Podcasts about tulkot

Reizēm rakstnieki paredz nākotni vai vismaz to modelē savos romānos. Vācijā dzīvojošā un vāciski rakstošā gruzīnu rakstniece Nino Haratišvili romānā "Astotā dzīve", sekojot leģendām un gadsimta vēsturei, noraksta to, kas pašlaik notiek Gruzijā. Viss sākas ar pilnīgi slepenu karstās šokolādes recepti un šokolādi kā vienlaikus mierinājumu dodošu un bīstamu matēriju. Ar šokolādes fabrikanta meitas Stasijas piedzimšanu 1900.gadā arī sākas Nino Haratišvili romāns "Astotā dzīve", kas aptver sešas paaudzes. Apdāvinātā Stasijas mazmazmeita Niza ir emigrējusi uz Vāciju, ir 2002.gads, viņas 12 gadus vecā māsasmeita Brilka vairs negrib atgriezties Gruzijā, kur valda haoss. Niza Brilkai izstāstīs visu Jaši dzimtas vēsturi - par astoņām dzīvēm un par sarkano gadsimtu, kurā visi ieausti kā pavedieni pasaulē. Lai sekotu apjomīgajai sāgai, lieti noderēs dzimtas koks uz grāmatas apvāka, bet Gundars Āboliņš šoreiz vairāk kavējas šokolādes aprakstos, ne politikā, taču ir arī leģenda par to, kā Dievs radīja Gruziju. Autore Nino Haratišvili dzimusi 1983.gadā Tbilisi, ir godalgota dramaturģe, teātra režisore un rakstniece. "Astotā dzīve" ir viņas trešais romāns, kas saņēmis vairākas literārās balvas, tulkots daudzās valodās, ieguvis starptautiska bestsellera statusu. Tajā no jauna izstāstīta Eiropas vēsture kā dzimtas vēsture ar lieliskiem sieviešu tēliem. Tulkotāja Silvija Brice un aktieris Gundars Āboliņš šoreiz pārmaiņus lasa vāciski un latviski. Nino Haratišvili romānu "Astotā dzīve" no vācu valodas tulkojusi Silvija Brice, izdevusi "Zvaigzne ABC".   Raidījumu atbalsta:

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Nevienam no mums nav atmiņu no laika, kad apguvām pirmos vārdus savā dzimtajā valodā, toties lieliski zinām, cik izaicinoši ir apgūt svešvalodas jau lielākā vecumā. Kādas attiecības mūsu smadzenēs veidojas starp dzimto valodu un katru nākamo apgūto? Kā mēs apgūstam valodu tad, ja tai nav mācību grāmatas un tā neskan uz ielas, bet ir dzīva tikai tradīcijās? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rēzeknes tehnoloģiju akadēmijas profesore Sanita Martena un Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs Jurģis Šķilters. Cik valodās domā un sapņo tulkotājs Dens Dimiņš? “Likt to apzīmējumu „poliglots” nav lielas vajadzības, jo skaits jau neko nemaina. Pēc kādās piektās valodas jau ir vienalga,” tā teic tulkotājs Dens Dimiņš, kurš ir veicis daiļliteratūras tulkojumus no franču, islandiešu, grieķu, itāļu, bulgāru, holandiešu, vācu un vēl citām, kopumā 14 valodām. Cik valodās tulkotājs domā un sapņo, kāda ir viņa svešvalodu apguves metodika un cik lielā mērā valodu apguvei var palīdzēt internets? Dens Dimiņš Latvijas Universitātē studējis klasisko filoloģiju, studiju procesā tulkojis grieķu un romiešu autorus, tad ķēries klāt pie itāļu un franču valodas tulkojumiem, tad Islandes universitātē mācījies islandiešu valodu, Berlīnes universitātē studējis doktorantūrā vispārīgo valodniecību un praksi. Šķiet, ka Dens, atsaucoties uz viņa līdzību par valodu kā  okeānu, brīvi peld pa tā dzīlēm. Šobrīd tulkotāju darba gaitas ir aizvedušas uz Portugāli, bet viņš tulkojis darbus arī no latīņu un senfranču valodām. Valodu apguves procesā Dens Dimiņš arī nenopeļ internetā rodamo mašīntulkotāju, piemēram,  meklētājprogrammā google. Viņš bilst, ka mašīntulkojums, protams,  nesaprot metaforas un nepalīdz atdzejošanā, bet ir praktiska lietotne jaunas valodas apguvē. Ar tulkotāju Denu Dimiņu aizrunājamies arī līdz tam, cik lielā mērā svešvalodā būtu jācenšas runāt pareizi, nevis lietot to tikai kā saziņas līdzekli. Tulkotājs uzskata, ka līdztekus vārdiņu apguvei ir jāmācās un jāsajūt konkrētas valodas skaistums.      

Tulkotāja Dace Meiere Danutes Kalinauskaites romānu „Baltie pret melnajiem” uzskata par savu sarežģītāko tulkojumu no lietuviešu valodas. Teksta blīvums un kinematogrāifiskā mozaīka, kuras radīšanai autore veltījusi vairākus gadus, arī arhīvu un dzimtu stāstu pētījumiem, veido romāna niansēto valodu. „Baltie pret melnajiem” nav romāns par šahu, drīzāk par to sarežģīto spēli, kuru mēs spēlējam ar atmiņu, arī tad, kad atmiņa ar mums spēlē nevis šahu, bet paslēpes... „Luksemburgā miris… tiek meklēti radinieki.” Romāna galvenā stāstniece saņem šādu ziņu un atgriežas Lietuvā, lai salipinātu kopā savas dzimtas dažādos gabaliņus, sarunājoties ar māti, kuras atmiņa vairs īsti neklausa. Fragmentus no Danutes Kalinauskaites romāna „Baltie pret melnajiem” lasa Gundars Āboliņš, stāsta tulkotāja Dace Meiere. Romānu izdevis Jāņa Rozes apgāds.

26. septembrī atzīmējām ir Eiropas Valodu diena , 30. septembrī - Starptautisko tulkotāju dienu. Tas viss mudina mūs pievērsties valodas jautājumiem un īpašu uzmanību veltām valodu saglabāšanai nākamajām paaudzēm. Kā savu renesansi digitālajā vidē piedzīvo lībiešu valoda un kāpēc ir tik būtiski veidot dažādas datubāzes valodai, kurā runā ļoti maza grupa cilvēku? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas universitātes Lībiešu valodas institūta direktors un valodnieks Valsts Ernštreits un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece, Digitālo humanitāro zinātņu grupas vadītāja Sanita Reinsone. No septiņiem tūkstošiem pasaules valodu gandrīz puse ir apdraudētas valodas. Cerību stariņš ir digitālā vide, kur šīs mazrunātās valodas var turpināt savu dzīvi arī tad, kad to runātāju paliks pavisam maz. Ir pašsaprotami, ka varam latviešu valodā rakstīt tekstu datorā, bet aizvien izjūtam latviešu valodas mazos apmeŗus, kad gribam izmantot, piemēram, mākslīgo intelektu teksta radīšanā. Taču vēl vairāk nevienlīdzību izjūt tādas valodas kā lībiešu valoda.   Tulkotāja darba nianses atklāj Maima Grīnberga "Visi manis rakstītie vārdi eksistē latviešu valodā, nevienu es neesmu izdomājusi, varbūt dažus, tulkojot grāmatas bērniem," saka somu un igauņu literātu darbu tulkotāja Maima Grīnberga, kura stāsta par to, kādus leksikas slāņus nākas izmanot tulkotāja darbā, kā latviski uzrakstīt somu valodas dialektus un žargonvārdus. „Odu bija daudz, un visi to vien darīja, kā mācās Oskaram virsū. Oskars sāka veņķēties ar roku.” Šo jauko vārdu „venķēties” igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka grāmatā bērniem „Oskars un lietas” tulkotāja Maima Grīnberga ir aizguvusi no savas bijušās klasesbiedrenes vecākiem, kuri nāca no Alsungas puses. Maima Grīnberga ir vairāk nekā 80 grāmatu tulkojumu autore no igauņu un somu valodas. Jau vairākus gadus dzīvo Somijā. Sarunu sāku ar jautājumu, vai tulkotāja arī mēdz izdomāt kādus vārdus, ja konkrētais autors pats spēlējas ar valodu vai lieto kolorītus izteicienus?      

Stāsta izdevniecības “Liels un mazs” izdevēja un līdzīpašniece Alīse Nīgale. Līdzās latviešu oriģinālliteratūrai bērnu grāmatplaukti regulāri papildinās ar tulkojumiem no dažādām valodām, un, atšķirībā no satura, ko bērni iepazīst internetā, šīs grāmatas bieži vien nenāk no globālās angliski runājošās pasaules, bet gan no dažādām citām valodām. Bērnu grāmatu izdevniecība “Liels un mazs”, sagaidot savu 20. dzimšanas dienu, ir pārskatījusi savu tulkojumu plauktu, un atklāj tajā pārstāvēto dažādo Eiropas valstu un valodu bagātību.  Pavisam “Liels un mazs” šo 20 gadu laikā ir izdevis 94 tulkojumus no 17 valodām. Ar 22 grāmatām pārliecinoša līdere šajā kolekcijā ir Igaunija – no igauņu autoriem visvairāk pārstāvēts Andruss Kivirehks. Interese par igauņu bērnu grāmatām rodas tādēļ, ka tās ir asprātīgas un latviešiem mentāli tuvas, taču ļoti liela nozīme ir arī profesionāliem, igauņu bērnu literatūrā patiesi ieinteresētiem tulkotājiem, un tieši tādi ir Maima Grīnberga un Guntars Godiņš. Latvieši izsenis jutuši simpātijas pret Ziemeļvalstu literatūru. To apliecina arī izdotie 14 tulkojumi no zviedru valodas un 8 no norvēģu valodas. Tulkotāja Mudīte Treimane, kura sen pazīstama kā lieliska Astridas Lindgrēnes latviskotāja, mums atvērusi arī trakulīgo, hipijisko Barbru Lindgrēnes stāstu “Loranga”. Savukārt tulkotāja Jolanta Pētersone parādījusi gan to, cik traki asprātīgs spēj būt Ērlenns Lū – grāmatas “Kurts” un komiksa “Kurš sasēdēja brūno sieru?” autors – gan to, cik siltas un draudzīgas, Norvēģijas kalnos mītošās sirdis attēlo rakstniece Marija Parra. “Liels un mazs” ziemeļnieku plauktā atrodamas arī trīs somu un divas islandiešu grāmatas. Tulkota ne tikai proza, bet arī dzeja. Somu dzejnieces Heli Lāksonenas krājumu “Piec ait kalns” Guntars Godiņs atdzejojis īpašajā “Heli valodā”, ko viņš uzbūvējis uz Vidzemes lībiešu valodas bāzes, lai atveidotu dienvidrietumu Somijā runāto valodu, kurā raksta Heli.  Savukārt zviedru klasiķa Ulfa Starka iedomu “Zvērus, kurus neviens nav redzējis, tikai mēs” dzejoļus atdzejojis Juris Kronbergs, bet Starka dzejoļus par mazo “Diktatoru” – un Uldis Bērziņš. Šie atdzejojumi, tāpat kā izcilie prozas tulkojumi, spilgti parāda, cik lielā mērā tulkošana nāk par labu latviešu valodai – tā atraisa un liek lietā mūsu pašu valodas bagātības, iedzīvina iespējas, kas snauž valodā un rosina lasītāja valodas iztēli.     Visi, kas lasījuši kādu no Ineses Paklones tulkojumiem no nēderlandiešu valodas vai redzējuši jocīgo skolotāju Jāpu, kuru Kaspars Znotiņš kopā ar Gunu Zariņu atveidoja izrādē, būs jautājuši, kādēļ tulkots no nēderlandiešu, nevis nīderlandiešu vai holandiešu valodas? Tulkotāja nav kavējusies sniegt pamatotu skaidrojumu: “Nēderlandiešu valodas skaidrojošās vārdnīcas ietver gan visu divpadsmit Nēderlandes provinču leksiku, gan arī šajā pašā valodā runājošo piecu provinču leksiku no Beļģijas flāmu reģiona. Holandiešu vārdi ir tikai maza daļa no visas šīs valodas bagātības. Nosaukumu Nīderlande esam latviešu valodā dabūjuši ar vācu valodas starpniecību (Niederland). Šo vārdu paši nēderlandieši izrunā kā Nēderlandi (Nederland). Abi vārdi nozīmē to pašu – Lejas zeme, Lejzeme. Man šķiet tikai valodnieciski pareizi un vēsturiski godīgi turēties pie valsts un valodas pašnosaukuma un tā izrunas.” Tulkojumi no franču valodas iepazīstina ar franču un beļģu bērnu grāmatām, tostarp slavenās mākslinieces Kitijas Krauzeres bilžu grāmatām, kurās viņa ir arī teksta autore. Kitija dzīvo Beļģijā, viņas vecāku dzimtās valodas ir zviedru un angļu, bet savus darbus viņa sacer franciski. Kitijas īpašo jūtīgumu un niansēto vizuālo valodu ietekmējis arī tas, ka viņai kopš bērnības ir dzirdes traucējumi. Viņas domāšana un tēmu izvēle ir brīva no stereotipiem. Negaidītie, pārsteidzošie tēli atklāj noslēpumu pilnu pasauli, kurā māksliniece meklē cilvēcību un iejūtību.   Savukārt Ingmāras Balodes un Māra Salēja tulkojumi un atdzejojumi iesniedzas Polijas, Ukrainas un Čehijas literārajā telpā. Īpaša draudzība izdevniecību Liels un mazs” vieno ar Ļvivas izdevniecību “Starij Lev” un tās autoriem – Romanu Romanišinu un Andriju Lesivu, kuru bilžu grāmatas “Karš, kurš pārvērta Rondo” izdevums latviešu valodā ir izdevēju un grāmatas pircēju ziedojums Ukrainas atbalstam. Austrumeiropu pārstāv arī slovēņu bilžu grāmatas. Tulkojumi no angļu valodas “Liels un mazs” izvēlēto grāmatu gadījumā nozīmē īru, austrāliešu un amerikāņu bērnu literatūru – Valda Ābola un Ievas Lešinskas interpretācijā.   No vācu valodas izraudzītās grāmatas rāda ļoti oriģinālus bērnu literatūras atzarus, tostarp meditatīvo Volfa Erlbruha bilžu grāmatu “Pīle, Nāve un tulpe”, kas apcer samierināšanos ar nāvi. Un puiciski nebēdnīgo vēstures komiksu “Kinderlande”, kas stāsta par Austrumvāciju īsi pirms Berlīnes mūra krišanas.  Arī Daces Meieres tulkotais lietuviešu komikss “Sibīrijas haiku” mums atklājis komiksa iespējas izstāstīt traģisku vēstures stāstu gaiši un iedvesmojoši, bet Edvīns Raups spējis latviskot apjomīgu un ļoti mūsdienīgu portugāļu izziņas grāmatu “Te iekšā. Smadzenes manā galvā”, kas ved pusaudzi ceļojumā uz paša smadzenēm un dod pārliecinošu izskaidrojumu viņa dumpinieciskumam un emociju vētrām.  Reāls atbalsts izdevējiem, kas cenšas savā valodā darīt pieejamas citu mazo Eiropas valodu balsis un uzturēt dzīvu kultūras daudzveidību, ir Eiropas Savienības kultūrpolitika – programmas “Radošā Eiropa” literatūras tulkojumu un aprites grantu konkursi, kuros līdzfinansējumu tulkojumu izdošanai un autoru vizītēm Latvijā vairākkārt saņēmusi arī izdevniecība “Liels un mazs”.  Savukārt, pateicoties izdevēju starptautiskajai sadarbībai un platformas “Latvian Literature” atbalstam piecdesmit “Liels un mazs” grāmatas ir tulkotas un izdotas trīsdesmit pasaules valodā. Gan lielākajās – angļu, vācu, franču, itāļu un spāņu, gan “mazajās” – un ne vien tādās, kas savā zemē ir valsts valoda, bet arī tādās kā Spānijā runātās katalāņu, galīsiešu un basku valodas, kā arī Latvijai tik tālajās un eksotiskajās mongoļu, japāņu, korejiešu, arābu, un ķīniešu valodās.

Nesen latviski iznācis poļu rakstnieces, Bukera un Nobela prēmijas literatūrā ieguvējas Olgas Tokarčukas romāns “Stum savu arklu pār mirušo kauliem”. Šī darba tulkotāja Ingmāra Balode nupat atgriezusies no Klockas Polijā, kur notika tikšanās ar rakstnieci, kā arī viņas darbu tulkotāju saiets. Raidījumā pārrunājam tēmas, kas skartas Olgas Tokarčukas darbos un esejās.  Olga Tokarčuka ir viena no pasaulē visvairāk tulkotajām mūsdienu poļu rakstniecēm, 2018. gadā saņēmusi Bukera prēmiju, gadu vēlāk – Nobela prēmiju literatūrā. Olga Navoja Tokarčuka rakstīt sāka deviņdesmitajos, viņa ir arī starptautiski uzklausīta publiciste un aktīviste. Latviski gan Olgas Tokarčukas darbi sākuši iznākt pavisam nesen, un to tulkotāja ir Ingmāra Balode. Grāmatnīcās latviski šobrīd var meklēt Tokarčukas 2009. gadā tapušo romānu “Stum savu arklu pār mirušo kauliem”, šī darba dramatizējums ir arī Dailes teātra nākamās sezonas plānos. Taču tulkotāja Ingmāra Balode uz interviju Radio atnāk, nesot jaunākā Olgas Tokarčukas darba latviskojuma signāleksemplāru, tā ir sadarbībā ar mākslinieci Joannu Konceho bērniem tapusī grāmata “Pazudusī dvēsele”. Visas Olgas Tokarčukas grāmatas kaut kādā ziņā ir saistītas ar laika vērojumu. “Skrējējos” laiks tiek paātrināts, “Stum savu arklu pār mirušo kauliem” – palēnināts. Olga Tokarčuka 2019. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Viņas lekcija, saņemot Nobela prēmiju, joprojām pieejama internetā, rakstniece runā poliski, gandrīz stundu. Nobela lekcijā izskan tēzes, kas labi noder mūsu sarunā. Viens no lekcijas apgalvojumiem arī lieliski paskaidro kāpēc  cīņa par katru tulkojuma vārdu ir  jēgpilna. Olgas Tokarčukas Nobela lekcijas "Vērīgais vēstītajs" tulkojums atrodams interneta žurnāla „Satori” arhīvā. Rakstniece turpina, aizstāvot un vienlaikus problematizējot vēstījumu pirmajā personā. “Domāju, ka pirmās personas vēstījums ir ļoti raksturīgs arī mūsdienu perspektīvai, kur indivīds pilda subjektīva pasaules centra lomu. Rietumu civilizācija lielā mērā ir balstīta tieši šajā "es" atklāšanā, un tā ir viena no būtiskākajām realitātes mērvienībām.” Tas, kas pārsteidz, lasot šo Olgas Tokarčukas lekciju. Tā tapa 2019. gadā, un  rakstniece tajā  runā par vēstījumu sadalīšanos, sazarošanos  savstarpēji izslēdzošos viedokļos. Taču tikai pāris gadus vēlāk, pandēmijas laikā, viens no situācijas raksturošanai atbilstīgākajiem vārdiem bija dzīvošana „burbuļos”. Rakstniece runā arī par to, kā seriāli, internets ietekmē mūsu attieksmi pret laiku, un brīdina, ka pienāks laiks, kad “cilvēki varēs apmainīties ar informāciju apejot stāstnieku kā personu”. Manuprāt, šis laiks ir pienācis tieši tagad, līdz ar mākslīgā intelekta aizvien ikdienišķāku pielietojumu. Kas ir pretstats minētajām parādībām? Un te mēs atkal nonākam pie “vērīgā vēstītāja”, kāda ir rakstniece pati un arī romāna “Stum savu arklu pār mirušo kauliem” galvenā varone. Literatūra savā ziņā ir bēgšana no realitātes. Un arī savas Nobela lekcijas noslēgumā Olga Tokarčuka  runā par to, kā līdzi jušanas spēju notikumiem ir izmainījusi ziņu gūzma. Citāts: “Pieredzot notiekošo ekrānu rūtīs, caur aplikācijām, mēs to uztveram kā nereālu, tālu, divdimensionālu un savādi nekonkrētu, lai arī piekļūt jebkādai konkrētai informācijai ir pat mulsinoši viegli. "Kaut kur" jau "kaut kādu laiku" notiek "kaut kāds" karš. Informācijas gūzmā atsevišķi vēstījumi zaudē kontūras, izplūst mūsu atmiņās un kļūst nereāli, zūd. Vardarbības, stulbuma, nežēlības, naida runas ziņu plūdus izmisīgi cenšas atsvērt dažādas "labās ziņas", bet tās nav spējīgas izgaisināt aizvien pamanāmāko iespaidu, ko grūti pat verbalizēt, – ar pasauli kaut kas nav, kā nākas. Šī sajūta, kas agrāk bija rezervēta vien neirotiskiem dzejniekiem, tagad pārvēršas par nepaskaidrota, no malu malām plūstoša nemiera epidēmiju.”

