Podcasts about ievas

"Savas izstādes ienākšanā Rundāles pilī saredzu kaut ko simbolisku – ir tāds prieks un gaišuma sajūta, bet tajā pašā laikā ir arī kaut kāda noieta etapa un apstāšanās sajūta. Kaut kā man liekas, ka tas neglābjami iezīmē konkrētu brīdi manā dzīvē, manā gleznošanā," saka gleznotājs, mākslas zinātnieks un ilggadējais Rundāles pils muzeja direktors Imants lancmanis brīdi pirms savas vērienīgās personālizstādes "Imants Lancmanis. Gleznas" atklāšanas, kas notiks 24. maijā. Šī notikuma iedvesmotas, pagājušajā nedēļā Inta Zēgnere kopā ar izstādes kuratori, mākslas zinātnieci Gintu Gerhardi-Upenieci devās ciemos pie Imanta Lancmaņa, kur abas dāmas sirsnīgi sagaidīja gan pats mākslinieks, gan arī Imanta māsa Lauma Lancmane. Viesošanās laikā iepazīstam Meistara daudzveidīgo radošo pasauli, gleznu tapšanas stāstus un dzīves svarīgākās atziņas... Inta Zēgnere: Lancmaņa kungs, es brīdinu, ka esmu jau ieslēgusi mikrofonu. Imants Lancmanis: Lancmaņa kunga gan šeit nav. Te ir gleznotājs Imants. Lancmaņa kungs mīt kādā citā sfairā.  Tas ir tas, kā jūs sevi uztverat, kopš uzvilkāt mākslinieka fraku? Jā, jā.  Kā jūs šos svētkus – izstādes atklāšanu – iztēlojaties? Ceru – kā vienmēr spīdēs saulīte. Tā nu līdz šim mums ir paveicies. Savas izstādes ienākšanā Rundāles pilī saredzu kaut ko simbolisku – ir tāds prieks un gaišuma sajūta, bet tajā pašā mērā ir arī kaut kāda noieta etapa un apstāšanās sajūta. Kaut kā man liekas, ka tas neglābjami iezīmē vienu brīdi manā dzīvē, manā gleznošanā – es pat nevaru iedomāties, ko es īsti gleznošu pēc izstādes. Tādu īstu domu man nav. Es to sajutu arī tad, kad iznāca interviju grāmata, kad iznāca Helēnas [Demakovas] lielā monogrāfija – ka kaut kas tiek apzieģelēts, apzīmogots. Bet nu – es nedomāju, ka kaut kas apstāsies, nē, nē. Vienkārši būs tāda pauze un varbūt arī cits skats uz savu glezniecību, uz to, ko gribu izdarīt. Piedevām arī man ar gleznošanu jāapstājas, jo stāv priekšā nopietni rakstu darbi. Mans pienākums – pabeigt Ievas 18. gadsimta portretu katalogu; ir arī grāmatas, ko pats gribu uzrakstīt. Pirmkārt jau par Kurzemes muižām, tā kā es, iespējams mazliet piebremzēšu ar gleznošu. Bet, lūdzu, nelieciet otas malā! Pēc izstādes otas pie malas nelikšu – man ir daži pienākumi, jāuztaisa dažas klusās dabiņas, dāvaniņas.  Kad noskatījos filmu par Rundāles četriem gadalaikiem un sapratu, kam esat izgājuši cauri... Jā, tas liekas kā fantasmagorija. Šausmīgi bija tad, kad šeit uzspridzināja – te bija kā pēc atomkara, jo visi celmi bija jāuzspridzina. Un dubļi, un grimstošie zābaki.  Tāpēc jo lielāks prieks to visu atcerēties, kā tas reiz bija – kā tādu romānu. Un baudīt to, ka tas viss ir aiz muguras tālu, tālu, tālu. Iedomājieties, kā tas viss pirms piecdesmit, pat sešdesmit gadiem izskatījās. Ārprāts! Kā jums toreiz rokas nenolaidās? Tur jau tā lieta, ka viss notika tik lēnām, tik pamazām, pakāpeniski. Ja mani jau toreiz konfrontētu ar visiem tiem šausmīgajiem etapiem un vēl paziņotu – ziniet, tas ilgs apmēram pusgadsimtu, es droši vien būtu aizbraucis projām no tās pils uzreiz. (Smejas.) Nē, viņa ievilka mani tā lēnām, tā uzmanīgi, ka vairs nevarēja izmukt. Toreiz jau tā atbildības nasta vēl tāda nelikās. Beigu beigās es biju students. Vēl divi gadi pagāja akadēmijā. Bet 1965. gadā no ministru padomes nāca pavēle: tādā un tādā laikā jāatjauno Rastrelli celtne. Uzrakstiet, kas tur būs iekšā, uzrakstiet visu sīki un smalki un pamatojiet, kāpēc tas vajadzīgs. 1965. gads pagāja tādā vājprāta maratonā, rakstot, rakstot, domājot un domājot. Tajā brīdī pils man bija jau gatava – acu priekšā. Tā vīzijas radīšana bija grūta, bet varbūt labi, ka tie apstākļi piespieda to izdarīt. 1966. gadā ne tikai biju uzrakstījis, kā tas būs un kam tur jābūt, bet arī uzzīmēju. Un tas viss tā arī notika. Pagāja "tikai" 50 gadi, un viss bija savā vietā. "Tikai" 50 gadi… Jā... Soli pa solim. Mēs tikko bijām iebraukušas Rundāles pilī, un es tā domāju: cik tas tomēr ir interesanti, ka tu tā staigā pa pili, un viņa tevi ceļ – šī aristokrātiskā vide. Bet jūs savukārt sacījāt, ka pils lielums spiež. Kā tas īsti ir domāts? Pils spieda tajā laikā, kad mēs tajā dzīvojām. Tur ir tā lielā starpība. Šodien nekas nespiež. Staigāju pa pili un baudu. Tīrais prieks. Bet, tā kā toreiz dzīvojām pirmajā stāvā, un viss, kas bija virs mums, bija ar apziņu, ka tas ir neiedomājami draņķīgā stāvoklī, viss ir nobrucis un viss ir šausmīgi… Un ka tas jānoved līdz ideālam stāvoklim. Tagad staigāju un redzu, ka tas ir noticis un ka pils ir vēl skaistāka un vēl piebāztāka ar mantām, nekā savulaik. Labi, bija labas gleznas, trīs Rembranti, bet ar pārējo tur bija ļoti švaki. Smejos, ka toreiz bija tikai pieci pulksteņi, kamēr mums katrā telpā ir vismaz pa vienam. Tagad Rundāles pilī tiks atklāta jūsu izstāde – satiksies divas jums tuvās pasaules, un tas ir ļoti interesanti, jo būtībā abas pasaules – pils un glezniecība – visu laiku ir konkurējušas un bijušas pat greizsirdīgas viena uz otru, jo tad, kad bijāt aizņemts ar pili, nevarējāt atļauties gleznot. Un tagad šajā teritorijā satiksies abas pasaules. Vai jūs pats esat par to domājis, kādas pilij ir attiecības ar jūsu darbiem, kas tapuši visa mūža garumā? Konkurence bija, bet tolaik pils bija pilnībā uzvarējusi. Tā glezniecība kaut kā "ložņāja pa apakšu". Kad tagad taisīju kopsavilkumu izstādei, skatos – jā, tomēr atvaļinājuma laikā pēkšņi tāds izrāviens bijis uz priekšu, kaut viena otra bilde man gāja divus un pat trīs gadus. Uzskatīju, ka pils ir pils, un par glezniecību pagaidām nedrīkst pārāk daudz domāt. Tagad viss atkal ir gandrīz vai otrādi. Pils man ir tāda skaista vīzija, uz kuru es aizeju, pastaigājos un baudu, bet pārējā dzīve ir glezniecība. Izstādē interesanti ir tas, ka vairākos punktos pils ar gleznām savīsies. Ir viena glezna, kas saucas "1737. gads. Vīzija Rundāles pils parkā" par to, kā parks top. Bet otra lieta ir tāda, ka arī visās pārējās bildēs ir ļoti daudz muzeja kolēģu, kuri pozē visādām izdarībām. Tur ir "Piektais bauslis", un tur ir karš, tur ir "Svētais vakarēdiens", tur ir "Golgāta". Viss pa druskai, un kolēģi ir tur ievilkti. Tagad taisu arī tādu pārskatu, kurā visi uzvārdi tiem kolēģiem, kuri ir pozējuši, būs izlikti šajā izstādē, lai viņi var izlasīt un priecāties.  Vispār interesanti: muzejā [nupat] sāk strādāt viena jauna, skaista meitene, kuru es 2006. gadā biju kā mazu, mazu bērniņu biju iekļāvis tādā kompozīcijā, kas saucās "Upuris" – tā bija "Piektā baušļa" sastāvdaļa. Tagad pagājuši 19 gadi, mazā meitenīte kļuvusi jau par jaunkundzi un strādā muzejā. Bet tajā pašā laikā šiem cilvēkiem ir interesanti, viņi redz sevi tajā tālajā perspektīvā, ierauti manā glezniecības pasaulē, un vienlaikus tomēr tā ir Rundāles pils vide un tās darbinieki. Tā ka šī simbioze, personāla ūnija, ir ļoti interesanta. Apbrīnojami, ka šīs divas pasaules satiekas tieši pilī. Jo jums bijušas daudzas izstādes gan Nacionālajā mākslas muzejā, gan Valmierā, gan Madonā, gan Ventspilī. Bet tagad – jūsu Rundāles pilī. Kā šī telpa rezonēs ar jūsu darbiem? Jo pils jau ir pati ar savu raksturu. Kā jūs pats jūtat – kā jūsu darbi tur dzīvos? Man liekas, ka ļoti labi izdevās tos ielikt pirmā stāva telpu rindā un sadalīt pa tēmām. Lauma var apliecināt, ka iznāca pat neticami veiksmīgi. Lauma saka – telpas tā arī paredzētas it kā šādai izstādei. Viss sadalījās tieši līdz pēdējai telpai, tā, kā tam jābūt. Tieši sagrupējās. Un izveidoja savstarpējo saspēli, kas ir ļoti būtiski – ka gleznas sarunājas ne tikai savā starpā, bet arī ar telpu, griestu augstumu un to, kā, no vienas telpas pārejot otrā, atkal sākās cita sajūta. Tur pat sienas tika pārkrāsotas, lai atbilstu noskaņai! Domāju, cilvēkiem būs ļoti interesanti, un katrā ziņā man pagaidām ir liels gandarījums par to, kā viņas šeit iekļaujas. Jūs minējāt – bija laiks, kad glezniecība pils sakarā "klusi ložņāja" pa apakšu. Bet patiesībā jau jūsu glezniecība klusi un anonīmi pili apdzīvojusi jau ilgi pirms izstādes sākuma, ja domājam par otro stāvu. Jūs nekādā veidā neafišējat, bet otrajā stāvā, kur ir Rožu istaba, kur ir hercoga Audienču kabinets un guļamistaba, arī atrodas jūsu gleznas. Labi, tās ir kopijas, bet tie ir jūsu darbi! Ginta man arī pastāstīja skaisto stāstu, ka brīdī, kad reiz kādam smalkam franču vēsturniekam esat izrādījis pili, viņš apstājies pie gleznas Rembranta māte, ļoti uzmanīgi to pētījis un prasījis, kas ir veidojis šo darbu, kas radījis šo kopiju. Un jūs kautrīgi esat teicis: tas esmu es. Un viņš palicis pilnīgi mēms aiz izbrīna. Atceraties šo gadījumu? Jā, jā, jā, tas tāds amizants gadījums. Man jau sagādā prieku tāda maza mistifikācija. Ar to bildi bija ļoti interesanti. Tā ir Gerita Do (Gerrit Dou) glezna. Tur ir jautājuma zīme – vai tā ir Rembranta māte vai nav. Bet tas nav galvenais šajā gadījumā. Bet lieta bija tāda: tajā telpā mums vajadzēja viņu pabeigt un telpu atvērt, un tur bija vajadzīgas mazas bildītes simetrijai. Mums bija trīs viena formāta glezniņas smukos, vienādos rāmīšos, bet nebija ceturtās. Divu dienu laikā uz koka dēlīšu uztaisīju šo te. Piedevām es to gleznoju, izejot no melnbaltas ilustrācijas. Pat nezināju, kā tā izskatās. Bet nu – es kaut kā piedomāju pie Do kolorīta, tāda brūngana un dzeltenīga, uztaisīju, un iznāca ļoti, ļoti pārliecinoši. Pats biju pārsteigts un nevarēju atšķirt no īstās tā laika glezniecības... Man jau patīk tādas mazas mistifikācijas. Tas tāpat kā ar manu "Piekto bausli". Mani vienkārši sajūsmina tas, ka daudzi cilvēki šo nogrimušo pieminekli uzskata, ka viņš tiešām ir tur un ka vajadzētu tikai to dīķi nolaist, un to varēs apskatīt. Neesmu nekāds falsifikators, bet man patīk mazliet izjokot cilvēkus. (Smejas.) Tur jau arī ir tas spēles moments, ka tās gleznas klusi dzīvojušas pilī un arī tajā Rožu istabā, šīs "Trīs mīlestības" un "Četri gadalaiki". Ja ieejam šajā telpā, tur jau nav rakstīts lieliem burtiem: gleznojis Imants Lancmanis. Jūs esat savu daiļradi klusiņām un slēpti izvērsis. Es to ļoti pakļāvu. Paņēmu to nevis pilnā krāsu gammā, bet, piemēram, no griestiem tādu zaļpelēku toni un uztaisīju vienā tonī, līdz ar to glezna vairāk pakļaujas visam kolorītam, tā nekonkurē ar oriģinālajiem griestiem un ir tāds kā papildinājums, kam pārlaiž acis pāri, pat īpaši nemanot. Tāds mans nolūks bija. Uztaisīt kaut ko, bet ko pārāk nemana, ja tieši neieurbjas. Katrā ziņā esmu priecīgs arī tajā punktā, ka varu īpaši neiejaukties izstādē. Zināmā mērā to gaidu kā jauku pārsteigumu, kad cilvēki – Ginta, mana krustmeita, un ka visi tur ņemas un piedalās, ka beigās būs performance ar dažādām dzīvām bildēm, kas paņemtas no manām gleznām. Ļoti jauki. Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.   

