Podcasts about siguld

Vispirms spēlēja šahu Siguldā, tagad sarunājas Latvijas Radio studijā. Siguldas novadā divos kultūrai nozīmīgos amatos darbu sākuši jauni vadītāji – Turaidas muzejrezervāta direktore Jolanta Borīte un Siguldas novada Kultūras un tūrisma centra vadītājs Jānis Vimba. Par kopdarbību un, ar ko tad Sigulda aizrauj un piesaista apmeklētājus, pārrunājam Kultūras rondo.  

Farmācijas nozare turpina izteikt iebildumus pret jauno zāļu uzcenojuma modeli, Veselības ministrija apgalvojumus noraida. Kavējas e-biļešu ieviešana Daugavpils sabiedriskajā transportā, ļaujot vismaz uz gadu saglabāt pāri par 100 konduktoru darba vietas. Koalīcija diskutēs par "airBaltic" problēmām. Siguldā nedēļas nogalē notiks Pasaules kausa posms kamaniņu sportā, latvieši cer uz visaugstākajām vietām.

Pētījumi rāda, ka katrs trešais skolēns Latvijā ir saskāries ar mobingu jeb apcelšanu, izsmiešanu un vardarbību no vienaudžu puses. Siguldas koncertzālē „Baltais flīģelis” 14. decembrī būs skatāma šai tēmai veltīta laikmetīgās dejas izrāde, kur par mobingu kustību valodā runās paši skolēni – Ādažu novada Mākslu skolas Deju nodaļas audzēkņi. Izrādi kopā ar jaunajiem dejotājiem veidojusi horeogrāfe Karīna Lapšina, režisors Emīls Alps un trīs mūziķi, kas izrādē arī paši būs uz skatuves. Horeogrāfe un Deju nodaļas pedagoģe Karīna Lapšina ar apmēram 20 bērniem skolas deju zālē atkārto izrādes kustības. Pagājis pusgads kopš pirmizrādes un šis tas piemirsies, bet var redzēt, ka dejotāji ar lielu patiku atkal iejūtas izrādes tēlos. Laikmetīgās dejas izrāde „Tas viss dzīvo mūsos” savulaik tapa kā dejas nodaļas gada noslēguma koncerts un guva tik lielu atsaucību, ka 14.decembra vakarā to varēs redzēt atkal – šoreiz Siguldā. Izrādē piedalās apmēram 20 dejotāju no trešās līdz astotajai klasei un skan dzīvā mūzika, ko radījis čellists Tomass Ančs, pianiste Marta Balode un bundzinieks Ernests Ervīns Dovgāns. Izrādes režisors ir Emīls Alps, kurš līdz šim darbojies kino jomā un ar dejas valodu strādā pirmoreiz, bet ar horeogrāfi Karīnu Lapšinu savulaik sastrādājies kinorežisora Roberta Vanaga diplomdarba filmā „Ziemeļpols”.

No 26. septembra līdz 6. oktobrim Rīgā, Liepājā, Ventspilī, Kuldīgā, Cēsīs, Valmierā, Jūrmalā, Siguldā, Daugavpilī un citās Latvijas pilsētās norisinās 27. Starptautiskais īsfilmu festivāls MANHATTAN SHORT. Šajā festivālā skatītāji visā pasaulē kļūst par kinokritiķiem, balsojot par vienu no 10 labākajām īsfilmām. Festivāla norises vietas vairāk nekā 500 pilsētās, kas vienlaikus apvieno vairāk nekā 100 000 skatītāju, lai vērtētu  īsfilmas no dažādām valstīm, tostarp Lielbritānijas, Nīderlandes, Ukrainas, Itālijas, Francijas un ASV. Rīgā festivāls norisinās kinoteātros “Splendid Palace” un “KSuns”4. oktobrī un 5. oktobrī, ar diviem seansiem katru dienu, kā arī 6. oktobrī, kad notiks četri seansi visas dienas garumā. Pirms “Manhattan Short” filmu programmas skatītājiem tiks demonstrēta festivāla “Baltic filmtales” festivāla uzvarētāja filma - Laura Bogdanoviča īsfilma “Skursteņslauķis”. Tā ir vienatnē Daugavpilī tapusi filma, kuras radošo komandu veido viens cilvēks. Kino režisors, scenārists un producents Staņislavs Tokalovs pie festivāla rīkošanas ticis, pateicoties telefona zvanam uz ASV. Sarunā uzzinām vairāk arī par filmu atlases principiem un to, vai Latvija kaut reizi iekļuvusi izvēlēto desmit filmu vidū, bet skatītāji, kas kaut reizi apmeklējuši festivālu, kļūst par tā ikgadējiem apmeklētājiem.

Septembrī Latvijā notiek Dzejas dienas, taču Sigulda sevi ir pasludinājusi par Latvijas dzejas galvaspilsētu, un iedibinājusi pati savu festivālu - “Siguldas Dzejas dienas un dzejas naktis”, kas augusta pēdējā dienā iesākās ar Dzejas nakts pārgājienu. Raidījumā arī mēs dodamies šai ceļā. Uzzināsiet, ko šobrīd dara dzejas meistari - Edvīns Raups, Guntars Godiņš, Jānis Rokpelnis, Inga Ābele un Artis Ostups. Taču Dzejas nakts pārgājiens bija īpašs arī ar to, ka tā organizatore Sandra Marta Grudule bija sasaukusi kopā daudzās Latvijas literātu apvienības, un tieši radīt gribošu ļaužu daudzbalsīgā klātbūtne paredzamo Dzejas dienu norisi pietuvināja neparedzamajam. Dzejas nakts pārgājiens tieši tā arī sākās. Un tagad arī jums jāsāk iztēloties. Ir sestdienas vakars, Siguldas stacijā pienāk vilciens no Cēsīm, tad no Rīgas. Stacijas laukumā sanāk diezgan prāvs ļaužu bariņš, dažiem ir rokās norunātā zīme – balta lapa, citi paļaujas, ka tāpat visus jau pazīst. Pusastoņos vakarā mirklis nopietnības – skan atklāšanas uzrunas. Tad Siguldas Stacijas laukumā sākas zibakcija – pēc megafonā dotas komandas dzejnieki vienlaicīgi sāk skandēt savus dzejoļus. Un nu jau mēs dodamies ceļā! Lai satiktu Viesturu Vecgrāvi pie  Siguldas Valsts ģimnāzijas, kur literatūrzinātnieks stāstīs par dzejnieka, atdzejotāja, rakstnieka Leona Brieža skolas gaitām Siguldā. Nākamais pieturas punkts ir Svētku laukums Siguldā. Tas, ka šeit vientuļš zem ābeles sēd Edvīns Raups un gaida savus klausītājus, man nav nekāds pārsteigums, tas jau bija ierakstīts programmā. Taču pārsteigums ir satriecošs saulriets pār Gaujas senleju, un vienlaikus atveras debesis un sāk līt. Siguldas daudzie skatu laukumiņi ir ļoti piemērota skatuve dzejniekam. Taču kāds to visu ir iecerējis, saplānojis,  un izstaigājis vēl pirms pārējiem. Kāds ir gādājis, lai ar prožektora staru tumsu šķeltu gaisma, un dzejnieki redzētu lapu no kuras dzejoļi tiek lasīti, un uzstādījis mikrofonu, lai pārējie to sadzirdētu.  Dzejas nakts pārgājiena organizatore ir kultūras centra “​Siguldas devons” projektu vadītāja Sandra Marta Grudule. Dzejas nakts pārgājiens prasa sabalansēt garīgo tiecību un savu fizisko izturību, un norūdīt arī kādas cilvēciskas īpašības. Ceļinieku vidū ir dzejniece Laima Helēna Mūrniece. Viņa ir neredzīga, taču atrodas kāda automašīna, kas var palīdzēt, atrodas, kas piesakās par pavadoni. Cits auto mēģina pierunāt visu mīlēto dzejnieku Jāni Rokpelni nekāpt augšup uz Siguldas pili pa stāvo serpentīnu. Dzejnieks apskaišas par neticību viņa spēkiem. Man taču tūlīt būs 79, viņš rājas, lai gan apkārtējiem netop īsti skaidrs, kāda atziņa no tā būtu jāizloba. Arī literārās apvienības ir šāda iespēja atbalstīt vienam otru. Esmu priecīga klātienē iepazīt literatūrzinātnieci, literatūrkritiķi un dzejnieci Sandru Ratnieci, dzejnieku un prozaiķu grupas “Tekstūra” kopā saucēju. Grupa “Tekstūra” tika nodibināta 2019. gadā, 13 grupas autoru kopdarbs “Dzejas detektīvi” iznāca pagājušā gada rudenī, šajās Dzejas dienās “Tekstūra”  rīkotais pasākums “Radošuma anatomija” Dzejas dienu progammā. Kristaps Vecgrāvis dzeju lasīs tuvāk Nakts pārgājiena noslēgumam, Siguldas kapos. Šobrīd vēl esam ceļā uz Siguldas peldvietu, lai pie Gaujas satiktu Guntaru Godiņu, programmā teikts, ka viņš pirms dažiem gadiem kļuvis par siguldieti un kaislīgu makšķernieku. Guntars Godiņš šogad ir viens no Dzejas dienu balvas pretendentiem, par atdzejas krājumu “Sirreālisms igauņu dzejā”, intriga tiks atklāta festivāla Dzejas dienas noslēgumā, 15. septembrī. Lai piedod Guntars Godiņš, viņa balss tagad paliks fonā. Viņam savas zivis, man savējās. Man jāķer pie rokas dzejnieki. Laima Ābele. Un nu ir īstais brīdis atzīties. Ar Laimu Ābeli esam klasesbiedres, skolā vienā solā sēdējām. Tad varat iedomāties manu pārsteigumu, satiekot savu vienaudzi dzejnieku rindās. Elīnas Līces stabule vakara un nakts raibos notikumus sasaista vienotā veselumā. Stabule ieskandina arī Arta Ostupa dzejas lasījumu Siguldas pilsdrupās. Dzejas nakts pārgājiens īsi pirms pusnakts sasniedzis zemo punktu. Par daudz emocionālu iespaidu, par daudz noieto soļu, sākam atpalikt no plānotā grafika. Taču radošu cilvēku pulks nepieviļ. Joki kļūst skaļāki, pēc Arta Ostupa lasījuma kāds skaļi un līksmi aicina uz kapiem.

Lai cilvēks varētu droši funkcionēt, izplatījumā neaizstājams un neiztrūkstošs ir astronauta skafandrs. Kā astronauta aprīkojums ir mainījies laika gaitā? Kādas funkcijas nodrošina šis kostīms un kāds varētu izskatīties kosmosa ceļotājs tālā nākotnē, kad dosies uz Marsu? Kosmosa misijas cita pēc citas dodas izpētīt pasauli ārpus mūsu planētas un gūt atbildes uz dažādiem fundamentāliem jautājumiem, bet, vai tas būtu teleskops vai visurgājējs, satelīts vai zonde - tās ir iekārtas. Vienīgais risks, kas saistās ar nebūšanām šādās misijās ir lieli materiāli zaudējumi. Cita lieta ir misijas, kurās kosmosa kuģis pārvieto cilvēku. Ne velti tiek meklēti visi iespējamie veidi, kā cilvēks varētu droši funkcionēt izplatījumā. Viens no šādiem risinājumiem, neaizstājams un neiztrūkstošs, ir astronauta skafandrs. Kā veidoti astronauta skafandri, kādas funkcijas tiem jāveic un kāpēc viena skafandra izmaksas var sasniegt vairākus simtus miljonu dolāru, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro astronomijas entuziasti un IT speciālisti Ints Ķešāns un Raits Misa. Ir divu veidu skafandri, vieni, ko izmanto lidojumos, otri – lai izietu atklātā kosmosā. Tās ir divas fundamentāli atšķirīgas lietas. Lidojumam domātiem skafandriem jānodrošina spiediena zuduma gadījumā gaisa pieejamība, lai varētu normāli elpot. Lidojumam domātos skafandrus izmanto paceļoties, nolaižoties vai kādos citos gadījumos, kad var rasties ekstremālas situācijas. Lielākoties katrs skafandrs ir pielāgots kosmosa kuģim, ar kuru izplatījumā dodas astronauti. Skafandram, lai izietu atklātā kosmosā, ir pavisam citas prasības un izaicinājumi. Tas ir kosmosa kuģis pats par sevi. To uzbūvēt ir sarežģīti un dārgi, tā bijusi lielākā problēma gan kosmisko lidojumu pirmsākumos, gan tas ir izaicinājums arī mūsdienās. Raidījuma viesi skaidro, ka NASA šobrīd jau vismaz piecus gadus būvē "Artemis" jaunos skafandrus. Līdz šim izmaksas varētu būt līdz 3,5 miljardiem ASV dolāru. Kad būs gatavi, katra skafandra izgatavošana maksās no 2250 miljoniem par vienu līdz pat 500 un vairāk miljoniem. Jārēķinās, ka tos vajadzēs vairākus desmitus. Baudām arī vasarai raksturīgo astronomisko parādību - sudrabainos mākoņus Sudrabainie mākoņi - tas ir poētisks apzīmējums mākoņiem, kas novērojami tikai noteiktā diennakts laikā un platuma grādos. Mākoņi ilgi raisījuši pētnieku interesi, arī Latvijā pēdējos gados mākoņi fiksēti, un šajā darbā ļoti palīdz amatieru iesaiste. Kā veidojas mākoņi, kam latviešu valodā piešķirts skaistais poētiskais apzīmējums “sudrabainie mākoņi”, bet citā valodā - “naktī spīdošie mākoņi”, un ko tie mums varētu pavēstīt par meteorītiem, par to stāsta Mārtiņš Gills no Latvijas Astronomijas biedrības. Sena tautas paruna vēstī, ka “katram mākonim ir zelta maliņa”, un, protams, pie šīs gudrības vērts pieturēties, bet varbūt tas mirdzums patiesībā ir sudrabains, nevis zeltains? Sudrabaino mākoņu pētniecības vēstures sākumi Latvijā saistīti ar pagājušā gadsimta 50.-60. gadiem, kad mākoņi fiksēti no novērojumu stacijas Siguldā. Pašlaik attēlu iegūšanas tehnoloģija, metodika un pēcapstrāde, protams, ir atšķirīga. Mārtiņš Gills raksturo, kā tehniski notiek sudrabaino mākoņu fiksēšana un kāds aprīkojums tam būtu nepieciešams.

Mani interesē cilvēki, kuri dodas piedzīvojumos, kur vajadzīga izturība, drosme, izdoma. Tāpēc mans sarunbiedrs šajā reizē ir Juris Dzenis. Viņš pamanās savienot savu darbu kokapstrādes nozarē ar, manuprāt, ļoti izaicinošiem piedzīvojumiem. Izrādās, ka tajos ir ne tikai ultra maratoni izaicinošā vidē, bet arī piedzīvojumi debesīs, ūdenī, uz riteņa. Dažkārt līdz halucinācijām. Un teju vienmēr ar savu iespēju robežu izzināšanu un plešanu.Jura Instagram lapā pamanīju frāzi “running for my brother…” (skrienu par brāli). Viņš sarunā pastāstīja, kāpēc tā.Vienu no ultramaratoniem Juris pagājušajā vasarā skrēja kopā ar Jāni Viškeru –  PTL (La Petite Trotte A Leon) Monblāna masīvā Francijas, Itālijas un Šveices teritorijās. Distances garums ir 300 km un kopā 25 000 augstuma metru D+ grūtības pakāpē pa izaicinošām kalnu takām un bez tām.SARUNAS PIETURPUNKTI:7:43 Skriet par brāli – izsāpēt brāļa zaudējumu caur kustību dabā19:16 Kas ir jāņem vērā laivojot, lai sevi pasargātu22:26 Kā taku skriešanu savienot ar ģimenes ceļojumu25:12 “Ar laivu tu redzi to pašu vietu no citādāka skatu punkta”27:02 Ultravieglo lidmašīnu sacensības bez navigācijas33:09 Pamanīt zīmes, ka piedzīvojumus labāk meklēt uz zemes, nevis gaisā37:26 Piedzīvojumi 300 kilometru garajā distancē, kalnos, trīs Everestu augstumā43:14 Kā tas ir – fiziski grūtā piedzīvojumā gulēt tikai 2 stundas diennaktī 6 diennaktis pēc kārtas49:27 Piedzīvojumi ar pamatīgu riska faktoru – ko par to saka ģimene52:59 Tulznu ekspertu ieteikumi55:17 Nogurums un halucinācijas piedzīvojuma laikā1:06:53 Kā bērnus izaudzināt par piedzīvojumu un dabas mīlētājiem1:07:56 Ģimenes dzīves organizēšana, lai piedzīvojumi un laiks ģimenei būtu līdzsvarā1:12:12 Dzīve pēc finiša, kad pieveikts īpaši grūts izaicinājums1:16:55 Suns kā skriešanas partneris1:22:59 Kā, kur un kad notiek skriešanas koptreniņi Siguldā1:26:18 Piedzīvojumi ar ledus sienas “izgatavošanu” Latvijā1:31:53 Īpaša un negaidīta tikšanās kalnos1:36:27 Kādi nākotnes piedzīvojumi plānos ir tagad

Raidījumā Piespēle šoreiz par zāles volejbolu gan Latvijā, gan arī pasaulē. Lielā saruna ar Ukrainas vīru izlases un Ļvivas kluba galveno treneri Uģi Krastiņu, bet rubrikā “Kas lācītim vēderā?” izzinām, kas īsti notiek ar Latvijas izlases galvenā trenera posteni un iespējamo sadarbības turpināšanu ar poli Mihalu Gogolu. Par to stāsta Latvijas izlases menedžeris Artūrs Vitkovskis. Nedēļas topā: Latvijas Olimpiskā komiteja pret Izglītības un zinātnes ministriju - sporta federācijas joprojām nav saņēmušas valsts budžeta bāzes finansējumu, bet tā bijis jau gadu no gada; Nacionālā hokeja līga apstiprina, ka tās hokejisti piedalīsies 2026. un 2030. gada ziemas olimpiskajās spēlēs; Latvijas vīru florbola izlase kvalificējas pasaules čempionātam; Siguldā notiek Eiropas čempionāts bobslejā un skeletonā, pašmāju jauno skeletona talantu treneris Ivo Šteinbergs skarbi kritizē federāciju, ka skeletonam vispār nepievērš uzmanību; Daugavas stadiona vieglatlētikas manēžā notiek pirmās sacensības.

“Eiropa pēc Pirmā pasaules kara bija ”laboratorija virs bezgalīgas kapsētas”.” Tā nesen iznākušajā grāmatā “Ulmaņlaiki. Latvju autoritārisma īpatnības” raksta grāmatas viena no autorēm Vita Zelče. Šis ir jaunākais SIA “Aminori” izdevums, un arī iepriekš izdotās grāmatas šajā sērijā par dažādiem vēstures posmiem Latvijā kļuvušas lasītāju iecienītas. Ulmaņlaiki - demokrātijas iznīcināšana vai atbrīvošanās no nespējīgas valsts iekārtas? Cenzūra, kas nogurdina, vai tomēr “zaudētā paradīze”, pēc kuras ilgoties tālākajos padomju okupācijas gados? Jauno izdevumu iepazīstam kopā ar tā autori, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesori Vitu Zelči. Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms Latvijā 1934.-1940. gadā - tas ir laiks, ko dēvē arī par Ulmaņlaikiem, par Ulmaņa diktatūru, pret Ulmaņa īstenoto politiku arī mūsdienās daļa sabiedrības izturas ar nosodījumu un uzskata, ka viņam jau nu nekādus pieminekļus nevajadzētu celt. Vienlaikus Ulmaņlaiki tiek vērtēti arī kā būtisks Latvijas uzplaukuma laiks pirms padomju okupācijas gadiem. Vienu pareizo atbildi raidījumā nemeklēsim, bet plašāk iepazīsim, kādi faktori radīja iespēju Ulmanim ļoti vienkārši īstenot valsts apvērsumu 1934. gadā un kāda dzīve Latvijā veidojās pēc tam. Ulmaņlaiki arhitektūrā un interjerā Kvartālu nojaukšana, lai slietu monumentālas ēkas, kur interjerā dominētu tautiski motīvi - tā īsumā var raksturot Ulmaņa laikā celtos objektus. Ķemeru sanatorija, Rakstnieku jeb Jaunā pils Siguldā, Armijas ekonomiskais veikals - šīs būves iemiesoja arhitektūras un interjera stilu, kas dominēja Ulmaņa režīma laikā. Vairāk par  šīm tendencēm mākslas zinātniece, Latvijas arhitektūras muzeja direktore Ilze Martinsone. Nereti Ulmaņa valdīšanas laikā esošo stilu arhitektūrā, mākslā interjerā un dizainā mēs dēvējam par tautisko Art Deco, bet šī tendence sākās krietni agrāk par 1934. gadu, kad pie varas nāca Kārlis Ulmanis. Šis  stils sākas pēc Pirmā pasaules kara, kad izveidojās virkne jaunu valstu, kurām bija svarīgi parādīt  savu nacionālo identitāti. Tā kā tautisko rakstu motīvi bija modē jau  pagājušā gadsimta 20. gados, skaidro Ilze Martinsone. Bet runājot par Ulmaņa laikiem, Ilze Martinsone stāsta par varenu izmēru celtnēm klasicisma stilā un dažādu stilu sajukumu šo celtņu interjerā, kā arī atklāj, kurā ēkā Rīgā tika iebūvētas pirmās elektriskās slīdošās kāpnes.

Četri stabi kalnu nes. Kā šo Ērika Ziemeļa un citu klausītāju atsūtītās mīklas minēs Prikuļu ģimene Siguldā: mamma Elīna (grāmatas "Maza cilvēka lieli vārdi" autore, ikdienā vada Laurenču sākumskolas vecāku atbalsta biedrību un arī Laimas slimības slimnieku biedrību), tētis Mārtiņš (strādā Valsts kasē, kur vada attīstības departamentu), 9 gadīgā meita Gabriela Marta (mācās Laurenču sākumskolas 3.klasē un Mākslu skolā "Baltais flīģelis", kā arī nodarbojas ar jāšanas sportu) un 19 gadīgais dēls Tomass (studē filozofiju Francijā), klausieties šīs sestdienas Greizajos ratos.  

Šī gada februārī ļoti daudzus šokēja ziņa, ka Siguldā nogalināts zirgs. Pat ne zirgs – gadu vecs kumeļš Mattilass. Vēl šokējošāk izrādījās tas, ka kumeļš nogalināts gaļas dēļ. Varmākas policija aizturēja. Viens pieaugušais. Divi nepilngadīgi. Bijuši alkohola reibumā. Tagad lietu skata tiesa.