Stāsta Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis Dainis Īvāns Vai zini, ka tieši muzikologi, mākslas zinātnieki, rakstnieki un profesori vainoti PSRS graušanā un Baltijas ceļa organizēšanā? Nejauši, bet varbūt nemaz ne tik nejauši starp Baltijas tautas kustības pilnvarotajiem pārstāvjiem, kas pirms 35 gadiem  12. augustā Cēsu apkaimes meža namiņā, nostāk no PSRS VDK acīm un ausīm, deva starta šāvienu vēsturiskajai akcijai –parakstīja Baltijas padomes komunikē un Baltijas ceļa dalībnieku vēstījumu pasaules tautām un valdībām – vairākumā nāca no humanitārajām un kultūras jomām. Tulkotājs Virgīlijs Čepaitis, filozofi Romualds Ozols un Broņus Kuzmickas, ekonomikas pasniedzēja Valentīna Zeile, vēsturnieki Edgars Savisārs un Killo Arjaks, šahists un visu trīs Baltijas valstu valodu zinātājs Marts Tarmaks, rakstnieks Reins Veidemans, muzikologi Vītauts Landsberģis un Arnolds Klotiņš. Baltiešu kopīgā aicinājuma tapšanā Cēsīs izmantota Tartu universitātes lingvista Mati Hinta pirmajā Baltijas asamblejas sanāksmē teiktā runa, kurā pirmo reizi formulēts Baltijas ceļa jēdziens un paredzēta Baltijas valstu atgriešanās Eiropā. Vēl nesen mājas arhīvā atradu un nodevu Tautas frontes muzejam vēsturiskās Cēsu tikšanās protokolu mākslas zinātnieces, LTF Domes atbildīgās sekretāres Sandras Kalnietes rokrakstā. Viņa bija galvenā Baltijas ceļa organizētāja un vezuma vilcēja Latvijā, kamēr vienam no LTF valdes priekšsēdētājiem – mūzikas vēstures korifejam Arnoldam Klotiņam – organizācija uzticēja procesa politisko pārraudzību. Kalnietei piekrita nepateicīgais uzdevums "izsist" atļaujas un saskaņojumus akcijai no okupācijas varas iestādēm. Valdes sēdē, kad skaitļojām minimāli nepieciešamo cilvēku skaitu Latvijas posmā, Sandra izpleta rokas. Attālumu starp viņas kreiso un labo plaukstu atlika samērot ar maršruta kilometriem un sanāca ap 200  000 "Kalniešu Sandru". Literātu un zinību vīru un sievu pārsvars pār funkcionāriem un prātīgiem "saimnieciskiem vīriem" bija viens no ieganstiem, kādēļ PSRS vadoņi uz Baltijas ceļa organizatoriem sākotnēji raudzījās kā uz pajoliņiem, kam tāpat nekas nesanāks, tāpēc arī nekas nav jāaizliedz. Bet vēlāk, kad izdevās viņiem inkriminēja visus pasaules grēkus. PSRS prezidents Gorbačovs baltiešu uzstājīgo prasību PSRS Tautu deputātu kongresā virzīt uz priekšu Ribentropa Molotova noziedzīgā pakta izmeklēšanu vēl pirms Baltijas ceļa vērtēja kā pagalam nenopietnu profesoriņu dumpi. Pēc Baltijas ceļa gan viņš mūsu mākslas akadēmijas profesoram Mavrikam Vulfsonam, kurš allaž izmantoja PSRS tautas deputāta iespēju iekļūt paša cara kabinetā, jautājis: "Ko man darīt ar tiem muzikologiem?", pirmām kārtām laikam tēmēdams uz Lietuvas Sajūža spītīgo un lecīgo līderi Vītautu Landsberģi, bet gan jau zinādams arī par Klotiņa un Kalnietes pamatprofesijām. Kremlī piesmietais "muzikologu dumpis" tad jau bija pāraudzis varenā dziesmotā revolūcijā, iespiedies katra igauņa, leiša,  latvieša pašapziņā. Par to liecina arī Nacionālajā vēstures muzejā nonākušais  27 gadus vecā, okupantu karaklausībai pakļautā baušķenieka Eduarda Ādmīdiņa stāsts par Baltijas ceļu Karalaučos, krievu armijas kazarmās. "Mans Baltijas ceļš notika Kaļiņingradas apgabalā, kur 1989. gada vasarā biju sboros. Visiem, kas Padomju laikā beiguši augstskolu, skaitījās militārā izglītība: absolventi saņēma jaunākā leitnanta vai leitnanta pakāpi un ik pēc laika viņus varēja paņemt armijā – uz desmit dienām, uz diviem, trijiem mēnešiem. Tā man 1989. gada jūlijā bija jābrauc uz Kaļiņingradu un jāierodas karaspēka daļā Aizbraucu, ierados. Tas bija izlūkdesanta bataljons. Bataljona komandieris moldāvs. Viņš saka: "Uz kūrortu atbraukuši?" Krievos iesauktajiem rezervistiem jau nekas nebija jādara. Tikvien kā piecelties un no rīta parādīties, ka esi izskrējis. Tanī pilsētā kādreiz bija trenējusies vācu olimpiskā peldēšanas izlase. Bija labi peldbaseini, kaut nolaisti, kā jau Padomju iekārtā. Mēs gājām uz peldbaseiniem un pusi dienas tur pavadījām it kā “taktiskajās mācībās”. No Latvijas bijām seši, seši no Lietuvas, seši no Igaunijas un četri krievi no Kaļiņingradas apgabala, kas arī ietilpa Baltijas kara apgabalā. Ideja par savu Baltijas ceļu nāca no leišiem. Viņi visu laiku kūdīja: mēs piedalīsimies! Ideja bija tāda: laikā, kad Baltijas ceļu rīko Lietuvā, Latvijā, Igaunijā, arī mēs sastāsimies savā Baltijas ceļā ap kazarmām. Man liekas, arī Kaļiņingradas krievi sastājās. Sak, ja jau visi to dara, tad arī mēs. Ja visi vienos mēslos, tad visi. Precīzi tanī laikā pie kazarmām, sadevāmies rokās. Radio neklausījāmies, jo tāda tur nebija. Blakus bija krievu kursanti. Diezgan inteliģenti. Viņi aplaudēja  mūsu akcijai. Komandieris moldāvs arī noskatījās, bet neko neteica. "Tā ir jūsu darīšana!" Pēc sadošanās rokās gājām uz ēdnīcu. Bijām izdarījuši to, kas bija jādara. Baltijas ceļš man atklāja vienotības sajūtu spēku. Mūsdienās liekas, ka bieži vien tā nav, bet tautas zemapziņā tas ir saglabājies.  To, ka kritiskā brīdī varam vienoties tāpat kā Baltijas ceļā, pierādīja referendums par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā. Tautai jādomā un jāatceras."  Ko piebilst? To, ka tautas atmiņas un domāšanas avots patiešām ir kultūra. Vienota latviešu tauta piedzima pirmajos vispārīgajos dziedāšanas svētkos. Iespēju atdzimt vienotā  un taisnīgā Eiropā Latvijai deva Baltijas brīvības ceļš.

Tulkotāja Maima Grīnberga saņēmusi Somijas Valsts balvu kā somu literatūras ārvalstu tulkotāja. Viņas kontā ir  gandrīz simts grāmatu, no tām 40 ir somu autoru darbi – proza, dzeja, bērnu un jauniešu literatūra, gan klasika (Mikas Valtari "Sinuhe, ēģiptietis", Veines Linnas "Nezināmais kareivis", Penti Sārikoski dzeja un proza), gan mūsdienu autoru darbi – Olli Jalonena, Johannas Sinisalo, Tommi Kinnunena romāni, Rozas Liksomas proza. Maima pašreiz dzīvo Somijā. Arī šobrīd Maima Grīnberga strādā pie diviem somu darbu tulkojumiem. Viens no tiem ir somu komponista un radio mūzikas žurnālista Osmo Tapio Raihalas (Osmo Tapio Räihälä) darbs "Kāpēc laikmetīgā mūzika ir tik sarežģīta". "Ļoti aizrautīgi uzrakstīts skrējiens cauri mūzikas vēsturei un tad mēģinājums jebkuram cilvēkam saprotamā valodā izskaidrot, kas ir laikmetīgā mūzika," atklāj Maima Grīnberga. Otrs darbs ir somu literatūras klasiķes Ēvas Līsas Manneres (Eeva-Liisa Manner) dzejas krājumus, kuru Maima Grīnberga pati sastādīs, atdzejos un arī rakstīs priekšvārdu. Somijas Valsts balva somu literatūras ārvalstu tulkotājam tiek piešķirta no 1975.gada. Šogad to pirmo reizi saņēmusi Latvijas pārstāve. Somijas zinātnes un kultūras ministre Sari Multala, pasniedzot balvu, uzsvēra, ka tulkotāju darbs ir nozīmīgs, jo viņi ir svarīgs elements ķēdē, kas ļauj Somijā sarakstītai grāmatai nonākt pasaulē un pie citu valstu lasītājiem. Somijas Valsts balvu somu literatūras ārvalstu tulkotājam piešķir Somijas Izglītības un kultūras ministrija, to pasniedz vienu reizi gadā. To līdz šim saņēmuši gandrīz piecdesmit somu, Somijas zviedru un sāmu literatūras tulkotāji no visas pasaules. Balvas lielums ir 15 000 eiro.

Kultūras rondo viesojas tulkotāja un psiholoģe Līna Meļņika, lai runātu par ukraiņu literatūras svarīgajiem vārdiem, kurus līdz šim pārsedza krievu "maigā vara". "Visu laiku strādāju, visi notikumi ir saistīt ar karu, saistīti ar to, kas notiek Ukrainā, kas notiek frontē, vai ir ieroči, vai nav, ir nauda, vai nav. Man lielas, visa mana dzīve ir tur. Un daļa darba, jo tulkoju grāmatas un vēl strādāju pilnu slodzi kā psihoterapeite. Strādāju ar kara bēgļiem, ar ukraiņiem Latvijā," savu ikdienu raksturo Līna Meļņika. Arī Līnas mamma dzīvo Latvijā, ir sadraudzējusies ar latvieti, kura ir precējusies ar ukraini, un mācās latviešu valodu. Tās, ka mēs nezinām Ukrainas kultūru un tikai tagad to iepazīstam un atklājam, diemžēl pateicoties karam, ir bijusi apzināta politika, uzskata Līna Meļņika. "Domāju, ka noteikti Krievijas tērēja daudz naudas krievu kultūras sabiedriskajām attiecibām. Tajā pašā laikā mēģinot iznīcināt mazāku valstu kultūras," atzīst Līna Meļņika. Savā ziņā piesavinoties tās sev. Kā piemērus viņa min mākslinieku Kuindži un Maļeviču, kurus pazīstam kā krievu māksliniekus, lai arī viņi nāk no Ukrainas. Sarunā Līna Meļņika stāsta par sev tuviem Ukrainas rakstniekiem, kā arī min "Ukrainas almanahu", kurš iznāca 2023. gada novembrī un kurā iekļauti ukraiņu autoru darbu atdzejojumi un tulkojumi. Pašas Līnas Meļņikas kontā ir latviešu literatūras tulkojumi ukraiņu valodā – Akurātera, Noras Ikstenas, Blaumaņa un Laura Gundara darbi. Pirmā tikšanās ar Līnu Meļņiku bija drīz pēc kara Ukrainā sākumā, kad viņa Latvijā bija ieradusies kopā ar mammu:  

Gan igauņi, gan lietuvieši māk labāk „dauzīties”, atzīst latviešu grāmatizdevēji, kuru klāstā ir mūsu kaimiņu autoru  grāmatas. Tā kā februāris ir Lietuvas un Igaunijas neatkarības dienu mēnesis, Rakstniecības un mūzikas muzejs šonedēļ rīkoja sarunu un literatūras lasījumu vakaru. Tajā pievērsa uzmanību igauņu un lietuviešu literatūrai, uzdodot jautājumu – kā latvieši neraksta. Rakstniecības un mūzikas muzeja kultūrtelpā „Tintnīca” trešdienas vakarā bija pulcējušies daudzi interesenti, visas sēdvietas aizņemtas. Bet par kaimiņu literatūru un tulkojumiem gatavi spriest Latvijas Rakstnieku savienības  priekšsēdētājs, rakstnieks Arno Jundze, tulkotāja Daiga Lapāne, rakstniece, izdevniecības „Pētergailis” vadītāja Ingūna Cepīte un vakara vadītāja Liega Piešiņa. Sarunas par kaimiņu literatūru iesākas bez ievadvārdiem, bet ar dzeju, aktieris  Gundars Āboliņš lasa latviešiem labi zināmā igauņu autora Contras dzejoļus. Vakara gaitā sarunas un domapmaiņa mijas ar fragmentiem no igauņu un lietuviešu autoru darbiem, ko izvēlējušies mūsu tulkotāji no kaimiņu valodām Maima Grīnberga, Dace Meiere, Guntars Godiņš un Daiga Lapāne. Baltijas valstu tautas, lai gan vēsturiski cieši saistītas, katra ir gājusi savu individuālu ceļu literatūrā. Tulkotāja Daiga Lapāne, kā dominējošu stihiju  lietuviešu literārajos darbos izceļ ūdeni, tāpēc lietus grabināšana sarīkojuma vakarā aiz loga, šķiet pastiprina šo domu. Baltijas Asamblejas balvas izdevumi ir labi atpazīstami pēc vizuāli vienotā noformējuma. Arno Jundze  atklāj, kā sākusies viņa saistība ar Baltijas Asamblejas laureātu darbu sēriju. Ingūna Cepīte vispirms pauž gandarījumu, ka viņas pašas autobiogrāfisko romānu „Ulsiks” tulkojis Contra, taču arī izdevniecība „Pētergailis” allaž izdod kaimiņu autoru darbus, starp jaunākajiem igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka romāns „Lidojums uz mēnesi”. Sarunu vakarā tika izcelta Baltijas valstu literāro procesu savstarpējā mijiedarbība un tas, ka kopā esam spēcīgāki arī literatūrā.  Klātesošie guva atbildi arī uz jautājumu: kā latvieši neraksta. Secinājums: nav mums tik daudz ironijas un humora.

Kultūras rondu kopā ar tulkotāju Māru Poļakovu pārrunājam Oksanas Zabužko eseju izlasi “Planēta Vērmele”. Tās ir skaudras, pamodinošas un vajadzīgas esejas, lai mēs, iespējams, paguruši un pie kara pieraduši, tomēr spētu saglabāt modrību 24. februāra priekšvakarā – dienā, kad pirms diviem gadiem Krievija uzsāka pilna mērogu karu Ukrainā. Oksanas Zabužko izlases pamatā ir 2020. gadā Kijivā iznākušais eseju krājums "Планета Полинь", tomēr īpaši latviešu izdevumam esejas atlasījusi pati autore, papildinot krājumu ar divu pēdējo gadu laikā presē publicēto, piemēram, eseju "Ko var mācīties no lielā blefa", kas 2022. gada martā publicēta "Times Literary Supplement", jau tulkota vismaz 23 valodās un sacēlusi īstu vētru Rietumu slāvistikā. Kas Māru Poļakovu mudina tulkot gan Oksanas Zabužko, gan citu mūsdienu autoru darbus un kā tam pietiek spēka? "Pienākuma apziņa. Tas tagad izklausīsies šausmīgi augstprātīgi, bet kaut kādā mērā misijas apziņa. Man bail, ka neviens cits manā vietā to neizdarīs, neviens cits manā vietā neizstāstījis to, ko pane Zabužko ir rakstījusi un ko viņa ir izklāstījusi, vērtē Māra Poļakova. "Tas man šķiet tik svarīgi - viņas analīze, viņas skatījums, tas konteksts, kurā viņa spēj un prot ielikt notikumus, - gan vēsturiskus, gan kultūras notikumus. Nav jautājums par to, kā es to spēju un kā man pietiek spēka, man tas vienkārši ir jāizdara. Jo citādi mūsu saprašanā, mūsu zināšanas par to, kas notiek šobrīd, būs diezgan liels caurums. Lūk, bez bez šiem Oksanas Zabužko tekstiem, bez konteksta, ko viņa iedod savās esejās." Raksturojot savas sajūtas, laikā, kad jau tūlīt apritēs divi gadi kopš Krievijas uzsāktā kara Ukrainā, viņa neslēpj, ka mēdz uznākt mazdūšība, kurai pretojas. ".. ir pagājuši jau divi gadi, un gals tam visam nav redzams. Un tas ir šausmīgākais un... man nāk virsū mazdūšība, kurai es ļoti cītīgi pretojos ar Serhija Žadana izteikto domu. Viņam reiz intervijā jautāja pirms gada vai pat pirms pusotra, vai viņš domā, ka Ukraina uzvarēs? Viņš teica, ka viņš nepieļauj citus variantus. Protams, Ukraina uzvarēs, jo citādi viņš būtu kā peldētājs jūrā, kurš vairs netic, ka eksistē krasts. Ukrainas uzvara ir tāda pati konstante kā jūras krasta esamība, kad tu peldi jūrā. Es mēģinu tā par to domāt." Kopumā izlasē skarts ārkārtīgi plašs tēmu loks – tās ir gan apceres par ievērojamiem cilvēkiem (mākslinieci Katerinu Bilokuru, rakstnieku un disidentu Leonīdu Pļušču, dzejnieku Josifu Brodski), gan refleksija par notikumiem nesenajā un pavisam nesenajā vēsturē – deportācijām, avāriju Čornobiļā, krievu–ukraiņu kara kontekstu u.c. Autore sarakstījusi ievadu īpaši šai eseju izlasei latviešu valodā: "Esejas, ko še piedāvāju lasītājiem, rakstītas galvenokārt iepriekšējās desmitgades laikā – tātad vai nu iepriekš noskāršot, vai visā tiešumā pieredzot karu pret Ukrainu, kurā Krievija neslēpdamās devās 2014. gadā. Kaut arī nepastarpinātā veidā šis "karstais" karš manā esejistikā ielaužas ne pārāk bieži, taču mūsu dzīvi pilnībā caurstrāvojošā kara "zemādas" klātbūtne neizbēgami nosaka visu manu skatījumu uz notikumiem un cilvēkiem, dzīviem un mirušiem. Tādējādi no esejām, kas sākotnējā iecerē tika dažādos gados rakstītas "par filmām un grāmatām", pakāpeniski top, nu jau ceturtajā valodā (katrā – ar nedaudz citādi atlasītiem tekstiem, pielāgojot tos laikam un vietai), grāmata par to, kā kultūra kļūst par kara sastāvdaļu. Faktiski – kļūst par karu." Krājumu izdevis apgāds "Neputns". Šobrīd Māra Poļakova tulko Oksanas Zabužko romānu "Pamesto noslēpumu muzejs". "Kas arī, kā, man liekas, visa viņas literatūra, ir par to, kā mūsdienas izaug no vēstures. Tai gadījumā vēsture ir Ukrainas sacelšanās armija, ukraiņu mežabrāļi, un tā ir viena sižeta līnija. Un otra ir mūsdienas un kā tas savijas. Ja es čakli strādāšu, tad gada beigās tam vajadzētu iznākt," atklāj Māra Poļakova. Vēl Māra Poļakova tulko arī jaunās ukraiņu rakstnieces Staņas Maļarčukas nelielu romānu "Nejaušu brīnumu biogrāfija". Savukārt žurnālā "Domu zīmes" varēs lasīt Māras Poļakovas tulkoto valodnieka Jurija Ševeļova eseju "Ceturtā Harkiva". Bet ukraiņu kara bēgles Darjas Kalašņikovas grāmatas "Ēna un jūra" atvēršanas svētki vēl priekšā - otrdien, 20. februārī, Ģertrūdes ielas teātrī, kur tās fragmentus lasīs Latvijas Leļļu teātra aktieri. Izdevniecība "Aminori" grāmatu izdeva 2023. gada nogalē, un tas tulkotāja arī ir Māra Poļakova. Darja Kalašņikova augustā piedalījās literatūras festivālā "Punctum" un ar viņu sarunājās Māra Rozenberga.  

Elze fon Kampenhauzena savu dzīvesstāstu uzrakstījusi 1947.gadā. Grāmatā "Atmiņas no vecās Vidzemes. Elzes un Rūdolfa stāsts" pavīd vācbaltiešu un latviešu personu galerija - muižnieki, skolotāji, mācītāji, ārsti, pārvaldnieki, sulaiņi, klavierskolotāji, guvernantes, bērnības un jaunības draugi… Sarunā ar tulkotāju Indru Čeksteri uzzinām, ka aristokrātu divas svarīgākās prasmes tolaik bija franču valoda un jāšana. Pēc aristokrātiskās bērnības un jaunības Vidzemē Elzei bija laimīga laulība, muižas īpašnieces sadzīve un pienākumi, trīs bērni. Viņa piedzīvoja revolūcijas, karus, sarkano laiku, bēgļu gaitas. "Elzes un Rūdolfa stāstu. Atmiņas no vecās Vidzemes" lasa Gundars Āboliņš, stāsta tulkotāja no vācu valodas un priekšvārda autore Indra Čekstere. Izdevis "Madris".   Raidījumu atbalsta:

Provokatīvā itāļu kino režisora Bernardo Bertoluči eseju un rakstu krajums “Mana brīnišķīgā apsēstība” izdots latviešu valodā. Kultūras rondo tiekamies ar tulkotāju Līvu Trekteri un kinorežisoru Dāvi Sīmani, kurš intervējis ar Bernardo Bertoluči Romā 2018. gadā, neilgi pirms klasiķa nāves. Interviju arī var izlasīt grāmatā. Tulkotāja Līva Trektere pārskatījusi ne tikai Bertoluči filmas, bet arī viņa pieminēto kinoklasiķu lentes. "Tā ir nejaušību virkne," tā par tikšanos ar Bertoluči atklāj Dāvis Sīmanis. "Mēs 2018. gadā gatavojām filmu par Rosellīni ģimeni, es biju viens no šīs filmas scenārija autoriem un kopā ar Uldi Cekulu, pārstāvot Vides filmu studiju, bijām Romā, lai tiktos ar saviem Romas producentiem un Rosellīni ģimeni. Pēkšņi vienu rītu Uldis man saka, ka mums jādodas uz tikšanos ar Bertoluči..." "Toreiz saruna tā arī nekur neparādījās. Tagad, kad iznāca grāmata, likās unikāla iespēja šo sarunu, kas patiešām, iespējams, bija viena no pašām pēdējām sarunām Bertoluči dzīvē, publicēt," turpina Dāvis Sīmanis. "Mani aicināja uzrakstīt priekšvārdu grāmatai, tā vietā es atšifrēju šo interviju un nedaudz pievienoju ievadvārdus." Vērtējot grāmatu, Dāvis Sīmanis atzīst, ka Bertoluči ir ļoti bagāta valoda, ko Līva Trektere veiksmīgi spējusi pārcelt, "šo Bertoluči garu". Līva Trektere vērtē, ka Bertoluči valoda viņai šķitusi ļoti saprotama un pateicīga tulkotājam. Iespējams, to var saistīt ar Bertoluči vēlmi savulaik identificēties ar franču kino un vēlmi izteikties franču valodā, tāpat vairākas viņa filmas ir angļu valodā. "Līdz ar to viņa valoda jau no pašā sākuma bija starptautiskāka, viņš varbūt neredzēja sevi tik ierobežoti, kā tikai itāļu režisoru, bet kā Eiropas, pasaules režisoru. Tas arī ļoti ietekmē viņa valodu, rakstīšanas stilu," atzīst Līva Trektere. Turpinot rakstošo kinorežisoru literāro darbu tulkojumu sēriju, Līvas Trekteres tulkojumā klajā nācis Bernardo Bertoluči (1941–2018) eseju un rakstu krājums “Mana brīnišķīgā apsēstība”. Ar Bertoluči vārdiem uzrakstīta subjektīva kinovēsture – pārdomas pirmajā personā par režisora filmām, uzskati par dzīvi un mākslu, personīgs atskats uz savu filmogrāfiju, tai skaitā pazīstamākajiem un sensacionālākajiem darbiem: brutāli atklāto vīrieša un sievietes attiecību anatomiju filmā “Pēdējais tango Parīzē” (1972) ar Marlonu Brando un Mariju Šneideri, kā arī sinefilijas un revolūcijas satikšanos 1969. gada Parīzē filmā “Sapņotāji” (2003), kurai šogad aprit 20 gadu. Uzskatu tīrasinība Bertoluči filmās ir mirāža: savas filmas par darbaļaužu dzīvi un jelkādu taisnīguma neesamību viņš adresē intelektuālajam skatītājam, kurā viņa darbi visbiežāk izraisījuši pretreakciju. Parmā dzimušā Bertoluči māte Nineta bija skolotāja, bet tēvs Atīlio – dzejnieks, kinokritiķis un pazīstams vēsturnieks. Pusaudža vecumā Bertoluči vēlējies kļūt par dzejnieku: poēziju viņš uzskatījis par augstāko mākslas formu. Paralēli modernās literatūras studijām Romā Bertoluči nonācis kino uzņemšanas laukumā, kļūstot par režisora un literāta Pjēra Paolo Pazolīni asistentu. 21 gada vecumā Bertoluči debitēja kino ar filmu “Kaulainā kūma” (1962); turpmākajos gados viņš uzņēmis tādus kinodarbus kā “Pirms revolūcijas” (1964), pēc Alberto Morāvias romāna tapušo filmu “Konformists” (1970) ar Žanu Luiju Trentiņānu, vēlākos gados īstenojis vērienīgus Holivudas projektus – ar deviņiem “Oskariem” apbalvoto “Pēdējo imperatoru” (1987), “Mazo Budu” (1993) un Kannu kinofestivālā godalgoto “Skaistuma nolaupīšana” (1996). Grāmatu izdevis apgāds "Aminori".  