Šajā CILVĒKJAUDA BIZNESĀ epizodē tiekamies ar Ievu Treiju, Finday.lv līdzdibinātāju un Labs of Latvia redaktori. Sarunas mērķis ir parādīt komunikācijas spēku biznesa veidošanā un tā ietekmi uz biznesa izaugsmi. Ievas ieteikumi noderēs kā atspēriena punkts, ja domā par sava uzņēmuma izveidi un ja vēlies izkļūt no ierobežojoša uzskata par Baltijas valstīm kā biznesa "sērdienīšiem".Ieva parādīja "zirnekļa efekta" nozīmi uzņēmumu un sabiedrības attīstībā. Viņa pieminēja praktiskus padomus, kā pārvarēt bailes par sevi komunicēt, kādi jaunuzņēmumi Latvijā gūst starptautiskus panākumus, un kādas atbalsta vides pieejamas Latvijā. Ieva aicina ikvienu uzdrošināties runāt par savām idejām, pat ja tās sākotnēji varētu šķist nepietiekami labas.Iegūsti BEZMAKSAS mājaslapas analīzi 300 EUR vērtībā no Cilvēkjaudas atbalstītāja Premium Solutions. Viņu speciālisti izpētīs tavas mājas lapas ātrdarbību, lietojamību, vizuālās un funkcionālas nepilnības. Saņemsi ieteikumus vismaz 10 risinājumiem bez tehniska žargona, kā tava mājas lapa var strādāt labāk, lai sasniedz savus biznesa mērķus. Piesakies ps.lv/jauda!Šo epizodi filmējām izcilā vietā – Power-Up SPACE Rīgas centrā. Šeit atgriezīsimies vēl un iesakām arī tev, ja meklē vietu, kur īstenot savus radošos projektus. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas, kur ierakstīt video vai audio, un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur vari rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Visa komanda ir atsaucīga un profesionāla. Apmeklē powerupspace.eu un piesakies iepazīšanās tūrei!Ieteiktos resursus un saites uz tiem atradīsi šīs sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI00:00 Ievads - Ieva Treija no Finday.lv02:38 Kā Ievas darbs biznesa informācijas apkopošanā var noderēt citiem, it īpaši, ja interesē dažādas biznesa iespējas06:50 https://labsoflatvia.com/ - projekts jaunām biznesa idejām un to popularizēšanai10:21 “Nu neesam mēs nekādi sērdienīši!” Jaunuzņēmumu vides veiksmes stāsti Balstijas valstīs.15:16 Par biznesa veiksmes faktoriem16:56 Kas ir “zirnekļa” efekts un kāds tam sakars ar uzņēmuma un sabiedrības izaugsmi22:06 Piemērs, kā un kāpēc uzņēmumumiem vajadzētu par sevi komunicēt plašāk26:36 Praktisks ieteikums, kā pārvarēt bailes publicēt vizuālo saturu ar sevi sociālajos tīklos28:23 Kādas ziņas cilvēkiem patīk lasīt - finday.lv pieredze30:21 Tendences un iespējas interneta komunikācijai par sevi33:28  Bezmaksas mājas lapas efektivitātes analīze, lai tavs bizness aug - Premium Solutions piedāvājums ps.lv/jauda34:27 Kāpēc ir vērts komunicēt par to, kas tevi interesē, arī ja tā ir ļoti specifiska tēma38:11 Par mēģināšanu darīt pat tad, ja nav vajdzīgo prasmju41:51 Ar kādiem jaunuzņēmumiem mēs Latvijā varam lepoties44:42 Kādas startup vides ir pieejamas Latvijā un ar ko tās savstarpēji atšķiras46:57 Mūsu “pašu čaļi no biznesa inkubatora”, kas ir nonākuši videospēļu nozares milžu TOP 10 50:02 Iedvesmojošs stāsts par jaunuzņēmuma panākumiem aizsardzības tehnoloģiju jomā, iegūstot Eiropas līmeņa inovāciju atzinību51:51 Pūļa finansējums kā izaugsmes iespēja savas trakās idejas attīstīšanai54:01 Zinātnes komercializācija un kā tajā var iesaistīties ikviens, kuru tas interesē58:07 Power-Up S

Jau sen vēlējos interviju ar uzņēmēju Ievu Plaudi. Lielākajai daļai cilvēku, kuri zina viņas vārdu, tas saistās ar skaistumkopšanas nozari. Mani vienmēr ir pārsteigusi Ievas spēja runāt ne tikai biznesu, bet arī par savu dzīves ceļu - biznesu skarbajos laikos, pārcelšanos uz dzīvi Vācijā, darbu un biznesu tur, vēža diagnozi un ārstēšanos, atgriešanos Latvijā, sava izskata pārvērtībām, veselīgu dzīvesveidu un sava ceļa iešanu.Ieva ir Latvijas Kosmētikas ražotāju asociācijas (LAKRA) valdes priekšsēdētāja un AS “Lawrence Asset Management” direktore. Sarunā pievērsāmies viņas ceļam uzņēmējdarbībā, iespējām un dzīvesmākslai, ko paver briedums, kas ir privilēģija, nevis iemesls pārdzīvojumiem.Šo epizodi filmējām izcilā vietā – Power-Up SPACE Rīgas centrā. Šeit atgriezīsimies vēl un iesakām arī tev, ja meklē vietu, kur īstenot savus radošos projektus. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas, kur ierakstīt video vai audio, un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur vari rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Visa komanda ir atsaucīga un profesionāla. Apmeklē powerupspace.eu un piesakies iepazīšanās tūrei!Saites uz intervijā pieminēto informāciju atradīsi Cilvēkjaudas 223. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads5:01 Četrdesmit piecu instensīvu darba gadu pieredze. Ar ko tā sākās9:06 “Caur darbu es esmu mēģinājusi izprast sevi, izprast pasauli”10:07 Kā divas dažādas pasaules - tēvs mākslinieks un māte stomatologs veidoja jaunas meitenes dzīves uztveri12:05 “Latvijā sievietes nav apspiestas. Sievietēm ir iespējas. Bet iespēja nav apsolījums”15:27 Bezgalīga cīņa par varu, 17 gadus strādājot kopā ar vīru18:02 Par spēju novērtēt, kas mums ir dots19:16 Kā atšķiras darījumu vides dažādās valstīs 22:15 Kas bija grūtāka - emigrācija uz Vāciju vai reemigrācija Latvijā26:07  “Es domāju, ka mēs  izvēlamies profesiju intuitīvi, atbilstoši tam, kurā mēs labi jūtamies”29:09 Novērojumi par to, kas raksturīgs katram cilvēka gadu desmitam31:57 Kas ir Ievas Plaudes profesija33:13 “Kosmētikas ražošana ir kaut kas pa vidu starp mašīnbūvi un ķīmisko rūpniecību” 36:12 Vai Ieva Plaude pati izmēģina visus iespējamos kosmētikas līdzekļus38:19 Kas ir skaistumkopšanas pamatu pamats40:42 Sastapšanās ar vēža diagnozi, secinājumi un radikālas izmaiņas dzīvesveidā46:02 Badošanās kā sava rakstura treniņš48:12 Veids, kā izlādēties, kad nedrīksti ne uz vienu sabļaut50:03 “Cīņa ar sevi nebeidzas nevienu brīdi” - par pašdisciplīnu52:54 Ieva par veiktajām plastiskajām operācijām57:40 Kāda ir brieduma priekšrocība59:34 Par komentāriem par cita cilvēka izskatu1:01:43 Ievas Plaudes kļūdu apstrādes algoritms1:06:54. “Katram cilvēkam ir ēnas puse. Katra diena ir melna un balta”1:08:22  Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu1:09:22 Konkrētā vecuma posma pozitīvās lietas un izaicinājumi1:15:05 Ieva Plaude - dzīves māksliniece

“Plūsti kā upe” ir amerikāņu autores Šellijas Rīdas debijas romāns, kas balstīts patiesos notikumos. Grāmata, izdota 2023. gadā, uzreiz kļuva par starptautisku bestselleru un nu ieguvusi vairākus apbalvojumus.Tas ir aizkustinošs un iedvesmojošs stāsts par zaudējumu, drosmi un sevis atklāšanu. Stāsta centrā ir jauna sieviete, kura, neskatoties uz dzīves pārbaudījumiem, atrod spēku sekot savai sirdij un plūst cauri dzīvei gluži kā upei – neatlaidīgi un brīvi. Šī grāmata ir par pārmaiņām, mīlestību un dabas skaudro, bet skaisto spēku, un tā tiek salīdzināta ar lasītāju sirdis iekarojušo Dēlijas Ouensas “Kur vēži dzied”.Klausies Kristīnes, Ievas, Zanes un Aijas pārdomas par izlasīto. Paldies izdevniecībai "Latvijas Mediji" par grāmatas eksemplāriem! Grāmatu visizdevīgāk iegādājies šeit!Kļūsti par raidieraksta patronu https://www.patreon.com/Piedzivot

Martā uz sarunu esam aicinājušas TV un radio personību Kristīni Spuri. Uz Kristīni raugoties, allaž gribas jautāt – kā viņa to visu paspēj? Vairāku TV raidījumu producente, “900 sekundes” TV reportiere, Star FM brīvdienu balss, tekstu autore un publiciste. Par šo un daudz ko citu klausies lielajā marta sarunā Ievas vadībā.Saruna tapusi ar biedrības “Skanda” tehnisko atbalstu. 

Februārī uz sarunu esam aicinājušas kinorežisoru un kinoscenāristu Uģi Olti, kas kopš 2000. gada darbojas Vides filmu studijā un ir vairāku filmu, tajā skaitā “Upurga” (2021) un Atbrīvošanas diena (2016), režisors un scenāriju autors. Ko un cik daudz lasa kino režisors? Vai izlasītais iedvesmo jauniem kino projektiem?Klausies sarunu Ievas vadībā!Saruna tapusi ar biedrības "Skanda" tehnisko atbalstu.

Pēdējais laiks atskatīties uz 2024. gadā izlasīto.Klausies Kristīnes, Ievas, Zanes un Aijas 2024. gada labākās grāmatas veselās 9 nominācijās un noteikti neaizmirsti pastāstīt arī par saviem uzvarētājiem katrā no kategorijām.Paldies par 2024. gadu lappusēs!Tiekamies citās lappusēs jau 2025. gadā!

Rubrikā "Grāmata un filma" ieskatāmies Janas Egles stāstu krājumā "Gaismā" un trīs tā stāstu ("Bedre", "Aiziet jūriņā!" un "Gaismā") ekranizācijā, Daces Pūces filmā "Bedre".Klausies Kristīnes, Ievas, Zanes un Aijas sarunu, pārdomas, atklāsmes un vērtējumu, kas tad bijis labāks šoreiz – grāmata vai filma.

Uz sarunu aicinām aktieri, režisoru, mednieku un makšķernieku Intaru Rešetinu Pētersonu. Runājam par pirmajiem iespaidiem, par emocijām un sajūtām, par to, ko Intaram nozīmē medības. Tad neliela saruna ar SIA Ieroči pārstāvi Arni Ruško - par viņa dalību šaušanas sacensībās "Ievas siers", par šā rudens trofejām un vēl šo un to! Lasi žurnālu Medības: https://lasi.lv/e-izdevumi/medibas-e-izdevums-kioska.34/md-2024-10-01

Författaren, juristen och rockjournalisten Ieva Kisieliute slog sig ner på Hisingen för att snacka om sin om sin debutroman "Det ingen får veta" där vi bl.a. får följa det fiktiva bandet Rigmor Mortis i Karlskrona ett par år in på 2000-talet. Vidare till Ievas bakgrund som utbytesstudent från Litauen, HIM, gräddapa, sittfläsk och pannben, Gaffa, hybrid, feedback, 27 Club, punk, Golvad Grävling, tjej-mosh, sociala medier och 1900.

Kultūrtelpā "Ola Foundation" jau mēnesi skatāma izstāde "Tava roka". Tajā satiekas divu mākslinieču Ievas Maurītes un viņas mammas, keramiķes Daces Pētersones darbi. Izstāde ir Ievas Maurītes veltījums savai mammai Dacei Pētersonei, kurai šis būtu 80.jubilejas gads. Kultūrtelpā "Ola Foundation" māksliniece Ieva Maurīte pulcinājusi nelielu draugu un radu saimi, lai aplūkotu izstādi un arī performētu tie, kas to nav paguvuši izstādes atklāšanā. Vārds „roka” ir izstādes nosaukumā, arī Ievas Maurītes un viņas mammas Daces Pētersones īpaši zīmējumu ciklā uz metāla plāksnēm ir attēlotas rokas. Izstāde ir Ievas piemiņas veltījums mammai, keramiķei un pedagoģei, vienai no keramikas studijas „Logs” dibinātājām un aktīvai tās dalībniecei, kura strādājusi gan ar mālu, fajansu un šamotu, gan porcelānu. Izstāde "Tava roka" kultūrtelpā "Ola Foundation" būs skatāma līdz 20.oktobrim.

Elles ķēķa pasaule Ņujorkā pagājušajā gadsimta vidū un pietuvināšanās tai šodien Kultūras rondo studijā, klausoties Mudītes Austriņas tekstus, kurus lasa aktrise Guna Zariņa, un ievelkot svaigus vaibstus Elles ķēķa dzejnieku radošajos portretos kopā ar kultūras festivāla "Gunars Saliņš un Elles ķēķis" galvenajiem balstiem. Stāsta literatūrzinātnieks Jānis Ozoliņš, Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa, Elles ķēķa dzejnieces Mudītes Austriņas krustmeita Ilze Auzere un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš, kurš sarunai pievienojas zoom platformā. Raidījumā ir arī iespēja paklausīties, kā Elles ķēķi raksturojis pats Gunars Saliņš, viņa stāsts ierakstīts Latvijas Radio 1993. gadā raidījumā "Piemini Latviju".   No 16. līdz 19. maijam Rīgā, Drustos un Vecpiebalgā norisināsies šī pavasara vērienīgākais kultūras festivāls "Gunars Saliņš un Elles ķēķis". 2024. gadā aprit gan vairāku Ņujorkas latviešu dzejnieku – Elles ķēķa grupējuma dalībnieku simtgades, gan arī Andrē Bretona sirreālisma manifesta simtgade. Šīs jubilejas mudina ar jaunu skatījumu palūkoties gan uz izcilā Elles ķēķa dzejnieka Gunara Saliņa darbiem, gan arī viņa draugu un domubiedru daiļradi. Festivāls aicina apmeklētājus gūt atklāsmes ne vien Rīgā, apmeklējot ieskaņas koncertu un konferenci, tiekoties ar Elles ķēķa otro paaudzi un izzinot gleznotāja Rolanda Kaņepa gleznu izstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, bet arī doties ārpus Rīgas uz sezonas atklāšanu brīvdabas mākslas telpā "Savvaļa", kas atrodas Drustos, un Piebalgas muzejiem – Antona Austriņa “Kaikašiem” un Kārļa Skalbes “Saulrietiem”.  Festivāla ieskaņas pasākums “Satikšanās ” norisināsies 16. maijā Rakstniecības un mūzikas muzeja telpā “Tintnīca”, kur ar koncertu uzstāsies Gunara Saliņa ģimene no abām Atlantijas okeāna pusēm: Gunara un Jautrītes meitas Laila Saliņa (mecosoprāns, režisore) un Lalita Saliņa (flautiste), kā arī Gunara brāļa, Aleksandra Saliņa mazbērni un mazmazbērni: Ieva Šmite (pianiste), Gundega Šmite (komponiste), un Ievas meita, Sonja Misiņa (perkusioniste). Šajā vakarā izskanēs dzeja, dziesmas un atmiņu stāsti no “Elles ķēķa” laika Ņujorkā. 17. maijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā norisināsies konference “Gunars Saliņš un Elles ķēķis”, kuru organizē LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. Konferences referātos iecerēts gan no dažādiem skatpunktiem aplūkot Saliņa dzeju, gan arī pievērsties citiem Elles ķēķa autoriem, kā arī sirreālisma mantojumam latviešu trimdas literatūrā. Konferences sākums plkst. 10:00. Dalībnieki: Anna Auziņa, Indra Avena, Inguna Daukste-Silasproģe, Jānis Krēsliņš jun., Ieva Melgalve, Artis Ostups, Andra Silapētere, Gundega Šmite, Ivars Šteinbergs, Nora Teikmane, Lauris Veips, Kārlis Vērdiņš, Kaspars Zellis. Plkst. 18:00 konferencei sekos apaļā galda diskusija “Elles ķēķa otrā paaudze”, kas norisināsies Latvijas Mākslas akadēmijas Jaunajā korpusā (Kalpaka bulvāra 13 iekšpagalmā). Aicināti piedalīties: Laris, Laila un Lalita Saliņi, Nora Teikmane, Indra Avena, Jānis un Zuze Krēsliņi un Ilze Auzere. Elles ķēķa dalībnieku bērni stāstīs atmiņas par savu vecāku literārajām un mākslinieciskajām aktivitātēm un savus iespaidus par uzaugšanu Elles ķēķī un trimdas latviešu kopienā ASV. Vakara noslēgumā Voldemāra Avena (1924–2022) pēdējā dzejoļu krājuma “Pagaidi” (izdevniecība “Aminori”, 2024) atvēršana. Šajā dzejoļu krājumā apkopoti ilgākā periodā tapuši darbi, kas liecina par dzīvi Ņujorkā, trimdinieka identitāti, kā arī nezūdošo mākslas un mīlestības valdzinājumu. Piedalās autora meita Indra Avena un grāmatas redaktors Kārlis Vērdiņš. 18. maijā festivāls “Gunars Saliņš un Elles ķēkis” ar īpašu programmu viesosies Drustos, lai piedalītos brīvdabas mākslas telpas “Savvaļa” 2024. gada sezonas atklāšanā ar mūsdienu latviešu dzejnieku un jauno mākslinieku piedalīšanos. Dzejnieks Semjons Haņins vadīs akciju “Pastaiga Ņujorkā”, iepazīstinot ar stāstiem par Elles ķēķi, ko pavadīs grupējuma tekstu lasījumi mūsdienu latviešu dzejnieku izpildījumā, kas norisināsies Savvaļas dabas takās, kur būs redzami Latvijas Mākslas akadēmijas “POST” maģistratūras programmas studentu veidotie objekti un citi mākslas darbi. Kārlis Vērdiņš iepazīstinās ar jauno Saliņa dzejas izlasi “Apmežosim Ņujorku” (“Neputns”, 2024), kas aptver 101 spožāko no viņa liriskajiem un liroepiskajiem dzejoļiem, kas sarakstīti no 1945. līdz 2003. gadam. Ar dzejas lasījumiem dubļu koncertzālē festivāla apmeklētājus priecēs dzejnieki Marija Luīze Meļķe, Kārlis Vērdiņš, Semjons Haņins, Arvis Viguls un Aivars Madris. Pasākumu Savvaļas bāzes vietā noslēgs koncerts ar Saliņu ģimenes un ģitārista Edgara Rubeņa piedalīšanos. 19. maijā paredzēta Mudītes Austriņas darbu izlases "Saules spēles" (LU LFMI, 2024) atvēršanas programma Vecpiebalgā. Tā sāksies Antona Austriņa memoriālajā muzejā "Kaikaši" ar Ņujorkas latviešu mācītāja Lara Saliņa vadītu Vasarsvētku svētbrīdi un turpināsies ar ekskursiju pa muzeju un Mudītes Austriņas sauļu kolekcijas apskati. Pasākuma otrā daļa norisināsies Kārļa Skalbes memoriālajā muzejā "Saulrieti", kur Jaunā Rīgas teātra aktrises Gunas Zariņas lasījumā iepazīsimies ar Mudītes Austriņas sirreālajiem “baletiņiem”, kas pirmoreiz apkopoti jaunajā grāmatā “Saules spēles” (izdevējs LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2024). Grāmatas sastādītājs Kārlis Vērdiņš stāstīs par Mudītes Austriņas literāro mantojumu, savukārt viņas krustmeita, grāmatas priekšvārda autore Ilze Auzere dalīsies atmiņās par savu “saulaino krustmāti”. Festivālu organizē LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, sadarbībā ar brīvdabas mākslas telpu “Savvaļa”, Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, Piebalgas memoriālo muzeju apvienību “Oresāre”, Latvijas Mākslas akadēmiju un Rakstniecības un mūzikas muzeju.

