Podcasts about britu

Pieaug Donalda Trampa administrācijas konfrontācija ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklējis Kanādu. Aktualitātes ananlizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar militāro apskatnieku Mārtiņu Vērdiņu. Ierakstā viedokli izsaka Ukrainas politologam Dmitro Levus. Trampa „frontē” pārmaiņas Britu iknedēļas laikraksts „The Guardian” kā Donalda Trampa administrācijas šīsnedēļas galveno iekšpolitikas aktualitāti akcentē konfrontāciju ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Šī prestāvē jau nodēvēta par „Efejas līgas karu”, jo Savienoto Valstu Ziemeļaustrumu universitāšu grupa, ko mēdz apzīmēt ar šādu nosaukumu, izpelnījusies prezidenta Trampa sīvāko nepatiku un niknāko gānīšanu. Universitātes, kā izsakās prezidents, esot viens vienīgs „marksistisku maniaku un plānprātiņu” perēklis. Konkrētie pārmetumi saistīti ar universitātēs pagājušajā gadā notikušajiem protestiem pret Izraēlas īstenoto karadarbību Gazas joslā, kurus valdība traktē kā antisemītiskus. Par pirmo uzbrukuma objektu kļuva Kolumbijas universitāte, kurai tika pārtraukts valdības līdzfinansējums apmēram 400 miljonu dolāru apmērā. Lai arī universitāte piekāpās varas prasībām, finansējums tā arī līdz šim nav atjaunots. Turpinājumā līdzīgu finansējuma pārtraukšanu piedzīvoja vēl vesela virkne augstskolu, starp kurām vairākas ir pasaules augstskolu reitingu pirmajā desmitniekā. Visnepakļāvīgākā izrādījās Hārvarda universitāte, kuras vadība pārsūdzēja tiesā valdības lēmumus par finanšu atņemšanu un atļaujas atsaukšanu ārzemju studentu uzņemšanai. Ārzemju studentu lietā tiesa valdības lēmumu pagaidām ir apturējusi, taču šonedēļ administrācija veica jaunu gājienu – Savienoto Valstu konsulāti visur pasaulē saņēma rīkojumu pārtraukt studentu un apmaiņas programmu vīzu pieteikumu pieņemšanu. Process tikšot atjaunots pēc tam, kad būšot ieviesta pretendentu tīmekļa aktivitāšu pārbaudes sistēma. Tikām plašumā vēršas spekulācijas par prezidenta Trampa līdzšinējā līdzgaitnieka Īlona Maska iespējamo attālināšanos no Baltā nama varas virsotnes. Pats Masks pagājušā mēneša nogalē paziņoja, ka krietni mazināšot savu darbošanos Valdības efektivitātes birojā, kura neformāls vadītājs viņš ir. Pirms dažām dienām viņš nāca klajā ar vēl vienu paziņojumu, proti – turpmāk viņš ziedošot daudz mazākas summas politiskajām kampaņām, nekā darījis līdz šim. Tās nav labas ziņas republikāņiem, kuru lielākais sponsors ir Masks. Tāpat daudzi ir ievērojuši, ka Maska vārds pēdējos pāris mēnešos ir tikpat kā pazudis gan no prezidenta Trampa, gan citu republikāņu sociālo tīklu ierakstiem. Tiek spriests par to, ka multimiljardiera reputācijas lejupslīde izraisījusi varas nesēju atsalšanu pret viņu. Savukārt pašam Maskam liela vilšanās droši vien bija nesen notikušās Viskonsīnas pavalsts Augstākās tiesas vēlēšanas, kurās viņš ieguldīja rekordlielu summu – trīs miljonus dolāru – tomēr republikāņu kandidāti cieta sakāvi. Ukraina – pagurusi, bet nepadevīga Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Naktī uz svētdienu, 25. maiju, Kremlis raidīja pret Kijivu un citām pilsētām pavisam 367 lidrobotus un raķetes, nogalinot vismaz divpadsmit cilvēkus, savukārt naktī uz pirmdienu – 355 lidrobotus un deviņas spārnotās raķetes, laupot dzīvību vēl sešiem. Beidzot skarbāki toņi Krievijas diktatora Putina sakarā ieskanējās arī Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa sacītajā. „Kaut kas ir noticis ar Putinu! Viņš ir kļuvis pilnīgi traks!” paziņoja Trmps. Bet tūdaļ viņš nekavējās pārmest arī Ukrainas prezidentam Zelenskim, kurš pārāk asi esot pēlis Rietumus par bezdarbību. Šo Trampa teiktā daļu īpaši akcentējuši Krievijas mediji, savukārt viņa teikto par Krievijas vadoņa mentālo stāvokli Kremļa runasvīrs Peskovs pasludinājis par emocionālas spriedzes rezultātu. Pavisam cits svars ir paziņojumam, ar kuru pirmdien nāc klajā Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Viņš paziņoja, ka Vācija, Francija, Lielbritānija un arī Savienotās Valstis vairs nenosakot nekādus ierobežojumus Ukrainai triecieniem ar tās rīcībā nodotajām rietumu ražojuma raķetēm pa Krievijas teritoriju. Jau šobrīd Ukrainas arsenālos ir britu un franču ražojuma „SCALP/Storm Shadow” raķetes ar piecsimt kilometru darbības rādiusu, un teorētiski tās jau šobrīd nav liegts raidīt uz mērķiem Krievijā. Tāpēc kanclera Merca paziņojums izraisījis spekulācijas par to, ka Kijiva beidzot varētu saņemt arī jaudīgās vācu raķetes „Taurus”, kas varētu būt sevišķi efektīvas pret Kerčas tiltu. Skaidri nepasakot, ka Vācija piegādās „Taurus”, Mercs izpelnījies savu partijas biedru kritiku, taču, cik var noprast, lēmumam joprojām pretojas kanclera pārstāvēto kristīgo demokrātu koalīcijas partneri – sociāldemokrāti. Jācer, ka vairāk skaidrības varētu viest prezidenta Zelenska šodienas, 28. maija, vizīte Vācijā. Tikām turpinās minējumi par to, vai pašreizējās norises frontē uzskatāmas par gaidītās Krievijas vasaras ofensīvas sākumu. Par galveno agresora aktivitātes virzienu tiek uzskatīta Pokrovska Doņeckas apgabalā, savukārt Krievijas spēku koncentrēšanās pie robežas ar Ukrainas Harkivas un Sumu apgabaliem ir domātas Ukrainas spēku saistīšanai. Kanāda nav nekāda pavalsts, bet gan suverēna monarhija Šīs nedēļas sākumā britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklēja Kanādu. Kanāda, līdz ar Austrāliju, Jaunzēlandi, Papua-Jaungvineju, Jamaiku un vēl astoņām kādreizējām britu kolonijām ir Britu nāciju sadraudzības personālūnijas statusā, proti, šo suverēno valstu nominālais galva ir britu monarhs. Otrdien, 27. maijā, viņš Otavā uzstājās ar troņa runu Kanādas Parlamentā. Tas ir visai rets notikums. Parasti šo ceremoniālo pienākumu izpilda karaļa oficiālais pārstāvis – Kanādas gubernators. Iepriekšējo reizi britu monarhs, toreiz karaliene Elizabete II,  ar tādu Otavā uzstājās 1977. gadā, savukārt šī ir pirmā reize, kad Vindzoru dinastijas galvas runa atklāj jaunievēlētā Kanādas Parlamenta sesiju. Šis notikums, protams, nav nejaušība, ievērojot pēdējo mēnešu izlēcienus no Kanādas dienvidu kaimiņvalsts vadītāja Donalda Trampa puses – izrunāšanos par „51. pavalsti” un Kanādas premjerministra dēvēšanu par gubernatoru. Jaunais Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, pēc kura uzaicinājuma karaļpāris viesojas savā nominālajā valdījumā, norādījis, ka šī vizīte nepārprotami uzsver Kanādas suverenitāti. Kā pauž raidsabiedrība BBC, karalim kā nominālajam valsts galvam nākas vairīties no tiešiem politiskiem paziņojumiem, tā vietā „sūtot kodētus signālus un veicot simboliskus žestus”. Vairāki tādi jau tikuši raidīt līdz šim, svinīgā ceremonijā parādoties ar Kanādas valsts apbalvojumu komplektu un iestādot kļavu Bekingemas pils dārzā. tagad, uzrunājot Kanādas parlamentāriešus Senāta Karaļa zālē, Čārlzs bilda: „Ir iemesls lielam lepnumam, ka pagājušajās desmitgadēs Kanāda ir turpinājusi demonstrēt pārējai pasaulei piemēru savā rīcībā un vērtībās kā labas gribas spēks. Kā mums atgādina himna: „Īstenie ziemeļi patiesi ir stipri un ir brīvi!” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Britu premjers piedāvās Trampam nosūtīt uz Ukrainu līdz 30 000 Eiropas karavīru. Datu nepilnības un nesavienoti reģistri apgrūtina augstas vērtības aktīvu izsekošanu Latvijā. Latvijas skolēnu izveidota palīdzības akcija "Skolas par uzvaru" izpletusies pa visām Baltijas valstīm. Saeima konceptuāli atbalsta liegumu Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem Latvijā iegādāties nekustamo īpašumu. Latvijas vīriešu basketbola izlase 20. februārī Rīgā Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlē uzņems Spāniju.

Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka Jau pats vārds “muzejs” asociējas ar mūžības elpu. Bet vai muzeji mūsdienu izpratnē kā senlietu, dokumentu, mākslas darbu, dabaszinātņu paraugu glabātāji un pētnieki tiešām radušies tik sen? 16. un 17. gadsimtā Eiropā aristokrātu vidē attīstījās kolekcionēšanas mode un veidojās tā saucamie “brīnumu vai kuriozitāšu kabineti”. Par muzejiem tos neviens nesauca. Galvenais atlases kritērijs sākotnēji bija – “lai būtu neparasti”: gan dabā atrastas lietas – dzīvnieku skeleti, eiropieša acīm eksotiski augi un minerāli, gan cilvēka roku darināti objekti – mērinstrumenti, monētas, kartes, arī mākslas darbi. Tās bija privātkolekcijas, apskatāmas ierobežotam cilvēku lokam, izvietotas vai nu atsevišķās istabās vai īpašos skapjos ar daudzām atvilknēm un slēptuvēm. Tā, piemēram, jau vienā no nesenajiem raidījumiem pieminētajam šī laika lielākajam kolekcionāram imperatoram Rūdolfam II Habsburgam (1552–1612), piederēja ne tikai svešzemju dzīvnieku zvēru dārzs un botāniskie dārzs, bet līdzās iespaidīgai mākslas darbu kolekcijai ar Dīrera, Ticiāna, Brēgeļa, Veronēzes gleznām arī 37 kabineti ar retiem minerāliem un dārgakmeņiem.  “Brīnumu kabineta” stila priekšmetu eksponēšanas veids nebūt nav nogrimis pagātnē, un kā paņēmienu ekspozīciju iekārtojumā to izmanto arī šodienas kuratori un dizaineri, lai atceramies kaut vai 2024. gada izstādes “Iekāres vārdā” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un “Sadursmes harmonija. Modes zīmola Fyodor Golan retrospekcija” Skulptūru mežā.  Laika gaitā, mainoties Eiropas ideoloģiskajiem uzstādījumiem, daudzas privātkolekcijas kļuva atvērtākas plašākai publikai un kalpoja par pamatu šodien slaveniem muzejiem: Britu muzejam Londonā, Ufici galerijai Florencē, Prado muzejam Madridē un daudziem citiem. Pie pirmajiem mākslas muzejiem, kā mēs to uztveram šodien, jāatzīmē arī Luvra Parīzē (1793), Nacionālā galerija Londonā (1824), Minhenes Vecā pinakotēka (1836). Baltijā vecākais publiskais muzejs saistās ar vācbaltu Rīgas ārsta, ceļotāja un kaislīga kolekcionāra Nikolausa fon Himzela (1729–1764) vārdu. Himzels nomira trīsdesmit piecu gadu vecumā, paspēdams izveidot ļoti plašu kolekciju – naturālijas, grāmatas, mākslas darbi. Pēc dēla nāves, māte, pildot viņa gribu, tā tika novēlēta Rīgas pilsētai, un 1773. gadā atvērās Himzela muzejs. Tagad bijušā Himzela muzeja priekšmeti pamatā glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Latvijas Nacionālajā dabas muzejā. Muzejs kā kultūras vērtību krātuve, no latīņu un grieķu valodas tulkojot – “mūzu templis”,  sākotnēji saistās tieši ar Eiropas sabiedrības priekšstatiem. Un lielo Eiropas muzeju krājumi, kas īpaši papildinājās koloniālisma politikas rezultātā, 19. gadsimtā muzejus savā ziņā padarīja arī par valstu varenības reprezentācijas vietām. Šodien arvien konsekventāk izskan aicinājumi nolikt malā stereotipisko muzeja kā tempļa uzlūkošanas pieredzi un pieņemt, ka izpratne par jēdzienu “muzejiska vērtība” var būt atšķirīga dažādās pasaules daļās un kopienās – Eiropā, Āzijā, Austrālijā, Amerikā. Un tāpēc es vēlētos šoreiz ne tikai sākt, bet arī beigt ar jautājumu – vai jebkas var kļūt par muzeja eksponātu? Kādas un kam adresētas ekspozīcijas mēs veidojam, un kādu valodu lietojam, aprakstot tās? 

