Podcasts about turpinot

Turpinot klausīties dzeju no krājumiem, kas nominēti Latvijas Literatūras gada balvai, šodien pie mikrofona dzejniece Andra Manfelde un viņa lasa dzejoļus no sava krājuma “Dilstošais medus mēness”.

"Dzejnieks Ņujorkā". Kultūras rondo kopā ar Arvi Vigulu lasa Lorkas dzeju. Ar ko unikāls ir šis krājums un kamdēļ sākotnēji tam veltīta pat barga kritika? Lai arī Lorka Latvijas publikai ir zināms gan no teātra skatuves, gan Edvīna Raupa tulkotajām Lorkas lekcijām, kā arī Knuta Skujenieka atdzejojumā, Arvim Vigulam šis tulkojums ir prasījis teju 20 gadus un "Dzejnieks Ņujorkā" pilnā apjomā pie mums nonācis tikai tagad. Turpinot modernās dzejas melno sēriju, izdevniecība “Neputns” izdod Federiko Garsijas Lorkas krājums “Dzejnieks Ņujorkā” Arvja Vigula atdzejojumā. Spāņu dzejnieks Federiko Garsija Lorka (1898–1936) ieradās Ņujorkā 1929. gadā, 31 gada vecumā. Ņujorka, pirmā ārzemju pilsēta viņa dzīvē, atstāja uz dzejnieku ārkārtīgi spēcīgu iespaidu un lika radikāli mainīt poētisko stilu, “iztēles” dzejas vietā pievēršoties “iedvesmas” dzejai. Dzejoļi, kas tapa deviņu ASV (un trīs Kubā) pavadīto mēnešu laikā, iespējams, pat mulsināja autoru pašu un viņa dzīves laikā tā arī neiznāca vienotā krājumā, lai gan viņš reiz to minēja kā vienu no saviem svarīgākajiem poētiskajiem projektiem.    

Turpinot nesenās Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas iedvesmoto kino stāstu sēriju, šodien saruna ar Polijā dzīvojošo zviedru režisoru Magnusu van Hornu (Magnus von Horn), kura filma „Meitene ar adatu”, līdzīgi kā „Straume”, nupat iekļuva „Oskara” pretendentu īsajā sarakstā un arī ir nominēta „Zelta globusam”. „Meitene ar adatu” tiek dēvēta par psiholoģisku šausmu filmu, jo tā balstīta patiesā stāstā par Dagmāru Overbiju – sērijveida zīdaiņu slepkavu Dānijā 20.gadsimta sākumā. Tomēr tā nav biogrāfiska filma, bet gan šī drausmīgā stāsta iespaidots kino darbs, kas uzdod jautājumus par laikmetu, sabiedrību un cilvēcību.  Vēl pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu ceremonijas kļuva zināms, ka balvu par labāko oriģinālmūziku kādai Eiropas filmai šogad saņems „Meitenes ar adatu” mūzikas autore Frederike Hofmeiere (Frederikke Hoffmeier). Nozares profesionāļi bija novērtējuši režisora Magnusa van Horna ieceri pretnostatīt gadsimtu seno filmas vidi ar elektronisko mūziku. Režisors stāsta, ka ambientu elektronisko mūziku bija klausījies visā scenārija tapšanas laikā, bet pēc filmas galvenās aktrises Vikas Karmenas Sonnes ieteikuma filmas skaņu celiņam uzrunāja dāņu mūziķi Hofmeieri ar skatuves vārdu „Puce Mary”.  Filmu rosinājuši patiesi notikumi, ko Dānijā ar šausmām atceras vēl šodien – 1921. gadā uz nāvi tika notiesāta zīdaiņu sērijveida slepkava Dagmāra Overbija. Filmas producenti to piedāvāja ekranizēt nevis kādam dāņu režisoram, bet gan Polijā dzīvojošajam zviedram Magnusam van Hornam. Viņaprāt, stāsts par Dagmāru Overbiju daudz ko pasaka par sabiedrību un laiku, kurā tas notika. Un viņš ar satraukumu saskatījis tajā arī zināmas līdzības ar mūsdienām. Rakstot scenāriju, filmas veidotāji atklāja grotesku faktu, ka Dagmārai Overbijai vienubrīd piederēja saldumu veikals. No tā izauga filmas dramaturģiskā struktūra, veidojot stāstu kā tumšu pasaku: te ir gan ragana saldumu bodītē, gan gļēvs princis, gan kropls, bet cēls un uzticīgs nabags. Filma „Meitene ar adatu” pašlaik noslēdz festivālu sezonu un tikai janvārī tiks pirmizrādīta kinoteātros Dānijā un Polijā, kur filma tapusi. Latvijas kinoteātros tā varētu nonākt februāra beigās.

Turpinot iepazīstināt ar ukraiņu nemateriālā kultūras mantojuma vērtībām, kas iekļautas UNESCO starptautiskajos sarakstos, šoreiz par vēl divām, kuras šiem sarakstiem ir pieteicis Dņipropetrovskas novads – par Petrikivkas dekoratīvajiem apgleznojumiem un kozaku dziesmām. Petrikivka ir ciemats Dņipropetrovskas novadā – slavens ar saviem krāšņajiem dekoratīvajiem sienu apgleznojumiem. Kādreiz vietējie tautas meistari ar košajiem ziedu motīvos balstītajiem zīmējumiem apgleznoja galvenokārt istabu sienas un mājsaimniecības priekšmetus, bet vēlāk jau arī mūzikas instrumentus un īpaši tūristiem domātus priekšmetus. Petrikivkas dekoratīvie apgleznojumi (Петриківський розпис) ir vairākus gadsimtus sena tradīcija, kuras izcelsme saistīta ar leģendāro kozaku apdzīvoto valstisko veidojumu Zaporižjas Seču, kas bija viens no ukraiņu tautas veidošanās centriem. Zaporižjas Seča tika iznīcināta, bet Petrikivkas apgleznošanas tradīcija palika, un īpašu uzplaukumu šī tautas mākslas forma piedzīvoja 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. 20. gadsimta 30. gados šo dekoratīvo apgleznošanu sāka mācīt arī Petrikivkas mākslas skolā, bet 1991. gadā tika dibināts arī Petrikivkas dekoratīvo zīmējumu tautas mākslas centrs, kurā darbojas gan tautas, gan profesionāli mākslinieki. Petrikivka UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā tika ierakstīta 2013. gadā, bet 2016. gadā UNESCO Steidzami saglabājamo nemateriālā kultūras mantojuma vērtību sarakstā tika ierakstīta šī paša Dņipropetrovskas novada kozaku dziesmu tradīcija. Kozaki jeb kazaki bija austrumslāvi – Austrumukrainas un Dienvidkrievijas stepju iedzīvotāji, kuru amats, ja tā var teikt, bija karot. Viņiem apmaiņā pret militāriem pakalpojumiem no valsts tika piešķirta diezgan liela pašnoteikšanās. Kozaku sabiedrība bija ļoti demokrātiska – lēmumi tika pieņemti kopīgi, un līderi – atamani – tika ievēlēti. Kozaku kultūru ietekmēja viņu klejotāju un karotāju dzīves veids – kozaku dziesmās, ko tradicionāli dziedāja vīrieši, tiek apdziedāts gan varonīgums un drosme, gan dzimtās zemes skaistums. Zaporižjes jeb Dņipropetrovskas kozaku dziesmas (Козацькі пісні Дніпропетровщини) šodien dzied tikai vecāka gadagājuma sievietes, un tas ir vien atspulgs no šīs skaistās varenās tradīcijas. Dziesmu uzsāk dziedātāja, kura vislabāk zina dziesmas vārdus, tad viņai pievienojas otra dziedātāja, kura dzied augšējo balsi, un tikai tad dziedājumam pievienojas pārējās dziedātājas. Šobrīd kozaku dziesmu tradīcija Zaporižjes novadā ir uz izzušanas robežas, tādēļ tā iekļauta UNESCO steidzami saglabājamo vērtību sarakstā. Līdz ar to UNESCO starptautiskajos sarakstos no ukraiņu dzīvā mantojuma ir iekļautas sešas vērtības: Petrikivkas dekoratīvie apgleznojumi, Dņiprovetrovskas kozaku dziesmas, Kosivas apgleznotā keramika, Krimas tatāru orneks, boršča gatavošana un pisanka jeb olu dekorēšana. Šogad UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma vēl vienā – t.s. labo prakšu sarakstā tika ierakstīta arī kobzas un rata liras aizsardzības programma Ukrainā, bet tas jau ir atsevišķs, par kuru citreiz.

Turpinot stāstu par to, kas no ukraiņu tradicionālās kultūras iekļauts UNESCO starptautiskajos sarakstos, šodien par vēl divām tradīcijām, kas saistītas ar amatniecību: Kosivas apgleznoto keramiku un Krimas tatāru ornamentu Ornek. 2019. gadā UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma Reprezentatīvajā sarakstā tika iekļauta Kosivas apglenotās keramikas tradīcija. Kosiva ir Karpatu pilsētiņa Rietumukrainā, Ivanofrankivskas novadā. Tā ir hucuļu – austrumslāvu etniskās grupas zeme, un Kosivas apgleznotā keramika ir hucuļu tradīcija, kuras aizsākumi meklējami 17. gadsimtā, bet ziedu laiki 19. gadsimtā. Kosivas keramikas trauki, svečturi, rotaļlietas, flīzes u. c. priekšmeti tiek veidoti no vietējā pelēkā māla, tad pārklāti ar baltu māla un ūdens maisījumu, žāvēti, un žāvēšanas laikā tajos tiek ar metāla irbulīti iegravēti un pēc tam ar glazūru iekrāsoti raksti. Pēc tam keramikas priekšmeti tiek ceplī apdedzināti. Glazējumam tiek izmantoti metāla oksīdi un nedaudz kobalta, kas veido tradicionālos zaļi – dzelteni – brūnos rakstus uz balta vai reizēm brūna fona fona. Kosivas pilsēta tiek dēvēta par hucuļu amatnieku pilsētu un labākie Kosivas keramikas meistari dzīvo un darbojas tieši šeit. Savukārt, Orneks (Örnek) ir Krimas tatāru tradicionālās kultūras zīmols. Krimas tatāri ir islamticīgie, un Islama reliģija aizliedz mākslā attēlot cilvēku. Tādēļ, Krimas tatāru tradicionālajā mākslā atrodam ārkārtīgi izsmalcinātus ornamentus, kas sastāv no atsevišķiem elementiem, kam katram ir sava simboliskā nozīme. Ir sievišķie un vīrišķie ornamenti. Piemēram, roze apzīmē precētu sievieti ar bērniem, savukārt, rozes pumpurs vai mandeles zieds – jaunu neprecētu meiteni. Vīrieša simbols ir papeles koks vai ciprese, tulpe ir jauns vīrietis, neļķe – vecāks cilvēks, arī pieredze un gudrība, vāze ar ziediem ir ģimenes mājas simbols, utt. Katram ornamenta elementam ir sava simboliskā nozīme, un šādu elementu ir desmitiem. Šo elementu izkārtojums veido stāstu, kas ir saprotams pašai Krimas tatāru kopienai. Māksliniekiem bieži mēdz pasūtīt kādu darbu – paklāju vai citu dekoratīvu audumu ar īpašu stāstu, ko pauž izmantotie ornamenti. Elementu nozīmi Krimas tatāru amatnieki apgūst līdz ar pašām amata prasmēm. Orneks, Krimas tatāru ornaments un tā simboliskā nozīme 2021. gadā iekļauts UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas mērojam ceļu pāri Atlantijas okeānam uz Centrālmeriku, kur tās ziemeļaustrumos atrodas Beliza - maza valsts ar krāšņu un bagātīgu ekosistēmu, kur sastopams viss no tropu lietusmežiem un savannām līdz koraļļu rifiem Karību jūrā. Valsts atrodas 9000 km attālumā un robežojas ar Meksiku un Gvatemalu. Belizā atrodas otrs lielākais barjerrifs pasaulē, kas ir iekļauts arī UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Barjerrifā atrodas vairāk nekā 500 zivju sugu un simtiem koraļļu veidu, taču tūristu vidū galvenais apskates objekts ir tā sauktais Lielais Zilais caurums. Tas ir nevis Alberta Einšteina teorijā konstruētais melnais caurums, bet gan, praktiski runājot, liels caurums jūras gultnē. Pateicoties izcilajam franču okeanologam Žakam Kusto, 20. gadsimta beigās vieta ir kļuvusi par vienu no populārākajām niršanas ar akvalangu vietām pasaulē. Šī cauruma platums ir 318 m un tā gultne sniedzas 124 metru dziļumā. Sākotnēji valsts galvaspilsēta atradās Belizsitijā, taču pēc postošās viesuļvētras "Hattie" 1970. gadā galvaspilsēta tika oficiāli pārcelta uz Belmopanu, padarot to par vienu no jaunākajām galvaspilsētām pasaulē. Beliza ir arī vienīgā valsts Centrālamerikā, kurā oficiālā valoda ir angļu. Lai gan lielākā daļa sabiedrības runā spāņu un beliziešu kreolu valodā, angļu valoda tiek izmantota kā "lingua franca". Papildus ir nepieciešams pieminēt, ka Beliza ir arī pazīstama ar savu uzsvaru uz vietējo kultūru un virtuvi, tāpēc valstī nav bijusi vajadzība ievest ātrās ēdināšanas ķēdes. Belizieši tā vietā dod priekšroku vietējām ēstuvēm, kurās uzmanības centrā ir Belizas virtuve, piemēram, rīsi un pupiņas ar sautētu vistu. Belizā dzīvo ap 415 000 iedzīvotāju, un interesanti, ka valstī ir zemākais iedzīvotāju blīvums visā Centrālamerikā, jo tur, kur Latvijā ir apmēram 30 cilvēku uz vienu kvadrātkilometru, Belizā - tikai 18 cilvēku. Paši beliezieši par to priecājas, uzsverot, ka visi pazīst visus, padarot sabiedrību nepiespiestu un iekļaujošu. Ceļotājiem būtu jāņem vērā, ka beliziešu starpā ir raksturīgi vadīties ne pēc ielu nosaukumiem, bet gan pēc noteiktiem objektiem, izmantojot orientierus, piemēram, sakot “pagriezieties pa kreisi pie lielā mango koka” vai “tieši aiz sarkanās mājas”. Tad tikai atliek saprast, kā izskatās mango koks un cerēt, ka ir tikai viena sarkana māja ceļā laikā... Vēsturiski valsts bija daļa no maiju civilizācijas, kas uzplauka mūsdienu Meksikas, Gvatemalas, Hondurasas un Belizas teritorijās. Maiji uzcēla lielas pilsētvalstis, tostarp Karakolu, Ksunantunihu un Lamanai, kas kalpoja kā tirdzniecības, reliģijas un kultūras centri. Ap 10. gadsimtu maiju civilizācija sāka piedzīvot panīkumu, iespējams, pārapdzīvotības, resursu izsīkuma un karadarbības kombinācijas dēļ. Par spīti civilizācijas pagrimumam mūsdienu Belizā ir sastopamas vairāk nekā 600 vēsturisko vietu un seno maiju pēcteči dzīvo visā Belizā, īpaši Toledo un Stenkrīkas dienvidu reģionos, pārstāvot trīs atšķirīgas maiju grupas. Katrai no tām ir unikāla kultūras prakse, valodas un tradicionāls apģērbs, kas atspoguļo viņu mantojumu. Turpinot par vēstures notikumiem, protams, neiztiekam bez eiropiešu ienākšanas, un pirmie bija spāņi, kas Belizā ieradās 16. gadsimtā, pretendējot uz teritoriju, taču galu galā nespēja nodibināt pastāvīgu klātbūtni seno maiju pretestības un reģiona izaicinošās ainavas dēļ. Britu kolonisti, galvenokārt kokgriezēji, kas meklēja sarkankoku un baļķi, sāka ierasties valstī 17. gadsimtā, izveidojot nelielas apmetnes. Spāņi mēģināja britus padzīt, taču briti galu galā nodrošināja kontroli, 1862. gadā formalizējot Belizu kā koloniju, kas sākotnēji bija pazīstama kā Britu Hondurasa. Britu klātbūtne Belizā rezultējās ar ekonomikas augšupeju un iedzīvotāju skaitu palielināšanos, Belizas neatkarīgas pastāvēšanas centieni rezultējās tikai 1981. gadā valstij iegūstot neatkarību un pievienojoties Britu Sadraudzībai. Šeit gan jāpiemin, ka ne jau Lielbritānija pretojās Belizas neatkarības centienu pilnveidošanā, bet gan kaimiņvalsts Gvatemala uzsverot, ka Belizas teritorija būtu jāiekļauj Gvatemalas teritorijā un tikai pēc Lielbritānijas aizsardzības atbalsta apliecinājuma, neatkarība tika iegūta. Diemžēl strīds ar Gvatemalu arī turpinās mūsdienās, un 2019. gadā panāca jaunus pagriezienus abām valstīm oficiāli vēršoties Starptautiskajā tiesā. Jāpiebilst, ka galējs lēmums vēl nav pieņemts, taču pateicoties Lielbritānijas drošības garantijām un starptautisko organizāciju statūtiem, Belizas teritorija atrodas drošībā. Beliza ir bijusi viena no Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) veidotājvalstīm, aizstāvot mazu un attīstības valstu intereses organizācijas veidošanas procesā. Šobrīd PTO ir viena no svarīgākajām starptautiskajām organizācijām pasaulē, tāpēc vēlējāmies noskaidrot, kāda ir PTO iespējamā nākotnē tieši šodien (5. novembrī) notiekošo ASV prezidenta vēlēšanu kontekstā. Lūkojoties pēc atbildes, vērsāmies pie Renāra Danelsona, kurš ir Latvijas Republikas Pastāvīgās Pārstāvniecības ANO un citās starptautiskajās organizācijās Ženēvā pastāvīgā pārstāvja vietnieks. ASV prezidenta vēlēšanas, šīs pasaules ietekmīgākā amata vēlēšanas, var izšķirt tostarp arī PTO nākotni, jo kritikas par to, cik šī organizācija ir novecojusi un kļuvusi problemātiska, ir daudz un katram no kandidātiem, gan Harisai, gan Trampam var būt izšķiroša loma, vai PTO vispār netiks likvidēta. Bet atpakaļ pie Belizas un konkrēti – tās ekonomikas. Beliza ir maza, atvērta ekonomika, tūrismam veidojot valsts ekonomikas mugurkaulu un sastādot 40% no IKP un nodarbinot 30% iedzīvotāju. Belizas barjerrifs, arheoloģiskās vietas un ekotūrisms piesaista tūristus, īpaši no ASV un Kanādas. Jāpiemin, ka arī lauksaimniecība joprojām ir būtiska ekonomikas sastāvdaļa, Belizai galvenokārt eksportējot cukuru, banānus un citrusaugļus. Runājot par dabas resursiem, 2000. gadu sākumā Beliza atklāja nelielas naftas rezerves jūrā, tomēr kopš tā laika ražošana ir samazinājusies, un valdība vides apsvērumu dēļ ir ieviesusi aizliegumus urbšanai jūras gultnē.