Svētdien, 11. februārī festivālā "Ziemas kamermūzika 13. gs. Kapitula zālē " izskanēs programma Bach d`amour ar Leipcigas periodā tapušu Johana Sebastiāna Baha mūziku, kuru atskaņos dziedātāja Ilze Grēvele-Skaraine, pūšaminstrumentāliste Ieva Nīmane, čelliste Māra Botmane un ērģelniece Ilze Reine. Viņu lasījumā skanēs fragmenti no Baha čella svītām un ērģeļvariācijas, kā arī soprāna ārijas, kas sabalsotas ar oboju, blokflautu, čellu vai kādu taustiņinstrumentu. Nozīmīga loma šajā programmā ir obojai, kas ir arī viens no Baha visiecienītākajiem tā dēvētajiem “obligātajiem instrumentiem” – meistars to “ieaudis” vairāk nekā 200 āriju skaņurakstos!" Rūta Paula uz sarunu aicināja Ievu Nīmani (baroka oboja, blokflauta) un Ilzi Reini, kura spēlēs pozitīvu. Sarunā - par koncerta programmu un mūzikas izvēli, par mūziķu kvartetu, Baha mūziku šādam sastāvam un pārlikumiem, par instrumentiem un tālākajiem sezonas plāniem. Ieva Nīmane: Šīs programmas ideju, tā teikt, nēsāju sevī diezgan ilgi, un nu tai ir iespēja nonākt pie klausītājiem. Mums katrai ir savi iemesli mīlēt Baha mūziku. Protams, īpaši ērģelniekiem, jo tas bija Baha paša spēlētais instruments, un repertuārs, manuprāt, ir neizsmeļams, nezinu, vai vienas dzīves laikā nospēlējams. Tāpat arī dziedātājiem, čellistiem, mazāk zinām par obojistiem. Oboja bija ļoti īpašs instruments Baham tieši Leipcigas periodā, jo Leipcigā tajā laikā dzīvoja izcils obojists Johans Kaspars Gledičs (Johann Caspar Gletditsch), kuram lielākoties Bahs rakstīja partijas savās kantātēs un citos vokālinstrumentālajos darbos. To ir vairāk kā 200, un apmēram puse no šiem solo ir domāti tieši obojai d'amour - instrumentam, kurš savu vietu un ceļu uz skatuves ieraudzīja ne tikai caur Baha mūziku, bet arī ciešā sadarbībā komponistam ar instrumentu meistariem un, protams, izpildītājiem. Jūsu instruments šajā vakarā būs viens? Ieva Nīmane: Nē, instrumenti būs vairāki. Lai gan koncerta programmā pieteikta tika baroka oboja, būs gan oboja, gan oboja d'amour, gan oboja da caccia, kas arī, varētu teikt, ir Baha instruments - tas tiešām ekskluzīvi izmantots viņa darbos. Pēc tam vairs ne tik bieži, bet tā, protams, uzskatāma par angļu raga priekšteci, ir tajā pašā skaņojumā. Būs arī blokflauta. Centīšos mūsu koncertu krāsot ar dažādiem tembriem. Tātad laikam gandrīz visi Jūsu rīcībā esošie instrumenti piedalīsies vai mājās arī kāds paliks? Ieva Nīmane: Man ir vēl daži (smiekli), bet šie ir Baha laika instrumenti. Respektīvi, ja obojists, kurš spēlē vēsturiskos instrumentus, grib būt  pilnvērtīgs Baha mūzikas atskaņotājs, tad viņam tiešām ir nepieciešami visi šie instrumenti. Jā, arī blokflauta, kas Baha laikā nekad nav bijusi orķestra sastāvdaļa. To mūziķi vienmēr ir spēlējuši kā papildus instrumentu. Arī, teiksim, Mateja pasijā ir tikai viena ārija, kurā parādās blokflauta - to spēlē kāds no flautistiem vai kāds obojists orķestrī, varbūt kāds fagotists. Šis instruments būs klātesošs arī mūsu koncertā. Ilze Reine: Es ļoti labprāt draudzējos ar [Rīgas] Doma pozitīvu, jo tas ir ļoti jauks instruments ar brīnišķīgu pieskāriena sajūtu un spilgtu skaņu. Tas tiešām ir instruments ar lielo burtu, nevis vienkārši kaut kāds pozitīvs, pie kura mēs pieskrienam. Ar to instrumentu vienmēr gribas draudzēties. Kaut arī man nav lielas solo lomas šajā koncertā, tur tomēr pietiek, ko darīt ar basso continuo. Ievas izvēlētās ārijas brīžiem ir diezgan nedraudzīgas tam, kurš spēlē akordus, jo tur ir tonalitātes ar nepatīkamām zīmēm un visādiem pagriezieniem, bet, tā kā tur ir dažādas tēmas par neatvairāmo nāvi, kura nāk, un par brīdinājumiem, tad ar Bahu ir skaidrs, ka tas nekad nebūs vienkārši. Kāds instruments ir šis pozitīvs? Vai tas jau sen ir Rīgas Doma rīcībā? Ilze Reine: 10 gadus noteikti. Tas ir Vācijā būvēts, ļoti prasmīgs būvētājs, un instruments šajos gados sevi ir pierādījis kā ļoti uzticamu. Tas ir tiešām labi veidots, ļoti skanīgs, un Kapitula zāle ir brīnišķīga vieta, kur akustiski tas viss ļoti labi skan. Vienmēr ir mēģinājumu šoks, kad ir liela šalkoņa, un pēc tam koncerta šoks, kad šalkoņas vairs nav vispār, bet akustika vienalga ir ļoti skaista un patīkama. Šis instruments ir diezgan skanīgs, tas nav klusināts un ir ļoti, ļoti labi tehniski funkcionējošs, ar ļoti viegliem taustiņiem, ļoti izlīdzinātu klaviatūru. Tas tiešām ir patīkami.  

Uz īpašu sarunu atgriežas "Kā top kino" podkāsta atzars – sarunas ar kino nozares profesionāļiem, kas ļauj ielūkoties kino tapšanas aizkulisēs, sniedzot atbildes uz jautājumiem, kuru atbildes jau sen gribējāt uzzināt! Labu laiciņu neesam jūs iepriecinājuši ar sarunām ar kino nozares profesionāļiem, bet Dž. Dž. Džilindžera filma "Ekstāze" sagādāja lielisku iemeslu jaunam raidījumam. Šoreiz ciemos uzaicinājām "Ekstāzes" intimitātes koordinatori Ievu Norveli, kura mums pastāstīja vairāk par šīs, vēl salīdzinoši jaunās profesijas detaļām un darba specifiku. Šajā raidījumā: Iepazīšanās ar Ievu (00:01:14); Ievas atgriešanās Latvijā (00:08:21); Kā Ieva nonāca pie filmas "Ekstāze" (00:14:07); Darbs pie "Ekstāzes" (00:20:34); Kā bija aprakstītas intīmās ainas "Ekstāzē" (00:35:25); Kā šīs ainas tika filmētas (00:46:18); Kurās filmas veidošanas daļās Ieva piedalās (00:55:38); Vai vajadzētu vairāk intīmo ainu koordinatoru? (01:12:15); Vai laika gaitā šī joma tiks sakārtota? (01:19:43). Montāža – Toms Cielēns. Mūzika – Diāna Sus.

Es nekad nenoguršu cīnīties par taisnību, žēlsirdību, mīlestību un dzīvību – saka dziedātāja Ieva Akuratere, kuras balsī lūgšana par latviešu tautu ir neatkarības atgūšanas simboliskākā dziesma. Par dzimtas saikni ar Brazīliju un Jāņa Akurātera klātbūtni valsts dibināšanā, par aktrises karjeru, "Pērkonu", savu īpašo balsi un kāpēc netika pie Konservatorijas diploma – saruna ar Ievu Akurāteri Laikmeta krustpunktā. Gadu garumā Ievas Akurāteres balss ir izdziedājusi spēku un trauslumu, prieku un sāpes, arī ticību un Latvijas likteni. Ievas dziedātā “Manai tautai” ir dēvēta par Atmodas dvēseliskāko un simboliskāko dziesmu. Tā modināja daudzus 1988.gadā, lai gan Ieva Akurātere šo Brigitas un Andra Ritmaņu radīto lūgšanu atskaņoja vēl pirms lielajiem Atmodas notikumiem. “Palīdzi Dievs, visai latviešu tautai” Ieva dziedāja jau 1986.gadā, toreizējā Popova rūpnīcas kultūras namā.  “Kāds cilvēks, kurš tolaik strādāja čekā, man atklāja, ka viņi kā profesionāļi pirmie saprata, ko tajā laikā nozīmēja nodziedāt "Manai tautai". Un daži no viņiem bija tā noguruši no tā laika, ka sirdī juta, ka nāk jauns vilnis, un apbrīnoja to. Varbūt daļēji arī tāpēc tas milzīgais zobens mani neķēra.” Tā vēlāk par piedzīvoto 80. gadu otrajā pusē, vēl padomju okupācijas un nedrošības laikā, ir teikusi Ieva Akurātere.  Un tas bija arī laiks, kad Ievas mamma, izcilā teātra zinātniece Līvija Akurātere, bija jau meitai sagatavojusi somu, jo izjuta bailes, ka meitu kuru katru vakaru var arī aizvest. Akurāteri jau bija pieredzējuši, kas ir Sibīrija un represijas.  18.novembrī Latvijas Radio saruna ar Ievu Akurāteri.  Mūsu saruna skan radio uzreiz pēc Valsts svētku dievkalpojuma. Ieva, tu neskaitāmas reizes esi izdziedājusi šos vārdus: “Palīdzi, Dievs, mūsu latviešu tautai. Dzīt saknes drīz brīvas Latvijas zemē!”. Mūsu neatkarības saknes nu ir pamatīgi sazarojušās, pat pēc padomju okupācijas cirtieniem. Tu esi ticīgs cilvēks – kādi ir tavi lūgšanas vārdi Dievam par Latviju 2023.gada 18.novembrī. Ieva Akuratere: Es lūdzu ar lielu spēku, galvenais. Ar lielu dziļu sirds mīlestību par mieru un par Latviju. Pat mazāk ar vārdiem, vairāk ar sirds spēku. Un vēl es katru reizi, kad dziedu šo dziesmu "Manai tautai", es tajā brīdī, kad pievienojas visi klausītāji, jo tas vienmēr notiek otrajā piedziedājumā, es jau aiz laimes lidoju, jo es jūtu, ka mēs visi lūdzam. Un mēs ļoti nopietni lūdzam, visi kopā lūdzam par vienu. Un tas ir liels spēks. Šodienas Latvijā, kas tevi stiprina un dot ticību, ka mūsu Latvijai būs saules mūžs? Ieva Akuratere: Man dod ticību tas, ka Latvijas tautā mājo tāda garīga domforma, kura ir kristāldzidra, tīra, ētiska, ļoti atbildīga, ļoti žēlsirdīga, ļoti tāda, kas ieklausās pasaulē. Latvija arī izskatās pēc austiņas ģeogrāfiskā līnijā. Tā mūsu tautas un patiesības, tāda iekodēta humānisma mīlestības sajūta un uzdevums, domāju, ka viņš ir pārlaicīgs šai ciltij, kas ir latvieši un ka tas ir kaut kas tāds, ko mēs nesam vēl no senākiem laikiem. Man ir tā sajūta tāda. (..) Lai cik mums grūti ietu, lai kā mēs ik pa brīdim viens otru kritizētu un apmaldītos un apvainotos bērnišķīgi, un tad atkal izmisumā skrietu un atjaunotu to savu uguni, tā ir tāda mūžīga lielās mīlestības, lielās cilvēcīgās palīdzības domforma un uzdevums. Tas ir tāds, kas ir mūsos iekšā un skan vienmēr, kad mēs sapulcējamies, nemaz nerunājot par Dziesmu svētku izjūtu. Visiem skudriņas skrien. Tā ir mīlestības, tā dzīvības ticība. Mēs šobrīd atkal dzīvojam ļoti nemierīgā laikā, karš Ukrainā un arī citi satricinājumi dažādās pasaules malās, cik tu droši justies Latvijā un šajā pasaulē tagad? Ieva Akuratere: Varētu atjokoties ar izteicienu, ka tā jau ir tikai dzīve. Nekas trakāks par dzīvi mūs nevar piemeklēt, un dzīves peripetijām un transformācijām. Mēs visi, lai pie kādas ticības būtu, mūsos ir cerību un pārliecība, kā tas varētu būt tā, kad mēs beigsim šo zemes dzīvi, bet nu skaidri mēs nevaram to zināt. No vienas puses, ja mēs esam ticīgi cilvēki, mēs visi jūtamies pasargāti, lai cik būtu šausmīgi, bet, no otras puses, ir tā, ka man ļoti gribētos, lai nebūtu tik daudz nelaimju, lai bērni augtu laimīgi un ar pārliecību, ka mēs tiešām sasniegsim tos apsolītos tūkstoš miera gadus, kas vispār ir sludināti.  Kad tu dzirdi dažkārt frāzes, ka cik var runāt par to Ukrainu vai par karu, un daudzi saka, ka ir noguruši, un mums taču pašiem ir savi bērni un veci cilvēki, kuriem vajag palīdzēt. Ieva Akuratere: Es domāju, ka vienkārši nogurst tie, kas nav pieraduši iesaistīties savas eksistences laika norisēs. Tā kā es esmu no tiem, kas piedalās vienmēr un man ir daudzi draugi, kas visu laiku piedalās, kas ir ieinteresēti, un mūziķi vispār ik pa laikam, sevišķi rokmuzikanti un folkmuzikanti jau ir sava laikmeta notikumu atspoguļotāji, un viņi vienmēr mēģina veidot ar savu mūziku kaut ko, un vēlēties, un palīdzēt, un ieskaidrot. Es saprotu, ka daudziem varbūt ir apnicis, bet kamēr karš ir, tikmēr mēs piedalāmies, un tas jau viss ir tik tuvu... Cik tieši tu uztver šo salīdzinājumu, ka ukraiņi šodien, arī 18. novembrī, savos ierakumos karo un aizstāv arī Latvijas brīvību? Ieva Akuratere: Es to uztveru absolūti tieši. Bišķiņ no malas varētu izskatīties, ka es esmu vairāk dziedātāja, poētiska persona, bet es jau no 1981. gada praktiski piedalījos, ko es uzskatu, īstajā politikā. Man bieži saka: Vai jūs esat strādājis politikā, kad jūs beidzot tur piedalījāties īstajā politikā? Manuprāt, tas, ka es esmu strādājusi vienā sasaukumā Rīgas domē, kad bija Pilsoniskā savienība, tas, ka es tagad pusgadu nostrādāju Saeimā ar Konservatīvajiem, pie tam, kur cilvēki nesaprata, cik šausmīgi svarīgi šitādus ekstrēmus nacionālistus ir paturēt šajos grūtajos laikos... Es uzskatu, ka tā ir maza politikas daļa, jo no 1981. gada es piedalījos īstajā lielajā politikā, kur komunisti vienkārši varēja jebkuru brīdi pārgriezt rīkli pušu vai ietupināt labākajā gadījumā tas, ko mēs saucam toreiz par "kreizenēm", trako namos nospricēt. Uz Sibīriju neveda vairs kopš 1983. gada. Tā bija politika, kur mēs reāli cīnījāmies par Latvijas brīvību.  (..) Man jau nav nemazāko ilūziju par to, kas notiek Ukrainā, es redzu tās šausmas, es redzu, ka tas ir tas pats briesmīgais komunisma pūķis vai kā viņu saukt rēgs, kurš pacels atkal galvu. 

