Podcasts about igau

Klajā nākusi pirmā „Igauņu mūsdienu lugu izlase” latviešu valodā. Izlasē iekļautas septiņu autoru lugas, kas paredzētas gan lasīšanai, gan iestudēšanai. Lugas no igauņu valodas tulkojusi Daila Ozola. Kā atklāj viens no grāmatas redaktoriem Guntars Godiņš, ceļš līdz izdošanai bijis sarežģīts, grāmata iznākusi igauņu izdevniecībā "Mina Ise" ("Es pats"). Grāmatas atvēršanā jaunajās Igaunijas vēstniecības telpās Vecrīgā skanēja divas valodas – igauņu un latviešu. Atklāšanas sarīkojumā igauņu dzejnieks un tulkotājs Contra veica arī tulka pienākumus, un aicināja ar lugu izlasi iepazīstināt tulkotāju Dailu Ozolu. Viņa klātesošajiem pastāstīja par izlases tapšanu un to, ka ceļš līdz grāmatai bijis garš. Savukārt grāmatas redaktors Guntars Godiņš neslēpa sarežģījumus, ar kādiem saskārušies. Grāmatas atvēršanas svētkos tka sveikta ne tikai grāmatas iznākšana izdevniecībā "Mina Ise", bet, uzzinot par Contras un Dailes laulības noslēgšanu tieši šajā dienā, klātesošie nodziedāja "Daudz baltu dieniņu!". Pēc grāmatas atvēršanas ar vairākiem pārsteigumiem tulkotāja Daile Ozola atklāj, kāpēc vēlējusies izdot igauņu mūsdienu lugu izlasi. "Iniciatīva nāca no manis tikai tādā ziņā, ka es zināju, ka tādas lugu izlases vēl nav, bet Igaunijā dramaturģija tikpat spēcīga kā Latvijā, un es biju redzējusi atšķirību, un gribējās to arī parādīt," atklāj Daila Ozola. Izlasē iekļautas septiņu autoru lugas, kas pārstāv dažādus žanrus.

Raidieraksts šoreiz angļu valodā. Ar subtitriem skaties lūdzu žurnāla Medības Youtube kanālā: https://youtu.be/J7YUhhbPHWIEizode angliski, bet ar subtitriem. Vispirms tiekamies ar Eiropas Medību un dabas aizsardzības asociāciju federācijas (FACE) jauno prezidentu Laurensu Hūdemakeru, kurš stāsta par to, kā Eiropas līmenī tiek aizstāvētas mednieku intereses, ko dara FACE un kāpēc tas ir svarīgi arī vienkāršajam medniekiem. Pēc tam tiekamies ar Igaunijas Mednieku savienības valdes locekli Marko Vinni, ar kuru runājam par to, kā Igaunijā sadzīvo ar lāčiem, kā tie tiek medīti, apsaimniekoti, kā arī par to, ka lāču dēļ nav nekādas jēgas aizliegt dzinējmedības! Epizode sadarbībā ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu.

Latvijas čempione hokejā Mogo/RSU arī šajā sezonā atrodas pirmajā vietā. Sestdien pulksten 13:30 gaida regulārās sezonas noslēdzošais duelis pret Zemgali (tiešraide TV4). Vai atkal komandas spēkosies finālā? Podkāstā Ārpus kadra viesojās Mogo vārtsargs kopš kluba dibināšanas Henrijs Ančs un jaunpienācējs Gatis Sprukts. Kāds ir vietējā čempionāta hokejista dzīves ritms? Kādu uzbraucienu Mogo veltīja igauņu fani? Artūrs Šilovs un Linards Feldbergs Mogo vārtos – kā tas bija? Un abi kopā sastādīs simbolisko izlasi no pretinieku komandu hokejistiem. Sportacentrs.com podkāsts Ārpus kadra – katru trešdienas vakaru kanālā TV4, portālā Sportacentrs.com un visās populārākajās audio straumēšanas platformās. Ārpus kadra 2025. gadā uz priekšu dzen oficiālais KTM un MERIDA velosipēdu pārstāvis Latvijā AstraVelo, bet podkāstam veldzi nodrošina Vytautas minerālūdens

„Diplomatiskās pusdienas“ ir nogājušas pilnu ciklu pa pasauli un ir mājās - vislabākajā valstī pasaulē! Nekur nav tik labi kā mājās... Pēc tam, kad esam piecus gadus un vairāk nekā 200 raidījumos izanalizējuši visas pasaules valstis, to varam vēl drošāk teikt. Izklausās, ka mums vajadzēja tik milzīgu analīzi, lai pierādītu sākotnējo hipotēzi, ka mūsu Tēvzeme ir labāka par citām valstīm. Bet bija to vērts. Šie gadi ir bijuši intelektuāli maģiski vismaz mums un ceram, ka arī jums, mūsu uzticamākie klausītāji un klausītājas. Tik bieži esam atsaukušies uz Latviju un aplūkojuši pasaules valstis Latvijas kontekstā un otrādi, ka liktos, ka nekas nav palicis sakāms. Protams, ir! Raidījumā aplūkojam pāris pētījumus par Latviju, kas vismaz mums radīja daudzas pārdomas un cerības. Sevišķi 2024. gada pirms Ziemassvētku laikā. Pēdējais „Diplomātisko pusdienu“ raidījums izskan gandrīz Ziemassvētku priekšvakarā, tādēļ nerunāsim par negatīvo, ko tāpat mūsu valsti var izlasīt gan tradicionālajos, gan sociālajos medijos ļoti daudz, bet par pozitīvo, kas objektīvākam skatam uz Latviju tik ļoti pietrūkst gan kā pilsonim, gan kā cilvēkam. Latvija – valsts Ziemeļeiropā, kuras teritorija ir apdzīvota jau apmēram 11 tūkstošus gadu. Jā, Ziemeļeiropā, nevis Austrumeiropā mēs esam tagad ne tikai ģeogrāfiski, bet arī politiski. Lai cik reizēm gribētos, ka arī ekonomiskā pievilkšanās notiktu ātrāk, vienmēr objektīvi jāatceras, ka Otrais pasaules karš un krievu komunistu eksperiments Padomju Savienības laikā šodienas Latviju un latviešu ekonomisko un finanšu kapacitāti pamatīgi iedragāja. Tādēļ mūsdienu Latvijas diplomātiskie un ekonomiskie sasniegumi šķiet tik ļoti vēl skaistāki, lielāki un iedvesmojošāki. Par senāku vēsturi runājot un ko droši vien visi ir dzirdējuši sevišķi Ziemassvētku laikā – viens no biežāk internetā sastopamajiem interesantajiem faktiem par Latviju ir tas, ka mēs tieši Rīgā 1510. gadā esam pirmie izdekorējuši Ziemassvētku egli. Vācu tirgotāju Melngalvju brālības dati liecina, ka eglei ir uzkārti augļi, kaltētas puķes, salmu lellītes un lentītes. Igauņi gan strīdas un saka, ka atšķirībā no Rīgas egles, Tallinas egle esot izdekorēta jau 1441. gadā. Turklāt tā bijusi īsta egle, nevis mākslīgs veidojums, kas it kā esot bijis Rīgā. Jebkurā gadījumā, šis baltiešu kašķis piesaista pasaules uzmanību tikpat ļoti, cik pats fakts par pirmo izdekorēto egli. Vēl viens senāks vēstures fakts, ko esam pieminējuši jau citos raidījumos, ir tas, ka Latvijas karogs skaitās otrs vecākais pasaulē. 1279. gadā latgaļu ciltis no Cēsīm šo esot izmantojušas, dodoties kaujās, un Livonijas hronika šo skaidri apraksta. Visvecākais lietotais karogs esot dāņiem. Starp citu Latvijas karogs pie visām ēkām obligāti ir jāizkar desmit dienas gadā. Piecas no tām ir ar sēru lentēm… Lūkojoties uz pieredzi ar ukraiņu karogiem un arī to, cik plaši tos izkar ASV, varbūt arī mums vajadzētu daudz biežāk visapkārt plīvot šim pasaulē vēsturiskajam karogam? Noteikti varam kopīgi atrast vēl vismaz 10 regulārās „karogu dienas” par godu notikumiem un sasniegumiem. Vēl viens pozitīvais vēstures fakts, kuru gribētos biežāk dzirdēt, ir par to, ka tieši Rīgā dzimušais drēbnieks palīdzēja izgudrot džinsus un attiecīgi radīja revolūciju pasaules modes industrijā 19. un 20. gadsimtā. Un runa, protams, ka ir par latviešu-ebreju izcelsmes audumu meistaru Jākobu Jufesu jeb Džeikobu Deivisu. Un džinsi, par kuriem ir runa, ir slavenie „Levis”. Jākobs Jufess uz ASV, uz Rīno pilsētu pārcelās 1854. gadā un tad arī nomainīja vārdu uz Džeikobu Deivisu. Amerikanizējās. 1871. gadā amerikanizējās viņš arī  juridiski un kļuva par naturalizēto ASV pilsoni. Divus gadus vēlāk viņš patentēja kniedes, kas saturēja džinsa audumu kopā visvārīgākajās vietās. Patenta reģistrācijai Džeikobam Deivisam nebija naudas. Viņš savu iztiku pelnīja ar ratu brezentu un telšu izgatavošanu, kas, neskatoties uz tobrīd ASV ļoti populāro valsts iedzīvotāju migrāciju uz Rietumu apgabaliem, tomēr neļāva nodrošināt pietiekamus līdzekļus. Sanfrancisko strādājošā „Levis Strauss” kompānija uzņēmās palīdzēt ar patenta reģistrāciju, un tikai īsi pirms savas nāves Deviss pārdeva patentu „Levis” kompānijai. Bet tagad par tagadni un nākotni un diviem pētījumiem. Pirmais ir par to, cik droši jūtamies. Mēs visi esam dzirdējuši un cerams, arī lasījuši Aizsardzības ministrijas sagatavotos un izplatītos informatīvos materiālus “Kā rīkoties krīzes gadījumā” un “ Kā rīkoties kara gadījumā”. Ja kāds vēl nav, tos var viegli atrast mod.gov.lv un sargs.lv mājaslapās. Bet varbūt nedaudz grūtāk atrast ir Latvijas Universitātes vadošo pētnieku Didža Kļaviņa un Ievas Birkas vadīto un veikto pētījumu “Sagatavoti kopā: stiprāki kopā”. Pētījuma ietvaros tostarp tika aptaujāti 1000 Rīgas iedzīvotāji par to gatavību krīzes situācijām un to, vai šiem maz ir 72 stundām nepieciešamie ūdens, pārtika un medikamenti. Aptaujas rezultātā 70 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju norādīja, ka rezerves uz trim diennaktīm vai ilgāk tiem būtu. Kas ir ļoti pozitīva ziņa, lai arī šis ir pašvērtējums, nevis faktiska materiāla pārbaude. Vienlaicīgi skaitlis 30 procenti, kas nav gatavi, parāda, cik ļoti daudzi ir atkarīgi ikdienā no lielveikalu krājumiem vai arī paļaujas uz ticību, ka nekas slikts jau nevar notikt. Arī skaitļos tas parādījās, ka 69 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju nedomā, ka tuvākajos 10 gados kaut kas katastrofāls varētu notikt. Vēl vairāk – 64 procenti Rīgas iedzīvotāju pārliecinoši teica, ka zina, kā rīkoties katastrofas vai ārkārtējas situācijas gadījumā. Tikmēr, kad tiem intervētāji pavaicāja, vai zina, kur tieši doties un ko darīt, aina izrādījās mazāk rožaina. Kur doties, zina mazāk nekā trešā daļa aptaujāto Rīgas iedzīvotāju. Lai arī šobrīd, kā atgādina arī mūsu valsts iestādes un īstie valsts vadītāji, Latvijai nekas nedraud, senais teiciens “kas sevi sargā, sargā arī dievs” ir vispareizākā pieeja. Kāda ir pirmā rīcība kara gadījumā? Turpināt savas ikdienas gaitas, ja vien mūsu bruņotie spēki neziņo par citu rīcību. Ne tikai kara, bet jebkuru hibrīdapdraudējumu vai dabas kataklizmu situācijā jāpatur prātā, ka 72 stundu somai ir jābūt, ka minētie Aizsardzības ministrijas sagatavotie materiāli ir rūpīgi jāizlasa un jāsagatavojas atbilstoši, kā arī jāsaprot precīzs darbošanās algoritms, tostarp savu ģimenes locekļu satikšana situācijā, ka telefona un interneta sakari nebūs pieejami. Tagad vēl par vienu pētījumu par nākotni. To Dr. Reinharda Krumma vadībā šogad izstrādāja un publiskoja Fridriha Eberta fonda birojs Baltijā. Pētījumā ir iekļaut 1005 respondentu aptauja, kurā tiek uzdoti jautājumi par to, kādu Latviju vēlētos redzēt iedzīvotāji turpmāk. Sevišķi autoru kolektīvs koncentrējas uz jauniešiem un viņu skatījumu. Pirmkārt, jāpiemin, ka Latvijā tikai 52 procenti iedzīvotāju uzskata, ka politiskā brīvība un demokrātija ir tas, no kā valsts nedrīkst atteikties nekādā gadījumā. 36 procenti uzskata, ka ir nepieciešams stingrs līderis. Un 12 procentiem nav viedokļa. Jauniešu starpā demokrātiju tikmēr atbalsta 82 procenti! Krievvalodīgajās ģimenēs un ģimenēs ar zemiem ienākumiem procents ar atbalstu “stingrai rokai” ir lielāks nekā demokrātijai. Vienlaicīgi jautājumā par to, kas ir svarīgāks brīvība vai materiālā labklājība – 67 procenti uzskata, ka brīvība un jauniešu starpā gandrīz 86 procenti dod priekšroku brīvībai. Interesants rezultāts ir redzams arī atbildēs par to, vai Latvijas dalība ES un NATO ir ieguvums vai šķērslis cilvēka sapņu īstenošanai. Kopumā 45 procenti respondentu atbildēja, ka dalība ES palīdz īstenot sapņus un 42 procenti, ka NATO. Krievvalodīgajās ģimenēs ES esot palīdzošs faktors vien 24 procentiem, bet NATO vien 15 procentiem. Latviešu ģimenēs 58 procenti  par labu abām organizācijām. Jauniešu vidū 75 procenti uzskata, ka ES palīdz tiem īstenot sapņus, kamēr 64 procenti uzskata, ka NATO palīdz. Par valsts tālākās orientēšanās virzieniem. 40 procenti respondentu atbalsta tālāku integrāciju ES, pat ja suverenitāte tiek vēl vairāk atdota kolektīva lēmumu pieņemšanas procesam par labu. Gandrīz tikpat – 39 procenti norādīja, ka suverenitātes stiprināšana neorientējoties ne Krievijas, ne ES virzienā ir labākais risinājums. Tuvināšanās Krievijai un saišu ar rietumvalstīm saraušanu atbalsta tikpat, cik to, kas nezina, kurp doties – ap 10 procentiem. Un visbeidzot, uz jautājumu, kura ir ideālā Latvija, kurā cilvēki vēlētos dzīvot atbildes bija tiešām intriģējošas. 2,4 procenti teica, ka grib dzīvot sirmā senatnē. Tikpat teica arī, ka cara laikos būtu labāk. Livonijā vēlētos atgriezties 0,8 procenti. Modernajā, 90. gadu Latvijā tikmēr grib dzīvot 9 procenti no respondentiem, kamēr laika posmā pēc iestāšanās ES grib turpināt dzīvot 30,5 procenti Latvijas iedzīvotāju. Kā noprotat – visvairāk ES grib dzīvot jaunieši un latviski runājošās ģimenes – 51 un 41 procents attiecīgi. PSRS tikmēr grib atgriezties 26 procenti krievvalodīgo ģimeņu. Un tikai 1,6 procenti jauniešu. Šie ir pārsteidzoši skaitļi. Bet šajā raidījumā vēl ekskluzīva intervija. Tā ir ar cilvēku, kurš ir dzīvojis četros no šiem aplūkotajiem periodiem, jo dzimis 1936. gadā un ir redzējis Latviju tik daudzās tās formās. Kādu nākotni viņš gribētu redzēt Latvijai, kurā no iepriekš minētajām grupām viņš iekļaujas, to vaicājām izcilajam maestro Raimondam Paulam.

Turpinās "Prozas lasījumi 2024", kuri šogad iesākās ar igauņu rakstnieka Pētera Sautera autorvakaru. Viņa romāns „Neliec mani mierā” šovasar iznāca Latvijas Rakstnieku savienības izdotajā sērijā „Jaunā klasika. Baltijas Asamblejas laureātu darbi”, tulkojusi Maima Grīnberga. Autors Rīgā bija ieradies starp radošajiem darbiem Norvēģijā un Grieķijā. Tikšanās ar igauņu rakstnieku un tulkotāju Pēteru Sauteru novembra pievakarē notika Raiņa un Aspazijas mājā, tikšanās ritēja jautrā un draudzīgā noskaņā. Vakaru vadīja Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze, uzsverot, ka Sautera romāns ir kas tāds, ko latviešu lasītājs nav lasījis, un iesāka ar citātu no grāmatas priekšvārda, ko rakstījusi Mārja Kangro. Rakstniekam ir arī aktiera izglītība, par to viņa komentārs ir tāds, ka rakstot kaut kas no lomu spēlēm esot.  Meklējot informāciju par rakstnieku, Arno Jundze norāda, ka iznirst dzīves apraksts un skandāli, kas saistās ar viņu. Par skandāliem Pēters Sauters komentē un viņa sacīto pārstāsta tulkotāja Daila Ozola. Latviešu lasītājs Pēteru Sauteru iepazinis, lasot „Bērnu grāmatu”, ko "Liels un mazs" izdeva 2007.gadā, arī stāstus „Vēdergraizes” un „Bandīts un biktstēvs”. Romāns „Neliec mani mierā” Igaunijā izdots 2013.gadā, latviešu izdevums 2024. gadā. Iegriezies Rīgā no rakstnieku rezidences Norvēģijā, Pēters Sauters tālāk devās uz Samosu Grieķijā, lai divus mēnešus veltītu laiku  tulkošanai.

Ko jūs radītu, ja kurators jūs kā mākslinieku aicinātu kļūt par „balto punduri”, „miglāju” vai „jaunu dzīvību”? Šādai Visuma procesu iedvesmotai lomu spēlei kuratores Šeldas Puķītes vadībā ļāvušās trīs igauņu mākslinieces – Kristi Kongi, Eike Eplika un Anna Marija Līvranda, kuru kopizstāde „Baltie punduri un visi šie skaistie miglāji” vērusi durvis laikmetīgās mākslas centrā „kim?” Rīgā. Šis ir sadarbības projekts starp „kim?” un „Kogo” mākslas galeriju Igaunijā, Tartu, kur šogad savukārt rīkotas vairākas Latvijas mākslinieku izstādes. Ideja mākslas valodā apspēlēt grūti aptveramos Visuma procesus Šeldai Puķītei radusies, domājot par līdzībām ar mūsu ikdienas pasauli un sajūtām. Un viņas iztēlē dzima lomu spēle, kur katra māksliniece iejūtas kādā no Visuma elementiem. Tēlniece Anna Marija Līvranda ir „baltais punduris”, gleznotāja Kristi Kongi – „miglājs”, bet tēlniece Eike Eplika – „jaunas dzīvības rašanās”. Izstāde „Baltie punduri un visi šie skaistie miglāji” laikmetīgās mākslas centrā „kim?” būs skatāma līdz 2025. gada 26.janvārim. Bet ar to izstādi „kim?” un „Kogo” sadarbība nebeigsies - Tartu šonedēļ durvis vērs latviešu mākslinieces Elīnas Vītolas izstāde „Atdot roku un kāju”, kuras kuratore ir Ieva Astahovska.

