Podcasts about neputns

Dzejoļi, kas izskatās pēc stāstiem Ivara Šteinberga jaunākajā dzejas krājumā „Stāsti.” Par ko ir stāsti „Stāstos” un kā notiek jaunas izteiksmes meklējumi valodā – Kultūras rondo sarunā ar dzejnieku, atdzejotāju un literatūrzinātnieku Ivaru Šteinbergu. „Kā pierāda lielvaru līderi, nekas nav tik bīstams kā garā mazs, nedrošs vīrietis. Tā kā ticu, ka profesionāla terapija uzlabo pasauli, “Stāstos” ir maskulīni personāži, kas lūdz padomu. Reizēm nonsenss, reizēm mīkla, bet visbiežāk mazā “mācība” ir mājiens, ka plūstamība – neduālais skatījums – ir īpaša vērtība, kas cita starpā radāma valodā,” tā par savu jaunāko – nu jau ceturto krājumu stāsta dzejnieks Ivars Šteinbergs. Ivara Šteinberga ceturto dzejas krājumu "Stāsti" izdevis apgāds "Neputns".  

Grafiķis? Augstas raudzes amatnieks? Klusais ģēnijs un novators? Atbilde uz šiem jautājumiem ir apstiprinoša, kad runājam par mākslinieku Jani Šternbergu. Nupat klajā nākusi Šternbergam veltīta monogrāfija „No Liepājas līdz Leksingtonai. Janis Šternbergs”. Kultūras rondo saruna ar mākslas zinātniekiem – monogrāfijas autoru Jāni Kalnaču un redaktori Kristiānu Ābeli. Mākslas vēsturnieka Jāņa Kalnača pētījums par latviešu grafiķi un mākslas pedagogu Jani Šternbergu (1900–1981) daudzpusīgi atklāj līdz šim maz izzinātas personības biogrāfiju un profesionālo darbību. Mūža pirmajā pusē akadēmiski izskolojies un izkopis savu izcilo grafiķa talantu, Šternbergs Otrā pasaules kara laikā devās trimdā un mūža nogalē Amerikas Savienotajās Valstīs nerimtīgos radošos eksperimentos nonāca pie saviem sietspiedes tehnikā radītajiem smilšu rakstiem. Grāmata ir skatījums uz piemirsto mākslinieku, kas nepazuda ASV, līdz pat mūža galam darbojoties savā profesijā, jo īpaši atraisoties mūža pēdējos piecpadsmit gados. Tas ir mēģinājums salipināt Šternberga darbības abus posmus, ko pārrāva padomju okupācija un Otrais pasaules karš. Monogrāfiju izdevis apgāds "Neputns".

"Dzejnieks Ņujorkā". Kultūras rondo kopā ar Arvi Vigulu lasa Lorkas dzeju. Ar ko unikāls ir šis krājums un kamdēļ sākotnēji tam veltīta pat barga kritika? Lai arī Lorka Latvijas publikai ir zināms gan no teātra skatuves, gan Edvīna Raupa tulkotajām Lorkas lekcijām, kā arī Knuta Skujenieka atdzejojumā, Arvim Vigulam šis tulkojums ir prasījis teju 20 gadus un "Dzejnieks Ņujorkā" pilnā apjomā pie mums nonācis tikai tagad. Turpinot modernās dzejas melno sēriju, izdevniecība “Neputns” izdod Federiko Garsijas Lorkas krājums “Dzejnieks Ņujorkā” Arvja Vigula atdzejojumā. Spāņu dzejnieks Federiko Garsija Lorka (1898–1936) ieradās Ņujorkā 1929. gadā, 31 gada vecumā. Ņujorka, pirmā ārzemju pilsēta viņa dzīvē, atstāja uz dzejnieku ārkārtīgi spēcīgu iespaidu un lika radikāli mainīt poētisko stilu, “iztēles” dzejas vietā pievēršoties “iedvesmas” dzejai. Dzejoļi, kas tapa deviņu ASV (un trīs Kubā) pavadīto mēnešu laikā, iespējams, pat mulsināja autoru pašu un viņa dzīves laikā tā arī neiznāca vienotā krājumā, lai gan viņš reiz to minēja kā vienu no saviem svarīgākajiem poētiskajiem projektiem.    

Jāna Kaplinska eseju un viedokļrakstu tematu loks ir ārkārtīgi plašs: no mauriņa pļaušanas un parfīmiem līdz Lielajam sprādzienam un dievam, no šumeru eposiem un Laodzi līdz pilsētplānošanai un geju kultūrai. Tomēr brīvība, valoda, dvēsele, cilvēka eksistenciālie jautājumi un paša "es" attiecības ar pasauli ieņem īpašu vietu viņa domu apļos. Jāna Kaplinska pārdomu izlasi "Viss ir brīnumains" no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, izdevis "Neputns". Radio mazajā lasītavā Jāna Kaplinska eseju fragmentus lasa Gundars Āboliņš, par Jānu Kaplanski stāsta tulkotāja Maima Grīnberga. "Jāns Kaplinskis (1941-2021) igauņu kultūrā sešdesmit gadus bijis ārkārtīga starojuma avots, kura gaisma un siltums sniedzās arī tālāk. No vienas puses, viņš bija gluži kā viesis no nez kādiem tālumiem - no plašākas pasaules ar dienvidu klimatu vai pat no aizzvaigžņu kosmosa. No otras puses, viņa saknes tomēr bija dziļi vietējā augsnē - igauņu valodā un priekšstatu pasaulē," raksta Merts Veljatags par Jāna Kaplinska domu klejojumiem grāmatas pēcvārdā. Raidījumu atbalsta:

29. martā OLA Foundation kultūrtelpā notiks gleznotāja Johana (Jāņa) Valtera izstādi “Gleznojama esība” noslēdzošā programma, kurā centrālais notikums būs ekskursija ar mākslas zinātnieci Dr. art. Kristiānu Ābeli, šīs izstādes kuratori un apgādā "Neputns" klajā nākušās monogrāfijas “Johans Valters” (2009; īsvariants sērijā “Latvijas mākslas klasika” – 2014) autori. Izstādē no 26. septembra bija iespēja skatīt viņa Berlīnes un Drēzdenes periodā tapušos vairāk nekā 90 darbus no  Šmidru ģimenes kolekcijas, kas ļāva izsekot Valtera glezniecības uzdevumu variācijām, sākot no 1910. gada postimpresionistiskā dekoratīvisma līdz 1930. gadu sākuma eksistenciālisma iespaidiem, kā arī ar dažus agrīnos darbus, kas radīti Latvijā. Ar Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadītāju Kristiānu Ābeli tikās Orests Silabriedis, aicinot atklāt arī to, kas vienojošais agrīnajam Valteram, kuru zinām daudz labāk, ar vēlīno Valteru ar atšķirīgu rokrakstu. Kristiāna Ābele: Valtera glezniecību no pirmsākumiem līdz šim noslēgumam pavada ritmiskais caurstrāvojums un asociatīvā muzikalitāte. Varētu citēt vārdus, kurus par viņa piemiņas izstādi 1933. gadā rakstīja Kurts Kūzenbergs: "Domājošs un neatlaidīgs gleznotājs soli pa solim radījis skaidru un pabeigtu priekšstatu pasauli, kuras izteiksmība saviļņo katru redzīgu aci. (..) Viņa centienu galvenais objekts bija krāsa kā izteiksmes līdzeklis; viņa ritmiski plūstošo kompozīciju skanīgā un bagātīgā krāsainība vācu glezniecībā ir neierasta." Jā, ritmiski plūstošo kompozīciju skanīgā un bagātīgā krāsainība - melodiskums, kas caurvij viņa mākslinieciskos meklējumus. Viņš neatkārto sevi. Varbūt reizēm viņš atgriežas pie tiem pašiem motīviem, piemēram, varam izsekot ritmizētiem koku stāviem kopš viņa 90. gadu darbiem līdz pat mūža noslēgumam, viņš dažādi interpretē peldētāju zēnu tēmu un vēl citas, bet viņš gleznieciski tiešā veidā neimitē savas jaunības paņēmienus, bet meklē ritmisku izteiksmību. Viņa ideāls paša formulējumā bija tālejošas abstrakcijas meklējumi stingrākajās dabas studijās. Varbūt izklausās paradoksāli, bet tā nemaz nav. Daba ir viņa partitūra, kuru viņš katrā sava ceļa posmā lasa citādi, un tas mūs rosina, iedvesmo un saviļņo, vērojot viņa darbus.

Kur patvērusies dzejnieka Arta Ostupa "Patiesība"? Kultūras rondo studijā to vaicājam pašam dzejniekam, lasot viņa jaunāko dzejas krājumu "Patiesība". Nupat apgāda "Neputns" paspārnē klajā nācis dzejnieka Arta Ostupa jaunākais dzejas krājums "Patiesība". Šis ir piektais krājums dzejnieka karjerā un šoreiz tajā klātesoši ir gan filozofi Martins Heidegers un Valters Benjamins, gan arī Nadja Bulanžē un Liāna Langa.

“Tu staigā, teiksim, pa mazdārziņiem, kur cilvēki rušinās pavasarī, kad tur ir baigais haoss — saplīsušas plēves, mētājas spaiņi, zeme ir vēl iemigusi, bet tu skaties: kāda enerģija! Un rodas tēli. Dārznieks noteikti skatītos uz zariem, kā tos sagatavot pavasarim, bet mākslinieks skatās un priecājas par saplēstām siltumnīcām,” – stāsta mākslinieks Oļegs Tillbergs. Apgāds “Neputns” publicējis bilingvālu mākslas zinātnieces Santas Hiršas monogrāfiju latviešu un angļu valodā par poētisko un metaforisko instalatoru, mākslinieku Oļegu Tillbergu. Ar Santu Hiršu tiekamies "Klasikas" studijā. Jau pašā sarunas sākumā Santa Hirša uzsver, ka neesot mākslas zinātniece-biogrāfe. "Man varbūt pat vairāk interesē pats laiks un parādības, kas caur Oļega Tillberga mākslu ienāk Latvijas kultūrā, kā tās rezonē ar plašākām sociālām un politiskām norisēm. Tā nav klasiska monogrāfija. Protams, centrā ir Oļegs Tillbergs kā mākslinieks, bet es tomēr centos aptvert daudz plašāku parādību plūsmu." Latviešu mākslā Oļegs Tillbergs ienāca astoņdesmito gadu beigās, viņa stāsta. "Kopā ar savas paaudzes māksliniekiem viņi ienesa laikmetīgo mākslu Latvijā, sāka veidot instalācijas, izstādīja dažādus objektus kā mākslinieciskus objektus un rīkoja dažādas performances, piemēram, Oļegs sadarbojās ar Sarmīti Māliņu un Sergeju Davidovu, un viņi tagadējā Līvu laukumā vai stacijas tunelī rīkoja visnotaļ avangardiskas un apkārtējo publiku kaitinošas performances, kur iejaucās milicija, bet viss beidzās labi. Principā viņi bija tā laika avangards, bet kuriem nav iespējams iedomāties tālāko mākslas attīstību deviņdesmitajos un divtūkstošajos gados. Ja viņi sāka kā mākslas revolucionāri, tad deviņdesmitajos gados Oļegs bija mākslinieks, kurš piedalījās ļoti daudzās starptautiska līmeņa izstādēs, ieguva arī "Ars Fennica" balvu, kas ir Ziemeļvalstu reģiona tā laika galvenā laikmetīgās mākslas balva. Viņš tiešām guva ļoti plašu atzinību. Ir ļoti grūti salīdzināt, bet, manuprāt, pat mūsdienu globālās aprites ziņā daudz dinamiskākajā mākslas dzīvē reti kurš to ir sasniedzis."  * Oļegs Tillbergs (1956) ir viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta 80.–90. gadu māksliniekiem, kura instalācijas radikāli pārdefinēja telpas, laika un materialitātes iespējas mākslā un bija būtisks stimuls Latvijas laikmetīgās mākslas veidošanās procesiem. Tillberga darbības aktīvākais posms sakrita ar intensīvo ģeopolitisko pārmaiņu laiku, kad strauji saira padomju sociālistiskā iekārta un lēnām nobrieda jauna sabiedrība, savukārt mākslinieciskā brīvība tika vienādota ar valstisko suverenitāti. Emocionāli uzlādēti un eksistenciālu sajūtu piesātināti vēstījumi kartēja 20. gadsimta nogales mentālo ainavu, izmantojot dabas un tehnoloģiju, dzīvības un nāves sadursmes metaforas. Tillberga māksla veidojās caur šīm laiktelpas izmaiņām un iemiesoja pēcsociālisma apjukumu dažādo priekšmetu, vielu un procesu asamblāžās, kas būtiski paplašināja iepriekš nospraustās mākslas robežas un pauda dekoloniālisma estētikā balstītu jūtīgumu pret apkārtējo pasauli. Izstādīti nozīmīgos starptautiskos mākslas notikumos, Tillberga darbi 90. gados pildīja simboliski svarīgu misiju, apliecinot Latvijas mākslas piederību Rietumu kultūrtelpai un spēju iekļauties tās laikmetīgajā diskursā.

Tjūdoru laikmeta Anglijas dzeja un mūzika, īpaši izceļot Džona Donna dzeju, ir iedvesmas avota koncertuzvedumam “Angļu soneti”. Kultūras rondo uzklausām diriģentu Peteri Vaickovski, aktieri Gerdu Lapošku un komponistu Uģi Prauliņu, kurš uzrakstījis jaundarbu „Ekstāze”. Trešdien, 29. janvārī, un ceturtdien, 30. janvārī, plkst. 19.00 Latvijas Mākslas akadēmijas aulā notiks Gerda Lapoškas un Latvijas Radio kora koncertuzvedums "Angļu soneti". Uzvedums ir balstīts Tjūdoru laikmeta Anglijas dzejā un mūzikā. Pievērsties Tjūdoru laika angļu mūzikai ir diriģenta un senās mūzikas pētnieka Pētera Vaickovska izvēle, kā iedvesmas avotu minot ne tikai mūziku, bet arī Džona Donna tekstus. Spīķeru koncertzālē, kur notika mēģinājums, Pēterim Vaickovskim rokās ir apgādā "Neputns" izdotā angļu klasiķa Džona Donna dzejas un apceru grāmata "Cilvēks nav sala”. Šo grāmatu sarunā piemin gan Gerds Lapoška, gan Uģis Prauliņš, tāpēc neliels fragments par to, kas ir Džons Donns. Stāsta izdevuma "Cilvēks nav sala" sastādītāja un priekšvārda autore Anna Auziņa un redaktors Arvis Viguls, raksturojot Džona Donna dzīves gājumu un poētisko valodu.   Plašāka saruna par Džonu Donnu skanēja Kultūras rondo, kad iznāca grāmata "Cilvks nav sala". "Viegli aizplīvurots skatiens, izteiksmīgi vaigu kauli un jutekliskas lūpas – tāds Džons Donns, protams, vīd aiz saviem erotiskajiem, pārsteidzoši modernajiem mīlas dzejoļiem. Aizraujoties ar Donna "mūsdienīgumu" un "brīvdomīgumu" dzejā, var palaist garām galveno: Donns agri saprata, ka dzīve piespiež cilvēku mainīties, tāpēc vēl jo svarīgāk ir atrast tai enkuru," ar Džonu Donnu iepazīstina pasākuma organizatori. Džons Donns (1572–1631) ir viens no zināmākajiem angļu dzejniekiem un metafiziskās dzejas tradīcijas pamatlicējiem. Koncertuzvedumu iedvesmojuši pagājušajā gadā izdevniecībā "Neputns" izdotie Džona Donna dzejas atdzejojumi (grāmata "Cilvēks nav sala").

No 30. novembra līdz 2025. gada 16. martam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā norisinās izstāde “Ludolfs Liberts (1895–1959). "Art Deco" hipnotiskais spožums”. Ludolfs Liberts ir viens no izteiksmīgākajiem "Art Deco" māksliniekiem Latvijā, īpaši to demonstrē viņa scenogrāfija. Par Liberta laikmetu pagājušā gadsimta 20.- 30. gados Latvijas Nacionālajā operā un "Art Deco" kustību Kultūras rondo pārrunājam gan ar mākslas albuma, gan izstādes par Ludolfu Libertu veidotājām. Stāsta mākslas zinātnieces Dace Lamberga un Nataļja Jevsejeva, kura ir arī izstādes kuratore, un Laima Slava, apgāda "Neputns" vadītāja un monogrāfijas sastādītāja, un teātra zinātniece Edīte Tišheizere. Ludolfs Liberts bija fantasts – tā teicis Mariss Vētra. Viņš savas scenogrāfijas gleznoja.  Reiz to metus  aiznesa uz šķūnīti, jo gribēja būt tikai gleznotājs. Un 1937. gadā arī pielika punktu skatuvei. Bet Operete, kas ietekmēja pat sava laika modi , bija „Havajas puķe”. Reiz viņš bija arī Valstspapīru spiestuves un naudas kaltuves direktors. Viņa sievas, operas solistes  Amandas Rebānes balss glabājas arī Latvijas Radio arhīvā. Trimdā Eslingenā Liberts mācīja gleznošanu un izpelnījās arī jauno un talantīgo kritiku. Bet uz monogrāfiskā mākslas albuma vākā nav ne miņas no „Art Deko” spožuma, te ir viņa glezna „Lauku sievas”. Un spožajā ārējā labklājībā atklājas arī personiskās labklājības plaisas, kuras salasāmas, piemēram, operas dekādes programmu tekstos. Bez pārspīlējuma var teikt, ka 20. gadsimta 20.–30. gadi Latvijas Nacionālajā operā bija Liberta laikmets. No 1924. līdz 1937. gadam tās bija 43 viņa noformētās un 12 režisētās izrādes. Liberts noteica stilu, ietekmēja kolēģus, atradās kritiķu un skatītāju uzmanības centrā. Meistara inscenējumi nevienu neatstāja vienaldzīgu: daudzi bija sajūsmā un aplaudēja dekorācijām, citi kritizēja un pārmeta pārāk lielu nosacītību, raibumu un pārspīlētu dekorativitāti. Šī izstāde ir pirmā tāda mēroga mākslinieka retrospekcija. Lielākā darbu daļa tiek eksponēta pirmo reizi. Izstādē apskatāmi darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Lietuvas Teātra, mūzikas un kino muzeja, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja, Latvijas Nacionālās operas, Lietuvas Literatūras un mākslas arhīva, Rietumu Bankas krājuma, Zuzānu kolekcijas un citām privātkolekcijām. Līdz ar izstādi apgāda “Neputns” sērijā “Lielā mākslas klasika” izdots monogrāfisks mākslas albums “Ludolfs Liberts” (sastādītāja un galvenā redaktore – Laima Slava, mākslinieks – Brālis Y). Grāmata veidota kā krāšņs veltījums gleznotājam, kura darbi šodien pārsteidz ar varenu temperamentu, tēmu daudzveidību, spožu "Art Deco" stila izjūtu un fantāzijas vērienu scenogrāfijā.