LU Humanitāro zinātņu fakultātes profesors, Bībeles teoloģijas doktors Jānis Priede "Nomiris, nokāpis ellē, augšāmcēlies..." Šos vārdus taču dzirdam tik bieži, klausoties izcilu komponistu skaņdarbus, proti, "Credo" ("Es ticu").  Ja dziedājumā ieklausāmies un tajā ietvertos jēdzienus saprotam, tad kļūst arī skaidrs, kāpēc tik daudzos ievērojamu gleznotāju darbos, to reprodukcijās un dažkārt pat Lieldienu apsveikumu kartītēs ir attēlots augšāmcēlies Jēzus, kas ar savu labo un kreiso roku ir satvēris kāda vīrieša un sievietes roku un augšāmceļoties velk viņus sev līdzi. Daudzi droši vien labi zina, ka šajās gleznās vai ikonās mākslinieki ir attēlojuši Ādamu un Ievu. Tie ir viņi, kurus Jēzus, aiz rokas satvēris, izved no kapa. Nereti attēlos var redzēt, kā viņiem pa pēdām seko Vecās Derības pravieši un taisnīgie, arī psalmu dziedonis, valdnieks Dāvids. Lieki piebilst, ka "turēšana aiz rokas" vai "kaps", no kura Ādams un Ieva iznāk, nav nekas cits kā tēlains izteiksmes veids. Taču, lai saprastu, kādēļ tāds attēlojums ir izmantots, atcerēsimies, ka judeokristīgajā pasaules skatījumā (kas līdz ar grieķu filosofiju un romiešu tiesībām ir Eiropas civilizācijas pamatā) jēdziens "nomirt" nenozīmē izzust, izgaist, beigt eksistēt. "Nomirt" nozīmē cilvēka fiziskā materiālā ķermeņa un absolūti nemateriālās, garīgās dvēseles šķirtību. Nomirstot gan Jēzus, gan Ādams, Ieva un viņu pēcnācēji tiek ielikti kapā: viņu fiziskā eksistence beidzas, bet kur paliek cilvēka nemateriālā daļa, kas nevar sadalīties atomos kaut vai tādēļ, ka tā ir absolūti nemateriāla? Gleznās, kurās redzam Jēzu izvedam no kapa Ādamu, Ievu un citus sentēvus, ir tēlaini ietverts ļoti sens priekšstats, kas pastāv dažādās kultūrās – priekšstats par dvēseles turpmāko eksistenci pēc šķiršanās no fiziskā ķermeņa. Grieķi runāja par ēnu valstību hadesu (jeb grieķiski – haidēs), kur valda Aīds. Kurš gan nav dzirdējis pieminam Gluka operu "Orfejs un Eiridīke"? Ja grieķiem bija hadess, tad Vecās Derības tekstos ir šeols. Arī šeols ir mirušo valstība. Ēnains, drūms, skumjš eksistences stāvoklis, ko tādēļ labi simbolizē pazeme. Ne velti gan grieķi, gan Vecās Derības ļaudis, gan vienkārši ļaudis un mūsdienu akadēmiskās sabiedrības pārstāvji apraudāja un, jādomā, arī pēc simt gadiem turpinās apraudāt savus mirušos. Judeokristīgajos (gan rabīniskā jūdaisma, gan kristīgās teoloģijas) priekšstatos Vecās Derības mirušo valstība jeb šeols nav tas pats, kas mūžīgi pazudināto valstība. Bibliskajā tradīcijā tā savu nosaukumu ieguvusi no Hinnoma vai Hinnoma dēlu vārdā nosauktās ielejas. Jēzus laika aramiešu valodā to sauca gēḥannā; no tā  aizgūts grieķu vārds "géenna". Šī ieleja sākās turpat Jeruzalemes tuvumā, un jau divus gadsimtus pirms Kristus dzimšanas to uzskatīja par Dieva izraudzītu vietu atkritēju un grēcinieku sodīšanai. Savu slikto slavu ieleja bija ieguvusi vēl toreiz, kad par piemērotu vietu to uzskatīja bērnu upurēšanai pagāniskajos rituālos. Turpretī Jēzus laikā to izmantoja diezgan utilitāriem mērķiem – atkritumu dedzināšanai. Varbūt tieši tādēļ Jāņa Atklāsmes grāmatā gehenna jeb elle ir simboliski attēlota kā degoša sēra un uguns jūra. Par to savā dzīves laikā runāja Jēzus, norādot uz to cilvēku likteni, kas apzināti noraida piedāvāto iespēju nonākt mūžīgajā svētlaimē, debesu valstībā. No ielejas tēlainā apraksta pakāpeniski izveidojās populārais un diezgan burtiskais priekšstats par elli kā fizisku moku vietu. Taču jau agrīnie teologi norādīja, ka dvēsele apzināsies elli gan kā neatgriezenisku Dieva klātbūtnes zaudējumu, gan kā mokošas, ar sajūtām uztveramas ciešanas. Ļoti krāšņi un mākslinieciski šie priekšstati par elli atspoguļojas Dantes Aligjēri "Dievišķajā komēdijā", ko visi varam lasīt lieliskajā Valda Bisenieka tulkojumā. Gan Dante, gan Vecās, gan Jaunās Derības laika domātāji vienmēr ļoti skaidri uzsvēra, ka nonākšana ellē ir cilvēka brīvās gribas izvēles rezultāts – dzīves laikā ar savu nostāju un rīcību cilvēks īsteno pats savu personīgo izvēli būt šķirtam no Dieva, un Dievs savā taisnīgumā cilvēka izvēli respektē. Taču ne jau par elli, par šo izmisuma un ciešanu stāvokli, ko simbolizēja Hinnoma ieleja, ir runa "Credo" dziedājumā. Kaut arī tur atskan vārdi "nokāpis ellē". Šajā gadījumā latviešu valodā izmantots gan no grieķu pazemes dieva Aīda vārda atvasinātais mirušo valstības nosaukums (ᾅδης), tulkojot ar vārdu "elle". Latīņu valodā, kurā šo "Credo" klausāmies, izteiksmes veids ir krietni precīzāks: "descendit ad inferos" — nokāpis viszemākajās vietās. Dzīlēs.  Ne jau no nedziestošas uguns plosītas moku un ciešanu vietas Jēzus izved Ādamu un Ievu, patriarhus un praviešus. Runa ir par skumjo šeolu vai arī par Abrahama klēpi, kurā, gaidot pestīšanu, uzturējās taisnīgie, kas bija dzīvojuši pirms Kristus (1 Pēt 3,19-20; 1 Pēt 4,6; Ef 4,8-10). No šī stāvokļa (grieķiski teiktu – no hadesa valstības varas) viņus atbrīvoja Kristus. Lielajā piektdienā Kristum mirstot krustā, viņa dvēsele nonāca mirušo vidū – to vidū, kuri savas zemes dzīves laikā bija gaidījuši apsolīto Mesiju. Mirušo valstībā, nevis ellē, kas nozīmē neatgriezenisku, mūžīgu un mokpilnu atšķirtību no Dieva. Ar Kristus nokāpšanu – vārda pārnestajā nozīmē – mirušo valstībā, viņu eksistences stāvoklis radikāli mainās. Kad istabā ienes gaismu, tā kļūst gaiša. "Es esmu pasaules gaisma," teica Kristus. "Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība". Ādama un Ievas dvēseles no tumšas ēnu valstības pa šo ceļu tiek izvestas gaismā. Sastopoties ar to, kurš pats ir dzīvība, viņi, metaforiski izsakoties, satver Kristus roku un viņam seko. Tāpat kā bērns satver tēva roku. Un to viņi vairs neatlaiž, arī Kristum augšāmceļoties Lieldienu rītā. Varētu teikt, Ādams un Ieva beidzot pārceļas mūžīgajā svētlaimē. Ne jau ko citu, bet gan tieši to vēlas pateikt gleznotāji, attēlojot Kristus roku satvērušos sentēvus. Ar vizuāliem līdzekļiem skaidrojot Kristus nāves un augšāmcelšanos noslēpumu, viņi pauž to pašu, ko bibliskie termini dziedājumā "Credo" ("Es ticu"): "nomiris un apbedīts, nokāpis ellē, trešajā dienā augšāmcēlies".

Turpinām ciklu „Pavisam citi laiki. Latvijas māksla 1985.-1991”, ko veidojam ciešā sasaistē ar Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā nesen atklāto ekspozīciju „Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985.-1991”. Šodien uzklausām gleznotājus Ievu Iltneri un Jāni Mitrēvicu, arī par mākslinieku grupu „Maigās svārstības”, par 1984. gada notikumu „Daba. Vide. Cilvēks”, kurā bija skatāms paplašinātās grupas darbs „Svētais vakarēdiens. Trešais galds mums pašiem”. Un pietuvinām skatu  divām gleznām – Ievas Iltneres „Snieg!” un Jāņa Mitrēvica 1989.gadā tapušajam darbam ar nosaukumu „Nāk”.

Laidi. Tā ir vieta Kuldīgas novadā, par kuras esamību, iespējams, daudzi pat nenojauš.  Bet turpmākās minūtes Kultūras rondo veltītas tieši Laidu pagastam. Iemesls - mākslinieces Ievas Epneres izstāde ar tādu pašu nosaukumu "Laidi".  Viena galerijas "ISSP" siena balta, pie tās trīs lielformāta fotogrāfijas un paslēpies, malkas krāvums, alerijas loga pusē audekls sarkanos toņos. Taisnstūra telpas gala ekrāns. Uz tā mainās lēni un rāmi kadri kuros redzam skolas kadri.  Uz ekrāna notiekošo skatītāji var vērot piesēžot uz skolas krēsliem. Tieši tik askētiski izskatās izstādē “Laidi”. Sarunu ar tās autori Ievu Epneri sāku tieši ar krēsliem. Izstāde “Laidi” atbalsojas 2021. gada rudenī, kad māksliniece Ieva Epnere radošās rezidences ietvaros, lai iepazītu pagasta vēsturi, teikas un gūtu iedvesmu jaunam mākslas darbam nonāca Laidos. Tajā brīdī māksliniecei dzimst ideja sadarbojoties ar Laidu pamatskolas teātra pulciņu un pieaicinot horeogrāfi Elīnu Gediņu veidot kustību izrāde “Laidu leģendas” Pagājis gads kopš sākās filmēšana, ir tapusi dokumentālā filma, kurā, aptverot visus gadalaikus, savienojas ikdiena ar gatavošanos skolas salidojumam un vienlaikus atvadām. Tas ir emocionāls, ievelkošs, jā arī skaudrs un vienlaikus cilvēciski silts stāsts. Izstāde “Laidi”, kurā nepilnās 40 minūtēs var noskatīties dokumentālo filmu un aplūkot četras lielformāta fotogrāfijas, kas ļoti spēcīgi papildina dzīvo bildi videostāstā, atvērta līdz 16. martam, bet māksliniece Ieva Epnere sola filmu aizvest uz centrālo notikumu vietu Laidiem. Ieva, pētot skolu situāciju kopumā, secinājusi, ka pēdējos 24 gados pamatskolu skaits Latvijā sarucis uz pusi. Bet, runājot par izstādi, māksliniece paldies uzsauc Valdim Celmiņam un filmas komandai, kurā strādāja operatore Baiba Kļava, montāžas režisore Andra Doršs, skaņu režisors Edvards Broders un skaņu operators Arvīds Ceļmalis. Bet mūzika, ko dzirdējāt arī jūs ir komponista Kārļa Auziņa radīta. Izstāde par Laidiem skatāma galerijā "ISSP" līdz 16.martam

Pirms 2023. gada sezonas, Ieva Biteniece un Alise Diure apspriež nākamā gada mērķus un dod noderīgus padomus gan dejotājiem, gan tiem, kuri tikai vēlas uzsākt dejot.

