Podcasts about lietuvu

Saruna par Latvijas jauno dizaineru pārstāvniecību  starptautiski nozīmīgos notikumos - gūtā pieredze Milānas Dizaina nedēļā un iecerētais izstādē "Expo 2025 Osaka" Japānā. Nupat noslēgusies Milānas Dizaina nedēļa  Itālijā. Latviju tajā pārstāvēja septiņi autori un dizaina apvienības "Gateris Works", "Ēter", Dace Sūna, "Studio Sarmīte", Artis Nīmanis, Emma Sofia un Bottera. Latvijas dizaineri iekļaujas visu triju Baltijas valstu laikmetīgā dizaina projektā „Tactile Baltics”, kuru pirmoreiz bija iespēja redzēt pirms četriem gadiem Londonā. Izstāde laikmetīgā dizaina valodā apvieno Baltijas reģiona inovācijas, kultūras vērtības un amatniecības tradīcijas. Kultūras rondo sarunājas Latvijas Dizaina centra un "Tactile Baltics" projekta vadītāja Dita Danosa, dizainere Dace Sūna, dizaina studijas "Gateris Works" pārstāve Eva Abduļina un arhitekts Reinis Leo Miķelsons, kā arī tekstilmāksliniece un gleznotāja Emma Sofia. Līdz 13. aprīlim Milānā risinājās pasaulē nozīmīgākais notikums dizaina jomā, un tajā ar kopīgu ekspozīciju piedalījās arī Baltijas valstis. Savukārt no 13. aprīļa līdz 13. oktobrim Japānā norisinās "Expo 2025 Osaka", kas ir pasaulē nozīmīgākā valsts tēla veidošanas un eksportspējas veicināšanas izstāde, kas risina ne tikai ekonomiskus, bet arī pasaulei nozīmīgus sociālos jautājumus. Izstādē Latvija pārstāvēta vienotajā Baltijas paviljonā, kas tiek veidots kopā ar Lietuvu. Izstādē piedalīsies 160 valstis, deviņas starptautiskas organizācijas, un plānots, ka to apmeklēs vairāk nekā 28 miljoni cilvēku no visas pasaules.    

Šoreiz raidījumā lielā saruna ar bijušo Latvijas vīriešu futbola izlases galveno treneri Daini Kazakeviču, kurš ir viens no retajiem pašmāju futbola treneriem ārzemēs. Kazakevičs šosezon vada Šauļu klubu Lietuvas virslīgā. Sarunā ar viņu gan par futbolu kaimiņzemē, gan Latvijas izlases gaidāmajiem mačiem Pasaules kausa kvalifikācijā pret Andoru un Angliju. Nedēļas notikumu topā: Kaspars Daugaviņš paziņo, ka šopavasar cīnīsies par vietu Latvijas hokeja izlases pamatsastāvā dalībai pasaules čempionātā Stokholmā; Eduards Tralmaks Čehijas hokeja virslīgas regulārās sezonas pēdējā mača pēdējā trešdaļā gūst trīs vārtus un izpilda divas rezultatīvas piespēles, nosargā līgas rezultatīvākā spēlētāja godu; Sākas Latvijas futbola virslīgas jaunās sezona, aiz muguras jau pirmā kārta; Latvijas vīriešu basketbola izlase vasarā pirms Eiropas čempionāta aizvadīs piecas pārbaudesspēles, tiksies arī ar Lietuvu un Slovēniju, igauņi pirmajā dienā nopērk 14 000 biļešu uz Eiropas čempionāta spēlēm.

Izdevniecībā "Upe tuviem un tāliem" klajā nācis mūzikas albums "Daugavas rāgas", kurā apvienoti Dienvidlatgales senatnīgie, vienbalsīgie dziedājumi un Indijas rāgas. To veidojuši Biruta Ozoliņa, Indriķis Veitners, Vigo Račevskis, Ernests Medenis un indiešu sitāras spēlēs meistars Shree Subrata De. Albuma atvēršana notiks 11. februārī LNB Kores zālē, bet sarunā ar Birutu Ozoliņu uzzinām, kas kopīgs indiešu rāgām un Latgales dziedājumiem un kāda bijusi Birutas un indiešu mūziķa Subratas De tikšanās un muzikālās sadarbības veidošanās. Biruta Ozoliņa: Tikšanās ar šo mūziķi man pavēra ļoti daudz jaunu priekšstatu par to, kādam jābūt mūziķim, kā jākalpo mūzikai. Viņš mani tiešām pārsteidza ar savu atdevību mūzikai. Viņš ir tik ļoti saistīts ar savu instrumentu, ka reizēm man pat likās mazlietiņ komiski, kā viņš to sargāja, kā viņš sargāja savas rokas, kā viņš sargāja savu iespēju spēlēt šo instrumentu. Subrata De ir ļoti, ļoti saistīts ar savu instrumentu. Viņš kalpo šai mūzikai. Un arī tas, kā viņš veido mūziku, kā viņš veido mūzikas stāstu - rāgas tēmas jau ir apmēram zināmas, bet katru reizi viņš šo stāstu pastāsta citādāk. Viņš pats sākumā nemaz nezina, kā tas viss veidosies. Mani tas ļoti fascinēja un aizrāva. (..) Man ir ļoti labi kolēģi, domubiedri, mūziķi, ar ko kopā veidojām šo projektu. Ir Indriķis Veitners, ar ko mums jau no “Patinas” laikiem ir ļoti ilgstoša sadarbība - laikam pat 20 gadi, kuros veidojam kopējas lielākas un mazākas koncertprogrammas. Ir Vigo Račevskis, kas lieliski spēlē austrumu instrumentus, arī gongu. Esmu dzirdējusi viņa gongu kompozīcijas stundas garumā, un tās ir tik aizraujošas - tāpat kā Subratas spēle, arī Vigo Račevska gonga spēle ir īsts mūzikas pārdzīvojums. Tad Ernests Medenis, kas ir cilvēks no dabas, tik atraisīts, tik emocionāls. Viņš nav mūzikas profesionālis, bet ir ārkārtīgi talantīgs daudzās jomās. Viņš strādā kā avioinženieris, bet mūzika tiešām ir daļa no viņa dzīves, viņš lieliski spēlē kokli. Ar šiem cilvēkiem arī bijām komandā. Lielākais darbs patiesībā bija, pirms Subrata ieradās, jo, kad es apjautu, ka te var kaut kas labs veidoties, mēs vienkārši sākām strādāt. Subrata mums sūtīja mūzikas paraugus, un mēs ar Indriķi tikāmies un strādājām. Bija Subratas ieraksti, bija seno teicēju ieraksti no Latvijas folkloras krātuves, un mēs četratā vienkārši mētājām viens otram frāzes, to vai nu atkārtojot, vai variējot. Mēs iepazinām, kā veidot frāzi. Un, lai cik dīvaini nebūtu, arī Subrata to piefiksēja - frāžu modelēšana ir ļoti līdzīga latgaļu senajiem dziedājumiem un Indijas mūzikas domāšanai. Es nerunāju par latviešu folkloru vispār - es runāju par ļoti šauru žanru, kas ir Augšdaugavā, Dienvidlatgalē. Šīs dziesmas ir ļoti tuvas lietuviešu dziesmām, daudz tuvākas kā citur Latvijā dzirdamām dziesmām. Kad aizbraucu uz Lietuvu un padziedu šīs dziesmas, viņi saka - jā, šādi dzied - mazliet variēti, reizēm pat par to pašu tēmu, teiksim, pļaujas svētku motīvs ir tāds pats.      

Diriģents Atvars Lakstīgala šonedēļ nostiprinājis draudzību ar Liepājas Simfonisko orķestri un Lietuvu, jo daļa programmas, kas vakar izskanēja Viļņas filharmonijā kopā ar lietuviešu pianistu Kasparu Uiski, būs dzirdama 1. februārī arī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars". "Pārmiju" laikā vispirms ar Atvaru Lakstīgalu runājam par šīs sadarbības priekšvēsturi, viņa iepazīšanos ar pianistu, kad abi vēl bijuši jauni un satikušies Brāmsa mūzikā, un stāvovācijām, kādas vakar valdījušas Viļņā. Atvars stāsta, kādēl Liepājā nolēmuši atskaņot abus Šopēna klavierkoncertus, par Kaspara Uiska interpretāciju un zemūdens akmeņiem, ar ko šajā mūzikā jāsastopas orķestrim, par viņa patikšanu uz Klavierkoncertu atskaņojumiem. Nav pierasts, ka vienā programmā tiek iekļauti abi Šopēna klavierkoncerti, viņš stāsta: "Man vienmēr ir ļoti paticis diriģēt tieši klavierkoncertus. It sevišķi, ja aiz muguras ir ļoti labs solists, bet priekšā ļoti labs orķestris, tad tā ir burvīga sajūta, ka ir divi orķestri – klavieres kā viens orķestris un simfoniskais orķestris kā otrs. Tad var brīnumu lietas no tā visa izveidot." Kasparu Uinski Atvars Lakstīgala raksturo kā ļoti prasīgu pianistu. "Ar katru pianistu ir mazliet savādāk. Tā kā man ar viņu šī nav pirmā sadarbība, ir viegli, jo es zinu, ko no šī mākslinieka sagaidīt. Viņš ir ļoti prasīgs mākslinieks – pret kvalitāti, pret niansēm, mēs ļoti daudz arī diskutējām iepriekš, vēl pagājušā gada decembrī sākām sazināties, kas un kā, par tempiem, niansēm, instrumentāciju, krāsām, ko mēs varbūt paspilgtinām, ko ne tik ļoti izceļam. Katrā ziņā tā būs ļoti pārdomāta programma."  

14. decembrī Mazajā ģildē Lielās mūzikas balvas laureāts Trio Palladio (vijolniece Eva Bindere, čelliste Kristīne Blaumane un pianists Reinis Zariņš) atskaņos jaunu koncertprogrammu, kuru veido divu pasauļu pretnostatījums: trīs Baltijas autoru darbi un Franča Šūberta Pirmais klaviertrio, kas sacerēts neilgi pirms autora nāves. Lietuvu pārstāvēs Anatolijs Šenderovs (1945-2019) un viņa "Dziesma un deja" (2008), Igauniju - Erki Svens Tīrs (1959) ar Fata morgana (2004), bet Latviju - Pētera Vaska (1946) darbs "Vientuļais eņģelis" (2006/2019). Baltijas valstu komponistu darbi izskanēs kā veltījums Baltijas ceļa 35. gadskārtai, tāpēc Kristīne Blaumane dalās savās atmiņās par Baltijas ceļu: "Mana un Evas paaudze, mēs vēl bijām pārāk jauni, lai mums padomju laiks atstātu kaut kādas traumas. Tajā pašā laikā bijām jau pietiekoši saprātīgā vecumā, lai apzinātos notikuma nozīmību. Es jūtos priviliģēta, ka saprotu, ko tas nozīmē. Nevajag iedomāties, ka brīvība un neatkarība ir kaut kas pašsaprotams. Tam vajadzētu būt pašsaprotamam, bet [jāspēj] novērtēt to pa īstam, jo mēs piedzīvojām arī laikus, kad tā nebija." Par gaidāma koncerta laikmetīgo repertuāru stāsta Reinis Zariņš: "Visi baltiešu komponistu darbi tapuši jaunās tūkstošgades pirmajā desmitgadē, tātad samērā nesen. Varētu teikt, nesena laikmetīga mūzika, bet tās pamatā ir pavisam fundamentālas lietas, kaut kas pagānisks, kaut kas no mūsu senčiem, kaut kas sensens, nozīmīgs jebkuras kultūras cilvēkam. Gan Šenderova darbā, gan Vaska bezgalīgajā dvēseles dziesmā ir tādas lietas, kas ir saprotamas pilnīgi visiem cilvēkiem. Tīra opusā Fata morgana mani visvairāk saista tas, kā dabiskā skaņurinda izmantota tik iespaidīgā, mistēriskā, noslēpumainā veidā. Dabiskā skaņurinda galu galā ir pamats visai mūzikai, ko cilvēks tikai vienu dienu ir atklājis un iemācījies izmantot, bet tā ir ierakstīta šīs pasaules DNS kopš radīšanas. Šī skaņurinda ceļas kā nogrimusi pils no ezera, un iespaids ir ļoti spēcīgs. It kā nesena mūzika, kas kaut kādā ziņā tomēr ir ļoti sena. Vismaz es tā par šiem skaņdarbiem esmu sācis domāt." Eva Bindere: Jā, Šenderova skaņdarbs tiešām ir ārkārtīgi pagānisks, tas ir īstākais vārds, kā to aprakstīt, pat salīdzinoši traks savā garā. Godīgi sakot, biju pārsteigta, kad pirmoreiz to dzirdēju, jo tas aiziet tādā virpulī, ko es galīgi nebūtu [gaidījusi]. Tā nav tā ideja, ko mēs sagaidām no lietuviešu mūzikas, atverot lappuses un nezinot skaņdarbu. Katrs no šiem trim darbiem rāda savu, ļoti īpašu pasauli, un tie ir savstarpēji ļoti kontrastējoši, tādēļ domāju, ka būs interesanti tos dzirdēt un salīdzināt tās skaņu vīzijas, kādas katrs no tiem rada. Trio “Palladio” šobrīd ir Latvijā un 14. decembrī būs koncertā Mazajā Ģildē, bet pēc tam jums ir koncerti arī Moldovā un Itālijā. Tur būs šī pati programma? Reinis Zariņš: Mēs miksēsim gan šos, gan iepriekš spēlētus darbus, kādas nu vēlmes kura koncertvieta izteica, tā kā tas no mums prasīs papildus darbiņu, kas vienmēr ir ļoti labi. Kristīne Blaumane: Bet ir svarīgi, ka mēs visos šajos koncertos spēlēsim mūsu tautieti Pēteri Vasku. Tas tiks atskaņots visur, tāpat kā Šūberta trio.  

Vai zini, kas no Ukrainas dzīvā mantojuma iekļauts UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstos? UNESCO, jeb Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija veido dažādus starptautiskos sarakstus, no kuriem pazīstamākais droši vien ir Pasaules mantojuma saraksts, kurā Latviju pārstāv Rīgas vēsturiskais centrs, Strūves ģeodēziskais loks un kopš 2023. gada arī Kuldīgas vecpilsēta. Bet bez materiālā ir arī nemateriālais mantojums – zināšanas un prasmes, ko mantojam un ideālajā variantā arī nododam nākamajām paaudzēm. No mūsu – Latvijas nemateriālā jeb dzīvā mantojuma UNESCO sarakstos iekļauta dziesmusvētku tradīcija (kopīga nominācija ar Igauniju un Lietuvu), suitu kultūrtelpa un koku pludināšanas tradīcija – pēdējo Gaujas plostnieki 2022. gadā pieteica kopā ar Austriju, Čehiju, Poliju, Spāniju un Vāciju. Kopumā šajos UNESCO dzīvā mantojuma sarakstos ir iekļauti 730 elementi jeb vērtības no 145 pasaules valstīm. Šodien par to, kā šajos sarakstos reprezentēts bagātīgais Ukrainas nemateriālais jeb dzīvais mantojums. Līdz šim gadam UNESCO sarakstos bija iekļautas 5 Ukrainas dzīvā mantojuma vērtības, bet burtiski tikko, decembra sākumā, Starpvaldību komitejas kārtējā sesijā, kas notika Paragvajā, UNESCO Reprezentatīvajā sarakstā iekļauta arī Ukrainas un Igaunijas kopīgi gatavotā nominācija: “Ukraiņu pisanka – olu rotāšanas tradīcijas un māksla”. Pisanka (писанка) – no vārda “rakstīt”, jo ukraiņi ar īpašu irbulīti “pisačok” (писачок) iegrebj rakstus vaskā, kas uzklāts uz olas un pēc tam iemērc krāsā. Tradīcija šādi “izrakstīt” olas tiek nodota ģimenē, bet prasme ir attīstījusies tādā līmenī, ka Ukrainā ir arī profesionāli olu izrakstītāji, un ir īpašas izrakstīto olu kolekcijas un muzeji. Igaunija nominācijas gatavošanā piedalījās tādēļ, ka šobrīd, kara apstākļos, arī Igaunijā dzīvojošajiem ukraiņiem tradīciju saglabāšana ir svarīga un tā tiek turpināta arī dzīvojot ārpus Ukrainas. Iepriekšējo pieteikumu Ukraina gatavoja un iesniedza jau kara apstākļos – 2022. gadā UNESCO Starpvaldību komiteja paātrinātā kārtā izskatīja un UNESCO steidzami glābjamo vērtību sarakstā iekļāva “Ukraiņu boršča gatavošanas tradīciju”. Visā Austrumeiropā izplatītās viegli skābenās gaļas/sakņu zupas populārākais variants – sarkanais biešu borščs radies tieši Ukrainā. Te tas ir atrodams gan katras saimniecības ēdienkartē, gan jo bagātīgi – ukraiņu folklorā. Ir pat tāda izplatīta ieraža, kā “do nevistky na borshch” (до невістки на борщ) – kad trešajā dienā pēc kāzām vīra māte ierodas pie jaunās sievas “uz boršču”. Kādēļ borščs iekļuva “glābjamo vērtību” sarakstā? Tādēļ, ka dzīvās tradīcijas ir cieši saistītas ar cilvēkiem. Kara laikā cieš ēkas un infrastruktūra, bet tās ir atjaunojamas vērtības. Savukārt cilvēks ir neaizstājams, tādēļ kara situācijā ārkārtīgi svarīgi ir glābt nemateriālo mantojumu un tā nesējus, jo viņi ir nācijas izturētspējas pamats. Par citām UNESCO sarakstos iekļautajām Ukrainas dzīvā mantojuma vērtībām – nākamajās reizēs.  

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas iepazīstinām ar kādu starptautiski ne līdz galam atzītu valsti - Kosovu. Kosovu savos mēs nevarējām nepieminēt, jo stāsts par tās neatkarības centieniem noteikti ir ļoti interesants, pretrunīgs un arī politiski un ģeopolitiski ļoti sarežģīts. Varbūt dažiem klausītājiem Ukrainas konflikta kontekstā būs piemirsies, bet tieši cīņu par Kosovas valstiskumu varētu dēvēt par vienu no pagājušā gadsimta un gadu tūkstoša pēdējiem un šī gadsimta pirmajiem bruņotajiem konfliktiem Eiropā. Kosova pašlaik tiek uzskatīta par jaunāko valsti Eiropā un piekto jaunāko pasaulē. Tās neatkarība ir pasludināta 2008. gadā, taču šo neatkarību ir atzinušas tikai 104 pasaules valstis, tostarp Latvija. Starp citu, papētot šo dziļāk, var redzēt, ka no Eiropas valstīm ātrāk par Latviju to izdarīja tikai Albānija, Francija un Lielbritānija. Jā, varam kārtējo reizi palepoties ar sevi, ka par vienu dienu apsteidzām Igauniju, bet Lietuvu vispār par gandrīz divarpus mēnešiem. Apspēlējot vēl arī jaunības aspektu, Kosovu var saukt arī par vienu no gados jaunākajām Eiropas valstīm, jo tajā vairāk nekā 70% iedzīvotāju ir jaunāki par 35 gadiem, bet vidējais iedzīvotāju vecums vispār nesasniedz 32 gadus.  

Rīgā vairākās tikšanās reizēs ar iedzīvotājiem vides organizācijas un domnieki spriedīs par to, kā pilsētu pielāgot klimata pārmaiņām. Lai arī Rīga nekad nav gatava, klimata pārmaiņas min uz papēžiem un jau šobrīd jārod risinājumi karstuma, plūdu u.c. problēmām pilsētā. Nesen raidījumā runājām par centieniem glābt ledājus un šajā sarunā atkal ieskanējās jautājumi par to, kas notiks ar tādu pilsētu kā Rīga tuvākajās desmitgadēs. Jau šobrīd izjūtam lielo svelmi Rīgas ielās vasarās, ziemā tā ir intensīva snigšana, ar kuru netiek galā sniega šķūrētāji un autovadītāji; tie ir plūdi un lērums citu ķibeļu, kuras bieži nākas piedzīvot nesagatavotiem. Kā iedzīvotāji un pilsētas insitūcijas meklē risinājumus šīm problēmām, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Ingrīda Strazdiņa, biedrības "Zaļā brīvība" pārstāve, Indra Purs, Latvijas Ainavu arhitektu associācijas valdes priekšsēdētāja, un Jānis Ušča, Rīgas domes pārstāvis. Piesārņotas vai piegružotas teritorijas sakopšana vai atjaunošana Ja, piemēram, augsne ir piesārņota ar naftu, tā tiek gan attīrīta mūsu valstī, gan arī augsni ved uz Lietuvu vai Igauniju, kur to attīra un izmanto būvniecībā. Kā praktiski tiek pārbaudīta un atjaunota piesārņota vai degradēta vide, skaidro uz Valsts vides dienesta (VVD) pārstāvji. Būvgružu vai vecu ēku drupu savākšana ir vieglāk un ātrāk pārraugāms process nekā piesārņotas teritorijas attīrīšana. Ja piegružota teritorija ir ar aci saskatāma, tad piesārņojuma konstatēšanai ir nepieciešams veikt analīzes  no augsnes vai apkārtējiem ūdeņiem, bet abos gadījumos jāpieskata, kur un kā tiek galā ar atkritumiem un šis jautājums ir Valsts vides dienesta kompetencē. Vairāk par to, kā šis dienests rīkojas, kad ir uzzināts par piegružotu vai piesārņotu teritoriju, stāsta VVD Lielrīgas reģionālās vides pārvaldes Atkritumu kontroles daļas vadītājs Mārtiņš Egle un VVD Atļauju pārvaldes direktore Daina Kalēja. Runājot par  piesārņotu vidi, tas ir ilgs un komplicēts process, kamēr tiek  izpētīts, cik dziļi, kur konkrēti šis piesārņojums ir, kādas vielas speciālistiem ir jāpārbauda. Tad tiek analizēti ievāktie paraugi, pēc tam izstrādā projektu, kā konkrētā teritorijā tiks veikta sanācija jeb vienkāršāk sakot, kā šī vieta tiks atveseļota. Tas parasti nenotiek viena gada laikā un arī pēc tam tiek uzraudzīts, cik kvalitatīvi vide ir attīrīta. Redzamākais un līdz šīm apjomīgākais projekts  Latvijā ir Inčukalna sērskābā gudrona dīķu attīrīšana, kas sākas jau 2009. gadā un noslēdzās 2023. gada decembrī.