Svētās Helēnas sala, apgaismība, putnu un zvaigžņu skaitīšana somu rakstnieka Olli Jalonena romānā "Debesu lode". Un vēl vismaz četri salīšanas viedi, kā arī starp burtiem un cipariem. Pagājušajā nedēļā Rīgā viesojas un savas grāmatas latviešu izdevuma atvēršanas svētkos piedalījās somu rakstnieks Olli Jalonens, kura romāna “Debesu lode” tulkojumu izdevusi „Valodu māja”. Kultūras rondo tikās ar rakstnieku Olli Jalonenu un viņa darba tulkotāju Maimu Grīnbergu. Lai arī grāmata iznāca jau vasaras sākumā, dažādu sakritību dēļ, sava darba izdevumu latviešu valodā viņš redz pirmo reizi tieši sarunas laikā Latvijas Radio studijā. Somu rakstnieka Olli Jalonena (Olli Jalonen) romāns “Debesu lode” vēsta par mazu zēnu Angu, kurš agrā bērnībā kļūst par astronoma un zinātnieka Edmonda Haleja palīgu, un tas viņam paver ceļu uz zinībām. Taču zēns dzīvo 17. gadsimta nogales Svētās Helēnas salā, kas atrodas tik tālu no visiem lēmumpieņemšanas epicentriem un ir pakļauta savām specifiskām problēmām, ka Angus dzīves ceļš izvēršas līkloču pilns: guvis mācības no Dieva un Bībeles, ierauts politisku izrēķināšanos murskulī, zēns dodas labākas dzīves un taisnības meklējumos. Šajā gandrīz piedzīvojumu romānā lasītājs sastopas ar priekšstatiem par cilvēka vērtību, zinātni, reliģiju, māņticību – tēmām, kas ir aktuālas arī mūsdienās, saduroties ar viltus ziņām, propagandu un sazvērestības teorijām. Lai sarakstītu šo aizraujošo romānu, autors 30 gadus pētīja Svētās Helēnas salu, kā arī ir meistarīgi strādājis ar valodu, padarot to par netiešu, bet nozīmīgu tēlu romānā. Romāns "Debesu lode" ir diloģijas pirmā daļa, par ko 2018. gadā autors saņēma Somijas visprestižāko literāro apbalvojumu – "Finlandia" balvu, kurai kopumā ticis nominēts sešas reizes.

Ieva Auziņa Sentivanī tulko un arī komentē latvju dainas angliski. Šobrīd iznācis „Dainas, Wit and Wisdom of Ancient Latvian Poetry” jeb „Dainas, gudrība latviešu senajā dzejā” izdevuma jau trešais sējums. Kopumā angļu valodā viņa iztulkojusi jau ap diviem tūkstošiem latviešu tautasdziesmu. Ievas Auziņas Sentivani dzīves iesākums ir trimdīšiem tipiska biogrāfija. Viņa ir Ulmaņlaika bērns, bērnību pavadījusi lauku saimniecībā Jaunpiebalgā, tad devusies bēgļu gaitās uz Vāciju, kur dīpīšu nometnē guvusi latvisku pamatizglītību. Apprecējusies ar ungāru, kamdēļ arī tikusi pie latviešiem grūti pierakstāmā un izrunājamā uzvārda Sentivanī.  Vīra darba dēļ divdesmit gadus nodzīvojusi Saūda Arābijā, kur galīgi nelatviskā vidē bērniem tomēr iemācījusi latviešu valodu, lai viņi varētu mācīties Vācijā, Minsteres ģimnāzijā. Ieva Auziņas Sentivanī valodā var sajust pedagoga rūdījumu. Kad vīrs saslima, ģimene atgriezās Amerikā, un mana sarunbiedrei nācās domāt kā uzturēt ģimeni. Viņa izstudēja valodniecību, pasniedza angļu valodu. Un tas bija jau otrs diploms, pirmā izglītība bija saistīta ar arhitektūru. Kad Ieva Auziņa Sentivanī runā, viņas valodā vienmēr ir kaut kas vairāk par atbildi uz jautājumu. Stāstījumu par dzīvi caurvij pieredze, vērojumi, attieksme, jau izdarīti secinājumi. Un šo viedumu mana sarunbiedre izlēmusi likt lietā, lai kļūtu par latvju dainu vēstnieci.  Angļu izdevumā „Dainas, gudrība latviešu senajā dzejā” Ieva Auziņa Sentivanī lasītājus pārlieku neapgrūtina ar vārdu “dainas” vai “tautas dziesma” skaidrojumu. Viņa to sauc par seno dzeju. Kāpēc tā jālasa? Jo tur meklējama gudrība. Izdevums ‘Dainas, gudrība latviešu senajā dzejā”, nu jau trīs sējumos ir viena cilvēka darbs. Ieva Auziņa Sentivanī paralēli lasītājiem piedāvā tautas dziesmas latviešu un angļu valodās, kā arī savus komentārus. Kāpēc Ieva Auziņa Sentivanī bez iepriekšējas tulkotājas, kur nu vēl atdzejas pieredzes, uzņēmās šo darbu? Vienkārši tāpēc, ka dainas nav pieejamas angliski. Ir bijuši atsevišķi mēģinājumi – dzejniece un jogas skolotāja Velta Sniķere izdevusi savu tautas dziesmu anglisko versiju, iznākušas tautas dziesmu izlases, kurās to autori parasti izvēlētas poētiski vērtīgākās dainas.  Ievas Auziņas Sentivanī veikums angļu valodā ir apjomīgākais, kas ļauj dainas iepazīt kā kopumu. Nevis atsevišķas dzejas rindas, bet – kā Krišjānis Barons tās kārtoja – visu dzīves ciklu. „Dainas, gudrība latviešu senajā dzejā” izdošanu ir atbalstījušas diasporas latviešu organizācijas – Amerikas latviešu apvienības Kultūras fonds, Daugavas Vanagi, Latviešu fonds. Taču ziedojumi un līdzekļi šo sējumu izdošanai tiek vākti arī interneta mājas lapā  latvianvitandwisdom.com, kur šo grāmatu var pasūtīt. Un arī uzdot jautājumus. Iespējams, tas, ka Ieva Auziņa Sentivanī mūža lielāko daļu pavadījusi ārpus Latvijas, ļāvis viņai uz Latvijas vēsturi palūkoties nevis ierasto zināšanu kopuma, bet drīzāk cilvēcisko pārdzīvojumu, dzīves apstākļu izmaiņu viedokļa. Kā jūtas cilvēks, kurš nakti pavadījis smagā fiziskā darbā, un kā jūtas saimnieks, kurš jau vairāk ir ražošanas procesa organizators un ved graudus uz dzirnavām? Kas tā ir par traģēdiju ģiemenei, kad staltākais no dēliem tiek paņemts svešā karā? Kā jūtas cilvēks, izdzīvojis pēc epidēmijas, kad viņam zināmajā ģeogrāfiskajā apkaimē it  visi ir miruši? Grāmatas „Dainas, gudrība latviešu senajā dzejā” autore, komentējot tautas dziesmas, bur Latvijas senvēstures brīnumainas ainas. Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas, 90. gadu vidus Ievas Auziņas Sentivanī dzīve norit starp Losandželosu ASV un Latviju. Deviņdesmitajos kā izvēles priekšmetu viņa sarunas par latvju dainām ar skolniekiem uzturējusi Rīgas 1. vidusskolā. Tobrīd sabiedrībā aktuāla bija diskusija – vai skolēniem būtu jāizvēlas starp kristīgo ētiku un latvisko dzīvesziņu? Ieva Auziņa Sentivanī atbilde ir – jāzina abi, un abu salīdzinājumu kā atspēriena punktu  izmanto arī  tautas dziesmu komentāros. „Dainas, gudrība latviešu senajā dzejā” izdevums ir angļu valodā, taču darba saīsinātā versija “Celmus laida mākoņos” grāmatā iznāca 2019. gadā un tā ir domāta latviešu lasītājam. „Dainas, gudrība latviešu senajā dzejā”  trešais sējums veltīts darba tikumam. Te ir aprakstīti seni darbi – kā linu plūkšana, kreklu darināšana, govju ganīšana, siera siešana, jau pieminētā līdumu līšana, lai izaudzētu graudus.

Franču rakstniece Karīna Tvila romānā „Tas ir tikai cilvēciski” nesērfo uz #MeToo viļņa, kā varētu iedomāties. Karīna Tvila ir franču rakstniece, divpadsmit romānu autore, vairāku prestižu literāro prēmiju laureāte. Studējusi jurisprudenci, kādu laiku strādājusi par juristi, bet tad pievērsusies rakstniecībai. Romānā „Tas ir tikai cilvēciski” skaisto un bagāto pārstāvjiem – Farelu ģimenei – nākas sastapties ar to, ka izvarošanā apsūdzēts viņu izskatīgais un intelektuālais dēls. Iespējams, tas liek pārskatīt arī pašu publiskos izteikumus pirms tam. Puiša tēvs Žans Farels ir ievērojams televīzijas žurnālists, bet māte – intelektuāla esejiste un pārliecināta feministe. Notiek tiesa, un zvērinātajiem jāizlemj, ir vai nav vainīgs. Tulkotāja Inta Šmite sarunā uzsver, ka romānā radīta apbrīnojama atmosfēra, kurā arī lasītājam, sekojot līdzi aizstāvju runām, rodas mainīgas sajūtas par vainu. Katrīnas Tvilas romānu „”Tas ir tikai cilvēciski” no franču valodas tulkojusi Inta Šmite, izdevis Jāņa Rozes apgāds.   Raidījumu atbalsta:

G7 valstu līderi vienojušies par jaunām sankcijām pret Krieviju; gaida ierodamies Zelenski. Es mācos dzīvot no jauna. Latviešu brīvprātīgā karavīra Ukrainā Ulda Volmāra stāsts. Puškina pieminekli Rīgā tik ātri tomēr nepārvietos. Latviešu literatūras tulkotāji tiekas ikgadējā "Tulkotāju asamblejā".

Šajā grāmatā un arī šajā sarunā ir daudz literāru atsauču, bet skaidrojam arī, ko nozīmē serbhorvātu valoda un kur glabājas mirušo enciklopēdija. „Žēl, ka pie latviešu lasītājiem Kiša darbi nāk tik vēlu. Šis tulkojums būtu teicami iederējies tūkstošgažu mijā, kad nāca klajā pirmie Borhesa un Umberto Eko grāmatu latviešu izdevumi. Starp citu, kāds sīkums: par epigrāfu vienai no romāna „Fuko svārsta” nodaļām Eko izvēlējies to pašu pasāžu no franču ceļotāja di Šeilas raksta, ko „Karaļu un ģeķu grāmatā” citē Kišs un kurā pieminēta Rīgas rūpnīca „Trīsstūris”. Ironiski, ka te arī sanāk trīsstūris – Eko, Kišs un Rīga…” tā Danilo Kiša grāmatas „Mirušo enciklopēdija” pēcvārdā raksta tulkotājs no serbhorvātu valodas Arvis Viguls. Gundars Āboliņš lasa fragmentus no stāstiem „Leģenda par gulētājiem”, „Sīmanis Mags” un „Mirušo enciklopēdija”. Danilo Kiša „Mirušo enciklopēdiju” izdevusi „Orbīta”.   Raidījumu atbalsta:

Gleznotājs Vinsents van Gogs ir pārliecinājies, ka krāsa ir modernisma atslēga, un nolemj dodies uz Provansas pilsētu Arli, sapņodams tur izveidot mākslinieku komūnu – Dienvidu darbnīcu.  Van Gogs nepazīst Francijas dienvidus, bet no romāniem uzbūris sev „zilo toņu un priecīgo krāsu zemi”. Ir 1888. gads, kad van Gogs ierodas Arlē, viņš ir viens, viņš nododas radošam darbam un raksta garas vēstules brālim Teo, sūta viņam savus darbus. Van Gogs raksta arī Gogēnam, Bernāram un Tulūzam-Lotrekam, kurš nekad neatbild. Vinsents vēlas, lai Gogēns atbrauc pie viņa, tas gan notiek, bet radošais darbs un sacensība beidzas traģiski – van Gogs nogriež sev auss ļipiņu. Kāpēc tas īsti un kā notika, par to klejo dažādas versijas, bet šoreiz svarīgas ir van Goga vēstules no Arles, tās no franču valodas tulkojusi un izdevusi Inta Geile-Sīpolniece izdevniecībā „Omnia mea”. „Vēstules no Provansas” lasa Gundars Āboliņš, stāsta tulkotāja Inta Geile-Sīpolniece. Lieki piebilst, ka šī ir grāmata, pēc kuras izlasīšanas gribas aizbraukt uz Provansu. Atkal vai beidzot.   Raidījumu atbalsta:

Kāds dzīves nogurdināts psihoterapeits skaita stundas līdz pensijai. Viņš vairs negrib nevienu jaunu pacientu, viņš vairs negrib neko jaunu piedzīvot vai izdarīt. Viņš ir noguris no pacientu stāstiem, no savas jautājumu un atbilžu rutīnas. Līdz brīdim, kad gandrīz tiešā nozīmē viņa praksē ielaužas Agate, paciente ar smagu slimības vēsturi un dīvainām vēlmēm. Un tad vēl ir meitene, kura sasitās, un kaimiņš, ar kuru psihoterapeits nav iepazinies, bet zina viņa ikdienas ritmu pēc skaņām aiz sienas. Viss mainās. Stāsts par to, kā dāņu psiholoģes  Annes Katrīnes Bomanes  debijas romāns "Agate" nonāca līdz izdevējiem un tulkojumiem "Radošajā Eiropā" , ir arī īpašas neatlaidības stāsts. Tulkotāja no dāņu valodas Inga Mežaraupa un aktieris Gundars Āboliņš vienojas, ka "Agate" būtu izcila kamerfilma.  Annes Katrīnes Bomanes romānu "Agate" izdevusi "Zvaigzne ABC".   Raidījumu atbalsta:

Japāņu dzeja ir pārsteidzoša, neparasta parādība, kas pilnībā iegrimst tās sarežģītajā un skaistajā pasaulē ar savu izsmalcināto harmoniju, tā saka japāņu vārsmu zinātāji. Un nu mums Latvijā ir par vienu iespēju vairāk ar japāņu dzeju iepazīties.  Pērn decembrī norisinājās Japāņu haiku pēcpusdiena, pēc tās radās iecere izdot japāņu dzejas krājumu ar nesen, 2021. gada Latvijas un Japānas draudzības simtgades gaidās tapušajiem tulkojumiem latviešu valodā.  Tulkotājs, jautāts, par turpmākām iecerēm, atzīst, ka viņš jau strādā pie Latvju dainu tulkošanas japāņu valodā. Un vēl, runājot par to, cik daudz kopīgā ir latviešiem un japāņiem, piemēram, mūsu trejdeksnis, japāņiem ir līdzīgs instruments, ko izmanto šinto priesteri. "Mani pārsteidz, cik daudz japāņu tomēr mācās un, kas nav mazsvarīgi - iemācās latviešu valodu – ir dzirdēts par jaunu japāni, kurš dzied latviski," sarunā atklāj Uģis.  Latvijas Neredzīgo bibliotēkā, kur lasītājiem Braila rakstā ir pieejams senāk izdots haiku krājums, tagad tapis jauns Braila raksta izdevums un audiogrāmata, ko japāniski un latviski ieskaņojuši viesstudents Daiki Kobajaši un tulkotājs Uģis Nastevičs. Grāmatas atvēršanas brīdī Latvijas neredzīgo bibliotēkā klāt bija kolēģe Agnese Drunka, kura mūs arī iepazīstina ar Uģi Nasteviču.

Vēl pirms Covid un kara tulkotājam Denam Dimiņam kā suvenīru konferencē uzdāvināja kādu grāmatu. Viņš izlasīja. Pēc kāda laika apgāds „Zvaigzne ABC” viņam piedāvāja šo grāmatu tulkot. Viņš, protams, piekrita, jo bija to jau lasījis. Tā bija Alekseja Saļņikova grāmata „Petrovi ar gripu”. Uz grāmatas latviešu izdevuma vāka ir Kirila Serebreņņikova filmas plakāts, starp citu šajā filmā Petrova sievu, bibliotekāri, kura ienīst cilvēkus, tēlo Čulpana Hamatova. Realitātes šajā romānā ir vairākas, viena – postpadomju, nerealizētas personības ar dažnedažādām dīvainībām – arī vairākas, to skaitā pats Petrovs, kurš strādā par automehāniķi, bet brīvajā laikā zīmē komiskus un lasa sava drauga nepublicētos manuskriptus. Autors Aleksejs Saļņikovs dzimis Tartu, dzīvo Jekaterinburgā, romāns „Petrovi ar gripu” saņēma bestsellera balvu 2018. gadā, bet 2021. gadā – filma saņēma Kannu kinofestivāla Vulkāna balvu. Par „Petroviem” stāsta tulkotājs Dens Dimiņš, lasa – Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

„Ir cilvēki, kuri par manu labāko filmu uzskata „Es soļoju pa Maskavu”, citi – „Rudens maratonu”, vēl citi – „Kin-dza-dza” vai „Asaras bira”. Taču vairums ir pārliecināti, ka mana labākā filma ir „Neskumsti!” – Tu, Danelija, esi gruzīns, tāpēc tev arī tā ir sanācis! Nezinu. Varbūt tā arī ir.” Tas ir citāts no režisora Georgija Danelijas īsmetrāžas stāstiem no kinorežisora dzīves „Pasažieris bez biļetes”. Un, ja arī kādam šis uzvārds šķiet svešs, tad vismaz hrestomātiskie kadri no filmām „Mimino” un „Kin-dza-dza” noteikti varētu būt zināmi. Gundars Āboliņš turpina tulkot, un šoreiz viņš ir iztulkojis Danelijas grāmatu „Pasažieris bez biļetes”. Šī gada pēdējā Radio mazā lasītava notiks jūsu ausu priekšā jeb tiešajā ēterā, kad studijā būs aktieris Gundars Āboliņš un žurnāliste Ingvilda Strautmane.   Raidījumu atbalsta:  

„Abas Pētera imperatores daļas pašlaik nenovēršami būs daudz smagāka lasāmviela, nekā tās bija sarakstīšanas brīdī. Notikumi pasaules politiskajā arēnā ar daudzām epizodēm romānos sasaucas neomulīgi tuvu, un gribot negribot nākas vilkt paralēles. Protams, 18. gadsimts nav 21. gadsimts, taču secinājumus lai lasītājs izdara pats. Jebkurā gadījumā Pētera imperatore ir lasāmviela, kas atgādina 18. gadsimta aristokrāta pili, – žilbinoši krāšņa un neērta, košām detaļām bagāta un smakojoša, fascinējoša un biedējoša. Tāda, kurā dodamies aizspiestu degunu, taču stāvam rindās, lai tajā iekļūtu. Jo kaut ko mazliet par dvēseles šķielēšanu zinām arī mēs visi,” tā recenzijā par Kristinas Sabaļauskaites diloģijas otro daļu „Pētera imperatore II” raksta Bārbala Simsone. Mēs savukārt to lasām kopā ar tulkotāju no lietuviešu valodas Daci Meieri, kura šīs grāmatas sakarā pārliecinājusies, ka daudzpunktei  ir jābūt. Kristinas Sabaļauskaites  „Pētera imperatore II”” izdevusi ‘'Zvaigzne ABC”. Raidījumu atbalsta:

