Podcasts about vienlaikus

Viens no pasaulē pazīstamākajiem svētceļnieku maršrutiem ir Camino de Santjago jeb Svētā Jēkaba ceļš, kura vēsturiski veidojies tīklojums vijas caur Eiropas katoļu zemēm – Franciju, Portugāli un Spāniju. Tagad tas ir ne tikai manās zināšanās, bet arī sajūtās: īsi pirms Lieldienām nogāju nelielu Portugāles Krasta ceļa gabaliņu. Kad tikko sāku interesēties par Santjago ceļu, iedomājos, ka tā ir plata taka, kas ved no ceļojuma sākumpunkta līdz iespējamai Svētā Jēkaba pīšļu atdusas vietai katedrālē Santjago de Kompostelas katedrālē. Tikai vēlāk uzzināju, ka tas nav viens ceļš, bet gan svētceļnieku soļu iemīts ceļu tīklojums, kam, ideālā variantā, vajadzētu sākties jau no viņa mājas sliekšņa. Un tieši šī iemesla dēļ nu jau piecus gadus top Svētā Jēkaba ceļa Latvijas posms. Šajā raidījumā mana personīgā Santjago ceļa dienasgrāmata savīsies ar sarunu ar Latvijas Sv. Jēkaba ceļa asociācijas jeb Camino Latvia pārstāvēm un svētceļojuma idejas pratējām – Sandru Roni un Lindu Straumi. Rakstīt dienasgrāmatu vai atskaitīties sociālajos medijos par svētceļojumā  piedzīvoto pieder pie labā toņa. Ir iznākuši gan fotogrāfiju albumi, gan romāni, gan ceļojumu apraksti, arī latviski. Savādi, bet man visa ceļojuma laikā neko negribējās pierakstīt. Mans personības kodols ceļojuma laikā bija it kā izgarojis: pastāvēja nevis cietā vai šķidrā veidā, kā ūdens vai ledus, bet planēja stratosfērā mākoņains kā tvaiks. Taču bez vārdiem tomēr neiztikt. Rīgā ieeju lidostas kapelā palūgties. Jūs taču zināt, kur Rīgas lidostā ir kapela? Trešā stāvā, pie kam izcili skaista. Pelēks betons ar Māra Subača zīmētu dievmāti. Pirms došanās ceļā satraukums dara savu, lūdzos, un vārdi virknējas lieli un skaisti. Vienlaikus iekšēji pavīpsnāju par savu daiļrunību. Nav te neviena, kas to novērtētu. Varētu lūgties arī pieticīgāk, bet no sevis neizbēgsi, es taču esmu Radio žurnāliste – vārda māksliniece! Bet varbūt manai trenētajai prasmei redzēt pasauli labāku, ieraudzīt to, kas vēl nav piepildījies, ir nozīme arī kādā lielākā plānā. Un varbūt tieši tāda ir arī Santjago ceļa tīklojuma būtība. Ieraudzīt labu ceļamērķi, tā vārdā dibināt citādas attiecības starp cilvēkiem. Ieraudzīt savu ciematu kā pieturas punktu tiem, kas ar labu nodomu devušies ceļā. Un tālākais šķiet tik vienkārši – palīdzēt ar ceļa norādi, sagādāt pajumti. Uzsaukt: Bom Caminho! Arī Latvijā cilvēki čakli soļo. Iet jūrtaku, ceļo ar velomūziku. Tas ir mazliet jocīgi. Pusi no sava mūža tu velti tam, lai nopirktu labu auto, nopelnītu iespēju ērti apceļot pasauli. Un mūža otrā pusē it kā no jauna atklāj, ka neko no tā tev tā īsti nevajag. Nu labi – vismaz šo divu nedēļu laikā nevajag. Dzīve ir tik vienkārša! Santjago ceļu iet gan pārīši, gan vecāki, kuriem grūti savu pusaudzi mājas sienās piedabūt uz sarunu. Iet japāņu tūristi, jūsmodami par pavasara ziediem kā neviens. Superātrumā Santjago pedāļiem nomin labi ekipētas velotūristu grupas. Jā, ir arī tādi, ar pašu grieztām kūjām, Jēzus vecumā un izskatā. Es pat neesmu droša, ka viņi visi ir kristieši. Taču ir kaut kas, ar ko Latvijas jūrtaka atšķiras no Santjago ceļa. Un tā ir tā tūkstošgadu tradīcijas diktētā laipnība. Latvijā kājamgājējiem pārāk bieži nākas sadurties ar kartēs neiezīmētiem, privātīpašnieku saceltiem žogiem, tīši vaļā palaistiem suņiem. Vēsture mūs, viensētniekus, ir citādi mācījusi.  Es pirmo reizi ceļoju viena. Protams, es esmu ceļojusi viena, braukusi komandējumos, vai devusies kādu apciemot. Taču šoreiz sajūta bija jocīga: Uzrakstīt iesniegumu par divām tik dārgā atvaļinājuma nedēļām, bez noteikta plāna, apskatāmo objektu vai pasākumu saraksta. Un ja nu man apniks? Uznāks Lielā Skumja? Un šis būs sliktākais atvaļinājums manā mūžā? Teikšu godīgi, bez paļaušanās uz Dievu es varbūt tā arī nebūtu sadūšojusies. Taču šis manā mūžā nebija pirmais svētceļojums. Atcerieties pagājušā gadsimta deviņdesmitos, kad mēs visi, aiz “dzelzs priekškara” mītošie, sakāpām autobusos, lai dotos iepazīt Reitumeiropu? Austrumeiropiešiem vajadzēja vīzu uz veco Eiropu, un viens no izplatītākajaiem veidiem to dabūt, bija tieši svētceļojumi. Uz ekumenisko kopienu Tezē Francijā. Slāpes redzēt Parīzi, apmeklēt Luvru, dzert vīnu Sakrikēra pakājē bija tik lielas, ka uz Tezē devos pat ar stopiem. Kad beidzot pēc saviem klejojumiem ierados galamērķī, Tezē kopienā, nometos uz ceļiem baznīcas teltī, atbalstīju pieri pret grīdu, un no pārguruma tieši tādā pozā arī aizmigu. Es piedzīvoju brīnumu, un tie ļaudis, kas man tolaik palīdzēja ceļā, joprojām ir mani draugi – mākslas kuratori, mūziķi, arhitekti. Kad piedzīvoju komplikācijas pēc vīrusa saslimšanas, un izskatījās, ka zaudēšu balsi un līdzšinējo profesiju, man tik ļoti gribējās atkal tur nokļūt. Brīnuma iespējamības sajūtā. Sauksim to par Tezē, jo tur es to piedzīvoju pirmoreiz. Iegāju kopienas mājas lapā, lai izlasītu, ka esmu par vecu. Viņi gaida jauniešus, mana vecuma ļaudis tikai kā grupu pavadoņus. Es nemaz nestāstīšu, ko par šādu lietu kārtību pie sevis padomāju. Pasteigšos laikā uz priekšu, lai pavēstītu, ka Santjago ceļā atkal iemantoju šo meklēto sajūtu. “Ceļā tu nekad neesi viens”, izlasu uz baznīcas solā noliktas kartītes. Taču kļūsti uzmanīgāks un pateicīgāks. Un tiešām – šai ceļojumā netrūka ne sarunu, ne iepazīšanās.  Tās bija gaistošas, jo mēs visi bijām ceļā. Sandra Rone uz studiju līdzi ir paņēmusi savu svētceļnieka pasi. Tagad tādas var saņemt tepat Latvijā.

Marta nogalē ceļu pie lasītāja sāk rakstnieka un tulkotāja Viļa Kasima romāns esejās "Svešuma grāmata", kurā autors, balansējot starp realitāti un iztēli, radījis literāri izsmalcinātu un dziļi personīgu stāstu par dzīvi un nāvi, mākslu un mīlestību. Kultūras rondo studijā tiekamies ar rakstnieku Vili Kasimu. Saruna par grāmatu, kurā arī subjektīvās pieredzes, ko nozīmē pārcelties no Ungurpils uz Rīgu, tad uz Londonu, tad – Barselonu, tad – atgriezties Latvijā. Liela daļa šīs pieredzes arī aprakstīta grāmatā. Ar mums kopā sarunā ir aktieris Gundars Āboliņš, kura lasītos "Svešuma grāmatas" fragmentus dzirdēsit raidījumā Radio mazā lasītava 20. aprīlī. "Es rakstīju diezgan instinktīvi šo grāmatu. Man pirmās esejas tika publicētas interneta portālos, šis tas arī žurnālos, un tad es sāku saprast, ka tur veidojās kaut kas lielāks par atsevišķiem stāstiem, atsevišķām esejām. Es izgāju no tā. Vienlaikus es apzinos, ka ir vēl viena lieta, kas ārzemju izdevējus mazāk interesē, proti, īsstāsti, īsformas. Mazāks risks, bet arī mazāka interese no pircējiem. Mēs varam paskatīties, cik Latvijā ir iznākušas īsstāstu grāmatas tulkojumā no citām valodām mūsdienu autoriem. Tādu ir ļoti maz. Lielākoties tie ir autori, kas jau ir zināmi romāniem," stāsta Vilis Kasims, kurš ir zināms arī kā literārais aģents. "Svešuma grāmata" ir atklāts mēģinājums atrast savu vietu mūždien mainīgajā pasaulē. Sākot ar tēva nāvi un beidzot ar meitas pirmajiem gadiem, grāmata stāsta arī par autora bērnību mazā Ziemeļvidzemes ciematā un vēlāko dzīvi Rīgā, Londonā un Barselonā, cenšoties izsekot šķietami neizbēgamajai svešuma sajūtai. Grāmatā ir svarīga arī tēva loma. "Viss sākās ar eseju par tēva nāvi, kuras uzrakstīšanai man vajadzēja aptuveni trīs gadus, jo es nevarēju. Zināju, ka es gribu par to uzrakstīt, bet ilgu laiku nevarēju nekādi saņemties tam pieķerties. Un tad vienā brīdī sapratu, kā tas varētu izskatīties, un uzrakstīju. Pēc tam saņēmu daudzus komentārus, ziņas no cilvēkiem, kurus bija uzrunājis šis stāsts, šīs atmiņas," atklāj Vilis Kasims. "Tajā laikā es jau daudz biju sācis domāt par sevi kā tēvu un par to, cik lielā mērā es līdzinos vai nelīdzinos savam tēvam ne tikai ikdienā, bet arī tēva lomā kā tādā. Vai tas, kā es izturos pret savu meitu, cik lielā mērā tur atbalsojas mana tēva pieeja, pasaules uztvere, pasaules redzējums. Drīz pēc pirmās esejas uzrakstīšanas, es sapratu, ka grāmata varētu noslēgties ar mani kā tēvu un līdz ar to būtu tāds kā ne gluži aplis, bet sava veida spirāle, kas ļautu izsekot dažāda veida tēva lomai. Un vienlaikus es arī atcerējos, ka mūsu sarunās ar manu tēvu viņš vairākkārt piesauca svešuma sajūtu, ka viņš jutās neiederīgs sabiedrībā, nevar atrast savu vietu tajā. Un tas bija tas, kur viņam jutos varbūt savā ziņā tuvāks. No otras puses, gribēju izsekot līdzi arī šim pavedienam." Viļa Kasima romānu esejās "Svešuma grāmata", kas sākas ar tēva nāvi un beidzas ar paša kā tēva pieredzi kopā ar meitu, izdevis apgāds "Latvijas Mediji". Izdevēju piedāvājums arī bijis darba žanrs - romāns esejās. "Man tas arī nešķiet kā vienkāršs eseju krājums, kurā ir viena eseja par vienu tēmu, otra par kādu citu saistītu tēmu un tā tālāk. Šeit tomēr ir kāds vienots stāstījums, ir savstarpēji saistītas gan atsevišķas esejas, gan kopējā doma par svešumu, par pieaugšanu, par tēva lomu, un līdz ar to man liekas, ka tas naratīva pavediens, kas tur cauri visai grāmatai, ja es to nosauktu par eseju krājumu, tas pazustu," vērtē pats autors.

Stāsta Saulkrastu novada kultūras centra krājuma glabātāja Ilva Erkmane Tā bija Skultes zvejnieku sabiedrības zivju kopžāvētava jeb, mūsdienu valodā sakot, – kūpinātava. Vecā kopžāvētava bija nodegusi, un 1937. gadā, kad Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis ieradās Skultē, lai izvēlētos vietu ostai, Skultes zvejnieku sabiedrība saņēma prezidenta svētību arī jaunās zivju kopžāvētavas celtniecībai. Skultes zvejnieku sabiedrība tika dibināta, apvienojoties gan Pēterupes, gan Skultes zvejniekiem, tomēr Zvejniekciems un Skultes osta atrodas Saulkrastu novadā. Tā ir ceturtā lielākā osta Latvijā, un tās būvniecība bija ļoti būtiska Vidzemes piekrastei. 20.gadsimta trīsdesmitajos gados fotogrāfs un vēstures biedrības (Latviešu Senatnes pētītāju biedrība)  viceprezidents Mārtiņš Sams ceļo gar Vidzemes piekrasti – gan no Kuršu kāpas līdz Rīgai, gan no Ainažiem līdz Rīgai, un viņš viesojas arī pie Skultes zvejniekiem. Aprakstā “Latvijas jūras zvejnieki” (1932) atspoguļots Vidzemes zvejnieku lūgums: “Dodiet ostas! Dodiet ostas!”, un tieši 1937. gadā, ierodoties Kārlim Ulmanim, šis lūgums tiek īstenots. 1939. gada 7. oktobrī zemkopības ministrs Jānis Birznieks ar vilcienu ierodas Saulkrastu stacijā un ar zirgu pajūgu dodas uz Skultes ostas atklāšanu. Kopā ar Jāni Birznieku ierodas daudzi prominenti Latvijas valdības pārstāvji un Valsts zemes bankas vadība. Pēc Skultes ostas atklāšanas visa delegācija dodas uz zivju kopžāvētavu. [1] Zvejniecības mēnešraksta 1939.gada oktobra numurā tiek aprakstīta arī zivju kopžāvētavas atklāšana. To iesvēta vietējais mācītājs Alfrēds Sudārs, ir klāt arī vietējās pašvaldības pārstāvji un kuplā skaitā arī zvejnieku sabiedrības pārstāvji. [2] Liktenīgi, ka zemkopības ministra Jāņa Birznieka uzrunā skan vārdi:”Esiet mierīgi un strādājiet savu darbu. Nekādi apstākļi mūs no tā nenovirzīs.” [3]  Taču 1939. gads ir arī Otrā pasaules kara sākuma gads. Pavisam nedaudz Skultes zvejnieku sabiedrības dalībnieki varēja baudīt sava darba augļus jaunajā zivju kopžāvētavā. 1949. gada 25. martā zivju kopžāvētavas pagalmā tiek sapulcēti ļaudis, lai dotos savā tālajā ceļā uz Sibīriju. Tieši šajā vietā viņi redz savu pēdējo Latvijas saulrietu, un tieši tie, kuri nepaspēja zvejnieku laivās doties uz Zviedriju, atceras gan šo laiku, kad viņi priecīgi atklāja zivju kopžāvētavu, gan savus sapņus, kuru šūpulis bija Skultes ostas atklāšana. Padomju gados Latvijā palikušie zvejnieki, mīlot savu darbu, arvien piegādāja zivis Skultes zivju fabrikai, bet 20. gadsimta deviņdesmitajos gados šeit iestājās pamestība uz trīs gadu desmitiem. Tomēr šobrīd vecās zivju fabrikas un senās zivju kopžāvētavas vietā atkal darbojas latviešu uzņēmēji. Pie jaunās ēkas zivju kūpināšanas rāmīšos, kas kā prototips izmantoti vēsturisko stendu ietvaram, var izlasīt stāstus par Skultes ostu, veco zivju fabriku, zivju kopžāvētavu un šeit var iegādāties arī šo to no kūpinātu zivju produkcijas. *** [1] Kinožurnāls "Latvijas skaņu hronika" Nr. 529, 1939. gada vēsturiskā reportāža: “Piepildīts Prezidenta ierosinājums. Zemkopības ministrs atklāja uz Valsts Prezidenta ierosinājuma celto zvejnieku ostu Skultē”  [2] Raksts “Skultes zvejnieku lielā diena” Zvejniecības mēnešrakstā Nr.10 (01.10.1939)  [3] 1939. gada “Zvejniecības Mēnešrakstā” publicētā reportāža par Skultes ostas atklāšanu aktiera Kaspara Znotiņa lasījumā, kas ievietota Saulkrastu virtuālajā muzejā; turpat iespējams izlasīt par zvejniecības attīstību Vidzemes piekrastē un Skultes ostas tapšanas vēsturi

21. martā Dailes teātrī pirmizrāde. Režisors Mārtiņš Eihe uz Lielās skatuves iestudējis dramaturga Džeza Batervērta lugu „Kalifornijas pakalni” par kādas ģimenes sargātajiem noslēpumiem, par mātes un meitu attiecībām. Iestudējumā piedalās gan pieredzējušās, gan topošās Dailes teātra muzikālās aktrises. Izrādes darbība sākas ar 70.gadiem, kad mājās pie mirstošās mātes ierodas viņas četras meitas. Viktorijas laikmetā celtais viesu nams, kurā uzaugušas Vebu māsas, ir paputējis savā spožumā. Māte guļ slimības gultā un tūristi šeit vairs neiegriežas. Pirms vairākiem gadiem valdzinošā Vebu atraitne viena audzināja savas četras meitas, lai viņas kļūtu par mūzikas sensāciju. Vita Vārpiņa atveido divas lomas, gan Veroniku, četru meitu mammu, gan vecāko meitu Džounu. Iestudējumā aktrises Ieva Segliņa, Ilze Ķuzule Skrastiņa un Jana Herbsta atveido pieaugušās māsas. Savukārt māsas jaunībā ir topošas aktrises Dramatiskā teātra muzikālā aktieru 2.kursa studentes – Justīne Skutāne, Gerda Igaune,  Sintija Ceplauska un Daniela Muižniece. Izrādes žanra apzīmējums ir ģimenes melodijdrāma, tātad tas nav gluži mūzikls. Bet par Dailes dramatiskā teātra muzikālā aktieru kursa iesaistīšanu iestudējumā stāsta režisors Mārtiņš Eihe. Londonas Vestendā panākumus guvušo Džeza Batervērta lugu „Kalifornijas pakalni” iestudējis Holivudas režisors Sems Mendess – 2024.gadā tā ieguvusi prestižās Olivjē balvas nomināciju kā labākais jaundarbs dramaturģijā. Latvijā dramaturga vārds nav svešs, Dailes teātrī citu šī paša dramaturga lugu „Jeruzaleme” 2018.gadā iestudēja režisore Laura Groza. Viņa darbiem raksturīga dažādu laiku sapludināšana un šajā darbā tie ir 50. un 70. gadi. Jaunākais Mārtiņa Eihes iestudējums stipri atšķiras no iepriekš Dailes teātrī tapušajiem. Izrādes radošajā komandā ir scenogrāfs Adriāns Toms Kulpe, kostīmu māksliniece Madara Botmane, bet horeogrāfe Liene Grava. Gaismu mākslinieks Reinis Zalte. Vienlaikus ar pirmizrādi 2.stāva foajē atklās arī Jāņa Tīdemaņa gleznu izstādi „Jānis Tīdemanis. Ekspresija bez robežām”. Izstādes kuratore Natalja Jevsejeva. Latvijas mākslas vēsturē nav daudz gleznotāju, kuram būtu tik raiba biogrāfija kā Jānim Tīdemanim.  Viņu bieži dēvē par pasaules pilsoni, kosmopolītisko mākslinieku ar savdabīgu gleznošanas manieri. Izstāde skatītājiem būs pieejama līdz sezonas beigām.

6. martā aizsākas triju dienu grāmatniecības slavinājuma maratons, jo šovakar tiks pasniegtas balvas ikgadējā grāmatu mākslas konkursā „Zelta ābele”, bet jau no rīt, 7. martā, sāksies Rīgas grāmatu svētki, kas ilgs līdz pat sestdienai. Vienlaikus priecājoties par to, ka grāmatniecība ir atgriezusies pirmspandēmijas līmenī, svarīgi ir saprast, kādas ir izdevēju, tulkotāju un mākslinieku šī brīža prioritātes. Kā literatūra pārvar valodas un kultūras robežas. Un kā mainās latviešu valodas nozīme un vērtība. Kultūras rondo studijā izvaicājam tulkotājas Intu Geili-Sīpolnieci un Ingmāru Balodi, ka arī izdevniecības "Jānis Roze" izpilddirektori Renāti Punku, kura ir arī Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas valdes priekšsēdētāja. Grāmatu mākslas konkursa "Zelta ābele 2024" apbalvošanas ceremonijā, kas notiks 6. martā, balvu par mūža ieguldījumu grāmatniecībā saņems tulkotāja un izdevēja Inta Geile no izdevniecības “Omnia Mea”.