Šoreiz iknedēļas informatīvi izklaidējošajā raidījumā Valdis ar Andri tiksies attālināti, lai aprunātu nedēļas notikumus. Raidījuma tēmas: - Štrombergs uzņemts Slavas zālē; - Toms Skujiņš turpina pārsteigt; - ️Sākās NHL; - Džeiks Pols gatavojās; - ️Ščerbatihu vērtēs LOK; - Kurtinaitis trenēs Lietuvu; - VADA izmeklēs Sinnera lietu; - Federers dāvina pulkteņus; - Kristers Skrinda uz Stanford; - RFS sāk EL; - Tautas nagla;

Lībiešu institūta eksperte Bridžita Morana-Nae piedzima Anglijā, izauga Francijā, bet tagad no Rumānijas ir pārcēlusies uz Igauniju, kur studēs doktorantūrā. Kultūras rondo viņa dalās pārdomās par valodu studijām un aizraušanos ar lībiešu valodu. Bridžita Morana-Nae pārcēlusies uz Tartu, jo sākusi doktorantūras studijas saistībā ar lībiešu pētniecība. Grib konceptualizēt lībiešu mūziķi kā  valodas politikas aktierus Latvijā. Jau maģistrantūrā pētījusi lībiešu valodu un tās politiku. Bridžitas dzīves stāsts tiešām ir neparasts. Viņa dzimusi Anglijā, abi vecāki bijuši valodu skolotāji. Tā kā vecākiem nav patikusi Anglijas skolu sistēma, ģimene pārcēlusies uz Franciju. Bridžita stāsta, ka ir uzaugusi Elzasas reģionā. Pati saka, ka gan angļu, gan franču valoda ir viņas dzimtā valoda. Skolā savukārt vairākas stundas notikušas arī vācu valodā. "Vienmēr jūtos kā eiropiete, ka man Eiropa ir ļoti svarīga," atzīst Bridžita Morana-Nae. Jau 17 gadu vecumā zinājusi, ka grib studēt skandināvistiku, bet nezināja, kur to vēlas darīt, tāpēc izlēmusi paņemt brīvu gadu un pieteikusies iespējai veikt brīvprātīgo darbu Eiropā. Tajā gadā viņai ļoti patikusi Latvijas Eirovīzijas dziesma, tā bija Jorena Šteinhauera "Cep kūku!", tāpēc iedomājusies, ka interesētu braukt uz Latviju. Meklējusi projektus un atradusi projektu Rankas pagastā. "Visiem stāstīju, ka nebraukšu uz universitāti, bet uz Latviju," stāsta Bridžita Morana-Nae. Nekad iepriekš viņa nebija bijusi Latvijā un arī tik tālu Ziemeļeiropā. Rankā Bridžita strādāja jauniešu centrā un bērnudārzā, arī skolā. Rankā ar visiem runājusi latviski, gan arī Eiropas brīvprātīgo programmas ietvaros mācījusies latviešu valodu. Pēc gada Rankā arvien vēlējusies studēt skandināvistiku, tāpēc pārcēlās uz Vīni, kur studēja dāņu un islandiešu valodu. Erasmus programmas ietvaros nav bijis iespēju braukt uz Latviju, tāpēc Brižita izvēlējusies Lietuvu, kur mācījās mazliet lietuviešu un igauņu valodu. Atgriežoties Vīnē, sapratusi, ka viņai pietrūkst Baltijas reģiona. Augstskolā bijis kurss par valodas politiku Ziemeļeiropā, kur profesors runāja par lībiešiem. "Es - hm - lībieši? Es gadu šeit dzīvoju un nekad nebiju dzirdējusi vārdu lībieši. Domāju, ka gribu vairāk par to uzzināt," turpina Bridžita Morana-Nae. Rakstījusi referātu un sapratusi, ka tas ļoti interesē, jo arī saistīts ar Latviju. Covid laikā pārcēlās uz Rumāniju un strādāja par skolotāju, bet 2023. gadā sāka studēt lingvistiku Nīderlandē, kur augstskolā bijis ar lībiešiem saistīts projekts. Profesors piedāvājis iesaistīties un arī braukt uz Latviju pētījuma ietvaros. Profesors palīdzēja sazināties ar Valtu Ernštreitu no Lībiešu institūta. Pēc pāris zoom sarunām Bridžita saņēmusi darba piedāvājumu Latvijā. "Biju šokā. Domāju - četrus gadus neesmu runājusi latviski, vai tiešām labi saprotu, vai viņi man tiešām piedāvā darba vietu?" stāsta Bridžita Morana-Nae. "Bija projekts par valodas pārmantošanu, tas tieši saistīts ar to, ko vēlējos pētīt, tie ir lībiešu  ansambļi, kā viņi redz savu lomu revitalizācijas procesā." Tagad Bridžita dodas tālāk un studēs Tartu Universitātē, kā arī turpinās strādāt Lībiešu institūtā Latvijā. "Man ļoti patīk, ka varu izmantot latviešu valodu tik bieži," Bridžita Morana-Nae.

Kas notiek elektrības tirgū? Kāpēc šovasar elektrība kļūst dārgāka un kādas ir perspektīvas? Kā līdzsvarot izmaksu sadali, iesaistīt visus elektroenerģijas tirgus dalībniekus un veicināt atjaunojamās enerģijas attīstību, lai saglabātu konkurētspēju ar Lietuvu un Igauniju? Kā elektroenerģijas sistēmas pakalpojumu izmaksas ietekmētu atjaunīgās enerģijas investīciju vidi? Par šiem jautājumiem runājam Krustpunktā, kad studijā ir Klimata un enerģētikas ministrijas pārstāvis Kaspars Melnis, Latvijas Vēja enerģijas asociācijas pārstāvis Renārs Urbanovičs , "Utilitas Wind" valdes loceklis un Latvijas elektroenerģētiķu un elektrobūvnieku asociācijas izpilddirektors Ivars Zariņš.  

Kas notiek elektrības tirgū? Kāpēc šovasar elektrība kļūst dārgāka un kādas ir perspektīvas? Kā līdzsvarot izmaksu sadali, iesaistīt visus elektroenerģijas tirgus dalībniekus un veicināt atjaunojamās enerģijas attīstību, lai saglabātu konkurētspēju ar Lietuvu un Igauniju? Kā elektroenerģijas sistēmas pakalpojumu izmaksas ietekmētu atjaunīgās enerģijas investīciju vidi? Par šiem jautājumiem runājam Krustpunktā, kad studijā ir Klimata un enerģētikas ministrijas pārstāvis Kaspars Melnis, Latvijas Vēja enerģijas asociācijas pārstāvis Renārs Urbanovičs , "Utilitas Wind" valdes loceklis un Latvijas elektroenerģētiķu un elektrobūvnieku asociācijas izpilddirektors Ivars Zariņš.  

Sarunas ar Jāni Streiču Lietuvas mājā par Smiļģi, Mozi Mendelsonu, gleznošanu, kokgriezumiem un dzīvi kopumā. Katras vasaras neatņemama sastāvdaļa ir Jāņa Streiča filma „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kurā nofilmējās arī jaunais aktieris Gundars Āboliņš. Šajā vasarā Latvijas Televīzija iepriecināja arī ar Sreiča filmu „Teātris”. Bet kā klājas pašam režisoram, kurš kopā ar sievu Vidu aizbrauca uz Lietuvu, lai palīdzētu meitai un znotam, kuri strādā Kauņas muzikālajā teātrī, bet kovidpandēmija visu noliku uz pauzes, un Streiči palika dzīvot Lietuvā. „Vakariņu sarunas” ar izcilu stāstnieku kinorežisoru Jāni Streiču Lietuvā, kur viņš pastāvīgi dzīvo kopā ar sievu Vidu skaistā lauku īpašumā pie ezera, Polijas un Baltkrievijas pierobežā. Glezno, nodarbojas ar kokgriezumiem, lasa, bauda klusumu un mieru. Žurnālisti ar viņu parasti sazinās zoom, bet mēs bijām ciemos, braucot no Vācijas, no Polijas puses. Šī nav tradicionāla intervija ar jautājumiem un atbildēm, ir ieslēgts diktofons uz vakariņu galda, smiekli un arī mūsu stāsti par brāļu Kaudzīšu Eiropas ceļojumiem, par Vācijā pieredzēto, par to, kāds būs Smiļģa kabinets Lāčplēša ielas namā. Un Jānis Streičs spēj no viena aizraujoša stāsta pārlēkt uz citu, pārsteigt ar dziļām zināšanām un spilgtām atmiņām. Viņa sieva Vida gan reizēm teic, ka tā nu gan nebija, ka tā ir tīrā literatūra, bet tomēr mēs uzzinām arī viņu iepazīšanās stāstu un kāda loma tajā bija filmai „Mans draugs nenopietns cilvēks”. Bet tikmēr Jānis Streičs jau būs izstāstījis par Mozi Mendelsonu, Rodi- Ēbelingu, baronu Rautenfeldu un Emīliju Plāterīti. „Vakariņu sarunās” piedalījās aktieris Gundars Āboliņš, Piebalgas muzeju apvienības „Orisāre” vadītāja Līva Grudule, Radio mazās lasītavas producente Agita Bērziņa un žurnāliste Ingvilda Strautmane. Un tā, mēs, mazliet maldījušies pa pierobežu un saņēmuši brīdinājumus to nekavējoties pamest, esam Veisiejā, pie Vidas un Jāņa Streiču galda Un Jānis Striečs mūs arī mazliet izglīto, kam esam braukuši garām.   Paldies par viesmīlību Jānim Streičam un viņa sievai Vidai. Paldies par „Vakariņu sarunām”, kuras gribētos turpināt.

Latvijai diemžēl līdz pirmajai medaļai olimpiskajās spēlēs Parīzē vēl jāgaida, jo mūsu 3x3 basketbolisti pirmdienas, 5. augusta, vakarā par spīti prognozēm un cerībām, tomēr nespēja to izcīnīt. Vispirms zaudējums pusfinālā Francijai (14:21), tad arī cīņā par bronzas medaļu Latvijas izlase piekāpās kaimiņiem lietuviešiem (18:21). Pirmdienas vakars 3x3 basketbola laukumā sākās ne visai gaišos toņos - pusfināla cīņā mūsu puiši netika galā ar mājiniekiem francūžiem. Jāteic pat vēl vairāk - mums uzbrukumā spēle neveidojās tik plūstoši, cik visā līdzšinējā turnīrā, metieni no perimetra nekrita tik labi, kā visa līdzšinējā turnīra gaitā, un Francijas basketbolistiem savukārt uzbrukumā izdevās teju viss, viņi prata apspēlēt gan ciešu Latvijas aizsardzību, gan lieliski izmantoja pāris kļūdas aizsardzībā, ko pieļāvām. Kārlis Lasmanis guva lielāko daļu no mūsu punktiem, bet citi palīgi punktu pienešanā neatradās.  Sākām olimpiskās spēles 3x3 basketbolā ar spēli pret Lietuvu un noslēdzām, jo arī lietuvieši savā pusfinālā zaudēja, viņi piekāpās Nīderlandei. Arī otro reizi tiekoties savā starpā, cīņa sākās sīvi. Ja līdz pēdējai dienai LV meta ar teicamu precizitāti no distances, tad izšķirošajos mačos tieši pretiniekiem stāvēja klāt veiksme tālmetienos. Spēle turpinājās punkts punktā. Lietuva pabeidza spēli no soda metienu līnijas - 18:21.  Basketbola literatūrā ir teiciens, ka vienā turnīrā divreiz tiekoties ar vienu un to pašu komandu, otro reizi izcīnīt panākumu ir ārkārtīgi grūti. Un vēl - ka, lai uzvarētu turnīru, pirms tam ir vismaz kāda spēle jāzaudē. Šoreiz diemžēl šie abi novērojumi īstenojās.  Klāt visās spēlēs bija arī Latvijas basketbola superfans Andris, kurš atpazīstams ar savu unikālo galvas rotu - cepuri, kas izveidota no basketbola bumbas un groza stīpas. Tāpat klāt izšķirošajā spēlē bija arī valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Par 3x3 basketbola olimpiskajiem čempioniem kļuva Nīderlande, kas finālā trakā spēlē  pagarinājumā salauza mājnieku francūžu sirdis.  Vakar bez basketbolistiem dalību spēlēs noslēdza arī mūsu jātnieks Kristaps Neretnieks, kurš ar savu zirgu Palladium konkūrā par trīs šķēršļu nogāšanu ieguva 12 soda punktus un tika pie 56. vietas. Savukārt kārstlēkšanas finālā iekļuvušais Valters Kreišs palika 12. vietā, tiekot pāri 5,5 metru augstumā noliktajai latiņai. Visi trīs mēģinājumi pārvarēt 20 cm augstāk nolikto mērķi bija nesekmīgi. Šodien, 6. augustā, skrējēja Gunta Vaičule Parīzes olimpiskajās spēlēs startēja 400 metru gandarījuma distancē, taču mazliet pietrūka, lai viņa kvalificētos pusfinālam. Olimpisko spēļu debitantam šķēpmetējam Patrikam Gailuma ieskaitīts viens mēģinājums no trim, un viņš sacensības neturpina. Sacensības neturpinās arī šķēpmetējs Gatis Čakšs. Rīt šķēpmešanas kvalifikācijas sacensībās piedalīsies Līna Mūze-Sirmā un Anete Sietiņā, vakarā ceturtdaļfināla spēlē pludmales volejbolistēm.

Šodien trīs būtiski starti: pirmo uzvaru izcīnīja mūsu pludmales volejbola duets Tīna Graudiņa un Anastasija Samoilova, ventspilnieks Ernests Zēbolds BMX frīstailā startē finālā un izcīna 8. vietu, vakarā 3x3 basketbolisti sacentīsies ar Nīderlandes izlasi. Ernests Zēbolds vakar BMX frīstaila kvalifikācijā aizvadīja divus teicamus braucienus un, izcīnot devīto vietu, garantēja iespēju šodien piedalīties finālā. Šodien Ernests startēja pirmais. Tiesneši viņa sniegumu pirmajā braucienā novērtēja ar 86,04 punktiem, otrajā braucienā Zēbolds pielika klāt vēl trikus, un sakrāja 87,14 punktus. Kopvērtējumā viņš ieguva 8. vietu. Tas ir labākais rezultāts, kādu Ernests jebkad sasniedzis! Šodien vēl viena pozitīva un priecīga ziņa – pirmo uzvaru izcīnīja pludmales volejbola duets Tīna Graudiņa un Anastasija Samoilova, kuras divos setos apspēlēja paragvajietes Džulianu Poleti/Mičelu Valjenti ar rezultātu 21:19 un 21:15. Šī uzvara saglabā labas cerības sportistēm iekļūt labāko divniekā D grupā, kas savukārt ļautu automātiski nonākt astodaļfinālā. Vēl gan mūsu dāmām jāspēlē pret kanādietēm Humanu-Paredesu/Vilkersoni 3. augustā. Kā Graudiņa un Samoilova nonāca līdz punktam, kad tiek uzskatītas par vienām no mūsu galvenajām cerībām olimpiskajās spēlēs, skaidroja Inita Kresa-Katkovska. Mūsu lielākā medaļu cerība Parīzē 3x3 basketbola izlase 30. jūlija vakarā Baltijas brāļu duelī bez lieliem pārdzīvojumiem tika galā ar Lietuvu, izcīnot panākumu ar 21:14. Mūsu puiši kontrolēja spēles gaitu jau no paša sākuma un īsti šaubas par uzvarētāju neradās ne brīdi. Nauris Miezis ar 9 punktiem bija rezultatīvākais, Kārlis Lasmanis pievienoja 7 punktus, Francis Lācis guva četrus, bet Zigmāram Raimo 1 punkts. Turpmākais grafiks 3x3 basketbolistiem būs visai saspringts. Šodien pulksten  19.30 nākamais mačs, jātiekas ar nīderlandes kvartetu, kas vakar uzvarēja Ķīnu (21:16). Rīt, 1. augustā, divas spēles - 11:30 jāspēlē pret Ķīnu, savukārt neierastā laikā – plkst. 23.55 – spēle pret ASV izlasi. Savukārt rīt, 1. augustā, startēs ne tikai 3x3 basketbolisti, bet arī vēl divi mūsu BMX riteņbraucēji Kristens Krīgers un Veronika Stūriška.

Atskats uz Aļonas Ostapenko startu. Šāvēji Agate Rašmane un Lauris Strautmanis ierindojās 16. vietā Parīzes olimpisko spēļu duetu sacensībās šaušanā desmit metru distancē ar pneimatisko pistoli. Olimpiskajās spēlēs debitē kalnu riteņbraucējs Mārtiņš Blūms. Olimpiskajā studijā šoreiz vispirms atskats uz tenisistes Aļonas Ostapenko startu vakar. Viņa pirmās kārtas spēlē pret kolumbieti Kamilu Osorio aizvadīja ļoti nestabilu maču un piedzīvoja zaudējumu divos setos. Pārāk runīga pēc zaudējuma Aļona nebija, vien norādot ilgo gaidīšanu, esot 11 stundas nosēdējusi kortā iepriekšējā dienā, līdz tika paziņots, ka spēle tiek pārcelta uz nākamo dienu, un tas esot traucējis parādīt labu spēli. Jāņem vērā, ka arī pretiniece Osorio bija tādā pašā situācijā. Aļonas sarūgtinājumu, protams, var saprast, bet viņas mamma un arī trenere Jeļena Jakovļeva, analizējot aizvadīto spēli, norādīja citas nianses. Šorīt, 29. jūlijā, jaukto komandu kvalifikācijā šaušanā 10 metros ar pneimatisko pistoli startēja Agate Rašmane un Lauris Strautmanis, sakrājot 568 punktus un ar to pietika tikai vienu pretinieku apsteigšanai. Starp citu, tie bija mājinieki francūži, kas palika pēdējie, bet Agatei un Laurim tātad priekšpēdējā 16. vieta.  Pēc starta Rašmanes treneris Vilnis Celmiņš norādīja uz kādu aspektu, kas, viņaprāt, varēja būt izšķirošs šodien – sportistu mentālā sagatavotība spēlēm. Šodien olimpiskajās spēles debitēja arī kalnu riteņbraucējs Mārtiņš Blūms, kurš olimpiskajā krosā Elankora kalnā 35,2 kilometrus garā distancā, kas sadalīta astoņos apļos, izcīnīja 17. vietu. Vēl šodien gaidāma pirmā spēle mūsu pludmales volejbolistēm Tīnai Graudiņai un Anastasijai Samoilovai. Startam savās otrajās olimpiskajās spēlē turpina gatavoties arī mūsu 3x3 basketbolisti, viņiem pirmais mačs rītvakar, 30. jūlijā – Baltijas derbijā jāspēlē pret Lietuvu. Šoreiz komandā tāpat kā Tokijas spēlēs ir Nauris Miezis un Kārlis Lasmanis, viņiem pievienojies ir Francis Lācis un Zigmārs Raimo. Abi stājušies Edgara Krūmiņa un Agņa Čavara vietā, bet gan Krūmiņš, gan Čavars ir ar komandu Parīzē kā rezervisti, kuri palīdz treniņdarbā, un Agnis sarunā ar Latvijas Radio pastāstīja vairāk par savu jauno lomu.  Teorētiski vēl pastāv iespēja, ka mūsu četriniekā notiek izmaiņas. Lai gan basketbolistu treneris Raimonds Feldmanis saglabāja nelielu noslēpumainību, viņš sarunās ar medijiem lika noprast, ka iepriekš nosauktais sastāvs diezin vai pēdējā brīdī mainīsies.  30. jūlijā peldēšanā 200 metru brasa distancē startēs arī mūsu peldētājs Daniils Bobrovs. Plašāku sarunu ar sportistu klausieties Piespēlē, bet BMX frīstailā startēs Ernests Zēbolds. 

Šī ir valsts svētku nedēļa, vienlaikus arī 20 gadadiena kopš Latvija kļuva par NATO un Eiropas Savienības dalībvalsti. Mēs iestājāmies kopā ar kaimiņiem Lietuvu un Igauniju, tomēr ekonomiski viņi mūs pa šiem gadiem ir apsteiguši. Ekonomikas ministrija grib panākt strauju uzrāvienu desmit gadu laikā, bet vai tas maz ir iespējams? Drīzāk izskan bažas par kārtējo jostu savilkšanas nepieciešamību. Tas gan laikam neattieksies uz mūsu nacionālo aviokompāniju, kuras obligāciju pirkšanai Saeima deva zaļo gaismu un kas tiek tulkots kā kārtējais ieguldījums daudz jau apēdušajā "airBaltic". Tāda īsumā varētu būt šīsdienas diskusija, kopā ar vēl pāris tematiem. Krustpunktā diskutē TV3 žurnālists Ivo Butkevičs, izdevuma "Sestdiena" galvenā redaktore Lauma Spridzāne un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektors, pētnieks Mārtiņš Pričins.  

