Livonijas laiks Latvijas vēsturē iezīmē aktīvas tirdzniecības sākumu. Kā tirgotāji un parastie Livonijas iedzīvotāji norēķinājās par pakalpojumiem un produktiem? Kā tapa sudraba dālderi un zelta dukāti un kā šo naudas plūsmu regulēja, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Kuģniecības un vēstures muzeja krājuma darba speciāliste Numismātikas un dārgmetālu nodaļā Marina Solovjova. Naudas ceļi pirms 100 gadiem Latvijā Skatot naudas ceļus mūsu valstī pagājušā gadsimtā, visvairāk tās mainījušās laikā posmā no 1914. līdz 1942. gadam. Tajā desmitgadē Latvijas teritorijā bija 19 dažādas naudas zīmes. Nauda mainījās pa mēnešiem un atšķirīga tā bija dažādas mūsu valsts teritorijās. Par naudas vērtību, tās maiņu un izskatu stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Numismātikas nodaļas vadītāja Anda Ozoliņa. Tādas noteiktas cenas kā mūsdienas tolaik nebija, piemēram, par vienu sudraba rubli varēja nopirkt piecas vistas, bet  bieži vien  cenu noteica. vienojoties pircējam ar pārdevēju, Anda Ozoliņa.  Sākoties Pirmajam pasaules karam, sākās arī naudas maiņas un juku ceļi: kredītbiļetes, aizņēmuma kuponi, Polijas un Igaunijas markas un peniji, Krievijas kerenkas, Vācijas ostrubļi - nauda mainījās dažviet pa mēnešiem un dažādās tagadējās Latvijas teritorijās.

Zviedrijas karaļu un arī karalieņu izdotos rīkojumus, regulas un arī brīdinājumus Rīgā iespieda vienīgais grāmatizdevējs Nikolauss Mollīns. Tas nenozīmē, ka šo veikumu nebūtu vēlējies uzņemties neviens cits grāmatnieks, taču Mollīns savas nodarbes monopolu varēja baudīt, pateicoties speciāli izdotai karaļa Gustava II Ādolfa privilēģijai. Šie juridiski saistošie iespieddarbi – vienlapes, plakāti un patenti ir interesants grāmatniecības piemērs gan no saturiskā, gan stilistiskā viedokļa. Kaut arī mūsu devīze vēstures izpētē ir veltīta grāmatai, nebūtu pareizi atstāt bez ievērības tos iespieddarbus, kuri – ja arī nav ievietoti vākos – visviens, apliecina grāmatdrukātāja aroda nozīmīgumu. Patents, plakāts un cirkulārijs. Ja par pirmajiem diviem terminiem esam daudz maz lielā skaidrībā, tad trešais jau iezīmējas ar iespējamas neskaidrības noti. Visi trīs nosauktie ir regulu, noteikumu un brīdinājumu raksti, kuriem vēl varētu pievienot apzīmējumu „pamflets”. Te – tikai uz vienas lapas, te – uz četrām vai pat vairākām, bet pamatuzdevums: nodrošināt dažādu tābrīža Vidzemes iedzīvotāju grupu – vai sociālo slāņu informētību par norisēm karalistes iekšlietu norisēs. To vislabāk paskaidro cirkulārija ideja – no latīņu cilmes, „tas, kurš virzās ap un apkārt”, pamatnozīmē paturot apli. Tā nu uz hronoloģiskās laika skalas mēs novietojam atzīmi, kuras raksturlielums ir „Zviedru laiki Vidzemē”. Vispirms atsaukšos uz vēsturnieces Margaritas Bardzevičas kodolīgo lēsumu par Zviedru monarhijas valdījumu pār mūsu – šodienas izpratnē – Vidzemes teritoriju. Agros jaunos laikus Eiropas vēsturē iezīmēja absolūtisms, proti, tāda monarhijas pakāpe, kurai raksturīga absolūta, vienpersoniska monarha vara. Absolūtismam raksturīgu valstu veidošanās caurvija savstarpējās ķildas troņmantošanas problēmu dēļ, cīņas par jauniem resursiem, valstu teritoriju paplašināšanu, kā arī pēcreformācijas laika konfesionālie kari. Pēc viduslaiku Livonijas politisko veidojumu sairšanas to teritorijas kļuva par arēnu lielāko kaimiņvalstu cīņām par kundzību Baltijā un Baltijas jūrā (dominium maris Baltici), kas deva iespēju piedalīties ienesīgajā jūras tirdzniecībā starp austrumiem un rietumiem”. Ik pa brīdim apmetot lokus ap vēsturiskajām liecībām par zviedru laika regulu drukājumiem, kurus mums – kā vienmēr ar interesi un laipnību izrāda Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa – ar vēsturnieku, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesoru Gvido Straubi ievelkam pamatlīnijas par zviedru valdījuma izpratnes pamatnostādnēm. Kā to savās apcerēs norāda vēsturnieks Arveds Švābe, Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs bija ļoti izglītots cilvēks ar tālredzīgu skatu. Viņš saprata, ka Vidzeme varēs būt par Zviedrijas iekšējās ekonomikas cēlāju (galvenokārt labības dēļ) tad, ja tiks pacelta tautas izglītība, zemniekiem taps brīvas tiesības pārdot pilsētās savus lauku ražojumus, un pār muižnieku privātajām vēlmēm un tās izpausmēm prevalēs valsts nodotais likums. Kurš caur grāmatiespiedēju veikumu arī tika nodots zināšanai ne tikai varas pārstāvjiem, bet arī tiem, kuri tai pakļauti. Stāstījumam pievienojas Aija Taimiņa. Aija Taimiņa piemin Rīgas pirmo grāmatiespiedēju un vienīgo grāmatizdevēju Vidzemē Nikolausu Mollīnu, par kuru vēstījām raidījuma epizodē maijā, un, lai pēc iespējas veiksmīgāk savilktu kopā savpatīgi izmētātos norišu mezglus, šo epizodi varat noklausīties Latvijas Radio mājvietā internetā. Turpinājumā nonākam pie terminoloģiskiem atklājumiem, sākot no Gvido Straubes aplēsēm. Kas tad īsti ir plakāts 17.gadsimta kontekstā? Vēl Vidzemes zemes pilsētu un baznīcas tiesību kodekss, 1660. gads. Šeit pieminēts viens no Rīgas tīkotājiem – Krievijas caristes cars Aleksejs I Romanovs, zināms arī kā Aleksejs Mihailovičs.

Kamermūzika dodas pie sava klausītāja festivālā “Rimbenieks” Dienvidkurzemes novadā. Kultūras rondo par festivāla saturu saruna ar pianisti Agnesi Egliņu, flautistu Reini Lapu un Liepājas Simfoniskā orķestra klarnetistu Kārli Catlaku. No 12. līdz 28. augustam ar 14 dažādiem koncertiem Dienvidkurzemi apceļos Liepājas Simfoniskā orķestra un Dienvidkurzemes novada pašvaldības kopīgi rīkotais mūzikas festivāls "Rimbenieks", kas pie klausītājiem ierodas jau otro reizi. Koncerti notiks Kazdangā, Grobiņā, Krūtē, Gramzdā, Kalētos, Durbē, Pāvilostā, Aizputē, Nīcā, Jūrmalciemā, Dēselē, kā arī trīs no koncertiem skanēs Liepājā. Kā norādīja organizatori, Dienvidkurzemes festivāls "Rimbenieks" ir radīts ar mērķi tuvināt augstvērtīgas mūzikas atskaņojumu cilvēku dzīvesvietai, stiprināt novada kopienas, popularizēt latviešu mūziku un veicināt Latvijas apceļošanu, sākot jau no kaimiņu pagasta. Galvenais satura balsts festivālā būs kamermūzika, ko izpildīs Liepājas Simfoniskā orķestra mūziķu veidoti ansambļi, pieaicinot arī citus solistus, piemēram, vienu no šo laiku spilgtākajām latviešu pianistēm, Liepājā dzimušo un uzaugušo Agnesi Egliņu. Solista lomu koncertos pildīs arī Liepājas Simfoniskā orķestra jaunā koncertmeistare Līga Baltābola, kas 12. augustā festivāla atklāšanas koncertā Grobiņas Livonijas ordeņa pilsdrupās (dienu vēlāk arī Kazdangas kultūras namā) kopā ar orķestra stīgu grupu un galveno diriģentu Gintaru Rinkeviču atskaņos vienu no ievērojamākajiem un pazīstamākajiem itāļu komponista Antonio Vivaldi skaņdarbiem – vijoļkoncertu ciklu "Četri gadalaiki". Festivālā "Rimbenieks" solista lomā būs iespēja dzirdēt arī klarnetistu Gunti Kuzmu, kurš Liepājas Simfoniskā orķestra galvenā diriģenta amatā stāsies vien dažas nedēļas vēlāk. Kuzma klarnetes solo izpildīs kopā ar orķestra koncertmeistares vadīto Liepājas stīgu kvartetu. Šādu mūziķu ansambli festivālā varēs baudīt divos koncertos – 14. augustā Gramzdas ev. lut. baznīcā un 15. augustā Dēseles dzirnavās.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 iepazīstinām ar Hermani Samsonu – ievērojamu Livonijas garīdznieku. Viņa sprediķu grāmata „Debesu krātuve” un Rīgas akadēmiskās ģimnāzijas disertācijas ir mūsu pētniecības uzmanības centrā. Spriežam arī, kāpēc kinofilmā „Vella kalpi” Samsons kariķēts. Šodien par kādu izcilu, diemžēl nepelnīti aizmirstu personību, - ievērojamu Livonijas garīdznieku, profesoru, izcilu oratoru – Hermani Samsonu. Viņš arī daudzu grāmatu, publikāciju autors, turklāt  liela daļa no tām glabājas tepat mūsu grāmatu krātuvēs. Kopā ar zinošiem pētniekiem skaidrojam, ko Hermanis Samsons  paveicis. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra galvenā bibliogrāfe Renāte Berga iedziļinājusies posmā, kad Samsons izveido  Rīgas akadēmisko ģimnāziju un īpaši pētījusi ģimnāzijas disertācijas – pasniedzēja un studenta kopdarbus. Savukārt teoloģijas doktors, Lutera akadēmijas lektors un mācītājs Uģis Sildegs atklāj, cik talantīgs orators bijis Samsons un kādi bijuši viņa sprediķi. Ar Renāti Bergu tiekos Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, uz galda Renāte sarindojusi vairākus senus grāmatu eksemplārus,  daži no tiem ir sevišķi biezi , citi – kā „Rīgas dziesmu grāmata” – izmērā mazāka, un ir arī pavisam plānas burtnīcas latīņu valodā. Kad esam apskatījušas grāmatas, kuras sarakstījis vai sastādījis Hermanis Samsons, laiks uzzināt ko vairāk par viņu pašu. Hermanis Samsons dzimis Rīgā, 1579.gadā no Holandes ieceļojušas militārpersonas ģimenē.  Tipisks ceļš šādam Rīgas jauneklim bija izglītoties bija Rīgas domskolā. Hermaņa Samsona darbība ir saistāma ar tā sauktajiem zviedru laikiem Rīgā un Zviedrijas loma viņa biogrāfijā ir nozīmīga. Nozīmīgākais amats, ar ko Samsons pazīstams un atstājis ietekmi Rīgas sociokultūras vēsturē – viņš bija pirmais Vidzemes superindendents. Turklāt šogad aprit 400 gadi, kopš  viņa iecelšanas šajā amatā. Teoloģijas doktors Uģis Sildegs palīdz labāk izprast šī amata nozīmīgumu. Humānistiskā un klasiskā izglītība, kādu bija guvis Hermanis Samsons (valodu zināšanas, loģika un retorika, disputu un vārdu cīņas prasme), palīdz viņa tālākajā darbībā, domāšanā, kas ir skaidra un viegli uztverama. Viens no svarīgākajiem Hermaņa Samsona nopelniem ir Rīgas akadēmiskās ģimnāzijas izveidošana. Ielūkojamies arī Hermaņa Samsona disertācijās. Disertāciju sacerēšanas tradīcija  aizgūta no Rietumeiropas universitātēm un  tika izmantota jau Rīgas Domskolā , tā turpinājās arī Rīgas akadēmiskajā ģimnāzijā. Pateicoties formai un saturiskajam piepildījumam, tie ir aplūkojami kā savdabīgi literāri sacerējumi ar kultūrvēsturisku nozīmi. Saistībā ar Hermaņa Samsona vārdu jāpiemin arī 1970.gada Aleksandra Leimaņa filma „Vella kalpi”, kurā viens no personāžiem ir Hermanis Samsons, aktiera Kārļa Sebra atveidots, titros minēts – Pētera baznīcas virsmācītājs.

Raidījumā „Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500” turpinām iepazīt 16.gadsimta dzejniekus – Rīgas humānistus. Pārlaposim Augustīna Eicēdija latīniski sacerēto poēmu „Daugavas paklājs” un Bazilija Plīnija „Slavas dziesma Rīgai”. Kādu Livoniju un Rīgu dzejnieki apdzied savās poēmās un kāda ir to nozīme humānisma ideju paušanā un latīņu valodas izzināšanā. Mūsu ceļojums laikā iespējams, jo savās zināšanās gatava dalīties Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Klasiskās filoloģijas nodaļas docente Brigita Cīrule. Šoreiz piedāvājam šādu ceļojuma maršrutu: vispirms ar Brigitu Cīruli tiekamies studijā, lasām un  iepazītam Eicēdiju, pēc tam dosimies pāri Doma laukumam un apstāsimies pie Doma baznīcas senajiem mūriem, lai izjustu Plīnija slavinājumu Rīgai. Brigita Cīrule līdzi paņēmusi grāmatu ar seniem zīmogiem uz vāka. Augstīns  Eicēdijs „Daugavas paklājs”, tas ir  viņas un  studentu veikums, jo poēma tulkota latviešu valodā. Un 2014. gadā to izdevis LU Akadēmiskais apgāds gaumīgā iesējumā ar faksimilu, komentāriem, attēliem un Brigitas Cīrules priekšvārdu. Protams, gribas uzzināt vairāk par Augutīnu Eicēdiju un par slavas dziesmu ar tik poētisku nosaukumu - „Daugavas paklājs”. Otrais izdevums klajā laists 1794.gadā, Gustavam Bergmanim Rūjienā piederošajā privāttipogrāfijā – rokas spiestuvē, un šī spiestuve bijusi novietota pastorāta dārzā īpaši celtā koka ērberģī ar salmu jumtu. Brigita Cīrule atgādina par intelektuālo vidi, kas sekmēja dzejnieku humānistu rašanos –  tas ir gan  16.gs. 20. gados Martina Lutera reformācijas vilnis, kas sasniedz Livoniju; liela nozīme grāmatu izplatībai; Rīgas pirmās bibliotēkas dibināšana „Biblioteka Rigensis”. Tomēr vislielākā loma intelektuālās elites izveidē bijusi Rīgas Domskolai. Augustīns Eicēdijs, acīmredzot humānistiski izglītots un, atsaucoties uz laikmeta notikumiem un jaunajām vēsmām no Rietumeiropas, sacerēja poēmu, kas pieskaitāma pie biogrāfiskā enkomija žanra. (Antīkajā dzejā slavinājuma dziesma kādai noteiktai personai vai notikumam). Sacerēšanas laiks – 16.gadismta vidus, kas Livonijā pastāvīgo kara draudu dēļ ir nemierīgs laiks. Ar Brigitas Cīrules un viņas studentu palīdzību varam lasīt Rīgas humānista Augustīna Eicēdija poēmu „Daugavas paklājs” latviešu valodā. Lai iepazītu vēl vienu Rīgas dzejnieku Baziliju Plīniju un viņa poēmu „Slavas dziesma Rīgai” ar Brigitu Cīruli mainām sarunas vietu, esam pie Doma baznīcas un tā nav nejauši izraudzīta vieta. 1595.gadā sacerētajā poēmā dzejnieks centies attēlot arī svarīgākos vēstures notikumus un sava laika reālijas. Arī ēku arhitektoniku un iekārtojumu. Slavinājums poēmā izriet no cilvēku vajadzībām. Lai kurā vietā pilsēta būtu dibināta, pilsēta ir cilvēku veidojums pašiem sev,  un tai vietai jābūt izdevīgai. Mūsu sarunā ieskanas Doma baznīcas zvani, tūristu balsis, tālumā automašīnu troksnis, - tā ir mūsdienu Rīga, tomēr ceru, dzirdamas arī putnu balsis. Rīgas Doma katedrālei cieša saikne ar zinībām un lepnumu raisa zinību ēkas, īpašus vārdus Bazilijs Plīnijs velta Rīgas Domskolai un tās mācību spēkiem. Nav kaut cik drošu ziņu par Plīnija neilgo darbošanos medicīnā pēc atgriešanās no Vitenbergas. Iespējams, ka arī šajā jomā viņš paspēja veikt ko labu. Taču Latvijas vēsturē Bazilijs Plīnijs ir iegājis kā 16.gadsimta Livonijas dzejnieks humānists.

Georgs Elgers - garīdznieks, mūziķis un dzejas plūsmu pārzinātājs ir viens no ticības spēka enerģiskākajiem adeptiem Livonijā. Viņa sagatavotā katoļu dziesmu grāmata ir pirmais šāds izdevums latviešu valodā. Vienīgais eksemplārs, kurš ir saglabājies, atrodas Viļņas Universitātes Reto grāmatu krājumā, un tieši uz turieni dosimies šīs epizodes nolūkos.   Viļņas Universitāte ir dibināta 1579. gadā, tātad, talkā ņemot raupjus skaitīkļus, varam secināt, ka pēc 42 gadiem, iznākot Georga Elgera sastādītajai katoļu dziesmu grāmatai latviešu valodā, tā nokļūst arī Universitātes bibliotēkas fondā.  Šī konkrētā, vienīgā izdevuma likteņceļš ir visai līkumots, un to paskaidro Viļņas Universitātes bibliotēkas Reto grāmatu nodaļas vecākā bibliotekāre Aušra Rinkūnaite. Viļņas Universitātes bibliotēkas traģiskākais stāsts ir saistāms ar Krievijas caristes represijām, kuras norisinājās pret vairākām vietvaldībām, tostarp arī pret Viļņu poļu-krievu kara laikā, kuru mēdz dēvēt arī par Novembra sacelšanos. Šī bruņotā konflikta laikā, kurš norisinājās no 1830. līdz 1831. gadam, bibliotēka tika slēgta, taču tas netraucēja Krievijas karaspēkam to izformēt. 60 tūkstošu dažādu reto izdevumu tika izkaisīti pa dažādām izglītības iestādēm visā plašajā Krievijas impērijā. No tām varam izcelt, piemēram, Harkivu, Kijivu, Maskavu un Sanktpēterburgu. Tobrīd Viļņas Universitātes bibliotēkas rīcībā paliek vien daži simti grāmatu. Tikai 20. gadsimta vidū bibliotēkas jaunieceltais vadītājs Ļevs Vladimirovs nolēma, ka šis zudušais fonds bibliotēkā ir jāatgriež atpakaļ. Triju gadu laikā, no 1956. līdz 1959. gadam viņam izdevās atgūt ap 18 tūkstošiem grāmatu. Georga Elgera sastādītā katoļu dziesmu grāmata ir viena no tām. Tātad, šīs grāmatas vēsture sākas Braunsbergā, mūsdienu izpratnē – Braņevo, Polijā. Paskatoties uz šī, vienīgā eksistējošā, izdevuma titullapu, redzami inskripcijas jeb ierakstus. Tie veikti ar tinti un spalvu un apliecina, ka šī grāmata pieder Viļņas universitātes jezuītu akadēmijai, un šie ieraksti aptver divus gadsimtus – 17. un 18. Novembra sacelšanās laikā 1830. gadā Elgera dziesmu grāmata kopā ar vairākām citām tika aizvesta uz Sanktpēterburgu. Kā redzams pašā izdevumā, šeit ir arī zīmogs, kurš pastāsta, uz kurieni tieši: „Romas katoļu Teoloģijas akadēmija”. 1926. gadā šo grāmatu iekļāva PSRS Zinātņu akadēmijas bibliotēkā, turpat Pēterburgā, arī par šo epizodi mums stāsta zīmogs; un tikai piecdesmito gadu nogalē, kā stāstīju iepriekš, Viļņas Universitātes direktors Ļevs Vladimirovs šo – kopā ar citiem izdevumiem – atgrieza atpakaļ savās mājās. Par Georga Elgera izcelsmi Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas un izdevniecības „Musica Baltica” kopizdevumā „Elgera dziesmas 1621”, vēstī literatūrzinātniece un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Māra Grudule. Grāmata, kurā iekļauti faksimila materiāli, dziemu tekstu atšķetinājumi un arī mūzikas tvarts, kuru ieskaņojusi apvienība „Fabella Ensemble” tika izdots pērn, godinot šīs katoļu dziesmu grāmatas izdošanas četrsimtgadi. Filoloģe Ernesta Kazakinaite savas studiju gaitas Viļņas Universitātes Filoloģijas fakultātē uzsāka 2008. gadā un nu, jau pēc doktora disertācijas par Ernsta Glika Bībeles tulkojuma īpatnībām aizstāvēšanas, jau pati ir docētāja un šīs augstskolas Baltistikas katedras līdzstrādniece. Arī viņai Georga Elgera vārds nebūt nav svešs. Kā norāda Māra Grudule, seno latviešu katoļu dziesmu studijas ir aizraujošas. Tās gan prasa pacietību – nākas pārvarēt rakstu valodas nekonsekvences, turklāt Rīgas lejasvācu tradīciju, kuru pieredzam gotiskajā rakstā, papildina arī daži poļu valodas burti. Acij pierodot, prātam paveras negaidīti poētiska literārā pasaule. Dziesmu ritmu nostiprina piedziedājumi, atkārtojumi un skaņu spēles. Elgera sastādītajā krājumā 12 dziesmās izmantots Svētā Ambrozija radītais pants – četras dzejas rindas ar astoņām zilbēm katrā un ar atskaņām.    Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektoram un senās mūzikas pētniekam Guntaram Prānim piedāvājam pārspriest, vai Georgs Elgers būtu nosaucams par „cilvēku – orķestri”, ņemot vērā viņa dažādās garīgā un sabiedriskā darba šķautnes. Tāpat vēlos gūt – vēlams, apstiprinājumu, - ka garīdznieku daudzveidīgie talanti tolaik nebija reta, bet vienojoša parādība. Elgera gadījumā – jezuītu ordeņa darbības kontekstā.   Šāds bija stāsts par pirmo katoļu dziesmu grāmatu latviešu valodā. Nākamajā grāmatas izsekošanas reizē pievērsīsimies 16. gs. Livonijas dzejniekiem humānistiem: Augustīnam Eicēdijam un Bazilijam Plīnijam. 