Kultūras rondo tiekamies ar rakstnieci un ilustratori Aneti Meleci. Daudzi viņu pazīst kā starptautiski atzinīgi novērtētā "Kioska" autori, bet pašlaik Siguldā skatāma viņas pirmā retrospektīvā izstāde "Anetes kiosks: stāsti, grāmatas, ilustrācijas un citas lietas". Anete tikko piedalījusies arī pirmajā Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivālā. Anetes mājaslapā internetā var lasīt, ka viņa ir ļoti aizņemta brīvmāksliniece, kurai padomā ir vairāki stāsti, kas vēl nav pārvērtušies grāmatā. "Viens ir tāds, kas jau stāv uzgaidāmajā telpā un mīņājas, kad beidzot ķeršos klāt, jo ir jau iesākts," atklāj Anete Melece. "Tas ir komikss, kuru iesāku jau pirms diviem gadiem zīmēt, bet tad "miedziņš" [Pazudušais miedziņš] iespraucās, pagrūda to malā. Tas ir stāsts "Kosmoss klausās" par vienu biroju, kur visiem darbiniekiem ir zvaigžņveidīgas galvas un viņi visas vēlmes, viss, ko mēs uz Zemes ievēlamies, nonāk viņu e-pastā. Tad tas tiek izdalīts birojā un tur ir darbinieki, kas palīdz īstenot mūsu vēlmes." Šo ir plāniņš zīmēt nākamgad, vēl ir arī citi stāsti, kas, cerams, būs. 

Vienpadsmit Latvijas pilsētās no šodienas, 26. septembra, līdz 8.oktobrim notiks starptautiskais īsfilmu festivāls „Manhattan Short”. Tajā iekļautas desmit īsfilmas no septiņām valstīm, kas tiks izrādītas vienā divu stundu un 15 minūšu garā seansā, pēc kura beigām skatītāji varēs nobalsot par savu favorītu un tā kopā ar citu valstu skatītājiem noteikt festivāla uzvarētāju. „Manhattan Short” skates Latvijā rīko kinorežisors Staņislavs Tokalovs. No 28. septembra līdz 8. oktobrim Rīgas kinoteātros "Splendid Palace" un "Ksuns" norisināsies 26. Starptautiskais īsfilmu festivāls "Manhattan Short". Liepājā, Ventspilī, Cēsīs, Valmierā, Jūrmalā, Siguldā, Daugavpilī un citās lielākajās Latvijas pilsētās festivāls norisināsies jau no 28. septembra līdz 8. oktobrim.

Šogad aprit pieci gadi, kopš Latvijā spēkā ir Sociālo uzņēmumu likums. Ir, ar ko lepoties, un ir arī lietas, ko izvērtēt un darīt citādāk. Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas vadītāja Regita Zeiļa, Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta ESF projekta "Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai" vadītājs Juris Cebulis, sociālā uzņēmuma "Centra sevī" dibinātāja un vadītāja Madara Mickeviča un sociālā uzņēmuma "Veizāna deju skola" vadītājs Edmunds Veizāns. Ierakstos uzklausām par sociālo uzņēmumu darbību Siguldā un Valmierā. Veikals "Visi var" atrodas Siguldā un to dibinājusi biedrība "Cerību spārni". Veikalā strādā cilvēki ar invaliditāti un pērn veikals atzīts par vienu no labākajiem darba devējiem Siguldas novadā. Savukārt Valmierā pirms 10 gadiem pēc vecāku ierosmes darbu uzsāka Zaļā skola - privātā pamatskola, kurā ir arī sešas pirmsskolas grupas. Skola, kā sociālais uzņēmums darbojas ekoskolu programmā, piedāvā arī mājmācību. Edmunds Veizāns izvēlējies savai skolā sociālā uzņēmuma statusu, jo "atbalsta mērķa grupa ir bērni, jaunieši no daudzbērnu ģimenēm. Un, protams, ir arī Ukrainas civiliedzīvotāji, no bērnunamiem ļoti bieži".  "Katru gadu kāds [bērnunami] sūta savus dejotājus pie mums, pa vienam, pa diviem. Tad viņi tur pamācās kaut ko un iet atpakaļ uz savu internātskolu, bērnunamu un māca pārējiem. Tur ir izlases kārtībā, kurš būs nākošais "aģents", kuru sūtīs šeit, kurš varbūt tas vēstnesis. Sadarbība notiek tādā līmenī, un tā ir mūsu mērķauditorija," atklāj Edmunds Veizāns.  Jau kopš skolas dibināšanas atbalsts bijis daudzbērnu ģimenēm. "Es pats esmu no šādas ģimenes un saprotu, ka palaist vienu bērnu uz kaut kādu pulciņu ir dārgi, bet ja tev divi trīs jāpalaiž, nedod Dievs, četri pieci, tad matus var izplēst un atbalsts 10 eiro, 20 eiro katrambērnam, tas ir budžets, tas ir atspaids šai ģimenītei. Tas ir mūsu lauciņš," skaidro Edmumds Veizāns. Viņš min, ka sākumā Ukrainas civiliedzīvotāju bērni nākuši darboties pa brīvu, "bet tād mūsējie kļuva greizsirdīgi, kāpēc viņiem par velti un kāpēc mēs maksājam? Tad mēs arī viņiem ieviesām līdzmaksājumu, bet šī arī nav, tā teikt, masveida parādība." Lai šos sapņus īstenotu, nākas saskarties arī ar birokrātīju. "Zaudējums ir tāds, ka mēs esam zaudējuši horeogrāfu Veizānu, es esmu kļuvus par projektu rakstītāju," atzīst Edmumds Veizāns.  Varbūt vajadzīgs palīgs? "Horeogrāfus ir vieglāk apmācīt, nekā cilvēkus, kas sēž un raksta, iedziļinās, saprot no projektiem," uzskata Edmunds Veizāns. Madara Mickeviča piekrīt, ka arī kļuvusi par "pilna laika projektu rakstītāju, finansējuma piesaistītāju", lai arī turpina darbu kā kapelāne un garīgajā aprūpē. "Tas ir brīnišķīgi, ka izdodas parādīt sociālo uzņēmumu kā sociālo partneri un ka arī uzņēmumi novirza savu finansējumu šādās labdarības kampaņās, bet tas ir smags darbs, to izdarīt," atzīst Madara Mickeviča. "Kādēļ ne vienkārši uzņēmums, vai dzīvot no fondiem, tāpēc, ka tās visbiežāk ir paša īpašnieka ambīcijas, prasmes, spējas, talanti. Un tā viena nianse, manuprāt, kas atšķiras no parastiem uzņēmējiem, ir spēja nepadoties, spēja strādāt, neredzot sava darba augļus. Jo tas atšķir sociālu no nesociāla. Strādājot ar sociālā riska grupām, mēs ejam pie jauniešiem, kuri ir šī vardarbība, mobings, ar kuru netiek galā ne skolas, ne sociālie dienesti, ne terapeiti. Un mēs apmācām sociāli emocionālo prasmju trenerus, kuri spēj ar šīm situācijām tikt galā. Tāpat kā deju skolā, tāpat arī mūsu nodarbībās mēs strādājam ar bērniem, kuri ir zaudējuši cerības uz visu: viņu reģionā vairs nav skolu, viņu ciemā ir divas ielas un viens veikals. Viņi netic nekam, pat ne vairs sev. Viņiem nav ģimeņu, pie kā aiziet un pajautāt padomu vai paraugu, un tad šajā pilsētā ir palicis viens bibliotekārs, kurš raksta projektus par 300 eiro, un mēs braucam vadīt nodarbības šiem te jauniešiem, kuri turpat negrib nākt. Tā ir sociālā atbildība - turpināt to darīt. Tad ir viena reize, otra trešā reize, un šim jaunietim jau parādās cerība, ka pasaule tomēr ir laba vieta, kur dzīvot. Tāpēc ka kādam rūp viņa dzīve tajā brīdī, kad nevienam nerūp. Tas attiecas ne tikai uz jauniešiem, tas attiecas uz senioriem, uz veciem cilvēkiem, uz mirstošiem cilvēkiem, uz bēgļiem, uz cilvēkiem ar invaliditāti. Kāds viņiem ir noticējis, par spīti tam, ka viņš ir pretojies, par spīti tam, ka viņš ir spurojies, viņš ir noraidījis 10 reizes šo palīdzību, bet 11. reizē viņš pieņems. Un tikai tādā veidā ir iespējams izmainīt cilvēka dzīvi." "Būtiskākā atšķirība ir tieši tas sistemātiskums, jo tas ir vienkārši projekts, mēs aizbraucam uz divām nodarbībām, un tas beidzas. Nauda beidzas, beidzas arī aktivitātes.  Tas, ko es redzu, ka sociālie uzņēmumi tieši ar to nepadošanos iet uz priekšu un arī tā sistemātiski maina, kā mēs saprotam lietas, vai tā būtu izglītība, vai tie būtu sociālie pakalpojumi. Viņi cenšas iet cauri šiem mūriem un mūru ir ļoti, ļoti daudz, lai vispār ieraudzītu un novērtētu to, kas ir šis cilvēks otrā pusē. Lai izdarītu visu, kas ir nepieciešams, lai palīdzētu arī nodzīvot dzīvi jēgpilni ar visdažādākajiem papildu pakalpojumiem. Un man liekas, tieši tā sistemātiskā pieeja un tas, ka tur ir modelis, kas strādā, tas nav vienkārši projekts, un tā, man liekas, arī būtiska atšķirība," vērtē Regita Zeiļa.

„Dzelzs vilks. Jauni 30”. Par rokmūzikas garu un mūzikas kompozīcijām gaidāmajā koncertu sērijā, pirmoreiz piedāvājot albumu „Jauni” vinila plates formātā, Kultūras rondo saruna ar „senākajiem vilkiem” – Juri Kaukuli un Kasparu Tobi. Latviešu rokgrupa “Dzelzs vilks”, atzīmējot vairāk nekā 30 gadus uz skatuves un svinot nesen iznākušo albumu “Jauni”, dodas līdz šim vērienīgākajā apvienības koncertturnejā “Dzelzs vilks. Jauni 30”. Koncertu sēriju grupa atklās 30. septembrī “Dzelzs vilka” mītnes pilsētā Siguldā, pirmoreiz piedāvājot albumu “Jauni” vinila plates izdevumā. “Dzelzs vilka 30 gadu jubileju 2021. gadā svinējām klusāk, jo lielāki pasākumi nevarēja notikt, bet šogad ar grupas jaunāko studijas albumu “Jauni” azotē esam nolēmuši atzīmēt šo jubileju lielākā koncertturnejā, ņemot līdzi spilgtāko Dzelzs vilka mūzikas bagāžu un raugoties nākotnē ar jaunu mūziku,” par gaidāmo koncerttūri stāsta “Dzelzs vilks” mūziķi. Grupu “Dzelzs vilks” 1991. gadā Mālpilī dibinājis tās solists, ģitārists un dziesmu autors Juris Kaukulis. Sarunā Kultūras rondo viņš bilst, ka par grupas dzimšanas dienu uzskata 1991. gada 23. aprīli, kad bijis pirmais koncerts. "Svētki ir jāsvin," atzīst Juris Kaukulis un aicina uz "Dzelzs vilka" koncertiem, kas dažādās Latvijas vietās gaidāmi līdz novembra beigām.

Pirmā priekšā lasītāju diena Siguldā un stāsts par Latvijā pirmos bērnu un jauniešu literatūras festivālu, kas norisināsies oktobrī. Par sapņiem redzēt lasošu sabiedrību, kurā literatūra iekļaujas tikpat organiski kā zobu tīrīšana vai sports, Kultūras rondo sarunā ar festivāla rīkotājiem un lasītmīļiem Siguldā. Siguldas bērni kopā ar režisoru Jāni Znotiņu un Luīzi zīmēja Pasaulē labāko lasītāju. Raidījuma laikā jūs uzzināsit, ka labākajam lasītājam vajag galvu, sirdi un elpvadu, čības, drēbes un grāmatplauktu. Savs festivāla grāmatu skapītis tagad ir arī Siguldas Raiņa parkā, bet pirmā Priekšālasītāju diena pieteica 1. Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivālu, kas notiks oktobrī. Kultūras rondo bija klāt pirmajā Priekšālasītāju dienā, jo gribēja redzēt, ko Sigulda iesaka darīt situācijā, kad mūsu rīcībā ir neiepriecinoši rezultāti par lasītprasmi Latvijā. Šopavasar tika publicēti starptautiskā lasītprasmes pētījuma jaunākie rezultāti par bērnu lasītprasmi 50 valstīs, un Latvijai tie ir šokējoši: seši procenti bērnu desmit gadu vecumā neprot lasīt. Varam šokēties, bet varam arī rīkoties. Varam veidot īpašu festivāla skolu, kas varētu palīdzēt skolotājiem un bērnudārza pedagogiem, veidot notikumus, kas paredzēti visai ģimenei, kuros klātesoši ir multimediji, grāmatu autori, ilustrāciju izstādes. Un pats galvenais - būt klāt ar grāmatu un autoriem tur, kur ir bērni un jaunieši, piemēram, smilšukastē un skeitparkā. Skeitparkā Siguldā Reinis Janulis lasīja Luīzes Pastores "Laimes bērnus".  Siguldā tiek domāts par dažāda vecuma bērniem, gan tiem, kas savu laiku pavada skeitparkā, gan tiem, kurus uz grāmatu notikumiem atved bērnudārza audzinātāja, vai tiem, kuri atnāk uz bibliotēku kopā ar mammu vai tēti. Vissarežģītākais vecums esot no 4.-9. klasei. Iespējams, ka tur vislielāko lomu var nospēlēt kāds iedvesmojošs skolotājs, kā , piemēram Kristaps Zaļais, kurš kovidlaikā lasīja skolēniem priekšā. Nu gan viņš vairs nav skolotājs, bet pēc priekšālasīšanas Siguldā saņēma kādu svarīgu komplimentu – viņu uzaicināja uz bērnudārzu pabeigt lasīt iesākto stāstu. Kamēr top pasaulē labākais lasītājs, apgāda "Liels un mazs" vadītāja Alīse Nīgale ir gatava atvest uz Siguldu autorus oktobra sākumā, kad norisināsies Pirmais Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivāls. Savos kalendāros varat atzīmēt, ka šoruden jābrauc uz Siguldu ne tikai skatīties krāsainās lapas, bet 6.,7. vai 8. oktobrī Siguldā jābrauc grāmatas lasīt vai vismaz atrast sev kādu labu ierosmi lasīšanai un lasītmācīšanai. Tas nekas, ja pa īstam esat sākuši lasīt tikai studiju gados, kā piemēram, režisors Jānis Znotiņš, kurš tagad ir kļuvis par Latvijā pazīstamāko bērnu izrāžu režisoru. Un Siguldā literatūras festivālā būs arī teātra izrādes. Tiem bērniem un pusaudžiem, kuriem šķiet, ka grāmatu lasīšana ir viena garlaicīga nodarbe, Sigulda pierādīs, ka grāmata var būs bezgala aizraujoša, gan izrādēs un ilustrācijās, gan arī, izmantojot multimedijus. Par festivāla multimediju programmu stāsta Marta Kontina. Siguldā būs gan "Kaķu darbnīca" ar Inesi Zanderi, gan "Brīvrunu projekts" pusaudžiem, gan igauņu izcelsmes zviedru mākslinieces Ilonas Vīklandes izstāde. Pirmoreiz Latvijā būs skatāmi viņas darbi no Astrīdas Lindgrēnes grāmatām. Un vēl daudz kas cits tikai jāizpēta festivāla programmā, piemēram, atbilde uz jautājumu "Vai grāmatai ir knābis?". Pasaulē labākais lasītājs Siguldā ir uzzīmēts. Iespējams, Kuldīgā, Cēsīs, Naukšēnos vai Liepājā tam būs citādas ausis vai acis, citāds grāmatplaukts un varbūt čību vietā būs gumijnieki. Droši zinām, - pasaules labākajam lasītājam noteikti būs galva un sirds. Rīkojot Latvijā pirmo bērnu un jauniešu literatūras festivālu Siguldā, par to domājuši visi šajā radošajā procesā iesaistīties, arī Siguldas novada Kultūras centra Literatūras projektu vadītāja Dace Krecere-Vule.  Tiekamies Siguldā 6.,7.un 8. oktobrī vai jau tagad Raiņa parkā pie grāmatu skapīša. Tiekamies grāmatās!

Rīt, 4. augustā, sākas Valmieras vasaras teātra festivāls un izrāžu maratons trīs dienu garumā dažādās vietās pilsētvidē.  Festivāla programmā šogad astoņi jaundarbi, veidoti, domājot par ģimenēm, īpaši par bērnu un jauniešu auditoriju, un runās par tēmu "Pieņemšana." Bērnu un jauniešu festivāls Valmierā notiek ik pārgadu kopš 2017.gada. Uz Valmieru nedēļas sākumā devās  un ar izrāžu radošajām komandām, kā arī ar festivāla centra veidotājiem tikās Laima Slava. Nedēļas sākumā festivāla centrs vēl top, bet tūlīt, tūlīt viss būs gatavs. Zaļajā zonā pie Valmieras kultūras centra izvietoti paštaisīti koka zviļņi, skatuve ar koka cilvēciņiem-skatītājiem, atrakciju parka elementi, uzbūvēts pat tornis un kafijas stends. Instrumentu skaņas, koka smarža ir vieta, kur sastopu mākslinieku Andri Eglīti darbojamies kopā ar jauniešiem, viņi paši savām rokām rada festivāla centru. Festivāla vizuālās identitātes tēlus, kas redzami plakātā, veidojuši Andra Eglīša dēli. Satieku arī citus darbīgus jauniešus – Aneti, Lauru, Roenu, Teodoru un Gerdu. Esmu nolēmusi iegriezties visās festivāla izrāžu norises vietās. Kopā ar festivāla Bērnu un jauniešu programmas vadītāju Jāni Znotiņu vispirms dodamies uz Valmieras teātra Apaļo zāli. Lai arī teātrī rit pārbūves darbi, te mēģinājums izrādei „Manas domas grib ar mani parunāt”,  ko veido igauņu komanda, bet spēlē latviešu  aktieri. Izrādē piedalās Aigars Apinis, Una Eglīte, Diāna Krista Stafecka un Gerda Embure. Tālāk dodos uz Valmieras 5.vidusskolas sporta laukumu, te sastopu režisoru Matīsu Budovski kopā ar aktieriem, top „Briesmīgi priecīgas lietas”.  Bet Beates ielas vienā no daudzdzīvokļu namu pagalmiem rit mēģinājums izrādei „Visi skaitās”, jau  pa gabalu dzirdamas dažādas skaņas, ko rada medību rags, taure, sitaminstrumenti. Režisore Kristīne Brīniņa kopā ar dramaturgu Klāvu Melli radījuši mudžizrādi visai ģimenei. Izrāde pēc Valmieras festivāla tiks rādīta arī Siguldā. Valmieras 2. vidusskolā rit mēģinājums koncertizrādei „Es arī te, kas man ir jādara”, režisore Endīne Bērziņa. Esmu brīdī, kad radošā komanda spriež par koncertizrādes nobeiguma variantu. Debijas grupas mūziķi izrādē ir aktieri Inese Pudža, Sabīne Alise Ozoliņa, Endīne Bērziņa, Hugo Puriņš un Kārlis Elvis Artejevs. Tālāk dodos uz citu skolu – Valmieras Valsts ģimnāzijā sadarbībā ar Liepājas teātri top izrāde skolas vecuma jauniešiem „Vairs nevienu” – izrāde veidota kā iespēja izdarīt to, ko dzīvē nebūtu iespējams – atgriezties mirkli pirms traģiskā notikuma – jaunieša  pašnāvības. Režisors Dmitrijs Petrenko, arī aktieri no Liepājas teātra, dramaturgs Nils Sakss Konstantinovs. Savukārt režisors Edgars Kaufelds rāda virzienus laukumā starp Valmieras Valsts ģimnāziju un Valmieras sākumskolu, kur notiks izrāde „Skolotājas”,  kas top sadarbībā ar Leļļu teātri. Festivāla tēma šogad ir Pieņemšana. Bērnu un jauniešu programmas vadītājs Jānis Znotiņš uzsver, ka tēmai ir jābūt rosinošai. Festivāla programmā iekļauti arī jauno horeogrāfu darbi, brīvā dabā, zālienā pie Sv.Sīmaņa baznīcas, tiks rādītas piecas kompozīcijas, kurās laikmetīgās dejas mākslinieki izpauž to, kas viņiem rūp un pēc kā viņi ilgojas. Kopējais nosaukums „Ceļā”. Un visbeidzot esmu Valmiermuižas parkā, kur režisore Liena Šmukste kopā ar aktieriem Sandiju Dovgāni un Arti Jančevski veido vizuāli skanīgu, figurāli figūrīgu izrādi ar triku elementiem „Figūras”. Valmieras vasaras teātra festivāls jau šīs nedēļas nogalē no 4.- 6.augustam, un festivāla programmā atradīsit katram bērnu un jauniešu vecumam atbilstošu izrādi.

Dziesmu svētku laikā Latvijā viesojās Sanfrancisko Jaunais teātris, Siguldā un Līgatnē izrādot arī divas jaunākās izrādes – „Anšlavs un Veronika” un „Ķēves dēls Kurbads”. Raidījumā stāsts par latviešu trako teātra mīlestību, kas savijusies ar Sanfrancisko teātra aktrišu dzīvesstāstiem un pārdomām par pasauli. Šajās dienās, kad Dziesmu svētku notikuma gaidās Latvijā ierodas latvieši no visas pasaules, paralēli Rīgā notika diasporas teātru festivāls “Dāvana Latvijai”, kā arī divas savas izrādes – “Ķēves dēls Kurbads,” un “Anšlavs un Veronika” – Siguldā un Līgatnē izrādīja Sanfrancisko Jaunais teātris no Amerikas Savienotajās valstīm. Pārsteidzoši, cik aktīva ir amatierteātra kustība latviešu diasporās. Kā izskaidrot to trako latviešu teātra mīlestību? Raidījumā Augstāk par zemi sarunājas Sanfrancisko Jaunā teātra režisore Māra Luisa, latviešu aktrise ar spānietes temperamentu Astrīda Lācītis, māksliniece, Sanfrancisko Jaunā teātra izrāžu tērpu un scenogrāfijas veidotāja Linda Treija un par teātra popularizēšanu atbildīgā Aija Mollere. Šķiet, ka šis stāsts būs ne tik daudz par teātri, cik par cilvēkiem un likteņiem, kas kopīgi spēlējot teātri, sarunājoties latviski, domājot par sev būtiskām tēmām, savijušies kopā. 27. Vispārējie latviešu Dziesmu un 17. Deju svētki ir visas amatiermākslas kustības kopējie svētki. Ne velti to programmā ir arī tautas mākslas izstādes, arī Latvijas amatierteātru parāde. Sanfrancisko Jaunā teātra aktieri saka, ka ies noteikti skatīties kolēģu izrādes, kas notiks Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī. Tas ir skaists žests, ka arī diasporas teātri ir atraduši veidu kā piedalīties šajos svētkos Latvijā, lai arī ārpus kopējās programmas. Pasaulē notiek arī vairāki diasporas amatierteātru festivāli, un jau šī gada oktobrī festivāls "Laipa", kas ik gadu notiek citā valstī, notiks Amerikas Savienotajās valstīs.