Šī ir valsts svētku nedēļa, vienlaikus arī 20 gadadiena kopš Latvija kļuva par NATO un Eiropas Savienības dalībvalsti. Mēs iestājāmies kopā ar kaimiņiem Lietuvu un Igauniju, tomēr ekonomiski viņi mūs pa šiem gadiem ir apsteiguši. Ekonomikas ministrija grib panākt strauju uzrāvienu desmit gadu laikā, bet vai tas maz ir iespējams? Drīzāk izskan bažas par kārtējo jostu savilkšanas nepieciešamību. Tas gan laikam neattieksies uz mūsu nacionālo aviokompāniju, kuras obligāciju pirkšanai Saeima deva zaļo gaismu un kas tiek tulkots kā kārtējais ieguldījums daudz jau apēdušajā "airBaltic". Tāda īsumā varētu būt šīsdienas diskusija, kopā ar vēl pāris tematiem. Krustpunktā diskutē TV3 žurnālists Ivo Butkevičs, izdevuma "Sestdiena" galvenā redaktore Lauma Spridzāne un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektors, pētnieks Mārtiņš Pričins.  

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja audio/video krājuma glabātājs Juris Lubējs Vai zini, ka 1934. gadā plaukstošā "Bellaccord Electro" uzņēmuma gada apgrozījums bija jau ap 80 000 latu, un papildu ieņēmumi tika gūti arī no Ziemassvētku eglīšu rotājumu ražošanas? Kompānijai piederēja veikals Rīgā. Kā jau nopietna firma, "Bellaccord" izdod arī savus katalogus. Top arī atsevišķi reklāmas izdevumi un sludinājumi laikrakstos, kā arī plakāti. Izpētot katalogus, Atis Bērtiņš savā grāmatā par skaņuplatēm veicis pētījumu par "Bellaccord" pārstāvētajiem mūzikas žanriem. Ārzemju deju mūzika – 28%: Arpads Czegledy, Vesbijs, Barnabas Geči, arī "Bellaccord" džeza orķestris.  Latviešu deju mūzika – 19%: Alfrēds Vinters, Alfrēds Poriņš, Saša Vladijs, Oskars Stroks. Jānis Āre, Aleksandrs Kortāns, A. Briedis, Brāļi Laivinieki, Osvalds Uršteins, Roberts Zommers, Roberts Vizbulis. Krievu un čigānu romances un dziesmas – 12,4% Pētera Ļeščenko, Dana un kazaku kora izpildījumā. Ārzemju komponistu klasiskā mūzika – 11%. Opermūzika – Džakomo Pučīni, Žoržs Bizē, Džuzepe Verdi, Šarls Guno, Volfgangs Amadejs Mocarts. Vēl arī Johans Sebastiāns Bahs, Ludvigs van Bēthovens, Francis Šūberts, Pēteris Čaikovskis, Fenerncs Lists un citi autori latviešu un ārzemju mākslinieku izpildījumā.  Latviešu mūzika un dziesmas – 10,3%. Tai skaitā – latviešu klasiķi: Emīls Dārziņš, Andrejs Jurjāns, Jānis Kalniņš, Jāzeps Vītols, Jānis Mediņš, Lūcija Garūta, Jānis Ivanovs, Voldemārs Stūresteps, Pauls Šūberts. Kā izpildītāji jāmin Teodora Reitera koris, Teodora Vēja vadītais orķestris, "Bellaccord" stīgu kvartets, solisti Mariss Vētra, Herta Lūse, Tālis Matīss, Pauls Sakss, Artūrs Priednieks-Kavarra, Voldemārs Ančarovs-Kadiķis, instrumentālais trio, pūtēju orķestri Alfrēda Segliņa vadībā u.c. Koncerta un salona mūzika – 7%. Toselli, Valdteifels, Lehārs, Grīgs, Ketelbejs, Šūmanis, Mendelsons, Brāmss u.c. Operešu mūzika – 3%. Raimonds, Abrahams, Eislers, Štrauss, Kalmans. Garīgā mūzika – 2,2%. Korāļi, Ziemassvētku dziesmas, latviešu un ārvalstu mākslinieku izpildījumā. Ērģeļu pavadījumā un a cappella solo un kvarteta izpildījumā. Ārzemju marši – 2,2%. Apmēram 40 dažādi marši no visas pasaules. Kā redzam, redzamākie latviešu autori te ieņem diezgan nelielu daļu no kopējā repertuāra. Relatīvi maz ir kora dziesmu, latviešu oriģinālkompozīciju. It kā autori nav vēlējušies uzticēt savus skaņdarbus "Bellaccord", jo tā laika Latvijas likumdošana nepieprasīja saņemt autoratlīdzību par darbu atskaņošanu. Patiesības labad jāatzīst, ka Helmārs Rudzītis savulaik saņēmis kritiku par šo "kosmopolītisko un arī lēto" saturu. Starp citu, tajā laikā tas nebija nekas neparasts, ka izcili operdziedoņi pievērsās arī šlāgeriem. Viens no iemesliem bija nepieciešamība nopelnīt. Tajā pašā laikā Latvijas Nacionālās operas zvaigznes prata arī šlāgeri dziedāt ar gaumi, vienkāršību un dziļu sirds siltumu. Jā, tika pārmests arī, ka "Bellaccord" pārspieda plates no ārzemju matricām. Taču to daudzums bija tikai 4% no kopējā daudzuma. Lai gan repertuārs veidojies diezgan stihiski, bez nopietnas plānošanas, kopumā "Bellaccord" devums latviešu tā laika skaņuplašu piedāvājumā ir vērtējams kā daudzveidīgs un interesants. Tauta bija iemīļojusi savus dziedātājus, tika atspoguļoti tā laika populārās mūzikas ritmi. "Bellaccord" plates skanēja radio, kā arī kinoteātros un citās izklaides vietās, nerunājot par to, ka daudzi vēlējās iegādāties šīs plates savām kolekcijām. Bet arī tie, kurus interesēja vienīgi nopietnā mūzika, varēja sev atrast piemērotu repertuāru. "Bellaccord" savas plates pārstāvēja Latviju divās starptautiskās izstādēs: Stokholmā (1934. gadā) un arī Briselē. Vēlāk "Bellaccord" savu produkciju eksportēja arī uz citām valstīm. Helmārs Rudzītis minējis Igauniju, Lietuvu, Somiju, Zviedriju, Poliju un pat Ķīnu. Šajā gadījumā ārzemju mākslinieki viesojās Rīgā un kopā ar "Bellaccord" orķestri ierakstīja dziesmas savā valodā. Rudzīša atmiņās minēts sakars ar tālo Mandžukuo. Tā bija Japānas impērijas vasaļvalsts Ķīnas republikas ziemeļrietumos, kas pastāvēja no 1932. līdz 1945. gadam. Taču "Bellaccord" nav ražojis plates mandžūru vai ķīniešu valodā! Uz Mandžuko tika sūtīti Pētera Ļeščenko ieraksti, jo tur atradušās lielas krievu emigrantu kopienas. Latvijas Radiofona darbinieks Kārlis Krūklītis raksta, ka 30. gadu beigās "Bellaccord" atvēris filiāli Tallinā, kur arī tika iespiestas plates. Repertuārā – igauņu tautas dziesmas un dejas, Tammeveski, Vaarmanna, Siiraka sacerējumi, Alfrēda Vintera dziesmas, tulkotas igauniski. Somi noskatījās no igauņiem un drīz "Bellaccord" studijā skanēja arī somu balsis. Taču darbs aprāvās sakarā ar Otro pasaules karu. Ir bijusi neliela sadarbība arī ar Zviedriju. Šeit gan izskatās, ka zviedri "Bellaccord" plates izdevuši ar "Cameo" nosaukumu. Bijusi arī sadarbība ar Lietuvu. Dažas dziesmas ieskaņojis lietuviešu dziedonis Stepas Graužinis.   Atsevišķi gribas atzīmēt arī ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa runu 1934. gada 18. maijā un Iekšlietu ministra Viļa Lāča runu 1940. gadā. Bet tas jau ir cits stāsts par "Bellaccord" pēdējiem gadiem Padomju Latvijā. Viss, ko radīja Rudzītis, aizņēma gandrīz 14 gadus, taču pagāja nepilns gads, lai sāktos sabrukums. 1940. gadā Helmāra Rudzīša īpašums tika nacionalizēts un "Bellaccord Electro" fabrika nonāca Latvijas PSR Radio aizbildnībā. Otrā pasaules kara laikā "Bellaccord" darbība tika atjaunota, bet tās vadība nonāca vāciešu rokās. Uz etiķetes parādījās uzraksts vācu valodā "Sonderklasse" – īpašā klase. Neskatoties uz kara apstākļiem, 1943. gadā "Bellaccord" ražošana nesamazinājās, tieši otrādi – pieauga pieprasījums un tā gada produkcija sasniedza aptuveni 180 000 – 200 000 skaņuplašu. 1944. gadā, kad padomju vara atgriezās, rūpnīca ieguva "mazāk buržuāzisku" nosaukumu – "Rīgas skaņuplašu fabrika". Sakarā ar vēsturiskajiem notikumiem, Helmārs Rudzītis ar ģimeni 1949. gadā pārcēlās uz ASV.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām pievēršamies posmam latgaliešu literatūras vēsturē no 19. gadsimta vidus līdz 20. gadsimta sākumam, kad 40 gadus pastāvēja drukas aizliegums ar latīņu burtiem. Taču tas nebija "tukšs posms", tajā liela loma bija Gustava Manteifeļa kalendāriem, rokrakstu grāmatniecībai un pastāvēja arī nelegālā grāmatniecība.  Turpināsim runāt par latgaliešu literatūru. Iepriekšējā stāstā par par latgaliešu literatūru skaidrojām tās aizsākumu 18. gadsimta pirmajā pusē, un raidījumu noslēdzām ar drukas aizliegumu 19. gadsimtā. Šoreiz vairāk pievēršamies tieši drukas aizlieguma periodam 40 gadu garumā no 1864. gada līdz 1904. gadam, lai gan par aizlieguma sākuma brīdi versijas ir vairākas. Lai iepazītu šo sarežģīto periodu Latgalē, uz sarunu aicinājām Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu valodniecības katedras profesori Lidiju Leikumu, un viņai pievienojas latviešu grāmatniecības vēstures pētniece, šobrīd pensionējusies Latvijas Nacionālās bibliotēkas bibliogrāfe darbā ar retiem izdevumiem Lilija Limane. Saruna atklāj, ka 40 gadu aizlieguma posms tāpat bija piepildīts ar vairākiem notikumiem latgaliešu literatūrā. Vispirms ieskicējam vēsturisko fonu, kas rada drukas aizliegumu Latgalē. No 16. gadsimta otrās puses līdz gandrīz 18. gadsimta beigām Eiropas kartē būtisku vietu ieņēma Polijas-Lietuvas ūnija jeb Kopvalsts Žečpospolita, kuras sastāvā bija arī mūsdienu Latvijas teritorijas. Taču 18. gadsimta beigās Žečpospolita lielā mērā Krievijas impērijas agresīvās politikas dēļ zaudēja savu valstiskumu, tās teritorija pakāpeniski tika pārdalīta, un 1772. gadā pēc Pirmās Polijas-Lietuvas dalīšanas Krievijas impērijas sastāvā nonāca Latgale - kādreizējā Žečpospolitas teritorija jeb Inflantijas vaivadija. Bet, protams, poļi savu teritoriju un noteikšanu gribēja atjaunot, risinājās vairākas cīņas, un 1863. gadā karadarbība bija nonākusi līdz Latgalei. Poļu militāra sakāve noveda līdz latīņu drukas aizliegumam. Oficiāli drukas aizliegums skaitās kā iedarbošanās uz poļu valodu, apspiežot poļu dumpi, bet reāli tas skar latīņu burtus, un ir vērojama rusifikācijas politika. Protams, viss neapstājas, arī drukas aizlieguma laikā parādās atsevišķi darbi. Viens no tiem - Gustava Manteifeļa kalendāri. Gustava Manteifeļa kalendārs “Infļantu zemes laika grōmota” iznāca jau pirms drukas aizlieguma un turpināja iznākt arī pēc tam. Lilija Limane un Lidija Leikuma skaidro, cik nozīmīga bija Manteifeļa personība un viņa veikums. Grāmatas aizliedza un skolēniem somas pārbaudīja, tad no Manteifeļa kalendāriem likumsakarīgi nonākam līdz nākamajai parādībai drukas aizlieguma laikā. Tās bija nelegālās grāmatas. Lilija Limane savā publicētajā rakstā par drukas aizliegumu minējusi, ka nelegālās grāmatas Latvijā nonākušas caur Lietuvu. Visbeidzot kā vēl viena būtiska parādība drukas aizlieguma laikā jāpiemin folkloras krājēji, un tādu ir ne mazums. 1904. gada pavasarī tika atcelts latīņu burtu drukas aizliegums Latgalē, tātad šogad aprit 120 gadu kopš tā brīža. Noslēgumā pētnieces skaidro to, ka visaktīvākā latgaliešu literatūras pētniecība notikusi Latvijas pirmās republikas laikā. Starp abiem pasaules kariem lielu lomu latgaliešu literatūrā ieņēma pirmā inteliģences paaudze, kas bija izglītojusies Pēterpilī un kuras pārstāvji izdeva literatūru, rakstīja paši un rīkoja pasākumus. Šīs inteliģences vidū bija Joņs Višņevskis, Francis Trasuns, Kazimirs Skrinda un vēl daudzi citi. Daudz kas apstājies pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma, bet pēc Otrā pasaules kara faktiski sācies jauns latgaliešu literatūras aizliegums un brīvi šī literatūra varēja attīstīties tikai trimdā. Drukas aizliegumu vislabāk pētījis vēsturnieks Boļeslavs Brežgo, un 20. gadsimtā gan vācu okupācijas laikā, gan pēc tam 50. gados iznākuši rakstu krājumi par šo tematu.

Raidījuma Piespēle centrālais temats šajā nedēļā ir sporta karalis futbols un raidījuma vadītāji kopā ar ekspertiem analizē Latvijas futbola izlases sniegumu šajā gadā Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā. Studijā viesojas Latvijas Futbola federācijas prezidents Vadims Ļašenko, futbola kluba RFS ģenerāldirektors Māris Verpakovskis un viens no pašmāju labākajiem futbola žurnālistiem Edmunds Novickis no medija “sportacentrs.com”. Lieliem, svarīgiem notikumiem piesātināts nedēļas tops: SOK 2030. gada olimpiskajām spēlēm virza Franciju, 2034. gadā Soltleiksitiju, Zviedrijai/Siguldai olimpiskās spēles, visticamāk, ies secen; Latvijas vīriešu basketbola izlase noskaidro pretiniekus olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā Rīgā; “Riga” telpu futbolistiem nedaudz pietrūkst, lai iekļūtu Čempionu līgas finālčetriniekā; Latvija kopā ar Lietuvu iegūst tiesības sarīkot 2026. gada Eiropas čempionātu telpu futbolā; Biatloniste Baiba Bendika un tenisiste Anastasija Sevastova atgriežas sacensībās pēc maternitātes pauzes.

Izraēlas valdība šorīt, 22. novembrī, apstiprinājusi vienošanos par pamieru ar teroristisko grupējumu "Hamās". Somija slēgusi vairākus robežpunktus ar Krieviju un gatavojoties pilnīgi slēgt robežu ar austrumu kaimiņu. Eiropas Komisija (EK) rosina uzsākt iestāšanās sarunas Eiropas Savienībā ar Ukrainu un Moldovu. Aktualitātes pasaulē komentē Eiropas Politikas analīzes centra pētniece Marija Golubeva un Latvijas Ārpolitikas institūta ES Programmas vadītāja Aleksandra Palkova. Par iespējamo pievienošanos Eiropas Savienībai saruna ar Stelu Leuku, Moldovas Ārlietu un Eiropas integrācijas ministrijas valsts sekretāri. Cerību stars pār Gazu 22.novembrī agri no rīta pasaules mediji izplatīja ziņu, ka Izraēlas valdība pēc apmēram sešu stundu ilgām un visai kaismīgām debatēm pieņēmusi vienošanos ar teroristisko organizāciju „Hamās”. Kā tiek ziņots, sākotnēji samērā liela daļa kabineta locekļu bijuši pret vienošanos, bet galu galā tādu palikuši tikai divi, t.sk. aizsardzības ministrs Itamars Ben-Gvirs. „Hamās” apņēmusies atbrīvot piecdesmit gūstekņus – sievietes un bērnus, savukārt Izraēla – ieturēt četru dienu humāno pauzi tās militārajā operācijā Gazas sektorā, ļaut tajā iekļūt vairākiem simtiem kravas mašīnu ar humāno palīdzību, kā arī atbrīvot palestīniešu sievietes un bērnus, kuri šobrīd atrodas Izraēlas cietumos. Saskaņā ar „Hamās” apgalvojumiem, tādu varētu būt apmēram 150. Kā norādījis Izraēlas Aizsardzības spēku pārstāvis Jonatans Korikus, atbrīvojamie neesot no bīstamāko teroristu kategorijas un neviens no viņiem nav bijis iesaistīts 7. oktobra teroristiskajā uzbrukumā. Nav gan vēl skaidrs, kad tieši sāksies pieteiktā humānā pauze, taču tam vajadzētu notikt diennakts laikā kopš vienošanās. Tāpat Izraēlas valdība paziņojusi, ka pauze tikšot pagarināta, ja „Hamās” turpinās atbrīvot gūstekņus, solot dienu pagarinājuma par katriem desmit atbrīvotajiem. Tiesa gan, pilnīga operācijas pārtraukšana teroristiskajai organizācijai netiek solīta. Savienoto Valstu valsts sekretārs Entonijs Blinkens nodēvējis šo vienošanos par nozīmīgu progresu un pateicies Katrai un Ēģiptei par iesaistīšanos sarunu procesā. Savukārt Apvienoto Nāciju organizācija, gan apsveicot vienošanos par humānajām pauzēm, paziņojusi, ka tās vietā būtu bijis jānoslēdz tūlītējs pastāvīgs pamiers. Nākamais hibrīdmigrācijas virziens – Somija 18. novembrī Somijas robežapsardzības spēki slēdza četrus pārejas punktus uz robežas ar Krievijas Federāciju un bloķēja tos ar barjerām. Tā ir reakcija un pamanāmi pieaugušo patvēruma meklētāju – Āfrikas un Tuvo Austrumu valstu pilsoņu – pieplūdumu no Krievijas puses. Pagājušonedēļ vien Somijā ieradušies apmēram trīs simti šādu migrantu, pamatā – Irākas, Jemenas, Somālijas un Sīrijas pilsoņu. Arī pēc tam, kad robežpunkti tika slēgti, to tuvumā Krievijas pusē tika novērota jaunu potenciālo patvēruma meklētāju ierašanās, kuri, lai glābtos no sala, robežas tuvumā kurināja ugunskurus. Somijas valdība uzskata, ka Krievijas režīms šo migrantu kustību organizē mērķtiecīgi, rīkojoties līdzīgi kā Baltkrievijas diktatūra uz robežām ar Poliju, Lietuvu un Latviju. Kremļa rīcības motīvi varētu būt saistīti ar Somijas joprojām stingro atbalstu Ukrainai, iestāšanos NATO un šobrīd notiekošo aizsardzības sadarbības sarunu procesu starp Somiju un Savienotajām Valstīm. Pēc minēto četru robežpunktu slēgšanas Somijas dienvidaustrumos, vēl četri turpina funkcionēt tālāk uz dienvidiem, un divos no tiem turpina uzņemt patvēruma meklētājus. Krievijas puse Kremļa runasvīra Dmitrija Perskova personā jau paudusi, ka Somijas rīcība esot bez pamata un graujot abu valstu attiecības. Visbeidzot vakar viens no vadošajiem Somijas laikrakstiem „Ilta Sanomat” ziņoja, ka valdība gatavojoties pilnīgi slēgt robežu ar austrumu kaimiņu un pulcēšoties attiecīgā sanāksmē, tiklīdz šis lēmums būšot sagatavots. Valdības avots uzsvēris, ka šādi Krievijai tikšot dots nepārprotams vēstījums, ka Somija negrasās piekāpties Kremļa hibrīddraudiem. Eiropas Komisija vērtē iestāšanās kandidātus 8. novembrī Eiropas Komisija pieņēma t.s. Paplašināšanās pakotni – ieteikumus Eiropadomei tālākajai iestāšanās sarunu virzībai ar kandidātvalstīm. Svarīgākais ir ieteikums uzsākt iestāšanās sarunas ar kandidātvalstīm Ukrainu un Moldovu, novērtējot panākumus, kādus šīs valstis uzrādījušas reformu ziņā. Tāpat ieteikts piešķirt kandidātvalsts statusu Gruzijai, savukārt ar Bosniju un Hercegovinu sarunas uzsākamas tad, kad valsts būs izpildījusi nepieciešamos priekšnoteikumus. Kā paziņojumā pēc pakotnes pieņemšanas izteicās komisijas prezidente Urzula fon der Leiena: „Paplašināšanās politika ir vitāli svarīga Eiropas Savienībai. Mūsu Savienības pabeigšana ir vēstures aicinājums, mūsu Savienības dabiskais apvārsnis. Mūsu Savienības pabeigšanai ir arī spēcīga ekonomiskā un ģeopolitiskā loģika. Iepriekšējās paplašināšanās ir parādījušas milzīgos ieguvumus gan kandidātvalstīm, gan Eiropas Savienībai. Mēs visi esam ieguvēji.” Dokumentā izvērtētas arī pārējās pašreizējās iestāšanās kandidātes: Albānija, Kosova, Melnkalne, Serbija, Turcija un Ziemeļmaķedonija. Kā procesa labākie paraugi tiek atzīmētas Albānija un Ziemeļmaķedonija. Melnkalnes gadījumā tiek norādīts uz dziļu iekšēju sašķeltību kā attīstību bremzējošu faktoru. Serbijai norādīts ne tikai uz tiesu varas, mediju neatkarības u.c. iekšējiem trūkumiem, bet arī tās attieksmi pret Krieviju, kas neatbilst savienības kopējai ārējai un drošības politikai. Tāpat tiek norādīts, ka Serbijai jānoregulē attiecības ar Kosovu. Turcija tiek nodēvēta par joprojām būtisku savienības partneri, taču konstatēts, ka iestāšanās sarunas paliek iesalušas kopš 2018. gada un Turcija turpina virzīties projām no Eiropas Savienības. Raksturojot pakotnes pieeju, domnīcas „European Political Centre” vecākā politikas analītiķe Korina Stratulata to nodēvējusi par šizofrēnisku, proti, tiecība uz savienības robežu izplešanu jaunajā ģeopolitiskajā situācijā ir pamanāmā kolīzijā ar principu, ka iestāšanās process ir atkarīgs no valstu panākumiem iestājas kritēriju izpildē. Sagatavoja Eduards Liniņš.     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Latvijas basketbola valstsvienība pēc Pasaules kausā izcīnītās piektās vietas pie Brīvības pieminekļa tiek svinīgi sagaidīta atgriežamies mājās no Filipīnām. Pusotras stundas garumā Latvijas Radio studijā Andrejs Siliņš un Mārtiņš Kļavenieks sarunājās ar panākumam līdzās stāvējušajiem un līdzi jutušajiem, bet uzrunas sanākušajiem tūkstošiem sveicēju klātienē sacīja Raimonds Vējonis, Luka Banki, Dairis Bertāns un Artūrs Žagars.    Latvijas izlases basketbolisti debijas turnīrā Pasaules kausā izcīnīja 5. vietu, izšķirošajā spēlē pieviecot Lietuvas izlasi. Tas ir visu laiku augstākais sasniegums Pasaules kausa debitantiem. Latvija turnīra laikā demonstrēja pasaules elites līmeņa spēli abos laukuma galos, bet īpaši spoži uzmirdzēja Artūra Žagara zvaigzne. Viņš pēdējā mačā pret Lietuvu atdeva 17 rezultatīvas piespēles - nekad neviens cits spēlētājs Pasaules kausa vēsturē nebija spējis vienā spēlē atdot tik daudz piespēļu.    Latvijas Radio tiešraidē saruna ar jauno basketbolistu treneri Mārtiņu Fominu, kurš Daugavas Sporta nama sporta skolā strādājis ar trešdaļu no šīs izlases spēlētājiem (Artūrs Žagars, Artūrs Strautiņš, Kristers Zoriks, Artūrs Kurucs). Tāpat komentāru sniedza Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktors Vladimirs Šteinbergs. Uz sarunu pienāca arī grupa "Citi zēni", kas pavisam nesen radījusi dziesmu par godu mūsu basketbola izlasei. Pārraides beigu daļā sarunā iesaistās arī basketbola līdzjutējs, kādreiz arī spēļu komentētājs televīzijā Elvis Jansons.    Uzrunas pie Brīvības pieminekļa sniedza Latvijas Basketbola savienības (LBS) prezidents Raimonds Vējonis, Latvijas valstsvienības galvenais treneris Luka Banki, Latvijas valstsvienības kapteinis Dairis Bertāns un saspēles vadītājs Artūrs Žagars. Savukārt muzikālo priekšnesumu sniedza dziedātājs Artūrs Šingerejs jeb Dons.   