1925. gadā vācu filozofs Valters Benjamins ir Rīgā, lai satiktu režisori Annu Lācis. Bet viņai nav laika… Tāpēc top esejas. Protams, varam paskatīties uz šo faktu arī tik vienkāršoti. Varam arī sarežģītāk – domāt par Rīgas tēlu, piemēram, Aleksandra Čaka dzejā un Benjamina esejās. Varam arī uz Rīgas epizodi paskatīties kā uz pagrieziena punktu Valtera Benjamina ceļā. Apgādā "Neputns" izdotas viņa esejas "Vienvirziena iela", kuras no vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs, tas ir arī viņa pēdējais tulkojums. Grāmatas priekšvārda autoram Artim Ostupam par Benjaminu interese bijusi jau studiju laikā, bet par Rīgas epizodi viņš uzzinājis jau vēlāk. Darbs "Vienvirziena iela" veltīts latviešu režisorei Asjai Lācis, Savukārt teksts “Berlīnes bērnība gadsimtu mijā” ir Benjamina pēdējais autorizētais darbs viņa projektā “Pasāžas”. Valteru Benjaminu pazīstam galvenokārt kā kritiķi un filozofu, kurš jaunībā rakstījis par vācu romantismu, vēlāk teoretizējis par fotogrāfiju un kino, bet dzīves pēdējos gadus veltījis deviņpadsmitā gadsimta Parīzes apcerēšanai un protestam pret fašismu. Šajā izdevumā, kas Igora Šuvajeva tulkojumā ietver darbus “Vienvirziena iela” (1928) un “Bērnība Berlīnē gadsimtu mijā” (1938), iepazīstam Benjaminu kā rakstnieku, kurš lieliski izpratis modernitātes raksturu un būs aktuāls tik ilgi, kamēr mēs turpināsim domāt par literatūru, mākslu un vēsturi. Par Valtera Benjamina "Vienvirziena ielu" stāstīja "Neputna" izdotās grāmatas priekšvārda autors Artis Ostups, lasīja Gundars Āboliņš.   Raidījumu atbalsta:

Klajā laists jauns Rīgā mitušā 20. gadsimta filozofa un kritiķa Valtera Benjamina darbu krājums "Vienvirziena iela". Kultūras rondo studijā ar savām atziņām par Benjaminu dalās krājuma priekšvārda autors Artis Ostups. Viņš savam tekstam licis nosaukumu "Benjamina spēle". Lasītāji Valteru Benjaminu (1892–1940) pazīst galvenokārt kā kritiķi un filozofu, kurš jaunībā rakstījis par vācu romantismu, vēlāk teoretizējis par fotogrāfiju un kino, bet dzīves pēdējos gadus veltījis deviņpadsmitā gadsimta Parīzes apcerēšanai un protestam pret fašismu. "Šajā izdevumā, kas Igora Šuvajeva tulkojumā ietver darbus "Vienvirziena iela" (1928) un "Bērnība Berlīnē gadsimtu mijā" (1938), mēs iepazīstam Benjaminu kā rakstnieku, kurš lieliski izpratis modernitātes raksturu un būs aktuāls tik ilgi, kamēr mēs turpināsim domāt par literatūru, mākslu un vēsturi," norāda izdevēji. Krājums rosina pētīt pilsētas iekļautību dzīvē un domās, kā arī pārdomāt bērnības sabalsošanos ar turpmāko dzīvi. Darbs "Vienvirziena iela" iezīmē pagriezienu Benjamina meklējumos un veltīts latviešu režisorei Asjai Lācis (1891–1979): "Šo ielu dēvē par Asjas Lācis ielu, tās vārdā, kura to kā inženiere caurlauzusi autorā." Tas ir modernistisks veltījums, jo akcentē emociju materialitāti un robežu nojaukšanu, un tāds ir arī Benjamina teksts, kas arvien vairāk attālinās no klusās bērnības pasaules. Saskaņā ar autoru tekstam vajag veidot ielu jeb prospektu, kam visapkārt ieraugāmi tēli, nodrošinot stereoskopisku skatījumu. Savukārt teksts "Berlīnes bērnība gadsimtu mijā" ir Benjamina pēdējais autorizētais darbs viņa projektā "Pasāžas". Parasti Benjamina tekstā tiek izcelti šādi temati: autobiogrāfijas un vēsturiska pētījuma sasaiste, pilsētas iekļautība dzīvē, atmiņas telpiskošana un vizualizētība, mimētiskā pieredze, subjekta sairums u. tml. Vienlaikus abi teksti ir savdabīga atzīšanās mīlestībā latviešu režisorei Asjai Lācis, turklāt tekstā "Vienvirziena iela" iekļauta arī Benjamina pieredze, īslaicīgi uzturoties Rīgā – pilsētā, kam viņa dzīvē ir milzīga un joprojām nenovērtēta un neizpētīta nozīme. Kad sarunu ar Arti Ostupu jau beidzām, viņš jautā, vai zinu, kā Valters Benjamins traģiski gāja bojā. Zinot, ka viņš ir ebreju izcelsmes vācu filozofs, galvā būvēju vienu scenāriju, bet Artis Ostups izstāsta, ka Benjamins bēga no nacistiem arī tāpēc, ka savos darbos bija arī atklāts antifašists. 1939. gada novembrī Benjamins uzrakstīja savu pēdējo tekstu Tēzes par vēstures jēdzienu. Benjamins aizbēga uz Lurdu, no kurienes viņš sākotnēji devās uz Marseļu. 1940. gada septembrī viņš mēģināja nokļūt Spānijā un ar ASV vīzu izbraukt no valsts caur Portugāli. 1940. gada naktī no 25. uz 26. septembri Spānijas pierobežas pilsētā Portbou, kur viņš joprojām baidījās no izdošanas vāciešiem, viņš izdarīja pašnāvību. Esejas tulkojis un komentējis Igors Šuvajevs (1963–2024), izdevis apgāds „Neputns”.

Latvijas Kultūras akadēmija sadarbībā ar izdevniecību “Neputns” laidusi klajā grāmatu “Spriedzes lauki. Skatuves mākslas tulkojumu antoloģija”. Par tekstu izvēli no teorētiskiem līdz personiskiem vēstījumiem un skatuves mākslas ekspertu iesaistīšanu procesā Kultūras rondo pārrunājam ar grāmatas veidotājiem, studijā ir Evarts Melnalksnis, Kristīne Freiberga un Dārta Ceriņa. Grāmata tapusi kā atbilde uz nepieciešamību pētīt, izprast un skaidrot parādības, kas kopš 20. gadsimta otrās puses un 21. gadsimtā ir novērojamas pasaulē, un nepārprotami ietekmē mūsdienu Latvijas teātri.  Izdevumā vienkopus izlasāmas teorijas, personīgi pārspriedumi un ierosinājumi domāšanai par laikmetīgās skatuves mākslas praksēm. Antoloģijā iekļauti divdesmit trīs autoru, kā Hansa Tīsa Lēmana, Ērikas Fišeres-Lihtes, Tima Etčelsa, Milo Rau, Klēras Bišofas u. c. teksti un to fragmenti.

Izdevniecībā “Neputns” iznācis grāmatu kopums “Grāmata kā meistardarbs. Apgāda “Zelta ābele” ilustrēts bibliogrāfisks katalogs” un “Ideālists merkantilā pasaulē. Grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīve”. Viena no tām ir biogrāfisks apcerējums par Latvijas pirmās valsts un arī trimdā aktīvo izcilu grāmatu izdevēju, otra ir apgāda "Zelta ābele" izdoto grāmatu katalogs. Vienotā stāstā tās sasaista abu grāmatu autora – kolekcionāra Laimoņa Oša personība. Miķeļa Goppera dzīvesstāstā vēl līdz gluži nesenam laikam bija daudz neizpētīta, izdevēja veikuma izpēte ir Laimoņa Oša mūža darbs.   Zīmols “Zelta ābele” zīmē kādu ideālistisku nepārtrauktību starp pirmās Latvijas valsts laiku un trimdas dzīvi. Un šāda nepārtrauktība tiešām pastāv, un tā ir grāmatu mīlestība, kas vada gan kolekcionāru un abu grāmatu autoru Laimoni Osi, gan darba redaktoru Raimondu Ķirķi. Lai arī reprezentablais izdevums ir pārāk smags ērtai lasīšanai, Laimoņa Oša sarakstītā Miķeļa Goppera dzīvesstāsta iepazīšana izvēršas par aizraujošu nodarbi. Sākusi lasīt, šķiros no galvenā varoņa jau krietni pāri pusnaktij un grāmatas pusei, kad kara bēglis Miķelis Goppers jau laimīgi nokļuvis Zviedrijā, atkal apvienojies ar ģimeni, atradis istabiņu vecā vasarnīcā, no kurienes ģimenes apgādniekam divas stundas jāpavada ceļā, lai strādātu smagu fizisku darbu grāmatspiestuvē Stokholmā, un tikpat ilgu laiku atpakaļceļā, atlikušajās diennakts stundās un brīvdienās turpinot cīņu par latviešu grāmatu izdošanu trimdas apstākļos. Miķeļa Goppera dzīvesstāsts lielā mērā izstāstīts caur izdotajām grāmatām. Veiksmīga ir izdevēju ideja dzīvesstāsta lappušu malās norādīt kodu, kas pieminētās grāmatas sasaista ar kataloga lappušu numerāciju. Tādejādi abas grāmatas var lasīt gan kā lineāru vēstījumu, gan kā izziņu literatūru, uzreiz uzšķirot nepieciešamo šķirkli. Grāmatu kopuma, kas atklāj izdevēja Miķeļa Goppera dzīvi, tapšanā pamatīgu darbu ieguldījis redaktors Raimonds Ķirķis. Viņš ir ne tikai grāmatu par Miķeli Gopperu redaktors, viņš savā ziņā ir arī Goppera darba kolēģis, izdevniecības ar “Neputns” galvenais redaktors. Laimoņa Oša monogrāfija “Ideālists merkantilā pasaulē. Grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīve” lielā mērā ir visas Gopperu dzimtas stāsts. Tas sākas ar vectēvu Jāni Gopperu, kurš „Maskatu” mājas Plāņos, prasmīgi saimniekodams, bija izveidojis no nekā, vienlaikus būdams cienīts Hernhūtes brāļu draudžu kustības sacītājs. Jo pamatīgāk izstāstīts tēva, Latvijas Bruņoto spēku ģenerāļa, latviešu strēlnieku virsnieka Kārļa Goppera dzīvesstāsts. Tradicionāli dzimtas stāstos uzsvērta tiek patriarhālā līnija, taču Laimonis Osis pietiekamu vērību piegriež arī Miķeļa Goppera mātei Verai Pajevskai, grāmatā ir brīniškīga epizode, kur mājas viesībās no galvas skandēta dzeja, un šai sacīkstē Edvartam Virzam līdzi turēt spējusi vien Vera Goppere, saprotams, skandējot dzeju krievu valodā. Grāmatu kopums "Grāmata kā meistardarbs. Apgāda “Zelta ābele” ilustrēts bibliogrāfisks katalogs un Ideālists merkantilā pasaulē. Grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīve" rokās iegulst kā pamatīgs smagums. Grāmatas diezgan burtiskā nozīmē ir pamatīgs ķieģelis latviešu grāmatniecības vēstures ēkā. Un lai arī tik pilnīgs grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīves un darba apraksts tā pa īstam noderīgs visdrīzāk būs salīdzinoši nelielam pētnieku un speciālistu lokam, ir vēl kāds aspekts, kas piemita arī "Zelta ābeles" izdevumiem. Tā ir sajūsma, kas pārņem, šķirstot tik skaistu, pamatīgu, un arī atjautīgi iekārtotu izdevumu. Par Laimoņa Oša mūža darbu stāsts arī raidījumā Radio mazā lasītava:  

17. gadsimta angļu klasiķa Džona Donna dzeja un apceres „Cilvēks nav sala”. Par Donna personību un vietu pasaules literatūrā Kultūras rondo saruna ar grāmatas sastādītāju un tulkotāju Annu Auziņu un redaktoru Arvi Vigulu. Ierakstā uzklausām dzejnieku Aivaru Eipuru. Aivars Eipurs Džonam Donnam pievērsies jau labu laiku, mēģinājis viņam tuvoties un uztvert viņa valodu un dzejas formu. Tagad Eipuram ir gandarījums par atdzejoto, kas apkopots izdevumā „ Cilvēks nav sala”. Apgādā "Neputns" pirmoreiz latviešu valodā izdotas 17. gadsimta angļu klasiķa Džona Donna dzejas un apceres izdevumā "Cilvēks nav sala". Donns tiek uzskatīts par vienu no dižākajiem Anglijas un pasaules mīlas dzejniekiem — mūža pirmajā pusē lielākā daļa viņa vārsmu ir laicīgu kaislību iedvesmotas, lai gan arī jaunībā viņš paralēli sievietēm veltītiem dzejoļiem vēršas pie Dieva. Laikam ritot, proporcija nomainās, un reliģiskie motīvi sāk dominēt. Donna dzīvesstāsts palīdz izprast dzejnieka pretrunu pilno, traģisko personību, ko visu mūžu pavada atstumtības un izraidījuma sajūta. Šis ir pirmais 17. gs. angļu klasiķa Džona Donna izdevums latviešu valodā, iepriekš tulkoti vien daži atsevišķi dzejoļi. Tulkoto darbu izlasi veido divas daļas: pirmajā apkopoti svarīgākie viņa dzejas teksti, bet otrajā - Veltījumi ārkārtas gadījumos un manas slimības posmi, ko žanriski mēdz apzīmēt kā meditācijas un kas vēstī par Donna saslimšanu tīfa epidēmijas laikā un atkopšanos. Lai arī pamatā Veltījumi ir reliģiski satura teksts, tā mākslinieciskās īpašības ir ietekmējušas Eiropas literatūru, tostarp ir tādu alūziju kā “cilvēks nav [vientuļa] sala” un “kam zvanēs zvans” avots.

Turpinām raidījumu par izdevniecību "Zelta Ābele". Šajā raidījumā mūsu uzmanība pievērsta izdevniecības grāmatu "komponēšanas" pieredzei, atzinībai Parīzes izstādē un politisko pārmaiņu ietekmei. Kopā ar monogrāfijas un bibliogrāfiskā izdevumu kataloga autoru Laimoni Osi skaidrojam, ko nozīmē bibliofils, ko izdevējs Miķelis Goppers uzskatīja par saviem zeļļa gadiem grāmatu izdošanā un arī par viņa nodomiem, kas neīstenojās. Laimoņa Oša darbu “Grāmata kā meistardarbs. Apgāda “Zelta Ābele” ilustrēts bibliogrāfisks izdevumu katalogs” un monogrāfiju “Ideālists merkantilā pasaulē. Grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīve” izdevis apgāds “Neputns”. Abiem izdevumiem arī “Zelta Ābeles” cienīgs Ances Pences dizains. Laimoņa Oša mūža darbs - divu sējumu izdevums par "Zelta Ābeli" un Miķeli Gopperu. 1. daļa Raidījumu atbalsta:

Elles ķēķa Ņujorkā mantinieki šobrīd ir Latvijā, lai svinētu Gunara Saliņa un Mudītes Austriņas simtgadi un atklātu trīs jaunus izdevumus, kas saistīti ar Elles ķēķi. Kultūras rondo tiekamies ar Saliņu dzimtas pārstāvjiem jeb dažiem no Elles ķēķa otrās paaudzes - Lalitu un Lari Saliņiem, Noru Teikmani-Saliņu, kā arī Indru Avenu. Viņiem pievienojas arī literatūrzinātnieks Jānis Ozoliņš. Indra Avena ir Voldemāra Avena meita.  "Pati esmu strādājusi par franču literatūras, valodas un kultūras pasniedzēju Ņujorkas pilsētas universitātē daudzus gadus, arī gleznoju, man ir bijušas izstādes - personālizstāde Basteja galerijā Rīgā, personālizstāde Ņujorkā un esmu piedalījusies grupas izstādēs. Tā kā pati arī jūtu to pievilkšanas spēka gan no literatūras un no mākslas pasaules, līdzīgi kā mans tēvs Voldemārs," atklāj Indra Avena. Lalita Saliņa ir Gunara un Jautrītes jaunākā atvase. "Es dzīvoju šobrīd Kanādas galvaspilsētā Otavā. Man arī pirmā mīlestība bija mūzika un izstudēju klasisko mūziku kā flautiste, piedalījos visādos latviešu folkloras ansambļos,  mācīja koklēšanu bērniem nometnēs.  Pēc laulībām pārgāju uz dzīvi Kanādā, un es tur izstudēju ģimenes un laulību, arī pāru terapiju. Es specializējos tieši traumas terapijā. Tur ir arī tēva Gunara abas puses, jo viņš arī bija psiholoģijas un socioloģijas profesors," iepazīstina Lalita Saliņa. Nora Teikmane-Saliņa ir ilgus gadus bijusi pasniedzēja Salīdzinošās literatūras fakultātē Ņujorkas pilsētas universitātē. "Esmu nesen pensionējusies, tagad man ir laiks varbūt vairāk rakstīt un es ļoti labprāt arī piedalos šī festivāla programmā ar ar referātu par mīlu, metamorfozi un nāvi Gunara Saliņa dzejā. Laris Saliņš ir Gunara un Jautrītes vecākā atvase. "Mēs uzaugām Elles ķēķa pievārtē, Hudsonas upes otrā pusē, Ņūdžersijā, un kad meklēja vietu, kur lielāks pulks varēja ilgāk satikties, tas bija mūsu mājās priekšpilsētā, un tur tiešām pa posmam sita ļoti augstu vilni piecdesmitajos un sešdesmitajos gados. Es atceros, ka mēs kā kā bērni kādu laiku tad jaucām gaisu, bet tad mūs sūtīja uz migu, tomēr nakts vidū modāmies, kad sāka skaļāk dziedāt," atminas Laris Saliņš. Laris Saliņš ir 40 gadus bijis Ņujorkas latviešu luterāņu draudzes mācītājs. Šogad oktobrī viņš pensionēsies un arī cer vairāk pievērsties rakstīšanai. Jau tad, kad iznāca Gunāra Saliņa Rakstu 2. sējums, literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš solīja, ka maijā būs tas īstais jandāliņš, lai atcerētos Ņujorkas Elles ķēķi un tā radošos iemītniekus. Un , protams, simtgadnieku Gunāru Saliņu. Un tagad tas tiešām notiks! Šovakar kultūrtelpā “Tintnīca” norisināsies dzejiski muzikāls vakars “Satikšanās – Gonkam 100!”; izdota un atvērta Mudītes Austriņas – Elles ķēķa pirmās dāmas – grāmata “Saules spēles” (viņa arī ir simtgadniece); rīt, 17. maijā, notiks konference “Gunārs Saliņš un Elles ķēķis”, tad tiks atvērts Voldemāra Avena dzejas krājums “Pagaidi”, vēl pēc tam pie apaļā galda pulcēsies Elles ķēķa otrā paaudze. Un tad jau viss pārcelsies uz “Savvaļu”, kur  sestdien un svētdien notiks mūsdienu latviešu dzejnieku performances, dzejnieks Kārlis Vērdiņš iepazīstinās ar jauno Gunara Saliņa dzejas izlasi "Apmežosim Ņujorku" ("Neputns", 2024), kuru turpinās dzejas lasījumi dubļu koncertzālē un noslēgs koncerts ar Saliņu ģimenes un ģitārista Edgara Rubeņa piedalīšanos.  Latvijas Mākslas akadēmijas "Post" nodaļas grupas izstādes atklāšanu un programmas turpinājums Madonā "Maboca" festivālā. Festivāla programma noslēgsies svētdien ar  notikumu "Saules spēles Viecpiebalgā" ar Gunas Zariņas, Kārļa Vērdiņa un Lara Saliņa piedalīšanos.  16. maijā plkst. 18.00 Rakstniecības un mūzikas muzeja kultūrtelpā “Tintnīca” norisināsies dzejiski muzikāls vakars “Satikšanās – Gonkam 100!” Vakara nosaukums aizgūts no Gunara Saliņa trešā dzejoļu krājuma “Satikšanās” (1979), kurā aprakstīta sastapšanās ar ģimeni, draugiem un bērnības vietām Latvijā pēc ilgas prombūtnes. Vakars apvieno Saliņu ģimeni no abām Atlantijas okeāna pusēm: Gunara meitas Laila Saliņa (mecosoprāns) un Lalita Saliņa (flauta) no ASV un Gunara brāļa Aleksandra Saliņa pēcteces Ieva Šmite (klavieres), Gundega Šmite (komponiste), un Sonja Misiņa (perkusijas). Ģimene aicina satikt Gunaru Saliņu viņa 100 gadu jubilejas svinībās ar dziesmām, dzeju, skaņdarbiem, stāstiem un vizuāliem tēliem, tai skaitā fotogrāfijām un video no Elles ķēķa laika Ņujorkā. Vakara režisore Laila Saliņa.