Kā mainītos tava dzīve, ja dienā drīkstētu pateikt vai uzrakstīt tikai 140 vārdu? Uz šādas distopijas (vai kādam varbūt – utopijas?) fona Sema Steinera lugā „Citroni citroni citroni citroni citroni” savas attiecības risina Bernadeta un Olivers – juriste un mūziķis, globālu pārmaiņu ietekmē atskāršot daudz kā jauna gan par partneri, gan paši par sevi. Lugu par brīvības meklējumiem un attiecībām, kas saiet citronā vai, latviski sakot, sviestā, Ģertrūdes ielas teātrī Rīgā iestudējis jaunais režisors Jurģis Lūsis. Šī ir luga diviem aktieriem. Ģertrūdes ielas teātra izrādē lomās iejūtas Ilva Centere un Kristaps Klāvs Košins, kurš režisora Jurģa Lūša interpretācijā daļu no saviem tekstiem runā hiphopā. Britu dramaturga Sema Steinera pirms desmit gadiem radītā un aizpērn Vestendas iestudējumam atjaunotā luga „Citroni citroni citroni citroni citroni” ir Jurģa Lūša debija Ģertrūdes ielas teātrī. Arī šis ir stāsts par jauniem cilvēkiem – līdzīgi kā Lūša iepriekšējais un kritiķu atzinīgi novērtētais iestudējums „Dullais Dauka” Nacionālajā teātrī. Kā saka režisors, „Citroni” viņu uzrunājuši ar autora spēju veidot daudzslāņainu stāstu par to, ka patiesība, iespējams, jāmeklē dziļāk par pateiktajiem vārdiem. Izrādes muzikālo noskaņu veido Toms Auniņš, bet scenogrāfiju – Marija Ulmane. Bet lugā zīmēto distopiju, kur dienā drīkst pateikt vairs tikai 140 vārdu, režisors Jurģis Lūsis neliek stāsta centrā. Viņš to drīzāk saskata kā alegoriju par globāla mēroga pārmaiņām, kas ietekmē mūsu visu dzīves – kā karš, pandēmija vai „Brexit”. Tomēr ir interesanti arī domāt par to, kā šādu šķietami absurdu ierobežojumu ietekmē mainās vārda vērtība un attiecībās neizrunātais. Izrāde „Citroni citroni citroni citroni citroni” Ģertrūdes ielas teātrī pie skatītājiem nonāca janvāra beigās un nākamreiz būs skatāma 12.februārī.

Atkala kas ir kārtīga ziemas parādība. Tiesa, arī mēdz būt saistīta ar atkušņiem, kas ziemā arī ir ierasta parādība. Tā ir arī viena no retajām meteoroloģiskajām parādībām, ap kuru ir bijis daudz diskusiju no valodnieku puses. Tās sākās 90. gados, bet turpinās vēl joprojām. Šī gadsimta lielākā ledus stihija, ko izraisīja atkala, sākās 2010. gada Ziemassvētkos, tūkstošiem mājsaimniecību atstājot bez elektrības un daudzviet pat nedēļām ilgi vajadzēja dzīvot tumsā.  Latgalē ilgstoši bija atkala, lija lietus, temperatūra bija zem nulles, tam sekoja arī kārtīgs sniegs, un šo stihiju sniegs padarīja daudz skarbāku jo tad, kad koki apledo,  ap katru mazo zariņu izveidojās, arhīva kadri rāda, vismaz centimetru bieza ledus kārta. Tas nozīmē, ka koka laukums ar visiem apledojušiem zariem krietni palielinās. Pēc tam sniga slapjš sniegs, sniga sauss sniegs, bet ar lēnu vēju, un bija daudz lielāks laukums, kur sakrāties sniegam, un koki lūza kā sērkociņi Latgales mežos, atstājot Latgali bez elektrības uz ilgu laiku. Atkala rodas, kad līst lietus un tas sasalst, bet viss pārējais apledojums - kušana un pēc tam sasalšana, īsti nav atkala. Un par to ir diskusija valodnieku vidū, jo šībrīža latviešu literārās valodas vārdnīcā ir pieminēts, ka atkala ir arī no atkušanas un sasalšanas. Izrādās, ka tajās vārdnīcās, kas bija vēl pirms padomju laikiem, bija tikai šī viena versija - līst lietus un sasalst. Latvijas vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra sinoptiķis Kristiāns Pāps skaidro, kā viņi lieto vārdu atkala. Un arī to, kā iespejams, ka līst lietus, ja gaisa temperatūra ir zem nulles.   Vēl arī stāsts par vētru, kas pagājušajā nedēļā skāra Īriju Pieredzēta šī gada ievērojamākā stihija Eiropā - Īrija ir piedzīvojusi savā vēsturē lielāko vētru. Tas notika 24. janvāri, kad spēcīgs Atlantijas ciklons brāzās pāri Britu salām, un tas bija, kā meteoroloģijā to sauc, ekskluzīvas cikloģenēzes ciklons. Tas ir tāds, kas ārkārtīgi strauji pastiprinās, un par eksplozīvu šo cikloģenēzi jeb ciklonu attīstību sauc tad, ja vienā diennaktī atmosfēras spiediens tajā pazeminās par 24 hektopaskāliem. Šajā ciklonā tas notika pat par 50 hektopaskāliem, tātad divkārt straujāk nekā šis kritērijs paredz. Ciklona centrā trūka 6% no atmosfēras normālā biezuma, tātad 6% tika izstumdīti. Šī ciklona laikā Īrijas rietumos vēja brāzmas bija 50,8 metru sekundē, bet skaidri nevar pateikt, ka šis ciklons bijis tieši klimata pārmaiņu pastiprināts, nevar. Latvijā stiprākā vētra ir bijusi ar 47 metriem sekundē.   

Stāsta vēsturniece Inga Sarma Lorna Hola, Latvijas futbola tēva Harolda Trevenena Hola vecākā meita, dzimusi Rīgas Jūrmalā, Bulduros 1912. gadā. Lorna bija izcila skaistule, ļoti sportiska un lieliski pārvaldīja astoņas valodas. Viņa aizrāvās ar peldēšanu un tenisu. Lorna ieguva izglītību prestižā meiteņu skolā Anglijā un bija stādīta priekšā karalim Džordžam V.  No 1935. līdz 1936. gadam viņa strādāja Rīgas radiofonā, piedaloties angļu valodas mācību raidījumos. 1939. gadā viņa kopā ar vīru Kventinu Višovu devās projām no Latvijas. Otrā pasaules kara laikā Kventins Višovs bija Karalisko gaisa spēku lidotājs, bet Lorna Dienvidāfrikā pildīja britu izlūkdienesta aģentes misiju. Uzaugusi vāciskā vidē Bulduros, Lorna, kas bez akcenta runāja vāciski, viegli varēja uzdoties par vācbaltieti. Pēc kara Lorna ceļoja ar vīru – kalnrūpniecības inženieri – uz dažādām vietām Kanādā un Meksikā. Viņa uzrakstījusi divas grāmatas – par piedzīvojumiem, vienai stopējot uz Aļasku, un grāmatu "Nezināmā Meksika", kas vēsta par vietējo ļaužu dzīvi tālā Meksikas nekurienē. Reiz, kad Lorna ciemojās pie radiem Dienvidfrancijā, mājā ielauzās vīrietis, vicinot nazi. "Viņa aprunājās ar to puisi un pagatavoja viņam jaukas vakariņas," pēc tam stāstījusi Lornas meita. Citu reizi, Meksikā, Lornu nolaupīja divi autobusa vadītāji. Kaut kā viņai izdevās abus  apvārdot un pārliecināt, lai aizved viņu mājās, kur paēdinājusi un izvadījusi nolaupītājus pa durvīm. Tādi gandrīz neticami atgadījumi Lornas dzīvē atkārtojušies vēl un vēl. Jāsecina, ka viņa nezaudēja galvu pat visbīstamākajās situācijās un britu slepenais dienests, savulaik savervējot viņu, nebija nošāvis greizi. 60 gadu vecumā Lornas kontā bija trīs maģistra grādi – angļu un franču valodā, kā arī filozofijā, bet 83 gadu vecumā viņa ieguva skolotājas sertifikātu un vidusskolā mācīja franču valodu. Tikai gadu pirms savas došanās mūžībā 1999. gadā, Lorna izstāstīja meitai par savām slepenās aģentes gaitām kara gados. Iona Višova, Lornas meita, pazīstama Kanādas rakstniece, mātes pieredzēto izmantojusi piedzīvojumu romānu sērijā par slepeno aģenti Leinu Vinslovu. Lorna un Kventins Višovi daudz stāstīja saviem bērniem par Latviju – savu bērnības zemi, īpaši par Jūrmalu, vietu, kas bija vasaras burvības pilna, bet vēl īpašāka kļuva ziemā, kad jūra aizsala un bērni, ievīstīti segās, kamanās vesti uz Ziemassvētku dievkalpojumu baznīcā. Lornas vecākais dēls Iens Višovs ir pasaulē pazīstams zinātnieks, Letbridžas Universitātes neirozinātnes un psiholoģijas profesors un vairāk nekā 460 zinātnisku rakstu un piecu grāmatu autors par neirozinātnes tēmām. Saņēmis vairāk nekā 20 Kanādas un starptautiskus apbalvojumus un goda nosaukumus par darbu zinātniskajā pētniecībā. Bet meita Iona Višova ir pazīstama pedagoģe, Balkānu folkloras mūzikas grupas dalībniece un rakstniece. Lornas Višovas bērni un mazbērni joprojām uztur saikni ar Latviju.

Kā jau decembra laikam pienākas un priekšpēdējā raidījuma Diplomātiskās pusdienas ceļojumā dodamies uz kādu zilu ūdeņu un baltu pludmaļu ieskautu valsti – uz Barbadosu. Karību reģionā esošā Barbadosa tiek uzskatīta par vienu no saulainākajām šī reģiona vietām. Un ja vēl ņem vērā, ka vidējā gaisa temperatūra visu cauru gadu ir ap 26 grādiem un ūdens temperatūra arī ir aptuvena tāda pati, tad siltuma mīļotājiem neko vairāk pat nevarētu gribēties. Barbadosa ir visai neliela salu valsts – izmēru ziņā kādus 32 kilometrus plata un 25 kilometrus gara. Tajā dzīvo ap 300 tūkstošiem vietējo iedzīvotāju. Trešdaļa no viņiem – vienīgajā salas lielajā pilsētā un galvaspilsētā Bridžtaunā. Pārējie iedzīvotāji izvietojušies piepilsētas ciematos un lauku reģionos. Turklāt ļoti bieži izmēra ziņā nelielās mājiņas tiek izvietotas ārpus lielo zemju īpašnieku teritorijām. ŠĪs pārvietojamās mājiņas vairumā gadījumu atrodas uz īrētas zemes un ir viegli pārvietojamas uz citu vietu – šī ir tradīcija, kas ir spēkā vēl kopš plantāciju laikiem. Šajā diezgan mazajā salā nav ne upju, ne nopietnu ezeru. Galu galā arī augstākais salas punkts ir vien kādus 20 metrus augstāks par mūsu Gaiziņu. Par dabas bagātībām runājot, jāatzīst, ka laika gaitā cukurniedru plantāciju izvēršanas dēļ dabas mantojums ir ievērojami noplicināts, bet daudzi savvaļā atrodamie dzīvnieki, piemēram, pērtiķi, truši vai mangusti vairāk tiek uzskatīti par kaitēkļiem. Savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ Barbadosa vēsturiski ir bijusi ļoti nozīmīgs pieturas punkts tirdzniecībai starp Eiropu, Āfriku un abiem Amerikas kontinentiem. Tā faktiski ir vistālāk uz austrumiem esošais Karību reģiona punkts un līdz ar to arī pirmais pieturas punkts no Eiropas ceļojošajiem tirdzniecības kuģiem. Un līdzīgi kā daudzas citas reģiona valstis, arī Barbadosa sākotnēji atradās spāņu impērijas pakļautībā, tad 16. gadsimtā to kontrolēja Portugāle, bet kopš 1625. gada tā bija Britu kolonija. Sākotnēji Barbadosas zeme tika piešķirta britu kolonistiem, taču jau pirmajās desmitgadēs mazos un nabadzīgākos zemes īpašniekus pārņēma lielākie plantatori, kas aktīvi izvērsa cukurniedru audzēšanu un cukura ražošanu. Tika izdoti vairāki vergu rīcību regulējoši likumi, kas nereti noveda arī pie vergu sacelšanās, taču tās tika ar spēku apspiestas. Lai arī dumpju dalībnieku parasti bija skaitliski vairāk, plantāciju īpašniekiem un karavīriem priekšrocības deva gan līdzenā vidiene, gan mežu trūkums, kur vergi varētu paslēpties. Paralēli bija vērojams vēl kāds fenomens – palielinoties lielo plantatoru ietekmei, valsti sāka pamest tieši nabadzīgākie kolonisti, kuri devās uz citām Karību salām un valstīm – Britu Gvijānu, Panamu un citām. 18. gadsimta beigās uz aptuveni 18 tūkstošiem balto kolonistu bija aptuveni 65 tūkstoši Āfrikas vergu. Lai arī visā Britu impērijā verdzība tika atcelta 1834. gadā, britu valdīšana Barbadosā turpinājās līdz pat 1966. gadam. Tā kā situāciju joprojām kontrolēja angļi un skoti, bijušo vergu pēcteči aktīvāk politiskajā dzīvē sāka iesaistīties vien 20. gadsimta 30. gados. Tika izveidota Barbadosas progresīvā līga, kas jau daudz aktīvāk sāka cīnīties par nabadzīgo tiesībām. 40. gadu vidū tika panākts, ka arī nabadzīgākajiem cilvēkiem ir iespējas piedalīties vēlēšanās un tas noveda pie tā, ka vara bijušajiem plantatoriem pamazām tika atņemta. Rezultātā 1966. gadā Barbadosa pasludināja neatkarību. Jaunajā valstī tika izveidota pārvaldes sistēma, kas faktiski līdzinās britu konstitucionālajai monarhijai ar karalieni (tobrīd karalieni) valsts vadītājas amatā.   Par valsts pirmo premjerministru kļuva Erols Voltons, kura vadībā sākās ekonomikas dažādošana un pāreja no izteiktas lauksaimniecības uz rūpniecību un tūrisma sektora attīstīšanu. Barbadosa aktīvi iesaistījās arī Karību jūras brīvās tirdzniecības asociācijas izveidē. Taču viens no jautājumiem, kas jau ilgus gadus bija politiskajā dienaskārtībā, bija pilnīga pāreja uz republikānisko pārvaldes sistēmu. Proti, atsakoties no britu karaļnama pārraudzības. Britu karaļnams nereti tiek uzskatīts par vienu no spilgtākajiem koloniālās pagātnes simboliem. Un bija vajadzīgi vairāk nekā 50., lai Barbadosa pierādītu savu politisko un ekonomisko briedumu un faktiski sarautu saiknes ar savu brīžiem sāpīgo vēsturisko pagātni. Barbadosa par republiku kļuva pavisam nesen – 2021. gada oktobrī. Par valsts pirmo prezidenti kļuva tā brīža Barbadosas ģenerālgubernatore Sandra Meisone. Viņas inaugurāciju apmeklēja arī pašreizējais Apvienotās Karalistes karalis Čārlzs III, kurš tobrīd gan bija vien princis, bet karaliene Elizabete II nosūtīja simbolisku apsveikumu. Esam stāstījuši, ka savulaik līdzīgu soli ir spērušas arī citas britu sadraudzības valstis, kuras ir atteikušās no karalienes vai karaļa kā sava valdnieka, tomēr palikušas britu Sadraudzības rindās. Mums, protams, bija interese noskaidrot, kāpēc valstis sper šādus soļus? Vērsāmies pie Apvienotās Karalistes vēstnieka Latvijā Pola Brumela, kurš, mums par lielu pārsteigumu, pirms aptuveni 20 gadiem bija Apvienotās Karalistes vēstnieks tieši Barbadosā un arī vairākās citās Karību reģiona austrumu valstīs. Viņš dalās ar saviem iespaidiem par Barbadosu.   