2014. gadā netālu no Pērnavas tika izveidota Lotes zeme. Un šovaras šis tematiskais izklaides parks svin desmito jubileju. Igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka radītā suņu meitene Lote un Izgudrotāju ciems ir iemīļots arī Latvijā. Izgudrotāju ciemā ir 12 mājas, visu, kas redzams, drīkst aiztikt un izmēģināt. Parkā ikdienā tajā darbojas 32 aktieri. Divi no viņiem runā latviešu valodā. Mēs sastopam Mušu Rutu - Karīnu Martinovu un Mušu Maiju - Annu Segliņu. Viena no viņām aktieru atlasē pat melojusi par savu vecumu - tik ļoti gribējies dabūt darbu Izgudrotāju ciemā. Kas te ir tik īpašs, ja katrs divpadsmitais apmeklētājs ir no Latvijas? Šo sestdien Aculieciniekā

Melnās pirts karstumā vispirms nāk ārā fiziskie netīrumi, pēc tam – emocionālās sāpes un traumas, ko nēsājam sevī. Ar mērķi caur pirts tvaikiem uzrunāt arī kino skatītājus igauņu režisore Anna Hints pirms septiņiem gadiem ķērās pie savas pirmās dokumentālās filmas, kas tagad kļuvusi par vienu no spožākajiem pēdējo gadu notikumiem Baltijas kino. Bet pašai režisorei filma „Melnās pirts māsība” kļuvusi arī par negaidītu dziedināšanas pieredzi. Filma nesen bija nominēta arī LUX Eiropas skatītāju balvai, un Briselē ar Annu Hints tikās Māra Rozenberga. „Melnajā pirtī dziedināšana notiek arī caur dziesmu, tāpēc tagad mēs visi padziedāsim,” tā savu uzrunu Eiropas Parlamenta LUX filmu balvas pasniegšanas ceremonijā noslēdza igauņu režisore Anna Hints. Šī ir viņas tradīcija, uzrunājot festivālus visā pasaulē. „Aitüma” setu un veru valodā nozīmē „Paldies”, paskaidro Hints, un savā spēcīgajā etnomūziķes balsī uzņem meldiņu, aicinot atkārtojumā dziedāt līdzi.   Šī tautasdziesma nav izvēlēta nejauši. Tā skan arī Annas Hints debijas filmas „Melnās pirts māsība” beigās: „Paldies pirts kūrējam, paldies ūdens nesējam, paldies slotu griezējam. Paldies Zemes mātei un Debesu tēvam, kas dzirdīja bērzu un deva svētību ūdenim. Paldies ugunij un akmeņiem. Lai visas mūsu sāpes un bailes pazūd aukstajā ūdenī! Paldies pirtiņai, svētajai vietai!” – tā aptuvenā tulkojumā skan Annas dziedājums.   Lai gan skatītāju un Eiropas Parlamenta deputātu balsojumā LUX balvu šogad saņēma vācu filma „Skolotāju istaba”, par vakara zvaigzni nenoliedzami kļuva igauņu režisore Anna Hints. Viņas dziedāšana un emocionālā uzruna ceremonijas dalībniekiem raisīja visskaļākās ovācijas, un arī ballītē pēc ceremonijas pie režisores pastāvīgi drūzmējās ļaudis, lai pateiktu paldies par viņas neparasto dokumentālo filmu, kur melnās pirts karstumā un tvaikos atklājas ikdienā dziļi paslēpti un nereti sāpīgi sieviešu stāsti.

Gan igauņi, gan lietuvieši māk labāk „dauzīties”, atzīst latviešu grāmatizdevēji, kuru klāstā ir mūsu kaimiņu autoru  grāmatas. Tā kā februāris ir Lietuvas un Igaunijas neatkarības dienu mēnesis, Rakstniecības un mūzikas muzejs šonedēļ rīkoja sarunu un literatūras lasījumu vakaru. Tajā pievērsa uzmanību igauņu un lietuviešu literatūrai, uzdodot jautājumu – kā latvieši neraksta. Rakstniecības un mūzikas muzeja kultūrtelpā „Tintnīca” trešdienas vakarā bija pulcējušies daudzi interesenti, visas sēdvietas aizņemtas. Bet par kaimiņu literatūru un tulkojumiem gatavi spriest Latvijas Rakstnieku savienības  priekšsēdētājs, rakstnieks Arno Jundze, tulkotāja Daiga Lapāne, rakstniece, izdevniecības „Pētergailis” vadītāja Ingūna Cepīte un vakara vadītāja Liega Piešiņa. Sarunas par kaimiņu literatūru iesākas bez ievadvārdiem, bet ar dzeju, aktieris  Gundars Āboliņš lasa latviešiem labi zināmā igauņu autora Contras dzejoļus. Vakara gaitā sarunas un domapmaiņa mijas ar fragmentiem no igauņu un lietuviešu autoru darbiem, ko izvēlējušies mūsu tulkotāji no kaimiņu valodām Maima Grīnberga, Dace Meiere, Guntars Godiņš un Daiga Lapāne. Baltijas valstu tautas, lai gan vēsturiski cieši saistītas, katra ir gājusi savu individuālu ceļu literatūrā. Tulkotāja Daiga Lapāne, kā dominējošu stihiju  lietuviešu literārajos darbos izceļ ūdeni, tāpēc lietus grabināšana sarīkojuma vakarā aiz loga, šķiet pastiprina šo domu. Baltijas Asamblejas balvas izdevumi ir labi atpazīstami pēc vizuāli vienotā noformējuma. Arno Jundze  atklāj, kā sākusies viņa saistība ar Baltijas Asamblejas laureātu darbu sēriju. Ingūna Cepīte vispirms pauž gandarījumu, ka viņas pašas autobiogrāfisko romānu „Ulsiks” tulkojis Contra, taču arī izdevniecība „Pētergailis” allaž izdod kaimiņu autoru darbus, starp jaunākajiem igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka romāns „Lidojums uz mēnesi”. Sarunu vakarā tika izcelta Baltijas valstu literāro procesu savstarpējā mijiedarbība un tas, ka kopā esam spēcīgāki arī literatūrā.  Klātesošie guva atbildi arī uz jautājumu: kā latvieši neraksta. Secinājums: nav mums tik daudz ironijas un humora.

Ja domājat, ka pazīstat igauņu rakstnieku Andrusu Kivirehku, ja zināt viņa "Kaku un pavasari", "Loti", "Tildu un putekļu eņģeli" vai "Igauņu bēres", tad romānā "Lidojums uz Mēnesi" ir pavisam cits Kivirehks. Iedvesma darbam nākusi no ukraiņu pasakas "Gaisa kuģis". Bet kas to lai zina, cik pasaku, mītu, sirreālisma tēlu stāvējuši blakus autoram, lai taptu romāns par kosmonautu, kurš vēlas satikt savus septiņus draugus, un, kas to lai zina, varbūt arī lidot kosmosā. Andrusa Kivirehka romānu "Lidojums uz Mēnesi" izdevis "Pētergailis", no igauņu  valodas tulkojis Guntars Godiņš. Varbūt arī jums teksts viegli plūdīs caur pirkstiem un uzzīmēs šķietamu 21. gadsimta Igaunijas greizo spoguli…   Raidījumu atbalsta:

Stāsta stikla māksliniece Laura Šmideberga Vēl līdz šim Igaunijā ir saglabājusies tradīcija, ka mazam bērniņam krustvecāki uz kūmībām dāvina stikla krellīšu rotu, kas mūža gaitā tiek papildināta. Tā tiek valkāta cieši ap kaklu un netiek noņemta pat ikdienā. Šādu stikla pērlīšu rotu sauc par kakla krellītēm, un tās senos laikos slēpa pat zem krekla apkakles un nevienam nerādīja, bet bija cieša pārliecība, ka šādas krellītes pasargā no ļauna.  Stikla krelles bijušas klātesošas arī latviešu tradīcijās: šādus atradumus varam redzēt Latvijas Etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja fondos, taču Igaunijā šādu atradumu ir daudz, daudz vairāk. Iemesls tam ir tāds, ka Igaunijā šīm krellēm tika piedēvēta īpaša nozīme. Piemēram, arī no topošā līgavaiņa tika sagaidīts, lai viņš savai līgavai dāvinātu kreļļu rotu – reizēm ne tikai no stikla, bet izrotātu arī ar īpašiem sudraba piekariņiem. Igauņu valodā šādām krellēm un rotām ir pat īpaši nosaukumi. Interesanti, ka īpaši maģiskas īpašības tika piedēvētas melnām pērlītēm ar rieviņām – ļaudis uzskatīja, ka tās ir īpaši spējīgas aizsargāt pret ļaunu. Spriežot pēc tā, uz kādiem materiāliem uzvērtas dažas atrastās arheoloģiskās krelles Latvijas teritorijā, arī mēs varam domāt, ka šo rotu valkātājas ticējušas – šīm pērlēm ir kāda maģiska nozīme. Piemēram, atrastas pērles, kas uzvērtas uz smalki sapīta sarkana dzīpara, kas liecina par maģisku izpratni. Pārsvarā pērles tika vērtas uz lina diega, reizēm arī uz dzīvnieku zarnām vai cīpslām. Taču tieši sarkanais dzīpars liecina par to, ka tās valkātāja ticējusi, ka pērles viņu sargās jo īpaši. Interesanti, ka ļoti reti atrastas vairāk nekā četras stikla pērles vīriešu apbedījumos. Stikla pērles visizplatītākās mūsu reģionā bijušas vikingu laikos: tās bijušas kārtīga vikingu tērpa obligāta sastāvdaļa. Ja Latvijas teritorijā līvu sievietēm bija raksturīgas bruņurupuču saktas, kuras savieno garas bronzas ķēžu virtenes, tad Skandināvijas sievietēm – garas stikla kreļļu virtenes. Izskatās, ka tieši sievietes un bērni bijuši tie, kuri valkājuši stikla krelles, bet ir reti izņēmumi, kad stikla kreļļu rotiņas vai, piemēram, pogas no stikla pērlēm atrastas arī vīriešu apbedījumos.  Vēl interesanti, ka patiešām lielas un masīvas stikla pērles rotājušas vikingu vīriešu zobenu galus! Tās tieši tā arī sauca – par zobena pērlēm. Savulaik lielas pērles kalpojušas arī kā vērpjamās vārpstiņas atsvars. Ļoti nozīmīga loma stikla pērlēm ir Āfrikas vēsturē: vēl līdz 19. gadsimtam tika izgatavotas īpašas tirdzniecības pērles, kas tika sūtītas uz Āfriku, jo arī tur cilvēki ticēja, ka šīm pērlēm un krellēm piemīt maģiska aizsardzības funkcija, un līdz pat 19. gadsimtam notika tirdzniecība, kurā vietējās ciltis bija gatavas samainīt savus dārgumus pret stikla krellēm. Ļoti interesanta stikla kreļļu vēsture ir Ganā, kur stikla pērles joprojām tiek kausētas no stikla putekļiem – stikla apstrādes atkritumiem, kas tiek sakausēti pērlēs un tad ar īpašām krāsām ar roku apgleznotas, cenšoties atdarināt krāšņās "millefiori" pērles, kādas savulaik Āfrikā ieceļoja no Venēcijas.

13 gadīgs Igauņu hokejists sadod tiesnesim, vai Elvis Merzlikins tiks kā top 20 EA Sports NHL 24 vārtsargs! Un kādas izredzes KP tikt All-Star game.

Iznākusi Guntara Godiņa sastādīta, atdzejota un tulkota dzejas antoloģija “Sirreālisms igauņu dzejā”. Kultūras rondo tiekamies ar Guntaru Godiņu. "Grāmata nav veco dzejoļu pārpublicēšana, tie ir jauni atdzejojumi, bet galvenais bija pētījuma darbs. Pētīju, kas ir igauņu sirreālisms, salīdzinot ar klasisko franču vai vācu sirreālismu. Tādā veidā pierādot un rādot, ka būtībā igaunim sirreālā domāšana atrodama jau senajās tautasdziesmās. Princips, kā igauņi veido savu tautasdziesmu, ir aliteratīvais princips," atzīst Guntars Godiņš. Antoloģiju veido sešu dažādu paaudžu igauņu dzejnieku – Ilmara Lābana, Artura Alliksāra, Andresa Ehina, Jāna Malina, Marko Kompusa un Kristjana Haljaka - dzejoļi, apjomīgs Guntara Godiņa priekšvārda un igauņu dzejnieka un literatūrzinātnieka Haso Krulla esejas par Ilmara Lābana poētiku. Antoloģiju izdevis apgāds "Neputns". Bet apjomīgā antoloģija, kādas nav pat pašiem igauņiem, nav vienīgais Guntara Godiņa veikums. Studijā uz galda arī Andrusa Kivirehka romāns "Lidojums uz Mēnesi", ko Guntars Godiņš dēvē par vissirreālistiskāko Kivirehka darbu. Blakus arī Haso Krulla darbs "Metrs un Dēmetra", ko pats autors dēvē par eposu. Guntars Godiņš stāsta, ka šis ir moderns eposs: autors savācis dažādu tautu sāgas un leģendas un izveidojis eposu divās daļās.  Drīzumā iznāks Janno Peldmā grāmata bērniem par Loti un Ziemassvētkiem.    

Baltijas „Holivuda” – tā daži skatītāji izteikušies par specefektiem jaunajā igauņu piedzīvojumu filmā „Ēriks Akmenssirds”, kas Latvijas pirmizrādi piedzīvos 19.oktobrī Rīgas starptautiskajā kinofestivālā, un tās tapšanā piedalījušies arī Latvijas mākslinieki. Tituldziesmu rakstījusi grupa „Prāta vētra”, un nelielā, bet krāšņā pirāta lomā redzams Renārs Kaupers. „Ēriks Akmenssirds” ir piedzīvojumu filma ģimenei. Tās centrā ir 11 gadus vecais Ēriks, kurš ir pārliecināts, ka viņa sirds ir veidota no akmens. Kad ģimene pārceļas uz dzīvi mantotajā pilī, atklājas, ka namā dzīvo cita ģimene – tētis ar meitu Mariju, Ērika vienaudzi. Viņa vecāki svešo ģimeni vēlas patriekt un, kā jau klasiskā piedzīvojumu filmā, Ēriks un Marija sākumā nemaz nesatiek. Piedzīvojumi sākas, kad Marija nolemj doties jūrā, lai meklētu pirātu nolaupīto mammu, okeānu pētnieci. Lielākā filmas daļa ir īsts pirātu gabals. Filmas veidotāji ir kārtīgi izdauzījušies, apspēlējot „Karību jūras pirātu” estētiku un pievienojot stīmpanka elementus. Varbūt atceraties, ka pirms pāris gadiem presē parādījās ziņa, ka Renārs Kaupers filmēšanās dēļ izbalinājis matus. Tā bija šī loma – pavisam neliela, spilgta, un ironiskā kārtā Kaupera varonis gandrīz visu laiku ir cepurē, tāpēc balinātos matus pārsvarā var tikai nojaust. Īpaši krāšņa loma filmā padevusies pazīstamajam igauņu aktierim Juhanam Ulfsakam, kurš spēlē caurkritušu aktieri. Ne mazāk krāšņs ir arī aktiera Kaspara Znotiņa darbs, dublējot lomu latviski. Filmas režisors Ilmārs Rāgs no Igaunijas teic, ka, piedzīvojumu daļa filmā ir svarīga, tomēr, viņaprāt, ne galvenā. Stāsta smeldzīgā puse ir meitenes Marijas ceļš uz spēju pieņemt, ka pirātu kuģis patiesībā ir starptelpa starp dzīvo un mirušo pasauli un mamma no tās vairs nevar atgriezties. Režisors stāsta, ka šī filma savā ziņā ir veltījums mazajam puikam viņā pašā. Bet uz jautājumu, vai šāds kino stāsts varētu būt terapeitisks bērniem laikā, kad pasaulē notiek tik daudz šausmu, viņa atbilde aizkustina: izrādās, viena no filmas kopproducentēm ir Ukraina. Ukraina un Latvija ir tikai divas no veselām piecām filmas „Ēriks Akmenssirds” kopražotājvalstīm. Studijas „Lokomotīve” producents Roberts Vinovskis atklāj, ka ceļš līdz filmai bijis ļoti garš, tehniski sarežģīts un dārgs. Filmas tituldziesmu „Alive Again” („Atkal dzīvs”) sarakstījusi grupa „Prāta vētra”, un tā tapusi angļu valodā. Mūziķi stāsta, ka sākotnēji domājuši par dziesmas versiju vairākās valodās, tomēr, domājot par iespējamo filmas starptautisko karjeru, palikuši pie angļu mēles. Vēlreiz Renārs Kaupers. Filmu „Ēriks Akmenssirds ” Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā rādīs ceturtdien, 19.oktobrī, bet vēlāk to plānots izrādīt Latvijā arī komerckino apritē.

Elektroniskais skrejritenis viens no ir 21. gadsimta pārvietošanās līdzekļu galvenajām inovācijām - to kļūst ar vien vairāk kā kā uz ielām no nomas servisiem, tā tos iegādājas arī privātpersonas. Igauņu uzņēmuma "Bolt" 6. paaudzes skrejritenis vizuāli ir kļuvis brangāks tā miesās un riteņu apkārtmērā, taču vai līdz ar to tas ir drošāks kā braucējam tā apkārtējiem satiksmes dalībniekiem? Noklausies apskatu! * Skrejriteni neatkarīgam un neapmaksātam testam mums piešķīra Bolt Technology pārstāvniecība Latvijā.

Dzejas dienu laikā Rīgā viesojās igauņu autors Indreks Kofs. Dzejnieks un tulkotājs, vairāku bērnu  grāmatu autors, starp citu, spēlē arī trompeti. Pavasarī izdevniecībā „Liels un mazs” Maimas Grīnbergas un Ineses Zanderes atdzejojumā klajā nāca Indreka Kofa dzejas krājums „Kur palika bērni?”. 12.septembrī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centrā notika lasījums un tikšanās ar Indreku Kofu un abām atdzejotājām. Bērnu literatūras centra vestibilā uz tikšanos ar igauņu dzejnieku Indreku Kofu, tulkotāju Maimu Grīnbergu un atdzejotāju Inesi Zanderi atnākušas pat vairākas klases, sākumskolēni. Visi ir notikuma gaidās, līdz atskan trompetes skaņas paša Indreka Kofa izpildītas. Inese Zandere iepazīstina ar dzejnieku Indreku Kofu, un tad visi uzmanīgi ieklausās igauņu valodā, kam seko atdzejojums, to lasa Maima Grīnberga. Indreka Kofa dzejoļu krājuma „Kur palika bērni?” notikumi risinās kādā ciemā, kur dzīve rit gludi un jauki,  līdz kādu dienu visi bērni nolemj aizbēgt uz mežu, jo uzskata, ka tiek pārāk kontrolēti un komandēti. Pirms klausīties tālāk  dzejoļus, Maima Grīnberga klātesošos, iepazīstinot ar dzejnieku, min, ka Indreks raksta gan pieaugušajiem, gan bērniem, raksta vairāk bērniem, bet tulko - pieaugušajiem.

Saruna ar igauņu rakstnieku Reinu Raudu un tulkotāju Maimu Grīnbergu par Rauda romānu "Saulesraksts", kas tikko iznācis latviešu valodā. Igauņu spēkasieva Lilī Ojamā kopā ar cirka trupu devusies turnejā pa carisko Krieviju, taču revolūcija iegrūž valsti haosā, un pilsoņu kara virpuļos Lilī jābēg vispirms uz Ķīnu, bet no turienes tālāk uz Japānu. Tajā pašā laikā ceļu pretējā virzienā no Japānas uzsāk lingvistikas amatieris Cuneo Ņitta, cienījamas samuraju dzimtas pēctecis un šinto priestera dēls, kurš oficiāli dodas uz Krieviju meklēt karā pazudušā brāļa kapu, taču patiesībā grib atrisināt noslēpumu, kas viņu aizved vēl daudz tālāk... Kādu žanra nosaukumu jūs dodat "Saulesrakstam"? "Tas ir sarežģīti, man vispār ir paradums īsti neiekļauties nevienā grāmatu veikala plauktiņu nosaukuma," atklāj Reins Rauds. "No vienas puses, tas ir vēsturisks romāns, jo darbība noris 20. gadsimta sākuma gados. Tas ir Krievijas pilsoņu karš un visas jukas, kas tam sekoja, Igaunijas Republikas pirmie gadi, bet vienlaikus arī, kas notiek Tālajos Austrumos, piemēram. No otras puses, tas ir filozofisks romāns, jo te ir diezgan daudz pārspriedumu par vēstures būtību, par valodas būtību un tā tālāk. Bet no trešās puses tas varētu būt arī trilleris, jo nu teiksim tā, līķu te pietiek..." Igauņu rakstnieks Reins Rauds (1961) ir daudzpusīgs intelektuālis, poliglots, universitātes profesors, japanologs, sabiedriskās domas ietekmētājs, kurš raksta dzeju, prozu, lugas, esejas un tulko. Latviešu lasītājiem jau pazīstami viņa romāni “Perfektā teikuma nāve” (2015, latviski 2017) un “Rekonstrukcija” (2012, latviski 2019). Līdz šim jaunākā romāna “Saulesraksts” (2021) darbība sniedzas līdz abiem Eirāzijas galiem un savij gan atsevišķu cilvēku, gan veselu tautu likteņus. Tāpat kā iepriekšējos, arī šo romānu latviešu lasītāji varēs iepazīt Maimas Grīnbergas lieliskajā tulkojumā.