Lai arī par Nikolausa Mollīna personību ir zināms visai maz (ja nu vienīgi tas, ka viņš ir bijis ar visai asu raksturu un kaislīgs kalvinists), par "Latvijas Gūtenbergu" dēvētais grāmatiespiedējs ir ļoti būtisks dalībnieks kultūras izaugsmē Livonijas un arī mūsdienu Latvijas kontekstā. Šajā raidījumā pētīsim ne tikai Mollīna izdotās grāmatas, bet arī liecības par viņa laikabiedriem, Rīgas birģermeistariem. Literatūras un grāmatniecības vēsturnieks Ojārs Zanders savā pētījumā „Tipogrāfs Mollīns un viņa laiks” raksta: „Mollins, protams, bija vidusmēra tipogrāfs, un mēs nesalīdzināsim viņu ar šīs profesijas izcilākajiem pārstāvjiem tālaika Eiropā – ar grāmatu iespiedējiem, kuru vārdus saglabājušas hronikas un kuru attēli skatāmi gravīrās un gleznās.” Ja pagājušajā raidījuma epizodē mana kolēģe Laima Slava kopā ar Andri Levānu un Gustavu Strengu izzināja grāmatniecības gaitas pirms Mollīna darbības, tad šoreiz pievērsīsimies tieši tai. Un iesākums mūsu ceļojumam meklējams Vecrīgā, kā to norāda Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un Reto grāmatu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa. Bet saruna turpinās Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un Reto grāmatu nodaļā. Par leģendāru, Nikolausa Mollīna spiestuvē izdotu gravīru, kura glabājas Rīgas Vēstures un kuģniecības krājumā, grafikas kolekcijā, stāsta mākslas vēsturniece, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja mākslas kolekciju glabātāja Inga Karlštrēma. Turpinājumā Latvijas Universitātes akadēmiskajā bibliotēkā kopā ar Aiju Taimiņu iepazīstam atsevišķas epizodes no Mollīna devuma grāmatniecībā, jo liela daļa no tā aizceļojusi uz Latvijas Nacionālo bibliotēku, kur tas tiks digitalizēts. Un, šīs iepazīšanās sākumposmā ieraugu kaut ko ļoti pazīstamu – proti, tipogrāfijas paveidu un izkārtojumu, par kuru stāstīju raidījuma epizodē, kas bija veltīta Rīgas Breviārijam. Bet vispirms uzmanību piesaista paša Mollīna rokraksts. Aija Taimiņa norāda zīmīgu detaļu: Mollīna laikabiedru, visticamāk, Rīgas birģermeistaru jeb rātskungu koka figūru kvartetu, kurš ieraugāms Rīgas Doma ērģeļu frontonā. Lai par šo svarīgo grāmatzīmi pastāstītu sīkāk, Rīgas Doma pārvaldnieks Kaspars Upītis iepazīstina ar Doma atjaunošanas vadītāju Ronaldu Lūsi. Nostājoties pret 2018. gadā noslēgto ērģeļu korpusu, sākam risināt sarunu par šo nozīmīgo, Nikolausa Mollīna laiku raksturojošo tēlu atveidojuma nozīmīgumu. Svarīgi piebilst, ka Rīgas Doma ērģeles ir otrās lielākās ērģeles Latvijā, savukārt vislielākās nepārbūvētās mehāniskās ērģeles ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē, atrodas Liepājā, Svētās Trīsvienības baznīcā. Tikpat zīmīga detaļa ir pirmais Ekslibris, kuru Mollīnam bijis tas, iespējams, neapzinātais gods iespiest.  

Raidījumā „Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500” apkopojam, ko 13 raidījumos esam uzzinājuši par latviešu grāmatu laikā, kad Rīgā vēl nav savas spiestuves. Atgādinām skaļākos 16.gadsimta notikumus. Saruna šoreiz rit viduslaiku dzīvojamo ēku kompleksa Trīs brāļi iekšpagalmā. Līdz šim raidījumos esam stāstījuši par periodu, kad Rīgā vēl nav savas grāmatu spiestuves. Sākām ar zīmīgo gadījumu Lībekā, kur 1525.gadā konfiscētas luterāņu katehismu grāmatas, tostarp igauņu un latviešu valodā. Šie izdevumi Rīgā tā arī nekad nenonāca. Iedziļinājāmies Sebastiāna Minstera „Kosmogrāfijā”, 16.gs. izdevumos, kuros gan Livonijas apraksts, gan vecākais pašlaik zināmais teksts latviešu valodā – Tēvreize. Vecrīgā esam izstaigājuši vietas, kur mituši franciskāņi, dominikāņi un jezuīti, esam sprieduši, kur varēja glabāties klosteru grāmatas, arī par vecāko grāmatu latviski – katoļu katehismu esam stāstījuši un par citiem ne mazāk svarīgiem tekstiem.   Pirms sākam jaunu posmu latviešu grāmatu dzīvē, kad Rīgā iekārtota pirmā grāmatu spiestuve, Mollīna tipogrāfija, atskatāmies, ko esam uzzinājuši. Raidījuma ceļabiedri šajā reizē Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Gustavs Strenga un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes viduslaiku vēstures profesors, Vēstures un arheoloģijas nodaļas vadītājs Andris Levāns. Un tieši profesors Levāns mūs vedina doties viduslaiku dzīvojamo ēku kompleksa Trīs brāļi iekšpagalmā. Trīs brāļu iekšpagalms ir iedvesmojoša vieta domāt par viduslaikiem, grāmatām un cilvēkiem, kuri grāmatas pasūtījuši, pirkuši un lasījuši.

Stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta Dendrohronoloģijas laboratorijas dendrohronologs Māris Zunde Dendrohronoloģiski datējot vēsturisko koksni, tiek noteikts gads, kurā bija izveidojusies tās pēdējā, t. i., relatīvi jaunākā gadskārta. Bet uzzinot datējumu šai gadskārtai, pēc tam nav grūti noskaidrot datējumu arī jebkurai citai tā paša koksnes parauga senākai gadskārtai. To noskaidrojot, ir iespējams uzzināt, tieši kuros kalendāros gados attiecīgā koka stumbrā izveidojās platākas un savukārt kuros gados – šaurākas gadskārtas. Bet, vai zini, ka koku stumbra gadskārtas var raksturot laikapstākļus pagātnē? Kā zināms, lai augi, to skaitā arī kokaugi labi augtu, ir jābūt, pirmkārt, pietiekami augstai gaisa temperatūrai, otrkārt, atbilstoši mitrai un ar nepieciešamajām barības vielām nodrošinātai augsnei un, treškārt, – pietiekamai gaismai. Mūsu vietējie koki gadalaiku maiņai ir piemērojušies, arī gaisa temperatūras vidējais režīms un nokrišņu daudzums mēreno platuma grādu zonā, turklāt piejūras klimatiskajos apstākļos koku attīstībai ir pārsvarā tuvu optimālajam. Tāpēc, it īpaši mūsdienās, kad piedzīvojam strauju klimata globālo sasilšanu, vairums vietējo koku par to augšanai nepiemērotu faktoru ietekmes gadījumiem vienlaicīgi un izteikti, vienkāršoti izsakoties, sūdzas retāk nekā senāk. Vēl līdz aptuveni 20. gs. vidum Latvijas teritorijā, kura atrodas tomēr tuvāk Ziemeļpolam nekā ekvatoram, koki bargas ziemas un vēsas vasaras, līdz ar to siltuma īslaicīgu deficītu piedzīvoja ik pa laikam, tāpēc to negatīvā reakcija, par kuru norāda sašaurinātās gadskārtas, izpaudās plašāk, masveidīgāk. Saprotams, ka koki uz kāda vides faktora ietekmi izteiktāk reaģē tur, kur biežāk izpaužas tās nepietiekamība vai gluži pretēji – tās pārsātinātība. Piemēram, Skandināvijas valstu teritorijā ir raksturīgas salīdzinoši īsas, vēsas vasaras, tāpēc tur augošo priežu gadskārtu platumu visbūtiskāk ietekmē tieši vasaras mēnešu gaisa vidējās temperatūras pārmaiņas. To zinot, šo valstu zinātnieki, vadoties pēc vietējo priežu gadskārtu platuma ikgadējām pārmaiņām, ir izstrādājuši vasaras temperatūras datu rekonstrukciju līdz pat 3600 gadus ilgam periodam. Vairāk uz dienvidiem izvietotajās teritorijās priežu augšanu kavējošais faktors vairs nav siltuma nepietiekamība, bet tieši otrādi: bieži vien gaisa siltums, reizēm pat karstums vienlaikus ar sausumu izraisa augsnes mitruma nepietiekamību. Līdz ar to tur augušo priežu gadskārtu platuma pārmaiņu rādītāji salīdzinoši labāk korelē ar nokrišņu biežuma un daudzuma rādītājiem. Kopā ar saviem kolēģiem Latvijā – dendroekologiem – esam apstiprinājuši, ka Latvijas teritorijā, tāpat kā arī abu pārējo Baltijas valstu, Polijas, Vācijas, vismaz Krievijas rietumu daļas teritorijās, priežu gadskārtu platumu visbūtiskāk ietekmē gaisa vidējā temperatūra attiecīgā gada pirmajos trīs – četros mēnešos. Tas nozīmē, ka pēc vietējo priežu gadskārtu platuma salīdzinoši visprecīzāk var noskaidrot gadus, kuros ir bijušas bargas un ilgstošas ziemas, auksts pavasaris. Arī šī informācija ir nozīmīga, jo šādi laikapstākļi senāk bija bieži saistīti ar cilvēku dzīves apstākļu pasliktināšanos, sekojošu neražu, badu un slimību izplatīšanos. Intereses pēc pārbaudīju, vai seno priežu gadskārtas ir izmantojamas, lai pārbaudītu, piemēram, vai plaši zināmajā Indriķa Livonijas hronikā pieminētie karaspēka gājieni uz Igauniju it kā pāri aizsalušajam Rīgas jūras līcim norādītajos gados bija vispār iespējami. Uzmanību saistīja priežu 1219. gadā veidojusies gadskārta, kura gandrīz visos manā rīcībā esošos tā laika priežu koksnes paraugos ir manāmi šaurāka par pārējām. Un, izrādās, ka pēc hronista liecības šajā gadā ziema vēl pēc 20 februāra bijusi tik barga, ka daudziem karotājiem Igaunijas teritorijā, pēc viņa rakstītā, „atmira locekļu gali: citiem nosala deguns, citiem – rokas, citiem – kājas… Daži vēlāk arī nomira”. Lūk, šajā gadījumā koku gadskārtas ir apstiprinājušas, ka šī senā skaudrā notikuma apraksts, acīmredzami, ir patiess un precīzs!  

1586. gadā Prūsijas galvaspilsētā Kēnigsbergā sāk iespiest pirmo latviešu luteriskās baznīcas rokasgrāmatu – enhiridiju, bet darbu pie visām trim tā daļām pabeidza 1587.gadā. Lai atbalstītu luterticības nostiprināšanos, izdevumu iniciēja un sponsorēja pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers, pēc kura rīkojuma grāmatas 1587. gadā tika izdalītas visiem hercogistes luterāņu baznīcu mācītājiem. Mūsu ikdienas praktiskajās gaitās mums dažkārt nākas saskarties ar dažādām instrukcijām. Vai tā būtu veļasmašīnas lietošanas pamācība, ugunsdrošības apmācības darba vietā vai arī – cik konkrētā medikamenta dozas dienā ir jāuzņem pieaugušajam un cik – bērnam. Taču ir arī tādas instrukcijas, kuras skar mūsu garīgo un ticības dzīvi. Mūsdienās šie padomi ir rodami dažādos ceļvežos, kurus veidojuši gan pašmāju, gan ārzemju teologi un garīdznieki. Bet šoreiz dodamies krietni senākā pagātnē un triju izdevumu kopumu, kurš ir uzskatāms par pirmo nozīmīgajiem ticības dzīves skaidrotājiem un pamācītājiem latviešu valodā. Komplektā ietilpa trīs patstāvīgas grāmatas, kurās bija apkopots viss nepieciešamais materiāls baznīcas vajadzībām: katehisms, priekšā lasāmie Jaunās Derības fragmenti jeb perikopes, kā arī baznīcas dziesmas. Komplekta pirmā daļa tika iespiesta 1586.gadā Kēnigsbergā, nākamā daļa savu druku pieredzēja gadu vēlāk, tātad, ar Jaunās Derības evaņģēlijiem un epistulām jeb vēstulēm, un tajā pašā gadā iznāca arī trešais komplekta dalībnieks - „Nevācu psalmu un garīgu dziesmu krājums”. Viss triumvirāts kopumā glabājas gan Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, gan Tartu Universitātes bibliotēkā. Kā norāda viena no mūsu šodienas ceļvedēm šo izdevumu vēsturē, literatūrzinātniece un filoloģijas doktore Zigrīda Frīde, starpkaru periodā bija fiksēta arī atsevišķu eksemplāru atrašanās Kaļiningradas, tātad, bijušās Kēnigsbergas bibliotēkā, taču šo izdevumu liktenis un iespējamā atrašanās fondā ir neskaidra. Šodienas stāsts apdzīvo Kurzemes hercogisti, kura atradās lēņatkarībā no katoliciskās Polijas, un kurā teritoriāli politiskā reģiona pirmais hercogs Gothards Ketlers mērķtiecīgi sekmēja luterānisma nostiprināšanos, kas savukārt veidoja hercogistes valstisko patstāvību. Šī nodoma stiprināšanas virknē, kurā ietilpa, piemēram, konsistorijas (administratīvas baznīcas institūcijas) veidošana, baznīcu celšana un draudžu dibināšana; ietilpa arī dievkalpojumu kārtības noteikšana. Īpaša mācītāju redkolēģija sastādīja luterāņu rokasgrāmatu tekstus latviešu draudzēm. Kāda bija šo rokasgrāmatu saturiskā tiecība: vai tie bija tikai didaktiski, sausi shematiski teksti, vai arī tajās bija ietilpināta kāda dzīvinošāka ticības dzīves apliecināšana? Šo jautājumu sāk šķetināt Zigrīda Frīde. Rokasgrāmatu tulkošanas darbu rosinājis pēdējais Livonijas ordeņa mestrs, pirmais Kurzemes hercogs, Zemgales grāfs un Livonijas vietvaldis Gothards Ketlers. Par šo aspektu stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētniece, vēsturniece Mārīte Jakovļeva. Vai Gothards Ketlera nodoms un praktiskā rīcība, pulcējot luterāņu rokasgrāmatu tekstu tulkotājus, nav saistīts ar kādas jaunas, iepriekš nepraktizētas politiskās pārvaldības aizsākumu? Gan šie, gan daudzi citi ar ticības dzīves ceļvedību saistītie izdevumi ir aplūkojami Latvijas Nacionālajā bibliotēkā – pirms tam gan cītīgi jāizpēta piekļuves process pie tiem; taču tie aplūkojami arī caur Gaismas pils tīmekļa vietni lnb.lv.

Zinātniskās medicīnas tradīcijas, kuru metodes visvairāk pielīdzināmas mūsdienu sasniegumiem un iespējām, Latvijas teritorijā iedibinājās 16. gadsimtā, kad parādījās pirmie ievērojamie ārsti Jans Kornārijs, Matiass Frīzners, Kaspars Fīdlers un arī mūsu šodienas raidījuma galvenais varonis Zaharijs Stopijs. Būtiski uzsvērt, ka medicīnas zinātnes attīstību sekmēja Tērbatas Universitātes un Jelgavas Pētera akadēmijas jeb Academia Petrina dibināšana. Pirmo pastāvīgo Rīgas kalendāru 1554. gadam sastādīja Rīgas arhibīskapa ārsts Tarkvīnijs Šnellenborgs, taču tas nav saglabājies. Toties vienā unikālā eksemplārā ir saglabājies Rīgas ārsta un astrologa Zaharija Stopija sastādītais un Kēnigsbergā izdotais „Schreibcalender auf das Jahr 1565”. Ar tā saturu iespējams iepazīties Latvijas Universitātes akadēmiskajā bibliotēkā. Sākumā pakavēsimies zinātnieka kādreizējā dzīvesvietā Ropažu novadā kopā ar Ulbrokas bibliotēkas vadītāju Daigu Brigmani. Akadēmiķis Jānis Stradiņš savā pētījumā „Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā” uzsvēris, ka Stopijs bija pirmais rīdzinieks, kurš novēroja debesu spīdekļus, piemēram, 1578. gada komētu. Viņa autorībai piedēvējama arī plaša saimnieciska rokasgrāmata „Liefländische Ökonomie” jeb „Livonijas ekonomika”, par kuras saturu gan šobrīd varam spriest tikai no Suntažu mācītāja Solomona Guberta apkopojuma, kurā viņš izmantojis šī izdevuma norakstu. Taču nu izpētīsim gan paša Zaharija Stopija dzīves zīmīgākās ieloces, gan arī viņa sastādītā kalendāra īpatnības. Šim nolūkam gatavs palīdzēt Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja komunikācijas speciālists un grāmatniecības pētnieks Artis Ērglis. Zaharijs Stopijs savā kalendārā „Rīgas horizontam” 1565. gadu dēvē par 5527. gadu pēc pasaules radīšanas un 3871. gadu pēc grēku plūdiem. Kalendārā norādītas dienas, kas ir labvēlīgas labības sēšanai, koku ciršanai, acu zāļu lietošanai un citām ikdienas gaitās noderīgām lietām. Katram mēnesim atvēlētas divas lappuses: kreisajā pusē teksts, labajā vieta piezīmēm. Vinjetēs atspoguļotas lauku dzīves ainas: zemnieki ar, sēj, pļauj, cērp aitas, mīstī linus. Šādu darbu norise bija puslīdz vienāda gan Livonijā, gan Kēnigsbergas pusē, kur kalendārs tika iespiests. Nedēļas dienas tekstā apzīmētas ar alfabēta burtiem: a, b, c, d, c, f, g. Svētdienas un svētku dienas izceltas ar sarkanu krāsu. -- Attēlā: Stopius, Zacharias (ca  1535–1593/1594).  Schreibcalender auff das Jar nach Christi vnsers einigen Erlösers vnd Heilandts Geburt M.D.LXV. Gestellet durch L. Zachariam Stopium Vratislauiensem Ertzstifftischen Rigischen Phisicum.  Gedruckt zu Königsperg bey Johann Daubman, [1564]. Rīgas pilsētas bibliotēka Stopija kalendāru ieguvusi 1882. gadā. 

Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 šķirstām Sebastiāna Minstera "Kosmogrāfijas" izdevumus, kuros iekļautas Latvijas kultūras vēsturē nozīmīgas vērtības – pirmais iespiestais teksts latviešu valodā – Tēvreize un senākā iespiestā Rīgas panorāma. Kopā ar Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāju Aiju Taimiņu iepazīstam Sebastiāna Minstera "Kosmogrāfijas" izdevumus, pie mums to ir vairāki. Aija Taimiņa apskatei nolikusi divus un vērš uzmanību, ka tie bijuši lasītāju lietoti, populāri izdevumi. Mums Latvijā Minstera kosmogrāfija īpaša vairāku iemeslu dēļ – “Kosmogrāfijas” 16.gadsimta izdevumos ir gan Livonijas apraksts, arī ikonogrāfiskais Rīgas panorāmas attēls, gan 1550.gada izdevumā – vecākais pašlaik zināmais iespiestais teksts latviešu valodā – Tēvreize. Bet sāksim visu pēc kārtas. "Kosmogrāfijas" pirmizdevums klajā nāk 1544.gadā Bāzelē un turpina iznākt ik pa diviem trim gadiem. Turklāt kosmogrāfija izdota vairākās valodās, atkārtoti un papildināti izdevumi iespiesti līdz pat 1628.gadam. Sebastiāns Minsters ir persona, kura dzīvesstāsts raksturīgs reformācijas laikam. Guvis tam laikam tradicionālu izglītību, iestājies franciskāņu klosterī, studējis vairākās augstskolās, apguvis orientālās valodas, bijis ebreju valodas profesors, augstskolu pasniedzējs, vārdu sakot – universāls zinātnieks. Pievēršam uzmanību 1550.gada "Kosmogrāfijas" izdevumam. Minsteram jauns vēstījums, viņš saņēmis jaunu ziņojumu, un 1550.gada vācu un tā paša gada latīņu "Kosmogrāfijā" ieraugām visiem pazīstamo Rīgas panorāmu un hronista Johana Hāzentētera pierakstīto Tēvreizi latviešu valodā. Tātad jauns korespondents, jaunas ziņas. Minstera “Kosmogrāfija” būtiska arī tiem, kas interesējas par latviešu valodas vēsturi, jo kosmogrāfijas vācu un latīņu izdevumā 1550.gadā iespiesta  Tēvreize latviešu valodā. To dēvē par Hāzentētera tēvreizi, un tas joprojām ir agrākais saglabājies iespiestais teksts latviešu valodā. Latvijas Universitātes un Stokholmas universitātes profesors, latviešu valodas vēstures pētnieks Pēteris Vanags apliecina, ka Hāzentētera tēvreize iekļaujas kopējā latviešu rakstu valodas vēstures procesā. Ernesta Kazakenaite ir Viļņas Universitātes pasniedzēja, viņas jomas – digitālās humanitārās zinātnes un latviešu valoda. 2020. gadā nolēmusi rakstīt par evaņģēlisko tekstu latviešu valodā  vēsturi, tādā pētījumā jāiekļauj arī Hāzentētera tēvreizi. Pētniece secinājusi, ka ir 32 Minstera "Kosmogrāfijas" izdevumi, kuros atrodama latviešu tēvreize. Nākamajā rakstā pētniece savos izziņas ceļos dodas tālāk, ar mērķi sniegt ieskatu par tēvreizes publicējumiem citos pieejamos 16.gs. pasaules aprakstos un tēvreižu krājumos. Tas viņai arī izdodas. Ikviens, kuram gribētos izsekot Minstera "Kosmogrāfijas" tekstiem, to var darīt. Mūsdienu digitālā pasaule ir atvērta, un visi lielie "Kosmogrāfijas" izdevumi digitalizēti. Tā iespējams lasīt to, kas atrodas Minhenē, Bāzelē vai citviet Eiropā.

Tallinas luterāņu mācītāja Baltazara Rusova 1577.gadā sarakstītā hronika „Livonijas provinces vēsture” pie lasītājiem nonāk viduslejasvācu izloksnē un ir ievērojama ar to, ka tā bija pēdējais ievērojamais sacerējums šajā izloksnē. Mārtiņa Lutera veiktais Bībeles tulkojums un protestantisma izplatīšanās novados, kuros līdz tam dominēja viduslejasvācu izloksne (Ziemeļvācijā un Baltijas vācu provincēs), veicināja augšvācu dialekta izplatīšanos. Rusova hronika bija arī pirmā iespiestā plašākā Livonijas vēsture. Tā ir arī pirmais plašākais darbs pēc Indriķa un Atskaņu hronikas, kas vēsta par Baltijas zemju pirmiedzīvotājiem un viens no pirmajiem darbiem, kurā attēlota zemnieku smagā dzīve Livonijā. Pētnieku vidū vēl arvien nav vienprātības par Rusova pieskaitīšanu igauņu etnosam – jo, kā to norāda vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs, tolaik cilvēku identitāti noteica teritoriālā, nevis etniskā piederība. Atceroties iepriekšējo raidījumu, kurā apskatījām Rīgas breviāriju un tā ievadā iekļauto pieminējumu par Livonijas ordeņa kauju pret Krieviju pie Smoļinas ezera – arī šo notikumu savā hronikā pieminējis Rusovs. Pirmais hronikas izdevums iznāca 1578.gadā Rostokā - tas aptvēra laikposmu no Livonijas dibināšanas līdz 1577.gadam. Pusgada laikā sekoja atkārtots metiens. 1584.gadā Bartā, proti, Pomerānijā, iznāca jauns papildināts hronikas izdevums, kas aptvēra Livonijas vēsturi līdz 1583.gadam. Hronika sarakstīta viduslejasvācu izloksnē un ievērojama arī ar to, ka tā bija pēdējais ievērojamais sacerējums šajā izloksnē. Šeit jānorāda uz valodas izmantojuma tendenču maiņu: Mārtiņa Lutera veiktais Bībeles tulkojums un protestantisma izplatīšanās novados, kuros līdz tam dominēja viduslejasvācu izloksne augšvācu dialekta izplatīšanos. Hronika bija arī pirmā iespiestā plašākā Livonijas vēsture pēc Indriķa un Atskaņu hronikas, kas vēsta par Baltijas zemju pirmiedzīvotājiem un viens no pirmajiem darbiem, kurā attēlota zemnieku smagā dzīve Livonijā. Vēl viena būtiska iezīme: Baltazars Rusovs  sniedz pilnīgi jaunas ziņas par zemnieku paražām, dzīrēm un tiesu iekārtu.

Par breviāriju (vai breviāru) katoliskās baznīcas praksē sauc garīdzniekiem paredzētu rokasgrāmatu, kurā ir iekļautas speciāli izmeklētas rakstvietas no Svētajiem Rakstiem, dziesmas un liturģiskās himnas. 1513. gadā Parīzē Rīgas diecēzes vajadzībām tiek iespiests pirmais un vienīgais Rīgas breviārijs. Specifisks sava ievada dēļ, kurā starp citiem Livonijas zemju notikumiem īpaši tiek izcelta kauja pie Smoļinas ezera Pleskavas pusē 1502.gadā. Tās centrālais varonis ir pazīstamākais no Livonijas ordeņa mestriem – Valters fon Pletenbergs. Kāda vēl nozīmība ir nelielajam Rīgas breviāram? Šodienas stāsts iesākas 1502. gada septembrī, kad Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga vadītajam ap 5000 livoniešu lielajam karapulkam pie Smoļinas ezera Pleskavas pusē pretim stājās ap 18 tūkstoš liels krievu karapulks, kuru cara Ivana III pārraudzījumā vadīja karavadonis Daniils Ščenija. Livonijas Konfederācijas apvienotais karaspēks, kurā bija mestra un Ordeņa landmaršala Johana fon der Brēles, saukta Plātera, un Rīgas arbibīskapa Mihaela Hildebranda vadītie jātnieki, latviešu un igauņu kājnieki ar savu taktisko un prasmīgo cīņu panāca uzvaru pār visai ievērojamo pārspēku. Diplomātiski izvairoties no turpmākajiem militārajiem konfliktiem ar krieviem, Pletenbergam līdz par 1558. Gadam izdevās nostiprināt mieru uz Livonijas austrumu robežas. Smoļinas kaujas pieminējums ir iekļauts ievadā 1535. gadā izdotajam Rīgas breviārijā, kurš ir mūsu šodienas epizodes galvenais varonis. Breviārijs ir katoļu garīdznieku lūgšanu grāmata, kas satur izvilkumus no Svētajiem Rakstiem un baznīctēvu darbiem, izmeklētas, liturģiskajam gadam pielāgotas baznīcas dziesmas un himnas. Kā drīz vien noskaidrosim, tieši šī breviārija ievads ir viens no iemesliem, kas šo nelielo, kaut visai pabiezo grāmatiņu padara par unikālu artefaktu Latvijas un Eiropas grāmatniecības kontekstā. No, iespējams, pāris simtiem Rīgas breviārija eksemplāru ir saglabājies tikai viens. Dodamies to aplūkot uz Latvijas Universitātes Akadēmisko bibliotēku. Breviāriju Rīga diecēzes vajadzībām arhibīskaps Jaspers Linde pasūta grāmatiespiedējam Vilhelmam Korveram. Kaut arī Korvers vēlāk top par grāmatiespiešanas aizsācēju Antverpenē, pasūtījuma un tā izpildes laikā viņš ir darbojies Parīzē. Pētnieku vidū tas raisa jautājumus: kādēļ Linde ir pasūtījis iespiest grāmatu tieši Parīzes iespiedējam, ja visa centralizētā grāmatu iespiešana tolaik notika Lībekā? Uz šiem prātojumiem atbildes nav atrastas. Taču, saistībā ar Rīgas breviāriju ir pietiekami daudz zināmā, un tajā lūdzu dalīties vēsturniekus: Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un Reto grāmatu nodaļas vadītāju Aiju Taimiņu un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Gustavu Strengu.  Rīgas breviārija ievadā pieminētā Smoļinas kauja, protams, nevarēja rasties uz līdzenas vietas. Tai bija nepieciešami ievērojami līdzekļi. Taču nu atstāsim mājīgās un klusās bibliotēkas telpas un kopā ar vēsturnieku Edgaru Plētienu iegriezīsimies Raunā. Tieši arhibīskapa, Rīgas breviārija pasūtītāja Jaspera Lindes valdīšanas laikā (no 1509. Līdz 1524. gadam) pils tika ievērojami paplašināta un, tika pie speciāla, bīskapam veltīta torņa, kuram deva nosaukumu „Garais Kaspars”. Pils lielajā svētku zālē bija uzgleznoti visu Rīgas bīskapu un arhibīskapu portreti ar nelielu epigrammu latīņu valodā katram no tiem. 1556. gadā pili izpostīja Livonijas ordeņa karaspēks, un jau vēlāk posta darbus turpināja krievu karaspēks Livonijas kara laikā. Līdztekus Raunas pils paplašināšanai Cēsu pilī notiek līdzīgas aktivitātes Valtera fon Pletenberga vadībā. „Svarīgo grāmatzīmi” kopā ar Aiju Taimiņu ievietojam Cēsu Svētā Jāņa baznīcā, kurā 1535.gadā apglabāts Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs. Vēstures avoti vēstī, ka viņš miris tieši dievkalpojuma laikā. Mūsu interese: atrast Pletenberga kapa plāksni, vai, drīzāk – to, kas no tās palicis pāri. Ko šodien esam uzzinājuši: 1513.gadā izdotā Rīgas breviārija ievadteksts Livonijā iedibina jaunus svētkus: Svētā Krusta paaugstināšanas dienu, par kuras atzīmēšanu Baznīca nolika 14. septembri. Šo svētku liturģiskā shēma ļoti stipri līdzinās Lieldienu liturģijai – pašam svarīgākajam kristiešu liturģiskā gada notikumam. Un par vienu no šīs liturģijas sastāvdaļām top Smoļinas kaujas pieminēšana.   Paraksti attēliem: Rīgas breviārijs Breviarium secundumritum et usum sancte rigensis ecclesie. 1513.  Divkrāsu iespiedums. Vienīgais zināmais eksemplārs. LUAB Grēkatlaides Kardināla Raimona Pero 1489. gadā izsludinātās grēku atlaides un 1504.- 1505. gada atlaižu izplatīšanas instrukcijas. B.v., b.i., 1489, 1504-1505. Grēku atlaides izsludinātas par labu cīņai pret turku un moskovītu iebrukumiem. Fragmenti un kļūdaini iespiedumi, izmantoti 15.gs. beigu un 16.gs. sākuma grāmatu iesējumos kā makulatūra. Papīrs. LUAB Pletenberga kapa plāksne Četrdesmit pirmā Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga kapakmens Cēsu Sv. Jāņabaznīcā. Johana Kristofa Broces zīmējums. 1771-1772. Rokraksts. LUAB Halberštadtes breviārijs Breviarium  secundumusum Halberstadensis ecclesiae. Norimberg: Pergaments, divkrāsuiespiedums. Iesējumam (Vācija, 19.gs. vidus) kā priekšlapas izmantotasdivas  9.gs. pergamenta manuskripta lapas ar romānikas stila miniatūrām. Grāmata nonākusi Latvijā pēc II Pasaules kara. LUAB.

Reformācija Livonijā. Skola un bibliotēka.1523. gadā Luters nosūtīja uz Rīgu vēstījumu “Izmeklētajiem mīļajiem Dieva draugiem, visiem kristiešiem Rīgā. Līvzemē”. 1524. gadā  iznākušo darbu ar Bībeles 127. psalma skaidrojumu viņš veltīja Rīgai un Livonijai. Ir saglabājies Mārtiņa Lutera cirkulārs "Visu vācu zemes pilsētu rātskungiem, ka viņiem jāiekārto un jāuztur kristīgas skolas” (1524).  Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 ieskatāmies Mārtiņa Lutera brošūrās Livonijai un atgādinām par reformāciju Latvijas teritorijā. Dodamies uz Rīgas  Sv. Pētera baznīcu, kur kalpojis Rīgas reformators Andreass Knopke. Šoreiz uzmanību pievēršam Mārtiņa Lutera brošūrām Livonijai. Rīgai adresētas četras, un tās ir nelielas, plānas, puse no burtnīcas izmēra. Tā, piemēram, 1523.gadā izdots Lutera darbs „Izredzētajiem mīļajiem draugiem Rīgā, Rēvelē un Tērbatā Livonijā, maniem mīļajiem brāļiem Kristū” . Mārtiņa Lutera un viņa ideju klātbūtne un aizsāktās protestantiskās reformācijas ietekme Livonijas notikumos, kā arī pretrunas, kuras Lutera idejas atraisīja, veicināja  radikālas pārmaiņas Livonijas sabiedrībā. Rīga, rīdzinieki un Lutera mācība, arī Rīgas pilsētas bibliotēkas sākums, par to stāsts raidījumā. Ar Latvijas Universitātes (LU) Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāju Aiju Taimiņu tiekamies Rīgas Svētā Pētera baznīcā. Ne velti, jo Livonijā pirmais jauno ideju sludinātājs bija garīdznieks  Andreass Knopke jeb Knopkens, viņš 1517.gadā ieradās Rīgā un sāka kalpot Rīgas Svētā Pētera baznīcā, lai papildinātu zināšanas  atgriezies Treptovā, studējis Lutera un Roterdamas Erasma tekstus, pieslējies luterismam, tad atgriezies Rīgā. LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Andris Levāns sāk ar to brīdi, kad par Mārtiņu Luteru Livonijā zināja visai maz, ir 1521.gada jūlijs, kad  Raunā notiek Livonijas augstāko garīgo amatpersonu sanāksme. Andris Levāns sniedz atbildi uz jautājumu, kādi cilvēki veicinājuši Lutera ienākšanu Livonijā. Un viens no tiem bija pilsētas sekretārs Johans Lomillers, kurš vēstulē vērsās pie Lutera, lūdzot no tā uzmundrinājuma sveicienus evaņģēlija atbalstītājiem Livonijā. 1522.gadā ap Vasarsvētkiem Rīgā Svētā Pētera baznīcā notika vienīgais zināmais publiskais disputs starp evaņģēlistiem un vecās baznīcas piekritējiem. Šajā gadā  Rīgā ieradās Knopkem pazīstams cilvēks – mācītājs Silvestrs Tegetmeijers, viņš bijis aizrautīgs un pat fanātisks Lutera piekritējs, stāsta Aija Taimiņa. LU Akadēmiskajā bibliotēkā ir bagāta reformācijas laika pirmizdevumu kolekcija – Vācijas un Livonijas pirmo reformatoru darbi, Mārtiņa Lutera uzsaukumi – runas un raksti, brošūras, arī vēstules.

Kā mūsdienās lasāms teksts un teksta marginālijas Latvijā senākajā mūzikas vēstures liecībā "Rīgas misāle" (Missale Rigense), kura izmantota Rīgas Domā 15. gadsimta otrajā pusē? Raidījumā Grāmatai pa pēdām dodamies uz Rīgas Domu un Latvijas Universitātes Akadēmisko bibliotēku, lai izzinātu, kādas garīgās kultūras un mūzikas vēstures liecības mūsdienu pētniekiem sniedz šis viduslaiku manuskripts. Viduslaiku manuskripts „Rīgas misāle” ir grāmata ar kultūrvēsturisku nozīmi, Rīgas pilsētas un Livonijas garīgās kultūras relikvija.  Lietota 15.gadsimta otrajā pusē baznīcas vajadzībām, tajā ir lūgšanu liturģiskie teksti un notis. Senākā mūzikas vēstures liecība ieinteresēja mūziķi un pētnieku, Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas rektoru Guntaru Prāni un daudzu gadu  pētnieciskais darbs vainagojās ar doktora disertāciju „Rīgas misāles dziedājumi viduslaiku Eiropas gregorisko tradīciju kontekstā” un apjomīgu monogrāfiju. Kopā ar Guntaru Prāni vispirms  izzinām, kur un kā „Rīgas misāle” lietota, tāpēc dodamies uz  Rīgas Domu, jo „Rīgas misāles”  izcelsme saistāma ar Rīgas Sv. Marijas Doma baznīcu 15.gadsimtā un tās domkapitulu. Par misāles atrašanās vietu  liecina ierakts kalendāra priekšlapas augšējā stūrī:  „Šīs misāles vieta ir uz Svētā Krusta altāra Lielajā baznīcā pretī ieejai korī un uz leju no pults, no kuras tiek lasīts Evaņģēlijs un vēstules.” Sarunai par „Rīgas misāli” izvēlamies Rīgas Doma kapitulzāli – tā ir vēsturiska telpa, kas saglabājusies no viduslaikiem. Tolaik to sauca par  Visu dvēseļu kapelu, kur domkungi pulcējās uz mazākām lūgšanām un sanākšanām. Īsti piemērota vieta sarunai par „Rīgas misāli”, kuru Guntars Prānis pētījis jo rūpīgi. Tālāk dodamies uz bibliotēku, lai skatītu „Rīgas misāli”, kas kopš 18.gadsimta dokumentēta Rīgas pilsētas bibliotēkā, tagad LU Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā. Nodaļas vadītāja Aija Taimiņa uz galda nolikusi pamatīgu manuskriptu ādas vākos „Rīgas misāli”. „Rīgas misāle” ir arī politiskās kultūras piesātināta liecība, par pārliecina Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors  Andris Levāns. Svarīgi zināt, manuskripts sastāv no kalendāra un misāles, un tas veido Rīgas katedrāles Svēto kalendāru, kurā arī Rīgas arhibīskapu nekrologu ieraksti. Saistībā ar Rīgas arhibīskapa Johannesa   Ambundi vārda ierakstu nekrologā  Andris Levāns uzbur vēsturiski politisko situāciju, tas Livonijai kopumā bijis spraigs, izaicinājumiem bagāts un pretrunīgs laiks. „Rīgas misāle” nav tikai manuskripts, kas glabājas reto grāmatu plauktā, tā atdzīvojas, skanot viduslaiku mūzikai – un gregoriskie dziedājumu pieraksti atrodami Latvijas vēsturei tik nozīmīgajā grāmatā „Rīgas misāle”. 