Krustmātes dāvana Laimonim Osim kļuva liktenīga. Ne tāpēc, ka tā būtu bijusi no zelta, bet gan tāpēc, ka tā bija "Zelta Ābeles" izdotā grāmata "Kapteiņa Granta bērni". Pirmskara Latvijas izdevumus padomju okupācijas gados Laimonis Osis meklēja antikvariātā, arī svētdienās Biķernieku un Beberbeķu mežos, kur nelegāli pulcējās grāmatnieki. Ķīmiķis ar kolekcionāra un bibliofila gēnu Laimonis Osis šoreiz ir Radio mazās lasītavas viesis, jo apgādā "Neputns" klajā nācis viņa mūža darbs - divu sējumu izdevums: monogrāfija par "Zelta Ābeles" dibinātāja Miķeļa Goppera dzīvi un darbību, kā arī izdevniecības "Zelta Ābele" bibliogrāfisks izdevumu katalogs. Divas sērijas arī mūsu "Lasītavai" - pirmajā vairāk runāsim par to, kā Miķelis Goppers, ģenerāļa Kārļa Goppera dēls, sāka izdot grāmatas, kādus principus ievēroja, kā izdevniecību "Zelta Ābele" vērtēja laikabiedri, un kāpēc Miķeli Gopperu varam uzskatīt par romantiķi. Mums sastapšanās ar kādu "Zelta Ābeles" grāmatu notika Springšļu dzirnavās, kur kā īpašu dārgumu rādīja Virzas "Straumēnus", kas izdoti latviešu karavīriem Austrumu frontē. Arī šo izdevumu varat atrast ilustrētajā bibliogrāfiskajā izdevumu katalogā. Laimoņa Oša mūža darbs - divu sējumu izdevums par "Zelta Ābeli" un Miķeli Gopperu. 2. daļa Raidījumu atbalsta:

Elles ķēķa pasaule Ņujorkā pagājušajā gadsimta vidū un pietuvināšanās tai šodien Kultūras rondo studijā, klausoties Mudītes Austriņas tekstus, kurus lasa aktrise Guna Zariņa, un ievelkot svaigus vaibstus Elles ķēķa dzejnieku radošajos portretos kopā ar kultūras festivāla "Gunars Saliņš un Elles ķēķis" galvenajiem balstiem. Stāsta literatūrzinātnieks Jānis Ozoliņš, Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa, Elles ķēķa dzejnieces Mudītes Austriņas krustmeita Ilze Auzere un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš, kurš sarunai pievienojas zoom platformā. Raidījumā ir arī iespēja paklausīties, kā Elles ķēķi raksturojis pats Gunars Saliņš, viņa stāsts ierakstīts Latvijas Radio 1993. gadā raidījumā "Piemini Latviju".   No 16. līdz 19. maijam Rīgā, Drustos un Vecpiebalgā norisināsies šī pavasara vērienīgākais kultūras festivāls "Gunars Saliņš un Elles ķēķis". 2024. gadā aprit gan vairāku Ņujorkas latviešu dzejnieku – Elles ķēķa grupējuma dalībnieku simtgades, gan arī Andrē Bretona sirreālisma manifesta simtgade. Šīs jubilejas mudina ar jaunu skatījumu palūkoties gan uz izcilā Elles ķēķa dzejnieka Gunara Saliņa darbiem, gan arī viņa draugu un domubiedru daiļradi. Festivāls aicina apmeklētājus gūt atklāsmes ne vien Rīgā, apmeklējot ieskaņas koncertu un konferenci, tiekoties ar Elles ķēķa otro paaudzi un izzinot gleznotāja Rolanda Kaņepa gleznu izstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, bet arī doties ārpus Rīgas uz sezonas atklāšanu brīvdabas mākslas telpā "Savvaļa", kas atrodas Drustos, un Piebalgas muzejiem – Antona Austriņa “Kaikašiem” un Kārļa Skalbes “Saulrietiem”.  Festivāla ieskaņas pasākums “Satikšanās ” norisināsies 16. maijā Rakstniecības un mūzikas muzeja telpā “Tintnīca”, kur ar koncertu uzstāsies Gunara Saliņa ģimene no abām Atlantijas okeāna pusēm: Gunara un Jautrītes meitas Laila Saliņa (mecosoprāns, režisore) un Lalita Saliņa (flautiste), kā arī Gunara brāļa, Aleksandra Saliņa mazbērni un mazmazbērni: Ieva Šmite (pianiste), Gundega Šmite (komponiste), un Ievas meita, Sonja Misiņa (perkusioniste). Šajā vakarā izskanēs dzeja, dziesmas un atmiņu stāsti no “Elles ķēķa” laika Ņujorkā. 17. maijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā norisināsies konference “Gunars Saliņš un Elles ķēķis”, kuru organizē LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. Konferences referātos iecerēts gan no dažādiem skatpunktiem aplūkot Saliņa dzeju, gan arī pievērsties citiem Elles ķēķa autoriem, kā arī sirreālisma mantojumam latviešu trimdas literatūrā. Konferences sākums plkst. 10:00. Dalībnieki: Anna Auziņa, Indra Avena, Inguna Daukste-Silasproģe, Jānis Krēsliņš jun., Ieva Melgalve, Artis Ostups, Andra Silapētere, Gundega Šmite, Ivars Šteinbergs, Nora Teikmane, Lauris Veips, Kārlis Vērdiņš, Kaspars Zellis. Plkst. 18:00 konferencei sekos apaļā galda diskusija “Elles ķēķa otrā paaudze”, kas norisināsies Latvijas Mākslas akadēmijas Jaunajā korpusā (Kalpaka bulvāra 13 iekšpagalmā). Aicināti piedalīties: Laris, Laila un Lalita Saliņi, Nora Teikmane, Indra Avena, Jānis un Zuze Krēsliņi un Ilze Auzere. Elles ķēķa dalībnieku bērni stāstīs atmiņas par savu vecāku literārajām un mākslinieciskajām aktivitātēm un savus iespaidus par uzaugšanu Elles ķēķī un trimdas latviešu kopienā ASV. Vakara noslēgumā Voldemāra Avena (1924–2022) pēdējā dzejoļu krājuma “Pagaidi” (izdevniecība “Aminori”, 2024) atvēršana. Šajā dzejoļu krājumā apkopoti ilgākā periodā tapuši darbi, kas liecina par dzīvi Ņujorkā, trimdinieka identitāti, kā arī nezūdošo mākslas un mīlestības valdzinājumu. Piedalās autora meita Indra Avena un grāmatas redaktors Kārlis Vērdiņš. 18. maijā festivāls “Gunars Saliņš un Elles ķēkis” ar īpašu programmu viesosies Drustos, lai piedalītos brīvdabas mākslas telpas “Savvaļa” 2024. gada sezonas atklāšanā ar mūsdienu latviešu dzejnieku un jauno mākslinieku piedalīšanos. Dzejnieks Semjons Haņins vadīs akciju “Pastaiga Ņujorkā”, iepazīstinot ar stāstiem par Elles ķēķi, ko pavadīs grupējuma tekstu lasījumi mūsdienu latviešu dzejnieku izpildījumā, kas norisināsies Savvaļas dabas takās, kur būs redzami Latvijas Mākslas akadēmijas “POST” maģistratūras programmas studentu veidotie objekti un citi mākslas darbi. Kārlis Vērdiņš iepazīstinās ar jauno Saliņa dzejas izlasi “Apmežosim Ņujorku” (“Neputns”, 2024), kas aptver 101 spožāko no viņa liriskajiem un liroepiskajiem dzejoļiem, kas sarakstīti no 1945. līdz 2003. gadam. Ar dzejas lasījumiem dubļu koncertzālē festivāla apmeklētājus priecēs dzejnieki Marija Luīze Meļķe, Kārlis Vērdiņš, Semjons Haņins, Arvis Viguls un Aivars Madris. Pasākumu Savvaļas bāzes vietā noslēgs koncerts ar Saliņu ģimenes un ģitārista Edgara Rubeņa piedalīšanos. 19. maijā paredzēta Mudītes Austriņas darbu izlases "Saules spēles" (LU LFMI, 2024) atvēršanas programma Vecpiebalgā. Tā sāksies Antona Austriņa memoriālajā muzejā "Kaikaši" ar Ņujorkas latviešu mācītāja Lara Saliņa vadītu Vasarsvētku svētbrīdi un turpināsies ar ekskursiju pa muzeju un Mudītes Austriņas sauļu kolekcijas apskati. Pasākuma otrā daļa norisināsies Kārļa Skalbes memoriālajā muzejā "Saulrieti", kur Jaunā Rīgas teātra aktrises Gunas Zariņas lasījumā iepazīsimies ar Mudītes Austriņas sirreālajiem “baletiņiem”, kas pirmoreiz apkopoti jaunajā grāmatā “Saules spēles” (izdevējs LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2024). Grāmatas sastādītājs Kārlis Vērdiņš stāstīs par Mudītes Austriņas literāro mantojumu, savukārt viņas krustmeita, grāmatas priekšvārda autore Ilze Auzere dalīsies atmiņās par savu “saulaino krustmāti”. Festivālu organizē LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, sadarbībā ar brīvdabas mākslas telpu “Savvaļa”, Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, Piebalgas memoriālo muzeju apvienību “Oresāre”, Latvijas Mākslas akadēmiju un Rakstniecības un mūzikas muzeju.

"Es apsolu, ka neesmu spējīgs jūs saraudināt teorētiskā plāksnē, runājot par traģēdiju. Izraudāties jūs dabūsiet tad, kad jūs ar traģēdijām strādāsiet," tā topošajiem aktieriem un režisoriem kādā lekcijā Latvijas Kultūras akadēmijā reiz teicis profesors Gunārs Bībers. Savukārt profesors Raimonds Briedis ir nolicis lasītāja priekšā Gunāra Bībera lekciju atšifrējumus, ievadā rakstot: "Lekcijas ir savdabīgs žanrs, kas izgaist līdz ar nodarbības beigām. Liecības par lekcijām visbiežāk paliek pasniedzēja sagatavēs un studentu pierakstos, bet, tiem zūdot saglabājas klausītāju atmiņās". Lasot Gunāra Bībera "Astoņas lekcijas par drāmu, traģēdiju un komēdiju, Ibsenu un Brehtu" (izdevis "Neputns"), viņa bijušie studenti noteikti dzird profesora balsi, bet Gundars Āboliņš lasa savā balsī un ļoti ieinteresējas par šo grāmatu, kurai noteikti vajadzētu būt aktieru, režisoru un dramaturgu (arī skatītāju) grāmatu plauktā. "Radio mazajā lasītavā" par grāmatas tapšanu stāsta redaktors un ievada autors Raimonds Briedis, bet Gunāra Bībera bijušais students, režisors Elmārs Seņkovs atceras savus studiju laikus un lasa kādu viņam šobrīd ļoti svarīgu fragmentu. "Karnevāls ir sabiedrības vitalitātes pazīme," arī šis teikums pieder profesoram Gunāram Bīberam. Raidījumu atbalsta:  

„Ideālists merkantilā pasaulē” – monogrāfija, kurā pirmoreiz iespējams izsekot grāmatu apgāda „Zelta Ābele” dibinātāja un vadītāja Miķeļa Goppera dzīves nozīmīgākajām epizodēm visa mūža garumā. Kultūras rondo studijā par Miķeli Gopperu un viņa apgādu izvaicājam monogrāfijas autoru Laimoni Osi un grāmatzinātnieku Viesturu Zanderu. Iznācis divu sējumu izdevums – "Grāmata kā meistardarbs. Apgāda "Zelta ābele" ilustrēts bibliogrāfisks izdevumu katalogs" un monogrāfija "Ideālists merkantilā pasaulē. Grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīve". Katalogu sastādījis, komentējis un monogrāfiju sarakstījis Laimonis Osis. Bibliofila un grāmatu kolekcionāra Laimoņa Oša desmitgadēm ilgusī interese par leģendāro izdevniecību "Zelta Ābele" un tās dibinātāja Miķeļa Goppera dzīvi ir īstenojusies apjomīgā monogrāfijā un izsmeļošā apgāda izdoto grāmatu katalogā. Rezultātā ir tapis divu sējumu izdevums: monogrāfija par Miķeļa Goppera dzīvi un darbību "Ideālists merkantilā pasaulē", kā arī izdevniecības "Zelta ābele" ilustrēts bibliogrāfisks izdevumu katalogs "Grāmata kā meistardarbs". "Zelta ābeles" ieguldījums latviešu grāmatu mākslā ir neatsverama un paliekoša vērtība, tās noteiktais standarts un kvalitātes zīme jau vairāk nekā pusgadsimtu kalpo par atskaites punktu grāmatu mākslā, uzsver izdevēji. Divu sējumu izdevumu izdevis apgāds "Neputns".

Kultūras rondu kopā ar tulkotāju Māru Poļakovu pārrunājam Oksanas Zabužko eseju izlasi “Planēta Vērmele”. Tās ir skaudras, pamodinošas un vajadzīgas esejas, lai mēs, iespējams, paguruši un pie kara pieraduši, tomēr spētu saglabāt modrību 24. februāra priekšvakarā – dienā, kad pirms diviem gadiem Krievija uzsāka pilna mērogu karu Ukrainā. Oksanas Zabužko izlases pamatā ir 2020. gadā Kijivā iznākušais eseju krājums "Планета Полинь", tomēr īpaši latviešu izdevumam esejas atlasījusi pati autore, papildinot krājumu ar divu pēdējo gadu laikā presē publicēto, piemēram, eseju "Ko var mācīties no lielā blefa", kas 2022. gada martā publicēta "Times Literary Supplement", jau tulkota vismaz 23 valodās un sacēlusi īstu vētru Rietumu slāvistikā. Kas Māru Poļakovu mudina tulkot gan Oksanas Zabužko, gan citu mūsdienu autoru darbus un kā tam pietiek spēka? "Pienākuma apziņa. Tas tagad izklausīsies šausmīgi augstprātīgi, bet kaut kādā mērā misijas apziņa. Man bail, ka neviens cits manā vietā to neizdarīs, neviens cits manā vietā neizstāstījis to, ko pane Zabužko ir rakstījusi un ko viņa ir izklāstījusi, vērtē Māra Poļakova. "Tas man šķiet tik svarīgi - viņas analīze, viņas skatījums, tas konteksts, kurā viņa spēj un prot ielikt notikumus, - gan vēsturiskus, gan kultūras notikumus. Nav jautājums par to, kā es to spēju un kā man pietiek spēka, man tas vienkārši ir jāizdara. Jo citādi mūsu saprašanā, mūsu zināšanas par to, kas notiek šobrīd, būs diezgan liels caurums. Lūk, bez bez šiem Oksanas Zabužko tekstiem, bez konteksta, ko viņa iedod savās esejās." Raksturojot savas sajūtas, laikā, kad jau tūlīt apritēs divi gadi kopš Krievijas uzsāktā kara Ukrainā, viņa neslēpj, ka mēdz uznākt mazdūšība, kurai pretojas. ".. ir pagājuši jau divi gadi, un gals tam visam nav redzams. Un tas ir šausmīgākais un... man nāk virsū mazdūšība, kurai es ļoti cītīgi pretojos ar Serhija Žadana izteikto domu. Viņam reiz intervijā jautāja pirms gada vai pat pirms pusotra, vai viņš domā, ka Ukraina uzvarēs? Viņš teica, ka viņš nepieļauj citus variantus. Protams, Ukraina uzvarēs, jo citādi viņš būtu kā peldētājs jūrā, kurš vairs netic, ka eksistē krasts. Ukrainas uzvara ir tāda pati konstante kā jūras krasta esamība, kad tu peldi jūrā. Es mēģinu tā par to domāt." Kopumā izlasē skarts ārkārtīgi plašs tēmu loks – tās ir gan apceres par ievērojamiem cilvēkiem (mākslinieci Katerinu Bilokuru, rakstnieku un disidentu Leonīdu Pļušču, dzejnieku Josifu Brodski), gan refleksija par notikumiem nesenajā un pavisam nesenajā vēsturē – deportācijām, avāriju Čornobiļā, krievu–ukraiņu kara kontekstu u.c. Autore sarakstījusi ievadu īpaši šai eseju izlasei latviešu valodā: "Esejas, ko še piedāvāju lasītājiem, rakstītas galvenokārt iepriekšējās desmitgades laikā – tātad vai nu iepriekš noskāršot, vai visā tiešumā pieredzot karu pret Ukrainu, kurā Krievija neslēpdamās devās 2014. gadā. Kaut arī nepastarpinātā veidā šis "karstais" karš manā esejistikā ielaužas ne pārāk bieži, taču mūsu dzīvi pilnībā caurstrāvojošā kara "zemādas" klātbūtne neizbēgami nosaka visu manu skatījumu uz notikumiem un cilvēkiem, dzīviem un mirušiem. Tādējādi no esejām, kas sākotnējā iecerē tika dažādos gados rakstītas "par filmām un grāmatām", pakāpeniski top, nu jau ceturtajā valodā (katrā – ar nedaudz citādi atlasītiem tekstiem, pielāgojot tos laikam un vietai), grāmata par to, kā kultūra kļūst par kara sastāvdaļu. Faktiski – kļūst par karu." Krājumu izdevis apgāds "Neputns". Šobrīd Māra Poļakova tulko Oksanas Zabužko romānu "Pamesto noslēpumu muzejs". "Kas arī, kā, man liekas, visa viņas literatūra, ir par to, kā mūsdienas izaug no vēstures. Tai gadījumā vēsture ir Ukrainas sacelšanās armija, ukraiņu mežabrāļi, un tā ir viena sižeta līnija. Un otra ir mūsdienas un kā tas savijas. Ja es čakli strādāšu, tad gada beigās tam vajadzētu iznākt," atklāj Māra Poļakova. Vēl Māra Poļakova tulko arī jaunās ukraiņu rakstnieces Staņas Maļarčukas nelielu romānu "Nejaušu brīnumu biogrāfija". Savukārt žurnālā "Domu zīmes" varēs lasīt Māras Poļakovas tulkoto valodnieka Jurija Ševeļova eseju "Ceturtā Harkiva". Bet ukraiņu kara bēgles Darjas Kalašņikovas grāmatas "Ēna un jūra" atvēršanas svētki vēl priekšā - otrdien, 20. februārī, Ģertrūdes ielas teātrī, kur tās fragmentus lasīs Latvijas Leļļu teātra aktieri. Izdevniecība "Aminori" grāmatu izdeva 2023. gada nogalē, un tas tulkotāja arī ir Māra Poļakova. Darja Kalašņikova augustā piedalījās literatūras festivālā "Punctum" un ar viņu sarunājās Māra Rozenberga.  