Lindas Šmites biogrāfiskais romāns "Valdis. Ne tikai Staburaga bērns" atklāj Valdi, īstā vārdā Voldemāru Zālīti, arī kā izcilu pedagogu, tulkotāju, sabiedrisko darbinieku. Un arī kā cilvēku - patriarhālās sabiedrības un lauku dzīves kārtības apjūsmotāju, nacionālpatriotu un greizsirdīgu literātu ar dzejnieka ambīcijām. Lindas Šmites nesen iznākušais romāns “Valdis. Ne tikai Staburaga bērns” savā ziņā turpina darbu, ko aizsākusi rakstniece Inguna Bauere – iepazīstina mūs no jauna ar Latvijas pirmās Atmodas darbiniekiem. Personībām, kuras pazīstam vārda pēc, reizēm arī pēc viņu paveiktajiem darbiem. Lindas Šmites romānā pienācis laiks iepazīt Valdi – īstā vārdā Voldemāru Zālīti, no cilvēcisko vājību un arī uzvaru puses, kā Raiņa, Plūdoņa, arī Pētera Stučkas laikabiedru. Rīgas Latviešu biedrības bibliotekārs un runasvīrs, Rīgas pilsētas skolu valdes loceklis, Latvijas skautu organizācijas līdzdibinātājs, Jaunatnes Sarkanā Krusta himnas latviskā teksta autors. Savas pedagoga darbības dēļ visbiežāk saistīts ar Rīgu, “Staburaga bērni” par Valdi liek domāt kā par Daugavas apdziedātāju. Rakstniece, jau 17 grāmatu autore Linda Šmite Voldemāru Zālīti kā savējo izjutusi paraugoties uz viņu no Zālīšu dzimtas izcelsmes vietas -  Sausnējas. “1874. gada Jurģu diena, brīnumsilta un spirdzinoša, iegriezusies pret vakaru. Vieglais dienvidu vējš pieplacis zemei, vairs nekustina jaunās, vāri zaļās koku lapas. Šodien gana aijāts un glāstīts, tas nodomā un pilnā mierā liekas pie zemes, pārklājot to kā ar vieglu šķidrautu. Tikai divi mantām piekrauti vezumi un divas labi koptas gotiņas reizē ar četrām aitām aizvien vēl turas ilgajā gājienā, ko, uz dobuļaina paegļu spieķa balstīdamies, vada Vīgantes nu jau izbijušais dārznieks.  Juris un Made Zālīši aiziet no vietas, kur lielkungam kalpojuši vairāk nekā 8 gadus. Aiziet Vīgantes muižas dārza meistars un viņa sieva, muižas modere, un divi no viņu četriem bērniem”. Tā sākas Lindas Šmites sarakstītais “Valdis. Ne tikai Staburaga bērns” .  Latvijas Radio arhīvā glabājas 1984. gadā tapis “Staburaga bērnu” radio iestudējums, tajā teicēja ir aktrise Vera Singajevska, puikas - Raimonds Gruntiņš un Edgars Siliņš, mūzikas autore Elga Īgenberga. “Ja ne šonakt, tad nekad! Ja nerīkosies tagad, patiešām izgaisīs, paliks Daugavas dzelmē tā patiesība un tas īstums, kas sadzīvots mūža agrīnajās dienās. […] Un Janks. Arī viņš visur līdzās – pagalam paļāvīgs un pasauli iepazīt alkstošs. Valdis savā vecpuiša istabā dedz gaišu guni un sēstas pie darba galda.” Vēl viens fragments no romāna “Valdis. Ne tikai Staburaga bērns”. Interesanti, ka atgriešanās Daugavas pakrastē un bērnu draudzībā notikusi, kā rakstniece Linda Šmite to romānā tēlo – pilsētas tukšumā, krēslas vakaru tumsā, un vientulībā. Lindas Šmites romāns man atklāja daudz jauna. Pirmkārt jau, un to es līdz šim nebiju aptvērusi, viena no Rīgas skolēnu iekārojamākajām sākumskolām, Valda Zālīša 1. pamatskola, kas atrodas pašā Rīgas centrā, tagadējā Oskara Kalpaka bulvārī, viņa vārdā nosaukta kāda konkrēta iemesla dēļ. Proti – Valdis Zālītis bija šīs skolas, tolaik – Rīgas pilsētas savienotās elementārskolas – skolotājs un skolas pārzinis ceturtdaļgadsimtu – no 1902. līdz 1927. gadam. Valda dzīves laikā iznākušo darbu vidū bez ceļojumu apraksta “Kurzemīte”, dzīves un dabas apraksta “Staburaga bērni”, diviem dzejas krājumiem -  “Sirdsdomas” un “Ziedu pārslas ilgu ceļmalā”, pēc viņa paša domām, viņa mūža darbs ir romāns dzejā “Juris Brasa, gāršas dēls un mantinieks”. Romāns tapa gandrīz desmit gadus, un, līdzīgi kā “Staburaga bērni”, arī šoreiz pie lauku dzīves tēlojuma Voldemārs Zālītis ķeras laikā, kad vārda tiešā nozīmē ir atrauts no savas zemes, atrodoties Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās Tērbatā, kur nodibina latviešu skolu bēgļu bērniem. “Staburaga bērnus” Valdis pats uzskata par jaunības darbu, kamēr “Juris Brasa, gāršas dēls un mantinieks”, pēc viņa domām, ir viņa dzejnieka varēšanas apliecinājums, mūža pieredzes kvintesence un mantojums nākamajām paaudzēm. Valdim jeb Voldemāram Zālītim, kāds viņš atklājas Lindas Šmites romānā “Valdis. Ne tikai Staburaga bērns”, ticis paradoksāls liktenis. Viņš ir izcils pedagogs, ko, starp citu, var sajust jau “Staburaga bērnos”, Janka un Mārča dialogos. Viņš jāpiemin arī kā tulkotājs, tieši Valdis pirmais iztulkoja Maksima Gorkija darbus, tulkojis arī Čehovu un Merimē. Nozīmīgs sava laika skolu politikas veidotājs, gudrs cīnītājs pret cara laika pārkrievošanas politiku. Plašais darbības lauks liecina par enciklopēdiski zināšanu, ārkārtēju darbaspēju vīru. Skolotāju arī plašākā nozīmē, savas tautas ideālu sarakstītāju, kas palikuši episkajā darbā, ar diemžēl neatgrieztām lappusēm “Juris Brasa, gāršas dēls un mantinieks.” Bet nākamo paaudžu atmiņā viņš palicis kā Staburaga bērns, ar darbu, kas tapis kā pretsvars sarežģītajam laikam un ikdienas darbam, otrpus mūža laikā iemantotajām zināšanāmun pieredzes.

Smiļģa dārzā ir roze Šoša, tā iestādīta tad, kad aktrise Regīna Razuma saņēma balvu, jo Regīna bijusi Šoša Jaunā Rīgas teātra izrādē "Kabalas noslēpumi", kas veidota pēc Zingera darbu motīviem. Savu lekciju par godu Nobela prēmijas saņemšanai jidiša rakstnieks Jichoks Baševis Zingers (angliskajā pasaule – Aizeks Baševis Singers) veltīja jidišam - "trimdas valodai, valodai bez valsts, bez robežām, valodai, kuru neatbalsta neviena valdība".  Šajā pašā – 1978. gadā angļu valodā klajā nāca Zingera romāns ''Šoša", kas veltīts gan cilvēciskām jūtām, gan ir simbolisks mīlas stāsts savai tautai un valodai. Romāna centrā ir tikko pilngadību sasniegušais rabīna dēls Ārons Greidingers, kurš 20. gadsimta 30. gados atgriezies savā bērnības pilsētās Varšavā un apņēmies kļūt par rakstnieku. Nejauši ieklīdis dzimtajā Krohmalas ielā, ebreju geto, viņš sastop savu bērnības draudzeni – vientiesīti Šošu. Latviešu "Šošas"  izdevumam ir divas tulkotājas – Irēna Birzvalka un Māra Poļakova. Savā pēcvārdā Māra Poļakova raksta: "Tulkotājs, kad viņš vai viņa izlemj tulkot pasaulslaveno autoru, Nobela prēmijas laureātu Jichoku Baševis Zingeru, vispirms dara ko tādu, ko savā profesionālajā praksē,  visticamāk, vēl nekad nav darījis: Viņš izvēlas oriģinālu." Apjomīgajās un izsmeļošajās piezīmēs savukārt iespējams uzzināt, ko nozīmē "šamess", "hupe", "cuciks", "Toire", "dibeks" un daudzi citi jēdzieni jidiša pasaulē. Jichoka Baševis Zingera ''Sošu" izdevusi "Dienas Grāmata".   Raidījumu atbalsta:

Viņa teiks pavisam mierīgi – pirms kara 2014. gadā es rakstīju, bet tagad nevarēju uzrakstīt neko, tikai Zviedrijā atkal atradu savu balsi. Marta sākumā Kultūras rondo tikās ar tulkotāju un psihoterapeiti no Ukrainas Līnu Meļņiku, kura bija atbraukusi uz Latviju kopā ar mammu. Toreiz mēs runājām vismaz trijās valodās. Šodien ir Līnas pirmā darba diena centrā „Dardedze”, kur viņa būs pusaudžu un jauniešu psihoterapeite, viņa turpina apgūt latviešu valodu un priecājas, kā arī ar kolēģiem runās tikai latviski. Kas noticis šī pusgada laikā: kāda pieredze bija ar „Skroderdienu Silmačos” tulkošana ukraiņu valodā un kā mainījusies Līnas latviešu valodas izjūta? Saruna ar Līnu Meļņiku no Ukrainas latviešu valodā.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 sekojam līdzi mācītāja un tulkotāja Jāņa Reitera gaitām, kura dzīve filmas vai romāna vērta. Pētām viņa Bībeles „Tulkojuma paraugu”,  un meklējam atbildi, kāpēc Bībeli nav tulkojis Reiters? Jānis Reiters – viens no nedaudzajiem 17.gadsimta latviešu tautības mācītājiem, studējis Tērbatas universitātē, tulkojis dažas Bībeles daļas. Līdz mūsu dienām saglabājies Vecās un Jaunās derības fragmentu „Tulkojuma paraugs” un tēvreižu krājums 40 valodās. Reiters bijis izcils un neparasts cilvēks savam laikam, bieži nonācis konfliktos ar Vidzemes vācu muižniekiem un mācītājiem. Un ik pa laikam aktualizējas jautājums: kālab Reiteram neuzticēja Bībeles tulkošanu? Tas interesē arī mūs, sekojot grāmatu vēstures gaitai. Kopā ar zinošiem pētniekiem un valodniekiem iedziļināmies Jāņa Reitera personībā un tulkojumos. Izmantojam arī kultūrvēsturnieka un valodnieka Konstantīna Karuļa 1986.gadā izdoto grāmatu „Jānis Reiters un viņa tulkojums”. Ziņas par Jāņa Reitera bērnību ir trūcīgas, vēsturnieks Jānis Straubergs, salīdzinot arhīva materiālus un Reitera vēstules, secinājis, ka Jānis ir Rīgas namdara Indriķa Jātnieka dēls, kurš bijis turīgs un  spējis nodrošināt dēlam izglītību Rīgas Domskolā, pēc tam Tērbatas universitātē. Filoloģijas doktore Ernesta Kazakenaite ir pasniedzēja Viļņas universitātē, aizstāvējusi doktora disertāciju par Ernesta Glika Bībeles tulkojuma īpatnībām un pētījusi saistību ar iepriekšējiem tulkojumiem.  Bet pirms analizējam Reitera tulkojumus, Ernesta iezīmē luterāņu mācītāja raibo, pat dēkaino dzīvi. Tā kā arī Ernesta piemin Konstantīna Karuļa grāmatu, no kuras var smelties daudz ziņu par Reitera dzīvi, Latvijas Universitātes un Stokholmas Universitātes profesoram, latviešu valodas vēstures pētniekam Pēterim Vanagam jautāju, ko zinām par Jāni Reiteru, cik daudz var uzticēties rakstītiem avotiem? Ernesta Kazakenaite pētījusi Glika Bībeles tulkojuma saistību ar iepriekšējiem tulkojumiem un ieskicē Reitera tulkošanas paņēmienu. Izpētīt Reitera valodu vislabāk var salīdzinot, uzsver Ernesta Kazkakenaite un secina, ka viņam bija savs variants, gribējis piedāvāt ko citu. Par Reitera valodas atšķirību no citiem tā laika tulkotājiem un valodas zinātājiem vaicāju Pēterim Vanagam. Ārija Geikina sarakstīto lugu „Reiz dzīvoja kāds jātnieks” 1988.gadā Nacionālajā, tolaik Akadēmiskajā Drāmas teātrī iestudēja Mihails Kublinskis, galveno lomu Johannesu Reiteru atveidoja Jānis Reinis. Interesanti, ka šī loma minēta starp aktiera nozīmīgākajām. Savukārt  kritiķi, vērtējot iestudējumu, saskatīja gan saskarsmes punktus ar nacionālās atmodas laiku, ar aktuālu laikmeta jautājumu iztirzāšanu, gan pārmeta ārišķīgus un smagnējus skatuviskās izteiksmes līdzekļus. Vēl urķīgais un neērtais jautājums: Kāpēc Bībeli nav tulkojis Reiters? Jānis Reiters neietilpa galvenajā strāvā, viņš ir kā tāds atzars 17.gadsimta latviešu kultūras, latviešu valodas, latviešu rakstu vēsturē. Viņš gāja savu ceļu, mēģināja savā izpratnē veidot gan latviešu rakstību, gan latviešu rakstu valodu, arī Bībeles tulkojumu. Un tas netika akceptēts baznīcā kopumā, vienalga kādu iemeslu pēc. Reitera tulkojumi ir tikai kā tādi paraugi, kā rokraksti iespiestā veidā, tie neatstāja iespaidu, uzsver Pēteris Vanags, un sniedz kopskatu par šo laiku. Tulkotājs un mācītājs Jānis Reiters bija spilgta 17.gadsimta personība, kurš  bija spējīgs tulkot Bībeli latviešu valodā, to pierādot vairakkārt, gan tulkojot Mateja evaņģēliju, gan 1675.gadā publicējot savu paraugtulkojumu.

Sekojot grāmatu vēstures gaitai, šoreiz raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 par Ernsta Glika tulkoto Bībeli latviešu valodā, savam laikam apjomīgu iespieddarbu. 17. gadsimta otrā puse ir laiks, kurā ritēja Glika mūžs un kurā arī tulkota Bībele latviešu valodā. Par to, ka darbs nav bijis vienkāršs, pārliecināts kultūrvēsturnieks Jānis Polis, kāda ir Bībeles tulkojuma ietekme uz latviešu valodas un arī literatūras attīstību palīdz izprast latviešu valodas vēstures pētnieks Pēteris Vanags, bet Glika Bībeli izrāda un ar aizraujošiem stāstiem dalās Ernsta Glika Bībeles muzeja vadītāja Solveiga Selga. Glika Bībeles muzejā aiz stikla vitrīnas divas pirmās Bībeles latviešu valodā, arī liels plakāts ar Glika svarīgākajiem dzīves posmiem – Ernsta Glika ceļi no Vetīnas līdz Maskavai. Profesors Heinrihs Strods savulaik rakstā „Kad īsti dzimis mūsu Bībeles tulkotājs” uzbur nelielās vācu pilsētiņas atmosfēru: „Kādā svētdienā ar autobusu aizbrauca uz Vetīnu. Tā bija tipiska vācu Saksijas mazpilsēta, novietojusies ap baznīcu, kura atradās pašā kalna galā. Lai uzzinātu, vai baznīcas arhīvā nav saglabājušās dzimušo draudzes locekļu reģistrācijas grāmatas, devos uz mācītāja dzīvokli.” Profesors arī noskaidro, ka 20.maijā diakonam Kristiānam Glikam nokristīts septītais dēliņš (dzimis 18.maijā ap pulksten 9) Ernsts. Ar Glika ceļiem Latvijas teritorijā  mani iepazīstina muzeja vadītāja  Solveiga Selga. Bībeles tulkošanai Gliks veltījis astoņus gadus. Kā noticis Bībeles tulkojums, savu redzējumu sniedz kultūrvēsturnieks Jānis Polis. Ko par Glika Bībeles tulkojumu saka valodnieki, atklāj  Latvijas Universitātes un Stokholmas universitātes  profesors, latviešu valodas vēstures pētnieks Pēteris Vanags. Viņš apliecina, ka Glika Bībele pētniekiem ir liels un nozīmīgs avots jau kopš 19.gs., kad sāka interesēties par latviešu valodas vēsturi. Vienlaikus jāsecina – nav plaša monogrāfiska pētījuma tieši valodas ziņā, ir atsevišķi raksti, izstrādātas disertācijas. Pētniekus interesē viss, kā Gliks tulkojis, kā izmantojis iepriekšējos avotus, kāda gramatika, kāda ortogrāfija izmantota, kādu leksiku Gliks ieviesis latviešu rakstu valodā gan tautas valodas vārdus, gan jaundarinājumus. Ortogrāfija Glika Bībelē ir jautājums, kam Pēteris Vanags pats pievērsies īpaši, arī citu valodnieku pētījumi turpinās. Nobeigumā par laiku kādā tapa Bībeles tulkojums, te atkal palīdz kultūrvēsturnieka Jāņa Poļa zināšanas.

Karlosa Ruisa Safona grāmata "Rēgu labirints", kas noslēdz četru romānu sēriju "Vēja ēna", "Debesu gūsteknis" un "Eņģeļa spēle", patiks tiem, kuri bauda 19. gadsimta biezos romānus ar detektīvintrigu un vēsturiskiem noslēpumiem. Romāns ir atzīšanās mīlestībā grāmatu lasīšanai un Barselonai. Tulkotāja no spāņu valodas Dace Meiere atzīst, ka Karlosa Ruisa Safona romāns "Rēgu labirints" esot kā lupatu deķis, un katrs lasītājs var izvēlēties, kurai līnijai vai vīzijai sekot. Karlosa Ruisa Safona romānu "Rēgu labirints" izdevusi "Zvaigzne ABC".   Raidījumu atbalsta:

Skandalozais un politnekorektais franču rakstnieks Mišels Velbeks ir labs stāstnieks, tā atzīst tulkotājs Dens Dimiņš. Viņa tulkojumā no franču valodas nesen iznācis Velbeka romāns “Serotonīns”. Iepriekš latviski tulkoti un izdoti pieci Velbeka romāni, tostarp “Elementārdaļiņas” un Gonkūra prēmiju saņēmušais “Karte un teritorija”. Romāns “Pakļaušanās” piedzīvoja skatuves versiju Jaunajā Rīgas teātrī. “Serotonīna” galvenais varonis ir novecojošais hedonists un lauksaimniecības eksperts Florāns Klods Labrusts, kurš secina, ka “mirst no skumjām”. Attiecības ar pašreizējo draudzeni ir strupceļā, karjera tāpat, ikdienu grūti iztēloties bez regulāras medikamentu devas. Smokot no vientulības, patērnieciskuma, hedonisma un pilsētas nomocīts, Labrusts nolemj atgriezties Normandijā, kur reiz reklamējis vietējos sierus, iemīlējies un pat – kā tagad šķiet – bijis laimīgs. Taču turienes zemkopji tāpat kā viņš ilgojas pēc neiespējamā – vienkāršāku un humānāku laiku atgriešanās, un daži gatavi par to cīnīties vārda tiešā nozīmē. Tulkotājs Dens Dimiņš piebilst, ka šis romāns ir Velbekam netipiski romantisks, viņa galvenais varonis ir gandrīz kā “jaunais Verters”. Mišela Velbeka romānu “Serotonīns” izdevis Jāņa Rozes apgāds. Raidījumu atbalsta:  

Sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, tulkotāja un psiholoģe Līna Meļņika kopā ar mammu pameta valsti un atbrauca uz Latviju. LTV raidījumā "Kultūrdeva" viņa uzsver – pašai šobrīd nav aktuāls jautājums par krievu kultūras patērēšanu kara laikā, jo svarīgāk ir palīdzēt ukraiņu bērniem, kas atbraukuši uz Latviju: "Tas ir svarīgāk – palīdzēt bērniem adaptēties šeit, lai viņi justos labi, kā palīdzēt ģimenēm. Varbūt viņi ir zaudējuši savas mājas un vēlas dzīvot Latvijā? Lai šie bērni varētu integrēties, bet saglabātu savu Ukrainas kultūras identitāti, zinātu valodu, kultūru, lai justos kā ukraiņi šeit. Man interesē ukraiņu kultūras jautājums un nebija laika domāt par to, ko darīt ar krievu kultūru."

„Paciņas no Klāras Rismanes pienāca uz mūsu vecmāmiņas Hedvigas Māleres adresi kopš četrdesmito gadu beigām,” tā sākas stāsts Jakubas Katalpas romāns „Vācieši”, kad vienam no mazbērniem, tulkotājai, kas tagad dzīvo Londonā, rodas vēlme atrast Klāru Rismani Vācijā. „Pēdējā paciņa pienāca 1987. gadā.” Tēva Konrāda Mālera nāve sapulcina Prāgā bērnus, kuri tagad dzīvo Amerikā, Lielbritānijā, Čehijā, liekot arī jautāt, kas īstenībā ir Klāra Rismane un kāpēc viņa pameta savu bērnu. Tulkotājs no čehu valodas Jānis Krastiņš raksta: „Romānā Jakuba Katalpa lasītājus ieved vācu ģimenē, kuru skārušas Pirmā un Otrā pasaules kara ciešanas Sudetijā un pēckara Prāgā.” Romāna plūdumu veido arī atlūzas no „lielās vēstures”, novedot pie atziņas, ka „tikai daudz vēlāk es sapratu, ka tas, ko mēs ar Ģertrūdi bijām izpētījušas, bija zaudējumu ģeogrāfija”. Jakubas Katalpas „Vaciešus” izdevis „Pētergailis”, no čehu valodas tulkojis Jānis Krastiņš, grāmata nominēta Latvijas literatūras gada balvai tulkojumu kategorijā.   Raidījumu atbalsta:

Kad pandēmija apstādināja laiku un neiespējami kļuva gan koncerti, gan mēģinājumi, mūziķiem bija jāturpina dzīvot. Rīgā dzimušais vijolnieks Gidons Krēmers, kurš tikko nosvinēja savus 75 gadus, bet viņa radītais kamerorķestris "Kremerata Baltica" - 25 gadus, šo laiku ierakstīja vārdos. Pats viņš tās nosauca par "Kovidlaika lauskām", bet grāmatas apveidu tās ieguva kā Gidona Krēmera "(ne)spārnotas domas". Gidons Krēmers visu mūžu vēlējies dalīties ar skaņām un vārdiem, bet aktīvas koncertēšanas laikā rakstīt praktiski neizdodoties. Krēmers visbiežāk domā angliski un krieviski, tāpēc tā arī pierakstījis šīs "lauskas", bet viņš joprojām labi runā arī latviešu valodā, par ko varēja pārliecināties grāmatas atvēršanā. Radio mazajā lasītavā Gidona Krēmera "(ne)spārnotās domas" lasa abi tulkotāji - Eduards Liniņš un Gundars Āboliņš, bet Gidons Krēmers piebilst: "Vien spēlējot es jūtos kā mājās." Grāmata izdota izdevniecībā "Aminori". Raidījumu atbalsta:

#DigitālāsBrokastis tehnoloģiju ziņu top 5 augšgalā stāsts par hugo.lv tulkošanas platformai pievienoto ukraiņu valodu. Twitter strādā pie ilgi gaidītās tvītu rediģēšanas. Radari dronu ķeršanai pie lidostām “Rīga” un “Liepāja”. Robotsuns, kas apsargā Pompeju pilsētas drupas. Un nākotne ir atpakaļ ar DeLorean jauno konceptauto.   Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi LSM portālā.  