Turpinot ierakstu sēriju „Uzlūdz dzeja”, tiekamies ar dzejniekiem Inesi Zanderi un Māri Salēju. Inese Zandere pašlaik daudz lasa Māra dzeju, jo ir redaktore viņa topošajam dzejas krājumam. Par to, kas abu dzejā kopīgs, atklāj viņi paši, kā arī lasa viens otra un katrs savus dzejoļus.

Turpinot svinēt Dzejas dienas, kuru tēma šogad ir „Dzeja dejo”, piedāvājam jaunu ierakstu ciklā „Uzlūdz dzeja”. Līdz šim ciklā jau satikušies vairāki dzejnieku tandēmi, kurus aicinājām iejusties neordinārās lomās, lasot vienam otra dzeju un atbildot uz negaidītiem jautājumiem. Šodien laiks dzejniecēm Lindai Mencei un Annai Belkovskai. Viņas pieder deviņdesmito gadu sākumā dzimušo literātu paaudzei un par saviem pirmajiem dzejoļu krājumiem jau saņēmušas daudz atzinīgu vārdu. Kādu nosaukumu Anna Belkovska izdomājusi savas mammas neesošajam dzejas krājumam un kāpēc Lindas Mences pagalma draugi bērnībā ticēja, ka viņas tētis ir Maikls Džordans, atkājam ierakstā.

Turpinot svinēt Dzejas dienas, cikla „Uzlūdz dzeja” šajā sarunā skan daudz smieklu. Savu un viens otra dzeju lasa un uz Kultūras rondo jautājumiem atbild dzejnieku tandēms Elvīra Bloma un Kārlis Vērdiņš. Neņemiet ļaunā, bet esam vienojušies ar autoriem, ka vienā no dzejoļiem oriģinālo vārdu vietā ētera pieklājības prasību dēļ izskan daži „pī”.

Sirreālisms ir kustība mākslā. Divdesmitie gadi, Parīze, manifesti, mākslinieki, kas nodarbojas un ietekmējas arī no psihoanalīzes un Zigmunda Freida. Šogad pasaule svin sirreālisma simtgadi, tāpēc jautājam mākslas zinātniecei, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja “Arsenāla” vadītājai Elitai Ansonei, vai Latvijā arī ir bijuši sirreālisti? "Par sirreālismu Latvijā runājot, mēs varam sākt to pieminēt, sākot ar 70. gadiem. Tas nozīmē, ka, īsti, veidojot izstādi no latviešu mākslinieku darbiem, simtgadi mums neizdotos sirreālismam atzīmēt. Ir Ludolfam Libertam divi portreti 1923. gadā, abi ir vīriešu portreti, kuros parādās tādas sirreālas pazīmes nedaudz. Ir ļoti tāds jaunās lietišķības stilā veidots vīrieša portrets, un blakus viņam ir tāda levitejoša sejiņa, tāda mēnestiņa sejiņa, tāda ļoti mistiska, kas liecina, ka tomēr Liberts ir iepazinies ar sirreālisma izpausmēm. Un šai pašā gadā vēl viens vīrieša portrets, kur savukārt sievietes tēls tādā dīvainā kombinācijā ienāk. Bet tās ir nejaušības un eksperimenti. Un Libertu interesē kubo futūrisms vairāk 20. gadu sākumā. Tās ir tikai epizodes atsevišķiem māksliniekiem. Mūsējos šajā sirreālisma rašanās laikā vairāk interesēja kubisms un ekspresionisms. Tie bija mūsu mākslinieku fokusa virzieni," atzīst Elita Ansone. „Sirreālisms ir vairāk nekā vienkārši kustība – tas ir prāta stāvoklis,” tā intervijā Latvijas Radio saka Briseles Karaliskā muzeja modernās mākslas kuratore, profesore Franciska Vandepite. Turpinot sarunu par sirrēalisma attīstību Latvijā, Elita Ansone atzīst, ka padomju laikā, 50 - 60. gados šo vārdu nedrīkstēja lietot, bet līdz abstraktajai mākslai sirreālisms tika ierindots rietumu ideoloģijas "kastītē". Tajā pašā laikā bija zinātnes tēma mākslā un sākoties kosmosa iekarojumiem šī tēma parādījās mākslā. "1975. gadā planetārijā, kas šobrīd ir pareizticīgo katedrāle, tika sarīkota pirmā izstāde "Zinātne un zinātniskā fantastika", un šajā izstādē patiešām var teikt, ka pilnīgi, izsprāga, uzplauka sirreālisma mākslas darbi, vairāk grafikā. Pavisam šādas izstādes bijas trīs - 1975., 1977. un 1979. gadā. Var teikt, ka tā zinātnes tēma ļoti labi saskanēja arī ar to, ar padomju tematiku, protams, padomju zinātnes sasniegumiem un kosmosa izpēti, bet, protams, mākslinieki savos darbos ietvēra to, ko viņi paši vēlējās," stāsta Elita Ansone. "Mūsu sirreālismu, kas no 70. gadiem būtu apskatāms, varētu saukt par tādu maigo sirreālismu, kur mākslinieki vairāk izmanto tieši to formveidi: reālistisks atveidojums tiek parādīts neiespējamās kombinācijās, tiek multiplicēti varbūt kādi tēli, veidotas tādas tēlu metamorfozes. Un mākslinieki, kas strādāja sirreālisma grafikā, nebūt nav maz 70. gados. Visiem ir labi zināms Ilmāra Blumberga vārds. Ilmārs Blumbergs attīstīja tādu eksistenciālu sajūtu vairāk, un cilvēka tēls viņam bieži parādījās bez sejas, cilvēks - kalns, cilvēks - vilnis, cilvēks - putns, tās formu pārveidošanās viņa mākslā parādījās. Lolitas Zitmanes darbos ir daudz telpas, kurās arī par sajūtu var runāt dīvaino, mistiskos seriālos sajūtu. Māra Rikmane ir lietojusi arī sirreālisma izteiksmes līdzekļus. Artūram Ņikitinam ir diezgan daudz klusās dabas, kas pāraug tādās fantastiskās biomorfās, bioloģiskās formās, un Māra Ārgaļa vārds būs laikam galvenais, ko būtu jāmin, runājot par sirreālismu latviešu mākslā. Plakāts diezgan spēcīgi attīstījās, uzplauka 70. gados, un arī plakātos mūsu grafiķi izmantoja nereti tādas sirreālas kombinācijas. Piemēram, Jura Dimitera plakātos." Šobrīd top sirreālisma grafikas izstāde, kas 2026. gada rudenī būs apskatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. "Mēs izvēlējāmies tieši grafikas darbus, jo daudzskaitlīgāks ir tas mākslinieku pulks, kas grafikā ir strādājis sirreālismā. Bet arī glezniecībā ir diezgan izteiktas sirreālisma iezīmes. Piemēram, Maijai Tabakai jau 70. gadu sākumā parādās dažādu telpu apvienojumi. Un Auseklim Baušķeniekam 80. gados tādas fantāzijas pilnas ainas, kuras ir jautras un varbūt nevar saistīt ar sirreālistu sapņu vai automātisma, mistikas ievirzi, bet viņus savādāk arī nevar nosaukt, kā par sirreālām," atklāj Elita Ansone.

Turpinot ierakstu sēriju par Latvijas arhitektūrā godalgotajiem objektiem, šoreiz pievēršam uzmanību komercbūvēm, augstceltnēm, daudzdzīvokļu ēkām. Tuvāk iepazītam Viesturdārza kvartālu – dzīvojamo ēku projektu Rūpniecības ielā, Rīgā, kas 2020.gadā ieguva vienu no Latvijas arhitektūra gada balvām. Projekta autori – "RUUME" arhitektu komanda, balvu ieguva par dzīvojamo ēku projekta 1.kārto, pašlaik realizētas jau trīs kārtas, nākotnē iecerēta arī ceturtā. Ar "RUUME" arhitektiem Lieni Adumāni-Vāveri, Oskaru Vāveri un Līvu Nordmani Viesturdārza kvartālā tiekos vienā no šīs vasaras karstākajām dienām. Arī mazais Miķelis Vāvere ir līdzi un visu laiku ratiņos negulēs. Ir dienas vidus, pilsēta dzīvo savu aktīvu dzīvi, un mēs, neslēpjoties no ielu trokšņiem, esam satikušies kvartāla šķērsielā pie Rūpniecības ielas. Lai arī Arhitektūras gada balvu iegūta gadā, kad bija pabeigta vien kvartāla 1.kārta, Liene uzsver, ka viss kvartāls izdomāts un projektēts kopā, viņu papildina Līva. Dzīvojamā apbūve ir viens no lielākajiem un mīļākajiem "RUUME" arhitektu darbības laukiem, viņi tajā jūtas droši. Savas darbības laikā vienmēr projektējuši dzīvojamās apbūves ēkas dažādās lokācijās gan Rīgas centrā, gan pilsētas apkaimēs, gan ārpus galvaspilsētas.

Nav muļķīgu jautājumu, ir muļķīgas atbildes - vai šo teicienu var pielietot arī zinātnē? Vai zinātnieki atļaujas būt drosmīgi un uzdot neērtus, dažkārt arī visai muļķīgus jautājumus un pie kā var novest atbilžu meklējumi? Par izgudrojumiem, atklājumiem un pētnieka ikdienu, ļaujoties jautājumiem, kuri nav ikdienas pētījumu plānā,  saruna ar zinātniekiem, kuri raidījumos Zināmais nezināmajā, runājot par sev tuvajām jomām, ne reizi vien runājuši līdzībās ar citām dzīves jomām, izmantojuši radošus piemērus, aicinājuši paraudzīties plašāk. Tāpēc esam pārliecināti - viņi noteikti nebaidās uzdot drosmīgus, varbūt pat muļķīgus jautājumus, un nebaidās arī kļūdīties. Raidījuma viesi - fiziķis, Latvijas Universitātes profesors, Latvijas Universitātes Padomes priekšsēdētājs Mārcis Auziņš un Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Jānis Liepiņš. "Ir miljoniem piemēru, kuri parāda to, ka, ja mums nebūs šo naivo, dumjo, ja gribat, vārda vislabākajā un pozitīvajā nozīmē, jautājumu, kas ir noveduši pie zinātnes kaut kādu robežu pārkāpšanas, kaut kādu jaunu ideju rašanās, šīs praktiski modernās lietas nevarēs attīstīties," vērtē Mācis Auziņš. "Manā mīļajā kvantu fizikām ja mēs tagad ļoti pamatoti un pragmātiski runājam par kvantu tehnoloģijām, tad, ja nebūtu tie kvantu fizikas pamatu radītāji, kas uzdeva vistrakākos jautājumus un atrada vistrakākās, neiespējamās atbildes, ja tas nebūtu noticis, tad šobrīd šīs tehnoloģijas nebūtu. Ne velti par šiem pirmsākumiem ir man ļoti mīļa grāmata, kas ataino cilvēkus un notikumus, kurus dažus es personīgi pazīstu, kura saucās "Kā hipiji izglāba fiziku". Tieši par to, ka bija cilvēki, kuri uzdeva absolūti neparastus, neordinārus jautājumus, kas iziet no tā veida, kā "zolīds zinātnieks par lietām domā". Izgāja ārpus šiem rāmjiem, uzdeva absolūti neiespējamus jautājumus, ieguva atbildes, kuras joprojām rada mums pārdomas, vai tiešām tā var būt? Un tagad tas ir novedis pie tehnoloģijām." "Ir daži piemēri no bioloģijas un radniecīgām zinātnēm, kur tieši filozofiski vai varbūt, kā Mārcis teica, mazliet hipotētiski jautājumi, kas būtu vai kā varēja būt tā, ir novedusi pie ļoti nopietniem pētījumiem," skaidro Jānis Liepiņš. "Piemēram, ja 19. gadsimtā Darvins teica, ka izskatās, ka sugas savā starpā ir radniecīgas un viņas vēl aizvien evolucionē atbilstoši vides apstākļiem. Tas ir ļoti jauki un interesanti, un tad mēs varētu aizdomāties, ka kādam ir kādreiz bijis kopīgs sencis vai vairāki senči, kuri tad te dzīvoja, un tad sāksies šī diferenciācija. Bet tad ir domu eksperiments: bet klau, kā tad šis sencis ir radies? Un tas ilgu laiku bija ļoti hipotētisks jautājums, bet, sākot no pagājušā gadsimta 20. - 30. gadiem un mazliet vēlāk šis hipotētiskais jautājums kļuva par ļoti nopietnu praktisku jautājumu. Vai mēs varam kaut nedaudz ielūkoties jau praktiskā veidā šajā teritorijā, kur beidzās neorganiskā ķīmija un sākās organiskā ķīmija, precīzāk, bioorganiskā ķīmija un varbūt jau kaut kādi šūnu elementi? Un izrādās, jā, jūs varat laboratorijā atveidot vidi, kas, iespējams, ir bijusi uz Zemes, testēt, kā laika gaitā zibeņu un elektro izlaižu laikā, karstuma laikā rodas dažādas organiskās vielas. Un daudzas no tām patiešām ir tādas pašas, ko mēs sastopam mūsdienu bioloģiskajos organismos. Tas liek domāt, ka patiešām šis lēciens no neorganiskās vides uz dzīvību ir iespējams. Mēs tikai nezinām, kā tas notiek. Bet šis jautājums no tādas hipotēzes - kā tas varēja būt, jau kļūst par ļoti praktisku jautājumu - mēģināsim noskaidrot, kā. Arī bioloģijā šie "what if" jautājumi ir ļoti noderīgi, un patiešām viņi palīdz virzīties un atrast jau fundamentālas lietas." Starp citu, Amerikā 28. septembris pat tiek atzīmēts kā diena, kad uzdot muļķīgos jautājumus. Šo varat paturēt prātā arī Latvijā, kad datums tuvosies, bet mēs jau tagad jūlijā kopā ar fiziķi Mārci Auziņu un biologu Jāni Liepiņu pakavēsimies pārdomās, kas tad vispār ir muļķīgi jautājumi un kāpēc tos svarīgi uzdot. Pārāk maz cilvēku savus jaunos produktus vēlas aizsargāt ar patentu „Vidēji gadā mums iesniedz ap 100 - 120 pieteikumus patentam, un ar nožēlu jāatzīst, ka ir pārāk maz to, kuri vēlas savus jaunradītos produktus aizsargāt ar patentiem, jo patents nodrošina monopoltiesības tirgū,”  saka Patentu valdes vadošā eksperte Eiropas patentu jautājumos Māra Rozenblate. Sarunā ar viņu skaidrojam, par kādiem izgudrojumiem piešķir patentu, cik ilgā laikā tas notiek un kas Latvijas patentu valdes darbības sākumā pagājušā gadsimta 20. gados iesniedza pieteikumus patentu valdē. Pirmās preču zīmju un izgudrojumu aizsardzības apliecības Patentu valde izsniedza 1922. gada sākumā. Tās saņēma Rīgas tabakas fabrika “A/S Maikapar” un Andrejs Golvers savam pieteiktajam izgudrojumam “Pārlabojumi par bungusitdzirnavām”, jeb vienam no trieciendzirnavu veidiem. Pirmie Latvijas patenti piešķirti zemniekam Jānim Prātam par linu galviņu nosukāšanas un nokulšanas mašīnu un Jānim Minussam par izgudroto pārvietojamo istabas krāsni, kurai varēja regulēt gaisa plūsmu. Tādu  informāciju par patentu vēsturi Latvijā var lasīt Latvijas patentu valdes interneta mājaslapā, bet turpmāk nedaudz ielūkosimies patentu  piešķiršanas aizkulisēs un atsauksim atmiņā, kādi ievērojami latviešu izcelsmes izgudrotāji savulaik ir saņēmuši patentu. Zināmākie latvieši, kas saņēmuši patentu ir aviokostruktors  Kārlis Irbītis, kurš patentēja vairākus izcilus izgudrojumus un projektēja vertikālās pacelšanās lidmašīnu, kas iezīmēja pavērsienu šādu lidaparātu būvniecībā. Jāmin arīaudējs un steļļu konstruktors Pēteris Viļumsons, kurš pagājušā gadsimta 20. gados ieguva patentu par pusautomātisko steļļu izveidošanu, vācbaltu izcelsmes konstruktors Valters Caps un viņa miniatūrā fotokamera „Minox”. Turpinot runāt par šodienas izgudrojumiem, vaicāju Mārai  Rozenblatei, cik lielā mērā patentu piešķiršana attiecas uz informācijas tehnoloģijām?