Stāsta teātra kritiķe, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Kitija Balcare Par pirmo ekoloģiskā teātra jeb ekoteātra izrādi Latvijā varam uzskatīt režisora Valtera Sīļa, dramaturga Jāņa Baloža, komponista Edgara Raginska, scenogrāfa Uģa Bērziņa 2012. gadā veidoto muzikālo izrādi-pārgājienu “Mārupīte”. Tā vēsta par ķīmisku vielu noplūdi Mārupītes ūdeņos pēc ugunsgrēka sadzīves ķīmijas noliktavā Pārdaugavā. Izrādes veidotāji to piesaka kā otro nopietnāko ekoloģisko katastrofu neatkarīgas Latvijas laikā. Samilstot ekoloģiskajai krīzei un pastiprinoties klimata pārmaiņu ietekmēm, 21. gadsimtā arī teātra pasaulē aizvien biežāk ienāk ar ekoloģiju saistīti jauni jēdzieni. Jēdziens “ekoteātris” var tik skaidrots divējādi. Pirmkārt, par ekoteātri varam uzskatīt izrādi, kuras pamatā ir vēstījumi par cilvēka un dabas attiecībām un kurā videi – gan iedomātai, gan esošai – ir aktīva loma. Izrāde “Mārupīte” balstās dokumentālos faktos un vērš uzmanību uz vides piesārņojuma problemātiku. Izrādes performanti, kuru vidū ir ne tikai aktrise Daiga Kažociņa vai Inga Tropa, bet arī paši izrādes veidotāji, kopā ar skatītājiem dodas pārgājienā gar Mārupīti. Vienlaikus viņi visi kopā šķetina dokumentālos notikumus par ķīmisku vielu noplūdi upē un meklē atbildes un atbildīgos par noziedzīgo rīcību pret dabu. Līdz ar šo dokumentālā teātra valodā veikto izmeklēšanu performanti dalās arī savos personīgajos stāstos par attiecībām ar dabu. Otrkārt, par ekoteātri varam dēvēt tādu iestudējumu, kura tapšanas procesā, tā izrādīšanas laikā un arī pēc izrādes ir ņemti vērā ilgtspējas aspekti. Tā ir izrādes radošās komandas apzināta attieksme par tās radīto ekoloģisko pēdu jeb darba procesā atstāto kaitīgo ietekmi uz vidi, tiecoties to mazināt apritīgā veidā. Trīs stundas garā izrāde “Mārupīte” noris pilsētvidē bez papildu scenogrāfijas risinājumiem un ar samazinātu resursu patēriņu, kas, visticamāk, būtu tikuši izmantoti tad, ja izrāde norisinātos ierastā teātra zālē uz skatuves vai kādā citā iekštelpu spēles laukumā. Turklāt izrādes veidotāji paši arī ir aplēsuši savu ietekmi uz vidi. Izrādes programmiņā ir uzskaitīti patērētie resursi tās radīšanas un rādīšanas laikā, tostarp astoņpadsmit D lieluma baterijas, trīs litri degvielas, ievērojams papīra daudzums, vairākas laminētas fotogrāfijas un pat viena upes dūņās nogrimusi gumijas čība. Par ekoteātri ir dēvējams teātra virziens, kas pievēršas cilvēka un ārpus cilvēka esošās pasaules attiecībām, kurās klātesoši ir vides problēmjautājumi, un kas ņem vērā ilgtspējas aspektus visā izrādes dzīves ciklā, tiecoties uz apritīgumu tajā. Pārdaugavas ainava izrādē “Mārupīte” ir klātesoša ne tikai scenogrāfiskā izpratnē, bet arī materiālā izpausmē, kas ir svarīga ekoteātra iezīme. Izvēlētais norises maršruts kāpina darba dokumentālo raksturu un liek arī izrādes apmeklētājiem pieredzēt vidi pašiem. Turklāt ekoteātri varam uzskatīt arī par vienu no vides aktīvisma formām, caur kuru teātra jomas profesionāļi pavērš uzmanības starmeti uz vides problēmjautājumiem un rosina skatītājus dziļāk apzināties savu ekoloģisko identitāti mijiedarbē ar pasauli sev apkārt.

Sociālie mediji turpina būt neatņemama mūsu ikdienas dzīves sastāvdaļa. Vienlaikus tie nepārtraukti attīstās, mainās un liek mums apgūt arvien jaunus paņēmienus kā patērēt un arī radīt saturu. No jaunu platformu parādīšanās līdz mākslīgā intelekta integrācijai. Kā mainās populārāko sociālo tīklu tops? Vai salīdzinoši jaunie nozares spēlētāji, piemēram, "Threads" un "Bluesky", spēj konkurēt ar ilggadējām platformām? Pie Digitālo brokastu galda Vilhelms Meisters, sociālo mediju vadītājs un partneris uzņēmumā "WRONG Digital", un Roberts Ermans, Latvijas Radio jauniešu platformas "Pieci.lv" satura veidotājs un fotogrāfs. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Darba intervija var sagādāt ne mazums spriedzes un daudz cilvēku atzīst, ka tā nav bijusi iedrošinoša pieredze. Kā uzvesties darba intervijā, spēt pieteikt sevi un vienlaikus atstāt labu iespaidu, raidījumā Kā labāk dzīvot iesaka emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova un Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga. "Darba intervija ir pirmā tikšanās darba ņēmējam ar darba devēju. Tas ir pirmais iespaids, ko nevar atkārtot," atzīst Eva Selga. Pirmā intervija ir iepazīšanās un svarīgi, lai būtu labvēlīga gaisotne no darba devēja puses, jo cilvēks, kas atnāk, ir izrādījis vēlmi. Lai viņš atvērtos un spētu par sevi pastāstīt, gaisotnei ir jābūt pozitīvai. CV ir tas, kā sevi pasniedzam, profesionālais apraksts par iepriekšējo pieredzi un izglītību, kā vēlamies pasniegt. Motivācijas vēstulē pasakām to, ko nevarēja iekļaut CV, kāpēc gribam konkrētā darba vietā būt, kāpēc esmu labāks par citiem. Strīdīgs ir jautājums, vai pievienot fotogrāfiju. Tas nav obligāti. Jana Strogonova min, ka cilvēki norāda, ka neraksta vecumu CV, lai uzaicinātu uz interviju. Cilvēki atzīst, ja viņi norādīs, ka ir 50+, tad pastāv iespēja, ka nemaz neaicinās uz interviju. "Vecuma diskriminācija, ko diemžēl izjūtam Latvijā, neskatoties uz to, mums cilvēku pietrūkst, speciālistu pietrūkst. Diskriminē divas grupas – cilvēkus 50+ un jauniešus, kas tikko pabeiguši vidusskolu, viņiem nav nekādu profesionālo iemaņu un īsti neviens darba devējs negrib ieguldīties, jo viņi ir sevis meklējumos, sava īstā darba meklējumos, viņi, iespējams, pēc pusgada, pēc kādiem mēnešiem mainīs darbu. Šīs ir divas grupas, ka Latvijā tiek diskriminētas, diemžēl," norāda Eva Selga. Ekspertes min, ka svarīgi ir arī motivācijas vēstulē parādīt, ka potenciālais darba ņēmējs ir izpētījis uzņēmumu un tā parāda ieinteresētību. Motivācijas vēstulē vēlams atsaukties uz organizācijas vērtībām caur savu stāstījumu. Parādīt, ka esmu iepazinies. Jo personīgāk uzrakstīs konkrētai organizācijai, tas var būt arī izšķirošs faktors, lai uzaicinātu uz pārrunām. Cilvēki atzīst, ka izjūt lielu stresu, ejot uz darba interviju. "Saprotu, ka bailes un pārdzīvojums, un uztraukums, ir. Pirms intervijas, tīri praktiski padomi. Noteikti ir svarīgi labi izgulēties. Es saprotu, ka priekšā grūta diena, bet vienalga izdarīt visu, lai būt labs miegs. Otra lieta, kas vēl var palīdzēt "sazemēties", ir silts, labi pagatavots ēdiens, piemēram, kāda putra vai gaļa. Bet ne pārāk daudz, lai nav tā, ka strādā vēders, bet nestrādā galva. Ķermenis, prāts un emocijas ir saistīti, izdarām visu, ko varam, ar ķermeni - paēdam, izguļamies," iesaka Jana Strogonova. "Pirms intervijas vai uzstāšanās man pašai palīdz "spēka pozas". Tās ir visas atvērtās pozas, piemēram, rokas salikt sānos, kājas - plati un pastāvēt tā divas minūtes. Varbūt uzgaidāmajā telpā pirms intervijas tā nedarīs, bet kaut vai aizej uz labierīcībām un divas minūtes pastāvi tādā pozā. Man tas palīdz. Vai arī  sēdēt tā, ka esi atvērts." Piezīmes uz darba interviju var droši ņemt līdz, kad esam uztraukušies, prāts skraida un nomierināties ir grūti. Jana Strogonova iesaka uzrakstīt visu, ko gribētu par sevi pateikt. "Varbūt tajā papīrā nemaz neieskaties, bet kā jau zinām, špikeri rakstot, vislabāk iemācamies," norāda Jana Strogonova. Tāpat vēlams padomāt par to, kas ir stiprās puses, ko es labi daru, varbūt pašam liekas nieks, bet tieši tas, iespējams, ir vajadzīgs. Otrs – uzrakstīt, sagatavot jautājumus, ko pajautāt intervētājiem. Tāpat ekspertes iesaka būt pašiem un netēlot. Ja pajautā kaut ko un gribas pateikt tikai "jā", vajadzētu saņemties pateikt vairāk, kaut vienu teikumu.

Stāsta horeogrāfe, dejotāja, baleta pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa 1922. gadā par jaundibinātās Liepājas Operas baleta trupas solisti un horeogrāfi kļuva Anna Stedelaube. Tā kā nopietnā apmācība bija tikko kā sākusies, Operas atklāšanas izrādē dejotāju sniegums vēl bija salīdzinoši vājš. Bet jau pāris gadus vēlāk horeogrāfe varēja piedāvāt skatītāju vērtējumam pirmo baleta vakaru ar fragmentiem no Leo Delība baleta "Kopēlija" un Rikardo Drigo "Arlekinādes". 1925./1926. gada sezonā Anna Stedelaube savā dzīvoklī atvēra operas baleta studiju, kurā baleta mākslas pamatus apguva Liepājas Operas topošie baleta mākslinieki, koristi un citi dejas mākslas interesenti. Atzīmējot savas skatuves darbības 15. jubileju, Anna Stedelaube  iestudēja pirmo patstāvīgo viencēliena baletu "Leļļu pasaka" (The Fairy Doll) ar Vīnes Galma baleta direktora un komponista Jozefa Baijera (Josef Bayer) mūziku. Laikraksta "Kurzemes Vārds" slejās uzsvērts, ka publika baleta pirmizrādi gaidījusi ar lielu nepacietību, par ko liecinājusi arī pārpildītā teātra zāle. Vienlaikus likts saprast, ka baleta trupa vēl atrodas tikai attīstības sākumā. Liepājas baleta dzīvē sevišķi nozīmīgs bija 1928. gads, kad tika uzvests Stedelaubes pirmais latviešu oriģinālbalets "Jūras teika" ar Maskavā studējušā Liepājas Sv. Trīsvienības baznīcas ērģelnieka Konstantīna Veinberga mūziku. Kritikās atzīmēts, ka baletam bijis spilgti izteikts fantastiskais saturs, tajā darbojušās pasaku būtnes – ūdens meitas, meža gari, gulbji. Figurējis arī Neptūns, kurš kopā ar astoņām nārām izcēlies no jūras dziļuma. Sākot ar 1932. gadu, Liepājā darbojās pat divas neatkarīgas baleta trupas – Liepājas Operas baleta trupa ar Annu Stedelaubi un Liepājas Jaunā teātra baleta trupa, kuras baletmeistars bija Alberts Kozlovskis. Katrai bija sava mākslinieciskā un administratīvā vadība, bet izrādes notika vienās un tajās pašās telpās, kas vienlaikus gan veicināja konkurenci, gan traucēja attīstīties. 1934. gada decembrī ar Izglītības ministra rīkojumu Liepājas Opera tika apvienota ar Liepājas Jauno teātri, iegūstot jaunu nosaukumu – Liepājas Pilsētas drāma un opera, līdz ar to tika apvienotas abas baleta trupas, kuru vadība tika uzticēta baletmeistaram Albertam Kozlovskim. Pirmais vērienīgais iestudējums bija Pētera Čaikovska balets "Gulbju ezers". Pirmizrāde notika 1935. gada 27. februārī un prese (Rītiņš, 1935. 26.04., “Kurzemes Vārds”, Nr.94.) rakstīja: "Tā liepājniekiem bija sensācija – nevarēja domāt, ka izdosies sastādīt corps de ballet. Uzvedums radīja pārsteigumu: balets izdevās pie maziem apstākļiem, neuzstādot augstas prasības, teicami. Alberts Kozlovskis rekomendēja sevi kā spējīgu baletmeistaru. Kā atsevišķi, tā grupējumos un aranžējumos varēja vērot prasmi, fantāziju. Baleta dvēsele un spēks bija Edītes Feiferes personā. Viņas vieglums un grācija aizkustināja." Te jāpiebilst, ka Edīte Feifere bija tā laika spožākā primabalerīna, un Liepājas baleta trupa nereti vērsās pēc papildinājuma pie galvaspilsētas spēkiem. Turpmākajos gados Alberts Kozlovskis Liepājas baletam iestudē savu horeogrāfisko versiju komiskajam baletam "Veltīgā uzmanība" (La Fille mal gardée) ar Pētera Ludviga Hertela un Rikardo  Drigo  mūziku, kā arī  trīs viencēliena baletus: "Šopeniāna", "Spāņu kapričo" ar Rimska-Korsakova mūziku un, izmantojot dažādu autoru mūziku, "Baletmeistara sapnis". Liepājas kultūras dzīvē, sevišķi baleta mākslā, jo īpašs bija 1939. gads,  kad tika iestudēts oriģinālbalets  pēc Kristiana Andersena stāsta motīviem "Meitene ar sērkociņiem". Mūzikas autors bija nacisma vajāšanu dēļ no Vīnes atbēgušais Valters Hāns. Kritika atzīmēja, ka pirmo reizi oriģinālbalets tapis pašu spēkiem, bez pieaicinātiem dejotājiem. 40. gadu sākumā Liepājā iestudējumus veidoja arī Helēna Tangijeva-Birzniece, kura Latvijā bija ieradusies pēc laulībām ar diplomātu Aleksandru Heinrihu Birznieku un ar panākumiem darbojās uz Baltā nama skatuves, kā arī Latvijas Nacionālās operas baleta trupas vadītājs un baletmeistars Osvalds Lēmanis: tika uzvests Šarla Adāna "Korsārs" un Ludviga Minkusa "Dons Kihots". 1944. gadā, izvairoties no gaidāmajām okupācijas varas represijām, uz Zviedriju kopā ar dzīvesbiedri baletdejotāju Ņinu Dombrovsku pārcēlās Alberts Kozlovskis, turpinot veiksmīgu māksliniecisko un pedagoģisko darbību Zviedrijas Karaliskajā baletā un tā baletskolā, vēl pirms došanās bēgļu gaitās iestudējot Aleksandra Glazunova baletu "Raimonda", kuram veidoja savu horeogrāfisko versiju, organiski savijot klasiskās un raksturdejas. 20. gadsimta 90. gados Latviešu Akadēmiskā organizācija Zviedrijā (LAOZ) izveidoja Alberta Kozlovska un Ņinas Dombrovskas piemiņas balvu – vienreizēju stipendiju – baleta mākslu studējošajiem, ko saņem Rīgas Baleta skolas audzēkņi un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas horeogrāfijas katedras studenti. Bija noslēdzies nozīmīgs posms Liepājas baleta vēsturē, kurā laika periodu no 1931. līdz 1944. gadam varētu dēvēt par Liepājas baleta Zelta laikmetu. Bija iegūta pilnīga patstāvība, sasniegts augsts mākslinieciskais līmenis, Latvijas baleta māksla papildināta ar jaunradītām vērtībām. Pēckara gados Liepājas Muzikāli dramatiskā teātra mākslinieciskās darbības atdzimšana bija saistīta ar lielām ekonomiskām un organizatoriskām grūtībām. Lielākais nopelns Liepājas baleta atjaunošanas periodā pienākas spilgtajai raksturlomu dejotājai, horeogrāfei un pedagoģei Martai Alberingai. Tomēr 1950. gada aprīlī Latvijas PSR Ministru Padomes Mākslas lietu pārvalde nolēma pārveidot Liepājas Muzikāli dramatisko teātri par Liepājas Valsts Drāmas teātri, tā muzikālo daļu, tostarp baletu, likvidējot.

No 24 nominantiem izraudzīti astoņi "Purvīša balvas 2025" kandidāti. Uz "Purvīša balvu 2025" kandidēs Indriķis Ģelzis, Romāns Korovins, Ieva Kraule-Kūna, Inga Meldere un Luīze Nežberte, Luīze Rukšāne, Krišs Salmanis, Elza Sīle, Paula Zvane. Kultūras rondo diskutējam ar mākslas ekspertēm, kas izraudzījās "Purvīša balvas" nominantus. Studijā Arta Vārpa, Purvīša balvas 2023.–2024. gada ekspertu darba grupas vadītāja, LNMM Latvijas tēlniecības un objektu kolekcijas glabātāja, Antra Priede, mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas prorektore studiju darbā, un Katrīna Jaunupe, fonda "Mākslai vajag telpu" vadītāja. Vienlaikus ar ziņu par balvas kandidātiem, izskanēja arī paziņojums, ka "Purvīša balvas" mākslā organizētāji noslēdz 18 gadus ilgo sadarbību ar Jāni Zuzānu un uzņēmumu SIA "Alfor". Un gandrīz vienlaikus saņēmām arī ziņu no Kultūras ministrijas, ka pirmā nacionālas nozīmes vizuālās mākslas balva tiks pasniegta 2026. gadā. Janvārī darbu sākusi balvas vizuālajā mākslā žūrija, kas gada gaitā izvērtēs nozīmīgākos notikumus Latvijas mākslā. Pirmā gada balvas mākslā pasniegšanas ceremonija notiks 2026. gada februārī, un tiks piešķirti desmit apbalvojumi par izciliem sasniegumiem nozarē. Savukārt "Purvīša balvas" neatkarīgo ekspertu darba grupa noslēgusi divus gadus ilgu darba posmu un, izvērtējot visus fināla atlasei nominētos 24 māksliniekus / mākslinieku grupas, kuru radošais sniegums atzīts kā nozīmīgs notikums Latvijas vizuālās mākslas ainā laikposmā no 2023. gada 1. janvāra līdz 2024. gada 31. decembrim, nosaukusi šādus Purvīša balvas 2025 kandidātus: Indriķis Ģelzis par personālizstādi "Ūdeņaina dienas actiņa" Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (25.08.–08.10.2023.) Romāns Korovins par personālizstādi "Nomirsim kopā" Rotko muzejā Daugavpilī (01.03.–19.05.2024.) Ieva Kraule-Kūna par personālizstādi "Rīma" galerijā "427" (27.09.–03.11.2024.) Inga Meldere un Luīze Nežberte par izstādi "Saulstāves" Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (21.09.–01.11.2024.) Luīze Rukšāne par personālizstādi "Locījuma vietas" izstāžu zālē "TUR_telpa" (19.01.–17.02.2024.) Krišs Salmanis par personālizstādi "Rūgts" Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (05.05.–11.06.2023.) Elza Sīle par personālizstādi "Zaķīšu pirtiņa / bailes un trīsas" izstāžu zālē "Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa" (07.09.–27.10.2024.) Paula Zvane par personālizstādi "Neredzams" galerijā "LOOK!" (02.–24.02.2024.) Balvas kandidātu darbu izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā zālē būs skatāma no 12. aprīļa līdz 8. jūnijam. "Purvīša balvas 2025" laureāts tiks paziņots 23. maijā.  

Sāmu izcelsmes  zviedru rakstniece Tīnas Hērneskas debijas romāns "Ļaudis, kas sēj sniegā" ir vienlaikus skarbs, līksms, skumjš un skaists vēstījums par diviem dažāda vecumu pāriem. Maridjai un Bieram jau pāri 80, bet Kajs ar Mimmi tikko saderinājušies un pārcēlušies uz dzīvi Zviedrijas ziemeļos. Lasot šo romānu, esiet gatavi ne tikai liriskām pārdomām par dzimtas atmiņu un m mīlestību, bet arī smieklīgām epizodēm un aušīgi negaidītiem sižeta pavērsieniem. Sāmiem ir īpašas attiecības ar sniegu un ziemeļbriežiem, arī ar stāstiem, ticējumiem un seniem amatnieku darinājumiem. Noslēpumaini ir arī grāmatas nodaļu nosaukumi, piemēram, "Pulksteņu dzeguzes piekrišana", "Gulbju mēnesis un aicinājuma gulbja dziesma" vai "Kauja ar pasteļkrāsas lāpstiņām". Tīna Hārneska par romānu "Ļaudis, kas sēj sniegā" saņēmusi balvu "Zviedrijas Gada grāmata". Romānu "Ļaudis, kas sēj sniegā" no zviedru valodas tulkojusi Dace Deniņa, izdevis Jāņa Rozes apgāds. Raidījumu atbalsta:

Aizvadītās nedēļas nogalē Rotko muzejs atklāja šī gada nogales izstāžu sezonu, piesakot vairākas personālizstādes un projektus. Argentīniešu izcelsmes mākslinieks Ernesto Moraless, pārstāvot mītnes zemi Itāliju, saviļņo ar metafizisku noskaņu caurstrāvotu personālizstādi “Sākums un gaisma”. Vienlaikus pie skatītājiem nonākuši vēl pieci pašmāju mākslas projekti – Gustava Filipsona noslēpumaini ekspresīvais “Vējlauzis”, Mārtiņa Zitmaņa mīklainu zīmju un nozīmju pārpilnās “Salas”, Rutas Štelmaheres gaismtiecīgais “Mūžīgais bērns”, Jekaterinas Griškjānes mūžības skartais gleznieciskais vēstījums “Es esmu mājiņā” un keramiķes Ineses Margēvičas glāsmainā “Siltā gaisma”. Seši mākslinieki, seši mākslas projekti, kas runā par mūžīgām tēmām – dzīvību un nāvi, dabu un cikliskumu visā, kur baltais mijās ar melno, tumšais ar gaišo, un kā jau dzīvē, ļaujot uzplaiksnīt arī impulsīvi košu izjūtu gammām. Tāda ir šī gada ziemas izjūta Rotko muzejā Daugavpilī, darbs pie kuras sagataves, kā stāsta muzeja direktors un triju izstāžu kurators Māris Čačka, bijis pietiekami ilgstošs. „Veidojot šo te kopumu, kas ir divu gadu darbs, apzināti tika atlasīti šie projekti, kas viens otru papildina un arī atšķir gan mediju daudzveidībā, kaut gan šoreiz dominējošā ir glezniecība kā forma, bet šī glezniecības izteiksme caur formām ir atšķirīga.” Vienojošais visos izstāžu projektos simboliski ir pievēršanās gaismas un tumsas tēmai, ko katrs mākslinieks ir risinājis savādāk, caur savu skatu un izjūtu prizmu, tā atklājot katrs savu dzīves stāstu. Rotko muzeja ziemas sezonas izstādes apmeklētājiem būs pieejamas līdz 2025. gada 23. februārim. Bet līdz 16. februārim muzejā vēl skatāma čehu sirreālisma meistaru Jana Švankmajera un Evas Švankmajerovas daiļrades panorāma “Disegno Interno: Padodies savām apmātībām”.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas šoreiz sagatavots stāsts par smaga likteņa skartu valsti – Zimbabves Republiku. Zimbabve ir sauszemē ieslēgta valsts Dienvidaustrumāfrikā, kas robežojas ar Dienvidāfriku, Botsvānu, Zambiju un Mozambiku un tās galvaspilsēta un attiecīgi arī lielākā pilsēta ir Harare. Lai gan valsts ir piedzīvojusi smago koloniālisma klātbūtni, autoritāro režīmu, kas rezultējās ar ekonomikas sabrukumu, sākam ar kaut ko pozitīvu. Zimbabvē atrodas viens no pasaulē elpu aizraujošākajiem dabas brīnumiem – Viktorijas ūdenskritums, ko vietējie dēvē par “Mosi-oa-Tunya” jeb tulkojumā “Dūmi, kas dārd” ("The Smoke That Thunders"). Tas ir viens no lielākajiem ūdenskritumiem pasaulē – 1700 metrus plats un 108 metrus augsts. Ūdens kondensējoties rada miglu jeb vietējo sauktos dūmus, ko esot iespējams redzēt kilometru attālumā. Jāpiemin, ka Zimbabve ir arī mājas lielajam pieciniekiem, tas ir lauvām, ziloņiem, leopardiem, bifeļiem un degunradžiem. Zimbabve tiek saukta arī par baobabu zemi. Baobabi, kas pazīstami kā "dzīvības koks", ir lielākie un vieni no visilgāk dzīvošajiem kokiem pasaulē, kas spēj uzglabāt vairākus simtus litru ūdens un barības vielu. Tiek uzskatīts, ka daži baobabu koki Zimbabvē ir vairāk nekā 1000 gadus veci. Vēl viens nudien vērts apskates objekts ir Lielās Zimbabves drupas, kas arīdzan ir  iekļautas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā un ir viena no visas Āfrikas nozīmīgākajām arheoloģiskajām vietām. Šī senā pilsēta, kas celta 11. gadsimtā, ir slavena ar savām masīvajām akmens sienām, kas celtas bez javas, un tiek uzskatīts, ka tās kulminācijā ir mitinājušies līdz pat 18 000 cilvēku. Interesanti un tajā pašā laikā nozīmīgi apzināties, ka sabiedrības pirms mums ar daudz limitētāku tehnoloģiju pieejamību ir izveidojušas  kaut ko tādu, kas joprojām ir klātesošs arī pēc simtiem gadu. Cerēsim, ka arī mēs spēsim atstāt kaut ko tik skaistu. Zimbabves sabiedrības lielākā etniskā grupa ir šoni, kas veido 80% iedzīvotāju. Tam seko ziemeļndebeles un citas mazākas minoritātes. Šeit gan ir jāpiemin nudien interesants fakts – Zimbabvē ir 16 oficiālās valodas, no kurām visizplatītākās ir angļu, šona un ndebeles valodas, tādējādi padarot to par vienīgo valsti pasaulē ar tik daudz oficiālām valodām. Tas tika konstitucionāli apstiprināts 2013. gadā, tādējādi uzsverot uz valsts lingvistiskas dažādību un iekļautību.