5. vieta Pasaules kausā basketbolā - lai cik neticami tas varētu šķist, vakar tā kļuva par absolūtu patiesību, jo pēdējā mačā Latvijas valstsvienība sakāva Lietuvu un noslēdza savu debiju Pasaules kausa finālturnīrā.   Spēlē pret Lietuvu daiļrunīga ir statistika - Latvija pieļāva tikai trīs kļūdas visa mača garumā un trāpīja 50% izdarīto trīspunktnieku. Artūrs Kurucs uzstādīja savu rekordu izlasē - seši realizēti tālmetieni un 20 punkti.    Artūrs Žagars kļuva par Pasaules kausa rekordistu - neviens cits spēlētājs šī turnīra vēsturē iepriekš nebija spējis vienā spēlē atdot 17 rezultatīvas piespēles. Viņš ir pirmais spēlētājs Pasaules kausa vēsturē, kurš vienā spēlē atdevis vismaz 12 piespēles, nepieļaujot nevienu kļūdu.    Andrejs Siliņš un Māris Bergs Latvijas Radio Basketbola studijā analizē aizvadīto spēli un uzklausa komentārus no Daira Bertāna, Artūra Žagara un Lukas Banki.   

Šodien 34. dzimšanas dienu svin Latvijas basketbola valstsvienības kapteinis Dairis Bertāns. Šodien komandai jāmēģina sagādāt kapteinim lielisku dāvanu, pieliekot skaistu punktu lieliskajai debijai Pasaules kausā - cīņā par piekto vietu jāmēģina pieveikt Lietuvu. Kā to paveikt? Par to Latvijas Radio Basketbola studijā Andrejs Siliņš un Māris Bergs.    Latvija pret Lietuvu - tas allaž ir principiāli, jo latvieši kā mazākie brāļi vienmēr vēlas iedzelt lielākajam brālim. Lietuva bijusi Eiropas čempione un izcīnījusi medaļas ne vien Eiropas čempionātā, bet arī Pasaules kausā un olimpiskajās spēlēs. Atšķirībā no debitantes Latvijas, tai dalība Pasaules kausā bijusi norma. Lietuvai ir savs klubs Eirolīgā Kauņas "Žalgiris", kas ik pa laikam nodarbina arī kādu latvieti. Arī šobrīd - Rolands Šmits jau otro sezonu spēlēs "Žalgiris" klubā, kur sevi apliecina kā viens no labākajiem spēka uzbrucējiem visā Eiropā.    Lietuvas izlases līderis ir centrs Jons Valančūns, bet jāuzsver, ka tā ir arī labākā tālmetienu izpildītāja visā turnīrā. Latvijas komanda ir otrā šajā rādītājā. Toties lietuviešu aizsardzība noteikti nav bijusi augstākajā līmenī. Kādas ir uzvaras atslēgas šodienas spēlei? Arī par to Basketbola studijā.    Spēles ssākums šodien 15:30. 

Atgriežas Covid vīruss.  Gada inflācija augustā. Par tuvojošos G20 samitu un to kā tur globālie ziemeļi ar globālajiem dienvidiem rīvējas par/ap Ukrainu. Ukrainas jaunumi. Baltkrievijas pases varēs iegūt tikai Baltkrivijā. Lukašenko kārtējā vēršanās pret opozicionāriem. Notiek sarunas par kopdzīves regulēju uzreiz pēc valdības apstiprināšanas. Kā ir pagājusi vasara ar skrejriteņiem. Kas notiek ar autobusiem Rīga-Daugavpils-Rīga laikā, kad vilcieni ir pārpildīti. Basketbolisti gatavojas cīņai ar Lietuvu. Rijekā lielais futbols. Ko varam gaidīt no Latvijas izlases spēles pret Horvātiju.

Šogad 30 gadu jubileja aprit atjaunotajam Latvijas latam un Lietuvas litam, bet Igaunijas krona to atzīmēja jau pērn. Drīzumā būs pagājuši jau 10 gadi, kopš Baltijas valstis pievienojās eiro zonai un ikdienā lieto eiro banknotes un monētas, bet lats, lits un krona tomēr atmiņās ir saglabājušies. Šīs divas  jubilejas ir rosinājušas lielākos Baltijas valstu vēstures muzejus no jauna izsekot Baltijas valstu valūtu rašanās un atdzimšanas procesiem, atklājot naudas vēsturisko, politisko, ekonomisko, kultūras un māksliniecisko nozīmi, izceļot kopīgo un apjaušot atšķirīgo. Un tā tapusi izstāde, kas ir vērienīgs Lietuvas Nacionālā muzeja, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja un Igaunijas Vēstures muzeja sadarbības projekts. Tā nosaukums „Simts gadi: lits, lats, krona”. Numismātikas izstāde „Simts gadi: lits, lats, krona” ir sava veida ceļojums cauri diviem laika posmiem Baltijas valstu vēsturē, kurā vienkopus apskatāmas Lietuvas, Latvijas un Igaunijas valstu valūtas gan no pirmās brīvvalsts laika jeb perioda starp pirmo un otro pasaules karu, gan no  atjaunotās brīvvalsts. Salīdzinot to, kā pirmās brīvvalsts laikā radusies nacionālā valūta nauda katrā no Baltijas valstīm, spilgti iezīmējas kopīgais Latvijai ar Lietuvu un atšķirīgais ar igauņiem. Izstāde ir  pārsteidzoša, jo stāsts par naudu izrādās var būt emocionāls, baudāms un atklājumu pilns. Par izstādi stāsta Latvijas nacionālā vēstures muzeja Numismātikas nodaļas vadītāju Anda Ozoliņa un pētnieks Mārtiņš Vāveris.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Stāsta vēsturnieks un ērģelnieks Dāvis Beitlers Nu, kas gan varētu būt kopīgs divām tik atšķirīgām celtnēm, kurās mājo tik dažādas iestādes?! Ja zinām, ka "Rīdze" mīt senā ģimnāzijas ēkā Rīgā, bet neiztēlojamies abu namu – skolas un baznīcas – stilistiku, iespējams, pieļausim – droši vien stils vai varbūt arhitekts! Bet varbūt skolā mācījies kāds no Bērzes? Tomēr atbilde negaidīta – ērģeles! Tas jo neierastāk tamdēļ, ka "Rīdzei" un Bērzes baznīcai pulkā varētu pieaicināt vēl Zaubes dievnamu Cēsu novadā, Ugāli un Āgenskalnu. Un tas viss – stāstā par vienu konkrētu instrumentu, nevis stilu, būvētāju, darbnīcu vai faktu, ka šīs vietas saistās ar ērģelēm! Turklāt stāsts ir par kārtīgām ērģelēm, ne pozitīvu jeb mazām, pārvietojamām ērģelītēm! Protams, stāstā viss pakļaujas taustāmās laiktelpas likumiem, un dažādās vietās vienlaik šis instruments nav atradies – tam liktenis vienkārši vēlējis daudz ceļot. Daudz citu tādu ērģeļu Latvijā nebūs viegli atrast, jo parasti mūzikas instrumentu karaliene piedzimst vienai telpai un varbūt tikai reizi mūžā – vēsturisku apstākļu, estētiskās gaumes vai draudzes kaprīžu dēļ – maina mājasvietu. Tiesa, ir izņēmumi. Rīgas-Bērzes ērģelēm naskās ceļošanas ziņā uz papēžiem min vēsturiskās Rīgas Anglikāņu dievnama ērģeles, kas padomju laikā aizceļoja uz Ķemeriem, bet nu, liekas, atradušas vietu Pūrē, kā arī Mežmuižas dievnama (Augstkalnē) vēsturiskais instruments, kurš paceļojis pa Lietuvu un noenkurojies Krāslavā. Vēl jāpiemin Jelgavas ērģeļbūvētāja Karla J. Hermaņa instruments, kurš savulaik skanējis Dubultos, bet tagad atrodas Aizkrauklē, jo, domājams, nebija būvēts īpaši Dubultu dievnamam, bet gan arī savulaik aizceļojis turp vēl no kādas citas vietas. Rīgas-Bērzes ērģeles laikam gan ceļojušas mazliet vairāk, "ceļojuma maršrutam" zigzagojot pa Latvijas karti. Ērģeles, par kurām runāsim, tapušas ievērojamā Latvijas ērģeļbūvētāja Emīla Martina darbnīcā Āgenskalnā 1913. gadā Rīgas 3. ģimnāzijai, kas tolaik atradās vēlākajā Valdemāra ielā – namā, kur 21. gadsimtā mājo pamatskola "Rīdze". Padomju laikā skola ar visām ērģelēm pārceļoja uz Vecrīgu, kur instruments piedzīvojis skarbus laikus, jo skolēniem rokas tā vien stiepušās posta darbiem… Tolaik, protams, ērģeles skolā vairs īsti neiekļāvās, un pēcatmodas gados skola no ērģelēm atteicās. Instruments vispirms aizceļoja uz Ugāles Ērģeļbūves darbnīcu, kuras telpās nogulēja labu laiku, tad – uz Zaubes luterāņu baznīcu, kuras ērģeles, kā daudzviet, bija laupījis padomju posta laiks. Taču arī Zaubē instruments īsti neiederējās balkona un ērģeļu konstrukcijas īpatnību dēļ un arī tur izjauktā veidā nīka gadiem ilgi, neziņas apēnots. Un 2021. gada ieskaņā Zaubes draudze instrumentu atdāvināja Bērzes luterāņu draudzei, kuras oriģinālās ērģeles kopā ar gandrīz visu pārējo baznīcas iekārtu bija gājušas bojā Otrā pasaules kara jukās, bet kura bija nolēmusi savā namā atkal dzirdēt skanam ērģeļbalsis. Šobrīd instruments, daudzās detaļās sadalīts, snauž Bērzes dievnama zālē un gaida brīdi, kad savā vecajā vietā atkal pacelsies lukta, uz kuras tam nostāties. Ar ko tad šīs ērģeles vēl pieminamas, ja neskaita iezīmīgo ceļotāja mūžu? Pirmkārt, mūsdienās daudziem liekas kaut kas jocīgs, ka ērģeles būvētas ne vien dievnamiem vai koncertzālēm, bet arī skolām! Tomēr veclaikos tas nekāds brīnums nebija. Diemžēl, cik apzināts, 21. gadsimtu Latvijā sagaidījušas tikai divas trīs lielākas skolu ērģeles, un Bērzē nu mājo vienas no tām. Tātad šai ziņā – reta kultūrvēsturiska pērle! Otrkārt, instruments ir viens no pašiem pēdējiem – varbūt pats pēdējais – izcilā Emīla Martina darinājums. Vienā gadā ar šīm ērģelēm tapis arī vēl meistara lielākais opuss – Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles instruments. Bet drīz pēc tam sekoja ugunsgrēks darbnīcā, tad – Pirmais pasaules karš un Neatkarības karš… Un pēc abiem kariem tobrīd jau sirmais meistars darbu vairs neatsāka, pat ja Emīla dēlam, kurš starpkaru laikā centās turpināt tēva arodu, vēl labpatika izmantot veco firmaszīmi; šis turpinājums gan ātri vien izplēnēja. Treškārt, Bērzes ērģelēs to nelielā izmēra robežās iemargotas vislabākās tālaika ērģeļbūves tradīcijas, un, kolīdz instruments būs atguvis savu balsi, tas, bez šaubām, dūks un gavilēs tembrāli pilnīgos, krāsainos un košos reģistros, kādi tik ļoti izkopti un izloloti gan vēlīnā romantisma ērģeļbūvē vispār, gan arī Emīla Martina daiļradē. Ceturtkārt, taisni šogad Bērzes ērģelēm svinama apaļa gadskārta – 110! Vai nav skaisti?! Un vai tad daiļi nav arī tas, ka drīz vēl viens Latvijas dievnams atgūs kara un padomju posta laupīto dvēseli – skanošas ērģeles?  

Dzejnieks, atdzejotājs, esejists Hermanis Marģers Majevskis (1951. - 2001.) pieder pie izcilo dzejnieku, atdzejotāju paaudzes, kuri literatūrā ienāca pagājušā gadsimta 70. gados. Hermaņa Marģera Majevska dzīve noritējusi starp Latviju un Lietuvu, un šobrīd tieši Lietuvas puse devusi savu ieguldījumu, lai atgādinātu par dzejnieku. Izdevniecībā “Hieronimus” latviešu – lietuviešu bilingvālā izdevumā iznākusi dzejas izlase “Pretstraumes čuksti”, kurā apkopoti un atdzejoti lietuviski gandrīz visi viņa dzejoļi no iepriekšējiem krājumiem. Īsu brīdi, no 1974. līdz 1975. gadam strādājis arī Latvijas Radio literāro raidījumu redakcijā. Tālākā Radio fonotēkā glabātā intervija ar dzejnieku Valdi Luksu tā laika ideoloģijas nospiedumu dēļ vairs nav atskaņojama, taču balss turpina skanēt, un ik pa laikam Hermaņa Marģera Majevska dzeju, un arī atdzejojumus sev atklāj un novērtē šīs paaudzes dzejnieki.  Kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem, Hermaņa Marģera Majevska dzīve  gan darba, gan privātu apstākļu dēļ, noritējusi starp Latviju un Lietuvu, un šobrīd tieši Lietuvas puse devusi lielu ieguldījumu dzejnieka atgādināšanā. Izdevniecībā “Hieronimus”  latviešu – lietuviešu bilingvālā izdevumā iznākusi Hermaņa Marģera Majevska dzejas izlase “Pretstraumes čuksti”, kurā apkopoti, gan latviski, gan atdzejoti lietuviski – gandrīz visi viņa dzejoļi no iznākušajiem trim krājumiem. Grāmatas atvēršanas svētki gaidāmi 15. decembrī, Muzeju krātuvē Pārdaugavā, Rakstniecības un mūzikas muzeja sarīkojumu zālē “Tintnīca”. Raidījuma Augstāk par zemi viesi – dzejniece, tulkotāja rakstniece Inese Paklone un dzejnieks, atdzejotājs, literatūrpētnieks, kurš pētījis arī Hermaņa Marģera  Majevska dzīvi un devumu – Marians Rižijs. “Hermaņa Marģera Majevska dzejā gandrīz nav “āķīšu”, kas saķertos ar Latvijas dzejas tradīcijas acīmredzamo slāni alūziju, stilizāciju, kultūras kodu izmantojumā. Savā ziņā Majevskis savas dzejas pasaules īstenošanas vajadzībām izauda pats savu kultūras lauku un intertekstuālo atsauču tīklu – gan atdzejodams, gan rakstīdams par izcilajiem Eiropas dzejniekiem, kas pārstāv t. s. metafizisko skatījumu uz esamību.” – šādi Marians Rižijs secina aprakstā pie Hermaņa Marģera Majevska šķirkļa portālā literatura.lv. Sajūta, ka viņš no savas paaudzes palicis līdz galam nenovērtēts, gluži nepamatota nav. Dzīves laikā – vienmēr uzteikts, un tomēr, līdz pat mūsdienām, ne gluži līdzās sava laika lielajiem meistariem – Knutam Skujeniekam, Jānim Rokpelnim, Leonam Briedim. Dzīves laikā šī nepietiekamības sajūta varētu būt kā uguns. Un arī atrašanos uz robežas savā dzīvē Hermanis Marģers Majevskis iepazinis labi. Desmit gadu vecumā viņš pieredz tēva nāvi. Astoņgadīgās skolas kursu Marģers Kukainis pabeidz Cēsu sanatorijas skolā, un veselības problēmu dēļ viņam vēlāk nākas pamest sekmīgi uzsākto darbu televīzijā. Viņš nemaz nevar būt kā citi. Henrika Kukaine ir Hermaņa Marģera Majevska otrā sieva, Viļņas poliete, un tieši pateicoties viņas neatlaidībai tapis bilingvālais dzejas krājums “Pretstraumes čuksti”. Šai krājumā ir arī dzejnieka pirmās dzīvesbiedres, izcilās lietuviešu dzejnieces Juditas Vaičūnaites atdzejoti viņa dzejoļi, Marģers Majevskis savukārt bija latviskojis Vaičūnaites dzejas krājumu “Zemei pieskaroties”. Šie biogrāfijas fakti arī ir atminējums, kāpēc Hermanis Marģers Majevskis, līdzās Knutam Skujeniekam, Pēterim Brūverim, bija kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem latviešu – lietuviešu kultūru starpniekiem. Dzejnieks Vlads Brazjūns, Latvijas literatūras gada balvas par mūža ieguldījumu atdzejā, kā arī Baltijas asamblejas balvas laureāts, atdzejotājs Hermaņa Marģera Majevska krājumā “Pretstraumes čuksti”. Atdzejotāju vidū arī Judita Vaičūnaite, Vaidots Daunis, Almis Grībausks, Antans Jonīns. Lietuviešu dzejnieku pulciņš, kuru acīmredzot, vieno spēja un interese atdzejot latviešu dzeju. Latvijas Radio fonotēkā ierakstu, kuros viņš būtu lasījis dzeju, nav, Radio tolaik bija pieņemts, ka dzeju skandē aktieri. Taču raidījumu ievadvārdos Hermaņa Marģera Majevska balss skan.

Kamēr politiķi, rakstot nākamās valdības deklarāciju, diskutē, kurās jomās visvairāk nepieciešami papildu ieguldījumi, Fiskālās disciplīnas padome brīdina – Latvijai dziļākais šīs krīzes punkts vēl tikai priekšā, nākamgad iespējama ekonomikas lejupslīde, un ar tēriņiem jābūt piesardzīgiem. Vai šādos apstākļos vispār iespējams sasniegt Valsts prezidenta uzstādīto mērķi – ekonomikas izaugsmē apsteigt Lietuvu un Igauniju, un kā situāciju ietekmēs vēl lielāka procentlikmju celšana, par ko šo pēcpusdien atkal izteikusies Eiropas Centrālās bankas prezidente? Par to šovakar raidījumā “Šodienas jautājums” saruna ar Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāju Uldi Rutkasti un Fiskālās disciplīnas padomes locekli, bankas “Citadele” ekonomistu Mārtiņu Āboliņu.