Latviešu sociālantropoloģe ilgstoši pētījusi pierobežas iedzīvotāju dzīvi uz Kirgizstānas un Uzbekistānas militarizētās robežas. Šis reģions daļai Latvijas iedzīvotāju ir labi zināms kopīgās Padomju Savienības pagātnes dēļ un tomēr tā ir krietni atšķirīga pasaules no tās, ko pazīstam Eiropā. Kādu ceļu šīs abas valstis gājušas pēdējas desmitgadēs? Kāda loma cilvēku dzīvēs ir robežai un dokumentiem, valsts kontrolei un ierobežotai migrācijai? Kādi sociālie kontakti veidojas starp divām valstīm ar šādu robežu? Un, kā notiek antropoloģiski pētījumi NVS valstīs? Stāsta pētījuma autore sociālantropoloģijas doktore, Bergenas universitātes pētniece Elīna Troščenko. Atšķirīga politiskā un ekonomiskā attīstība pēc Padomju Savienības un etniskie konflikti šajā reģionā ir likuši ieviest pastiprinātu robežu kontroli un kardināli izmainījuši ielas kopienas ikdienu un saskarsmi. Kāda ir dzīve Kirgizstānas rietumu ciemos un ko šis pētījums stāsta par cilvēka un valsts attiecībām? "Vidusāzija vai Centrālāzija ir visnotaļ liela nejaušība man," stāstu par pētījumu aizsāk Elīna Troščenko. "Turpinot antropoloģijas studijas, man bija iespēja doties lauka pētījumā maģistrantūras ietvaros, un es devos uz Gruziju, kur arī šobrīd strādāju vairāk nekā Vidusāzijā. Bet pēc maģistratūras beigām es tiku uzaicināta piedalīties lielākā pētnieciskā projektā, kas tieši pētīja robežas Eirāzijā un tieši bijušās Padomju Savienības kontekstā. Kā robežas ir mainījušās un kā tas ietekmējis cilvēku dzīvi pierobežā? Es nejauši uzdūros vienam rakstam par robežlīgavām uz Uzbekistānas un Kirgizstānas robežas. Tās bija sievietes, kas ir apprecējušās no Uzbekistānas pāri robežai uz Kirgizstānu, šīs sievietes bija arī Kirgizstānas lielākā bezvalstnieku grupa, ko varbūt mēs latviski vairāk izprotam  ar nepilsoņiem, bet nepilsoņi un bezvalstnieki - tie ir juridiski divi dažādi termini. Un man likās interesanti pētīt un labāk varbūt arī izprast šo bezpilsonības jautājumu, kas Latvijā bija aktuāls. Tā nu izveidojās pētījums par bezvalstniekiem uz Kirgizstānas - Uzbekistānas robežas. Mērķis šim pētījumam bija izpētīt, kā izmaiņas robežas un pilsonības likumos un praksē kopš Padomju Savienības sabrukuma ir ietekmējušas šo cilvēku grupu, kas dzīvos Kirgizstānas - Uzbekistānas robežas. Un tā nu es nokļuvu Vidusāzijā." Iepazīstam personu apliecinošu dokumentu vēsturi Latvijas teritorijā Izdreijātiem burtiem un daudzos vārdos aprakstošs dokuments par konkrēta cilvēka piedzimšanu, bet bez dzimšanas datuma. Tādas bija dzimšanas apliecības 18. gadsimtā Latvijas teritorijā. Vēsturniece Anita Čerpinska iepazīstina ar personu apliecinošiem dokumentiem no hercoga Jēkaba laika līdz pat pagasta pasu grāmatām pagājušā gadsimta 30. gados. Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikācijuun popularizēšanas nodaļas vadītāja, vēstures zinātņu doktore Anita Čerpinska ir sagatavojusi personu apliecinošu dokumentu paraugus sākot no 17. gadsimta, kad paliela sīki aprakstīta lapa ar Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkaba parakstu kalpoja kā ceļošanas atļauja. Uzlūkojot 17. un 18. gadsimta dokumentus ar mūsdienu skatu, varam brīnīties, cik daudz laika rakstvežiem ir aizgājis teju kaligrāfiskā rokrakstā smalki izzīmējot burtus vācu valodā. Bet dokumentos neatrodam norādes par konkrētās personas dzimšanas datiem. Anita Čerpinska skaidro, kas tolaik bija būtisks šajos dokumentos, kurus izdeva tad, ka cilvēks devās strādāt algotu darbu. Agrāk  tās bija vai nu darba atļaujas vai ceļošanai derīgas apliecības, kuras izsniedza tikai augstas kārtas un brīvajiem cilvēkiem. Kaut kas līdzīgs šodienas pasei sāk parādītes tikai 19. gadsimta sākumā, kad jau uz drukātas veidlapas ieraksta cilvēka vārdu un viņa pazīmes, bet to, kas rakstīts par konkrēto cilvēku var izlasīt atkarībā no ierēdņa rokraksta. Pirmās Latvijas  pases tiek izdotas līdz ar Latvijas brīvvalsts izveidošanos, sākotnēji tās vēl ir A4 formāta lapas, bet jau ar fotogrāfiju. Laika gaitā – pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā – ērtības labad personu apliecinošs dokuments tiek iesiets vākos un izdots aptuveni tādā pašā formātā, kādas ir mūsdienu pases. Bet vēsturniece Anita Čerpinska vēl parāda interesantu  dokumentu – pagastu pasu grāmatas un kopējās ārzemju pases tūristu grupām starpkaru Latvijas laikā.  

Šovakar Radioteātrī pirmatskaņojumu piedzīvos mūsdienu latgaliešu prozas autoru stāsti un esejas. Sajust Latgales silto mālu, dzīvi izgaršot ķiploku maizītēs vai svaiga biezpiena graudos; pasmieties, skumt un turpināt meklēt,un uzzināt arī ko jaunu par sevi un Latgali – aicina  kolēģi no Latvijas Radio Latgales studijas. Sadarbībā ar latgaliešu kultūras kustību „Volūda” un režisoru Kristapu Rasimu jau trešo gadu pēc kārtas Radio klausītājiem, literatūras cienītājiem ir iespēja ieklausīties mūsdienu latgaliešu literatūras skanējumā. Ja pērn Latvijas Radio bija iespēja nedēļas garumā katru vakaru klausīties Alda Bukša kriminālromāna "Bruoli" radio iestudējumu, bet vēl pirms gada - literātes Ilzes Spergas stāstus no krājuma „Dzeiveiba”, tad par to, kas no latgaliešu literatūras izvēlēts šajā reizē, stāsta Latgales studijas vadītāja Renāte Lazdiņa, kas uz sarunu aicinājusi režisoru un māksliniecisko vadītāju, arī aktieri Kristapu Rasimu, šo latgalisko radiolasījumu māksliniecisko vadītāju, latgalīšu kultūras kusteibas "Volūda" vadītāju Edeiti Laimi un vienu no ieskaņoto darbu autoriem – Egitu Kancāni. Turpinot latgaliešu mūsdienu literatūras iemūžināšanu un popularizēšanu, no 21 līdz 24.maijam ik vakaru Latvijas Radio ēterā pirmatskaņojumu piedzīvos četru autoru stāsti un esejas. Katru vakaru cits autors un viņa darbs, katru vakaru kāda cita Latgales puse – Anneles Slišānes stāsti no krājuma “Tuoraga stuosti” divām daļām skanēs aktrises Ingas Misānes-Grasbergas balsī, Valentina Lukaševiča esejas no izdevuma “Casnāgu maizeitis” ielasījis Kristaps Rasims, Egitas Kancānes stāstu krājuma “Syltuo mola” piedzīvojumus izdzīvos aktrise Katrīna Griga, bet Raibuo (Oskara Orlova) stāstus no krājumiem “Pyrma syltī” un “Zalta tesmini” lasīs aktieris Jānis Kronis. Četru radiolasījumu ciklam nosaukums dots – „Stuosti latgaliski”. Saruna par to, kas īsti šodien ir latgaliešu proza un ar kādiem izaicinājumiem tā sastopas, kas ir svarīgāks – darbs un autors vai valoda, kādā tas pierakstīts, un galu galā, cik ekskluzīva ir literatūra latgaliski.  

Turpinot izzināt, kā reāli un praktiski mākslīgais intelekts mums var palīdzēt atvieglot ikdienu, pievēršamies studiju procesam un konkrētāk — noslēguma darba rakstīšanai. Kā mākslīgo intelektu drīkst pielietot? Un kā studenti Latvijā jau iekrituši darba izstrādē? Pie Digitālo brokastu galda Nora Jansone-Ratinika, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore un Pedagoģiskās izaugsmes centra direktore, un Alla Anohina-Naumeca, Rīgas Tehniskās universitātes Mākslīgā intelekta un sistēmu inženierijas katedra asociētā profesore. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Turpinot audiālās īsmetrāžas jeb ierakstu sēriju „Audiovizuālās īsmetrāžas”, Žulijens Nuhums Kulibali un Dārta Ceriņa aplūko divas sporta filmas – Šona Dērkina (Sean Durkin) "Dzelzs tvēriens" (The Iron Claw), kā arī Lukas Gvadaņino (Luca Guadagnino) "Sāncenši" (Challengers).    

Turpinot sekot latviešu romāna pirmsākumiem, šoreiz pētām brāļu Kaudzīšu romāna „Mērnieku laiki” nozīmi latviskās grāmatniecības attīstībā. Izzinām, kādas Eiropas literatūras ietekmes tajā samanāmas un kāpēc to nevar uzskatīt tikai par reālistisku laikmeta atspoguļojumu; kāpēc izdevēji sākotnēji bija skeptiski par „Mērnieku laiku” spēju iekarot lasītāju sirdis un kāpēc daļā latviešu sabiedrības to uzņēma ar sašutumu. Meklējam arī atbildes uz to, kāpēc tieši „Mērnieku laiki” laika gaitā kļuvuši par kanonisku latviešu literatūras darbu un kā ietekmējuši tālāko oriģinālprozas attīstību. Un mazliet pieskaramies arī savulaik daudz apspriestajam jautājumam par to, vai brāļi Kaudzītes patiešām ir īstie „Mērnieku laiku” autori. Raidījuma viesi – literatūrzinātniece, Latvijas Universitātes (LU) Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece Māra Grudule un vēsturnieks, LU profesors Kaspars Kļaviņš.  Ja vēlaties „Mērnieku laikus” šodien pārlasīt pastaigu laikā vai pie auto stūres un dzirdēt Kaudzīšu krāšņās valodas spēles, tādu iespēju dod gan Latvijas Radio mājaslapā atrodamais „Mērnieku laiku" simtgadē 1979. gadā veidotais radioteātra iestudējums, gan pavisam nesen, pandēmijas laikā, aktiera Kaspara Znotiņa ielasītā audiogrāmata.   Plašāk par projektu šeit:

Kāpēc nevajag fiksēt katru saulrietu un kā savaldīt mirkli tā, lai no tā taptu lielformāta mākslas fotogrāfija, kurā pēc tam var vērties bezgalīgi? Par šo un daudz ko citu, kas sastopams fotomākslinieka realitātē, Kultūras rondo stāsta fotogrāfs Jānis Deinats, kura izstāde "Masas no 11. aprīļa līdz 11. maijam būs aplūkojama "Māksla XO" galerijā. Personālizstādē "Masas" eksponētas 10 jaunākās lielformāta fotogrāfijas – fragmenti no fotosērijas "Masas", kurās Jānis Deinats pēta vizuālo masu tipoloģiju, kuru veido vispārīgā, idealizētā modeļa (masas) un atsevišķā indivīda vai kompozīcijas detaļas savstarpēji daudznozīmīgās attiecības, brīžam groteski saasinātā skatījumā. "Pirmkārt, iespējamo izstādāmo attēlu ir vairāk, otrkārt - telpas ietilpīgums. Trešām kārtām, projekts vēl turpinās. Angliski pieņemts teikt "work in progress". Kāpēc tieši šīs desmit? Šinī brīdi bija šāda sajūta. Tikpat labi pēc laika varētu būt cita sērija," stāsta Jānis Deinats. Kas ir "Masas"? Jānis Deinats atbild ar frāzi no Šekspīra: "Visa pasaule ir teātris". "Turpinot savu izglītības statusu. Man patīk teātris, es daudz fotografēju teātri, bet izejot no teātra, es turpinu skatīties. Un jūs visi visapkārt esat mans skatījumu objekts dažādos veidos," skaidro Jānis Deinats. "Kā es konstatēju, ka bilde ir izdevusies – ja uz to var skatīties ļoti ilgi. Tas ir viens no būtiskiem kritērijiem," atklāj Jānis Deinats.  

Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz saldēdiens populārās kultūras cienītājiem: izzinām latviskās lubu literatūras uzplaukumu 19. gadsimta nogalē, iepazītam populārākos autorus un viņu paņēmienus lasītāju piesaistei, kur netrūkst līdzību arī ar mūsdienām.   Turpinot sekot latviskās grāmatniecības attīstībai 500 gadu garumā, šoreiz uzmanības centrā populārās jeb, kā to nicīgi mēdza saukt inteliģence – sēnalu literatūras uzplaukums 19. gadsimta nogalē. Skaidrojam šī uzplaukuma iemeslus, iepazīstam populārākos un ražīgākos pašmāju spalvas meistarus Lapas Mārtiņu un Kārli Cilinski, kuri rakstīja par visu, ko vien plašas tautas masas gribēja pirkt – no nelaimīgas mīlas stāstiem līdz bēru runu ceļvedim ar nosaukumu „Pilnīgs līķu pavadonis mājās un kapsētā”.  Raidījumā skan arī viņu puķainās valodas fragmenti un dzejas rindas, kuras kāds no autoriem ieteica dungot „Līgo laiva uz ūdeņa” meldijā. Stāsta grāmatu vēstures pētniece Lilija Limane un literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone.