Raidījumā Pievienotā vērtība šoreiz par nozari, kura ir jebkuras ekonomikas pamatā – tie ir autoceļi. Noslēgumā ieskatāmies mūsu ieguldījumu portfeļos.  Noturēt esošo vai attīstīt? Ar šādu jautājumu aizvadītajā nedēļā ceļu nozare pulcējās uz divu dienu konferenci.  Latvijā ir vairāk nekā 70 000 km dažādu ceļu, valsts ceļu kopgarums ir 20 000 un nedaudz vairāk nekā puse no ceļiem ir ar grants segumu. Ja runājam līdzībās ar asinsrites sistēmu, tad tāds pamatīgs sabiezējums vai trombs ir Rīgas reģions, kur autoceļi ir visnoslogotākie, savukārt, jo tuvāk valsts robežai, jo sliktāk apasiņoti ir reģionālie ceļi, kvalitātes un arī satiksmes intensitātes ziņā.  Un paturpinot alegoriju ir vēl viena ielaista, hroniska kaite – nepietiekams uzturs, jeb nauda ceļu uzturēšanai un attīstīšanai. Ceļu nozares konferencē teju ikviens runātājs pieminēja 615 miljonus eiro gadā, naudu, kas būtu nepieciešama, lai esošu ceļu stāvokli noturētu, nerunājot par kādu nozīmīgu attīstību. Bet realitātē gadu no gada ir uz pusi mazāk naudas. Un neizdarīto darbu kopapjoms pēdējos trīsdesmit gados tuvojas jau trīs miljardu eiro vērtībai. Gadiem esam dzirdējuši vienu mantru – ir jāatgriežas pie speciāla ceļu fonda, to piedāvā arī bijušais Ceļu policijas priekšnieks, tagad Saeimas deputāts, no partijas “Latvija pirmajā vietā” Edmunds Zivtiņš. Ja paraugāmies objektīvi, pēdējos gados Latvijas valsts ceļu stāvoklis iet, ja var tā teikt – uz gaismu, aiz vien vairāk tiek sakārtotas lielās šosejas, galvenie autoceļi, bet savā ziņā uz tā rēķina aiz vien sliktāk paliek ar mazākas nozīmes ceļiem. Pašvaldībām brīžiem nav iespēju, ko darīt lietas labā, veidojas tāds kā apburtais aplis, saka Uģis Mitrevics, bijušais Siguldas mērs, tagad Saeimas deputāts no Nacionālās apvienības.  Mēs diezgan labi saprotam, ar kurām kaimiņvalstīm mums bija praktiski vienādas izejas pozīcijas pirms gadiem 30 un uz kuru ziemeļu kaimiņu raugāmies, kā piemēru. Šobrīd igauņi naudas daudzumu autoceļiem būtiski samazina, jo Eiropas Savienība daudz mazāk finansē autoceļus. Igauņi par satiksmi sāk domāt skandināviskāk un iespējams, mums arī būtu jāiet līdzīgs ceļš, saka Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētāja biedrs, frakcijas „Progresīvie” priekšsēdētājs Kaspars Briškens. Tas ar ko jārēķinās, ka Eiropas Savienība turpmāk daudz vairāk atbalstīs un finansēs dzelzceļu un iespējams, nākotnē, raugoties no mobilitātes viedokļa, daudz nozīmīgāki kļūs vietējie ceļi, pa kuriem nokļūt līdz dzelzceļa stacijai, nekā pārvietoties starp pilsētām ar auto pa autoceļiem. Kas savā ziņā domāšanu par to, kuri ir tie svarīgākie autoceļi apgriež kājām gaisā. Bbūs jāizlemj, ko darīsim.  Protams, ir jāplāno nākotne, bet tādu ilgtermiņu, skaistu plānu mums netrūkst saka Uģis Mitrevics, bieži vien šādi plāni ar pamatīgu putekļu kārtu palikuši ierēdņu atvilktnēs, jo mainījās situācija, parādījās jauna nākotne, ko plānot, un iedzīvotāji tā arī to skaisto nākotni nesagaida.  Galu galā, vai tie ir ilgtermiņa, reāli vai nereāli plāni, vai esošo dubļaino un bedraino ceļu sakopšana – tam visam vajag vairāk naudas. Latvijas valsts ceļi un nozare saka – vajag divreiz vairāk, nekā ir. Aktuāls jautājums, vai varam atļauties tērēt vairāk autoceļiem? Bankas „Citadele” ekonomists un fiskālās disciplīnas padomes loceklis Mārtiņš Āboliņš saka, visticamāk nē.  Paraugoties tālākā nākotnē un atbildot uz retorisko jautājumu, vai mums vispār vajag vai nevajag reģionālos ceļus, ja jau tagad 70% satiksmes notiek tikai ap Rīgu, ekonomists ceļu ekspertus, politiķus un arī citus ekonomistus aicina paskatīties uz mūsu eksportspējīgajām nozarēm – pārtika, koksne. Skaidrs, ka šajā ziņā bez reģioniem un labas satiksmes ar tiem, mēs neiztiksim. 

Šūgod paīt jau 10 godu, kūpš Latvejā dorbu suokuse vīneiguo vydsškolys leimiņa tradicionaluos muzykys programa, kas izveiduota J. Ivanova Rēzeknis myzykys vydsškolā. Itū programu voda etnomuzikologe Liene Brence, kura īt nu muzykaluos Igauņu saimis, kam tradicionaluo muzyka ir pošsaprūtama kasdīnys daļa.  „Es dūmoju, kas  tys vyss nūteikti ir iz prīšku vārsts, sovā ziņā jaunyas vāsmys, kas ir baļsteitys taidā senejā i dziļā izpratnē,” soka Liene Brence, kura sovulaik aktivi dorbojusēs pi programys izveiduošonys i  niu jau vairuokus godus ir tuos vadeituoja. „Vysi, kas īt, ir jau ar sovu skatejumu iz dzeivi. Jī grib sovaiduoku muzykys vierzīni, na saceisim akademiskū, kū vairumā vys tik pīduovoj muzykys vydsškolys. Jī jau ir ar sovu taidu „es”, ar sovu personiskū redziejumu.” Taipoš jei izsver, ka spieliešona piec dzierdis, vuicūtīs tradicionalū muzyku, ir cīši svareiga i pat obligata. „Jo dažreiz ir tai myuzykantu vydā, pat profesionalu – nūkreit notys i beidzās muzyka.” Liene Brence ari poša spielej vejūli, ar divejom sovom muosom dorbojās muzykalajā apvīneibā „Muosys” i muzicej kūpā ar Igauņu saimi.  

1990. gada vasara. Jāsākas Padomju Savienības basketbola čempionātam. Bet Padomju Savienība atrodas uz sabrukuma robežas, politikas peripetijās nonāk Igaunijas komanda “Kalev”, kurai jāpieņem nozīmīgs lēmums. Par igauņu spēlfilmu "Kalev" Kultūras rondo studijā saruna ar Latvijas filmu studijas "Ego Media" producentu Gunti Trekteri un Latvijas basketbola vēstures pārzinātāju Gunti Keiselu. Ierakstā uzklausām aktierus Artūru Putniņu un Jēkabu Reini.  

30. novembris būs diena, kad godinās Rumbulas masu slepkavību upuru piemiņu, tā būs gan svecīšu nolikšana, gan lekcijas par ebreju vēsturisko presi. Šī diena ir svarīga, lai runātu par vēsturisko un sociālo atmiņu, par to, kā mēs atceramies kādus notikumus. Un kāda vieta un jēga šajā procesā ir dažādiem mākslas faktiem. Kā sabiedrībā veidojam izpratni par traumatiskiem vēsturiskajiem notikumiem un kādā veidā dažādas puses iesaistām sarunā par to, Kultūras rondo studijā vērtē Žaņa Lipkes muzeja direktore Lolita Tomsone un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče. Godinot Rumbulas masu slepkavību upuru piemiņu, 30. novembrī plkst. 18.00 Latvijas Nacionālās bibliotēkas 11. stāvā notiks Izraēlas Nacionālās bibliotēkas organizēta atvērtā lekcija "Kopienu pieminēšana, izmantojot vēsturisku presi" (Commemorating Communities Through Historical Press), kas veltīta ebreju periodiskajiem izdevumiem un Izraēlas Nacionālās bibliotēkas veidotajai ebreju periodikas digitālajai platformai "Ebreju vēsturiskā prese" (Historical Jewish Press). Savukārt, lai godinātu no Vācijas, Austrijas un okupētās Čehijas nacistu uz Rīgu deportēto un noslepkavoto ebreju piemiņu, no 30. novembra Esplanādē būs skatāma brīvdabas izstāde “Galastacija – Rīga”. Šajā dienā pl. 17.15, vēstniekam Kristianam Heltam klātesot, izstādi atklās un ar aizdedzinātām svecēm klusi godinās holokausta upuru piemiņu. Pēc izstādes apskates pie Brīvības pieminekļa tiks saliktas svecītes, ko organizē “Rumbula 81. mēs atceramies. Mums sāp”. Pirms runāt par piemiņu un traumatiskiem vēstures notikumiem raidījuma viešņas komentē faktu, ka pēc Daugavpils pašvaldības spiediena Marka Rotko mākslas centrs šobrīd izņēmis no ekspozīcijas trīs šoruden atklātas izstādes darbus. Igauņu keramiķa Sandersa Raudsepa personālizstāde "Nāvīga vēlme nonākt pēcnāvē", kurā mākslinieks ciklā "Tavs alternatīvais Jēzus" dažādos veidos interpretējis krustu, raisīja asas diskusijas sociālajos tīklos, saņemtas arī sūdzības mākslas centrā un pilsētas domē.

Stāsta Latviešu folkloras krātuves pētniece Ieva Vīvere Latvijas romu jeb čigānu tradicionālā mūzika tikusi ierakstīta maz. Kad 2002. gadā sāku to ierakstīt un pētīt, manā rīcībā bija: ap 20 nošu pierakstu, apmēram 35 dziesmu teksti, ap 50 dziesmu tekstu fragmentu un sižeta aprakstu, kā arī 1981. gadā izdevniecībā “Melodija” publicētā skaņuplate ar sešām Kurzemes čigānu dziesmām. Pastāstīšu par šīs skaņuplates tapšanu. Tolaik skaņu ierakstu izdevniecībā “Melodija” par mūzikas redaktoru strādāja komponists un pianists Edmunds Goldšteins. Tautas mūzika viņu ir saistījusi vienmēr, un kāda tautas mūzikas koncerta iespaidā viņš izdevniecībā “Melodija” ierosinājis: “Uztaisīsim skaņuplates ar folkloru! Igauņiem, leišiem, krieviem ir – mums nav!” Tā pēc viņa ierosmes tapa skaņuplašu sērija “Latviešu folklora” un līdz 1986. gadam izdevniecībā tika ierakstīta Bārtas, Alsungas, Vidzemes, Rikavas, Briežuciema, Rekavas, Aulejas un Preiļu novada, kā arī lībiešu un čigānu tradicionālā mūzika. Ar romiem Goldšteins bija pazīstams, vienu gadu vadot estrādes ansambli Ventspils Dzelzceļnieku klubā. Ansamblī muzicēja arī vairāki romi. Goldšteins dziedātājai Nijai Bergmanei vaicājis pēc kādas vietējās čigānietes, “kas dzied īstās čigānu tautasdziesmas, nevis ciganščinu”, ar to domājot tajā laikā Padomju Savienībā populāro čigānu skatuves mūziku. “Viena ir!”, teikusi Nija Bergmane, un rosinājusi doties pie 1903. gadā dzimušās Elvīnas Paučas, sauktas par tanti Annu. Kaut arī par gaidāmajiem viesiem tante Anna nav zinājusi, viņa sagaidījusi tos uz sliekšņa dziedādama un dejodama – “Balss kā ērģele!” Ierakstītāji pie viņas braukuši trīs reizes un viņa esot dziedājusi arī daudz ziņģu latviešu valodā, kas senāk bija nozīmīga Ventspils čigānu tradicionālās mūzikas daļa. Viņa stāstījusi arī par Kurzemes čigānu kāzu ieražām. Diemžēl tehnisku iemeslu dēļ no šiem ierakstiem saglabājušās tikai sešas platē iekļautās dziesmas čigānu valodā, kas ir spilgta Kurzemes čigānu kultūras liecība. Publicējot skaņuplati “Kurzemes čigāni”, tantes Annas portretu gleznojusi māksliniece Biruta Baumane. Bet vairākas šāda stila dziesmas ir pierakstītas notīs jau 20. gadsimta 30. gados, un vēl 21. gadsimta sākumā bija sastopamas vecākās paaudzes Ventspils romu repertuārā.

Vai esat kādreiz redzējuši kantainu zivi vai pūkainu vardi? Stāsts nebūs par jaunākajiem sasniegumiem zinātnes eksperimentu jomā, bet gan par igauņu izdevniecībā „Mediju Ceļš” iznākušo bērnu grāmatu „Varžu ciems”. Atšķirībā no citām reizēm, darbs iznācis divās valodās uzreiz – paralēli latviski un igauniski. Tiekamies ar rakstnieci Kersti Kondu, viņas vīru Ragnaru, dēlu Ranno un tulkotāju Guntaru Godiņu. Varžu Ciema vismazākā varde ir sīkais, apaļīgais Mīkstulītis. Pēc izskata viņš atgādina bumbiņu. Līdzīgi pārējai dīķa sabiedrībai, Mīkstulītis valkā gaiši zaļu kostīmu, kas uz vēdera ir iedzeltens. Dzīvespriecīgais Mīkstulītis ir visu mīlulis. Mazais vardulēns vienmēr priecīgi lēkā uz augšu, uz leju un pīkst. Vardes ielēca savās ūdens mašīniņās, iedarbināja stilbu motoru, nokvākšķināja taurītes, un brauciens varēja sākties. Varžu ciems atrodas mazā dīķītī. Uz lielām ūdensrožu lapām iekārtotajās mājiņās dzīvo daudzas brašas vardes. Tās apciemo lielā, pūkainā draudzene Mincīte. Kaķenītei visu laiku nāk miegs, bet, kad viņa ir nomodā, ar prāmi dodas uz Gliemja kundzes veikalu nopirkt zivis. Vismazākā vardīte Mīkstulītis priecīgi lēkā augšā, lejā. "Kvāā!" viņš iesaucas. "Dodieties kopā ar mani piedzīvojumos!" Varžu ciems ir Valgā dzīvojošās igauņu autores Kersti Kondas pirmā bērnu grāmata, un, lai to apspriestu, Latvijas Radio studijā esam sapulcējušies raibs pulks: Kersti, viņas vīrs Ragnārs un dēls Ranno, kura balsi dzirdējām šī stāsta sākumā. Ir ieradušās arī pašas vardes, kuras omulīgi iekārtojušās starp studijas mikrofoniem. Un, protams, klātesošs ir arī grāmatas tulkotājs, dzejnieks Guntars Godiņš. Sarunu sākam ar līdzības izmantošanu: vardes kā ļoti īpatnējas dzīvas būtnes man atsauca atmiņā stāstu par Neglīto Pīlēnu: kaut ko tādu, kas sākotnēji ir savāds un varbūt pat neiederīgs, bet, laikam ejot un iepazīstoties vairāk, arī sākotnēji dīvaina āriene aiz sevis var atklāt skaistumu.

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Latvijas Vizuālās mākslas departamenta vadītāja Ginta Gerharde-Upeniece 1935. gadā Baltijas valstis saņēma uzaicinājumu par tautas mākslas un etnogrāfijas izstādes sarīkošanu Trokadero pilī Parīzē. Latvijā to akceptēja Ministru kabinets, un visas trīs valstis vienojās par kopīgas ekspozīcijas veidošanu. Prezidents Kārlis Ulmanis bija izstādes patronu vidū.  Izglītības ministrija piešķīra finansējumu no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Ministru kabinets apstiprināja finansiālu atbalstu – 5000 latus pēc iepriekš sastādītas tāmes (5167 lati). Izstādes organizatoriskos jautājumus Latvijā risināja Pieminekļu valde un Valsts Vēsturiskā muzeja direktors Valdemārs Ģinters. Francijā aktīvi darbojās Latvijas sūtnis Oļģerds Grosvalds. Viņš izstādes sagatavošanas periodā steidzināja kolēģus pēc iespējas ātrāk atsūtīt darbus – mēnesi iepriekš, lai atliktu pietiekami daudz laika iekārtošanas darbam: "8144 eksponātiem jābūt Parīzē aprīļa vidū (..) Turu par savu pienākumu aizrādīt, ka tādā gadījumā tie var pienākt Parīzē par vēlu, un mums latviešiem būtu ļoti neērti sabojāt vienu no pirmajiem kopējiem pasākumiem ar mūsu kaimiņiem igauņiem un leišiem."   Arhīva dokumentos atrodamas arī Valdemāra Ģintera vēstules par pasākuma sagatavošanas gaitu: "Neskatoties uz visu, izstāde būs laba un interesanta. Jau tagad par to izrāda lielu interesi, un presē jau parādījušies vairāki raksti šinī sakarā, kuros diemžēl sarakstīts arī daudz aplamību, jo vietējā informācija par Baltijas valstīm ir stipri vāja. (..) Izstādi atklās 17. maijā. Pavisam izsūtīti 10 000 ielūgumi." Izstādes rezonanse bija Parīzes kultūras dzīves mērogiem atbilstoša. Atsauksmēs presē, piemēram, bija lasāms: "Visas trīs Baltijas valstis liktenīgā un aizgrābjošā vienprātībā saradušās šajā maigas gaismas apblāvotā zālē, lai runātu ar saviem tautas mākslas darbiem uz lielo kulturālo Franciju (..) Sevišķu iespaidu atstāj izstādītie "Lietuvju "dievukai" – svēto tēli naivā, bet izteiksmīgā koku griezumā, neveiklie, bet arvien patiesas mistikas apdvestie Kristus tēli, svētās Dievmātes."  Igauņu vitrīnās tika izcelti kokā grieztie aluskausi, tautastērpi, latviešiem – dzintara rotas, koka izstrādājumi u. c. eksponāti.  Skate pārstāvēja jaunu kultūrpolitisku segmentu – tā bija kopīga Baltijas manifestācija, kas ierosināja arī Oļģerdu Grosvaldu domāt par nākamajām mākslas izstādēm. 

Izvaicājam Jāņa Baltvilka balvas starptautisko laureātu – igauņu rakstnieku Juhani Pitsepu par viņa grāmatu „Ir mēness zelta kuģis”. 24. jūlijā bērnu un jauniešu literatūras svētki Jāņa Baltvilka balvas zīmē. Pl. 11:00 Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā Starptautiskie bērnu literatūras lasījumi “Ar bitēm… un kaķiem”, kam pl. 14:00 seko J.Baltvilka piemiņas brīdis Pirmajos Meža kapos. Bet jau vakarpusē Botāniskajā dārzā notiek balvas pasniegšanas ceremonija. Gatavojoties šim notikumam, noslēdzām sarunu sēriju ar autoriem un ilustratoriem, kuru devums šā gada bērnu un jauniešu literatūras laukā vērtējams īpaši augstu.  