Baltijas valstis esot nepieciešams “denacificēt”, taču "jāsāk ne ar speciālo militāro operāciju kā Ukrainā", bet citām metodēm. Vislabāk - atstājot baltiešus bez gaismas, pie skaliem un svecēm kā agrākos laikos... Šādi paziņojumi Kremļa propagandas medijos kopš septembra beigām parādās arvien biežāk, uzsverot – Krievija ir spējīga atstāt Latviju, Igauniju un Lietuvu bez elektrības “ar vienu pogas spiedienu”. Vai tā ir taisnība? Īsā atbilde – jā, taču ne ilgi, jo mēs tam esam gatavojušies. Jaunākajā “Atmaskots” podkāstā “Latvijas Avīzes” žurnālistam Mārim Antonevičam situāciju sīkāk skaidro Latvijas Banka padomnieks enerģētikas un klimata politikas jautājumos, Rīgas Tehniskās universitātes mācībspēks Dzinatrs Jaunzems. Šajā ierakstā arī par to, vai iedzīvotājiem būtu nepieciešams pašiem savā mājsaimniecībā iegādāties ģeneratoru, ko daži jau izdarījuši vai plāno darīt, vai veikt kādus citus pasākumus. Tāpat eksperta ieskats, kāda ir kopējā situācija enerģētikas jomā Eiropā pirms gaidāmās ziemas un, vai tiešām ir tik dramatiski kā to savos publicitātes materiālos mēģina pasniegt Krievijas vadošais gāzes uzņēmums “Gazprom”. Izmantota mūzika: 1. Dark Secrets (DECISION) by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/246-dark-secrets-decision- License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 2. Spy Story: The Agent by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/84-spy-story-the-agent License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 3. Prosecution, action, trumpets by Sascha Ende Link: https://filmmusic.io/song/19-prosecution-action-trumpets License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/ 4. Ghost Town by Rafael Krux Link: https://filmmusic.io/song/5416-ghost-town- License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/

Pasaules latviešu mākslas centrs (PLMC) Cēsīs atklājis izstādi „Ojārs un Silvija - abstraktais ekspresionisms Čikāgā” un paplašina savu darbību, veidojot izstādes arī Liepājā. Kā par Pasaules latviešu mākslas centrā Cēsīs skatāmo izstādi Kultūras rondo stāsta PLMC direktors Kārlis Kanderovskis, Alūksnē dzimušie brālis un māsa Ojārs un Silvija Šteineri kā Otrā Pasaules kara bēgļi nonākuši Vācijā, bet viņu radošais darbs pagājis Čikāgā, ASV, kur mākslas dzīve pēckara gados piedzīvojusi spēcīgas pārmaiņas. Abi piederējuši pie tā dēvētās “Čikāgas mākslinieku grupas”, proti, latviešu māksliniekiem, no kuriem vairāki studējuši Mākslas institūta skolā "Art Institute of Chicago". Viņu vidū bijuši Vitauts Sīmanis, Edvīns Strautmanis, Benno Tālivaldis, Reinis Eikens, Viestarts Aistars, Maigonis Barens, Ēriks Dukāts, Ģirts Puriņš un citi. Kanderovskis uzsver, ka abiem jaunajiem latviešu imigrantu māksliniekiem šis noteikti bijis aizraujošs laiks, jo bijis jāpielāgojas jaunajai mākslas pasaulei un jaunām ietekmēm globālā kontekstā. Populārā kultūra, komerciālisms, internacionālisms, sirreālisms un sociālās pārmaiņas, kā, piemēram, feminisms, apstrīdējis agrākos priekšstatus par mākslas jēgu. Latviešu trimdas mākslinieku darbi skatāmi arī Liepājā. Viena no izstādēm vēju pilsētā ir Leldes Kalmītes "Nemierīgas ainavas - gleznas un zīmējumi", otra - Annus dzimtas mākslinieku Augusta, Jāņa un Annas Hāgenas-Annus darbu izstāde "Annus reiz trīs". Kanderovskis intervijā atklāj, ka arī pats labprāt radot mākslas darbus, Čikāgā viņam esot maza galerija, kur topot ne tikai mūzika, bet arī māksla, kas dažādā veidā savā starpā tiekot kombinētas. Piemēram, tās esot interaktīvas skulptūras, no kurām viena atvesta arī uz Latviju. Tur bijusi ierakstīta dzeja, sapņi, dažādi stāsti, darbs ceļojis uz Lietuvu, Ukrainu, Itāliju, Spāniju, Čikāgu un tālāk uz Kaliforniju. Runājot par izstāžu rīkošanu, Kanderovskis stāsta, ka tas viņam esot sirds darbs: "Es uzskatu, ka tad, kad tu esi pabeidzis iekārtot izstādi, šai telpai ir jābūt tavai vismīļākajai vietai pasaulē. Un tieši tā es šobrīd jūtos attiecībā uz izstādi "Ojārs un Silvija"." Pasaules latviešu mākslas centrs izveidots un darbojas Cēsīs ar mērķi veicināt mākslas vērtību saglabāšanu, ko radījuši Otrā pasaules kara rezultātā ārpus Latvijas devušies latviešu mākslinieki un ārzemēs dzīvojošā jaunā mākslinieku paaudze.

Laikā, kad Latvijā un daudzviet citur Eiropā atzīmē vasaras saulgriežus, Eiropas Savienības līderi pulcējas uz samitu, kas īpaši nozīmīgs Ukrainai, Moldovai un arī Gruzijai. Tieši šajās dienās spriedīs par iespējamo Eiropas Savienības kandidātvalsts statusa piešķiršanu šīm valstīm. Paralēli šiem notikumiem šonedēļ Rīgā notika arī tā sauktais "Trīs jūru iniciatīvas" samits, kurā papildus ekonomiskās un politiskās sadarbības jautājumiem sprieda arī par Ukrainas tuvināšanu šim projektam. Tikmēr Ukrainas konflikta dēļ saasinājušās ne tikai Krievijas attiecības ar Lietuvu, kas ierobežo kravu tranzītu uz Kaļiņingradas apgabalu, bet arī ar Maskavas tradicionālo sabiedroto - Kazahstānu.  Turpinām runāt arī par Francijas parlamenta vēlēšanām, kuru noslēgumā viens no lielākajiem zaudētājiem ir izrādījies valsts prezidents Emanuels Makrons. Viņa vadītā partija ir zaudējusi vairākumu parlamentā un tagad ir izvēles priekšā - vai nu veidot mazākuma valdību vai mēģināt panākt koalīciju ar kādu no opozīcijas spēkiem. Neviens gan pēc šādas sadarbības īpaši nealkst. Eksperti prognozē, ka Makronu gaida arvien pieaugoši protesti arī sabiedrībā un netiek izslēgta iespēja, ka nākamā gadā varētu sarīkot ārkārtas vēlēšanās. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis. „Politiskās paralīzes” iespējamība Francijā Svētdien, 19. Jūnijā, notikušo Francijas Nacionālās Asamblejas vēlēšanu otrā kārta nesa sarūgtinošus jaunumus prezidentam Emanuelam Makronam un viņa vadītajai centriskajai partijai „Uz priekšu, Republika!”. Lai arī pēc vēlēšanām frakcija „Kopā”, kuras kodols ir valdošā partija, joprojām ir lielākā, tā ir zaudējusi gandrīz trešdaļu vietu un līdzšinējo parlamentāro vairākumu. Tā nu Makrons, kurš pirms pāris mēnešiem kļuva par pirmo Francijas prezidentu 20 gados, kurš ticis pārvēlēts uz otro termiņu, tagad ir pirmais prezidents 30 gados, kura partijai nav vairākuma parlamentā. Tomēr viņam diezgan noteikti nedraud vairāku kādreizējo Piektās republikas prezidentu liktenis vadīt valsti ar politiski pretējas ievirzes valdību, jo pārējās jaunā parlamenta frakcijas ir tik politiski pretišķīgas, ka koalīcijas izveidošana to starpā ir praktiski neiedomājama. Tādējādi Makronam ir divi rīcības varianti: vienoties par koalīciju ar kādu no līdzšinējās opozīcijas spēkiem vai sastādīt mazākuma valdību, kurai nāktos vienoties ar opozīciju nozīmīgāko lēmumu pieņemšanai. Visnotaļ pieņemams koalīcijas partneris būtu labēji centriskā Republikāņu partija, kam ar prezidenta partiju ir tuvas politiskās platformas. Pirmdien republikāņu līderis Kristiāns Žakobs gan paziņoja, ka viņa partija palikšot opozīcijā, taču pēc sarunām Elizejas pilī no republikāņu aprindām pienākuši signāli, ka partija sliecas pieņemt koalīcijas piedāvājumu. Tāpat uz sarunām Makrons aicinājis arī franču sociālistu līderi Olivjē Foru un komunistu līderi Fabjenu Ruselu. Abi pieder pie kreiso partiju bloka, kas ieguvis otru lielāko mandātu skaitu parlamentā. Bet, kas zīmīgi, uz sarunām nav aicināts kreisā bloka lielākā spēka – kreisi populistiskās partijas „Nelokāmā Francija” līderis Žans Liks Melanšons. Pavisam malā no valdības veidošanas procesa paliek lielākais šo vēlēšanu ieguvējs – labēji radikālā Nacionālā apvienība. Marinas Lepenas partija, kurai līdz šim parlamentā bija vien astoņas vietas, šo skaitu tagad palielinājusi vairāk nekā desmitkārt, līdz ar to iegūstot gluži citas iespējas ietekmēt politiskos procesus. Tagad labējiem radikāļiem ir tiesības rosināt neuzticības balsojumus valdībai un likumprojektu izvērtēšanu konstitucionālajās tiesās, viņu pārstāvji var nonākt parlamenta komisiju vadībā un, protams, daudz biežāk uzstāties debatēs. Notikumu karuselis Ukrainā un ap to 20. jūnijā videouzrunā Ukrainas sabiedrībai prezidents Volodimirs Zelenskis pauda, ka šī nedēļa paliks vēsturē kā valstij izšķiroša. Galvenais motīvs šādam izteikumam bija lēmums par Eiropas Savienības kandidātvalsts statusa piešķiršanu Ukrainai, par ko šonedēļ jālemj Eiropas Savienības samitā. Viss liecina, ka lēmums varētu būt pozitīvs. Jau pagājušajā nedēļā ar ieteikumu piešķirt kandidātvalsts statusu Ukrainai un arī Moldovai nāca klajā Eiropas Komisija tās prezidentes Urzulas fon der Leienas personā. Tāpat nepārprotamu atbalstu tam pauda trīs lielāko kontinentālās Eiropas ekonomiku vadītāji, kad pagājušajā nedēļā viesojās Kijivā. Francijas prezidents Emanuēls Makrons, Itālijas premjerministrs Mario Dragi un Vācijas kanclers Olafs Šolcs, kā arī Rumānijas prezidents Klauss Johannis ieradās Ukrainā, kā ierasts, iepriekš neizziņotā vizītē. Nenākas šaubīties, ka Rietumeiropas trijotnes sarunās ar prezidentu Zelenski tika cilāts jautājums par iespējamu kompromisu ar Kremļa režīmu. Atliek vien minēt, cik nopietns bija spiediens, nolūkā panākt Ukrainas piekāpšanos, tomēr rezultāts ir acīmredzams – Kijiva paliek stingra savās principiālajās nostādnēs par valsts suverenitāti un teritoriālo nedalāmību, kam atbalstu pauda arī augstie viesi. Dienu vēlāk Kijivu apmeklēja arī britu premjerministrs Boriss Džonsons, atvedot līdzi priekšlikumu par lielāka skaita ukraiņu karavīru apmācīšanu Lielbritānijā. Diezgan nozīmīga Ukrainai ir arī piesaiste t.s. „Trīs jūru iniciatīvai” – plašai loģistikas, sakaru un tehnoloģiju attīstības projektam, kurā piedalās 12 Eiropas Savienības dalībvalstis reģionā starp Baltijas, Melno un Adrijas jūru. Iniciatīvas kārtējā samitā, 20. un 21. jūnijā notika Rīgā, tika pieņemts lēmums par partnerību ar Ukrainu. Tikām nepatīkamus pārdzīvojumus pagājušās dienas nesušas Krievijas līderim Vladimiram Putinam un viņa režīmam. Vispirms jau Lietuva darīja zināmu, ka no 18. jūnija cauri tās teritorijai uz Krievijai piederošo Kaļiņingradas apgabalu pa dzelzceļu vairs nevarēs nogādāt Eiropas Savienības sankcijām pakļautas kravas – ogles, metālus, celtniecības materiālus un augsto tehnoloģiju izstrādājumus. Kaļiņingradas apgabala gubernators Antons Aļihanovs izteicies, ka šie ierobežojumi attiecoties uz apmēram pusi no apgabalā ievestajām kravām. Kremļa pārstāvji jau nākuši klajā ar sašutuma pilniem vērtējumiem un draudīgiem izteikumiem par to, ka Krievija rīkosies savu nacionālo interešu aizstāvībai un ciest nākšoties Lietuvas iedzīvotājiem. Tāpat pagājušonedēļ notika Sanktpēterburgas Starptautiskais ekonomikas forums, kurā piedalījās arī Vladimirs Putins un Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts Tokajevs. Abu līderu kopīgajā diskusijā prezidents Tokajevs paziņoja, ka Kazahstāna negrasās atzīt t.s. Doneckas un Luhanskas tautas republiku – faktiski Krievijas radītu un uzturētu Austrumukrainas separātistu teritoriju – valstisko suverenitāti. Tāpat Kazahstānas līderis atteicās pieņemt viņam piešķirto Krievijas valsts apbalvojumu – Aleksandra Ņevska ordeni. Pāris dienas vēlāk Krievija paziņoja, ka pagaidām tiek pārtraukts Kazahstānas naftas tranzīts caur Krieviju, savukārt Kazahstānas teritorijā aizkavēti 1700 vagoni ar Krievijas akmeņoglēm. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Raidījumā Piespēle šonedēļ saruna par riteņbraukšanas situāciju Latvijā. Jau vairākus gadus pasaules augstākās raudzes sacensībās piedalās un nereti arī izceļas Toms Skujiņš, Krists Neilands un Emīls Liepiņš, bet vai šiem vīriem ir sekotāji. To pārrunājam ar Latvijas Riteņbraukšanas federācijas ģenerālsekretāru Tomu Marksu. Sarunā arī par federācijas finansiālo situāciju, kas pagaidām neļauj valasts izlasi aizvest uz pasaules čempionātu Austrālijā septembra otrajā pusē. Nedēļas notikumu topā: Goldensteitas “Warriors” - Nacionālās basketbola asociācijas 2022. gada čempioni! Latvijas futbola izlasei četras uzvaras četrās Nāciju līgas spēlēs D grupā, pirmā vieta un astoņu nezaudēto spēļu sērija (garākā pēc neatkarības atjaunošanas); Latvijas basketbola izlase gatavojas pārbaudes mačiem pret Lietuvu un Pasaules kausa spēlēm pret Serbiju un Slovākiju; Ukrainas čempione basketbolā spēlēs Latvijas-Igaunijas līgā; 19. jūnijā sākas Baltijas čempionāts šosejas riteņbraukšanā; Pasaules čempionātā pludmales volejbolā - meitenes 9. vietā, vīri - 17. vietā. Rubrikā “Kas lācītim vēderā?” izzinām to, kā līdz  slavenās un spēcīgās šosejas riteņbraukšanas komandas “Astana” attīstības vienībai nokļuva Matīss Kaļveršs no Salaspils. Izrādās, ka viņš agrāk trenējās BMX riteņbraukšanā.

Pēdējo nedēļu laikā vairākos raidījumos runājam par Ukrainu un Krieviju, jo karš ir vissāpīgākā aktualitāte visās sfērās. Raidījumā Divas puslodes pievēršamies plašākai politisko procesu analīzei. Londonā šonedēļ satikās tā saukto Apvienoto Reaģēšanas spēku valstu līderi. Premjeri pārrunāja, kā saskaņot kopīgo politiku cīņā pret Krievijas agresiju. Ko šī tikšanās ir devusi, par ko tā liecina un cik svarīga ir šāda valstu kooperēšanās? Savukārt Romā satikās ASV un Ķīnas delegāciju pārstāvji. Nav noslēpums, ka starp abām lielvalstīm ir pamatīga spriedze. Protams, tikšanās nebija tik augstā politiskā līmenī, bet pati tikšanās ir svarīga. Kādi ir rezultāti, kādas ir iespējas atturēt Ķīnu no Krievijas kara finansēšanas, atbalstīšanas? Kas notiek Baltkrievijā? Publiskajā telpā nonāk pretrunīga informācija par to, cik lielā mērā Lukašenko režīms iesaistās karā pret Ukrainu, kāda spriedze valda Baltkrievijas iekšpusē un kā Baltkrievija mēģina pretoties Krievijas spiedienam būt aktīvākai šajā "brāļu karā". Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta asociētā pētniece Elizabete Vizgunova. Ierakstos uzklausām Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu un baltkrievu vēsturnieku Iharu Meļņikovu. Eiropas ziemeļi stiprinās pret agresorvalsti Apvienotie Reaģēšanas spēki ir desmit Eiropas ziemeļdaļas valstu veidota militāri politiska alianse. 2014. gadā, Krievijai izvēršot pirmo agresijas fāzi pret Ukrainu, izgaismojās NATO bloka nesagatavotība šādām krīzes situācijām, t.sk. reakcijas gausums. Viena no pieejām problēmas mazināšanai ir ciešāka sadarbība mazāku valstu grupu ietvaros, un Apvienotie Reaģēšanas spēki šai ziņā ir viens no spilgtākajiem piemēriem. Lielbritānija kā tā dēvētā ietvarnācija – jeb „Framework Nation” – ap sevi apvienojusi NATO dalībvalstis Nīderlandi, Dāniju, Norvēģiju, Islandi, Latviju, Lietuvu un Igauniju, kā arī Ziemeļatlantijas līgumorganizācijā neietilpstošās Somiju un Zviedriju. Kā par šo aizsardzības projektu izteicies Britu jūras kara flotes komodors Džeimss Pārkins: „Apvienotie Reaģēšanas spēki var rīkoties, kamēr NATO vēl domā.” Ģeogrāfiski alianses uzmanība pamatā koncentrējas Eiropas galējo ziemeļu, Ziemeļatlantijas un Baltijas jūras reģionos. Saprotams, ka tagad – kopš risinās Krievijas plaša mēroga karš pret Ukrainu – par nozīmīgāko jautājumu kļuvusi ar agresorvalsti robežoto alianses locekļu, sevišķi Baltijas valstu, drošība. Šonedēļ alianses dalībvalstu valdību vadītāji tikās Londonā. 15. martā publiskotais tikšanās komunikē pauž visstingrāko nosodījumu Krievijas agresijai, apņēmību atbalstīt Ukrainu un panākt, lai Krievijai un tās vadonim nāktos atbildēt par starptautisko normu ignorēšanu un iebrukuma laikā pastrādātajiem noziegumiem. „Putinam jācieš neveiksme,” pauž komunikē. Tiešsaistē dalībniekus uzrunāja arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, atkārtojot daudzkārt izskanējušo tēzi, ka Ukraina šobrīd karo par visas Eiropas demokrātijas nākotni. „Krievijas propagandisti,” norādīja Zelenskis, „nebeidz atkārtot, ka karš Ukrainā ir tikai sākums. Viņi turpina iebiedēt, un tagad saka, ka sekošot citas Eiropas valstis, pie tam piesaucot daudzus no jums, kas mani šobrīd uzklausāt.” Ķīna – trešais spēks Šīs nedēļas sākumā Romā notika tikšanās starp augsta līmeņa Savienoto Valstu un Ķīnas pārstāvjiem: prezidenta Baidena padomnieku nacionālās drošības jautājumos Džeiku Salivanu un Ķīnas kompartijas centrālkomitejas Ārlietu grupas atbildīgo sekretāru, kādreizējo Ķīnas ārlietu ministru Janu Czeči. Šī tikšanās tika ieplānota vēl pirms vairākām nedēļām, taču kara gaita Ukrainā nepārprotami ietekmēja to saturu. Ja sākotnēji bija plānots apspriest arī abu valstu ekonomiskās attiecības, tad, cik var spriest, absolūti dominējošais temats tajā bija Ķīnas iespējamais ekonomiskais un arī militārais atbalsts agresorvalstij Krievijai. Ziņas par to, ka Krievija lūgusi šādu Ķīnas atbalstu, t.sk. kara tehnikas piegādes, pagājušonedēļ izplatīja aģentūra „Associated Press”, atsaucoties uz anonīmu avotu Savienoto Valstu administrācijā. Gan Ķīnas, gan Krievijas pārstāvji šādus apgalvojumus ir noraidījuši kā nepatiesus, tomēr amerikāņu puse jau pirms sarunām Romā pauda, ka Ķīna tiks brīdināta par nopietnām sekām, ja tā pildīs kādus tamlīdzīgus Kremļa lūgumus. Tas ietekmēšot ne vien Ķīnas attiecības ar Savienotajām Valstīm, bet arī globāli. Pēc septiņas stundas ilgušo sarunu noslēguma padomnieks Salivans tās raksturoja kā „intensīvas” un „atklātas”.  Savukārt Ķīnas puse pēc sarunām atkārtoja vispārīgas frāzes, aicinot karojošās puses uz mierīgu risinājumu, saudzīgu attieksmi pret civiliedzīvotājiem, kā arī vēlreiz apstiprināja savu uzticību ikvienas valsts suverenitātei un teritoriālajai nedalāmībai. Vai Lukašenko karu grib? Kopš Krievijas iebrukuma sākuma Ukrainā Baltkrievijas pašpasludinātais prezidents Lukašenko allaž uzsvēris, ka Baltkrievijas bruņotie spēki šai karadarbībā nepiedalīsies. Līdzīgus paziņojumus viņš paudis ar zināmu regularitāti, tomēr jo ilgāk turpinās kaujas Ukrainā, un, attiecīgi, aug Kremļa vajadzība pēc karaspēka rezervēm, parādās arvien jaunas spekulācijas par baltkrievu karavīru iespējamu iesaistu šai karadarbībā. Šai ziņā eļļu ugunij pielējis nesen notikušais incidents, Krievijas kara lidmašīnai no Ukrainas puses ielidojot Baltkrievijas gaisa telpā un izšaujot raķetes. Daudzi to uztver kā provokāciju, lai šādi attaisnotu baltkrievu karavīru ierašanos kaimiņvalsts teritorijā. Nepārprotami var lēst, ka Krievijas vadonis Putins šai ziņā izdara pamatīgu spiedienu uz Lukašenko, ar ko pēdējam nav viegli tikt galā, ievērojot, cik atkarīgs viņš kļuvis no Kremļa saimnieka. Piektdien Lukašenko atkal viesojās Maskavā, kur, cita starpā saņēma apsolījumu par jauna bruņojuma piegādi Baltkrievijas bruņotajiem spēkiem. Tomēr sūtīt Baltkrievijas armiju uz Ukrainu, kur to noteikti gaida zaudējumi, Minskas diktatoram būru liels risks. Baltkrievijas armija līdz šim nekad nav piedalījusies karadarbībā, un, kā rāda aptauju dati, karošanu Ukrainā atbalsta vien 3% Baltkrievijas iedzīvotāju. Sagatavoja Eduards Liniņš   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.      