Lai gan mūsu prātos jau varbūt ir nostiprinājušies priekšstati par to, kāda veida apģērbu konkrētā laikā nēsāja cilvēki vienā vai otrā pasaules vietā, rūpīga pētniecība ļauj no jauna izvērtēt, cik korekti mūsu pieņēmumi līdz šim ir bijuši un atklāt, ka varbūt esam domājuši maldīgi. Mūsu visu ikdienas neatņemama sastāvdaļa - apģērbs - būs Latvijas Universitātes 82. starptautiskās zinātniskās konferences programmas sastāvdaļa šonedēļ. Konferences ietvaros rīt, 15. martā, organizē sekciju “Apģērba vēsture Latvijā”. Konferences sekcijā tiks pārlūkotas definīcijas par to, kas ir tautastērps, tradicionālais apģērbs, skaidroti maldīgie priekšstati par zemnieku apģērba nemainību laika gaitā, tiks runāts par apģērbiem no kažokādām, dzelzceļnieku apģērbu un citiem tematiem.  Pasākuma iecere ir aktualizēt apģērba vēstures izpētes teorētiskos un metodoloģiskos aspektus, attīstīt komunikāciju starp dažādu vēstures periodu apģērba vēstures pētniekiem Latvijā, kā arī pievērst uzmanību modernām pētnieciskām pieejām un starpdisciplinaritātei apģērba vēstures izpētē. Attīstoties pētījumiem šajā jomā, pasākuma rīkotāji cer, ka apģērba vēsturei veltītas konferences turpmāk varēs organizēt katru gadu. Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna gan par konferenci, gan apģērbu pētniecību kopumā Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošajām pētniecēm Ievu Pīgozni un Aneti Karlsoni, kā arī šī paša institūta zinātnisko asistentu Eduardu Plankāju. Bet pirms tam pievēršamies citam vēsturiskam un ar apģērbu saistītam tematam - gludināšanai. Sākot no vangalēm  jeb drēbju gludināmām vālēm līdz pirmajiem elektriskajiem gludekļiem jaunsaimnieku sētās - īso kursu latviešu zemnieku gludināšanas kultūrā sniedz Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājuma glabātāja Gundega Skagale. Ogļu gludekļus lietoja vēl salīdzinoši nesenā pagātnē, kad vietumis pagājušā gadsimta 80. gados lauku viensētās nebija ievilkta elektrība. Šie, ar oglēm kurināmie gludekļi, Eiropā parādās sākot ar 17. gs., bet Latvijas lauku sētās tie ienāk ap 19. gadsimtā. Un tā kā šajā reizē aplūkojam tos gludināmos priekšmetus, kas tika lietoti latvju zemnieku saimniecībās, tad stāsts ir jāsāk ar vangalēm jeb gludināmām vālēm, ko izmantoja galvenokārt lina auduma gludināšanai. Tās Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja jaunsaimnieka klētī rāda muzeja krājuma glabātāja Gundega Skagale. Līdztekus vangalēm jau krietni agrāk citās kultūrās un arī Latvijas teritorijā gludināšanai izmantoja mežacūku ilkņus un gludināmos stiklus. Ilkņi lieti noderēja ieloču, apkaklīšu, volānu un citu mazāku un krokotāku apģērba gabalu detaļu gludināšanai. Ilkni uzsildīja vai nu uz plīts vai ņēma tādu pašu nesildītu aiz viena gala, braucīja šurpu turpu pa apgērbu un tas uzsila pats no sevis. Tādejādi varēja minētas cakas un rišas gludākas padarīt. Citviet pasaulē vēl izmantoja gludināmos stiklus - tādus kā plaukstas lieluma pusapaļus akmeņus. Vienu šādu var aplūkot Valmieras muzejā. Bet atgriežoties latviešu zemnieku sētā, skatām tālāk galdu, kas bija parocīgs palagu vai galdautu gludināšanai. Koka galds ar dēļu malām kā tādu žodziņu. Turpinot iepazīt gludekļu vēsturi, esam nonākuši Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājuma telpās, kur krājuma glabātāja Gundega Skagale  iepazīstina ar tiem metāla priekšmetiem, kuru forma jau ir stipri līdzīga tai, ko šodien saprotam ar vārdu gludeklis.  

Stāsta Talsu novada muzeja direktors Uldis Jaunzems-Pētersons   Tās ir "Lichtenthal" tāfelklavieres, kas ir mūzikas instruments ar taisnstūrveida korpusu, kurā stīgas novietotas perpendikulāri un krusteniski klaviatūrai un tās ir aprīkotas ar diviem pedāļiem. Šīm tāfelklavierēm raksturīgs dabīgs, dinamiski un tembrāli vienveidīgs, kā arī pustoni zemāks skanējums nekā mūsdienu klavierēm. 19. gs. vidū Sanktpēterburgā radīto "Lichtenthal" tāfelklavieru autors ir viens no vistalantīgākajiem beļģu izcelsmes klavieru būvētājiem – Hermanis Lihtentāls (Hermann Lichtenthal, 1795-1853). Izcilais meistars slavu, atpazīstamību un mūzikas cienītāju apbrīnu ieguvis Briselē, izgudrojot īpašas klavieres "piano-viole", kuras tika radītas, iedvesmojoties no Leonardo Da Vinči (1452-1519) skicēm. Šādas klavieres savā īpašumā iegādājās Beļģijas karalis Leopolds I (1790-1865). 1835. gadā Briseles izstādē "Exposition nationale du Royaume de Belgique" žūrijas komisija astoņiem Hermaņa Lihtentāla izstādītajiem mūzikas instrumentiem piešķīra zelta medaļu. Viņa būvētie instrumenti izcēlās ar konstruktīvo novatorismu, nevainojamu kvalitāti un izcilu skanējumu. Turpinot savas gaitas Sanktpēterburgā 1840. gadā, Hermaņa Lihtentāla klavieru kvalitātes apbrīnotāju skaits tikai auga. Ungāru komponists Ferencs Lists (1811-1886), viens no lielākajiem romantisma pārstāvjiem, nevēlēdamies spēlēt uz citu ražotāju klavierēm, uz saviem klavierkoncertiem vienmēr veda līdzi "Lichtenthal" klavieres. 1853. gadā "Lichtenthal" uzņēmums Maskavas izstādē tika novērtēts ar sudraba medaļu un citiem apbalvojumiem. Jānis Kalniņš, viens no labākajiem ērģeļu un klavieru restauratoriem Latvijā, atzīmē, ka ievērojamais, Tīringē dzimušais, klavierbūvētājs Johans Treselts (Jochann Christian Nicolai Tresselt, 1823-1883), kuram bija savs klavierbūves uzņēmums tepat Latvijā, Rīgā, ir Hermaņa Lihtentāla skolnieks. Treselta agrīnie instrumenti ir ļoti līdzīgi "Lichtenthal" klavierēm gan konstruktīvi, gan arī skanējumā. Līdz ar to Hermanis Lihtentāls ir ļoti nozīmīgs meistars Latvijas klavierbūves attīstības kontekstā. Jāpiebilst, ka saglabājušies "Lichtenthal" instrumenti ir uz roku pirkstiem saskaitāmi, pašlaik nav zināmas nevienas "Lichtenthal" tāfelklavieres, kuras būtu spēlēšanas kārtībā. Kopš 1986. gada, kad šīs retās un nenovērtējamās tāfelklavieres Talsu novada muzejs iegādājās Valdemārpilī, tās klusi noslēpušās tika jaunatklātas muzeja saimniecības šķūnīti. Pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonds atbalstam un muzeja apmeklētāju un atbalstītāju ziedojumiem, uzsākts un tuvojas noslēgumam klavieru restaurācijas process, lai pēc daudziem gadiem klusuma varētu priecēt ne tikai ar savu vizuālo daiļumu, bet arī ar savu īpašo "Lichtenthal" klavieru skaņu. Talsu muzeja tāfelklavieres ir jau ar pilno klaviatūras apjomu – 85 taustiņi. Stīgas izvietotas krusteniski, pie tam ļoti neparasti, ka diskanta stīgas ir perpendikulāri korpusam, kas ļauj iebūvēt arī kreiso pedāli, kurš pārbīda klaviatūru. Jāatzīmē, ka tāfelklavierēm kreisais pedālis ir ļoti liels retums. Basa stīgām ir dzelzs tinums, tievākajām – misiņa, kerns un diskanta stīgas – tērauda. Virbuļi kvadrātiski. Rāmis sastāv no lietām ķeta detaļām, kuras ir saskrūvētas. Rāmja detaļas krāsotas melnā krāsā. Angļu mehānika, basa āmuriņiem uzlīmēta filca kārta, diskanta āmuriņi tikai ādas. Taustiņu uzlīmes no ziloņkaula, pustoņu taustiņiem melnkoks. Korpuss no masīvas priedes koksnes; korpuss un vāki finierēti ar palisandra nažfinieri. Firmas nosaukums ar vinjetēm uzklāts zeltīšanas tehnikā ar tam sekojošu pulēšanu. Kājas astoņstūrainas, ar apaļām konsolēm; pedāļa lira ar diviem pedāļiem.

Stāsta Talsu novada muzeja direktors Uldis Jaunzems-Pētersons   Dievturība ir Ernesta Brastiņa ar domubiedriem 1925. gadā izveidota latviešu reliģiska kustība, kuras sekotāji dēvē sevi par dievturiem. Tās pamatā ir latviešu folklorā un mitoloģijā rodamie priekšstati un to rekonstruējumi. Neraugoties uz dievturības adeptu pretenzijām to uzlūkot par senās baltu (arī indoeiropiešu, pirmskristīgās) reliģijas atjaunojumu, tā uzskatāma par jaunradītu tradīciju, kuras tapšanas vēsture, nozīmīgākās personas, mācība, rituālā prakse un apsolījumi ir labi zināmi, tā tiek pilnveidota un apcerēta. Dievturības agrīnā intelektuālā koncepcija radīta un attīstīta radošu personību (galvenokārt literātu, mākslinieku, mūziķu) vidē, meklējot un izstrādājot kristietībai alternatīvu reliģiju, kas kalpotu par latviešu tautas un latviskās kultūras turpmāku pastāvēšanas pamatu. Talsu novada muzeja pamatlicējs un pirmais direktors Teodors Dzintarkalns nerod meklēto latviskumu veicinošo harmoniju pilsētas dzīvē. Turpinot meklēt saskaņu sevī un apkārt, 1929. gadā no sava Talsu namiņa Dārza ielā 2 viņš pārceļas uz netālajiem Nurmuižas pagasta "Dzintariem". 1930. gadā ar Latvijas Mākslas akadēmijas studenta Kārļa Sūniņa (1907–1979) un krāsotāja Borisa Lēvenšteina palīdzību "Dzintarus" viņš pārvērta par tautiska romantisma apdvestu ideālo latvieša mītni, cerot "uzcelt māju, kura būtu latviska svētnīca un arī mūsu tautas gara mantu atspoguļojums". Latvijas Republikas dienas laikraksts "Jaunākās Ziņas" Dzintarkalnu nosauc par "īpatni, kādu mūsu dienās reti kur citur var sastapt", kas savu namu pārbūvējis par īpatnējāko celtni Latvijā. Dzintarkalna nams kļūst par pirmo Latvijas dievturu svētnīcu. Mājas fasādi rotāja uzraksts: "Debesis gavilē, zemīte skan / Ai, kā šai pasaulē patīkas man!" Atverot "Dzintaru" durvis, labajā pusē ienācēju sagaidīja simboliska mājas atslēga, darināta no metāla un rotāta ornamentiem.  Mājas iekšieni rotā Kārļa Sūniņa sienas gleznojumi ar mitoloģiskiem motīviem, novērtēti kā mākslinieka plašākie un interesantākie gleznojumi, kas radījuši "bagātu un īpatnu ietērpu mūsu senām dievotām teiksmām" un latvju mākslu tuvina "ne vien latviskam veidam, bet arī latviskam saturam". Tēlnieks Arvīds Brastiņš Kārli Sūniņu ierindo latviskāko mākslinieku vidū un nosauc par "īstu latviešu baltās dvēseles tulku".  "Dzintaros" rotātas sienas, griesti, durvju ailas, mēbeles un gaismekļi. Mājas iekšiene dalīta svētnīcā un dzīvojamās telpās. Dzintarkalna mājā pulcējas Latvijas Dievturu sadraudzes Talsu draudze. Te viesojoties, Ernests Brastiņš slavē "Dzintaru" tautisko veidolu: "Tāda senlatviska iekārta kā jums, Dzintarkalna kungs, nav pat pie mums Rīgā, Dievturu draudzē!" Neīstenojas gan Dzintarkalna iecere mājā iekārtot privātu muzeju un Talsu mākslinieku gleznu galeriju. 1930. gadu sākumā valstī izvēršas diskusija par tautiska stila pielietojumu, brīdinājums no pārspīlētiem tautiskiem centieniem: ugunskrusta vai skujiņas uzlipināšana uz istabu sienām, rakstāmgalda piederumiem un citiem priekšmetiem vēl nenozīmējot nacionāla stila veidošanu, bet gan labas gaumes trūkumu. Tautieši tiek aicināti izmantot tautiskā stila elementus vienoti ar pārējo interjeru. Te nu Dzintarkalnam neko nevar pārmest, jo katra lieta darināta latvju stilā, veidojot vienotu ansambli. Māju apbrīnoja ciemiņi no tuvienes un tālienes. Vairāk par Kārļa Sūniņa gleznojumiem un nacionāli dekoratīvā stilu Talsu novadā varēs uzzināt ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu Talsu novada muzeja izdotajā katalogā "Nacionāli dekoratīvais stils Talsu novadā" (Sastādītāja Guna Millersone), ar ko plašāka publika tiks iepazīstināta šī gada 17. novembrī.

Provokatīvā itāļu kino režisora Bernardo Bertoluči eseju un rakstu krajums “Mana brīnišķīgā apsēstība” izdots latviešu valodā. Kultūras rondo tiekamies ar tulkotāju Līvu Trekteri un kinorežisoru Dāvi Sīmani, kurš intervējis ar Bernardo Bertoluči Romā 2018. gadā, neilgi pirms klasiķa nāves. Interviju arī var izlasīt grāmatā. Tulkotāja Līva Trektere pārskatījusi ne tikai Bertoluči filmas, bet arī viņa pieminēto kinoklasiķu lentes. "Tā ir nejaušību virkne," tā par tikšanos ar Bertoluči atklāj Dāvis Sīmanis. "Mēs 2018. gadā gatavojām filmu par Rosellīni ģimeni, es biju viens no šīs filmas scenārija autoriem un kopā ar Uldi Cekulu, pārstāvot Vides filmu studiju, bijām Romā, lai tiktos ar saviem Romas producentiem un Rosellīni ģimeni. Pēkšņi vienu rītu Uldis man saka, ka mums jādodas uz tikšanos ar Bertoluči..." "Toreiz saruna tā arī nekur neparādījās. Tagad, kad iznāca grāmata, likās unikāla iespēja šo sarunu, kas patiešām, iespējams, bija viena no pašām pēdējām sarunām Bertoluči dzīvē, publicēt," turpina Dāvis Sīmanis. "Mani aicināja uzrakstīt priekšvārdu grāmatai, tā vietā es atšifrēju šo interviju un nedaudz pievienoju ievadvārdus." Vērtējot grāmatu, Dāvis Sīmanis atzīst, ka Bertoluči ir ļoti bagāta valoda, ko Līva Trektere veiksmīgi spējusi pārcelt, "šo Bertoluči garu". Līva Trektere vērtē, ka Bertoluči valoda viņai šķitusi ļoti saprotama un pateicīga tulkotājam. Iespējams, to var saistīt ar Bertoluči vēlmi savulaik identificēties ar franču kino un vēlmi izteikties franču valodā, tāpat vairākas viņa filmas ir angļu valodā. "Līdz ar to viņa valoda jau no pašā sākuma bija starptautiskāka, viņš varbūt neredzēja sevi tik ierobežoti, kā tikai itāļu režisoru, bet kā Eiropas, pasaules režisoru. Tas arī ļoti ietekmē viņa valodu, rakstīšanas stilu," atzīst Līva Trektere. Turpinot rakstošo kinorežisoru literāro darbu tulkojumu sēriju, Līvas Trekteres tulkojumā klajā nācis Bernardo Bertoluči (1941–2018) eseju un rakstu krājums “Mana brīnišķīgā apsēstība”. Ar Bertoluči vārdiem uzrakstīta subjektīva kinovēsture – pārdomas pirmajā personā par režisora filmām, uzskati par dzīvi un mākslu, personīgs atskats uz savu filmogrāfiju, tai skaitā pazīstamākajiem un sensacionālākajiem darbiem: brutāli atklāto vīrieša un sievietes attiecību anatomiju filmā “Pēdējais tango Parīzē” (1972) ar Marlonu Brando un Mariju Šneideri, kā arī sinefilijas un revolūcijas satikšanos 1969. gada Parīzē filmā “Sapņotāji” (2003), kurai šogad aprit 20 gadu. Uzskatu tīrasinība Bertoluči filmās ir mirāža: savas filmas par darbaļaužu dzīvi un jelkādu taisnīguma neesamību viņš adresē intelektuālajam skatītājam, kurā viņa darbi visbiežāk izraisījuši pretreakciju. Parmā dzimušā Bertoluči māte Nineta bija skolotāja, bet tēvs Atīlio – dzejnieks, kinokritiķis un pazīstams vēsturnieks. Pusaudža vecumā Bertoluči vēlējies kļūt par dzejnieku: poēziju viņš uzskatījis par augstāko mākslas formu. Paralēli modernās literatūras studijām Romā Bertoluči nonācis kino uzņemšanas laukumā, kļūstot par režisora un literāta Pjēra Paolo Pazolīni asistentu. 21 gada vecumā Bertoluči debitēja kino ar filmu “Kaulainā kūma” (1962); turpmākajos gados viņš uzņēmis tādus kinodarbus kā “Pirms revolūcijas” (1964), pēc Alberto Morāvias romāna tapušo filmu “Konformists” (1970) ar Žanu Luiju Trentiņānu, vēlākos gados īstenojis vērienīgus Holivudas projektus – ar deviņiem “Oskariem” apbalvoto “Pēdējo imperatoru” (1987), “Mazo Budu” (1993) un Kannu kinofestivālā godalgoto “Skaistuma nolaupīšana” (1996). Grāmatu izdevis apgāds "Aminori".  