Raidījumā Augstāk par zemi nolēmu aptaujāt savus laikabiedrus, un apkopot šo laiku Jāņu svinēšanas tradīciju stāstus. Tas nozīmē, ka raidījums tapt sāka jau mēnešus divus pirms Jāņiem. Katram intervijā vai privāti satiktajam es sarunas noslēgumā uzdevu vienu un to pašu jautājumu – kāda ir jūsu labākā Jāņu svinēšanas pieredze? Kā jūs ejiet uz savu vasaras vidus pilnestības sajūtu?  Jautājums viens, bet reakcijas un atbildes visdažādākās. Vairums uzrunāto atplauka smaidīgā apcerīgumā. Bija vainīgie, kas jautājumu uztvēra kā eksāmenu, vai viņu Jāņi pietiekami iederas tradīcijā. Bija piesardzīgie, kas bija gatavi stāstīt tikai pie izslēgta mikrofona. Daļa ierakstu tapa šepat, Radio studijas sterilajos apstākļos, un tajos atpazīsiet iepriekšējo raidījumu viesus. Taču Jāņu tēmu ierosināju arī savā dzimšanas dienas sanākšanā kādā Vecrīgas krogū, un šiem ierakstiem fonā dzirdēsiet uzsilstoša piektdienas vakara trokšņus. Tātad – piektdienas vakarā, sēžam krogū, taču pagaidām viss mierīgi: esmu satikusi uzticamās studiju laika biedres – Inetu Pikši, trīs, nu jau pieaugušu, bērnu māmiņu. Savukārt Anda Grīva ir bijusī koriste. Leģendārā sieviešu kora “Dzintars” sastāvā apbraukājusi pusi pasaules, pēc bērnu piedzimšanas, pārceļoties uz Siguldu, dziedāt elitārā korī vairs nesanāca. Es īsti nezinu to priekšvēsturi, kāpēc viņa nemeklēja kori Rīgā vai Siguldā, bet izvēlējās pievienoties Taurenes – Dzērbenes korim “Pie Gaujas”. Zinu tikai, ka viņa pavada labu laiciņu ceļā, lai izbraukātu mēģinājumus, toties ir patiesā sajūsmā par visīstākajām lauku sievām, kuras, dziedot Taurenes – Dzērbenes korī, ir izdevies iepazīt. Un arī tas vēl nav viss, Ienākot korī “Pie Gaujas”, viņa ienākusi arī jau gatavās apkaimes tradīcijās, tai skaitā Jāņu svinēšanā. Nē, viņa nav šito izdomājusi, tur viss jau gadiem tā esot bijis! Aija Caune, trīs dēlu māte, viņai ir stipra ģimene. Taču pirmās un saulainākās atmiņas par Jāņiem tomēr nāk no bērnības. Jūnija sākumā pie izrādes “Malleus Maleficarum. Jaunais līgums” tapšanas Rīgas cirkū strādāja režisore un aktrise Iveta Pole un dzejniece, māksliniece Agnese Krivade, kuras dzīvē aktuāla šobrīd ir somatiskā izglītība. Šobrīd Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā Rīgā skatāma izstāde “Kā es jūtos pēdējā laikā”, kas aicina caur vizuālās mākslas darbiem sarunāties par psihisko veselību. Turpinājumā divu izstādes mākslinieku – Ievas Vīksnes un Andra Kaļiņina – urbāno Jāņu pieredze. Taču vispirms – Lība Bērziņa, kura izstādes ietvaros vadīs mākslas terapijas nodarbības. Savukārt somu tautas dziesma, kas skan raidījumā, nāk no video, ko atsūtīja režisore Kristīne Briede, un filmēts tas ir Ilvas Skultes ģimenes Jāņos Latgalē. Ilvai ir stāsts, kā būtu jākopj Jāņu tradīcijas daudzu desmitu gadu garumā kuplā ģimenē. Viņa savu Jāņu stāstu izstāsta labprāt, un te nu mēs atkal atgriežamies Vecrīgas krogū, kurā troksnis pieņemas spēkā. „Dirty Deal Teatro” tapušas izrādes “Pārcēlāja” un “Mantojums”, kas stāsta ļoti personīgus stāstus. To autori ir nākamie sarunbiedri, stāstot par Jāņu sajūtām, – dramaturgs Jānis Balodis, režisore Inga Tropa, bet stāstīt sāk dzejniece Anna Belkovska. Līgo! Lai top!

Turpinās Anšlavs Eglītis – Losandželosā, Padurē un Siguldā. Turpinās Raimonds Staprāns. Kultūras rondo sarunas ar monogrāfijas par Anšlavu Eglīti autori Ievu Struku un aktieri Kasparu Znotiņu, kurš atveido Anšlavu Eglīti Sanfrancisko Jaunā teātra iestudējumā "Anšlavs un Veronika". Ievas Strukas monogrāfija par Anšalvu Eglīti atvērta arī Losandželosā. Latvijas un Amerikā top filma "Sarkanais šķūnis" par gleznotāju un dramaturgu Raimondu Staprānu; Padures muižā savukārt top filma pēc Anšalava Eglīša darba "Pansija pilī", bet aktieris Kaspars Znotiņš šovasar uz vienu dienu atkal pārtaps par Anšalvu izrādē "Anšlavs un Veronika". 30. jūnijā kultūras centrā "Siguldas devons" viesosies Sanfrancisko Jaunais teātris ar izrādi "Anšlavs un Veronika". Izrāde stāsta par dzīvesbiedriem – rakstnieku Anšlavu Eglīti un mākslinieci Veroniku Janelsiņu, kas lielāko mūža daļu pavadīja trimdā, ASV. Anšlava lomā – Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktieris Kaspars Znotiņš; Veronikas lomā – Taira Zoldnere. Izrāde veidota pēc gleznotāja un dramaturga Raimonda Staprāna lugas motīviem. Tā iesākas ar precētā pāra pārcelšanos no Ņujorkas uz Oregonu, turpinās Kalifornijā un noslēdzas ar Anšlava aiziešanu mūžībā. Staprāns, kas pazinis Anšlavu un Veroniku, pievēršas laulāto draugu personīgajām attiecībām, saskarsmei, intelektuālajiem strīdiem un domu apmaiņai, iepinot stāstus no viņu dzīves.  

Šonedēļ 19. reizi Siguldā notiks ikgadējā Stādu parāde, kas ir lielākais Latvijā audzēto stādu gadatirgus. Viena lieta ir stādu nopirkt, bet pavisam cita – iestādīt. Kā augiem palīdzēt pārciest gaidāmās maija salnas un ieteikumi citiem dārza darbiem raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Stādu audzētāju biedrības valdes priekšsēdētājs Andrejs Vītoliņš, Dārzkopības institūta pētniece agronome Ilze Grāvīte un dārzkopības nozares eksperte Mārīte Gailīte. Andrejs Vītoliņš visus aicina uz Stādu parādi un mudina iegādāties vietējo audzētāju izlolotus stādus, savukārt, runājot par gaidāmajām salnām, Mārīte Gailītte norāda, ka nevajag steigties stādīt siltumnīcā visu, kas uz palodzes jau smuki paaudzies.

Bibliotekāra darbs ir mūsu sirds darbs – tā atzīst bibliotekāri, kas 25. Aprīlī tika godināti Bibliotekāru biedrības Gada balvas 2022 ceremonijā. 25. un 26. aprīlī Rīgā risinās Latvijas Bibliotēku festivāls „Svinam kopā! LBB 100”. Vakar notika bibliotekāru 14.kongress, bet šodien bibliotekāri pulcēsies uz ideju apmaiņu Bibliotēku ideju tirgū. Latvijas Bibliotekāru biedrības valdes priekšsēdētāja Māra Jēkabsone atklāja gada balvas ceremoniju, bet aktieris Jēkabs Reinis gādāja par vakara atmosfēru, daloties arī ar saviem grāmatu stāstiem. Vakara gaitā tika pieminēti un sveikti daudzi aizvadītā gada notikumi, izcelti aktīvākie dalībnieki, arī akcijā „Viena diena bibliotēkas dzīvē” vai konkursā „Lasi, meklē, ceļo!”. Tad sekoja pats svarīgākais – gada bibliotekāra apbalvošana. Balvu Gada bibliotekārs 2022 ieguva divas bibliotekāres, vienas paveiktajā vairāk izcelta novadpētniecība, otras darbs cieši saistīts ar jauno lasītāju. Vispirms tika sveikta Ventspils novada Ugāles bibliotēkas vadītāja Inese Rumpa. Tad arī Preiļu galvenās bibliotēkas galvenā bibliotekāre Ina Rusiņa. Bet balvu „Gada bibliotēka 2022” saņēma Jaunpils pagasta bibliotēka. Vēl noskaidroja Gada notikumu Latvijas bibliotēkās 2022.gadā. Bija iesūtīti 20 pieteikumi, bet balvu saņēma trīs – valsts nozīmes organizēts notikums, reģiona un vietējās nozīmes notikums. Par vietējās nozīmes notikumu uzvarēja – projekts „Iedvesmas  bibliotēka – Kursīšu bibliotēkas āra lasītavas terases izveide”. Stāsta Kursīšu pagasta bibliotēkas informācijas centra vadītājs Mārtiņš Lagzdons. Par valsts nozīmes notikumu balvu saņēma Latvijas bibliotēku novadpētniecības konference „Kultūras mantojuma un novadpētniecības nozīme kopienu veidošanā digitālajā laikmetā un digitālā mantojuma diena Siguldā”, savukārt par reģiona notikumu balvu ieguva – Ogres centrālās bibliotēkas dalība starptautiskajā konkursā „Gada publiskā bibliotēka” un iekļūšana finālistu četriniekā. Tā kā Gada balva ir Bibliotekāru biedrības iniciatīva, uzklausu  biedrības līdzšinējo valdes priekšsēdētāju Māru Jēkabsoni. Arī viņa saņēma pateicības vārdus un ziedus, jo viņas otrais termiņš priekšsēdētājas amatā beidzas, ievēlēta jauna biedrības valde, no viņu vidus  tad maijā izraudzīsies jauno Bibliotekāru biedrības priekšsēdētāju.

Stāsta arhitekts Pēteris Venckovičs Apbrīnojami, ka tikai kādus desmit gadus kopš Latvijas valsts dibināšanas un postošā pasaules kara Latvijas valsts uzskata par vajadzīgu un iespējamu atzinīgi novērtēt Latvijas Universitātes un tās profesoru lomu un ieguldījumu Latvijas izaugsmē ar zemes piešķīrumu iecienītā atpūtas vietā Koknesē. Pēc agrārreformas Bilstiņu muižas zeme tika sadalīta nelielos zemes gabalos, kurus piešķīra Universitātes mācībspēkiem vasarnīcu celšanai. Ēkas uzcēla tikai pieci profesori: valodnieki Jānis Endzelīns, Anna Ābele, Ernests Blese un  inženieris elektroķīmiķis Ernests Dišlers, kura brālis jurists Kārlis Dišlers jau bija iegādājies pašu Bilstiņu muižas dzīvojamo ēku. Lai arī jaunie īpašumi sagādāja to īpašniekiem ne mazums rūpju un izdevumu, tomēr bija brīnišķīgi vasarās uzturēties pussalā pie paša Pērses ūdenskrituma - tik lieliskā vietā ar skatu uz lielo Daugavas loku un Kokneses pilsdrupām. Kādi tad izvērtās šo piecu intelektuāļu un viņu izloloto māju likteņi? Trīs no viņiem bija tie, kas 1944. gada 17. martā parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu ar prasību nekavējoties atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti, un tie bija: Ernests Dišlers, Ernests Blese un Jānis Endzelīns. Ja brauksiet ekskursijā uz Bilstiņiem, tad pirmā vēsturiskā māja būs Ernesta Dišlera "Kalnsētas". Tolaik bija iegādājami tā saucamie paraugprojekti, kurus vēlāk, 1939. gadā, Hipotēku banka apkopoja un izdeva grāmatā "Norādījumi mazēku būvētājiem". Izskatās, ka arī šī ēka ir veidota, pamatojoties uz šādu divstāvu ēkas paraugprojektu. Staļina laikā Ernests Dišlers tika pazemināts no profesora par docentu un 1952. gadā aizsūtīts pensijā. Viņš mira Rīgā 1966. gadā un ir apglabāts Rīgas Meža kapos. Nākamā vēsturiskā māja, ko redzēsiet, būs no radzēm būvētā Bilstiņu muiža, ko 1632. gadā cēlis Kornēlijs Bilšteins – Kokneses pils un kara pārtikas noliktavas grāmatvedis. To 1928. gadā nopirka Ernesta brālis jurists Kārlis Dišlers – profesors, politiķis, rakstnieks un Rīgas pilsētas Domes un Saeimas deputāts, kurš mājai deva vārdu "Sauleskalns". 1941. gada 14. jūnijā kopā ar sievu izsūtīts, viņš pēc septiņiem gadiem atbēga uz Latviju, dzīvoja Siguldā, līdz 1949. gada beigās atkārtoti tika apcietināts un 1950. gadā izsūtīts uz Sibīriju. Miris 1954. gadā Poļevojes ciemā Krasnojarskas novadā. Viņa "Sauleskalns" pa to laiku piedzīvoja grūtas dienas. Tur bija iekārtots kaut kāds kantoris, viss izdemolēts. Tagad senā ēka ir Vijas Beļēvičas ģimenes īpašumā. "Sauleskalna" dārzā ir saglabājušās drupas no lapenes, kurā 1822.gadā ceļodams no Daugavpils atpūties ķeizars  Aleksandrs I. Tuvāk Pērses ragam atrodas valodnieka, tulkotāja un filoloģijas zinātņu doktora Ernesta Bleses celtā māja "Laimoņi". Pēc nepārbaudītām ziņām tā ir vienīgā no kolonijas mājām, kuru varētu būt projektējis arhitekts Pauls Kundziņš. Ernests Blese, kurš ir arī viens no Latvijas Universitātes dibinātājiem, 1944. gadā emigrēja uz Vāciju, un kopš 1946. gada bija ārkārtas profesors Maincas universitātē un slāvu valodas profesors Germersheimas augstskolā. Miris 1964. gadā Germersheimā. Māju šobrīd apsaimnieko viņa mazdēls Kārlis Blese. Arī tuvākā kaimiņiene – vasarnīcas "Guja" saimniece, valodniece, Endzelīna tuva kolēģe, eksperimentālās fonētikas pamatlicēja Anna Ābele – atstāja Latviju 1944. gadā kopā ar brāli ārstu Pēteri Ābeli, kurš ar vērienīgu ziedojumu ir izveidojis fondu Annas Ābeles piemiņai filoloģijas pētījumu veicināšanai. Šī fonda balvu saņēmusi arī Vaira Vīķe-Freiberga, Velta Rūķe-Draviņa un citi. Veselības dēļ atteikusies no vilinošā uzaicinājuma strādāt Hārvardas Universitātē, viņa vēl turpināja publicēties zinātniskajos žurnālos. Mirusi 1975. gadā. Viņas urna glabājas trimdas latviešu Katskiļu kapos Ņujorkas štatā. Annas Ābeles piemiņu glabā viņas vasarnīcas neparastais vārds "Guja", ko valodniece veidojusi no vārda "gūt" un viņas stādītā tūja, kura dēstīta kopā ar filoloģijas un filozofijas studentu akadēmiskās organizācijas "Ramave" biedriem. Viņas māja, iespējams, tapusi pēc tā paša tipveida projekta ierosmes, kā "Kalnsētas", tomēr tai piemīt (iespējams, saimnieces inspirēti) daudz "art deco" stila vaibstu gan logu un balkona durvju formās, gan krāsainajos fasādes koka dekoros. Tie piešķir kubveida mājiņai īsta stila šarmu. Mājas liktenis tipisks pašvaldību pārņemtajām trimdā aizbraukušo ēkām: tajā tika iemitinātas trīs no Sibīrijas atgriezušās ģimenes, kurām bija liegts atgriezties savās mājās. Jaunie īpašnieki māju nopirka no Annas radinieces ārstes Auroras Ābeles pēc 90. gadu restitūcijas. Pretstatā Annas Ābeles "Gujai", tuvākā kaimiņa valodnieka Jāņa Endzelīna "Nāka" (no darbības vārda "nākt") veidota tik askētiski, cik vien iespējams. Tas atspoguļojas pat interjerā. Visas mēbeles ir nekrāsoti galdnieka rokas darinājumi. Guļamistabā - tipiska niķelēta metāla gultiņa, nav pat īpaša rakstāmgalda. Viņš bija vienīgais no pieciem, kurš dzīves pēdējos gadus pavadīja Koknesē līdz pat savai nāvei 1961. gadā. Viņa pēdējais lielais darbs "Latvijas vietvārdi" bija radīts pie vienkārša koka galda zem vientuļas neapklātas spuldzītes. Bez ēdamistabas krēslu komplekta vēl tikai grāmatas. Vārdnīcas. Un veranda ar balkonu uz dienvidiem, uz Daugavu, uz pilsdrupām. Meitas Līvijas Endzelīnas gleznotajā portretā viņš redzams tieši tur.

Turpinām pirms nedēļas aizsākto ziemas sporta tēmu. Pagājušajā nedēļā mūsu uzmanības centrā bija distanču slēpošana, šoreiz - ziemas orientēšanās, jo jau aiznākamajā nedēļā Madonā notiks vērienīgākās šī sporta sacensības pasaulē - Pasaules kausa posms, kas būs arī Eiropas čempionāts. Raidījuma viesi: “Smeceres sila” trases vadītājs Gunārs Ikaunieks un divi sportisti - Elīza Bremze un Gustavs Staņa. Nedēļas topā: Raimonds Krollis pāriet uz Itālijas A sērijas futbola klubu “Spezia”; “Australian Open” aktualitātes, Aļona Ostapenko sansiedz karjeras rekordu vienspēlēs; Basketbolists Riharda Lomaža trauma; Kamanās Eiropas čempionāts Siguldā noslēdzies, nu jau sākas gatavošanās pasaules čempionātam. Rubrikā “Vēstures stūrītis” Reinis Grundspeņķis ielūkojās ziemas orientēšanās sporta vēsturē, kas ir tiešām bagātīga.

Iespējams, jau nākamziem daudziem būs jāiegādājas jaunas ziemas riepas. Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) uzsākusi diskusiju par automobiļu riepu, kas marķētas ar M+S (dubļi+sniegs) apzīmējumu lietošanas aizliegumu ziemas sezonā, ja tām papildus uz riepas sāniem nav atrodams kalna un sniegpārsliņas marķējums. Kāpēc tā, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Kāpēc vajadzētu ieviest izmaiņas, skaidro CSDD Tehniskā departamenta direktors Jānis Liepiņš. Viedokli izsaka un vērtē auto riepu eksperts Didzis Zaļkalns un satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis. Skaidrojot satiksmes drošības aspektus, kāpēc vajadzētu attiekties no "vissezonas" riepu izmantošanās ziemā, Jānis Liepiņš arī min, ka visticamāk, būs arī pārejas periods. "Noteikti būs pārejas periods, jautājums, tas būs gads, divi vai kāds cits periods, to lems likumdevējs. Kopumā tas nebūs, ka ar rītdienu stājas spēkā un uzreiz tās riepas nevar lietot," skaidro Jānis Liepiņš. Oskars Irbītis atgādina, ka "riepu likumdošana" neatceļ fizikas likumus. Kas nozīmē, lai cik labas būtu riepas, jāņem vērā braukšanas apstākļi. "Ar fiziku ir jādraudzējas, ja uz ceļa ir ledus, arī ar kalnā kāpēju kāpšļiem ne vienmēr varēs apstāties," atzīst Oskars Irbītis. Ierakstā uzklausām Drošas braukšanas skolas pārstāvis Edmundu Ozolnieku. Ziemas sezonā Ceļu satiksmes drošības direkcija Rīgā, Jelgavā, Siguldā, Valmierā, Rēzeknē, Daugavpilī, Madonā un Talsos organizē bezmaksas ziemas braukšanas konsultācijas. Šonedēļ bezmaksas konsultācijas notiek Liepājā, bet par to, kādas riepas izvēlēties drošai braukšanai, stāsta Drošas braukšanas skolas pārstāvis Edmunds Ozolnieks.

Raidījums Piespēle šoreiz neierastā formātā, jo Māris un Mārtiņš dodas ārpus mājīgās studijas, lai klātienē Siguldā apciemotu pašmāju labākos bobslejistus. Pa ceļam uz Siguldu abi automašīnā klausītājus iepazīstinās ar nedēļas spilgtāko notikumu topu, bet galamērķī tiekas ar bobsleja izlases treneri Sandi Prūsi un pieredzējušāko pilotu Emīlu Cipuli. Raidījuma vadītājiem ir iespēja pavizināties Sanda Prūša dienesta mikroautobusā, kā arī kopā ar bobslejistiem un kamanām kravas auto aizmugurē mērot ceļu no Siguldas trases finiša līdz startam. Nedēļas topā: Kristaps Porziņģis par spīti traumai sāk Nacionālās basketbola asociācijas sezonu; “Audas” futbolisti pirmo reizi komandas 53 gadus ilgajā vēsturē iegūst Latvijas kausu; Rūdolfam Balceram pirmie vārti Floridas “Panthers” kreklā Nacionālājā hokeja līgā; Mihails Gogols paliek Latvijas volejbola izlases galvenā trenera amatā.