Pirmajā raidījuma „Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500” epizodē dodamies uz Lībeku Vācijā – kādreizējo Hanzas savienības citadeli. Rīgu un Lībeku savulaik vienoja ciešas tirdzniecības saites kuģu līnijā, starp dažādām citām vērtīgām precēm tirgojoties arī ar grāmatām. Varētu sacīt, ka Lībeka ir Vecrīgas kopija – abās pilsētās būtiska nozīme ir baznīcām un tām piesaistītajām skolām, kurās izglītojās topošie kultūras un izglītības dzīves veidotāji. 1525. gadā Lībekā notiek zīmīgs gadījums: tiek konfiscētas luterāņu katehismu grāmatas, tostarp igauņu un latviešu valodās. Tām bija paredzēts doties uz Rīgu, taču katoļu baznīcas asā nostāja pret reformātu draudzēm bija par iemeslu tam, ka šie izdevumi Rīgā tā arī nekad nenonāca. Tomēr šis notikums mūsdienu pētniecībā ir iezīmīgs ar to, ka varam drošticami atzīt, ka tieši šajā, aizturētajā sūtījumā, atradās pirmā grāmata, kura iespiesta latviešu valodā. Par šo un citām interesantām iezīmēm Rīgas un Lībekas kultūras un tirdzniecības attiecībās stāsta vēsturnieks un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Gustavs Strenga.  Savukārt, ja vēlaties sīkāk iepazīties ar Hanzas vēsturi, iesakām Kopenhāgenas Universitātes viduslaiku vēstures profesora Kārstena Jankes grāmatu „Hanza”, kura latviešu valodas tulkojumā tika laista klajā pagājušajā gadā. Attēlā: 1666. gada Livonijas karte. Jan Jansson (1666) / LNB Letonikas un Baltijas centra A. Apīņa Reto grāmatu un rokrakstu lasītava. -- Pēc trim gadiem, 2025.gadā, apritēs 500. gadskārta, kopš iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā. Un, iesākot sava veida gaidīšanas periodu, raidījums Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 caur ekspertu pētījumiem un vēstures avotiem izzinās, kā piecu gadsimtu garumā attīstījusies latviešu valoda un grāmatniecība, ietekmējot zināšanas, idejas un jaunradi Latvijā, tādā veidā stiprinot mūsu piederību Eiropas kultūrtelpai. 

Livonija - tas ir tāls ceļš Latvijas vēsturē. Tās liecības jau sāk izzust Latvijas arhitektūrā, līdzīgi arī sagrozījusies un sašķobījusies mūsu kolektīvā atmiņa par šo periodu Latvijas teritorijas vēsturē.  Sērijā "Latvijas vēstures mīti un versijas" iznākusi Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes viduslaiku vēstures profesora Andra Levāna un žurnālista Māra Zandera grāmata "Aizmirstā Livonija: savējā vai svešā, tumšā vai romantiskā?". Šoreiz uzmanības centrā Livonija 13. -16. gadsimtā. Grāmata skaidro, kas īsti bija Livonija un kas nekādā ziņā nebija, kā arī to, vai viduslaiki tiešām bija reliģiska fanātisma, nebeidzamu karu, tumsonības un ekonomiskas mazspējas laikmets. Par jauno izdevumu stāsta vēsturnieks Andris Levāns. Sarunā Andris Levāns atklāj, ka Livonija bija arī iecienīts svētceļojumu galamērķis viduslaikos. Tas izklausās šodien neierasti, bet, pētnieki to secinājuši, pateicoties rakstītām un arī priekšmetiskām liecībām, piemēram, no alvas izlieta maza pāris centimetrus liela plaketīte, kur redzama Svētā Marija, kas ar krūti zīda Jēzus bērnu. Uz apmalītes rakstīts, ka tā ir Svētā Livonijas dievmāte. Citādi šis prieksmetiņš izliktos kā neliela greznumlietiņa. Šie atradumi jau agrāk pētniekiem likuši aizdomāties, ka Livonija viduslaiku cilvēku priekšstatos ieņēmusi tādu pašu vietu kā Santjago de Kompostela vai Āhene. Kas ir tāds, kas būtu varējis piesaistīt svētceļniekus Livonijā? "Lībekas vai Štādes pilsonim, ne pārāk turīgam tirgotājs, doties uz Santjago de Kompostela ir tāls ceļš un dārgi. Livonija ir tuvāk. Bet, kas ir tas izaicinājums? Kādēļ? Tas nozīmē, ka šajā vietā jābūt nozīmīgām svēto relikvijām," skaidro Andris Levāns. Rīgā Doma baznīcā bijušas deponētas daudzas nozīmīgas relikvijās - viena no tām Svētā krusta vai Svētā koka skaida. Bijušas arī svētās asinis. Relikviju izplatība sākās 11. gadsimtā ar krusta karu laiku. Daudzām šīm relikvijām tika pierakstīts, ka tās dara brīnumus, tie ir dievišķi brīnumi. "Bet tas arī bija labs veikals. Cilvēki, kas nāca uz šī vietām, kur ir relikvijas, ziedoja naudu. Tie bija labi ienākumi baznīcām," uzskata Andris Levāns. "Svētā Dievmāte, kas zīda bērnu, ir Doma baznīcas un arī visas Livonijas  patronese - Svētā Marija, tas bija spēcīgākais pievilkšanas punkts svētceļniekiem. Ja tu, cilvēk, gribēji piedzīvot Svētās Marijas brīnumu, tad dodies uz Livoniju!" Izdevniecībā "Aminori" izdotā grāmatu sērija "Latvijas vēstures mīti un versijas" ir profesionālu vēsturnieku stāstījumi un polemiskas sarunas ar žurnālistu Māri Zanderu par Latvijas vēsturē strīdīgām un maz cilātām tēmām. Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes viduslaiku vēstures profesora Andra Levāna un Māra Zandera sarunās tapušais darbs "Aizmirstā Livonija: savējā vai svešā, tumšā vai romantiskā?" ir ceturtā sērijas grāmata, kas ļaus lasītājiem labāk izprast sarežģītās vēsturiskās norises Livonijas veidošanās laikā 12./13. gadsimtu mijā Eiropas vēstures kontekstā, uzzināt par nozīmīgām personībām, politiskajiem, sociālajiem, ekonomiskajiem un kultūras procesiem Livonijā no 13. līdz 16. gadsimtam, laužot vairākus iesakņojošos mītus un stereotipus un paverot jaunu, mūsdienīgu skatījumu uz šo vēstures periodu. Bet izaicinājumi Livonijā dzīvojošiem, gan vietējiem - lībieši, zemgaļi, kurši un citi, gan tiem, kas atnāca no tuvākiem un tālākiem reģioniem, no Dānijas, no Zviedrijas dienvidiem, gan Ziemeļvācijas, gan no Vestfālenes un pat no tālās Austrum- un Rietumfrīzlandes, bija ne mazāk smagi un nozīmīgi, kādi tie ir šodien. Lielākie dzīves izaicinājumi bija tīri eksistenciālas dabas.  "13. gadsimta vidus aizsākās ar lieliem pārsteigumiem saviem laikabiedriem - ir sācies ļoti silts laikmets, kas tālāk ievada tā saucamo mazo ledus laikmetu, kas sākās apmēram 14. gadsimta pirmajā pusē. Ar to ir izskaidrojamas daudzas dažādas nopietnas klimatiskas kataklizmas, kas saistītas ar pārtikas ieguvi, ražošanu. Cilvēki bija spiesti saprast, kas ar viņiem notiek un mēģināja pielāgoties šiem izaicinājumiem," atzīst Andris Levāns. "Šie dāžādie cilvēki nāca arī katrs ar savu pieredzi un sociālā dinamika, ko pārmaiņas izraisīja, bija vienlīdz nopietna visiem šī notikuma dalībniekiem. Viņi mēģināja savu dzīves modeli veidot no jauna, neatkarīgi no iepriekšējās dzīves pieredzes. Arī sabiedrībām, kas šeit jutās "kā mājās", tas bija nopietns izaicinājums," uzskata Andris Levāns. Iepazīt Rīgu no rakstniecības skatpunkta Papīrs un pildspalva ir klasisks rakstāmpiederumu komplekts mūsdienās, bet viduslaikos rakstīšanai izmantoja vaska tāfelītes un irbulīšus. Pašlaik Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā abu veidu senās rakstāmlietas kopā satikušās izstādē, jo ikdienā priekšmeti glabājas muzeja krājumā, un apmeklētājiem tie ir skatāmi pirmo reizi. Uz vaska tāfelītēm joprojām ir izlasāmi ļoti dažādi viduslaiku stāsti. Ar izstādē "Viduslaiku Rīgas rakstāmlietas" apskatāmajiem priekšmetiem iepazīstina Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājuma glabātāja Antija Erdmane-Hermane. Iepazīt Rīgu no rakstniecības skatpunkta. Šī ir iespēja, ko vēl tuvākos mēnešus piedāvā Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, interesentus aicinot aplūkot izstādi “Viduslaiku Rīgas rakstāmlietas”. Senāk rakstīšanai izmantotās vaska tāfelītes un irbulīši, dēvēti par stiliem, ikdienā glabājas muzeja krājumā. Antija Erdmane-Hermane stāsta, ka izstāde aptver laiku no 14. gadsimta, bet, ja runājam par stiliem, tad tas ir 15.-16. gadsimts. Izstādē redzami 50 stili, kas visi atrasti Rīgā vairāku gadu arheoloģiskajos izrakumos, daudzi no tiem atrasti Doma dārzā. Bet vaska tāfelīšu saistībā jāmin kāds nozīmīgs fakts - 2021. gada 13. novembrī apritēja 125 gadi, kopš tāfelītes nonākušas muzejā un attiecīgi veikts ieraksts muzeja grāmatā. Izstādes publiskajā informācijā atrodams teikums, ka Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrības kolekciju glabātājs Antons Buhholcs muzejam dāvinājis trīs koka dēlīšus ar piecām vaska tāfelītēm, kas pirkti 1880. gadā no galma padomnieka Karla fon Šmita atstātā mantojuma. Bet aiz šī viena teikuma ir aisberga neredzamā daļa jeb centieni noskaidrot, kas tad bijis Karls fon Šmits - interesanta personība, viņš pabijis arī Rīgā un veicis dažādus amata pienākumus. Bet Antijai Erdmanei-Hermanei jautāju par vaska tāfelīšu kā rakstāmā materiāla iespējamām priekšrocībām. Kā zināms, var rakstīt uz papīra, pergamenta, bērza tāss un citiem materiāliem. “Vārdi izskan, uzrakstītais paliek.” Šis ir latīņu teiciens, ko izstādes apmeklētāji uzrakstītā veidā atradīs arī uz speciālām kartītēm, ko paņemt sev par piemiņu no muzeja. Izstāde “Viduslaiku Rīgas rakstāmlietas” interesentiem būs skatāma vismaz pusgadu, tāpēc aicināts ikviens, tostarp skolēni, lai paskatītos, kā piezīmes pirms vairākiem gadsimtiem veica tādi paši jaunieši. Izstādei noslēdzoties, vaska tāfelītes un stili nonāks atpakaļ muzeja krājumā un dzīvos savu dzīvi tālāk. Un tikmēr turpinās dzīvot arī pierakstītie viduslaiku stāsti.

Stāsta ilggadējais Rundāles pils vadītājs, mākslinieks un mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis Vai zini, ka slavenās Rundāles pils vietā kādreiz stāvēja pils, kas savam laikam, 16. gadsimtam, bija tāda pati sensācija, kāda Rastrelli celtā pils 18. gadsimtā? Tas viss saistās ar to, ka Rundāle sākotnēji piederēja fon Grothusu dzimtai. 1505. gadā Oto fon Grothuss no slavenā ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga brāļa Johana fon Pletenberga nopirka Rundāles muižu. Tas bija ļoti, ļoti liels zemes īpašums, kurā ietilpa ne tikai pašreizējā Rundāles teritorija, bet arī Bērstele un Svitene. Gigantisks īpašums! Ap 1527. gadu Oto fon Grothusa īpašums tika sadalīts starp viņa trim dēliem. Vecākais dēls Oto II saņēma Rundāli. Interesanti, ka 1555. gadā tika sastādīts Livonijas piļu saraksts, un tajā jau ir ierakstīta pils Rundālē. Tas liek uzdot ļoti daudz jautājumu. Pirmkārt: kaut arī muiža bija liela – zinām, ka tur bija 72 zemnieku sētas. Vai tiešām nabaga zemnieciņi varēja sastrādāt tik daudz naudas? Otrkārt: vai Oto fon Grotuss I varēja būt atstājis saviem dēliem tādus zelta kalnus? Bet fakts ir un paliek fakts – pils bija tapusi, pie tam ļoti, ļoti liela. Šī pils ir nezināma tāpēc, ka tā būtībā ir tāda kā nogrimusī pils: "nogrimusī" tāpēc, ka tad, kad 1735. gadā Rundālē ieradās arhitekts Rastrelli, viņš tika nostādīts uzdevuma priekšā – pāris gados uzcelt jaunu, milzīgu pili. Bija daudz jautājumu. Viens jautājums, protams, bija – no kā celt? Ķieģeļus uzreiz saražoja uz vietas, no vietējā Zemgales māla. Bet bet bija ļoti nepieciešami laukakmeņi jaunās pils pamatiem. Rastrelli ieraudzīja, ka šeit priekšā ir viena pussagruvusi liela, liela pils ar ļoti daudziem laukakmeņiem, un jau 1735. gadā pēc ķeizarienes Annas pavēles no Rīgas garnizona tika atsūtīti simt zaldāti, pēc tam ieradās vēl simt, kas nojauca veco pili, iegūstot lielisku materiālu jaunās pils pamatiem. Bet tagad rodas jautājums: kur fon Grothuss tos ņēma? Var jau būt, ka toreiz akmeņi vēl bija uz laukiem un tikai vēlāk tie pazuda, bet katrā ziņā jaunākos laikos iespaids bija tāds, ka akmeņu nebija. Tikai 2013. gadā Rundāles pils teritorijā sākās arheoloģiskie izrakumi. Līdz ar to, ka akmeņi Rastrelli bija ļoti, ļoti vajadzīgi, viņš tam visam bija piegājis ļoti nežēlīgi. Ja senā pils būtu vienkārši sabrukusi, tā mums vairāk vai mazāk būtu – to varētu atrakt. Bet izrādās, ka tikuši nojaukti ne tikai mūri, bet arī virspamati un pat daļa no akmeņiem, kas tiek likti vēl zem šiem pamatiem. Tikai vietām tie saglabājušies, un līdz ar to varam ieraudzīt pils kontūru. No otras puses, par veco pili mums it kā bija radies zināms priekšstats, jo 1735. gadā, kad Rastrelli sāka zīmēt jaunās pils idejas, viņš ir iezīmējis veco pili ar četriem torņiem, no kuriem divi ir kvadrātiski, bet divi – apaļi. Bet tagad, kad arheologi sāka rakt, izrādījās, ka tā gluži vis nav: kad vienu no torņiem atraka, izrādījās, ka tieši tur, kur Rastrelli iezīmējis kvadrātisku toni, patiesībā tas ir apaļais tornis, bet diemžēl vienā vietā virsū ir viena vēlāka būve, un vēl tālāk, kur tika rakts, vismaz pagaidām vēl neatradās pēdas no citiem toņiem. Bet katrā ziņā noskaidrojās, ka tā ir bijusi milzīga celtne, kuras perimetrs ir 53 reiz 86 metri – šie izrakumi mūs ļoti pārsteidza. Izrakumos pavisam negaidīti atklājās daudz senlietu, un tas bija gluži vai mistiski. No 1735. gada septembra līdz 1736. gada vidum krievu zaldāti taču tur bija ārdījušies, ņēmuši nost akmeni pēc akmeņa un visa šī haosa apakšā mēs atrodam sudraba karoti no 16. gadsimta ar fon Grothusa iegravētu ģerboni! Karote gan bija mazliet iespiesta. Bet pilnīgi neskartu atradām futrālīti ar ornamentiem no 16. gadsimta vidus un vēl ļoti daudzus krāsns podiņus. Tie ir tieši tāda paša tipa kā hercoga pilī Bauskā. Katrā ziņā senā pils bijusi kas īpašs.  