Ukraiņu rakstnieks, dzejnieks un aktīvists Serhijs Žadans nupat nominēts Nobela prēmijai literatūrā. Tamāra Horiha Zerņa par savu pirmo romānu “Meitiņa” saņēmusi T. Ševčenko prēmiju. Saruna ar ukraiņu literatūras, tai skaitā minēto autoru, tulkotājiem – Māru Poļakovu un Māri Salēju. 5. martā Polijas Zinātņu akadēmijas  Literatūras komiteja nominēja ukraiņu rakstnieku, dzejnieku, tulkotāju un aktīvistu Serhiju Žadanu Nobela prēmijai literatūrā. Ukrainietes Tamāras Horihas Zerņas debijas romāns “Meitiņa” jau saņēmis nozīmīgāko Ukrainas literāro balvu — BBC Ukrainas redakcijas prēmiju „Gada grāmata” un šobrīd tiek uzskatīts par labāko grāmatu par Ukrainas un Krievijas karu Donbasā, taču burtiski nupat, 9. martā, ar Ukrainas prezidenta Volodimira Zeļenska parakstītu rīkojumu autorei piešķirta arī Tarasa Ševčenko prēmija, kas ir Ukrainā augstākais apbalvojums kultūrā. Pateicoties tulkotājai Mārai Poļakovai abi minētie autori lasāmi latviski: Tamāras Horihas Zerņas “Meitiņas” tulkojums latviski lasošos satricināja pagājušajā rudenī. Pirms tam, 2016. Gadā, jau bija iznācis Serhija Žadana romāns „Džezs pār Donbasu”,  un trīs gadus vēlāk – romāns „Mezopotāmija”. „Mezopotāmijas” tulkošanā līdzdalīgs ir arī Māris Salējs, viņš atdzejoja romānā ietvertās dzejas rindas. Šobrīd, būdams arī Rakstniecības un mūzikas muzeja eksperts, Māris Salējs fondos meklē latviešu un ukraiņu dzejnieku sadarbības faktus, gatavojoties nākamajā nedēļā muzeja tikšanās telpā “Tintnīca” gaidāmajai sarunai par abu nāciju dzejnieku solidaritāti. Taču arī Māra Salēja „Facebook” profils darbojas kā ziņu lenta, kur viņš publicē nepastarpināti no Ukrainas saņemtas ziņas, arī atdzejojumus, kas ļauj mazliet citā rakursā uzzināt par tur notiekošo. Sociālajos tīklos Māris Salējs publicē ukraiņu dzejnieku te un tagad tapušo dzejoļu nekavējoši veiktus atdzejojumus. Mana pateicība tulkotājiem par iespēju vismaz mēģināt aptvert karu, lasot ukraiņu literatūru. Tam, kurš iepazinis literatūru, piemīt privilēģija paplašināt medijos skanošo aktuālo ziņu uztveri ar ukraiņu rakstnieku, dzejnieku klātbūtnē izdzīvoto sajūtu dziļumu. Tamāra Horiha Zerņa „Meitiņa” “Sajūsmināja” varbūt pat nav īstais vārds, grāmata paņēma pie rīkles. “Meitiņa” latviski iznāca pirms pusgada, taču izlasīju to tikai tagad, kara Ukrainā pirmajās dienās. Tā varētu šķist dīvaina izvēle, vēlmē sagremot neaptveramo ziņu par izcēlušos karu, tīši no plaukta ņemt grāmatu, kurā tas aprakstīts detaļās, taču tamāras Horihas Zerņas “Meitiņa” man uzdāvināja visspēcīgāko dzīvības spēka uzvaras pār ieročiem apliecinājumu Tamāras Horihas Zerņas romāna „Meitiņa” darbība norisinās, nu jau jāsaka – iepriekšējā kara laikā, 2014. gadā Doņeckā. Stāsta centrā ir sieviete, kurai dzīvē nepaveicies vairākkārt. Viņa nav mīlēta ģimenē, māte ir mirusi, tēvs, glābdamies no dzeršanas posta, pārdevis iedzīvi, devies strādāt ārzemēs, pusaudzi meitu nosūtot pie nekad neredzētās vecmāmiņas. Tā Meitiņa nokļūst Doņeckā, taču arī tur neatbilst daudzdzīvokļu mājas kaimiņu izvirzītajiem kritērijiem – viņa nav tā sieviete, kas paklausīgi pabeidz skolu un iziet pie vīra. Kādā brīdī galvenā varone atklāj, ka drīkst un spēj darīt citādi. Tieši tāpēc, ka meitiņai nav vīra, viņa izšķiras par drosmīgu rīcību – sāk organizēt pārtikas un ieroču slepenu piegādi kaujiniekiem. Vāka anotācijā var lasīt, ka romānā ir daudz kas no rakstnieces pašas pieredzētā: Intervijas fragments ar Tamāru Horihu Zerņu Ukrainas televīzijā atklāj, ka viņas romāna prototipi ir ļoti īsti, reāli cilvēki: „Man bija spēcīgs prototips galvenajai varonei, taču arī citi stāsti tapa sarunājoties ar cilvēkiem, tas bija kā apzināti veikts, varbūt žurnālistikas, pētījums.” Pārsteidz tas, ka „es literatūrā” pārvērts tas, kas liekas, skatoties ziņas, notiek šobrīd. 2020. gada festivālā „Prozas lasījumi” izskanēja rakstnieces eseja, tā publicēta arī interneta žurnālā „Punctum”. Tajā Tamāra Horiha Zerņa raksta: „Mēs ar jums redzam, kā dažādas realitātes klājas cita citai pāri, savijas kopā un ieplūst cita citā. Mediju realitāte, mākslas realitāte, ekrāna un literatūras realitāte – un dzīvā, reālā un subjektīvā. Šī iedarbība jau sen vairs nav vienpusēja; veidodami iedomātā pasauli, esam atvēruši portālu uz elli, un tagad tas, kas atrodas mūsu literatūrā un zemapziņā, ietekmē to mūsu esību, kas ir fiziska un materiāla.” Un vēl viens citāts no intervijas – “es gribēju saprast kā viss sākās. Kurā brīdī miera dzīve beidzās un sākās karš. Kā milzīgās cilvēku masās notika lūzums, kas viņu dzīvi izmainīja uz visiem laikiem.” Intervētājs Andrejs Alohins kopā ar Tamāru Horihu Zerņu šai sarunā atceras arī Krimas aneksijas pieredzi, personīgi viņam milzīgs pārsteigums bijis, no kurienes pēkšņi saradies tik daudz prokrieviski noskaņotu cilvēku. Šis jautājums aktuāls ir arī šobrīd Latvijā. Un traģiskākais, ka mēs paši neapzināmies, nepamanām okupācijas sekas un paliekas. Kara Ukrainā pirmajās dienās Māra Poļakova inicēja vēstuli Valsts Valodas centram, ar aicinājumu pārskatīt latviešu valodā Ukrainas pilsētu nosaukumus bez Krievijas impērijas uzslāņojuma valodā. Šobrīd izmaiņas ir veiktas. Sāpīgi to atzīt, bet karš darbojas kā katalizators lēmumu pieņemšanai, kā iedvesma rakstniekiem. Taču notiek arī labas lietas. Serhijs Žadans Jau minēju – ukraiņu rakstnieks un dzejnieks Serhijs Žadans marta sākumā nominēta Nobela prēmijai literatūrā. 2016. gadā, pēc pirmā Žadana latviski tulkotā romāna „Džezs pār Donbasu” iznākšanas, rakstnieks arī viesojās Rīgā. Tikšanās Kaņepes kultūras centrā bija patiešām spilgta, jo, pirmkārt, Serhijs Žadans ir sociāli aktīvs intelektuālis. Studējis vācu filoloģiju,  raksta publicistiku vācu presei, stāsta Rietumu pasaulē par to, kas notiek Ukrainā. Viņš ir ne tikai dzejnieks, rakstnieks, publicists,  bet arī tiešai savu ideju sludināšanai viņš izmanto mūziku, viņam ir sava ska grupa "Suņi", kas uz skatuves nespēlē nekādu maigo mūziku. Dzejā viņu salīdzina ar serbu Kusturicu, jo Žadans ir dzejnieks, kurš būdams dziļi sakņots Ukrainas nacionālajā kultūrā, ir attiecies no nacionāliem štampiem. Vēl šajās dienās viņs Harkivā studijā ierakstīja dziesmu. Dziesma neparasti liriska ska grupai, bet šobrīd laikam tā vajag. Mazliet patētikas šobrīd nav bezgaumība. Māra Poļakova pārstāsta dziesmas tekstu: „Piemini visus tos, kam šobrīd grūti, kam laiks ir apstājies kā sirds. Pirms iešanas ārā pēdējoreiz ievelc dūmus. Tev tagad tas viss būs jānēsā: šis ziemas niknums un marta upes, šo seno nepieciešamību palikt cilvēkam. Mēs to visu iegaumējam uz mūžīgiem laikiem. Mums ar šo zemi ir jādzīvo tālāk.” Atšķirībā no labticīgās Eiropas, šķiet, Ukraina skaidri apzinājās tālākas karadarbības iespējamību jau kopš 2014. gadā, viņiem bija īsta kara pieredze, un arī laiks savā prātā saprast, šo pieredzi izdzīvot. Dzima brīva cilvēka pašapziņa, par kuru šobrīd ukraiņus apbrīno visa pasaule.

“Tulkotāja vārdu uz vāka!” - kā situāciju Latvijā un Eiropā, analizējot daudzvalodību un tulkotāju darbu, raksturo izdevēji un tulkotāji? Kultūras rondo ieskats diskusijā un saruna studijā arLatvijas grāmataizdevēju asociācijas valdes priekšsēdētāju Renāti Punku un platformas „Latvian Literature” vadītāju Ingu Bodnarjuku-Mrazauskas.

Tulkotājs Dens Dimiņš ieradās Latvijā, lai piedalītos diskusijā „Tulkotāja vārdu uz vāka!”. Un viņa vārds arī ir uz vāka Ismaila Kadares romānam „Mirušo armijas ģenerālis”', kuru viņš tulkojis no albāņu valodas. No mazas valodas uz mazu valodu. Īpaša uzmanība tika pievērsta arī skandalozā franču rakstnieka Mišela Velbeka romānam ‘'Serotonīns”, kuru Dens Dimiņš tulkojis no franču valodas. "Kadare savā ziņā mazliet man atgādina Velbeku ar to, ka viņš ir labs stāstītājs. Un šī ironija un tas vieglais humors un arī zemteksti, cik viņš varēja toreiz atļauties, jo neaizmirsīsim, kurā laikā tas darbs sākotnēji topa. Tas viss to darbu padara tādu – viņš ir minorā, bet viņš ir viegls, viņš nav nomācošs," sarunā atklāj Dens Dimiņš. "Ak Dievs, kāpēc man jālasa grāmata par kaut kādu ģenerāli, kas brauc uz maz zināmu zemi, ekshumē tur kaulus un tad apraksta pēc kataloga, un brauc ar pirkstu pa karti un meklē jaunas apbedījuma vietas. Tas liekas tik makabri un briesmīgi, bet tas ļauj saprast arī dažādas vēstures parādības gan pagātnē, gan arī lietas mūsdienās." Tulkojums no albāņu valodas latviski ir tulkojums no vienas mazas valodas uz otru. Dens Dimiņš atzīst, ka tas notiek aizvien retāk un retāk. "Cik es skatos ārzemēs izdotās grāmatas, pārsvarā kaimiņi tulko kaimiņus, bet tā, ka tulkotu tālāk maza valoda citu mazu valodu, es gan reti redzu, bet to var tīri objektīvi saprast, un tam ir iemesli," atzīst Dens Dimiņš. Šobrīd Dens Dimiņš tulko Alekseja Saļņikova romānu "Petrovi gripā" no krievu valodas. "Man pēkšņi kaut kādā brīdī sagribējās tulkot no krievu valodas. Nezinu, kā to var izskaidrot, man visi teica, liecies mierā, no krievu valodas var tulkot ļoti daudzi cilvēki. Kaut kā man likās, ka šis romāns ir īpaši interesants. Tā varbūt arī nav nekāda augstā literatūra, tas ir izklaidējošs romāns par dzīvi Jekaterinburgā un dažāda veida esamības absurdajām pusēm, ko var uzlūkot arī ar humoru," vērtē tulkotājs.  "Krievu literatūra noteikti ir mūs darījusi bagātākus un turpinās bagātināt, neraugoties uz visu šo ārkārtīgi problemātisko ģeopolitisko situāciju, kas tagad valda pasaulē. Es negribētu izmest savu krievu miskastē," turpina Dens Dimiņš. Bet arī albāņu valoda nekur nepazudīs, Dens Dimiņš cer, ka viņam izdosies pierunāt kādu apgādu izdot latviski vēl kādu Kadares romānu. Un vēl viņš cer, ka ar serbu literatūras tulkotāja, kurš ir albānis palīdzību izdosies aizdoties ciemos pie Kadares. "Es ļoti ceru, ka nākošvasar, ja izdosies, tad es varbūt sazināšos ar šo tulkotāju un aiziešu ciemos pie Kadares. Tas būtu ļoti interesanti – redzēt klasiķi," tā Dens Dimiņš. Ismaila Kadares romāna „Mirušo armijas ģenerālis” fragmenti atrodami Radio mazajā lasītavā, bet ieteicamās literatūras sarakstam varam pievienot vēl Džonatana Litena raksts „Mūžīgais karš”, kurš Dena Dimiņa tulkojumā lasāms Punctummagazine.lv

Saeima vakar pieņēma Iekšlietu ministrijas (IeM) sagatavoto likumu Ukrainas civiliedzīvotāju atbalstam, kas tostarp paredz Ukrainas bēgļiem iespēju ātri saņemt atbalstu, kā arī uzturēšanās un darba tiesības Latvijā. Likumu atbalstīja 84 deputāti. Šo likumu gaidīja arī Līna  Meļņika un viņas mamma, kuras ieradās Rīgā no Viņņicas Ukrainā. "Pats svarīgākais vārds šobrīd ir "miers", "mierīgas debesis virs Ukrainas". Un „paldies”," atzīst gan Līna, gan viņas mamma Ņina. Tulkotāja, psiholoģe un žurnāliste Līna Meļņika pirms vairākiem gadiem sāka mācīties latviešu valodu (tas bija Aspazijas dzejolis "Dzied circenītis aizkrāsnē"), tulkojusi uz ukraiņu valodu Jāņa Akurātera "Degošos salu", Noras Ikstenas "Mātes pienu", "Dzīves svinēšanu" un "Amor fuo", Māras Zālītes "Piecus pirkstus". Līna atvainojas, ka divus gadus nav runājusi latviski, bet es savukārt, ka neprotu ukrainiski, bet mēs trijatā runājam vairākās valodās. Un galvenais – saprotamies. Paldies par uzticēšanos Līnai Meļņikai un viņas mammai Ņinai. Saruna ir par grūto lēmumu aizbraukt no Ukrainas, trauksmes sirēnām, pagrabu, sausiņiem un garo ceļu; par Ukrainas simboliem, psiholoģiskajiem mehānismiem, kurus izmanto Putins, ukraiņu spēju skarbi jokot, lai uzturētu možu garu; un apņēmību uzvarēt un atgriezties savā zemē. Ņina nedomā, ka notiekošais Ukrainā ātri beigsies, bet Ukrainas cilvēki ir ļoti mobilizējušies. "Bet grūti pateikt, kā tas var atrisināties. Nezinu, vai tāds agresors, kurš neredz robežas, kā viņu apturēt," vērtē Ņina. Viņa arī atgādina, ka padomju laikā Krievija, Ukraina un Baltkrievija bija brāļu tautas, bet tagad Krievija un Baltkrievija cīnās pret Ukrainu. "Tas ir līdz asarām skumji," bilst Ņina. "Mēs esam mierīga valsts, mēs nevienam neesam uzbrukuši, mēs dzīvojām mierā ar saviem kaimiņiem līdz šiem uzbrukumiem. Mēs audzējām graudus, kā tas redzams mūsu karogā un mūsu ģerbonī ir vārds brīvība. Es gan neesmu politikas un militārais eksperts, kurš varētu paredzēt, kā tas varētu beigties, bet mēs aizstāvam savu tēvu zemi, zemi, kur apglabāti mūsu senči, un zemi, kur dzīvos mūsu mazbērni. Mums nav citas zemes un citas valsts. Visi ir ļoti mobilizējušies, gan tie, kas aizbrauca, gan tie, kas palika. Es domāju, ka mēs noteikti uzvarēsim!" uzskata Līna. Šī ir tā reize, kad gribētos, lai dzirdat intonācijas, valodas, un piedzīvotu šo stāstu…, tāpēc tulkojam tikai īsumā teiktā jēgu. Līnas apņēmība turpināt mācīties latviešu valodu un strādāt. "Kad sākās karš, bija gaisa trauksme četros naktī, ka jādodas uz patvertni, kur sēdējām līdz 9 rītā. Tad atgriezāmies mājās, tad atkal uz patvertni, tā visu laiku: apmēram uz stundu, divām atnākam mājās, tad atkal atpakaļ," stāsta Ņina. "Vis mājas mēs redzējām raķeti un Ukrainas ziņas stāsta, ka tur bombardē un tu, uzspridzina militārā noliktavas. Netālu no Viņņicas, kur dzīvojam, uzsprāga eļļas rūpnīca. Tas bija briesmīgi." Viņa arī atklāj, ka jau iepriekš gatavojuši sausiņu, bija sagatavota tā dēvētā izdzīvošanas mugursoma, kurā ir pats nepieciešamākais.  "Taisni no pagraba mēs aizbraucām," turpina Ņina. Līna stāsta, ka sākumā nav domājusi aizbraukt no Ukrainas uz kādu citu valsti. Viņa gribēja pievienoties civilās aizsardzības vienībām, gāja uz mācībām, izgāja vienu posmu, pieteicās nākamajam un tad saslima ar Covid. Izveseļojās, bet uz mācībām vairs nepaspēja. "Pirms dažām dienām, kad sākās, es pat negribu teikt, kad sākās karš, kad sākās šis plaša mēroga iebrukums, jo karš sākās 2014.gadā, mēs bijām ar mammu pie ārstiem, jo viņai pēc Covid pārslimošanas bija slikti ar sirdi," atklāj Līna. "Lēmums aizbraukt bija grūts," neslēpj Līna, jo viņa ir gribējusi palikt un cīnīties, bet redzējusi, ka mammai labāk ir doties prom. Līna ir pateicīga latviešiem, kas no Polijas robežas palīdzēja nokļūt Rīgā. "Te ir kā sapnī. Pirmajās dienās bijām tik ļoti saspringtas, pat uz ātrās palīdzības sirēnām reaģējām. Tās bija tās šausmas, kas iekšā," sajūtas Latvijā raksturo Ņina. "Tikai tagad pēc pāris dienām sākam saprast, ka šeit esam drošībā." Vēl saruna ar Līnu Meļņiku un viņas mamma par tiem dīvainajiem, bet patiesībā ne jaunajiem smadzeņu skalošanas mehānismiem, ko izmanto Putina Krievija. Līna bilst, ka viņa to var komentēt kā profesionāla psiholoģe, kura 17 gadus strādājusi kā bērnu un psiholoģe, bet to nevar izteikt latviski. "Šeit ir vairāki psiholoģiski fenomeni. Viens no tiem ir, ka vienmēr vieglāk nogalināt tad, kad tavā priekšā nav kāds konkrēts cilvēks vārdā Vasja vai Katja, kas ir  tāds pats ka es, viņš arī iet uz darbu," norāda Līna.  Viņa arī skaidro, ka tas nav nekas jauns, to izmantoja jau nacisti Otrajā pasaules karā. "Pirmais fenomens ir cilvēciskās būtības izdzēšana, tas ir cilvēku pārvērš par lietu, tas ir es nenogalinu Katju vai Vasju, es nogalinu fašisti, es nogalinu “benderovku” un tad tas smadzeņu līmenī ir vieglāk, ir vieglāk šo ideju pieņemt, ir vieglāk pieņemt, ka es neesmu slepkava, es daru darbu – un pareizu darbu!" skaidro Līna "Ir vēl jēdziens, kas tika novērots fašistiskajā Vācijā un tagad to novēro Krievijā. Tas ir "Overtona logs" - smadzeņu skalošanas tehnoloģija, kad no sākuma piedāvā pilnīgi nepieņemamu ideju un tāsāk pakāpeniski iesakņoties cilvēku prātos kā pieņemama," turpina Līna. No sākuma par to vienkārši runā, cilvēki vēl to nepieņem, bet vēlāk soli pa solim šo ideju cilvēki sāk pieņemt kā dabisku. "Overtona logu" apraksta, piemēram, attiecībā uz kanibālismu.  "Un šī propaganda, kura līst, kura vairākus gadus lija no Krievijas kanāliem, kuri "izdzēsa visu cilvēcisko", kuri runāja, ka tur nogalina, ka tur ir fašisti. Un tagad daudzi mani kolēģi no Krievijas, kuri vienmēr skaidri formulēja savu pozīciju, ka viņi ir Ukrainas pusē, viņi neteica, ka, lūk, sadosimies rokās, lai nestu mieru. Viņi skaidri sauca lietas īstajos  vārdos – mēs viņus nogalinām, tas nav pareizi.  Tagad viņi pat riskē diktatoriskā valstī," atzīst Līna. "Es saprotu, tas ir bīstami, ka viņi pilnīgi atklāti par to raksta "Facebook". Un komentāros kas parādās pie viņu ierakstiem, es mēģināju vairākos dialogos, mēģinu loģiski ar cilvēkiem: "redziet, kā tā var būt, ka jūs mūs bombardējiet, virs mūsu mājām lido raķetes, mūsu bērni sēž pagrabos, bet jūs sauciet mūs par fašistiem. Kur šeit ir loģika?” Jā, es sapratu, ka tur nav iespējams atrast dzirdīgas ausis."