Gleznotāja Rūdolfa Piņņa daiļrade izstādē “Es dzīvoju krāsās” un Latvijas mākslas klasikas sērijā, kuru izdod „Neputns”. Kultūras  rondo studijā izstādes kuratore un grāmatas autore – Dace Lamberga. Līdz 28. aprīlim mākslas centra “Zuzeum” Mazajā izstāžu zālē ir skatāma Rūdolfa Piņņa darbu izstāde “Es dzīvoju krāsās”. Ar šo izstādi mākslas centrs aizsāk jaunu izstāžu konceptu, kur Mazā izstāžu zāle tiek izmantota kā neatkarīga mākslas telpa – baltais kubs, ļaujot apmeklētājam padziļināti ielūkoties viena autora mākslas pasaulē. Izstādē tiks eksponēti 30 mākslas darbi no Zuzānu kolekcijas, kas radīti laikā no 1936. līdz pat 1990. gadam un ļauj ielūkoties dažādos Rūdolfa Piņņa daiļrades posmos. Izstādes kuratore ir Dace Lamberga, izstādes scenogrāfs – Reinis Liepiņš un arhitektu birojs “Sudraba Arhitektūra”. Grāmatu veidot Daci Lambergu uzrunājusi Laima Slava, izdevniecības "Neputns" vadītāja, un tā lēnām tapa sērijā "Latviešu mākslas klasika". Tā nav saistīta ar kādu mākslinieka jubileju.  "Kad apzināju Piņņa darbus, bija gan Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, gan kultūras centra "Zuzeum" kolekcija. Kolekciju glabātāja Ingūna Ģēģere uzrunāja, varbūt var izveidot izstādi. Tā tapa šī izstāde, kas ļoti veiksmīgi saiet vienā veselā ar Sandras Krastiņas kūrēto izstādi izstādi "Kur lai paslēpjās"," atzīst Dace Lamberga. "Pinnis - tas ir viss 20. gadsimts, dzimis viņš ir 1902. gadā, nodzīvoja 90. gadus. Visa Latvijas vēsture un Latvijas māksla saistās ar viņa vārdu," atzīst Dace Lamberga. Raidījumā skan arī mākslinieka Rūdolfa Piņņa domas. Latvijas Radio arhīvā glabājas ieraksts no LPSR Mākslinieku savienības 2. kongresa 1988. gadā, kurā runu 85 gadu vecumā teicis Rūdolfs Pinnis. Fragments no viņa sacītā par nepieciešamību pēc laikmetīgās mākslas celtnes, kur būtu gan izstāžu zāles, gan koncertzāle, gan vieta, kur pulcēties māksliniekiem. Arī atmiņas par Parīzi. Ierakstā uzklausām arī mākslinieces Helēnas Heinrihsones atmiņas par Rūdolfu Pinni.

Cikla „Jāzeps Grosvalds dzīvē un mākslā” epizodi veltām mākslinieka interesei par Austrumu zemēm un kā tas atspoguļojies viņa darbos.  Uzzināsim par vēl citām interesēm un talantiem, ar ko bijis apveltīts Jāzeps Grosvalds. Tiekamies ar mākslas vēsturnieku Eduardu Kļaviņu, monogrāfijas „Džo. Jāzepa Grosvalda dzīve un māksla” autoru.   Izzinot vēl dažas Jāzepa Grosvalda daiļrades šķautnes, sāksim ar Austrumu tēmu, kurai Jāzepa Grosvalda daiļradē ir būtiska vieta. Kā zināms, 1918.gada sākumā, iestājoties angļu ekspedīcijas korpusā, Grosvalds devās karagājienā uz Persiju un Mezopotāmiju. Šajā laikā mākslinieks radīja akvareļus, kas veido „Persijas ainu” sēriju. Eduardam Kļaviņam vispirms vaicāju, kā skaidrojama Jāzepa interese par Austrumu zemēm, vai tā bija nejauša? Eduarda Kļaviņa monogrāfija par Jāzepu Grosvaldu  (Džo. Jāzepa Grosvalda dzīve un māksla) klajā nāca 2006.gadā izdevniecībā „Neputns”, un ir apjomīgs pētījums par vienu no Latvijas 20.gadsimta sākuma spilgtākajām personībām mākslā. Interese par Grosvaldu  Eduardam Kļaviņam radusies pētot latviešu portreta glezniecību 19.gs. beigās - 20.gs. sākumā. Jāzeps Grosvalds bija spējīgs, izglītots, talantīgs jauneklis, kurš sevi uzskatīja par estētu, kura galvenais uzdevums ir meklēt skaisto dzīvē un arī baudīt to. Lai kādi pārbaudījumi sekoja, viņš arī centās to darīt.

Apgādā "Neputns" izdots 1990. gada izstādes "Maigās svārstības" albums, kurā apkopoti grupas - Ievas Iltneres, Sandras Krastiņas, Jāņa Mitrēvica, Ģirta Muižnieka, Edgara Vērpes, Aijas Zariņas, darbi. "Var teikt, ka mūsu grupa ir tāds kā sabiedrības modelis, mēs šobrīd esam ļoti dažādi pēc savas pārliecības," Latvijas Radio 3 raidījumā "Pa ceļam ar klasiku" stāsta albuma sastādītāja Sandra Krastiņa. Caur vienas mākslinieku grupas darbības pieredzi grāmatā iezīmēts trīsdesmit gadu periods Latvijas vizuālās mākslas kultūrainavā. Tās pirmajā daļā izsekots grupas kopizstādēm no 1981. līdz 1990. gadam, kas kulminē izstādē-akcijā "Maigās svārstības". Otrajā daļā veidots katra mākslinieka portrets ar dažādu autoru esejām un darbu reprodukcijām, aplūkojot katra mākslinieka individuālo ceļu un vietu Latvijas laikmetīgās mākslas ainā. Mākslinieku devums grāmatā sniegts kontekstā ar grupas kopējo darbību, pārskatāmi rādot un akcentējot katra mākslinieka attīstību tieši savstarpējā sasaistē. "Mēs sākām strādāt un lauzties tajā mākslas dzīvē jau būdami studenti. Bet vārdus "Maigās svārstības" katram no mums pieliek, šo izstādi-akciju, kas radās 90. gadā, kad mēs jau desmit gadus veidojām grupas izstādes, dzīvojām kopā, ballējāmies. Tad uztaisījām šo fundamentālo izstādi un, kā grupa izjukām. [..] Laiks mainījās, mēs pieaugām," skaidro Sandra Krastiņa. Grupas biedriem arī studiju laikā katram bijušas savas domas un katrs domāja ar savu galvu, uzsver māksliniece, bet vienmēr bijušas kopīgas intereses un vilkme darboties kopā. "Grāmata nav tāds akadēmisks, nostabilizējies kanons, kas varētu būt par sešiem māksliniekiem. Mēs visi aizvien strādājam, mēs esam dzīvi, mums katram ir sava versija, līdz ar to grāmata arī ir tāda dinamiska un dzīva," uzsver māksliniece un grāmatas sastādītāja. "Mēs visu laiku esam tādā sazobē, pat, ja neesam kopā, mēs visu laiku ar pakausi viens par otru domājam," atklāj Krastiņa. 1990. gada izstādē autori mākslas darbus radīja skatītāju klātbūtnē izstāžu zālē "Latvija", un akcijas noslēgumā izveidoja ekspozīciju, ko vienas dienas laikā atklāja un arī slēdza. Kā skaidro māksliniece, izstādes būtiska daļa bija tieši tā brīža laikmets, 20. gadsimta 80. un 90. gadi. Šodien publiska gleznošana nav nekas jauns, to dara daudzi mākslinieki, bet toreiz ieiet tukšā izstāžu zālē, kurā ieradies arī tā brīža Kultūras ministrs Raimonds Pauls, bija kaut kas jauns, stāsta Krastiņa. "Tas laiks bija ļoti radošs ne tikai mums, māksliniekiem, bet arī funkcionāriem. [..] Padomju laikā cilvēki nemaz neko tik daudz pasaulē nebija redzējuši, bet uzticēšanās un vēlēšanās darīt kaut ko ārpus padomiskā bija ne tikai mums," uzsver grāmatas idejas autore. Izstādes kuratora Ivara Runkovska ideja bijusi tā, ka mākslas darba radīšana, process pats par sevi ir kustība un notikums. Daļa izstādes ietvaros tapušo darbu ir pazuduši vai mākslinieks darbu audekliem pāri radījis jaunus darbus, taču lielākā daļa no notikuma rezultāta ir apkopoti un fiksēti grāmatā "Maigās svārstības". "Toreiz un arī tagad mākslinieks dzīvo faktiski nākamajos darbos. Viņš to ir realizējis, tas kaut kādā veidā ir izdarīts, un galvā jau virmo nākamās idejas, tā mēs dzīvojam," skaidro Sandra Krastiņa, kura uzsver, ka izstādes kontekstā būtiska loma bijusi fotogrāfiem, kuru fiksējuši šo notikumu un mākslas darbus, kuri šobrīd vairs nav atrodami. Māksliniece akutalizē arī Laikmetīgā Mākslas muzeja neesamību, un to, ka cilvēki nevar ieraudzīt to, kas mākslā notika padomju laikā – 60., 70., 80. gados. "Manā draugu grupā, kad vajadzēja savākt to materiālus, tas nebija tika vienkārši. Jāsaka liels paldies, ka tomēr mums ir Mākslas muzejs un Mākslinieku savienības kolekcija, gan "Zuzeum" kolekcija, kur krājās darbi, dokumenti, un var precizēt [liecības]. Cerēt tikai uz pašu autoru nevar," uzsver Sandra Krastiņa. 2023. gada vasarā Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā notika grupas izstāde "Svārstības", kuras centrālais temats bija laiks. "Šīs izstādes kopā sanākšanas iemesls bija tas mūsu kopā nodzīvotais laiks, jo tik cieši draugi vai domubiedri mēs vairs neesam. Var teikt, ka mūsu grupa ir tāds kā sabiedrības modelis, mēs šobrīd esam ļoti dažādi pēc savas pārliecības. Viens ir liberāls, viens ļoti konservatīvs, vai mitoloģijā balstīti ideālisti, vai tādi, kam īstenībā drusku vienalga. Tā [grupa] ir tieši tāda, kāda tā sabiedrība šobrīd ir," skaidro māksliniece.

Apgāds "Neputns" tikko klajā laidis albumu "Maigās svārstības", kas apkopo grupas — Ievas Iltneres, Sandras Krastiņas, Jāņa Mitrēvica, Ģirta Muižnieka, Edgara Vērpes, Aijas Zariņas — veikumu plašākā 80. un 90. gadu mijas un jau mūsdienu perspektīvā. Ar albuma sastādītāju Sandru Krastiņu "Klasikā" tiekamies plašākā sarunā.  Izstāde-akcija "Maigās svārstības" 1990. gadā izraisīja lielu rezonansi Latvijas kultūras vidē un to kā būtisku mākslas notikumu vērtē arī šodien. Tolaik sabiedrība to uztvēra kā lielo pārmaiņu vizualizāciju. Mākslas darbus autori radīja skatītāju klātbūtnē izstāžu zālē "Latvija". Pats tapšanas process tika pieteikts kā mākslas notikums. Akcijas noslēgumā izveidoja ekspozīciju, vienas dienas laikā to atklāja un arī slēdza. Caur vienas mākslinieku grupas darbības pieredzi grāmatā iezīmēts trīsdesmit gadu periods Latvijas vizuālās mākslas kultūrainavā. Tās pirmajā daļā izsekots grupas kopizstādēm no 1981. līdz 1990. gadam, kas kulminē izstādē-akcijā "Maigās svārstības". Otrajā daļā sniegts katra mākslinieka portrets ar dažādu autoru esejām un darbu reprodukcijām, fokusējoties uz individuālo ceļu un vietu Latvijas laikmetīgās mākslas ainā. Mākslinieku devums grāmatā sniegts kontekstā ar grupas kopējo darbību, pārskatāmi rādot un akcentējot katra mākslinieka attīstību tieši savstarpējā sasaistē. Lai parādītu akcijas "Maigās svārstības" performatīvo rakstu un iezīmētu laika vizuālos kodus, albumu papildina Ulda Brieža, Gunāra Janaiša, Jāņa Deinata, Gvido Kajona, Jāņa Krūmiņa, Aivara Liepiņa un citu fotogrāfu dokumentālās fotogrāfijas, kā arī izstādes-akcijas "Maigās svārstības" kataloga-avīzes pilns faksimils un presē publicētās izstāžu recenzijas. Sandra Krastiņa: "Mans stāsts būs par mākslinieku grupu, kas radošo darbību uzsāka, vēl būdami Mākslas akadēmijas studenti. 80. gados PSRS robežas nebija vājinājušās, īpaši desmitgades sākumā Latvijas neatkarība vēl šķita kā utopija. Bet jau pēc 1985. gada – tā sauktās pārbūves un vēlāk atmodas laikā – brīvību sākām apzināties kā sasniedzamu mērķi. Izsekojot tikai mūsu mākslas darbu tēmām, manuprāt, var nolasīt to gribas kāpinājumu, kāds modās sabiedrībā un kam arī katrs no mums aizvien vairāk bijām gatavi."

“Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai” Ko jaunu atklāj Jāzepam Grosvaldam veltītā retrospekcijas izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzeja, Kultūras rondo pārrunājam ar mākslas zinātnieci, izstādes kuratori un LNMM projektu vadības nodaļas vadītāju Ievu Kalnaču un mākslinieciskās koncepcijas autori Ievu Stūri. No 11. novembra Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenajā ēkā norisināsies latviešu modernisma aizsācējam Jāzepam Grosvaldam veltīta apjomīga retrospekcija “Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai”*. Jāzeps Grosvalds (1891–1920) bija ļoti daudzpusīga, izcili talantīga personība, par kuru iespējams sacīt, ka būtībā visas viņa darbības uzskatāmas par mākslas faktu – ne tikai paši mākslas darbi, bet arī vēstules, dienasgrāmatas, krāšņi pašdarināti žurnāli, pat modernais ģērbšanās stils. Pagrieziena punkts Jāzepa Grosvalda dzīvē, kas lika nobriest gan kā personībai, gan kā māksliniekam, bija Pirmā pasaules kara sākums, kad viņš vairs nevarēja atgriezties Parīzē un iepazinās ar citiem jaunajiem latviešu māksliniekiem. Grosvaldam, kurš augstu vērtēja kolēģu tehniskās spējas un plašās mākslas vēstures zināšanas un kuram pašam savukārt bija iespēja tos izglītot par jaunākajām tendencēm mākslā, bija lemts kļūt par klasiskā modernisma ievadītāju latviešu mākslā, satuvinoties ar saviem vienaudžiem un izveidojot pulciņu “Zaļā puķe”. Vienlaikus viņš šajā brīdī sāka izteikti sevi apzināties kā latviešu tautas pārstāvi, pievērsās nacionāli svarīgām tēmām, kas veidoja pamatu drīz pēc tam neatkarību ieguvušās jaunās Latvijas valsts modernajai mākslai. Jāzeps Grosvalds daudzējādā ziņā bija pirmais – Pirmā pasaules kara bēgļu cikls, latviešu strēlnieku cikls, 1917. gada revolūcija Krievijā, Austrumu cikls pēc paša pieredzētā Senās Persijas teritorijā. Izstāde ietver aptuveni 400 Jāzepa Grosvalda mākslas darbu no Latvijas un Zviedrijas muzeju krājumiem un privātkolekcijām, tai skaitā vairāk nekā 150 darbu no Vermlandes muzeja Kārlstadē. Ekspozīciju papildina bagātīgs izpētes materiāls dažādos formātos, tostarp digitālā un audio. Izstāde stāsta par klasisko modernismu un tā ienākšanu latviešu mākslā, atklājot to caur Jāzepa Grosvalda veidošanos par modernu jaunekli, viņa visai bezrūpīgo, taču radošo impulsu pilnu dendija dzīvi Parīzē un ceļojumos, viņa kļūšanu par savas zemes aizstāvi un nacionāli nozīmīgu tēmu aizsācēju un atspoguļotāju, kā arī autora daiļrades nozīmību Latvijas mākslas attīstībā kopumā. Līdz ar izstādes atklāšanu klajā nāk sadarbībā ar izdevniecību “Neputns” un redaktori Laimu Slavu veidots vizuāli krāšņs izdevums – Jāzepa Grosvalda grāmata “Persijas ainas [Tableaux persans]”, kuras manuskripts tapis Parīzē 1919. gadā, neilgi pēc mākslinieka atgriešanās no Persijas teritorijas, bet pati grāmata pirmo un vienīgo reizi tikusi izdota 1978. gadā Stokholmā. Tajā ietverti ceļojuma spilgtāko vērojumu un pārdzīvojumu apraksti, kas tiešā veidā sasaucas ar viņa Austrumu ciklā atspoguļotajām emocijām. Jaunā grāmata papildināta ar apjomīgu vizuālo materiālu, tādējādi liekot atdzimt šim unikālajam darbam un atstājot paliekošu vērtību arī pēc izstādes noslēguma. Izdevums ir četrās valodās – oriģinālā manuskripta franču valodā, faksimils un tulkojumi latviešu, angļu un zviedru valodā. Izstāde būs aplūkojama līdz 2024. gada 30. martam. * No Jāzepa Grosvalda ieraksta dienasgrāmatā 1912. gada janvārī.

Izdots vērienīgs Rutas Čaupovas pētījums “Profesionālā tēlniecība Latvijā. Ievirzes. Personības. Notikumi”. Par kopsakarībām, zīmīgiem pagrieziena punktiem un personībām Latvijas tēlniecībā pārrunājam Kultūras rondo. Stāsta Latvijas tēlniecības un objektu kolekcijas glabātāja Arta Vārpa un mākslas zinātniece, izdevuma redaktore Laima Slava. Ierakstā uzklausām pētījuma autori Rutu Čaupovu. "Ja cilvēks visu mūžu velta kādi nozarei, kādam jautājumam, kas viņam ir mīļš un tuvs, ko uztvēris kā savu, gala rezultātā šāds pētījums var tapt. Ruta Čaupova tā izvairīgi saka: ah, man tas tā uzrakstījās. Kuram katram tā viss nenotiktu," atzīst Laima Slava. "Arī ļoti gaidīts un nepieciešams izdevums, jo šāda apkopojuma līdz šim pat atsevišķiem periodiem, pat klasiķiem veltīta nav bijis. Tā ir ļoti dāsna Čaupovas kundzes dāvana ne tikai nozarei, ne tikai tēlniekiem, ne tikai mākslas vēsturei, bet sabiedrībai kopumā, jo ar tēlniecību atšķirībā no citiem mākslas veidiem mēs ikdienā dzīvojam kopā pilsētvidē, kapos, dabas vidē, ne tikai muzeju ekspozīcijās," vērtē Arta Vārpa. Aplūkojot mūsu mākslas parādībām veltīto pētniecisko literatūru, nākas secināt, ka zināšanām par tēlniecību joprojām ir pabērna loma. Mūsu izcilā tēlniecības jomas speciāliste, mākslas zinātniece Dr. art. Ruta Čaupova ir veikusi unikālu darbu, lai apkopotu savas ilgstoši krātās zināšanas par profesionālo tēlniecību Latvijā un radītu erudītu, plašā kontekstā tvertu, saistoši uzrakstītu ieskatu mūsu tēlniecības īpašajā pasaulē no tās pirmsākumiem līdz mūsu dienām. Daudzu gadu desmitu gaitā Ruta Čaupova ir bijusi lieciniece ar tēlniecības attīstību saistītajiem procesiem, tikusies ar vecmeistariem, iepazinusi tēlnieku paaudzes citu pēc citas, recenzējusi, vērtējusi viņu sniegumu, bijusi klāt visos tēlniecībai nozīmīgajos notikumos mūsu reģionā. Tai pašā laikā viņa vienmēr ir pārzinājusi arī pasaules aktuālo literatūru par tēlniecības jautājumiem, kas dažādiem ceļiem nonāca arī padomjlaika Latvijā. Vienmēr augsti vērtējot modernisma izstrādātās vērtības, viņa ir bijis erudīts atbalsts visam progresīvajam, kas, neskatoties uz režīma noteikumiem, veidojās arī tēlniecībā Latvijā. Grāmatu izdevis apgāds "Neputns".