Cik vērtīga var būt Erasmus pieredze Lietuvā? Vai, studējot ārzemēs, vairāk tiek iegūts vai zaudēts? Martā studijā uz sarunu esam aicinājuši trīs jauniešus - Martu, Jolantu un Rimantu. Ar viņiem cenšamies izprast, kas ir vērtīgākais mācību pieredzē ārpus Latvijas. Vai tiešām tas ir kas tāds, kas būtu jāizmēģina katram? Kuram no jauniešiem nav mācību pieredzes ārzemēs? Kurš Erasmusā devies uz tepat blakusesošo Lietuvu? Un kurš mācījies Ķīnā un jau pavisam drīz uzsāks studijas Austrālijā? Klausies mūsu marta raidījumu un uzzini atbildes gan uz šiem, gan citiem jautājumiem! Raidījumu veidojam mēs, "Kedās" komanda: Sintija, Brigita, Katrīna, Linda, Elīza ...

Vai atgriežamies pie aukstā kara pretstāves starp Rietumiem un Austrumiem? Krievija ir pieprasījusi rakstiskas garantijas, ka valstīs tās tuvumā, tai skaitā Latvijā, NATO neizvietos ieročus, kuri varētu dot triecienu Krievijai. Maskava vēlas saglabāt savu ietekmes sfēru valstīs ap sevi, cenšoties piespiest Rietumus pakļauties diktātam ar ieroču žvadzināšana pie Ukrainas robežas. Bet ne jau tikai Krievija rada bažas. Arvien lielāku spriedzi raisa Ķīnā ar savu pieaugošo ietekmi. Izskatās, ka šī valsts politiku spēj īstenot slēptāk, bet varbūt arī sekmīgāk nekā Krievija. Tā vispirms atbalstu cenšas nodrošināt ekonomiski atsevišķās valstīs, pat kontinentos, aktīvi investējot un šādā veidā padarot virkni valstu atkarīgas no savām investīcijām. Un, par Ķīnu runājot, atsevišķi uzmanība jāpievērš mūsu kaimiņiem lietuviešiem, kuri uzdrīkstējušies izaicināt lielvalstī, attīstot attiecības ar Taivānu. Tas ir sadusmojis Pekinu, un konflikts starp Lietuvu un Ķīnu ar katru nedēļu padziļinās, faktiski izvēršoties nu jau diplomātiskā un ekonomiskā kara līmenī. Aktualitātes komentē Ārpolitikas institūta Āzijas programmas vadītāja Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Ierakstā uzklausām Lietuvas Nacionālā radio un televīzijas ārzemju korespondents Lukasu Kivitu. Viļņa met izaicinājumu Pekinai Vakar, 15. decembrī, izplatījās ziņa, ka līdz šim Ķīnā akreditētie Lietuvas diplomāti pametuši Pekinu un atgriezušies dzimtenē. Kā paziņojusi Lietuvas valdība, tās pārstāvniecība Ķīnā pagaidām darbosies attālināti. Šāda notikumu attīstība sekojusi Ķīnas ārlietu resora prasībai, lai Lietuvas diplomāti nodod tam savus personas dokumentus pārreģistrācijai, kas saistīts ar pagājušā mēnesī Pekinas veikto Lietuvas diplomātiskās misijas statusa pazemināšanu no vēstniecības uz pastāvīgo pārstāvniecību. Lietuvas ārlietu resoram radušās aizdomas, ka šādā veidā tās pārstāvjiem varētu tikt atņemta diplomātiskā imunitāte, tādējādi viņu drošība un neaizskaramība Ķīnā vairs nebūtu garantēta, tāpēc pieņemts lēmums par misijas darbinieku aizbraukšanu no Ķīnas. Šis ir jaunākais etaps Viļņas un Pekinas pretstāvē, kas sākās augustā pēc tam, kad Lietuva atļāva Taivānai atvērt Viļņā savu misiju, pie tam iekļaujot tās nosaukumā apzīmējumu „Taivāna”. Kā zināms, Ķīnas Tautas republika kategoriski iebilst pret jebkādu oficiālu nekomunistiskās Ķīnas Republikas Taivānā starptautisku atzīšanu. Vairumā valstu, kur darbojas Taivānas pārstāvniecības, kurām „de facto” ir diplomātisko misiju statuss, tās tiek dēvētas par kultūras un ekonomiskajām misijām, pie tam nosaukumā lietojot nevis Taivānas, bet gan tās galvaspilsētas Taipejas vārdu. Lietuvas atļaušanās atkāpties no šīs pieejas izraisījusi paredzamu Pekinas reakciju, ne vien faktiski saraujot diplomātiskās attiecības, bet arī dzēšot Lietuvu no Ķīnas preču izcelsmes valstu reģistriem, tādējādi liedzot jebkādu importu no mūsu kaimiņvalsts. Atbalstu Lietuvai jau paudušas Amerikas Savienotās Valstis, Polija un arī vairāki Eiropas Savienības pārstāvji, norādot, ka šāda vēršanās pret vienu no dalībvalstīm uzlūkojama par vēršanos pret visu savienību. Ķīnas globālais tvēriens Ķīna pēdējo divu desmitgažu laikā triecientempā kļuvusi par vienu no ietekmīgākajiem globālajiem investoriem. Pekinas valdības kontrolētais starptautiskais resurss „Global Times” jau pagājušā gada septembrī ziņoja, ka Ķīnas tiešās ārvalstu investīcijas pārsniegušas divus ar pusi triljonus ASV dolāru, un Ķīna pirmoreiz vēsturē ieņēmusi pirmo vietu pasaulē. Pat ja totalitārās valdības medijs šai ziņā nedaudz piepušķo ainu, nepārprotami ir tas, ka Ķīnas globālās ekonomiskās ietekmes faktors ir ļoti pamanāms. Pie tam nevar nerēķināties ar Ķīnas investīciju politikas īpatnībām. Pirmkārt, šo investīciju struktūrā daudz lielāku vietu nekā citu starptautisko investīciju gadījumā ieņem valsts uzņēmumu investīcijas. Saskaņā ar neatkarīgās izpētes grupas „Rhodium Group” datiem, 2016. gadā, kad Ķīnas ārējo investīciju apjoms Eiropā sasniedza maksimumu, proti – apmēram 44 miljardus dolāru, nepilnu trešdaļu no šī apjoma veidoja valsts uzņēmumu ieguldījumi. Saprotams, ka investīcijas, kas tieši saistītas ar totalitāru varu, raisa bažas. Līdztekus Ķīnas tiešajām ārvalstu investīcijām otrs jaunās globālās lielvaras ekonomiskās ietekmes instruments ir divpusējie sadarbības projekti, kas pamatā saistīti ar dažāda veida transporta infrastruktūras attīstību. Ja tiešās investīcijas pamatā nonāk attīstītajās valstīs – ASV, Eiropas Savienībā un Lielbritānijā, arī Krievijā; tad divpusējo sadarbību Ķīna pamatā izvērš mazāk attīstītajos pasaules reģionos, sevišķi jau Dienvidaustrumāzijā un Āfrikā. Šai sakarā parasti tiek piesaukts Ķīnas valdības attīstītais „Jostas un ceļa” projekts, kas aptver ļoti plašu ģeogrāfisko zonu. Tiesa gan, šobrīd Ķīnas ekonomiskā invāzija izskatās daudz pieticīgāka nekā pirms dažiem gadiem. Tā 2020. gadā Ķīnas tiešo investīciju apjoms Eiropā nokrities apmēram četrkārt pret 2016. gada rekordiem, sasniedzot desmit gadu laikā zemāko atzīmi. Arī Ķīnas sadarbības projekti Āfrikā ne visur attīstās spīdoši, vietējām valdības un tiesu institūcijām atklājot šais projektos necaurskatāmas un grūti kontrolējamas darbības no ķīniešu partneru puses. Tiek ziņots ka pagājušā gadā apjomīgi projekti pārtraukti Kenijā un Ganā, tiek apsvērta vairāk nekā 6 miljardus vērta projekta pārtraukšana Kongo Demokrātiskajā republikā. Vai Aukstais karš 2.0? Pēdējā laikā, komentējot Krievijas un rietumvalstu attiecības arvien biežāk tiek pieminēts aukstā kara jēdziens. Kā zināms, aukstais karš 20. gs. otrajā pusē bija vairākas desmitgades ilga pastāvīga pretstāves situācija starp toreizējo Padomju Savienību un tās satelītvalstīm no vienas un Rietumu jeb Brīvās pasaules valstīm, ar ASV priekšgalā, no otras puses. Šai situācijai bija raksturīga bruņošanās sacensība, t.sk. masu iznīcināšanas ieroču jomā, pasaules sadalīšana ietekmes sfērās, abu lielvaru netieša klātbūtne lokālos konfliktos un divu atšķirīgu un diezgan izolētu ekonomisko sfēru veidošana. Padomju Savienības un visas padomju sistēmas sabrukums pagājušā gadsimta 80. gados tiek pamatoti uzlūkots kā PSRS zaudējums Aukstajā karā. Protams, tieša Aukstā kara situācijas atkārtošanās mūsdienās nav iedomājama, taču notikumi tieši pēdējās nedēļās liek to atcerēties. Vispirms jau tie ir Krievijas prezidenta Vladimira Putina prasījumi garantēt NATO tālāku nepaplašināšanos austrumu virzienā, atsakoties no Ukrainai un Gruzijai savulaik dotā solījuma, ka šīs valstis nākotnē varēs pievienoties blokam. Šādu garantiju iespējamību jau noraidījušās kā Savienotās Valstis, tā NATO, paziņojot, ka bloka un kādas potenciālās dalībvalsts attiecības noteiks tikai bloka locekļu lēmumi, nevis kādas trešās valsts diktēti noteikumi. Krievijas prezidenta Putina un Savienoto Valstu prezidenta Baidena videokonferencei pagājušonedēļ sekoja vakar notikusī līdzīgā tiešsaistes saziņa starp Putinu un Ķīnas Tautas republikas līderi Sji Dzjiņpinu. Tikusi apspriesta savstarpējā sadarbība, kā arī, Kremļa runasvīra Dmitrija Peskova vārdiem runājot, „Savienoto Valstu un NATO agresīvā retorika”. Kā zināms, arī rietumvalstu attiecības ar Ķīnu pēdējā laikā ir manāmi saasinājušās, biežāk izskanot kritikai par cilvēktiesību situāciju Ķīnā, sevišķi uiguru minoritātes stāvokli, kā arī militārā spēka demonstrējumiem Taivānas virzienā. Tāpat gan Maskava, gan Pekina ar sarkasmu un nepatiku reaģējusi uz prezidenta Baidena īstenoto t.s. Samita demokrātijai ideju. 9. un 10. decembrī notikušajā videokonferencē ar Savienoto Valstu prezidentu piedalījās 111 valstu vadītāji, un ne Ķīna, ne Krievija nebija starp aicinātajiem. Sagatavoja Eduards Liniņš

Tulkotājs un Latvijas literatūras eksporta platformas "Latvian Literature" aģents Džeids Vils ir izaudzis Nebraskas fermeru ģimenē, studējis politiku un vēsturi, pēc tam pievērsies somugru valodu izpētei. Akadēmiskie ceļi viņu aizveda vispirms uz Lietuvu, tad uz Vāciju un – atpakaļ uz Baltijas valstīm, Tartu universitāti. Taču pēdējos gadus Džeids dzīvo Rīgā un aktīvi piedalās literatūras tulkošanas procesā. Ko no sava veikuma viņš piedāvās iepazīt sīkāk gan raidījuma autoriem, gan klausītājiem - interesējamies "Cienījamo lasītāju" epizodē.

Stāsta mūzikas vēsturnieks Dzintars Gilba Vai zini, kas bija Alfrēda Kalniņa pēdējais ērģeļdarbs, pie kā viņš strādāja savā 70. dzimšanas dienā, nepieņemot ciemiņus? Komponistu Alfrēdu Kalniņu mēs vairāk zinām kā operas "Baņuta", kora un solodziesmu autoru, tomēr jāatceras, ka Alfrēds Kalniņš bija izcils ērģelnieks un nepārspēts improvizators. Ērģelnieka maizes darbs vairākumā gadījumu ir spēle baznīcā, dievkalpojumos. Arī Alfrēds Kalniņš nebija izņēmums. Viņa spēles mākslu Rīgas Domā savulaik speciāli ir gājuši klausīties jaunie mūziķi, arī diriģents Haralds Mednis, kurš, starp citu, vidusskolas gados mācījies Alfrēda Kalniņa mūzikas studijā. Kā stāstījuši laikabiedri, dievkalpojuma laikā Alfrēdam Kalniņam uz ērģelēm ir bijusi tikai dziesmu grāmata ar korāļu tekstiem – izejot no teksta satura, viņš veidojis korāļu apdares, jo visas melodijas bijušas galvā. Mūža otrajā pusē Alfrēds Kalniņš šīs savas korāļu apdares ir pierakstījis, bet zinātāji saka, ka tā ir tikai patāla atblāzma no tā, kas bijis dzirdams improvizācijās. Starp citu, Alfrēds Kalniņš korāļus ir spēlējis diezgan raitā tempā, tāpēc viņam bijusi opozīcija dažu gados vecāko draudzes dāmu aprindās. Komponists Helmers Pavasars stāstījis par piedzīvotu muzikālu dueli - vienreiz Rīgas Domā Alfrēds Kalniņš spēlē un dzird, ka viena dāma dzied tikpat skaļi kā viņš spēlē, tikai uz pusi lēnāk. Kalniņš pielicis reģistrus klāt, dāma dziedājusi skaļāk. Atkal pielicis reģistrus, dāma arī kāpinājusi decibelus. Beigās korāli Alfrēds Kalniņš ir beidzis uz volleswerk – visām balsīm (tutti), bet dāma pēc tam vēl gandrīz vai ķērkusi korāļa puspantu. Alfrēda Kalniņa muzikālajā mantojumā ir 15 oriģināldarbi ērģelēm, arī Variācijas par Jāņa Kalniņa tēmu ("Lai līgo lepna dziesma"), bet pati apjomīgākā kompozīcija ir Variācijas par Jāzepa Vītola tēmu. Daudzējādā ziņā tas ir ļoti simbolisks opuss. Variācijas tapušas 1949.gadā, divus gadus pirms viņa nāves. Tas ir komponista pēdējais un plašākais ērģeļdarbs, kurā koncentrēta ilgajos darbības gados uzkrātā komponista, ērģelnieka, improvizatora pieredze. Reizē tas ir arī kā ticības apliecinājums, jo cikla pamatā liktā tēma ir korālis "Jēzu, saule mana". Un vēl – tas ir Jāzepa Vītola komponēts korālis, turklāt viens no Latvijas brīvvalsts laikā luterāņu draudzēs visvairāk dziedātajiem. Bet Jāzeps Vītols, latviešu mūzikas pīlārs, savas šīs zemes gaitas ir beidzis. Par darbu pie Vītola variācijām savā 70. dzimšanas dienā Alfrēds Kalniņš raksta savā dienasgrāmatā 1949. gada 28. augustā: "28. VIII. Jau maijā i Mediņu. i Zālīti no Komponistu savienības, i Grīnfeldu no Filharmonijas biju lūdzis manu 70. dzimšanas dienu atstāt bez ievērības — šādas un līdzīgas dienas uzskatīdams varbūt tikai par tuvinieku interesi skarošiem notikumiem, privāta rakstura — brīdinot, ka neieradīšos ne koncertā, ne "goda aktā", nepieņemšu nedz sakolektētu naudu, nedz veltes, bet noteikti izbraukšu uz Igauniju vai Lietuvu. Ārēji nebija ne mazāko pazīmju kaut kādiem jampadračiem ap mani, a la Melngaiļa, Endzelīna u. c. vīru 75 g. dzimšanas dienās. Tamdēļ arī neizbraucu, bet, pie Mellužu mājas durvīm piespraudis zīmīti ar tekstu "izbraucis", 22., 23. un 24. augustu [VIII] pavadīju Rīgas dzīvoklī. Paņēmu līdz jaunās variācijas par Vītola tēmu, kuras tur krietni izrevidēju, spēlējot uz klusināta pianino sievas patālā istabā, lai mani ārpusē pie parādes durvīm nedzirdētu uz flīģeļa salonā muzicējam. Viss izdevās, lai gan pēc avīžu iznākšanas laika priekšpusdienās, kurās bija īsi aizrādījumi uz manu dzimšanas dienu, laikam pastnieki jeb apsveicēji pie durvīm un arī pie tālruņa ļoti bieži zvanīja. Neliku sevi traucēt un 3 dienas neatsaucos, kamdēļ variācijas pamatīgi izrevidēju. 25. augustā [VIII] atņēmis sētniekam telegrāfa kantorī un konservatorijā nodotās vēstules, telegrammas un puķes, devos uz Mellužiem, kur daži apsveicēji tomēr ieradušies. Pateicības vēstulīšu, 82 skaitā, rakstīšana mani nodarbināja 13 stundas, pa divām dienām sadalot: vizītkartēm un labam papīram pietrūkstot, izpalīdzoties ar Mellužu pasta veikalā sadabūtām ļoti primitīvām aploksnēm un papīrloksnītēm. [..]" Vītola variāciju cikla XI variāciju – Sēru maršu – komponists pats instrumentēja simfoniskajam orķestrim, ar piezīmi, ka tas atskaņojams tad, kad Jāzeps Vītols tiks pārapbedīts Latvijas zemē. Jāzeps un Annija Vītoli uz mūžīgu palikšanu atgriezās 1993.gadā, taču par Sēru marša atskaņojumu šī notikuma organizatori bija pavisam piemirsuši.

Šajā podkāsta epizodē runāsim par īpašu vilciena sastāvu, kas šomēnes šķērso visu Eiropu, lai popularizētu vilcienu satiksmes izmantošanu, pievērsīsimies Eiropas Parlamenta paustajām bažām par sieviešu tiesību stāvokli Afganistānā un ieskatīsimies Eiropas Parlamenta darba kārtībā tuvākajiem mēnešiem. Vēl skaidrosim valstu dažādo nostāju jautājumā par nepieciešamību pēc Covid-19 vakcīnas papildu jeb trešās devas, kā arī pārlūkosim Eiropas Parlamenta Ārlietu komitejā apspriesto jautājumu par migrantu kustību pār Baltkrievijas robežām ar Latviju, Lietuvu un Poliju.