Stāsta Rotko muzeja vadītājs Daugavpilī Māris Čačka Pēteris Martinsons piedzima Daugavpilī 1931. gadā veikala pārdevēja Pētera Martinsona un viņa sievas Aleksandras trīs bērnu ģimenē. 1938. gadā viņš sāka mācīties 2. Daugavpils pilsētas pamatskolā. Kad Otrā pasaules kara laikā pēc kārtējiem bumbu uzlidojumiem Martinsonu ģimene palika bez mājām, tā 1944. gada vasarā apmetās uz dzīvi Mazsalacā. Drīz Martinsoni pārceļas uz Alūksni, kur 1950. gadā Pēteris absolvē Alūksnes vidusskolu. Turpmāko gadu laikā Pēteris Martinsons pabeidz Latvijas Universitātes Inženierceltniecības fakultātes Arhitektūras nodaļu un iegūst arhitekta diplomu, taču arhitektūrā karjeru neveido, bet pievienojas Ķīpsalas keramikas grupai. Tur, pateicoties draudzībai ar keramiķi Ritu Einbergu, iesākas nopietns ceļš jaunā darbības laukā, kardināli mainot Latvijas keramiku. Pēteris Martinsons kļūst par izcilu keramiķi: viņš iesaistās starptautiskos mākslas notikumos, kļūst par Latvijas Mākslinieku savienības biedru un Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru. Ar mākslas zinātnieces Rutas Čaupovas pamudinājumu 2000. gadu sākumā Pēteris Martinsons sarīko lielisku personālizstādi Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzejā. Tā iedvesmo topošā Rotko muzeja speciālistus uzsākt sarunas ar mākslinieku par vērienīgas personālizstādes sarīkošanu 2013. gada 24. aprīlī līdz ar toreizējā Rotko centra (šodien – Rotko muzeja) svinīgo atklāšanu. Mākslinieks atsaucas pirmajai sarunai, kas notiek Rīgas porcelāna muzejā, un pusgada laikā top viena no Daugavpils jaunās kultūrvietas izcilākajām izstādēm. Pēteris Martinsons lepojas ar rezultātu, kas ir arī viņa patiesā atgriešanās dzimtajā pilsētā ar saviem mākslas darbiem jeb, kā pats mākslinieks jokodams sacīja, – bērniem. 2013. gada vasarā, 29. jūnijā jeb Pēterdienā, raugoties uz jaunās kultūrvietas attīstību, Pēteris Martinsons nolemj visu izstādes saturu, vairāk nekā 300 mākslas darbus, uzdāvināt pilsētai ar domu papildināt muzeja krājumu un ļaut arī pēc izstādes ar tiem brīvi darboties, izrādot citviet Latvijā un pasaulē. Pētera Martinsona daiļradi no pirmās dienas ar lielu atsaucību un sajūsmu pieņēma daugavpilieši un jaunās kultūrvietas apmeklētāji. Tāpēc, izstādei noslēdzoties un darbiem nonākot krātuvē, publika arvien jautāja, vai ir pieejama Martinsona izstāde un kur to iespējams apskatīt. Mākslinieks strādāja līdz savai pēdējai šīszemes dzīves dienai, taču 2013. gada 2. augusts atnesa sēru vēsti. Skumjas par meistara zaudējumu palīdzēja kliedēt viņa atstātais unikālais nemateriālais mantojums – izstādes darbu kopa, ko Martinsons bija paspējis papildināt ar virkni citu darbu. Martinsona kolekciju pēc kāda laika ar vērtīgiem dāvinājumiem papildināja arī mākslinieka ģimene. Drīz pēc mākslinieka aiziešanas mūžībā dzima ideja saglabāt viņa piemiņu, izveidojot Martinsona māju – vietu, kur satikties mākslinieka 50 radošās dzīves gados radītajam; vietu, kur svinēt un godināt keramiku. Nedaudz vēlāk tika iedibināta vēl viena Pētera Martinsona piemiņas forma – Latvijas Keramikas biennāle ar tās centrālo notikumu – "Martinsona balvu". Vienlaikus mērķtiecīgi tika iets ceļš uz Martinsona mājas izveidi, lai simboliski atdotu māksliniekam dzimto māju sajūtu, kuru pirms 70 gadiem bija laupījis karš. Māja tapa lēnām, bet pamatīgi. Pēc vairāku gadu darba Martinsona kolekcija laimīgi iemājoja Daugavpils cietokšņa kādreizējā Pulvera noliktavā līdzās Rotko muzeja galvenajai ēkai. Jaunā kultūrvieta uzņem Martinsona daiļrades cienītājus kopš 2022. gada 22. aprīļa. Pēteris Martinsons Rotko muzejam uzdāvināja lielāko daļu no saviem starptautiski novērtētajiem darbiem. Tāpēc tieši Rotko muzejā Daugavpilī šobrīd glabājas pasaulē lielākā Pētera Martinsona keramikas kolekcija. Un tās mājvieta jau vairāk nekā divus gadus ir Martinsona māja.

Klajā laists jauns Rīgā mitušā 20. gadsimta filozofa un kritiķa Valtera Benjamina darbu krājums "Vienvirziena iela". Kultūras rondo studijā ar savām atziņām par Benjaminu dalās krājuma priekšvārda autors Artis Ostups. Viņš savam tekstam licis nosaukumu "Benjamina spēle". Lasītāji Valteru Benjaminu (1892–1940) pazīst galvenokārt kā kritiķi un filozofu, kurš jaunībā rakstījis par vācu romantismu, vēlāk teoretizējis par fotogrāfiju un kino, bet dzīves pēdējos gadus veltījis deviņpadsmitā gadsimta Parīzes apcerēšanai un protestam pret fašismu. "Šajā izdevumā, kas Igora Šuvajeva tulkojumā ietver darbus "Vienvirziena iela" (1928) un "Bērnība Berlīnē gadsimtu mijā" (1938), mēs iepazīstam Benjaminu kā rakstnieku, kurš lieliski izpratis modernitātes raksturu un būs aktuāls tik ilgi, kamēr mēs turpināsim domāt par literatūru, mākslu un vēsturi," norāda izdevēji. Krājums rosina pētīt pilsētas iekļautību dzīvē un domās, kā arī pārdomāt bērnības sabalsošanos ar turpmāko dzīvi. Darbs "Vienvirziena iela" iezīmē pagriezienu Benjamina meklējumos un veltīts latviešu režisorei Asjai Lācis (1891–1979): "Šo ielu dēvē par Asjas Lācis ielu, tās vārdā, kura to kā inženiere caurlauzusi autorā." Tas ir modernistisks veltījums, jo akcentē emociju materialitāti un robežu nojaukšanu, un tāds ir arī Benjamina teksts, kas arvien vairāk attālinās no klusās bērnības pasaules. Saskaņā ar autoru tekstam vajag veidot ielu jeb prospektu, kam visapkārt ieraugāmi tēli, nodrošinot stereoskopisku skatījumu. Savukārt teksts "Berlīnes bērnība gadsimtu mijā" ir Benjamina pēdējais autorizētais darbs viņa projektā "Pasāžas". Parasti Benjamina tekstā tiek izcelti šādi temati: autobiogrāfijas un vēsturiska pētījuma sasaiste, pilsētas iekļautība dzīvē, atmiņas telpiskošana un vizualizētība, mimētiskā pieredze, subjekta sairums u. tml. Vienlaikus abi teksti ir savdabīga atzīšanās mīlestībā latviešu režisorei Asjai Lācis, turklāt tekstā "Vienvirziena iela" iekļauta arī Benjamina pieredze, īslaicīgi uzturoties Rīgā – pilsētā, kam viņa dzīvē ir milzīga un joprojām nenovērtēta un neizpētīta nozīme. Kad sarunu ar Arti Ostupu jau beidzām, viņš jautā, vai zinu, kā Valters Benjamins traģiski gāja bojā. Zinot, ka viņš ir ebreju izcelsmes vācu filozofs, galvā būvēju vienu scenāriju, bet Artis Ostups izstāsta, ka Benjamins bēga no nacistiem arī tāpēc, ka savos darbos bija arī atklāts antifašists. 1939. gada novembrī Benjamins uzrakstīja savu pēdējo tekstu Tēzes par vēstures jēdzienu. Benjamins aizbēga uz Lurdu, no kurienes viņš sākotnēji devās uz Marseļu. 1940. gada septembrī viņš mēģināja nokļūt Spānijā un ar ASV vīzu izbraukt no valsts caur Portugāli. 1940. gada naktī no 25. uz 26. septembri Spānijas pierobežas pilsētā Portbou, kur viņš joprojām baidījās no izdošanas vāciešiem, viņš izdarīja pašnāvību. Esejas tulkojis un komentējis Igors Šuvajevs (1963–2024), izdevis apgāds „Neputns”.

Premjere: Valdības prioritātes ir drošība un tautsaimniecība, lai vairotu visu iedzīvotāju pārliecību. ES Tiesa uzliek 200 miljonu eiro sodu Ungārijai. Pārejā uz izglītību valsts valodā latviešu valodas zināšanas visstraujāk pilnveidojas pirmsskolā un sākumskolā. Lai arī ekonomikas izaugsmes rādītāji ir pieticīgi, Latvijas darba tirgū situācija stabili saspringta. Vienlaikus cilvēkiem, kuri grib strādāt, iespējas atrast darbu ir un tirgus kopumā patlaban ir darba ņēmēju pusē. Latvija Ukrainas vēstniecībai nodod kārtējo palīdzības sūtījumu.

Mākslinieces Katrīnas Neiburgas pietuvinātais pašnovērtējums, radot emocionālu piesātinājumu un vieglu ironiju jaunākajā izstādē „Sologāmija”. Māksliniece Katrīna Neiburga aicina mūs uz kāzām… šoreiz ar sevi pašu. No 8. jūnija līdz 4. augustam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Kupola zālē būs skatāma Katrīnas Neiburgas personālizstāde „Sologāmija”. Bet kāds ceļš jānoiet, lai sevi sastaptu tādu, ka gribās precēt un turklāt vēl rādīt to pasaulei, Kultūras rondo jautājam gan māksliniecei Katrīnai Neiburga un izstādes kuratorei Augustei Petrei. 1993. gada decembrī amerikānietes Lindas Beikeres (Linda Baker) radinieki un tuvākie draugi saņēma īpatnēju uzaicinājumu uz kāzām, kurās nebija paredzēta līgavaiņa klātesamība (nonexistent groom). Kāzu ceremonijā, kas norisinājās viņas 40. dzimšanas dienā, 75 viesu un 7 līgavas māsu klātbūtnē Linda salaulājās pati ar sevi, uzsverot, ka tas nav ne skumju vadīts, ne feministisks akts: “Šis ir par labvēlību pašam pret sevi, negaidot, kad to iztēloto labumu tev sniegs kāds cits.” Pasaules laulību vēsturē Lindas Beikeres kāzas tiek minētas kā viens no pirmajiem sologāmijas gadījumiem mūsdienu sabiedrībā. Šim piemēram 2003. gadā sekojusi arī Dženifera Hoza (Jennifer Hoes), savukārt 2022. gadā plašu rezonansi medijos izraisīja indiešu blogeres Kšamas Bindu (Kshama Bindu) paziņojums par tradicionālu hindu kāzu ceremoniju pašai ar sevi. No etimoloģiskā viedokļa jēdziens “sologāmija” skaidrojams pavisam konkrēti: laulības (sengrieķu γάμος (gámos)) pašam vai pašai ar sevi (solus), kas konceptuāli saistās ar sevis pieņemšanu, taču neatbalso kādas reliģiskas vai juridiskas kategorijas. Sologāmijas pamatprincipu komplektā var nojaust gan feministiskas perspektīvas manifestāciju, gan narcisma aizmetņus, gan individuālās identitātes pašapliecinājuma rituālus. Vienlaikus sologāmijas vērtība ir atklātība, cieņa un spēja risināt adekvātu dialogu pašam ar savu būtību un vēlmēm. Personālizstādē, kas pievēršas sologāmijas izpētei un šīs parādības interpretācijām, Katrīna Neiburga caur emocionālu piesātinājumu un vieglu ironiju reflektē sev raksturīgā atvērtumā un personīgās pasaules irdinājumā. Vairākās video epizodēs autore radījusi pietuvinātu pašnovērojumu dažādās ikdienas situācijās: jūtīgā sarunā vai karstasinīgā strīdā pašai ar sevi, dejā ar mājas objektiem pie mīļākās dziesmas, mīlestības un seksualitātes izpausmēs, pieņemot sevi šeit un tagad. Vai mēs meklējam kādus attaisnojumus pašcieņai? Un ja tos meklējam, tad – kādēļ? Katrīnas Neiburgas tuvplāna māksla nav atbilde uz citu uzdotajiem jautājumiem, bet gan rezonējošs mudinājums saņemties, pārkāpt neveiklo robežu un beidzot attīstīt dzīvas attiecības katram ar sevi.

Par izstādes "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" vēsturiskām atsaucēm un mūsdienu kontekstu, parādot, kā karš mainījis un ietekmējis pilsētu arhitektūru un veidolu Kultūras rondo pārrunājam ar izstādes projekta koordinatori, muzeoloģi, domnīcas "Creative Museum" vadītāju Inetu Zelču Sīmansoni un vēsturnieku, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieku Uldi Neiburgu. Vai 80 gadi ir daudz vai maz, lai atcerētos postu, kuru līdzi sev nes kara šausmas? Kā mēs šodien varam uztvert un raudzīties uz savām pilsētām, piemēram, Jelgavu, kuru okupācijas spēki 1944.gadā nobombardēja līdz pamatiem. Un kādas mācības varam gūt, turot sevi nomodā, kamēr tepat blakus Krievija turpina karu Ukrainā? No 8. līdz 17. maijam Rīgā, Brīvības laukumā, būs apskatāma ceļojošā izstāde “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā”. Izstādes atklāšanas pasākums notiks trešdien, 8. maijā, Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienā, plkst. 9.00. Brīvdabas izstādē vizuāli saistošā veidā izstāstīts 1944. gada aprīlī-oktobrī padomju aviācijas uzlidojumos un Vācijas-PSRS karadarbībā visvairāk cietušo Latvijas pilsētu – Rēzeknes, Gulbenes, Jelgavas, Bauskas, Valmieras un Rīgas nopostīšanas stāsts, parādot, kā pilsētu arhitektūra un to veidols kara rezultātā nereti mainījies teju līdz nepazīšanai. Vienlaikus izstāde, it īpaši pašreizējās Krievijas agresijas Ukrainā kontekstā, atgādina par kara postošo ietekmi uz visām sabiedrības dzīves jomām, akcentē nepieciešamību sargāt Latvijas kultūrvēsturisko mantojumu un apzināties visaptverošas valsts aizsardzības nozīmi. Izstādes autori ir vēsturnieki: Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins, Latvijas Universitātes (LU) Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, Dr. hist. Uldis Neiburgs un Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Grafisko dizainu veidojusi scenogrāfe Ineta Sipunova, izstādes projekta koordinatore ir muzeoloģe, domnīcas "Creative Museum" vadītāja Ineta Zelča Sīmansone. Izstādes atklāšanā piedalīsies Rīgas domes priekšsēdētājs Vilnis Ķirsis, LU rektors Gundars Bērziņš, LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Uldis Neiburgs un Rīgas domes deputāte Rita Eva Našeniece. Pēc svinīgās atklāšanas plānota īsa ekskursija izstādes līdzautoru Jāņa Tomaševska un Valda Kuzmina vadībā.  Izstādes eksponēšanas grafiks:    Rīga: 8.05.–17.05. (Brīvības laukums); Rēzekne: 18.05.–9.06. (pilskalna teritorija Dārzu ielā); Gulbene: 10.06.–30.06. (pilsētas centrs); Salaspils: 1.07.–21.07. (Salaspils memoriāls);  Jelgava: 22.07.–18.08. (Hercoga Jēkaba laukums);  Bauska: 19.08.–15.09. (Rātslaukums);  Valmiera: 16.09.–6.10. (pilsētas centrs);  Rīga: 7.10.–27.10. (Latviešu strēlnieku laukums). Izstāde veidota LU Latvijas vēstures institūtā īstenotā Valsts pētījumu programmas projekta "Latvijas 20.–21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi" ietvaros, sadarbībā ar Rīgas pašvaldību un Latvijas Kara muzeju.  

Par izstādes "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" vēsturiskām atsaucēm un mūsdienu kontekstu, parādot, kā karš mainījis un ietekmējis pilsētu arhitektūru un veidolu Kultūras rondo pārrunājam ar izstādes projekta koordinatori, muzeoloģi, domnīcas "Creative Museum" vadītāju Inetu Zelču Sīmansoni un vēsturnieku, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieku Uldi Neiburgu. Vai 80 gadi ir daudz vai maz, lai atcerētos postu, kuru līdzi sev nes kara šausmas? Kā mēs šodien varam uztvert un raudzīties uz savām pilsētām, piemēram, Jelgavu, kuru okupācijas spēki 1944.gadā nobombardēja līdz pamatiem. Un kādas mācības varam gūt, turot sevi nomodā, kamēr tepat blakus Krievija turpina karu Ukrainā? No 8. līdz 17. maijam Rīgā, Brīvības laukumā, būs apskatāma ceļojošā izstāde “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā”. Izstādes atklāšanas pasākums notiks trešdien, 8. maijā, Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienā, plkst. 9.00. Brīvdabas izstādē vizuāli saistošā veidā izstāstīts 1944. gada aprīlī-oktobrī padomju aviācijas uzlidojumos un Vācijas-PSRS karadarbībā visvairāk cietušo Latvijas pilsētu – Rēzeknes, Gulbenes, Jelgavas, Bauskas, Valmieras un Rīgas nopostīšanas stāsts, parādot, kā pilsētu arhitektūra un to veidols kara rezultātā nereti mainījies teju līdz nepazīšanai. Vienlaikus izstāde, it īpaši pašreizējās Krievijas agresijas Ukrainā kontekstā, atgādina par kara postošo ietekmi uz visām sabiedrības dzīves jomām, akcentē nepieciešamību sargāt Latvijas kultūrvēsturisko mantojumu un apzināties visaptverošas valsts aizsardzības nozīmi. Izstādes autori ir vēsturnieki: Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins, Latvijas Universitātes (LU) Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, Dr. hist. Uldis Neiburgs un Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Grafisko dizainu veidojusi scenogrāfe Ineta Sipunova, izstādes projekta koordinatore ir muzeoloģe, domnīcas "Creative Museum" vadītāja Ineta Zelča Sīmansone. Izstādes atklāšanā piedalīsies Rīgas domes priekšsēdētājs Vilnis Ķirsis, LU rektors Gundars Bērziņš, LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Uldis Neiburgs un Rīgas domes deputāte Rita Eva Našeniece. Pēc svinīgās atklāšanas plānota īsa ekskursija izstādes līdzautoru Jāņa Tomaševska un Valda Kuzmina vadībā.  Izstādes eksponēšanas grafiks:    Rīga: 8.05.–17.05. (Brīvības laukums); Rēzekne: 18.05.–9.06. (pilskalna teritorija Dārzu ielā); Gulbene: 10.06.–30.06. (pilsētas centrs); Salaspils: 1.07.–21.07. (Salaspils memoriāls);  Jelgava: 22.07.–18.08. (Hercoga Jēkaba laukums);  Bauska: 19.08.–15.09. (Rātslaukums);  Valmiera: 16.09.–6.10. (pilsētas centrs);  Rīga: 7.10.–27.10. (Latviešu strēlnieku laukums). Izstāde veidota LU Latvijas vēstures institūtā īstenotā Valsts pētījumu programmas projekta "Latvijas 20.–21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi" ietvaros, sadarbībā ar Rīgas pašvaldību un Latvijas Kara muzeju.  