Pirmo gadu Kuldīgā notiks klaviermūzikas festivāls „Kuldīga Piano”, kura idejas autors un mākslinieciskais direktors ir pianists un grupas „Dagamba” mūziķis Dainis Tenis. Saruna ar viņu Kultūras rondo studijā.  No 9. līdz 11. septembrim Kuldīgā pirmo reizi norisināsies klaviermūzikas festivāls “Kuldīga Piano”, un tā galvenais uzdevums ir atklāt klavieru skanējuma daudzveidību un mūsdienu spēlēšanas tehnikas. Festivālā skanēs dažādu žanru un laikmetu mūzika, kā arī to papildinās iedzīvotājiem pieejamas mākslas norises pilsētvidē, vienlaikus pārvēršot Kuldīgu par klavieru galvaspilsētu Eiropā. Tieši tādēļ pirmā festivāla laidiena galvenais notikums – itāļu pianista Fabrizio Rat tehno mūzikas koncerts uz akustiskā flīģeļa pasākumu norišu centrā “Vieta”, Piltenes ielā 25a. Bet jau šajā piektdienā, 2. septembrī, notiks festivāla ieskandināšana . Programmā paredzēta klavieru apgleznošana Māras Straumes vadībā, Ievas un Ole Lindkvistu veidoto klavieru atklāšana, diskusija "Pianists - Profesija?", mini ekskursija Dāvida Kļaviņa klavieru ražotnē un muzikālo kāpņu atklāšana. Festivālu ar solo koncertu Dunas kvartāla koncertzālē 9. septembrī atklās festivāla idejas autors, mākslinieciskais vadītājs un pianists Dainis Tenis, kurš līdz šim zināms kā grupas “DaGamba” pianists, taču nupat arī izdevis savu pirmo solo albumu. Festivāla ietvaros notiks gan jauno pianistu meistarklases, gan pop-up mūzikas un mākslas norises visā Kuldīgā.

Sestdien, 20. augustā, Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā būs jūtama pasaules elpa, jo Juglas ezera krastā pulcēsies Pasaules mūzikas festivāla "Porta" dalībnieki - sešas mūzikas grupas no septiņām dažādām valstīm. Papildus mūzikas dažādībai festivāla apmeklētājiem būs iespēja iepazīt un nobaudīt itāļu, franču, izraēļu, somu, ungāru nacionālās virtuves tradicionālās garšas. Par šīgada programmu, viesiem, mūzikas daudzveidību "Klasikā" stāsta festivāla radošās komandas pārstāve, diriģente un dziedātāja Laura Leontjeva. Laura, tavs koris „Anima” arī festivālā "Porta" ir piedalījies, un nu esi ķērusies arī pie organizatoriskajām lietām. Pilnīgi trāpīts. Mēs satikāmies 2018. gadā, kad mūs uzrunāja festivāla direktore Ilze Apsiņa, aicinot piedalīties un sadarboties ar dziedātāju Semu Lī. Mani ļoti aizrāva veids, kā „Porta” jau gadiem ievieš jaunas vēsmas, lai arī Latvijā mēs satiktu visu pasauli. „Portas” galvenais akcents parasti tiek likts nevis uz daudzveidību, bet uz personībām, māksliniekiem ar spēcīgu enerģiju. Vai to var teikt arī par šogad gaidāmo? Visnotaļ, īpaši šogad, jo pirmoreiz būs tik daudz mākslinieku vienā datumā. Tur tiešām katrs varēs atrast kaut ko savu. „Portas” klausītājiem parasti patīk jau pirms tam papētīt, kas šogad gaidāms, bet ir arī fani, kuri uzticas organizatoru gaumei un ir gatavi būt klāt, neatkarīgi no piedāvājuma. [...] Daudziem no mūziķiem pamatā ir akadēmiskā izglītība, un bieži vien vēlme paskatīties savā kultūrā dziļāk arī rada šo interesi par etnomūziku. Protams, pēc tam visas šīs pasaules satiekas un robežas tiek pārkāptas un, paldies Dievam, strauji un stipri nojauktas. Mūzika kļūst daudz interesantāka, kad mēs to nepiesaistām kādam žanram. Mūzikai ir jādzīvo, tas mani pašu ļoti saista. Starp šiem ārzemju ansambļiem, kuros dominē vīrieši, būs arī viena latviešu pārstāve – Ieva Kerēvica. Viņa festivālā piedāvās pilnīgi jaunu koncertprogrammu Centerwise, kuru viņa reklamē kā pavisam jaunu, svaigu produktu, kurā viņa kaut ko darīšot ne tā, kā parasti. Jā, tiešām prieks, ka šo vīriešu spēku papildinās sievišķais spēks un maigums, un tā ir Ieva ar savu unikālo balsi, vokālo virtuozitāti un jauno programmu. Cik saprotu, albums tika ierakstīts tieši pirms ierobežojumiem, un, man liekas, fantastiska vieta programmas pirmatskaņojumam ir tieši Brīvdabas muzejs un Pasaules mūzikas festivāls „Porta”. Arī šeit, protams, Ieva ir smēlusies iedvesmu no latviešu tautas dziesmas, bet tā sabalsosies ar Ievas plašo džeza un pasaules mūzikas pieredzi. Ņemot vērā, ka viss sākas jau pēcpusdienā, vai klausītājiem būs jāsēž savās vietiņās no 16.00 līdz pat vēlam vakaram? Vai viņi brīvā atmosfērā var pievienoties uz ansambli, kurš viņus visvairāk interesē? „Porta” vispirms ir par brīvību, un arī mūziku ļaujam baudīt brīvi. Protams, cilvēks varēs izvēlēties, vai viņš vēlas sēdēt, stāvēt vai dejot, jo, ticiet man, prom iet nemaz negribēsies. Teritorija būs atvērta jau no 15.00, būs sešu valstu virtuves, saskaņā ar mūziku, kuru dzirdēsiet. Varbūt klausoties uznāks iedvesma pašam kaut ko radīt, varbūt gribēsies mainīt lokāciju starp abām skatuvēm, apgulties zem kāda skaista ozola, skatīties debesīs un klausīties fantastisku mūziku tepat, Latvijā. Festivāla programmā lieliem, trekniem burtiem ierakstīta ukraiņu grupa „DakhaBrakha”, kuru ļoti daudzi cienītāji gaida, un laikam šo cienītāju ir tik daudz, ka Brīvdabas muzejs būs par mazu un koncerts notiks Mežaparka estrādē. Jā, 25. augustā Mežaparka estrādē būs īpašs koncerts „DakhaBrakha” un ukraiņu kultūrai un tautai. Mēs, latvieši, šo grupu tiešām esam iemīļojuši, un ne bez iemesla. Ir „grupas”, un ir „DakhaBrakha”. Šis kvartets ļauj piedzīvot ukraiņu tradicionālās mūzikas sintēzi ar mūsdienīgu pienesumu no visas pasaules – tas ir viņu unikālais stils. Šķiet, pat Mežaparka estrāde būs par mazu, lai uzņemtu visus klausītājus, tā kā laipni lūdzam negaidīt, bet pasteigties iegādāties biļetes un atbalstīt, būt kopā šajā laikā, jo mūzika vieno. Zinu, ka tev arī ar saviem kolektīviem patīk mesties jaunos piedzīvojumos, un pēdējā laikā tie ļoti saistīti ar dabu. Kas ir tas, kādēļ tev pašai patīk to darīt? Mani saista jaunais, un īpaši jaunais savienojumā ar kaut ko tik lielu kā Visums un daba, kas dod lielāko spēku esībai, lielāko iedvesmu un lielākās atbildes apmaldīšanās brīžos. Kad tas viss satiekas, tad saproti – jā, tāds es esmu. „Portai” ir tieši tas pats princips – daba iedod vēl jaunu dimensiju. Protams, daba piedāvā kaut ko vienu un koncertzāle kaut ko vēl citu – pasaules ir dažādas, un katrai pasaulei atbilstoši ir sava mūzika, sava vieta un sava atmosfēra.   

"Kas ir kritēriji, pēc kuriem mēs definējam savu un citu piederību nācijai? Kādu lomu tajos spēlē kolektīvā atmiņa?" – jautājumi, kurus savos darbos pētījuši izstādes "Savējie" mākslinieki. Iejūtīga vide, kas atvērta līdzās pastāvēšanai un daudzbalsībai: tāds ir mākslinieku mērķis grupas izstādē 'Savējie", kura savu mājvietu radusi Latvijas Mākslas akadēmijas izstāžu galerijā "Pilot" Vāgnera ielā. Foto tehnikā, glezniecībā, videomākslā un keramikā skatītāju uzrunā jautājumi par to, kurā brīdī varam justies kā savējie, savā vidē un sabiedrībā. Cik viegli uz šiem jautājumiem rast atbildes? Izstādes nosaukums "Savējie" apspēlē nacionālisma duālo dabu – selektīvi iekļaujošu un izslēdzošu. Kas ir kritēriji, pēc kuriem mēs definējam savu un citu piederību nācijai? Grupas izstādē skatāmi trīs Latvijas Mākslas akadēmijas studentu jaunradītie darbi, kā arī jau esoši darbi – foto tehnikā, glezniecībā un keramikā no 20. un 21. gadsimta. Alises Hofmanes kūrējumā izstādē piedalās Annemarija Ščegoļeva, Arnis Balčus, Egija Damberga, Ieva Stalšene, izstādīti Džemmas Skulmes un Elvīras Pinnis darbi, kuros izteikti jūtama padomju estētikas patina, kurā autores interpretē piederības un identitātes apjomus ar tautiskuma un etnogrāfijas vizuālajiem kodiem. Māksliniece Egija Damberga izstādē piedāvā divus veikumus: pirmais ir videodarbs, kurā gluži kā uz vientuļas planētas virsmas redzams kails sievietes ķermenis, kura kustības ir sporādiskas un itin kā tiecas pazust mālainās zemes izciļņos. Sievietes seju sedz gāzmaska.   Šī performance videoformātā tverta mālu karjerā Lodē, un šādas tādas mālu paliekas bija redzamas arī pēc otrās uzstāšanās reizes nu jau Mākslas akadēmijas galerijā "Pilot". Otrs Egijas darbs ir keramikas sērija ar Maskavas Vasaras olimpisko spēļu talismanu lācīti Mišu, kura atveidojumi ar katru nākamo figūru pakāpeniski deformējas, līdz saplok un izjūk pavisam. Šķiet, tāpat notiek ar daudzu cilvēku sentimentu, kurš mēdza pavadīt okupācijas laika vizuālos simbolus. Kaut kas, ko teju uztvērām par ‘savējo', nu kļūst par ‘svešo'. Turpretim improvizētā vēlēšanu kabīnē iespējams pāršķirstīt fotomākslinieka Arņa Balčus grāmatu "Nākotne pieder nākotnes cilvēkiem", kura iznāca aizvadītā gada beigās zīmīgā datumā: 18. novembrī. Tajā skatāmas 99 fotogrāfijas no dažādiem kolektīviem rituāliem – gājieniem, atceres pasākumiem, Dziesmu svētkiem, kā arī tautu meitu, policistu un protestu dalībnieku portreti, veidojot kritisku, sentimentālu un ironisku Latvijas sabiedrības portretu. Ieva Stalšene savas mākslinieces gaitas sākusi vispirms kā scenogrāfe, šobrīd Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā apgūst glezniecību. Mākslā reflektē par dabiskā un pārdabiskā mijiedarbību, cilvēka saikni ar absolūto un pašam ar sevi. Vizuālajā valodā bieži rodamas atsauces uz BDSM un dažādām garīgajām praksēm. Te atgādināšu, ka ar saīsinājumu BDSM saprot seksuālu prakšu kopums, kas ietver erotisku varas apmaiņu ar asām sajūtu stimulācijām un dažādām lomu spēlēm. Ievas darbu sērija, kura skatāma izstādē "Savējie" ir, varētu teikt, sadalīts manifests – īsas, kodolīgas frāzes, kuras saklausītas ikdienas gaitās un iespiedušās atmiņas dziļākajos slāņos, piemēram: "Es tevi vairs nemīlu", "Es gribu nosprāgt no laimes", "Viņi jau strādāt negrib", "Tu neesi īsts mākslinieks" un tamlīdzīgi. Iepazīšanās ar, jācer, "Savējiem" mākslas galerijā "Pilot" āgnera ielā, Rīgā - līdz 13.septembrim.

Galerijā „Māksla XO” Rīgā aplūkojama mākslinieces Ievas Iltneres personālizstāde „Izšūtais selfijs”. Izšuvumi jeb adatas darbi, kā tos dēvē pati māksliniece, ir neierasti viņai, tāpēc tiekoties ar Ievu Iltneri vispirms vaicājam, kur radās ideja ķerties pie adatas. Ievas Iltneres izstāde „Izšūtais selfijs”. galerijā „Māksla XO” skatāma līdz 11.jūnijam.

„Baiļu cilpa” – tāds nosaukums mākslinieces un analogā kino aktīvistes Ievas Balodes personālizstādei, kas nupat atklāta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē. Baiļu tēma aktualizējusies gan ar pēdējiem diviem pandēmijas gadiem, gan ar Ukrainā notiekošo karu. Arī analogā fotogrāfija un kino, kuru izmanto māksliniece, sevī ietver šīs pašas bailes – bailes zaudēt, bailes sabojāt. Izstādē skatāma vairāku projektoru un fotoķīmisku attēlu instalācija telpā, radot viegli trauksmainu sajūtu. Ar Ievu Balodi tiekos Kupola zālē, kur dienu pirms izstādes atkāšanas vēl rit pēdējie darbi, lai viss tehniski darbotos, ieslēgtos un izslēgtos, reaģējot uz kustību sensoriem. Lai arī tā ir personālizstāde, māksliniece atzīst, ka šis ir komandas darbs un pateicīga draugiem, kas palīdz iekārtojot izstādi. Aplūkojam  baltajā Kupola zālē izvietotos objektus. Vispirms Ieva pieved pie projektora, tā vienmērīga dūkoņa un gaismas apļi, kas virpuļo pa visu telpu, rada iespaidu. Telpas sijas, tās arhitektoniskās šķautnes un no logiem krītošie saules stari mijiedarbojas ar Ievas darbiem. Stāstot par izstādes ideju, Ieva atklāj arī ļoti personisku pieredzi. Izstādes centrālais elements  ir filma „Tanatofobija”, kas tapusi kopā ar Maiklu Higinsu, un pieder pie tā sauktā eksperimentālā kino žanra. Filma arī filmēta uz 16mm filmas, bet ir digitalizēta, tāpēc varam skatīt caur digitālo projektoru. Nejaušība un nepilnība var būt skaista – tāda ir viena no Ievas Balodes atziņām, kad aplūkojam vēl vienu izstādes darbu – gaismas objektu, – spoguļa lauskas iluminē telpu un uz sienas veido rakstus. Izstādes kuratore Līna Birzaka-Priekule papildina par sadarbību ar mākslinieci, uzsverot, ka tā bijusi patīkama. Ieva Balode ir māksliniece un analogā kino aktīviste, kas strādā ar analogo filmu un attēlu. Viņas interese analogajā medijā slēpjas tā attiecībā ar dabu, atmiņu un cilvēka uztveri. Autores darbi izstādīti daudzviet Eiropā gan mākslas centros,  galerijās, gan starptautiskos kino festivālos.

„Mirklis citur” – tāds nosaukums fotoizstādei, kas vēl šonedēļ skatāma Eiropas Savienības mājā, Rīgā. Fotogrāfiju autore ir Ieva Benefelde, bet modeļi – 10 jaunieši ar īpašām vajadzībām, kas darbojas fondā „Nāc līdzās!”. Katram no viņiem ir kāds funkcionāls traucējums, taču tēlos, kādos iejutušies fotogrāfijās, tas nav redzams. Mirklis citur – izteic gan fotomodeļu sajūtas, gan skatītāju, jo pie attēla arī stāsts par katru no jauniešiem. Fotoizstāde „Mirklis citur” skatāma Rīgā, Eiropas Savienības mājā līdz 30.aprīlim.