Arvien vairāk migrantu šķērso Lietuvas robežu no Baltkrievijas. Etiopijā noslēgts pamiers. ES brīdina, ka tas var beigties ar cilvēka izraisītu badu. Donalds Tusks atgriežas Polijas politikā. Aktualitātes komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds. “Ķēniņa” atgriešanās „Šodien Polijā valda ļaunums, un mēs esam gatavi iziet pret to cīņā!” tā savā uzrunā Polijas partijas „Pilsoniskā platforma” kopsapulces dalībniekiem sestdien deklarēja viens no šīs partijas kādreizējiem dibinātājiem, bijušais Eiropadomes prezidents Donalds Tusks. Pasākums notika sakarā ar viņa atgriešanos šīs lielākās Polijas opozīcijas partijas vadītāja amatā, pametot līdz šim ieņemto pārnacionālās Eiropas Tautas partijas priekšsēdētāja posteni. Ļaunums, pret kuru Tusks tagad ved cīņā savu politisko spēku, protams, ir Polijā valdošā ultrakonservatīvā partija „Likums un Taisnīgums”. Tā nāca pie varas 2015. gadā – gadu pēc tam, kad Tusks, līdz tam vadījis „Pilsoniskās platformas” un mēreni labējās Polijas Zemnieku partijas koalīcijas valdību, bija devies pildīt augsto amatu Briselē. Kopš tā laika „Likums un Taisnīgums” turas varas pozīcijās, tai skaitā pakļaujot politiskās konjunktūras ietekmei tiesu varu un sabiedriskos medijus. Šī politika radījusi spriedzi Varšavas attiecībās ar Briseli, un, kā minētajā pasākumā izteicās Tusks, Polija nekad vairāku desmitgažu laikā neesot bijusi tik izolēta kā šobrīd. Viņa un daudzu „Pilsoniskās platformas” pārstāvju ieskatā uz spēles ir likta Polijas turpmākā dalība Eiropas Savienībā. Neapšaubāmi, cīņa pret Jaroslava Kačinska vadītajiem konservatīvajiem būs sīva, un arī Tuska atgriešanās pie „Pilsoniskās platformas” stūres var šai ziņā dot savas negatīvās blaknes. Esošo varas konjunktūru apkalpojošie mediji viņu allaž iztēlojuši kā teju lielāko ļaundari – pret vienkāršo cilvēku rūpēm vienaldzīgu Briseles ierēdni un Vācijas kancleres Merkeles pakalpiņu. Tieši šī propaganda, kā raidorganizācijai “Deutsche Welle” paudusi poļu politoloģe Anna Materska-Sosnovska, ir iemesls tam, ka aptaujās apmēram 60% respondentu Donalda Tuska atgriešanos pašmāju politikā vērtē negatīvi. Tomēr Tusks, nenoliedzami, joprojām ir poļu politikas smagsvars, un izskanējuši pat pieļāvumi, ka „Likums un Taisnīgums” varētu mēģināt sarīkot ārkārtas vēlēšanas, nesagaidot regulāro termiņu 2023. gada novembrī. Migranti – Lukašenko atriebes ierocis Ka savā tvītā aizvakar pauda Lietuvas premjerministre Ingrīda Šimonīte, nelegālo migrantu skaits, kas kopš jūnija sākuma no Baltkrievijas iekļuvuši Lietuvā, sasniedzis 1044 cilvēkus. Salīdzinājumam, visā 2020. gadā šādu robežpārkāpēju skaits bija 81. Migrantu lielākais vairums nāk no Tuvajiem Austrumiem – Irākas, Irānas un Sīrijas – un runā kurdu valodā, salīdzinoši mazāka daļa ir no Afganistānas, Kamerūnas u.c. valstīm. Apmēram ceturtdaļa no migrantiem ir bērni. Daudziem robežpārkāpējiem nav nekādu dokumentu, vai arī tie ir bojāti, kas liedz droši noskaidrot viņu identitāti. Lietuvā iekļuvušie mēģina iegūt patvēruma tiesības, taču līdz šim neviens nav atzīts par atbilstošu patvēruma statusam. Ir diezgan nepārprotami, ka šai ļaužu plūsmā īstenojas Baltkrievijas pašpasludinātā prezidenta Lukašenko draudi pārtraukt sadarbību ar kaimiņos esošajām Eiropas Savienības valstīm nelegālās migrācijas ierobežošanā. Kā kanālam Euronews norādījusi Lietuvas iekšlietu ministra padomniece Lina Laurinaitīte-Grigiene, robežpārkāpēju viļņi sakrītot ar aviokompānijas Belavia reisiem no Bagdādes uz Minsku. Arī tas, ka baltkrievu robežsargi kļuvuši nedzirdīgi pret lietuviešu kolēģu aicinājumiem koordinēt darbību šīs cilvēku plūsmas ierobežošanai, liecina, ka viss notiek ar Baltkrievijas varas ziņu. Minskas iekšlietu struktūru pārstāvji to, protams, noliedz. Lietuvā jau izveidotas divas telšu nometnes valstī iekļuvušo izmitināšanai, un pēc pagājušās piektdienas, kad valstī diennakts laikā nelegāli iekļuva 150 cilvēki, izsludināts ārkārtas stāvoklis. Uz robežu nosūtīti armijas spēki, tāpat robežas apsargāšanā iesaistījušās drošības struktūras un Lietuvas Strēlnieku apvienība jeb zemessardze. Kā paziņojusi premjerministre Šimonīte, uz robežas tiks būvēti papildu nožogojumi, uzlabots robežas tehniskais aprīkojums. Gatavību sniegt atbalstu Lietuvai apliecinājusi gan Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, kura apmeklēja Viļņu pagājušajā piektdienā, gan Eiropadomes prezidents Šarls Mišels, kurš viesojās Lietuvā 6. jūlijā atzīmējamās Valsts dienas sakarā un, cita starpā, apmeklēja arī robežu ar Baltkrieviju. Papildspēku nosūtīšanu uz Lietuvu uzsākusi Eiropas Savienības robežapsardzības aģentūra “Frontex”, un ir paredzēts, ka tie tiks nosūtīti arī uz Poliju un Latviju. Tikām Baltkrievijas režīma represīvā mašinērija sākusi izrēķināšanos ar tās varā esošajiem pašpasludinātā prezidenta pretiniekiem: vienam no Lukašenko konkurentiem pērnā gada vēlēšanās finansistam Viktoram Babariko aizvakar piespriesti 14 gadi ieslodzījumā par it kā pierādītu kukuļņemšanu un naudas atmazgāšanu. Pilsoņkarš Etiopijā turpinās Pilsoņkara situācija Etiopijā sāka briest 2019. gadā, kad premjerministrs Abijs Ahmeds uzsāka radikālu politisku reformu. Līdz tam vara valstī nemainīgi kopš 1991. gada bija piederējusi partiju apvienībai Etiopijas Tautas revolucionāri demokrātiskā fronte, kurā ietilpa četras etniski reģionālas partijas. No šo partiju līderiem tika izraudzīts frontes priekšsēdētājs, kurš saskaņā ar vēsturiski nostiprinājušos principu ieņēma premjerministra posteni. Var piebilst, ka četras frontē dominējošās partijas neaptvēra visu Etiopijas teritoriju, un bija vēl seši ar fronti dažādās attiecībās saistīti spēki, kuru vara aprobežojās ar mazākiem reģioniem. Premjerministrs Abijs Ahmeds, oromo etnosu pārstāvošās Oromo Demokrātiskās frontes līderis, mēģināja daļēji demontēt šo modeli, izveidojot jaunu politisko spēku – Labklājības partiju. Tajā gan arī saglabāta reģionāli etniskajā iedalījumā balstīta struktūra, tomēr šī attīstība nebija pa prātam līdz tam ietekmīgākajam Tautas revolucionāri demokrātiskā frontes spēkam – Tigrajas Tautas atbrīvošanās frontei, kas pārstāv valsts ziemeļos esošo Tigrajas reģionu. Frontes līderi pārcēlās uz savu reģionu, kur sāka rīkoties nesaskaņoti ar centrālo valdību, cita starpā pagājušā gada septembrī sarīkojot vēlēšanas, kuras centrālā vara neatzīst. Novembrī Ahmeda valdība mēģināja pakļaut dumpīgo provinci ar militāru spēku, taču cieta neveiksmi: uz reģionālo vienību bāzes izveidojās Tigrajas Aizsardzības spēki, kuri kalnainajā reģionā īstenoja sekmīgu pilsoņu karu. Valdības spēku morālā gatavība izrādījās zema, sākās plaša dezertēšana un pāriešana Tigrajas spēku pusē. Tigrajiešu sekmīgā cīņa vaiņagojās 28. jūnijā, kad valdības spēki bija spiesti atstāt provinces galvaspilsētu Mekelli. Tūlīt pēc tam premjers Ahmeds izsludināja tūlītēju vienpusēju uguns pārtraukšanu, un, kā lēš komentētāji, tas varētu nebūt vis labas gribas žests, bet vienīgā iespēja, jo valdības spēki pēdējās nedēļās cietuši stratēģisku sakāvi. Līdz šim karadarbībai bijusi raksturīga pilsoņkariem nereti piemītošā nesaudzība pret pretiniekiem un bieža vardarbība pret civiliedzīvotājiem. Karadarbība izraisījusi reģionā humānu krīzi, kad apmēram 4,5 miljoni cilvēku izjūt pārtikas, medikamentu un dzeramā ūdens trūkumu, bet apmēram miljons vispār nav sasniedzams jebkādai palīdzībai. Pie tam pastāv bažas, ka Etiopijas centrālās valdības centieni bloķēt jebkādu palīdzību Tigrajai pēc pēdējām militārajām neveiksmēm tikai pieaugs. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Miķelis Baštiks, dizaina studijas Asketic vadītājs, sarunā ar Egli Opeikieni, Latvijas Dizaina gada balva žūrijas komandas dalībnieci, par dizaina un uzņēmējdarbības sadarbības iespējām un perspektīvām, pārmaiņu dizainu un dizaina stratēģiju Lietuvā. Egle Opeikiene (Lietuva) Konkursa Latvijas Dizaina gada balva 2021 žūrijas komandas dalībniece. Dizaina studijas MARCH vadītāja. Pārstāvot Lietuvu, studija MARCH uzvarēja konkursā CREATIVE BUSINESS CUP 2014 Kopenhāgenā un tika nominēta starp 16 pasaulē kreatīvākajiem un daudzsološākajiem uzņēmumiem. Egle ir organizējusi vairākus dizaina konkursus, kā arī daudzskaitlīgos konkursos piedalījusies ne tikai kā dalībniece, bet arī žūrijas komandas dalībniece. Tāpat viņa bijusi organizatore un kuratore dizaina izstādēm Viļņā, Londonā, Berlīnē, Stokholmā, Kopenhāgenā, Parīzē, Frankfurtē, Cīrihē, Tokio, Singapūrā, Ņujorkā, un Maskavā. Egle lasījusi lekcijas un uzstājusies starptautiskās konferencēs, kā piemēram, “Design and business collaboration possibilities and perspectives” un CUMULUS konferencē DESIGN OF CHANGE. Egle ir LITHUANIAN GESIGN BLOCK platformas, kas apvieno Lietuvas dizaina komūnu, dibinātāja, kā arī Nacionālās Radošās un Kultūras Industrijas asociācijas un Lietuvas Dizaina padomes valdes locekle.

Pēc kārtīgas pasaules apceļošanas septiņu mēnešu laikā mūsu raidījumos, esam beidzot nonākuši pavisam tuvu mājām un mūsu pašu dienvidu kaimiņvalsti Lietuvu. Viens no iemesliem sarunai ir tur notiekošās parlamenta vēlēšanas. Pirmā kārta bija 11. oktobrī un tagad, 25. oktobrī, būs otrā. Bet runājam arī par kaimiņattiecībām, ko domājām mēs par lietuviešiem, ko lietuvieši domā par mums. Kāds interesants fakts par Lietuvu saistās ar Eiropas centru. Esam pieņēmuši, ka Kolkas rags atrodas Eiropas centrā, bet 1989. gadā franču zinātnieks Žans-Džordžs Afholders aprēķināja, ka tieši Lietuvā atrodas Eiropas centrs. Viņš ņēma vērā gan gravitācijas centru, gan Eiropas ģeometrisko figūru, veicot aprēķinus. Vēsture liecina, ka 13.gadsimtā Lietuva bija lielākā valsts Eiropā, kas līdz pat 14. gadsimta beigām iekļāva tagadējās Baltkrievijas un Ukrainas teritorijas. Mūsdienu Lietuvas Republikā pamatiedzīvotāji apmēram 84 procenti ir lietuvieši un lielākā etniskā minoritāte ir poļi – nepilni 7% un krievi – nepilni 6%. Atšķirībā no divām citām Baltijas valstīm - Latvijas un Igaunijas -, kas ir vairāk sekulāras, trīs ceturtdaļas Lietuvas iedzīvotāju ir katoļi. Problēmas Lietuvā ir līdzīgas tām, kas ir Latvijā, – sabiedrības novecošanās un nepieciešamība reintegrēt atpakaļ darba tirgū cilvēkus pensijas vecumā; inovācijas ekonomikā, eksporta konkurētspējas celšana; būtisks neizmantots potenciāls ir darbaspēka efektivitātes rādītāju celšana.  Vienlaicīgi Lietuvā arī dzīvo Baltijā bagātākais cilvēks - "Vilniaus Prekyba Group" īpašnieks Nerijus Numavičius. Viņa īpašumu vērtība tiek lēsta virs 2 miljardiem eiro. Zināmākais brends ir veikali "Maxima", kura tirdzniecības impērija sāk izplesties ne tikai Baltijas valstīs, bet arī Bulgārijā. Lietuvas un Latvijas attiecības kopumā lūdzām komentēt Viļņas Universitātes Starptautisko attiecību un politikas zinātnes institūta profesoram un tā bijušajam direktoram, Dr. Ramūnam Vilpišauskam.

Pavisam drīz, 10.septembrī, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tiks atklāta Ziemeļvalstu literatūrai veltīta bērnu grāmatu izstāde „Grāmatu plūdi”. Izstādē būs apskatāmas Ziemeļvalstu grāmatas – gan tulkotās, gan oriģinālvalodās, tai skaitā Ziemeļvalstu literatūras balvas iepriekšējo gadu nominanti. Taču galvenais, ejot cauri izstādei, iespēja piedalīties dažādās aktivitātēs. Bērnu Literatūras centra vadītāja Silvija Tretjakova izrāda izstādi, kas iekārtota kā labirints, un atrodas Nacionālās bibliotēkas septītajā stāvā, līdzās Bērnu literatūras centram. Bērni tajā ieradīsies un apskati sāks, iznākot no lifta. Un tad viņiem pirmais uzdevums ir nomazgāt rokas, bet tualetā viņus sagaidīs Briesmonītis no grāmatas „Briesmonītis teica Nē!”. Grāmata „Briesmonītis teica Nē!” ir iznākusi latviešu valodā Dena Dimiņa tulkojumā un to kopīgi izgudroja trīs autori no Islandes, Fēru salām un Zviedrijas. Galvenais varonis ir liels, melns briesmonis, tagad tāds spoguļojas un noraugās uz ienācēju, kas pie izlietnes mazgās rokas. Tad mazais apmeklētājs varēs uzbūvēt pilsētu un māju pilsētā, izlīst cauri vulkānam, lai iejustos Ziemeļvalstu atmosfērā. Izstādē klātesoša ir Skandināvu mitoloģija, bet īpaši krāsaina un tēliem bagāti veidota kāda izstādes siena. Nākamajā stacijā mammas un tēti var lasīt priekšā tulkotās Ziemeļvalstu grāmatas, te to ir bagātīgs klāsts. Tepat arī zviln Midgardas čūska un, kā uzsver Silvija Tretjakova, tas mums ir mazāk zināms mitoloģijas tēls. Izstādes noslēdzošajā daļā iespēja uzrakstīt dzejoli, arī to ilustrēt vai tikai uzzīmēt un iemest pastkastē, trīs reizes mēnesī pastu tukšos un sūtīs balvas uz norādītajām adresēm. Izstādes ideja radusies Islandē, tās autore ir rakstniece un ilustratore Kristīne Ragna Gunarsdotira, bet izstādes dizaina adaptācija ir Tatjanas Raičiņecas ziņā. Bērnu literatūras centrā ir izveidots vikingu kuģis, kurā iesēžoties jāveic nopietnāks uzdevums - uzrakstīt piedzīvojumu, ko gribētu pieredzēt. Izstādes „Grāmatu plūdi” ir iecerēta Ziemeļu ministru padomes balvas bērnu literatūrā autoru popularizēšanai, no Rīgas tā tālāk ceļos uz Lietuvu un Igauniju. Latvisko vidi nomainīs mūsu kaimiņvalstu akcenti.

56. Starptautiskajā Lietuvas literatūras festivālā “Dzejas pavasaris” piedalās mūsu kolēģis Toms Treibergs, gan kā dzejnieks, gan arī paspēj ierakstīt kādu sarunu Kultūras Rondo, atzīstot, ka šogad festivāls ir starptautisks galvenokārt ar interneta starpniecību. Koronavīrusa Covid-19 radīto apstākļu dēļ uz jau pagājušajā nedēļā atklāto festivālu neieradās viesi no Īrijas, Ungārijas, Turcijas, Čehijas, Baltkrievijas un Kolumbijas. "Ir ļoti labi apzināties, ka mūsu rīcībā ir tādas tehnoloģijas, kuras spēj nodrošināt atsevišķu mūsu festivāla viesu dalību ar interneta starpniecību, un daži no pasākumiem festivāla programmā ir veidoti tikai kā tiešsaistes pasākumi, kas mūsu festivāla vēsturē notiek pirmo reizi. Pandēmijas periods mūs ir piespiedis izmainīt festivāla darbības principus, pievēršoties tehnoloģiju dotajām iespējām," atzīst Lietuvas Rakstnieku savienības Starptautisko programmu koordinatore Marija Mažule. Festivāla programmā, kura noslēgsies šo svētdien, 9.augustā, ir iekļauti 135 dzejai veltīti pasākumi, tostarp arī konference “Dzejnieki un barikādes”, kurā tika spriests par jauniem izaicinājumiem, ar kuriem literātiem jāsaskaras globālo pārmaiņu apstākļos. Festivālā notika arī Baltijas valstu Rakstnieku savienību trīspusējās tikšanās, kurās viena no tēmām bija finansējuma apguves modeļi, kuri pielietojami saistībā ar Baltijas Asamblejas balvas laureātu darbu tulkojumiem visās Baltijas valodās. "Situācijā ar mūsu kaimiņvalstu literatūras tulkojumiem ir vērojami baltie plankumi. Vairāk tulkojumu ir starp Latvijas un Lietuvas pusēm, vai arī starp Latvijas un Igaunijas pusēm, taču daudz mazāk to ir starp Lietuvu un Igauniju. Tieši šo pēdējo atzaru mēs vēlamies attīstīt visvairāk, izglītojot abas puses, atklājot tām kaut ko jaunu un saistošu par otras valsts pieredzi un ikdienu. Protams, to pašu vēlamies turpināt arī saistībā ar Latvijas literatūru," analizē Marija Mažule. Savu darbības plānu Baltijas Asamblejas balvas laureātu darbu tulkojumu projektā skaidro Igaunijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Tīts Aleksejevs. “Manuprāt, šis nodomu protokols, kuru parakstīja mūsu valstu kultūras ministri, ir ļoti iedrošinoša iniciatīva, kura ļauj mums skatīties pavisam tuvā nākotnē ar zināmām cerībām, ka varēsim tuvāk iepazīt mūsu kaimiņu literatūru. Jo, ja jūs ieietu kādā Tallinas grāmatnīcā, tulkotās literatūras plauktā jūs atrastu, teiksim, 15 somu autoru darbus, 10 dāņu vai zviedru, un kādus 2 latviešu autoru darbus un varbūt vienu lietuviešu. Jāpiebilst, ka tai ir jābūt patiešām labai grāmatnīcai, jo citur jums tā var nepaveikties. Tāpēc ir būtiski, ka mēs kā Rakstnieku savienība ar šo parakstīto memorandu ieinteresējam izdevējus un tulkotājus šajā kopīgajā iecerē," uzskata Tīts Aleksejevs. Kādi ir Latvijas Rakstnieku savienības tālākie soļi piešķirtā finansējuma apguvē, stāsta tās priekšsēdētājs Arno Jundze.  "Vienmēr var parakstīt memorandu, bet tas ir dokuments, ar kuru var bruģēt ceļu uz elli un nedarīt neko. Tas īstais saturs ir jāieliek tagad, un pirmais darbs visām rakstnieku savienībām visās trijās valstīs būtu tas, ka jārunā ar savas valsts kultūras ministrijām, kā to praktiski realizēt," norāda Arno Jundze. Jundze min, ka svarīgi, lai memorandam būtu praktiskais segums un nedarbotos patīk - nepatīk princips, kā arī darbu tulkošanai, atdzejošanai un izdošanai būtu paredzēti saprātīgi termiņi.  

No rītdienas, 30.jūlija, līdz 1.augustam norisināsies kino, mūzikas un mākslas festivāls “RojaL”. Kā ierasts, tas piedāvās plašu kino, mūzikas un mākslas programmu, un šī gada fokuss ir uz Baltijas valstīm. Igauniju pārstāvēs Prīta Tendera un vecmeistara Prīta Pērna animācijas filmu programma, kā arī Jāka Kilmi komēdija "Ātrie igauņu puiši", Lietuvu - godalgotā, Kannu kino festivāla programmā "Un certain regard" izrādītā drāma "Tu esmu es", kuras režisors ir Kristijonas Vildžiūnas, un, protams, daudz plašāk pārstāvēts ir Latvijā tapušais kino. "Festivāla notikumu norises vietās būs ne tikai Rojā, būs arī Kolkā, Melnsilā, Rudē un Kaltenē," raidījumā Kultūras Rondo atklāj “RojaL” izpilddirektore Dārta Krāsone. Kino Rojā varēs skatīties kultūras centrā, Lielājā estrādē, kā arī trīs brīvdabas kino zālēs, lielā ekrāna jūras krastā šogad nebūs. Toties pludmalē ir uzstādīts koka rāmis, caur kuru var skatīties uz jūru 24 stundas. Nebeidzamais kino. Iepazīstinot ar filmām, Zane Dzene min, ka Baltijas valstu kino izraudzīts apzināti noteikto ierobežojumu dēļ, jo būs maz viesu. "Plašākā sadaļa ir Latvijas kino ar konkursu, kas Rojas festivāla lielais  lepnums. Tas atšķiras ar to, ka notiek divus vakarus, kopā rādīs astoņas filmas un žūrija - pperators Gints Bērziņš, kino zinātniece Zane Balčus un scenārists un režisors Ivo Briedis - tikko noskatījušies, sāk izvērtēt," stāsta Zane Dzene. Konkursā izrādīs jauno režisoru filmas no Latvijas, Polijas, Igauniijas un LIetuvas. "RojaL" varēs aplūkot arī vairākas izstādes: Kristīnes Kutepovas personālizstādi "Mazupīte", Inutas Graudiņas personālizstādi "Curriculum mortis", izstādi "Gipkas baznīcas stāsts", Pētera Sidara skulptūru "Džāra"  Andreja Ameļkoviča izstādi "Gleznas". Plašāk ar festivāla programmu var iepazīsties internetā.  