Iznākusi Guntara Godiņa sastādīta, atdzejota un tulkota dzejas antoloģija “Sirreālisms igauņu dzejā”. Kultūras rondo tiekamies ar Guntaru Godiņu. "Grāmata nav veco dzejoļu pārpublicēšana, tie ir jauni atdzejojumi, bet galvenais bija pētījuma darbs. Pētīju, kas ir igauņu sirreālisms, salīdzinot ar klasisko franču vai vācu sirreālismu. Tādā veidā pierādot un rādot, ka būtībā igaunim sirreālā domāšana atrodama jau senajās tautasdziesmās. Princips, kā igauņi veido savu tautasdziesmu, ir aliteratīvais princips," atzīst Guntars Godiņš. Antoloģiju veido sešu dažādu paaudžu igauņu dzejnieku – Ilmara Lābana, Artura Alliksāra, Andresa Ehina, Jāna Malina, Marko Kompusa un Kristjana Haljaka - dzejoļi, apjomīgs Guntara Godiņa priekšvārda un igauņu dzejnieka un literatūrzinātnieka Haso Krulla esejas par Ilmara Lābana poētiku. Antoloģiju izdevis apgāds "Neputns". Bet apjomīgā antoloģija, kādas nav pat pašiem igauņiem, nav vienīgais Guntara Godiņa veikums. Studijā uz galda arī Andrusa Kivirehka romāns "Lidojums uz Mēnesi", ko Guntars Godiņš dēvē par vissirreālistiskāko Kivirehka darbu. Blakus arī Haso Krulla darbs "Metrs un Dēmetra", ko pats autors dēvē par eposu. Guntars Godiņš stāsta, ka šis ir moderns eposs: autors savācis dažādu tautu sāgas un leģendas un izveidojis eposu divās daļās.  Drīzumā iznāks Janno Peldmā grāmata bērniem par Loti un Ziemassvētkiem.    

Uzsākot jauno sezonu, gleznotājs Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis divus Latvijas Mākslas akadēmijas kolēģus – prorektoru administratīvajā un radošajā darbā, profesoru ANDRI VĪTOLIŅU un Glezniecības katedras vadītāju, asociēto profesoru KRISTIANU BREKTI. Jaunā mācību gada ieskaņā derīgi zināt, kas nepieciešams Mākslas akadēmijas attīstībai, izaugsmei un stabilitātei. Abi atceras bērnību, pirmos skolas un studiju gadus, kad paticis zīmēt skolotājas, Brežņeva sasisto limuzīnu, šķirstīt biezas mākslas grāmatas un audzēt garus matus. Uzzinām, kur novirzīta enerģija pusaudžu gados, kur rastas idejas darbiem, vai apzināti tiek meklēta skandāla deva un arī to, kā tikt projām no šaubām… Raidījumā arī par atšķirīgo skatījumu uz skaistumu, par pozitīvajiem un negatīvajiem tēliem, pareģa spējām, stulbumu, stūrakmeņiem un valstiskumu... Vizītkartes Latvijas Mākslas akadēmijas prorektoru administratīvajā un radošajā darbā, profesoru Andri Vītoliņu (1975) interesē cilvēce un cilvēks. Attēlojot materiālo pasauli, Andris Vītoliņš neglezno pašu cilvēku, bet gan viņa radītos objektus. Viņu aizrauj apkārtējās vides urbanizācijas process, kā rezultātā darbos dominē industralizācijas un tās produktu atspoguļojums – trolejbusi, tilti, pamestas ēkas un rūpnīcas. Sintētiskos toņos klātie laukumi pēdējos gados piedzīvojuši apzinātu pāreju no reālu arhitektonisko struktūru pārnesuma glezniecībā uz abstraktu ornamentālismu. Vītoliņa jaunākie lielformāta audekli parāda, ka arī uz dabas tēmu, piemēram, koku zaru paternu, var raudzīties kā uz nebeidzamu līniju ritmu interpretāciju. Andris Vītoliņš studējis Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas, Dizaina un Vizuālās komunikācijas nodaļās. Ieguvis maģistra grādu Glezniecības apakšnozarē. Izstādēs piedalās kopš 1996. gada. Sarīkojis personālizstādes un piedalījies grupas izstādēs Zalcburgā, Maiami, Baku, Abu Dabī, Pekinā un citur. Nodarbojas arī ar izstāžu kūrēšanu. Kopš 2017. gada – LMA prorektors, pirms tam – Glezniecības katedras vadītājs (2012–2017). Glezniecības katedras vadītāja, asociētā profesora Kristiana Brektes (1981) vizuālajā valodā rodamas atsauces uz gotikas un blekmetāla subkultūrām, strītārtu, reliģiju, mākslas vēsturi un popkultūru. Brekti aizrauj sabiedrības tumšā puse un savos darbos viņš apspriež nāves, ciešanu, seksualitātes, ticības un amoralitātes jēdzienus. Sižetiskais vandālisms autora instalācijās mijas ar formas tīrību un tehnisku nostrādātību, asi kritiskās vai atkailinošās norādes un citātus vienojot jau atpazīstamību iemantojušā estētikā. To iezīmē arī krāsu, materiālu, gaismas un skaņas izmantojums, kas allaž no jauna norāda uz Brektes interesi dekonstruēt tādas tradicionālas mākslas formas kā glezniecība vai tēlniecība un veidot atkāpi no klasiskās izpratnes par tām. Kristians Brekte beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas scenogrāfijas apakšnozari. Par darbu sēriju "Rīgas madonnas" (2010) nominēts Purvīša balvai un ieguvis titulu "Labākais ārzemju mākslinieks vecumā līdz trīsdesmit pieciem gadiem" starptautiskajā laikmetīgās mākslas mesē Art Vilnius' 12. Autora darbi no izstādes "Gastronoms" (2007) iekļauti britu izdevniecības Phaidon  katalogā Younger Than Jesus (2009), kurā apkopoti spilgtākie jaunie mākslinieki no visas pasaules vecumā līdz 33 gadiem. 2014. gadā izdevniecībā "Neputns" tika izdots mākslinieka radošajai darbībai veltīts katalogs "Brekte" un 2016. gadā LNMM izstāžu zālē "Arsenāls" norisinājās Brektes līdz šim vērienīgākā izstāde ar nosaukumu "Arsenāls". Brekte ir arī praktizējošs scenogrāfs. Lekcijas LMA pasniedz kopš 2009. gada. (Vizītkaršu tekstam izmanota informācija no Latvijas Mākslas akadēmijas mājaslapas)

Jauns vārds Latvijas dzejā - šā gada Dzejas dienu balvai nominēta jaunā dzejniece Linda Gabarajeva. Kultūras rondo iepazīstamies ar viņu tuvāk un skan arī dzejoļi no balvai nominētā krājuma "Apļi". Linda Gabarajeva sarunā atklāj, ka parasti pieraksta pirmo rindu, jo ir sajūta, ka vārdi īsti nenāk no pašas. "Tā ir dāvanas sajūta - o, kādi interesanti vārdi man ienāca prātā. To es vienmēr pierakstu," bilst Linda Gabarajeva. "Parasti tā ir pirmā rinda, viņa kaut kā noformulējas man prātā. Tas nav mērķtiecīgi. Svarīgi, ka neesmu stresā un es tajā brīdī neko īpaši nedaru. Bet tas, kurā brīdī tā rinda noformulējas man prātā, it kā nav atkarīgs no manis. Kad tā rinda ir, tad vai nu tajā pašā brīdī vai vēlāk, reizēm pat vairākus mēnešus vēlāk, ir bijis pat kādus gadus vēlāk, tad pārējais teksts. To jau es apzinātāk būvēju, raugoties no pirmās rindas," stāsta Linda Gabarajeva. Savulaik Linda Gabarajeva vēlējusies kļūt par ilustratori, lai arī turpina studijas Mākslas akadēmijā, pēdējo gadu laikā sapratusi, ka zīmēšana ir vairāk sirdij, ka ir grūti uz to raudzīties profesionāli. "Ar tekstu es varu strādāt ļoti aukstasinīgi, man viegli ir pieņemt labojumus, man viegli ir pašai rediģēt. Ar zīmējumiem ir vairāk mīļa sajūta, ka tie ir mani mazie draudziņi," atklāj Linda Gabarajeva. Izvēli pievērsties tieši dzejai Linda Gabarajeva pamato ar to, ka no visām mākslām dzeja viņai ir vissvarīgākā.  "Mākslas akadēmijā vienā brīdī sapratu, ka viss, ko man stāsta par vizuālo mākslu, es to saprotu, bet saprotu par tekstu. Tad es arī sapratu, ka primāri lasu, ne skatos vizuāli," Linda Gabarajeva. Dzejas dienas viņai ir svarīgs pasākums ne tikai tāpēc, ka lasījumos skan dzeja, bet šajā laikā arī labi rakstās. Lindas Gabarajevas debijas dzejas krājumu "Apļi" izdevis apgāds "Neputns". Krājuma redaktors ir Artis Ostups. Ilustrācijas veidojis Aigars Opincānsm, bet dizainu Anta Pence. Linda Gabarajeva ir dzejniece, publicējusies žurnālos "Strāva", "Žoklis", "Domuzīme" un interneta žurnālos "Punctum" un "Satori". No angļu valodas atdzejojusi H. D., Edgaru Lī Māstersu un Kristīnu Roseti. Raksta arī publicistiku un īsprozu. Dzejas dienu balvai dzejas nominācijā izvirzīti Linda Gabarajeva, Marts Pujāts un Ilmārs Šlāpins, savukārt atdzejas nominācijā izvirzīti Raimonds Ķirķis, Māra Poļakova, Ingmāra Balode, Jānis Elsbergs un Māris Salējs, kā arī Pēteris Pildegovičs. Laureātu paziņošana un apbalvošana norisināsies festivāla "Dzejas dienas 2023" noslēgumā – 14. septembrī pulksten 18.30 mākslas centrā "Noass". Pasākumā dzeju lasīs nominētie autori un izskanēs grupas "Chairmen" koncerts.

Par ukraiņu izcelsmes amerikāņu dzejnieku Iļju Kaminski un viņa dzejas krājumu “Kurlā republika”, kas nominēts un saņēmis vairākas prestižas literatūras balvas, Kultūras rondo saruna ar atdzejotāju Raimondu Ķirķi. Iļja Kaminskis (1977) ir viens no zināmākajiem un nozīmīgākajiem mūsdienu amerikāņu dzejniekiem. Dzimis Ukrainā, Odesā, drīz pēc PSRS sabrukuma ar ģimeni pārcēlies uz dzīvi ASV, kļuvis par tās pilsoni. Ir izdotas divas Kaminska grāmatas “Dejojot Odesā” (2004) un “Kurlā republika” (2019), no kurām otra dzejnieku padarīja starptautiski slavenu. Tajā vēstīts par kādu izdomātu pilsētu, kas atrodas svešas armijas okupācijā, un tās iedzīvotāju kluso pretošanos. Krājums iesākas ar dzejoli par nedzirdīgu puiku Petju, kurš tiek nošauts par necieņas izrādīšanu karavīram. Pēc šī notikuma visa pilsēta apņemas zaudēt dzirdi, tādējādi protestējot pret armijas klātbūtni un zvērībām. Krājums veidots kompozicionāli viengabalains ar dramaturģisku attīstību, ko iezīmē arī tā dalījums divos cēlienos – “Pilsētas ļaužu stāsts par Soņu un Alfonso” un “Pilsētas ļaužu stāsts par Tanti Gaļu”. Krājums ir poētiska liecība tam, ar ko nākas saskarties jebkurai kopienai, kas nonākusi svešas varas okupācijas apstākļos, par cilvēka drosmi un vājumu šadās situācijās un neizdzēšamo cerību, ko cilvēki saglabā. Iļjas Kaminska dzejas krājumu “Kurlā republika” melnajā modernās dzejas sērijā izdevis apgāds “Neputns”.

„debesu gruntsūdeņi” – jaunākais Ivetas Šimkus dzejoļu krājums, kuru lasām kopā  ar dzejnieci. Tikko klajā nākusi arī Ivetas Šimkus trešā dzejas grāmata "debesu gruntsūdeņi". Tai ir piecas daļas, veltītas četrām stihijām – gaisam, ugunij, ūdenim, zemei un viss noslēdzas atkal ar gaisu. Krājuma redaktore Ingmāra Balode vērtē, ka šī grāmata ieliek lasītāju perspektīvā, kas atšķirīga no divos iepriekšējos krājumos "Prombūtne" (2007) un "pēc tam" (2016) iepazītās: "Runātājas balss dzirdama bez liekiem fona trokšņiem un pavadījuma; acs tver eksistenciāli vientuļu, bet ar visu pasaulē notiekošo saistītu cilvēku. Cilvēks, grib viņš to vai ne, iemieso cerību uz vertikāli starp diviem lielajiem plāniem — zemi, kas ar laika varu grib piesiet sev, un debesīm, kas var būt zemes atspulgs. Tikpat ačgārns kā atspulgs, tikpat mulsinošs, ja atspulgotais mēģina to atdarināt. Tikpat tiešs savā patiesumā." Ivetas Šimkus dzejoļu krājumu „debesu gruntsūdeņi” izdevis apgāds „Neputns”.

Nākamnedēļ pasniegs ikgadējo Jāņa Baltvilka balvu par sasniegumiem bērnu literatūrā. Kādas ir tendences bērnu, jauniešu literatūras piedāvājumā un lasīšanas paradumos, skaidrojam Kultūras rondo sarunā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītāju, Baltvilka balvas projekta vadītāju Silviju Tretjakovu un Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Izglītības pētniecības institūta pētnieci Kristīni Kampmani. Silvija Tretjakova iepazīstina ar Jāņa Baltvilka balvas pretendentiem un informē par gaidāmajiem pasākumiem, Kristīne Kampmane pievērš uzmanību bērnu lasītprasmei un vērtē iespējas to veicināt, jo starptautiskās lasītprasmes novērtēšanas pētījuma "PIRLS 2021" rezultāti lieciena, ka Latvijā pasliktinājusies sākumskolas skolēnu lasītprasme. 24.jūlijā Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padome (LBJLP) pasniegs Jāņa Baltvilka balvas bērnu un jauniešu literatūrā un grāmatu mākslā. Vispirms plkst.11 LU Botāniskajā dārzā notiks starptautiskie bērnu literatūras lasījumi, plkst.15 notiks Baltvilkam veltīts piemiņas brīdis 1. Meža kapos, bet plkst.17 Botāniskajā dārzā notiks balvas pasniegšanas ceremonija. Uz Baltvilka balvu bērnu un jauniešu literatūrā pretendē: Aija Lisovska par literāro pasaku "Dullā diena Dundurzālē" (izdevējs "Zvaigzne ABC"), Inese Zandere par bilžu grāmatām "Vai grāmatai ir knābis?" un "Kamoliņš un kastīte" ("Liels un mazs"), Žebers par dzejoļu krājumu jauniešiem "Ejas un asakas" ("Liels un mazs"), Daina Tabūna par izzinošo literāro pasaku "Lasis Stasis un Atlasijas okeāns" ("Liels un mazs"). Uz Baltvilka balvu grāmatu mākslā pretendē: Andris Breže par ilustrācijām Žebera dzejoļiem "Ejas un asakas", Rūta Briede par ilustrācijām Zanderes grāmatai "Vai grāmatai ir knābis?" un Marta Pujāta dzejoļu grāmatai "Zenīts" ("Liels un mazs"), Ernests Kļaviņš par ilustrācijām Juliana Tuvima dzejoļu grāmatai "Pans Trallalnieks" ("Liels un mazs") un Zanderes grāmatai "Kamoliņš un kastīte", Ieva Jurjāne par ilustrācijām Luīzes Pastores garstāstam "Raiņa ielas cirks" ("Neputns"). Savukārt uz "Latvijas valsts mežu" balvu "Jaunaudze" par debiju bērnu un jauniešu literatūrā un grāmatu mākslā pretendē: Toms Deimonds Barvidis par fantāzijas romānu "Zaļā Dzīle" ("Dienas Grāmata"), Laura Melne par literāro devumu kopā ar Viviannu Mariju Stanislavsku tapušajam komiksam "Sunāns breiveibā" ("Volūda"). Par Baltvilka balvas starptautisko laureātu 2023.gadā ir kļuvusi lietuviešu rakstniece Igne Zarambaite par garstāstu "Melndzelmji" ("Jāņa Rozes apgāds") un tā tulkotāja Dace Meiere. Kopumā balvas žūrija izvērtējusi 46 grāmatas, bet 19 izdevumi aplūkoti, meklējot pretendentus grāmatu mākslas balvai. Šogad uz balvu bijuši vairāk nekā desmit debitanti rakstniecībā un ilustratora veikumā.

Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas Ģenerālās asamblejas sesijā Latvijas Patentu valdes delegācija iepazīstināja ar diviem Latvijai nozīmīgiem projektiem – viens no tiem ir bērnu raidījums "Tutas lietas". Savukārt izdevniecība "Neputns" izdevusi Luīzes Pastores un Elīnas Brasliņas "Mākslas detektīvu" sērijas grāmatu "Slepenā parole. Izlaušanās no pils".  Ar Tutu – aktrisi Lieni Sebri un rakstnieci Luīzi Pastori tiekamies Kultūras rondo. Latviešu bērnu iemīļotā un apbalvotā grāmatu sērija "Mākslas detektīvi" ir atgriezusies ar jaunumu – pirmo reizi sērijas vēsturē lasītājs aicināts kļūt par aktīvu detektīvnoslēpuma šķetinātāju! Šī grāmata paver durvis uz izlaušanās spēli baroka arhitektūras pērles Rundāles pils vēstures labirintos. Trīs azartiskas varones uzsāk "Zosu spēli", nokļūst pagātnē un uz savas ādas piedzīvo sarežģītos Latvijas vēstures posmus. Stāstā iekļauti āķīgi uzdevumi un spēļu elementi par Rundāles pils vēsturi, arhitektūru, interjeru un svarīgākajām personībām. Arī lasītājs stāsta galveno noslēpumu neatklās, ja nesekos līdzi uzdevumiem un neatrisinās slepeno paroli, kura ļauj izlauzties no pils. Grāmatas atvēršanas svētki būs 29. jūlijā Rundāles pilī, kur Zeltā zālē no plks. 14 lielus un mazus gaidīs abas autores - Luīze Pastore un Elīna Brasliņa. Būs gan kopīga fotografēšanās, gan autogrāfi, gan izlaušanās spēle Rundāles pils telpās. Savukārt "Tutas lietas" ir gatavas vasaras koncerttūrei "Ačgārnā diena", kas sāksies 30. jūlijā ar diviem koncertiem Liepajā. Ženēvā notiekošajā Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) Ģenerālās asamblejas sesijā Latvijas Patentu valdes delegācija citu valstu kolēģus iepazīstināja ar diviem Latvijai nozīmīgiem projektiem – bērnu raidījumu "Tutas lietas" un bērniem pazīstamo lapsiņu, kā arī veselības jomā ļoti svarīgu medicīnisko ierīci melanomas riska noteikšanai un atklāšanai. Šogad intelektuālā īpašuma jomā īpaša uzmanība tiek pievērsta sievietēm, tāpēc jo īpaši ir izceļams arī projekts "Tutas lietas", kas Latvijas bērnu auditorijā ir ieguvis ļoti lielu popularitāti. Projekta "Tutas lietas" ideja tika īstenota 2018.gadā, un šo piecu gadu laikā ir radītas 200 izglītojošas sērijas bērniem, kas apkopotas desmit sezonās. Seriāla īpašo popularitāti apliecina arī tā veidošana vairākās valodās – angļu, zviedru, igauņu, portugāļu un ukraiņu, kā arī tas ir dublēts turku valodā. Projekta autores ir vairākas domubiedres no kino un televīzijas profesionāļu vides, kuru mērķis bija radīt savām atvasēm izglītojošu un sirsnīgu ekrānsaturu latviešu valodā. Preču zīme "Tutas lietas" Patentu valdē ir reģistrēta 2019.gadā.  

Kad aktieri lomai pirms filmēšanas katrreiz tik ilgi grimē, ka paliek garlaicīgi, tad aktieris izdomā, ka pa to laiku var taču zīmēt ar pirkstu telefonā nelielas ainiņas kā kadrus, tad parādīt kolēģiem un vēl pierakstīt klāt kādu mīlīgu, asprātīgu īstekstu. Šis aktieris, kuru tik ilgi grimēja Berharda Dīriķa lomai filmā „Zeme, kas dzied”, ka viņš sāka zīmēt telefonā, ir Vilis Daudziņš. Apgāds „Neputns” savukārt nolēma šīs bildes izdot grāmatā, un tā tapa Viļa Daudziņa „Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs”. Radio mazajā lasītavā lasīt un bildes mēģina izstāstīt Gundars Āboliņš, bet Zane Daudziņa mīļi velk uz zoba autoru Vili Daudziņu. Vilis Daudziņš par bilžu tapšanu stāsta arī Kultūras rondo. Raidījumu atbalsta:

Lūk, arī "Klasikas" tradicionālā Vasaras saulgriežu izloze, kurā lasāmas un apmeklējamas balvas piedāvā apgāds "Neputns", Liepājas Simfoniskais orķestris un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Latvijas Nacionālā opera, "Latvijas Koncerti", Dzintaru koncerztāle, izdevniecība "Dienas grāmata" un, protams, arī Latvijas Radio...  

Iznākusi kino pētnieces Ingas Pērkones jaunā grāmata "Afekti un atmiņas. Par sajūtām un Latvijas kino". Kultūras rondo tiekamies ar Ingu Pērkoni. "Pieredzot arvien bagātīgāku pašmāju kino devumu, kad aug gan filmu kvalitāte un kvantitāte, gan skatītāju skaits, ir likumsakarīgi šajā procesā iesaistīt arī zinātnisku refleksiju par latviešu kino. Tāpēc izdevniecība "Neputns" izdod kino zinātnieces Ingas Pērkones monogrāfiju "Afekti un atmiņas. Par sajūtām un Latvijas kino"," norādīja izdevēji. "Lai arī grāmata pretendē uz zinātniskas monogrāfijas statusu un tās idejiskais materiāls sakņojas pēdējo desmitgažu Rietumeiropas un ASV kino zinātnes un filozofijas pētījumos afektu teorijas laukā, šī grāmata stilistiski spēj uzrunāt arī plašāku interešu loku, aicinot iedziļināties veidos, kā kino skatītājā rada afektus jeb dažāda spektra emocijas un pārdzīvojumus." Grāmatu izdevis apgāds "Neputns". Grāmatas literārā redaktore ir Cilda Redliha, dizaina autore Estere Betija Grāvere.

"Beidzamos piecpadsmit gadus pavasaris ir manējais. Absolūti! Pandēmijas laikā, lai cik tas bija grūts un jocīgs, man tas jauniegūtais ritms tīri labi patika, jo es pirmoreiz mūžā redzēju, kā zied ābeles. Visu pilnu ciklu. Jo parasti bija tā, ka [uz lauku mājām] aizbraucām divreiz mēnesī. Aizbrauc pirmoreiz, tad ābeles ir pumpuros. Tad jau zied. Tad jau ir noziedējušas. Bet pandēmijas laikā skatījos, kā briest pumpuri, kā tie sprāgst vaļā, kā smaržo. Tad manī droši vien dzīvoja tāds Ziedonis, kurš skatās un saka: "Kukainīt, re, kā saule spīd. Iemācies sauli, kukainīt..." Ļoti, ļoti precīzi vārdi. To es varētu novēlēt visiem un vienmēr. Iemācīties sauli. Tas mums noderētu," saka Jaunā Rīgas teātra aktieris un nu jau arī zīmējumu grāmatas autors VILIS DAUDZIŅŠ. Sestdienas rītā "Klasikas" studijā viņu aicinājusi Gunda Vaivode, lai runātu ne tikai par Viļa grāmatu "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs", ko klajā laidis apgāds "Neputns", bet arī par Dziesmu un deju svētku tradīcijas šodienu, teātri un vienkārši dzīvi mums apkārt... Gunda Vaivode: Aprīļa beigās apgādā "Neputns" iznāca tava zīmējumu grāmata "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs", un tā ir īpaša ar to, ka mēs iepazīstam vēl vienu citu tavu talantu, jo zīmējumi ir tapuši skārienjūtīga viedtālruņa ekrānā. Vai tu zini vispār kādu analogu izdevumu? Vilis Daudziņš: Nē, nezinu gan. Domāju, ka noteikti ir zīmēts telefonā un planšetē, bet tad tas arī ir tālāk piedāvāts pasaulei tieši tādā pašā elektroniskā veidā. Vai kāds pēc tam šos zīmējumus ir pārvērtis vecajā analogajā sistēmā, proti, grāmatā, to es nezinu. Tad tu savā ziņā esi tāds inovators! Man patīk domāt par to, ka esmu pionieris. (smejas) Vai atceries savu jelkad uzzīmēto pirmo zīmējumu no pašas bērnības? Domāju, ka tas bija kuģis. Vai laiva ar kaut kādu personāžu iekšā, kas droši vien bija domāts kapteinis. Kā jau puika! Jā, jā, man patika viļņi! Un tad iedomājies to viļņaino līniju un tad tāds kuģītis uzzīmēts. Vai laiviņa. Kaut kā man liekas, ka tas varētu būt mans pirmais zīmējums. Kur pagāja tava bērnība? Rīgā. Mans tēvs ir zvejnieks, un, kas zina, varbūt arī no bērnības ir kaut kādi iespaidi šajā sakarā. Katrā ziņā ļoti labi atceros vienu laivu Jūrmalā. Mūs abus ar brāli vecāmamma veda uz Rīgas Jūrmalu, tur mēs sauļojāmies un spēlējāmies, un tad tur bija tāda laiva, kurā varēja fotografēties. Tāds ērms – atceries, Gunda? Tāds vraks, kurā varēja nofotografēties. (smejas) Un nezin kāpēc man tā laiva ir spilgtā atmiņā. Ir tāda bilde – abi ar brāli stāvam pie tās laivas. Gluži jau tik nevainīgi tas viss nav, jo tu tomēr esi skolots cilvēks arī vizuālajā mākslā. Esmu laimīgs par savu brīnišķīgo skolu – Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, kuru savulaik beigusi arī mana mamma un arī mans brālis. Tāpēc tad, kad man pienāca brīdis pēc 8. klases kaut kur doties, es nepaliku vidusskolā, bet gāju uz Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas metālapstrādes nodaļu. Brālis bija beidzis tēlniekus, es gāju uz "metālistiem", un tagad manās pēdās ir devies Matīss Daudziņš, mans jaunākais dēls. Un šobrīd jau beidz akadēmiju: drīz viņam vajadzēs aizstāvēt savu diplomdarbu. Tad jau jūs tagad esat mākslinieki nu jau trijās paaudzēs! Jā, mēs esam tādi cilvēki, kuri laikam jūt, ka spēja kaut ko izdarīt ar rokām ir ārkārtīgi svarīga, un tā ir jāturpina, cik vien ilgi var. Te es, protams, nerunāju par savu vilkšanu ar pirkstu pa ekrānu. (smejas) Te es runāju par nopietnākām lietām kā, piemēram, urbšanu, celšanu, krāsošanu un tādām lietām. Mamma daudz ko prata izdarīt arī grūtajos padomju laikos, kad daudz kā nebija un vajadzēja improvizēt, no nekā radot kaut ko. Tāpat arī brālis, es un tagad nu jau redzu, ko visu prot Matīss... Cik patīkami redzēt, ka to, ko Matīss tehnoloģiski dara, es nevarētu izdarīt! Saprotu, ka metālapstrādes jomā, rotu dizainā un arī domāšanā viņš ticis krietni tālāk par mani. Un tā ir ļoti laba sajūta. Bet uz tavas mammas izzīmētajiem zirdziņiem droši vien ir puse Latvijas šūpojusies... Jā, jā, tā runā! Mamma man stāstīja, kā viņa zīmējusi visiem tik labi pazīstamo rakstu uz finiera šūpuļzirdziņa, uz kura daudzi ir šūpojušies. Kāda profila māksliniece ir tava mamma? Mamma mācījās tekstila apstrādi – tā bija auduma apdruka. Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā pēc kara viņa tika beigusi modelētājus. Impulss tavai grāmatiņai nāca no filmas "Zeme, kas dzied". Vai arī tad, ja filmas nebūtu, tu būtu kādā veidā izpaudies? Varbūt, bet man nebūtu ienācis prātā šāds "seriāls" vai tik grandioza tēma, jo arī pirms tam jau šo un to biju uzzīmējis vienkārši prieka pēc un kādam aizsūtījis kā apsveikumu, piemēram, dzimšanas dienā. Bet te pēkšņi aiz gara laika… Manam varonim – Rīgas Latviešu biedrības pirmajam vadītājam Bernhardam Dīriķim – filmas grima māksliniece Beata [Aija Beata Rjabovska –red.] bija radījusi ārkārtīgi komplicētu un neaprakstāmi skaistu grimu, kura uzlikšana paņēma lielu laiku, apmēram pusotru stundu. Nolēmu uzzīmēt, kā tas izskatās, kad man liek galvā parūku. Tad paskatījos pa labi, paskatījos pa kreisi, un ieraudzīju savus kolēģus Aināru Ančevski un Andri Buli, kuri ir tādi pusaizmiguši un kuriem arī līmē bārdas, un uzzīmēju viņus. Un tad es sapratu, ka man jātaisa sava versija par Dziesmu svētkiem! Tas, kā es tos iedomājos. Sāku zīmēt. Droši vien tas ir kaut kas līdzīgs tam, kā režisori zīmē kadru plānu. Tādi ir tie mani zīmējumi. Tu pats esi teicis, ka tās ir tavas fantāzijas, bet šajā grāmatiņā ir arī pavisam reāli tēli. Tur ir minēts – vismaz tekstā – tas, ka pirmie Dziesmu svētki notika Ķeizardārzā, tagadējā Dziesmu svētku parkā. Tur ir Cimze, tur ir Zīle, tur ir viņa suns Dora. Jā, tur ir viņa suns. Bet man nav ne jausmas, vai tam vārdā bija Dora un vai viņam maz bija suns... (smejas) Un vai Bētiņš, piemēram, baidījās no suņiem vai nebaidījās. (smejas) Tā visa ir mana mistifikācija. Man ļoti patīk salikt kopā īstos faktus un īstos uzvārdus kopā ar manis paša izdomātajiem uzvārdiem. Jo man šķiet ļoti svarīgi nosaukt vārdos tos dziedātājus, kas visu šo tradīciju ir atnesuši līdz mūsdienām. Bet mēs viņu vārdus jau tā pa īstam nezinām. Nezinām. Un arī tagad: Dziesmu svētku estrādē stāv divdesmit tūkstoši dziedātāju – cik laika vajadzētu, lai slīdošajā ekrānā izlasītu visus viņu vārdus? Tas ir neiespējami, bet tai pašā laikā tas ir mans veids, kā es gribu paraudzīties uz Dziesmu svētkiem no ļoti, ļoti tuva, detalizēta attāluma. No tāda miesiska attāluma. Humors te, protams, ir klātesošs, un tas viss ir jātver tieši caur šādu prizmu. Fascinē veids, kā esi uzzīmējis, kā tiek veidots "V" burts dziesmā "Nu ar Dievu, Vidzemīte". Kā to līdzskani sauca? Labiodentālais līdzskanis. (..) Tur jāpateicas manai sievai Zanei [aktrise un runas pedagoģe Zane Daudziņa – red.], jo viņa kaut kad pandēmijas sākumā bija uztaisījusi mazu, jauku profesionāļa ieteikumu, kā ierobežot siekalu daudzumu, kas izsprāgst no tavas mutes, lai samazinātu saslimstību. Viņai ir burvīgs maziņš video gabaliņš, un tur tika lietots šis vārds – labiodentālais līdzskanis, kas man likās ļoti jauks. Tev ir brīnišķīga epizode par Ķīvīšu Andreju, kurš visus svētkus pavadījis cietumā, jo bijis kunga prātā. Un vēl mani ļoti aizkustināja, ka koru karošana vienmēr nesusi līdzi emocijas: vai tie mūsu laiki, vai paši senākie, asaras un pārdomas allaž bijušas klātesošas. (..) Kas, tavuprāt, mainījies Dziesmu svētku tradīcijā, ja neskaitām, ka zirdziņu pajūgu vietā nu ir tramvajs, autobusi un kādam arī lidmašīna... Saglabājusies ir vajadzība dziedāt, vajadzība sanākt kopā – tā ir turpinājusies un palikusi. Tam nākusi klāt vēl tāda masveidība, sacenšanās – ka katru gadu vajadzētu aizvien vairāk. Tagad, protams, man ir mazliet bail, jo nu beidzot mums ir milzīga estrāde – izstaigāju to no visām pusēm, un man liekas, ka tas tiešām ir arhitektūras brīnums un, manuprāt, arī ļoti ērts. Bet laiki ir mainījušies: tik daudz cilvēku aizbraukuši projām no Latvijas, tik maz vīru grib dziedāt un ko nu es te daudz runāšu – es jau pats arī nedziedu. Mans vienīgais veids, kā varu piedalīties Dziesmu svētkos, ir šī grāmatiņa, bet ar grāmatiņām vien jau nav līdzēts: ir vajadzīgas arī tās stiprās, lielās balsis! Kāda tā nākotne mums būs? Nezinu. Es vienkārši ļoti, ļoti ceru, ka cilvēki ieraudzīs šīs tradīcijas milzu vērtību – ka tā patiešām ir mūsu identitātes daļa, ko ir vērts turpināt, saglabāt un sargāt. Hm, kā lai to paskaidro… Varbūt kaut kāda kļūda ir tajā, ka tas vienmēr tiek pasniegts ar tādu neaprakstāmu patosu, pārsvinīgumu, pārcildenumu. Bet mēs taču zinām, ka svētkiem ir arī šī otra burvīgā puse: kā toreiz brauca pajūgos, tā tagad brauc autobusos, un tad tā gulēšana tur – sazin kur – skolu sporta zālēs; ņemšanās ap to visu, sajūsma, negulētās naktis un gājiens, pazudušās mantas un tad galu galā nonākšana galamērķī un milzīgais saviļņojums, kas cilvēkiem ir gan skatoties svētkus, gan dziedot – tieši tā, kā Ziedonis to saka: "Viņi atrodas tādā milzīgā enerģijas ķīselī." Tā enerģijas bumba arī ir tā, kas dod spēku, un nenogurst ne skatītāji, ne dziedātāji. Tieši tāpat bija ar mani. Kad skatījos simtgades svētkus, abi ar Zani sēdējām, skatījāmies, un nekas nelikās par garu. Man tas viss ļoti, ļoti patika. Mēs varam būt līdzdalīgi. Mums nav visiem jādzied koros, mēs arī visi nevaram tur būt. Mēs vienkārši katrs darām savu darbu. Savulaik Rolandam Kalniņam vienā no intervijām prasīju, kāpēc viņš iet uz Dziesmu svētkiem. Un viņš atbildēja: "Bet es nevaru neiet, man tur ir jābūt!" Man liekas, ka tā ir arī tāda savstarpējas tolerances veidošana, jo tur satiekas ļoti daudzi un dažādi cilvēki. Tu esi ar ļoti spēcīgu dramaturga talantu un pats esi daudz strādājis pie Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija izrādēm. Jaunākā un arī viena no iespaidīgākajām ir "Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis". Ko tu iemācījies pats, pētot šos abus vīrus, un ko tu no šī dueļa esi iemācījies? Droši vien to, ka uzvar inteliģence. Neraugoties uz to, kādu uzskatu pārstāvis tu esi, diskutēt ir jāmāk. Diskusiju kultūra Latvijā ir liela problēma. Spēja diskutēt gan tiešā veidā, gan – vēl jo vairāk – soctīklos. Vai dieniņ, tā mums ir kaut kāda liela, liela nelaime! Ar kategoriskiem viedokļiem, kuri ir otru iznīcinoši. Diskutēt ir jāmācās. Un to var iemācīties vienīgi tad, ja daudz zini un esi empātisks. Ja tu spēj pieslēgties otra domai, otra motīviem, idejai, kāpēc otrs tā domā un kas viņam ir dārgs, jo tev taču arī ir kādas dārgas lietas... Un kā nu tad jūs varat vienoties. Bet ir arī svarīgi nepazaudēt savu viedokli. Arī radio mēs nereti saskaramies ar pārmetumiem, kāpēc atskaņojam to un to, kāpēc skan krievu mūzika, kāpēc padomju laiki. Un tad ir svarīgi nepārspīlēt ar pašcenzūru. Savu domu un viedokli nepalikt zem masīvā ārpuses spiediena. Izeja ir spēja argumentēt. Kāpēc man ir svarīgi, ka te skan, lūk, šīs dziesmas, vai arī - gluži otrādi - kāpēc es tās negribu spēlēt, un kāpēc tās neskanēs. Ir svarīgi spēt argumentēt. Nevis "gribu-negribu". Nevis "tagad tādi laiki". Man liekas, ir mazliet vairāk jāvelta spēki tam, lai tu spētu pastāvēt par savu viedokli un to argumentēt. Jo mēs dzīvojam demokrātijā. Neviens demokrātiju nav atcēlis! Kā jums teātrī ir ar demokrātiju? (smejas) Redz, varbūt teātrī ir mazliet citādāk. Teātrī ir līdzīgi kā uz kuģa, kur ir kapteinis, un nekādi demokrātiski lēmumi – braucam pa labi vai pa kreisi – uz kuģa nevar būt. Tad tas kuģis stāvēs uz vietas. Mākslinieciskajam vadītājam noteikti ir noteicošā loma un vārds par to, kurp mēs virzāmies un kā. Bet kā cilvēki jūs taču drīkstat paust savas pārdomas? Nu, protams! Tā ir tā otra brīnišķīgā puse, uz ko mēs tiekam aicināti un ko vienmēr Alvis mūsos ir provocējis – pašradīšanu. Būt pašiem dramaturgiem. Pašiem meklēt un radīt materiālu. Pašiem likt uz skatuves to, kas pašus interesē. Tā ir drosme - ņemt tēmu no dzīves un pārvērst mākslas faktā. Absolūti demokrātiski. Tas, ko tu vēlies, to tu arī dari. Esat viena no visu laiku spēcīgākajām latviešu teātra trupām. Tu un tavi vienaudži. Alvis kādā intervijā izteicies, ka "Garā dzīve" ir viena no visu laiku labākajām izrādēm, un tā tiešām bija. Tik ilgi spēlēta, turklāt pat vairāk nekā 40 valstīs! Es, starp citu, to redzēju Edinburgā, jo Rīgā nevarēja dabūt biļetes. Vai tev pašam arī ir kāda visu laiku labākā izrāde? "Kaspars Hauzers". Lai cik dīvaini arī nebūtu un ļoti labi par to parunāt tieši "Klasikā", jo tur es spēlēju klavieres, ko īstenībā neprotu. Jēkabs Nīmanis katram no mums bija izdalījis mazu partiju, es vienkārši uzzīmēju visu klaviatūru un tad piezīmēju taustiņu secību: viens, divi, viens, divi, divi, viens. Tā nu pirmo reizi sajutu, kā tas ir – būt orķestrī. Cik šausmīgi tas ir, ja tu kaut ko sajauc, un cik brīnišķīgi, ja nesajauc. Ja tu skani kopā ar citiem.  Jo "Kasparā Hauzerā" mēs bijām ar aizklātām sejām, anonīmi. Mēs bijām leļļu vadītāji un vadījām šos mazos cilvēciņus uz skatuves, vai arī sēdējām pie klavierēm un spēlējām: Debisī "Pēdas sniegā" Jēkaba Nīmaņa pārlikumā. Centrā bija Māris Liniņš, kurš no mums jau sen aizgājis - brīnišķīgs, apbrīnojams, noslēpumains aktieris. Tā vispār bija ļoti noslēpumaina izrāde. Un droši vien, ka neviens cits, izņemot Māri, to nevarētu nospēlēt. Laikam tā man šķiet skaistākā izrāde, kas bijusi Jaunajā Rīgas teātrī. Tagad teātrī ir ienācis jauns kurss un jauna cilvēku kopa. Vai viņi kļūs par tādu "ūdeņraža bumbu", kādi bijāt jūs?  Kas tad to var zināt... Bet lēnām par tādu kļūst. Es pats biju klāt pie "ūdeņraža" ražošanas. Esmu viens no viņu diplomdarbu autoriem. Tie bija "Jaunie latviešu stāsti", kur pirmo reizi biju režisora lomā, faktiski drīzāk – skolotāja lomā, un aicināju viņus meklēt dzīvē sev prototipus un tad mēģināt šos cilvēkus nospēlēt uz skatuves. Tieši tāds pats uzdevums bija toreiz mums. Un ir ļoti interesanti skatīties, ko viņi atrod, kā viņi spēlē un kā ir mainījies laiks. Ir cita tēma, cita skaņa tam, kas skan uz skatuves – ne tikai tāpēc, ka spēlē viņi, bet arī tāpēc, ka prototipi ir jaunāki. Ļoti daudzi no prototipiem bija viņu pašu vecumā. Tā ir pilnīgi cita paaudze, kas nav pieredzējusi Padomju Savienību, kas varbūt krievu valodu nemaz nemāk, kas ir pasaules pilsoņi, kas patiešām citādāk skatās uz dzīvi un uz to, ko viņi darīs šeit vai kur citur pēc daudziem gadiem. Bet tu jautāji, vai viņi kļūs par tādiem pašiem kā mēs toreiz. Katrs laiks ir cits, arī šis laiks ir cits. Mēs esam vecāki, Alvis ir vecāks, viņi ir citi...  Vai viņi neizšķīdīs? Domāju, ka nē. Mums, "vecajiem", ar tiem jaunajiem ir ļoti interesanti, un es ceru, ka viņiem ar mums arī. Tie ir pilnīgi jauni noteikumi, lomas, kurās mēs neesam bijuši – attiecības ar jaunajiem kolēģiem. Šobrīd strādājam pie vairākām izrādēm, kuras mēs paši kādreiz jau esam spēlējuši, un ir ļoti, ļoti interesanti! Piemēram, "Arkādija". Viena no mūsu pirmajām izrādēm, kas kļuva par vienu no pirmajām izrādēm, uz kuru grūti bija nopirkt biļetes. Un tagad mēs atkal to spēlējam. Man ir tā loma, ko toreiz spēlēja Alvis Hermanis, un ir ļoti interesanti skatīties uz jauno kolēģi Ritvaru Loginu, kurš savukārt spēlē manu toreizējo varoni, matemātiķi.  Atkal būs piecas stundas? Kas to lai zina. Caurlaide vēl nav bijusi, neesam visu salikuši vienā gabalā, tā ka redzēsim. Bet ar to es gribu teikt, ka mēs atkal atkārtojam to modeli, kas bija toreiz. Pilnībā to atkārtot nav iespējams, mēs arī nedzenamies pēc kopijas. Mēs gūstam baudu, redzot, kā laiks mūs ir mainījis, redzot, kuras vērtības un idejas ir palikušas nemainīgas, un arī no tā, kas skan citādāk. Ļoti interesanti to vērot. Atceros, kā Imants Ziedonis stāstīja par "Arkādiju" - ka viņš neesot varējis nosēdēt... Noskatījies pirmo cēlienu, tad aizgājis stundu pastaigāties pa pilsētu un atgriezies uz beigām... Viņš arī teicis, ka viņam pavasaris galīgi nepatīk, jo tur visi "murcas, ņemas un spraužas", un neko nevar izdarīt. Bet tev pavasaris... ... ļoti patīk! Kādus pēdējos piecpasmit gadus pavasaris ir manējais. Absolūti. Un, starp citu, pandēmijas laikā, lai cik tas bija grūts, jocīgs un izsita visus no ierastā ritma, man tas jauniegūtais ritms tīri labi patika, jo es pirmoreiz redzēju, kā zied ābeles. Visu pilnu ciklu. Jo parasti bija tā, ka [uz lauku māju] var aizbraukt mēnesī divreiz. Aizbrauc, tad ābeles ir pumpuros, tad jau zied, tad jau ir noziedējušas. Bet pandēmijas laikā es skatījos, kā tas viss briest, kā tas notiek, kā sprāgst vaļā, kā smaržo. Nu jā, tad manī droši vien dzīvoja tāds Ziedonis, kurš skatās un saka: "Kukainīt, re, kā saule spīd. Iemācies sauli, kukainīt..." Ļoti, ļoti precīzi vārdi. To es varētu novēlēt visiem un vienmēr. Iemācīties sauli. Tas mums noderētu.