Tumša ala aiz skanoša linu pudura. Šo Ievas Vaivodes un pārējās šī pusgada skanīgākās mīklas Greizajos ratos min tautas deju ansambļu "Dancis" un "Vektors" dejotāji: Estere Ermale, Kārlis Lācis, Lauma Studena un Rūdis Šķupelis. Skanīgākās mīklas uzdod: Baiba Auziņa, Dominiks Jakuševskis, Ināra Antiņa, Rebeka Lukošus, Ieva Vaivode, Igauņu dzejnieks Contras, Vivianna Marija Stanislavska, Gustavs Graudiņš, Laima Buķe, Biruta Pāvilsone, Mārīte Kļaviņa, Kornēlija Šlāpina un Zane Šteina.

Sestdien, 7. maijā, pirmo reizi Latvijā koncertā būs dzirdams Igaunijas kamerkoris Kolm Lindu. Kora diriģents ir jaunais, daudzpusīgais gaidāmo dziesmu svētku jaukto koru diriģents Valters Sosalu (Valter Soosalu). Igauņu mūzikas programmā būs arī igauņu mūsdienu komponista Ardo Rana Varresa (Ardo Ran Varres, 1974) jaundarbs “Lielais krāsojums", bet programmas noslēgumā - Selgas Mences un Jura Vaivoda tautasdziesmu apdares. Ar diriģentu Valteru Sosalu tikās Ieva Zeidmane Esam kamerkoris no Tartu – rit mūsu kora piektā sezona, šis ir vēl samērā jauns koris, taču esam jau kaut ko arī paveikuši, izveidojuši vairākas programmas, galvenokārt ar laikmetīgo un klasisko igauņu kormūziku, pievēršoties arī skandināvu komponistiem un tagad mūsu repertuārā ienāk arī mazliet latviešu mūzikas, tāpēc ļoti priecājos, ka drīz varēsim dziedāt saviem kaimiņiem. Kora nosaukums Kolm Lindu nozīmē „trīs putni”. Vai ar to saistīts kāds stāsts? Pats neesmu bijis klāt brīdī, kad tapa kora nosaukums, jo pievienojos korim tikai otrajā sezonā, bet nosaukums aizgūts no teksta kādai dziesmai, kas bija iekļauta pašā pirmajā kora programmā, Tas bija ļoti poētisks teksts par trijiem putniem, dziedātājiem šis dzejolis ļoti iepatikās un no tā tad arī tika aizgūts kora nosaukums. Vai ar Latvijas koriem vai kora mūziku jums jau ir bijusi kāda saikne? Jā, Mūzikas akadēmijā Tallinā ir mācījušies vairāki latviešu studenti, esmu ar vairākiem latviešiem iepazinies, kad pats biju students. Reizēm kora mūzika mani aizvedusi arī uz Rīgu, bet sadarbības ziņā mums vēl ir daudz, kur tiekties, tāpēc iespēja apciemot mūsu kaimiņzemes, man šķiet ļoti laba, ceru, ka turpmākajos gados viesosimies aizvien biežāk. Arī sestdien gaidāmā koncerta programmā ir Selgas Mences un Jura Vaivoda apdarinātas latviešu tautas dziesmas – kā korim veicas ar dziedāšanu latviešu valodā? Jums ir kāds izrunas konsultants? Ir gan, mūsu korī dzied arī pāris valodas speciālisti, tāpēc ir, kas mūs pamāca. Šis mums ir bijis kā aizraujošs piedzīvojums – atklāt latviešu valodas skaņas, kas, protams, ir ļoti atšķirīgas no mūsu dzimtās igauņu valodas. Ir sarežģīti? Ir citādi. Bet sarežģīti – tas nozīmē tikai to, ka vajag vairāk laika, lai sasniegtu labu rezultātu. Latviešu valoda no mums prasa vairāk nekā, ja dziedātu vācu vai angļu valodā, bet mēs noteikti spējam to paveikt, tikai mazliet jāpatrenējas. Kas interesē jūs pašu? Jūs diriģējat ne tikai šo kori, bet vadāt arī vīru kori un pievēršaties rokmūzikai. Vai tas jūsu dzīvē veido līdzvsvaru. Jā gan. Esmu pēc dabas ne nu gluži nepastāvīgs, bet mazliet nemierīgs, tāpēc man patīk straujš dzīves ritms ar dažādām pārmaiņām. Vienubrīd diriģēju kori, nākamajā jau esmu uz skatuves kopā ar rokgrupu, tas tiešām palīdz saglabāt līdzsvaru. Gaidāma koncerta nosaukums ir „Lielais krāsojums” un šis nosaukums aizgūts no kāda jauna darba, kas piedzīvos pirmatskaņojumu, tas būs darbs par krasām. Jā, šis ir klasisks igauņu teksts, tas ļoti krāsaini stāsta par to, kā pasaule ieguvusi krāsas. Sākotnēji krāsu nav bijis, ļaudis pēc tām tīkojuši un nekad to nav pieticis. Šis stāsts atspoguļo cilvēka dabu, par mūžīgo attīstību, par tiekšanos pēc aizvien jaunām krāsām dzīvē? Mūzikā būs arī varavīksnes? Jā, krāsu maiņas mūzikā noteikti būs saklausāmas, komponists Ardo Rans Varress tās ir prasmīgi veidojis un krāsas ir dzirdamas – zaļais tiešām, manuprāt, izklausās pēc zaļās krāsas. Komponists atklāj ļoti bagātīgu krāsu paleti. Tātad – zaļais jums šķiet zaļš. Kā ar pārējām krāsām – jūsu un komponista skatījums ir līdzīgs? Domāju, ka komponists ir uzrakstījis ļoti atbilstoši. Vienmēr ir sarežģīti šo tēmu atspoguļot ļoti burtiski – kādu krāsu piedēvēt vienai konkrētai tonalitātei, bet manuprāt, Varress ir strādājis ļoti meistarīgi, šo darbu dziedot, jūtamies laimīgi, kaut tas ir arī liels izaicinājums, jo šis nav no īsajiem skaņdarbiem. Priecājamies, ka to atskaņosim. Programmas pārējo daļu arī veidos igauņu mūzika? Lielāko daļu programmas veidos a capella klasiska igauņu mūzika, tā sauktais zelta repertuārs, jo līdz šim esam dziedājuši vairāk laikmetīgo mūziku, mūslaiku komponistu Arvo Pertu un arī somu mūziku. Man ļoti pietrūka iespējas ar kori Kolm Lindu pievērsties mūsu kormūzikas pamatiem, īstenajai klasikai. Cilvēki kaut kā domā, ka tā jau skan vienmēr, to dzied visi. Bet tam jau ir savs iemesls, kāpēc šo mūziku atskaņo, domāju, noteikti ir vērts tai pievērsties. Kā jūs raksturotu savu kori, tā skanējumu un stiprās puses? Domājot par šo kori, man visupirms nāk prātā tiekšanās pēc kvalitātes. Visi vēlas sasniegt pēc iespējas labāku rezultātu, paveikt vislabāko. Lielu daļu darba dziedātāji paveic mājās, paši apgūstot repertuāru, diriģentam tas sniedz priekšrocības, jo varam strādāt jau ar mākslinieciskiem jautājumiem, nevis tikai mācīties nošu pamatus. Kolm Lindu tiešām daudz paveic mājās, jau pirms mēģinājumiem. Un mūs vieno dziedāšanas prieks. Dziedātāji tiešām paši strādā un dzied mājās? Jā, lielākoties tā ir. Ne gluži vienmēr, reizēm man viņus, protams, nākas paskubināt, bet ja salīdzina ar citiem koriem, mūsu dziedātāji tiešām strādā patstāvīgi. Bet mūziķu jūsu korī nav? Lielākā daļa nav profesionāli dziedātāji.

No 27. – 30. aprīlim "Dirty Deal Teatro" norisināsies minifestivāls "Igauņu un latviešu drāma". Šajā minifestivālā varēs noskatīties režisoru Elmāra Seņkova un Valtera Sīļa skatuves mākslas centrā "Vaba Lava" (Tallina) veidotās izrādes un iepazīt igauņu jaunāko dramaturģiju – divus lugu lasījumus iestudēs latviešu jaunākās paaudzes režisori Sabīne Ozoliņa un Henrijs Arājs. Par festivālu stāsta "Dirty Deal Teatro" vadītāja Anna Sīle un režisors Elmārs Seņkovs. 

No 27.-30. aprīlim Dirty Deal Teatro norisināsies minifestivāls "Igauņu un latviešu drāma", kurā būs skatāmas režisoru Elmāra Seņkova un Valtera Sīļa skatuves mākslas centrā "Vaba Lava" (Tallina) veidotās izrādes, un igauņu jaunāko dramaturģiju - divus lugu lasījumus iestudēs latviešu jaunākās paaudzes režisori Sabīne Ozoliņa un Henrijs Arājs. Sarunā ar DDT direktori Annu Sīli - par to, cik sen un kā attīstījusies sadarbība ar igauņiem, par izrāžu tematiku, kura aktuāla dažādām paaudzēm, un par biligvālo valodas sizvēli. Festivāla programma rodama šeit. ¶ Šāds minifestivāls tiek organizēts pirmo reizi, kaut arī kontakti starp Igaunijas skatuves mākslas centru un DDT sākušies senāk. Mērķi ir divi - iepazīstināt latviešu publiku ar tām izrādēm, ko mūsu talantīgie režisori veidojuši ārzemēs, kā arī gūt nelielu priekšstatu par igauņu dramaturgu tendencēm šodien. Tematika aktuāla - kā cilvēks uzvedas un rīkojas politisko pārmaiņu  brīžos

A huge THANK YOU to our Patrons: Console peasant, Edwoon, ("last word" tier) Sinemac, Mohammed Albshaiti (“your message here” tier) Daniel Simonson, Shawn Farrell, Aaron Maule, Michael DeVries, Brandon C, irvin ruiz, Eddydoo ("Credited Supporter" tier), Chris Wolff, Scarlet Dani, Awesomegamer 241, Pavu RS, Gavin Mallott, & Isfar E ("Gratitude" tier, www.patreon.com/bdckr). Thanks to the following for providing fodder for our Q&A: @Luis Navia (Injustice Progress) @PrimeEDog (Discord) @Dnumde (Man of Steel Zod vs. Supes) @R3sFilms (Reviving Injustice GAU) --- Support this podcast: https://anchor.fm/bdckr/support

Šodien raidījumā viesojamies Tallinas pilsētas arhīvā, kurā iepazīstam vecāko drukāto tekstu igauņu valodā – 1535. gadā Vitenbergā iespiesto luterāņu katehismu (Wanradt-Koell Catechism, 1535). Katehisma teksts ir drukāts paralēli igauņu un lejasvācu valodās – par šo populāro pieeju stāstījām jau raidījumu cikla pirmajā epizodē, kad kopā ar vēsturnieku Gustavu Strengu iezīmējām pirmā latviešu valodā drukātā teksta pēdas Lībekā. Šoreiz raidījuma padomdevēja ir Tallinas pilsētas arhīva pētniece, vēsturniece Tīna Kala (Tiina Kala), pie kuras, verot senatnīgās arhīva koka durvis, dodamies ciemos. Katehisma lejasvācu tekstu darinājis Nigulistes baznīcas mācītājs Simons Vanrads, to igauņu valodā pārtulko Tallinas Svētā Gara baznīcas mācītājs Johans Koells. Pateicoties Koella centieniem, tieši šajā baznīcā pirmoreiz tiek iesākta dievkalpošana tikai igauņu valodā. No 1536. līdz 1600. gadā tur par mācītāju kalpo Baltazars Rusovs. Gan igauņu, gan latviešu un lejasvācu valodas, kādas tās eksistēja 16. gadsimtā, Tallinas pilsētas arhīva pētniece Tīna Kala nosauc par „vernakulārajām” valodām. Tātad, tādām, kuras raksturīgas kāda novada vietējo iedzīvotāju valodām, kas atšķiras no literārās valodas. Bija noteiktas liturģijas daļas, kurās pieminētās valodas netika izmantotas, to vietā tika skandēta latīņu valoda. Un tomēr, vernakulārās valodas izmantoja baznīcas ikdienas dzīves norisēs – proti, laju (neordinētu reliģiskās kopienas locekļu) saziņā ar garīdzniekiem. Tallinas pilsētas arhīvs, kurš atrodas vecpilsētas sirds, sacīsim tā, nomalē, darbība sākās līdz ar pilsētas domes arhīva juridisko dokumentu krājuma apkopošanu 13. gadsimta pirmajā pusē. Agrākie saglabājušies rātes dokumentu saraksti ir no 17. gadsimta vidus. Arhīvu materiālu kā vēsturisku dokumentu organizēšanu, zinātnisku izpēti un pārpublicēšanu 1840. Gadā uzsāka Tallinas pilsētas domes maģistrāts un bijušais Tartu Universitātes profesors Frīdrihs Georgs fon Bunge. Pilsētas arhīvs kā publiski pieejama institūcija tika atvērta 1883, tad arī darbā tiek pieņemts pirmais pastāvīgais pilsētas arhivārs Teodors Šīmanis. 20. gadsimta 20. gadu otrajā pusē Tallinas pilsētas arhīvs kļuva par vienu no nozīmīgākajiem Igaunijas vēstures izpētes centriem. Lielu ieguldījumu tajā devis Tallinā dzimušais dāņu izcelsmes vēsturnieks Pauls Johansens. Kopš 1933. gada arhīvā darbojās Tallinas Vēstures biedrība, un līdz 1937. gadam Pilsētas arhīvs darbojās arī kā Pilsētas muzejs. Otrā pasaules kara laikā, Padomju Savienības armijas veiktās bombardēšanas rezultātā no 1944. gada martā tika iznīcināta Arhīva ēka, kura tobrīd atradās Rītli ielā kopā ar lielu skaitu jaunāku laiku arhīvu materiālu. Arhīva vecākā daļa - Domes arhīvs - tālredzīgi tika evakuēta un bombardēšanā palika neskarta. 1944. gada vasarā un rudenī daļa Domes arhīva un citi senāki arhīva materiāli pēc vācu okupācijas varas iestāžu rīkojuma tika nosūtīti uz Vāciju. Šie ieraksti Tallinas pilsētas arhīvā atgriezās 1990. gada oktobrī. Tiktāl par Tallinas pilsētas arhīvu, un tagad – pāris skaidrojošas ievilces par to, kas ir katehisms. Katehisms jeb senākā formā katķisms tiešā pārnesumā no grieķu vārda cilmes: κατήχησις nozīmē 'mutiska apmācība'. Tas ir kristīgās ticības mācības izklāsts, pārsvarā jautājumu un atbilžu formā. Protestantu, it īpaši luterāņu katehisms ir veidots kā īsa un viegli uztverama mācību grāmata, kas iepazīstina ar galvenajiem uzskatiem konkrētās konfesijas rīcības motīvos ticības praksē. Runājot par pirmo katehismu latviešu valodā, par to stāstījām raidījuma pirmajā epizodē. Atgādinot: 1525. gadā kad Lībekas domkapitula dekāns Johanness Brands savā protokolā raksta, ka Lībekas pilsētas rāte iebraucamajā vietā “Pie zelta raga” likusi aizturēt koka mucu, pilnu ar luterāniskām grāmatām vienkāršajā livoniešu, latviešu un igauņu valodā. Protokolā minēts, ka grāmatas tikušas sadedzinātas, taču skaidru pierādījumu par to nav, tāpat nav atrasts neviens 1525. gada izdevuma eksemplārs. Senākais katehisms, kas saglabājies līdz mūsdienām, ir nīderlandiešu jezuīta Pētera Kanīzija latviski tulkotais un 1585. gadā Viļņā, jezuītu kolēģijas izdotais katoļu katehisms „Kristīgā pamācīšana no tiem papriekš galvas gabaliem Kristītās mācības. Priekš tiem nemācītiem un jauniem bērniem”. Tā kā Rīgas jezuītu kolēģijas bibliotēka, zviedru karaspēkam ieņemot Rīgu, 1621. gadā tika pārvietota uz Zviedriju, Kanīzija katehisms ietilpst Upsālas Universitātes bibliotēkas krājumā Zviedrijā, līdz ar citiem izdevumiem veidojot vienu no senākajām grāmatu kolekcijām šajā augstskolā. Savukārt 1588. gadā Nikolajs Mollīns Rīgā atvēra pirmo grāmatu spiestuvi, kurā iespieda luterāņu katehisma otro izdevumu. Atzīmējot 400. gadadienu kopš Vanrada-Koella katehisma, Igaunijas meistari 1935.gadā iespieda apzeltītu bronzas medaļu, uz kuras aversa bija attēlota sēdoša sieviete, kura lasa grāmatu, savukārt viņai kreisajā pusē stāv bērns un arīdzan lasa no tās. Iespējams, autori metaforiskā veidā vēlējās sievietes rokās ielikt tieši šī katehisma eksemplāru, no kura vienīgās liecības ir aplūkojamas Igaunijas pilsētas arhīvā. Stāstīja un iepazīstināja arhīva pētniece Tīna Kala un Nigulistes baznīcas muzeja Svētā Nikolaja baznīcā direktors, mākslas vēsturnieks Tarmo Sārets.    

Jaunais gads Marka Rotko mākslas centrā Daugavpilī sākas ar dažādību izpausmes līdzekļos un vēstījuma tiešumā. No dabas elementu valdzinājuma krāsu laukumos līdz nepārprotamiem tekstu atveidojumiem. No klasiskās glezniecības līdz impulsīvām instalācijām. Tie ir pieci krasi atšķirīgi izstāžu projekti, bet ar vienojošiem elementiem, kā piemēram, ūdens,  sievietes tēls vai arī tēma par brīvību. Un tie vieno  Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Vācijas māksliniekus. Pieci jauni projekti, piecas  dažādas koncepcijas Marka Rotko mākslas telpā Daugavpilī. Te virmo dabas atdzimšanas, brīvības un svaigas elpas gars, un, protams, kā saka centra Ekspozīciju un izstāžu kuratore Tatjana Černova, jaušamas atkal tikšanās ar apmeklētājiem ilgas un saviļņojuma trīsas. “Tieša vai netiešā veidā mēs mēģinām sākt  atdzimt no ieilgušās ziemas stāvokļa, mums gribas krāsas, dzīvību, un šie visi projekti šo košumu, dzīvību, procesu, aktivitāti atkal  ienes mūsu ikdienā.” Lai arī pirmajā acumirklī apmeklētājiem dažādība šajos piecos jaunajos projektos varētu šķist mulsinoša, vērīgs skatītājs, ienākot katrā no izstāžu sektoriem,  novērtēs mainīgo scenogrāfiju un iespēju pieredzēt teju vai teatrālu baudījumu, kur viena telpa sagatavo apmeklētāju nonākšanai nākamajā, spriedzei mijoties ar apcerīgu nostalģiju un ekspresijai – ar dziļi individuālu pašrefleksiju. Projekts “X” ir vairākcēlienu mākslas notikums, kurā dažādu nozaru radošās personas tiek aicinātas strādāt pāros pie kopīga mākslasdarba, daloties atšķirīgās radošās pieredzēs, tehnikās un idejās un darbojoties brīvā telpā, kas ļauj interpretēt piedāvāto tēmu. Tikmēr izstādē “Micēlija” piecas autores no Vācijas sadarbojās ar piecām Latvijas māksliniecēm, strādājot tandēmos un veidojot nelielas radošās ekosistēmas. Termins “micēlijs” šeit tiek lietots īpatnējā formā – sieviešu dzimtē, akcentējot sievišķo komponenti izstādes saturā. Igauņu fotogrāfa, ilustratora un grafiskā dizainera Andresa Ādamsona izstādē “Tūkstoš sapņu jūra” tiek attēlots ūdens – mistiskā pirmatnējā vide, no kuras esam nākuši mēs visi, visa Zemes dzīvība. Savās fotogrāfijās autors ir centies paust cilvēka vēlmi pēc miera, viegluma un rāma klusuma. Pavisam citāda ūdens izjūta attēlota lietuviešu mākslinieces Milenas Pirštelienes darbos. Tie ir dažādām keramikas apstrādes tehnikām pārpilni – gan skulpturāli, gan grafiski, gan keramiski, gan ilustratīvi vienlaikus. Izstādes nosaukums un pamattēma ir “Ūdens”, kas ir arī mākslinieces pārdomu centrālais objekts. Grimstošas pilsētas, plūdi, trauksme un draudu sajūta. Agra Ritiņa izstādē “Kronis” sabalansē dabas varenību un maigumu. Glezniecībā Agra ienāk no dabas norišu fiksācijas un paliek dabai uzticīga, tverot tajā iedvesmu, krāsu un gaismu attiecību spēles, noskaņu, formu un saturu, transformējot redzēto, definējot sev būtisko un veidojot peldošo, reizēm zemu slīgstošo mākoņu studijas kā nebeidzamus kroņus. Jaunās sezonas izstādes apmeklētājiem pieejamas līdz 2022. gada 10. aprīlim.