Stāsta Ogres Vēstures un mākslas muzeja muzejpedagoģe, gide Jana Iesalniece-Pikše Ogres pilsētas reljefs kopumā ir paugurains, cauri visai pilsētai stiepjas Ogres Kangari – kilometriem garas, vaļņveida pauguru grēdas, ko ģeologi sauc par osiem. Osi veidojušies ledāju kušanas rezultātā apmēram pirms 12 tūkstošiem gadu, tie sastāv no oļiem, grants un smiltīm. Ogres Kangariem ir iespaidīgi izmēri – tie ir ap 25 km gari, un augstums ir aptuveni 55 m virs jūras līmeņa. Atsevišķām pilsētas pauguru grēdām un pakalniem laika gaitā vēsturiski ir radušies dažādi nosaukumi. Viršu kalns, Sietiņkalns, Saules kalns, Mīlestības kalns, Krēgera kalns, Ķentes kalns, Sērķīšu un Bākas kalns – tie ir tikai daži no nosaukumiem. Šķiet, ka visatpazīstamākais tomēr būs Ogres Zilo kalnu nosaukums. Ogres Zilie kalni ir osu grēdas centrālā un reljefā visizteiktākā daļa. Par Zilo kalnu izcelsmi kāda teika stāsta par velnu, kurš nesis uz Rīgu smilšu maisu, bet ceļā piekusis un atgūlies purvainā vietā atpūsties. Bērni, gribēdami velnu izmuļķot, izplēsuši smilšu maisam caurumu. Velns atmodies un, nekā nemanīdams, cēlis maisu plecos un gājis tālāk. Tā smiltis pamazām izbirušas un izveidojušās osu grēdas – Zilie kalni. Citas teikas stāsta par lielo cilvēku vai milzi, kas no smiltīm uzbēris sev ceļu, lai, pāri purvam staigājot uz Rīgu pēc sāls, nebūtu jāmērcē kājas. Tā kā ceļš bijis garš, atpūtas brīžos milzis mēdzis kūpināt pīpi, no kā cēlusies zila dūmaka. Tā radies nosaukums Ogres Zilie kalni. Jāpiemin, ka reiz Ogres Zilajos kalnos bijis patvēruma pilskalns, kurā cilvēki nedzīvoja pastāvīgi, bet patvērās tikai briesmu gadījumos. Nocietinājumi bijuši vāji veidoti, no vienas puses pilskalna virsma, jeb plakums, bijis atdalīts ar grāvi un valni, bet pretējā pusē pilskalna mala bijusi nostāvināta. Abas pārējās pilskalna nogāzes jau no dabas ir bijušas visai stāvas un augstas, un to papildus nocietināšana nav bijusi nepieciešama. Nekādi senāki atradumi nav iegūti un pilskalna iedzīvotāju etnisko piederību nav izdevies noskaidrot. Interesanti, ka jau kopš 19. gs. beigām Ogres iedzīvotājiem un vasarniekiem Zilo kalnu teritorija bija populāra aktivitāšu un atpūtas vieta, bet vēlāk, 20.gs. 20.-30.gados, īpaši slēpošana kā atpūta brīvā dabā un sporta sacensību veids, Latvijā kļuva ļoti populāra. Ar saukli "Dzimtene ziemā aicina ciemā" simtiem rīdzinieku brīvdienās devās ne tikai uz tuvējo Mežaparku, Šmerli vai Biķerniekiem, bet arī uz tālākām slēpošanas vietām, tostarp Ogri, jo uz Ogri atvizināja regulārie slēpotāju vilcieni - tie nedēļu nogalēs uz Ogri atveda ap 600-800 slēpotājus. Ogre bija izslavināta kā slēpošanas paradīze, priedēm apaugušajos pakalnos un pauguros bija iekārtotas ērtas stigas slēpošanai. Zilajos kalnos varēja patīkami izslēpoties arī vējainā laikā, jo meži aizsargāja no asajiem vējiem. Līdztekus slēpošanai, arvien lielāku piekrišanu 1930-tajos gados ieguva lēkšana no tramplīniem! Latvijā augstākais tramplīns atradās Siguldā, bet vidēja un neliela augstuma lēktuves bija uzceltas vairākās Latvijas pilsētās, arī Ogres Zilajos kalnos. Ogres tramplīnu atklāja 1934.gada janvārī, no tā varēja sasniegt līdz 25m tālus lēcienus. Pēc Otrā pasaules kara lēktuvi Zilajos kalnos vairs neatjaunoja, taču slēpošanas tradīcija Ogrē ir saglabājusies. Slēpot un citādi aktīvi atpūsties gribētāji uz Ogres Zilajiem kalniem ierodas gan ziemā, gan vasarā. 1959. gadā Zilo kalnu rietumu daļā sākās grants ieguve. Pēc grants ieguves pārtraukšanas 2003.gadā karjera vieta 20 ha platībā pakāpeniski aizpildījās ar pazemes ūdeņiem un šeit izveidojās Dubkalnu ūdenskrātuve, kas gan vasarās gan ziemās vilina peldēt gribētājus. Kopš 2004. gada dabas parks "Ogres Zilie kalni" ir īpaši aizsargājama dabas teritorija 312 ha platībā, kur meža takas aizved līdz Viršu kalna 30 m augstajam skatu tornim, kurā uzkāpjot, var saskatīt Rīgas aprises un Zaķusalas TV torni.

Šogad opermūzikas mīļotājus Siguldā atkal priecē bagātīga Opermūzikas svētku programma. Kulminācija ir Džakomo Pučīni operas "Bohēma" brīvdabas uzvedums ar soprānu Maiju Kovaļevsku galvenajā lomā. Kultūras rondo svētku priekšvakarā uz sarunu aicināja svētku organizatoru Daini Kalnu, Maiju Kovaļevsku, kultūras centra “Siguldas devons” galveno speciālisti profesionālās mākslas jautājumos Daci Plešu un pianistu Venti Zilbertu. "Šis ir megaprojekts, izcils projekts, tajā piedalās izcili mākslinieki, ir izcils tehniskais izpildījums, izcils scenogrāfs. Un pēc svētkiem vienmēr ir šausmīgi slikta sajūta, tā saucamās, radošās paģiras, ka tas viss ir beidzies. Tu esi pārguris, bet dvēsele gavilē," atklāj Dace Pleša. 30. jūlija vakarā Siguldas pilsdrupu estrādē “Bohēmas” uzvedumā Mimī lomu izpildīs Maija Kovaļevska, kas uz Siguldu lidojusi no Austrālijas, kur vēl iepriekšējā dienā dziedāts Pučīni operā "Toska": "Labi, ka "Bohēmu" arī sacerējis Pučīni, nav jāpārslēdzas uz kādu citu valodu vai citu tēlojumu," viņa smejas. "Bet, runājot par "Bohēmu", šī ir viena no operām, kas nebalstās tikai uz vienu dziedātāju vai diviem, bet uz visiem." Un Kovaļevska izceļ skatuves partnerus Jāni Apeini, Marlēnu Keini, Rihardu Mačanovski, Krišjāni Norveli, Andri Lapiņu un īpaši Mihailu Mihailovu no Bulgārijas Rūdolfa lomā. "Jau no pirmā mēģinājuma man bija skaidrs, ka viņā ir viss vajadzīgais jeb "full package", kā saka angļu valodā, pilns komplekts - gan izskats, gan balss, bet, pats galvenais, patiesums. Viņa balsī ir tas īstais "verisma" tonis, ko cilvēki varbūt sagaida no Pučīni operām. Tas aizkustinošais. Jo Rūdolfam tas ir vajadzīgs." Kovaļevska atzīst, ka operu pāri tā arī veidojas, ja ir tā savstarpējā ķīmija, kad dziedātāji var sazināties bez vārdiem, saprotot viens otru pēc acīm, neesot nemaz jādzied vai jārunā. Pianists Ventis Zilberts stāsta, ka esot saskaitījis - savas muzikālās darbības laikā viņš sadarbojies ar kopumā vairāk nekā 150 dziedātājiem, no kuriem apmēram desmitā daļa bijuši operas izpildītāji: "Es nedodu priekšroku nevienam. Man ir interesanti, ka spēju nevis norobežoties no vienas vai otras sfēras - dziedātāja vai instrumentālista - bet cenšos vienmēr muzicēt gan ar vieniem, gan ar otriem." Ar instrumenta spēlētājiem savā ziņā esot vieglāk muzicēt, dziedātāji esot neparedzamāki savā interpretācijā un sajūtās, izpildījumā mēdzot gadīties arī impulsīvāki momenti: "Ir jāsajūt un jānoķer tas dziedātājs, ja viņš mazliet nevietā ievelk elpu. Klausītājs to nedrīkst manīt," norāda Zilberts. Operas "Bohēma" iestudējums Siguldas Opermūzikas svētkos varbūt šogad ir lielākais notikums apjoma ziņā, bet arī pārējie koncerti ir līdzvērtīgas kvalitātes, piebilst Dainis Kalns, lepni piebilstot: "Man ir tik daudz labu solistu, ka pietiktu četrām programmām."  

Jau no 10. aprīļa visu Latviju pārskan vokālās kamermūzikas koncertsērija "Angiol di Pace" ("Miera eņģelis"), kurā piedalās ukraiņu mecosoprāns, Kijivas filharmonijas soliste Anna Labuta, baritons Nauris Indzeris un pianiste Helēna Laukmane, kura šajos koncertos spēlē arī ērģeles. Drīzumā gaidāmi sērijas pēdējie koncerti. Par to, kā Anna Labuta kopā ar savu meitiņu nokļuvusi Latvijā, kā radusies ideja par šo koncertsēriju un kāpēc dziedātājai drīz jādodas atpakaļ uz Kijivu, intervijā "Klasikai" stāsta pati Anna Labuta un Helēna Laukmane. Koncertprogrammā "Miera eņģelis" iekļauta mūzika, kurā apvienojas garīgums, mierinājums, cilvēkmīlestība un cerība. 22. jūlijā koncerts izskanēs Lielvārdē, 24. jūlijā Rīgā, 31. jūlijā Krustpilī, 3. augustā Limbažos, 5. augustā Siguldā un 6. augustā Cēsīs.  "Bet pats pirmais koncerts izskanēja Ropažu baznīcā 10. aprīlī. Anna bija tikko atbraukusi un mēs tikko bijām iepazinušās – paldies Ropažu draudzes mācītājam Krišjānim, kurš piedāvāja mums šo iespēju – sniegt koncertu baznīcā," stāsta Helēna Laukmane. "Pēc tam mums vēl bijuši koncerti Jēkabpilī, Sātu baznīcā, Baltezerā, Ogrē, Ikšķilē, Viļakā, Gulbenē, Valmierā. Pēdējais plānots 6. augustā Cēsīs, bet 10. augustā Anna plāno atgriezties Kijivā. Arī darba dēļ – un tas ir ļoti komplicēts jautājums. (..) Nauris Indzeris ir mūsu spēcīgais plecs, kurš, starp citu, tieši šobrīd, intervijas laikā, Doma laukumā spēlējas ar Annas mazo meitiņu." Par to, ka Anna Labuta ieradusies Latvijā, Helēnai Laukmanei paziņojusi viņas māsa Ūna: "Māsa stāstīja, ka Anna atbraukusi uz Latviju un meklē domubiedrus, jo bija šeit gatava uz jebkādu darbu. Ar Nauri aizbraucām pie Annas, satikāmies, iepazināmies un uzreiz radās ideja par šo koncertprogrammu – bez lielām ambīcijām. Tāpēc arī publicitāte līdz šim nav bijusi tik liela. Bet tagad paldies Antai Jankovskai par milzīgu aktivitāti publicitātes sakarā! Pirmie koncerti vairāk bija tādi, lai novērstu domas, bet tai pašā  laikā būtu kopā ar Ukrainu šajā situācijā." Pianiste arī stāsta, ka šī ir ļoti klasiska vokālā programma: skan Bahs, Hendelis, Skarlati, Pērsels, koncerta noslēgumā – ukraiņu dziesmas, kuras Anna Labuta dzied duetā ar Nauri Indzeri. Lūgta iepazīstināt ar sevi, Anna Labuta stāsta, ka ir no Kijivas un savulaik absolvējusi Kijivas Nacionālās kultūras un mākslas universitātes kordiriģēšanas katedru un P. Čaikovska Nacionālās mūzikas akadēmijas solo dziedāšanas katedru. Jau studiju gados bijusi solistu ansambļa "Pektorāle" dalībniece. Pēc Mūzikas akadēmijas absolvēšanas 2002. gadā kļuvusi par Ukrainas Nacionālās ērģeļu un kamermūzikas zāles Borisa Ļatošinska klasiskās mūzikas ansambļa solisti. Viņas repertuārā ir arī opermūzika, kamermūzika un tautas mūzika. Vaicāta, kāds bijis viņas ceļš uz Latviju un kā viņas abas ar meitiņu šeit jūtas, dziedātāja uzsver, ka Latvijā nav ieradusies pēc savas vēlēšanās: tas, protams, ir noticis kara dēļ. "Ir grūti aprakstīt sajūtas, kādas raisījās tad, kad notika Krievijas pirmie uzbrukumi Kijivai," emocijas neslēpj dziedātāja. "Šis bija ātrs lēmums – doties uz Latviju. Saņēmu ziņu no manas senās paziņas, kura dzīvo Rīgā, no Rudītes Grigorjevas, kura piedāvāja savu palīdzību, ja nu es gadījumā kopā ar savu ģimeni vēlētos doties uz Latviju." Latvijā dziedātāja ieradusies kopā ar savu mazo meitiņu un iespēju robežās turpina radošo darbību, piedaloties dažādos kultūras pasākumos, koncertos un labdarības akcijās, kas veltīti Ukrainas tautai. Viņa piedalījās un uzstājās Likteņdārza Saulespuķu alejas veidošanas maratonā, kā arī izpildīja mecosoprāna solo Dž. B. Pergolēzi kantātē "Stabat Mater" Daugavpilī un Rīgā. Sarunu pilnā apjomā lasiet portālā lsm.lv!

“Spēle” – dažādībā, skanīgās meldijās, rotaļās un dejās. Uz spēlētprieku aicina starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”, ar kura rīkotājiem tiekamies Kultūras rondo studijā, lai uzzinātu par festivāla programmu un raksturotu Latvijas folkloras kustību, kura iegājusi ceturtajā gadu desmitā. Par festivālu stāsta atklāšanas koncerta “Spēlē šādu vakariņu” Turaidas  Dziesmu dārzā režisore Anda Skuja, festivāla "Baltica" mākslinieciskā vadītāja, folkloriste Māra Mellēna un Latvijas Nacionālā kultūras centra folkloras un tautas mūzikas eksperte Lauma Bērza. No 6. līdz 10. jūlijam norisināsies Starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”. Ar moto "Nāc ar mani spēlēties" vairāk nekā 250 folkloras kopas un etnogrāfiskie ansambļi tiksies dažādos koncertos, un notikumos Alsungā, Dundagā, Inciemā, Inčukalnā, Jūdažos, Krimuldā, Kuldīgā, Lēdurgā, Mālpilī, Popē, Rīgā, Siguldā, Talsos, Turaidā un Ventspilī,. Visplašāk festivālā “Baltica” būs pārstāvēta Latgale, dažādos festivāla notikumos piedaloties 76 kolektīviem, savukārt Rīgu un Rīgas reģionu pārstāvēs 35 kolektīvi, bet Kurzemi – 41 kolektīvs. Festivālā piedalīsies arī 38 Vidzemes, 29 Zemgales un 3 Sēlijas kolektīvi. Festivāla dalībnieki ir kolektīvi, kas festivāla “Baltica” repertuāra pārbaudes skatē par savu sniegumu saņēmuši I vai II kategoriju. Festivāla dalībnieku vidū būs arī divi latviešu diasporas kolektīvi – Ziemeļanglijas latviešu folkloras kopa “Dūdalnieki” un Latvijas Nacionālās kultūras biedrības Igaunijā folkloras kopa “Rēvele”, kā arī četri viesu kolektīvi: muzikantu grupa no Mostes Igaunijā (Mooste Rahvamuusikakooli Piiliklubi), dziedātājas no Serves Sāremā (Sõrve ansambel Ammuker), folkloras ansamblis “Labingis” no Viļņas, kā arī Viļņas Universitātes folkloras ansamblis “Ratilio”. Festivāla viesus būs iespēja dzirdēt 6. jūlija koncertā “Kaimiņu būšana” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un 8. jūlijā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā tradicionālās daudzbalsības koncertā “Saskanēja man dziedot”, kā arī citās festivāla norises vietās Vidzemē un Kurzemē. Tradicionāli starp festivāla viesiem būs arī stāstniecības nozares pārstāvji. Apmeklētājiem būs iespēja gremdēties lietuviešu stāstnieces Mildas Varnauskaites (Viļņa) un oksitāņu stāstnieces Monikas Burgas (Monique Burg) iztēlē un mantotajās atmiņās. Detalizētu informāciju par programmu un plānotajām norisēm var iegūt festivāla tīmekļvietnē.

Stāsta Jāņa Jaunsudrabiņa muzeja "Riekstiņi" vadītāja Ilze Līduma Tajā tālajā 1901. gadā Jānis Jaunsudrabiņš ar  draugu vasaru pavadīja Neretā. Draugam līdzi bija fotoaparāts, ar to viņš bildēja visus fotografēties gribētājus gan mājās, kur bija  apmeties, gan kaimiņos. Tie pārsvarā bija jauni ļaudis. Savukārt Jaunsudrabiņš, lai nedaudz piepelnītos, izmēģināja roku, zīmējot portretus. Tikai kuram gan gribējās sēdēt tik ilgi, lai sagaidītu, kamēr portrets tiks uzzīmēts. Kad pēc pāris nedēļām draugs devās atpakaļ uz Rīgu, Jaunsudrabiņš aizņēmās naudu un iegādājās  no viņa fotoaparātu, un draugs pamācīja kā ar to darboties. Tas bija pareizi darīts: Jaunsudrabiņš ātri vien atdeva parādu, vēl nopelnīja, iekrāja naudu mācībām Blūma skolā un dzīvošanai Rīgā. Ja par zīmēto portretu viņam samaksāja 50 kapeikas, tad par fotogrāfiju viņš dabūja rubli. Draudzība ar fotografēšanu ar to nebeidzās. Jaunsudrabiņu dzīve saveda kopā ar saucieti Mārtiņu Bucleru – latviešu profesionālās un amatieru fotogrāfu biedrības priekšnieku. Buclers uzaicina Jaunsudrabiņu uzņemties redaktora pienākumus žurnāla “Stari”, kurā tika izveidota plaša, fotogrāfijai veltīta nodaļa, lai ar plašiem teorētiskiem un praktiskiem rakstiem varētu sniegt palīdzību jaunajiem aroda meistariem. Jaunsudrabiņš uzņēmās un godprātīgi pildīja savus pienākumus, publicēja ne tikai savus mākslas apskatus, arī kādu stāstu, tēlojumu, arī tulkojumus (piemēram,  Knuta Hamsuna “Pāns”). Jaunsudrabiņš arī noorganizēja un iekārtoja fotogrāfu biedrības pirmo lielāko izstādi  Siguldā.  Viņš arī tika uzņemts kā fotogrāfu biedrības goda biedrs uz visu mūžu. Savas dzīves laikā Jaunsudrabiņš ar fotografēšanu ne pārāk aizrāvās, to darīja tikai savām un ģimenes vajadzībām. Diemžēl līdz mūsdienām maz kas ir saglabājies, tomēr pāris šādu foto attēlu kopijas atrodas Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Kā jau mākslas cilvēkam, Jaunsudrabiņa fotogrāfiju kompozīcijas izceļas ar savdabīgu gleznieciskumu.

Kas ir maskas pirkstiem? Šo Haralda Pauniņa un citu klausītāju atsūtītās mīklas Griezajos ratos min Auziņu ģimene Siguldā: mamma Baiba (grāmatvede), tētis Rolands (Dabas aizsardzības pāvaldes Vidzemes reģionālās administrācijas direktors) ar meitām Dārtu (17 gadi) un Elīzu (13 gadi).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Bieži vien daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem ir grūti vienoties par ēkā veicamajiem darbiem pat tad, kad ēka nonākusi avārijas stāvoklī, par sīkākiem labiekārtošanas darbiem nemaz nerunājot. Kā vienoties ar kaimiņiem par mājā veicamajiem darbiem, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Pieredzes stāsti, padomi un ieteikumi. Sarunājas Latvijas nekustamā īpašuma pārvaldnieku asociācijas vadītājs Vitolds Peipiņš, Kristaps Turauskis, projekta vadītājs Siguldā, kura māja Lakstīgalas 3, Siguldā uzvarēja konkursā "Energoefektīvākā ēka 2021", Latvijas namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas vadītājs Ģirts Beikmanis un „Altum” Energoefektivitātes programmu departamenta vadītāja Ieva Vērzemniece.

Jaunākajā “Gols, *uj, štanga” epizodē Jurijs Žigajevs un Arkādijs Birjuks galvenokārt runāja par ziemas pāreju periodu, taču pieskārās arī tādiem tematiem kā Trīs Zvaigžņu balva, kamaniņas Siguldā, daiļslidošana un, protams, nacionālie futbola čempionāti.

Kazahstānā masu nekārtībās aizturēti kopumā vairāk nekā 5000 cilvēku * ASV un Krievijas sarunas tiks sāktas jau šovakar. * Kamaniņu sportisti noslēdz Pasaules kausa posmu Siguldā

Kazahstānas valdībā gaidāmas pārmaiņas; situācijai stabilizējoties, pakāpeniski plānots atjaunot dažādus finanšu pakalpojumus Latvijā vēl 1010 Covid-19 gadījumi Šici Siguldā uzvar Sprinta kausā; Aparjodam sudrabs

Šoreiz "Piespēle" par un ap pludmales volejbolu. Lielajā intervijā saruna ar Tokijas olimpiskajās spēlēs ceturto vietu izcīnījušo Edgaru Toču, kurš to paveica tandēmā ar Mārtiņu Pļaviņu. Uzreiz pēc augstā lidojuma Tokijā gan sekoja šķiršanās, Plaviņam uzsākot sadarbību ar Mihailu Samoilovu, bet Točam turpinot pārinieku meklējumus. Edgars stāsta, kā sokas meklējumos, kāds plāns sezonas ievadam, kā arī to, kāpēc piekrita piedalīties šova turnīrā „King of the Court” Dohā. Raidījuma ievadā šīs nedēļas īsais sporta notikumu apskats, izvēloties piecus svarīgus notikumus Latvijas un pasaules sportā, ko izcelt: Sākas Dakāras rallijs, kurā startē Latvijas stūrmanis Didzis Zariņš. Viņš ir stūrmanis lietuvieša Antana Jukneviča ekipāžā; Siguldā notiek Pasaules kausa posms kamaniņu sportā - sportisti sāk cīņu par pirmo grupu (līdz ar to labākiem starta numuriem) Pekinā; Mārtiņam Pļaviņam veikta ceļgala operācija un viņš laukumā varēs atgriezties tikai vasarā, kad pludmales volejbola sezona jau būs uzņēmusi apgriezienus; Latvijas handbola izlasei pārcelts Eiropas čempionāta kvalifikācijas mačs pret Bulgāriju - pretinieku rindās konstatēta plaša inficēšanās ar Covid-19; Īpašā šīs nedēļas nominācija “Nedēļas cirka izrāde” - Novaāks Džokovičs saņem īpašu medicīnisko izņēmumu, lai spēlētu „Australian Open”, bet iesprūst Melburnas lidostā nepareizas vīzas dēļ. Austrālieši ļoti nikni, ka Džokovičs, būdams nevakcinēts, ticis pie medicīniskā izņēmuma, savukārt viņa tēvs pat draud iet kauties, ja nelaidīs ārā no lidostas. Austrālijas premjers Skots Morisons paziņo, ka noteikumi visiem ir vienādi un Novāks valstī netiks, savukārt viņš pats gatavs tiesāties un iesniedzis apelāciju. Rubrikā „Vēstures stūrītis” par pludmales volejbola pirmsākumiem Latvijā. Pie mums šis sporta veids strauji iemantoja popularitāti jau padomju laikos, bet 80. gadu vidū, kad Genādijs Samoilovs kļuva par Padomju Savienības čempionu, tas sāka attīstīties nopietnāk. Ja tagad par sava veida pludmales volejbola centru kļuvusi Jūrmala, tad tolaik visas galvenās lietas notika Vecāķu pludmalē. Sākumā Latvijā tika spēlēts ar klasiskā volejbola bumbām, bet pēc tam tika arī pie pludmales volejbola bumbām. Skaidrs, ka tolaik nebija tādu iespēju spēlēt arī ziemā un iekštelpās, tāpēc pludmales volejbolistiem sezona bija visu gadu - ziemā tika spēlēts klasiskais volejbols, vasarā pludmales. Lielā slodze noveda pie tā, ka daļai nācās beigt spēlēt ātrāk nekā gribētos. Atgūstot neatkarību, Latvijas pludmales volejbolistiem bija iespējas doties uz ārzemju turnīriem. Līdzīgi kā laika biedri citos sporta veidos, arī pludmales volejbolisti pa Eiropu ceļoja mašīnās nevis lidoja, jo lidojumi bija krietni vien dārgāki un nebija pa kabatai. Kā jau tas šādās reizēs gadās, bija arī dažnedažādi piedzīvojumi - par kādu nepatīkamu atgadījumu Brazīlijā 90. gadu vidū pastāstīja pludmales volejbola ilggadējais treneris Andris Krūmiņš. 1996. gada Atlantas Olimpiskajās spēlēs pludmales volejbols pirmoreiz iekļuva Olimpiskajā programmā, sporta veidam turpmāk kļūstot krietni profesionālākam un palielinoties arī naudas balvām, tiesa, naudas ziņā tas joprojām nebūt nav tik ienesīgs, kā varbūt varētu šķist. Rubrika “Kas lācītim vēderā?”, kurā mūsu gados jaunais kolēģis Reinis Grundspeņķis šoreiz nekur tālu nebrauca - viņš pabija tepat Rīgas centrā esošajā pludmales volejbola centrā “Beach Arena”, lai iepazītos ar to, kā tiek kopti pludmales volejbola laukumi iekštelpās.