Stāsta klarnetists un diriģents Guntis Kuzma Ir daudz faktoru, kas ietekmē mūzikas instrumenta tembra individualitāti. Noteikti ir vērts pievērst uzmanību skaņā esošajām virsskaņām, gan tām, kuras ir izteiktākas, skanīgākas un tām, kuras mazāk dominē, citiem vārdiem sakot, to savstarpējai attiecībai. Jāatceras, ka virsskaņas ir skaņu augstumi, kas ir augstākas par pamatfrekvenci jeb zemāko toni. No šī zemākā toņa arī veidojas dabiskā skaņu rinda: ja par pamatu uzskatām skaņu "do", tad sekojošie toņi būs "do" oktāvu augstāk, kvintu virs oktāvas, tātad, "sol", nākamās oktāvas "do", liela terca, divas mazas tercas, sekundas un tad arvien šaurāk. Klarneti pieņemts saukt par duodecimas instrumentu, t.i., intervāls kvinta pāri oktāvai. Nebūtu nepareizi uzskatīt, ka klarnetes tembrā dominējošās ir katra otrā virsskaņa, taču rūpīgi analizējot tās harmonisko spektru, var secināt, ka jau otrajā jeb klarino reģistrā šī nepāra virsskaņu intensitāte sāk pamazām izlīdzināties. Šeit arī attaisnojas pieminētā duodecīma: pārpūšot klarnetes zemāko noti — mazās oktāvas "mi", ieskanas pirmās oktāvas "si". Cilindriskas formas instrumentiem, kāda ir arī klarnete, šāds pārpūšanas princips ir raksturīgs. Savukārt flautai vai obojai pārpūšot ieskanas nākamās oktāvas attiecīgā nots. Apakšējā nots — mazās oktāvas "mi" — skan, ja visi toņcaurumi ir aizvērti, klarnetei to ir virs divdesmit, dažādām ražotājfirmām gan pēdējā laikā ienāk prātā eksperimentēt ar šo daudzumu, bet pamatprincips paliek nemainīgs: ar dažādām pirkstu kombinācijām, saīsināt to ik pa 6%, klarnetes toņcaurumi urbti tā, lai, atverot katru nākamo, veidotos hromatiskā gamma. Kas tad vispār ir klarnete? Līdzās flautai, obojai, fagotam un saksofonam, klarnete pieskaitāma pie koka pūšaminstrumentu saimes. Četri no tiem ir mēlīšu instrumenti; oboja un fagots — dubultmēlīšu, kas nozīmē, ka kopā nostiprinātas vibrē divas koka plēksnes, savukārt klarnetei un saksofonam vibrē viena. Šo plēksnīti sauc par mēlīti, to iekustina, ievibrē, pūšot gaisu. Mēlīte vairākums gadījumos izgatavota no niedres, taču sastopam arī plastmasas mēlītes. Mēlīti piestiprina pie iemutņa, pret kuru arī tā vibrē, radot skaņu; iemutnis ir pats augšējais instrumenta posms, ar samērā šauru gaisa kanālu, no kurienes gaiss ieplūst tālāk klarnetē, un, salīdzinot ar šauro iemutni, šeit jau gaisam ir daudz vairāk vietas — urbuma diametrs ir nepilni 16 mm. Ja vairākums gadījumos klarnete tiek izgatavota no koka, tad mūsdienās iemutņi sastopami arī no dažādiem gumijas sakausējumiem, plastmasas, arī koka un pat kristāla. Klarnete ir jauns instruments — tā ir nedaudz vairāk nekā 300 gadu veca, un par tās tuvāko priekšteci var uzskatīt baroka laika šalmeju, zināmas līdzības noteikti var saskatīt arī ar lietuviešu tautas instrumentu birbīni. Klarnetes tembru mēdz raksturot ļoti dažādi: silts, matēts, tumšs, dzidrs, poētisks, maigs, vai gluži pretēji- ass, griezīgs. Piemēram, dāņu komponists Karls Nīlsens par klarnetes tembrālajām iespējām ir teicis šādi: “Vienlaikus tā var būt sirsnīga un pilnīgi histēriska, maiga kā balzams un kliedzoša kā tramvajs uz slikti ieeļļotām sliedēm.” Tik dažādos skaņas raksturus var skaidrot ar izteikti dažādajām tembra nokrāsām trīs klarnetes reģistros — šalmejas, klarino un altissimo. Šalmejas reģistrā mēdz nošķirt vēl papildus reģistra segmentu no pirmās oktāvas sol līdz sibemolam, šīs notis sauc par rīkles skaņām, īpašu dzidrumu gan panākt šim reģistram ir praktiski neiespējami. Skaņas veidošanu nosaka daži fundamentālie faktori: mēlītes blīvums, klarnetes iemutņa materiāls un izmēri, ambušūra nospriegojums, gaisa padeves daudzums un ātrums un mēles pozīcija rīklē, taču katra spēlētāja unikālo tembru nosaka spēja kombinēt ar ambušūra, gaisa un mēles mainību. Šīm kombinācijām ir faktiski neizsmeļami resursi un te arī slēpjas spēlētāja meistarības latiņa, cik nu kuram tad krāsaini skan instruments. Klausītāju, protams, interesē tikai instrumenta skanējums un spēlētāja meistarība. Taču varbūt tomēr ir interesanti zināt, kas lācītim — šajā gadījumā klarnetei — vēderā?

1949. gada 25. martā Padomju Savienības okupācijas iestādes uz attāliem PSRS apgabaliem izveda vairāk nekā 42 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju. Traģiskā notikuma 75. atceres gadadienā raidījumā Zināmais nezināmajā pārlūkosim, kā tas tika īstenots, kurus cilvēkus tas skāra un vai mēs zinām visu par šo operāciju. Stāsta brīvvēsturnieks, zemessargs Zigmārs Turčinskis. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā valdošā padomju režīma seja bija brutalitāte, vardarbība un iespēja izrēķināties ar gandrīz ikvienu. Gadu pēc okupācijas Latvijas sabiedrība piedzīvoja pirmās lielās masveida deportācijas, padomju varas pretinieku apcietināšanu un nošaušanu. 1949. gada 25. martā nāk vēl viens milzīgs vilnis, un Padomju Savienības okupācijas iestādes īsteno operāciju "Krasta banga" ("Priboi"), uz attāliem PSRS apgabaliem izvedot vairāk nekā 90 tūkstošus Baltijas valstu iedzīvotāju, un gandrīz puse no viņiem bija no Latvijas. "Deportācijas ir šoks tādā nozīmē, ka tās ir vienlaikus, vienā reizē, vienā dienā faktiski veikta milzīga operācija," vērtē Zigmārs Turčinskis. "No 1944. līdz 1953. gadam jau visu laiku notiek aresti, un kopumā Latvijā čeka ir arestējusi, par politiskiem noziegumiem notiesājusi 47000 cilvēku. Tas ir pat vairāk nekā deportēto. Bet aresti notiek pakāpeniski, vienu, divus cilvēkus paņem, atkal paņem kaut kur vienu, divus, kaut kur kādreiz kādas lielākas operācijas - 10 - 20 cilvēkus arestē. Pārējie jau paliek mājās, ģimenes turpina dzīvot. Bet deportācijas ir šoks ar to, ka tiek paņemtas visas ģimenes, paliek tukšas mājas, vienkārši izved visus cilvēkus ārā. Tur neviens nepaliek vairs dzīvot. Tas ir tas lielais šoks, kas īstenībā ir deportācijām tieši raksturīgs. Un tas arī principā bija tas, ko režīms vēlējās panākt - radīt šo te šoku, lai saprastu, ka ir režīmam jāklausa, ka nav iespējams pretoties, ir jāklausa viņu pavēlēm. Ja teikts, ka ir jādibina kolhozus, tad viņi ir jādibina, nevis jāizsaka kaut kādas savas domas un jāizdomā, ka varbūt varētu vēlāk. Režīms pieprasa entuziasmu tajā visā, un tas entuziasms tiek panākts ar represijām." Lietuvā pēc Otrā pasaules kara īstenotās deportācijas Latvijas un Lietuvas likteņi Otrā pasaules kara laikā un pēc kara ir līdzīgi, un to noteikti varam attiecināt arī uz 1949. gada marta deportācijām. Vienlaikus būtiski pieminēt vēl citus gadus, kad masu deportācijas notika tieši Lietuvā. Par to plašāk stāsta Lietuvas iedzīvotāju genocīda un pretošanās izpētes centra vēsturnieks Bens Navakausks (Benas Navakauskas).  Ja Latvijā lielākās masveida deportācijas notikušas 1949. gada martā, tad Lietuvā lielākais deportēto skaits sasniegts 1948. gadā, pavasara operācijā “Vesna”. Visu Baltijas valstu gadījumā šīs deportācijas pēc kara notika, lai iznīcinātu pretošanos kolektivizācijai, lai atbrīvotos no pretošanās kustības dalībnieku ģimenēm un atbalstītājiem, tāpēc kādus iemeslus var minēt “Vesna” īstenošanai tieši Lietuvā? Atbildi sniedz Bens Navakausks.  

1949. gada 25. martā Padomju Savienības okupācijas iestādes uz attāliem PSRS apgabaliem izveda vairāk nekā 42 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju. Traģiskā notikuma 75. atceres gadadienā raidījumā Zināmais nezināmajā pārlūkosim, kā tas tika īstenots, kurus cilvēkus tas skāra un vai mēs zinām visu par šo operāciju. Stāsta brīvvēsturnieks, zemessargs Zigmārs Turčinskis. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā valdošā padomju režīma seja bija brutalitāte, vardarbība un iespēja izrēķināties ar gandrīz ikvienu. Gadu pēc okupācijas Latvijas sabiedrība piedzīvoja pirmās lielās masveida deportācijas, padomju varas pretinieku apcietināšanu un nošaušanu. 1949. gada 25. martā nāk vēl viens milzīgs vilnis, un Padomju Savienības okupācijas iestādes īsteno operāciju "Krasta banga" ("Priboi"), uz attāliem PSRS apgabaliem izvedot vairāk nekā 90 tūkstošus Baltijas valstu iedzīvotāju, un gandrīz puse no viņiem bija no Latvijas. "Deportācijas ir šoks tādā nozīmē, ka tās ir vienlaikus, vienā reizē, vienā dienā faktiski veikta milzīga operācija," vērtē Zigmārs Turčinskis. "No 1944. līdz 1953. gadam jau visu laiku notiek aresti, un kopumā Latvijā čeka ir arestējusi, par politiskiem noziegumiem notiesājusi 47000 cilvēku. Tas ir pat vairāk nekā deportēto. Bet aresti notiek pakāpeniski, vienu, divus cilvēkus paņem, atkal paņem kaut kur vienu, divus, kaut kur kādreiz kādas lielākas operācijas - 10 - 20 cilvēkus arestē. Pārējie jau paliek mājās, ģimenes turpina dzīvot. Bet deportācijas ir šoks ar to, ka tiek paņemtas visas ģimenes, paliek tukšas mājas, vienkārši izved visus cilvēkus ārā. Tur neviens nepaliek vairs dzīvot. Tas ir tas lielais šoks, kas īstenībā ir deportācijām tieši raksturīgs. Un tas arī principā bija tas, ko režīms vēlējās panākt - radīt šo te šoku, lai saprastu, ka ir režīmam jāklausa, ka nav iespējams pretoties, ir jāklausa viņu pavēlēm. Ja teikts, ka ir jādibina kolhozus, tad viņi ir jādibina, nevis jāizsaka kaut kādas savas domas un jāizdomā, ka varbūt varētu vēlāk. Režīms pieprasa entuziasmu tajā visā, un tas entuziasms tiek panākts ar represijām." Lietuvā pēc Otrā pasaules kara īstenotās deportācijas Latvijas un Lietuvas likteņi Otrā pasaules kara laikā un pēc kara ir līdzīgi, un to noteikti varam attiecināt arī uz 1949. gada marta deportācijām. Vienlaikus būtiski pieminēt vēl citus gadus, kad masu deportācijas notika tieši Lietuvā. Par to plašāk stāsta Lietuvas iedzīvotāju genocīda un pretošanās izpētes centra vēsturnieks Bens Navakausks (Benas Navakauskas).  Ja Latvijā lielākās masveida deportācijas notikušas 1949. gada martā, tad Lietuvā lielākais deportēto skaits sasniegts 1948. gadā, pavasara operācijā “Vesna”. Visu Baltijas valstu gadījumā šīs deportācijas pēc kara notika, lai iznīcinātu pretošanos kolektivizācijai, lai atbrīvotos no pretošanās kustības dalībnieku ģimenēm un atbalstītājiem, tāpēc kādus iemeslus var minēt “Vesna” īstenošanai tieši Lietuvā? Atbildi sniedz Bens Navakausks.  

Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz stāsts par latviešu valodas attīstību 19. gadsimta vidū un otrajā pusē. Kas bija salīdzināmi vēsturiskā metode valodniecībā un kāds bija vācbaltiešu mācītāja Augusta Bīlenšteina devums šajā laikā? Raidījumā arī par divām Krišjāņa Valdemāra redakcijā tapušām vārdnīcām ar valodnieciski plašu piedāvājumu. 19. gadsimts ir laiks, kad par patstāvīgu zinātnes nozari veidojas valodniecība, šajā jomā strādā vairākas spilgtas personības, un sava loma ir arī vācbaltiešu mācītājiem. Vienu no viņiem - luterāņu mācītāju Augustu Bīlenšteinu - un viņa ieguldījumu latviešu gramatikā iepazīsim tuvāk. Vienlaikus 19. gadsimta otrā puse ir jaunlatviešu laiks, un, protams, arī viņiem ir loma latviešu valodas kopšanā, tostarp Krišjānim Valdemāram un viņa redakcijā tapušām vārdnīcām. Par gramatiku un par leksikogrāfiju šoreiz stāsts. Iepazīstina Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistiskas un baltistiskas nodaļas profesori Andra Kalnača un Pēteris Vanags.   Plašāk par tematu šeit:

Stāsta kultūras un mākslas portāla "Arterritory.com" direktore un tekstu autore Una Meistere. Van Goga “Saulespuķes” ir viens no mākslas vēstures meistardarbiem. Par tām dzirdējis teju jebkurš. Taču, iespējams, ne visi zina, ka “Saulespuķes” radās arī kā pateicības simbols. Van Gogs bija iecerējis apvienot triptihā divas “Saulespuķu” versijas un gleznu “Sieviete, kas šūpo šūpuli”. Šo darbu mākslinieks bija radījis, lai godinātu siltās un mīļās emocijas raisošo mātes tēlu. Saulespuķu košo dzeltenumu viņš izmantoja, lai vēl vairāk stiprinātu pateicības sajūtu. Van Gogs zināja, ka viņa saulespuķes ir īpašas, un vēlējās, lai viņu atcerētos tieši ar tām. Ar sajūtu, kas ir krasā kontrastā viņa traģiskajam dzīvesstāstam. Van Gogs radīja vairākus “Saulespuķu” darbus, un vienu no tiem uzdāvināja arī savam draugam Polam Gogēnam. Kad Van Gogs nomira, draugi viņa bērēs nesa saulespuķes. Marsels Prusts ir teicis: “Būsim pateicīgi cilvēkiem, kuri dara mūs laimīgus; viņi ir tie burvīgie dārznieki, kas liek mūsu dvēselēm uzplaukt.” Kas pateicības emociju padara tik īpašu un atšķirīgu no parasta “paldies”? Evolūcijas gaitā cilvēka mērķis ir bijis izdzīvot, un tas lielā mērā saistās ar cīņu un negatīvām emocijām. Vienlaikus mūsu genomā ir dziņa sadarboties un būt sirsnīgiem. Pirmtautas vienmēr praktizējušas pateicības rituālus un turpina to darīt joprojām. Ikvienu nozīmīgu darbību vispirms iesākot ar paldies - četriem elementiem, dzīvniekiem, augiem, putniem, kukaiņiem... Pirmtautas zinājušas arī, ka pateikšanās nozīmē, ka starp abām pusēm veidojas noteikta saikne, un tā uzliek savus pienākumus. Piemēram, sāmi uzskata, ka ja upe dod zivis, tai ir jādod pretim. Un vietējie zvejnieki tai dod zivs asakas, kas ir barība jaunajām zivīm. Pateicības nozīmīgums labi redzams arī latviešu dainās, kur paldies teikšana parādās teju visās dzīves jomās. Piemēram: Paēduši, padzēruši, Pateicam (i) Dieviņam; I Dievam pa prātam Mūsu jauka valodiņa.     vai Paldies saku Jumītim Par labo birumiņu: Pilnas klētis rudzu, miežu, Pilnas ķešas sudrabiņa. Ķīniešu valodā ir īpaša frāze “xiè tiān”, kas tulkojumā nozīmē “paldies debesīm” jeb visam, kas ir zem tām. Savukārt, Indijā netiek lietots vienkārši “paldies”, bet pateicība iemiesota arī žestos un ķermeņa valodā. To, ko pirmtautas zinājušas jau sen, apliecina arī mūsdienu zinātne. Pētījumi liecina, ka pateicība ir viena no mūsu veselīgākajām emocijām. Tai ir ļoti nozīmīga loma mūsu psiholoģiskajā un fiziskajā labsajūtā. Tā spēj padarīt mūs laimīgākus, mierīgākus un uzlabot mūsu savstarpējās attiecības. Tā var darboties arī kā “aizsargzona” dzīves izaicinājumu mirkļos, ļaujot tos vieglāk pārvarēt. Kad mēs pasakāmies kādam vai kāds ir pateicīgs mums, mūsu smadzenēs izdalās dopamīns un serotonīns. Hormoni, kas ļauj justies labi. Uzlabojas miega kvalitāte, mazinās stress, depresīvas sajūtas, paaugstinās imunitāte, kā arī organisma atveseļošanās spēja. Mūsdienu sabiedrībā “paldies” bieži ir formāls, un tas neizskan no sirds. Taču pateicības emocija iegūst spēku tikai tad, kad patiešām nonākam pateicības stāvoklī. Pateicību pārvēršot ikdienas praksē, tā smadzeņu neironu ceļos nostiprinās kā ieradums. Kā to izdarīt? Ieviešot mazus rituālus. Piemēram, pasakot paldies pirms katras ēdienreizes, no rīta pieceļoties un vakarā gulēt ejot. Izvēloties dzīvot no pateicības skatu punkta – arī par dzīvi pašu.  

Nav sliktu laikapstākļu, ir... cilvēka ķermeņa grūtības pielāgoties tiem. Mūsu sajūtas ne vienmēr sakrīt ar termometra stabiņā redzamo. Ko sinoptiķi ņem vērā, veidojot laika prognozi? Kā cilvēka ķermenis uztver apkārtējās vides temperatūru, gaisa spiedienu un mitrumu? Kāpēc mūsu degungals nosalst tik ātri un nieka mīnus 5 grādi dažkārt var likties kā visbargākais sals, skaidro bioloģijas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes asociētā profesore, Cilvēka un dzīvnieku fizioloģijas katedras vadītāja Līga Ozoliņa-Molla un Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu nodaļas vadītāja Laura Krūmiņa. Noteikti daudzi no mums jau šobrīd ārkārtīgi gaida pavasari un siltāku laiku. Bet, kad pavasari nomainīs vasara, tad netrūks cilvēku, kuri karstumā fiziski jutīsies slikti un meklēs iespēju atvēsināties. Vienlaikus varam atsaukt atmiņā vairākas ļoti aukstas dienas šī gada janvārī - bija gadījumi, kad gan sasala ūdens caurulēs, gan cilvēki guva ķermeņa apsaldējumus. Turklāt temperatūra, ko uzrādīja termometrs, ne vienmēr sasaucās ar temperatūru pēc mūsu sajūtām, proti, bija sajūta, ka ārā ir vēl aukstāks nekā termometra rādījumā. Kas ir temperatūra “pēc sajūtām”, kā to mēra un kas notiek ar mūsu organismu lielā aukstumā un karstumā? Gaisa kvalitāte - kas to ietekmē un kur tā ir labāka? Kā gaisa kvalitāti ietekmē nokrišņi, vai gaiss pilsētās katru gadu kļūst piesārņotāks un vai tiešām tas laukos ir tīrāks nekā urbānā vidē? Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra  speciāliste Aleksandra Kaniščeva skaidro, ka pat pļavā gaiss nav tīrs, jo Latvijā  esam pakļauti pārrobežu piesārņojumam, tas ir, gaisam, kas atnācis no Centrāleiropas un atnesis sev līdz smalkas putekļu daļiņas. 2024. gada 26. februārī, gatavojot šo sižetu,  aplūkoju gaisa  kvalitātes pasaules karti un konstatēju, ka Rīga iezīmējas ar vidēju gaisa kvalitāti - pilsētas centrā, Brīvības ielā,  tas uzrādās kā vidējs, bet turpat netālu esošajā Šarlotes ielā tas iezīmēts ar zaļu krāsu, kas nozīmē – laba gaisa kvalitāte. Gaiss, ko elpojam, ir atkarīgs no vairākiem faktoriem un to arī tā vērtē. Kā stāsta Aleksandra Kaniščeva, ir pilsētas fona stacijas, kuras mēra vidēji statistisko gaisu, un ir transporta ietekmes stacijas, kas mēra, kāda ir gaisa kvalitāte noslogotās ielās, lielu autoceļu tuvumā, pie gājēju ietvēm. Aparāti mēra, cik lielā daudzumā ir smalkās putekļu daļiņas, ko cilvēks ieelpo, mēra slāpekļa dioksīdu, kas ir viena no piesārņojošām vielām, ko izdala transportlīdzekļi, mēra oglekļa oksīdu, sēra dioksīdu un novēro arī ozonu daudzumu. Bet arī  ārpus pilsētas tiek mērīts gaiss.      