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas mērojam ceļu pāri Atlantijas okeānam uz Centrālmeriku, kur tās ziemeļaustrumos atrodas Beliza - maza valsts ar krāšņu un bagātīgu ekosistēmu, kur sastopams viss no tropu lietusmežiem un savannām līdz koraļļu rifiem Karību jūrā. Valsts atrodas 9000 km attālumā un robežojas ar Meksiku un Gvatemalu. Belizā atrodas otrs lielākais barjerrifs pasaulē, kas ir iekļauts arī UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Barjerrifā atrodas vairāk nekā 500 zivju sugu un simtiem koraļļu veidu, taču tūristu vidū galvenais apskates objekts ir tā sauktais Lielais Zilais caurums. Tas ir nevis Alberta Einšteina teorijā konstruētais melnais caurums, bet gan, praktiski runājot, liels caurums jūras gultnē. Pateicoties izcilajam franču okeanologam Žakam Kusto, 20. gadsimta beigās vieta ir kļuvusi par vienu no populārākajām niršanas ar akvalangu vietām pasaulē. Šī cauruma platums ir 318 m un tā gultne sniedzas 124 metru dziļumā. Sākotnēji valsts galvaspilsēta atradās Belizsitijā, taču pēc postošās viesuļvētras "Hattie" 1970. gadā galvaspilsēta tika oficiāli pārcelta uz Belmopanu, padarot to par vienu no jaunākajām galvaspilsētām pasaulē. Beliza ir arī vienīgā valsts Centrālamerikā, kurā oficiālā valoda ir angļu. Lai gan lielākā daļa sabiedrības runā spāņu un beliziešu kreolu valodā, angļu valoda tiek izmantota kā "lingua franca". Papildus ir nepieciešams pieminēt, ka Beliza ir arī pazīstama ar savu uzsvaru uz vietējo kultūru un virtuvi, tāpēc valstī nav bijusi vajadzība ievest ātrās ēdināšanas ķēdes. Belizieši tā vietā dod priekšroku vietējām ēstuvēm, kurās uzmanības centrā ir Belizas virtuve, piemēram, rīsi un pupiņas ar sautētu vistu. Belizā dzīvo ap 415 000 iedzīvotāju, un interesanti, ka valstī ir zemākais iedzīvotāju blīvums visā Centrālamerikā, jo tur, kur Latvijā ir apmēram 30 cilvēku uz vienu kvadrātkilometru, Belizā - tikai 18 cilvēku. Paši beliezieši par to priecājas, uzsverot, ka visi pazīst visus, padarot sabiedrību nepiespiestu un iekļaujošu. Ceļotājiem būtu jāņem vērā, ka beliziešu starpā ir raksturīgi vadīties ne pēc ielu nosaukumiem, bet gan pēc noteiktiem objektiem, izmantojot orientierus, piemēram, sakot “pagriezieties pa kreisi pie lielā mango koka” vai “tieši aiz sarkanās mājas”. Tad tikai atliek saprast, kā izskatās mango koks un cerēt, ka ir tikai viena sarkana māja ceļā laikā... Vēsturiski valsts bija daļa no maiju civilizācijas, kas uzplauka mūsdienu Meksikas, Gvatemalas, Hondurasas un Belizas teritorijās. Maiji uzcēla lielas pilsētvalstis, tostarp Karakolu, Ksunantunihu un Lamanai, kas kalpoja kā tirdzniecības, reliģijas un kultūras centri. Ap 10. gadsimtu maiju civilizācija sāka piedzīvot panīkumu, iespējams, pārapdzīvotības, resursu izsīkuma un karadarbības kombinācijas dēļ. Par spīti civilizācijas pagrimumam mūsdienu Belizā ir sastopamas vairāk nekā 600 vēsturisko vietu un seno maiju pēcteči dzīvo visā Belizā, īpaši Toledo un Stenkrīkas dienvidu reģionos, pārstāvot trīs atšķirīgas maiju grupas. Katrai no tām ir unikāla kultūras prakse, valodas un tradicionāls apģērbs, kas atspoguļo viņu mantojumu. Turpinot par vēstures notikumiem, protams, neiztiekam bez eiropiešu ienākšanas, un pirmie bija spāņi, kas Belizā ieradās 16. gadsimtā, pretendējot uz teritoriju, taču galu galā nespēja nodibināt pastāvīgu klātbūtni seno maiju pretestības un reģiona izaicinošās ainavas dēļ. Britu kolonisti, galvenokārt kokgriezēji, kas meklēja sarkankoku un baļķi, sāka ierasties valstī 17. gadsimtā, izveidojot nelielas apmetnes. Spāņi mēģināja britus padzīt, taču briti galu galā nodrošināja kontroli, 1862. gadā formalizējot Belizu kā koloniju, kas sākotnēji bija pazīstama kā Britu Hondurasa. Britu klātbūtne Belizā rezultējās ar ekonomikas augšupeju un iedzīvotāju skaitu palielināšanos, Belizas neatkarīgas pastāvēšanas centieni rezultējās tikai 1981. gadā valstij iegūstot neatkarību un pievienojoties Britu Sadraudzībai. Šeit gan jāpiemin, ka ne jau Lielbritānija pretojās Belizas neatkarības centienu pilnveidošanā, bet gan kaimiņvalsts Gvatemala uzsverot, ka Belizas teritorija būtu jāiekļauj Gvatemalas teritorijā un tikai pēc Lielbritānijas aizsardzības atbalsta apliecinājuma, neatkarība tika iegūta. Diemžēl strīds ar Gvatemalu arī turpinās mūsdienās, un 2019. gadā panāca jaunus pagriezienus abām valstīm oficiāli vēršoties Starptautiskajā tiesā. Jāpiebilst, ka galējs lēmums vēl nav pieņemts, taču pateicoties Lielbritānijas drošības garantijām un starptautisko organizāciju statūtiem, Belizas teritorija atrodas drošībā. Beliza ir bijusi viena no Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) veidotājvalstīm, aizstāvot mazu un attīstības valstu intereses organizācijas veidošanas procesā. Šobrīd PTO ir viena no svarīgākajām starptautiskajām organizācijām pasaulē, tāpēc vēlējāmies noskaidrot, kāda ir PTO iespējamā nākotnē tieši šodien (5. novembrī) notiekošo ASV prezidenta vēlēšanu kontekstā. Lūkojoties pēc atbildes, vērsāmies pie Renāra Danelsona, kurš ir Latvijas Republikas Pastāvīgās Pārstāvniecības ANO un citās starptautiskajās organizācijās Ženēvā pastāvīgā pārstāvja vietnieks. ASV prezidenta vēlēšanas, šīs pasaules ietekmīgākā amata vēlēšanas, var izšķirt tostarp arī PTO nākotni, jo kritikas par to, cik šī organizācija ir novecojusi un kļuvusi problemātiska, ir daudz un katram no kandidātiem, gan Harisai, gan Trampam var būt izšķiroša loma, vai PTO vispār netiks likvidēta. Bet atpakaļ pie Belizas un konkrēti – tās ekonomikas. Beliza ir maza, atvērta ekonomika, tūrismam veidojot valsts ekonomikas mugurkaulu un sastādot 40% no IKP un nodarbinot 30% iedzīvotāju. Belizas barjerrifs, arheoloģiskās vietas un ekotūrisms piesaista tūristus, īpaši no ASV un Kanādas. Jāpiemin, ka arī lauksaimniecība joprojām ir būtiska ekonomikas sastāvdaļa, Belizai galvenokārt eksportējot cukuru, banānus un citrusaugļus. Runājot par dabas resursiem, 2000. gadu sākumā Beliza atklāja nelielas naftas rezerves jūrā, tomēr kopš tā laika ražošana ir samazinājusies, un valdība vides apsvērumu dēļ ir ieviesusi aizliegumus urbšanai jūras gultnē.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies ceļojumā uz gana siltām zemēm – uz Karību jūras reģionu, uz Sentkitsu un Nevisu. Iespējams, ka esat dzirdējuši arī otru šīs valsts nosaukumu – Svētā Kristofera un Nevisas sala. Arī mums tas sākumā radīja nelielu apjukumu, taču izskaidrojums ir ļoti vienkāršs. „Kit” senos laikos bija deminutīvs jeb pamazināmā forma vārdam Kristofers. Un Svētais Kristofers, jeb dažreiz saukts arī par Kristapu, ir ceļotāju aizbildnis, kura vārdā pirmais salās ieceļojušais eiropietis – Kristofors Kolumbs – tad arī ir nosauca vienu no divām šīs valsts salām. Kolumbs deva nosaukumu arī otrai salai Nevisai, nosaucot to par „Nuestra Señora de las Nieves”, jeb tulkojumā „Mūsu sniegu kundze” – viņam no tāluma likās, ka salā redzamais kalns ir ar sniegotu galotni, taču tie izrādījās mākoņi. Šī teritoriāli un iedzīvotāju skaita ziņā mazā valstiņa ir gana unikāla vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā ir mazākā valsts gan teritorijas, gan iedzīvotāju skaita ziņā visā Rietumu puslodē – tā ir tikai 269 kvadrātkilometrus liela un tajā dzīvo ap 50 tūkstošiem cilvēku. Salīdzinājumam, Rīga ir 307 kvadrātkilometrus liela un tajā dzīvo ap 630 tūkstošiem iedzīvotāju. Sentkitsa un Nevisa ir arī mazākā federatīvā valsts pasaulē. Gan Sentkitsas salai, gan Nevisas salai ir katrai sava valdība un arī autonomija, turklāt konstitūcija nosaka, ka Nevisai ir tiesības izstāties no federācijas, ja tā to vēlas. Tā kā izmēru ziņā mazākā Nevisa uzskata, ka Sentkitsa dominē gan politiskajā, gan ekonomiskajā dzīvē, 1998. gadā pat notika referendums par atdalīšanos, taču sasniegt divu trešdaļu balsu vairākumu tā arī neizdevās. Tagad sadalīšanās sarunas it kā ir pieklusušas, taču nevarētu teikt, ka abu salu starpā nevalda saspīlējums. Sentkitsas un Nevisas vēsturei ir cieša saistība ar Amerikas atklājējiem no Eiropas, kaut arī vēsturiskās liecības apstiprina cilvēku klātbūtni laikā vēl ilgi pirms mūsu ēras. 1493. gadā salās nostiprinājās spāņu iekarotāji, bet divus gadsimtus vēlāk – ap 1623. gadu – šeit tika nodibinātas pirmās britu un franču kolonijas. Visas šīs trīs koloniālās lielvaras par ietekmi salās cīnījās 150 gadus, līdz 18. gadsimta beigās salas nonāca Lielbritānijas karalistes sastāvā. Sentkitsa un Nevisa kļuva par vienu no pirmajām un vēlāk arī vienu no ietekmīgākajām britu apmetnēm reģionā. Faktiski tieši no šejienes turpinājās Rietumindijas jeb Karību reģiona kolonizācija. Un tieši Sentkitsa un Nevisa bija turīgākās no Karību salām – galvenokārt savas bagātīgās dabas dēļ. Lai nostiprinātu savas pozīcijas, uz salām tika masveidā vesti vergi no Āfrikas, kas strādāja auglīgajās cukurniedru plantācijās. Pat pēc verdzības atcelšanas Britu impērijā Sentkitsā un Nevisā turpinājās tā dēvētā piespiedu paverdzināšana, jo plantāciju īpašnieki nevēlējās atteikties no brīvā darbaspēka. Tikai 2005. gadā, jau vairāk nekā 20 gadus pēc neatkarības pasludināšanas no Lielbritānijas, cukura ražošanas industrija valstī beidza pastāvēt. Iemesls tam bija milzīgie zaudējumi, kā arī Eiropas Savienības tā brīža plāni ievērojami samazināt cukura cenas. Sentkitsa un Nevisa pēc cukura ražošanas ēras beigām arī bija spiesta mainīties. Un kā jau daudzām Karību jūras valstīm pienākas, glābiņš tika meklēts tūrismā, kas atkal kļuva par tādu kā ekonomisko monokultūru. Tūristu un kruīza kompāniju interese par šīm salām tikai pieauga, līdz pasauli neskāra Covid krīze, kas arī Sentkitsai un Nevisai radīja pamatīgus izaicinājumus. Vēl viens veids, kā vairot valsts ienākumus, ir daudzviet pasaulē piekoptā „pilsonība apmaiņā pret  investīcijām” programma. 1984. gadā tieši Sentkitsa un Nevisa bija pirmā, kas pasaulē ieviesa šo programmu. Pilsonību var iegūt, ziedojot 250 tūkstošus dolāru vai nu valdības fondā, vai kādā sabiedriskā labuma fondā, vai arī investējot vismaz 400 tūkstošus dolāru nekustamajā īpašumā.  Tiek lēsts, ka 40 gadu laikā šīs programmas ietvaros pilsonību ir ieguvuši vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēku. Tostarp arī pēdējos mēnešos visai plašu rezonansi guvušais saziņas vietnes „Telegram” izveidotājs Pāvels Durovs un viņa brālis Nikolajs. Visticamāk, ka tas ir darīts tāpēc, lai droši varētu ceļot pa pasauli, jo ar Sentkitsas un Nevisas pasi var bez vīzas ceļot uz 157 valstīm, ieskaitot Eiropas Savienību. Bet, kā redzam, arī šī pilsonība, līdzās Krievijas, Francijas un Apvienoto Arābu emirātu pilsonībām nepasargāja Durovu no aizturēšanas Francijā. Tāpēc šoreiz izvēlējāmies parunāt arī par mūsu uzturēšanās atļauju programmu. Jo tās idejiskās līdzības ar Sentkitsas un Nevisas programmu ir nenoliedzamas. Un šīs valstiņas “zelta vīzu programma” ir bijusi ne tikai viena no pirmajām pasaulē, kur šāds modelis tika ieviests, bet arī vēl joprojām ir viena no veiksmīgākajām. Kā Latvijai ir klājies ar šo programmu, stāsta Zanda Kalniņa- Lukaševica, Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre un Saeimas priekšsēdētājas biedre.