Kad meklējumi aizsākumi pieminekļu aizsardzībai, jeb kurā laikā kad sabiedrība nobrieda domai, ka vēsturiskas vērtības jāsargā īpaši un kā notika šis process, mainoties valdošajām varām Latvijas teritorijā. Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieki: Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Andris Šnē un šīs fakultātes Arheoloģijas un vēstures nodaļas docents Mārtiņš Mintaurs. Kapu pieminekļi: cilvēku vēlmes, iekārtojot mūža mājas Akmeņkalis Ivars Feldbergs ir meistars ar vairāk nekā 40 gadu stāžu. Viņš dalās pārdomās, kas ir gaumīgs kaps un kā notiek darbs pie kapakmeņa  izveides. Akmeņkalis teic, ka populārākais materiāls, kas tiek izmantots,  veidojot piemiņu cilvēka mūžamājām, ir granīts. Tas parasti tiek eksportēts no Ķīnas un Polijas, bet meistara iecienītākais materiāls ir laukakmens, kas jau no dabas ir skaists ar reljefu un krāsu. Skatot uz neparastiem, izciliem vai dīvainiem kapu pieminekļiem pasaulē, ir jāmin franču rakstnieka, zinātniskās fantastikas literatūras aizsācēja Žila Verna  pēdējā atdusas vieta Francijas pilsētā Amjēnā, kur redzama izkalta vīrieša figūra, kas izstieptu roku grūž prom no sevis kapakmeni un kāpj ārā no kapa. Akmens statujai ir paša rakstnieka vaibsti, kas izmantoti no Žila Verna pēcnāves maskas. Skulptūras nosaukums ir “Ceļā uz nemirstību un mūžīgo jaunību”. Turpinot skatīt uz pašmāju kapu pieminekļiem, vaicāju akmeņkalim Ivaram Feldbergam par to, kāpēc nereti cilvēki jau esošos dzimtas kapos sev dzīviem esot uz kapakmeņa jau iegravē savu vārdu uzvārdu un dzimšanas datumu. Izrādās, tas ir praktisku apsvērumu dēļ, zinot, ka neesam mēs mūžīgi un jau laikus sagatavojam vietu, kur dusēt līdzās jau aizgājušiem piederīgajiem. Nereti kapa pieminekļi top arī mīļotajiem mājdzīvniekiem. Arī akmeņkalim Ivaram Feldbergam ir nācies veidot kapa pieminekli- Latvijā vienīgajā dzīvnieku kapsētā „Citi lauki”.  

Projekts „Vairāk gaismas” šovasar noslēdzās Eduarda Veidenbauma memoriālā muzejā „Kalāči”. Projekts, par kuru runā, kā veiksmīgu pavērsienu, kā muzeji var paplašināt savu darbības lauku. Šaja gadījumā runājot par jauniešu mentālo veselību, iepazīstinot viņus ar Eduarda Veidenbauma dzimtu. Atvērtāks, zaļāks, drošāks un empātiskāks muzejs un bibliotēka. Kāda ir muzeju un bibliotēku prakse, iesaistoties aktuālu, sabiedrībai būtisku jautājumu risināšanā. Zaļā muzeja koncepts. Ko muzejam nozīmē ilgtspējas prakse un kā projektos iesaistās nevalstiskās organizācijas? Kultūras rondo ar savām pārdomām dalās nozare iesaistītie cilvēki: Inga Surgunte, Inese Vaivare, Emīls Rotgalvis un Kaspars Vanags. 27. septembrī notika konference “Ilgtspējīgas attīstības mērķu lokalizēšana muzejos un bibliotēkās II”, kuru rīkoja Latvijas Muzeju biedrība, Latvijas Bibliotekāru biedrība un UNESCO Latvijas Nacionālā komisija. Konferences mērķis bija stiprināt muzejus un bibliotēkas kā kopienu centrus, kur sadarbība, pieejamība un dažādu aktivitāšu īstenošana norit, izmantojot kultūras mantojumu un skatoties caur ilgtspējīgas attīstības mērķu prizmu ne tikai lokālā, bet arī plašākā mērogā. Konferences aplūkoja jau esošās, kā arī meklēja jaunas pieejas ilgtspējīgas attīstības mērķu lokalizēšanā, izmantojot kultūru un tās potenciālu. Par to, kas ir muzejs un kā paplašinās tā darbības lauks, runāja arī Baltijas Muzeoloģijas vasaras skolā, uzsverot, ka muzejiem ir jātveras arī sabiedrībai aktuāliem jautājumiem. Varam paklausīties kā to komentēja Lietuvas Nacionālā muzeja direktore Rūta Kačkūte un Igaunijas Vēsturiskās atmiņas institūta vadītājs Martins Andrellers. Turpinot par kultūras un informācijas pieejamību dažādām sabiedrības grupām, dosimies uz Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, kur šonedēļ notika radoša darbnīca cilvēkiem ar uztveres grūtībām. Tajā iekļauta pastāvīgās ekspozīcijas un aktuālās izstādes „Zaļš un vēl zaļāks” apmeklējums, kam seko praktiska nodarbība. -- Inga Surgunte ir UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja, Latvijas Muzeju biedrības ilgtspējīgas attīstības projektu vadītāja. Eduarda Veidenbauma memoriālā muzeja "Kalāči" projekta „Vairāk gaismas” vadītāja, pievērš uzmanību jauniešu mentālās veselības jautājumiem. Emīls Rotgalvis ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliotēku attīstības centra medijpratības projektu koordinators. Inese Vaivare, biedrība “Latvijas Platforma attīstības sadarbībai” (LAPAS) ivadītāja. Kaspars Vanags, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktors.

Kamēr ārā vēl ir zaļa un vēl zaļāka vasara, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) 19. augustā durvis vērs izstāde pašiem mazākajiem apmeklētājiem no trim līdz deviņiem gadiem ar tieši tādu nosaukumu: “Zaļš un vēl zaļāks”. Turpinot iepriekšējo gadu iecienītās izstādes bērniem, šoreiz muzejs aicina caur mākslas prizmu palūkoties uz dabas bagātību un trauslumu cilvēka ietekmes priekšā.

Turpinot vairāk nekā 20 gadu ilgo tradīciju, arī šovasar mākslas centrā NOASS risinājās videomākslai veltītais festivāls „Ūdensgabali”. Trīs trešdienu vakarus  notika starptautiskas videomākslas skates, sniedzot ieskatu arī latviešu mākslinieku darbībā.   Analizējot, kas šī gada festivālu atšķir no iepriekšējiem pāris gadiem, festivāla „Ūdensgabali” programmas veidotāja Sandra Ķempele norāda, ka rādīts vairāk skates  vienā vakarā un dala tās tematiski. Šogad programma iezīmēja trīs videomākslai aktuālas tēmas: animācija, eksperiments un solidaritāte. Savukārt eksperimentālā videomāksla, kas tika izrādīta jūlija pēdējā trešdienā, prasījusi zināmu disciplīnu un piepūli no skatītāja. Mākslas centra NOASS vadītājs Krišs Zilgalvis vērš  uzmanību, ka festivāls „Ūdensgabali” notiek jau 23. reizi, tas ir tikai pāris gadus mazāk nekā Mākslas centra NOASS pastāvēšana. Nākamie videomākslas  festivāla plāni jau esot ieskicēti, un kā norāda Krišs Zilgalvis, katru gadu viņi mēģina neatkārtoties un pārsteigt ne tikai skatītājus, bet arī paši sevi. 

Turpinot sarunu ar Jāni Baumani, uz podkāstu pieteicās Zemnieku Saeimas vadītājs Juris Lazdiņš un VAS Latvijas valsts meži pārstāvis Guntis Šķepaniks. Saruna par to, cik lielas ir problēmas ar postījumiem, kā šīs problēmas risināt un vai tiešām būtu jāver vaļā Medību likums. Epizode sadarbībā ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu. Epizodi veido: Linda Dombrovska un Indulis Burka. Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām. https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Cēsu Mākslas festivāls un tā galveni akcenti – stāsta mūzikas programmas veidotājs Arturs Maskats un laikmetīgās mākslas izstādes „Tagadnes artefakti” kuratore Žanete Skarule. Cēsu Mākslas festivāls no 15. jūlija līdz 20. augustam ar Radio kora atklāšanas koncerta dziesmām bez vārdiem un laikmetīgās mākslas izstādi "Tagadnes artefakti" turpinās iedzīvināt Cēsu radošo un dizaina kvartālu "Rainis". Cēsu vāgneriāna ļaus piedzīvot operas "Zīgfrīds" koncertatskaņojumu, bet Pils parka estrādē baudīt Kārļa Lāča mūzikas teātra programmu. Līdzās muzikāls jaunatklājums – amerikāņu izcelsmes pianista Roberta Flaica solokoncerts, bet Cēsu Sv. Jāņa baznīcā "Schola Cantorim Riga" viduslaiku dziedājumi. Krāsu pasaule Raimonda Staprāna darbu ekspozīcijā un tehnoloģiju un vizuālās mākslas sinerģija Martina Vizbuļa izstādē, par festivāla programmu informē rīkotāji. 15. jūlijā festivāls tradicionāli iesāksies Laikmetīgās mākslas centrā ar izstādes "Tagadnes artefakti" atklāšanu. Turpinot aizvadītajā gadā aizsākto, arī šoreiz tiks izcelti vietējie un Baltijas mākslinieki – Oļa Vasiļjeva un Kristaps Ancāns, Augusts Serapins un Lina Lapelīte. Izstādes centrā būs mākslinieku dialogs ar telpu, tās vēsturi un apcerēm par iedomātu nākotni, vienlaicīgi apzinoties mūsu vietu laika un pasaules teritoriālajā kontekstā. Cēsu Izstāžu namā būs skatāma izstāde "Pārāk tuvu, pārāk tālu", kas iezīmēs latviešu mākslinieka – gleznotāja un dramaturga Raimonda Staprāna tuvojošos 100 gadu jubileju, kas tiks svinēta 2026. gadā. Savukārt trešajā Cēsu Mākslas festivāla izstādē koncertzālē "Cēsis" mākslinieks Martins Vizbulis turpinās savus radošos meklējumus mikrokontrolieru un dažādu sensoru sinerģijā ar virtuālo realitāti, iesaistot skatītājus tiešā komunikācijā ar mākslas darbiem. Arī Cēsu Mākslas festivāla muzikālā programma iesāksies 15. jūlijā ar koncertu "Dziesmas bez vārdiem".  Latvijas Radio koris Sigvarda Kļavas vadībā un kopā ar sitaminstrumentālistu Miku Čavardu klausītājus vedīs ceļojumā glezniecisku skaņu pasaulē, ko veido unikālākais un pilnīgākais instruments – cilvēka balss. Līdzīgi kā glezniecībā, kur vērojama visdažādākās intensitātes otu triepienu un krāsu tekstūra, arī šīs programmas skaņražu mūzikas valodā sastopami visplašākā diapazona izteiksmes veidi. Skanēs komponistu Žibokles Martinaitītes, Džona Keidža un Andersa Hillborga mūzika. Koncerts sākotnēji bija paredzēts Cēsu Neredzīgo biedrības aktu zālē, bet lielās intereses dēļ pārcelts uz koncertzāli "Cēsis". Nedēļu vēlāk, 22. jūlijā, festivāls piedāvā iepazīt jauno un talantīgo amerikāņu izcelsmes pianistu Robertu Flaicu (Robert Fleitz). Jūlija izskaņā, 29. jūlijā, Cēsu Mākslas festivāls un koncertzāle "Cēsis" piedāvā Riharda Vāgnera operu tetraloģijas "Nībelunga gredzens" trešo operu "Zīgfrīds" – pasaku par puisi, kurš uzvar pūķi un iepazīst mīlestības spēku. Pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģenta pults būs pasaules slavu strauji iemantojušais somu maestro Tarmo Peltokoski. Koncertatskaņojuma komandu papildina radošais tandēms – režisors Viesturs Kairišs un scenogrāfe Ieva Jurjāne. Muzikālās programmas turpinājumā, 5. augustā, Cēsu Svētā Jāņa baznīcā skanēs viduslaiku dziedājumi senās mūzikas ansambļa "Schola Cantorum Riga", Guntara Prāņa un Ievas Nīmanes sniegumā. Ikgadējais brīvdabas koncerts Cēsu Pils parka estrādē notiks 13. augustā. Tajā komponists Kārlis Lācis uzstāsies ar programmu, kurā skanēs viņa komponētā mūzika no dažādām teātra izrādēm un mūzikliem. Viņam pievienosies Latvijā pazīstami dziedātāji un aktieri.

Ir karsts, ūdeni patērējam vairāk nekā ierasts. Ja par pudelēs salietā dzerāmā ūdens kvalitāti bažu nav, tad aizvien cilvēki nav droši, vai drīkst dzert krāna ūdeni. Par ūdens garšu, kvalitāti, ceļu līdz mums, saruna raidījumā Zināmais nezināmajā ar Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens pētniecības un vides biotehnoloģiju laboratorijas vadošo pētnieku Sandi Dejus. Turpinot šķetināt ne vien šai Dziesmu svētku nedēļai, bet arī visai vasaras sezonai aktuālus jautājumus, šoreiz pakavēsimies pie temata par ūdeni - runāsim par dzeramo ūdeni, par krāna ūdeni, par destilētu ūdeni - kas no tā visa ir uzturā lietojams un cik labas kvalitātes ūdens ir Latvijā. Tāpat skaidrosim, ko notekūdeņi pastāsta par mūsu dzīves paradumiem un, šķiet, it kā jau aizmirstībai atstāto saslimšanu ar Covid-19.      

Par Latvijas Nacionālās operas un baleta sezonu, kas noslēdzas ar Rīgas Operas festivālu Kultūras rondo saruna ar valdes priekšsēdētāju Egilu Siliņu un galveno diriģentu Mārtiņu Ozoliņu. No 9. līdz 21. jūnijam norisinās Rīgas Operas festivāls, kura noslēgumā izskanēs Galā koncerti Jelgavā un Rīgā. Abi koncerti notiks Mārtiņa Ozoliņa muzikālajā vadībā un Elitas Bukovskas režijā. Turpinot pērn aizsākto tradīciju, viens no Rīgas Operas festivāla Galā koncertiem norisināsies brīvdabas koncertzālē „Mītava” Jelgavā, kur Džuzepes Verdi, Džakomo Pučīni, Gaetāno Doniceti un citu komponistu skaistākās melodijas interpretēs solisti Dana Bramane, Inga Šļubovska, Jūlija Vasiļjeva, Andris Ludvigs, Jānis Apeinis, kā arī gruzīnu baritons Zurabs Nakeuri un Latvijas Nacionālās operas orķestris. Koncertu vadīs Liene Jakovļeva.