Stāsta Ordeņu kapitula sekretāre Maira Sudrabiņa “Smagie, vecie Rīgas pils mūri un abi smagie, apaļie pils torņi Rīgas siluetu padara par seju. Rīgas pils nav skaista, tā ir nospiedīgi smaga, smagāka par zemi un akmeni, bet raksturo Rīgu.” Tā teicis latviešu operdziedātājs, režisors un pedagogs Mariss Vētra. Senā Rīgas pils ar tās torņiem gandrīz 700 gadus ir viena no tām Rīgas panorāmas dominantēm, ko pamana ikviens, skatoties uz pilsētu no Daugavas puses. Diagonāli viens otram pretim stāv masīvie apaļie torņi – pils laukuma pusē - Svina tornis un Daugavas pusē apaļais - Svētā Gara tornis. Neuzkrītošāki ir mazie četrstūra torņi pils pretējos stūros: Pipera tornis Daugavas pusē un Ziemeļu tornis pie vecākās pils daļas. Vēl ir divi jaunāki torņi, kuri dažādos laikos piebūvēti priekšpilij: Daugavas pusē, priekšpils ziemeļrietumu stūrī saglabājies 17. gs. vidū celtais Erkers un otrs - jaunākais no torņiem - 1938. g. piebūvētais Triju Zvaigžņu tornis. Svētā Gara tornis tāpat kā Svina tornis ir senākie no pils toņiem. Livonijas ordeņa pastāvēšanas laikos katram tornim pilī bija savas pamatfunkcijas: mazajos tornīšos atradās kāpnes, kas savienoja stāvus. Apaļie torņi militāru konfliktu gadījumos  kalpotu aizsardzībai, bet miera laikā to telpas izmantoja dažādiem mērķiem – pirmo stāvu saimniecībai. Zināms, ka Svina torņa otrajā stāvā bijusi pils kapelas sakristeja, bet Svētā Gara tornī apmeties Livonijas ordeņa metrs, Rīgas apciemojuma laikā. Svētā Gara torņa funkcijas pēc Livonijas ordeņa pastāvēšanas beigām īsti nav skaidras, zināms, ka tur ierīkoja observatoriju, kad tā beidza pastāvēt, tornī iekārtoja Vidzemes ģenerālgubernatora arhīvu. Starpkaru Latvijas periodā Svētā Gara torņa telpās iekārtoja Valsts prezidenta dzīvokli. Erkeram, kas nebalstās uz pamatiem zemē, Rīgas pils plānos, remontu dokumentos un literatūrā sastopami visdaudzveidīgākie nosaukumi, piemēram, mazais tornis ar kāpnēm Daugavas spārnā, lukturis torņa izskatā, mazais zviedru tornis, tornis, kas karājas gaisā. Rīgas pils Erkers ir daudzstūru formas, divstāvu tornis ar barokālu divpakāpju torņveida jumtiņu. Erkers ir vienīgā saglabājusies tik sena šāda būve Latvijā, kas mākslinieciskās kvalitātes ziņā līdzinās citiem Ziemeļeiropas manierisma un baroka laika paraugiem. Īpašu nozīmi erkeram piešķir tā fasādēs redzamie dekoratīvie 20 ciļņi. Tāpat kā visa erkera akmens konstrukcija, arī ciļņi sākotnēji darināti no Gotlandes smilšakmens. Laika gaitā tie laboti, remontēti un nonākuši uz sabrukuma robežas. Šobrīd pils erkerā iebūvētas 20. gs. 60. gados Sāmsalas dolomītā darinātas ciļņu kopijas. Katrs no ciļņiem ir atšķirīgs. Izmantojot groteskas elementus, tajos attēloti Zviedrijas valsts un Vāsu dinastijas ģerboņa elementi, tos papildina karavīru un sievietes figūras, C un S burta formai līdzīgu ornamentu motīvi. Ciļņos redzami arī fantasmagoriski cilvēka-dzīvnieka masku hibrīdi, kurus apvij izlocītas bārdas, ūsas, uzacis. Sievietes figūrai saskatāma līdzība ar karalieni Kristīni. Spriežot pēc gadskaitļa uz diviem cilņiem ANNO 1649, erkera būvniecība pabeigta 1649. gadā. Rīgas pils vēstures pētniece Māra Caune aprakstījusi leģendu, ka Erkera jumta augšējais kupols apvērstā veidā, tajā ieliekot un dedzinot malku, iespējams, varēja tikt izmantots arī kā bāka kuģiem, kas brauca pa Daugavu. Ir atrastas ziņas, ka 18. gs. tajā glabāti graudi, citos laikos erkerī izbūvētas telpas atpūtai. Rīgas siluetu kopš 1938. gada papildina arī Triju zvaigžņu tornis. Arhitekta Eižena Laubes projektētais tornis celts pils pārbūves laikā. Tā praktiskais uzdevums bija nostiprināt nestabilos pamatus šajā daļā un torņa apakšdaļā iebūvētām kāpnēm bija jāved uz Svētku zāli. Vienlaikus tornim bija svarīga politiska simbola nozīme. Torņa celšanas laikā Laube rakstīja: “ Mūsu Latvijai tāds simbols ir viņas trīs zvaigznes, kas vainago mūsu valsts ģerboni. Lai paceltu augsti gaisā un darītu labi saredzamas šīs trīs mums dārgās zvaigznes, savā laikā tās liktas Brīvības piemineklim kā augšējais noslēgums, tagad šim nolūkam Rīgas pils vecajai celtnei pievienots jauns, augsts tornis.” Triju zvaigžņu torņa augstums līdz smailei ir 60 m. Mazāk zināms, ka augšējo dekoratīvo konstrukciju ar trim zvaigznēm līdz 20. gadadienas svinībām nepaspēja pabeigt, tornis bija izbūvēts 53 metru augstumā, bez noslēguma smailes. Lai panāktu uzbūvēta torņa koptēlu, tika izveidota torņa noslēguma butaforija: virs torņa bija izveidots karkass, kura galā provizoriski tika uzlikts zvaigžņu makets. Bet kā tad ar torņa vainagojumu un zvaigznēm?  Torņa būvniecību pabeidza tikai 1939. gadā un pirmā reize, kad attēlos parādījās izgaismotais zvaigžņotais tornis, bija 1939.g. 18.novembris. Padomju okupācijas laikā 1949. gadā trīs zvaigznes no torņa smailes noņēma, un, kad  1997. gadā torņa smaili atkal atjaunoja sākotnējā izskatā, tornī atgriezās arī trīs zvaigznes.  Triju zvaigžņu tornis kā pils būvelements vērtēts neviennozīmīgi, pat izteikta doma, ka tas nesader ar pārējo pils arhitektūru. Tomēr līdzīgi citām piebūvēm, kas pārveidojušas seno viduslaiku pili, tornis kļuvis par neatņemamu pils sastāvdaļu.

Koks kā Latvijas kultūras iemiesojums - Kultūras rondo saruna ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstādes „Airis, Mozus un radio. Koks Latvijas vēsturē” veidotājiem. Iepazīstina Latvijas nacionālā vēstures muzeja (LNVM) Arheoloģijas departamenta pētniece Ingrīda Līga Virse un LNVM Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures pētniecības nodaļas vadītājs Imants Cīrulis. "Šīs izstādes ideja ir paskatīties uz pieejamo, dažkārt jau pazīstamo materiālu no citas perspektīvas, proti mēs raugāmies uz koku kā liecinieku gadu tūkstošiem ilgai cilvēka  un koka kopdzīvei, blakus eksistencei. Tie 12000 gadi," atklāj Imants Cīrulis "Īsi pēc Ledus laikmeta beigām, sekojot ziemeļbriežiem, tagadējā Latvijas teritorijā ienāk cilvēki, gandrīz vienlaicīgi ar cilvēkiem Latvijas teritorijā ienāk arī koks," turpina Imants Cīrulis. "Šo gadu laikā  ir mainījušās neskaitāmas sabiedrības formas, politiskie režīmi, dažādi citi faktori un mēs neatpazītu sevi mūsu senčos pirms 5000 gadiem. Turpretī cilvēka un koka attiecības ir palikušas tikpat svarīgas un centrālas, kā tas bija tolaik." Ingrīda Līga Virse atklāj, ka senākā lieta izstādē ir no 8 g.t.p.m.ē. Tas ir teju 10000 gadus vecus koks. Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā Brīvības bulvārī 32 ir tapusi vērienīga izstāde “Airis, Mozus un radio. Koks Latvijas vēsturē”. Pandēmijas raisīto ierobežojumu dēļ izstādes atklāšana pārcelta uz vēlāku laiku. Izstādes saturs veidots, apvienojot dažādu jomu muzeja speciālistu – arheologu, etnogrāfu, vēsturnieku – zināšanas, savukārt vizuālo risinājumu veidojusi entuziastiska jauno dizaineru un arhitektu komanda. Izstāde un dažādi tematiskie pasākumi skaidros dažādas cilvēka un koka attiecību šķautnes vairāku tūkstošu gadu garumā no akmens laikmeta līdz mūsdienām. Koks un cilvēks Latvijas teritorijā ienāca teju vienlaicīgi – drīz pēc pēdējā leduslaikmeta beigām. Šo 12 000 gadu laikā notikušas kardinālas pārmaiņas visās jomās, taču cilvēka un koka līdzāspastāvēšana bijusi apbrīnojami noturīga. Koks un mežs bijis gan Latvijas dabas vides pamatelements, gan svarīgs, neizsīkstošs resurss, tādēļ koka lietojumā ir “nolasāma” mūsu zemes un sabiedrības vēsture. Tiesa gan, pilnīga harmonija cilvēka un koka attiecībās nav valdījusi teju nekad.  Izstādes piecās tematiskajās sadaļās akcentēts katram vēstures laikmetam tipisks koka funkcionālais pielietojums un raksturīga šķautne cilvēka un koka attiecībās. Vissenākie Latvijā no koka izgatavotie priekšmeti – unikāli 4000–6000 gadu seni zvejas rīki un iedzīves priekšmeti no Sārnates neolīta apmetnes – izstādē raksturo laikmetu, kad cilvēks pielāgojās pirmatnējai videi un tikai ļoti pakāpeniski to pārveidoja atbilstoši savām vajadzībām. LNVM glabātā kultūrvēsturiski nozīmīgā baznīcu kokskulptūru kolekcija izstādē ļauj iejusties sena dievnama atmosfērā, aicinot iedziļināties koka pielietojuma pārmaiņās, ko nesa viduslaiku Livonijas piederība Hanzas sakaru tīklojumam. Savukārt zemnieku sētā tradicionālās saimniecības apstākļos visspilgtāk redzams koka universālais pielietojums sadzīvē. To izstādē var izzināt, pētot no visdažādākajām koka daļām atjautīgi radītus priekšmetus un 18.–19. gadsimta amatnieku gatavotās mēbeles, kas iemieso amatnieka individualitāti. Turpretī industriālajam laikmetam veltītā izstādes sadaļa visreljefāk izceļ dilemmu starp koka izmantošanu un saudzēšanu, kas pastāvējusi gandrīz vienmēr, taču ekstrēmi saasinājās tieši 19.–20. gadsimtā.  

Klajā nākusi Karstena Jānkes grāmata "Hanza", kas iepazīstina ar jaunākajiem pētījumiem par Hanzu un meklē atbildi uz jautājumu, kas bija šī neparastā tirgotāja apvienība, kura lika lauzīt galvu Anglijas karalim? Kādi mīti valda Eiropas kolektīvajā vēstures uztverē par Hanzu un kāpēc mūsdienās Hanza ir kļuvusi par teju tūrisma simbolu, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro vēsturnieks, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes vadošais pētnieks Ilgvars Misāns. Viņš ir arī grāmatas "Hanza" zinātniskais redaktors. "Par Hanzu pastāv daudz mītu un pēdējos 30 gados vēstures zinātnē Hanzas pētniecībā ir notikušas būtiskas pārmaiņas, kas plašākai sabiedrībai nav zināmas. Tas mani pamudināja piedāvāt šo grāmatu latviešu lasītājiem, jo mūsdienīgas informācijas par Hanzu trūkst," norāda Ilgvars Misāns. Viņš atzīst, ka par šo apvienību netrūkst mītu un maldu un grāmatā ir vairāku mītu apraksti un to rašanās skaidrojums. Kā piemērus Misāns min dažādus skaidrojumus par Hanzu Vācijā vēstures gaitā, līdz pat uzskatam, ka Hanza bijusi Eiropas Savienības priekštece. "Jaunākajā literatūrā Hanzu analizē un apraksta ne tik daudz kā pilsētu savienību, bet no tirgotāju un viņu saimniecisko interešu viedokļa. Atšķirībā no agrākajiem traktējumiem mūsdienās akcentē, ka Hanza drīzāk vienoja ne pilsētas kā tādas, bet pirmām kārtām tajā dzīvojošos tirgotājus, kuri apvienoja spēkus privilēģiju iegūšanā, privilēģiju aizsargāšanā ārzemēs. Līdz ar to Hanzu traktē kā tirgotāju kopību, kā tirgotāju tīklu," skaidro Ilgvars Misāns. Vēsturnieka Karstena Jānkes grāmata Hanza ir aizraujošs kopsavilkums par jaunākajiem pētījumiem par Hanzu, skaidrojot gan to, kas Hanza bija, gan arī to, kas šī tirgotāju savienība nebija. Darba pamatā ir zināšanu apmaiņa starp kolēģiem Rīgā, Tallinā, Tamperē, Groningenā, Porto un Seviljā. Hanzai ir īpaša nozīme Latvijas, Livonijas un visas Baltijas jūras telpas vēsturē. Hanzā apvienojušies tirgotāji caur šo organizāciju veidoja ciešu saikni starp austrumu un pārējo Eiropu. No Aleksandrijas līdz Novgorodai tirgotāji bija starpnieki ne tikai precēm, bet arī priekšstatiem, uzvedības paraugiem un valodas prasmēm. Tirdzniecības tīklojumā izveidojušās attiecības ietekmēja pat ģimeņu nodibināšanos un sastāvu. Tirgotāji tādējādi veidoja nozīmīgu urbānās kultūras daļu Latvijas teritorijā. Ilgvars Misāns skaidro, ka Hanzas savienība gan veidojās lēni, gan arī lēni beidza savu pastāvēšanu. "Hanza neaizgāja bojā kādas pēkšņas nelaimes vai krīzes rezultātā, kā "Parex" banka, Hanza izdzisa lēnām, var teikt Hanza aizmiga," norāda Ilgvars Misāns. "Tirdzniecība turpinājās, bet mainījās apkārtējā pasaule. Tirdzniecība pārgāja citās struktūrās un tika organizēta citādi. Hanzas sistēma visveiksmīgāk darbojās 13. un 14. gadsimtā, kad monarhu vara bija samērā vāja, kad nevarēja pilnībā aizsargāt tirgotājus, tad tirgotāji šo trūkumu kompensēja savstarpēji kooperējoties. Kopš 15. gadsimta otrās puses situācija mainījās, tad nākotne piederēja centralizētām monarhijām. Anglijas un citu spēcīgāko valstu valdnieki konsekventi atbalstīja savus tirgotājus, savukārt zemēs, kur atradās lielākā daļa Hanzas pilsētu, tādu spēcīgu valdnieku nebija. Tāpēc Hanzai nācās cīnīties ar pieaugošo konkurenci." Tāpat 15. gss beigās atklāja Jauno pasauli, kas jau bija globālās tirdzniecības aizsākumi. Karstens Jānke (Carsten Jahnke, 1968) ir viduslaiku vēstures profesors Kopenhāgenas Universitātē. Viņa pētījumi veltīti Baltijas jūras reģiona tirdzniecības tīkliem, Hanzas un Lībekas vēsturei viduslaikos. Karstena Jānkes grāmatu "Hanza" izdevis apgāds "Mansards". Hanzas laika liecības Rīgā Hanzas laika liecības var atrast daudzviet Vecrīgā, gan senajos namos, gan ielu nosaukumos – Skārņu, Krāmu, Miesnieku ielas. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā lielākais eksponāts no Hanzas savienības laikiem, kas 400 gadu garumā apvienoja gandrīz 300 pilsētas 16 Eiropas valstīs, ir koges jeb tā laika tirdzniecības buru kuģa fragments. Bet nesen muzejā bija atvērta izstāde par Hanzas tirdzniecību Rīgā, kurā varēja aplūkot savulaik Vecrīgā arheoloģiskajos izrakumos atrastos priekšmetus. Kopā ar izstādes veidotāju un Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja arheoloģijas krājuma glabātāju Ilzi Reinfeldi skatām dažus eksponātus un caur tiem izzinām laika posmu no 13. līdz 16. gadsimtam, kad Rīgas osta bija nozīmīgs tranzīta punkts – vieta, kur iekrāva un izkrāva preces, lai tālāk tās vestu uz austrumiem vai rietumiem. Preces tika svērtas mērītas, pakotas, tirgotāji vilka ārā savus makus, lai norēķinātos par mantu vai arī, lai pavaļas brīdī kauliņus uzspēlētu, vai pirms gulētiešanas ausis iztrītu. Jā, maka saturs tolaik bija visai daudzveidīgs.

“Atgriešanās. Senākā dzīvā grāmata latviešu valodā” - izstāde, kura Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atklāj vairāku gadu notikumu ciklu “Latviešu grāmatai - 500” un uz kuru no Upsalas Universitātes bibliotēkas atceļojusi senākā saglabājusies latviešu valodā izdotā grāmata (1585), kas reiz piederēja Rīgas jezuītiem. Kultūras rondo saruna ar izstādes kuratoru Gustavu Strengu un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Speciālo krājumu departamenta direktori Dagniju Baltiņu. No 21. septembra līdz 19. decembrim Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) 5. stāva izstāžu zālē, ievadot LNB vairāku gadu notikumu ciklu "Latviešu grāmatai - 500", būs skatāma jauna izstāde "Atgriešanās. Senākā dzīvā grāmata latviešu valodā". Tā sniegs iespēju klātienē Rīgā aplūkot senāko saglabājušos latviešu valodā izdoto grāmatu – nīderlandiešu jezuīta Petra Kanīzija (Petrus Canisius, 1521–1597) latviski tulkoto, 1585. gadā izdoto katehismu. Līdz ar izstādi tiks atvērts arī LNB bibliogrāfu veidots Rīgas jezuītu kolēģijas grāmatu krājuma katalogs. Ir zināms, ka vecākais iespiestais teksts latviski ir izdots 1525. gadā, bet tas gāja bojā Reformācijas laikmeta reliģisko grupu cīņās. Savukārt Kanīzija katehisms bija svarīgs palīgs jezuītu ordenim centienos katoļticībā atgriezt no katoļu baznīcas attālinājušos Livonijas pamatiedzīvotājus – latviešus, kuri pēc Reformācijas bija kļuvuši, vai nu par luterāņiem vai atgriezušies pie senču ticības. Lai gan šī grāmata ir ļoti būtisks latviešu tautas kultūras mantojuma piemineklis, tā ikdienā neatrodas Latvijā. Šī izdevuma vienīgā pilnā eksemplāra pastāvīgā mājvieta ir Upsalas Universitātes bibliotēka (UUB, Zviedrija). Pāri Baltijas jūrai to 1621. gadā kā kara laupījumu kopā ar citām jezuītu grāmatām aizveda zviedru karaspēks. Tomēr, pateicoties sadarbībai ar UUB, Kanīzija katehisms uz izstādes laiku atgriezīsies un būs skatāms Rīgā. Izstādi caurstrāvo "atgriešanās" motīvs. Atgriešanās ir daudzveidīga. Atgriešanās ir atgriešanās pie zaudētās ticības – no luterānisma vai pagānisma katoļticībā. Atgriešanās ir arī  katehisma atgriešanās Rīgā, no kurienes to kopā ar jezuītu kolēģijas grāmatām aizveda zviedru karaspēks. Atgriešanās ir arī atgriešanās pie iespiestās valodas sākumiem, pievēršot uzmanību senākajiem tekstiem latviski, sagaidot latviešu grāmatas piecsimtgadi 2025. gadā.

Šodien raidījumā Zināmais nezināmajā dodamies uz Kuldīgu. Vispirms stāsts par to, ko tad par šo pilsētu viduslaikos varam uzzināt no arheoloģiskajiem izrakumiem pilsētā. Kuldīgas vēsturiskais  mantojums ir  vairākus gadsimtus sens un daudzas vēsturiskas vērtības ir ieraudzījušas dienasgaismu, pateicoties arheoloģiskajiem izrakumiem. Par  atradumiem 9.- 10. gadsimta senkapos, par viduslaiku svētceļnieka zīmi un seno ielu plānojumu stāsta arheologs SIA „Archeo” valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Lūsēns, kurš vairāk kā 20 gadus ir veicis arheoloģisko izpēti Kuldīgā. Kuldīgas pilsētas vizītkarte šodien ir viens no garākajiem ķieģeļu tiltiem Eiropā, gleznainie skati vecpilsētas mazajās ieliņās, kur Alekšupīte līkumo gar māju sienām, un līdzās tam – Kuldīgas bagātais vēsturiskais mantojums. Šoreiz par to, kas atrasts arheoloģiskajos izrakumos pēdējo divdesmit gadu laikā – no varenās Kuldīgas Livonijas ordeņa pils pāri nav palikušas pat drupas, jo pēc Ziemeļu kara, kad sapostītā ēka sāka brukt, tā līdz 19. gadsimta 60. gadiem tā arī pazuda skatam, jo kuldīdznieki pils drupas izmantoja kā lētu celtniecības materiālu savu mājokļu būvniecībā. Tā kā šodien zinātājs, izpētot senākus kuldīdznieku mājokļus, varētu tajās atrast Livonijas ordeņa pils fragmentus. Bet tagad runāsim par to, kas jau ir atrasts un izpētīts no tiem laikiem, kad pils vēl lepni stāvēja. Latvija UNESCO Pasaules mantojuma sarakstam ir nominējusi Kuldīgu. Vēl priekšā ekspertu vērtējumi un lēmuma pieņemšana UNESCO Pasaules mantojuma komitejā, taču izvirzīšana šim sarakstam nozīmē, ka ir ieguldīts gana daudz nominācijas pamatošanā un pētniecībā, lai meklētu un saprastu, kas tad ir Kuldīgas unikalitāte pasaules mērogā. Par atklāto raidījuma  ar Kuldīgas novada būvvaldes vadītāju un arhitektūras doktori Janu Jākobsoni un Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta Latvijas valsts vēstures arhīva pētnieci Mārīti Jakovļevu.