28. aprīļa vakarā Rīgas Cirkā norisinājās Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanas ceremonija. Kultūras rondo iespaidi un komentāri pēc notikuma. Iespaidos dalās Rīgas Āgenskalna valsts ģimnāzijas direktora vietniece izglītības jomā, Latviešu valodas un literatūras skolotāja Anita Vanaga, žurnāla „Domuzīme” galvenā redaktore Rudīte Kalpiņa un dzejnieks un rakstnieks, žūrijas pārstāvis Andris Akmentiņš. Ierakstos uzklausām laureātus. Latvijas Literatūras gada balvas ekspertu komisijas noslēguma balsojumā par LALIGABA ieguvēju nominācijā “Labākais dzejas darbs” atzīts Ivara Šteinberga dzejas krājums “Jaunība”, kas nācis klajā apgādā “Neputns”. Nominācijā “Labākais prozas darbs” balvu saņēma Oskara Zebra romāns “Mežakaija”, kuru izdevusi “Dienas grāmata”. Nominācijā “Labākais atdzejojums latviešu valodā” balvu ieguva Jana Vērdiņa par Paula Cēlana krājuma “Melnās pārslas” atdzejojumu no vācu valodas. Šo darbu izdevis apgāds “Neputns”. Savukārt par labāko prozas tulkojumu atzīts Daces Meieres no lietuviešu valodas  tulkotais Donalda Kajoka romāns “Ezers un citas to pavadošās personas”. Šo grāmatu izdevusi Latvijas Rakstnieku savienība. Nominācijā “Labākais oriģinālliteratūras darbs bērniem” laurus plūca Kristīnes Ulbergas darbs “Kas mammai somā?”, izdevējs “Zvaigzne ABC”. Savukārt nominācijā “Spilgtākā debija” balvu saņēma Toms Deimonds Barvidis par darbu “Zaļā Dzīle”, ko izdevusi “Dienas Grāmata”. Šī balva šogad pirmo reizi pasniegta sadarbībā ar Jelgavas tipogrāfiju. LALIGABA balvu klāsts šogad papildināts ar nomināciju “Spilgtākais darbs literatūrzinātnē”. Par tādu atzīts Benedikta Kalnača “Pavērsiens. Rūdolfs Blaumanis latviešu un Eiropas literatūrā”, ko izdevis Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts. Ekspertu komisija lēmusi šogad piešķirt speciālbalvu Ievai Lešinskai par apgāda “Neputns” izdotajiem Eduarda Veidenbauma atdzejojumiem angļu valodā. Mūža balva par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas literatūrā piešķirta tulkotājai Elgai Saksei.

Par savu zīmējumu grāmatu "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs" stāsta Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš. "Šis ir kaut kādā mērā ironisks skatījums uz šo izcilo notikumu. Man gribas paraudzīties uz šīm lielajām cildenajām lietām viegli. Tikt vaļā no tā nopietnības smaguma, svarīguma smaguma, kurš visu laiku guļ mums uz pleciem un liek mums uz to raudzīties kā uz kaut ko cildenu, bet nastu, kas ir smagi nesama katrus piecus gadus. Nē, tā nav, tas priecīgi," atzīst Vilis Daudziņš. "Visi tie autobusi, tā braukšana, sporta zāles... Tas ir ļoti smieklīgi. Katrs, kas ir braucis tajos autobusos, gulējis tajās sporta zālēs, nodzīvojis tās trīs četras dienas Rīgā, nebūdams rīdzinieks, skaidri zina, par ko es runāju, gan dejotāji, gan koristi dažādu paaudžu. Es gribēju tieši šo garšu, šo īsto garšu." "Tas ir lielā mērā manas fantāzijas auglis, tā vaicāts, cik precīzi grāmatā atspoguļoti pirmie dziedāšanas svētki, atzīst Vilis Daudziņš. "To drosmi es saņēmos filmēdamies filmā "Zeme, kas dzied". Pie visa vainīgs ir Māris Martinsons, kurš mani uzaicināja. Mana loma ir Bernhards Dīriķis, pirmais Rīgas Latviešu biedrības vadītājs. Man ir ārkārtīgi sarežģīts grims, parūka un uzlikšana. Tas prasa gandrīz pusotru stundu un tas bija tas iemesls, ka pēkšņi gribējās piefiksēt to, kā tas notiek." Varēja jau filmēt ar telefonu, bet viņam sagribējies uzzīmēt, kā grimētāja Beāte Rjabovska, kuras mākslas darbs ir viņa tēls, liek parūku. Tā tas sācies. "Paskatos pa labi, un tur tāds pusaizmidzis Andris Bulis vai Ainārs Ančevskis ar tādu pašu silikona plesi uz galvas, uz kura uzvietosies parūka un vaigu bārda. Abus bēdubrāļus arī uzzīmēju," atklāj Vilis Daudziņš. Bet viņš nevēlējies kļūt par filmas notikumu apskatnieki vai fiksētāju, filma dzīvo savu dzīvi. "Es radīšu savu stāstu, tas pat nebūs stāsts, drīzāk situācijas. Tajā visā ir kaut kas kinematogrāfisks. Man vienmēr licies interesanti kaut ko uzzīmēt vai radīt, kas nav līdz galam pateikts. Līdzīgi teātrī vai kino tu kaut ko dari pusvārdos. Tu nerunā tieši to tekstu, kas tev ir jāsaka, vai arī runādams tekstu, kas ir jāsaka, domā kaut ko citu. Es gribēju šos slāņus iegūt. Tāpēc zīmējumu grāmatā ir gan bilde, gan arī komentārs, kas kopā veido to paradoksālo iespaidu, kādu biju iecerējis," stāsta Vilis Daudziņš. "Šajā grāmatā ir gan īsti varoņi, kādus tos zinām  no mūzikas vēstures, Jānis Cimze, Jānis Bētiņš un Indriķis Zīle, arī daudzu redzamu pagastu un novadu koru vadītāji, bet tur arī ir dažādi izdomāti tēli. Es ļāvu brīvu vaļu savai fantāzijai, izdomādams viņiem vārdus un uzvārdus," bilst Vilis Daudziņš. "Ja beigtos jebkurš no mūsdienu dziesmu svētku koncertiem, un mums vēl vajadzētu palikt un noskatīties slīdošu lenti uz ekrāna, kur būtu katra dalībnieka vārds un uzvārds. Cik ilgu laiku tas prasītu! Bet no otras puses, tā vajadzētu būt, jo tieši viņi ir tie, kas dzied, kas dziedāja un kas to dziedāšanas prieku atnesa līdz mūsdienām. Tāpēc es viņiem devu vārdu katram. Viņi ir individualizēti, personalizēti. Viņi nav anonīmi dziedātāji." Grāmatu izdevis apgāds "Neputns", un tās autors sola svētku laikā "saposties kā pāvs" un palīdzēt izdevējiem tirgot.

Līdz 8. aprīlim profesionālās vidējās izglītības audzēkņi, kuri mācās 1.- 4. kursā kādā no mākslas un dizaina izglītības programmām (orientējoši vecumā 15 - 20 gadi) var pieteikties konkursam, lai iegūtu mākslinieces Aijas Jurjānes stipendiju. Kultūras rondo par konkursu stāsta māksliniece Ieva Jurjāne. Pretendentiem jāiesniedz pieci vizuālās mākslas darbi, brīvi iekļaujoties žanros — klusā daba, portrets, ainava, figurāla kompozīcija u.tml. Darbi jāveic ar roku, īstenojot neierobežotā tehnikā (akvarelis, guaša, akrils, eļla, zīmulis, ogle, tuša, flomāsters, krītiņi u.c.). Tie var tikt izpildīti uz dažādā pamatnēm (papīrs, kartons, audekls u.c.). Darbu atlase var tikt veikta gan no skolas programmas ietvaros īstenotajiem, gan arī brīvajā laikā radītajiem autordarbiem.  Līdzās autordarbiem, kas demonstrē autora rokrakstu un pārstāv tēmas “Laikabiedrs notikumā Latvijā un pasaulē”, iesniedzama arī neliela eseja (300-500 zīmes; viena A4 formāta lapa) par noteikto tēmu. Darbu digitālas fotogrāfijas un eseja tiek nosūtītas uz šādu adresi: jurjans.lv/aijajurjane. Šogad radošo darbu tēma ir “Laikabiedrs notikumā Latvijā un pasaulē”. Aijas Jurjānes stipendija iedibināta un tiek piešķirta, sākot ar 2022. gadu. Aija Jurjāne pieder mākslinieku paaudzei, kas ienāca izstāžu zālēs padomju laikā — divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados. Mākslinieces darbu motīvi, kas sākotnēji varēja likties nejauši, gadu gaitā turpinājuši attīstīties un, skatīti jau daudzu gadu griezumā, rada iespaidu par konsekventu un unikālu mākslinieka ceļu — personisku un interesantu. Ievērību pelna arī Aijas Jurjānes pedagoģiskā darbība Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas skolā četrdesmit gadu garumā, kas vainagojās ar divām mākslinieces sastādītām un uzrakstītām grāmatām “Glezniecība” un “Kompozīcija”.  Par konsekventu darbību glezniecībā un oriģinālu rokrakstu liecina izdevniecībā “Neputns” klajā laistā grāmata “Aija Jurjāne. Jaunības avots”. Māksliniecei aizejot mūžībā, viņas trīs bērni — Kristīne Jurjāne, Ieva Jurjāne un Pāvils Jurjāns nolēmuši iemūžināt viņas piemiņu ikgadējā stipendijā 700 eiro apmērā, pēc nodokļu nomaksas.  Stipendijas ieguvējs tiek izsludināts katra gada 18. aprīlī — mākslinieces Aijas Jurjānes dzimšanas dienā.

Marta Pujāta ceturtais dzejas krājums pieaugušajiem "Dāma baltos džinsos", kas dodas topogrāfiskās dzejas virzienā. Kultūras rondo studijā  ar "Dāmu baltos džinsos" iepazīstina dzejas krājuma autors Marts Pujāts. Tomēr viņš neatklāj, kas ir Dāma baltos džinsos, bet iesaka lasīt krājumu secīgi, kā tas sakārtots. "Es nevaru neko teikt. Tas, katram lasītājam jādomā pašam, kas ir Dāma baltos džinsos, izlasot grāmatu. Ja kāds vēlas lasīt un uzzināt par to dāmu, iesaku lasīt no sākuma līdz beigām un nelasīt beigas pa priekšu," atzīst Marts Pujāts. Krājumu izdevis apgāds "Neputns". Redaktors Kārlis Vērdiņš. Dizains: Armands Zelčs.

Par vācu sociologa Georga Zimmela eseju izlasi “Pilsēta un sieviete” vietu Eiropas kultūrā saruna ar tulkotāju Igoru Šuvajevu. "Modernās dzīves specifiski nepacietīgais temps izsaka ne tikai alkas pēc dzīves kvalitatīvo saturu straujas maiņas, bet arī robežas, sākuma un beigu, nākšanas un iešanas formālā valdzinājuma spēku." Ticiet vai netieciet, bet šie vārdi rakstīti nevis mūsdienās, bet pašā 20. gadsimta sākumā un šo rindu autors ir vācu sociologs Goergs Zimmels, kuru tulkotājs Igors Šuvajevs raksturo gan, kā mums tuvu, gan tālu kā toreiz, tā tagad. Vācu filosofs Georgs Zimmels tiek uzskatīts par vienu no socioloģijas pamatlicējiem. Zimmels pārstāv t. s. dzīves filosofiju, tāpēc likumsakarīgi, ka viņa uzmanības lokā ir dzīves, eksistences aktuālākie jautājumi. Zimmels liek pamatus tam, ko vēlāk nodēvē par urbāno socioloģiju. Viņš analizē dzīvi lielpilsētā, pilsētu atšķirības kultūrvēsturiskā nozīmē. Zimmels viens no pirmajiem 20. gadsimtā cenšas apjēgt feminismu, sieviešu atbrīvošanos, tās iespējas un sekas. Savulaik Zimmels ir pat modīgs filosofs, savukārt patlaban viņa pārdomas par modi nav zaudējušas savu aktualitāti, ļaujot nošķirt modīgo no paliekošā, kas raksturo arī viņa tekstus. Grāmata “Pilsēta un sieviete” ir pirmais Zimmela tekstu tulkojumu izdevums latviešu valodā. Krājums vedina pārdomāt dažādās urbanās eksistences formas un kultūras fenomenus (pilsētu, modi, avantūru, ienaidnieku u. tml.), to izkopšanas iespējas un sekas. Vienlaikus tas vedina apzināties sievietību, sievišķo kultūru, sievietes lomu kultūrā un sabiedrībā. Tulkojumam ir ne tikai filosofiski vēsturiska nozīme. Zimmela darbiem ir potenciāls rosināt diskusijas par Latvijā pastāvošo attiecīgo fenomenu apjēgsmi, izpēti un turpmāko rīcību. Krājumam pievienota arī latviski tulkotā Valtera Benjamina un Asjas Lācis eseja “Neapole”. Georga Zimmela eseju izlasi “Pilsēta un sieviete” izdevis apgāds "Neputns" un turpina izdevniecības aizsākto eseju sēriju. Grāmatas māksliniece ir Anna Aizsilniece, literārais redaktors Arturs Hansons.