Kopš 2019.gada, Ieva bijusi Ukrainā piecas reizes, pēdējās trīs aizvadīto trīs mēnešu laikā. Noslēdzošajā reizē Ieva ar operatoru turp devās 24.februāra vēlā vakarā. Šobrīd viņa jau atkal kravā somas, lai 7.martā, savā dzimšanas dienā, dotos uz Ukrainu un TV3 ziņu tiešraidēs mums ziņotu par notiekošo. Ieva ir mana kolēģe 10 gadus. Kad 2012.gadā Ieva pievienojās toreizējam Latvijas Neatkarīgās Televīzijas ziņu dienestam, mēs tikāmies visai reti, jo Ieva uz darbu nāca 3:00 naktī, lai gatavotu ārzemju ziņas raidījumam 900' sekundes. Nu jau vairākus gadus Ieva veido visdažādākās ziņas, bet viņas sirdslieta ir starptautiskās attiecības un politikas zinātne, ko Ieva šobrīd turpina studēt doktorantūrā.  Lai arī Ievai ir visas tiesības analizēt šī brīža situāciju, vērtēt procesus utt., šī saruna nav par to. Mēs runājām par to, kāpēc viņa, jauna sieviete, turp dodas, riskējot ar savu drošību. Kā šajos gados veidojusies viņas pašas piesaiste Ukrainai un tās cilvēkiem. Ko viņa jūt, esot tur un atgriežoties mājās. Kādēļ nogādāt mums ziņas no un par Ukrainu kļuvis teju par Ievas misiju.  Слава Україні! Героям слава!

Lai mākslas dzīve aktīva arī Pārdaugavā! – ar tādu domu Agnese Čemme pirms gada izveidojusi  „AG galeriju”. Nelielajā galerijā notikušas jau vairākas izstādes, arī grupu izstādes, bet šis gads sācies ar Ievas Putniņas darbu skati „Uzmanību, krītoši objekti”. Ekspozīcija skatāma ne tikai kā mākslinieces privāta dienasgrāmata, bet arī kā pārdomas par kopiju, repliku, viltojumu attiecībām ar oriģinālu. "AG galerijas" vadītāja Agnese Čemme iepazīstina ar apkārtni  un namu, kurā atrodas gan viņas keramikas darbnīca, gan galerija. Āpšu iela ir viena no mazajām ieliņām Pārdaugavā, precīzāk Torņkalnā un, kā izrādās, ar interesantu vēsturi. Bet pavasarī apritēs gads kopš šajā vietā iespēja baudīt arī mākslu. Pašlaik nelielajā galerijā savus darbus rāda māksliniece Ieva Putniņa, ar kuru Agnese sadarbojusies jau iepriekš. Vispirms par galerijas virzienu, un tad visas trīs kopā aplūkojam Ievas gleznas, kurās kopējusi gan citu autoru darbus, gan pati radījusi savus. Ievas Putniņas izstāde „Uzmanību, krītoši objekti” "AG galerijā" skatāma visu šo nedēļu, līdz 19. februārim.

“Basketstudijā 2+1” viesojās Pullman Sieviešu basketbola līgas Janvāra spēlētāja Ieva Veinberga. Runājām par: - “Ogres Kolibri” 2022. gada sezonas modeli, - pieredzējušas spēlētājas statusu jauniešu komandā, - trenera Pētera Višņēviča un “Avantis/Turība” nozīmi Ievas dzīvē, - kā veidot profesionāles karjeru bez pieredzes Latvijas jauniešu izlasēs, - kārdinošo ārzemju izaicinājumu, - ģimenes atbalsta nozīmi, - otrajām mājām Itālijā un astoņām sezonām A2 līgā; - aktuālajiem sportiskajiem mērķiem. 63 minūtes par sievieti basketbolā un sieviešu basketbolu!

Šodien dzirdēsi pieredzes stāstu no Ievas un Jāņa, ka manifestēt var ne tikai materiālas lietas, bet arī sajūtas un emocijas. Un viņiem tas ir ļoti labi izdevies! - Ja arī Tu vēlies manifestēt brīnišķīgas lietas, pievienojies Manifestācijas Izaicinājumam: www.montavilumsone.com/challenges Līdz 26.decembrim Tavs ieguldījums ir tikai 25 eiro! Vietu skaits izaicinājumā ir ierobežots! Saziņai: ommmsome@gmail.com

Funkcionālā dizaina maģistrantūras studijas, kuras piedāvā Latvijas Mākslas akadēmija, fokusējas uz nemateriālo dizainu, apgūstot pamatprincipus sociālajā, komunikācijas, informācijas, pieredzes un pakalpojumu sfērā. Tātad, strādājot ne tikai pie taustāmās un vizuālās dizaina daļas, bet arī stratēģiski plānojot un virzot tādas iniciatīvas, kas uzlabotu un atvieglotu lietotāja dzīves kvalitāti. Tostarp, domājot par tiem cilvēkiem mūsu sabiedrībā, kuriem ir gan funkcionāli, gan intelektuālās attīstības traucējumi. Saruna ar Latvijas Mākslas akadēmijas dizaina nodaļas studenti Ievu Rosni un profesoru Holgeru Eleru. Ievas Rosnes maģistra darbs Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas Funkcionālā dizaina apakšnozarē tiek realizēts sadarbībā ar apvienību „Apeirons”, konsultējoties ar Sociālās uzņēmējdarbība fondu. Darba mērķis: radīt centralizētu darba telpu, kura būtu piemērota cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējiem. Iecerēts, ka dažādi uzņēmēji, kuri vēlētos savā ražotnē iesaistīt šādus cilvēkus, piedāvātu konkrētus paveicamos darbus, kuri tiktu veikti tieši šajā centrā, speciāli pielāgotā vidē, kas ir vitāli svarīgs priekšnoteikums sekmīgam radošam darbam –kopumā ņemot, pilnīgi ikvienam cilvēkam. Ievas Rosnes pasniedzējam, Latvijas Mākslas akadēmijas profesoram un dizainerim Holgeram Eleram jautāju, cik būtiska šajā kontekstā ir dizaina domāšana ne tikai kā konkrētas vides un pakalpojumu ražošanas dzinulim, bet arī kā attieksmes un empātijas veidotājai attiecībā pret visdažādākajām sociālajām grupām? Ieva Rosne piemin redzēto pieredzes apmaiņas braucienā uz Vāciju, kurā viņa iepazina dažādus sociālās labklājības un izaugsmes cetrus, kuros tiek nodarbināti cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem. Viņa atzīst, ka šajā ziņā līmenis ir ļoti augsts, gan valstiskajā, gan pašvaldību atbalsta programmu ziņā. Kā Ieva vērtē situāciju Latvijā – vai esam spēruši kaut nedaudz vajadzīgos soļus uz priekšu šādu cilvēku nodarbinātības veicināšanā? Holgers Elers uzsver makslimāli daudzveidīgas sabiedrības iekļaujoša dizaina pētniecības aktualitāti Latvijas Mākslas akadēmijas pētniecībā. Ieva Rosne cer, ka savā maģistra darba izstrādē izdosies atrast atsaucīgu pašvaldību, kura varētu palīdzēt ar telpu atvēlēšanu ieplānotajam darba centram. Uzņēmēju interese ir neliela, taču arvien parādās jauni apliecinājumi iesaistīties šajā projektā – ja darba uzdevumu apjoms palielināsies, šāds centrs varētu palikt par konstantu darba vidi cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, ne tikai epizodisks piemērs par kvalitatīvu, jēgpilnu un iekļaujošu sociālo praksi

Turpinot fantastikas žanra izpēti, Svens un Toms šajā raidījuma epizodē pievēršas Ievas Melgalves romānam "Mirušie nepiedod", par kuru viņas līdzgaitnieks Kristers Stiebris raksta: "Šajā lielbudžeta filmas cienīgajā notikumu, cīņas un noslēpumu atmosfērā ir dota iespēja uzmanīgi izsekot cilvēka psiholoģijas pētījumu procesam, kuru autore vada, lietojot fantāzijas žanra maģiskos instrumentus. Varam iedomāties, ka piedalāmies seno domātāju un praviešu, atkal modernajā pasaulē atdzimušo druīdu teatrālajos rituālos. Mūsu acu priekšā intelektuālas formulas pārvēršas mākslas tēlos, simbolos, un visi poētiskie atribūti ir stingri sakārtoti loģiskās sistēmās. Tāda ir modernā pasaka.”

„Zobenu sešinieks”, „Monētu trijnieks”, „Rungu piecinieks” un „Biķeru četrinieks” – šādas taro kārtis iezīmē četras telpas mākslinieces Ievas Kraules-Kūnas personālizstādē „Kādas kārtis man kritušas”. Šovakar, 14. oktobrī, Laikmetīgās mākslas centrā „kim?„ tā tiks atklāta, bet vēl pēdējos iekārtošanas darbus centās neiztraucēt Toms Treibergs, lai sarunātos gan ar mākslinieci, gan viņas domubiedriem. „Aizgājušā gadsimta pēdējā desmitgade postpadomju Baltijas teritorijā bija radikāls pārmaiņu laiks – reibonis politiskajā, sociālajā un ekonomiskajā sfērā, kuru, no vienas puses, pildīja nacionālā pacilātība, no otras puses – bailes, nedrošība un apjukums. Intensīvs pārmaiņu periods, kurā neskaitāmās dzīves jomās noritēja atjaunošanās un pārdefinēšanās procesi,” skaidro izstādes „Kādas kārtis man kritušas” apraksts. Ieva Kraule-Kūna šos procesus interpretē pati, taču ir uzaicinājusi šajā spēlē piedalīties arī deviņdesmito gadu aktīvajiem māksliniekiem, kuru vārdus ik pa brīdim ieraugām arī aktuālajās mākslas norisēs. Tie ir Ojārs Pētersons, Sarmīte Māliņa, Ieva Iltnere, Andris Breže un Ēriks Božis. Viņi pārinterpretē savus mākslas darbus, kurus radījuši tieši 90. gados. Laikmetīgās mākslas centra „kim?” izstāžu zāles telpās ir izvietots arku labirints, vispirms slēpjot, tad – atsedzot atsevišķās telpās izvietotos mākslas darbus. Mākslinieka Ērika Boža instalācija ir veidota no diviem karogiem: balta, bezkrāsaina Latvijas Republikas karoga, kurā ierastās krāsu proporcijas 2:1:2 saprotamas tikai pēc šuvēm iedomāto krāsu laukumu saskares vietās; un balts, bezkrāsains Latvijas PSR karogs, kura elementi – sirpis un āmurs, viļņotās līnijas – ir risināti kā balta auduma uzšuves uz tādas pašas krāsas auduma pamata, līdz ar to ir saprotami tikai kā formas, nevis krāsas. Izstādes kuratores ir Līna Birzaka-Priekule un Zane Onckule. Tagad kopā ar Ievu Krauli-Kūnu veicam ašu pārskrējienu ekspozīcijas izkārtojumam, sākot ar citu telpu, atstājot arku labirintu aiz muguras. Bet, kad atgriežamies arku labirinta telpā, Ieva stāsta, ka daļa no labirinta sienām apzināti tiks atstāta nepabeigta. Nejaušību, likteņa un apstākļu sakritības, kas noteica lietu kārtību deviņdesmitajos un zināmā mērā arī šodien – laikmetīgās mākslas centrā „kim?” līdz 19. decembrim.

Aktrise Ieva Florence-Vīksne šā gada pavasarī tika atzīta par Latvijas ietekmīgāko influenceri! Ievas galvenā darbības platforma ir “Instagram”, jo viņai ļoti patīk strādāt ar foto. Savulaik viņa to saskatījusi kā iespēju parādīt sevi kā aktrisi – Latvijā aktieriem nav aģentu un katram pašam jādomā, kā sevi piedāvāt tirgū. Pamazām šī aizraušanās pārvērtusies par darbu, un tagad Ievas kontam IG seko jau teju 58 tūkstoši cilvēku un ir virkne sadarbības līgumu. “Tik daudz cilvēku katru dienu redz, ar ko tu nodarbojies – tas pat ir nedaudz baisi,” saka Ieva. Viņa savu sadarbību ar reklāmdevējiem neslēpj – norāda ar attiecīgajiem tēmturiem pie ierakstiem un nekad neveido saturu par lietām, kurās nav kompetenta.

Kas ir bondologi? Kur slēpjas Džeimsa Bonda "panākumu atslēga"? Un ko varam sagaidīt no divdesmit piektās Bonda sērijas filmas, kas nupat pirmizrādīta arī Latvijas kinoekrānos? Par to Ievas sarunā ar kino teorētiķi un pētnieci Danielu Zacmani.

Ko uzņēmējdarbībā nozīmē “vienradzis”? Vai “jaunuzņēmums” ir ‘jauns uzņēmums'? Kas ir satura dizains un kā tas var veicināt saziņu? Raidījumā ar Ievu Treiju runājam par platformu “Labs of Latvia”, uzņēmējdarbības terminiem un to tulkošanu latviešu valodā, informāciju svešvalodās un tās lietderīgumu, valsts pārvaldes iestāžu saziņu ar iedzīvotājiem, satura dizainu un saziņas ieteikumiem, kā arī daudz ko citu. Ieva Treija ir satura veidotāja, komunikācijas konsultante un raidieraksta “Baltic Startup Mafia” veidotāja. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodniece, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Raidījuma piezīmes: [01:30] Ievas izglītība un nodarbošanās. [08:12] Kas ir “Labs of Latvia”? [11:50] Ievas raidieraksts “Baltic Startup Mafia”. [15:30] Ko uzņēmējdarbībā nozīmē vārds “vienradzis”? [16:55] Latviešu valodas nozīme Ievas ikdienā. [17:50] Ar uzņēmējdarbību saistīto terminu tulkojumi latviešu valodā. [20:00] Noderīgi informācijas avoti krievu valodā. [24:30] Valsts pārvaldes iestāžu saziņas analīze un satura dizains. [48:50] Ievas sadarbība ar uzņēmumiem un ieteikumi klientiem. [51:30] Kvalitatīva satura nozīme uzņēmuma attīstībā. [53:55] “Pasažieru vilciena” akcija “Ko dari vilcienā”. [56:50] Uzņēmumu un valsts iestāžu saziņa sociālajos tīklos: labie un sliktie piemēri. Noderīgas saites: https://labsoflatvia.com/ – “Labs of Latvia” tīmekļa vietne https://balticmafia.eu/ – raidieraksta “Baltic Startup Mafia” tīmekļa vietne https://www.linkedin.com/in/ievatreija/ – Ievas Treijas LinkedIn profils https://lr1.lsm.lv/lv/lr1/raidijumi/krustpunkta/ – raidījums “Krustpunktā” https://bit.ly/3iSF3DW – “Pieturzīmju” Facebook lapa https://bit.ly/2FvAMI9 – “Pieturzīmju” Instagram profils https://bit.ly/2FaEWWl – “Pieturzīmju” tvitera profils https://bit.ly/2BYS672 – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Patreon” https://bit.ly/2DFLTxa – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Buy me coffee” https://discord.gg/aAkqp7pmu3 – pievienojies mūsu “Discord” kopienai Seko līdzi jaunumiem “Pieturzīmju” Instagram profilā, uzdod jautājumu nākamajam raidieraksta viesim un saņem atbildi raidījumā! “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu raidierakstu par valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

Vasaras izstāžu sezonu galerija „Smiļka” noslēdz ar māsu Zanes Putniņas un Ievas Putniņas kopīgo izstādi „Kuru tu mīli vairāk?”. Izstādes telpā daudz atsauču uz bērnības nodarbēm, sajūtām un piedzīvojumiem. Izstādes telpa pārvērsta par badmintona laukumu, vienā laukuma pusē Ievas gleznas un objekti, otrā Zanes linogriezumi. Šajā izstādē valda spēle un jautrība, par to pārliecinājās mūsu kolēģe Laima Slava, kura ne tikai apskatīja darbus, bet arī uzspēlēja badmintonu. Vispirms galerijā satieku vienu no māsām, mākslinieci Ievu Putniņu, (kopā ar viņu arī suns vārdā Saule, kurš arī nedaudz piedalās sarunā), tad pievienojas māsa Zane, un izstādes apskate var sākties. Taču pirms tam esmu izlasījusi izstādes aprakstu, kurā minēts abu māsu dzimšanas gads, garums, matu krāsa, pazīme, izglītība, nodarbošanās. Ievas nodarbošanās: glezno ar krāsām gan uz audekla, gan uz citām virsmām, savukārt Zane – griež, grebj, inkrustē, krāso, drukā linoleju. Mākslinieces aicina nākt uz galeriju ne tikai apskatīt darbus, bet arī uzspēlēt badmintonu. Spēlēt var pat seši spēlētāji vienlaikus, jo tik daudz te badmintona raketes. Abas māsas ir Pārdaugavas iemītnieces, un arī šī ēka Smiļģa ielā 34a vienmēr patikusi, kad iets tai garām, tagad pārliecinājušās, ka arī iekštelpas ir lieliskas. Esmu ielūkojusies mākslinieču bērnības sajūtās, jautri pavadījusi laiku, uzspēlējusi badmintonu un ar nepacietību gaidīšu galerijas m nākamo sezonu. Ievas Putniņas un Zanes Putniņas izstāde „Kuru tu mīli vairāk?” galerijā „Smiļka”, Eduarda Smiļģa ielā 34A būs skatāma līdz 12. septembrim. Tā ir jau piektā izstāde šajā sezonā, un gandrīz par katru esam mūsu raidījumā „Kultūras rondo” stāstījuši.