Raidījumā Pievienotā vērtība šodien par pensijām: par to, kā sokas dažādiem 2.līmeņa pensiju plāniem, kā izvēlēties sev atbilstošāko un labāko, un vai arī Latvijā vajadzētu iet Igaunijas ceļu un ļaut cilvēkiem izstāties no sistēmas un parūpēties pašiem par sevi.  Pirms nedēļas mazliet stāstījām par Igauņu pensiju fondu naudu, kur cilvēkiem ir iespēja atteikties no dalības 2.pensiju līmenī un saņemt visu uzkrāto naudu un principā darīt ar to, ko vēlas. Tas pamudināja palūkoties, kā ar pensiju uzkrājumiem un to vairošanu sokas pie mums Latvijā. Kāds ir bijis pēdējais gads pensiju fondu pārvaldniekiem?  Un protams, paskatīsimies, kas notiek Baltijas biržā, kā veicas mūsu personīgajiem ieguldījumu portfeļiem un vai vērts ieguldīt Lietuviešu mēbeļu ražotāja „Vilniaus Baldai” akcijās.

Apgāds „Zvaigzne ABC” ar atdzejotāju Guntara Godiņa un Dailas Ozolas palīdzību lasītājiem sagādājis jaunu iepazīšanos ar mūsu kaimiņvalsts Igaunijas literatūru. „Mēness man asinīs” – tā nosaukta dzejnieces un rakstnieces Kristīnas Ehinas darbu izlase gandrīz no visiem deviņiem autores dzejas krājumiem, kurā mitoloģiski motīvi savijas ar igauņu tautasdziesmu poētikas harmoniskumu un modernās dzejas līdzekļiem. Jūnija vidū ar Kristīnu Ehinu būs iespēja tikties arī mums: ir ieplānota dzejas un mūzikas turneja pa Latviju kopā ar Guntaru Godiņu, Dailu Ozolu un dzejnieku Contru. Uzstāšanās notiks brīvā dabā, Kristīnas vīra Silvera Sepa paša konstruētā automobilī, kuru iespējams pārveidot par skatuvi. Igauņu dzejniece Kristīna Ehina dzimusi 1977. gadā Raplā, dzejnieku Lī Sepelas un Adresa Ehina ģimenē. Studējusi filoloģiju Tartu Universtitātē, maģistra grādu aizstāvējusi par tēmu „Igauņu senāko un jaunāko tautasdziesmu traktējums sieviešu pētījuma aspektā”. Strādājusi par skolotāju, dziedājusi folkloras kopās un turpina to darīt vēl arvien –apvienībā „Naised kōōgis”, proti, „Sievietes virtuvē”. Kristīnai iznākuši deviņi dzejas krājumi un piecas prozas grāmatas igauņu valodā, viņa ir viena no visvairāk tulkotajām igauņu dzejniecēm. Gan Igaunijā, gan citās valstīs Kristīna bieži uzstājas kopā ar vīru, mūziķi Silveru Sepu, kas pārvalda vairākus mūzikas instrumentus, vairākus no tiem viņš ir izgatavojis pats, savienojot kopā visdažādākos saimniecībā izmantojamus objektus. Sarunu ar Kristīnu iesākam tieši izceļot ģimenes nozīmīgumu. Proti, viņas tēva Andresa Ehina vārds mūsu lasītājiem varētu būt pazīstams, pateicoties Guntara Godiņa tulkotajam krājumam „Pakārtais ievārījums”. Kopā ar sievu, dzejnieci Lī Seppelu Ehins tulkojis arī turku dzeju un arābu "Tūkstoš un vienas nakts" pasakas, savukārt viņa paša dzejoļi atdzejoti vairāk nekā 30 valodās. Diemžēl 2011. gadā Ehins dodas mūžībā. Vai, sākot savas dzejnieces gaitas, Kristīna nejutās kā sava tēva ēnā? Kristīna atklāj, ka studiju gados Tartu universitātē viņai nemaz neesot bijusi doma kļūt par rakstnieci – ļoti attāli sasaucoties ar Eduarda Veidenbauma dzejas rindām, viņai ir licies, ka igauņiem rakstnieku un dzejnieku jau tāpat ir pilnīgi pietiekami. Pie tam, ir taču gana ar to, ko vienas ģimenes ietvaros literatūrā bija paveikuši viņas vecāki. Kristīna bija iecerējusi kļūt par dejotāju vai zinātnieci. Taču dzīve pati viņai parādījusi, ka Kristīna Ehina var būt pavisam cita veida dzejniece nekā viņas tēvs vai māte, ka viņa spēj atrast pati savu izteiksmes veidu.  Kaut arī vecāku dzejas stilistiskās ietekmes šur tur parādoties, tā tomēr ir pavisam cita veida dzeja.

Igauņu dzejnieks un tulkotājs Contra (Marguss Konnula) un viņa latviešu kolēģis, kuram droši varam piemērot šos pašus titulus, savu sadarbību turpina jau vairāku gadu nogrieznī. Contra šogad iztulkojis Andra Akmentiņa romānu "Skolotāji", savukārt Guntara jaunākais zīmīgais veikums ir somu autores Heli Lāksonenas literārā satikšanās ar Aleksandru Čaku un darbs pie Jura Kronberga pēcnāves dzejas krājuma "Debesīs Dievs bīda mēbeles" izdošanas. Ar abiem autoriem Siguldas Jaunajā pilī Toms un Svens satikās, apmeklējot Siguldas novada kultūras centra rīkoto tikšanās reizi.

Bērnu grāmatu ieteicējs. 216.epizode. Burtu Burvja īrnieki lasa igauņu autores Kairi Lookas grāmatu "Pija Prjaņika un bandīti".

Gaidot pirmizrādi, iespēja apskatīt kostīmu skices –  to piedāvā Ilzes Vītoliņas personālizstāde „Pavasaris”.  Akvareļa tehnikā veidotie gleznojumi atklāj Dailes teātrī topošās izrādes „Pavasaris” tēlus. Izrādi teātris plāno rādīt janvārī, tikmēr varam ielūkoties procesā, kas skatītājiem parasti nav redzams. Pieminām arī Spēlmaņu nakts balvas guvušo Dailes teātra  iestudējumu „Smiļģis”, kam kostīmus veidojusi  Ilze Vītoliņa. Ilze Vītoliņa ir viena no vadošajām izrāžu kostīmu māksliniecēm Latvijā, veidojusi tērpus vairāk nekā 200 izrādēm visos Latvijas teātros, arī Krievijā. Mākslinieci raksturo spēja strādāt ar vērienīgiem plaša diapazona projektiem. Par vērienīgu uzskatāms arī Dailes teātra iestudējums „Smiļģis” , kas „Spēlmaņu naktī” ieguva  Grand Prix. Arī kostīmi ir svarīga izrādes daļa. Atziņās par darbu, kas nu jau nogūlis pie padarītajiem, dalās Ilze Vītoliņa. Kaut kādā ziņā negaidīta ir kostīmu mākslinieces sarīkotā izstāde galerijā „Istaba”, pie galvenās sienas eksponētas kostīmu  skices izrādei „Pavasaris”, ko veidos igauņu režisors Prīts Pedajass. Dažām skicēm klāt pievienotas fotogrāfijas, arī auduma gabaliņi, piezīmēs varam lasīt kas par tēlu un kāds aktieris to atveidos. Pirmizrāde gaidāma janvārī. Igauņu rakstnieka Oskara Lutsa romāna „Pavasaris” darbība risinās nomaļā igauņu ciematā, tas ir sirsnīgs un aizkustinošs stāsts par rakstnieka skolas gadiem ciema baznīcas skolā un kostīmos  atspoguļojas konkrēts vēsturiskais laiks. Lutsa romāna „Pavasaris” dramatizējums  savulaik 1980.gadā uzvests uz Jaunatnes teātra skatuves, to veidoja  igauņu radošā komanda. Ilzei iestudējums spilgti iespiedies atmiņā. Bez izstādes darbiem, kas skatāmi galerijā, Ilze atnesusi mapi ar kostīmu  skicēm no dažādiem iestudējumiem. Taisot projektus, vienmēr paliek pāri skices, kostīmu  varianti. Arī  tie pieejami galerijas apmeklētājiem. Ilzes Vītoliņas personālizstāde „Pavasaris” galerijā „Istaba” būs skatāma līdz 7.janvārim.

Dažas dienas pēc Latvijas un Igaunijas basketbola organizāciju vadītāju paziņojuma par kopīgās līgas darbības pagarināšanu vēl vismaz uz trim gadiem un īsi pirms Latvijas valstsvienības spēlēm Pasaules kausa izcīņas kvalifikācijas turnīrā “Basketstudijā 2+1” viesojās Latvijas basketbola līgu direktors – valstsvienībā 140 spēles aizvadījušais Kristaps Janičenoks. Runājām par: - tiesāšanas specifiku kaimiņvalstīs; - abpus robežai valdošajiem mītiem par savējo vilkšanu; - tiesnešu kvalifikāciju un jaunās maiņas audzināšanu; - abpusējo vēlmi turpināt sadarbību un tuvākajiem izaicinājumiem; - igauņu vēlmi cīnīties ar vismaz septiņiem Latvijas klubiem un Latvijas darbībām, lai paplašinātu pārstāvniecību; - dažādiem atbalstītāju piesaistīšanas mehānismiem; - epidemioloģiskās situācijas atšķirīgajiem akcentiem un kopsaucējiem; - paredzamo sezonas kulmināciju Pafbet Latvijas – Igaunijas līgas izslēgšanas turnīrā; - priekšnojautām pirms spēles Belgradā; - kāpēc iepriekšējā statistika neietekmē nākamās spēles rezultātu; - vēsturiskās “Pionir” halles šarmu. 71 minūte par Latvijas basketbola aktualitātēm!

Bērnu grāmatu ieteicējs. 212.epizode. Burtu Burvja īrnieki lasa igauņu rakstnieces un ilustratores Piretas Raudas sirsnīgo grāmatu "Kā izglābt mazītiņo mammu".

Režisors Valters Sīlis Latvijas Nacionālajā teātrī iestudējis izrādi "Perfekta teikuma nāve". Iestudējuma pamatā igauņu rakstnieka Reina Rauda romāns par Atmodas laiku Igaunijā. Pirmizrāde bija plānota jau pērnā gada nogalē, gatavojoties Baltijas valstu neatkarības atgūšanas trīsdesmitgadēm. Kultūras rondo par iestudējumu saruna ar režisoru Valteru Sīli. Igauņu rakstnieka darbs veltīts laikam, kas arī Latvijā bija īpašs – Trešās atmodas gadiem 80. gadu beigās, kad Padomju Savienība juka pa vīlēm, parādījās iespēja brīvi domāt un brīvi rīkoties, cilvēki dzīvoja eiforijā metru virs zemes, jo ik pa laikam viņi tika pulcēti manifestācijās, stāvēja plecu pie pleca un beidzot sajutās drosmīgi. Tomēr joprojām bija modras acis pelēkās civildrēbēs, kas brīvības tīkotājiem rūpīgi sekoja līdzi. Šis stāsts par šo laiku savedīs kopā divus jaunus cilvēkus – igauņu meiteni Mārju un krievu puisi Aleksu – un arī izšķirs. Bet – viņi būs uzzinājuši, kāds ir perfektākais teikums pasaulē. Iestudējuma pirmizrādi apmekēja arī romāna "Perfekta teikuma nāve" autors Reins Rauds.

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par sezonas aktualitātēm, gan par Covid ierobežojumu jaunās sezonas atklāšanu, gan par rudens labumiem Baltijas akciju tirgū.  Īsā brīdī vairāki Baltijas uzņēmumi iet biržā un piedāvā iegādāties akcijas, sākotnējais publiskais akciju piedāvājums jeb IPO (starptautiskais saīsinājums). Kas tas īsti ir par "zvēru", kā tādā var praktiski piedalīties un ko par to visu vajadzētu zināt? Ar investora acīm pētām igauņu uzņēmumu "Enefit Green", kurš pirms nedēļas izziņojis savu akciju sākotnējo publisko piedāvājumu.  Latvijā līdz 11. janvārim kārtējā ārkārtējā situācija. Vārdu spēles pie malas, bet ekonomikai divas svarīgas lietas. Pirmkārt - obligāta vakcinēšanās - ja vien nav izslimošanas sertifikāts. Valsts un pašvaldības darbā strādājošajiem un arī tiem, kam jāstrādā klātienē privātajā sektorā. Otrkārt - tirdzniecības ierobežojumi, lielā mērā nevakcinētajiem radot tādu situāciju, kāda bija mums visiem pērnajā ziemā - nopirkt var tikai pašu nepieciešamāko, bet viss pārejais - apģērbs, saimniecības lietas - jāsūta internetā.  Vakcinēšanās vai izslimošanas prasība noteikti ietekmēs darba tirgu. Protams, var jau lepni paziņot, ka viss, rakstu atlūgumu, bet reālas alternatīvas darbavietas, ja nevēlas vakcinēties, visticamāk būs maz. Un - pieprasījuma piedāvajuma likumus neviens nav atcēlis, gan jau uzņēmumi, kas būs ar mieru organizēt darbu tā, ka attālināti var strādāt nevakcinēti, lepni diktēs savus noteikumus darbiniekiem - sak, kur tu tāds nevakcinēts citur liksies. Saldi neklāsies arī uzņēmējiem, ja darbinieki pateiks nevakcinējos un viss, bet uzņēmumam jāturpina strādāt, nāksies vai nu pielūgties vakcinēties, vai arī meklēt citus darbiniekus. Un, iespējams, jau arī piedāvājumu - algas un citu labumu - taisīt pievilcīgāku. Jo ne viens vien uzņēmums būs spiests meklēt jaunus darbiniekus, kam ir Covid sertifikāti.  Bet kas notiks ar tirdzniecību? Laiks rādīs. Kas ir IPO jeb sākotnējais publiskais akciju piedāvājums? Četrus gadus neviens jauns uzņēmums "Nasdaq Riga" biržā nebija manīts, drīzāk pretēji. Bet šoruden, tādi jau ir veseli divi - nupat noslēgusies pieteikšanās AS "DelfinGroup" akciju iegādei, jau drīz tam vajadzētu sekot degvielas tirgotāja “Virši” IPO, bet mums kaimiņos vēl visu šo nedēļu var pieteikties Igauņu  "Enefit Green" akciju iegādei. Un gaisā virmo sajūta, ka vēl vairāki citi Baltijas uzņēmumi plāno startēt biržā.  Klausītāji jautā, kā tīri praktiski šādos akciju piedāvājumos var piedalīties, kā rezervēt akcijas, kādi varētu būt zemūdens akmeņi un ko vēlams pirms tam izpētīt. Patiesībā tas nav nemaz tik sarežģīti, vislabāk to pajautāt savam brokerim jeb bankai, kurā jums ir ieguldījumu vai vērtspapīru konts, bet visticamāk, ka arī pats spēsiet atrast savā internetbankā “īpašo notikumu sadaļu”. Līdzīgi kā ar jau biržā kotētu uzņēmumu akciju pirkšanu, vēlams saprast, vai nav kādas komisijas maksas, lai nav kādi nepatīkami pārsteigumi.  Un savā ziņā, piedaloties IPO, darbojas tie paši principi, kuri ir spēkā, pērkot jau biržā esošu uzņēmumu vērtspapīrus. Bet ir pāris svarīgas atšķirības. Par IPO uzņēmumu jums ir mazāk informācijas. Un līdz ar to, grūti saprast, vai piedāvātā cena par akciju atbilst tirgus cenai - ir virs vai zem tās. Kā skaidro "Citadeles"  bankas meitas uzņēmuma "CBL Asset Management" valdes loceklis Andris Kotāns - parasti uzņēmumi ir ieinteresēti biržā startēt veiksmīgi, līdz ar to bieži tā ir iespēja nopirkt akcijas ar atlaidi.     

Igauņu dūdas un vargāns, lietuviešu niedru stabule, svilpe un māla bungas un latviešu mūzikas instrumenti - kas tiem kopīgs un atšķirīgs? Etnomuzikologs Valdis Muktupāvels iepazīstinās ar Baltijas tautu mūzikas instrumentu dažādību. "Mūzikas instrumentiem tādu tautisko robežu, etnisko, nacionālo robežu nav.  Viņi gājuši vienmēr pāri, tāpēc ir daudz kas līdzīgs lielākā apgabalā," vērtē Valdis Muktupāvels. "Par Baltiju runājot, pirmajā brīdī varētu teikt, ka ir ļoti daudz kas līdzīgs, bet tas tā pirmajā brīdī liekas. Sāc skatīties un, izrādās, tās vēsturiskās lietas veido diezgan atšķirīgu ainu. Varētu sagaidīt, ka latviešiem un lietuviešiem kopīga valoda, arī instrumentu ziņā būs vairāk līdzību un ar igauņiem mazāk. Tieši otrādi izrādās," atzīst Valdis Muktupāvels. Piemēram, dūdas ir latviešiem un igauņiem pilnīgi tas pats instruments.  "Dūdas ir Rietumlatvijas daļā, tātad Kurzemē, īstenībā tādā diezgan pat šaurā joslā no Ventspils uz dienvidiem līdz suitiem, vēl drusciņ tālāk. Tur viņas visvairāk ir spēlētas. Tieši tādas pašas dūdas arī igauņiem salās," norāda Valdis Muktupāvels. "Visas Eiropas kultūras vēsturē viens no lielākajiem ģeopolitiskajiem notikumiem, kas pilnīgi izmainīja mūzikas dzīvi, bija krusta kari. Krusta karu laikā ienāca Eiropā no Tuvajiem Austrumiem visi tie instrumenti, kas šobrīd ir klasiskās mūzikas instrumenti. Eiropieši, krustneši iemācījās arī militārā ziņā pūst dubultmēlīšu instrumentus. Arābu zurnas, tad vēl metāla instrumenti, timpāni - tas ir baismīgi, pretiniekam bikses pilnas. Un tagad visi pūtēju orķestri un visi dūdu bungu ansambļi ir īstenībā Tuvo Austrumu kultūras pārcēlums un tas, kas iedzīvojās šeit, Rietumos," bilst Valdis Muktupāvels.