Tulkotājas darbistabā – tā piesakām mūsu šīsdienas tikšanos ar vācu valodas tulkotāju  Silviju Ģibieti, kura mīt Liepājā. Viņa ar daiļliteratūras tulkošanu nodarbojas jau 40 gadus. Kādu laiku strādājusi arī Liepājas muzejā, kur bija atbildīga par tulkošanas darbiem. Saruna par nozīmīgākajiem tulkojumiem, par savām autoritātēm tulkošanā, par valodas kopšanu.

Epizodē Vasilijs Ragačevičs stāsta par profesiju, kura palīdz nepazust tulkojumā. Tulka un tulkotāja darbs, Rikijs Martins un Dženifera Lopesa, karjera no darba tiesā, caur tulkošanas biroja vadītāju līdz reģionālajam direktoram, par tulka/tulkotāja profesionālajām izvēlēm, darba laiku un samaksu, globālo tirgu, krievu valodas zināšanām, valodu prasmju novērtēšanu personāla atlasē un gatavošanos darba intervijai svešvalodā.Svešvalodu  zināšanu audits – prasmju novērtēšanas  rīks FOCUS , piesakies demo versijai.Sazināties ar podkāsta saimnieci Vineta Bērziņa un pieteikties podkāstā.Podkāsta sociālie tīkli  Facebook  Instagram  YoutubeReklāmai un sadarbībai Juris Garjāns   /producents/  t.29600765  juris@darbs.work

Par dāņu rakstnieces Karenas Bliksenas „lielo piecinieku” mēdz dēvēt viņas grāmatas „ Septiņi romantiskie stāsti”, „No Āfrikas dziļumiem”, „Ziemas pasakas”, „Likteņa anekdotes” un „Pēdējie stāsti”. Tagad visi šie darbi lasāmi arī latviešu valodā, jo jau agrāk izdotajiem pievienojušies Pētera Jankava tulkotie „Pēdējie stāsti”. Un pēdējie stāsti, kā izrādās, nemaz nav pašas Karenas Bliksenas pēdējie darbi. Karenas Bliksenas „Pēdējos stāstus” izdevusi „Dienas Grāmata”, lasa Gundars Āboliņš, stāsta tulkotājs Pēteris Jankavs.   Raidījumu atbalsta:

Tulkotājs un Latvijas literatūras eksporta platformas "Latvian Literature" aģents Džeids Vils ir izaudzis Nebraskas fermeru ģimenē, studējis politiku un vēsturi, pēc tam pievērsies somugru valodu izpētei. Akadēmiskie ceļi viņu aizveda vispirms uz Lietuvu, tad uz Vāciju un – atpakaļ uz Baltijas valstīm, Tartu universitāti. Taču pēdējos gadus Džeids dzīvo Rīgā un aktīvi piedalās literatūras tulkošanas procesā. Ko no sava veikuma viņš piedāvās iepazīt sīkāk gan raidījuma autoriem, gan klausītājiem - interesējamies "Cienījamo lasītāju" epizodē.

Piecu dzejoļu krājumu autors, literatūrzinātnieks, dzejnieks un tulkotājs Māris Salējs dzīvo dubultu dzīvi: viņa īstais vārds ir Marians Rižijs. Pats autors saka, ka pseidonīms viņam palīdzot atbrīvoties no atbildības, ja gadījies uzrakstīt kādu sliktāku dzejoli. Māra klātbūtne Latvijas literatūras ainavā ir klusināta, pieklājīga, tomēr ne indiferenta. Viņa spriedumos par kolēģu paveikto var parādīties arī kāds dzeldīgāks un nepiekāpīgāks vērtējums. Raidījumā Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru izjautājam Marianu par viņa attiecībām ar tulkošanu, dzejas tapšanu un tām grāmatām, ar kurām iepazīsimies turpmākajās epizodēs.

Dzejas dienas Kultūras rondo atklāj dzejnieks un tulkotājs Kārlis Vērdiņš.

Iesākot jaunu grāmatu meklējumu ciklu, Toms un Svens uz sarunu ir aicinājuši tulkotāju Ingūnu Beķeri. Viņas devumu ārzemju literatūras iepazīšanā visspilgtāk iezīmē ilggadīgais darbs pie japāņu autora Haruki Murakami darbu tulkošanas. Drīzumā gaidāms vēl viens šī populārā rakstnieka īsprozas krājums Ingūnas tulkojumā. Raidījuma pamattēma: vai tulkotājs kādā brīdī var kļūt par darba līdzautoru? Un, ja tas tomēr nav iespējams, kā valodas pārnesējam realizēt arī savas mākslinieciskās ieceres? Īpašs ir stāsts Ingūnas Beķeres stāsta par Salmana Rušdi darbu "Sātaniskās vārsmas" un Britu bibliotēkas Apaļo lasītavu.

Kādus vīrus neskar vīruss? Šo Gunta Priekulus un citas klausītāju atsūtītās valodnieciskās mīklas min tulkotāja un rakstniece Silvija Brice. Valodnieciskās mīklas uzdod Māris Klaučs, Gunars Gūža, Biruta Pāvilsone, Sandris Grasis, Marga Šķēle, Elfrīda Krūmiņa, Kornēlija Šlāpina, Mārīte Kabaka, Ieva Vaivode, Guntis Priekulus, Rigmora Kazaka un Jānis Ķirsis.

Dace Meiere ir viena no ražīgākājām mūslaiku tulkotājām, paņemot itāļu, spāņu, katalāņu un lietuviešu valodas. Viņas aizrautības augļi mūsu lasītājiem nesuši iepazīšanos ar Umberto Eko, Italo Kalvīno, Primo Levi un Kristīnas Sabaļauskaites darbiem. Tomam un Svenam būs jāpiepūš vaigi, lai izlasītu Daces ieteiktos darbus, taču šis izaicinājums nešaubīgi ir tā vērts, lai vēl un vēlreiz šķirtu pāri interpretācijas un sapratnes lappuses.

Aktieris GUNDARS ĀBOLIŅŠ iztulkojis Vladimira Zismana "Ceļvedi orķestra pasaulē un tās pažobelēs", un nākamnedēļ izdevniecībā "Upe tuviem un tāliem" izdotā grāmata nonāks pie lasītājiem. "Šī grāmata stāsta par simfonisko orķestri un par to, kā tas ir iekārtots, par mūzikas instrumentiem un cilvēkiem, kuri tos spēlē, un, protams, arī tiem, kuri tos nespēlē. Starp citu, lai jūs nemaldina ārēji labestīgais grāmatas nosaukums — patiesībā tas ir īsts trilleris. (..) Pats briesmīgākais ir tas, ka grāmata ir absolūti patiesa," lasāms grāmatas ievadā. Liene Jakovļeva: Tu neesi vienas mūzas kalps - jau atkal esi pievērsies tulkošanai. Tūlīt klajā nāks grāmata, un manuskriptu esmu palasījusi. Saprotu, ka tur ir ļoti daudz smieklu un daudz ironijas. Nu bet tad man tev jājautā - cik tur ir daudz sviedru un asiņu no tavas puses? Gundars Āboliņš: Nedaudz pazīstot mūziķus, man jāizsaka sava cieņa un apbrīns tam darba apjomam, ko viņi iegulda, lai nospēlētu vienu koncertu... Lai sagatavotu vienu programmu, tev diendienā ir jāvingrinās, jāspēlē, jāpaspēj uz otru darbu, jo vienā kolektīvā, kā mēs zinām, mūziķu aldziņas nav pārāk apskaužamas. Vārdu sakot, savā dzīvē šo pasaules daļu esmu mazliet iepazinis. Ja kāds lasa un smejas, tā ir lielākā atzinība. Kaut vai tās mūžvecās anekdotes par altistiem... Bet atkal lasīju un smējos līdz asarām. Bet grāmata ir patiesa. Un tā ir ne tikai par orķestri - tur ir gan drusku no mūzikas vēstures, gan drusku no mūzikas instrumentu vēstures, drusku tehnoloģisks skaidrojums, kāpēc, kas un kā skan un reizēm arī nesaskan. Pats galvenais ir tas, ka šajā grāmatā orķestris ir aplūkots nevis kā instrumentu kopums vai instrumentālistu sastāvs, bet kā cilvēku ansamblis. Tie ir cilvēki, personības, individualitātes, kā saka - valsts akadēmiskais serpentārijs. Jo pats autors ir profesionāls mūziķis, apmēram mans vienaudzis. Visu mūžu spēlē gan Staņislavska Muzikālajā teātrī Maskavā, gan arī Valsts Akadēmiskajā simfoniskajā orķestrī. Viņš ir obojists, kaut gan sācis kā muzikologs. Esat pazīstami? Jā. Iepazināmies feisbukā, sazvanījāmies. Saņēmu viņa atļauju tulkošanai, un viņš bija iepriecināts, ka viņa grāmatas ārpus Krievijas ir pazīstama un izpelnījusies tādu interesi. Bet kā šī grāmata nonāca pie tevis? Tas viss uzrakstīts grāmatas ievadā... Manu draugu lokā ir daudzi mūziķi, un man tuvs draugs, koncertmeistare Ieva Dzērve vienu dienu man saka - še, paskaties, man liekas, tev patiks. Sāku lasīt un man patiešām uzreiz iepatikās - sajutu to garšu. Skaņu režisors Kārlis Pinnis to speciāli bija pasūtījis no Maskavas. Rīgā to vēl nevarēja nopirkt. Domāju, ka Latvijas mūziķiem šī grāmata nav gluži sveša, ka viens otrs to jau ir lasījis krievu valodā. Bet latviešu valodā būs iespēja salīdzināt. Un tad tu uzreiz sajuti, ka varētu to pārcelt latviešu valodā. Vērsies pie Ivetas Mielavas un viņas izdevniecības "Upe tuviem un tāliem"? Ar Ivetu man bija laba sadarbība, izdodot manis tulkoto "Oblomovu". Domāju - ja reiz pirmā pieredze bija laba, uzrunāšu viņu otru reizi. Kā zināms, arī Iveta ar mūziku ir cieši saistīta. Nolēmām, ka to vajadzētu. Grāmatai ir diezgan daudz lapu... Cik ilgi gāja tulkošana? Pirmais tulkojums jau ir tas rupjais malums, tad jāsāk ar smalkākiem sietiem... Pēc iepriekšējās pieredzes uzrunāju redaktori Intu Kārkliņu, kura ar mani bija ļoti stingra, un tas ir ļoti veselīgi - kā brist pa nātrēm pret reimatismu... Uzrunāju korektori Sandru Rapu, kas arī ir redaktore, bet muzikālais redaktors ir Imants Resnis, kurš ir gan diriģents, gan orķestra mūziķis ar lielu pieredzi. Kad Imantam ieteicos, ka lūgšu palīgā kādu profesionāli, kurš bijis gan diriģenta, gan mūziķa vietā, viņš teica - Главное, чтоб был старого разлива ("Galvenais, lai būtu ar veco pildījumu..."). Jo grāmatā ir daudz atmiņu par padomju laikiem, par visiem absurdiem, kas tolaik valdīja, līdz pat šodienai. Bet pamatā tur ir diezgan daudz atskata vēsturē - mūzikas un kultūras vēsturē. Tā ir ļoti izzinoša grāmata, ko varētu ieteikt jauniešiem, kam ir interese par mūziku. Tavuprāt, viņi iegūs objektīvu priekšstatu? Nav objektīva priekšstata! Skatījums var būt tikai un vienīgi subjektīvs, kamēr to izsaka cilvēks. Tas nekas, ka tur var pasmieties. Nopietns taču vēl nenozīmē - drūms. Dzirdēju, ka arī Ditai Krenbergai tue sot zvanījis, lai noskaidrotu kādas nianses par flautu. Jā, jo grāmata rakstīta tādā kā nepareizā valodā. Mazliet žargonā, mazliet sarunvalodā. Tā, kā mūziķi savā starpā arī sarunājas. Jo mūziķi dažas instrumenta detaļas vai spēles paņēmienus ne vienmēr sauc tā, kā tas ierakstīts enciklopēdijā. Piemēram, jautājums par kalifoniju vai kalifoliju. Veicu aptauju pie Nacionālā simfoniskā orķestra stīdziniekiem, lai viņi pasaka - kas ir tas, ar ko viņi ierīvē lociņu - kalifonijs vai kolofonijs? Neviens nevar pateikt. Izrādās, pareizi ir gan tā, gan tā. Mēs palikām pie kalifonija.  Bet nebiedēsim klausītājus! Grāmata taču nav tik specifiska... Galīgi nē! Tā ir grāmata pilnīgi visiem! Tā ir grāmata cilvēkam, kurš varbūt reizi mūžā bijis uz simfoniskās mūzikas koncertu vai operu un redzējis orķestri. Ir ārkārtīgi interesanti, kā tas mehānisms darbojas. (..) Tur ir arī intrigas, piedzīvojumi, dēkas. Tā ir grāmata par dzīvi orķestrī. Tu neatbildēji, cik ilgi tu tulkoji. Mēnešus trīs, četrus. Pēc tam gāju cauri redakcijas labojumiem. Strīdējos ar vienu redaktori, strīdējos ar otru redaktori, kura man ļoti precīzi norādīja visas latviešu valodas gramatikas un latviešu valodas likumu piemērošanu. Es saku - jā, tas ir pareizi, bet tas neder: man vajag nepareizi - tā, lai ir dzīvi! Visu laiku centos balansēt uz robežas, lai neaizvainotu tos, kuriem latviešu valoda principā ir svarīga tīra. Bet šai gadījumā tīra valoda iznāk tā kā drusku sterila, bet tur, kur valda sterilitāte, nerodas dzīvība. Dzīvībai ir vajadzīgs mitrums, siltums un baciļi... Nu, protams, ar mēru. Man šķiet, ka tulkojums lasās viegli, vismaz man pašam tā šķiet. Lasot oriģinālu, bija tāda sajūta, ka autors ar tevi sarunājas, un es gribēju saglabāt to toni, to valodas un runas stilu, it kā autors ar tevi sarunātos. Es jau esmu tikai starpnieks. Bet ar savu savu garšu un savu pienesumu. Bet tas ir interesanti, tas ir izaicinājums! Jo redzi, aktiera darbs jau arī būtībā ir tulkotājs, tikai tu tulko lugas materiālu arī citos izteiksmes līdzekļos, ne tikai tekstā. Šeit viss bija jāieliek tekstā. Tā ka ar tulkošanu es nodarbojos jau ļoti ilgi, jo aktiera profesija būtībā ir dramaturģiskā materiāla režisora idejas tulkojums caur sevi skatītājam vai lasītājam. Vairāk un plašāk - ierakstā.

Tulkotāja Dace Meiere atzīst, ka Veronēzi ir perfekts rakstnieks, bet romāns "Kolibri" zināmā mērā ir viņa darbu kvintesence. Fragmentēts laiks un it kā sajaukta notikumu secība, taču katrs spirāles loks atklāj jaunas nianses zaudējumos un sēru pārvarēšanā. Galveno varoni Marko Karreru bērnībā sauca par Kolibri, jo viņš bija ļoti sīks augumā, bet mazajam putniņam kolibri ir jāvicina spārni 70 reizes sekundē, lai vēja pūsmā noturētos uz vietas… Sandro Veronēzi divreiz saņēmis prestižo Itālijas literāro prēmiju "Strega". Pirmoreiz par romānu "Rāmais haoss", otrreiz - par "Kolibri". Tas ir ļoti rets gadījums. Sandro Veronēzi romānu "Kolibri" no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere, izdevis Jāņa Rozes apgāds, fragmentus par Marko Karreru, psihoterapiju un Adeli, kurai aiz muguras ir aukla, lasa Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta

Klejojot pa Kultūras rondo arhīvu, meklējām Ulža Bērziņa balsi - dzejā un atdzejojumos. Tā mēs atvadāmies no mūžībā aizgājušā dzejnieka. No planetārā redzējuma civilizācijas vēsturē līdztiesīgi pastāvēt ir visi pasaules uztveres modeļi. Sarunā ar Guntaru Godiņu atzina Uldis Bērziņš, kurš ar saviem sakrālo tekstu un pasaules literatūras tulkojumiem tvēris pasauli vienoti, tās veselumā. Viņa laika ilgstamība ietver gan sekundi, gan mūžību.

Tulkotāja Zane Rozenberga studējusi angļu valodu un literatūru Latvijas Universitātē, vēlāk arī tur bijusi mācībspēks. Kopš 1989. gada pārsvarā nodarbojas ar daiļliteratūras tulkošanu, tulkoto darbu (pārsvarā romānu) skaits mērāms daudzos desmitos, visnoturīgākā ir sadarbība izveidojusies ar apgādu "Zvaigzne ABC". Raidījuma Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru Toms un Svens ar Zani Rozenbergu sarunājas par diženo angļu rakstnieku Džonu Ronaldu Rūelu Tolkīnu un kādu ļoti neparastu pavārgrāmatu. 

Ar LMT Viedtelevīzijas atbalstu piedāvājam īpašu podkāstu sēriju "Kā top kino" – sarunas ar kino nozares profesionāļiem, kas ļauj ielūkoties kino tapšanas aizkulisēs, sniedzot atbildes uz jautājumiem, kuru atbildes jau sen gribējāt uzzināt! Šoreiz podkāsta īpašā viešņa ir, nebaidīsimies to apgalvot, leģendāra filmu un seriālu tulkotāja (kopš 1993. gada) Dace Andžāne, kura ir tulkojusi visas jūsu iemīļotās filmas un seriālus – Daces kontā ir "Zvaigžņu kari" un Džeimss Bonds, "Atriebēji" un visa MCU saime, "Troņu spēle", "Mad Men", "Da Vinči kods" un daudz kas cits. Tādēļ podkāstā klausāties par to, kas ir "vainojams" pie tā, ka kinoteātros filmas skatāmies ar subtitriem, nevis ierunātas, kā tulkotāji strādāja analogajā laikmetā (spoileri: traki!), kā tulko rupjības, Steitems, Stalouns un Vakīns, kādā slepenībā notiek "Disney" filmu tulkošana un, visbeidzot, kurš tad īsti ir atbildīgs par "Zelēkli". Bonusā: jūsu jautājumi Dacei un Daces atbildes! Šajā raidījumā: Iepazīstieties – tulkotāja Dace Andžāne (00:00:25); Tulkotāja darba specifika un aizkulises (00:11:31); Klausītāju jautājumi (01:48:14). Montāža – Toms Cielēns.

Rakstnieki turpina rakstīt un tulkot. Ir gandrīz tikai latvieši, jo ir atbraucis viens zviedru puisis, kurš ieradies mācīties latviešu valodu, dzīvi Ventspils Starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā raksturo tā direktore Andra Konste. Katrs rakstnieks norobežojoties turpina strādāt. "Brauc un arī tādi, kas agrāk nebija pieteikušies, jo domāja, ka noteikti nepaņems," stāsta Andra Konste. Piesakās, nokļūst šeit un strādā. Garās sarunas pie galda izpaliek. "Viss notiek saprātīgi un nav pat neviens ar trauku dvieli jādzenā," atklāj Andra Konste. Daži, kuru atbraukuši pirmo reizi, ir pārsteigti, ka mājā ir kluss un mierīgs. Arī ārvalstu rakstnieki vēlas braukt uz Ventspili, piesakās un gaida iespēju. Piesakās jau arī tādi, kuri ir vakcinējušies pret Covid. Nekas nav apstājies. Andra Konste stāsta par Literatūras gada balvas veidošanu. Jau martā būs zināmi nominanti. Aprīļa otraja pusē būs apbalvošanas ceremonija un uzzināsim laureātus.

Tulkotājs Dens Dimiņš varētu būt nosaucams par staigājošu Valodu Skapi. Viņš spēj pārnest franču, islandiešu, grieķu, itāļu, bulgāru, holandiešu, vācu, krievu un albāņu valodu uz savu - un mūsu - dzimto, latviešu valodu. Dena tulkoto autoru lokā ietilpst Selīns, Hanss Hennijs Jāns, Mišels Velbeks, Vladislavs Todorovs un vēl vairāki citi. Par Velbeka romāna “Varbūt ir sala” tulkojumu 2008. gadā Dens saņēma Latvijas Literatūras gada balvu, nākamreiz šo godinājumu viņš pieņēma septiņus gadus vēlāk - tobrīd, par Džonatana Litela romāna “Labvēlīgās” tulkojumu. Taču tikšanās reizē ar "Cienījamajiem lasītājiem" īpaša vērība būs pievērsta grieķu dzejnieka Konstantīna Kavafja darbiem un franču autora Matiasa Enāra monumentālajam romānam "Kompass".   