Nepieciešamība pēc pašizolācijas tiem cilvēkiem, kuri iebrauc no ārzemēm, izņemot Lietuvu un Igauniju, varētu tikt pārskatīta tuvākajā nākotnē, intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam "Rīta Panorāma" sacīja Slimību un profilakses kontroles centra (SPKC) Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departamenta direktors Jurijs Perevoščikovs.

Raidījumā Augstāk par zemi jauna rubrika „Tandēms”. Šogad reizi mēnesī stāsts par kādu izcilu personību, atklājot viņu no cilvēciskās, ģimeniskās puses. Bieži skandēta atziņa, ka aiz katra veiksmīga vīrieša stāv kāda sieviete, vai aiz izcilas sievietes stāv gudrs vīrietis. Visbiežāk tās nav tikai divu cilvēku attiecības, teju katru no mums veidojusi veselas dzimtas vēsture, satiktie cilvēki. Cilvēks par cilvēku top mijiedarbē, vai tuvplānā skatot – vismaz tandēmā. Dzejnieks, rakstnieks, politiķis Jānis Akuraters savā mājas dzīvē bija izcilu sieviešu apņemts: viņa sieva Marija Akuratere bija viena no pirmās izglītoto latviešu sieviešu paaudzes, māsa Helēna Akuratere cildeniem vārdiem raksturota Kārļa Krūzes dienasgrāmatās. Dzejnieks, rakstnieks, politiķis Jānis Akuraters savā mājas dzīvē bijis izglītotu, mīlošu, drosmīgu sieviešu apņemts. Jānis Akuraters nāk no Jēkabpils puses, viņa māte Dārte bija mežsarga sieva. Savukārt mājā, kur šobrīd iekārtots J. Akurātera muzejs, līdz pat pagājušā gadsimta 70.gadiem saimniece bija Akuratera sieva Marija Anna. Nesen muzejā tika svinēta vēl vienas šīs mājas iemītnieces, vismaz mūža pēdējos gados, ilggadējas Rīgas paraugtipogrāfijas darbinieces, Jāņa Akuratera māsas Helēnas diena, viņas īpašās personības raksturojums – Zelta kukainis, debesu zilums, un tērauda stingrība – ielavījies gan Antona Austriņa, gan Kārļa Krūzes darbos. Taču cikla „Tandēms” pirmais raidījums ir veltījums šī gada jubilārei, 21. janvārī 110 gadi apritēja Jāņa Akuratera meitai, dzejniecei, tulkotājai Laimai Akuraterei. Stāsta J. Akurātera muzeja vadītāja Ruta Cimdiņa un J. Akurātera muzeja galvenā speciāliste Maira Valtere. Akurateru dzimtas stāsts ir stāsts par māju Pārdaugavā Varētu arī teikt, ka šī raidījuma galvenā varone ir Jāņa Akuratera muzeja māja, kas nesen piedzīvojusi lielu notikumu – restaurāciju, un apmeklētājiem durvis no jauna vērusi 2017. gadā, jo tieši māja satur kopā un atklāj apmeklētājiem dzimtas stāstus. Pēc mājas atjaunotnes apmeklētājiem atvērtas arī vairākas no jauna iekārtotas istabas – mājas saimnieces – muzeja vadītāja Ruta Cimdiņa un galvenā speciāliste Maira Valtere – sagaida priekšautos, jo no jauna iekārtota pirmā stāva virtuve ar plīti, un tur arī šobrīd tiek vārīts ēdiens. Otrajā stāvā, kurp ved Maira Valtere, apskatāma arī pagājušā gadsimta sākuma vannas istaba, un no jauna atvērta arī Laimas istaba. Jānis Akuraters šai paša izsapņotajā mājā nodzīvo vien trīs, četrus gadus. 1937. gada vasarā viņu no šīs pašas mājas kamīnzāles izvada, pagalmā bēru braucienam iejūgti seši sirmi zirgi, pārsegti ar vienu garu, baltu tamborētu seģeni, bet pavadoņi bija ietērpti kā strēlnieki Ziemassvētku kaujās – baltos mēteļos un kapucēs. Šobrīd, kad Jāņa Akurātera piemiņu, iekļaujot kora repertuārā ar dzejnieka vārdiem, kopj gan netālās Torņkalna baznīcas koris, gan arī – nāve kā tēma šogad aktualizēta vairākās zinātniskās konferencēs, muzeja vadītāja Ruta Cimdiņa, kas nemanot pievienojusies sarunai, prāto par iespēju aktualizēt šīs labi dokumentētās bēres kā iespējamu pētnieku intereses objektu. Stāstot stāstu par Akurateru dzimtas sievietēm, iespējams, tas ir stāsts par turpinājumu, to, kā viņas prata padomjlaikos no nacionalizācijas nosargāt šo māju, līdz ar to, arī dzejnieka piemiņu. Jāņa Akurātera muzeju šai mājā izveidoja 1991. gadā, taču vēl labu laiku, arī kad 1997. gadā muzejā strādāt sākušas raidījuma ceļvedes Ruta Cimdiņa un Maira Valtere, viņas atceras, ka Laimas istabā tolaik Kultūras ministrija bija iedalījusi darbnīcu restauratorēm. Tas, ka koka māja Pārdaugavā gandrīz līdz valstiskās neatkarības atgūšanai visu laiku bijusi Akurateru ģimenes pārziņā, ka tā arī pārdota ar mērķi to uzturēt kultūras vajadzībām, muzeja darbiniecēm pavēra kolosālu iespēju. Glabāt atmiņas nevis par vienu, lai arī izcilu personību. Ruta Cimdiņa rāda pamatīgus aprakstus, kuros dokumentēts katrs priekšmets, kurā vietā tas atradies, kurā istabā. Laima Agita Akuratere jeb Laimīte Bērnības zīmējumi, saulainā istaba, gaišmatainā sieviete Voldemāra Tones gleznā salonā –, arī muzeja darbinieces Laimu Agitu Akurateri labprāt sauc par Laimīti? Milzīgs gaišums, pat tāda kā sapņotājas nevainība – un šīm sajūtām atbilst gan muzejā no jauna iekārtotā istaba, gan arī Ievas Paršas balsī lasītie Laimas Akurateres dzejoļi, kas ik pa brīdim izskan raidījumā. Laima Akuratere prata piecas svešvalodas, paralēli tam, aizrautīgi studiju gados interesējās par mākslas vēsturi, pie profesora Dauguļa apguva klavierspēli un mūzikas teoriju. Savs nopelns tajā ir arī viņas mātei, kura bija guvusi savam laikam labu izglītību. Laimas Akurateres kā dzejnieces atklāšana no jauna notiek 1999. gadā, kad beidzot tiek izdots viņas vienīgais dzejoļu krājums „Dažas dziesmas”. Krājums ir sakārtots jau 1948. gadā, bet pati autore to nolemj neizdot, jo nevar neko labu uzrakstīt par padomju varu, kas tolaik bija obligāti jāiekļauj krājumā. Laimas istabā Akuratera muzejā Pārdaugavā viss ir vienkopus, rakstāmgalda atvilktnē burtnīca ar vēl nepublicētajiem dzejoļiem, grāmatplauktā Petrarka, skapī labo laiku kleitas. Un gulta, kurā izslimot kaites un rakstīt vēstules. Uz Sibīriju izsūtīts ir Laimas mīļotais vīrs, Fricis Osis. Marijai un Laimai izdevās nosargāt māju, tā bija tikai pusotru kvadrātmetru par mazu, lai kopplatības ziņā atbilstu jaunajam padomju likumam par nacionalizāciju. Taču īrniekus ņemt nācās. Tā bija diriģenta Edgara Račevska ģimene, arī ārsti, putnkopji no Pierīgas, bez mājvietas palikušie no Sarkanā Krusta. Vienīgā tukšā istaba, ko neizīrēja, bija Akuratera kabinets. Laimu kā personību spilgti raksturo arī viņas nostāja, mudinot dēlu doties studēt uz Lietuvu. Ģimene joprojām skaitās politiski neuzticama, kas nozīmē, ka dēlam, Jānim Viesturam, kurš mūziku sāka mācīties uz klavierēm, tepat, Akurateru mājas pirmā stāva kamīnzālē, mācības tālāk konservatorijā Latvijā bija neaizsniedzamas. Viļņā viņš kļuva par vienu no erudītākajiem muzikologiem.  

Krievija - mūsu lielā kaimiņvalsts, liekot uzsvaru uz vārdu lielā. Krievija ir ne tikai lielākā valsts pasaulē, kas izmērā ir 1,8 reizes lielāka nekā Amerikas Savienotās valstis, bet savās aprisēs pārspēj arī pundurplanētu Plutons. Pati Krievija robežojas ar 12 valstīm, bet ja pieskaitām Kaļiņgradas robežas ar Lietuvu un Poliju, tad kopā sanāk 14 kaimiņvalstis jeb kārtīga daudzīvokļu māja. Visapdzīvotākais dzīvoklis šajā mājā ir Maskavai, ar vairāk nekā 12 miljoniem iedzīvotāju, tā ir 6 apdzīvotākā pilsēta pasaulē. Bet ar 71 miljardieri Maskava ir trešajā vietā pasaulē pēc superbagātnieku skaitu, vairāk esot tikai Honkongā, kuru par savu mājvietu izvēlējušies 79 miljardieri, bet Ņujorkā viņu skaits esot 85. Bet kurš gan skaita naudu, labāk skaitīsim kilometrus - 82! tieši tik kilometrus Beringa Jūrā šķir Krieviju no Amerikas savienotajām valstīm, bet lielākai attālums starp diviem punktiem Krievijas Federācijas teritorijā ir apmēram 8 000 km, tajos mīt mīt aptuveni 160 etniskās grupas, kas runā apmēram 100 valodās. Pavisam uz pasaules dzīvo 129 miljoni krievu, 111 miljoni dzīvo pašā Krievijā, 7 miljoni dzīvo Ukrainā, vairāk nekā 3 miljoni dzīvo Vācijā un ASV, bet Latvijā krievu tautība ir ap 540 tūkstošiem iedzīvotāju. Viens no viņiem arī mūsu šodienas viesis - Aleksandrs Sircovs jeb Murovejs. Muroveju mēs vislabāk pazīstam kā smaidīgo un harizmātisko kontrobasistu no grupas Keksi. Ar savu firmas zīmi - kontrobasu Murovejs sadraudzējies jau skolās laikā mācoties Cēsu mūzika vidusskolā. Pēc mācībam Cēsis viņš mācījies Tartu mūzikas vidusskolā, bet 80to gadu vidū atgriežoties Latvijā viņš pievienojies grupai Eolika, vēlāk turpinājis kontrolēt ritmu grupās Rebel, Opus Pro un pat sadarbojies ar Labvēlīgo Tipu, bet 1997. gadā izveidojis savu lolojumu grupu Keksi. Mūsu šodienas Nāburgu būšanas viesis - savējais Murovejs.

Lietuva, mūsu brāļu un māsu valsts jeb vienkārši mūsu kaimiņvalsts. Lai gan vēstures līkloči ik pa brīdim mūsu tautas veduši pa kopīgām takām, ir pavērsieni ar ko var lepoties tikai un vienīgi lietuvieši. Pirmkārt, ar savu valodu - lietuviešu valoda tiek uzskatīta par vienu no senākajām valodām pasaulē, kuru vēl aizvien cilvēki izmanto savā ikdienā. Otrkārt, ar savu vēsturi - sākot jau ar savu dižkunigaiti Mindaugas un turpinot ar prātam neaptveramiem teritoriāliem plašumiem - 14.gs beigās Lietuvas liekņaziste esot bijusi lielākā valsts Eiropā, kas izpletāsmūsdienu Baltkrievijas, Ukrainas, Krievijas, Polijas, Latvijas un Igaunijas teritorijās. Treškārt, skatoties filmu Jēra klusēšana, par galveno varoni Hanibālu Lekteru, lietuvieši var teikt - viņš ir mūsējās. Varbūt nav gluži cildinošākais daiļliteratūras tēls ar ko lepoties, bet grāmatā kā viņa dzimšanas vieta tiek minēta tieši Lietuva. Vēl kāds fakts ar ko patiešām lietuvieši var lepoties ir 1989. gada Francijas nacionālā ģeogrāfijas institūta apgalvojums, ka tieši mūsu kaimiņvalstī, netālu no ciema Purnuškes atrodams Eiropas ģeogrāfiskais centrs. Bet ja meklē Eiropas Gpunktu to varot atrast VIļņā. Pagājušajā gadā Lietuvu uzkurināja jauna Viļņas tūrisma kampaņa ar saukli - neviens nezina, kur tā ir, bet kad atrod - sajūtas ir lieliskas. Pavisam pasaulē dzīvo ap 4 miljoniem lietuviešu, bet Latvijā viņi ir 25 731 un šis viens no viņiem ir mūsu šodienas viesis - Domass Ūselis. Viņš Latvijā uz Latviju pārcēlies pirms 16 gadiem, kā viņš pats atzīst - mīlestība viņu atvedusi pie mums. 11 gadus viņš bija mūsu kolēģis TV3, bet šobrīd Domass vada mediju aģentūru MediaHouse. Mūsu šodienas Nāburgu būšanas viesis, savējais, Domass Ūselis.

Baltijas filmu dienas Rīgā atklāj visu trīs Baltijas valstu kopražojums – simtgades filma “Laika tilti”. Par kaimiņvalstu filmu programmu un gaidāmo tikšanos ar filmu autoriem no Lietuvas un Igaunijas Kultūras Rondo studijā izvaicājam Nacionālā Kino centra vecāko referenti Elīnu Ciri. Šogad visas trīs Baltijas valstis atzīmē 30 gadu jubileju, kopš Lietuvu, Latviju un Igauniju vienoja vēsturiskais Baltijas ceļš, un tieši šajā laikā norisināsies arī Baltijas filmu dienas - bezmaksas seansi, kuros katras valsts kinoskatītāji varēs noskatīties vairākas kaimiņvalstu filmas un tikties ar filmu autoriem. Rīgā Baltijas filmu dienas notiks kinoteātrī "Splendid Palace" 22. un 23. augustā Lielajā zālē. Uz visām filmām ieeja bez maksas. Baltijas filmu dienas ir trīs valstu kino institūciju - Nacionālā kino centra, Lietuvas kino centra un Igaunijas Filmu institūta - iniciatīva un kopīgi veidots pasākums, stiprinot trīs Baltijas valstu sadarbību kino jomā un vairojot skatītāju zināšanas par kaimiņvalstu filmām. Lietuvu šogad Latvijā pārstāv režisores Marijas Kavtaradzes debija "Vasaras izdzīvotāji", Igaunija šogad uz Latviju sūta divas filmas – spēlfilmu "Visu vai neko" un dokumentālo filmu "Ahto, sapņu mednieks". Lietuvā Baltijas filmu dienās izrādīs Latvijas Simtgades darbus - režisores Ināras Kolmanes spēlfilmu "Bille"  un režisora Ivara Selecka dokumentālo filmu "Turpinājums", kā arī režisores Lailas Pakalniņas spēlfilmu "Picas" un Latvijas-Igaunijas kopražoto pilnmetrāžas animācijas filmu "Lote un pazudušie pūķi". Igaunijā savukārt tiks izrādītas Simtgades programmas filmas - režisores Annas Vidulejas "Homo Novus", kā arī Baltijas valstu kopražojums, režisoru Kristīnes Briedes un Audrjus Stoņa dokumentālā filma "Laika tilti".

Iespējams, nepaies pat 10 gadi un Eiropas Savienībā jebkāda veida pesticīdi būs aizliegti. Izklausās neticami, bet lēni un ļoti nelabprāt uz to virzāmies. Vai Eiropā pesticīdu lietošana samazinās, vai nākotnē vispār būtu iespējams iztikt bez pesticīdiem? Kādas ir alternatīvas un kā Latvija šajā jomā izskatās uz Eiropas fona, raidījumā Kā labāk dzīvot analizē Latvijas lauku konsultācijas centra Augkopības nodaļas projektu vadītāja Lāsma Ozola, vides zinātņu doktore Jana Simanovska un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta pētnieks atvērtās saimniecības “Zadiņi” pārstāvis Elgars Felcis. Ierakstā uzklausām Ulrihu Feitu (Ulrich Veith), Malsas pašvaldības birģermeistaru. Tā ir pilsēta Itālijā, kura aizliegusi savā pilsētā izmantot pesticīdus. Latvijā pesticīdus lietojam mazāk nekā citur Eiropā, taču Latvija ir apsteigusi šajā ziņā Igauniju un Lietuvu. “Iemesli, kāpēc cilvēki lieto pesticīdus, ir atšķirīgi, viens iemesls – jāierobežo kaitēkļi, bet, vai izmantos arī citas metodes, tas atkarīgs arī no kopējās valsts politikas,” uzskata Jana Simanovska. “Ja paliekam arvien specializētāki un tikai skatāmies uz efektivitātes paaugstināšanu, tikai to vien darīsim, kā lietosim pesticīdus, ja skatīsimies uz daudznozaru saimniecībām, tad ir mazākas iespējas zemniekam kaut ko zaudēt,” vērtē Lāsma Ozola. “Ļoti maz gan Eiropā, gan Latvijā domājam par augsnes auglību. Augsnes ir noplicinātas, ja to necels ar bioloģiskām un agroekoloģiskajām metodēm, nenovēršami virzīsimies uz minerālmēslu un pesticīdu lietošanu, jo citādi nevarēs,” turpina Lāsma Ozola. Domājot par to, kā pabarot cilvēkus un tajā pašā laikā mazināt pesticīdu lietojumu pārtikas saražošanai, Jana Simanovska atzīst, ka nevajag atteikties no gaļas visiem, sākums samazinājumam būtu neēst gaļu katru dienu. Lāsma Ozola uzskat, ka ar gudru ganīšanu Latvijas pļavās var audzēt liellopus, bet liellopu gaļu cilvēki maz patērē. Runājot par cūkgaļas patēriņu, Jana Simanovska skaidro, ka, piemēram, Austrijā skolas to gandrīz vairs neiepērk, visvairāk cūkgaļas aiziet uz veco ļaužu pansionātiem. “Cilvēkiem laukos dzīvot kļūst neveselīgāk, jo tur dabū ne tikai piesārņojumu caur pārtiku, bet arī caur ūdeņiem. Cilvēkiem ir jākļūst aktīvākiem,” vērtē Lāsma Ozola. Konvencionālās lauksaimniecības pārstāvji bieži arī skatās uz bioloģiskām metodēm, ja vien tas nav saistīts ar pārāk lielām izmaksām. Lielajiem ražotājiem ir vieglāk mainīties, grūtāk - mazākiem. Lēnām notiek maiņa, arī Zemkopības ministrija redz, ka bioloģiskajam produktam ir neierobežota iespējas tirgū Eiropā, bet konvencionālajiem produktiem ir grūti ieiet tirgū.  

Šī nedēļa paies basketbola zīmē, tāpēc Andrejs Siliņš šoreiz ar basket.lv redaktoru Gunti Keiselu un "TTT Rīga" ģenerālmenedžeri Egilu Lūsi runā par potenciālo Latvijas kausa izcīņu, TTT veiksmes stāstu šajā sezonā Eirolīgā, budžetu, komplektāciju un iespējām, kā arī Latvijas vīru valstsvienības gaidāmajām spēlēm Pasaules kausa kvalifikācijā pret Spāniju un Melnkalni.

Roja un Kristiānas podkāsta ''Vai viegli būt?'' pirmā epizode ar īpašo viesi - Mariju! Marija iepazīstina ar "sugarbaby" & "luxury" dzīvesstilu, kuru mēs ar Kristiānu noteikti laižam garām: mēs neesam satikuši Parisu Hiltoni, mēs neballējamies Ibizā, un no Eiropas esam redzējuši tikai Lietuvu un Poliju. Par to un visu citu klausies podkāstā "Vai viegli būt? ...Cukurbēbītim!"

„Tartu ir manas mājas,” – tā atzīt latviete Ilze Salnāja-Verva, kas jau 12 gadus dzīvo Igaunijā, vada Tartu latviešu biedrību, bet pašlaik Kauņā izzina Lietuvas vēsturi un etnogrāfiju. Darbīga, aizrautīga un laba stāstniece, kas asi redz atšķirīgo starp igauņiem un latviešiem. Stāsta Laima Slava: „Sācies interesants periods manā dzīvē, ” - tā saka Ilze, un mēs tiekamies, lai uzzinātu,  kāpēc Ilze devusies uz Lietuvu un ko tik interesantu tur dara. Ilze Kauņā ieradās augustā, taču jau oktobra vidū atgriezīsies Tartu, jo jāgatavojas Latvijas 100-gades svinībām, kas būs īpašas un notiks Igaunijas Nacionālajā muzejā. Pēc oficiālās statistikas Tartu mīt aptuveni 250 latvieši, taču daļu no viņiem var uzskatīt par „mirušajām” dvēselēm. Tie galvenokārt studenti, kuri piereģistrēti, lai gan studijas Igaunijā jau beiguši. Ilze zina un redzējusi kādus 50 - 60 latviešus, viņu noteikti ir vairāk, taču daļa integrējušies un nevēlas piedalīties latviešu aktivitātēs. Tartu latviešu biedrība dibināta 2012.gadā, aktīvi sadarbojas gan ar  igauņiem, gan ar vietējām mazākumtautību grupām, gan arī ar latviešiem. Ilze biedrību vada kopš 2013.gada. Nākamvasar Tallinā notiks Igaunijas dziesmu svētki, arī viņi tos sauc par simtgades dziesmu svētkiem. Te vietā  Ilzes pārdomas par patriotismu un simtgades svinēšanu gan Igaunijā, gan Latvijā. Ilze Salnāja-Verva  pārliecināta, ka igauņi var arī daudz ko mācīties no mums, piemēram, svētku svinēšanu. Viņa arī aicina uz Latvijas svinībām Tartu 18.novembrī.