“Digitālie viduslaiki” - sava izpratne par to ir latviešu māksliniecei un fotogrāfei Kristīnei Krauzei-Sluckai un igauņu māksliniekam, arhivāram Āpam Teperam. Rīgas Fotogrāfijas biennāle “NEXT 2021” turpina iepazīstināt ar šīs vizuālās mākslas dažādajām izpausmēm. Jaunākais pienesums biennāles programmā: izstāde “Digitālie viduslaiki” Latvijas Fotogrāfijas muzejā Vecrīgā. To kopīgā redzējumā īstenojuši vizuālā māksliniece Kristīne Krauze-Slucka, igauņu vizuālais mākslinieks Āps Tepers un kuratore, mākslas vēsturniece un fotogrāfe Anete Skuja. Kas atklājams aiz savstarpēji it kā izslēdzošā izstādes nosaukuma? Izstāde “Digitālie Viduslaiki” Latvijas Fotogrāfijas muzejā sevī ietver divas personālizstādes: igauņu vizuālā mākslinieka Āpa Tepera ekspozīciju “Materialitātes ēna” un Kristīnes Krauzes-Sluckas izstādi “Paklausīgs pieskāriens”. Kā to formulē izstādes veidotāji: mūsdienu digitālo tehnoloģiju attīstība un dominance liek pamatus jaunai nemateriālo atmiņu kultūrai, kuras ietekmē fotogrāfija šķietami zaudē savu materiālo substanci un kļūst par informācijas kopumu tikai potenciālam, iespējamam attēlam. Tāpēc – varbūt drošākais ceļš datu saglabāšanai būtu atgriezties pie klasiskām, proti, analogām tehnoloģijām? Stāsta Kristīne Krauze-Slucka. Igauņu mākslinieku Āpu Teperu interesē subjektivitātes koncepts vizuāajā kultūrā, kuru viņš apspēlē, izmantojot gan pašradītus, gan soctīklos atrastus attēlus. Āpam būtisks ir atmiņas fenomens un tā attiecības ar fotogrāfisko reprezentāciju digitālās kultūras laikmetā, kā arī arhīva loma un pat vara pār kolektīvo atmiņu. Viņš savā izstādē „Materialitātes ēna” piedāvā aplūkot ‘ferotipus' - fotogrāfiskus attēlus, kuru orģināli radīti uz īpaši apstrādātām metāla plāksnītēm. Āpu aicinu parunāt par Viduslaikiem kā periodu, kas nereti saistīts ar neskaidrību, māņticību un priekšstatu miglainumu. Mākslinieces Kristīnes Krauzes-Sluckas izstādē „Paklausīgs pieskāriens” risināta tēma par pirksta nozīmi skārienjūtīgo ekrānu pasaulē. Izmantojot lielformāta analogo mediju, Kristīne pievēršas fiziskai savu biometrisko datu pārnesei uz analogā fotopapīra, kurā pirkstu slīdējums pāri digitālajām ierīcēm izgaismo unikālas līniju un virpuļveidīgu loku kontūras. Taču mans jautājums Kristīnei ir par pikseli – digitālā attēla vismazāko elementu. Varbūt tā nozīme mūsdienu pasaulē ir pārvērtēta? "Digitālo viduslaiku" priekšnojautas Latvijas Fotogrāfijas muzejā iespējams piedzīvot līdz 3.oktobrim.

Lai iepazīstinātu ar Baltijas valstu keramikas svarīgākajiem māksliniekiem, kā arī šīs mākslas nozares pašreizējo stāvokli un attīstību globalizācijas laikmeta ideju mainībā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā savu mājvietu radusi izstāde „CREO ERGO SUM” – „RADU, TĀTAD, ESMU”, kas ir Baltijas kuratoru un keramikas speciālistu kopprojekts. Ekspozīcijā piedalās 19 Latvijas, Lietuvas un Igaunijas keramiķi. Ar Baltijas valstu keramiķu izstādi 3. Latvijas Keramikas biennāles programmā iepazīstina projekta kurtors, Daugavpils Marka Rotko mākslas centra mārketinga speciālists Aivars Baranovskis un Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja Keramikas un porcelāna kolekcijas glabātāja Dace Ļaviņa. Kādiem principiem sekojot, sastādīta izstādē iekļauto mākslinieku kopa, stāsta Latvijas Laikmetīgās keramikas centra speciālists Valentīns Petjko. Sākot iepazīt ekspozīciju, vispirms skatītāju satiek lietuviešu keramiķes Milenas Pirštelienes māla attēlu un objektu sērija „Atkārtošanās”. Igauņu keramiķes Annes Turnas darbu stikla un māla sērija „Sarkanais lietus” skatītājus varētu pārsteigt ar savu smalkumu un itin kā stopkadrā apstādinātu pilienu kustību. Līdz ar latviešu kolēģiem pie ekspozīcijas izstrādes strādāja arī Paņevēžas mākslas galerijas Keramikas paviljona speciāliste Aurēlija Seiliene un Igaunijas Keramikas asociācijas pārstāve Pille Kaleviste: "Pie šīs izstādes strādājām divus gadus, un šis laika posms mums sagādāja arī zināmas grūtības, jo daži darbi jau bija pabeigti, taču atsevišķi mākslinieki nolēma tos izmainīt. Saziņa notika galvenokārt ar e-pastu starpniecību. Darbs izolācijas apstākļos var radīt zināma veida frustrāciju. Tāpēc ir ļoti labi, ka materiāli un tehnikas, ar kurām keramiķi strādā, darba procesā rada teju meditatīvu stāvokli. Tādējādi tu itin kā vari ceļot, pārkāpt kaut kādas robežas - kas cilvēkiem, kuri nenodarbojas ar mākslu vai kuru darbs nesaistās ar darbošanos ar rokām, ir grūtāk sasniedzams stāvoklis. (..) Šobrīd ir ļoti svarīgi, ka tev kā radošam cilvēkam ir zināms skaidrs mērķis, uz kuru virzīties, ka tu dodies uz to pa noteiktu maršrutu. Vai tā būtu izstāde vai jebkas cits. Tas sniedz motivāciju un horizontu, ko uzlūkot. Protams, tas neizslēdz to, ka var uznākt arī depresīvas domas, taču galvenais ir atrasties kustībā un neapstāties." Baltijas laikmetīgā keramika, kura gatavota ar devīzi CREO ERGO SUM – „RADU, TĀTAD ESMU” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja lielajā zālē aplūkojama līdz 3. oktobrim.

Dzīšmu stuostu rubrikā raidejuma “Kolnasāta” vadeituojs, muzikis i muzykys pedagogs Ēriks Zeps kūpā ar latgaliskūs projektu vierzeituoju, dzīšmu kruojuma “Muna dzīšmu gruomota” sastateituoju Edeiti Husari stuosta par dzīsmis “Bryunaceite” pyrmsuokumim. Dzīsmis “Bryunaceite” vuordu autors ir rakstnīks Juoņs Klīdziejs (Klīdzējs) (1914—2000), bet muzykys autors tenors, par Latgolys pyrmū operdzīduotuoju sauktais Tālis Matīss (1904—1985). Dzīsmis stuosta aizsuokums vaicojams 1938. godā. “Beņs pīsaciele kuojuos un juo armonika suoce rauduot bezgaleigas skumes. Kaidas daudz dzierdātas dzīsmes melodejā. Tei beja škieršonuos dzīsme un par īšonu svešumā. Paskumeiga beja šei dzīsme un tei suopeigi plēse kryutis. Tei dzīsme beja daudz garuoka un tuos melodija beja taida, kuru klausūtīs nivīns navarēja palikt vīnaldzeigs…” Itys ir fragments nu Juoņa Klīdzieja stuosta “Zalta kristeņš”, kas pyrmū reizi kai stuosts “Benedikta armonika” publycāts žurnalā “Sējējs” 1938. godā, bet latgaliski i ar nūsaukumu "Zalta kristeņš" stuosts publycāts taišni latgaliski raksteitajā Klīdzieja stuostu kruojumā "Guojputnu dzīsme" (izdūts 1943. godā), kas ir vīna nu diveju gruomotu, kas izguoja, cikom Klīdziejs vēļ dzeivuoja Latvejā. Tymā pošā 1938. godā pats Klīdziejs Latvejis Radiofonam stuostu “Benedikta armonika” puortaiseja klauseituoju īmeiļuotajā raidlugā "Viņsētas Benedikts". Taišni ar stuostu “Benedikta armonika” i ūtru “Cilvēki dūmakās” (ari publicāts žurnalā “Sējējs” 1938. godā) Klīdziejs turēja, ka suoc eistys rakstnīka gaitys.   Jau pīsauktajā raidlugā “Viņsētas Benedikts” skaniejuse ari dzīsme "Bryunaceite" (Brūnacīte), kurys muzykys autors ir Klīdzieja bierneibys draugs, par Latgolas pyrmū operdzīduotuoju sauktais tenors Tālis Matīss, kuruo dzymtuo puse ir niulinejuo Bolvu nūvoda Ruguoji. Dažūs olūtūs nūruodeits, ka melodejis leidzautors ir Juoņs Ivanovs, bet tys vysa tycamuok aiz tuo, ka Matīss sovulaik cīši daudzi sasadorbuoja ar Ivanovu i komponists tymā laikā ari struoduoja Radiofonā par skaņu režisoru. Piec raidlugys dzīsme poša Tāļa Matīsa dzīduojumā cīši aizkustynuojuse klauseituojus. Piec raidlugys izskaniešonys “Bryunaceitei” suocēs sova dzeive – sovulaik daudzi dzīduota ari Ūtruo pasauļa kara laikā karaveiru vydā, piečuok pi trimdys latvīšu klivyse kai tautysdzīsme i bejuse lels spāka olūts, bez kura naiztykuši latvīšu sareikuojumi trymdā.  Dzeivojūt kotram sovā pasauļa molā, Klīdziejs i Matīss turpynuojuši sasaraksteit i sasaglobuojuse viestule, kurā Klīdziejs lyudz Matīsam atsyuteit dzīsmis “Bryunaceite” notys, jo dzīsme teikūt dzīduota vysā pasaulī, kur viņ asūt latvīši, bet par sovu himnu tū izlasejuši trymdys studentu organizaceja “Dzintars”, kas grybūt atrast i nūstabilizēt dzīsmis originalū verseju, kai ari tū īmyužynuot. Bet 1976. goā Klīdziejs Matīsam raksteja, ka dzīsme ir tik populara, ka tymā vosorā jau īdzīduota trešajā skaņu platē: “Tova Bryunaceite īt pa vysu pasauļu. Itūvosor tei īdzīduota trešajā skaņu platē. Pyrmū īdzīduoja veiru kors, ūtrū tenors Vēciņš modernys muzykys pavadejumā, trešū treis jaunīši, kas sauces “Trīs no Pārdaugavas”.“ Dīvamžāļ “Bryunaceitis” originalīroksts poša Tāļa Matīsa dzīduojumā nav sasaglobuojs, nu dzīsmei itūs godu laikā bejušys dažaidys versejis i īskaņuojumi gon latvyski, gon latgaliski. Gatavejūt Tāļa Matīsa albumu dzīduotuoja symtgadei, kas beja 2004. godā, dzīsmi Artura Maskata apdarē piec Matīsa saimis lyuguma īdzīduojs slovonais operdzīduotuojs Egils Siliņš. Bet dzīsmis latgaliskū variantu myusu dīnuos popularu padarejs dzīduotuojs Daiņs Skutelis, regulari dzīdūt “Byunaceiti” leluokuos i mozuokuos nūtikšonuos. Taišni itai latgaliskajai versejai topuse ar deja horeografa i deju školuotuoja Juoņa Vylcāna horeografejā. Taipat latgaliski dzīsme pādejā desmitgadē skanējuse divejuos kinuos – režisora Edgara Blinova debejis dorbā “Latgolys laikadečs”, kas skateituojim atruodeita 2011. godā, tymā skonūšuos “Bryunaceite” versejis autors i izpiļdeituojs ir Gunārs Igauņs, kai ari dzīsme, tyvynojūt originalam, Juoņa Kurševa dzīduojumā dzierdama ari 2020. goda Vīstura Kairiša dorbā “Piļsāta pi upis”. Interesna, ka itim Juoņa Klīdzieja vuordim, kas dažaidūs laikūs publicāti presē ar nūsaukumim – "Brūnacīte", "Brūnacītei", "Šķiršanās dziesma", "Ceļam dāvāts zieds" – sovu melodejis variantu sarakstejs ari operdzīduotuojs Jānis Spruogis.    

Jāns Kaplinskis (1941) ir viens no dižākajiem un svarīgākajiem igauņu literātiem. Esejists, dzejnieks, stāstnieks. Viņa īsromāns "Acs" Guntara Godiņa tulkojumā Tomam un Svenam bija kā atvēršanās zīme. Un tomēr, Kaplinskis atstāj maķenīt transcendencei - tai zonai, pār kuru laiks, telpa un mūsu svarīgie, klusie nodomi pārslīd pāri. Jo - vienmēr meklē.

Kas notiek, kad astotnieks sastop bezgalību? Šo Aldas Miķes un citu klausītāju atsūtītās mīklas min rakstniece, māksliniece Lilija Berzinska (nupat iznākušās bērnu grāmatiņas "Lidojošais cūku nams" autore) kopā ar 11 gadus veco meitu Zuzannu (mācās Rīgas Igauņu pamatskolā).

Arturs Alliksārs (1923-1966) nodzīvoja savam talantam nepiedodami īsu mūžu, tomēr viņa devums ir kvalitātes ziņā pārlaicīgs, idejiski nepiekāpīgs un vienlaikus trausli lirisks. Alliksāru dēvē par "visu dzejas konvenciju grāvēju" , kas paskaidro viņa jaunāko kolēģu apbrīnu. Pēc autora atgriešanās no lēģera izveidojās neformāla Alliksāra dzejas laboratorija. Tartu tik populārā kafejnīca "Werner" kļuva par Alliksāra un viņa mācekļu pulcēšanās vietu, par viņa salonu, kabinetu un kanceli. Toms un Svens lasa viņa dzejas izlasi, kuru tulkojis maija mēneša grāmatu kurators Guntars Godiņš.

Deviņpadsmitā podkāsta "Eiropas diena" sērijā padziļināti pievēršamies diviem tematiem – Eiropas Komisijas nule dotajai atļaujai pārtikas veikalu plauktos parādīties pirmajiem kukaiņiem, kā arī Igaunijas finanšu ministres mudinājumam valstij nesekot citu valstu piemēram, bet Eiropas Savienības fondu līdzekļus tērēt pašai pēc sava modeļa. Vēl podkāstā apskatām ES ekonomikas atveseļošanās prognozes, Lielbritānijā dzīvojošo ES dalībvalstu pilsoņu attieksmi pret Apvienotās Karalistes valdību un iestādēm, gaidāmās sankcijas pret Libānu, kā arī ierosinājumu atcelt intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību uz Covid-19 vakcīnām.

Ar kādām grūtībām jāsastopas igauņiem, kuri mācās latviešu valodu? Kā Eduarda Veidenbauma dzeja skan igauniski? Raidījumā ar dzejnieku un tulkotāju Contru runājam par viņa daiļradi latviešu un igauņu valodā, latviešu valodas apguvi un tās izaicinājumiem, Eduarda Veidenbauma dzejas atdzejošanu, veru jeb veraviešu valodu, mēlesmežģiem igauņu un latviešu valodā, kā arī daudz ko citu. Marguss Konnula jeb Contra ir viens no ražīgākajiem igauņu dzejniekiem. Kopš debijas 1995. gadā viņš ir uzrakstījis vairāk nekā 5000 dzejoļu un regulāri izdod jaunus dzejas krājumus, kā arī raksta prozu, atdzejo latviešu dzeju un tulko latviešu prozu. Contra ir ieguvis vairākas literārās balvas par Eduarda Veidenbauma atdzejojumiem, Dzintara Soduma prēmiju un citus apbalvojumus Igaunijā un Latvijā. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodas eksperte, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Raidījuma piezīmes: [01:36] Kāpēc Contra sāka mācīties latviešu valodu? [02:30] Kāpēc Contra atdzejo Eduarda Veidenbauma dzeju? [03:35] Contras iecienītākais E. Veidenbauma dzejolis: oriģināla un atdzejojuma lasījums. [05:30] E. Veidenbauma dzeja dziesmās un popularitāte Igaunijā. [08:20] Contras latviešu valodas mācīšanās process. [10:20] Vai Igaunijā daudzi prot latviešu valodu? [11:20] Lielākās grūtības latviešu valodas apguves laikā. [11:45] Mēlesmežģi latviešu un igauņu valodā. [16:25] Dzejolis igauņu valodā. [19:36] Contras iedvesmas avoti un radošā vide. [22:00] Contras grāmatas, dzeja un tās atdzejojumi. [27:55] Sadarbība ar Guntaru Godiņu. [30:15] Iecienītākais Contras atdzejojums “Natural Born Lāčplēsis” un dziesma “Latvju disko”. [36:42] Veraviešu valoda un tās atšķirības no igauņu valodas. [42:52] Kāpēc Contram ir svarīgi rakstīt veraviešu valodā? [43:55] Vai Contram ir ērti runāt latviski? [45:42] Contras nākotnes ieceres. [46:50] Dzejolis igauņu un latviešu valodā. Grāmatas: Andris Akmentiņš. Skolotāji. Rīga: Dienas Grāmata, 2018. 360 lpp. Contra. Kaunis gorjačij igaunis. Nevārītas asaras. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2008. 167 lpp. Contra. Cik grūti ir būt latvietim. Rīga: Pētergailis, 2019. 128 lpp. Contra. Visi ir visgudrākie. Rīga: Liels un mazs, 2020. 80 lpp. Noderīgas saites: https://bit.ly/3iSF3DW – “Pieturzīmju” Facebook lapa https://bit.ly/2FvAMI9 – “Pieturzīmju” Instagram profils https://bit.ly/2FaEWWl – “Pieturzīmju” tvitera profils https://bit.ly/2BYS672 – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Patreon” https://bit.ly/2DFLTxa – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Buy me coffee” https://discord.gg/aAkqp7pmu3 – pievienojies mūsu “Discord” kopienai Seko līdzi jaunumiem “Pieturzīmju” Instagram profilā, uzdod jautājumu nākamajam raidieraksta viesim un saņem atbildi raidījumā! “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu raidierakstu par valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas par valodas lietojumu semināros, vebināros, konferencēs un individuālās mācībās. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

Igaunijas komandas “AVIS Utilitas Rapla” kapteinis Roberts Freimanis Pafbet Latvijas – Igaunijas Basketbola līgas finālturnīra priekšvakarā stāsta par dzīvi un spēlēšanu Igaunijā, igauņu basketbola līdzjutēju paradumiem, neklātienē gūtajiem priekšstatiem par Latvijas un Igaunijas komandu spēku samēru šajā sezonā, latviešu basketbola komūnu Igaunijā, gatavošanos ceturtdaļfināla cīņai ar “Ventspili” un Raplas komandas ambiciozajiem mērķiem. 48 interesantas minūtes kopā ar Latvijas basketbola cilvēku Igaunijā: 00:00 - Kapteinis starp gados jauniem spēlētājiem; 05:00 - Raplas komandas mērķi, Igaunijas medicīnas īpatnības; 11:00 - Līdzjutēji, kuri pavadīja komandu uz "Final 6" turnīru; 17:05 - Igauņu valoda un Latvijas basketbolistu kopiena Igaunijā; 24:20 - Veiksmīgās sezonas Igaunijā; 28:05 - "Rapla" un "Ventspils" klubu spēles maniere; 38:00 - "Final 6" bez skatītājiem, spēlēšana Lukas Banki priekšā.

Vai zini, kādi vārdi latviešu valodā aizgūti no lībiešu valodas? Vai arī lībiešu valodā ir jaunvārdi? Kā lībiešu valoda atšķiras no igauņu un somu valodas? Raidījumā ar līvu valodnieku Valtu Ernštreitu runājam par lībiešu valodu, tās rakstību un īpatnībām, vēsturi un nozīmi Latvijā un Igaunijā, bilingvālo dzejas krājumu “Trilium 2.0”, lībiešu valodas apguvi, kā arī daudz ko citu. Valts Ernštreits ir līvu valodnieks, tulks un dzejnieks, lībiešu kultūras centra vadītājs, viens no portāla livones.lv veidotājiem. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodas eksperte, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Raidījuma piezīmes: [00:44] Bilingvālais dzejas krājums “Trilium 2.0” un tā fragments. [09:40] Dzejošana vairākās valodās. [10:30] Ko Valtam nozīmē lībiešu valoda? [11:35] Cik daudz cilvēku prot lībiešu valodu un kur to var apgūt? [20:25] Lībiešu saknes un aizguvumi no lībiešu valodas. [25:53] Kā noteikt, vai ir lībiskas saknes? [30:30] Kā lībiešu valodā top jauni vārdi? [34:10] Lībiešu rakstu valoda un tās savdabības. [40:47] Vai lībieši saprot igauņus? [43:23] Debespušu nosaukumi, lībiešu alfabēts un tā īpatnības. [49:00] Igauņu un somu valodas īpatnības. [50:03] Lībiešu valodas apguves avoti. [58:30] Valta nākotnes ieceres. Grāmatas: Baiba Damberga, Valts Ernštreits, Ķempju Kārlis. Trilium. 2.0. Līvõ Kultūr sidām, 2012. Baiba Damberga u. c. Kā iznirst lībieši? Līvõ Kultūr sidām, 2018. Noderīgas saites: http://www.livones.net/lv – lībiešu kultūras, valodas un vēstures portāls https://bit.ly/38jgw8l – līvu svētku Facebook lapa https://bit.ly/30mADOv – LU Lībiešu institūta Youtube kanāls https://bit.ly/3cfvsFs – LU Lībiešu institūta Facebook lapa https://bit.ly/38kFxjm – debespušu nosaukumi lībiešu valodā https://bit.ly/3cghOlP – lībiešu-igauņu-latviešu vārdnīca https://bit.ly/3iSF3DW – “Pieturzīmju” Facebook lapa https://bit.ly/2FvAMI9 – “Pieturzīmju” Instagram profils https://bit.ly/2FaEWWl – “Pieturzīmju” tvitera profils https://bit.ly/2BYS672 – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Patreon” https://bit.ly/2DFLTxa – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Buy me coffee” https://discord.gg/aAkqp7pmu3 – pievienojies mūsu “Discord” kopienai Seko līdzi jaunumiem “Pieturzīmju” Instagram profilā, uzdod jautājumu nākamajam raidieraksta viesim un saņem atbildi raidījumā! “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu raidierakstu par valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas par valodas lietojumu semināros, vebināros, konferencēs un individuālās mācībās. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

Kas ir igaunis Latvijā un kur var pasaulē lietot igauņu valodu, pārrunājam Kultūras Rondo ar Rīgas Igauņu pamatskolas direktora vietnieci Aivu Plauču un Latvijas Igauņu biedrības valdes priekšsēdētāju Tomasu Kaldu. Viņi darbojas arī Vispasaules igauņu komitejā.