Tulkotāja Silvija Brice pati mazliet ironizē, ka tagad ir „baigā rakstniece”, jo iznākusi viņas grāmata „Baigās piezīmes”. Savukārt šīs piezīmes esot baigas tāpēc, ka pārlieku vaļsirdīgas. Silvijas Brices „parkā uz soliņa atstātās piezīmes” lasa Gundars Āboliņš. „Baigās piezīmes” izdevusi „Zvaigzne ABC”. Raidījumu atbalsta:

Kultūras Rondo turpina jautāt, kā jūtas un ko dara radoši cilvēki jaunā gada pirmajā mēnesī. Šoreiz zvans uz Somiju tulkotājai Maimai Grīnbergai. "Janvāris ir sācies drusku nervozi, man jau sen vajadzēja nodot aktuālo tulkojumu un te parādās Covid ietekme manā dzīvē," atklāj Maima Grīnberga, piebilstot, ka vienmēr viss atkarīgs no konteksta. "Es nevaru aizbraukt uz Latviju un izdarīt dažas lietas, lai varētu veiksmīgi savu tulkojumu pabeigt. Līdz ar to esmu atkarīga no citiem cilvēkiem, viņu laipnības un tas mazliet nervozē." Runa ir par somu autora Tommi Kinnunena romānu "Stikla upe". Tulkotāja atklāj, ka vajadzētu aiziet uz Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, kur izstāde par Iļģuciema stiklu. Bet to nevar izdarīt. Protams, var lūgt citu palīdzību, bet viņa atzīst, ka patīk pašai visu izdarīt - pasēdēt arhīvā vai aiziet uz muzeju. Maima Grīnberga šobrīd atrodas Somijā, Covid maz skartā reģionā. Maima Grīnberga iepazīstina ar vēl diviem tulkojumiem, kurus iecerējusi tūlīt pēc tam, kad būs pabeigusi darbu pie "Stikla upes" tulkojuma.  Uz Latviju viņa grasās atbraukt tiklīdz būsim atgriezušies daudzmaz normālā dzīvē.

Pirmajā raidījuma Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru epizodē saruna ar tulkotāju Māru Poļakovu par jidiša sazaroto valodas saturu, par to, kā tulkotājiem sadzīvot ar "balsīm viņu galvās". Sarunas laikā iezīmējas arī nākamā raidījuma temats – stāsts par Leonīda Dobičina pārsteidzošo romānu "Enpils".  Māra Poļakova tulko no krievu, vācu, angļu, sengrieķu, latīņu, jidiša, ebreju un ukraiņu valodas. Tulkojusi vairākus pazīstamus ārvalstu literāros darbus, kā arī piedalījusies jaunā Bībeles tulkojuma izstrādē. 2010. gadā ieguvusi Latvijas Literatūras gada balvu kategorijā "Izcilākais tulkojums".

Šie teksti, iespējams, liks maldīties starp ziņkāri, bailēm, mokām, dzeju, baudām, ētiskiem, ķīmiskiem un medicīniskiem apsvērumiem, starp vēlmi aizmirsties un nepielūdzamu bojājeju… Tās ir Šarla Bodlēra „Mākslīgās paradīzes”. Jau nosaukumā iekodēts kas tāds, kas vedina domāt par cilvēkam nepieejamas paradīzes butaforiju. Vai narkotiskās vielas spēj kļūt par iedvesmas avotu un instrumentu jaunu poētisku tēlu meklējumos? Par šī darba kontekstu un literāro nozīmi Kultūras Rondo runājam ar tulkotāju Gitu Grīnbergu un dzejnieku literatūrzinātnieku Kārli Vērdiņu. Bodlēra “Mākslīgās paradīzes” pirmizdevumu piedzīvoja 1860. gada maijā un tās veido divas daļas – „Poēma par hašišu” un „Opija ēdājs”, kurā pārstāstīts un komentēts angļu rakstnieka Tomasa de Kvinsija autobiogrāfiskais stāsts "Confessions of an English Opium-Eater" (1821). Grāmata ir personīgā pieredzē balstīta poētiska un filozofiska apcere par psihotropo vielu lietošanu, to ietekmi uz apziņu, radošo procesu un izraisītajām atkarībām. Grāmatu papildina Kārļa Vērdiņa priekšvārds un Ginta Rudzīša ilustrācijas. To izdevis apgāds "Neputns".  

Kāpēc uzvārdi daiļliteratūras darbu tulkojumos dažkārt tiek lokalizēti? Kā tulkotāji izvēlas tulkojamo literāro darbu? Raidījumā ar tulkotāju Vinetu Bergu runājam par viņas jaunāko darbu – Mailisas De Kerangalas (Maylis de Kerangal) romāna “Salabot dzīvos” tulkojumu, kā arī daiļliteratūras tulkošanu, franču un latīņu valodu, tulkotāju rezidencēm un sadarbību ar izdevniecībām. Vineta Berga ir franču valodas tulkotāja. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodas eksperte, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Grāmatas: Mailisa De Kerangala. Salabot dzīvos. Rīga: Zvaigzne ABC, 2020. 224 lpp. Brižita Alegra. Senomagusas spoki. Rīga: Apgāds Mansards, 2011. 120 lpp. Žans Marī Gistavs Leklēzio. Stāsts par pēdām un citas fantāzijas. Rīga: Apgāds Mansards, 2018. 320 lpp. Christophe Ono-Dit-Biot. Birmane. Pocket, 2008. 448 lpp. Noderīgas saites: www.tezaurs.lv – plaša latviešu valodas skaidrojošā un sinonīmu vārdnīca https://www.letonika.lv/ – enciklopēdisks uzziņu resurss https://bit.ly/3iSF3DW – “Pieturzīmju” Facebook lapa https://bit.ly/2FvAMI9 – “Pieturzīmju” Instagram profils https://bit.ly/2FaEWWl – “Pieturzīmju” tvitera profils https://bit.ly/2BYS672 – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Patreon” https://bit.ly/2DFLTxa – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Buy me coffee” https://discord.gg/aAkqp7pmu3 – pievienojies mūsu “Discord” kopienai Seko līdzi jaunumiem “Pieturzīmju” Instagram profilā, uzdod jautājumu nākamajam raidieraksta viesim un saņem atbildi raidījumā! “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu raidierakstu par valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas par valodas lietojumu semināros, vebināros, konferencēs un individuālās mācībās. Raidījuma piezīmes: [01:40] Vinetas tulkotais Mailisas De Kerangala romāns “Salabot dzīvos”. [06:01] Kā grāmata nonāca līdz Vinetai? [07:08] Tulkojuma tapšanas ceļš. [11:12] Medicīnas terminoloģijas tulkošana romānā. [11:50] Atsauksmes par grāmatu. [14:00] Kas Vinetai sagādāja gandarījumu, tulkojot romānu? [16:40] Stāsts par dadzīšiem. [19:16] Kāpēc Vineta tulkoja (lokalizēja) grāmatā minētos uzvārdus? [22:30] Grāmatas fragments par gaidīšanu un valodu. [26:28] Kā un kad Vineta sāka tulkot? [31:43] Kristofa Onodibio romāna “Birmiete” tulkojums. [33:06] Kā vide ietekmē Vinetas tulkošanas darbu. [36:56] Tulkošanas process. [39:29] Kā Vineta pilnveido franču valodas zināšanas? [42:10] Ieteikumi tiem, kuri vēlas tulkot daiļliteratūru. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

Latviešu folkloras krātuvē ir kāda īpaša – 150. – kolekcija. Īpaša gan tāpēc, ka, ja parasti kolekcija Folkloras krātuvē ir viens vākums – vai nu šo folkloras materiālu savākusi kāda skola, vai kāds Folkloras krātuves līdzstrādnieks. 150. kolekcijā ir materiāli no visas Latvijas, un tie ir vākti dažādos laikos, gan tūlīt pēc Latviešu Folkloras krātuves dibināšanas, pagājušā gadsimta 20.gados, gan arī atjaunotajā Latvijas valstī – 90.gadu tautiskās atmodas pacēlumā. Taču laikam jau pirmām kārtām Latviešu folkloras krātuves 150. kolekcija ir īpaša tēmas, kas to vieno, dēļ. Šai kolekcijā savākti buramvārdu pieraksti no visas Latvijas, te rodamas arī atsevišķas buramvārdu formulas, tautas medicīnas receptes, kā arī to lietojuma apraksti un pamācības. Kuru gan neinteresē buramvārdi? Tagad šai kolekcijā iespējams ieskatīties arī ar nesen iznākušas grāmatas palīdzību – un tā ir Latvijas universitātes Literatūras, folklora un mākslas institūta paspārnē mītošās Latviešu folkloras krātuves pētnieka Aigara Lielbārža pētījums "150. kolekcija. Buramvārdi". Grāmata iznākusi sērijā, kas iepazīstina ar Latviešu folkloras krātuves atsevišķām kolekcijām. Un te nu jāpaskaidro, ka Latviešu folkloras krātuve savus materiālus pamatā popularizē divos veidos – tā ir internetā pieejamā digitālā platforma Garamantas.lv, un arī tur atrodama laba daļa – jau digitalizētie – 150. kolekcijas materiāli. Otrs veids ir drukātais vārds, tostarp izdevumu sērija ar nosaukumu “Latviešu folkloras krātuve”. Aigara Lielbārža pētījums ir jau ceturtā grāmata šai sērijā. Un grāmatas formāts, sniedz arī folkloras pētniekam lielākas komentāra iespējas, grāmata ir arī iespēja pilnīgāk parādīt – tīri vizuāli – kā šie buramvārdu pieraksti izskatās, un vēl – grāmata paralēli publicēta latviešu un angļu valodā, kas padara mūsu folkloras materiālus pieejamus pētniekiem visā pasaulē. Aigara Lielbārža pētījums sākas nevis ar rozes, vīveļu vai sāpju vārdiem, bet gan ar stāstu par pašiem buramvārdu vācējiem. “Debesu grāmatas” - tām veltīta atsevišķa nodaļa Aigara Liebārža pētījumā “150. kolekcija. Buramvārdi". Lielākoties tie ir iepriekšdotu tekstu, reizēm šķietami nesakarīgu vārdu virknējumu noraksti, kam tika piedēvēta pašpietiekami sargājoša funkcija. Grāmatā ir arī šo pierakstu fotogrāfijas, un es lūdzu pētniekam, kurš šos materiālus ir turējis savās rokās, mazliet komentēt, raksturot – kādas tad ir šīs buramvārdu burtnīcas, kas tiek glabātas Latviešu folkloras krātuves 150. kolekcijā. “Debesu grāmatu” izcelsme, pētījumā ir atsauce uz grāmatniecības vēsturnieku Jāni Misiņu, radušās 6. gadsimtā un saistāma ar kristietības izplatību. Par senāko Debesu grāmatu uzskatāma Svētdienas grāmata, kuras mērķis bijis mudināt svinēt svētdienu. Lai gan jau 8. gadu simtenī kristīgā baznīca pati šādu tekstu pavairošanu un apvīšanu ar maģiskām spējā ir nosodījusi. Viens no faktiem, kas pārsteidz šajā pētījumā “150. kolekcija. Buramvārdi", ka vēl 20. gadsimta sākumā vārdošanas tradīcija bijusi ļoti dzīva, ikdienas dzīves sastāvdaļa. Vai šī tradīcija ir dzīva arī mūsdienās? Aigars Lielbārdis norāda uz dzīvesveida maiņu, no zemnieciskā uz pilsētniecisko, secīgi – mainījušās cilvēku vajadzības, un laba daļa zemniekam nepieciešamo buramvārdu vairs vienkārši nenoder. Taču arī mūsdienu profesiju klasifikatorā ir iekļautas ar dziedināšanu saistītas nodarbes, kas liek domāt, ka tradīcija mainās, bet pati vajadzība, pasaules skatījums, kurā iederas arī vārdošana, ir nepārejošs. Pētījums “150. kolekcija. Buramvārdi", kas tapis Izglītības un zinātnes ministrijas apakšprogrammā “Krišjāņa Barona Dainu skapis”, un Eiropas Reģionālās attīstības fonda pēcdoktorantūras projektā “Latviešu buramvārdu digitālais katalogs”, paralēli lasāms latviski un angliski. Tulkotāja ir Inta Gāle Karpentere, folkloras pētniece no Indiānas universitātes Blūmingtonā, Amerikas Savienotajās valstīm. Grāmatas iznākšana Latviešu Folkloras krātuves 150. kolekcijai tagad nodrošinās plašāku pieejamību pētniekiem visā pasaulē.

Mākslas kritiķis Vilnis Vējš uz sarunu aicinās divu dažādu mākslas jomas pārstāvjus - gleznotāju Jāni Avotiņu un literāti, atdzejotāju Ievu Lešinsku-Geiberi.  Kā top attēli, kā top dzeja, kā top atdzejojumi un kā to visu iespējams tulkot citu tautu auditorijām? Jānis Avotiņš, kura darbi vairāk bijuši skatāmi ārvalstīs nekā Latvijā, atzīst: "Savu darbu nosaukumus es varētu likt tik izsmalcinātā latviešu valodā, kas neko neizteiks Hamburgā, Minhenē vai Honkongā. Bet es to nedaru, jo pats skaidrojums tad būtu vēl viens mākslas darbs." Savukārt Ieva Lešinska-Geibere atklāj, kā veidot atdzejojumus, kā iespējams pārnest citā valodā Aleksandra Čaka vai Ulda Bērziņa dzeju un ko darīt ar latviešu valodai raksturīgajiem deminutīviem un frazeoloģismiem. Vai, piemēram, angļi spētu saprast dzejolī ietverto "lēkt uz ecēšām"?  

Kā norit tulkotāja ikdienas darbs? Kā, strādājot attālināti, pasargāt sevi no izdegšanas? Kas ir datorizētās tulkošanas rīki? Par šiem un citiem jautājumiem runājam ar tulkotāju Jāni Līmežu, kurš stāsta ne tikai par savu pieredzi tulkošanas nozarē un dzīvi Igaunijā, bet arī dalās valodas apguves ieteikumos un pārdomās par tulkošanas iespējām Latvijā. Jānis Līmežs ir Eiropas Komisijas Tulkošanas ģenerāldirektorāta Latviešu valodas departamenta tulkotājs; zina latviešu, angļu, vācu un igauņu valodu. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodas eksperte, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Noderīgas saites: https://translate.tilde.com/lv – valodas tehnoloģiju uzņēmuma “Tilde” mašīntulkotājs https://memsource.com/ – datorizētās tulkošanas rīks “Memsource” https://bit.ly/2IALQp5 – datorizētās tulkošanas rīks “SDL Trados Studio” https://bit.ly/3iSF3DW – “Pieturzīmju” Facebook lapa https://bit.ly/2FvAMI9 – “Pieturzīmju” Instagram profils https://bit.ly/2FaEWWl – “Pieturzīmju” tvitera profils https://bit.ly/2BYS672 – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Patreon” https://bit.ly/2DFLTxa – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Buy me coffee” Seko līdzi jaunumiem “Pieturzīmju” Instagram profilā, uzdod jautājumu nākamajam podraides viesim un saņem atbildi raidījumā! “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu podraidi par valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas par valodas lietojumu semināros, vebināros, konferencēs un individuālās mācībās. Raidījuma piezīmes: [00:53] Jāņa gatavošanās darbam Eiropas Komisijas Tulkošanas ģenerāldirektorātā. [02:20] Jāņa darbs Ventspils Augstskolā. [04:15] Darba valodas un kuriozs sinhronās tulkošanas gadījums. [07:12] Kāpēc Jānis izlēma kļūt par tulkotāju? [09:53] Mērķauditorijas nozīme. [13:58] Tulkošanas rīki. [18:03] Kā Jānis vērtē mašīntulkošanu un tās attīstību? [21:41] Cik svarīga ir avotteksta kvalitāte? [23:56] Neparastākais tulkošanas darbs: Covid-19 rokasgrāmata. [33:00] Jāņa darba pieredze, atziņas un dzīve Igaunijā. [42:51] Tulkošanas nozare ikdienā un tulkotāju interešu pārstāvība. [47:07] Ko Jānis iesaka tiem, kuri vēlas kļūt par ārštata tulkotājiem? [54:15] Kā pasargāt sevi no izdegšanas? --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

Maikla Ondatjes romāns, kara drāma „Angļu pacients” ieguva Brukera balvu, bet filma, kas uzņemta pēc šī romāna, saņēma „Oskarus”. Cits Maikla Ondatjes romāns „Ēnas pār Temzu” stāsta par Londonu pēc 1945. gada, kad kara pagātne vēl nav pagātne konkrētiem cilvēkiem. Tulkotāja Māra Poļakova šo grāmatu atrada, izlasīja un ieteica izdot izdevniecībai „Dienas Grāmata”. Raidījumu atbalsta:

Kāpēc tulkojums ir kā pinjata? Kādus paņēmienus izmanto tulkotāji, lai pārtulkotu tekstu plūstoši un pielāgotu to mērķvalodai? Sarunā tulkotāja Kaija Straumane dalās pārdomās par grāmatas “Jelgava 94” tulkošanu angļu valodā, literāro tulkošanu, radošo rakstniecību, tulkotāju sadarbību ar autoriem, teksta iedarbīgu rediģēšanu un daudz ko citu. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodas eksperte, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Kaija Marisandra Straumane ir tulkotāja no vācu un latviešu valodas angļu valodā, redaktore, pazīstama arī kā fotogrāfe. Tulkojusi angliski Zigmunda Skujiņa, Ingas Ābeles, Jāņa Joņeva un citu autoru darbus. Par latviešu literatūras tulkojumiem angļu valodā saņēmusi vairākus nozīmīgus apbalvojumus, piemēram, Latvijas Literatūras gada speciālbalvu (2015) par ieguldījumu Latvijas literatūras tulkošanā un popularizēšanā angliski runājošajās valstīs un Liliānas Feirčaildas balvu (2019). Grāmatas: Sanita Reinsone. Meža meitas. Rīga: Dienas Grāmata, 2015. 364 lpp. Inga Gaile. Stikli. Rīga: Dienas Grāmata, 2016. 176 lpp. Inga Ābele. Paisums. Rīga: Dienas Grāmata, 2008. 320 lpp. Jānis Joņevs. Jelgava 94. Rīga: Apgāds Mansards, 2013. 312 lpp. David Bellos. Is that a fish in your ear? Farrar, Straus and Giroux, 2012. 384 lpp. Noderīgas saites: https://www.letonika.lv/ – enciklopēdisks uzziņu resurss https://tezaurs.lv – plaša latviešu valodas skaidrojošā un sinonīmu vārdnīca https://eur-lex.europa.eu/ – “EUR-Lex” korpuss https://korpus.cz/ – čehu nacionālais korpuss https://bit.ly/3iSF3DW – “Pieturzīmju” Facebook lapa https://bit.ly/2FvAMI9 – “Pieturzīmju” Instagram profils https://bit.ly/2FaEWWl – “Pieturzīmju” tvitera profils https://bit.ly/2BYS672 – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Patreon” https://bit.ly/2DFLTxa – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Buy me coffee” Seko līdzi jaunumiem “Pieturzīmju” Instagram profilā, uzdod jautājumu nākamajam podraides viesim un saņem atbildi raidījumā! “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu podraidi par valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas par valodas lietojumu semināros, vebināros, konferencēs un individuālās mācībās. Raidījuma piezīmes: [01:00] Ko Kaija tulko šobrīd? [02:07] Kā tulkojamās grāmatas nonāk līdz Kaijai? [05:23] Kaijas pirmie literārie tulkojumi. [07:23] Cik ilgi Kaija dzīvoja Latvijā? [08:10] Kaijas studiju laika stāsti: literārā tulkošana un radošā rakstniecība. [14:44] Svarīgākās rediģēšanas meistarklašu atziņas. [18:10] Tulkotāju piezīmes. [23:20] Kas Kaijai ir literārā tulkošana? [29:18] Vai Kaijai bieži ir sanācis sadarboties ar grāmatu autoriem? [32:03] Ieteikumi tiem, kuri vēlas tulkot literāru tekstu. [39:09] Vai darbu var tulkot atkārtoti? [41:05] Grāmatas “Jelgava 94” tulkošana. [46:55] Tviteris un “Reddit” kā noderīgas jautājumu platformas. [46:30] Žargonu un reāliju tulkošana. [50:00] “Jelgavas 94” fragmenta tulkojuma piemērs. [54:15] Cik nepieciešama ir atgriezeniskā saite? [1:04:55] Kā norisinās literārā tulkošana mūsdienās un kāpēc ir labāk tulkot bezsaistē. [1:12:00] Valodas korpusi. [1:14:55] Kāda nozīme ir latviešu valodai Kaijas ikdienā? [1:18:35] Bērnu literatūras tulkošana. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

Leģenda un sinonīms vārdam „rakstnieks” - to droši var apgalvot par igauņu rakstnieku, dzejnieku, esejistu un tulkotāju Jānu Krosu. Viņam šis ir 100. jubilejas gads, ko Igaunijā īpaši svinēja februārī. Mēs izcilo igauni, vēsturiskā romānu žanra meistaru pieminam tagad. Viņam veltītu izstādi „Romāns ar vēsturi. Jānam Krosam - 100” atklāja šonedēļ Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavā. No humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas stiklotās sienas uz mums noraugās viltīgi smaidošs Jāns Kross, mirklis tverts 1960.gada fotogrāfijā, bet pašā lasītavā iekārtota ekspozīcija. Lai arī izstādes atklāšanā nevarēja piedalīties Igaunijas Literatūras centra un Nacionālās bibliotēkas pārstāvji, arī tulkotāja Maima Grīnberga nevarēja ierasties no Somijas, tomēr notikuma nozīmīgumu tas nemazina. Jāns Kross ir visvairāk tulkotais Igaunijas rakstnieks, izcils vēsturiskās prozas meistars, vairākkārt pieteikts Nobela prēmijai literatūrā, arī viņa paša dzīves gājums atspoguļo Igaunijas pagājušā gadsimta vēsturi. Izstādes ekspozīcija stikla vitrīnās sadalīta nodaļās: par jubileju, par slavu, nodaļa par dzeju, izstādē eksponētas Igaunijā izdotās autora grāmatas, kā arī viņa darbu tulkojumi citās valodās, arī slīdoša fotogrāfiju galerija no ģimenes arhīva. Tulkotāja Maima Grīnberga un dzejniece Inese Zandere ir izstādes satura veidotājas. Izstādes veidošanā iesaistīta gan LNB izstāžu projekta vadītāja Anda Boluža, gan mākslinieks Verners Timoško. Jāna Krosa sarežģītais un nopietnais "romāns ar vēsturi", kas ilga visa mūža garumā, pārtapis 11 romānos, divos garstāstos un turpat 30 novelēs. Bet literatūrā Kross ienāca ar dzeju, viņa pirmais dzejas krājums iznāca 1958.gadā. Jāna Krosa proza kopš 1973.gada tulkota 25 valodās, visvairāk somu, vācu un krievu valodā. Latviski lasāmas piecas Jāna Krosa grāmatas, izstādē redzami Krosa darbu izdevumi latviešu valodā, starp grāmatām „Stūrgalvības hronika”, „Profesora Martensa aizbraukšana”, „Ķeizara trakais”, tās tulkojusi Maima Grīnberga. Krosa 100. jubilejas gadā Latvijā bija iecerēta ne tikai šī izstāde, bet arī Jānam Krosam veltīti lasījumi. Diemžēl lasījumi klātienē nenotiks, toties referāti jeb stāstījumi būs lasāmi gan mūsu, gan Igaunijas Nacionālās bibliotēkas mājas lapā. Izstāde „Romāns ar vēsturi. Jānam Krosam - 100” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā būs skatāma līdz gada beigām. Ar izstādi tās veidotāji cer ieinteresēt par igauņu rakstnieku, mudināt lasīt Jāna Krosa darbus un arī tos tulkot.  