Pirms kāda laika raidījumā Zināmais nezināmajā runājām par to, kā laika gaitā mainījusies radniecības izpratne un nozīme Latvijas teritorijā. Šodien sarunu nosacīti turpināsim, runājot par to, kā Latvijas teritorijā mainījusies ģimenes tiesību vēsture. Skaidro Rīgas Stradiņa Universitātes Juridiskās fakultātes docētāja un pētniece Dita Plepa. Senie tiesību kodeksi par laulību un ģimeni Ja vīrs šķiras, aizbēgot no sievas, viņš zaudē visus savus laukus un mantu, kuru valda viņa dēli un meitas, tādas bija 13. gadsimta Rīgas arhibīskapijas zemnieku tiesības. Ko senie likumi stāsta par to, ka tika slēgtas un šķirtas laulības un kā risinātas mantojuma lietas laika posmā līdz 16. gadsimtam tagadējā Latvijas teritorijā? Skatot tiesību vēsturē, ir grūti atrast vienu vienotu likumu krājumu, kurā rakstīts par laulībām un ģimeni. Kā teic Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docente Elīna Grigore-Bāra, nosacītais sākuma punkts Latvijas tiesību vēsturē ir aptuveni 10. gadsimts, un agrīno likumu pirmais periods ir laiks no 10. līdz 13. gadsimtam, kad runa ir par paražu tiesību periodu. Vardarbīgā laulība no līgumiskās atšķiras ar to, ka tur precoties netiek prasīta sievas dzimtas piekrišana. Topošais vīrs vienkārši aizbrauc, paņem sievieti un aizved pie sevis mājās, un tā ir kā laulības noslēgšana. Tiesību vēsturi savulaik pamatīgi ir pētījis rakstnieks, vēsturnieks, folklorists Arveds Švābe, kurš 1927. gadā ir publicējis apskatu par vecākajām zemnieku tiesībām un tur viņš raksta šādi: “Tomēr vēl 15. un 16. gs. pastāvēja līgavu laupīšanas paradums. 1422. gadā Valkas landtāgs nolemj: „ja kāds nevācis ar varu aizved sievu vai meitu, tad tas kopā ar palīgiem sodāms ar kaklu, t. i. nāvi. Tomēr pat šie bargie sodi nespēja izskaust zemnieku ieraduma tiesības. Elīna Grigore-Bāra stāsta par 17. gs. dokumentiem, kur redzams, kā par laulāto tiesībām, tā teikt, morālisko aizbildnību uzņemas baznīca. Skatot mantojuma jautājumus gan Livonijas laikā Latvijā, gan arī vēlāk, redzams, ka mantojums tiek dalīts pēc principa – tēva daļa dēliem mātes daļa – meitām. Ielūkojoties atkal Arveda Švābes zemnieku tiesību apkopojumā lasām, ka Kurzemes zemnieku tiesībās ap 16.- 17. gs ir rakstīts šādi: “Ja vīrs ņem sievu, tad viņš var tai piešķirt visu mantu, izņemot tīrumus, pļavas un (biš) kokus.” Taču, ja laulībā radās problēmas, jautājums, vai arī agrāk līdzīgi kā šodien varēja iet pie mācītāja vai tiesas kunga un tiek lai laulā vaļā, jo, lūk, sieva ir slinka vai vīrs kašķīgs? Bet kas notika, ja, piemēram, 16.-17. gadsimtā vīrs vai sieva pārkāpj laulību un tiek pieķerti ar mīļāko. Te Elīnai Grigorei-Bārai atkal ir interesanti piemēri no vēsturisko tiesību krājuma.

Mediķiem, kuri ikdienā strādā Covid-19 aizsargtērpos, darba dienai vajadzētu būt īsākai. Vismaz tāds ir viens no secinājumiem, kas radies Rīgas Stradiņa Universitātes zinātniekiem, pētot šos tērpus un to, kā tie ietekmē ārstu fizisko pašsajūtu. Par pētījuma rezultātiem un to, kā vēl specifiski darba aizsargtērpi ietekmē cilvēka darba spējas un pašsajūtu, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Stradiņa Universitātes (RSU) Rehabilitācijas fakultātes profesors, rehabilitācijas galvenais speciālists Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā Aivars Vētra, RSU asociētais profesors Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš un fizioterapeite, RSU Rehabilitoloģijas laboratorijas pētniece Dārta Balčūna. Pētījuma mērķis bija palūkoties, kādi aizsargtērpi un maskas tirgū ir pieejami un kā tie palīdz mediķiem. "Galvenais secinājums - esošie tērpi ir diezgan slikti, gan skatoties uz kustību amplitūdu, kādu tie pieļauj, gan izmēru. Otra milzīga problēma ir to materiāls, jo līdz šim aizsargtērpi vairāk ražoti izmantošanai ķīmiskajā rūpniecībā, celtniecībā, auto krāsošanā," skaidro Ivars Vanadziņš. "Veselības aprūpei piemērotus un pārdomātus neizdevās atrast," atzīst Vanadziņš. Vanadziņš norāda, ka ir divas galējības, "ja gribam, lai apģērbs aizsargā, tas ir tik blīvs, ka neko cauri īsti nelaiž, tajā skaitā mikroorganismus un vīrusus, bet tādā ir nereāli pastrādāt faktiski ilgāku laiku kā dažas minūtes, pusstundu vai stundu. Vai otra galējība, ka tie ir tīri kosmētiski un neaizsargā pret vīrusiem, baktērijām un mikroorganismiem. Kompromisu atrast ir ārkārtīgi grūti". Aivars Vētra atzīst, ka, sākot pētījumu, interese bijusi par to, cik šie tērpi nodrošina fizioterapeitiem un rehabilitācijas speciālistiem kustību brīvību. Taču kustību brīvība ir vajadzīga arī māsu palīgiem, kas groza smagos pacientus, medicīnas māsām, kas iesaistās pacientu aprūpē, viņu higiēnas nodrošināšanā. Vētra norāda, ka maz pētījumu par šo tēmu ir vispār pasaulē, jo līdz šim šādi tērpi mediķiem bija nepieciešami epizodiski. "Tērpam pirmām kārtām jāaizsargā pret vīrusa infekciju. Otrs, vai tērps atļauj vajadzīgo kustību brīvību, kas  nepieciešams profesijai. Trešais, ko pētīja, kādā 'veidā pašreizējie tērpi ierobežo cilvēkus veikt viņa profesionālās darbības, cik daudz vajag enerģijas, cik stundas var izturēt šajos tērpos," turpina Aivars Vētra. "Viens no secinājumiem - tērpi nosaka nepieciešamību ierosināt diskusiju par normālu darbu dienas garumu, ja tērpu lietošana nav epizodiska, bet notiek 6-8 stundas. Vai nav nepieciešams īpašs darba režīms," atklāj Aivars Vētra. "Mūsu priekšlikums ir domāt par saīsinātu darba dienu, jo, mūsuprāt, bez algas, bez simtprocentīgas piemaksas ir vajadzīgs vēl kaut kāds atbalsts cilvēkiem, kas uzņemas mēnešiem no vietas šajos īpašajos apstākļos strādāt." Tāpat pētījuma rezultāti rosina domāt par jaunu tērpu modelēšanu. "Manas sajūtas iet rokrokā ar pētījuma rezultātiem. Enerģijas patēriņš, strādājot aizsargtērpā, viennozīmīgi ir lielāks. Par to liecina vienkāršas pazīmes - jūtu, ka ir grūtāk elpot, sirds sitas ātrāk, kā arī termoregulācijas faktors, pat pēc piecām minūtēm pat īsti neko nedarot, jau esi nosvīdis," skaidro Dārta Balčūna. "Trešā lieta - tas nav ērti." "Tērpi ir tādi, kā ir, viss, ko es varu izdarīt, ir pielāgoties tiem," uzskata Dārta Balčūna. "Līdz ar to viens no pētījuma secinājumiem bija, ka speciālistu darbs var mainīties. Ja es, strādājot ar pacientiem parastā tērpā, droši pieliecos, pietupos, rādīju pilnas amplitūdas kustības, šobrīd piedomāju pie tā, ka es to daru krietni lēnāk, varbūt es nerādu, bet pastāstu. Noteikti mainās manas terapijas stratēģijas." Bruņiniecības laiks un Vācu ordenim raksturīgie kaujas tērpi Latvijas teritorijā Viena no viduslaiku raksturīgām pazīmēm bija spēcīgi un labi skoloti kareivji jeb bruņinieki. Kur bruņinieki, tur arī kaujas tērps jeb bruņas. Lai spētu bruņās kustēties, skriet, cīnīties ar zobenu un pīķi zirga mugurā, bruņinieku fiziskā sagatavošana sākās ļoti agrā vecumā, bet pamatīgais bruņojums mūsdienu izpratnē izmaksātu ļoti prāvu naudas summu. Kas tad ietilpa viduslaiku bruņu sastāvā un cik tas viss kopā svēra? Laiku starp 11. un 14. gadsimtu bieži vien mēdz saukt par bruņnieciskuma laikmetu. Armiju šajā laikā veidoja labi sagatavoti kareivji jeb bruņinieki, kuriem ne vien jāapgūst cīņas māksla, bet arī jāspēj panest kaujas ieročus un apģērbu jeb bruņas. Par bruņniecību Latvijas teritorijā mēs varam runāt no tā brīža, kad tiek izveidota Livonijas zeme, un karaspēka vienībās lielā skaitā ietilpa vietējie iedzīvotāji - līvi, kurši, zemgaļi, leti jeb latgaļi, sēļi un igauņu maztautas. Savukārt Livonija iekļāvās Vācu ordeņa sastāvā, un nereti ordenis vietējos vīrus apgādāja ar ieročiem un bruņu elementiem. Ar Vācu ordenim raksturīgajiem kaujas tērpiem iepazīstina vēstures izpētes un rekonstrukcijas kluba “Rodenpois” no Ropažu novada biedrs Uģis Urtāns. Uģis Urtāns norāda, ka saģērbties kareivji kopumā varēja diezgan ātri, un tas ir mīts, ka, kareivim nokrītot, bija nepieciešami trīs vīri, kuri palīdzētu piecelties. Cita runa, ja kareivis guvis smagus ievainojumus. Vēl viens mīts, ka vicināt pusotru vai divus kilogramus smagu zobenu ir ļoti viegli. Sākumā varbūt, bet, ja tas jādara visu dienu un vēl jākustas, tad roka nogurst gana ātri. Bet kuri tad varēja būt bruņinieki? Ir zināms, ka arī vietējiem dižciltīgajiem jeb labiešiem varēja būt tas pats aprīkojums, kas bruņiniekiem. Savukārt Krusta karu laikā kareivji arī bez īpašas apmācības un izcelsmes varēja tikt bruņinieka kārtā un doties kādā uzdevumā. Tomēr klasiskā izpratnē bruņinieki ir ģimenes jaunākās atvases, kuras tiek nodotas apmācībā garīgo skolotāju vadībā jau no septiņu gadu vecuma.

Lietuviešu rakstnieces Kristīnas Sabaļauskaites nesen iznākušais romāns “Pētera imperatore” no jauna uzjundījis minējumus un strīdus par Bībeles latviskotāja Ernsta Glika audžumeitas Martas Skavronskas dzīvi. Vai Marta bija latviete? Vai viņa prata lasīt un rakstīt? Kas viņā bija tik īpašs? Gluži neticamais Martas Skavronskas, vēlāk – cara Pētera I sievas un Krievijas imperatores Katrīnas I dzīvesstāsts, neliek mieru vēsturniekiem, un vienkārši – interesentiem, nu jau gadsimtiem. Tā bija sensācija 18. gadsimta Eiropā, Voltērs, tiesa, jau pēc viņas nāves, aprakstīdams Martas dzīvi, nosauc to par Pelnrušķītes augšupejas stāstu. Interesi par Martu uzjundī nupat latviski iznākušais lietuviešu bestselleru autores Kristīnas Sabaļauskaites romāns “Pētera imperatore”. Tajā rakstniece Martas izcilību saista ar viņas lietuvisko izcelsmi, pie kam piederību lietuviešu bajāru kārtai. Protams, mēs, Martu Skavronsku, kā Bībeles latviskotāja Ernsta Glika audžumeitu, uzskatām par savējo, jo īpaši trimdas sabiedrība. Vēsturnieks Edgars Dunsdorfs pagājušā gadsimta vidū attīstīja hipotēzi, ka Martas tēvs varētu būt bijis latvietis, zviedru Vidzemes karavīrs Stepiņš Krauklis. Igaunijas Nacionālās operas valsts simtgades plānos ir Tomasa Edura balets, kas pavisam drīz apgalvos, ka Krievijas Katrīna nāk no igauņiem. Raidījumā Augstāk par zemi uzmeklējam Latvijā nopietnus pētniekus, kas iedziļinājušies Martas Skavronskas dzīvesstāstā. Stāsta ar atsaucēm pamatota, sākotnēji žurnālā “Karogs”, šobrīd internetā pārpublicētā raksta “Ķeizariene Katrīna I jeb Kādu senu laikmetu un neparastu stāstu atceroties” autors, vēsturnieks Aldis Upmalis. Un teātra zinātniece Guna Zeltiņa, kura par Martu Skavronsku, vēlāko Katrīnu I ir uzrakstījusi lugu. Fragmentus no Kristīnes Sabaļauskaites grāmatas “Pētera imperatore”, Gundars Āboliņš lasa raidījumā “Radio mazā lasītava”. Skandāls izceļas, kad Marta Skavronska, kalpojot Gliku ģimenē, ir gaidībās. Dauts vaino Gliku ģimenes vīriešus – Ernstu Gliku vai viņa vecāko dēlu Kristiānu. Gliks savukārt, netikumībā apsūdz savu priekšnieku, kuram jau iepriekš bijusi sieviešu mīlētāja slava. Apsteidzot notikumus, kad Marta Skavronska kļūst par Katrīnu I, viņas radi – divi brāļi un divas māsas, balstoties uz Bestuževa ziņojumi, tiek uzmeklēti, nosūtīti uz Pēterburgu, izdevīgi apprecināti. Tas, kas pārsteidz, ja reiz patiesība ir noskaidrota, atzīta un nostiprināta, kamdēļ vēl joprojām paralēli pastāv arī citas Martas Skavronskas izcelsmes versijas? Ka patiesībā viņa dzimusi Rengā Igaunijā, un Martas tēvs bijis zviedru armijas pulkvežleitnants grāfs Rozens? Vai – Marta bijusi Vidzemes barona Alvendēla ārlaulības meita? Vai, jau pieminētā, Krievijas galma popularizētā versija, par izcelšanos no lietuviešu Skavronsku dižciltīgās dzimtas? Tikai pirms gada iznāca Ingas Žoludes un Tīta Aleksejeva grāmata “Livonijas debesis” - igauņu un latviešu rakstnieka versija par Martas Skavronskas dzīvi. Arī tās lasījumus varat meklēt “Radio mazās lasītavas” arhīvā. Ingas Žoludes stāsta centrā ir Martas attiecības ar rakstīto vārdu, rakstniece respektē vēsturnieku vairākuma versiju, ka Marta rakstīto vārdu tomēr nav pratusi, taču mūsdienu cilvēkam varbūt grūti šo niansi aptvert – tas neliedzis attīstīt skaistuma izjūtu, arī lasītnepratējs varētu būt spējīgs novērtēt Dieva vārda valodas skaistumu, uzklausot tapušo Bībeles tulkojumu Gliku mājās vai baznīcas dievkalpojumos. Pie Glikiem Alūksnē, toreizējā Marienburgā, Marta dzīvo līdz 15 gadu vecumam, 1702. gadā tiek izdota par sievu zviedru dragūnam Johanam Krūzem. Laulība ilgst nedēļu, tā kā ir sācies Lielais Ziemeļu karš, Krūzes pulks dodas uz Rīgu, pazūd bez vēsts. Marta atgriežas pie Glikiem. Šai pašā 1702. gadā Marienburgas cietoksni aplenc krievu karaspēks grāfa Borisa Šeremetjeva vadībā. Par krievu karagūstekni kļūst arī Marienburgas prāvests, Bībeles tulkotājs Ernsts Gliks ar ģimeni, kurš, starp citu, jau Alūksnes periodā esot ar kāda krievu mūka palīdzību uzsācis Bībeles tulkošanu no baznīcslāvu valodas krieviski. Iedomāsimies situāciju: pie karavadoņa Šeremetjeva tiek vesti gūstekņi, viņam dienā jāpieņem neskaitāmi lēmumi. Kas Martā bija tāds, kas lika viņu pamanīt pūlī? Alekseja Meņšikova attieksme pret Martu tiek raksturota kā apsēstība. Pēterim I visu mūžu ir bijušas mīļākās, kas lika viņam tieši Martu padarīt par savu sievu un līdzvaldītāju? Es domāju, ap to galvu ir lauzījuši itin visi, kas iepazinuši šo dzīvesstāstu. Kas Martā bija īpašs? Kristinas Sabaļauskaites romāns “Pētera imperatore” stāsta par pēdējo dienu Krievijas impērijas ķeizarienes Katrīnas I dzīvē. Pirms stāties Dieva priekšā, viņa sev uzdod jautājumu – kas īsti viņa ir? Bārene Marta Skavronska? Piederīga savu aizbildņu – Veselovsku vai Gliku ģimenēm? Zviedru dragūna sieva? Kristīta pareizticībā kā Katrīna Mihailova, proti – bezvārda Katrīna, jo “Mihailovs” bija segvārds, ko pats Pēteris I pieņēma, kad ceļoja inkognito? Par Krievijas impērijas ķeizarieni Katrīna I kļuva 1725. gadā, kad ar vēl viena neskaidras izcelsmes karavadoņa, kņaza Meņšikova atbalstu guva virsroku pučā, kas izcēlās pēc Pētera I nāves. Iecerēts, ka nākamgad režisore Dita Balčus iestudēs Gunas Zeltiņas sarakstītu lugu, tās pirmizrāde plānota Alūksnē, netālu no vēsturiskajām vietām, kur norisinājušies Martas Skavronskas dzīves notikumi. Taču tālāk paredzēts, ka izrāde varētu ceļot pa Latvijas atjaunotajām pilīm un muižām.  