Igauņu vienradža – jaunuzņēmuma MeetFrank pārstāvis Latvijā kopš 2020. gada rudens  ir Ričards Roziņš. Iepriekš ar viņu tikāmies (S2E10) un runājām par to, kādas jaunas iespējas  mobilā aplikācija sagādā darba meklētājiem.Šoreiz runājam par darba devējus interesējošo – kā atšķiras darbaspēka tirgus un algas dažādās valstīs, kādu nozaru  kompānijas visvairāk ieguvušas no jaunajām iespējām, kā MeetFrank ir mainījis darba sludinājumu izskatu un saturu,  kā darbojas piemērotākā kandidāta meklēšanas filtri.Sazināties ar podkāsta saimnieci Vineta Bērziņa Linkedin, pieteikties podkāstā – vineta.beerzina@gmail.comPodkāsta sociālie tīkliFacebookInstagramYoutubeReklāma un sadarbība – Juris Garjāns  /producents/ AMBONATālr. 29600765   juris@darbs.work

Igauņu mākslinieka Oskara Kallisa glezna „Drudzis” bija viena no kuratora Rūdolfa Rapeti izvēlētajām gleznām izstādei „Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā”. Diezin vai igauņu mākslinieks, kurš nodzīvoja tikai 25 gadus garu mūžu, varēja iedomāties, ka viņa glezna kādreiz būs skatāma Parīzē, Orsē Mākslas muzejā. Diezin vai viņš varēja iedomāties, ka viņa dzīve un gleznas rosinās igauņu rakstnieku Andrusu Kivirehku uzrakstīt Kallisa fiktīvo dienasgrāmatu „Zilais, ragainais dzīvnieks”. Fikcijās un īstenībās, lasot Andrusa Kivirehka grāmatu, būsim kopā ar tulkotāju Maimu Grīnbergu. Andrusa Kivirehka darbu „Zilais, ragainais dzīvnieks” izdevis apgāds „Latvijas Mediji”. Raidījumu atbalsta:

20. februārī Narvā un 22. februārī Tallinā pirmizrādi piedzīvos Elmāra Seņkova jaunākā izrāde “Divas garāžas”, kas ir Teātra apvienības "ESARTE" un Igaunijas teātra "VABA LAVA" kopražojums. Radošajā komandā no Latvijas strādā arī dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce, komponists Edgars Mākens, kā arī aktieri Matīss Budovskis un Agris Krapivņickis, savukārt Igauniju sadarbības projektā pārstāv dramaturgs Mihkels Sēders, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Illimārs Vihmars, gaismu mākslinieks Emīls Kallass un aktieri Simeoni Sundja un Karls Roberts Sārems. Kultūras Rondo uzrunā abus latviešu aktierus – Matīsu Budovski un Agri Krapivņicki. Matīss Budovskis atklāj, ka izrāde ir par četriem vīriešiem, kuru privātā vieta, vai vieta, kur viņi aizbēg no realitātes, ir garāža. Viņi dzīvo garāžā brīvajā laikā, mēģina padarīt dzīvi vienkāršāku un labāku, salabot esošo, padomāt par neesošo. Agris Krapivņickis atzīst, ka tā ir vieta, kur viņi var noslēpties, pabūt vieni, pabūt kopā. Izrāde notiek reālajā laikā, tai nav sadalījuma ainās vai laiku maiņas. Aktieri izrādes laikā runā trīs valodās - igauņu, angļu un nedaudz arī latviešu. Bet visu var saprast no darbībām. Darba tapšanas laikā pārsvarā sazinājušies angliski, latviešu aktieri nedaudz apguvuši arī igauņu valodu. Tā kā Igaunijā teātri ir atvērti, izrādes notiks klātienē. Skatītāju zālē drīkst būt aizpildīti 50% vietu, aktieri bilst, ka Narvā klātienē vienu izrādi varēs noskatīties ap 100 cilvēku.

Par to kādu lomu šosejas riteņbraukšanā spēlē treneris, stāsta viens no Baltijas talantīgākajiem savas nozares speciālistiem Toms Flaksis. Toms ir Latvijas šosejas riteņbraukšanas elites un U23 izlases galvenais treneris kā arī Igauņu komanas Ampler Development Team komandas treneris. Šajā podkāsta epizodē Tu uzzināsi kādu lomu lēmumu pieņemšanā spēlē datu apstrāde, kāpēc katram sportistam ir nepieciešama individualizēta pieeja, kā veidot veiksmīgu vidi un kāda nozīme atlēta motivēšanā ir emocionālajai inteliģencei. Sarunu video formātā atradīsi YouTube - https://youtu.be/gwrTjMXLSzY Pieseko Tomam: Instagram - https://instagram.com/tomsflaksis Facebook - https://www.facebook.com/flaksis Pieseko TF Cycling Coaching: Instagram - https://www.instagram.com/tfcoachinggroup/ Facebook - https://www.facebook.com/tfcyclingcoaching http://www.tfcoaching.com/ Grāmata, kuru Toms iesaka izlasīt: Joe Friel `Cyclist's Training Bible : The World's Most Comprehensive Training Guide` Pieseko minute.coach: Instagram - https://instagram.com/minute.coach Facebook - https://www.facebook.com/minute.coach

Igauņiem Kalevipoegs jeb Kaleva dēls, lietuviešiem valdnieks Gedeminas, bet mums – protams, Lāčplēsis. 19. gadsimta otrajā pusē Eiropā valdīja nacionālā romantisma idejas, un līdz ar tām uzplauka arī interese par nacionālajiem eposiem. Tautas eposs tika uzskatīts par vienu no nācijas eksistences pamatakmeņiem, bet latviešiem tāda diemžēl nebija, tāpēc Andrejs Pumpurs varonīgi apņēmās šo eposu vienpersoniski radīt.

Klajā nākuši pirmie latviski tulkotie igauņu un lietuviešu Baltijas Asamblejas laureātu darbi. “Kā pirmie jaunajā gadā pie lasītājiem nonāks mākslinieciski augstvērtīgie, bet nekomerciālie izdevumi igauņu dzejnieces Enes Mihkelsones godalgotais dzeju krājums “Tornis” (BA balva – 2010), igauņu dramaturga Jāna Tetes lugu krājums “Tilts” (BA balva – 2002) un lietuviešu dzejnieka Marcēlija Martinaiša dzeju krājums “K. B. aizdomās turamais un citi dzejoļi” (BA balva – 2007),” vēstīts Rakstnieku savienības “Facebook” kontā. Igauņu dzejnieces Enes Mihkelsones dzeju krājumu “Tornis” atdzejojis Guntars Godiņš, igauņu dramaturga Jāna Tetes lugu krājumu “Tilts” tulkojusi Rūta Karma, bet lietuviešu dzejnieka Marcēlija Martinaiša dzeju krājuma “K.B. aizdomās turamais un citi dzejoļi” redaktors ir Jānis Elsbergs. Marcēlija Martinaiša dzeju atdzejojuši Pēters Brūveris un Emija Grigorjeva. Lai vairāk noskaidrotu par jaunās sērijas darbiem, sazināsimies ar Rakstnieku savienības priekšsēdētāju Arno Jundzi, redaktoru Jāni Elsbergu un atdzejotāju Guntaru Godiņu. Grāmatas iznāks vienotā sērijā, kuras dizainu veidojis mākslinieks Aleksejs Muraško.

Igauņi pietuvojušies F1, leiši spiež uz izturību (Dakāra un endurance), ko dara latvieši? Kur esam priekšā vai zaudējam? Kāpēc? Diskusija ar Jāni Vanku, Matīsu Mežaku, Uldi Timaku, Andi Meilandu un Aldi Putniņu

Leģenda un sinonīms vārdam „rakstnieks” - to droši var apgalvot par igauņu rakstnieku, dzejnieku, esejistu un tulkotāju Jānu Krosu. Viņam šis ir 100. jubilejas gads, ko Igaunijā īpaši svinēja februārī. Mēs izcilo igauni, vēsturiskā romānu žanra meistaru pieminam tagad. Viņam veltītu izstādi „Romāns ar vēsturi. Jānam Krosam - 100” atklāja šonedēļ Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavā. No humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas stiklotās sienas uz mums noraugās viltīgi smaidošs Jāns Kross, mirklis tverts 1960.gada fotogrāfijā, bet pašā lasītavā iekārtota ekspozīcija. Lai arī izstādes atklāšanā nevarēja piedalīties Igaunijas Literatūras centra un Nacionālās bibliotēkas pārstāvji, arī tulkotāja Maima Grīnberga nevarēja ierasties no Somijas, tomēr notikuma nozīmīgumu tas nemazina. Jāns Kross ir visvairāk tulkotais Igaunijas rakstnieks, izcils vēsturiskās prozas meistars, vairākkārt pieteikts Nobela prēmijai literatūrā, arī viņa paša dzīves gājums atspoguļo Igaunijas pagājušā gadsimta vēsturi. Izstādes ekspozīcija stikla vitrīnās sadalīta nodaļās: par jubileju, par slavu, nodaļa par dzeju, izstādē eksponētas Igaunijā izdotās autora grāmatas, kā arī viņa darbu tulkojumi citās valodās, arī slīdoša fotogrāfiju galerija no ģimenes arhīva. Tulkotāja Maima Grīnberga un dzejniece Inese Zandere ir izstādes satura veidotājas. Izstādes veidošanā iesaistīta gan LNB izstāžu projekta vadītāja Anda Boluža, gan mākslinieks Verners Timoško. Jāna Krosa sarežģītais un nopietnais "romāns ar vēsturi", kas ilga visa mūža garumā, pārtapis 11 romānos, divos garstāstos un turpat 30 novelēs. Bet literatūrā Kross ienāca ar dzeju, viņa pirmais dzejas krājums iznāca 1958.gadā. Jāna Krosa proza kopš 1973.gada tulkota 25 valodās, visvairāk somu, vācu un krievu valodā. Latviski lasāmas piecas Jāna Krosa grāmatas, izstādē redzami Krosa darbu izdevumi latviešu valodā, starp grāmatām „Stūrgalvības hronika”, „Profesora Martensa aizbraukšana”, „Ķeizara trakais”, tās tulkojusi Maima Grīnberga. Krosa 100. jubilejas gadā Latvijā bija iecerēta ne tikai šī izstāde, bet arī Jānam Krosam veltīti lasījumi. Diemžēl lasījumi klātienē nenotiks, toties referāti jeb stāstījumi būs lasāmi gan mūsu, gan Igaunijas Nacionālās bibliotēkas mājas lapā. Izstāde „Romāns ar vēsturi. Jānam Krosam - 100” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā būs skatāma līdz gada beigām. Ar izstādi tās veidotāji cer ieinteresēt par igauņu rakstnieku, mudināt lasīt Jāna Krosa darbus un arī tos tulkot.  

Kultūra klātienes formā atgriežas ikdienā un #5BREINUMŪS. Raidījumā runāsim par šīs vasaras kultūras pasākumiem kopā ar raidījuma viesiem – tautas mūzikas apvienību "Muosys", mākslinieci Lauru Tuču un vienu no festivāla "Muzykys Skrytuļs" organizatoriem Juri Viļumu.  "Muosys" gatavojas savam pirmajam koncertam Latvijas Radio Latgales studijā viesojās tautas mūzikas apvienība "Muosys" jeb trīs māsas – Laima Maslova, Liene Brence un Marta Igaune. Šādā formātā viņas apvienojušās tikai gada sākumā, tomēr jau 11. jūlijā viņas varēs redzēt un dzirdēt uz Latgales vēstniecības "GORS" skatuves. Šis apvienībai "Muosys" būs pirmais koncerts, ko dēvēt par savu, tomēr savu klausītāju izdevies iepazīt jau iepriekš, muzicējot dziedošās Igauņu ģimenes sastāvā.  Apvienības dalībnieces atzīst, ka ārkārtējās situācijas laiks arī viņām ir bijis sarežģīts. Esot pietrūcis gan dzīvo tikšanos kā māsām, gan dzīvas muzicēšanas, tomēr plānotais koncerts esot kā dzinulis virzīties uz priekšu. Tajā būs iespējams dzirdēt gan pašu radītas latgaliešu tautasdziesmu apdares, gan originālmūziku.  Viesojoties pie #5BREINUMIM, "Muosys" pieskandināja studiju ar mandolīnas, flautas, ģitāras un vijoles skaņām un izpildīja skaņdarbus "Vysys dīnenis zynuoju" un "Sapnis par šokolādi".    Ko varam sagaidīt no digitālā "Muzykys Skrytuļa"? Latgaliešu mūzikas festivāls "Muzykys Skytuļs" šogad norisināsies 8. reizi, tomēr no ierastās norises vietas Līksnā tas ir pārcelts uz digitālās vides plašumiem. 25. jūlijā festivālu visās pasaules malās varēs skatīties un klausīties ar sociālā tīkla Facebook starpniecību. Viens no festivāla organizatoriem Juris Viļums #5BREINUMIM atklāja, ka uz skatuves varēs redzēt 22 māksliniekus. Uz skatuves uzstāsies grupas "Latgaliešu Reps", "Rikši", "Jezups i muosys" un daudzi citi, bet digitāli festivālā viesosies arī mākslinieki no tālākam zemēm – Aija Īzaks no ASV un Ivars Štubis no Austrālijas.    Māksla kā iespēja runāt ar sabiedrību par sarežģītiem tematiem Jaunā māksliniece Laura Tuča mākslu sauc par mūsu kodu, bez kura nespējam pastāvēt. Tādēļ viņa ir izvēlējusies mākslu kā pamatu dialogam ar sabiedrību par klimata pārmaiņām. 10. jūlijā tiks atklāta viņas koncertizstāde "save the earth at least for the sound".  Māksla ir bijusi Lauras aizraušanās jau kopš bērnības, tomēr gleznot viņa sākusi pavisam nesen. Kā viņa pati atzīst, mākslinieka arods esot grūta nasta, jo nekas sabiedrībā netiek kritizēts tik ļoti kā māksla. Tajā pašā laikā bez mākslas sabiedrība nespēj funkcionēt, jo tā esot kā terapija – iespēja pieņemt sevi un savas kļūdas.     Izbaudi vasaru un seko raidījumam "Pīci breinumi" sociālajos tīklos, lai nepalaistu garām kādu tiešo translāciju no šīs vasaras notikšanām! Brīnāmies kopā!

Kultūra klātienes formā atgriežas ikdienā un #5BREINUMŪS. Raidījumā runāsim par šīs vasaras kultūras pasākumiem kopā ar raidījuma viesiem – tautas mūzikas apvienību "Muosys", mākslinieci Lauru Tuču un vienu no festivāla "Muzykys Skrytuļs" organizatoriem Juri Viļumu.  "Muosys" gatavojas savam pirmajam koncertam Latvijas Radio Latgales studijā viesojās tautas mūzikas apvienība "Muosys" jeb trīs māsas – Laima Maslova, Liene Brence un Marta Igaune. Šādā formātā viņas apvienojušās tikai gada sākumā, tomēr jau 11. jūlijā viņas varēs redzēt un dzirdēt uz Latgales vēstniecības "GORS" skatuves. Šis apvienībai "Muosys" būs pirmais koncerts, ko dēvēt par savu, tomēr savu klausītāju izdevies iepazīt jau iepriekš, muzicējot dziedošās Igauņu ģimenes sastāvā.  Apvienības dalībnieces atzīst, ka ārkārtējās situācijas laiks arī viņām ir bijis sarežģīts. Esot pietrūcis gan dzīvo tikšanos kā māsām, gan dzīvas muzicēšanas, tomēr plānotais koncerts esot kā dzinulis virzīties uz priekšu. Tajā būs iespējams dzirdēt gan pašu radītas latgaliešu tautasdziesmu apdares, gan originālmūziku.  Viesojoties pie #5BREINUMIM, "Muosys" pieskandināja studiju ar mandolīnas, flautas, ģitāras un vijoles skaņām un izpildīja skaņdarbus "Vysys dīnenis zynuoju" un "Sapnis par šokolādi".    Ko varam sagaidīt no digitālā "Muzykys Skrytuļa"? Latgaliešu mūzikas festivāls "Muzykys Skytuļs" šogad norisināsies 8. reizi, tomēr no ierastās norises vietas Līksnā tas ir pārcelts uz digitālās vides plašumiem. 25. jūlijā festivālu visās pasaules malās varēs skatīties un klausīties ar sociālā tīkla Facebook starpniecību. Viens no festivāla organizatoriem Juris Viļums #5BREINUMIM atklāja, ka uz skatuves varēs redzēt 22 māksliniekus. Uz skatuves uzstāsies grupas "Latgaliešu Reps", "Rikši", "Jezups i muosys" un daudzi citi, bet digitāli festivālā viesosies arī mākslinieki no tālākam zemēm – Aija Īzaks no ASV un Ivars Štubis no Austrālijas.    Māksla kā iespēja runāt ar sabiedrību par sarežģītiem tematiem Jaunā māksliniece Laura Tuča mākslu sauc par mūsu kodu, bez kura nespējam pastāvēt. Tādēļ viņa ir izvēlējusies mākslu kā pamatu dialogam ar sabiedrību par klimata pārmaiņām. 10. jūlijā tiks atklāta viņas koncertizstāde "save the earth at least for the sound".  Māksla ir bijusi Lauras aizraušanās jau kopš bērnības, tomēr gleznot viņa sākusi pavisam nesen. Kā viņa pati atzīst, mākslinieka arods esot grūta nasta, jo nekas sabiedrībā netiek kritizēts tik ļoti kā māksla. Tajā pašā laikā bez mākslas sabiedrība nespēj funkcionēt, jo tā esot kā terapija – iespēja pieņemt sevi un savas kļūdas.     Izbaudi vasaru un seko raidījumam "Pīci breinumi" sociālajos tīklos, lai nepalaistu garām kādu tiešo translāciju no šīs vasaras notikšanām! Brīnāmies kopā!