Eliota dzeja caur latviešu valodas filtru. Par jaunāko dzejas izlasi Kultūras rondo stāsta tulkotāja Ieva Lešinska un dzejnieks Kārlis Vērdiņš. T. S. Eliots (1888—1965) ir viens no ieverojamākajiem 20. gadsimta dzejniekiem, 1948. gada Nobela prēmijas laureāts, līdz ar Ezru Paundu un Džeimsu Džoisu angļu-amerikāņu modernisma pamatlicējs, esejists, redaktors un dramaturgs. Viņa darbi ietekmējušii un turpina ietekmēt gan literatūru, gan tēlotājmākslu, gan kino un populāro kultūru. Jau pirmajos publicētajos Eliota dzejoļos lasītāji manīja jaunu, spēcīgu un neparastu balsi, kura tomēr, atšķirībā no daudziem citiem modernistiem, tiecās nevis radikāli nošķirties no iepriekšējo paaudžu radītā, bet gan turpināt tradīciju ar svaigiem līdzekļiem — vienā dzejolī sapludinot dažādus valodas slāņus, stilus un laikmetus, bet taja pašā laikā izmantojot arī angļu dzejas tradicionālos elementus. Eliota slavenākais darbs ir 1922. gadā publicētā poēma “Nīkā zeme” (The Waste Land), kuras simtgadei par godu pat radīta īpaša aplikācija. Latviski Eliots atdzejots relatīvi daudz, taču šis ir pirmais plašākais viņa dzejas kopojums. Dzejas izlases sastādītāji ir dzejnieks Kārlis Vērdiņš un tulkotāja Ieva Lešinska. Lielāko daļu atdzejojumu veikuši paši sastādītāji, taču izlasē iekļauti arī divi Vizmas Belševicas atdzejojumi. Krājumu papildina Ievas Lešinskas ievads "Eliots ceļā uz Absolūtu", kā arī Kārļa Vērdiņa komentāri un bibliogrāfija. Grāmatu izdevis apgāds "Neputns".

Kritiskās domas nozīme pašreizējā kultūras telpā. Kultūras rondo studijā Normunda Naumaņa Gada balvas mākslas kritikā nominantes - Anna Auziņa, Valda Čakare, Stella Pelše un Santa Remere.  Komentējot izvirzītos nominantus, žūrijas vērtējumā dzejniece un literatūras kritiķe Anna Auziņa ir uzmanīga un jūtīga lasītāja, kurai literārs teksts nav nošķirams ne no ikdienas pieredzes un šī brīža sociālās realitātes, ne no priekšgājēju paveiktā. Auziņa nominēta par publikācijām žurnālos "punctummagazine.lv" un "Domuzīme". Savukukārt Valda Čakare žūrijas skatījumā ir teātra kritikas "Mona Liza". Piekļūstot ļoti tuvu izrādei, Čakare sevi patur noslēpuma un privātuma zonā, delikātuma un inteliģences aizsegā atļaujoties būt gan sarkastiska, gan ironiska, gan arī pašironiska. Autore nominēta par publikācijām portālos "kroders.lv" un "satori.lv". Žūrijas ieskatā mākslas zinātnieces Stellas Pelšes recenzijas vienmēr izcēlušās ar profesionālu, daudzpusīgās zināšanās balstītu vēstījumu. Viņas aizvadītā gada devums ir ne vien pārsteidzoši apjomīgs, bet izceļas arī ar pārdomāti kritiskiem akcentiem. Pelše nominēta par publikācijām Latvijas Mākslas akadēmijas interneta vietnē un laikrakstā "Kultūras Diena". Savukārt Santas Remeres veidotās recenzijas par izstādēm, teātra izrādēm un grāmatām žūrija nosauc par erudītām, analītiskām, stāstošām, tiešām un atklātām. Rakstot par mākslas darbiem un notikumiem, Remere prot panākt patiesuma un klātbūtnes iespaidu - viņa apraksta pieredzi kopumā, kā tā tiek tverta prātā un jūtās, caur dažādām maņām un sīkām detaļām. Kritiķe nominēta par publikācijām portālos "fotokvartals.lv", "punctummagazine.lv" un "satori.lv". Lēmumu par šīgada nominantiem pieņēma Normunda Naumaņa biedrības izveidota žūrija: žūrijas priekšsēdētājs, filozofs un rakstnieks Ilmārs Šlāpins, Nacionālā kino centra direktore Dita Rietuma, izdevniecības "Neputns" galvenā redaktore Laima Slava, teātra kritiķe Undīne Adamaite, dzejnieks un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš, Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" mākslinieciskā producente, muzikoloģe Baiba Kurpniece, literatūras kritiķe Anda Baklāne un Normunda Naumaņa biedrības valdes priekšsēdētāja Sarmīte Ēlerte. Žūrija vērtēja recenzijas, kas bija publicētas laika posmā no 2021.gada 1.decembra līdz 2022.gada 1.decembrim. Gada balva mākslas kritikā un Jaunā kritiķa (vai kritiķes) veicināšanas balva tiks pasniegta pirmdien, 9.janvārī, sarīkojumā "NN Nakts" Jaunajā Rīgas teātrī. Šī gada "NN Nakts" devīze ir "Nebeidzamais Neizšķirts", tā veltīta mākslas un kritikas mūžīgajai cīņai, kas rada un piedzīvo viena otru. To veido horeogrāfi Elīna Gediņa un Rūdolfs Gediņš, Ilmārs Šlāpins, mūziķis Edgars Mākens, aktieri Reinis Boters, Āris Matesovičs un Ģirts Bisenieks, reperis indigo, kā arī paši kritiķi un kritizētie.  

Mūsu priekšā apgāda "Neputns" izdotā un plaši ilustrētā grāmata "Elegantā Rīga. Kultūrvēsturisks stāsts par modi un dzīvesstilu Latvijā 1918.–1940. gadā". Kultūras rondo studijā ir pētījuma autore Inita Saulīte-Zandere un vēsturniece Ineta Lipša. Mēģināsim saprast, kas bija raksturīgs modei Latvijas Republikas pirmajās desmitgadēs un kas šajā laikā ietekmēja dažādu sociālo grupu dzīves stilu un intereses. Starpkaru Rīga droši vien saistās ar to, ko mums stāstījušas vecmāmiņas un ko redzam fotogrāfijās vai tā laika presē. Un, protams, prātā nāk filmas, kurās radīta tā laika atmosfēra – „Ceplis”, „Agrā rūsa”, „Pie bagātās kundzes”, „Homo Novus” un seriāls – „Emīlija – Latvijas preses karaliene”. Stāstos ir arī mazliet idealizēta dzīve, bet tā nav salīdzināma ar padomju laiku dzīvi. Milzīga, bagāta un ilgi pētāma ir Initas Saulītes-Zanderes grāmata „Elegantā Rīga”. Žurnāliste, redaktore ar vēsturnieces izglītību ir radījusi kultūrvēsturisku stāstu par modi un dzīvesstilu Latvijā 1918.-1940. Savukārt vēsturniecei Inetai Lipšai šajā laikā ir iznākusi grāmata "Viena. Grozāmo sarakstu slazdā: sieviešu politiskā vēsture Latvijā 1922–1934" par sieviešu lomu starpkaru Latvijas politikā. Sarunas par šo pētījumu var noklausīties raidījumos Brīvības bulvāris un Zināmais nezināmajā. Kultūras rondo tiekas abas pētnieces, sarunā cenšamies saslēgt politisko un eleganto vēsturi. Varbūt tur nemaz nav lielu pretrunu. Grāmatas māksliniece ir Anna Aizsilniece, kuras ziņā grāmatas dizains un makets. Ar viņu sazināmies sarunas laikā.

Rihards Maurs – izsmalcināts meistars, kurš atstājis paliekošu ieguldījumu Latvijas tēlniecības vēsturē, tomēr par kuru maz runā. Par Maura radošo daudzpusību, par veikumu pilsētvidē, par interjeriem un portretiem, arī par tēlnieka dzimtu varam lasīt izdevniecības „Neputns” sērijas „Latvijas mākslas klasika” grāmatā „Rihards Maurs”. Iepazīstina tās autors mākslas zinātnieks Aivars Leitis. „Ja arī nebūtu pazīstama Riharda Maura daiļrade, tad, iespējams, vismaz Rīgā, Ausekļa ielā, pie nama sienas ir redzēts viņa veidotais snaudošais „Naktssargs” ar lielo atslēgu saišķi. Tiesa, tēlnieka māksla jāskata ne vien pēc šī apburoši omulīgā šedevra, bet arī pēc citiem darbiem,” – tā grāmatu par Rihardu Mauru iesāk Aivars Leitis. Grāmatā  redzams atjaunotais „Zilonītis” pie nama Gaujas ielā 5, ir arī nelieli attēli ar Ausekļa nama pagalmu un baseinu, kāds tas izskatījās 30.gados. Arī  attēls, kurā Maurs veido „Zilonīti”. Grāmatā aplūkojam arī attēlus, kuros dekoratīvi ciļņi pie blokmājas Jāņa Asara ielā – vāvere un kaķis . Izteiksmīgs Art deco pārstāvis, diemžēl, par Mauru maz Latvijā runā, secina Aivars Leitis. Nodaļā „Interjera apdare” –  kā spilgtu piemēru grāmatas autors aplūko ekstravaganto kinoteātri „Splendid Palace”. Maurs bijis arī populārs portretists. Nozīmīgs tēlnieka veikums ir plašā latviešu sabiedrisko un kultūras darbinieku portretu galerija. Mākslinieks nācis no kuplas ģimenes, kurā līdz ar Rihardu auga vēl četri dēli un divas meitas. Bērnība Rihardam pagāja krāsas, līmes un ēveļskaidu smaržas pavadīta. Septiņu gadu vecumā zēns sāka palīdzēt tēvam elementāros galdnieka darbos. Aivars Leitis turpina par dzimtu, no kuras nāk tēlnieks Rihards Maurs. Pēc pirmmācības skolas, kur kopā ar Jēkabu Kazaku pie Matildes Jurevičas-Priedītes mācījies gleznot, un Pilsētas pamatskolas Rihards Maurs iestājās Rīgas Vācu amatnieku biedrības amatniecības skolā. Mākslinieka panākumus nosaka gan dzīves stils un ikdienas paradumi, gan darba paņēmieni un laika iedalījums. Neliela nodaļa „Mākslinieka tēls un ģimene” noslēdz gan grāmatu, gan arī ieskatu tajā. Pēc tam, kad grāmata par Rihardu Mauri jau bija iznākusi, kāda kundze piedāvājusi Aivaram Leitim attēlus – pastkartes ar Riharda Maura darbiem.

11. septembrī aizvadīts „Dzejas dienu” noslēgums, kurā festivāla balva tika piešķirta Artim Ostupam par viņa dzejoļu krājumu „Variācijas par mēness tēmu”, kas izdots apgādā „Neputns”. Savukārt sestdien plašu klausītāju loku pulcēja jau 19. „Ceļojums ar dzejniekiem”, kurš šoreiz savu maršrutu mēroja Spilves lidlauka apkaimē. Piedāvājam divu autoru dialogu dzejā - Arvja Vigula un Ingmāras Balodes lasījumos.

Ivara Šteinberga dzejoļu krājums “Jaunība” ir veltījums autora paaudzei, kas uzaugusi 21. gadsimta sākumā. Katra no trim grāmatas nodaļām atbilst savai jaunības pieredzes šķautnei: pirmā ir par sniegšanos pēc pārspīlētām radošajām ambīcijām, otrā apspēlē draudzības un atvērtās pasaules tēmas, bet trešā veltīta intimitātes meklējumiem. Vienlaikus katra nodaļa atbilst savam rakstības veidam: pirmā – antīkās epikas stilizācija, otrā izmanto konceptuālās rakstības paņēmienus (citēšanu) un avangarda literāro strāvojumu estētiku, bet trešā veidota kā dzejprozas cikls. Kultūras rondo saruna ar Ivaru Šteinbergu. Ivars Šteinbergs, uzklausot raidījuma vadītāja domas par krājumu, atzīst, ka ir gandarīts, jo ir nostrādājis viens no mērķiem nerakstīt par vienu konkrētu izolētu jaunības situāciju, bet padarīt šīs it kā unikālās situācijas universalizējamas, tādas, kuras ir interesanti lasīt jebkuram. "Šī grāmata nav primāri par lietām, kas ar mani notika, tas ir tāds aizplīvurots veltījums kultūrtelpai, kas bija aktuāla un svarīga man pusaudža vecumā un agrajos divdesmitajos, kura bieži vien nebija saistīta tieši ar 21. gadsimta kultūras reālijām. Drīzāk tā ir mūzika no klasiskā roka un plašs laikmeta griezums literatūrā," atzīst Ivars Šteinbergs. Ivars Šteinbergs (1991) – dzejnieks, atdzejotājs. 2017. gadā saņēmis Fulbraita stipendiju un 2018. gadā Ņujorkas štata universitātē Bingemtonā (ASV) ieguvis maģistra grādu salīdzinošajā literatūrzinātnē. Studē doktorantūrā Latvijas Kultūras akadēmijā. 2020. gadā klajā nācis viņa debijas dzejas krājums "Strops" ("Neputns"), kas 2021. gadā nominēts Latvijas Literatūras gada balvai debijas kategorijā un ieguvis 2021. gada Dzejas dienu balvu un Ojāra Vācieša prēmiju. Krājuma redaktors ir Artis Ostups, korektore Juta Ance Ķirķis, ilustrators Reinis Gailītis, dizaina un maketa autore – Estere Betija Grāvere. Izdevis apgāds "Neputns".

Iznācis poļu dzejnieka, esejista un atdzejotāja, Nobela prēmijas laureāta Česlava Miloša atdzejas krājums “Dāvana”. Krājums, viens no apjomīgākajiem izdevniecības “Neputns” bilingvālajā dzejas samta sērijā, Ingmāras Balodes sakārtojumā ietver Hermaņa Marģera Majevska, Ulža Bērziņa, Māra Salēja atdzejojumus, rādot Česlava Miloša domu ienākšanu latviešu valodā dažādos Latvijas vēstures posmos. Saruna ar Ingmāru Balodi un Māri Salēju. “Dāvana” – tā dzejniece un atdzejotāja Ingmāra Balode latviskojusi Česlava Miloša, poļu dzejnieka, literatūrkritiķa, valodnieka, Kalifornijas Universitātes slāvu literatūras profesora un Nobela prēmijas laureāta dzejoļa nosaukumu, un šis nosaukums dots arī visam krājumam. Krājumu “Dāvana” noslēdz šis pats dzejolis, taču jau Ulža Bērziņa atdzejojumā un ar nosaukumu “Balva”. Kas ir tas būtiskākais, kas raksturotu Česlava Miloša personību, kas par viņu jāpasaka vispirms? Šķiet, viņš ir laika liecinieks. Savā 93 gadus ilgušajā mūžā, kas aizsākās vēl pirms Pirmā pasaules kara un noslēdzās jau šajā tūkstošgadē, viņš ir spējis būt laikabiedrs neskaitāmām paaudzēm, laika griežiem, vēstures notikumiem. Ingmāra Balode atsūta youtube ņemto video, kurā Česlavs Milošs lasa dzejoli “Dāvana”, un piebilst, ka viņai patīk klausīties Miloša poļu valodā, kas pat pēc ASV, Bērklijas universitātē pavadītajiem vairāk nekā divdesmit gadiem, saglabājusi īpatnu, lietuvisku akcentu. Arī šādā veidā viņš ir drusku mūsējais. Dzimis 1911. gadā, Lietuvas Šeteņā, beidzis Viļņas universitāti, un tieši šajā laikā veidojies kā dzejnieks, arī darbojoties dzejnieku grupā “Žagari”. Studiju gados Viļņā Česlavs Milošs bija sabiedriski aktīvs, jau krietni vēlāk – 1953. gadā tapušā darba “Sagūstītais prāts” ievadā, viņš skaidros, ka spēju rakstīt esejas viņš trenējis tieši šajā dzīves periodā, iesaistoties polemikā un strīdos. Viņa atpazīstamības un nostājas dēļ, likumsakarīgi jaunā pēckara komunistiskā Polija steidzās Milošu iesaistīt diplomātiskajā dienestā, Milošs paguva pabūt gan Vašingtonā, gan Parīzē, līdz 1951.gadā lūdz politisko patvērumu. “Sagūstītais prāts”, grāmata, kas Ulža Bērziņa tulkojumā 1998. gadā iznākusi arī latviski, padarīja Milošu plaši pazīstamu Rietumos, bet nodrošināja viņa darbu nonākšanu aizliegto sarakstā dzimtenē. Česlava Miloša atgriešanās mūža nogalē Polijā, Krakovā, ir arī simbolisks solis, apliecinoša daļa no viņa dzīves un rakstītā dramaturģijas. Česlava Miloša runa, saņemot Nobela prēmiju, ir tulkota latviski, publicēta žurnālā “Grāmata”, pārpublicēta un joprojām atrodama interneta žurnālā „Satori”. “Mūsu gadsimts – 20. – tuvojas beigām, un man nav drosmes to nolādēt, jo tas ir bijis arī ticības un cerību gadsimts. Notiek lielas pārmaiņas, kas liek sevi just un izraisa vispārēju izbrīnu, bet mēs visu to nespējam apzināties, jo esam daļa no visa tā. Bet pārmaiņas turpinās – pretēji prognozēm par to īslaicīgumu, un liekas, ka, neraugoties uz šausmu un nedrošības izjūtām, mūsu laiks tiks vērtēts kā neizbēgama dzemdību sāpju fāze, cilvēcei pārkāpjot jaunas apziņas slieksni.” Un vēl “Jo visi, kas esam šeit, – gan runātājs, gan klausītāji – neesam nekas cits kā ķēdes locekļi starp pagātni un nākotni.” ‘Dzimtā Eiropa”, Česlava Miloša prozas grāmata Māra Salēja tulkojumā iznāca 2011. gadā. Un kaut kādā veidā šo grāmatu gribas salīdzināt ar kinozinātnieces Valentīnas Freimanes atmiņu stāstu grāmatā „Ardievu, Atlantīda!”. Salīdzināt tāpēc, ka tā ir liecība par zudušo pasauli, zudušu dzīves veidu – Eiropu pirms Pirmā pasaules kara.  Pirms Pirmā pasaules kara, būtiska izglītības daļa bija valodu apgūšana. Česlavs Milošs pārvaldīja, poļu, lietuviešu, krievu, angļu, franču. Česlava Miloša bilinguālais dzejas krājums “Dāvana”. Dāvana sarunāties ar personību, kuras teiktais pamanījies cauraust arī šo laiku.