Saruna grimmētavā. Kultūras rondo notvēra aktieri Andri Keišu uzreiz pēc izrādes "Lai Dievs stāv tev klāt, tu nabaga cietēj!" ģenerālmēģinājuma Jaunajā Rīgas teātrī, kas tapusi pēc Martina Makdonas lugas "Bendes" motīviem. Galvenais jautājums – par ko drīkst un nedrīkst vispār smieties? "Nedrīkst jokot..., tas mani personīgi skar, par mentāliem cilvēkiem. Tas man liekas vienīgais. Man bija "Linda vista" teksts par bērniem: kas tie tādi alerģiski, autiski žurkulēni". Es izņēmu vārdu autiski ārā, jo zinu, kas tā ir par nelaimi cilvēkiem, nekad par to nejokošu. Šinī lugā ir: nosauc uzvārdu, es saku - ā, tas pajoliņš. Mans tēls ir tik neiejūtīgs. Tas pajoliņš ir dokumentāls cilvēks ar mentālām problēmām. Tas man ir vienīgais. Domāju, jokot drīkst par visu," analizē Andris Keišs. "Vēl gan, kas ir tavs mērķis," papildina Andris Keišs. "Ir visādi mērkaķi, kas grib izsmiet un kādus politiskus zemtekstus iepīt. Tad es nezinu, labāk vajag paklusēt. Jokot drīkst, ja esi brīvs, godīgs, laimīgs cilvēks, kurš sasmīdināt, nevis kaut ko panākt ar to. Man personīgi satīra ne pārāk patīk." Izrāde veidota pēc Mārtina Makdonas lugas “Bendes”. Melnajai komēdijai Lielbritānijas dramaturgs Mārtins Makdona par pamatu ņēmis reālus vēsturiskus notikumus un personas no tālā 1965. gada, kad Anglijā oficiāli tika atcelts nāvessods (ar pakāršanu) un pēdējie Viņa Majestātes bendes jeb nāvessodu izpildītāji pēkšņi palika bez darba. Pirmo reizi luga uzvesta 2015. gadā Londonas Royal Court Theatre. “Bendes” ir saņēmušas Lorensa Olivjē balvu Lielbritānijā un Ņujorkas kritiķu balvu kā labākā jaunā luga. Izrādes režisors Alvis Hermanis. Scenogrāfe un kostīmu māksliniece ir Kristīne Jurjāne, gaismu mākslinieks – Lauris Johansons. Lomās: Andris Keišs, Baiba Broka, Gundars Āboliņš, Kaspars Znotiņš, Jevgēnijs Isajevs, Ivars Krasts vai Ričards Murāns, Jānis Skutelis, Ritvars Logins, Toms Harjo, Dāvids Pētersons, Evelīna Priede.

Eksprezidents un Republikāņu partijas kandidāts ASV prezidenta amatam Donalds Tramps ir piedzīvojis jau otro atentāta mēģinājumu - šoreiz tā līdz īstai šaušanai iespējamais slepkava netika, bet beigties varēja visādi. Par ko šie mēģinājumi liecina? Ir zināma jaunā Eiropas Komisija - Valdis Dombrovskis būs ekonomikas un ražīguma komisārs, vēl viņam uzticēti īstenošanas un vienkāršošanas komisāra pienākumi, savukārt atbildīgā par ārējo politiku būs Igaunijas ekspremjere Kaja Kallasa. Ko mēs varam sagaidīt no nākamās Eiropas valdības? Jau vairākas naktis nerimst mēģinājumi šturmēt robežu pie Spānijai piederošā Suetas pilsētas. Marokas policija un specvienības aizturējušas simtiem cilvēku. Tikmēr Eiropā Vācija ir atjaunojusi robežkontroli uz visām savām robežām, lai cīnītos pret migrantu ierašanos valstī. Vēl arī dabas stihijas raisījušas daudz satraukumu Eiropā un Āzijā, bet klimata pārmaiņu dēļ šī būs arvien biežāka realitāte. Nevar arī nepieminēt 17. septembrī notikušo Libānā, kur "Hezbollah" kaujinieku kabatās uzsprāga tūkstošiem peidžeru (nelielas ierīces ziņojumu saņemšanai). Aktualitātes pasaulē analizē politologs Andis Kudors un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sazināmies ar Latvijas TV žurnālisti Ilzi Naglu. Otrais mēģinājums 15. septembrī netālu no Donaldam Trampam piederošā golfa kluba Vestpalmbīčā, Floridā, atskanēja šāvieni. Tramps tobrīd spēlējis golfu. Kā vēlāk tika ziņots – ASV Slepenā dienesta aģenti atklāja uguni, ieraugot personu ar šaujamieroci netālu no golfa kluba. Aģenti, kas apsargāja Trampu, esot redzējuši aizdomīgu bruņotu personu, kas, kā izskatījies, gatavojies šaut. Aizdomīgajai personai izdevās aizbēgt ar automašīnu, bet vietējā policija viņu vēlāk notvērusi kaimiņu apgabalā. Trampa kampaņas cilvēki un Slepenais dienests pēc incidenta paziņoja, ka Tramps atrodas drošībā. Arī vietējā policija ziņoja, ka neviens cilvēks šajā incidentā nav cietis. Aizturēts tika Raiens Veslijs Rouss, nelielas būvniecības kompānijas īpašnieks Havaju salās. Viņš tiek raksturots kā stingrs Ukrainas atbalstītājs un sociālajos tīklos aktīvi komentējis politiskos notikumus, kritizējot Trampu. ASV mediji vēsta, ka aizturētajam pagaidām izvirzītas divas apsūdzības – par nelikumīgu šaujamieroča glabāšanu, neskatoties uz sodāmību, kā arī par šaujamieroča ar dzēstu numuru glabāšanu. Tas ļauj viņu paturēt apcietinājumā, kamēr tiek pētīti pierādījumi. Izmeklēšanas gaitā viņam var izvirzīt arī nopietnākas apsūdzības. Tikmēr Tramps un viņa viceprezidenta amata kandidāts Venss jau atkal steiguši izmantot notikušo savā labā. Abi centušies vainot prezidentu Džo Baidenu un viceprezidenti Harisu notikušajā, kā argumentu piesaucot, ka aizdomās turamais ticējis Baidena un Harisas retorikai un tāpēc rīkojies saskaņā ar to. Jāatgādina, ka pirms diviem mēnešiem Tramps tika ievainots vēlēšanu kampaņas mītiņā Pensilvānijas štata Batleras pilsētā. Viņam tika sašauta auss. Savukārt, uzbrucēju, kurš atradās uz līdzās esošās ēkas jumta, nošāva Slepenā dienesta aģenti. Šī atentāta laikā tika nošauts arī 50 gadus vecs ugunsdzēsējs un nopietni ievainoti divi mītiņa dalībnieki. Nosaukts nākamās Eiropas Komisijas sastāvs Ir pagājusi visa vasara kopš Eiropas Parlamenta vēlēšanām, un vien 17. septembrī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena paziņoja iecerēto nākamās komisijas jeb valdības sastāvu. Protams, pirms tam bija jāvienojas, vai Leienai pašai varētu būt nepieciešamais mandāts turpināt darbu komisijas vadītājas amatā. Paralēli valstīm bija jāizvirza savi pārstāvji darbam komisijā. Eiropas valdību veido 27 komisāri, katrai valstij izvirzot vienu. Šis process nebija bez šķēršļiem. Pēc tam, kad valstis bija paziņojušas savus kandidātus, prezidente aicināja veikt izmaiņas – viņa gribēja, lai komisijā būtu vīriešu un sieviešu līdzsvars. Pilnībā to nodrošināt neizdevās, taču, ja sākumā proporcija bija viens pret pieci, tad, dažām valstīm nomainot savus kandidātus, tagad komisijā būs 40 procenti sieviešu un 60 procenti vīriešu. Latvija savu kandidātu nemainīja, atstājot nominācijā Valdi Dombrovski. Viņš ir saņēmis atbildīgo ekonomikas komisāra posteni, ko iekāroja ne viena vien valsts, taču līdz ar to zaudējis viceprezidenta amatu. No sešiem viceprezidentiem četras būs sievietes. Fon der Leiena uzsvēra, ka šie visi ir jauni viceprezidenti, un starp tiem viena no ietekmīgākajām būs Igaunijas ekspremjere Kaja Kallasa, kas turpmāk būs atbildīgā par ārlietām. Vispār Baltijas valstis ir saņēmušas nozīmīgus posteņus. Lietuvas ekspremjers Andrjus Kubiļus ieņems jaunizveidoto, bet šajā brīdī ļoti būtisko aizsardzības ministra jeb komisāra amatu, turklāt viņa pārziņā būs arī kosmosa politika. Vēl gan jaunā komisija nav sākusi darbu, tā ir tikai nominēta, jo priekšā tagad gaidāma apspriešana Eiropas parlamentā, un parlamentam būs jānobalso par jauno komisijas sastāvu. Vācija atjauno robežkontroli No 16. septembra uz Vācijas robežas ir atjaunota robežkontrole, kas tiks īstenota vismaz pusgada garumā. Savulaik līdz ar Šengenas zonas izveidi vecie robežkontroles punkti valstī tika nojaukti un daudzviet par robežas šķērsošanu informēja vien neliela zīme. Tagad uz ceļiem izvietoti mobili robežposteņi, un ikvienam, kurš grib iebraukt Vācijā, ir jārēķinās, ka viņš varētu tikt apturēts un tiks pārbaudīti viņa dokumenti. Mērķis ir apturēt nelegālo migrantu iekļūšanu valstī. Vācija daudziem ir viens no iekārotākajiem galamērķiem. Tiesa, zinot par dokumentu pārbaudi, migranti varētu izvēlēties arī citus ceļus. Tomēr ne jau tikai Vācija saskaras ar pieaugošajiem migrācijas izraisītajiem izaicinājumiem. Britu premjers nedēļu mijā devās uz Romu, lai apspriestu sadarbību ar savu Itālijas kolēģi cīņā pret nelegālo migrāciju. Kaut arī Itālijā pie varas ir labējie, bet Britu salās kreisie, tomēr mērķis mazināt migrantu plūsmu abiem ir viens. Gan Itālijas, gan Apvienotās Karalistes krastus labākas dzīves meklētāji mēģina sasniegt ar visdažādākajiem peldlīdzekļiem, un bieži vien tie ir pārāk nedroši, lai tiktu pāri sabangotajiem ūdeņiem. Pēdējās nedēļās ir bijušas vairākas traģēdijas, par kurām mediji plaši ziņojuši. Arī citas valstis piedzīvo līdzīgas problēmas. Jau vairākas naktis ļoti nemierīgi ir pie Marokas robežas netālu no Spānijas pilsētas Seutas. Seuta ir viens no diviem anklāviem, kas atrodas Gibraltāra šauruma otrajā pusē un kur Eiropas savienībai ir vienīgās sauszemes robežas ar Āfrikas kontinentu. Izmantojot sociālos tīklus, pie robežas pulcējušies tūkstošiem migrantu, kas jau kopš svētdienas mēģina kopā to šturmēt. Uz robežas ir uzbūvēti divi 10 metrus augsti žogi, tāpēc tiem tikt pāri nav tik viegli. Marokas policijai, piesaistot specvienību, vien ar milzīgām pūlēm pagaidām izdodas apturēt pūļa virzīšanos.