"Šobrīd viss uzņem apgriezienus, ir skaista vasara, ir fantastisks laiks ceļošanai," doties uz Zemgali aicina Zemgales Tūrisma asociācijas vadītāja, "Tērvetes vīnu" saimniece Dace Laizāne. Zemgale ir Latvijas maizes klēts un šo godu tai neviens nespēs atņemt. Tomēr bez kultūraugu druvām Zemgalē ir liels skaits populāru un mazāk zināmu tūrisma apskates objektu un maršrutu. Vēlaties  apskatīt, kā saimnieko modernā lauku saimniecībā? Lūdzu! Kulinārais mantojums –nav problēmu. Latvijas valsts vēsture ar roku sataustāma. Livonijas ordeņa pilis un tas, kas no tām palicis pāri, nav problēmu.  Un vai ir vērts pieminēt baroka un klasicisma stila pilis. Uz Zemgali dodamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Dace Laizāne stāsta, ka lielākā daļa tūrisma objektu ir priecīgi, ka var atsākt darbu. Priecīgi, ka vietējie brauc, ka brauc arī lietuvieši un igauņi ciemos. "Grūtāk būs ziemu pārdzīvot, jo tūrisma sezona ir īsāka. Cerams, ka izdzīvosim un nākamā gada pavasarī vērsim durvis vaļā ar jaunu sparu," vērtē Dace Laizāne. „Vairāk cilvēki cenšas izmantot iespējas, kas pieejamas brīvā dabā: parki, mazo zoo saimniecībās, degustācijas, retrīti, semināri, kas notiek piemājas dārzā. Vairāk cilvēki izvēlas uzturēties ārā, ne iekštelpās,” novērojusi Dace Laizāne. Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse atzīst, ka ar patiesu prieku vēro, ka vietējais tūrisms ir uzplaucis ar jaunu sparu. Arī tuvākie kaimiņi lietuvieši un igauņi, kā arī somi brauc ciemos. "Baroka dārzs ar skaisti un krāšņi ziedošām rozēm šobrīd ir iecienītākais apskates objekts," atklāj Lauma Lūse. Kokneses uzņēmējs, viesu mājas "Divas upes" saimnieks Tomass Cīrulis neslēpj, ka nācies mainīt piedāvājumu, jo viesu mājas pirmajā sezonā galvenie viesi bija ārvalstnieki. Tagad piedāvājums ir orientēts vairāk uz vietējiem tūristiem. Viņš bilst, ka lai arī nācies atdot vairākus tūkstošus par iemaksātajām rezervācijā, viesu māja strādā un turpina strādāt, nemainot neko piedāvājumā, protams, piesardzības režīmā. Šobrīd jau ir labāk un cilvēki brauc. Vasaras sezonā ir uzsākta koncertu sērija. Biedrības „RADI Jaunjelgavā” pārstāve Kristīne Kalēja atklāj, ka jau rīt Jaunjelgavas tūrisma informācijas centrs svinēs mēneša jubileju un no 17. jūlija trīs dienas norisinās Jaunjelgavas svētki „Magdalēnas svinības Fridrihštatē”. "Igo Mūzikas un mākslas centra Ceplis" īpašnieks mūziķis Igo vasarā akvīti uzstājas pats un arī pie Igo uz „Cepli”, brauc tūristi ar autobusiem, dažkārt piestāj arī laivotāji.  

Grāmata "Livonijas debesis" ir tiešs apliecinājums Baltijas literātu sadarbībai. Divi atšķirīgi rakstnieki latviete Inga Žolude un igaunis Tīts Aleksejevs pastāsta katrs savu stāstu, tomēr tajos ir daudz vienojoša - Livonija, pirmie Bībeles tulkotāji, reālas personas. Grāmatā skarta arī tulkošanas tēma, tāpēc uzklausām ne tikai Ingu Žoludi, bet arī Tīta Aleksejeva stāsta "Adrians" tulkotāju Maimu Grīnbergu. "Livonijas debesis" izdevusi "Dienas Grāmata".

Apgāds "Dienas Grāmata" izdevis latvietes Ingas Žoludes un igauņa Tīta Aleksejeva kopīgi rakstīto darbu "Livonijas debesis". “Tā ir ticības un Dieva meklējumu tēma, pie kuras, manuprāt, jebkurš autors agri vai vēlu nonāk. Vēl ļoti būtiska ir tulkošanas tēma,” raidījumā Kultūras Rondo norāda Inga Žolude, skaidrojot, kāpēc izvēlējusies rakstīt par šo tēmu Romāns ir savā ziņā unikāls divu rakstnieku kopdarbs. Būdami saistīti tēmā un vienā vēstures posmā, abi stāsti, “Marta” un “Adrians”, prasmīgi papildina un izceļ viens otru, kopīgi pār laika varu ļaujot izplaukt neparastam mīlas stāstam — latviešu Bībeles pirmā tulkotāja mācītāja Ernsta Glika audžumeitas Martas Skavronskas (arī Martas Rābes, nākamās imperatores Katrīnas I) un igauņu Bībeles tulkotāja un Ziemeļu kara upura Adriana Virgīnija (Adrian Virginius) tikpat reālajam, cik izsapņotajam sakaram, viņu domām un ilgām. Un vēl šī ir grāmata par veiksmes cenu. Tulkotāja Maima Grīnberga norāda, ka šis kopdarbs ir “mazs un brīnišķīgs piemērs tam, kā divi ļoti atšķirīgi rakstnieki pastāsta katrs savu stāstu, tajā ir kaut kas vienojošs, tajā ir mūs visus vienojošais – Livonija, pirmie Bībeles tulkotāji. Man liekas tas ārkārtīgi skaists un cēls žests”. Savukārt igauņu rakstnieks Tīts Aleksejevs atsūtījis ziņu: "Man ir liels prieks, ka abi šie stāsti sastopas vienos vākos. Inga Žolude ir izcila rakstniece, bet Marta Skavronska tagad vēl vairāk nostiprināta Latvijas vēsturē, kurai viņa ir piederīga. Un šis apstāklis nav literāra fantāzija. Cerams, latviešu lasītājs tagad mazliet vairāk uzzinās par livonieti Adrianu Virgīniju, kurš bija īpašs cilvēks. Viņa tulkojumiem piemīt savāds spēks. Viņš devās nāvē un neatzina apsūdzības. Tulkoja Ījaba grāmatu un izcieta Ījaba pārbaudījumus, bet, nesalūza. Ja Virgīnijs būtu bijis katoļu priesteris, iespējams, viņu kanonizētu."

Alda Pūteļa monogrāfija „Domas par latviešu mitoloģiju. Kā tika meklēts latviešu panteons” no jauna uzjunda interesi par 19. gadsimta vidū aktuālajiem latvisko dievu meklējumiem. Folkloras pētnieks iedziļinājies un izsekojis, kā ziņas par Livonijas senvēsturē pastāvējušiem dieviem tikušas pārrakstītas no viena vēstures dokumenta otrā, kļūstot par avotu 18. gadsimta beigu vācu izcelsmes vēsturniekiem, no kuriem tos savukārt smēlušie jaunlatvieši – jaunradīto latviešu eposu autori un dzejnieki kā Andrejs Pumpurs, Jēkabs Lautenbahs Jūsmiņš, Auseklis. Aldis Pūtelis ir folkloras pētnieks, ilgus gadus nostrādājis Latviešu folkloras krātuvē, pats cieši saistīts ar folkloras kustību, viņš šo jautājumu pētījis sastatot pretim mācīto vīru rakstīto vēsturi un folkloru kā mutvārdos glabāto atmiņu. Mazliet atšķirīgs skatu punkts ir literatūrzinātniekam, tekstu pasaules pētniekam Ojāram Lāmam, viņa tēma ir eposa „Lāčplēsis”  tapšana, ar to saistītie jautājumi, viņš ir grāmatas "Lāčplēša zvaigznājs: latviešu eposa ģenēze un funkcionalitāte Eiropas klasisko un jaunlaiku eposa tradīciju kontekstā" autors. Kādi avoti 19. gadsimta vidū bija jaunlatviešu rīcībā, grāmatā „Domas par latviešu mitoloģiju. Kā tika meklēts latviešu panteons”  šim jautājumam veltīta nodaļa „Ziņas par baltu mitoloģiju dažādos vēstures dokumentos", sākot ar antīkā vēsturnieka  Kornēlija Tacita darbu, kurā minētas Ģermānijas tuvumā mītošas ciltis, bagātīgāki materiāli ir par Prūsiju. Uz šo laiku Latvijas teritoriju attiecināmas Livonijas Indriķa un Atskaņu hronikas. Jaunlatvieši lielākoties iedvesmojušies no sev pieejamākajiem, darbu tapšanas laika ziņā tuvākajiem vācu autoru darbiem. Sēlijas mācītāja Gotharda Frīdriha Stendera jeb Vecā Stendera un šī paša Apgaismības laikmeta Smiltenes un Ēveles mācītāja, valodnieka, vēlāk – Vidzemes superintendanta Jākoba Langes darbus Aldis Pūtelis konspektējis tabulā, izrakstot viņu darbos atrodamo dievību vārdus. Antrimpus, Auseklis, Juppis, Pumpura pieminētais Līgo, Kurcumi – ciemos iešanas un žūpošanas svētki, Pīkals – latviešu pakalnu dievs. Mūsdienās tā drīzāk ir jautra lasāmviela, bet, cik nopietni pret šiem  pierakstītajiem dieviem izturējušies jaunlatvieši, un vēl līdz 20. gadsimta sākumam, var spriest kaut vai pēc tabulas, kas sastādīta, konspektējot Jura Alunāna darbus, pēc Plūdona, kas, savukārt, Auseklim ir upes dievs – vecāki bērniem lika šos vārdus, dzejnieki pieņēma kā pseidonīmu. Šis ir viens no Alda Pūteļa darba mērķiem: aptvert tekstu visuma robežas, ko senatnes vēsturnieki pārrakstīja viens no otra darbiem, radot vienotu skatījumu uz latviešu, baltu senvēsturi, kas gan krasi atšķīrās no šobrīd pieejamā folkloras mantojuma. Vācu mācītie vīri latviešu zemnieku pētīja kā kukaini, 18. gadsimta zinātniekiem bija sava metodika, no kuras tie nedomāja atkāpties pat veselā saprāta vārdā, no šodienas folkloras pētnieka pozīcijām tajā ir laba daļa jautru pārpratumu, bet varbūt arī – vēl pētāmas informācijas. Literatūrzinātnieka Ojāra Lāma skatu punkts ir atšķirīgs, jautājums, vai vācu vēsturnieku, kultūrpētnieku ziņas ir izmantojamas kā drošticama vēstures liecība nav galvenais? Šai raidījumā izdevās tikai iezīmēt atsevišķas tēmas, par kurām tālāk domāt, apgūstot Apgaismības laika autoru sarakstītos mūsu zemes senvēstures pētījumus, vai iejūtoties tautiskā romantisma laika krāšņajās, ar lielajiem pasaules mītiem sabalsotajās, latvisko dievu cīņās. Drebkuls, Gabgauja, Gardēts, Jummals, Labdaris, Mēslu babbe, Mēnesnītis, Pučkētis...

Par to kā attīstās iespējas diagnosticēt saslimšanas un ārstēt tās, tiek runāts gana daudz, bet krietni mazāk ir izskanējušas runas par neārstējamām slimībām un cilvēkiem, kas ar tām saskaras. Kāda ir to cilvēku dzīve, kuriem uz šīs pasaules palicis pavisam īss laiks, kā ar šiem cilvēkiem runāt ārstiem, kā izprast, kādas ir viņu vajadzības, kad vienīgais, ko viņiem var sniegt, ir palīdzēt iespējami mierīgāk un nesāpīgāk nomirt? Tie ir lieli, sarežģīti un skarbi jautājumi, kuriem pievēršamies arī raidījumā Zināmais nezināmajā. Raidījuma viesi: Rīgas Stradiņa Universitātes docents Ivars Neiders un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas anesteziologs - reanimatologs Ivars Veģeris. Raidījuma viesi norāda, ka paliatīvā aprūpe ir nepieciešama ne tikai neglābjami slimiem cilvēkiem, bet daudz vairāk cilvēkiem, kam ir smagas hroniskas saslimšanas, viņiem paliatīvā aprūpe ir vajadzīga gadu gadiem. Cilvēku, kam paliatīvā aprūpe ir nepieciešama, kļūst arvien vairāk, jo tā uz laiku ir nepieciešama arī cilvēkiem, kuru saslimšanas ir ārstējamas. Tāpat raidījuma viesi norāda, ka jau apmēram 15 gadus aktuālas ir diskusijas, ka Latvijā ir problēmas ar paliatīvo aprūpi. Pārmaiņas šajā jomā uz labo pusi norit lēni. Un lēnas pārmaiņas ir grūti pamanīt. Ja varētu nokļūt situācijā pirms 15 gadiem, noteikti redzētu, kādas pārmaiņas ir notikušas. Latvijas Radio šogad īpaši pievērsis uzmanību paliatīvai aprūpei. Raidījuma Krustpunktā projektā “Izmisuma zonā” kolēģi centušies dažādi pētīt un vētīt paliatīvās aprūpes sistēmas problēmas Latvijā. Tam, kā neārstējami slimiem cilvēkiem cieņpilni pavadīt savu mūža nogali, pievērsies arī šī gada labdarības maratons “Dod pieci”. Palīdzība neārstējami slimiem senatnē Skatot vēsturē, kā par nedziedināmi slimajiem rūpējās Latvijā, ir jārunā par jezuītu ordeņa kalpotājiem, vēlāk arī luteriskās baznīcas pārstāvji uzsāk kalpošanas darbu, sniedzot atbalstu garīgi slimajiem un tādiem, kuriem ir smagas un neārstējamas kaites. Kā izpaudās šī palīdzība un ko par garīgi slimajiem kādā savā sprediķī ir teicis superintendants Hermanis Samsons, stāsta Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Inese Runce. “Latvijas teritorijā Livonijas laikā dažādi ordeņi, dažādas baznīcas institūcijas rūpējas par nespējniekiem, rūpējas par slimiem cilvēkiem. Tas tieši ir šis kalpošanas veids. Veikt dažādus žēlsirdības darbus bija viens no viņa primārajiem uzdevumiem,” skaidro Inese Runce. “Māsām pašām ir jādod nabagiem ēdiens un zāles, jāizturas pret tiem ar žēlsirdību un maigumu, cieņu un dievišķumu, pat pret tādiem, kuri ir ļauni un nepatīkami. Ar lielu apzinīgumu māsām ir jākalpo slimniekiem un nabagiem, kuri izraisa viņās riebumu. Šādā veidā māsām tiek dota iespēja pārdzīvot lielākas ciešanas,” tā ir teikts priestera Vincenta de Paula žēlsirdīgo māsu apvienības regulā, un šīs māsas 18. un 19. gadsimtā darbojās arī Latgalē. Bet jau vairākus gadsimtus iepriekš Latvijas teritorijā darbojās iestādes, kur palīdzēja smagi slimajiem. Dokumentos kā pirmā šāda iestāde mūsu teritorijā ir minēts Svētā Jura hospitālis, kas tika nodibināts 1220. gadā. Tajā arī ir ārstēti lepras slimnieki. Pagātnē rūpes par smagi slimajiem uzņēmās klosteru kalpotāji, tādējādi praktiskā veidā veicot žēlsirdības darbus. “Savukārt, pēc reformācijas redzam, ja runājam par mūsdienu Latgales teritoriju, tad, sākot ar 17. gadsimtu pirmie slimnieku aprūpētāji, cilvēki ar zināšanām, pieredzi, kuri veido kaut ko, ko mūsdienās varētu saukt par tādām savdabīgām slimnīcām, tas ir jezuītu ordenis, kurš jau 17.-18. gadsimtā nodarbojas ar šādām lietām,” turpina Runce. Vēl mazliet vēlāk, 19. gadsimta otrajā pusē Baltijas teritorijā luteriskā baznīca strauji uzsāk savu diakonijas kalpošanas darbu un ar tam laikam modernām metodēm veido dažādas dziednīcas un projektus, kas ir veltīti nedziedināmi slimu un garīgi slimu cilvēku aprūpei.

Par to kā attīstās iespējas diagnosticēt saslimšanas un ārstēt tās, tiek runāts gana daudz, bet krietni mazāk ir izskanējušas runas par neārstējamām slimībām un cilvēkiem, kas ar tām saskaras. Kāda ir to cilvēku dzīve, kuriem uz šīs pasaules palicis pavisam īss laiks, kā ar šiem cilvēkiem runāt ārstiem, kā izprast, kādas ir viņu vajadzības, kad vienīgais, ko viņiem var sniegt, ir palīdzēt iespējami mierīgāk un nesāpīgāk nomirt? Tie ir lieli, sarežģīti un skarbi jautājumi, kuriem pievēršamies arī raidījumā Zināmais nezināmajā. Raidījuma viesi: Rīgas Stradiņa Universitātes docents Ivars Neiders un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas anesteziologs - reanimatologs Ivars Veģeris. Raidījuma viesi norāda, ka paliatīvā aprūpe ir nepieciešama ne tikai neglābjami slimiem cilvēkiem, bet daudz vairāk cilvēkiem, kam ir smagas hroniskas saslimšanas, viņiem paliatīvā aprūpe ir vajadzīga gadu gadiem. Cilvēku, kam paliatīvā aprūpe ir nepieciešama, kļūst arvien vairāk, jo tā uz laiku ir nepieciešama arī cilvēkiem, kuru saslimšanas ir ārstējamas. Tāpat raidījuma viesi norāda, ka jau apmēram 15 gadus aktuālas ir diskusijas, ka Latvijā ir problēmas ar paliatīvo aprūpi. Pārmaiņas šajā jomā uz labo pusi norit lēni. Un lēnas pārmaiņas ir grūti pamanīt. Ja varētu nokļūt situācijā pirms 15 gadiem, noteikti redzētu, kādas pārmaiņas ir notikušas. Latvijas Radio šogad īpaši pievērsis uzmanību paliatīvai aprūpei. Raidījuma Krustpunktā projektā “Izmisuma zonā” kolēģi centušies dažādi pētīt un vētīt paliatīvās aprūpes sistēmas problēmas Latvijā. Tam, kā neārstējami slimiem cilvēkiem cieņpilni pavadīt savu mūža nogali, pievērsies arī šī gada labdarības maratons “Dod pieci”. Palīdzība neārstējami slimiem senatnē Skatot vēsturē, kā par nedziedināmi slimajiem rūpējās Latvijā, ir jārunā par jezuītu ordeņa kalpotājiem, vēlāk arī luteriskās baznīcas pārstāvji uzsāk kalpošanas darbu, sniedzot atbalstu garīgi slimajiem un tādiem, kuriem ir smagas un neārstējamas kaites. Kā izpaudās šī palīdzība un ko par garīgi slimajiem kādā savā sprediķī ir teicis superintendants Hermanis Samsons, stāsta Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Inese Runce. “Latvijas teritorijā Livonijas laikā dažādi ordeņi, dažādas baznīcas institūcijas rūpējas par nespējniekiem, rūpējas par slimiem cilvēkiem. Tas tieši ir šis kalpošanas veids. Veikt dažādus žēlsirdības darbus bija viens no viņa primārajiem uzdevumiem,” skaidro Inese Runce. “Māsām pašām ir jādod nabagiem ēdiens un zāles, jāizturas pret tiem ar žēlsirdību un maigumu, cieņu un dievišķumu, pat pret tādiem, kuri ir ļauni un nepatīkami. Ar lielu apzinīgumu māsām ir jākalpo slimniekiem un nabagiem, kuri izraisa viņās riebumu. Šādā veidā māsām tiek dota iespēja pārdzīvot lielākas ciešanas,” tā ir teikts priestera Vincenta de Paula žēlsirdīgo māsu apvienības regulā, un šīs māsas 18. un 19. gadsimtā darbojās arī Latgalē. Bet jau vairākus gadsimtus iepriekš Latvijas teritorijā darbojās iestādes, kur palīdzēja smagi slimajiem. Dokumentos kā pirmā šāda iestāde mūsu teritorijā ir minēts Svētā Jura hospitālis, kas tika nodibināts 1220. gadā. Tajā arī ir ārstēti lepras slimnieki. Pagātnē rūpes par smagi slimajiem uzņēmās klosteru kalpotāji, tādējādi praktiskā veidā veicot žēlsirdības darbus. “Savukārt, pēc reformācijas redzam, ja runājam par mūsdienu Latgales teritoriju, tad, sākot ar 17. gadsimtu pirmie slimnieku aprūpētāji, cilvēki ar zināšanām, pieredzi, kuri veido kaut ko, ko mūsdienās varētu saukt par tādām savdabīgām slimnīcām, tas ir jezuītu ordenis, kurš jau 17.-18. gadsimtā nodarbojas ar šādām lietām,” turpina Runce. Vēl mazliet vēlāk, 19. gadsimta otrajā pusē Baltijas teritorijā luteriskā baznīca strauji uzsāk savu diakonijas kalpošanas darbu un ar tam laikam modernām metodēm veido dažādas dziednīcas un projektus, kas ir veltīti nedziedināmi slimu un garīgi slimu cilvēku aprūpei.