Guntars Godiņš atdzejojis igauņu dzejnieces Merikes Eimes darbus. Krājumu “Neierāmēts vārds” izdevis apgāds "Mansards". "Merike sameklēja mani. Viņai ir daudz draugu Latvijā, kas viņai prasīja: ko tu raksti, kādi ir tavi dzejoļi. Viņa arī lūdza, lai iztulkoju, lai varētu lasīt draugi. Tā nonācām pie slēdziena, ka gatavosim grāmatu," stāstu par satikšanos ar dzejnieci Meriki Eimi raidījumā Kultūras Rondo aizsāk dzejas izlases sastādītājs un atdzejotājs Guntars Godiņš. Raksturojot Merikes Eimas dzeju, Godiņš norāda, ka Merikei ir laba valodas izjūta, viņa ir atradusi savu stilu, kas atbilst viņai. "Viņa dabīgi raksta, ko jūt. Šī nav modernistiska dzeja. Te ir igauņu tradīcija, kas atrodama Jana Kaplinska darbos, Tenu Enepalu darbos. ļoti plūstoša, pārdomu dzejoļi, filozofiski," stāsta Godiņš. "Merikes ceļš dzejā ir interesants, viņas pirmā grāmata iznāca 1985. gadā, un tad bija 30 gadu pauze.Viņa nerakstīja neko. Pēc 30 gadiem viņu uzaicināja māksliniece paskatīties zīmējumus, kas tapuši pēc grāmatiņas. Tad Merike atsāka rakstīt, izdeva vienu grāmatiņu, otru, trešo," atklāj Godiņš. Šajā latviešu valodas izlasē viņš ir apvienojis dzejoļus no visām trim grāmatām, kā arī iekļāvis prozā rakstītās miniatūras no viņas ceturtās grāmatas. "Bija interesanti tulkot un atdzejot šādu dzeju. Vēlos parādīt šādu stilistiku," min Godiņš. Godiņš arī stāsta, ka Merike Eime turpina rakstīt un mainīt savu stilistiku, šobrīd pievērsusies japāņu un ķīniešu dzejas formai tanka.    

Decembra sākumā Raiņa un Aspazijas mājā tika atvērts igauņu rakstnieka Reina Rauda romāna "Rekonstrukcija" tulkojums. Darbs sarakstīts 2012. gadā, kad tajā aplūkotās tēmas – migrācija un reliģiskais fanātisms – vēl nešķita tik aktuālas kā pašlaik. Grāmatai piešķirts Igaunijas prestižākais literārais apbalvojums – Kultūrkapitāla Literatūras gada balva prozas kategorijā, savukārt somu tulkojums bijis nominēts Jarla Hellemana tulkojumu balvai. Tiekamies gan ar Reinu Raudu, gan romāna tulkotāju Maimu Grīnbergu. Romāna “Rekonsrukcija” ierosmi devis kāds traģisks gadījums Vīlandē, vienā no idilliskām Igaunijas pilsētām – tur reiz notikusi kolektīva pašnāvība, kuru veikuši mākslinieku kopienas jaunieši, pēcnāves ziņās to pamatojot ar reliģiska rakstura izvēli. Grāmatas galvenais varonis Enns Padriks ir tēvs vienai no šīs mākslinieku grupas meitenēm. Tā kā viņš ir uzzinājis, ka ir slims ar vēzi un viņa dzīve strauji tuvojas pāragram noslēgumam, viņš nolemj noskaidrot notikušā apstākļus un iesaistās izmeklēšanā, kas viņu aizved līdz Francijai un kādai savādai ticīgo kopienai. Taču Reins Rauds vēstī arī par vispārīgākām tēmām, nekā tikai viena cilvēka personiskās traģēdijas risināšana. Protams, vārds “tikai” šeit liekams pēdiņās. Igauņu rakstnieks Reins Rauds ir daudzpusīgs sabiedriskās domas ietekmētājs – intelektuālis, japanologs, poliglots, universitātes profesors, kurš raksta dzeju, prozu, lugas, esejas un tulko.

Sestdien, 9. novembrī, plkst. 12.15 vienlaikus Latvijā un visā pasaulē piekto gadu pēc kārtas norisināsies pasaules diktāts latviešu valodā. Tekstu īpaši šim nolūkam ir radījusi rakstniece Nora Ikstena, Rīgā, Gaismas pilī, to diktēs aktieris Vilis Daudziņš. Diktāts skanēs arī Latvijas Radio 1 tiešraidē. Raidījumā Kā labāk dzīvot valodniece Dite Liepa un Raimonds Grants, viens no diktāta rakstīšanas organizatoriem, stāsta, kā veiksmīgāk sagatavoties diktāta rakstīšanai. Diktāta rakstītāju skaits kļūst arvien lielāks. Ir daudz gan to, kas piedalās tiešsaistē, gan to, kas raksta klātienē kādā no 11 Latvijas pilsētām, atklāj Raimonds Grants. Vēl var arī uz dažām brīvām vietām pieteikties diktāta rakstīšanai klātienē mājaslapā raksti.org. Tie, kas būs izvēlējušies diktātu rakstīt klātienē un iesniegt labot, 30 dienu laikā saņems rezultātu – izlabotu savu darbu. Runājot par pieļautajām kļūdām, Dite Liepa norāda, ka jābūt gramatiskam pamatojumam, lai liktu komatu. Ja lasa diktātu intonatīvi krāšņi un bagāti, tas nenozīmē, ka šī intonatīvā pauze norāda arī uz komatu. Jāpārdomā, vai attiecīgajā vietā teikumā jāliek komats. Raimonds Grants min, ka iepriekšējo gadu pieredze liecina - daudzi iesāk palīgteikumu, bet nepabeidz, neieliekot komatu. Nesaredz divdabja teicienus, kas ieslēpti tekstā. Tāpat klupšanas akmens ir tiešās runas teikumi. Viņš atklāj, ka arī pašam tos ir grūti sajust. Vidējais kļūdu skaits pagājušā gadā diktātā bija 10 tiem, kas raksta tiešraidē, 11 – rakstot ar roku. Lielākais skaits kļūdu ir interpunkcijā (komati), mazāk ortogrāfijā (garumzīmes, mīkstinājuma zīmes). Diktāts būs pieejams mājaslapā jau drīz pēc tam, kad būs beigusies darbu iesniegšana. Laika gaitā parādīsies kļūdu skaidrojums. Tāpat būs pieejama arī diktāta audioversija, un ikviens paškontrolei varēs rakstīt diktātu sev vēlamā laikā. Diktātu latviešu valodā raksta arī daudzviet pasaulē gan latvieši, gan tie, kas mācās latviešu valodu. Madis Musts no Igaunijas stāsta, ka arī Igaunijā raksta līdzīgu diktātu jau 12 gadus. Tas notiek tikai elektroniski, un savā ziņā tās ir arī sacensības - kurš pirmais iesniedz pareizo variantu, ir uzvarējis. Igaunijā diktātu organizē Mātes valodas dienā, ko atzīmē martā. Igauņi labprāt piedalās diktāta rakstīšanā.

Latgolys etnografiskūs tārpu darynuotuoja, kulturys viestneica Iveta Seimanova kasdīnā ir školuotuoja, kura koč ari dzeivoj Reigā, sevi jiut kai latgalīti. Iveta atkluoj, ka pārnejais gods jai bejs cīši darbeigs, tuo laikā taps ari pyrmais 19. godu symta ūtruos pusis Vydsmyuižys sīvys tārps, kas apbolvuots ar Latgalīšu kulturys goda bolvys “Boņuks 2018” jaundybynuotuo atzineibu – boltū “Žyku” – latgalīšu kulturys ziņu portala lakuga.lv skaiteituoju simpateju. Iveta Seimanova stuosta, ka par etnografiskim tārpim i tautystārpim suokuse interesētīs saleidzynūši naseņ, koč ari mīlesteiba iz rūkdorbim bejuse jau nu bierneibys. „Vyspuor es asu rūkdarbneica jau nu mozu dīnu, bet tautystārps pi mane atguoja ar godim. Pyrmuo sasadūršona ar tautystārpu beja jau mozūtnē, jo mamma dzīduoja folklorā i juos tautystārps beja gleišai sakuortuots i pakuorts vysod ocu prīškā. Godim eimūt, maņ roduos dyžan lela interese par tautystārpim.” Par sovejū Iveta sauc taišni mamys, Vydsmuižys sīvys tārpu, kuru bierneibā redzējuse pi sovys muotis i cytom apleicīnis sīvom. „Tys beja 90.godūs radeits i tam nabeja viesturyskuos vierteibys kai taidys, jo tys beja radeits folklorys kūpai, tīpat Vydsmuižā iz vītys.[..] Tagad vysvaira maņ interesej Vydsmuižys tārps, vysaidys detalis, jo vēļ ir cīši daudz kū ceļt gaismā muzejā i tys byus ari juodora.”   Pārnejā godā Ivetys rekonstruātais 19. gs. ūtruos pusis Vydsmuižys tārps ir rekonstruāts ar autentiskom metodem. Iveta pīzeist, ka jai ir cīši lela prīca, ka ir īsadevs itū tārpu nūkomplektēt tikai nu Vydsmuižys apleicīnei rakstureigom lītom i detaļom. „Jis ir šyuts ar rūkom i autentiski atdarynuots taišni tai kai beja muzejā, paraugūs voi ari aprokstūs. Vysgyutuok guoja ar tū, ka nabeja materialu par kraklu... Ieva Pīguozne zynuoja šū te lītu un jei tymā laikā struoduoja pi sovys gruomotys, i vīnā jaukā dīnā jei prīceiga zvona, ka jei aprokstūs ir atroduse kraklu luoeituojis nu tyvejūs draudžu stuostejumu, kurā ir pīraksteits ar kaidim rūbenim, ar kaidom maleņom tys krakls ir bejs. Nu un tod suocēs nuokamais, interesantais atdarynuošonys process, kod tev ir div pierksti tur, treis pierksti tur, tod tu otkol eimi iz muzeju, mierej, saleidzynoj ar cytim.” Taipoš aizvadeituo goda golā Ivetai topušs ari septenis mozuos Annužys, kas ir Vydsmuižys tautystārpūs sapucātys leleitis. Darynuotuoja atkluoj, deļkuo taišni Annuža. „Mes vēremēs tautys skaiteišonu, 1800. godu, i tī, Vydsmuižā i apleicīnē, vysizplateituokais vuords beja taišni Annuža. Gondreiž voi kotrā saimē beja pa kaidai Annužai.” Kaidā nu tautystārpu atruodeišonys pasuocīnim, kas nūtyka Rēzeknis nūvoda Lūznovys muižā, Iveta izguoja ar rožancim i puotoru gruomotu rūkuos. Jei stuosta, ka byuteibā tys ir ceņtīns paruodeit tuo laika dzeivi, situacejis, jo taišni bazneica beja vīna nu reižu, kod sīvys vylka svātku tārpus. „Arhivūs ir cīši daudz Latgolai pīdarūšu škaplereišu, rožoncu i tai tuoļuok, tuos atributikys, kas ir saisteita ar religeju, bet, saprūtams, ka beja padūmu godi i tai tuoļuok. Ari tagad, lai tū atjaunuotu, drūši viņ tū naatjaunuos i naīness atpakaļ ni doncuotuoji, ni dzīduotuoji, ni koristi, jo tys drūši viņ izavārtu ari smīkleigai, bet individualais tautystārpa lītuotuojs, prūtams, ka šūs aksesuarus var pīlītuot, jo kur ta tei meita, Vydsmuižys Annuža, guoja tymā laikā, ka na iz bazneicu, voi nu bazneicys, psalmus dzīduot pi krysta i, prūtams, ka jom tys vyss beja. Škaplereišus otkol piec muzeja datu ir cīši gryuts atjaunuot, jo tod jī byutu juonas uorā nu muzeja, bet, kai mes zynom, jūs nadūd nest uorā, tu vari tikai apsavērt tīpoš iz vītys.” Kulturys viestnīku naformalajā kusteibā Iveta puorstuov bīdreibu „Mans tautastērps” i ir vīna nu vaira nikai 240 kulturys viestnīku Latvejā. Vēļ jei stuosta, ka itūšāl nūteik vysaidi dorbi pi kaidys bīdreibys dybynuošonys – tūp bīdreiba „Latgolys etnografiksuo viestnīceiba” „Iz itū bīdreibu mes eimam jau kaidu laiku, tagad nūteik vysaidi sagataveišonys dorbi, lai mes varātu šmuki vosorā, kaidūs svātkūs, prūtams, Latgolā pīteikt tū vysu un dorbuotīs. Dybynuota tei byus Reigā, bet bīdreibys darbeiba byus vārsta iz Latgolu... Tī drūši viņ byus vairuoki zori, vyss, kas saisteits ar etnologeju, etnografeju. Taipat tuos byus ari izstuodis, kaids zors byus ari izgleituošonai itymūs vaicuojumūs. Redzēsim.” {module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="496" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""} *** Ausma Sprukte mums pastuosteis par Ciblys nūvoda folklorys kūpys „Ilža” jaunū albuma „Ludzys igauņu dzīsmis”, kas ir sovpateigs, ar unikalom melodejom i tekstim, ostoņpadsmit kompozicejuos tymā klausoma lucu aba senejūs Ludzys igauņu volūda. Folklorys kūpys dalineica Aija Andersone stuosta, ka tam kluotyn ir ari informativa brošura, kas ari viestej taišni Ludzys igauņu stuostu. „Tys nav parosts diskys, kai saceit CD formatā. Tei ir gruomota ar notom, vuordim i kluot vēļ ari diskys, ar originalīrokstim, myusu dzīduojumu. Tai ka, ja kaidam gribīs, var jimt i vuiceitīs.” {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="193352" layoutid="0" layout="" static=""} *** Vuordineicā Ilze Sperga i Arņs Slobožanins sprīž, voi nu balavuošonuos var dabyut koč kaidu pozitivu rezultatu. Kū var saukt par balavnīku voi balvanu. Bārni balavojās, a vacuoki izbalavoj, kai tys ir?        

Vejūļneica, etnomuzykologe i Latvejā vīneiguos vydsškolys leimiņa tradicionaluos muzykys programys vadeituoja J. Ivanova myzykys vydsškolā Rēzeknē – Liene Brence. Liene īt nu muzykaluos Igauņu saimis, kurai tradicionaluo muzyka ir pošsaprūtama kasdīnys daļa nu jau vairuokuos paaudzēs. Tei tradiceja maņ ir cīši svareiga i svareigi, lai Latvejā tei byutu, nūsastabilizātu, i tod es ari suoku dūmuot, kū es varu dareit, lai tys nūtyktu. Cylvāki, kas spieļoj tradicionalū muzyku, vysod jau bierneibā ir koč kaidā veidā ar tū bejuši saisteiti. Myusdīnuos tradicionalū muzyku spieļoj tī, kam ir jau koč kaids pamats, puorlīceiba, ka jis gryb pasnēgt tū muzyku caur cytu veidu, lai saprūt ari jaunuo paaudze. Bīdreiba „Skaņumāja” paguojušuo goda golā, eistynojūt sadarbeibys projektu ar Lītovys i Igaunejis kolegiim, izdavuse e-apvuiceibys gruomotys vysaidu tradicionalūs instrumentu apvuiceibai. Sovu rūku tī dalykuse ari Liene. Tī, kurī nav vuicejušīs muzyku, spieļuojuši, var skateitīs i klauseitīs vairuokys reizis i spieļuot leidza. Gruomotys ir daīmamys muzikanti.lv – vijūle, mandolina, cymbala, Ieviņa ermonika, pēterburgene, ceitarkūkle. Kūpā sešys.   Nalels video īskots sarunā:   Lieni prīcej fakts, ka daudzi tradicionaluos muzykys instrumenti ir īkļauti namaterialajā kulturys montuojumā, pīvadumam, Ieviņa garmane, kas rakstureiga Vidzemei, Pīterburgys garmane, kas rakstureiga Latgolai, ceitarkūkle i cyti. Cylvākam, kurs gryb spieļuot tradicionalū muzyku, juobyut lelam entuziastam. Ja tu, spieļojūt tautys muzyku, naesi iz skotuvis breivs, tod auditoreja vīnkuorši nasaklauseis tū vysu. Breiveiba i improvizacejis kluotbyutne ir tys, iz kū juoīt. Vysi tī vacī īroksti, kod muzykanti spieļoj ermonikys, bubynu, ka jī ir patīsi sovā izpausmē, tod tī taidi uguni īt vaļā, ka prīks vērtīs. Pajem leidza ar sovu energeju. Liene dūmoj, ka lobam muzykantam vysupyrma juobyut personeibai. Taipoš jam juobyut apveļteitam ar lobu dzierdi, juobyut lobai dzierdei, lai cik tys dīvainai skanātu, taipoš, cīši svareiga ir ari komunikaceja ar cytim, lai tu energiski vari sajust ūtru, jo na vysod ar vuordim vysu var pasceit. J. Ivanova muzykys vydsškola Rēzeknē ir vīneiguo Latvejā i vīna nu diveju vītu Baltejā, kur vydsškolys vacumā ir vareiba vuiceitīs tradicionalūs muzykys instrumentu programā. Saista ari tys, ka tūs instrumentus, kurus spieļoj itymā nūdaļā, var spieļuot dažaidi. Tei ir rekonstrukceja, tys nūzeimoj, ka tu spieļoj leidzeigi kai vacī muzykanti spieļoj, ar izpratni, kai spieļoj jau aranžētu muzykys materialu, i kas ir tys, kas teik pīlikts kluot, lai tys vyss izaklausa ari myusdīneigi. ***** Ausmys Spruktis sižetā klausitēs par Latvejā piec vaira nikai 80 godu puortraukuma atkluotū jaunū lynu škirni – “Viļāni”. Kab dazynuotu vaira, jei beja nūbraukuse da Viļānu pi vīnys nu treju ituos lynu škirnis autoru, lauksaimisteibys zynuotņu doktoris i Latgolys lauksaimisteibys zynuotņu centra vadeituojis – Venerandys Stramkalis. {module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="449" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""}   ***** Vuordineicā itūreiz Ilze Sperga i Arņs Slobožanins stuosteis par abādom, kas Latgolā viesturiski vysod bejuse kai sovstarpejuos izpaleidzeibys poruodi sābru vydā. Varēsit dazynuot voi vuords “abāda” vaira saistoms ar “apbest”, “apbedeit” voi “bāda”, “apbāduot”. Taipoš drupeit par diešonu, kam nav nikaidys saisteibys ar lauztu intonaceju diejūšom vystom.  

Andrejs Siliņš, atgriezies no atvaļinājuma, vēlas uzzināt, kas pa nedēļu nozīmīgs noticis Latvijas un pasaules sportā. Ulvis Brože un Arkādijs Birjuks piedāvā savus atbilžu variantus - vīri apspriež UEFA Superkausu Tallinā, igauņu fanus Latvijas un Igaunijas volejbola spēlē Rīgā, kā arī ieskicē Rīgas Dinamo rīkotās Dzelzceļa kausa izcīņas lielāko intrigu.

Tuvojoties jau rīt gaidāmajai Igaunijas simtajai dzimšanas dienai, turpinām iepazīstināt jūs ar iemīļotām mūsu kaimiņu dziesmām. Mūsu kolēģe Mārja Merivo-Parro no Igaunijas sabiedriskā radio ir izvēlējusies piecas dziesmas, kuras Igaunijas Radio 2 klausītāji pērn iebalsoja Igaunijas populārāko dziesmu simtniekā. Un kā pēdējo no tām dzirdēsim dziesmu, kas iekļuva šī topa trešajā vietā – 70.-80.gadu populārās un ik pa laikam aizliegtās igauņu rokgrupas „Ruja” 1982.gada dziesmu „Eesti muld ja eesti süda” (Igauņu zeme un igauņu sirds). Tās vārdu autore ir izcilā igauņu dzejniece Lidija Koidula, kuras vārds saistās ar igauņu nacionālo atmodu 19.gadsimtā. Viņas dzejolis par to, ka igauņu sirds sakņojas dziļi igauņu zemē, ieguva jaunu nozīmi padomju okupācijas gados.

Mūsu kolēģe Mārja Merivo-Parro no Igaunijas sabiedriskā radio ir izvēlējusies piecas dziesmas, kuras Igaunijas Radio 2 klausītāji pērn iebalsoja Igaunijas populārāko dziesmu simtniekā. „Chalice” jeb īstajā vārdā Jareks Kasars (Jarek Kasar) ir igauņu reperis, un viņa 2007.gada dziesma „Minu inimesed” (Mani ļaudis) ir šī saraksta astotajā vietā un pat skanējusi dziesmu svētkos. Tā veltīta mūziķa draugiem un stāsta par cilvēku labestību. Aptuvenā tulkojumā – „mani ļaudis ir mana iedvesma, viņi rāda man ceļu, viņi ir mana mūža mīlestība, un viss, ko es daru, ir veltīts viņiem.” Igauņu publika šo dziesmu ātri iemīļoja un šos vārdus sāka attiecināt uz visu tautu.