Kā skudra zina, kur tai mājas, un vai vientuļa vabole var apmaldīties? Kā putns zina ceļu mājup, un vai visi citi dzīvnieki orientējas dabā tāpat kā cilvēki - pēc ceļiem, pēc ēkām un dabas objektiem? Vai dzīvniekiem prātā ir kartes, vai arī tie mājupceļu atrod tikai pēc "deguna"? Nu jau ļoti siltās pavasara dienās, kad kukaiņu un citu dzīvnieku aktivitāte ir jūtama, pievēršamies jautājumiem par dzīvnieku telpas uztveri un orientēšanos telpā. Sarunājamies ar Latvijas Universitātes profesoru, biologu, Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošo pētnieku Indriķi Kramu bioloģijas zinātņu doktoru, Britu dabas muzeja entomologu, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētnieku un Daugavpils universitātes vadošo pētnieku Dmitriju Teļnovu. “Nekur nav tik labi kā mājās” - tā skan kādā bieži dzirdētā dziesmā, un mēs raidījumā mēģinām saprast, vai šis teiciens būtu attiecināms arī uz kukaiņiem un putniem. Saruna par došanos tālos ceļos, atgriešanos mājās un mazliet arī par partnera atrašanu.  

Kā skudra zina, kur tai mājas, un vai vientuļa vabole var apmaldīties? Kā putns zina ceļu mājup, un vai visi citi dzīvnieki orientējas dabā tāpat kā cilvēki - pēc ceļiem, pēc ēkām un dabas objektiem? Vai dzīvniekiem prātā ir kartes, vai arī tie mājupceļu atrod tikai pēc "deguna"? Nu jau ļoti siltās pavasara dienās, kad kukaiņu un citu dzīvnieku aktivitāte ir jūtama, pievēršamies jautājumiem par dzīvnieku telpas uztveri un orientēšanos telpā. Sarunājamies ar Latvijas Universitātes profesoru, biologu, Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošo pētnieku Indriķi Kramu bioloģijas zinātņu doktoru, Britu dabas muzeja entomologu, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētnieku un Daugavpils universitātes vadošo pētnieku Dmitriju Teļnovu. “Nekur nav tik labi kā mājās” - tā skan kādā bieži dzirdētā dziesmā, un mēs raidījumā mēģinām saprast, vai šis teiciens būtu attiecināms arī uz kukaiņiem un putniem. Saruna par došanos tālos ceļos, atgriešanos mājās un mazliet arī par partnera atrašanu.  

Stāsta arfiste un koklētāja, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra arfu grupas koncertmeistare Ieva Šablovska. Ķeltu arfa atšķiras no mūsdienu koncertinstrumenta – tā ir mazāka, klēpī turama un tās īpašā atšķirība ir lokveida kolonna. Ķeltu arfa ir svarīgs īru tautas simbols, kuras tēls tiek ļoti bieži izmantots – Īrijas ģerbonī attēlota zelta arfa ar sudraba stīgām uz zila vairoga. Ģerboņa aizsākumi datējami ar 1530. Gadu, kad arfu par īru nacionālo simbolu pasludināja karalis Henrijs VIII, izlaižot monētas ar iekaltu arfas attēlu. Savukārt mūsdienu Īrijas ģerbonis tika noteikts 1945. gada 9. novembrī, kurā par arfas prototipu izmantots konkrēts 14.–15. gadsimta instruments. Šī ir viena no retajām tā laika ķeltu arfām, kura saglabājusies līdz mūsdienām – arfai ir 36 stīgas, un tās konstrukcija ir veidota, ievērojot senās instrumenta būves tradīcijas. Šī arfa šobrīd atrodas Dublinas Trīsvienības koledžā, to sauc par Braiena Boru (Brian Boru) arfu – par godu slavenam īru karavadonim. Leģenda vēsta, ka karavadonis spēlējis arfu pirms saviem karagājieniem, tostarp pirms savas pēdējās kaujas, kurā viņš tika nogalināts. Lai gan paša Braiena Boru arfas spēlēšanai nav nekādu vēsturisku pierādījumu, šī arfa tiek izmantota kā simbols, kas saistīts ar viņa vēsturisko personību. Ķeltu arfa ir attēlota arī uz Īrijas eiro monētām, dažādiem valsts zīmogiem, emblēmām, Īrijas pilsoņu pasēm, tas ir arī viens no populārākajiem Īrijas suvenīriem. Ķeltu arfa atainota pat slavenā īru alus „Guinness” logotipā. Kā šis instruments īsti nokļuva Īrijā? Ķeltiem pašiem ir leģendas, ka instrumentu viņiem dāvinājuši dievi, tomēr pastāv pieņēmumi, ka arfu pirms kristietības pieņemšanas no Ēģiptes kopā ar citām precēm atveduši feniķieši. Valda uzskats, ka pirmo arfu stīgas bija izgatavotas no zelta un sudraba stieples. Ķeltu arfas rāmis, līdzīgi kā Baltijas jūras reģiona etnogrāfiskās kokles tipa instrumenti, parasti bija izgrebts no viena baļķa gabala. Tās izveidošanai izmantoti vītoli, papeles un alksnis. Un arī pašas arfas vienmēr tika bagātīgi izgreznotas. Tās bija dekorētas ar mozaīkām, perlamutru un pat dārgmetāliem. Ķeltu arfas zelta laiki Īrijā bija Viduslaikos, kad instrumentu popularizēja ceļojošie mākslinieki – bardi, kas nodarbojās ar dzejošanu, dziesmu izpildīšanu un stāstniecību. Visbiežāk arfists pavadīja savu dziedājumu vai piedalījās varoņteiku, seno stāstījumu izdziedāšanas pavadīšanā. Viņi bija svarīga senās īru kultūras daļa, un viņu uzdevums bija ne vien izklaidēt, bet arī nodot caur savu mākslu tautas mantojumu un vēsturi – viņu mūzikas izpildījums un stāstījumi bieži bija saistīti ar īru mitoloģiju, vēsturi un dzīvi. Kaut arī nacionālas arfas skolas vēl nebija izveidojušās, tieši Britu salu valstīs 14. gadsimtā parādījās pirmās liecības par arfas spēles apmācību. Arī šodien Īrijā var sastapt māksliniekus, kas seko šīm senajām tradīcijām, izpildot īru tradicionālo mūziku un dziesmas. Interesants ir fakts, ka ķeltu arfu spēlēja nevis ar pirkstu galu spilventiņiem, kā to dara šodien, bet ar īpaši ataudzētiem nagiem. Tas skanējumam deva savdabīgu nokrāsu. Bet arfisti, kas bija nogrēkojušies, saņēma bargu sodu – viņiem apgrieza nagus… Arfas zelta laikmets beidzās pēc ķeltu un britu apdzīvoto teritoriju iekarošanas. Tad tika izdots liels skaits aizliegumu, kuru mērķis bija izskaust vietējo iedzīvotāju kultūru. Viņiem nebija atļauts valkāt tautastērpus, izmantot tradicionālos simbolus, bija aizliegts spēlēt arfu, nereti viņu instrumenti tika sadedzināti. Par spīti ierobežojumiem arfas spēles tradīcijas saglabājās un arfa kā simbols Īrijā mirdz vēl šodien.  

Stāsta arfiste un koklētāja, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra arfu grupas koncertmeistare Ieva Šablovska Arfa vienlaikus ir viens no vissenākajiem un arī visjaunākajiem mūzikas instrumentiem. Kāpēc tā? Neraugoties uz arfas seno izcelsmi, kas meklējama senajās civilizācijās, instruments attīstījies ļoti lēnām un eksperimentēšanas rezultātā mūsdienu klasiskā koncertarfa izveidojusies tikai 1801. gadā. Kā jau stāstījām iepriekš, arfas rašanās datēta vismaz ar trešo gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Tā kā vienīgās liecības par senajiem instrumentiem ir tikai arheologiskajos izrakumos atrastie mākslas darbi – freskas, zīmējumi, trauki, kā arī pašu instrumentu fragmenti, var tikai iztēloties, kā instruments reāli izskatījās, kā skanēja un kā to pielietoja. Visticamāk, ka Āzijā un Eiropā arfa tika ievesta no Tuvajiem Austrumiem, precīzāk – no Ēģiptes. Viduslaikos tagadējās Britu salās klejojošie muzikanti attīstīja ķeltu arfu. Neskatoties uz to, ka arfa bija izplatīta visā Eiropā, tik lielu arfas uzplaukumu kā Britu salās tā neguva nekur. Un ķeltu arfas kā tautas instrumenta nozīme ir liela vēl šodien. Par to stāstīsim nākamajā sērijā. Paralēli Eiropai Dienvidamerikā attīstījās Paragvajas arfa, kas ir ļoti populāra arī mūsdienās. Arfa turp aizceļoja ar spāņu imigrantiem. Parasti tai ir 32-46 stīgas, un to pārsvarā spēlē ar nagiem, atskaņojot tautas mūziku. Ir zināms, ka arī citur pasaulē  arfveidīgos instrumentus lieto kā tradicionālos instrumentus. Piemēram, koru izmanto Rietumāfrikas zemēs dažādos rituālos, pavadot dziedātājus. Savukārt klasiskās koncertarfas attīstība noritēja tieši Eiropā. Viduseiropas valstīs arfa gan izskata, gan pielietojuma un spēles manieres ziņā atšķīrās no ķeltu arfas, to dēvēja par gotu arfu jeb gotisko arfu. Tā atšķīrās ar īpatnējo izskatu un skaņu – tā bija slaida, ar gotisku dekoratīvo elementu klāstu. No viduslaikiem saglabājušies arī pirmie nošu pieraksti, kas ļauj izzināt tā laika spēles tradīcijas. Lai gan šobrīd vēl tiek izmantotas gotiskās arfas, uz šīs arfas bāzes sākās eksperimenti, lai radītu mūsdienās zināmo koncertarfu. 16. gadsimtā tika izveidota hromatiskā arfa, bet tā neiegāja arfistu apritē sava neērtuma dēļ. Arfa bija krasi jāuzlabo, dodot iespēju arfistiem spēlēt ne tikai diatoniski (nemūziķu valodā – tikai pa klavieru baltajiem taustiņiem), bet arī ar hromatismiem (jeb melnajiem taustiņiem). Tā 1660. gadā tapa pirmā āķu mehānismu arfa, kuru izveidoja kāds nezināms tiroliešu meistars. Spēles laikā arfisti ar kreiso roku pārslēdza āķus, lai paaugstinātu vai pazeminātu katru konkrēto skaņu, bet tas radīja neērtības spēlētājam. Lai arī tas bija ļoti liels progress arfas pilnveidē, tomēr instruments vēl bija nepilnīgs. 1720. gadā bavāriešu meistars Jakobs Hohbrukers konstruēja pirmās vienas darbības pedāļu arfas. Pedālis ļāva pa pustoni pārslēgt konkrētās skaņas visās oktāvās uzreiz. Sākumā viņš konstruēja piecu, bet vēlāk - septiņu pedāļu arfas. Pedāļu arfas izgudrojums bija ļoti nozīmīgs uzlabojums, tomēr vēl nebija iespēja spēlēt skaņdarbus visās tonalitātēs. Pēc Hohbrukera veiksmīgāku arfu konstruēja franču meistaru Kuzino ģimene, izgudrojot pat 14 pedāļu arfu. Tā deva iespēju spēlēt visās tonalitātēs, taču tik liels pedāļu skaits apgrūtināja arfistu spēli un instruments netika pielietots. Un tikai 1801. gadā pēc arfista Žana Batista Krumholca idejām un ierosinājumiem franču klaviermeistars Sebastjans Erārs konstruēja pirmo pedāļu arfu ar dubultdarbības pedāļiem. Tāpat kā mammai gammai ir septiņi bērni – do, re, mi, fa, sol, la un si, tāpat arfai nu bija septiņi pedāļi – ar tādiem pašiem nosaukumiem. Tā bija sensācija! Tas ļāva katrai stīgai atskanēt trīs pustoņu pozīcijās – kā diēzā, tā bekarā un bemolā. Kad esat rokas stiepienā no arfas, papētiet, kā tas izskatās un palūdziet arfistam parādīt, kā tas darbojas… Tā nu ir tapusi klasiskā koncertarfa, bet ar to eksperimenti nebeidzas. Jāpiemin arī hromatiskā arfa, kuru Francijā 1895. gadā izgudroja Gustavs Laiens (Lian). Šis ļoti komplicētais instruments tā arī netika iemīļots. Hromatiskā bezpedāļu arfa ieinteresēja vairākus komponistus, taču pedāļu trūkums, kas atviegloja arfistu spēli, liedza iespēju atskaņot uz arfas vienu no galvenajiem efektiem – glissando. 20. gadsimta 70., 80. gados tika radīta arī elektriskā arfa, kas ir aprīkota ar elektromagnētiskiem noņēmējiem, lai pārvērstu skaņu un dotu iespēju pieslēgties pastiprinātājiem.