Vai zini, kāda pagātnē bija vārda “zīmols” nozīme? Kāda ir atšķirība starp svešvārdiem un internacionālismiem? Atbildi rodi raidījumā, kura laikā ar profesoru Juri Baldunčiku runājām arī par anglicismiem, jaunvārdiem, aizguvumiem, personvārdu atveidi, latviešu valodas nākotni un citiem tematiem. Juris Baldunčiks ir filoloģijas doktors, Ventspils Augstskolas Tulkošanas studiju fakultātes profesors, terminologs, aizguvumu, latviešu valodas un terminoloģijas vēstures pētnieks, vārdnīcu autors, valodas kultūras un prakses darbinieks, kā arī dažādu vārdnīcu autors. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodas eksperte, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Grāmatas: Baldunčiks, Juris. Svešvārdu vārdnīca. Rīga: Jumava, 2005. 641 lpp. Noderīgas saites: http://termini.lza.lv/ – Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm https://spoti.fi/31EVZZk – podkāsts “Piedzīvot” https://www.facebook.com/Pieturzimes/ – “Pieturzīmju” Facebook lapa https://instagram.com/pieturzimes – “Pieturzīmju” Instagram profils Seko līdzi jaunumiem “Pieturzīmju” Instagram profilā, uzdod jautājumu nākamajam podraides viesim un saņem atbildi raidījumā! “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu podraidi par visu, kas saistīts ar valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas par valodas lietojumu semināros, vebināros, konferencēs un individuālās mācībās. Raidījuma piezīmes: [01:37] Svešvārdi un internacionālismi: sabiedrības neizpratne par tiem un to atšķirības. [06:13] Vai pārlieku bieža svešvārdu lietošana ir nevēlama? [09:50] Kādi ir ieguvumi, ja tiek lietoti latviešu cilmes vārdi? [11:57] Amerikas latviešu valodas zināšanas un tās lietojums. [13:18] Anglicismi un to ietekme uz latviešu valodu šobrīd. [15:46] Kā pievērst cilvēku uzmanību valodas jautājumiem un veicināt valodas attīstību? [17:37] Angļu un latviešu valodas atšķirības. [18:43] Viltusdraugi latviešu valodā. [21:23] Vai domas veido valodu vai valoda veido domas? [23:22] Tulkotāju viltusdraugi un nevēlami pārcēlumi no angļu valodas. [24:16] Vārdu izvēle un barbarismi. [26:02] Jaunvārdi un aizgūšanas process. [28:30] Veiksmīgu un neveiksmīgu aizguvumu piemēri. [30:50] Vārda “zīmols” vēsture. [32:30] Vārdu atšķirīgais lietojums un termins “podkāsts”. [38:45] Kas ar latviešu valodu notiks nākotnē? [42:11] Vai tuvāko simts gadu laikā izzudīs rakstība ar roku? [44:05] Personvārdu atveide: valodas normas un psiholoģiskais faktors. [1:00:15] Prof. Baldunčika nākotnes plāni un ieceres. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

Apgāds "Dienas Grāmata" izdevis latvietes Ingas Žoludes un igauņa Tīta Aleksejeva kopīgi rakstīto darbu "Livonijas debesis". “Tā ir ticības un Dieva meklējumu tēma, pie kuras, manuprāt, jebkurš autors agri vai vēlu nonāk. Vēl ļoti būtiska ir tulkošanas tēma,” raidījumā Kultūras Rondo norāda Inga Žolude, skaidrojot, kāpēc izvēlējusies rakstīt par šo tēmu Romāns ir savā ziņā unikāls divu rakstnieku kopdarbs. Būdami saistīti tēmā un vienā vēstures posmā, abi stāsti, “Marta” un “Adrians”, prasmīgi papildina un izceļ viens otru, kopīgi pār laika varu ļaujot izplaukt neparastam mīlas stāstam — latviešu Bībeles pirmā tulkotāja mācītāja Ernsta Glika audžumeitas Martas Skavronskas (arī Martas Rābes, nākamās imperatores Katrīnas I) un igauņu Bībeles tulkotāja un Ziemeļu kara upura Adriana Virgīnija (Adrian Virginius) tikpat reālajam, cik izsapņotajam sakaram, viņu domām un ilgām. Un vēl šī ir grāmata par veiksmes cenu. Tulkotāja Maima Grīnberga norāda, ka šis kopdarbs ir “mazs un brīnišķīgs piemērs tam, kā divi ļoti atšķirīgi rakstnieki pastāsta katrs savu stāstu, tajā ir kaut kas vienojošs, tajā ir mūs visus vienojošais – Livonija, pirmie Bībeles tulkotāji. Man liekas tas ārkārtīgi skaists un cēls žests”. Savukārt igauņu rakstnieks Tīts Aleksejevs atsūtījis ziņu: "Man ir liels prieks, ka abi šie stāsti sastopas vienos vākos. Inga Žolude ir izcila rakstniece, bet Marta Skavronska tagad vēl vairāk nostiprināta Latvijas vēsturē, kurai viņa ir piederīga. Un šis apstāklis nav literāra fantāzija. Cerams, latviešu lasītājs tagad mazliet vairāk uzzinās par livonieti Adrianu Virgīniju, kurš bija īpašs cilvēks. Viņa tulkojumiem piemīt savāds spēks. Viņš devās nāvē un neatzina apsūdzības. Tulkoja Ījaba grāmatu un izcieta Ījaba pārbaudījumus, bet, nesalūza. Ja Virgīnijs būtu bijis katoļu priesteris, iespējams, viņu kanonizētu."

Deja un mūzika kā iedarbīgs valodas mācīšanas veids, sabiedrības iecietība pret citādo, kā arī iekļaujošā (politkorektā) valoda – par šiem un citiem jautājumiem runājām ar projektu vadītāju un valodu pasniedzēju Lingitu Linu Bopulu. Lingita ir ieguvusi bakalaura grādu baltu filoloģijā un maģistra grādu komunikācijas zinātnē. Iegūtā izglītība ir noderējusi profesionālajā darbā: Lingitai ir pieredze valodu mācību organizēšanā un projektu vadībā, turklāt viņa ir dedzīga latviešu un angļu valodas pasniedzēja. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodas eksperte, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Noderīgas saites: https://satori.lv/article/afrika-es-esmu-balta – Lingitas raksts “Āfrikā es esmu baltā, bet Latvijā – melnā” https://www.youtube.com/channel/UCx1xhxQyzR4TT6PmXO0khbQ – WOW English TV YouTube kanāls https://tezaurs.lv – plaša latviešu valodas skaidrojošā un sinonīmu vārdnīca https://www.letonika.lv/ – enciklopēdisks uzziņu resurss https://www.instagram.com/tavavaloda/ - “Tava valoda” Instagram profils https://www.instagram.com/es.milu.lv/ - “es.milu.lv” Instagram profils https://tulkot.lv/jaunumi/ - tulkošanas biroja “Tulkot.lv” blogs https://skrivanek.lv/latviesu-valodas-padomi/ - tulkošanas biroja “Skrivanek” blogs http://maciunmacies.valoda.lv/ – Latviešu valodas aģentūras izstrādātais resurss latviešu valodas apguvei https://www.facebook.com/Pieturzimes/ – vairāk informācijas un raidieraksta jaunumi “Pieturzīmju” Facebook lapā https://instagram.com/Pieturzimes – raidieraksta ierakstu aizkulises un citas interesantas ziņas https://bit.ly/3HcFZPO – sarunas transkripts “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu podraidi par visu, kas saistīts ar valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas par valodas lietojumu semināros, vebināros, konferencēs un individuālās mācībās. Raidījuma piezīmes: [1:05] Lingitas raksts “Āfrikā es esmu baltā, bet Latvijā – melnā”. [2:55] Situācijas, kad Lingita netika uztverta kā savējā. [7:03] Vai sabiedrības iejūtības līmenis ir mainījies? [8:38] Vai cilvēkiem, kuri prot latviešu valodu un kuriem ir zināšanas par kultūru un tradīcijām, ir tiesības sevi dēvēt par latviešiem? [9:26] Lingitas bērnība mazpilsētā tolaik, kad tolerances jautājumi nebija tik aktuāli. [14:19] Ceļojums uz Lingitas tēva dzimteni. [18:08] Āfrika un kopā būšana. [24:55] Politkorektums jeb iekļaujošā valoda kā mūsdienu tendence. [28:08] Kā Lingita vērtē latviešu valodu vienaudžu vidū? [30:23] Kā pilnveidot latviešu valodas prasmes? [32:20] Latviešu valodas mācīšanas pieredze ārzemniekiem: mācīšana ar dejām, dziesmām un spēlēm. [35:43] Angļu valodas mācīšana bērniem ar īpašu “WOW! English” metodi un dažādām aktivitātēm. [38:00] Kādas idejas, mācot bērnus, noderējušas, arī mācot valodu arī pieaugušajiem? [39:30] Lingitas ieteikumi vecākiem, kuri vēlas, lai bērni apgūtu angļu valodu ļoti agrā vecumā. [41:44] Publiski pieejamie resursi valodas apguvei tiem, kas mācās latviešu valodu. [43:05] Lingitas izstrādātā programma un latviešu valodas mācīšana emigrantu nometnē. [45:50] Lingitas nākotnes mērķi un intereses. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

Raidījumā Augstāk par zemi jauna rubrika „Tandēms”. Šogad reizi mēnesī stāsts par kādu izcilu personību, atklājot viņu no cilvēciskās, ģimeniskās puses. Bieži skandēta atziņa, ka aiz katra veiksmīga vīrieša stāv kāda sieviete, vai aiz izcilas sievietes stāv gudrs vīrietis. Visbiežāk tās nav tikai divu cilvēku attiecības, teju katru no mums veidojusi veselas dzimtas vēsture, satiktie cilvēki. Cilvēks par cilvēku top mijiedarbē, vai tuvplānā skatot – vismaz tandēmā. Dzejnieks, rakstnieks, politiķis Jānis Akuraters savā mājas dzīvē bija izcilu sieviešu apņemts: viņa sieva Marija Akuratere bija viena no pirmās izglītoto latviešu sieviešu paaudzes, māsa Helēna Akuratere cildeniem vārdiem raksturota Kārļa Krūzes dienasgrāmatās. Dzejnieks, rakstnieks, politiķis Jānis Akuraters savā mājas dzīvē bijis izglītotu, mīlošu, drosmīgu sieviešu apņemts. Jānis Akuraters nāk no Jēkabpils puses, viņa māte Dārte bija mežsarga sieva. Savukārt mājā, kur šobrīd iekārtots J. Akurātera muzejs, līdz pat pagājušā gadsimta 70.gadiem saimniece bija Akuratera sieva Marija Anna. Nesen muzejā tika svinēta vēl vienas šīs mājas iemītnieces, vismaz mūža pēdējos gados, ilggadējas Rīgas paraugtipogrāfijas darbinieces, Jāņa Akuratera māsas Helēnas diena, viņas īpašās personības raksturojums – Zelta kukainis, debesu zilums, un tērauda stingrība – ielavījies gan Antona Austriņa, gan Kārļa Krūzes darbos. Taču cikla „Tandēms” pirmais raidījums ir veltījums šī gada jubilārei, 21. janvārī 110 gadi apritēja Jāņa Akuratera meitai, dzejniecei, tulkotājai Laimai Akuraterei. Stāsta J. Akurātera muzeja vadītāja Ruta Cimdiņa un J. Akurātera muzeja galvenā speciāliste Maira Valtere. Akurateru dzimtas stāsts ir stāsts par māju Pārdaugavā Varētu arī teikt, ka šī raidījuma galvenā varone ir Jāņa Akuratera muzeja māja, kas nesen piedzīvojusi lielu notikumu – restaurāciju, un apmeklētājiem durvis no jauna vērusi 2017. gadā, jo tieši māja satur kopā un atklāj apmeklētājiem dzimtas stāstus. Pēc mājas atjaunotnes apmeklētājiem atvērtas arī vairākas no jauna iekārtotas istabas – mājas saimnieces – muzeja vadītāja Ruta Cimdiņa un galvenā speciāliste Maira Valtere – sagaida priekšautos, jo no jauna iekārtota pirmā stāva virtuve ar plīti, un tur arī šobrīd tiek vārīts ēdiens. Otrajā stāvā, kurp ved Maira Valtere, apskatāma arī pagājušā gadsimta sākuma vannas istaba, un no jauna atvērta arī Laimas istaba. Jānis Akuraters šai paša izsapņotajā mājā nodzīvo vien trīs, četrus gadus. 1937. gada vasarā viņu no šīs pašas mājas kamīnzāles izvada, pagalmā bēru braucienam iejūgti seši sirmi zirgi, pārsegti ar vienu garu, baltu tamborētu seģeni, bet pavadoņi bija ietērpti kā strēlnieki Ziemassvētku kaujās – baltos mēteļos un kapucēs. Šobrīd, kad Jāņa Akurātera piemiņu, iekļaujot kora repertuārā ar dzejnieka vārdiem, kopj gan netālās Torņkalna baznīcas koris, gan arī – nāve kā tēma šogad aktualizēta vairākās zinātniskās konferencēs, muzeja vadītāja Ruta Cimdiņa, kas nemanot pievienojusies sarunai, prāto par iespēju aktualizēt šīs labi dokumentētās bēres kā iespējamu pētnieku intereses objektu. Stāstot stāstu par Akurateru dzimtas sievietēm, iespējams, tas ir stāsts par turpinājumu, to, kā viņas prata padomjlaikos no nacionalizācijas nosargāt šo māju, līdz ar to, arī dzejnieka piemiņu. Jāņa Akurātera muzeju šai mājā izveidoja 1991. gadā, taču vēl labu laiku, arī kad 1997. gadā muzejā strādāt sākušas raidījuma ceļvedes Ruta Cimdiņa un Maira Valtere, viņas atceras, ka Laimas istabā tolaik Kultūras ministrija bija iedalījusi darbnīcu restauratorēm. Tas, ka koka māja Pārdaugavā gandrīz līdz valstiskās neatkarības atgūšanai visu laiku bijusi Akurateru ģimenes pārziņā, ka tā arī pārdota ar mērķi to uzturēt kultūras vajadzībām, muzeja darbiniecēm pavēra kolosālu iespēju. Glabāt atmiņas nevis par vienu, lai arī izcilu personību. Ruta Cimdiņa rāda pamatīgus aprakstus, kuros dokumentēts katrs priekšmets, kurā vietā tas atradies, kurā istabā. Laima Agita Akuratere jeb Laimīte Bērnības zīmējumi, saulainā istaba, gaišmatainā sieviete Voldemāra Tones gleznā salonā –, arī muzeja darbinieces Laimu Agitu Akurateri labprāt sauc par Laimīti? Milzīgs gaišums, pat tāda kā sapņotājas nevainība – un šīm sajūtām atbilst gan muzejā no jauna iekārtotā istaba, gan arī Ievas Paršas balsī lasītie Laimas Akurateres dzejoļi, kas ik pa brīdim izskan raidījumā. Laima Akuratere prata piecas svešvalodas, paralēli tam, aizrautīgi studiju gados interesējās par mākslas vēsturi, pie profesora Dauguļa apguva klavierspēli un mūzikas teoriju. Savs nopelns tajā ir arī viņas mātei, kura bija guvusi savam laikam labu izglītību. Laimas Akurateres kā dzejnieces atklāšana no jauna notiek 1999. gadā, kad beidzot tiek izdots viņas vienīgais dzejoļu krājums „Dažas dziesmas”. Krājums ir sakārtots jau 1948. gadā, bet pati autore to nolemj neizdot, jo nevar neko labu uzrakstīt par padomju varu, kas tolaik bija obligāti jāiekļauj krājumā. Laimas istabā Akuratera muzejā Pārdaugavā viss ir vienkopus, rakstāmgalda atvilktnē burtnīca ar vēl nepublicētajiem dzejoļiem, grāmatplauktā Petrarka, skapī labo laiku kleitas. Un gulta, kurā izslimot kaites un rakstīt vēstules. Uz Sibīriju izsūtīts ir Laimas mīļotais vīrs, Fricis Osis. Marijai un Laimai izdevās nosargāt māju, tā bija tikai pusotru kvadrātmetru par mazu, lai kopplatības ziņā atbilstu jaunajam padomju likumam par nacionalizāciju. Taču īrniekus ņemt nācās. Tā bija diriģenta Edgara Račevska ģimene, arī ārsti, putnkopji no Pierīgas, bez mājvietas palikušie no Sarkanā Krusta. Vienīgā tukšā istaba, ko neizīrēja, bija Akuratera kabinets. Laimu kā personību spilgti raksturo arī viņas nostāja, mudinot dēlu doties studēt uz Lietuvu. Ģimene joprojām skaitās politiski neuzticama, kas nozīmē, ka dēlam, Jānim Viesturam, kurš mūziku sāka mācīties uz klavierēm, tepat, Akurateru mājas pirmā stāva kamīnzālē, mācības tālāk konservatorijā Latvijā bija neaizsniedzamas. Viļņā viņš kļuva par vienu no erudītākajiem muzikologiem.  

Dienu pirms Līgo svētkiem "Atsperes" Rīta intervijā Inga Saksone un Orests Silabriedis uz sarunu aicinājuši dzejnieku Andri Akmentiņu, kurš "Klasikas" studijā ieradies taisnā ceļā no Rakstniecības un mūzikas muzeja krātuves Tērbatas ielā, jo ķēries pie grāmatas par Jāni Ezeriņu. Vaicāts, cik daudz līdz šim viņš zinājis par mūsu lielisko noveļu meistaru, Andris neslēpj: "Pietiekami minimāli, un tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc esmu ķēries klāt tieši viņam, jo pats sevi apzinos kā tādu pirmreizības mednieku. Varbūt nav labi, bet atklāšu, ka tieši šī iemesla dēļ jau esmu paspējis atteikties no Veidenbauma... Mana ļoti agrīna bērnības atmiņa ir tāda, ka māsa bija šausmīgi gudra, un jau pirmajā klasē bija izlasījusi visus Raiņa kopotos rakstus... Es arī ļoti agri iemācījos lasīt, bet uz Raini "nepavilkos", izvēlējos kaut ko ergonomiskāku - tā bija Jāņa Ezeriņa lieliskā grāmata "Tornis"..." Lasīt pilnu sarunas versiju...

Tulkotāja Māra Poļakova šogad bija nominēta Latvijas Literatūras gada balvai par romānu, kas tulkots no ivrita - Izraēlas rakstnieka Dāvida Grosmana "Bārā ienāk zirgs". Romāns ir pārbaudījums tulkotājam, jo liela daļa teksta ir komiķa Dova Grinšteina stand-up izrāde nelielā Izraēlas pilsētiņā, uz kuru viņš ir uzaicinājis savu bērnības dienu draugu, tagad pensionētu tiesnesi Avišaju Lazaru. Kas un kāpēc - Dāvida Grosmana romānā "Bārā ienāk zirgs". Lasa un sarunājas tulkotāja Māra Poļakova un aktieris Gundars Āboliņš. Romānu izdevis Jāņa Rozes apgāds. Raidījumu atbalsta:

"Atsperes" studijā - tulkotāja Dace Meiere un Orests Silabriedis, bet Rīta intervijas viesis šoreiz ir dzejnieks un tulkotājs Guntars Godiņš. Viņa tulkojumā apgāds "Neputns" izdevis igauņu tautas eposu "Kalevdēls". Frīdriha Reinholda Kreicvalda eposs "Kalevdēls" (Kalevipoeg) ir mūsdienās visvairāk tulkotais igauņu valodā sarakstītais daiļdarbs, igauņu kultūras vizītkarte pasaulē. Gandrīz 90 gadus pēc tā pirmā izdevuma latviešu valodā apgāds "Neputns" laidis klajā jaunu eposa atdzejojumu. "Šogad gan Latvija, gan Igaunija svin savas valsts simtgadi. Lai igauņu tautas eposa „Kalevdēls" tulkojums ir mana dāvana mūsu valstīm jubilejā," par savu lielo veikumu raksta atdzejotājs Guntars Godiņš.

Ernsts Gliks – bībeles tulkotājs latviski, viens no agrīnajiem latviešu valodas veidotājiem, attīstītājiem un viena no iezīmīgākajām personībām latviešu un Latvijas 17. gs. beigu un 18. gs. sākuma vēsturē. Par Ernstu Gliku raidījumā Septiņi gadsimti līdz valstij stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule. Lasot Glika biogrāfiju, var sastapt faktu, kas varētu būt tipisks Latvijas kultūrainai 16. un 17. gadsimtā. Viņš nav vietējās izcelsmes, dzimis Vācijā, pārcēlies uz šejieni, veidojot karjeru. Pēc izglītības teologs un Latviju viņš dodas veikt mācītāja pienākumus.