Izrādās, ka to, kā un kāpēc tieši tā attīstījusies mūsu tiesību sistēma, itin labi var “izlasīt”, ne tikai izzinot senās romiešu tiesības, bet arī, ja palūkojas latviešu tautas dziesmās un citos folkloras materiālos. Kāds sakars tādiem jēdzieniem kā "arāju tauta" un "savs zemes stūrītis" un mūsdienu mantošanas tiesībām? Kā un kad mūsdienu Latvijas teritorijā ļaudis sāka mantot lietas un kā šīs tiesības attīstījās? Tā ir lieta, ko pētīt ne tikai tiesību vēsturniekiem, bet arī dzīvesstāstu pētniekiem. Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta zinātnisko asistenti - dzīvesstāstu pētnieci Kristīni Rotbahu, kura šobrīd strādā pie doktora darba par mantošanas tiesībām kultūrvēsturiskā kontekstā. "Tautasdziesmās atspoguļojas tiesības un mantošanas kārtība: “Tai meitai tēvu zeme, kam neviena bāleliņa”. Tas norāda, ka zemi manto dēli. Livonijas zemnieku tiesībās teikts, ka zemi, bišu kokus un mežus, manto dēli, ja to nav, meitas. Tautasdziesma pasaka to pašu, ko attiecīgā laika tiesību akti," skaidro Kristīne Rotbaha. Mūsu tiesību sistēma ļoti minimāli mantojusi no tā, kas rakstīts folklorā un parādās dzīvesstāstos. "Civillikuma mantojuma daļā ir pants, kas nosaka, ka mantojums dalāms mājas kārtībā, faktiski pēc ieražu tiesībām. Bet tas ir tikai tajā gadījumā, ja nav zemes, mašīnas, nav iesaistītas bankas. Savus mantas, mēbeles, rotas var mantot mājas kārtībā," atzīst Rotbaha.

15. gadsimtā lasītprasme, akadēmiskas zināšanas un mācības bija nepieejamas vairumam Eiropas iedzīvotāju, taču tieši tas bija laiks, kad Eiropā tika dibinātas universitātes, akadēmiskā dzīve ieguva jaunu nozīmi un aktīvāki kļuva arī intelektuāļi Livonijā. Līdz ar universitāšu dibināšanu akadēmiskā dzīve vairs nav tikai baznīcas grāmatu studēšana, bet jaunas, progresīvas domas rašanās, kas pamazām maina visu Eiropas dzīvi. Viena no senākajām universitātēm Eiropā – Rostokas universitāte – šogad svin savu 600. jubileju. Savulaik tā bija pulcēšanās vieta arī Livonijas intelektuāļiem. Kuri bija zinošākie cilvēki tā laika Eiropā, kāda bija universitāšu dzīve un cik augstā vērtē sabiedrībā bija skolās iegūtās zināšanas, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Andris Levāns. Valdis Rande vāc materiālus par Ļeņingradas Baltijas studentu apvienību "Baltikums" „Latvietība, kopā būšana, valodas uzturēšana, tas bija galvenais motīvs, kas mūs vienoja „Baltikumā”,” atceras  ārsts Valdis Rande, kurš šobrīd vāc materiālus un domā veidot grāmatu par  tiem laikiem, kad triju Baltijas valstu studenti Ļeņingradā ārpus studijām satikās kopīgi rīkotos pasākumos. Par bijušo Ļeņingradas studentu apvienību „Baltikums” stāsta tās aktīvists, bērnu ārsts Valdis Rande. Savas nacionalitātes  saglabāšanas un kopšana, kopīgi dziesmu un deju vakari, koncerti un karnevāli – tas vienoja latviešu, lietuviešu un igauņu studentus Sanktpēterburgā, toreizējā Leņingradā pēc Otrā pasaules kara līdz pagājušā gadsimta 90. gadu sākumam studentu  apvienībā „Baltikums”.     Arī Maskavā pastāvēja tāda pati studentu apvienība ar tādu pašu nosaukumu, tā tika nodibināta laikā, kad 1956.gadā Ungārijā notika revolūcija. Latvijas  okupācijas  muzeja interneta vietnē var lasīt, ka „…Maskavas „Baltikums” oficiālā līmenī bija studentu mākslinieciskās pašdarbības ansamblis koncertēšanai studentu pasākumos. Ansamblī ietilpa koris, deju kolektīvi un orķestra grupa. Dalībnieku kopskaits bija ap 150. Ar laiku „Baltikums” izveidojās par sava veida klubu, kura otra funkcija bija baltiešu studentu savstarpējo sanākšanu organizēšana. Viens no jautājumiem, kas tika apspriests, bija Latvijas, Lietuvas, Igaunijas vēlamais starptautiskais statuss nākotnē. Studenti diskutēja par īpašas maksimāli patstāvīgas Baltijas federācijas izveidošanas ideju, kā varbūtēju līdzekli situācijas uzlabošanai.” Lai arī Ļeņingradas „Baltikuma” studenti nebija tik politiski aktīvi noskaņoti kā Maskavas kolēģi, tomēr arī šie jaunieši bija nonākuši  tā laika partijas funkcionāru uzmanības lokā. Pirms diviem gadiem bijušie  „Baltikuma” igauņu studenti sarīkoja  kopīgu atceras pasākumu, uz kuru arī uzaicināja „Baltikuma”  pārstāvjus no Lietuvas un Latvijas, kā arī igauņi  izdeva grāmatu par tiem laikiem. Tagad arī Valdis Rande ir sasparojies apzināt  bijušos „Baltikuma” kolēģus-studentus un izdot grāmatu, bet pirms tam  šī gada 7. aprīlī  VEF kultūras pilī notiks plašāks kopā sanākšanas pasākums bijušajiem „Baltikuma” studentiem. Bijušo Ļeņingradas studentu „Baltikums” aktīvistu grupa aicina atsaukties tos, kas šajā  apvienībā darbojās, rakstot uz e-pastu rande.valdis@inbox.

Viņi ir mūsu kaimiņi, radinieki, skolotāji – tā vai citādi esam raduši domāt par vācbaltiešiem, kuri meklē savas dzimtas saknes, vietas un cilvēkus Latvijā. Mēs šoreiz meklējam tikai vienas dzimtas – fon Hiršheidu – saknes un pēctečus, bet visvairāk – grāmatizdevēja Harro fon Hiršheida atstāto kultūrmantojumu baltiešu grāmatniecībā.  Raidījuma Dzimtas saknes ģeogrāfija šoreiz – Aizpute, Rīga, Lineburga. Šo raidījumu Dzimtas saknes bija ļoti sarežģīti veidot, bija sajūta, ka pavelc vienu diedziņu un tur jau ris vaļa vesels kamols. Ļoti emocionāls, vēsturiski piesātināts un ļoti sarežģīts. Šoreiz mēģinām izstāstīt stāstu par vienu vācbaltiešu dzimtu. Sākām interesēties un tas izrādījās bezgala aizraujoši. Tāpēc ir daudz emociju, daudz skaistu stāstu šajā reizē. Iesākumā jurista un politologa Egila Levita teiktais. Viņš jau daudzus gadus sadarbojas ar izdevumu “Baltische Briefe”. “Šajā kopienā svarīgā ir vispārējā publiskā kopiena, ja tā var teikt, kur visi piedalās, bet tas ir tikai vācbaltiešiem, ne vāciešiem, ne igauņiem, ne latviešiem, tās ir ilgstošas lielģimeņu kopienas. Ģimenes rīko savus kongresus. Lielģimenēs ir vairāki simti locekļu, kuri nepazīst cits citu tik labi. Tiek rīkoti kongresi, kur ir referāti par tādu un tād senci, kurš bijis no 1638. līdz 1648.gadam zviedru karaļa galmā landmaršals. Tad ir balle ar polonēzi. Tā cilvēki uztur kontaktus, tā dzimtas kopiena tiek uzturēta tādā veidā,” skaidro Egils Levits. “Tas veicina arī interesi par to, kas notiek šodien Igaunijā un Latvijā.  Bieži tiek rīkotas ekskursijas uz senču pilīm vai pilsdrupām.” “Vācbaltu izpratnē Baltija ir viena. Viņi domā par Baltijas telpu pirms 1918. gada, kad izveidojās Igaunija un Latvija,” turpina Levits. “Ģimenes ir saradojušās visā šajā telpā un būtībā tas dalījums ir tīri vēsturiski reģionāls un tā ir vācbaltu dižciltīgo kopiena, kas iedalās četrās bruņniecībās – Kurzemes, Vidzemes jeb Livonijas, Livonija vecajā izpratnē, kur ietilpst mūsdienu Vidzeme un Dienvidigaunija, Igaunijas bruņniecība, kas ir mūsdienās Ziemeļigaunija, un Sāmsalas bruņniecība.” “No latviešu viedokļa attieksme pret vācbaltiešiem ir ambivalenta un tādai tai ir jābūt. Protams, 13. gadsimtā, kad Latvijas un Igaunijas telpas tika iekarotas un kristianizētas, tas no vienas puses nozīmēja ilgstošo latviešu un igauņu noslīdēšanu zemākajās kārtās viduslaiku, renesanses un apgaismības laikmeta sabiedriski politiskajā struktūrā. Latviešiem ir arī jāapzinās, ka tas nav viennozīmīgi. No otras puses varam teikt, kā latvieši tādi, kādi esam šodien 2018. gadā, lielā mērā piederīgi Rietumu vai Eiropas kultūras telpai ir tikai tādēļ, ka toreiz tikām iekaroti un pakļauti un iekļauti kristīgajā Eiropas kultūrā. Ja tas tā nebūtu, ar lielu varbūtību mēs nonāktu Krievijas telpā. jo Krievijas kņazistes spiedās iekšā no austrumiem jau toreiz.Tas, ka piederam pie Rietumeiropas, zināmā mērā ir pateicoties šai vācbaltu virskārtai, kas atnāca 13. gadsimtā ar uguni un zobenu, un arī ar grāmatu,” analizē Levits. Decembrī Rīgā uz biedrības „Domus Rigensis” pasākumu bija ieradusies Harro fon Hiršheida radiniece Monika fon Hiršheida. Viņa iepazīstina ar dzimtas senāko vēsturi. “Tas viss pieder pie dzimtas vēstures. Fon Hiršheidu dzimta nāk no frankiem, tur bija arī vieta ar nosaukumu „Hiršheid”. Un tad 17. gadsimtā viņi cauri Zviedrijai ieceļoja Livonijā. Viens no viņiem bija Cēsu (Vendenes) birģermeistars. Hiršheidu dzimtā ir daudz ārstu un juristu,” stāsta Monika fon Hiršheida. Par atgriešanos Latvijā viņa saka, ka sākumā tā bijusi pilnīgi nogrieztu sakņu atkal meklēšana no jauna. Tas bija gan interesanti, gan ļoti emocionāli. “Un tad, gan Harro gadījumā, gan arī manā gadījumā – mēs iesaistījāmies Latvijas dzīvē. Harro ar savu grāmatizdevniecību, es - ar „Domus Rigensis”. Tā mēs nonācām mūsdienu Latvijā, iepazīstot jaunus cilvēkus. Tā kaut kas no vēstures pārtapa tagadnē,” atzīst Monika fon Hiršheida. “Harro, piemēram, vēl atcerējās mācītājmāju Aizputē, kur viņš bija uzaudzis, skolu, kurā bija mācījies. Viņš pazina vēl dažus cilvēkus. Viņš atrada arī savus latviešu radus, viņa vecvecmāmiņa, kura bija Hiršheida, bija palikusi Latvijā. Viņam nevajadzēja tik ļoti meklēt, jo viņš jau zināja un atcerējās vietas un cilvēkus. Es savukārt Latvijā pirmoreiz biju 1984. gadā kopā ar vīru un māti.” Pētot fon Hiršheidu dzimtu un tās likteni Latvijā, mūsu ceļš ved uz Aizputi – vietu, kur aizritējusi Harro un viņa brāļa Arnolda bērnība un skolas gadi, vieta, kur viņu tēvs Valters Gustavs Roberts fon Hiršheids bija Aizputes evaņģēliski luteriskās draudzes vācu mācītājs. Taču Aizputē un tās apkārtnē dzīvojuši daudz vācbaltieši. “Baltvācieši Aizputē bija tautas inteliģences daļa, tie bija tirgotāji, ārsti, juristi, tas bija pēdējai vācbaltiešu mācītājs Valters fon Hiršheids. Vācu draudze darbojās kopā ar latviešu draudzi Sv. Jāņa baznīcā, kas Liepājas ielā. Tur arī strādāja Valters fon Hiršheids līdz savai aizbraukšanai uz Vāciju,” stāsta Aizputes novadpētniecības muzeja vadītāja Jolanta Berga. Aizputē līdz Otrajam pasaules karam bijusi gan ievērojama vācbaltiešu, gan arī ebreju kopiena un savstarpējās attiecības visām trim kopienām bijušas ļoti draudzīgas. Visi dzīvoja viens otram līdzās un Otrā pasaules kara ieviestās pārmaiņas daudziem latviešiem nesa lielus pārdzīvojumus. Iepazīšanās ar vācbaltiešiem 1991.gadā , arī ar Harro fon Hiršheidu, kaut kādā ziņā ietekmēja aizputnieces Mirdzas Birznieces dzīvi. Bijusī skolotāja un folkloriste arī savā ļoti cienījamā vecumā vecumā, viņai 92 gadi, ir aizrautīga novadpētniece un viņas izveidotā biogrāfiskā vārdnīca „Ar Aizputi un novadu saistītie” palīdz labāk saprast un izsekot Hiršheidu dzimtas pārstāvju dzīvēm. “Viņi atbrauca ne tikai uz savu bērnības un jaunības zemi, bet viņi atbrauca ar nolūku, lai šai vietai kaut kā palīdzētu. Viņi piedāvāja savu palīdzību dažādās jomās. Vadīja viņus visus Harro, viņš bija noorganizējis šo grupu. Viņš teica, ka ir grāmatizdevējs un ir ar mieru izdot grāmatu par Aizputi, ja ir kāds kas to uzraksta. Un tagad viņi visi skatās uz mani kā uz tādu, kas varētu uzrakstīt. Līdz tam nevienu grāmatu nebiju tādā virzienā rakstījusi, bet neērti atteikt. Tā tapa grāmata "Ceļvedis par Aizputi",” stāsta Mirdza Birzniece. Mirdza Birzniece ne tikai stāsta par pazīšanos ar brāļiem Harro un Arnoldu Hiršheidiem, bet stāstījumu papildina ar fotogrāfijām, vēstulēm, grāmatām un avīžu rakstiem, kas apstiprina viņas sacīto. Abiem brāļiem interesējis viss, kas saistīts ar Aizputi. "Viņš bija absolūts literatūras un grāmatniecības entuziasts. Viņš dzīvoja tikai grāmatai, un nevis jebkurai grāmatai, bet tieši Baltijas un baltiešu grāmatai. Viņš pēc kara Vācija nodibināja savu izdevniecību, kur izdeva baltiešu grāmatas vācu valodā un tur bija pieslēgts klāt liels antikvariāts. Tagad izdevniecības darbu turpina viņa dēls, kurš arī ir baltiešu grāmatniecības entuziasts. Ja meklējam vēsturiskus izdevumus, jāskatās Harro fon Hiršheida katalogā," atklāj Egils Levits. "Grāmatu draugiem šī izdevniecība un antikvariāts ir neizsmeļams krājums." Tāpat arī pētniekiem. Literatūrzinātniece Māra Grudule uz sarunu bija ieradusies ar lielu mugursomu, kurā bija saliktas dažādas Harro fon Hiršheida izdotās grāmatas, tomēr tās vienoja tuvināšanās saikne starp latviešiem un vāciešiem.

Cietuma durvis un lakatiņi ar pirmās palīdzības instrukciju – tie ir daži no eksponātiem, ko var aplūkot Piltenes novadpētniecības ekspozīcijā. Tur arī iepazīstam "Piltenes prāģeru" un ugunsdzēsēju biedrības vēsturi. "Parasti rādu ekskursantiem 1643. gada Kurzemes un Zemgales hercogistes karti, kur Piltene bija tikpat svarīga kā Jelgava vai Rīga," stāsta Piltenes novadpētniecības ekspozīcijas vadītājs Jānis Freimanis. Novadpētniecības ekspozīcija ir izaugusi no kauju slavas muzeja, kas 1967. gadā tika iekārtots Piltenes skolā, kur tolaik bija  ekspozīcija par pilsētas revolucionāro pagātni un mūsdienu sasniegumiem. Gadu gaitā tas pārtapa par vēstures muzeju. Jānis  Freimanis vedina uz pagraba telpu, kur  līdzās  pagājušā gadsimta saimniecības rīkiem glabājas arī priekšmeti, kas liecina par viduslaikiem. Piltenes pils, no kuras tagad redzamas tik drupas. tika celta 13. gadsimta beigās un rakstos tā pirmo reizi pieminēta 1309. gada 3. decembra līgumā ar Vācu ordeni, kad Livonijas pilsoņu kara laikā Kurzemes bīskaps Burhards bija spiests līdz mūža beigām atteikties no savas bīskapijas un Piltenes pils. 16. gs. beigās  ēka arī bijusi pēdējā Kurzemes un Sāmsalas bīskapa un vienīgā Livonijas karaļa Magnusa pēdējā rezidence. Līdzās stāstam par Piltenes seno vēsturi ir arī stendi, kas vēsta dzīvi padomju gados šajā vietā. Bet līdzās padomju laiku eksponātiem – stendiem no tā dēvētajiem sarkanajiem stūrīšiem, kas  atbilstoši komunisma ideoloģijai bija katrā skolā  un darbavietā, ir balts kokvilnas lakatiņš no pagājuša gadsimta 30. gadiem. Tas ir lakatiņš, uz kura uzzīmēts, kā sniegt pirmo palīdzību, ja, piemēram, ir lauzta roka. Ne tikai sena, bet arī ievērojama vēsture ir Piltenei un Piltenes vārds ir arī jāpiesauc saistībā ar ugunsdzēsējiem un latviešu rakstnieku un žurnālistu  Māteru Juri  jeb Juri  Māteru, kurš 19. gs. 70.gados te palīdzējis nodibināt Piltenes brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību, sarakstot tai statūtus un programmu. Līdzās ugunsdzēsējiem Piltene bija  ievērojama ar saviem muzikantiem – "Piltenes prāģeriem".  

Nedēļas nogalē gaidāmas nu jau ierastās Cēsu pils Viduslaiku dienas, šoreiz tās veltītas viduslaiku piļu un cietokšņu būvniecībai. Noteikti nevienam vien kādreiz ienācis prātā jautājums, kā pirms vairākiem simtiem gadu tapa milzīgie, lielie akmeņu mūri, kurus šodien pazīstam kā viduslaiku pilis, cietokšņus un kāda savulaik bija sajūta apdzīvojot to, ko mēs mūsdienās lielākoties redzam tikai kā drupas. Viduslaiku būvniecības tehnoloģijas mūsdienu acīm šķiet primitīvas, cilvēka ieguldītais spēks – milzīgs, bet pati ēku infrastruktūra drīzāk saistās ar cietuma celli nevis komfortablu dzīvi. Cik ļoti šie stereotipi atbilst tam, kas patiešām ir bijis? Kā pirms astoņsimt gadiem tapa Livonijas ordeņa pils Cēsīs un citas pilis, kā tika izkārtotas telpas pilī, ierīkota apkure, apgaismojums un labierīcības un kāda bija dzīve šādos mūros, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Cēsu muzeja Viduslaiku pils nodaļas vadītājs Gundars Kalniņš. Viduslaiku mūzikas skaņas un instrumenti Kā skanēja Livonijas laikā lautas, cinks un  traversflautas un kā šie mūzikas instrumenti tika spēlēti, stāsta senās mūzikas pētnieks, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas asociētais profesors Māris Kupčs.