Kur cilvēks, tur diemžēl arī sāpes. Mūsu spēja just kairinājumu, gan iekšēju, gan ārēju, mūs neviļus padara arī par ļoti trauslu organismu, kur diskomfortu izjūtam caur sāpēm un instinktīvi vēlamies no tām atbrīvoties. Droši vien jautājums, kā mazināt sāpes, bijis mūžam aktuāls cilvēkiem. Kā sāpēs mazināja laikā, kad aptiekās nevarēja nopirkt efektīvus un drošus pretsāpju medikamentus? Kad radās pirmās pretsāpju tabletes un kā cilvēki atviegloja sāpes pirms tam, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas ķīmijas katedras docētāja, doktorante klīniskajā farmācijā Anna Gavrilova un Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja Pētniecības nodaļas galvenais pētnieks Mārtiņš Vesperis. Gada atklājumi arhoeloģijā un senvēsturē Turpinot uzskaitīt pagājušā gada arheoloģiskos atklājumus un pētījumus gan Latvijā, gan pasaulē, uzzinām par labi saglabātu kuģa vraku Antarktīdas ūdeņos un kolhoza kartupeļu bedrēm, meklēto lībiešu senkapu vietā. Turpinot apskatu par 2022. gada arheoloģiskajiem atklājumiem pasaulē, arheologs un vēsturnieks, Latvijas Arheologu biedrības pārstāvis Latvijas Universitātes pētnieks Mārcis Kalniņš stāsta, kā tika atrasts Ēģiptes karalienes vārds, kas priecēja senās acteku pilsētas arheologus, kur senie etruski ūdensdziedniecību baudījuši, bet Latvijā pētnieki uzgājuši senus nocietinājumus Jelgavā, Zilā kalna svētvietā atrasti kapi un Cēsu senpilsēta sniedz jaunus atklājumus.

Par pirmo latviešu vēstures stāstnieku Frīdrihu Bernhardu Blaufūsu un viņa latviešu valodā sarakstīto Vidzemes vēstures apcerējumu, arī par to, ko pētniekiem vēl izdevies atrast par Blaufūsu Brāļu draudzes arhīvā Hernhūtē stāsts raidījumā Grāmatai pa pēdām. Šoreiz par pirmo latviešu valodā sarakstīto vēstures grāmatu „Stāsti no tās vecas un jaunas būšanas to Vidzemes ļaužu, uzrakstīti 1753”. Vēstures apcerējuma autors vācu tautības latviešu literāts, mācītājs Frīdrihs Bernhards Blaufūss. Kā atzīst vēstures doktors Jānis Šiliņš, tā ir ne tikai pirmā latviešu valodā sarakstītā latviešu vēsture, ne tikai pirmā laicīgā grāmata latviešu valodā, bet arī pirmā novadu vēsture, Vidzemes vēsture. Par Blaufūsu uzzināsim aizvien vairāk, jo Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošā pētniece Beata Paškevica Brāļu draudzes arhīvā Hernhūtē atradusi paprāvu burtnīcu, kurā mācītājs aprakstījis savu dzīvi, un Blaufūsa teksts kā unikāla 18.gadsimta vidū Vidzemē dzīvojoša mācīta vīra autobiogrāfija tiek gatavota izdošanai. Savukārt Blaufūsa vēstures apcerējums kopā  ar mūsdienu pētnieku komentāriem grāmatā „Vidzemes stāsti” jau izdots. Nedrīkstam arī noklusēt, ka pētnieku vidū valda dažādi uzskati, kas īsti ir Vidzemes stāstu autors. Dodamies aizraujošā izpētes ceļojumā! Senie teksti un izdevumi ne vienmēr nonāk ērtā un viegli lasāmā veidā pie mūsdienu lasītāja.  Ar Blaufūsa Vidzemes stāstiem ikviens latviešu valodas pratējs var iepazīties, jo 2015.gadā Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība izdeva Blaufūsa  darbu „Stāsti no tās vecas un jaunas būšanas to Vidzemes ļaužu” ar komentāriem. Vēsturnieks  Jānis Šiliņš pārstāv Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrību un vispirms  iezīmē savu sastapšanos ar Frīdriha Bernharda Blaufūsa apcerējumu. Frīdrihs Bernhards Blaufūss nāk no Tīringenes  dienvidu daļas, kur skatam paveras skaista  ainava ar kalniem, dzimis Frauenbreitungā  kantora ģimenē,  viņa tēvs ir skolotājs, māca arī dziedāšanu. Frīdrihs nonāk latīņu skolā, seko gadi Gotas ģimnāzijā, tad teoloģijas studijas Halles universitātē. 1726.gadā ieradies Vidzemē un bijis viens no mājmācītājiem Magdalēnai Elizabetei fon Hallartei piederošajā Valmiermuižā. LNB vadošā pētniece  Beata Paškevica Blaufūsa vārdu minēja jau raidījumā par hernhūtisma aizsākumiem Vidzemē. Nupat pētniece atgriezusies no Hernhūtes, kur strādājusi arhīvā un atradusi paprāvu burtnīcu, kurā mācītājs aprakstījis savu dzīvi. Blaufūsa autobiogrāfija ir iztulkota un ar zinātniskiem  komentāriem divās valodās tiek gatavota izdošanai. Beata Paškevica uzsver, ka Blaufūsa autobiogrāfijā, kā jebkura mācītāja autobiogrāfijā tajā laikā daudz runāts par garīgo dzīvi. Turpinot par Blaufūsa sarakstīto vēstures apcerējumu, Jānis Šiliņš apliecina, ka Blaufūsa aprakstītajā Vidzemes vēsturē hernhūtiešu tēma ir, pirmām kārtām, tādēļ, ka Blaufūss pats ir cieši saistīts ar hernhūtiešiem, viņam ir ļoti labas attiecības ar Jānis Šteinhaueru, kurš ir Rīgas un Doles latviešu  hernhūtiešu līderis. „Šis darbs nekad nav parādījies iespiestā formā un ir izplatīts tikai rokrakstā, kā laba tiesa brāļu draudzes literatūras šai laikā. Jādomā ir bijuši vairāki noraksti,” par Blaufūsa „Vidzemes vēsturi” spriež kultūrvēsturnieks Jānis Krēsliņš (juniors), kurš arī iedziļinājies Blaufūsa personībā. Ar Beatu Paškevicu aplūkojam norakstu, kas veikts ļoti glītā rokrakstā. Viens noraksts, ap kuru vijas leģendas, un pētnieku versijas, vai Blaufūss ir pirmās latviešu valodā sarakstītās vēstures autors? Šo jautājumu skārām raidījumā par Jākobu Langi, un sarunā ar literatūrzinātnieci Māru Gruduli  pieskārāmies arī Vidzemes stāstu autorībai. Pagaidām paliekam pie populārās versijas, ka „Stāsti no tās vecas un jaunas būšanas to Vidzemes ļaužu” ir Blaufūsa sarakstīti.  Vai katrs vidzemnieks izlasīs Blaufūsa 18.gadsimta vidū rakstīto vēstures apcerējumu, neņemos spriest, taču grāmatas eksemplārs „Vidzemes stāsti”, ko pasūtīju Rīgas Centrālajā bibliotēkā un kurā Blaufūsa teksts ar komentāriem, ir daudz lasīts. Tāpat iepriecina ziņa, ka vēstures apcerei drīzumā pievienosies Frīdriha Bernharda Blaufūsa autobiogrāfija, kurā uzzināsim vēl daudz ko aizraujošu par Vidzemes stāstu autoru.  Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Turpinot atskatīties uz 2022. gada notikumiem zinātnē, noteikti nevar ignorēt tehnoloģiju jomu - šūmēšanās ap metaversu, mākslīgais intelekts apgūst jaunas prasmes, izaicinājumi kiberdrošībā - tie ir tikai daži no aizvadītā gada notikumiem tehnoloģiju jomā. Kādas problēmas spēs risināt tehnoloģijas un kādu jaunu kārtību diktēs jau tuvākajā nākotnē, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē IT speciālists Aigars Jaundālders un tehnoloģiju apskatnieks, raidījuma "Digitālās Brokastis" veidotājs Artis Ozoliņš. Pasaulē ātrākie datori Superdatori pasaulē tika ieviesti 20. gadsimta 60. gados. Tos izmanto bioloģijā, astronomijā, meteoroloģijā, kā arī citu sarežģītu uzdevumu atrisināšanā. Cik liela jauda vajadzīga, lai darbinātu šādas mašīnas un ko tās spēj risināt? 2022. gada jūnijā Somijā, Kajani pilsētā, tika atklāts Eiropā jaudīgākais superdators LUMI. Tas ir ātrākais superdators Eiropā un trešais ātrākais pasaulē – tā skaitļošanas jauda ir vairāk nekā 550 petaflopi sekundē, jeb tas veic 550 miljonus operāciju sekundē, ko var salīdzināt ar pusotra miljona jaunāko klēpjdatoru jaudu, kas sakrauti kaudzē veidotu vairāk nekā 23 kilometrus augstu torni. LUMI un citi tā superradinieki noder, lai risinātu datus medicīnā, klimata pārmaiņās, pilnveidotu mākslīgo intelektu jeb mašīnmācīšanos. Kā šādi giganti darbojas, kādu enerģiju tie patērē, skaidro Elektronikas un datorzinātņu institūta vadošais pētnieks un direktors un Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Modris Greitāns.

Sestdien sarīkotie uzbrukumi Krievijas jūras spēkiem okupētajā Sevastopolē lika domāt, ka ir apdraudēts Ukrainas graudu eksports. Tomēr pēdējās ziņas rāda, ka vienošanās par drošo koridoru Melnajā jūrā ir atjaunota.  Brazīlijā notikušās prezidenta vēlēšanas bija nepieredzētas spriedzes pilnas un arī rezultāti raisījuši karstas emocijas. Savukārt 1. novembrī pie vēlēšanu urnām kārtējo reizi devās Izraēlas vēlētāji. Publiskotie rezultāti ļauj spriest, ka varas varētu atgriezties Benjamins Netanjahu. Aktualitātes analizē žurnālists Andis Sedlenieks, sazināmies ar Jakobu Luftu Izraēlā un Hansu Bērziņu Brazīlijā. Krievija atkal šantažē Pagājušajās sestdienā Krievijas Melnās jūras flotes bāze Sevastopolē, okupētajā Krimā, piedzīvoja bezpilota kaujas aparātu uzbrukumu. Pie tam, kā liecina informācija, triecienā izmantoti ne vien nu jau ierastie gaisa droni, bet arī peldošie. Pārbaudītu ziņu par zaudējumiem nav, taču ir diezgan nepārprotami, ka Kremlim šis gadījums ir ļoti nepatīkams. Jau tajā pašā dienā Krievijas aizsardzības resors paziņoja, ka Krievija uz nenoteiktu laiku aptur savu dalību nolīgumā par netraucētu labības u.c. produktu eksportu no Ukrainas ostām. Krievijas līderis Putins paziņojis, ka drošie eksporta koridori tikuši izmantoti, kā viņš izteicies, „teroristiskiem uzbrukumiem”. Krievijas pagaidu atteikšanās no t.s. „labības vienošanās” varētu nozīmēt totālas Ukrainas ostu blokādes atjaunošanu, kas draudētu ar nopietnām pārtikas problēmām vairākās Āfrikas valstīs. Pirmdien un otrdien gan vairāki kuģi vēl devušies ceļā no Ukrainas ostām. Kā zināms, vienošanās jūlijā tika panākta ar Turcijas un ANO starpniecību, un abi šie līguma dalībnieki jau aicinājuši Krieviju pārdomāt tās nostāju. Turcija prezidents Radžeps Taijips Erdogans sazinājies ar Krievijas un Ukrainas līderiem un izteicis cerību, ka „labības vienošanās” varētu kļūt par aizsākumu pamiera sarunām starp agresorvalsti Krieviju un Ukrainu. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, kā zināms, pēc Krievijas raķešu un dronu triecieniem pa Ukrainas pilsētām deklarējis, ka ar prezidentu Putinu nekādas sarunas vairs nenotikšot principā. Vai Bibi būs atpakaļ? 1. novembrī Izraēlas pilsoņi piekto reizi četros gados devās pie vēlēšanu urnām, lai ievēlētu 120 parlamenta – Kneseta – deputātus. Šīs jau atkal ir ārkārtas vēlēšanas, un tātad – nākamā epizode kopš 2019. gada ilgstošajā Izraēlas iekšpolitiskajā krīzē. Problēmas centrā ir viena politiskā figūra – labēji konservatīvās partijas „Likud” līderis Benjamins Netanjahu, Izraēlā un nu jau arī ārpus tās plaši atpazīts ar pavārdu Bibi. Viņš ieņēma premjerministra krēslu no 2009. gada līdz pagājušā gada jūnijam, taču pēdējos gados viņam pastāvīgi pietrūcis dažu balsu stabilas valdības izveidošanai. Problēma ir ne vien Netanjahu politiskā platforma, kas ir izteikti nacionālistiska, noliedzoša pret ideju veidot palestīniešu valsti Jordānas rietumkrastā un Gazas sektorā, bet arī viņa reputācija. Joprojām turpinās tiesas process, kurā Netanjahu ir apsūdzēts kukuļņemšanā, dokumentu viltošanā un uzticības ļaunprātīgā izmantošanā. Tomēr nepieciešamo vairākumu Knesetā ilgstoši neizdevās savākt arī Netanjahu konkurentiem – kreisajām un liberālajām partijām. Galu galā šādu kombināciju pēc trīs mēnešus ilga procesa izdevās sadiegt no astoņām koalīcijas partijām, starp kurām bija kā izteikti labēji, tā izteikti kreisi spēki un pat viena no arābu partijām. Tādējādi koalīcijai izdevās iegūt 60 deputātu balsis, ar ko pietika, jo Izraēlas valdības apstiprināšanai pietiek ar vienkāršu vairākumu, un pret nobalsoja 59 deputāti, vienam atturoties. Turpinot kopš pāris gadiem iedibināto praksi, tika noteikta premjeru rotācija valdības termiņa vidū, kad premjerministru Naftali Benetu no labējās apvienības „Jamina” bija jānomaina viņa līdzpremjeram Jairam Lapidam no liberālās „Ješ Atid”. Tomēr politiskās pretrunas sāka iezīmēties jau pēc desmit mēnešiem, kad aprīlī par aiziešanu no koalīcijas paziņoja deputāte Idita Silmane no apvienības „Jamina”. Sekoja vēl pāris citu deputātu aiziešana, valdība nonāca mazākumā un līdzpremjeri Benets un Lapids izziņoja balsojumu par Kneseta atlaišanu. Rezultāts bija vakardienas vēlēšanas, kuru rezultāti oficiāli nav vēl pasludināti, bet aptaujas pie balsošanas iecirkņiem liecina, ka Netanjahu un viņa potenciālie sabiedrotie varētu būt ieguvuši vienas vai divu balsu pārsvaru, un, tātad, Bibi būs atpakaļ varas virsotnē. Brazīlijas vara maina politisko krāsu 30. oktobrī notikušo Brazīlijas prezidēta vēlēšanu rezultāts ir nelabvēlīgs līdzšinējam valsts galvam Žairam Bolsonaru. Viņa pārstāvētais politiskais spēks gan dēvējas par Liberālo partiju, taču faktiski ir drīzāk labēji konservatīvs, savukārt pašu Bolsonaru visbiežāk raksturo kā radikāli labējo. Ar nepilna procenta pārsvaru viņu šajās vēlēšanās sakāvis kreisās Strādnieku partijas līderis Luizs Inasiu Lula da Silva. 77 gadus vecais politiķis jau ieņēma Brazīlijas prezidenta amatu no 2003. līdz 2011. gadam. Sekmīgi pabeidzis divus prezidentūras termiņus un nodevis varas stafeti savai partijas biedrenei Dilmai Rusefai, da Silva dažus gadus vēlāk nonāca uz apsūdzēto sola prāvā par naudas atmazgāšanu un korupciju. Pēc otrās instances tiesas sprieduma viņš apmēram pusotru gadu pavadīja cietumā, līdz viņu attaisnoja Augstākā tiesa. Tagad viņš ir atpakaļ varas virsotnē, iekļaujoties tendencē, kuru politikas vērotāji jau nodēvējuši par Latīņamerikas „kreisi vilni”. Kreisas ievirzes valdības nesen nākušas pie varas arī Kolumbijā, Argentīnā un Čīlē. Mantojumā no Bolsonaru jaunievēlētais prezidents saņem pandēmijas iedragātu valsts ekonomiku, samilzušas ekoloģijas problēmas un ļoti sašķeltu sabiedrību. Pēc vēlēšanu rezultātu pasludināšanas līdzšinējā prezidenta atbalstītāji, nevēloties atzīt sava favorīta zaudējumu, visā valstī izveidoja simtiem transporta maģistrāļu nosprostojumu. Vairāk nekā diennakti Bolsonaru, kurš citkārt bijis ļoti aktīvs savās publiskajās izpausmēs, ieturēja pauzi, līdz vakar pavisam īsi uzstājās preses priekšā. Tas, no kā daudzi bija baidījušies, nenotika – Bolsonaru neatteicās atzīt vēlēšanu rezultātus, lai gan arī nedeklarēja savu atzīšanu. Tomēr viņa administrācijas vadītājs ir uzsācis varas nodošanas procesu, kas ļauj cerēt, ka tas notiks bez nopietniem ekscesiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.      