Pozitīvās ķīniešu valodas pratējas Ievas  plānus kājām gaisā apgrieza kovids. Ieva tagad ir Latvijā, viesojas podkāstā un stāsta par to, vai tiešām ķīniešu valodu ir grūti mācīties tikai pirmos četrdesmit gadus. Runājām par stipendijām, darbu un praksi studentiem Ķīnā, par to kāpēc nedrīkst atteikt priekšniekam, ja uzaicina uz pasākumu un par ko sūdzas ķīnieši viesnīcas bārā.Sazināties ar podkāsta saimnieci Vineta Bērziņa Linkedin, pieteikties podkāstā.Podkāsta sociālie tīkli  Facebook  Instagram  YoutubeReklāma un sadarbība – Juris Garjāns /producents/ AMBONA t.29600765

Rūpīgi pārdomāta ir Ievas Epneres jaunākā izstāde „Cirks zem kupola”. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) Kupola zāle ir īsti piemērota mākslinieces darbos atklātajai cirka tēmai – to māksliniece atklāj gan dokumentējot Rīgas cirka neseno darbību, gan iedziļinoties cirka vēsturē un sakarībās, kas dokumentalitātei piešķir metaforisku starojumu. Vēl svarīga piebilde, Ieva Epnere ir iepriekšējās Purvīša balvas laureāte un pēc balvas saņemšanas tika aicināta rīkot izstādi LNMM. Kultūras rondo ir iespēja kopā ar mākslinieci Ievu Epneri un izstādes kuratori Līnu Birzaku-Priekuli iedziļināties izstādes darbos. Ieva aicina sākt ar to, kā izstādi ieraudzīs skatītājs, kurš uz Kupola zāli kāps pa baltajām kāpnēm un, paceļot skatu, vispirms ieraudzīs sietspiedes darbus. Vienā no sietspiedes darbiem redzams vēsturiskais Rīgas cirka logo, beidzot pastāvēt kā cirks ar dzīvniekiem, zirga tēls tika izņemts. Kā zināms, Merķeļa ielas ēkas pirmsākumi saistāmi ar uzņēmēja un zirgu dresētāja Alberta Solomonska vārdu. Izstādes pamatu veido Rīgas cirka fotogrāfijas, tās tapušas laikā no 2004.līdz 2008.gadam. Aplūkojam fotogrāfiju sēriju - ainas no cirka aizkulisēm, to māksliniece fiksējusi 2005. / 2006.gadā. Ekspozīcijā uz postamenta grāmata „Rīgas cirks”. Tā tapusi pagājušajā pavasarī, kad māksliniece māksliniece dzīvoja un strādāja Berlīnē Berlīnes mākslinieku programmas (Berliener Kunstprogramm des DAAD) rezidencē. Gar pretējo Kupola zāles sienu eksponēta daļa no portretu sērijas, kas tapusi kā noslēdzošā daļa Rīgas cirka fotogrāfijām. Ieva atklāj, ka patiesībā bilžu bijis ļoti daudz un arī grāmatā ir tikai daļa – 100 fotogrāfiju. Izstādei ir arī vēsturiskā sadaļa, kurā Ieva izvēlējusies iepazīstināt ar 19.gadsimta afišām, kas vēsta kādi cirka mākslinieki šeit viesojušies. Izstādē viss ir līdz detaļām pārdomāts: telpas centrā kāpnes, kādas parasti izmanto cirka akrobāti, tās palīdzējis izveidot bijušā Rīgas cirka mākslinieks Kristaps Pavlovs, savukārt koktēlnieks Jānis Līdaka izgatavojis kāpšļus. Un arī pati izstādes telpa – Kupola zāle – veido sasauci ar cirka kupolu. Izstādē rodama arī pārsteidzoša atbilde videodarbam, kur dažādi radošie ceļi mūs var aizvest un kas var rasties. Jo izrādās, latviešu burvju mākslinieks Johans Štrauss kļūst par prototipu Šarlotei - guvernantei Šarlotei Ivanovnai, vienai no personāžiem Čehova lugā „Ķiršu dārzs”. Jāpiebilst – izstāde rosina domas dažādos virzienos – arī par to, vai iespējama pasaule, kurā vienlaikus var pastāvēt gan tradīcija, gan attīstība. Ievas Epneres izstāde “Cirks zem kupola” ir izvirzīta Purvīša balvai 2023.

Rūpīgi iekārtota apmeklētājus gaida Ievas Epneres jaunākā izstāde „Cirks zem kupola”. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) Kupola zāle ir īsti piemērota mākslinieces darbos atklātajai cirka tēmai – to māksliniece atklāj gan dokumentējot Rīgas cirka neseno darbību, gan iedziļinoties cirka vēsturē un sakarībās, kas dokumentalitātei piešķir metaforisku starojumu. Vēl svarīga piebilde, Ieva Epnere ir iepriekšējās Purvīša balvas laureāte un pēc balvas saņemšanas tika aicināta rīkot izstādi LNMM. Kultūras rondo ir iespēja kopā ar mākslinieci Ievu Epneri un izstādes kuratori Līnu Birzaku-Priekuli iedziļināties izstādes darbos. Ieva aicina sākt ar to, kā izstādi ieraudzīs skatītājs, kurš uz Kupola zāli kāps pa baltajām kāpnēm un, paceļot skatu, vispirms ieraudzīs sietspiedes darbus. Vienā no sietspiedes darbiem redzams vēsturiskais Rīgas cirka logo, beidzot pastāvēt kā cirks ar dzīvniekiem, zirga tēls tika izņemts. Kā zināms, Merķeļa ielas ēkas pirmsākumi saistāmi ar uzņēmēja un zirgu dresētāja Alberta Solomonska vārdu. Izstādes pamatu veido Rīgas cirka fotogrāfijas, tās tapušas laikā no 2004.līdz 2008.gadam. Aplūkojam fotogrāfiju sēriju - ainas no cirka aizkulisēm, to māksliniece fiksējusi 2005. / 2006.gadā. Ekspozīcijā uz postamenta grāmata „Rīgas cirks”. Tā tapusi pagājušājā pavasarī, kad māksliniece māksliniece dzīvoja un strādāja Berlīnē Berlīnes mākslinieku programmas (Berliener Kunstprogramm des DAAD) rezidencē. Gar pretējo Kupola zāles sienu eksponēta daļa no portretu sērijas, kas tapusi kā noslēdzošā daļa Rīgas cirka fotogrāfijām. Ieva atklāj, ka patiesībā bilžu bijis ļoti daudz un arī grāmatā ir tikai daļa – 100 fotogrāfiju. Izstādei ir arī vēsturiskā sadaļa, kurā Ieva izvēlējusies iepazīstināt ar 19.gadsimta afišām, kas vēsta kādi cirka mākslinieki šeit viesojušies. Izstādē viss ir līdz detaļām pārdomāts: telpas centrā kāpnes, kādas parasti izmanto cirka akrobāti, tās palīdzējis izveidot bijušā Rīgas cirka mākslinieks Kristaps Pavlovs, savukārt koktēlnieks Jānis Līdaka izgatavojis kāpšļus. Un arī pati izstādes telpa – Kupola zāle – veido sasauci ar cirka kupolu. Izstādē rodama arī pārsteidzoša atbilde videodarbam, kur dažādi radošie ceļi mūs var aizvest un kas var rasties. Jo izrādās, latviešu burvju mākslinieks Johans Štrauss kļūst par prototipu Šarlotei - guvernantei Šarlotei Ivanovnai, vienai no personāžiem Čehova lugā „Ķiršu dārzs”. Jāpiebilst – izstāde rosina domas dažādos virzienos – arī par to, vai iespējama pasaule, kurā vienlaikus var pastāvēt gan tradīcija, gan attīstība.

Kas no vienas puses atļauts bērniem, no otras - aizliegts? Šo Ievas Šābertes un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Ližbovsku ģimene no Bišu muižas Rīgā: mamma Daiga (strādā Latvijas Bankā), tētis Arnis (darbs saistīts ar būvmateriālu tirdzniecību, "Balex Metal" SIA tirdzniecības vadītājs), meita Beate (mācās Rīgas tūrisma un radošās industrijas tehnikumā par vizuālā tēla stilisti) un dēls Kristaps (pilots, mācās Transporta un sakaru institūtā).

Kā atšķiras latviešu valoda Latvijā un Ziemeļamerikā? Vai Latvijā dzīvojošo attieksme pret dažādiem akcentiem ir mainījusies? Raidījumā ar Aleksu Krollu un Ievu Šmiti runājam par latviešu valodu un tās nozīmi ASV un Kanādā, Aleksas un Ievas dzīvi Latvijā, mūziku, literatūru, raidierakstiem un filmām kā svarīgu valodas apguves daļu, vārda un uzvārda rakstību, izrunu un atveidi Latvijā un Ziemeļamerikā, kā arī daudz ko citu. Aleksa Krolla ir tehnoloģiju jaunuzņēmuma “Open FN” līdzīpašniece, dzimusi ASV. Ieva Šmite ir Rīgas 49. vidusskolas angļu valodas skolotāja un direktora vietniece, dzimusi Kanādā. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodas eksperte, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Raidījuma piezīmes: [01:10] Ko Aleksai un Ievai nozīmē latviešu valoda? [02:03] Kā Aleksa un Ieva apguva latviešu valodu: stāsti par Latviju un skatpunkta maiņa. [08:00] Cik ilgi Ieva ir Latvijā? [10:40] Kur Aleksa ir dzīvojusi? [12:00] Kas Aleksu un Ievu pārsteidza, atbraucot uz Latviju? [16:45] Ko darīt, lai pilnveidotu valodas prasmes: mūzika, raidieraksti, grāmatas un draugu palīdzība. [19:00] Ievas karjeras ceļš un darbs skolā. [20:55] Aleksas uzņēmums un tā darbība. [24:17] Vai visi Kanādā dzīvojošie prot franču valodu? [27:00] Kā atšķiras latviešu valoda Latvijā un Ziemeļamerikā? [31:15] Vārda un uzvārda rakstība, izruna un atveide Latvijā un Ziemeļamerikā. [35:45] Aleksas un Ievas ģimenes tradīcijas un satikšanās. [40:17] Valodas apguve ar mūzikas palīdzību: latviešu dziesmas ASV un Kanādā. [47:10] Aleksas un Ievas iecienītākais latviešu valodas vārds, rakstnieks un filma. Noderīgas saites: http://2x2pasaule.lv/ – semināra “2x2” tīmekļa vietne https://bit.ly/3iSF3DW – “Pieturzīmju” Facebook lapa https://bit.ly/2FvAMI9 – “Pieturzīmju” Instagram profils https://bit.ly/2FaEWWl – “Pieturzīmju” tvitera profils https://bit.ly/2BYS672 – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Patreon” https://bit.ly/2DFLTxa – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Buy me coffee” https://discord.gg/aAkqp7pmu3 – pievienojies mūsu “Discord” kopienai Seko līdzi jaunumiem “Pieturzīmju” Instagram profilā, uzdod jautājumu nākamajam raidieraksta viesim un saņem atbildi raidījumā! “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu raidierakstu par valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas par valodas lietojumu semināros, vebināros, konferencēs un individuālās mācībās. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

Ievas Instagram profilā @Mrs.Lasītāja rakstīts tā: "Pasaki, ko tu lasi, un es pateikšu, kas esi tu." Vai grāmatu plaukts liecina par tā īpašnieka personību? Kā izveidojusies Ievas literārā gaume un interese par vēsturisko literatūru? Kas ir Ievas mīļāko un ne tik mīļāko grāmatu sarakstā? To visu klauses jaunākajā sarunā ar Ievu Strazdiņu jeb Mrs. Lasītāju.Ievas atsauksmes par izlasītajām grāmatām meklē viņas Instagram https://www.instagram.com/mrs.lasitaja/Vēlies atbalstīt raidieraksta turpmāko tapšanu? Dodies uz https://www.patreon.com/join/PiedzivotSērijas apraksts.[2:25] Vai un ko grāmatu plaukts liecina par tā īpašnieku?[3:20] Kā Ieva izvēlas grāmatas, kuras lasa?[4:05] Vai Ieva pēta svešus grāmatu plauktus?[6:55] Kā izveidojusies Ievas mīlestība pret vēsturisko literatūru?[10:17] Kā Ieva sadzīvo ar tēmas smagumu?[13:20] Ievas vēsturisko romānu ieteikumi.[17:20] Kas ir Ievas grāmatu sarakstā? Ko Ieva lasīs drīzumā?[21:02] Vai un kā Ieva realizē savu lasīšanas plānu?[23:20] Kuras grāmatas Ievai likušas vilties?[29:55] Kā Ieva raksturo sevi kā lasītāju?[33:41] Kāpēc Ieva radījā Instagram profilu @Mrs.Lasītāja?[35:50] Ievas ieteikumi jaunajām mammas, kas vēlas vairāk lasīt.[40:38] Ieva stāsta par grāmatu, kuru izlēmusi iekļaut raidieraksta Zelta grāmatu sarakstā.