Šo raidījumu Kultūras rondo veltām rakstniekam, dramaturgam, gleznotājam, žurnālistam, makšķerniekam, vieglatlētam, riteņbraucējas, tuberkolozes slimniekam, augstrāptīgam dendijam un kautrīgam zēnam – Anšlavam Eglītim. Iemesls šim veltījumam ir jauna interaktīva ekspozīcija “anšlavs eglītis. jaunais cilvēks”, kura izveidota Inciema tornī.  Uzklausām cilvēkus, kuri Anšlava Eglīša piemiņai un viņa literatūrai veltījuši un velta lielu daļu savas dzīves. Cilvēkus, pateicoties kuru iniciatīvai tapusi ekspozīcija, un cilvēkus, kuru ikdiena turpmāk būs saistīta ar to, lai ikvienu interesentu iepazīstinātu ar Anšlavu Eglīti. Parastā ziemas dienā dodamies neparastā ceļojumā uz Inciemu.  Par Anšlava Eglīša saistību ar Inciemu stāsta latviešu valodas skolotāja, grāmatas "Anšlava Eglīša meklējumos" autore Māra Ozola. Ekspozīciju "anšlavs eglītis. jaunais cilvēks" izrāda Siguldas novada Anšlava Eglīša ekspozīcijas projekta vadītāja Ieva Ābele. Pirms kāda laiciņa Siguldā tikāmies ar Siguldas novada domes pārstāvi Linardu Kumski, kurš jūsmīgi stāstīja par ekspozīcijas ieceri. Tagad Varam viņam jautāt, vai no sākotnējās ieceres līdz realizācijai, kas ir mainījies.  Runājot par Siguldas novadu, atgriežamies Siguldas pilī, kur viesojāmies rudenī, un kur pirmo reizi izdzirdējām, ka Siguldas novads plāno kļūt par UNESCO radošo pilsētu tīkla Literatūras pilsētu. Sarunājamies ar Siguldas novada kultūras centra literatūras projektu vadītāju Daci Kreceri-Vuli, vaicājot, cik nozīmīga lielo plānu sasniegšanā ir jaunā ekspozīcija Inciemā. Raidījuma ievadā skan Anšlava Eglīša romāna "Pansija pilī" fragmenti aktiera Ulda Dumpja lasījumā. Šajā darbā autors apraksta, iespējams, savas visspilgtākās un sirdij tuvākas atmiņas par Latviju. 

Kultūras rondo turpina ieskatīties prasmēs un nemateriālās kultūras mantojumā, kas nodots no paaudzes paaudzē. Šodien – par plostnieku tradīciju. Lai arī plosta ceļi Gaujā ir aizauguši, krastos vēl vērojamas pludināšanas pēdas – ne tikai Baltezera kanāls, bet arī speciāli izbūvēts slēgums ūdens uzkrāšanai pirms Sikšņu krācēm, koku krautuvju vietas, plostnieku kopmītnes un arī vietvārdi. Nu Gaujas plostniecības vēsturei jauns pagrieziena punkts – ekspozīcija „Gaujas plostnieka stāsts”, kura padziļināti izklāsta šo nemateriālās kultūras mantojuma sastāvdaļu. Līdz 20. gadsimta 60. gadu beigām Gauja tika izmantota kā ūdensceļš kokmateriālu transportēšanai, raksturo tradicionālās kultūras pētniece Ieva Vītola. Atsaucoties uz mežkopja un inženiera Arnolda Jākobsona 1944. gadā izdoto grāmatu „Kokmateriālu pludināšana Latvijā” un tajā publicētajiem mērījumiem, Gaujas straumes spēks vairāk nekā 300 kilometru garumā nesa baļķus no Vidzemes mežiem uz Strenčiem, Valmieru, Cēsīm, Līgatni un citām vietām. Jākobsona aplēses liecina, ka Gaujā bija bija lietojami 387 kilometri koku pludināšanai izmantojamā ūdensceļa, un tā sākums bija no Drustu dzelzceļa stacijas. Sākotnēji kokmateriāli tika sieti jeb tīti plostos, kas korņika – proti, plosta vadītāja uzraudzībā mēroja ceļu līdz Carnikavai, bet pēc tam ar kuģi pa jūru uz Rīgu. 1903. gadā tika izbūvēta Gaujas-Daugavas kanāla sistēma, un plosti Rīgā nokļuva caur Mazo Baltezeru. Gaujas plosti bija 8,5 metrus plati, un to garums nedrīkstēja pārsniegt 95 metrus. Ievas Vītolas pētījumos gūts arī mazāk glaimojošs secinājums šai nodarbei, proti, lai arī plostu braukšana bija ienesīgs darbs un daudzi vīri pavasarī vismaz reizi devās peļņā, tā tomēr tika uzskatīta par tā dēvēto „asins naudu”. Proti, grūti un smagi nopelnītu. Turklāt tādu, kas nenes svētību, jo nereti tika atstāta krodziniekiem. Taču dzīvē, kā mēs zinām, ir visādas krāsas. Gaujas plostnieki bija stipri un rūdīti, bezbailīgi un nereti dēkaini vīri, viņiem gāja pie sirds līksmība un spraigs darbs uz ūdens. Daudzi koku pludinātāji staigāja pa kokiem kā kaķi un prata braukt uz viena baļķa.  Kā nekā, šīgada martā Latvija kopīgi ar vēl piecām valstīm nominējusi plostnieku amata prasmi UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajam sarakstam. Kā apstiprinājums plostnieka un koku pludinātāja aroda nozīmīgumam mūsu tautas vēsturē ir realizēts projekts – ekspozīcija „Gaujas plostnieka stāsts”, kura atrodama Siguldā, Gaujmalā pie peldvietas glābšanas dienesta uz ūdens. To veido divas plostnieku mājiņas, kuras kalpoja par patvertnes vietu plostošanas gaitā, kā arī autentisks astes plosts, uz kādiem tādas mēdza atrasties. Astes plosti peldēja vaļēji pludināmo baļķu partijas beigās un uz tiem dzīvoja koku pludinātāji, kuri regulēja baļķu sastrēgumus, attīrīja no baļķiem upes krastus, sēres, celmus, siekstas un akmeņus, iebīdot tos atpakaļ straumē. Ekspozīcijas „Gaujas plostnieka stāsts” iniciators, izveidotājs un saimnieks ir ilggadējais Gaujas Nacionālā parka vides aizsardzības inspektors Māris Ansis Mitrevics – līdzbiedru vidū goddevīgi dēvēts par Mitro.  Viņš savulaik arī pats ir strādājis uz Gaujas gan par koku pludinātāju, gan par pludināšanas meistaru. Taču pirms ķeramies pie ekspozīcijas izpētes, saruna ar pētnieci Ievu Vītolu par viņas sastādīto tradīciju burtnīcu „Gaujas plostnieki”, kuru pirms četriem gadiem klajā laidusi starpnozaru mākslas grupa „Serde”. Sākotne šim „Tradīciju burtnīcu” projektam bijusi Latvijas Kultūras akadēmijas izglītības programmā „Tradicionālā kultūra”. Neatņemama plostnieku ikdienas sastāvdaļa ir uz astes plosta vārītā zupa speciālā katlā. Nelielu atblāzmu no šīs sajūtas sniedz Māris Mitrevics, kurš jau ir iekūris ugunskuru un kopā ar savu biedru, „Gaujas plostnieku svētku” iniciatoru un mežzinātnes speciālistu, plostnieku no Strenčiem Mārtiņu Gaigalu ar to mielojas paši un cienā arī pārējos.

Sporta raidījumā Piespēle šoreiz interesējamies, par ko stāstīts jaunajā grāmatā "No Ghetto līdz olimpiskajam zeltam". Tas, protams, atskats uz Latvijas 3x3 basketbola izlases ērkšķaino ceļu pretī zelta medaļām Tokijā šovasar, bet grāmatas autors Edgars Gertners nedaudz paver priekškaru, kādi tieši aizkulišu stāsti apkopoti cietajos vākos. Vēl saruna ar jauno bobsleja, skeletona un kamaniņu trases Siguldā vadītāju Ievu Zundu. Viņa pati savulaik bijusi olimpiskā līmeņa skrējēja, bet jau vairākus gadus karjeru veido valsts sporta infrastruktūras pārvaldes lauciņā. Raidījuma otrajā daļā saruna, kas tapusi kalnos Tirolē - viena no pieredzes bagātākajām pašmāju kamaniņbraucējām Elīza Tīruma stāsta, kā līdz šim ritējusi viņas karjerā pēdējā profesionālā sezonā.

Igauņu dzejnieks un tulkotājs Contra (Marguss Konnula) un viņa latviešu kolēģis, kuram droši varam piemērot šos pašus titulus, savu sadarbību turpina jau vairāku gadu nogrieznī. Contra šogad iztulkojis Andra Akmentiņa romānu "Skolotāji", savukārt Guntara jaunākais zīmīgais veikums ir somu autores Heli Lāksonenas literārā satikšanās ar Aleksandru Čaku un darbs pie Jura Kronberga pēcnāves dzejas krājuma "Debesīs Dievs bīda mēbeles" izdošanas. Ar abiem autoriem Siguldas Jaunajā pilī Toms un Svens satikās, apmeklējot Siguldas novada kultūras centra rīkoto tikšanās reizi.

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un ekspozīciju nodaļas galvenais speciālists Edgars Ceske  Lāčplēša Kara ordenis bija pirmais un augstākais Latvijas valsts militārais apbalvojums. Par tā  dibināšanas dienu simboliski pieņemts uzskatīt 1919. gada 11. novembri, kad Latvijas armija padzina no Rīgas Bermonta-Avalova armiju. Tiesa, likumu par ordeni Satversmes sapulce apstiprināja tikai 1920. gada 18. septembrī, tādēļ pirmoreiz tas tika pasniegts tā paša  gada 11. novembrī. Šogad paiet 101 gads kopš Lāčplēša Kara ordeņa pirmās pasniegšanas dienas. Šoreiz tuvāk par diviem Lāčplēša Kara ordeņa nesējiem. 3. atsevišķā (studentu) bataljona virsleitnants Žanis Kincis/Kintcs, arī Ķincis (dzimis 1894. gada 20. decembrī Ezeres pagastā, miris 1964. gadā Vidrižos). Apbalvots par 1919. gada 18. maija durkļu cīņu pie Kaugurciema. Cīņā ievainots. Zaudēja abas acis. Ordenis piešķirts 1920. gadā. Izglītojies ģimnāzijā. 1915-1917. gadā dienējis 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulkā. Beidzis praporščiku skolu, piedalījies kaujās. 1916. gada 8. martā pie Ķekavas ievainots. 1917. gada beigās kritis vācu gūstā, no tā atgriezies apmēram pēc gada. Latvijas armijā iesaukts 1919. gada februārī Aizputē, piedalījies Kalpaka bataljona cīņās pret lieliniekiem 3. atsevišķajā (Studentu) rotā, vēlāk kapteiņa Zolta rotā. 1919. g. 18. maija kaujā pie Kaugurciema ienaidnieka uzbrukuma laikā viskritiskākajā brīdi, kad rotai bija beigusies munīcija, Ķincis veda savus kareivjus durkļu cīņā un pirmais ielauzās atpakaļ mūsu ierakumos, taču tika smagi ievainots, zaudēja abas acis. Ilgstoši ārtstējies kara slimnīcā.  Piešķirta jaunsaimniecība Cieceres pagastā. Dzīvojis Rīgā, piešķirta 1. kategorijas kara invaliditātes pensija. Pēc Latvijas netkarības zaudēšanas visas privilēģijas atņemtas. Mūža pēdējos gadus aizvadījis Siguldā. Miris 1964. gadā Vidrižos, apbedīts Siguldas kapos. Žurnāls "Liesma" 1990.gadā raksta: "Šķiet, Siguldā vēl daudziem vajadzētu atcerēties šo kalsno vīru, kas teica: «Acis man atņēma sarkangalvis!» un ar aklā spieķi rokā steberēja pa Sudmaļa ielu, skaļā balsī lādēdams padomju varu un komunistus. Namu I. Sudmaļa ielā 25a Kintcs savā īpašumā ieguvis trīsdesmito gadu vidū. Abi ar sievu Elizabeti pelnījušies, izdodot mēbelētas istabas vasarniekiem. Īsi pirms kara pieņēmuši audzināšanā bāreņos palikušo Allažu Mežmuižas saimnieka Kalniņa ārlaulības dēlu Jāni. 1944. gadā no frontes pabēguši Gaujmalas Vērīšos. Kad atgriezušies, mājā jau dzīvojuši sarkanarmijas virsnieki, saimnieka ģimenei atvēlēta tikai viena maza istabiņa. Sācies trūkums un bezcerība. Bet Kintcs kārtējai nelaimei tik viegli nav vis padevies. Turpat Gaujmalas gravā nokaltušos kokus malkai zāģējis un augšā nesis, naudiņu centies nopelnīt, birstes un pirtsslotas sienot. Piecdesmito gadu sākumā nomirusi Elizabete, uzradušies «līdzjūtīgi draugi», kas pie nelaimīgā gājuši ar pudelēm ķešās, bet nereti projām nesuši šo to krietni vērtīgāku. Šajā un vēl citās grūtās situācijās Kintcu centušies glābt Siguldas baptistu draudzes locekļi. No Ļeņingradas Latvijā atgriezusies svešvalodu skolotāja Olga Kalniņa, kas meklējot savu krietni jaunāko pusbrāli, atradusi arī Žani Kintcu. Piecdesmito gadu otrā pusē abi sareģistrējušies.. Sešdesmito gadu sākumā Kintca veselība pasliktinājusies, galvā atklāta granātas šķemba vēl no atbrīvošanās cīņu laikiem. 1964.gadā viņš lauzis gūžas kaulu, ilgi gulējis Siguldas slimnīcā, pēc tam pārvests uz Vidrižiem, kur miris. Žani Kintcu Siguldas kapos bērējuši pieci seši cilvēki. Zārka nešanai talkā nācies lūgt kapraci. Kintcs apglabāts Latvijas armijas uniformā ar visu Lāčplēša ordeni. Divpadsmit gadus vēlāk viņam blakus guldīta uzticīgā Olga. Kaut gan Žaņa Kintca kaps nav nezālēm aizaudzis, tiem, kas viņa vārdu lasījuši Latvijas vēstures grāmatās un viņu personīgi pazinuši, šķiet — Kurzemes Lāčplēsis Siguldā lielāku piemiņu pelnījis." Kārlis Degteris/Dekteris (1896–1942) dzimis Druvienas pagastā, beidzis Bulduru dārzkopības skolu, strādājis par dārznieku. Krievu armijā iesaukts 1915. gadā. Kopš 1919. gada cīnījies nacionālo partizānu rindās. 1919. gada 21. – 22. martā pie Kraukļu pagasta  “Lēģeru” mājām, pārvarot desmitkārtīgu pretinieka pārspēku, izveda savus ļaudis no ielenkuma bez zaudējumiem. Dienestu turpināja arī miera laikā 3. Latgales divīzijas štābā, pēc tam Aviācijas pulkā. Kārlis Degteris deportēts 1941. gada 14. jūnijā un izsūtīts uz Soļikamskas nometni, kur nošauts 1942. gada 7. aprīlī. Viņa Lāčplēša Kara ordenis glabājas Turaidas muzejrezervāta krājumā un vasaras sezonā apskatāms ekspozīcijā “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis”. Ordenis īpašs ar to, ka piešķirts 1928. gadā, kad kopumā piešķirti tikai astoņi šādi ordeņi. Kārlim Degterim pasniegtais bija ar priekšpēdējo kārtas numuru. Pēdējais tika piešķirts Elzai Žiglēvicai.

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un ekspozīciju nodaļas galvenais speciālists Edgars Ceske  Lāčplēša Kara ordenis bija pirmais un augstākais Latvijas valsts militārais apbalvojums. Par tā  dibināšanas dienu simboliski pieņemts uzskatīt 1919. gada 11. novembri, kad Latvijas armija padzina no Rīgas Bermonta-Avalova armiju. Tiesa, likumu par ordeni Satversmes sapulce apstiprināja tikai 1920. gada 18. septembrī, tādēļ pirmoreiz tas tika pasniegts tā paša  gada 11. novembrī. Šogad paiet 101 gads kopš Lāčplēša Kara ordeņa pirmās pasniegšanas dienas. Šoreiz tuvāk par diviem Lāčplēša Kara ordeņa nesējiem. 3. atsevišķā (studentu) bataljona virsleitnants Žanis Kincis/Kintcs, arī Ķincis (dzimis 1894. gada 20. decembrī Ezeres pagastā, miris 1964. gadā Vidrižos). Apbalvots par 1919. gada 18. maija durkļu cīņu pie Kaugurciema. Cīņā ievainots. Zaudēja abas acis. Ordenis piešķirts 1920. gadā. Izglītojies ģimnāzijā. 1915-1917. gadā dienējis 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulkā. Beidzis praporščiku skolu, piedalījies kaujās. 1916. gada 8. martā pie Ķekavas ievainots. 1917. gada beigās kritis vācu gūstā, no tā atgriezies apmēram pēc gada. Latvijas armijā iesaukts 1919. gada februārī Aizputē, piedalījies Kalpaka bataljona cīņās pret lieliniekiem 3. atsevišķajā (Studentu) rotā, vēlāk kapteiņa Zolta rotā. 1919. g. 18. maija kaujā pie Kaugurciema ienaidnieka uzbrukuma laikā viskritiskākajā brīdi, kad rotai bija beigusies munīcija, Ķincis veda savus kareivjus durkļu cīņā un pirmais ielauzās atpakaļ mūsu ierakumos, taču tika smagi ievainots, zaudēja abas acis. Ilgstoši ārtstējies kara slimnīcā.  Piešķirta jaunsaimniecība Cieceres pagastā. Dzīvojis Rīgā, piešķirta 1. kategorijas kara invaliditātes pensija. Pēc Latvijas netkarības zaudēšanas visas privilēģijas atņemtas. Mūža pēdējos gadus aizvadījis Siguldā. Miris 1964. gadā Vidrižos, apbedīts Siguldas kapos. Žurnāls "Liesma" 1990.gadā raksta: "Šķiet, Siguldā vēl daudziem vajadzētu atcerēties šo kalsno vīru, kas teica: «Acis man atņēma sarkangalvis!» un ar aklā spieķi rokā steberēja pa Sudmaļa ielu, skaļā balsī lādēdams padomju varu un komunistus. Namu I. Sudmaļa ielā 25a Kintcs savā īpašumā ieguvis trīsdesmito gadu vidū. Abi ar sievu Elizabeti pelnījušies, izdodot mēbelētas istabas vasarniekiem. Īsi pirms kara pieņēmuši audzināšanā bāreņos palikušo Allažu Mežmuižas saimnieka Kalniņa ārlaulības dēlu Jāni. 1944. gadā no frontes pabēguši Gaujmalas Vērīšos. Kad atgriezušies, mājā jau dzīvojuši sarkanarmijas virsnieki, saimnieka ģimenei atvēlēta tikai viena maza istabiņa. Sācies trūkums un bezcerība. Bet Kintcs kārtējai nelaimei tik viegli nav vis padevies. Turpat Gaujmalas gravā nokaltušos kokus malkai zāģējis un augšā nesis, naudiņu centies nopelnīt, birstes un pirtsslotas sienot. Piecdesmito gadu sākumā nomirusi Elizabete, uzradušies «līdzjūtīgi draugi», kas pie nelaimīgā gājuši ar pudelēm ķešās, bet nereti projām nesuši šo to krietni vērtīgāku. Šajā un vēl citās grūtās situācijās Kintcu centušies glābt Siguldas baptistu draudzes locekļi. No Ļeņingradas Latvijā atgriezusies svešvalodu skolotāja Olga Kalniņa, kas meklējot savu krietni jaunāko pusbrāli, atradusi arī Žani Kintcu. Piecdesmito gadu otrā pusē abi sareģistrējušies.. Sešdesmito gadu sākumā Kintca veselība pasliktinājusies, galvā atklāta granātas šķemba vēl no atbrīvošanās cīņu laikiem. 1964.gadā viņš lauzis gūžas kaulu, ilgi gulējis Siguldas slimnīcā, pēc tam pārvests uz Vidrižiem, kur miris. Žani Kintcu Siguldas kapos bērējuši pieci seši cilvēki. Zārka nešanai talkā nācies lūgt kapraci. Kintcs apglabāts Latvijas armijas uniformā ar visu Lāčplēša ordeni. Divpadsmit gadus vēlāk viņam blakus guldīta uzticīgā Olga. Kaut gan Žaņa Kintca kaps nav nezālēm aizaudzis, tiem, kas viņa vārdu lasījuši Latvijas vēstures grāmatās un viņu personīgi pazinuši, šķiet — Kurzemes Lāčplēsis Siguldā lielāku piemiņu pelnījis." Kārlis Degteris/Dekteris (1896–1942) dzimis Druvienas pagastā, beidzis Bulduru dārzkopības skolu, strādājis par dārznieku. Krievu armijā iesaukts 1915. gadā. Kopš 1919. gada cīnījies nacionālo partizānu rindās. 1919. gada 21. – 22. martā pie Kraukļu pagasta  “Lēģeru” mājām, pārvarot desmitkārtīgu pretinieka pārspēku, izveda savus ļaudis no ielenkuma bez zaudējumiem. Dienestu turpināja arī miera laikā 3. Latgales divīzijas štābā, pēc tam Aviācijas pulkā. Kārlis Degteris deportēts 1941. gada 14. jūnijā un izsūtīts uz Soļikamskas nometni, kur nošauts 1942. gada 7. aprīlī. Viņa Lāčplēša Kara ordenis glabājas Turaidas muzejrezervāta krājumā un vasaras sezonā apskatāms ekspozīcijā “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis”. Ordenis īpašs ar to, ka piešķirts 1928. gadā, kad kopumā piešķirti tikai astoņi šādi ordeņi. Kārlim Degterim pasniegtais bija ar priekšpēdējo kārtas numuru. Pēdējais tika piešķirts Elzai Žiglēvicai.