Turpinot iesākto tēmu par Dieva Apredzību, ielūkosimies divu svēto dzīves piemērā. Mūsu "viesi" būs Jānis XXIII un Jānis Pāvils II

Turpinot žurnālista, televīzijas raidījumu autora un vadītāja Mārtiņa Ķibilda ieceri, ko pats bija jau rūpīgi izplānojis, bet piepildīt nepaguva, visu šo gadu norit darbs pie viņa veidotā vērienīgā dokumentālā televīzijas raidījuma "Atslēgas. Gadsimta vēstures atradumi" satura apkopošanas tāda paša nosaukuma grāmatā. 50 faktoloģiski un sižetiski aizraujošos stāstos, kas ilustrēti ar plašu fotomateriālu klāstu, no neparastiem skatupunktiem populārzinātniskā veidā tiks aplūkoti zīmīgākie Latvijas vēstures atslēgas notikumi no 1918. gada līdz mūsdienām. Tomēr grāmatas tapšanas laikā pasaule ir mainījusies – Krievijas karš Ukrainā mūs piespiedis kļūt par satricinošu atslēgas pagriezienu laikabiedriem, arī 21. gs. liekot pārskatīt jautājumus par valstiskumu, vienotību, brīvību un tās augsto cenu. Tūlītēju atbilžu par to, kā dzīvosim tālāk, nav, bet, iespējams, nākotnes vaduguns jāprot saskatīt pagātnē. M. Ķibilds būtu sacījis: "Kas reiz bijis, nekad nebūs noslēdzies." Grāmata būs latviešu, angļu un krievu valodā, un tās atvēršana plānota novembra sākumā – Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB). "Klasikā" oktobra trešdienās – četri Mārtiņa Ķibilda veidotie stāsti par Latvijas vēsturi. Lasa aktrise Guna Zariņa *** Vai zini, kā notika okupantu karaspēka izvākšana no Latvijas? Starpvalstu sarunās Latvija padevās. Saeima ar vienas balss pārākumu bija aizliegusi Latvijas valdības delegācijai runāt par okupācijas armijas statusu, to dēvēja vienkārši par ārvalsts karaspēku. Tādējādi Latvija pati sev atņēma iespēju prasīt kompensāciju par okupācijas laika zaudējumiem. Sarunu mērķis bija viens – dabūt okupantus ārā pēc iespējas ātrāk, lai ko tas maksātu. Līgumu par armijas izvešanu Latvija un Krievija noslēdza teju post factum, kad gandrīz visa armija jau bija prom, 1994. gada 30. aprīlī. Līdz izvešanas beigu termiņam, 31. augustam, atlicis tikai pārkāpt okupanta asti. Sarunas 12 raundos bija ilgušas divus gadus, un tāpat gala vienošanos no Krievijas izspieda nevis Latvija, bet ASV – prezidenta Klintona administrācija darbojoties kā neoficiāls starpnieks. Tā kā līgumus noslēdza pirms pilnīgas bāzu pamešanas, daudzi punkti izklausījās smieklīgi. “Krievijas Federācijas Bruņotie spēki neizmanto dislokācijas vietas komerciāliem mērķiem.” “Jebkādus celtniecības darbus, arī demontāžu, var veikt tikai ar Latvijas Republikas piekrišanu.” “Kustamas mantas iznīcināšana Latvijas Republikas teritorijā nav atļauta.” “Bruņotie spēki nodrošina Latvijas Republikas apkārtējās vides aizsardzības likumdošanas aktu ievērošanu.” Kad piedzēries tēviņš krogā uz salvetes uzšņāpj, ka nekad nav dzēris un nedzers, jūs viņam noticētu? Latvija izlikās, ka tic. Vēl sāpīgāka bija līguma norma par militārajiem pensionāriem. Latvija piekrita atstāt šeit uz dzīvi vairāk nekā 22 000 atvaļināto padomju virsnieku un viņu ģimenes, kopā ap 100 000 personu. Vēlāk atklājās, ka vēl vairāki tūkstoši krāpnieku te palikuši ar viltotiem dokumentiem. Vārds “pensionāri” izklausās pūkaini nevainīgs, kaut patiesībā no padomju armijas varēja atvaļināties jau 40 gadu vecumā. Krievijas prasība atstāt Latvijā militāros pensionārus bija kategoriska. Labdarība pret tautiešiem? Jaunā Krievijas ārpolitikas koncepcija paredzēja, cik vien iespējams, paturēt krievvalodīgos iedzīvotājus bijušajās padomju republikās jeb tā sauktajās tuvajās ārzemēs, jo tur “viņiem jākalpo par atbilstošu iedarbības sviru ilgstošai perspektīvai”. Politikas vērotāji atzīst, ka tieši šī Krievijas politikas svira Ukrainai atņēma Krimu. Līgums piesmēja Latviju, jo lielāko daļu atbildības par okupācijas seku likvidēšanu uzvēla nevis okupantam, bet pašam nabaga okupētajam. Joprojām, desmitiem gadu pēc armijas aiziešanas, pašvaldības, “Latvijas valsts meži” un privātie tērē miljonus, lai tiktu no šīs cūcības vaļā – demontē, šķūrē, rekultivē... Tie visi ir Latvijas zaudējumi. Taisnīgs līgums liktu ciemiņam aiz sevis sakopt pašam. Taču nekāds, pat visskrupulozākais līgums nespētu izdzēst to, kā okupācija izvarojusi mūsu sabiedrību. Gaiziņa netapušās raķešu bāzes armijnieku mikrorajonu Mārcienā vietējie vēl tagad mīlīgi sauc par gorodok – pilsētiņu. Puse pilsētiņas ir tukši grausti, pašvaldība nejaudā tos nojaukt. Otra puse sāk pārvērsties par sociālo izgāztuvi, uz šejieni pārvieto “nelabvēlīgos”. Vai šāds gorodok mazajai Mārcienai ir labāks par padomju laiku? Šķiet, mums visiem galvā ir tāds gorodok – postpadomju cilvēka mentalitātes pretīgais kakts, un pagātnes smaka no tā saindē pārējo.

Latvijā turpinās Dzejas dienas. Aizvadītajā sestdienā, 10.septembrī, Rēzeknes novada Rogovkā notika pirmais dzejas slams latgaliski "Rogovkys dzejis voga", kurā sacentās deviņi latgaliski rakstošie autori. Par uzvarētāju trijās sacensību kārtās žūrija "Rogovkys dzejis voga" un skatītāji atzina Mārīti Slišāni no Upītes. Ar latgaliski rakstošo autoru dzeju pašu izpildījumā un dziesmām Rogovkā tika aizvadīts viens no septembrī tradicionālo Dzejas dienu pasākumiem – latgaliešu dzejas slams . Slama uzvarētāja, mamma, gardumu cepēja un literāte Mārīte Slišāne ir viena no talantīgās Ziemeļlatgales Slišānu dzimtas pārstāvēm. Viņa raksta jau kopš 15 gadu vecuma. Ka atzīst pati Marīte uz pasākumu gan devusies vairāk to baudīt, nevis cīnīties par uzvaru, kas nākusi kā patīkams pārsteigums. Dzejas slams ir dzejas kustība, kas Latvijā un pasaulē arvien atdzīvina interesi par mūsdienu dzeju. Šajā dzejnieku sacensībā starp deviņiem dalībniekiem varēja dzirdēt gan jau plašāk pazīstamus latgaliski rakstošus autorus, gan mazāk zināmus literātus. Mygluojs – latgaliešu autore, kas raksta ar pseidonīmu un līdz šim savu personību nebija atklājusi. Interesenti Mygluoja darbus var atrast viņas "Instagram" kontā un latgaliešu kultūras ziņu portālā "lakuga.lv". Tāpat ar dalību dzejas sacensībā sevi bija izaicinājusi arī vēl viena Slišānu dzimtas pārstāve, tekstilmāksliniece, projekta #100dečiLatvijai īstenotāja, viena no spilgtākajām šī laika prozas rakstītajām Latgalē – Annele Slišāne. Annele Slišāne pasākumu vērtā ļoti atzinīgi un atzīmē, ka tas varētu ienest jaunas vēsmas latgaliešu literatūrā padarot to arvien interesantāku plašākai auditorijai. Trešajā konkursa kārtā iekļuva viena no mazāk pazīstamām personībām latgaliešu literatūrā, Rasma Svikle, kas cita starpā bija vienīgā dalībniece ar saknēm Rogovkā. Autoru sniegumu no dažādiem aspektiem vērtēja pieci žūrijas locekļi, tostarp arī literāte, vēsturniece un latgaliešu kultūras ziņu portāla "lakuga.lv" redaktore Laura Melne, kura atzīst, ka sniegums kopuma bijis pārsteidzoši labs. Rogovka Latvijas literatūrā ir pamanāma kā vairāku spilgta literātu dzimšanas vieta, no šejienes nāk Andryvs Jūrdžs, Antons Kūkojs, Pīters Miglinīks, Pēteris Jurciņš, Anna Rancāne un citi. Jaunā dzejas pasākuma Rogovkā rašanos idejas autore ir Nautrēnu pagasta kultūras pasākumu organizatore Inga Vigule. Inga cer, ka "Rogovkys dzejis voga" varētu kļūt par regulāru un gaidītu Dzejas dienu tradīciju Latgalē. Pasākuma organizēšanā kopā ar Nautrēnu pagasta pārvaldi aktīvi līdzdarbojās arī biedrība “LgSC” un latgaliešu kultūras ziņu portāla lakuga.lv. komanda. Portāla un latgalisko projektu vadītāja Edīte Husare atklāj, ka kopumā latgaliski rakstošo autoru pulks ir apmēram divdesmit cilvēki.  Dzejas slama dalībniekiem tiks piedāvāta iespēja savus darbus pēc tam publicēt latgaliešu kultūras ziņu portālā lakuga.lv. Tāpēc, autori tika aicināti pasākumā skaitīt darbus, kas vēl nav piedzīvojuši izdošanu grāmatās, publikācijas portālos vai kā citādi tikuši prezentēti plašākai publikai. Pirmās "Rogovkys dzejis vogys" vadīšana uzticēta raidījumu un pasākumu vadītājam Kozmenam jeb Mārtiņam Kozlovskim, savukārt  par muzikālo noformējumu gādāja grupa "Borowa Mc" un dziesminieks Vinsents Kūkojs. Turpinot baudīt latgaliešu kultūru un dzeju, noteikti ir vērts apmeklēt mīlas aiļu un dziesmu festivālu "Upītes Uobeļduorzs", kas Balvu novada Upīte gaidāms jau 17. septembrī.

Turpinot tēmu par pilsonisko līdzdalību, šajā #5BREINUMI raidījumā nonākam pie secinājuma, ka pēc totalitārām sabiedrībām ir vajadzīga paaudze, lai atgrieztos puslīdz brīvu sabiedrību līmenī un atgrieztu pilsoniskā aktīvisma spēku.  Kā apzināties un aizstāvēt ne tikai savas un citu tiesības, bet arī dzivnieku, runājam ar dzīvnieku tiesību aizstāvjiem Sandri Ādminu un Betiju Elīzu Lāci. Kā šo jautājumu risināšanā iesaistās, vai kas viņu attur piedalīties dzīvnieku aizstāvības akcijās, atbild Ričards Benislavskis. Raidījumu vada Baiba Baltace-Saukāne un Janis Pampe.  

Turpinot tēmu par pilsonisko līdzdalību, šajā #5BREINUMI raidījumā nonākam pie secinājuma, ka pēc totalitārām sabiedrībām ir vajadzīga paaudze, lai atgrieztos puslīdz brīvu sabiedrību līmenī un atgrieztu pilsoniskā aktīvisma spēku.  Kā apzināties un aizstāvēt ne tikai savas un citu tiesības, bet arī dzivnieku, runājam ar dzīvnieku tiesību aizstāvjiem Sandri Ādminu un Betiju Elīzu Lāci. Kā šo jautājumu risināšanā iesaistās, vai kas viņu attur piedalīties dzīvnieku aizstāvības akcijās, atbild Ričards Benislavskis. Raidījumu vada Baiba Baltace-Saukāne un Janis Pampe.  

Turpinot stāstu par Latvijas drukātās preses vēsturi, esam nonākuši līdz Otrā pasaules kara un staļinisma periodam Latvijas preses attīstībā. Par šo periodu stāsta Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pēcdoktorantūras projekta "Pārvērtējot bezvalstiskuma pieredzi, pretestība un kolaborācija Latvijā padomju un nacistu okupācijas laikā" pētnieks Uldis Neiburgs un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis. Izmaiņas, kas notiek ar Latvijas presi 1940. gadā, kad Latviju okupē Sarkanā armija un Latvijas valstiskums de facto  tiek iznīcināts, Latvijas presi pārveido pēc tiem modeļiem un standartiem, kādi jau pastāv Padomju Savienībā. Cik lielā mērā atbilst patiesībai priekšstats, ka šī pārkārtošana staļiniskajam režīmam nenācās nemaz tik grūta, jo prese jau bija pieradināta klausīt varai? "Es domāju, šim jautājumam ir tādi divi aspekti. Pirmais aspekts ir tas, ko mēs varam reāli nofiksēt, tā ir būtībā Ulmaņa laika likumdošana attiecībā uz cenzūru un presi, kura 1940. gada vasarā arī tika izmantota ļoti intensīvi, lai šo bijušo Ulmaņlaika presi pārkārtotu jaunajām režīma vajadzībām. Balstoties uz tiem pašiem likumiem, kas bija spēkā līdz 17. jūnijam, regulēja arī šo jaunās preses iznākšanu un informācijas kritiku. Tie paši cenzori, kas cenzē presi pirms okupācijas, cenzēja viņu arī pēc okupācijas," vērtē Kaspars Zellis. "Otrs jautājums ir vairāk mentāls. Mums nav kaut kādu datu, uz kuriem mēs varētu balstīties, ka tik tiešām šie cilvēki tika pieradināti neierobežoti klausīt varai Taču nenoliedzami tie uzvedības modeļi un pieradināšana pie cenzūras, pieradināšana pie tā, ka ir jāraksta tikai varai tīkami, tas, protams, arī ietekmēja šo pārejas periodu. Protams, galvenie redaktori tika atlaisti, kā pārāk neuzticami, bet zemākā ranga preses darbinieki viņi turpināja darbu, bet tā kā viņi to bija darījuši arī iepriekš, turpina Kaspars Zellis. 1940. / 41. gadā iznāk vēl žurnāls "Atpūta". Tās, protams, ir ar pavisam citu saturu, vēsta daudz par sasniegumiem un izcilo dzīvi Padomju Savienībā. Savukārt "Jaunākās Ziņas" pārtop par Padomju Latvijas Ministru kabineta izdevumu "Padomju Latvija", un kā tas ir visās padomju republikās, ir vietējais kompartijas centrālais izdevums.  Latvijā tā ir "Cīņa", kura, protams, sevi redz kā 20. gadsimta sākumā iznākušā latviešu sociāldemokrātu laikraksta "Cīņa" turpinājumu. 1941. gada jūnija beigās ir nākamais krasais pavērsiens, Latviju strauji okupēja nacistiskās Vācijas karaspēks. Latvijā paliek viena dienas avīze latviešu valodā, tā ir "Tēvija". Atkal, kas ir tie cilvēki, kas sāk darboties jau šai vēl vienai totalitārajai varai. Ja mēs runājam par centrālo presi, tad tie ir bijušie Latvijas laika žurnālisti, kuri arī bija nepatīkami šajā jaunajā okupācijas varai. Te labākais var būt piemērs ir ar Artūru Kroderu, kurš kļūs par "Tēvijas" galveno redaktoru, bet vēlāk šo amatu ir spiests atstāt tieši dēļ tā, ko viņš par vāciešiem ir rakstījis Ulmaņa laikā, kā rezultātā amatu ieguvu daudz provokācijas kā, teiksim, noskaņotais Pāvils Klāns jeb Pauls Kovaļevskis," norāda Kaspars Zellis. "Otra lieta, tie ir jaunie cilvēki, un tādi bija sevišķi daudz. Tie bija nesagatavoti cilvēki. It sevišķi šī jauno, kā varētu teikt, žurnālistu iesaistīšana bija vērojama provinces presē. Daudzi cilvēki nāca no vērmahta propagandas daļām, kas bija attiecīgi sagatavoti un instruēti. Tas pats Pauls Kovaļevskis jeb rakstnieks Pāvils Klāns arī bija ieradies Latvijā kā propagandas rotas zonderfīrers," atzīst Kaspars Zellis. 1944. / 45. gadā Latvijā atgriežas Sarkanā armija, līdz ar to staļiniskais režīms. Atgriežas "Cīņa" kā kompartijas izdevums, tad parādās "Padomju Jaunatnē" - komjaunatnes izdevums. Šī atgriešanās jau tika rūpīgi gatavota Maskavā.