29. februārī Mūzikas un drāmas telpā “OratoriO” otrreiz izskanēs dziedātājas Vaidas Voveres oriģinālmūzikas un dzejas koncerts “Vārsmas”. Par šo programmu, kas pirmoreiz izskanēja 2023. gada 17. augustā Ojāra Vācieša muzejā, viņa tika nominēta balvai “Kilograms kultūras” kategorijā "Starts". Vaida atveidoja arī Baibas lomu Kārļa Lāča mūziklā “Pūt,vējiņi!” Rīgas Doma kora skolas mūziklu nodaļas iestudējumā. Skatuves vilinājumu Vaida sajutusi jau bērnudārzā, kad regulāri piedalījās mazo vokālistu konkursā "Cālis". Neatsveramu pieredzi viņa guva Jelgavas korī "Skali" pavadītajos gados , bet muzikālie domubiedri un šī brīža skatuves partneri sastapti Rīgas Doma kora skolā, kur arī notikušas pirmās kompozīcijas stundas pie Jēkaba Jančevska. Ar savu dzeju Vaida ir bijusi literāro konkursu “Aicinājums” un “Ojāra Vācieša Pārdaugavas literārās balvas” laureāte. Šobrīd Vaidai savu padomu neliedz arī pianists un komponists Edgars Cīrulis, kurš "LNSO vasarnīcā" pirmatskaņotajā jaundarbā izmantos Vaidas dzeju. Programmas "Vārsmas" centrā ir triptihs, kuru iedvesmojušas trīs Jaņa Rozentāla gleznas – Mērijas Grīnbergas portrets, "Arkādija" un "Nāve". “Vārsmas ir manas iedvesmas un šaubas vienlaikus. Tas ir mans vārīgums, kas mēdz būt vislielākā dāvana un vissmagākais slogs. Izveidot šādu programmu bija milzīgs pārbaudījums un atklāšanās, bet es ticu, ka īstena māksla prasa radītāja drosmi un ievainojamību,” uzskata Vaida Vovere. Sarunā - arī par kafijas aizmiršanu, saņemot vēsti par nomināciju balvai "Kilograms kultūra", par to, ka vispatiesākie mēs esam bijuši kara pirmajās nedēļās, un ceļu pie dzejas un komponēšanas. Vaida Vovere: Pēc skolas absolvēšanas sekoja piespiedu brīvais gads, bet tajā laikam arī atradu savu ceļu, kad no mūzikas izpildīšanas vairāk pievērsos arī tās radīšanai. Dzeja tam visam ir plūdusi cauri kā pašterapija. Nopietnāk tas kļuva, kad skolotāja Iveta Šimkus, kas ir dzejniece, nesen izdevusi brīnišķīgu dzejas krājumu, manī kaut ko ieraudzīja un mani mudināja. Tad arī es pati noticēju, ka varbūt mana dzeja nav tikai piezīmes dienasgrāmatā, bet tas var būt arī kaut kas citiem klausāms un lasāms. Tad Literārā akadēmija, dažādi konkursi un vienkārši vēlme rakstīt, jo vairs jau nevarēšu nerakstīt. Mūzika tam līdztekus. Tas viss ir gājis kā tādā bizē - ļoti ciešā, skaistā bizē.  Kā pati raksturotu, kas ir tas, ko radi? Grūti to ielikt kādā nišā. Laikam teiktu, ka visvairāk iespaidojos no indiefolk mūzikas tradīcijām un muzikālā teātra, Brodvejas un Vestendas mūziklu tradīcijām, bet vienmēr visupirms ir vārds un teksts. Dziesmas ir ne tikai labskanīgas, bēdīgas vai priecīgas, tās vienmēr ir arī stāsts. Koncerts ir vairāki stāsti vienā lielā stāstā, un man vienmēr ir ļoti svarīgi stāstīt šos stāstus un sajust dažādas emocijas. Par ko stāsti? Pagaidām visvairāk stāstu par sevi, savu pieredzi, veiksmēm, neveiksmēm, ticību, neticību, cerībām. Stāstu par dažādām sajūtām, kuras mani piemeklējušas un mītiem, kurus esmu izdomājusi.

Pavērsiens grāmatniecībā - 19. gadsimta otrajā pusē vienlaikus sevi piesaka trīs latviešu izdevēji - Kārlis Stālbergs Rīgā, Heinrihs Alunāns Jelgavā un Klāvs Ukstiņš Liepājā. Izzinām, kādas grāmatas viņi izdeva un kādi bija grāmatveikali ar lasāmbibliotēku. Novadpētniece Andra Poota uzbur atmosfēru, kāda Jelgavas Pilsētas bibliotēkā valdījusi  2023.gada maijā, kad tā bija pārvērsta par „Tējnīcu pie Alunān Indriķ”, lai kaut nedaudz restaurētu laiku pirms 150 gadiem. Jo 1873.gadā Jelgavā grāmatveikalu ar lasāmbibliotēku, kur esot bijušas gandrīz visas latviešu grāmatas, atvēra latviešu tautības izdevējs Heinrihs (jeb Indriķis) Alunāns. Raidījumā Grāmatai pa pēdām izsekosim trīs grāmatu izdevēju darbībai 19.gadsimta nogalē, kad gandrīz vienlaikus grāmatniecībā sevi piesaka izdevēji Kārlis Stālbergs Rīgā, Heinrihs Alunāns Jelgavā un Klāvs Ukstiņš Liepājā.    Izdevējus palīdzēs iepazīt Jelgavas Pilsētas bibliotēkas novadpētniece Andra Poota un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Viesturs Zanders. Pirms aplūkot konkrēto grāmatizdevēju darbību,  Viesturs Zanders sāk ar svarīgu atgādinājumu, proti, 19. gadsimta 50. – 60.gados latvieši pakāpeniski un arvien noteiktāk apzinājās ne tikai savas intereses, bet arī pašu spējas un reālos apstākļus savu intelektuālo vajadzību nodrošināšanā. Grāmatniecībā teju vienlaicīgi ienāk Kārlis Stālbergs, Heinrihs Alunāns un Klāvs Ukstiņš. Viņiem ir daudz kas kopīgs dzīvesceļā, līdzšinējā pieredzē, tai pašā  laikā – netrūkst arī atšķirīgā. Viesturs Zanders sarindojis uz galda grāmatas no triju izdevēju  apgādiem. Vispirms par Kārli Stālbergu – tulkotāju, izdevēju un tautas atmodas laikmeta rosīgu dalībnieku. Šoreiz mūs interesē viņa izdevējdarbība un kā var spriest, izdevēja amatu apguvis pakāpeniski. Kārļa Stālberga izdevējdarbība ilgst vien piecus gadus; viņam ir tipogrāfija, bet grāmatveikala un bibliotēkas nav. Tādas ir abiem pārējiem izdevējiem. Dodos uz Jelgavu, kur Jelgavas Pilsētas bibliotēkā tiekos ar novadpētnieci Andru Pootu. Andra vispirms stāsta par to, kā 150 gadus pēc Alunāna uzbūruši viņa laika atmosfēru. Heinrihs Alunāns Jelgavā nebija pirmais grāmatu izdevējs. Viņa grāmatveikals atradās Lielā ielā 21, taču mūsdienās to velti meklēt. Jelgava un tās ielu raksts stipri mainījies. Viesturs Zanders sniedz svarīgus faktus par Heinriha izglītību un interesēm. Jelgavas pilsētas bibliotēkas krājumā glabājas daudzi Heinriha Alunāna izdevumi, dažus no tiem pašķirstām. Trešais izdevējs Klāvs Ukstiņš savulaik  beidzis Irlavas skolotāju semināru, strādājis Kurzemes pusē dažādās vietās par skolotāju, sarakstījis arī vairākas mācību grāmatas. Lai arī pirmo latviešu grāmatnieku adreses pilsētu kartēs vairs nevaram precīzi iezīmēt, tomēr viņu veikums nav zudis un grāmatniecības vēsturniekiem tas labi zināms.   Plašāk par projektu šeit:

Atklāta izstāde "Skārien-jūtīgs". Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja izstādes grafiskā zīme ir pirksta nospieduma līnijas, kas simbolizē mākslinieku un rotas nēsātāja pieskārienu rotai, kas ir ļoti personisks. Vienlaikus – izstāde mums ļauj būt tā lieciniekiem. Kā veidojusies izstādes iecere? Par izstādi, Rotu mākslas biedrību saruna ar Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāju Inesi Baranovsku, rotu mākslinieci un vienu no izstādes kuratorēm Gintu Grūbi un rotu mākslinieku Māri Šustiņu.

Arvien biežāk uzņēmumi izmanto iespēju pārbaudīt savu darbinieku kompetenci ar mērķi celt tās līmeni, piedāvājot uzņēmumā speciālistu konsultācijas un kursus. Par kompetencēm darba vietā un pieaugušo izglītību saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Izglītības un zinātnes ministrijas Profesionālās un pieaugušo izglītības departamenta vecākā eksperte Jeļena Muhina, BDA (Baltijas datoru akadēmijas) pētnieks Uldis Zandbergs un uzņēmuma "CLT Profi" vadītājs Andris Dlohi.

Stāsta vijolnieks, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas emeritētais profesors Juris Švolkovskis Vai zini, ka Latvijas mūzikas vēsturē zināmas divas sievietes, kas jau tālajā 19. gadsimtā augstskolā studējušas vijoļspēli? Šoreiz pastāstīšu par vienu no viņām – Mariju Feders. Par viņu kaut ko uzzināt man palīdzēja mūzikas pētnieks Elmārs Zemovičs, vēsturnieks Ainārs Radovics un arī pianists Ventis Zilberts. Pirmais, kas deva impulsu uzzināt kaut ko par Mariju Feders, bija slavenā Sanktpēterburgas vijoļspēles profesora Leopolda Auera studentu un absolventu saraksts. Tur es ieraudzīju šo vārdu. Mums ir ļoti ievērojams gleznotājs Jūlijs Feders.  Ieinteresējos, vai arī Marija Feders nav viena no Federu ģimenes? Un – jā! Izrādījās, ka Marija Feders ir Jūlija Federa brāļa meita! Pie reizes jāpasaka, ka Marijas Feders brālis ir mūsu ievērojamais arhitekts Pēteris Feders, kas piedalījies gan Brāļu kapu izveidē, gan ilgus gadus bijis Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors un Vilhelma Purvīša palīgs. Ko izdevies uzzināt par Mariju Feders? To, ka no 1876. līdz 1881. gadam viņa studējusi pie Leopolda Auera – tā paša profesora, kurš mūsu Jāzepu Vītolu izmeta no kvarteta klases jau pēc pirmā mēģinājuma (Vītols kvartetā spēlējis altu). Pēc studiju gadiem par Mariju Feders nekas daudz vairs nav zināms. Viņa acīmredzot nav meklējusi latviešu sabiedrību. Vienlaikus ar Mariju Feders Sankpēterburgas Konservatorijā mācās arī Jurjānu Andrejs, 1880. gadā studiju gaitas sāk Jāzeps Vītols, bet viņi savās atmiņās Mariju Feders nepiemin ne ar vienu vārdu. Dzirdētas leģendas, ka viņa bijusi iecienīta cara galmā, kur spēlējusi un bijusi pazīstama ar cara ģimenes locekļiem. Taču tās ir leģendas, ko apstiprināt nav izdevies.  To, ko izdevies atrast, ir trīs Marijas Feders pases. Viena no tām 1908. gadā izdota Valmierā, bet nodota šī pase ir 1921. gadā, Marijai Feders kā bēglei ierodoties Latvijā.  Kas Mariju Feders saistīja ar Valmieru, pateikt grūti, taču tajā laikā tur strādāja mācītājs Georgs Feders – varbūt viņas radinieks? Šo pasi Marija Feders, Latvijā ierodoties kā bēgle, nodod un saņem savu otro pasi – Latvijas pasi. Tajā viņa ierakstīta kā Latvijas (Valmieras) pilsone. Pateicoties šai pasei, varam uzzināt Marijas Feders dzimšanas gadu: tas ir 1863. gads, kaut arī baznīcu grāmatās ir citi dati. Šajā pasē ir arī fotogrāfija – kundze gados –, un atzīmēts, ka viņa ir "artiste", bet pēc tautības – latviete. Taču paraksts – krievu burtiem. Nākamā Marijas Feders pase izdota 1927. gadā Rīgas Jūrmalā. Pēc šīm pasēm uzzinām arī, kur Marija Feders dzīvojusi. Viņas dzīvesvieta (pēc pases) bijusi Asaros, Parka ielā 2. Mēģināju  Asaros meklēt Parka ielu – nav! Izrādās,1935. gadā, sakārtojot Jūrmalas ielu nosaukumus, Parka iela pārdēvēta par Induļa ielu, mainīts arī mājas numurs un tagad šī māja atrodas Induļa ielā 4. Nams ir saglabājies, apdzīvots un atrodams arī internetā. Šajā mājā Marija Feders dzīvojusi līdz 1933. gadam, kad mirusi, un tad nams pārgājis viņas brāļa arhitekta Pētera Federa īpašumā. Interesanti, ka Asaru staciju (arī Bēnes, Gulbenes, Siguldas, Dobeles, Saldus u.c.) projektējis tieši Pēteris Feders. Pēteris Feders 1868. gadā ir dzimis Kazaņā. Tas liecina par to, ka Marijas Feders bērnība nav pagājusi tikai Latvijā. Viņa ir dzimusi Rīgā, bērnība pagājusi ārpus Latvijas un savu pirmskonservatorijas vijoļspēles izglītību Marija Feders, visticamāk, ir ieguvusi Kazaņā. Tomēr šī izglītība ir bijusi pietiekami laba, lai Marija varētu iestāties Sanktpēterburgas konservatorijā un pie tam – paša Leopolda Auera klasē! Viņa ir vienīgā latviete, kas mācījusies pie profesora Auera, un, manuprāt, arī vienīgā vijolniece no Baltijas, kas mācījusies Auera klasē. Tas ir ievērojams Latvijas vijoļvēstures fakts. No Marijas Feders darbības Latvijā zināmas vismaz divas uzstāšanās: tās notikušas 1892. un 1893. gadā Ķemeru vasaras sezonā un tas ir arī atspoguļots presē.  Attiecībā uz Pēteri Federu – viņš dzimis Kazaņā, bet studējis Ķeizariskajā Mākslas akadēmijā Sanktpēterburgā. Kā redzams, viņu vecāki bijuši pietiekami turīgi, lai augstskolā varētu izskolot divus savus bērnus, kas tolaik nebija lēts prieks. Tas prasīja daudz līdzekļu, un mēs zinām, cik grūti gāja daudziem latviešiem ar augstākās izglītības iegūšanu Sanktpēterburgā. Pēteris Feders ir absolvējis Sanktpēterburgas Mākslas akadēmiju un pēc tam lielāko mūža daļu, līdz atgriezies Latvijā, darbojies Varšavā. Tāpēc arī viens no mūsu gleznotājiem – Kārlis Neils – savās atmiņās Pēteri Federu uzskatījis par krievu profesoru Latvijas Mākslas akadēmijā, jo viņam bijušas diezgan lielas grūtības ar latviešu valodu. Laikā, kad Marija Feders dzīvojusi Jūrmalā, pie viņas mācījušies divi pazīstami latviešu vijolnieki: Otto Amoliņš (viņš gan vēlāk ir nodarbojies ne tik daudz ar vijoli, cik pūtēju orķestriem Madonas rajona Cesvainē un mūža nogalē Limbažos) un Roberts Zommers. Roberts Zommers bija vijolnieks un ļoti populārs dziedātājs! Abi šie mūziķi saistīti ar Jūrmalu. Otto Amoliņš, cik man zināms, ir dzimis Slokā, Roberts Zommers – Tukuma rajonā, Slokā viņam bijusi vasarnīca un apglabāts viņš ir Jaundubultu kapos. Savās atmiņās Otto Amoliņš un Roberts Zommers piemin, ka viņi mācījušies pie Marijas Feders. Vai nu tīri bez pēdām būtu pazudis Marijas Feders arhīvs? Man ir izdevies tikt tikai pie Pētera Federa personīgās lietas, kas no Latvijas Mākslas akadēmijas nonākusi Valsts arhīvā. Es ceru, ka pēc šī raidījuma varbūt kāds varētu atsaukties un palīdzēt meklējumos, jo Marijas Feders piemiņa noteikti ir uzturama, un es nedaudz brīnos, ka mūsu pētnieki tik maz ir par viņu interesējušies viņas dzīves laikā.

Akcijai "Grāmatu draugu ķēde" - 10 gadi. Un „Gaismas pils” ēkai arī desmitgade. Ar skatu nākotnē Kultūras rondo pārrunājam notikumu ciklu "Latviešu grāmatai 500", interesējamies par sabiedrības iesaistes kustību "Restarts lasīšanai" un plašo izstāžu klāstu bibliotēkas ēkā. Studijā Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Speciālo krājumu departamenta direktore Dagnija Baltiņa, LNB vadošais pētnieks Pauls Daija un LNB Izstāzu centra vadītāja, māksliniece Brigita Zelča-Aispure. Ceturtdien, 18. janvārī, pulksten 15.00 Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB), atzīmējot Grāmatu draugu ķēdes desmitgadi, norisināsies simboliska akcija, kurā LNB darbinieki aicinās bibliotēkas apmeklētājus improvizētā grāmatu ķēdē pāri ātrijam no rokas rokā  nodot un svinīgi ievietot grāmatu dāvinājumus Tautas grāmatu plauktā 4. stāvā. Lai aktualizētu Tautas grāmatu plaukta dāvinājumu nodošanas iespēju un sarūpētu grāmatu ķēdes saturu pasākumam, akcijas rīkotāji aicina ikvienu dāvināt savu grāmatu īpašajam Tautas grāmatu plauktam.  Sev īpašo grāmatu ar ierakstu vai vēlējumu, kas ierakstīts kādā no tās priekšlapām, var nodot LNB ātrijā blakus "Draugu telpai". Pirms desmit gadiem, 2014. gada 18. janvārī, Rīgā norisinājās akcija "Gaismas ceļš – grāmatu draugu ķēde". Akcijas laikā divu kilometru garā cilvēku ķēdē  no rokas rokā pārvietoja vairāk nekā 2000 grāmatas no toreizējās LNB ēkas K. Barona ielā 14 uz jauno ēku Mūkusalas ielā 3. Vienlaikus ķēdes norisei Rīga tika atklāta kā  2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsēta. Dalībai Grāmatu draugu ķēdē, kas guva lielu starptautisko mediju uzmanību, bija pieteikušies vairāk nekā 15 000 dalībnieki no Latvijas un ārvalstīm. Šodien Tautas grāmatu plauktā glabājas vairāk nekā 7500 vienību 48 valodās, kas dāvinātas desmit gadu laikā, t. sk. Latvijas prezidentu un ārvalstu augstāko amatpersonu dāvinājumi.

Novadu reforma vēl nav noslēgusies Varakļānos, Garkalnē, kur par robežām drīz lems Saeima. Garkalnes pagasta sadalīšana cēlusi gaismā domstarpības par kārtību, kā šādi jautājumi būtu jālemj, jo skaidri kritēriji likumā nav noteikti. Vienlaikus tie raisījuši diskusiju par to, cik lielā mērā jautājumos par novadu robežām teikšanai jābūt pašiem iedzīvotājiem. Vai vajadzētu arī iedzīvotājiem referendumā ļaut izlemt, kurā novadā viņi vēlētos dzīvot, analizējam Krustpunktā. Diskutē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārā sekretāre Ilze Dambīte-Damberga, Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas vadītājs Oļegs Burovs un šīs pašas komisijas deputāts Māris Sprindžuks, viņš arī bijis VARAM vadītājs un Ādažu novada mērs. Garkalnes stāsts īsumā ir tāds: likumā, kas visā valstī mainīja administratīvās robežas, tika noteikts, ka līdz pagājušā gada beigām Ādažiem un Ropažiem ir jāizlemj par Garkalnes piederību, jāpieņem lēmumi, jo Garkalne tika pievienota Ropažu novadam. Ropažos veica iedzīvotāju aptauju, kurā nolēma, ka Baltezera ciems un apkaime un Mārsili būs Ādažu novadā, pārējais - Ropažu novadā. Cilvēki ir izteikuši neapmierinātību, norādot, ka aptaujas nav bijušas ar pilnīgi skaidriem nosacījumiem. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka vairāk Garkalnes vajadzēja nonākt Ādažu novadā. Katrā ziņā Ropaži lēmumu ir pieņēmuši, bet Ādaži gaida šos nosacījumus un skaidrību, kurai jābūt līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām, kas būs jau 2025. gadā. Galu galā kad lēmums par Garkalnes piederību tiks pieņemts un kurš to izdarīs? Un vai ir iespējams, ka Garkalne paliek viens veselums pie vienas vai otras pašvaldības? 

Novadu reforma vēl nav noslēgusies Varakļānos, Garkalnē, kur par robežām drīz lems Saeima. Garkalnes pagasta sadalīšana cēlusi gaismā domstarpības par kārtību, kā šādi jautājumi būtu jālemj, jo skaidri kritēriji likumā nav noteikti. Vienlaikus tie raisījuši diskusiju par to, cik lielā mērā jautājumos par novadu robežām teikšanai jābūt pašiem iedzīvotājiem. Vai vajadzētu arī iedzīvotājiem referendumā ļaut izlemt, kurā novadā viņi vēlētos dzīvot, analizējam Krustpunktā. Diskutē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārā sekretāre Ilze Dambīte-Damberga, Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas vadītājs Oļegs Burovs un šīs pašas komisijas deputāts Māris Sprindžuks, viņš arī bijis VARAM vadītājs un Ādažu novada mērs. Garkalnes stāsts īsumā ir tāds: likumā, kas visā valstī mainīja administratīvās robežas, tika noteikts, ka līdz pagājušā gada beigām Ādažiem un Ropažiem ir jāizlemj par Garkalnes piederību, jāpieņem lēmumi, jo Garkalne tika pievienota Ropažu novadam. Ropažos veica iedzīvotāju aptauju, kurā nolēma, ka Baltezera ciems un apkaime un Mārsili būs Ādažu novadā, pārējais - Ropažu novadā. Cilvēki ir izteikuši neapmierinātību, norādot, ka aptaujas nav bijušas ar pilnīgi skaidriem nosacījumiem. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka vairāk Garkalnes vajadzēja nonākt Ādažu novadā. Katrā ziņā Ropaži lēmumu ir pieņēmuši, bet Ādaži gaida šos nosacījumus un skaidrību, kurai jābūt līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām, kas būs jau 2025. gadā. Galu galā kad lēmums par Garkalnes piederību tiks pieņemts un kurš to izdarīs? Un vai ir iespējams, ka Garkalne paliek viens veselums pie vienas vai otras pašvaldības? 