Edgars Ceske, Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un ekspozīciju nodaļas galvenais speciālists Šogad mūs daba lutina ar zelta lapām kā nevienu gadu un, protams, ka Gaujas senleja – Sigulda, Krimulda un Turaida ir tās vietas, kuras katrs latvietis cenšas apmeklēt vispirms. Starp apskates objektiem ir arī Gūtmaņala un tie, kas tur bijuši, noteikti būs ievērojuši apaļu celtni ar baltām kolonnām un sarkanu jumtu, bet, iespējams nezinās par šīs celtnes vēsturi un to, ka tā ir  sena. Galvenais, tā ir saglabājusies vairāk nekā simts gadus cauri visiem kariem, un tas tādām mazām arhitektūras formām kā šī, īpaši jau no koka, nav raksturīgi. 1907. gadā Turaidas muižu mantoja Aleksandrs Štēls fon Holšteins. Viņš Vācijā bija beidzis Lauksaimniecības akadēmiju, bija izglītots lauksaimnieks un cerēja pārveidot Turaidas muižu par ienesīgu biznesu lauksaimniecībā. Bija paredzēts būvēt kokzāģētavu, kaļķu un ķieģeļu cepļus un daudz ko citu. Viņš pieaicināja latviešu puisi, kas bija mācījies Rīgā Vācu amatniecības skolā, apguvis zīmēšanas prasmes, bet vairāk arī neko citu, būt par būvuzņēmēju un uzdeva viņam būvēt paviljonu pie Gūtmaņalas, kur varētu tirgot Turaidas muižā slaukto pienu. Šī jaunekļa vārds ir Jānis Lapiņš un interesantākais ir tas, ka Jānis Lapiņš ir atstājis savu visai plašo dienasgrāmatu, kurā viņš raksta par laika posmu no savas dzimšanas līdz 1919. gadam un pat vēl ilgāk. Par savu pirmo uzdevumu – kolonādes jeb rotondas celtniecību pie Gūtmaņalas viņš raksta tā:             „Pirmais darbs man bija kioska būve pie Gūtmaņalas pēc arhitekta skices no Dancigas – visa no ozola kokiem, lielāko tiesu, granīta trepēm un pamatiem. Būve beidzās ļoti apmierinoši, prieks kungiem un arhitektam. Par ko saņēmu kā atzinību no barona 25 rubļus naudā un zīmējamos piederumus. Tikai mīkstā un nenoteiktā daba man daudzās vietās skādēja, jo uzteikt strādniekiem kādu stingrāku vārdu es nevarēju jeb arī pēc algas kaulēties, vienmēr labāk es cietu ..” Pēc tam, protams, viņam sekoja arī citi darbi un citi piedāvājumi, bet diemžēl sākās Pirmais pasaules karš, daudzas barona ieceres palika nerealizētas. Gan tika uzcelta kokzāģētava, arī kaļķu un ķieģeļu cepļi. Jānis Lapiņš savu darbu tālāk turpināja Turaidā un arī Inciemā.

Līdz ar Siguldas Jaunās pils restaurāciju, pilī atsākas literārie vakari. Katra mēneša vienā no trešdienām Siguldas Jaunajā pilī notiks sarunas, ko vadīs dzejnieks un tulkotājs Guntars Godiņš. Viesu vidū būs dzejnieki, rakstnieki, tulkotāji. 13. oktobrī, cikla “[Ie]nāc literatūrā” pirmajā tikšanās reizē, tikšanās ar pašu Guntaru Godiņu.  "Tā būs saruna ar sevi. Tas arī kādreiz der," bilst Guntars Godiņš. Nākamās tikšanās reizes viņš aicinās kādu viesos. Būs tikšanās ar dzejniekiem, rakstniekiem vai mākslinieku. Otrs pasākums būs "Dzejas brauciens", ko Guntars Godiņš organizē kopā ar somiem. Latviju šajā pasākumā pārstāvēs Madara Gruntmane. Tikšanās ar dzejniekiem būs Sigulda, Tartu, Tallinā un Turku.

Sigulda kļūst aizvien radošāka un vēlas pievērst sev visas pasaules uzmanību – pilsēta pieteikusi savu kandidatūru dalībai UNECSO Radošo pilsētu tīklā, pretendējot uz literatūras pilsētas titulu. Top arī Anšlava Eglīša jaunā ekspozīcija. Sigulda kļūst aizvien radošāka un vēlas pievērst sev visas pasaules uzmanību – pilsēta pieteikusi savu kandidatūru dalībai UNECSO Radošo pilsētu tīklā, pretendējot uz literatūras pilsētas titulu. Top arī Anšlava Eglīša jaunā ekspozīcija. Kā radusies šāda doma un vai izdosies piepildīt iecerēto un Siguldu kā rakstniecībai īpašu vidi atzīs arī pasaules mērogā? Stāsta Siguldas novada kultūras centra direktore Jolanta Borīte. Ko par Siguldu kā rakstniecībai piemērotu vidi saka paši vārda meistari, atklāj rakstniece Inga Ābele, kura izvēlējusies dzīvot Siguldā.  Siguldas novads šobrīd ir kļuvis plašāks un līdz ar to plašāk arī jādomā, ar ko esam bagāti. Piemēram, rakstniekam Anšlavam Eglītim ir saistība ar Siguldas novadā esoši Inciemu. Vairāk stāsta Anšlavam Eglītim veltītās ekspozīcijas idejas autoriem Lindards Kumskis. Iespējams, Anšlavs Eglītis varētu palīdzēt Siguldai kļūt par UNESCO literatūras pilsētu. Vai varētu noderēt arī Inčukalna atbalsts? Ir iznākusi grāmata "Doku Atis, Jānis Sudrabkalns, Leons Briedis un Inčuklans". Ar izdevumu iepazīstina tās sastādītājs, literatūrvēsturnieks Viesturs Vecgrāvis. Vai Sigulda iegūs kāroto UNESCO Radošo pilsētu tīkla literatūrās pilsētas titulu, uzzināsim nedaudz vēlāk rudenī. Labā ziņa - latviešu rakstniecībai ir par vienu atbalsta punktu vairāk.

Iesākoties rudenim, Kultūras rondo dodas uz Siguldu, kur visā pilnībā baudāms dabas krāšņums šajā gadalaikā. Bet ne tikai daba ir vilinoša šajā pilsētā. Līdzās jau zināmajiem kultūras objektiem – koncertzālēm “Baltais flīģelis”, “Siguldas Devons, Turaidas un Krimuldas pilīm šovasar ir pievienojies vēl viens – Siguldas Jaunā pils, saukta arī par Rakstnieku pili. Siguldieši šo vietu iecerējuši ne tikai kā arhitektūras pieminekli, bet arī kā vietu, kur skanēs koncerti, varēs aplūkot izstādes un skatīties teātra izrādes. Siguldā atjaunota kņaza Kropotkina 19. gadsimtā celtās Siguldas Jaunās pils ēkas, kurās ir iekārtota izstāde, darbojas darbnīcas. Vai spēsim iemīlēt ēku jaunajā spozmē, to rādīs laiks. Ar pils vēsturi iepazīstina Siguldas pašvaldības Attīstības aģentūras vadītāja Dace Preisa. Siguldas mākslinieks pedagogs Raits Tikums papildina stāstu par pili dažādos laikos. Turpinājumā stāsts par mākslas notikumiem, kas norisinās Siguldā un tās apkārtnē, viens no tiem ir “Green fest” mākslas festivāls, par to stāsta māksliniece, kuratore Eva Vēvere. Festivāls norisināsies Siguldā, Zaļas villas kvartālā no 1. līdz 3. oktobrim. Pievēršamies divām vietām, ko var saskatīt no Siguldas Jaunās pils torņa – tās ir Turaidas pils un Siguldas dzelzceļa stacija. Abās šajā vietās būs skatāmas izstādes, par tām stāsta Turaidas muzejrezervāta pētnieks Edgars Ceske. Bet arī Siguldas Jaunajā pilī ir aplūkojamas izstādes. Viena no tām ir Ivetas Šmitas pirmā personālizstāde “Fragmenti”. Iepazīstina pati māksliniece. Ar otru izstādi, kas aplūkojama pagrabstāvā, iepazīstina māksliniece Patrīcija Brekte. Tie Grafikas vasaras skolas dalībnieku darbi. Par mākslas klātbūtni Jaunajā pilī stāsta “Siguldas Devona” mākslas projektu vadītāja Līva Ziediņa.

Pirmā asociācija, izdzirdot vārdu salikumu "pārgājiens pretī zelta rudenim", noteikti saistīsies ar klases rudens ekskursiju, bet tas nebūt nenozīmē, ka šādi pārgājieni ir domāti tikai skolēniem. Kā izplānot ideālu rudens pārgājienu, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Plānojot pārgājienu, ārpustelpu pasākumu organizatore un vadītāja, "Uzzini Iepazīsti" kodols Zaiga Kaire iesaka izmantot jau izveidotos maršrutus, piemēram, Jūrtaku, Mežtaku, arī ielūkoties Facebook grupās, izvēlēties aplikāciju, kas palīdz izvēlēties maršrutu. Vidzemes augstskolas lektors, tūrisma un vides eksperts Juris Smaļinskis piekrīt, ka ir jau daudz saplānots un atliek tik izvēlēties piedāvājumu. Latgalē ir tapusi arī Ezertaka, līdz ar to ir trīs dažādi piedāvājumi – Jūrtaka, Mežtaka un Ezertaka, kā arī maršruts “1836” apkārt Latvijai, Jēkaba ceļš un dažādas dabas takas. Kopumā tie ir ap 5000 kilometru. “Tur pietiek gadam ko iet bez apstājas,” bilst Juris Smaļinskis. Maršruts “Mežtaka” jau sadalīts posmos ar dažādiem ieteikumiem tūristiem, kā veiksmīgāk iziet katru posmu, pat norādīts ceļa segums, kas jo svarīgs ārzemju tūristiem. Lai plānotu maršrutu pats, svarīgas ir kartes. Juris Smaļinskis iesaka vērsties Latvijas Nacionālās bibliotēkas kartogrāfijas nodaļā, kur pieejamas digitalizētas kartes kopš zviedru laikiem Latvijā. Juris Smaļinskis pats izmanto arī aero lāzerskanētās kartes, kas parāda katru mazāko bedrīti zemes virsmā. Tas noderīgi plānot izziņas maršrutus. Jāņem vērā, ka maršruta plānošanas process var aizņemt vairākas dienas. Pārgājiens var ilgt 4-5 stundas, bet darbs pie tā plānošanas paņem pat nedēļas. Kur Latvijā rudens ir visskaistākais? Zaiga Kaire iesaka doties uz Kornetu pusi (Alūksnes novads), Slīteri, kur skaistas dabas takas. Juris Smaļinskis mudina iepazīt upju ielejās rudenī, kur ir plašāki skati: Abavas senleja, Daugavas senleja starp Daugavpili un Krāslavu, arī Gaujas senleja ne tikai Siguldā, tāpat Salacas senleja, Amatas krasti. Viens no klausītāju ieteikumiem, kur vislabāk izbaudīt zelta rudeni Latvijā – Ieriķu dzirnavas. Ieteikumi: Dodoties pārgājienā, jāpiedomā, lai ir ērti apavi, ja ir iespēja, paņemt līdzi maiņas zeķes vai pat apavus. Ja sola lietu, vēlams paņemt ūdensnecaurlaidīgu jaku. Plānojot pārgājienu, piemēram, Latgales pusē, skaisto skatu vērošanu apvienot ar kulinārā mantojuma iepazīšanu.  

"Mūzikas interpretācija mūsdienās" - centrālā tēma Starptautiskajos latviešu jauno mūziķu meistarkursos Siguldā. Meistarkursi norisināsies gan attālināti, gan arī klātienē. Par programmas saturu, norisi un koncertiem Kultūras rondo saruna ar meistarkursu māksliniecisko vadītāju Daci Aperāni un kursu vadītāju Venti Zilbertu. Ventis Zilberts vērtē, ka attālināti pedagogs saviem audzēkņiem var dot 65% no tā, ko var iegūt klātienē, tomēr arī neklātienes tikšanās ir svarīgas, lai pateiktu īsto profesionālo vārdu tikšanās brīdi nevis tikai pēc kāda laika, kad noklausījies audzēkņa veikto ierakstu. Svarīga ir arī komunikācija. Dace Aperāne arī vērtē, ka ir vajadzīgas arī tiešsaistes tikšanās, lai meistarkursu tradīcija turpinātos, un jaunajiem mūziķiem tā būs iespēja tikties ar atskaņotājmāksliniekiem, kas nav viņu pasniedzēji ikdienā. Tā ir arī meistarkursu galvenā ideja, gan tiekoties klātienē, gan attālināti. "Tas nav ideāli, bet jauniem cilvēkiem arī tās iespējas papildināties," vērtē Dace Aperāne. Ar meistarkursu programmu var iepazīsties internetā.

Lai salauztu jebkādu pretošanos padomju okupācijai, pirms 80 gadiem no Latvijas nelikumīgi uz ieslodzījuma vai nometinājuma vietām izsūtīja vairāk nekā 15 tūkstošus cilvēku. Gaidot piemiņas dienu 14. jūnijā Latvijas Radio ik rītu stāstam par aizvestajiem, kuri no vagoniem izmeta atvadu zīmītes. Šodien plašāk par izsūtītā - jauna Latvijas armijas leitnanta Pētera Lejas atvadām no draudzenes. Latvijas armijas leitnantu Pēteri Leju 1941. gada 14. jūnijā arestēja Litenē un izsūtīja uz ieslodzījuma vietu Krasnojarskas novadā. Pirms izvešanas tolaik 27 gadus jaunais Pēteris uz kādas veidlapas uzrakstīja atvadas draudzenei Dailai Andersonei. Viņš ar parasto zīmuli sīkiem burtiem pierakstīja abas lapas puses un dodoties jau uz ieslodzījuma vietu izmeta to no vagona. Salocītas lapiņas ārpusē rakstīts: "Nododiet Skolas ielā 2, blondai meitenei ar zeltītām bizēm, Siguldā" Jau vēstules ārpusē Pēteris uzrunā tuvo paziņu: "Dzīvo sveika, saki, ka mūsu visu liktenis vienāds, sveicieni Hermīnei, arī viņas brālim. Braucam nezināmā virzienā." Vēstule: ‘'Godīgais atradējs, vai nu tu esi mūsu draugs vai naidnieks, bet cilvēks vien esi un varbūt, ka arī tev dzīvē pienāks tāds pat brīdis, kā mums tagad. Esi tik mīļš un labs un, ja tevī ir kaut kas tāds, ko sauc par uzticību savam pienākumam, līdz kamēr mēs visi būsim līdzīgi tur, kur neviens vēl neesat bijis. Nododat pēdējo sveicienu meitenei, kura bija man mīļa, kaut liktens mūs tagad šķir. Sakiet, ka viņas bildīte stāv vēl man klāt, ja tikai kāds neiekāros pat šo niecīgo papīra strēmelīti. Mīļo daiļo meitene, mans gars un domas mūžam paliks pie Tevis, kamēr beigs pukstēt mana latvieša sirds. Godīgais atradēj nodod šo vēstuli Skolas ielā 2, Siguldā, meitenei ar zeltītām bizēm. Varbūt liktenis ļaus kādreiz mums redzēties – ja ne dzīviem, tad mirušiem.'' Zīmītes malā rakstītais: "Vilciens, kas atgāja uz Rīgu. 15. jūnijs 1941. gads plkst. 20. Gipsy" Pēteris Leja dzimis 1914. gadā Madonas apriņķa Kalsnavas pagastā, Debešu mājās. Tieši pirms aresta viņa dzīves vieta bija Sigulda, Pionieru iela. Izsūtīšanas dokumentos par Leju raksta - vidējā izglītība, neprecējies, bezpartejisks, nav tiesāts. Bijušais Latvijas armijas oficieris. Nāk no kulaku zemnieku dzimtas (par kulakiem tolaik dēvēja gandrīz visus zemniekus, kam piederēja mājas un patstāvīga saimniecība). Pētera Lejas apcietināšanas iemesls, kā lielākajai daļai deportēto ierakstīts – naidīgi noskaņots pret padomju iekārtu, kā arī nodarbojies ar pretpadomju aģitāciju un kontrrevolucionāru propagandu. Šoreiz Tautas komisariāta sevišķās izmeklēšanas daļas lēmumā par apcietināšanu pie apsūdzības pierakstīts plašāk, proti, ka līdz ar to ka bijis Latvijas armijā un kulaks, tātad naidīgi attiecies pret Sarkanās armijas daļu ienākšanu un Padomju varas nostiprināšanu Latvijā. Pēteri Leju nelikumīgi notiesāja ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem un arī viņu, līdzīgi, kā citus pēdējo atvadu zīmīšu autorus, izsūtīja uz Noriļskas nometni Krasnojarskas novadā. Latvijas PSR prokuratūra Pēteri Leju reabilitēja 80. gadu nogalē. Tiesa gan izsūtīšanas dokumenti liecina, ka vēl 2000. gadu sākumā Latvijas Reabilitācijas un specdienestu prokuratūra vērsās pie Krievijas Federācijas institūcijām, lai precizētu represētā atrašanās vietu pēc aresta vai noskaidrotu, kurp viņš pārvietots. Tomēr zināms, ka Leja nomira jau 1942. gadā ieslodzījumā Noriļskas nometnē.

Šī Piespēle tendenciozi ir nosvērusies kamaniņu sporta virzienā. Šonedēļ Latvijas Olimpiskā komiteja saņēma uzaicinājumu startēt nākamā gada Pekinas ziemas olimpiskajās spēlēs. Un tieši kamaniņu sportistiem varētu būt labas izredzes tur visiem pierādīt un apliecināt savas prasmes, jo šī sezona un īpaši jau tās izskaņa renes sporta veida pārstāvjiem bija izdevusies. Brāļi Andris un Juris Šici šosezon uzvarēja gan divnieku sacensībās Pasaules kausa sestajā posmā Siguldā, kas vienlaicīgi bija arī Eiropas čempionāts. Sprinta pasaules kausa pēdējā posmā Austrijā divnieku sacensībā spalika nepārspēti un tas nebūt nav viss brāļu sasniegtais šogad. Pasaules kausa sestajā posmā Siguldā, kas vienlaicīgi bija arī Eiropas čempionāts, divnieks Mārtiņš Bots un Roberts Plūme ieņēma trešo vietu. Pasaules kausa izcīņas pēdējā posmā Sanktmoricā dubultuzvaru svinēja Latvijas braucēji, kad pie pirmās zelta medaļas savā debijas sezonā tika Mārtiņš Bots un Roberts Plūme, apsteidzot brāļus Šicus, kuri izcīnīja sudrabu. Pirms gada talantīgais kamaniņu braucējs Gints Bērziņš Latvijai izcīna zeltu jaunatnes olimpiskajās spēlēs, šosezon Gints Bērziņš izcīnīja bronza U-23 Pasaules čempionātā Kēningzē, kā arī kopvērtējuma uzvara Nāciju kausā. Elīna Ieva Vītola sasniedza karjeras rekordu, uzvarot pasaules kausa posmā Sanktmoricā, vislabāk tiekot galā ar spēcīgo snigšanu, kas būtiski ietekmēja ledus kvalitāti. Raidījumā visiem sportistiem jautājam par to, kā iesākusies viņu karjera kamaniņu sportā, kurā brīdī apzinājās, ka lielajā sportā var kaut ko sasniegt, par līdzdarbošanos kamanu pilnveidē, par māņticību un mērkiem sportā un dzīvē. Brāļi Šici šosezon ievāca vislielāko medaļu ražu un Piespēlē abus jau nesen uzklausījām, tad šoreiz bez viņiem, bet par abiem vispirms stāsta izlases treneris Kristaps Mauriņš. Uzklausām Gintu Bērziņu, Elīnu Vītolu, Mārtiņu Botu un Robertu Plūmi.