„Tad jau Rīga mazliet pieder arī man, vai? Tas viss mazliet pieder arī tev, un, kamēr tu to visu mīlēsi, tas arī paliks tavs”. Tie ir pēdējie teikumi grāmatā „Tantes ar klikšķiem. Baltiešu stāsti”. Turpinot atjaunot saikni ar Baltijas vāciešu kultūru, profesors Ojārs Spārītis šoreiz stāsta par Gizelas Natālijas Grādneres grāmatu „Tantes ar klikšķiem. Baltiešu stāsti”. Autore kopumā ir uzrakstījusi piecas grāmatas, kurām visām ir autobiogrāfisks un dzimtas vēsturē sakņots saturs. Laikmetu un situācijas viņa raksturo ar īpašu humoru un izcilām novērošanas spējām. Grāmatai dots apakšvirsraksts „Humora pilns skatījums uz 20. gadsimta sākuma sadzīvi”. Ja atceraties, tad iepriekš Ojārs Spārītis iepazīstināja ar Dagmāras Kopštālas dienasgrāmatu. No vācu valodas Gizelas Natālijas Grādneres  „Tantes ar klikšķiem” tulkojusi Inguna Motte, izdevusi „Jumava”. Raidījumu atbalsta

Turpinot ciklu „Vilhelms Purvītis. Dzīves un mākslas ainavas”, šodien par jaunatklājumiem. Pavisam drīz izdevniecībā „Neputns” klajā nāks monogrāfisks albums „Ainava ar gleznotāju. Vilhelms Purvītis”. Tajā gan albuma daļa, kuru kārtojusi mākslas zinātniece Laima Slava, savukārt pamatteksts mākslas vēsturnieces Kristiānas Ābeles ziņā. Gaidāmo izdevumu varam uzskatīt par jaunatklājumu koncentrātu. Tuvskatā daži svarīgi atklājumi. Purvīša pētniekiem gan tiem, kas darbojas tagad, gan iepriekšējās paaudzēs ir bijis milzums neatbildētu jautājumu, ko mēģināts uzdod atkal un atkal, reizēm atmetot cerības, tad atkal pie tiem atgriežoties. Kristiāna Ābele dalās ar stāstu, ko izdevies atklāt. Savukārt Latvijās Mākslas akadēmijā sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju septembra vidū plānota konference veltīta Vilhelma Purvīša radošās dzīves aspektiem un laikmetam.  

Karš Ukrainā un pret agresorvalsti – Krieviju – vērstās sankcijas radījušas pamatīgu minerālmēslu deficītu pasaulē, kas nostādījis nepatīkamā situācijā arī Latvijas lauksaimniekus. Turklāt nav teikts, ja militārais konflikts noregulēsies, izejvielu cenas varētu nopietni kristies. Ar bioloģiskajās saimniecībās zemnieki bez minerālmēsliem cenšas saimniekot gadiem, bet vai šādi var strādāt visi Latvijas lauksaimnieki? Turpinot sarunas par ilgtspējīgu lauksaimniecību, raidījumā Kā labāk dzīvot spriežam, vai Latvijas lauksaimniecība var atteikties no minermēslu lietošanas vispār un kādi būtu tādā gadījumā risinājumi. Analizē Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes priekšsēdētājs Gustavs Norkārklis, Latvijas lauku konsultāciju centra Inženiertehniskā nodaļas vadītājs Jānis Kažotnieks un Agro resursu un ekonomikas institūra pētniece Maija Ušča.

Iepriekšējā #5BREINUMI raidījumā runājām par atkarību no telefona. Turpinot digitālo tēmu, šajā raidījumā viesos aicinām “Degviela Motosport” komandas pilotu Kārli Ozoliņu, kurš savu karjeru digitālajā autosportā sācis 14 gadu vecumā, savulaik piedalījies un uzvarējis ABC Race i Baltic Touring Car Championsip V1600 klasē,  un e-autosportistu, kurš piedalījies tādās digitālajās autošesejas sacensībās kā “Valtera Zvīdra Kauss”, “Haralda Šlēgelmilha GT3 Kauss”, “Digital Race Cup”, Gunāru Razgalu, lai runātu par to, kā interese par videospēlēm un to spēlēšana var pāraugt profesionālajā reālajā vai digitālajā autosportā. Ar ko sākt, kādas ir izmaksas, kā nokļūt līdz sacīkstēm, vai digitālais sports drīzumā varētu tikt iekļauts olimpiskajās spēlēs - uz šiem un citiem jautājumiem meklēsim atbildes, un uzklausīsim Kārļa un Gunāra digitālā sporta pieredzes stāstus. Raidījumu vada Baiba Baltace-Saukāne un Jānis Pampe. Breinojamīs kūpā!

Iepriekšējā #5BREINUMI raidījumā runājām par atkarību no telefona. Turpinot digitālo tēmu, šajā raidījumā viesos aicinām “Degviela Motosport” komandas pilotu Kārli Ozoliņu, kurš savu karjeru digitālajā autosportā sācis 14 gadu vecumā, savulaik piedalījies un uzvarējis ABC Race i Baltic Touring Car Championsip V1600 klasē,  un e-autosportistu, kurš piedalījies tādās digitālajās autošesejas sacensībās kā “Valtera Zvīdra Kauss”, “Haralda Šlēgelmilha GT3 Kauss”, “Digital Race Cup”, Gunāru Razgalu, lai runātu par to, kā interese par videospēlēm un to spēlēšana var pāraugt profesionālajā reālajā vai digitālajā autosportā. Ar ko sākt, kādas ir izmaksas, kā nokļūt līdz sacīkstēm, vai digitālais sports drīzumā varētu tikt iekļauts olimpiskajās spēlēs - uz šiem un citiem jautājumiem meklēsim atbildes, un uzklausīsim Kārļa un Gunāra digitālā sporta pieredzes stāstus. Raidījumu vada Baiba Baltace-Saukāne un Jānis Pampe. Breinojamīs kūpā!

Turpinot iepazīt Misi, šodien runājam par to kādos nodomos varam svinēt Misi. Kādi teksti mainās un kādus mēs varam izvēlēties atbilstoši liturģiskajam laikam vai kādai vajadzībai. Tāpat mariāņu tēvs Dmitrijs mums skaidro, ko tas nozīmē, kad priesteris svin Misi kāda cilvēka nodomā.

Turpinot iepazīt Misi, šodien runājam par to kādos nodomos varam svinēt Misi. Kādi teksti mainās un kādus mēs varam izvēlēties atbilstoši liturģiskajam laikam vai kādai vajadzībai. Tāpat mariāņu tēvs Dmitrijs mums skaidro, ko tas nozīmē, kad priesteris svin Misi kāda cilvēka nodomā.

„Man patīk stāstīt stāstus,” uzsver fotožurnālists Aivars Liepiņš. Divi fotostāsti jeb cikli „Teiču purvs. Siksala” un „Bērnu pansionāts Nr.2. Baldone” skatāmi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgo fotogrāfiju ekspozīcijā. Darbu tapšanas laiks 80./ 90.gadi, šim laikam  raksturīga – sociālas domāšanas ienākšana fotogrāfijā. Turpinot ierakstu sēriju „Fotogrāfs un viņa laiks”, tiekamies ar Aivaru Liepiņu. Aivars Liepiņš ir laikraksta „Diena” fotoreportieris,  arī pirms nākšanas uz Radio paspējis sabildēt Ukrainas bēgļus Vecrīgā, bēgļu atbalsta centrā. Protams, viņam rokās fotokamera, un ir precīzs, nekavē ne minūti. Bet pirms sarunas ar fotogrāfu vispirms ielūkosimies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ekspozīcijā, kur tātad divas Aivara Liepiņa foto sērijas „Teiču purvs. Siksala” (tapusi laikā no 1987. līdz 1995.), kurā izseko vecticībnieku nomaļo lauku dzīvi, un sērija „Bērnu pansionāts Nr.2. Baldone”. Vispirms izstādes kuratore Elita Ansone raksturo Aivara Liepiņa darbus un rokrakstu. No paša  fotogrāfiju autora uzzinām, kā bildes tapušas, un Aivars  vispirms atklāj, cik neatlaidīgi vēlējies nokļūt Siksalā. Foto sērija „Bērnu pansionāts Nr.2. Baldone” tapusi 1991.gadā, tajā redzami bērni, kuriem nepieciešama pastāvīga sociālā un medicīniskā aprūpe. Aivaram Liepiņam stāsts no iekšpuses vienmēr šķiet interesantāks, tā reiz izdevies tikt pat slavenā Prāgas pulksteņa iekšpusē un redzēt, kā tur iekšā dzīvo svētie tēli. Vēl jautājums par atšķirīgo ritmu, veidojot fotoreportāžas un strādājot pie autorprogrammām. Aivara Liepiņa personālizstādes bijušas gan Latvijā, gan daudzviet pasaulē ne tikai Lielbritānijā, arī Vācijā, Dānijā, ASV u.c. Vairakkārt atzīts par labāko preses fotogrāfu Latvijā.

Turpinot sarunas par karu Ukrainā, pievēršamies politiskajam saspīlējumam, kas ir pamatīgi nokaitējis gaisotni arī kosmosā. Vēl salīdzīnoši nesen šķita, ka kosmosa izpēte ir joma, kas diplomātijā un starptautiskajā sadarbībā ir teju paraugs visai cilvēcei. Šodien Krievija izstājas no starptautiskiem projektiem un pat izsaka draudus par Starptautiskās kosmosa stacijas ietriekšanos apdzīvotā sauszemē. Cik nopietni ir jāuztver šādi draudi, kā varētu izvērsties karš Zemes atmosfērā un kas notiks ar ilggadīgo Krievijas un ASV sadarbību Starptautiskajā kosmosa stacijā, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē IT speciālists, astronomijas amatieris Raitis Misa, Latvijas Astronomijas biedrības valdes loceklis, Meteorītu muzeja vadītājs Kārlis Bērziņš un Tartu universitātes asociētais profesors Andris Slavinskis. „Risku politiskā ziņā grūti novērtēt, jo tehniskā ziņā viss balstās uz sadarbību. Starptautiskajā kosmosa stacijā ja kāds nedarīs to, ko vajag darīt, cilvēki ies bojā ļoti ātri. Ja kosmoss vai kosmiskā stacija kļūst par politisku spēli, neredzu, kā tas ilgtermiņā var turpināties,” komentē Andris Slavinskis. Kārlis Bērziņš norāda, ka Krievijas kosmosa aģentūras paziņojums, ka nepiegādās dzinējus Starptautiskai kosmosa stacijai un draudi par tās iznīcināšanu nav pārsteigums, jau 2014. gadā bija paziņojumi par sadarbības sagraušanu kosmosā. „Ļoti ceru, ka tie ir tikai draudi un nekas vairāk. Sadarbība kā tāda vairs nav iespējama un ka netiks ASV piedāvāti dzinēji, tas tiesa. Bet iespaids nebūs tik liels, saprotu, ka tas ietekmēs vienu nesējraķeti. Tas ir nepatīkami, bet nav ļoti bīstami,” vērtē Kārlis Bērziņš. Optimistiskāks ir Raitis Misa, viņš uzskata, ka dzinēju ir pietiekami, lai nodrošinātu plānotās misijas un krāsas vairāk sabiezinātas Krievijas pusē. Viņš cer, ka neadekvātas pavēles var arī nepildīt. „Neskatoties uz to ārprātīgo cilvēku, ir pietiekami daudz saprātīgu cilvēku pa vidu un vienā posmā veselais saprāts nostrādās,” uzskata Raitis Misa. Tajā pašā laikā Starptautiskās kosmosa stacijas orbītu šobrīd koriģe Krievija un tajā ir daži bīstamības faktori. Parastos apstākļos Starptautiskās kosmiskās stacijas plānotā iznīcināšana tās darbības beigās prasītu ap gadu plānošanas pirms tam, taču ir iespējas veikt diversijas aktu un visu procesu paātrināt. „Ar esošajiem līdzekļiem tas izdarāms dažās dienās vai pat ātrāk - plāni ir četras dienas samazināt orbītu, vienas dienas laikā veikt mērījumus un vienas dienas laikā veikt stacijas nolaišanos, sadegšanu atmosfērā.  Tas nozīmē, ka vissliktākajā scenārijā tas ir paveicams dienas laikā un tas ir salīdzināms ar tādiem pašiem draudiem kā atomdraudi,” atzīst Kārlis Bērziņš. Viņš gan ir pārliecināts, ka Starptautiskā kosmosa stacija būs pēdējais punkts, kur starptautiskā sadarbība kaut kādā mērā notiek, bet daudzas citas kosmiskās sadarbības programmas tiek pārtrauktas un tiks pārtrauktas. Andris Slavinskis piebilst, ka stacijā ir arī divi krievu kosmonauti un paziņojums par stacijas iznīcināšanu norādītu, ka būtu ar mieru nogalināt divus savus cilvēkus. „Tādam partnerim nevar uzticēties, ir jādomā, kā pabeigt misiju un ko darīt tālāk. Neredzu, kā var starptautiskais kosmoss tā turpināties. Esmu zaudējis cerību, ka ar Krieviju var sadarboties,” atzīst Andris Slavinskis. Vēl draudi Zemes orbītai ir saistīti ar satelītu spridzināšanas mēģinājumiem un attiecīgi Zemes orbītas piesārņošanu. Jo vairāk orbīta piesārņota, jo mazāka iespēja pētīt kosmosu, kamēr orbīta attīrās. „Nav mērķis piesārņot, bet notriekt ienaidnieka satelītu, neļaut ienaidniekam darboties kosmosā, nedomājot par tālākām sekām,” vērtē Kārlis Bērziņš. Protams, tas rada arī piesārņojumu kosmosā un šis dažāda izmera atlūzas rada arī pastāvēšanas risku nelielākiem satelītiem, tos var izsist no ierindas. Kā Ukrainas karš atsaucies uz šaha pasauli? Šahs ir bijis Krievijas viens no nacionālajiem lepnumiem gan pēdējos gados, gan Padomju Savienības periodā. Tāpēc nozīmīgi, ko Ukrainas kara kontekstā publiski viedokli paudušas tieši izcilas Krievijas šaha personības. Jau šobrīd atsevišķu šahistu izteikumi nozīmē to, ka nākotne šiem sportistiem nav glaimojoša. Diezgan drīz pēc Krievijas uzsāktā kara Ukrainā šī gada februārī publiskajā telpā raisījās diskusijas par to, vai un cik lielā mērā sportam un mākslai vajadzētu būt nošķirtiem no politikas. Ātri vien kļuva skaidrs, ka māksla un sports nedzīvo atsevišķi nodalītos plauktos no pārējās pasaules, un daudzi šo jomu pārstāvji pauda ļoti skaidru nosodījumu karam. Tāpēc šajā reizē arī pieskarsimies karam, politikai un šaham. Un ne par velti tieši šaham, jo šahs ilgstoši ir bijis Krievijas gods un lepnums, bet, sākoties karam, plašu uzmanību ar Kremlim glaimojošiem izteikumiem izpelnījies šahists Sergejs Karjakins. Šaham ir liela nozīme Krievijā, un to apstiprina šahists un šaha vēsturnieks tepat Latvijā - Andris Tihomirovs. Viņš skaidro, kā kara notikumi nesuši pārmaiņas šahā. Andris Tihomirovs norāda, ka, iespējams, arī Starptautiskajā Šaha federācijā būs vērojamas kādas izmaiņas, jo tās prezidents Arkādijs Dvorkovičs ir Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam pietuvināta persona. Šobrīd gan vērojams, ka kara notikumu iespaidā amatpersonas izvēlas, tā teikt, mainīt kažoku, un tas izsauc jautājumus sabiedrībā, vai tā ir patiesa cilvēka nostāja, vai arī tikai izlikšanās. Bet, Krievijai un arī Baltkrievijai piedzīvojot aizvien lielākas sankcijas, ļoti iespējams, veidosies divas šaha pasaules. Tā būtu sava veida atgriešanās vēsturē, jo arī Padomju Savienības periodā virkne spēcīgu šahistu starptautiskās sacensībās nepiedalījās. Bet noslēgumā atgādinājums par to, kā tad šahs radies. Kā redzams, karš simboliskā veidā ir šaha būtība.