„Diapozitīvu vakars” - tāds nosaukuma gleznotājas Ievas Iltneres jaunākajai izstādei, kas skatāma galerijā „Māksla XO”. Izbalējušas krāsas, izgaismoti kadri, švīkājumi, fragmentācija, neskaidrība - tas devis vietu iztēlei un radīta virkne darbu, kas runā par laiku un tuvo cilvēku tēmu. Ar Ievu Iltneri Kultūras Rondo tiekas galerijā starp izstādes darbiem, tajos senās fotogrāfijās un diapozitīvos tvertie kadri, kā arī nesen pašas mākslinieces fotomirkļi, kas pārtapuši gleznās. Tas ir šodienas skatījums uz pagājušo laiku, ievijot arī pa mūsdienīgam akcentam. Māksliniece atklāj, ka izstādes nosaukums radies pirms diviem gadiem. "Bija tā, ka man vajadzēja ierakties arhīvos, vajadzēja, kā jau bieži, kaut kādam katalogam vai materiālā meklēt jaunības dienu bildes no visādām studentu laika aktivitātēm un vecāki un kāds pats. Un tad es vienkārši sāku skatīties tos diapozitīvus. Pirmais, jau mani uzrunāja kā jau tādu vizuālistu tieši tas, kā tie diapozitīvi bija izbalējuši, kā tās krāsas mainījušās, jo vispār tas formāts," stāsta Ieva Iltnere. Māksliniece atminas bērnību un diapozitīvu vakarus rudens vakaros, kad kopā ar ģimeni skatījušies, kas vasarā noticis "Un vienmēr bija bail, ka beidzās, tas bija pilnīgi... un viss! Dažreiz skatījās pa otram lāgam. Kur nu vēl tajos padomju laikos, kad tētis bija ārzemju ceļojumā. Fotografēju daudz, man mājās ir kastes, kuri Kanāda uzrakstīts, mammai arī bija brīnišķīgs ārzemju ceļojums," turpina Ieva Iltnere. Mākslinieci interesējis tas, ko uzskatītu par defektu, bilžu noplēstas maliņas, izgaismoti kadri, ar to arī sākusi. Liela daļa izstādes darbu tapuši laukos, tur atšķirībā no Rīgas darbnīcas cita gaisma, māksliniece arī atklāj, kā pamazām iestrādājusies un iejutusies. Ar izstādes starpniecību māksliniece ļauj mums pienākt pavisam tuvu, ieskatīties viņas dziļi personiskajās atmiņās un atmiņu sajūtās. Ievas Iltneres izstāde „Diapozitīvu vakars” skatāma galerijā „Māksla XO” līdz 3.oktobrim.

Sarunu cikla ar mākslinieci Ievu Jurjāni noslēgumā viesojamies viņas darbnīcā Pārdaugavā, kur top jauni portreti izstādei “Gals. Sākums. Turpinājums”, kas novembrī būs skatāma Marka Rotko mākslas centrā Daugavpilī. Izstādei pietrūkst vēl viena portreta: Ievas Jurjānes pašportreta. Cikla noslēdzošajā raidījumā atgriezīsimies pie agrākajās sarunās uzvirmojušiem jautājumiem, kā arī iezīmējam pašas savu vietu šai sarunu iezīmētajā telpā. Ievas Jurjānes darbnīca Pārdaugavā atrodas cara laika Rīgas koka ēkā, kuras fasādē un trepju telpā joprojām saglabājies pārsteidzoši daudz koka detaļu. Ievas Jurjānes darbnīca izbūvēta bēniņos, baltās sienas, jumta logu gaisma kontrastē ar zemdarbnīcas esošā dzīvokļa ēnu spēlēm un krāsām. Mani darbnīcā interesē izstādei “Gals. Sākums. Turpinājums” no jauna tapušie portreti, un tie patiešām ir - darbnīcas centrā, pagaidām gan vēl pagriezti pret sienu. Taču nevaru nenovērtēt arī Ievas scenogrāfes ķērienu, kas skaidri sajūtams katrā darbnīcas jumta liekuma izveidotajā telpas kabatiņā. Pie viena no jumta balstiem trīs dūraiņi. Bez sākuma un gala, bez konteksta. Taču vilina acis savā krāsainībā, valkāta cimda garšīgajā materialitātē. Arī gaidāmajā izstādē Daugavpilī Ievai Jurjānei ļoti būtiska ir telpa, iespēja izpausties kā savas izstādes iekārtotājai. Pandēmijas piesardzība bija aizkavējusi nodomu jau pavasarī doties apskatīt izstādes telpas, beidzot tas ir noticis. "Man ir jāuztaisa vēl viena bilde, kas ir tāda atslēgas bildes, kas ir pašportrets," jau rezumējot sarunu, atvadoties nosaka Ieva Jurjāne. … un es pie sevis nodomāju, ka šajā gadījumā sarunu sadaļu, kas, topot izstādei "Gals. Sākums" ir daļa no mākslinieces metodes, no darba tapšanas, esam veikuši mēs visi kopā šajā saruna ciklā.  

Raidījumā Augstāk par zemi skan sarunu cikls ar mākslinieci Ievu Jurjāni, kas top, viņai gatavojoties izstādei “Gals. Sākums. Turpinājums” - tā novembrī būs skatāma Marka Rotko mākslas centrā Daugavpilī. Kāda tā būs? Vismaz atsevišķus topošās izstādes darbus jums ir iespēja atmiņā atsaukt jau tagad, jo izstāde Daugavpilī patiesi būs turpinājums - 2018. gada izstādei “Gals&Sākums” Latvijas Nacionālā mākslas muzejā. Iespējams, vai nu klātienē vai ar mediju starpniecību daļu no darbiem būsiet pamanījuši – tie ir lielformāta sirmgalvju un zīdaiņu portreti, augu, mirušu putni zīmējumi akvarelī. Ieva Jurjāne pati savas izstādes ieceri dēvē par pētījumu – kas ir dzīve? Kas ir tas, ko mums priekšā pasaka daba, kas ir tas neizzināmais, taču jutekļos sajūtamais dzīvības dzimšanas brīnums? Portretējot cilvēkus, kuri nodzīvojuši garu mūžu, savā dzīves pieredzē sasaistot laikmetus, par būtisku izstādes tapšanas procesa daļu kļuva sarunas portretam topot, Ieva Jurjāne kādā brīdī tās sāka arī ierakstīt. Raidījumā skan fragmenti no sarunām ar mākslinieci Džemmu Skulmi, valodnieku Valdi Bisenieku, cilvēktiesību aizstāvi un disidenti Lidiju Doroņinu-Lasmani. Ievas Jurjānes ierakstītās sarunas atšķiras no presē ierastajām intervijām. Tās atšķiras ar savu nemērķtiecību, drīzāk – savstarpēju labvēlību, un – kas arī domas dzimšanai ļoti svarīgi – lēnumu. Šis nesteidzīgums un lēnīgums ir arī mūsu sarunās ar Ievu Jurjāni. Topot šim sarunu ciklam, tiekamies reizi nedēļā vai divās jau kopš pavasara, sarunas noteikumi ir nemainīgi – tās notiek tikai un vienīgi pašu portretu klātbūtnē. Un tas brīnumainākais, ko šādi neierasti žurnālista darba nosacījumi ir panākuši, arī sarunu starplaikos runātais dzīvi sevi atgādina, domu graudiem uzslāņojas aktuālie notikumi. Lūk, ieraksts, kas tapa, ārpus šī sarunu cikla, īsi pēc vienas no portretos redzamajām, Ievai Jurjānei ļoti būtiskas personības, Džemmas Skulmes aiziešanas mūžībā. Tas bija skaisti un nozīmīgi, ka Ievai bija stāsts. Džemmas stāsts. No Džemmas Skulmes vēstules: “Ieviņ, šodien skatīju Tavu izstādi. Man bija prieks, pārsteidza - Tikšanās ar ļoti nopietnu MEISTARU, pārliecinošu, nodoma skaidrību, uzdevuma atradumu, jutos kā kādā vecā foliantā atradusi sen meklēto šifru! Ir senčiem, ir putniem !!! Sākums mani tā kā mazāk saistīja, apbrīnojama Tava Griba sākuma Nekam (bezpersonība ,vēl) veltīt veselu telpu, ielogojumus, tikai tāda GARA APZINĪBA (teātrī skolota) to var veikt! (Ceru, ka saprati, ka še runāju par bēbīšiem). Mani stipri pārsteidza Tavu gleznu nobeiguma "slepenais rafinējums", to es kā pielietojamu mums kopā strādājot nepieredzēju. Portretam gandrīz vairs spēka nebija, knapi vilkos. Konstatēju, ka muzejā grūtāk elpot! Bučas, Džemma.” Mākslinieces Ievas Jurjānes izstāde “Gals. Sākums. Turpinājums" Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrā būs aplūkojama no 6. novembra.  Ieva Jurjāne saka, ka viens portrets viņai vēl līdz novembrim jāuzglezno. Pašportrets.

Turpinot ciklu „Latvijas videomāksla. Ieskats Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā”, šodien iedziļināmies Ievas Epneres videodarbā „Piramīdas četras versijas”, kas tapis Špicbergenā, pamestā padomju ogļrūpniecības pilsētā. Uzzinām arī, kā mākslinieces prasmes fotogrāfijā un tekstilmākslā atstāj iespaidu videodarbos, ko pašlaik dara Ieva un kur ar ģimeni atrodas. Ieva Epnere 2018.gadā saņēma priecīgu ziņu, ka ir uzaicināta uz DAAD (Deutscher Akademischer Austauschdienst) rezidenci, tās oficiālais nosaukums ”DAAD Artists-in-Berlin Programme”, un šī rezidence pastāv jau kopš 60.gadiem. Tajā ik gadu tiek uzaicināti seši mākslinieki, rakstnieki, komponisti un režisori no visas pasaules pavadīt vienu gadu Berlīnē. Šajā rezidencē savā laikā uzturējušies Džons Keidžs, Sūzana Zontāga, Iļja Kabakovs, Kristians Boltanskis, Andrejs Tarkovskis, Džims Džārmušs un daudzi citi  brīnišķīgi mākslinieki. No Latvijas 1977.gadā tika uzaicināta Maija Tabaka, bet 1992.gadā Hārdijs Lediņš. Sanāk, ka Ieva ir trešā no Latvijas. Un tā kopš 2019.gada vasaras kopā ar ģimeni, dzīvesbiedru, arī mākslinieku Kristapu Epneru un meitām, dzīvo Berlīnē. Kristaps mums palīdz radīt ērtu saziņu, lai varētu runāt par videodarbu, kas tagad apskatāms  LNMM mājas lapā, gan par aktuālo Ievas radošajā dzīvē.

Rīta radio tavā kabatā!

Rīta radio tavā kabatā!

Podkāsta mājaslapa: SvarigasDetalas.lv === Ieva Stokenberga: "Ir ļoti, ļoti grūti, bieži vien, pieņemt [..] un saprast, ka no manas rīcības ir ārkārtīgi daudz kas atkarīgs." === Ieva Stokenberga ir Latvijas Universitātes docente un psiholoģijas doktore. Viņas profesionālajās interesēs ietilpst humors, laime un seksualitāte. Jau divpadsmit gadus viņa vada mācības uzņēmumā "Triviums apmācība", bet papildus tam, viņa ir konsultējusi cilvēkus krīzes situācijās, krīzes centrā Skalbes un Papardes ziedā ir apmācījusi jauniešus jautājumos par seksualitāti un veselību. Tēmas, ko mēs apspriedām podkāstā ir: * Kā stāsti, ko mēs sev stāstām, ietekmē mūsu laimes izjūtu neatkarīgi no ārējiem apstākļiem. * Vai ir vērts ieguldīt laiku dzīves jēgas meklējumos. * Kā justies laimīgam savā darbā, neatkarīgi no tā, kādu darbu Tu dari. * Kā iemācīties pateikt nē. * Ko par cilvēku var secināt pēc viņa humora izjūtas. * Un daudz, daudz vairāk. Ja tagad podkāstam vari veltīt tikai piecas minūtes, dodies uz sarunas 51. minūti un 1. sekundi, kur Ieva pastāsta kādu attieksmi pret savu darbu ir izveidojuši cilvēki, kas jūtas laimīgi strādājot pie konvejiera. Baudi un dalies! Sērijas saturs: 0:00:00 - Ievads 0:03:28 - Kur Ieva uzauga. 0:07:55 - Kā Ievas vecāki, viņas bērnībā rosināja Ievu lietas izzināt pašai un Ievas skats uz zinātkāres rosināšanu bērnos. 0:14:40 - Par diviem cilvēku veidiem, kuri iet mācīties psiholoģiju. 0:17:53 - Par emocionālās inteliģences popularitātes pieaugumu pēdējos gados. 0:20:47 - Kā es sāku interesēties par emocionālo inteliģenci un kā podkāsta veidošana man palīdz to attīstīt. 0:26:23 - Kāda ir lēnā laika kultūras nozīme mūsdienu ātrajā laikmetā. 0:35:52 - Kāda ir lēnā laika nozīme laimes nodrošināšanā. 0:41:57 - Vai visas pozitīvās emocijas vienlīdz labi veicina ilgstošu laimes izjūtu. 0:44:42 - Kā mēs varam trenēt spēju pamanīt pozitīvo savā dzīvē. 0:48:38 - Kur, patiku pret savu darbu, rod cilvēki ar augstiem karjeras sasniegumiem tajos brīžos, kad viņi nav jaunās karjeras virsotnēs. 0:51:01 - Kādu attieksmi pret savu darbu ir izveidojuši cilvēki, kas jūtas laimīgi strādājot pie konvejiera. 0:54:38 - Kā varam būt laimīgi neatkarīgi no ārējiem apstākļiem. 1:00:35 - Kā iemācīties pateikt nē. 1:07:08 - Kā sociālie tīkli ietekmē mūsu laimi. 1:16:21 - Ko var secināt par cilvēka personību pēc tā, kas šim cilvēkam liekas smieklīgi. 1:23:20 - Kur Ievu meklēt internetā. 1:23:49 - Kā Ieva definē vārdu panākumi. 1:24:31 - Ja Ieva varētu jebkur pasaulē izlikt lielu ziņojumu, kas uz tā būtu rakstīts. 1:26:06 - Vai Ieva tic kaut kam, ko nevar pierādīt. 1:28:05 - Kas ir labākais padoms, ko Ieva ir saņēmusi. Ieva twitterī: @Stokenberga Ievas darba e-pasts: ieva.stokenberga@lu.lv Es twitterī: @JurisBaltacs

Raidījums "Latvijas stāsti Latvijas simtgadei" šoreiz devies uz Sējas novada Murjāņiem pie tradicionālās kultūras pētnieces Ievas Vītolas. Kopā ar studiju biedri Signi Pucenu viņa uzrakstījusi 21 tradīciju burtnīcu par mazdārziņu kultūru, Gaujas plostniekiem, cūku bērēm un daudzām citām mūsu tautas tradīcijām. Trīs Ievas dzimtas paaudzes dzīvojušas Baškīrijā, un viņu un citu siguldiešu atmiņas arī apkopotas vienā no burtnīciņām. Šogad iznākusi burtnīca "Zaļumballes", Ieva Vītola piedalījusies arī vairāku citu grāmatu izdošanā. Vītolu ģimenē šis gads ir īpaši nozīmīgs, jo piedzimis ceturtais bērns - dēliņš Augusts, un, kā Ieva smejas, tā ir viņas ģimenes dāvana Latvijai simtgadē.

Piespēlē šoreiz tiekamies ar jaunās peldētājas Ievas Maļukas mammu, olimpisko vicečempioni Jeļenu Maļuku (Rubļevsku). Saruna par meitas talantu, prioritātēm un arī skumjo situāciju modernajā pieccīņā Latvijā.

Turpināsim tēmu par medicīnas pakalpojumu pieejamību tiem, kuri nemaksā nodokļus Latvijā. Valsts iedibinās jaunu principu medicīnas pakalpojumu pieejamībā, kas skars diasporas pacientus 2019. gadā - medicīnas pakalpojumi, kas šobrīd diasporas latviešiem ir pieejami bez maksas, nākotnē būs maksas pakalpojumi, ja vien valsts piederīgie nebūs veikuši speciālas iemaksas valsts budžetā. Raidījumā 21. gadsimta latvietis iepazīstam Ievas pieredzi, dzīvojot un ārstējoties Anglijā, kā arī, sarunā ar Veselības ministrijas Juridiskās nodaļas pārstāvi Anitu Jurševicu skaidrojam, kas turpmākajos gados sagaidīs tos latviešus, kuri savu ikdienu vada ārzemēs, bet labprāt ārstējas dzimtenē.