Draudi NATO Austrumu flangam. Venecuēla vēlas anektēt daļu Gajānas teritoriju. Simts 100 gadu vecumā mūžībā devies bijušais ASV valsts sekretārs Henrijs Kisindžers. Aktualitātes analizē Edijs Bošs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, TV3 žurnālists, Kristīne Bērziņa, Māršala fonda vecākā pētniece, un Jānis Bērziņš, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošais pētnieks. Diži pretrunīgais Henrijs Kisindžers (1923 – 2023) 29. novembrī pasauli aplidoja ziņa, ka 101. dzīves gadā savas šīs zemes gaitas beidzis politologs, diplomāts un politiķis, kādreizējais ASV valsts sekretārs, Nobela Miera prēmijas laureāts Henrijs Kisindžers. Dzimis Vācijas ebreju ģimenē, kura bija spiesta pamest dzimteni, bēgot no holokausta, Henrijs Otrajā pasaules karā cīnījās amerikāņu armijā, pēc tam studēja Hārvardā un kļuva par profesoru šai vienā no prestižākajām pasaules augstskolām. Pirmos soļus politikas laukā viņš spēra kā republikāņa Nelsona Rokfellera vairākkārtējo nominācijas kampaņu konsultants, bet 1969. gadā, kad par prezidentu kļuva Rokfellera partijas biedrs un sāncensis Ričards Niksons, tika aicināts ieņemt ietekmīgo nacionālās drošības padomnieka posteni. Tā iesākās viņa ārpolitikas veidotāja slavas laiks, kas kulminēja 1973. gadā, kad Kisindžers ieņēma arī valsts sekretāra, respektīvi, Savienoto Valstu ārlietu resora vadītāja amatu. To viņš saglabāja arī tad, kad pēc Niksona demisijas Votergeitas skandāla rezultātā viņa vietā stājās Džeralds Fords. Šis periods palicis vēsturē kā t.s. detantes – superlielvalstu ASV un PSRS attiecību relatīvas uzlabošanās – laiks, un šajā procesā nozīmīgi nopelni bija valsts sekretāram Kisindžeram. Tāpat lielā mērā viņa rokās bija Savienoto Valstu uzsāktais dialogs ar Ķīnas Tautas republiku, amerikāņu spēku atvilkšana no ilgstošā militārā konflikta Vjetnamā, Tuvo Austrumu situācijas līdzsvarošana pēc t.s. Salīdzināšanas dienas kara u.c. tālaika globālie procesi. 1977. gadā, kad Džeraldu Fordu prezidenta amatā nomainīja demokrāts Džimijs Kārters, Kisindžers aizgāja no politiskās skatuves avanscēnas, taču palika joprojām viena no ietekmīgākajām figūrām ārpolitiskās ekspertīzes vidē. Žurnāla „Foreign Affairs” autors Timotijs Naftali aizgājējam veltītajā rakstā pauž: „Henrijs Kisindžers tagad pieder vēsturei, kuru viņš pats palīdzējis veidot. Kā vienīgajam amerikāņu ierēdnim vēsturē, kura rokās ir bijušas visas ārpolitikas veidošanas sviras, kad viņš divus gadus bija vienlaikus nacionālās drošības padomnieks un valsts sekretārs, viņam nav līdzinieku ASV ārējo attiecību vēsturē lielvaru laikmetā. Kisindžera patiesie līdzinieki ir sendienu Eiropas lielvalstu monarhu padomdevēji (Šarls Moriss de Taleirāns, firsts Klemenss fon Meternihs un Oto fon Bismarks), kas liecina par viņa lomas unikalitāti modernajā laikmetā un par savdabību, kas piemita viņa savstarpēji atkarīgajām attiecībām ar demokrātiskas lielvaras vēlētu vadītāju. Kisindžers bija pretrunu cilvēks. Ar dzelžainu intelektu un nesalaužamu pašapziņu apveltīts, viņš tomēr bija emocionāls un dažkārt nedrošības vajāts. Alkatīgs lasītājs būdams, viņš tomēr varēja nonākt fiksētu ideju gūstā. Ja notikumi izrādījās pretrunā ar šīm idejām, Kisindžers krita uztraukuma bedrēs. Lai gan allaž uzticams miera idejai un diplomātijas valodas meistars, viņš bija arī riskētājs, kurš atzina ne vien draudēšanu ar vardarbību, bet arī tās pielietošanu. Tikai neordinārs partneris spēja panākt no Kisindžera maksimālo efektu. Apstākļiem, kas padarīja viņa karjeru iespējamu, bija vajadzīga ne vien indivīda ģenialitāte, bet arī nejaušību.” Cik laika mums ir? „Krievija ar tās impēriskajām ambīcijām ir vislielākais un spiedīgākais drauds NATO valstīm. Maskavas režīmam var būt nepieciešami tikai seši līdz desmit gadi no brīža, kad būs beigušās intensīvas kaujas Ukrainā, lai atjaunotu savus bruņotos spēkus. Šajā laikā Vācijai un NATO savi bruņotie spēki jāpadara spējīgi atturēt un, ja nepieciešams, cīnīties pret Krieviju. Tikai tad tie varēs mazināt vēl viena kara izcelšanās risku Eiropā.” Tā savu ziņojumu „Novēršot nākamo karu” iesāk Vācijas neatkarīgā politikas pētījumu institūta līdzstrādnieki Kristiāns Mellings un Torbens Šics. Vācijai, kā norāda autori, šai ziņā jāveic kvantitatīvs lēciens, kas nozīmētu ne vien strauju bruņojuma un armijas personālsastāva apjomu kāpināšanu, bet arī izmaiņas sabiedrības mentalitātē. Viņu tekstā pausto, mediju mudināti, komentējuši vairāki citi militārās nozares zinātāji. Šai sakarā, atbildot uz izdevuma „Warsaw Business Journal” jautājumu, Polijas Nacionālā drošības biroja vadītājs Jaceks Severa, bildis, ka, viņaprāt, vācu kolēģu aplēses esot pārāk optimistiskas. NATO austrumu flanga valstīm varētu būt atvēlēti trīs gadi, lai sagatavotu savu militāro potenciālu tādā līmenī, ka tas spētu atturēt Krieviju no agresijas. Nevalstiskā organizācija Pasaules Ukraiņu kongress oktobrī atsaukusies uz Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska teikto, ka gadījumā, ja karadarbību viņa valstī Krievijai izdotos iesaldēt, ap 2028. gadu būtu gaidāma tās nākamā agresija, visticamāk – pret Baltijas valstīm. Savukārt čehu izdevums „České Noviny” atstāstījis Čehijas prezidenta, atvaļinātā armijas ģenerāļa Petra Pavela teikto, proti – Krievijai pilnvērtīgai armijas kaujas spēju atjaunošanai būšot vajadzīgi pieci līdz septiņi gadi, bet šī kalkulācija var būtiski mainīties atkarībā no Ukrainā notiekošā kara rezultātā. Vai gaidāms agresijas karš Dienvidamerikā? 3. decembrī Venecuēlā notika konsultatīvs referendums, kurā balsstiesīgajiem tika uzdoti vairāki jautājumi, kuru būtība ir – vai viņi piekrīt, ka Venecuēla anektē teritoriju, ka tiek dēvēta par Gajānu Eskelibo un līdz šim ir bijusi Venecuēlas kaimiņvalsts Gajānas kontrolē. Laikos, kad Venecuēla bija Spānijas, bet Gajāna – Nīderlandes koloniālais valdījums, robežas šais džungļu klātajās zemēs ilgi palika nenovilktas. Par strīdus ābolu teritorija kļuva 19. gadsimta otrajā pusē, kad tagadējo Gajānu savā valdījumā bija ieguvusi Lielbritānija, Venecuēla bija kļuvusi  neatkarīga no Spānijas, savukārt Gajānu Eskelibo bija atklātas zelta atradnes. 1899. gadā starptautiska šķīrējtiesa lēma jautājumu par labu Britu impērijai, taču pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad Gajāna bija suverēna valstiskuma izveides procesā, Venecuēla jautājumu atkal aktualizēja. 1966. gadā starp Venecuēlu, Lielbritāniju un Gajānu noslēgtā vienošanās paredz, ka valstis risina jautājumu sarunu ceļā un, ja sarunu process nesekmējas, nodod to ANO ģenerālsekretāra izlemšanai. Pēdējais, savukārt, ir nodevis jautājuma risināšanu Starptautiskajai tiesai, kura 2020. gadā pieņēma izskatīšanai Gajānas prasību un šī gada 1. decembrī norādīja Venecuēlai atturēties no jebkādiem soļiem, kuri varētu mainīt esošo situāciju strīdus teritorijā. Gajāna Eskelibo veido apmēram divas trešdaļas no Gajānas teritorijas, tajā dzīvo apmēram 125 000 jeb nedaudz mazāk kā sestdaļa valsts iedzīvotāju. Pirms desmit gadiem tur atklātas bagātīgas naftas iegulas. Saskaņā ar Venecuēlas valdības apgalvoto, referendumā nodotas vairāk nekā desmit miljoni balsu, un apmēram 95% balsojuši par labu potenciālajai teritorijas aneksijai. Starptautiskie eksperti apšauba šo rezultātu patiesumu. Gajāna, reaģējot uz notikušo, atsaukusi savu vēstnieku Venecuēlā. Ar nosodošiem paziņojumiem nākuši klajā Nāciju Sadraudzības (agrāk dēvētas par Britu Sadraudzību) ģenerālsekretāre Patrisija Skotlenda, Amerikas Valstu organizācijas ģenerālsekretārs Luiss Almagro un Karību valstu kopienas vadība. Venecuēlas un Gajānas robežvalsts Brazīlija kāpinājusi savu militāro spēku klātbūtni pierobežas rajonos. Sagatavoja Eduards Liniņš.    

Maigās varas jēdziens nozīmē panākt sev vēlamus rezultātus nevis ar spēku, bet ar pievilcīgām vērtībām, kultūru un diplomātiju. Un tieši šo „Maigās varas” nosaukumu savai debijas izrādei teātrī devis kinorežisors Matīss Kaža, izvēloties runāt par šodien ļoti aktuālu tēmu – Krievijas maigās varas izpausmēm Rietumu kultūrtelpā Ukrainas kara apstākļos. Par naivumu, līdzatbildību, sliktām izvēlēm un situācijām, kurās pareizo atbilžu reizēm vienkārši nav. Izrādes notikumi risinās Anglijā, un stāsta centrā ir izdomāta, tomēr šodien ļoti pazīstama situācija: prestiža Eiropas teātra festivāla atklāšanā iecerēta slavena krievu izcelsmes režisora izrāde. Tā vēsta par 14.gadsimta mongoļu iekarotāju Tamerlanu un ir balstīta britu 16.gadsimta dramaturga Kristofera Mārlova lugā. Vietējā ukraiņu kopiena pieprasa izrādi atcelt.  Britu renesanses rakstnieka Mārlova pseidonīmu sev izvēlējies arī slavenais krievu izcelsmes režisors, kurš nevēlas jaukt mākslu ar politiku un nesaprot vietējās ukraiņu kopienas cīņu pret izrādi.  Režisors Matīss Kaža pats arī piedāvājis teātrim šo tēmu un kopā ar Elzu Martu Ružu veidojis izrādes dramaturģiju. Veidojot viedokļu krustugunīs nonākušā krievu izcelsmes režisora Mārlova tēlu, aktieris Matīss Budovskis viegli atradis piemērus šodienas Rietumeiropas un arī Latvijas mākslas vidē. Aktrise Marija Luīze Meļķe iestudējumā atveido jaunu teātra mākslinieci Tīnu no Polijas, kurai dalība šajā izrādē varētu nodrošināt spožu karjeras izrāvienu. Vien jāpiever acis uz slīpētā teātra funkcionāra Stena Neša (viņa ādā Egons Dombrovskis) shēmām. Profesionālā strupceļā dilemmas iedzinušas arī prestižā teātra festivāla direktori Reičelu Dorsu, kuru atveido aktrise un režisore Ināra Slucka. Savā teātra režijas debijā Matīss Kaža daudz izmanto arī sev tuvo kino paņēmienus un turpina savos viena kadra kino darbos „Kino un mēs” un „Ūdens garša” redzēto teātra un kino satikšanos. Arī šajā izrādē viņa sabiedrotais ir meistarīgais operators Aleksandrs Grebņevs, kurš ar kameru rokās faktiski kļūst par vēl vienu aktieri. Ināra Slucka, kura savulaik viena no pirmajām savās teātra izrādēs ienesa kino elementus, Kažas piegājienu vērtē atzinīgi. Izrādē „Maigā vara” Nacionālā teātra Jaunajā zālē spēlē arī aktieris Kaspars Aniņš un divi jauni vārdi uz profesionālā teātra skatuves – LKA aktiermākslas studenti Rūdolfs Sprukulis un Agate Marija Bukša. Iestudējuma „Maigā vara” tuvākās izrādes – 21. un 22. novembrī .