Šajā epizodē Andris ar Valdi uzsver to, ka latviešu sportiskos sasniegumus varam likt pāri visam pārejam pasaules sportā notiekošajam :) Raidījuma tēmas: - Lasmaņa zelta metiens 3x3; - Latvijas futbola virslīgas čempioni ir Riga FC; - NBA maiņa darījumiem karst periods; - Martins Dukurs izcīna zeltu Siguldā; - Latvijas futbola izlase beidz spēcīgi; - Hamiltons tiesāsies ar ''Hamilton''; - Toronto ''Raptors'' pārcelsies uz ASV; - Kas notiek ja pendelēs noraida vārsargu; - ASV pieņemts ''Rodčenkova akts'' par dopingu; - #TautasNagla

Ceļojošais podkāsts: pirmā daļa ierakstīta vilcienā uz Siguldu, ko var dzirdēt pēc stresa Roja balsī. Roja šokējošais atklājums par maratona notikšanu pandēmijas laikā. Kristiānai sākās birthday month. Android telefoni? Miskaste! Izlaidām pirmo publisko epizodi un bijām pirmajā vietā uz kādu laiku. Kristiāna aizgāja pie fizioterapeita, kur viņu nodirsa par viņas dzīves izvēlēm. Rojs ir gatavs sportot, bet vēl nav aizgājis. Salt sticki: Smoke&Die. Kristiāna bija uz izpārdoto izrādi “Monstrs” un apmeklēja pēc-pirmizrādes banketu. Rojs tikmēr apmeklēja Covid perēkli - Tallinas Pagalmu, un citu slimību perēkli - Top klubu. Kristiāna - galvenā stockere valstī - uzdirsa entrepreneur jaunietiem. Rojs atklāja sievietēm, ka aiz viņām paliek mēnešreižu asins pēdas uz poda malas apakšas. Izskanēja pirmā skatītāju-iesūtīta tēma. Rojs ļoti grib uz zaļumballi. “Neņemiet televīziju, kas darbojas caur to Android “podiņu”!” - Rojs. “Ko dara cilvēki bez kājām himnas laikā?” - arī Rojs. Ralfs Eilands nemāk izrunāt vārdu “YouTube”. Roja klasesbiedri 5./6. klasē šņauca tabaku tualetē, un citas heteroseksuālās kultūras izklaides. Izskanēja teorija, ka heroīna lietotāji ir citā dimensijā - iespējams, augstākā. Podkāsta noslēgumā dzērām Džonu ar Akselu a.k.a. Kortniju, kura piedalās LTV talantu šovā, kuru pārcēla. Karaoke: Uldis Stabulnieks, Māra Zālīte - “Tik un tā”

#5BREINUMI oktobrī uzsākam jaunu tēmu – dzīvot „zaļāk”. Raidījuma galvenais viesis ir  reperis un Ghetto Football līderis no Rēzeknes Antons Semeņaks jeb Fantiq, kurš savulaik Latvijas Universitātē pabeidza ķīmijas fakultāti, bet šobrīd ir aktīvā dzīvesveida popularizētājs un virzītājs. Baiba un Jānis ar Antonu runās ne vien par to kā viņš nokļuva Ghetto Games, un kas viņu tajā notur, bet arī par to kā viņš pats uztver zaļo dzīvesveidu, kā to veicina Ghetto kustība un kā sports var būt „zaļš”. *** Rubrikā "#5BREINUMI vaicoj atbiļdis" Rudīte skaidroja, ko jauniem cilvēkiem nozīmē dzīvot zaļi, vai tas ir grūti un kas ir galvenie principi zaļam dzīvesveidam. *** Savukārt, rubrikā “Kai tys struodoj?” šoreiz Līna uz savas ādas pārbaudīs kā strādā bungee jumping jeb gumijas lēkšana. Latvijā to iespējams pamēģināt Siguldā, kur bija aizdevusies arī Līna, lai bungee jumping pārbaudītu ne vien praksē, bet arī uzzinātu šo to arī no teorijas. Būs šis tas arī no tā, kā pārvarēt stresu un daži smieklīgākās pieredzes stāsti no instruktoriem. *** Rubrikā "Kas te nūteik?" Sandis stāstīs par jaunumiem kultūrā un sportā Latgalē, kā arī par militāri patriotisko spēli „Jaunie Latvijas sargi”, kam šobrīd tiek aicināti pieteikties Latgales reģiona jaunieši.     Brīnāmies kopā 2.0 versijā!

#5BREINUMI oktobrī uzsākam jaunu tēmu – dzīvot „zaļāk”. Raidījuma galvenais viesis ir  reperis un Ghetto Football līderis no Rēzeknes Antons Semeņaks jeb Fantiq, kurš savulaik Latvijas Universitātē pabeidza ķīmijas fakultāti, bet šobrīd ir aktīvā dzīvesveida popularizētājs un virzītājs. Baiba un Jānis ar Antonu runās ne vien par to kā viņš nokļuva Ghetto Games, un kas viņu tajā notur, bet arī par to kā viņš pats uztver zaļo dzīvesveidu, kā to veicina Ghetto kustība un kā sports var būt „zaļš”. *** Rubrikā "#5BREINUMI vaicoj atbiļdis" Rudīte skaidroja, ko jauniem cilvēkiem nozīmē dzīvot zaļi, vai tas ir grūti un kas ir galvenie principi zaļam dzīvesveidam. *** Savukārt, rubrikā “Kai tys struodoj?” šoreiz Līna uz savas ādas pārbaudīs kā strādā bungee jumping jeb gumijas lēkšana. Latvijā to iespējams pamēģināt Siguldā, kur bija aizdevusies arī Līna, lai bungee jumping pārbaudītu ne vien praksē, bet arī uzzinātu šo to arī no teorijas. Būs šis tas arī no tā, kā pārvarēt stresu un daži smieklīgākās pieredzes stāsti no instruktoriem. *** Rubrikā "Kas te nūteik?" Sandis stāstīs par jaunumiem kultūrā un sportā Latgalē, kā arī par militāri patriotisko spēli „Jaunie Latvijas sargi”, kam šobrīd tiek aicināti pieteikties Latgales reģiona jaunieši.     Brīnāmies kopā 2.0 versijā!

12. jūlijā pēkšņi mūžībā aizgājis Pauls Bankovskis (1973-2020) - rakstnieks un publicists, vairāku romānu, stāstu krājumu un filmu scenāriju autors. Brīnišķīgs, talantīgs, lielisks cilvēks. Šī gada jūnijā iznāca viņa jaunākais romāns “Pasaules vēsture”, kuras sakarā vēl pirms Jāņiem ar Paulu "Klasikas" studijā fantastiski aizraujošā, krāsainā sarunā tikās Inga Saksone un Orests Silabriedis - neviens nenojauta, ka tā izrādīsies viņa pēdējā lielā intervija... "Klasikas" radošā komanda pauž dziļu un patiesu līdzjūtību Paula Bankovska tuviniekiem, kolēģiem, draugiem, gara un domu biedriem. Lai gaišs ceļš mūžībā! *** Īsi pirms Jāņiem "Klasikas" studijā aicinām publicistu Paulu Bankovski, sarunājoties par viņa jaunāko opusu "Pasaules vēsture". Mūsu uzmanības lokā viensliedis, lapsa, iešana mežā, pūkaina ārpuse, neredzēta jūra, Martas seja, Blaumanis un Sent-Ekziperī, mazliet arī Džoiss un Prusts, un, kur gadījies, kur ne - arī Kārlis Skalbe, bet tas no citas operas. Orests Silabriedis: Tajā brīdī, kad "Dienas Grāmatas" vadītāja Dace Sparāne-Freimane man teica - tu zini, ka Paulam būs "Pasaules vēsture", vīzijas un iedomas bija vienkārši grandiozas un reizē tāda traka intriga - nu, kas tas varētu būt. Bet laikam man ne sapņos nenāca, ka es dabūšu kaut ko tādu... Varbūt sāksim uzreiz ar valodu - tikai izlasot pirmo trešdaļu, atcerējos, ka kaut kur bija teikts - Pauls speciāli izvēlējies rakstīt 19. gadsimta izteiksmē. Man tas likās tik dabiski - kā tu runā šajā grāmatā. Vai tiešām ir tā, kā rakstīts preses tekstos, ka ļoti rūpīgi izvēlējies toni un vārdus, mēģinot tos pielāgot? Pauls Bankovskis: Jā, tā bija, un īstenībā arī visas atsauces uz citu autoru darbiem ir ļoti apzinātas  - sākot ar Blaumaņa "Nāves ēnā" un beidzot ar Sent-Ekziperī "Mazo princi". Tas viss ir ļoti apzināti darīts. Ir arī Prusts un Džoiss - kā tikai visa tur nav... Inga Saksone: Brīnišķīgs ir brīdis, kad sākumā tā kā esam ieaijāti, un tiešām šķiet, ka esam nonākuši senvēsturē, bet jau pēc zināma laika posma sākas fantastikas elements, un mēs dodamies ceļā. Pauls: Kā pats esmu to raksturojis priekšvārdā, tas ir varas jautājums. Rakstniekam ir milzīga vara, viņš spēj lasītāju novest kādā noteiktā stāvoklī, ko es arī daru. Tur ir tas ieniršanas jautājums - ka tu ienirsti kādā citā realitātē, un rakstniekam ir spējas to realitāti uzburt. Orests: Man laikam nekad nav tik ļoti gribējies kādam radošam cilvēkam pajautāt kā tagad tev - kā tu pats piedzīvo tās citas īstenības, par kurām tu raksti? Un vai tu vispār spēj noteikt, kur tas ar tevi notiek - miegā, jūras krastā, uz deviņstāvu mājas jumta, vai arī tam vispār nav nekādas nozīmes? Pauls: Zini, ka ir ļoti dažādi stāvokļi. Kad rakstīju grāmatu "Kur pazuda saimnieks" par to vistiņu, tad gan tas bija ārkārtīgi smagi. Riktīgi mocījos... Šeit tas kaut kādā ziņā bija krietni vieglāk. Orests: Kā rotaļa? Vai tomēr ne tik viegli? Pauls: Jā, kaut kādā ziņā tā bija rotaļa. Nevarētu teikt, ka cīnījos. Orests: Mēs jau arī necīnāmies, lasot. Jo ievelk tā, ka negribēju aizvērt grāmatu. Inga: Ja turpinām tēmu par ceļošanu, tad jūsējā nav parasta - tā ir pārcelšanās jeb teleportēšanās. Ja "Trakajos večos" bija autobuss, kurā varēja iekāpt un pazust, šeit ir iespēja iekāpt viensliedī. Kur šis radījums jeb matērija ir radusies - sapņos rādījusies? Pauls: Interesanti ir tas, ka viena lasītāja bija ārkārtīgi novērsusies no šī vienslieža, viņa nespēja to paciest. Orests: Viņai tas likās derdzīgs? Pauls: Jā, jo viņš tiek pārgriezts. Orests: Bet viņš taču galu galā savelkas! Pauls: Jā, bet tik un tā viņa nespēja to paciest. Inga: Kad Marta ar tēvu atrodas viensliedī, man savukārt radās asociācijas ar jūru - to, kāda reizēm ir sajūta peldoties. Pauls: Varu atzīties vēl vienā ietekmes avotā - savulaik bija tāda igauņu multene par oliņai līdzīgu cilvēku, kurš nekad nebija redzējis jūru, un viņš devās to atklāt. Tā uz mani bērnībā atstāja ļoti dziļu iespaidu un ir vēl viens iedvesmas avots manai grāmatai. Orests: Tevi arī ilgi nelaida pie jūras? Pauls: Dzīvoju patālu no jūras, Līgatnē un Siguldā, un, lai nokļūtu līdz jūrai, bija diezgan liels gabals jābrauc ar autobusu, kurā man vienmēr palika slikti. Orests: Domāju - teikt to skaļi vai nē, bet epizodē Vāczemes pilī, kad notiek tā pagrabu iešana, man arī Harijs Poters ienāca prātā. Pauls: Pilnīgi noteikti! Jo es biju "Harija Potera" redaktors, esmu izlasījis pilnīgi visas Potera sērijas grāmatas. Orests: Vai vari pateikt, cik lielā laika izvērsumā top šāds majestātisks, fundamentāls opuss? Pauls: Rakstīju to piecus gadus - grāmatas beigās ir datējums minēts. Inga: Varbūt par tēmām un motīviem, kas parādās arī iepriekš. Viens no motīviem - aizbēgšana, promdošanās. Ir dažādas promdošanās šajā grāmatā. Viena ir došanās mežā - ar tādu jums arī noslēdzas "Trako veču" pēdējais stāsts ar visa atstāšanu, došanos mežā. Vai tas arī kaut kad ticis realizēts, vai tā ir lieta, ko gribētos izdarīt? Pauls: Esmu pats to darījis. Atceros, bērnībā lietus laikā esmu devies projām no mājām ar domu, ka nu gan viss ir cauri. Ne tā, ka bēgt uz Āfriku, bet doties uz zemes čupu - tā sajūta man ir ļoti pazīstama. Orests: Nevaru nepajautāt, vai saprašanās ar zvēriem tev arī ir tādā pašā augstumā kā dažiem labiem grāmatas varoņiem? Pauls: Jā, man patīk zvēri. Mans vienīgais dzīvesdraugs ir zvērs, ar kuru vadu savu ikdienu - ar viņu saprašanās ir ļoti laba. Viņš ir Burmas šķirnes kaķis, kurš, kā jau šīs šķirnes aprakstā minēts, ir ļoti vokāls, un ar viņu iespējams ļoti labi sarunāties. Tu vari viņu uzrunāt, un viņš tev atbild. Vilku gan nekad neesmu sastapis, tāpat arī lāci, bet lapsas mums laukos nāca iekšā mājā, ostījās gar leudsskapi, sakoda Katrīnu. Vārdu sakot, ar trim lapsām bija vesela epopeja. Vairāk un plašāk - ierakstā!

Raidījumā Piespēle dzirdēsim ilggadējo Latvijas rallijkrosa braucēju Reini Nitišu, par izlases gatavību trešdien startēt pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīrā florbolā stāstīs komandas treneris Ingus Laiviņš, bet pasaules kausa atmosfēru kamaniņu sportā iesildīsim kopā ar Nāciju kausa uzvarētāju Ullu Zirni un Olimpisko spēļu laureātu Mārtiņu Rubeni.

Sporta un dabas vērotāji Valdis un Andris ir gatavi pēdējai oktobra nedēļai un šodien apsprieda: – Latvieši karsti iesāk jauno NBA sezonu; – Vinsa Kārtera 22. sezona; – Lietuvietim lielākais NBA līgums; – Mesi 15 sezonas pēc kārtas guvis vārtus ČL; – 11TV LATVIJAS KAUSS – RFS; – Vai būs apvienotā Nīderlandes un Beļģijas līga futbolā? – LHF atteiksies no jauniešu izlasēm? – Mūsējie NHL vīri rezultatīvi; – Hārtlijs dodas uz Kremli; – Miezis labākais pasaulē! – Mums ir savas pludmales karalienes; – Melbārdim zeltu pasniegs Siguldā! – Seksīgā sadaļa; – #TautasNagla

Ja mēs tā visi pamestu Latviju apmēram uz 50 gadiem, tad atgriežoties atklāsim, ka tur, kur kādreiz bija lauki un pļavas, pamatīgi būs saauguši koki un krūmi. Tikai kaut kur paretam būs pa kādai pļaviņai, ko stirnas, brieži un aļņi būs noganījuši. Atsevišķi klajumi vēl būs tur, kur būs plosījies sarkanais gailis. Kāds teiks – jauki, mežs paņem to, kas viņam pienākas, tomēr ir cilvēki, kas tur rūpi par Latvijas pļavām. Kāpēc un kā saglabāt Latvijas pļavas, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro projekta “GrassLIFE” vadītāja, Latvijas Dabas fonda vadītāja Inga Račinska, Vides risinājumu institūta pētniece Rūta Abaja, saimniecības "Zvaigžņu aitas" saimniece Anna Gintare. Pirms simts gadiem 30 % Latvijas teritorijas bija pļavas, šobrīd – 0,7% un arī daudzas no tām nav labā stāvoklī, tāpēc, ka pļavas tiek pamestas vai izmantotas intensīvā lauksaimniecībā. "Viens no veidiem, kā katrs no mums var palīdzēt pļavai, ir izvēlēties produktus – medu, tēju, gaļu un citus – no pļavai draudzīgajiem tirgotājiem," norāda Inga Račinska. "Latvijā ir vajadzīgs vairāk pļavu un labākā kvalitātē. Pļavu kvalitāti var uzlabot, tas atkarīgs no lauku politikas un kā saimnieko cilvēki, kas dzīvo un strādā laukos. Latvijas laukos ir brīnišķīgi cilvēki, kas grib ražot dabai draudzīgi, vajag tikai viņus atbalstīt, iedrošināt un veicināt dabai draudzīgo produktu tirgu Latvijā," turpina Račinska. 22. septembrī no pulksten 10 Latvijas Dabas fonda projekts “GrassLIFE” kopā ar Āgenskalna tirgu aicina uz īpašu tirgus dienu “Pļava ienāk tirgū!”. Visas dienas garumā notiks vairākas bezmaksas nodarbes – ar pļavas produktiem cienās šefpavārs Ingmārs Ladigs, pļavas skaņās muzicēs postfolka grupa "Daba San", bet tēju pazinēja Evita Lūkina no “Lauku tēja” vadīs darbnīcu, kurā varēs iepazīt pļavas augus un pagatavot savu pļavas augu mandalu. Līdzīgi pasākumi norisināsies 28. septembrī Jāņa tirgū Siguldā un 20. oktobrī Straupes labumu tirgū.  

Šis ir projektam „Izmisuma zonā” veltīts raidījums Īstenības izteiksme. Šajā reizē runāsim ar Ilzi Spergu, kura 18. jūlija vakarā atrada savu māti nokritušu. Ilzei bija aizdomas par insultu. Mammu aizveda uz Rēzeknes slimnīcu. Tur dežūrēja ārsts Georgijs Tihonovs. Ilze Sperga ir rakstniece. Viņa tās nakts notikumus atspoguļojusi dienasgrāmatā. Lai parādītu, cik ilgas stundas pagāja, līdz beidzot mammai tika uzstādīta diagnoze. Fragmentus no Ilzes Spergas virtuālās dienasgrāmatas ierunāja Latvijas Radio kolēģe Laura Dreimane. Viss notikumu apraksts pieejams Ilzes Spergas virtuālajā dienasgrāmatā. Pēc šiem notikumiem pagājis jau vairāk nekā mēnesis. Kopā ar saviem abiem bērniem un mammas māsu Ilze vasaru pavada lauku mājās pie Viļāniem. Arī mamma te ir atgriezusies pēc ilgstošas dzīvošanas Daugavpils slimnīcā un rehabilitācijas Jaunķemeros un Siguldā, no kuras viņa centās aiziet pašas spēkiem. Šobrīd insults mammai ir atstājis nopietnas sekas uz veselību.

Šajā epizodē pie mums ciemos atnāca Ozols. Parunājām par viņa un Katapullt jauno relīzi "Kruīza kontroles zēni", par koncertu Siguldā, boksu un to, cik daudz Ozolam vēl jāpaveic līdz atvaļinājumam.

Ar līksmu iepazīšanās tūri Vecrīgā 9. jūlija pievakarē tiks ieskandināts IX Starptautiskais tautas deju festivāls “Sudmaliņas”. Līdz 14. jūlijam festivāla koncertos Rīgā, Kuldīgā, Siguldā un Liepājā uzstāsies tautas deju grupas no Bulgārijas, Čīles, Indijas, Indonēzijas, Igaunijas, Kipras, Krievijas, Polijas, Serbijas, Ukrainas un Latvijas. Gaidot Starptautisko tautas deju festivālu „Sudmaliņas”, tiekamies ar „Sudmaliņu” projekta vadītāju Guntu Skuju, atklāšanas koncerta māksliniecisko vadītāju Dagmāru Bārbali un koncertu režisoru Jāni Siliņu. Festivāla mērķis ir pulcēt kopā Latvijas un dažādu pasaules valstu dejotājus, kas radoši pēta, iepazīst un pārmanto tautas dejas tradīcijas. Par “Sudmaliņu” programmas centrālo tematisko asi izraudzīts skaitlis “deviņi”, kas latviešu tautai vienmēr bijis maģisks.  Otrdien, 9. jūlijā, plkst. 20 festivāla "Sudmaliņas" dalībnieki ieskandinās svētkus Rīgā – Doma laukumā un Brīvības laukumā – iepazīšanās tūrē "Labāk deviņi draugi...". Katra deju grupa uzstāsies ar nelielu priekšnesumu abās norises vietās. Trešdien, 10. jūlijā, plkst. 20 Dzegužkalna estrādē, Rīgā notiks “Sudmaliņu” atklāšanas koncerts “Aiz deviņām jūrām, aiz deviņiem kalniem”. Ceturtdien, 11. jūlijā, plkst. 17 VEF Kultūras pilī, Rīgā norisināsies konkurss “Deviņvīru spēks”. Ar diviem savas tautas horeogrāfiskajā un muzikālajā mantojumā balstītiem priekšnesumiem tajā piedalīsies tautas deju grupas no Bulgārijas, Čīles, Indonēzijas, Igaunijas, Kipras, Krievijas, Latvijas, Polijas, Serbijas un Ukrainas. Piektdiena, 12. jūlijs, sāksies ar “Sudmaliņu” tradicionālajiem labdarības koncertiem Rīgas Sociālās aprūpes centrā “Mežciems”, rezidencē “Dzintara melodija”, Rīgā un Nacionālajā rehabilitācijas centrā “Vaivari”, Jūrmalā. Plkst. 18 Vērmanes dārza estrādē notiks koncerts "Trejdeviņas saules lēca”, kurā ansambļi izdejos īpaši “Sudmaliņām” sagatavotās deju programmas. Sestdien, 13. jūlijā, “Sudmaliņu” spārni griezīsies vienlaikus Kuldīgā un Siguldā. Plkst. 17.30 uz Kuldīgas senā ķieģeļu velvju tilta notiks akcija “Visi dejo “Sudmaliņas””, bet plkst. 18 Kuldīgas pilsētas dārzā — koncerts “Dejot pa deviņi mēmi”. Siguldas pusē “Sudmaliņas” tiks ieskandinātas jau plkst. 12 ar koncertiem Allažos un Morē. Svētki turpināsies Siguldas pilsdrupu estrādē ar novadu dienas koncertu plkst. 18. Svētdien, 14. jūlijā, festivāla izskaņā ceļi vedīs uz Liepāju. Plkst. 18.30 dejotāji dosies Svētku gājienā pa Kūrmājas prospektu līdz laukumam blakus koncertzālei “Lielais Dzintars”, kur plkst. 19 notiks noslēguma koncerts “Noslēpties aiz deviņām atslēgām”.