Stāsta literatūrzinātniece, valodniece, publiciste, rakstniece, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Janīna Kursīte Jāatzīstas, ka drošu ziņu par to nav nevienam, arī man. Bet dalīšos ar versijām un izteikšu dažus minējumus no savas puses. Pirmais apraksts par akmens galvu atrodams Tērbatas vācbaltu iknedēļas laikrakstā "Das Inland" (burtiskā tulkojumā – "Iekšzeme") 1852. gadā, nr. 40. Sadaļā "Dienas hronika" tiek ziņots, ka akmens galva, apaugusi ar biezu sūnu kārtu, atrasta 1851. gada rudenī kādā tīrumā, netālu no Salaspils, kas toreiz saukta par Kirkholmu (Kirchholm). Akmens galva bija gandrīz metru (93 cm) augsta, un kā vēlāk tika pārsvērts – ap 780 kg smaga. Akmeņkalis Pauls Ādolfs Hāke (Haache, 1817-1867), kā vēstīja "Das Inland", to nopircis no vietējā zemnieka ar nolūku izmantot kā pamatni kapa piemineklim. Nokaļot nost akmens augšdaļu un attīrot pārējo daļu, viņš ieraudzījis, ka tā ir mākslīgi veidota akmens galva ar izteiksmīgiem vaibstiem, iekaltām acīm, uzacīm, degunu, muti ar uz leju pavērstiem lūpu kaktiņiem. 1852. gadā akmeņkalis tēlu uzdāvinājis muzejam, kas 1890. gadā tapa par Doma muzeju. Pēc 1876. gada nesaprotamā kārtā akmens galva pazuda no redzes loka. Tikai pēc piecdesmit gadiem žurnālā "Latvijas Saule" (1926. gada 37./38. nr.) parādījās fotoattēls ar piezīmi, ka galva, iespējams, aprakta Doma pagalmā laika posmā no 1891. līdz 1894. gadam, kad tur notikuši labiekārtošanas darbi. Izteikts minējums, ka galva, iespējams, uzlūkota par pagānisku un tāpēc traucējošu tēlu. Pagāja vēl vairāki gadu desmiti, līdz 2000. gada rudenī arheologi akmens galvu atrada ieraktu Rīgas Doma dārzā. 2004. gadā Rīgā Līvu laukumā tika uzstādīta mākslinieka Ģirta Burvja izveidota apjomos palielināta akmens galvas kopija granītā. Oriģināls atrodas Doma baznīcas Krusta ejā, ja nav mistiski pazudis, kā mēdzis to jau vairākkārt darīt. Galva saukta gan par Ako, gan lībieša galvu. Tāpēc nav nejauša tās atrašanās vieta Līvu laukumā, kas savu nosaukumu ieguva 2000. gadā (iepriekš tas bija Filharmonijas skvērs). Šaubos, vai pat antropoloģe Rita Grāvere akmens galvas vaibstos varēs saskatīt ko īpatnēji somugrisku. Sejas vaibsti iezīmēti shematiski. Tā kā lūpu kaktiņi vērsti uz leju, tā drīzāk ir galva ar skumju, sērojošu izteiksmi. Par labu versijai, ka galva tomēr ir lībiešu elktēls, liecina tas, ka tā atrasta Vidzemes lībiešu sensenis apdzīvotā teritorijā. Tas viens. Otrs – tā varētu būt atsauce uz Indriķa hronikā aprakstīto Salas lībiešu pretstāvi krustnešiem 1206. gadā: "Līdz ar citiem [Ako] tika nogalināts un viņa galva ar uzvaras vēsti nosūtīta bīskapam." (Indriķa hronika. Rīga: Zinātne, 1993, 89) Liekas briesmīgi, bet nedaudz pirms tam tajā pašā hronikā aprakstīts, kā Salas lībieši sagrāba priesteri Johannesu, "nocirta viņam galvu un pārējo miesu sadalīja locekli pa loceklim." (turpat, 87.lpp.). Te piezīmēšu, ka galvu senākos laikos uzlūkoja par ķermeņa daļu, kurā, kā ticēja, iemiesota cilvēka dvēsele un dzīvības spēks. Galvas nociršana pretiniekam nozīmēja ne tikai viņa fizisku, bet arī garīgu iznīcināšanu. Cienījamam pretiniekam galvu nocirta ar zobenu, mazcienījamam – ar cirvi. Ilgu laiku uzvaras zīme karā vai kaujā bija pretinieka vadoņa galva pie uzvarētāju vadoņa kājām. Tā ir medaļas jeb galvas simbolikas viena puse. Ja pieņemam, ka Salaspils akmens galva simboliski attēlo Ako nocirsto galvu, tad pārņem vairāk nekā dīvaina sajūta. Ko mēs ar šo pieminam? Lībiešu sakāvi un viņu vadoņa nocirsto galvu? Vienlaikus nav gadījies sastapt liecības, ka nogalināto pretinieku galvas speciāli tiktu iemūžinātas akmens tēlos. Otra versija par akmens galvas izcelšanos saistīta ar sentimentālisma un romantisma modi Eiropā 18. gadsimta otrajā pusē un 19. gadsimta sākumā. Tas bija senatnes kulta laiks, kad katra augstdzimušā īpašumā par goda lietu tika uzskatīts atrast senas pilsdrupas, bet ja tādu nebija, uzbūvēt mākslīgas. Atvest no Ēģiptes, Grieķijas vai citurienes senlaiku skulptūras vai uzdot tēlniekiem tādas viltot. Bija iecienīta aizraušanās ar folkloru, mitoloģiju, pagānisma laiku izpēti. Te labi iederējās arī akmens galva kā pagānu laiku relikts. Eiropas tautu pasakās sastopami motīvi, ar kuriem saskaņā galva kalpo par maģisku aizsargu pret ļauniem spēkiem. Pareģošanā (piemēram, Senajā Grieķijā) izmantoja t.s. runājošās galvas, kurām prasīja atbildes. Pastāv iespēja, ka akmens galva izgatavota 18. gadsimtā, kad bija mode uz īstiem vai viltotiem pagāniskajiem elktēliem. Tā, piemēram, Madonas novada Liezērē sastopams rūnakmens viltojums, Āsterē, kas atrodas Limbažu novada Viļķenes pagastā – obelisks ar hieroglifiem, kas, domājams, uzstādīts 19. gadsimtā. Mode mainās, bet kaut kādas zīmes no iepriekšējo laikmetu aizraušanās ar to vai citu paliek. Akmens galva Līvu laukumā nav tā priecīgākā zīme no aizgājušajiem laikiem, bet liek atcerēties, ka katrai tautai – lībiešiem, latviešiem – jārūpējas par savām galvām un jātur piemiņā sava vēsture.

2024. gads ienesis izmaiņas Latvijas Radio kora mākslinieciskajā vadībā. Sigvards Kļava, kurš bijis kora mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents kopš 1992. gada, turpinās diriģēt kori dažādos koncertos Latvijā un ārvalstīs, bet Kaspars Putniņš, Zviedrijas Radio kora mākslinieciskais vadītājs, nu ir galvenais diriģents arī Latvijas Radio korim. Inta Zēgnere tikās ar abiem diriģentiem, izvaicājot par šī lēmuma pieņemšanas motivāciju, sadarbību un mērķiem turpmākajam, kā arī diviem gaidāmiem notikumiem kopā ar Latvijas Radio kori - gruzīnu daudzbalsīgo dziedājumu programmu 7. janvārī Dzintaru koncertzālē un koncertstāstu "Vecais Tīss, vilkatis" 27. janvārī koncertzālē "Cēsis". Inta Zēgnere: Paldies par visu, ko esat darījuši līdz šim Latvijas Radio kora labā, un par to, ka šo daudzo gadu laikā kopā ar Radio kori esat sasnieguši tās virsotnes, kas priecē klausītājus gan šeit, gan arī ārvalstīs. Bet pagājušā gada nogalē mūs sasniedza ziņa, ka esat nolēmuši mainīties vietām, proti, Sigvards Kļava vairs nebūs Latvijas Radio kora mākslinieciskais vadītājs un Kaspars Putniņš stājies viņa vietā. Kāpēc šāda maiņa? Sigvards Kļava: Tā iekšējā sajūta un vajadzība kaut ko radošajā dzīvē samainīt vai izmainīt gultnē jau kādu laiku manī brieda. Tā man iet ar visiem radošajiem procesiem, jo es diezgan ilgi mokos un pārdzīvoju, bet tad, kad nonāku pie pārliecības, tad diezgan ātri un konsekventi lēmumu paziņoju. Man vienīgi jāatvainojas visiem, kam varbūt tas šķita diezgan negaidīti, bet domāju, ka svarīgas lietas tomēr ir jādara uzreiz. Svarīgākais, ka lēmumam nav nekādu ārēju grūdienu. Manī nav ne miņas no noguruma, galva pilna ar visādām idejām. Tā ir fantastiska lieta, ka nejūtos izsmēlies. Bet tas, ko jūtu, ka apjoms, motorizācija un šī brīža kapacitāte… Es tiešām nevēlos steigties, tamdēļ man ir nepieciešamība ilgāk auklēt ieceres, ilgāk pārdomāt, kaut kā iedzīvoties tajā pasaulē, kur man liekas, ka radošais gars justos labāk. Līdz ar to postenis un noteikti arī šodienas menedžments, kas prasa ārkārtīgi mūsdienīgu dzīves ritmu, lika man akumulēt šādas domas. Bet kas mainīsies, kad uz taviem pleciem nebūs mākslinieciskā vadītāja misija?   Sigvards Kļava: Tā ir milzīga atbildība par to, vai lielais kuģis tiek stūrēts pareizi vai nepareizi, vai tā gaita ir pasaules mērogā, vai noturam savu savpato, spēcīgo virzienu, nerunājot par sadzīviskiem sīkumiem vai organizatoriskām veiksmēm, neveiksmēm un tā tālāk. Visa stratēģija, programmatiskais koncepts – tās ir lietas, kurās mākslinieciskajam vadītājam ir ļoti liela atbildība. Tas ir ne tikai veids, kā realizēt savu muzikālo gaumi vai muzikālās ambīcijas, bet galvenais - kalpot savam klausītājam, jo īstenībā rādītājs jau ir tikai viens - cilvēks, kurš pērk biļeti. Un tā ir visā pasaulē. Kalpošana savam klausītājam - viegli pateikt, ka tas ir augstākais, kas mums ir, bet izfantazēt un ieplānot to, kas būs pēc gada vai diviem, ko mūsu ārkārtīgi prasošais un zinošais klausītājs vēlēsies dzirdēt. Klausītājs, kurš aug kopā ar mums. Tas paģērē ļoti lielu intuitīvu spēku. Teici, ka mākslinieciskais vadītājs nosaka kuģa virzienu, un mēs redzam, ka lielais kuģis ir peldējis pareizā virzienā. To apliecina kaut Grammophone balva, koncerti un gūtie panākumi. Kaspar, tagad kā kuģa kapteinis darīsi ko citādi? Kaspars Putniņš: Pamatlietas kora darbībā ir milzīga vērtība, kuras mums ir jāsaglabā. Šīs pamatlietas redzu divos lielos apcirkņos. Mēs esam universāla vienība, kas ļoti komfortabli jūtas klasiskajā repertuārā. No 17. gadsimta līdz pat mūsdienu mūzikai mēs jūtamies kompetenti, mums ir sava identitāte, savs veids, kā dziedam. Kora parādīšanās arī ārpus Latvijas šajā repertuārā ir respektējama, un mums ir sava vieta. Sigvards pēdējos gados īpaši aktīvi sadarbojies ar skaņu ierakstu kompāniju Ondine, kurai ieskaņots ļoti daudz mūzikas, kas pārstāv Centrāleiropu, piemēram, Bruknera motetes. Mums ir sava balss, un veids, kā mēs ar šo mūziku rezonējam, pasaulē ir vajadzīgs un interesants. Tātad no vienas puses ir šī universālā platforma, klasiskais repertuārs un visas zināšanas un prasmes, kas ar to saistītas. Kabata, kurā šīs prasmes atrodas, ir pietiekami plaša, strukturēta un laba, bet, no otras puses, vienmēr - un tā ir bijusi tiešām stratēģija jau no pašiem pirmsākumiem - Latvijas Radio koris ir bijis jaunās mūzikas čempions. Jaunā mūzika nenozīmē tikai to, ka uzrodas jaunas partitūras un jauni nosaukumi, bet jaunā mūzika mūsu izpratnē vienmēr ir nozīmējusi arī soli nezināmajā, jauna veida potenciāla apzināšanos un vispār tādas neizzinātas teritorijas apgūšana. Tie vienmēr ir arī sadarbības jautājumi, kuros iesaistīti arī komponisti un citi brīnišķīgi mākslinieki gan Latvijā, gan pasaulē. Lūk, šīs divas lietas - tās vienmēr bijušas mums ļoti svarīgas, ka mēs stāvam stingri ar šīm divām kājām šajās divās atšķirīgajās teritorijās, un tas, manuprāt, ir tas, kas veido kora identitāti un garu. Vienlaikus, Kaspar, tu arī vadi Zviedrijas Radio kori. Protams, tas nav pārāk tālu, un tomēr tās ir divas dažādas valstis. Kā apvienosi šos pienākumus? Kaspars Putniņš: Jā, to es jau pašā sākumā, kad man uzdeva jautājumu, vai esmu gatavs uzņemties atbildību par Latvijas Radio kori, teicu uzreiz, ka, jā, esmu gatavs un ar vislielāko pateicību un prieku to daru. Un ar pilnu atbildības sajūtu varu teikt, ka man ir, teiksim, resurss, lai to darītu. Bet ar zināmiem nosacījumiem, jo tas apjoms un uzdevumu saraksts, kāds ir bijis Sigvardam, mums ir jāpārskata. Mēs atrodamies šajā procesā. Jāsaka, ka Zviedrijas Radio kora vēsturē nav bijis neviena mākslinieciskā vadītāja, kurš nebūtu bijis galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs vēl kādam citam korim. (..) Vesels lērums manu kolēģu ir mākslinieciskie vadītāji vairākos koros, orķestros, opernamos, un tas ir normāli. Es domāju, ka mana būšana šeit ar Latvijas Radio kori arī ir jautājums, kas noteikti apspriežams un izvētījams no jauna. Sigvards Kļava ir milzīgs resurss ļoti daudz un dažādos veidos - gan attiecībās, kādas viņš ar kori izveidojis, gan arī muzikālā pieredze ir milzīga vērtība un milzīgs potenciāls. Te ir ļoti daudz teritorijas turpinājumam, jauniem projektiem un stratēģijām. Šis  noteikti ir lauks, kurš jākopj un jāattīsta arī nākotnē. (..) Viena lieta, kas mūsu publikai varbūt mazāk redzama un paliek ēnā, ir tas, kas noticis ar skaņu ierakstiem, jo beidzamajā laikā Sigvards kopā ar Radio kori un Ondine  tiešām ierakstījuši ļoti daudz mūzikas. Mums visiem ir ārkārtīgi svarīgi šo dārzu laistīt un visādi citādi apkopt, lai tas turpina zelt un plaukt.

Stāsta Rundāles pils direktore Laura Lūse 29. jūnijā apmeklētājiem tika atvērta Karalisko kolekciju galerija Madridē, kurā skatāmi pēdējo piecu gadsimtu laikā Spānijas karaļnama uzkrātie mākslas darbi. Spānijā karaliskās mākslas kolekcijas un arhitektūra kopš otrās republikas laika (1931) ir valsts īpašums, un par tā saglabāšanu rūpējas Patrimonio National, ko latviski varētu dēvēt par Nacionālā mantojuma biroju. Mākslas kolekcijas veido gandrīz 170 000 mākslas darbu, kurus Spānijas karaļi pasūtīja izcilākajiem sava laika Eiropas māksliniekiem, lai caur mākslu un kolekciju spožumu demonstrētu varu, sociālo statusu un dinastijas bagātības. Lielākā veiksme ir tā, ka šīs mākslas vērtības ir saglabājušās Spānijā, bet tikai maza daļa bija pieejama publiskai apskatei. Ideja par Karaliskās mākslas galerijas nepieciešamību Spānijā pastāvēja jau kopš 1930. gadiem, bet tās īstenošanai traucēja gan pilsoņu karš, gan tā radītās ekonomiskās sekas. Tāpēc līdz brīdim, kad 1997. gadā plašāk nezināmajā Spānijas dienvidu pilsētiņā Bilbao tika atvērta Gugenheima muzeja filiāle, kas radīja to, ko mēs šobrīd dēvējam par Bilbao efektu, priekšlikums par Nacionālā mantojuma vērtību izrādīšanu valdībā pat netika nopietni apspriests. Redzot to, kā kvalitatīva modernā arhitektūra kopā ar vērtīgu kultūras saturu spēj rosināt sabiedrības interesi un pat masu tūrisma pieplūdumu, 1998. gadā tika pieņemts lēmums par Karalisko kolekciju galerijas būvi. Tai bija jābūt jaunai, mūsdienīgai ēkai pašā Madrides sirdī līdzās karaļa pilij. Vienlaikus tai vajadzēja iekļauties vēsturiskajā apbūvē un nodrošināt ilgtspējības arhitektūras prasības ēkas uzturēšanā. Spānijas karaļa pils ir uzbūvēta pakalnā un atrodas vissenāk apdzīvotajā vietā, tāpēc likumsakarīgi, ka būvniecības gaitā tika atklātas mauru pilsētas apbūves struktūras, kas datējamas ar 9. gadsimtu. Galerijas arhitekti Emilio Tunjons (Emilio Tuñón) un Luiss Moreno Mansija (Luis Moreno Mansilla) atsegto vēsturiskā pilsētas mūra daļu un ēku aprises, veiksmīgi integrējuši jaunās galerijas struktūrā, tā, lai tās varētu redzēt apmeklētāji. Astoņus stāvus augstā ēka piekļaujas pakalnam un pateicoties akmens bloku dalījumam un fasādē uzsvērtajai vertikalitātei, tā gandrīz nolasās kā klints struktūra un vienlaikus arī piedāvā līdz šim nebijušu skatu perspektīvu uz "Casa de Campo" parku. Ēkas būvniecībā ir izmantots tas pats granīts no kā arhitekts Frančesko Sabatini (Francesco Sabatini, 1721–1797) 18. gadsimtā būvēja blakus esošo karaļa pili. Granīts, kombinācijā ar betonu un ozolkoka būvdetaļām ir pamatmateriāli, kas izmantoti galerijas būvniecībā. Tā ir moderna ēka ar plašām, labi izgaismotām telpām, pārdomātiem vides pieejamības risinājumiem un pats galvenais – ļoti vērtīgām mākslas kolekcijām. Galerijas būvniecība ilga 25 gadus un izmaksāja 172 miljonus eiro. Trastamāra, Habsburgu un Burbonu karaļu dinastiju uzkrātās mākslas bagātības ietver skulptūras, mēbeles, gleznas, gobelēnus un dažādus dekoratīvās mākslas objektus, kas nākuši no 19 pilīm un klostera kompleksiem. 650 mākslas darbi ir izvietoti divos galerijas stāvos, ievērojot hronoloģijas principu. Tur skatāmas ievērojamāko spāņu mākslinieku Djego Velaskesa un Francisko Goijas gleznas. Tāpat arī manierisma perioda mākslinieka El Greko darbs, kas gleznots pēc karaļa Filipa II (1556–1598) pasūtījuma un tika izbrāķēts. Kolekcijā ir arī itāļu baroka gleznotāja Karavadžo darbs "Salome ar Jāņa Kristītāja galvu" un Servantesa grāmatas "Dons Kihots" pirmizdevums. Jau pieminētais Spānijas karalis Filipa II bija īpaši iecienījis itāļu un flāmu māsklu, un ir pazīstams kā galvenais flāmu gleznotāja Hieronīma Bosa darbu kolekcionārs. Bosa gleznas var redzēt gan Eskorijala, gan Prado muzejos, bet Karaliskajā galerijā ir iespēja redzēt arī pēc Bosa gleznām "Siena drudzis" un "Pasaulīgo prieku dārzs" austus lielformāta gobelēnus. Zinot to, cik sarežģīta, laikietilpīga un dārga bija gobelēnu aušana 16. gadsimtā, karaļa pasūtījums Briseles-Brabanta manufaktūrā apliecina viņa patieso aizrautību ar Bosa apokaliptisko stilu. Daži mākslas darbi publiskai apskatei ir izlikti pirmo reizi. Starp tādiem jāizceļ pirmās Spānijas galma tēlnieces Luisas Roldanas (Luisa Roldan) koka skulptūra "Ercenģeļa Mihaela cīņa ar velnu" (1692). 17. gadsimtā sieviešu parakstīti darbi bija retums. Pat tad, ja sieviete radīja mākslas darbus, darbnīca un meistara tituls piederēju vīrietim – visbiežāk tēvam vai vīram, un sieviešu darbs palika anonīms. Kopš galerijas atvēršanas dienā to apmeklē vidēji 3000 cilvēku. Un, ja vēl tikai plānojat jaunā gada ceļojumus, tad droši varat iekļaut Karalisko kolekciju galeriju Madridē savu vēlmju sarakstā. Tas ir vēl viens veiksmīgs piemērs mākslas un kultūras spējai piesaistīt cilvēkus. Atskatoties spāņu pieredzē un vēlmē parādīt publiski neredzamo mantojuma daļu plašākai sabiedrībai, saskatu līdzības ar Laikmetīgās mākslas muzeju Latvijā. Arī tas pārstāv šobrīd sabiedrībai neredzamu, bet mūsu kultūrai nozīmīgu mākslas daļu. Ceru, ka mums no idejas līdz muzeja būvniecības sākumam nevajadzēs gaidīt gandrīz 80 gadus.