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par Tanzānijas Savienoto Republiku. Trešo daļu valsts veido nacionālie parki, ieskaitot pasaulē slaveno Serengeti nacionālo parku. Tieši Tanzānijā ir atrodams arī slavenais Kilimandžaro vulkāns. Tas ir pasaulē ceturtais augstākais kalns un tas slejas 5895 metrus virs jūras līmeņa. Tanzānija 19. gadsimtā un līdz Pirmā pasaules kara beigām bija Vācijas kolonija. Un tieši vācietis pirmais sasniedza Kilimandžaro augstāko virsotni un nosauca to par Ķeizara Vilhelma virsotni. Jāsaka, ka pēc tam, kad Tanzānija jau bija ieguvusi neatkarību, virsotni pārsauca par Uhuru virsotni jeb brīvības virsotni. Tanzānijā var atrast arī Tanganjikas ezeru. Tas ir otrs lielākais pasaulē pēc Baikāla un faktiski viens pats šis ezers veido astoņus procentus no pasaules saldūdens krājumiem. Un ezera dibens arī skaitās zemākā vieta Āfrikas kontinentā. Visbeidzot jāmin, ka Olduvai ielejā ir atrastas pasaulē senākās cilvēkveidīgo atliekas. Vecākais atrastais cilvēciskas būtnes galvaskauss, kas tiek lēsts apmēram 1,9 miljonus gadus sens, piederēja Homo Habilis, Homo Erectus priekštecim. Un ir atrasti arī pat vairāk nekā piecus miljonus gadus seni humanoīdu kauli. Par senām lietām runājot – Tanzānijā var atrast baobabus. Kokus, kas ir patiesi ilgdzīvotāji, jo mēdz nodzīvot apmēram 1000 gadus. Senākais atrastais esot apmēram 6000 gadus sens koks. Interesantākais, ka baobabus var atrast Tarandžīras Nacionālajā parkā, kur mīt arī pasaulē vienīgā lauvu suga, kura rāpjas kokos. Iesākumā gribētu ieskicēt īpatnējo Tanzānijas izveidošanās vēsturi. Ne tikai senatnē, bet arī mūsdienu Tanzānijas teritorija ir bijusi aktīva daļa no pasaules ekonomiskajiem un politiskajiem procesiem. Runa primāri ir par Indijas okeānu un attiecībām ar arābu pasauli, kas šo Austrumāfrikas teritoriju padarīja par nozīmīgu daļu no tirdzniecības ceļiem, tostarp verdzības. Iepriekš esam daudz runājuši par transatlantisko vergu tirdzniecību no Āfrikas, bet nedrīkst aizmirst arī tirdzniecības ceļus pa Indijas okeānu, kad Āfrikas pamatiedzīvotāji tika izvesti uz musulmaņu valstīm verdzībā. Vēsturiski Tanzānija ārvalstu, konkrēti portugāļu kontrolē nonāca 1498. gadā, kad portugāļi sāka arvien vairāk kontrolēt tirdzniecību Indijas okeānā. Kopš 1700. gadiem Omānas sultanāts sāka iegūt plašāku ietekmi reģionā un  izspieda Portugāļus. Un vienlaicīgi padarīja Zanzibāru – arhipelāgu pie Tanzānijas krastiem – par Indijas okeāna tirdzniecības centru. Arābu un Indijas tirgotāji izveidoja un konsolidējot tirdzniecības ceļus ar kopienām kontinentālajā Tanzānijā. Tas arī ir brīdis, kad vergu tirdzniecības prakse kļuva īpaši izteikta. 19. gadsimtā Tanganjikā lielāku ietekmi guva vācieši. Pēc Pirmā Pasaules kara Tanzāniju kopā ar daudzām citām Vācu koloniālās impērijas daļām atdeva citiem uzvarētajiem, tostarp britiem kā kara reparācijas. Tas bija brīdis, kad Britu impērija kļuva par lielāko impēriju pasaules vēsturē. Tas arī brīdis, kad vāciešu Tanganjika un britu Zanzibāra sāka kļūt par pilnvērtīgu politisko veselumu, kāds tas ir mūsdienās. Proti, Tanganjika neatkarību no Lielbritānijas ieguva 1961. gadā, bet Zanzibāra sekoja 1963. gadā kā konstitucionāla monarhija. Iedzīvotāju skaits Tanzānijā gan ir krietni lielāks nekā Latvijā – nepilni 66 miljoni cilvēku, kas to padara par vienu no apdzīvotākajām Āfrikas un arī pasaules valstīm. Attiecīgi, pilnīgi cita ekonomikas plānošana nepieciešama nekā mazajās valstīs. Un Tanzānijas gadījumā 70 procenti iedzīvotāju dzīvo ekstrēmā nabadzībā. Tiem jāiztiek ar apmēram vienu eiro dienā. Trešā daļa iedzīvotāju dzīvo konstantā badā. Un, kā varat iedomāties – lielais vairums no tiem ir bērni. Tanzānijā vecumā līdz 14 gadiem ir vairāk nekā 41 procents iedzīvotāju. Un 60 procenti no visiem iedzīvotājiem ir vecumā līdz 25 gadiem. Iedzīvotāju skaita pieaugums gan mūsdienās ap trīs procentiem. Tanzānija ir spērusi soļus, lai samazinātu bērnu mirstību vecumā līdz pieciem gadiem un zīdaiņu mirstību. Malārija nogalina mazos bērnus līdz piecu gadu vecumam, bet HIV nogalina pusaudžus un pieaugušos. Tanzānijā pieaug tūrisms. Proti, daudzi grib šo dabas krāšņumu un unikalitāti apskatīt. Bet valsts ekonomikas pamatā ir lauksaimnieciskais sektors. Cassava, kukurūzas, cukurniedru, banānu un citu produktu audzēšana ir plaši izplatīta. Tāpat kā tabakas un alus ražošana. Papildus ir izveidotas arī dārgakmeņu un zelta atradnes, kā arī mēslojuma rūpniecība, cementa ražošana un virkne citu industriju, kuras nodrošina bagātīgās atradnes. Tuvākie tirdzniecības partneri – Indija, Apvienotie Arābu Emirāti un Ķīna. To, cik šādos apstākļos konkurētspējīga var būt ekonomika, tostarp Tanzānijas, vaicājām Konrāda Adenauera fonda vadītājam Baltijas valstīs Oliveram Morvinskim.

Pasaules universitāšu reitingu tabulās Latvijas augstākās izglītības iestādes nav labākajās vietās. Britu veidotajā topā neviena no Latvijas augstskolām vairs nav pirmajā tūkstotī, to saista ar kritēriju maiņu, kā šīs reitingu tabulas veido un kur lielāku uzmanību tagad pievērš pētniecības kvalitātē. Valsts ieguldījums zinātnē gadiem ilgi ir bijis sāpīgs jautājums, un, lai gan finansējums zinātnei pieaugs, tomēr tas arvien ir pārāk mazs, tajā skaitā, lai Latvija varētu godam konkurēt šajā laukā. Krustpunktā Lielā intervija ar Rīgas Tehniskās universitātes rektoru Tāli Juhnu.  

Šoreiz raidījuma Diplomātiskās pusdienas stāsts vedīs uz Sentlūsiju, valsti Karību jūras reģionā Atlantijas okeāna rietumos. Tā atrodas netālu no Trinidadas un Tobago, kas nekad tā arī nebija Latvijas vai latviešu kolonija, kā esam runājuši attiecīgajā raidījumā par šo valsti. Sentlūsijas valsts nosaukums ir saistāms ar to, ka salu varētu būt atklājuši spāņi tieši 1502. gada 13. decembrī, kas ir Svētās Lūcijas diena kristiešu tradīcijās. Starp citu par nosaukumu runājot, šis fakts padara Sentlūsiju par vienīgo valsti pasaulē, kura ir nosaukta reāli dzīvojušas sievietes vārdā – 3. gadsimta mocekles Sirakūzas Lūcijas vārdā. Par pašas salas vēsturi runājot, - pamatiedzīvotāju aravaku cilti, kas salā dzīvoja kopš 2. gadsimta, nomainīja karību cilts, nogalinot visus vīriešu un asimilējot sievietes 8. gadsimtā. Vēlāk, kopš 17. gadsimta sākuma, par Sentlūsijas salu pastāvīgi cīnījās angļi un franči, kas izraisīja pastāvīgo “īpašumtiesību” maiņu veselas 14 reizes. 19. gadsimta sākumā francūži beidzot atteicās no pretenzijām uz to un sala nonāca Lielbritānijas pārvaldē līdz pat 1979. gadam, kad Senlūsija kļuva par suverēnu valsti. Tā gan ir konstitucionāla monarhija, jo tās galva ir Karalis Čārlzs III, jo Lentlūsija vēl jo projām ir Nāciju Sadraudzības valsts. Šī ir viena no tām Nāciju Sadraudzības valstīm, kurai piederība Britu tronim ir politiski un ekonomiski izdevīga. Sentlūsijas iedzīvotāju etniskais sastāvs pamatā ir afrikāņu izcelsmes. Tas skaidrojams ar to, ka vēsturiski Sentlūsijas galvenā ekonomikas nozare bija cukurniedru audzēšana un cukura ražošana. Plantāciju nepieciešamībai darbaspēks tika ievests no Āfrikas kā vergi. Valstī mītošie trešā daļa ir katoļi, kamēr vēl ceturtdaļa ir protestanti. Tas arī skaidri atspoguļo valsts sarežģīto politisko vēsturi. Par iedzīvotāju sastāvu un demogrāfiju runājot, Sentlūsijai skaitoties viszemākais dzimstības rādītājs abos Amerikas kontinentos kopā ņemot. Rādītājs ir 1,4 bērni uz vienu sievieti. Riski, kas neveicina dzimstības pieaugumu, ir arī emigrācija uz angliski runājošajām Lielbritāniju, ASV un Kanādu. Ja emigrācijai ir pamatā ekonomiskie iemesli un darba trūkums, tad dzimstības kritums pēdējo 30 gadu laikā Sentlūsijā nav tik vienkārši izprotams. Līdzīgi kā tādas pašas tendences arī Latvijā. Tieši tādēļ šo jautājumu – kāpēc tieši laika posms kopš 1990. gada ir iezīmējis dzimstības izmaiņas pasaulē, vaicājām skaidrot. Ilmāram Mežam, Starptautiskās Migrācijas organizācijas Rīgas biroja vadītājam un Vidzemes Augstskolas Sociālo, ekonomisko un humanitāro pētījumu institūta pētniekam. Un runa ne tikai par Sentlūsiju un Latviju, bet arī daudzām citām valstīm. Tādēļ centāmies izzināt, vai tie politiskie, ekonomiskie, kultūras, tehnoloģiju vai kādi citi faktori, kas šo izmaiņu ir sekmējuši daudzviet pasaulē.

Izrāde smaga, laikmetam nav nozīmes, liek aizdomāties, – atzīst skatītāji pēc iestudējuma „Debesjums” noskatīšanās Latvijas Nacionālajā teātrī. Mūsdienu  dramaturģes Lūsijas Kirkvudas drāma „Debesjums” Valtera Sīļa režijā skatītāju aizved 18.gadsimta Anglijas austrumos un meklē atbildi uz jautājumu, kas ir patiesi cilvēcīga rīcība. Iestudējums pulcē gandrīz visu Nacionālā teātra sieviešu ansambli. Izrāde iesākas ar ikdienišķajiem sieviešu darbiem, kādi veicami 18.gadsimta sadzīvē, ar grīdas beršanu, veļas mazgāšanu, lāpīšanu, grīdsegas izsišanu. Līdz brīdim, kad 12 sievas tiek aicinātas izšķirt citas jaunas sievietes likteni. No zvērināto lēmuma atkarīgs Sallijas Popijas liktenis, ir vai nav viņa stāvoklī. Ja viņa gaida bērnu, viņu nedrīkst pakārt. „Debesjums” ir tiesvedības drāma, un  tās centrā – noziegums. Jautājums, kas ir patiesi cilvēcīga rīcība, interesējis režisoru Valteru Sīli. Mūsdienu britu dramaturģe Lūsija Kirkvuda lugas darbībai izvēlējusies 18.gadsimta vidu. Kā rakstīts izrādes programmiņā: „„Debesjuma” kontekstā svarīgi pieminēt, ka 18.gadsimta otrā puse ir laiks, kad konkrētākus veidus iegūst britu identitāte, norisinās Septiņu gadu karš un izveidojas pamati tam, kā Lielbritānija redz pārējo pasauli.  Savukārt laikā, kad top pati luga (sarakstīta 2020.gadā), norisinās ilgstošā Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības, kas dziļākā būtībā skar līdzīgas tēmas. Pat dusmīgais pūlis, kas uz ielas gaida tiesas iznākumu, atgādina demonstrācijas, kas notiek izstāšanās procesa laikā…”. Režisoru Valteru Sīli iestudēt Kirkvudas lugu rosinājusi stāsta intriga. Radošajā komandā kopā ar režisoru strādājusi kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, komponists Edgars Raginskis un scenogrāfe Ieva Kauliņa. Iestudēšanas process prasījis piepildīt katru minūti, režisoru Valteru Sīli papildina Ieva Kauliņa. Izpētes process bijis interesants arī Elizabetes lomas atveidotājai Maijai Doveikai. Jauno sievieti Salliju Popiju atveido Elizabete Skrastiņa, pārējās sieviešu lomās – gandrīz viss Nacionālā teātra sieviešu ansamblis. Maijas Doveikas varone ir vecmāte, un viņas palīdzība sarežģītajos sadzīves apstākļos ir nepieciešama  gandrīz katrai sievietei. Kā18.gadsimts saaudies ar mūsdienām, būtisko akcentē režisors. Britu dramaturģe Lūsija Kirkvuda pieder 40 gadnieku paaudzei un tiek uzskatīta par vienu no mūsdienu labākajām dramaturģēm. Valters Sīlis lasījis arī citas viņas lugas. Mūsdienu luga un arī izrāde uzdod nopietnus jautājumus par cilvēcību. Kas ir cilvēcīga rīcība pret cilvēku, kurā nav iespējams ieraudzīt neko cilvēcīgu? Un jāatzīst, nežēlība raksturo arī mūsu laiku