8. maijā klajā nāks grāmata "DUKURI. Ledus karaļi dzīvē”, bet jau rīt, 6. maijā, plkst. 19.30 dokumentālo filmu „Dukuru zelta līnija” varēs vērtēt Latvijas Televīzijas skatītāji. Raidījumā uzklausām gan galvenos varoņus, gan filmas un grāmatas autorus, kā arī skatītājus, kuriem šonedēļ Siguldā bija iespēja būt pirmajiem filmas vērtētājiem. Latvijas Televīzijā tapusi dokumentālā filma “Dukuru zelta līnija”. Stāsts par ģimeni, kuras uzvārds kļuvis par sinonīmu panākumiem, un tās zelta līniju - Martinu Dukuru. Dāvids Ernštreits un Linda Olte savā filmā skaidro Martina Dukura fenomenu - viņa un visas Dukuru ģimenes apbrīnojamās darbspējas, motivāciju, ziedošanos un aizrautību. Martins ir uzvarām bagātākais skeletonists pasaulē. Tomēr viņam nav visvērtīgākās medaļas - olimpiskā zelta. Filma ir stāsts par mērķtiecību un ziedošanos uzvaras dēļ, motivāciju un sīkstumu. Kāda ir Martina Dukura aizmugure – brālis Tomass, vecāki, ģimene? Kāds ir cilvēks, kuram ar uzvaru vien nepietiek? Brāļu dzimtās Siguldas iedzīvotāji un viesi filmu varēja noskatīties jau 2. maijā, bet Latvijas Televīzijas 1. kanāla skatītāji to redzēs 6. maijā. Savukārt izdevniecība "Latvijas Mediji" laidusi klajā grāmatu par pasaulē titulētākajiem skeletonistiem - "DUKURI. Ledus karaļi dzīvē" un trešdien Nacionālajā bibliotēkā grāmatai atvēršanas svētki. Grāmatas autors ir žurnāla "Sporta Avīze" galvenais redaktors Ingmārs Jurisons, vēl nesen saņēmis „Gada balvu sportā” kā labākais sporta žurnālists. Grāmata ir par Dukuru ģimeni un vienlaikus arī jauna sporta veida ienākšanu Latvijā. Grāmatā ir arī plašs fotogrāfiju klāsts – no Dukuru bērnības līdz aktuālākajām uzvarām Pasaules kausā, kā arī ģimenes ciltskoks, kura saknes sniedzas līdz pat 18.gadsimtam.

Podkāsta "Ārpus Kadra" 28. epizodē Ulvis Brože, Jānis Celmiņš un Jānis Freimanis runā par pēdējā laika lielāko skandālu Latvijas sportā - pludmales volejbolistes Anastasija Kravčenoka un Tīna Graudiņa šķiras. Tāpat kungi izrunā Siguldā redzēto un dzirdēto Pasaules kausa posmā bobslejā un skeletonā, kā arī Latvijas biatlonistu startu Pasaules kausa ievadā. Tāpat vīri analizē Rīgas "Dinamo" zaudējumu sēriju.

Anna Laudere jau septiņus gadus ir Hamburgas baleta vadošā soliste, izdzīvojot un izdejojot skaistas un ļoti nozīmīgas lomas. Kā 16 gadu vecumā nokļuva Hamburgā, cik nozīmīgs dejotājas dzīvē izrādījies šis horeogrāfs - dzirdēsit raidījumā. Hamburgas baleta trupā Anna Laudere ir jau 17 gadus, nozīmīgs viņas dejotājas dzīvē izrādījies horeogrāfs Džons Noimaijers (John Neumeier), salīdzinoši nesen 2017. gada vasarā pirmizrādi piedzīvoja Noimaijera baleta izrāde „Anna Kareņina”. Anna Laudere dejo Annas Kareņinas lomu, kas aizvien dziļāk ievelk garīgajā labirintā, dejo ar pārliecību un spēku, ar lielu dziļumu un milzīgu skaistumu, kā arī ar neaizsargātību un vēl lielāku spēku. Tā par latviešu baletdejotājas Annas lomu Džona Neumeijera baletā „Anna Kareņina” var lasīt Baleta žurnālā. Anna Laudere dzimusi Siguldā. Sešus gadus mācījusies Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā, bet 16 gadu vecumā devusies uz Vāciju, lai izglītību turpinātu Hamburgas baletskolā. Jau pēc diviem gadiem – 2001. gadā – Anna uzņemta Hamburgas baleta trupā, 2008. gadā kļuvusi par šī teātra solisti, bet pērn Hamburgas baleta mākslinieciskais vadītājs Džons Noimaijers Annu Lauderi iecēlis Hamburgas baleta vadošās solistes godā. Latvijas publika viņas žilbinošo talantu novērtējusi Baleta zvaigžņu festivālos Jūrmalā.    

Latvijas bobslejisti šonedēļ oficiāli kļuva par Soču olimpiskajiem čempioniem četriniekos un bronzas laureātiem divniekos. Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Aldons Vrubļevskis skaidro, kā un kad latvieši varētu saņemt godam izcīnītās medaļas. Runājam arī par gatavošanos 2020.gada Tokijas vasaras olimpiskajām spēlēm. Attēlā: Oskars Melbārdis, Daumants Dreiškens, Arvis Vilkaste un Jānis Strenga ar Soču sudraba medaļām. Olimpiskās noskaņās raidījumā viesojas arī pludmales volejbolists, jaunais Mārtiņa Pļaviņa pārinieks Edgars Točs – viņš 30 gadu vecumā riskējis ar visu, lai uzsāktu ceļu pretī olimpiskajam sapnim. Medaļas pienākas, pagaidām neskaidra to saņemšana Šonedēļ Starptautiskā Bobsleja un skeletona federācija izmainīja Soču spēļu sacensību rezultātu protokolus bobsleja divniekiem un četriniekiem. No protokoliem pazuduši dopingu lietojušo Krievijas ekipāžu uzvārdi – divnieku un četrinieku čempionu ekipāžas ar Aleksandru Zubkovu priekšgalā un arī Aleksandra Kasjanova un viņa stūmēju. Pagaidām nav zināms, kad latvieši varētu iegūt godam izcīnīto olimpisko zeltu un bronzu. Par to jālemj un oficiāli jāpaziņo Starptautiskajai Olimpiskajai komiteja (SOK). Aldons Vrubļevskis gan atzīst, ka atpakaļceļa vairs nav un Latvijas ekipāžas ir oficiālie Soču spēļu laureāti. Sākotnējais plāns bija apbalvot bobslejistus ar olimpisko zeltu un bronzu šī gada beigās Siguldā, kad tur notiks Pasaules kausa posms bobslejā un skeletonā. Tomēr šī ideja vairs nav reāla, jo process ievilcies. Riskēja kā pokerā, sākums izdevies Olimpiskās noskaņās raidījumā viesojas pludmales volejbolists, jaunais Mārtiņa Pļaviņa pārinieks Edgars Točs – 30 gadu vecumā viņš pagājušogad riskēja ar visu, lai uzsāktu ceļu pretī savam olimpiskajam sapnim. Iepriekš Edgars Točs spēlēja kopā ar Rihardu Finsteru, paralēli strādāja divos darbos un vēl trenējās profesionālā režīmā pludmales volejbolā. Pēc pārim neveiksmīgā Eiropas čempionāta Jūrmalā pērnā gada augustā, pārinieku ceļi šķīrās un Točs riskēja ar visu, piekrītot Mārtiņa Pļaviņa piedāvājumam spēlēt kopā – Edgars pameta abus darbus un ģimenes atbalstīts sāka trenēties pie Genādija Samoilova. Jau sezonas pirmajā posmā izdevās uzvarēt, un tas solīja labu sadarbības turpinājumu. Tagad pārim aiz muguras pirmā kopīgā sezona un Točs ar to ir apmierināts. Viņa mērķis gan ir daudz augstāks – ne tikai kvalificēties, bet arī izcīnīt medaļu 2020.gada Tokijas vasaras olimpiskajās spēlēs.

Raidījumā Piespēlē intervija ar bijušo Latvijas sporta dzīves vadītāju, tagad veterānu sporta aktīvistu Daumantu Znatnaju, suminot viņu jubilejā. Viņam jāpateicas par to, ka Siguldā tagad ir bobsleja un kamaniņu trase, jo tieši Daumantam Znatnajam pieder ideja trases celtniecību un pēc tam arī bobu būvniecības nepieciešamību VEF ražotnē. Vēl saruna par Latvijas sportistu līdz šim paveikto Phjončhanas olimpiskajās spēlēs un olimpisko hokeja turnīru. Šonedēļ, 13. februārī, atzīmējām Pasaules Radio dienu. Tā šogad bija veltīta sportam un dzimumu līdztiesībai tajā. Stāsta viena no retajām sporta žurnālistēm - sievietēm Latvijā - Inita Kresa-Katkovska. Viņa ir Latvijas Radio sporta "balss" jau 33 gadus un šajā profesijā pieredzējusi gan skaistākās Latvijas sportistu uzvaras, gan sāpīgus zaudējumus.  

“Mūsu dzimtā teātrnieki bijuši ļoti sen. Papiņa tēvs Augusts Ķimelis ir bijis muzikants un dziedātājs un acīmredzot runas vīrs, staigājis arī pa kāzām kā aktieris,” par savu dzimtu raidījumā Dzimtas saknes stāsta Māra Ķimele. “Papiņš Vilis Ķimelis bija aktieris Jaunatnes teātrī, bet vecāmamma pa Lāču līniju, kas ir Liepiņa, bija režisore, kas, manuprāt ir ļoti rets gadījums. Tik senā laikā sievietes vispār bieži nestrādāja, kur nu vēl par režisori. Viņa bija aktīva un zinātkāra, viņa aizbrauca uz Berlīni, iepazinās ar laika avangardistiem, ar jaunā teātra aizsācējiem. Ar Brehtu [Bertoldu] nopietni ir kopā strādājusi. Jaunībā sēdēju Jēkaba ielas bibliotēkā [viena no ēkām, kurā kādreiz atradās Latvijas Nacionālā bibliotēka] un pētīju žurnālus. Mani iepriecināja, ka vecmamma ļoti labi rakstīja, viņai bija labi raksti par tālaika Eiropas teātri, kvalitatīvi un gudri. Es viņu pazinu kā vecmammiņu, kā vecmammiņa viņa bija diezgan nešpetna, tādēļ šķita interesanti uzzināt, kāda viņa bija kā radošais cilvēks.” Pašlaik Kaselē (Vācija) muzeja “Grimmwelt” telpās prestižajā mākslas izstādē “Documenta 14”, kuru Vācijas prese dēvē par „Mākslas olimpiskajām spēlēm” pirmo reizi vienkopus izstādīti Annas Lācis jeb Asjas oriģinālie materiāli no Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma Māras Ķimeles privātās kolekcijas, Valtera Benjamina arhīva (Berlīne), Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva un Krievijas arhīviem. Izstādi papildina arī tās kuratora Andra Brinkmaņa uzkrātie materiāli – A. Lācis publikācijas un 1920. gados izdotie konstruktīvisma perioda žurnāli un grāmatas. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="138976" layoutid="0" layout="" static=""} Un šī ekspozīcija arī Latvijā aktualizē teātra režisores un skatuves mākslas teorētiķes Annas Lācis personību un dzimtu. Raidījumā Dzimtas saknes stāsts par viņas vīru Jūliju Lāci, publicistu, rakstnieku un sabiedrisko darbinieku, par meitu Dagmāru un viņas vīru Vili Ķimeli Jaunatnes teātrī, par mazmeitām režisori Māru Ķimeli un vēsturnieci Gundegu Ķimeli un un par Jūlija Lāča meitu laulībā ar Rūtu Skujiņu – Lalitu Muižnieci, kura ir dzejniece, folkloriste, valodniece , Rietummičiganas emeritētā profesore. Par dzimtu stāsta Māra Ķimele, Gundega Ķimele un Lalita Muižniece, stāstā par Jaunatnes teātri palīdz teātra zinātniece Silvija Geikina. Savukārt žurnāliste Ruta Rikše, Latvijas Radio arhīvā ir sameklējusi ierakstus ar ļoti svarīgām balsīm.  Jūlijs Lācis – vismīļākais tētis Jūlijs Lācis – latviešu žurnālists, literāts, sabiedriskais darbinieks, izdevumu “Jaunākās Ziņas” un “Atpūta” līdzstrādnieks. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Tautas saeimas deputāts, arī ministrs. “Man bija pieci gadi, kad tēvu apcietināja, jūnija izveda, decembrī viņš jau bija miris. Mēs par to nezinājām. Dagmāra bija pirmā, kas bija uzzinājusi par šo it kā nāves datumu,” stāsta Lalita Muižniece. “No mana piecgadīga bērna atmiņām viss, ko varu teikt, ka man bija vismīļākais tētis. “Mammiņai [Dagmārai] arī vismīļākais bija tētis,” piebilst Māra Ķimele. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="138977" layoutid="0" layout="" static=""} Attēla: Annas un Jūlija meita Dagmāra ar pusmāsiņu Lalitu un tēvu Siguldā 1940. gada septembrī dažas dienas pēc atgriešanās no Maskavas, kur viņa pavadījusi trīspadsmit gadus.  Foto no archiv.org.lv/ Māras Ķimeles arhīvs. Kāda bija oficiālā apsūdzība Jūlijam Lācim? “Varbūt mana māte zināja, bet viņa atsacījās par šo laiku runāt. Es zinu tikai to, kas vēlāk parādījās presē,” norāda Lalita Muižniece. “Kad jau biju ASV, man atrakstīja kāds Upītis, kas bija strādājis Izglītības ministrijā kopā ar tēti 1940. gada. Viņš rakstīja, ka pēc viņa domām, Jūliju Lāci apcietināja tāpēc, ka tad, kad viņš kļuva par izglītības ministru, bija pavēles visu iepriekšējo literatūru noslaucīt, un viņš sācis protestēt. Vienu reizi, otru. Un tad 7. janvāra naktī..., nākama rītā viņš darbā neatgriezās. Bet tās ir viena cilvēka atmiņas. Esmu manījusi arī citas līdzīgas versijas. Kura ir patiesība. Varbūt visas.” “Oficiālajā apsūdzībā vēl ir tas, ka “Jaunākajās Ziņās” un “Atpūtā”, kad viņš tur strādāja, ir publicēti raksti, kas nomelno Padomju Savienību,” skaidro Māra Ķimele. Anna Lācis – šerpa vecmāmiņa, filozofa Valtera Benjamina ietekmētāja Jau sarunas sākumā Māra Ķimele min, ka vecmāmiņa bijusi nešpetna, to apliecina arī māsa Gundega. “Egoistiska, ļoti šerpa, pieprasīja uzmanību pret sevi, visādos veidos pakalpot viņai: ēst gatavot, acīs zāles pilināt, Raihītim kājas siltā ūdenī mazgāt,” atmiņās par vecmāmiņu dalās Gundega Ķimele. “Raihītis ir Annas Lācis otrais vīrs Bernhards Raihs, brīnišķīgs profesors no Vīnes, kurš devās Asjai [Annai] līdzi visās gaitās uz Padomju Savienību, uz Maskavu, kur satikt Asju aizbrauca arī filozofs Valters Benjamins,” stāstu par ģimeni turpina Māra Ķimele. “Tādā duelī Asju sev izcīnīja Raihs. Viņi kļuva par dzīves biedriem uz atlikušo mūžu, izņemot tos desmit gadus, kad abi atradās apcietinājumā lēģerī – vecmamma Karagandā, Raihītis visbriesmīgākajā Staļina koncentrācijas nometnē ar numura zīmi bez uzvārda. Viņš bija ebrejs un viņu apsūdzēja kā vācu spiegu, Anna Lacis – jo latviete. Tad [ 1938. gadā] visus latviešus Maskavā apcietināja no apkopējas līdz komisāram.” Gundega Ķimele stāsta, ka visvairāk no vecmammas šerpās dabas ģimene dabūjusi ciest viņu mamma Dagmāra – Annas Lācis meita. Viņai nācies skriet pusdienas laikā mājās ēst gatavot un citādi pakalpot. Dagmārai mammas pietrūcis bērnībā, viņa gandrīz vienmēr bijusi prom, tāpēc nācies palikt pie svešiem cilvēkiem, jā, tie bijuši Annas Lācis draugi, sākot ar Linardu Laicēnu, kas viņu pieskatījis, bet mazajai meitenei svešinieki. Kad Anna Lācis atgriezās Latvijā, viņa strādāja Valmieras teātrī. No 1948. gada Anna Lācis strādāja Valmieras teātrī, bija tā galvenā režisore (1950–1957). {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="138971" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Anna Lācis (centrā), kreisajā pusē režisors Ž. Vīnkalns un labajā - aktieris E. Kagainis. Foto no valmieraszinas.lv/ Valmieras muzeja krājums. “Viņai nebija tiesības strādāt, bet uz ielas bija satikusi Andreju Upīti. Visi jau zināja, ka tiem, kuri atgriezušies no izsūtījuma, nebija tiesības dzīvot Rīgā. Andrejs Upīts viņu iekārtoja Valmieras teātrī, kaut viņa nedrīkstēja strādāt, tas bija ideoloģiskais darbs. Ir grūti saprast, kādas mokas viņi izgājuši, cik ļoti bija iebiedēti, bailes visdziļākajā šūnu līmenī,” bilst Māra Ķimele. Literatūrzinātnieces Beata Paškeviča pēta Annas Lācis devumu, viņas teiktais palīdz noskaidrot Annas Lācis nozīmi Eiropā un attiecībās ar Eiropas intelektuāļiem. Taču stāsts sākas ar kādu personisku epizodi, kas risinājusies Kapri salā, kur Anna Lācis iepazinusies ar filozofu Valteru Benjaminu. “Valters Benjamins tajā brīdī strādā pie disertācijas par baroka drāmu un pēkšņi viņa dzīvē parādās cilvēks, kas reāli strādā ar teātri, bet kuram ir pilnīgi savādāks priekšstats par teātri un citi uzskati par teātri, nekā Valters Benjamins ir izdomājis savā galvā,” atklāj Beata Paškeviča. “Anna Lācis ir teātra režisore, tomēr ļoti svarīga persona, pētot dažu vācu intelektuāļu daiļradi. Bez viņas nekādi neiztiek pasaulē. Viņa ir vairāk zināma šajā kontekstā varbūt ne tik daudz Latvijā, kā Eiropā un pasaulē šajā kontekstā. Pirmkārt tā ir Valtera Benjamina pētniecība, viņš ir atzīsts vācu ebreju cilmes filozofs. Anna Lācis arī šajā kontekstā parādās, bet interesantā gaismā - kā Valtera Benjamina ietekmētāja. Tas viņai kā sievietei ir ļoti interesants fenomens, jo sieviešu ietekme – ne tikai erotiski vilinošā, bet arī ideju un uzskatu paudējas ietekme ir būtiska un modernajā 20. gadsimta beigu kontekstā ir no jauna atklājama un būtiski svarīga.” Dagmāra un Vilis – Ķimuļi nevis Ķimeļi Kā liecina Silvijas Geikinas rakstītais grāmatā par Jaunatnes teātri, bez Jūlija Lāča personiskās iniciatīvas Jaunatnes teātris nemaz nebūtu nodibināts. Dagmāra Lāce un Vilis Ķimelis satikās Jaunatnes teātrī. “Radinieki ir izpētījuši, ka esam nevis Ķimeļi bet Ķimuļi,” atklāj Māra Ķimele. “Ķimulis ir tāds mazs putniņš, kuram otrs nosaukums ir dadzītis. Papiņš sauca mammu par Dadzīti, jo Dagmāra, izrādās uzvārds arī ir dadzītis.” “1940. gadā, kad Dagmāra atbrauca no Maskavas, es ieraudzīju, ka man ir vēl viena māsa, bez manas mazās māsa Māras. Ilgu laiku tā arī palika, tad daudzus gadus vēlāk satikāmies ar Dagmāru jau pieaugušas un es uzzināju tālāk tos stāstus par Ķimeļu dzimtu,” stāsta Lalita Muižniece. 1944. gadā Rūta Skujiņa ar meitām Lalitu un Māru devās trimdā. Taču Lalita Muižniece stāsta, ka vēl pirms aizbraukšanas ir tikusies gan ar Dagmāru, gan ar viņas mazajām meitiņām – Gundegu un Māru. Nākamā tikšanās ar Dagmāru bijusi jau 70. gados, kad Lalita nolēmusi uz Latviju atvest savas meitas, lai parādītu, kā šī zeme ir patiesībā, ne tikai nostāstos un atmiņās. “Tad satikāmies arī ar Dagmāru, bija prieks redzēt, ka no kautrīgās meitenes bija izveidojusies pašapzinīga sieviete,” bilst Lalita Muižniece. “Mums bija ļoti krietni vecāki, godīgi čakli, tas pāriet mantojumā,” savus vecākus raksturo Gundega un Māra Ķimeles. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="138978" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Vilis Ķimelis Par tēti, jeb kā pati viņu dēvē, papiņu aktieri Vili Ķimele bilst, ka viņš bijis ārkārtīgi jauneklīgs, izskatījies jauns vēl līdz 50 gadiem, tādēļ viņam bija problēma, kura visiem jauneklīgajiem aktieriem un aktrisēm, ka nevar pāriet uz mātes un tēvu lomām, nevar spēlēt vecāko paaudzi. Savukārt Gundega Ķimele norāda, ka tētis bijis labs aktieris, bet vēlējies arī jaunajiem dot iespēju, tāpēc, kad pavērsās iespēja kļūt par direktora vietnieku, viņš aizgāja no aktiera darba. “Lāču - Ķimeļu dzimtu ir unikāla, atšķirīga no citām. Pasaulē ne mazums ir aktieru un rakstnieku dzimtas, kur bērni turpina vecāku profesiju. Šī dzimta, sākot ar Annu Lāci, vēlāk Dagmāra un Vilis Ķimelis, viņi ir jaunu, nebijušu ceļu aizsācēji,” vērtē Silvija Geikina. “Anna Lācis ir jaunas teatrālās izteiksmības meklētāja. Mani fascinē kā Anna Lācis Orlā darbojusies ar bērniem bezpajumtniekiem. Tā nebija tikai laika pavadīšana kopā, bet iepazīstināšana ar mākslu. Šis ir gadījums, kad māksla palīdz cilvēkam ne tikai garīgi, bet arī fiziski izdzīvot. Dagmāra un Vilis Ķimeļi ir bijuši pie Bērnu un jaunatnes teātra dibināšanas. Dagmāra Lācis kā politiskā audzinātāja, kas daudz stāstīja par mākslu un Maskavu, un Vilis Ķimelis, kā pirmo lielo lomu attēlotājs. Kā pirmais Buratino. Radošiem cilvēkiem, kas no sirds velta sevi mākslai, bieži iznāk ģimenei pāri nodarīt. Arī Dagmāras un Viļa gadījumā. Viņiem nebija laika apprecēties, bija satuvinājušies, iemīlējušies, bija mēģinājumi, Dagmārai savas nodarbības, nebija minūtes, kad aiziet uz dzimtsarakstu nodaļu. Mākslas mīlestība un atdeve darba, tā nāk no Annas Lācis caur ģimeni. Mārai [Ķimelei] arī pirmā vietā māksla, teātris, viņa turpina jaunu ceļu meklējumus. Tas man patīk šajā ģimenē. Viņi nav turpinātāji, viņi ir pirmatklājēji.”  Bet dzimtā ir ne tikai teātrnieki. Ja runā par Lāču – Ķimeļu dzimtu “paplašinātajā variantā”, kā bilst Māra Ķimele, tad minans arī tēva brālēna dēls dzejnieks Māris Melgalvs. Arī Lāču dzimtā ir talantu pēctecība - Lalita Muižniece ir ne vien profesore un valodniece, bet arī dzejniece, un viņas meita ir dzejniece un gleznotāja. Savukārt Lalitas māsa, arī Māra, ir talantīga rakstniece, viņai ir tēva iedzimtais talants.