Raidījumā Pievienotā vērtība stāstām par lielu investīcijas projektu īstenošanu, valsts atbalstu un, protams, ielūkojamies arī mūsu pašu investīciju portfeļos un līdz ar to arī tajā, kas notiek Baltijas biržā. Valsts atbalsta programma lieliem investīciju projektiem. Ar to ne viens vien saista cerības noķert labklājības līmenī veco Eiropu kaut cik pārskatāmā nākotnē. Pieņemot nākamā gada budžetu, šīs programmas turpināšanai piešķirti 70 miljoni eiro un jau atvērta pieteikšanās. Programmas būtība – uzņēmēji lieliem, dārgiem daudzmiljonu investīciju projektiem, tādiem, kas virs 10 miljoniem, var dabūt 30% atbalstu no valsts jeb kā to sauc oficiāli – kapitāla atlaidi. Trešajā kārtā pie atbalsta varētu tikt aptuveni 10 uzņēmumu rēķina Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Edmunds Valantis. Pirmās divas kārtas šai programmai jau ir aiz muguras un secināms, ka uzņēmēju interese ir lielāka nekā atbalsta iespējas. Līdz šim atbalsta programmā ir pieņemti 13 pozitīvi lēmumi par atbalsta piešķiršanu par kopējo attiecināmo izmaksu summu 260 miljonu eiro apmērā un ar pieteikto kapitāla atlaidi 69,9 miljonu eiro apmērā. Vienlaikus vērtēšanā ir vēl deviņi investīciju projekti par kopējo investīciju summu 221,5 miljoni eiro un pieteikto kapitāla atlaidi 63,9 miljoni eiro. Par šiem vērtēšanā esošajiem gan amatpersonas jau runā kā par faktiski atbalstītiem projektiem, kur vairs tikai formalitātes jānokārto. Pirmo kārtu rezultāti ir labi un rāda, ka atbalsts strādā, vērtē Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras direktora vietas izpildītāja Iveta Strupkāja.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas šoreiz aplūkosim kādu teritoriāli mazu, bet vienlaikus lielu Klusā okeāna salu valsti, par kuras vismaz vienu daļu būs dzirdējis gandrīz katrs. Dodamies uz Māršala salām, kas, uz kartes skatoties, atrodas kaut kur pa vidu starp Havaju salām un Austrāliju. Šis ģeogrāfiskais novietojums ir patiesi interesants. Havaju salām ar kontinentālo ASV ir divu vai trīs stundu laika starpība, bet ar Māršala salām tās būs jau 22 stundas. Protams, izskaidrojums ir tajā, ka būs nepieciešams šķērsot datuma maiņas līniju. Lai arī par daļu Māršala salām būs dzirdējis vai ikkatrs, nebūs pārsteidzoši, ja būs ļoti maz mūsu valsts iedzīvotāju, kas tur varētu būt bijuši. Viens no iemesliem ir tāds, ka šī valsts ir viena no vismazāk apmeklētākajām valstīm pasaulē. Salas ik gadu apmeklē vien aptuveni seši tūkstoši cilvēku. Bet katrā gadījumā, ja jums ir laimējies apmeklēt kādu no gleznainajām Māršala salām vai atoliem, būsim priecīgi, ja padalīsities ar saviem iespaidiem arī ar mums. Kā jau daudzām Okeānijas valstīm, arī Māršala salu vēsture ir bijusi ļoti sarežģīta. Tiek uzskatīts, ka pirmie polinēziešu izcelsmes iedzīvotāji  Māršala salās ieradās ap mūsu ēras sākumu. Lai arī spāņu jūrasbraucēji Māršala salās ieradās ap 16. gadsimtu, lielas intereses par šo reģionu viņiem nebija trūcīgo resursu dēļ. Turpmākos reģiona pētījumus veica britu kapteiņi Džons Māršals un Tomass Gilberts jau 18. gadsimta beigās, no kurienes arī radies salu nosaukums. 19. gadsimta vidū salās savu darbību sāka izvērst amerikāņu un Havaju salu protestantu misionāri, bet vēlāk pēc vienošanās ar Lielbritāniju, protektorātu pār salām nodibināja Vācija. 1914. gadā salas jau sagrāba Japāna un pārvaldīja tās ar Nāciju līgas mandātu. Otrajā pasaules karā Māršala salas nonāca Amerikas Savienoto Valstu pakļautībā un tās kļuva par Apvienoto Nāciju Klusā okeāna salu trasta teritorijām, kas atradās ASV jurisdikcijā. Bet ko īsti nozīmē iepriekš teiktais: Maza, bet tomēr liela valsts? Māršala salas veido 29 koraļļu atoli un piecas salas, kaut gan patiesībā varam runāt par aptuveni 1200 dažāda izmēra salām un saliņām. Tas izklausās ļoti daudz, taču patiesībā Māršala salas ir pasaulē septītā mazākā valsts, jo tās sauszemes teritorija aizņem vien 181 kvadrātkilometru. Vienlaikus, tā ir valsts ar proporcionāli lielāko ūdens teritoriju pasaulē. Proti, gandrīz 97,9% valsts teritorijas ir ūdens. Atrākie matemātiķi var izrēķināt, ka kopējā Māršala salu platība ir nieka 1,9 miljoni kvadrātkilometru! Un šo teritoriju – lielu vai mazu, tas jāizlemj katram pašam – apdzīvo aptuveni 42 tūkstoši cilvēku. Taču tas ir tikai pagaidām, jo klimata aizstāvji norāda, ka jau ap 2030. gadu Māršala salas var kļūt neapdzīvojamas.  Tas tāpēc, ka salu augstākais punkts ir aptuveni 10 metri virs jūras līmeņa, bet šo salu tuvumā jau gandrīz 30 gadus ūdens līmenis ceļas par aptuveni 7 milimetriem gadā, un tas ir aptuveni divreiz vairāk, nekā vidēji citur pasaulē.   Situāciju sarežģī arī biežie paisuma radītie plūdi, kas no vienas puses gan applūdina teritoriju un iznīcina stādījumus, gan arī pēc tam veicina sausuma periodus un piesārņo dzeramo ūdeni. Taču ja runājam par piesārņojumu, ir vēl kāds cilvēka radīts piesārņojums, kas ir atstājis neizdzēšamu ietekmi uz Māršala salām. Un te nonākam pie Amerikas Savienotajām Valstīm. Noteikti būsiet dzirdējuši par tādu Bikini atolu, kas arī atrodas Māršala salās un laika posmā no 1946. līdz 1958. gadam ASV izmantoja gan šo, gan citus salām piederošos atolus, lai veiktu kodolizmēģinājumus. Vietējie iedzīvotāji tika aicināti pamest savas dzīvesvietas, jo šie izmēģinājumi “esot visas cilvēces labā un palīdzēšot izvairīties no kariem nākotnē”. Kopumā šajā reģionā tika sarīkoti 67 sprādzieni, kuri jaudas ziņā ir pielīdzināmi aptuveni septiņiem tūkstošiem Hirosimā uzspridzināto atombumbu. Par kodolizmēģinājumiem vairāk jautājumām Indrekam Kanikam (Indrek Kannik), Starptautiskā aizsardzības un drošības centra (ICDS) direktoram.

"Dark web" ir interneta daļa, kurai piekļūt no ierastajiem interneta pālūkiem nav iespējams. "Dark web" slēpj lietotāju identitāti un atrašanās vietu, kas ļauj veikt dažādas darbības, kas var būt arī nelegālas vai amorālas. Vienlaikus tā ir iespēja disidentiem un žurnālistiem anonīmi apmainīties ar informāciju. Podkāstā uzzinām, kā darbojas "dark web", kādi ir tā darbības riski un ieguvumi un kā pasargāt sevi. Pie Digitālo brokastu galda Ādams Darra, Tumšā tīmekļa operāciju vecākais direktors kiberdrošības uzņēmumā "Zerofox".

"Dark web" ir interneta daļa, kurai piekļūt no ierastajiem interneta pālūkiem nav iespējams. "Dark web" slēpj lietotāju identitāti un atrašanās vietu, kas ļauj veikt dažādas darbības, kas var būt arī nelegālas vai amorālas. Vienlaikus tā ir iespēja disidentiem un žurnālistiem anonīmi apmainīties ar informāciju. Podkāstā uzzinām, kā darbojas "dark web", kādi ir tā darbības riski un ieguvumi un kā pasargāt sevi. Pie Digitālo brokastu galda Ādams Darra, Tumšā tīmekļa operāciju vecākais direktors kiberdrošības uzņēmumā "Zerofox". Iespēja noklausīties interviju arī angļu valodā. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Stāsta juridisko zinātņu doktore un zinātniskās monogrāfijas "Latvijas valsts apbalvojumi: vēsturiskā izcelsme un tiesiskais regulējums" autore Sintija Stipre Vēstures pētnieki uzskata, ka armijas virsnieku un kareivju paaugstināšanas un apbalvošanas jautājums jaunizveidotajā Latvijas armijā tika risināts jau no pirmajiem tās pastāvēšanas mēnešiem. Sākoties Latvijas Brīvības cīņām, jau 1919. gada sākumā Ziemeļlatvijas brigāde bija ieteikusi radīt kara nopelnu apbalvojumu un saukt to par Imanta ordeni. Ņemot vērā armijā valdošo viedokli un atzīstot vajadzību nodibināt Latvijā Kara ordeni, Pagaidu valdība 1919. gada 20. septembra sēdē uzdeva Apsardzības ministrijai saziņā ar Ārlietu, Iekšlietu un Tieslietu ministriju izstrādāt attiecīgu apbalvojuma statūtu projektu un iesniegt to Pagaidu valdībai. Ar apsardzības ministra pavēli tika izveidota Kara ordeņa statūtu izstrādes komisija, kas saņēma priekšlikumus ne vien no iesaistītajām ministrijām, bet arī no atsevišķām personām, kuras vēlējās piedalīties Latvijas pirmā ordeņa izveidē. Statūtu sagatavošanas komisija pulkveža Ziediņa vadībā strādāja līdz 1920. gada martam, kad apbalvojuma statūtus atzina par gataviem. Sākotnējie priekšlikumi saukt ordeni lībiešu karotāja Imanta vai leģendārā zemgaļu virsaiša Viestura vārdā sakņojās latviešu tautas varonīgajā pagātnē. Taču Bermonta-Avalova armijas padzīšana no Rīgas 1919. gada novembrī bija kā simboliska Lāčplēša uzvara pār Melno Bruņinieku, tādēļ par godu šai uzvarai jaundibināmajam apbalvojumam tika dots Lāčplēša vārds. Lāčplēša Kara ordeņa idejas autors ir toreizējais Latvijas armijas virspavēlnieks pulkvedis Jānis Balodis. Ordeņa statūtu projektu izstrādāja Kalpaka bataljona kapteinis, vēlākais Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Alberts Stalbe. Interesanti, ka Lāčplēša Kara ordeņa statūtu pamatā ir Krievijas Impērijas Svētā Jura ordeņa statūti. No Svētā Jura ordeņa statūtu 1913. gada redakcijas tika aizgūta Lāčplēša Kara ordeņa statūtu struktūra un vairāki būtiski pamatprincipi, piem., apbalvošanu uzsāk no zemākās ordeņa šķiras; apbalvošanai izvirza apbalvojamā tiešais komandieris; pats kareivis nevar lūgt sevi apbalvot; apbalvošanas jautājumu galīgi izšķir ordeņa dome, kas sastāv no septiņiem ar augstāko ordeņa šķiru apbalvotajiem kavalieriem; ordeņa zīmes piešķir bez maksas utt. Tāpat statūtos tika pārņemts princips, ka kara ordeņa zīmi “nekad nenoņem”, t. i., to nēsā gan ikdienā, gan svētkos, arī pie virsdrēbēm. Vienlaikus abu ordeņu statūtos bija arī vairākas atšķirības. Piem., Svētā Jura ordeņa statūtos bija 115 punkti, kuros uzskaitīti nopelni, par kuriem var apbalvot ar šo ordeni, bet Lāčplēša Kara ordeņa statūtos tādu bija tikai 60. Taču galvenā atšķirība bija apbalvojamo personu loks. Ar Svētā Jura ordeni varēja apbalvot tikai virsniekus, bet Lāčplēša Kara ordeņa statūtu 5. punkts noteica, ka "Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera godu var piešķirt visiem Latvijas armijas un bijušo strēlnieku pulku karavīriem, neievērojot ieņemamo stāvokli, bet skatoties tikai uz viņu nopelniem." Konkursā par Lāčplēša Kara ordeņa dizainu ar saviem priekšlikumiem piedalījās daudzi jaunie un tolaik jau atzītie mākslinieki. Konkursam tika iesniegtas vairāk nekā 100 skices. Apkopot saņemtos zīmējumus un izstrādāt galīgo ordeņa dizainu Ordeņa statūtu izstrādes komisija uzticēja pieaicinātajam māksliniekam Jānim Aleksandram Libertam, kurš konkursam bija iesūtījis arī savus zīmējumus un iesniedzis ordeņa statūtu projektu. Vadoties no iesniegtajām skicēm, Liberts sākotnēji izstrādāja 50 ordeņa zīmju variantus, bet vēlāk komisijas un likumdevēja izvērtēšanai nodeva tikai 10 zīmējumus dažādās krāsu kombinācijās, no kuriem komisija izvēlējās to variantu, kuru pazīstam mūsdienās. Ir pamats uzskatīt, ka Lāčplēša Kara ordeņa krusta formas autors ir gleznotājs Valdemārs Tone. Pirmo Lāčplēša Kara ordeņu paraugi tika kalti Francijā, bet paši ordeņi izgatavoti Latvijā. Lai gan odeņa statūti nenoteica, no kāda materiāla darināmi apbalvojumi, ordeņa III šķira tika kalta no bronzas ar kapara piejaukumu vai arī no sudraba. Ordeņa otro šķiru izgatavoja tikai no sudraba. Lai gan ordeņa pirmās šķiras zīmes bija iecerēts veidot no zelta, reāli tās kala no sudraba. Arī ordeņa I šķiras krūšu zvaigzne bija gatavota no sudraba, bet tās centrā atradās mazs, no tīra zelta darināts Lāčplēša Kara ordeņa medaljons. Vietējie ordeņi tika numurēti, bet ārvalstniekiem pasniegtajiem Lāčplēša Kara ordeņiem numuru nebija. Pirmie 288 Lāčplēša Kara ordeņi tika pasniegti 1920. gada 11. novembrī – Lāčplēša dienā – svinīgās parādes laikā Esplanādē, Rīgā. 11.novembris ordeņa statūtos bija noteikts kā ordeņa svētku diena. Sākotnēji apbalvotajiem pasniedza tikai Lāčplēša Kara ordeni un tā apliecību, bet sākot ar 1922. gadu – arī mākslinieka Riharda Zariņa zīmēto ordeņa diplomu. Laikraksta "Valdības Vēstnesis" 1922. gada 15. novembra numurā bija publicēts paziņojums, ka ir izgatavoti pirmie ordeņa diplomi līdz 1155. numuram, un apbalvotās personas tika aicinātas tos saņemt ordeņa domes kancelejā. Katrā ordeņa diplomā bija īsi aprakstīts apbalvotās personas varoņdarbs. Pēdējie Lāčplēša Kara ordeņi tika pasniegti 1928. gada 11. novembrī Liepājā. Pavisam kopā ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvotas 2073 personas. Visjaunākajam Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim - karavīram Fricim Fridriham Brikmanim varoņdarba veikšanas brīdī bija tikai 14 gadu, bet vecākajam – brīvprātīgajam Fricim Liepiņam – 56 gadi. Apbalvoto vidū bija arī 3 sievietes.  

“Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai” Ko jaunu atklāj Jāzepam Grosvaldam veltītā retrospekcijas izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzeja, Kultūras rondo pārrunājam ar mākslas zinātnieci, izstādes kuratori un LNMM projektu vadības nodaļas vadītāju Ievu Kalnaču un mākslinieciskās koncepcijas autori Ievu Stūri. No 11. novembra Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenajā ēkā norisināsies latviešu modernisma aizsācējam Jāzepam Grosvaldam veltīta apjomīga retrospekcija “Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai”*. Jāzeps Grosvalds (1891–1920) bija ļoti daudzpusīga, izcili talantīga personība, par kuru iespējams sacīt, ka būtībā visas viņa darbības uzskatāmas par mākslas faktu – ne tikai paši mākslas darbi, bet arī vēstules, dienasgrāmatas, krāšņi pašdarināti žurnāli, pat modernais ģērbšanās stils. Pagrieziena punkts Jāzepa Grosvalda dzīvē, kas lika nobriest gan kā personībai, gan kā māksliniekam, bija Pirmā pasaules kara sākums, kad viņš vairs nevarēja atgriezties Parīzē un iepazinās ar citiem jaunajiem latviešu māksliniekiem. Grosvaldam, kurš augstu vērtēja kolēģu tehniskās spējas un plašās mākslas vēstures zināšanas un kuram pašam savukārt bija iespēja tos izglītot par jaunākajām tendencēm mākslā, bija lemts kļūt par klasiskā modernisma ievadītāju latviešu mākslā, satuvinoties ar saviem vienaudžiem un izveidojot pulciņu “Zaļā puķe”. Vienlaikus viņš šajā brīdī sāka izteikti sevi apzināties kā latviešu tautas pārstāvi, pievērsās nacionāli svarīgām tēmām, kas veidoja pamatu drīz pēc tam neatkarību ieguvušās jaunās Latvijas valsts modernajai mākslai. Jāzeps Grosvalds daudzējādā ziņā bija pirmais – Pirmā pasaules kara bēgļu cikls, latviešu strēlnieku cikls, 1917. gada revolūcija Krievijā, Austrumu cikls pēc paša pieredzētā Senās Persijas teritorijā. Izstāde ietver aptuveni 400 Jāzepa Grosvalda mākslas darbu no Latvijas un Zviedrijas muzeju krājumiem un privātkolekcijām, tai skaitā vairāk nekā 150 darbu no Vermlandes muzeja Kārlstadē. Ekspozīciju papildina bagātīgs izpētes materiāls dažādos formātos, tostarp digitālā un audio. Izstāde stāsta par klasisko modernismu un tā ienākšanu latviešu mākslā, atklājot to caur Jāzepa Grosvalda veidošanos par modernu jaunekli, viņa visai bezrūpīgo, taču radošo impulsu pilnu dendija dzīvi Parīzē un ceļojumos, viņa kļūšanu par savas zemes aizstāvi un nacionāli nozīmīgu tēmu aizsācēju un atspoguļotāju, kā arī autora daiļrades nozīmību Latvijas mākslas attīstībā kopumā. Līdz ar izstādes atklāšanu klajā nāk sadarbībā ar izdevniecību “Neputns” un redaktori Laimu Slavu veidots vizuāli krāšņs izdevums – Jāzepa Grosvalda grāmata “Persijas ainas [Tableaux persans]”, kuras manuskripts tapis Parīzē 1919. gadā, neilgi pēc mākslinieka atgriešanās no Persijas teritorijas, bet pati grāmata pirmo un vienīgo reizi tikusi izdota 1978. gadā Stokholmā. Tajā ietverti ceļojuma spilgtāko vērojumu un pārdzīvojumu apraksti, kas tiešā veidā sasaucas ar viņa Austrumu ciklā atspoguļotajām emocijām. Jaunā grāmata papildināta ar apjomīgu vizuālo materiālu, tādējādi liekot atdzimt šim unikālajam darbam un atstājot paliekošu vērtību arī pēc izstādes noslēguma. Izdevums ir četrās valodās – oriģinālā manuskripta franču valodā, faksimils un tulkojumi latviešu, angļu un zviedru valodā. Izstāde būs aplūkojama līdz 2024. gada 30. martam. * No Jāzepa Grosvalda ieraksta dienasgrāmatā 1912. gada janvārī.

22. marta pasaulē atzīmē Ūdens dienu. Tik svarīgs elements visas dzīvās dabas eksistencē, taču tik nevienmērīgi pieejams, teju kā stihija - dažkārt par maz, dažkārt par daudz. Kā klimata pārmaiņas ietekmē mūsu pazemes un virszemes ūdens krājumus? Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai šie krājumi atjaunotos? Skaidro Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes profesore un vadošā pētniece Agrita Briede un šīs fakultātes vadošais pētnieks Andis Kalvāns. Tualešu nozīme mūsu higiēnā un vienlaikus saistība ar sociāliem jautājumiem Atkritumi uz ielām un tualešu trūkums senāk bija tiešs iemesls slimību izplatībai pilsētās. Mūsdienās vairs nespējam iedomāties, ka higiēnas un sanitāros nolūkos vairs nebūtu pieejamas tualetes. Tomēr vairākās vietās pasaulē tā joprojām ir problēma. Turklāt tualete pilda ne tikai sanitāro funkciju, bet tai ir sava loma arī mūsu sociālajā dzīvē un drošībā. Cik pieejamas cilvēkiem ir tualetes un kāda situācija šajā ziņā ir Latvijā? Elīna Kolāte šajā sarunā sevi piesaka kā tualešu pieejamības entuziasti, un viņa patiešām ar lielu entuziasmu stāsta par tualešu nozīmi mūsu higiēnā, izpratnē par vidi, pilsētas tēlu, taču vienlaikus stāstā vīsies cauri arī sociālie jautājumi. Sāksim ar higiēnu. Iespējams, ka viduslaiki varētu būt atskaites punkts tam, ka cilvēki saprata - kaut kas īsti nav kārtībā. Vienlaikus daudzi nokārtojamies uz ielām, atkritumus izmetam uz ielām, turpat iegūstam dzeramo ūdeni - varbūt tāpēc izplatās slimības un varbūt tāpēc nepieciešamas tualetes. Elīna Kolāte norāda, ka te būtiski, ko mēs vispār saprotam ar tualeti. Vai tā ir jebkura vieta, kurā nokārtojamies? Tad jau arī ielas viduslaikos bija tualete. Vai tā ir vieta ar klozetpodu un ūdeni, kā pieņemts mūsdienās, vai vēl kāds cits variants?

Supermasīvi melnie caurumi, tumšā enerģija un tumšā matērija - šie jēdzieni ik pa laikam parādās ziņu virsrakstos. Lai cik neparasti tie šķistu, tāli un līdz galam neizprasti tie eksistē un par to milzīgo lomu Visuma dzīvē un vēsturē ik pa laikam no jauna pārliecinās zinātnieki jaunos pētījumos. Kas notiek šajos melnajos caurumos? Jauna teorija min, ka melnie caurumi rada šo enerģiju, vai tas ir tiesa? Un kas ir tur, kur nekā nav - vai "nekas" tiešām eksistē, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Augstas enerģijas daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju centra direktors un Latvijas zinātnieku komandas CERN vadītājs Kārlis Dreimanis un Tartu universitātes asociētais profesors Andris Slavinskis. "Zinātnieki ir atraduši to, ka īpaša melno caurumu grupa aug tādā pašā tempā, kā Visums izplešas, un viņi ar to spekulē, ka varbūt tā ir tumšā enerģija, kas ir melnajos caurumos. Bet šajā brīdī mums ir zināms tikai tas, ka melno caurumu izplešanās temps ir tāds pats, kā Visuma izplešanās, bet nav teikts, ka tā obligāti ir melnā enerģija melnajos caurumos," skaidro Andris Slavinskis.  Ja to varētu pierādīt, tas būtu jauns veids, kā domāt par tumšo enerģiju un to, kā tā rodas. Vienlaikus jautājumu arī pēc šiem zinātnieku atklājumiem joprojām ir vairāk nekā atbilžu, un liela daļa zinātnieku un teorētiķu par šo secinājumu izsakās skeptiski. "Šis nekādā veidā nemaina to paradigmu un domāšanu par melnajiem caurumiem vispārēji, tas vairāk maina mūsu domu par to, vai mūsu uzskati par tumšo enerģiju un to, kā tā rodas Visumā, ir plus mīnus pareizi. Mēs drusku apgāžam daudzus melno caurumu būvēšanas modeļus, bet apstiprinām tieši tumšās enerģijas faktu kā tādu," analizē Kārlis Dreimanis. 

Kamēr citviet pasaulē hospisa aprūpe ir neatņemama daļa veselības aprūpes sistēmas, Latvijā paliatīvajā aprūpē ir milzu robi, tāpēc raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts skaidrojam, vai un kā diasporas zināšanas un pieredze var noderēt Latvijai nodrošinot cieņpilnu un dzīves vērtu cilvēka pēdējo dzīves posmu. Vienlaikus portālā manabalss.lv turpinās parakstu vākšana iniciatīvai "Par tiesībām uz cieņpilnu nāvi. Par valsts apmaksātu hospisa aprūpes pakalpojuma ieviešanu Latvijā". Līdz šodienai parakstījušies 15423 cilvēku. Raidījumā diskutē: interniste, geriatre, Latviešu ārstu un zobārstu apvienības biedre no Amerikas pārcēlusies uz Latviju, lai realizētu gūto pieredzi par hospiss Annemarija Linares, ģimenes ārste, dietoloģe Justīne Rudzīte, Saeimas Sociālā un darba lietu komisijas priekšsēdētaja Inga Bērziņa, Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta direktors Aldis Dūdiņš un ārsts un SIA “Magnum Social & Medical Care” valdes priekšsēdētājs, cilvēks, kurš hospisā ir iesaistīts Kristiāns Dāvis.  

Gadsimts, kurā dzīvojam, sniedz iespēju teju jebkurā sezonā iegūt produktus, kuru izcelsme no Latvijas. Taču uzraksti Peru, Uganda vai Jaungvineja produktu aprakstā maz ko izsaka par to, kādus ceļus šī pārtika ir mērojusi līdz mums. Pārtikas piegādes ķēdes, vietējo lauksaimnieku iespējas pārdot produktus - šie jautājumi nav tikai ekonomikas pārziņā, tie arī jautājumi par ilgtspēju un to, kā iepirksimies un ko ēdīsim pasaulē, kurā valda kā pandēmijas un kari, tā klimata pārmaiņas un bioloģiskās daudzveidības samazināšanās. Kāda šiem procesiem saistība ar godīgu tirdzniecību, kāda ir šī ceļa ietekme uz zemnieku, kurš to visu ir izaudzējis un kāda pārtikas piegādēm ir ietekme uz vidi, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē sociologs Miķelis Grīviņš un biedrības "Zaļā brīvība" pārstāve Ariana Apine.  "Šobrīd pārtikas sistēmas fokusējas uz to - kurš piedāvās kaut ko lētāku. Tiklīdz fokuss ir uz kaut ko lētāku, mēs iedzīvojamies milzīgā kaudzē problēmu -  vai ekspluatē kādu, kurš nav aizsargāts, vai nemaksā kādam atbilstošu samaksu, vai ekspluatē vidi. Tas viss nāk no tā, ka patērētājs beigu beigās meklē lētāko produktu un mēs viņam apgalvojam, ka lētākais produkts ir tas, kas viņam pienākas. Rezultātā, ja kāds pat grib kaut ko savādāku izdarīt, viņš īsti nevar, jo vienkārši visas sistēmas ir uzbūvētas tā - jo tas ir lētāks, jo labāks," vērtē Miķelis Grīviņš. "Es saskatu, ka godīgums ir viens veids, kā ieviest atpakaļ citus kritērijus, kā mēs uzlūkojam pārtikas sistēmas vai kā uzlūkojam produktu. Mēs neredzam tikai to eiro zīmīti klāt, mēs redzam, ka aiz šīs pārtikas slēpjas virkne citu lietu, kuras arī var ietekmēt cenu," turpina Miķelis Grīviņš. "No vienas puses, tā ir vide. No otras puses, tā ir kaut kāda solidaritāte ar visiem tiem, kas strādā sistēmā, kuri dara nozīmīgu darbu, bez kura mēs vienkārši, brutāli sakot, varam nomirt badā, jo vairums no mums nemāk īsti ražot pārtiku. Bet mēs pieņemam, ka šis process ir vienkāršs un tas, ka kāds cits viņu izdara, mēs vara atļauties mazliet šo cilvēku aizstumt malā un par to nedomāt.  Praksē pārtikas sistēmas ir fundamentāla daļa no sabiedrības, ja tās nefunkcionē, mēs esam badā, to rāda tas, kas notiek šobrīd Ukrainā. Atliek pārraut vienu sagādes ķēdi, mēs redzam, otrā pasaules daļā ir virkne ar problēmām.  Godīguma aspekts palīdz mums nedaudz citādāk paraudzīties uz sistēmu, kas vienmēr mums ir blakus un kas ir fundamentāli nozīmīga sabiedrībai." Ierastās pārtikas ķēdes ir virzītas uz lētumu. "Ja mēs skatāmies, tipiskais Latvijas iedzīvotājs ir cenu jūtīgs, protams. Viņš ir ar kaut kādu savu pārtikas grozu un viņš jau maksā ļoti daudz par pārtiku. Ja viņam nesāk teikt, ka ir jāapsver plašāks faktoru klāsts, tad, visticamāk, viņš pats nebūs briesmīgi motivēti darīt kaut ko savādāku," uzskata Miķelis Grīviņš. "Katram ir savas finansiālās iespējas, ko viņš var darīt. Vienlaikus man liekas, ka katrs no mums, ja mēs gribētu, varētu mazliet pārskatīt, ko mēs ikdienā ēdam, un kaut vai samazināt pārtikas atkritumus, vai arī samazināt gaļas apjomu. Teorētiski vairumam ir iespējas kaut ko pārskatīt, bet ar to negribu teikt, ka kādam ir obligāti tas jādara. Kādam, kas ir ar minimāliem ienākumiem un minimālajām iespējām atļauties pārtiku, šobrīd it sevišķi, kad cenas daudzām lietām aug, tad ir objektīvi jāizvērtē." "Kur nāks pārmaiņas, tas ir stipri āķīgs jautājums. Vairums no pētījumiem un atskaitēm, ko esmu lasījis, saka - patērētājam ir jāmainās," norāda Miķelis Grīviņš. "Praksē aptaujas, kuras esmu redzējis, rāda, ka patērētājiem ir ļoti minimāla vēlme mainīties, un, ja godīgi, arī ļoti minimāla rocība stipri kaut ko mainīt. Mans minējums ir, ka spēcīgāks politiskais regulējums ir tas, kas ir nepieciešams. Vienlaikus mēs redzam, ka arī lielveikali, ja viņi grib un ja viņi izjūt, ka starptautiski tirgos kaut kas mainās, viņi ir gatavi kaut ko transformēt savā darbībā." Antibiotiku lietojuma samazinājums dzīvniekiem Antibiotikas ilgstoši izmantotas infekciju ārstēšanā, tomēr antibiotiku rezistences dēļ pētnieki ilgi meklē arī šo zāļu aizstājējus. Pavisam nesen raidījumā iepazīstinājām ar bakteriofāgiem cilvēku ārstēšanā, bet šajā reizē aplūkosim, kādi mēģinājumi veikti, lai panāktu antibiotiku brīvu veterinārmedicīnu. Tas nenozīmē pilnībā un vienmēr atteikties no antibiotikām, bet ieguvumi no retākas to lietošanas būtu arī cilvēkiem. Antimikrobiālā jeb antibiotiku rezistence nebūt nav jauna problēma. Tātad rezistences gadījumā baktērijas ir nejutīgas pret antibiotikām, tāpēc jau labu laiku notiek mēģinājumi antibiotikām atrast aizstājējus. Cilvēku medicīnā tiek pielietoti baktēriju “apēdāji” jeb bakteriofāgi, un arī veterinārmedicīnā ienāk paņēmieni, kā mazināt antibiotiku lietošanu, lai ārstētu mūsu četrkājainos, divkājainos, ar spurām un spārniem apdāvinātos mīluļus. Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte ir bijusi un joprojām ir iesaistīta vairākos pētījumos šajā jomā. Viens no tiem - par antibiotiku brīvas cūkkopības attīstību - nesen noslēdzies, un par secinājumiem, kā arī nākotnes tendencēm antibiotiku samazināšanā veterinārmedicīnā sarunājos ar šīs universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes dekānu, profesoru Kasparu Kovaļenko. Vispirms par to, kā sācies antibiotiku noriets un kāpēc ir svarīgi vadīties pēc vienotas pieejas ārstēšanā gan cilvēkiem, gan citiem dzīvniekiem. Antibiotikas, ja tās tiek pareizi izvērtētas un izmantotas tad, kad to tiešām vajag, nav nekas slikts. Par to ir pārliecināts Kaspars Kovaļenko, un ir gadījumi veterinārmedicīnā, kad antibiotikas būs nepieciešamas, piemēram, sivēniem bieži sastopamās caurejas jeb diarejas gadījumā. Jā, cūku var izaudzēt arī bez antibiotikām. Tas gan ir grūtāks ceļš, un ietver daudzus pasākumus - dzīvnieku drošību, pārtiku, vakcināciju. Šos paņēmienus un nesenā pētījumā par cūkkopību gūtās atziņas plašāk izskaidro profesors Kovaļenko. Ja ir iespēja dzīvnieka slimību pamanīt jau laikus, arī antibiotikas vajadzēs lietot mazāk. Tieši tāpēc turpinās pētījumi, lai problēmas novērstu jau pirmsākumos un lai spētu izsekot līdzi tam, ka, piemēram, ar kādu dzīvnieku ganāmpulkā notikušas izmaiņas. Ir speciālas kaklasiksnas govīm, kas monitorē, kā dzīvnieks ēd, kā kustas. Ir sensori, kas nosaka somatisko šūnu un baktēriju daudzumu govs pienā, un arī Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte attīsta biosensorus iekaisuma jeb govju mastīta diagnostikai. Jaunākās tehnoloģijas un datorredze ieņem aizvien lielāku lomu.

Latvijas Nacionālajā vēstures muzeja (LNVM)  izstāde “Krimplēnmānija. Modes kliedziens padomju garderobē” veltīta spilgtai modes parādībai – krimplēna apģērbam, kas bija 1960.-70. gadu modes kliedziens. Plašāk stāsta LNVM pārstāvji - izstādes veidotāji - Jauno un jaunāko laiku vēstures pētniecības nodaļas vadītājs Imants Cīrulis un šīs nodaļas galvenā krājuma glabātāja Agnija Cigelniece, kā arī māksliniece Anna Aizsilniece, kuras kolekcija ir skatāma izstādē. Muzejā izstādīts viens no Latvijā bagātākajiem krimplēna tērpu vākumiem no mākslinieces Annas Aizsilnieces kolekcijas, ko papildina LNVM krājuma priekšmeti un privāti apģērbu deponējumi, kā arī privātpersonu atmiņas par savulaik valdījušo “krimplēnmāniju”, stāsti par to, kā šo audumu ieguva, šuva un valkāja. Vienlaikus izstādes vēstījumam ir daudz dziļāks 20. gs. otrās puses Latvijas un pasaules kultūrvēstures konteksts – tehnoloģiju progress, izmaiņas sabiedrības gaumē un estētikā, moderno dizaina formu ienākšana cilvēku ikdienā. Klātesošs ir arī tālaika pasaules dalījums divos ideoloģiski naidīgos blokos abpus Dzelzs priekškaram. Vienmēr izskatīgais krimplēns iemiesoja sava laikmeta realitāti un bija praktiskāks par jebkuru citu moderno audumu. 60. gados gan Rietumu pasaulē, gan PSRS notika līdzīgas pārmaiņas dzīvesveidā un modē. Tika uzsvērta tieksme pēc ērtības, vienkāršības un funkcionalitātes, kas atvieglotu steidzīga pilsētnieka dzīvi. To varēja nodrošināt krimplēna audums – neburzīgs, viegli kopjams, košs. Jau drīz pēc parādīšanās veikalos krimplēns kļuva par visiekārotāko garderobes daļu – no tā šuva kleitas, sarafānus, kostīmus, uzvalkus un vieglos mēteļus. Līdz ar krimplēnu populārākas kļuva košās, piesātinātās krāsas – fuksijas, rozā, zilā, tirkīzzilā, zaļā, sarkanā, dzeltenā un oranžā, kas mainīja līdz tam pelēcīgo padomju ikdienas vizuālo realitāti; blakus vienkrāsainajiem krimplēna tērpiem bieži parādījās arī drosmīgāki raksti – ar punktiņiem, rūtiņām, svītriņām, lieliem vai sīkiem ziediem un abstraktiem rakstiem. Krimplēna mode izgaismoja arī padomju sistēmas nepievilcīgo, pat traģikomisko pusi. Padomju Latvijā šis sintētiskais audums ienāca 60. gadu beigās – ar krietnu laika nobīdi, salīdzinot ar Rietumu pasauli. Sākumā tas bija ļoti ekskluzīvs, jo ražots ārpus PSRS. Krimplēnu paslepen pirka no jūrniekiem un tālbraucējiem, paciņās sūtīja Rietumos trimdā dzīvojošie radi, un pa retam, ar pazīšanos vai apmaiņā pret citiem labumiem to varēja sadabūt arī patukšajos Padomju Latvijas veikalos. Tādējādi “Krimplēnmānija” bija ne tikai “skriešana pakaļ modei”, kas raksturīga visiem laikmetiem un paaudzēm. Tā parādīja arī preču trūkuma jeb deficīta mērogus, kā arī privātas pazīšanās jeb “blata” izpausmes PSRS ikdienā. Paradoksāli, ka līdz brīdim, kad krimplēnu beidzot sāka ražot padomju tekstilrūpnīcās, auduma  popularitāte un prestižs jau bija pabalējis un pasaules mode savu skatu vērsa jaunos virzienos. Apakšveļas vēsture Apakšveļa ir kā starpnieks starp mūsu ķermeni un apģērbu. Tā izsenis ir bijusi acīm slēpta un diskrēta un tomēr tai veltīta īpaša lappuse modes vēsturē, sākot no gariem apakšsvārkiem, līdz korsetēm un mūsdienu funkcionālai veļai. Apakšveļa mainījusies līdz ar sabiedrības vērtībām, modes kaprīzēm un cilvēku dzīves veidu. Vairāk informācijas par apakšveļas pirmsākumiem un evolūciju ir rodamas vīriešu garderobē, jo ilgstoši par tiem auduma gabaliem, kas sedza sieviešu miesu, nebija piedienīgi runāt, teic  modes vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas docente un mākslas doktore Edīte Parute. Sarunā ar viņu  izsekojam apakšveļas attīstībai gadsimtu gaitā, tostarp krūšturu un garo apakšbikšu pirmsākumiem.  20. gs. sākums ir tas laiks, kad sievietes  iepazīst krūšturi, pateicoties tā izgudrotājai amerikānietei Mērijai Felpsai Džeikobai, kurai radās ideja sasiet kopā divus kabatlakatiņus, bet izrādās, sākotnēji šis izgudrojums nemaz neizraisīja tik lielu sajūsmu sieviešu aprindās un vēl labu laiku pēc tam konservatīvākās dāmas turpināja žņaugties korsetēs. Sākotnēji  apakšveļas audumi ir lins, kokvilna, un zīds, līdz pagājušā gadsimtā 30.- 40. gadiem, kad tās ražošanā sāk izmantot sintētiskus elastīgos audumus, bet  kā stāsta Edīte Parute, ir bijis laiks, kad apakšveļu gatavoja no vilnas un ne siltuma, bet higiēnisku apsvērumu  dēļ.  

#81 – šoreiz podkāstā mēģināsim tikt galā ar visiem tiem neprātīgajiem multiversa elementiem, ko mums demonstrēja režisoru Danielu duets tik unikālajā filmā "Everything Everywhere All at Once". Ar šo nebūt ne vieglo, bet tik patīkamo uzdevumu mums palīdzēs tikt galā mūsu podkāsta regulārs viesis, režisors Roberts Kuļenko, kurš, kā izrādās, Danielos jūt ļoti radniecīgu dvēseli. Šajā raidījumā: Vai Alehandro G. Injaritu jaunā filma būs tikpat pretencioza kā viņa pārējās un citi jaunumi (00:02:26); "Everything Everywhere All at Once" (00:45:49). Montāža – Toms Cielēns.

Atpazīt sava aprūpētāja seju – tā ir viena no pirmajām lietām, ko apgūst zīdainis pirmajos dzīves mēnešos. Visu atlikušo dzīvi viens no mūsu saskarsmes stūrakmeņiem atcerēties neskaitāmas un tik dažādu cilvēku, kurus reiz esam satikuši, sejas. Bet tagad divus gadus esam pieraduši redzēt sejas maskās. Vai mūsu spēja "lasīt" un atpazīt sejas var uzlabot un kā mēs vispār iemācāmies atpazīt sejas, skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs un kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters. Attieksme pret robotiem Dažādās interneta platformās aizvien parādās videomateriāli un stāsti par vardarbīgu attieksmi pret robotiem. No vienas puses, tiek pārbaudīta robota izturība, bet, no otras puses, robota speršana kādam video vērotājam var kļūt par veselu pārbaudījumu. Vienlaikus arī sarunās ar čatbotiem daudzi izlādē savas dusmas, kas reālajā dzīvē jau līdzinātos emocionālai vardarbībai. Cik tālu varam iet savā attieksmē pret robotiem un kāpēc mums grūti noraudzīties uz robota grūšanu? Nu jau kādu laiku ir aktuāls jautājums par to, vai ir iespējams nošķirt vardarbību pret bioloģisku būtni un virtuālu būtni vai mehānisku iekārtu? Piemēram, 2015. gadā tehnoloģiju uzņēmums “Boston Dynamics” publicēja video, kurā zinātnieki ar dažādiem fiziskiem paņēmieniem testē uzņēmuma saražoto prototipu vestibulāro mehānismu. Lai to izdarītu, roboti tiek pagrūsti, kāds tiem iesper ar kāju, un, ilgāku laiku to skatoties, rodas savādas izjūtas – it kā mēs mierīgi noraudzītos uz to, kā kādam patiešām dara pāri. Kāpēc šādas sajūtas veidojas un vai roboti pelnījuši empātisku attieksmi? Par to saruna ar Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultātes Mākslīgā intelekta un sistēmu inženierijas katedras profesoru Agri Ņikitenko. Izskatās, ka vardarbīga attieksme pret robotu ir krietni nopietnāka nekā, iespējams, esam iedomājušies. Agris Ņikitenko norāda, ka roboti ir fiziskas iekārtas. Un tas nozīmē, ka neētiska rīcība var novest pie tā, ka robotu vadības programmatūra nonāk neprognozējamā stāvoklī, kā rezultātā robots uzbrauc virsū garāmgājējam, un tās tad jau ir citas situācijas sekas. Savā ziņā mēs kā cilvēki paši nonākam pretrunās. No vienas puses, apgalvojam, ka robots ir iekārta, ka tā noteikti nevar aizstāt dzīvu suni vai citu dzīvnieku. Bet, no otras puses, izjūtam žēlumu, kad runa ir par robota pazemošanu, it īpaši, ja tas vizuāli atgādina suni. Kā skaidro Agris Ņikitenko, tad 19. gadsimtā neviens pat nevarētu iedomāties, ka cilvēks justu līdzi mobilajam telefonam vai čatbotam. Mūsdienas rāda ko citu, un emocionālā piesaiste iekārtām ir diezgan liela. It sevišķi tas vērojams, ja notiek iedarbība uz mums, piemēram, ja robots vai čatbots izrāda iniciatīvu uzsākt dialogu vai veido sarunu par tematiem, kas mums sāk atgādināt sarunu ar dzīvu cilvēku. Tad saite būs dziļāka. Bet cita aina veidojas tiešsaistes virtuālās realitātes pasaulē jeb metaversā. Cilvēki tajā iemanto virtuālus personāžus jeb avatārus, taču aiz šī ietērpa joprojām ir dzīvs cilvēks, līdz ar to viena cilvēka neētiska rīcība var patiešām radīt pārdzīvojumus citam cilvēkam, nevis iekārtai. Šajā gadījumā termins “vardarbība”, it īpaši “emocionāla vardarbība” jau būtu ļoti pamatots, un, ja šādas situācijas rodas, tās ir pierādāmas. Bet, prognozējot nākotni, skaidrs ir tas, ka jo vairāk būs robotu un čatbotu lietotāju, jo vairāk būs arī vardarbības gadījumu. Jautājums – kā mēs, pārējā sabiedrība, uz to reaģējam.

Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūts sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju aicina piedalīties Apvidvārdu talkā, lai visi kopā sarūpētu skaistu tautas dāvanu Jāņa Endzelīna 150. dzimšanas dienai. Jāņa Endzelīna devumu valodu daudzveidības veicināšanā ir novērtējis arī UNESCO, iekļaujot viņa 150.gadadienu UNESCO svinamo dienu kalendārā 2022.-2023.gadam. Lai arī latviešu valodā runā vien nepilni divi miljoni pasaules iedzīvotāju, tā ir ļoti dažāda savā skanējumā un bagāta. Par to var lieliski pārliecināties, iepazīstos latviešu valodas dialektus, kā arī izloksnes un apvidvārdus. Cik bagāti 21. gadsimtā esam ar dažādām izloksnēm un apvidvārdiem, stāsta Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktore un vadošā pētniece Sanda Rapa un Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta pētniece Anete Ozola. Sanda Rapa stāsta, ka valodnieki aicina palīgā vākt apvidvārdus jeb vārdus, kas atšķiras no literārās valodas un ko lieto kādā noteiktā apvidū. "Jau vairākas desmitgades valodnieki neiespēj doties ekspedīcijā, tāpēc ir vajadzīga latviešu palīdzīgā roka," bilst Sanda Rapa. "Taču augstāks mērķis, kāpēc grib vākt apvidvārdus un sarīkot talku, lai aicinātu latviešus ieklausīties citam citā un ieklausītos pašā valodā." Jau iepriekš rīkotajā vietvārdu talkā par to pārliecinājās, ka cilvēki ir ieinteresēti iesaistīties. Mājaslapā "apvidvardi.lu.lv" var reģistrēt elektroniski sev zināmos apvidvārdus, kā arī apskatīt apvidvārdus, kas jau reģistrēti. "Lai ievadītu apvidvārdu, ir jāreģistrējas," skaidro Anete Ozola. "Ir jāieraksta apvidvārds, tā nozīme literārajā valodā, vieta, kur dzirdēts, vai no kurienes esat un lietojat vārdu. Kas saistās ar šo apvidvārdu. Labprāt redzēsim kādu piemēru teikumā vai kādā izteicienā." Tāpat fiksēt var jebkādas piezīmes par vārdu - izrunas īpatnības, kurš to teicis, kur lieto. Jebkāda informācija, kas attiecas uz vārdu. Endzelīna ieguldījums latviešu valodas pētniecībā Cilvēkam ar labu un izkoptu valodu reizēm mēdz piedēvēt apzīmējumu, ka viņš jau runā teju "Endzelīna valodā". Atminoties valodnieku Jāni Endzelīnu dzimšanas dienā, vēlējāmies noskaidrot, kāds ir viņa ieguldījums latviešu valodā. Vienlaikus vērtīgi saprast, kā mūsdienās rodas dažādi jaunvārdi un svešvārdu atvasinājumi. 21. februāris ir Starptautiskā dzimtās valodas diena, bet 22. februāris ir dzimšanas diena vienam no visu laiku izcilākajiem zinātniekiem un latviešu valodniekiem Jānim Endzelīnam. Tāpēc šīs dienas stāstā savīsim kopā pagātni un tagadni, paraugoties uz Endzelīna devumu latviešu valodai un to, kā valoda ar jaunvārdiem tiek papildināta mūsdienās. Valsts valodas centra direktors Māris Baltiņš vispirms stāsta par būtiskāko Endzelīna pienesumu latviešu valodai. Tiesa, nosaukt kaut ko vienu ir grūti, jo Endzelīna mantojums ir iespaidīgs.