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dosimies uz kādu arhipelāga valsti Rietumāzijā, kas ir slavena ar savām pērlēm, plaukstošo ekonomiku un bagāto vēsturi. Dosimies uz islāma konstitucionālo monarhiju Bahreini, jeb oficiāli Bahreinas Karalisti. Tās teritorija sastāv no 33 salām un valsts ir viens no ietekmīgākajiem arābu centriem Tuvajos Austrumos. Bahreina ir īpaša ar to, ka tā ieņem trešo vietu starp mazākajām Āzijas valstīm. Vienīgās divas valstis, kas ir mazākas par Bahreinu, ir Singapūra, kas ir pilsētvalsts; un Maldīvu salas. Tādēļ, lai gan sākotnēji Bahreina bija 33 salu arhipelāgs, plašie zemes uzvēršanas un salu būvēšanas projekti ir palielinājuši salu skaitu līdz 84. 1,5 miljonu iedzīvotāju nelielās valsts nosaukums nāk no arābu vārda "al-Bahrayn". Saknes vārds “Bahr” nozīmē “jūra”, un Bahreina ir tā divējāda forma. Tāpēc burtiskais tulkojums ir “divas jūras”, kas attiecas uz ūdeņiem, kas ieskauj valsti. Tas interesanti arī tādēļ, ka Bahreinā nav upju, ezeru vai strautu. Faktiski vairāk nekā 90 procenti valsts teritorijas ir tuksnesis. Rezultātā Bahreinai ir arī viszemākais saldūdens krājums pasaulē. Valsts iegūst ierobežotu gruntsūdeņu daudzumu no Dammamas ūdens nesējslāņa. Lai risinātu šo valsts ir pievērsusies jūras ūdens atsāļošanai. Tomēr energoietilpīgais process palielina ūdens izmaksas, ka arī kaitē videi, jo liekā sāls nonāk atpakaļ jūrā, palielinot sāļumu. Un vēl viens mazāk zināms fakts ir tas, ka Bahreina ir viena no tikai četrām valstīm pasaulē, kurā dzīvo vairākums šiītu. Tiek lēsts, ka šiītu kopiena veido aptuveni 55–70% Bahreinas pilsoņu un sunnītu kopiena 30–45%. Atgādināsim, ka galvenā atšķirība ir pārliecība par to, kam vajadzēja kļūt par pravieša Muhameda pēcteci. Tā, sunnīti koncentrējas uz to, lai sekotu pravieša piemēram, kamēr šiīti koncentrējas uz Muhameda ģimenes izcelsmi un atzīst imamu mācību nozīmīgumu. Kopš 1970. gadiem domstarpības un spriedze starp sunnītu un šiītu kopienām Tuvo Austrumu daļās ir būtiski augusi. Atklājumu laikmetā portugāļu jūrnieki pārņēma kontroli pār Bahreinu un 16. gadsimtā 80 gadus pārvaldīja valsti. Portugāļi tomēr nebija nozīmīgākais politiskais spēks Bahreinas vēsturē. Bahreina ir vairāk zināma ar to, ka vairāk nekā 200 gadus to pārvalda viena ģimene. Kopš 1783. gada Bahreinu pārvalda Al Khalifa ģimene. Al Khalifa ģimenes locekļi no Utubu cilts iekaroja Bahreinu no savas bāzes Zubarā (tagadējā Katara), izdzenot persiešus. Mūsdienās Al Khalifa ģimenes locekļi ieņem nozīmīgus amatus valdībā, un pat valsts premjerministrs Salmans bin Hamads Al Khalifa ir no Al Khalifa ģimenes. Interesanti, ka Al Khalifa ģimene ir sunnīti, savukārt lielākā daļa Bahreinas iedzīvotāju ir šiīti. Tādēļ dihotomija starp sunnītu valdniekiem un valsts vairākuma šiītu iedzīvotājiem ir veicinājusi valsts ilgstošo nelīdzsvarotību reliģiskajā un kultūras plāksnē. Bahreinas šiītu vairākums jau sen ir sūdzējies par Al Khalifa ģimenes diskrimināciju gandrīz visos dzīves aspektos, tostarp reliģisko, sociālo, politisko un kultūras tiesību jomā. Tas bieži ir arī izraisījis spriedzi pret Al Khalifa ģimeni un valdību, no kurām visievērojamākā bija neveiksmīgā sacelšanās 2011. gadā. Bahreina ir arī bijušais britu protektorāts. Valdošā Al Khalifa ģimene parakstīja vairākus līgumus ar britiem apmaiņā pret viņu kā Bahreinas valdnieku leģitimitātes nostiprināšanu un palīdzot aizsargāt viņu īpašumus. Laika gaitā šie līgumi noveda pie tā, ka Bahreina 18. gadsimtā kļuva par Britu impērijas protektorātu. Bahreina palika Lielbritānijas pārvaldībā līdz 1971. gadam, kad tā ieguva pilnīgu neatkarību. Mūsdienām Bahreina diemžēl ir pazīstama ar nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem. Valdība veic nopietnus pārkāpumus, tostarp spīdzināšanu, kā arī īsteno vārda un pulcēšanās brīvības apspiešanu. Valstī ir ļoti populāra ir arī nāvessodu izpilde. Kopš 2011. gada Bahreinā nāvessodam bija noteikts de facto moratorijs, bet  process atjaunots 2017. gadā. Pēdējo piecu gadu laikā nāvessods nošaujot izpildīts sešiem cilvēkiem. Un šī gada oktobri vēl astoņiem, tika piespriests nāvessods. Visbiežāk nāvessodu piespriež par narkotiku kontrabandu, slepkavībām un izvarošanām. Bahreinā nāvessodu var izpildīt tikai pēc tam, kad valsts karalis Hamads bin Isa Al-Khalifa faktiski ratificē spriedumu. Viņam ir tiesības ratificēt, mainīt vai apžēlot spriedumus. Šobrīd 26 cilvēkiem ir piespriests nāvessods, kas tiks izpildīts, tiklīdz karalis ratificēs spriedumu. Par to, kādēļ Bahreina sastopas ar tik izteiktiem cilvēktiesību pārkāpumiem un kāpēc oktobrī atkal tika piespriests nāvessods vairākiem cilvēkiem, jautājām doktorei Činzijai Bianko, domnīcas Eiropas Ārējo attiecību padome viespētniecei.

Irānā pēc vairāku mēnešu protestiem esot izformēta Tikumības policija un notiekot arī darbs pie likumu mīkstināšanas, kas pieprasa sievietēm nēsāt tradicionālo galvassegu. Tas liek domāt, ka arī tik represīvā režīmā, kāds ir Irānā, protestiem ir nozīme. Francijas prezidenta Emanuela Makrona rosinājums nākotnē meklēt drošības garantijas Krievijai demonstrē Rietumu bažas, kas notiks ar mūsu kaimiņvalsti nākotnē. Rietumvalstis negrib pieļaut Krievijas uzvaru karā, bet, šķiet, nevēlas arī tās sabrukumu. Kas notiek ar Krievijas opozīcijas medijiem, kuri patvērumu atraduši Rietumos. Primāri pievērsties šim tematam mūs mudina notikušais ar telekanālu "Doždj" Latvijā. Aktualitātes vērtē Saeimas deputāts, Eiropas lietu komisijas vadītājs un Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds un politologs Kārlis Daukšts. Sazināmies ar žurnālisti Irinu Tumakovu, kura turpina darboties Krievijā pastāvošajā izdevumā "Novaja Gazeta". Krievu neatkarīgie mediji emigrācijā Šī gada pavasaris noslēdza veselu posmu Krievijas mediju vēsturē, kad savu darbību dzimtenē izbeidza pēdējie Kremļa režīmu atklāti kritizējošie izdevumi un raidītāji. Uzsākusi pilna mēroga karu pret Ukrainu, Maskavas vara likvidēja pēdējās pamanāmās opozicionārās izpausmes pašas mājās. Jau dažas dienas pēc iebrukuma pārtrauca iznākt 1993. gadā dibinātais laikraksts „Novaja Gazeta”, kura galvenajam redaktoram Dmitrijam Muratovam pērn tika piešķirta Nobela Miera prēmija. Liela daļa izdevuma darbinieku pameta Krieviju un izveidoja redakciju Rīgā, sākot veidot jaunu izdevumu „Novaya Gazeta. Evropa”. Taciņu uz Rīgu Krievijas neatkarīgajiem medijiem jau 2014. gadā iemina tīmekļa resurss „Meduza”, kas izveidojās, Krieviju pametot neatkarīgās vietnes „Lenta.ru” žurnālistiem. Kolēģu piemēram sekoja telekanāls „Doždj” jeb „TV Rain”, izveidojot redakcijas Francijā, Gruzijā un Nīderlandē ar galveno centru Rīgā un iegūstot Latvijas apraides atļauju. Savukārt raidstacija „Eho Moskvi” pārtrauca darbību marta sākumā un nav to atjaunojusi, daudziem redakcijas darbiniekiem pametot valsti un uzsākot sadarbību ar citiem medijiem vai patstāvīgus tīmekļa projektus. Jāatzīmē, ka individuālo tīmekļa žurnālistu kanālu apjoms, ietekme un auditorija pēdējos mēnešos ļoti nozīmīgi pieaugusi. Piemēram, kanāls, kuru platformā „YouTube” veido jurists un publicists Marks Feigins, nesen sasniedza divus miljonus parakstītāju. Krievijas varas iestādes dara visu iespējamo, lai nepieļautu šo emigrējušo mediju un žurnālistu radītā satura nonākšanu dzimtenē. Tomēr pilnībā tas nav iespējams, ciktāl tīmekļa saturs ir pieejams, izmantojot virtuālo privāto tīklu programmatūru. Kā liecina statistika, šādas programmatūras lietotāju skaits Krievijā kopš februāra pieaudzis 15 reizes, sasniedzot 24 miljonus. Tādējādi ir redzams, ka Rīga šobrīd kļuvusi par emigrējušo Krievijas mediju galveno centru. Grūti gan spriest, kāda šī attīstība varētu būt turpmāk, ievērojot nupat notikušo Latvijas apraides atļaujas atņemšanu telekanālam „Doždj”. Drošības garantijas varmākam? Pagājušajā nedēļā Francijas prezidents Emanuēls Makrons oficiālā valsts vizītē apmeklēja Savienotās Valstis. Vizītes laikā, sniedzot interviju Francijas telekanālam TF1, Makrons izteicās par nākotnes Eiropas drošības arhitektūru un paziņoja: „.. Viens no būtiskiem jautājumiem, kas mums jārisina – kā to vienmēr ir teicis prezidents Putins – ir Krievijas bažas par NATO pietuvošanos tās slieksnim un tādu ieroču izvietošana, kas varētu apdraudēt Krieviju. Šī būs viena no tēmām miera sakarā, tāpēc mums jāsagatavo tas, ko esam gatavi darīt, lai aizsargātu savus sabiedrotos un dalībvalstis, un kā garantijas Krievijai dienā, kad tā atgriezīsies pie sarunu galda.” Pieļāvums par drošības garantijām Kremlim liek atcerēties Francijas līdera nesekmīgos diplomātiskos centienus pirms Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā šī gada februārī, un šī prezidenta Makrona pozīcija jau izpelnījusies asu kritiku no Ukrainas un tās sabiedroto puses. Kā norādījis Ukrainas prezidenta padomnieks Mihailo Podoļaks, ir jādomā nevis par kādām garantijām Krievijai, bet gan par garantijām pārējai pasaulei pret postputiniskās Krievijas barbariskajām tieksmēm. Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis raksturojis kā „toksisku” uzstādījumu, ka pašreizējo karu varētu beigt nevis ar Ukrainas pilnīgu uzvaru, bet gan vienojoties ar Krieviju. Viņš izteicies, ka nākotnes drošības arhitektūra jābūvē kopā ar Ukrainu, nevis ar Kremļa režīmu. Pasaules mediji plaši citē arī Latvijas aizsardzības ministra Arta Pabrika teikto intervijā izdevumam „Financial Times”, ka ideja par Rietumu drošības garantijām Krievijai nozīmē iekrišanu Putina vēstījuma slazdā, padarot Ukrainu un Rietumus atbildīgus par šī kara izcelšanos. Prezidenta Makrona vizītes laikā par iespējamām sarunām ar Krieviju izteicies arī Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens, sakot, ka būtu tām gatavs, ja manītu Krievijas līdera vēlmi izbeigt karu, kas gan pašreiz neesot manāma. Kā zināms, agrāk rietumvalstu līderi vairakkārt deklarējuši, ka neuzsāks sarunas ar Krieviju par kara izbeigšanu bez Ukrainas piekrišanas, savukārt Ukrainas vadība nav atsaukusi savu agrāk deklarēto kategorisko atteikšanos no jebkādām sarunām ar pašreizējo Krievijas līderi. Plaisas islāma republikas varas monolītā Pēdējās dienās parādījušies signāli par iespējamu Irānas teokrātiskā režīma piekāpšanos mēnešiem ilgstošajiem sabiedrības protestiem. Pirmkārt, šai sakarā minami islāma republikas ģenerālprokurora izteikumi pagājušajā sestdienā par to, ka tiek likvidētas t.s. Pamācības patruļas jeb tikumības policija, kā arī parlamentam būtu jāpārskata striktās normas par sieviešu galvas lakata jeb hidžāba valkāšanu. Tikumības policija, kā zināms, ir atbildīga par 22 gadus vecās Mahsas Amini nāvi septembra vidū. Viņas nāve kļuva par detonatoru protestiem, kuri nerimst joprojām. Sieviešu atteikšanās valkāt hidžābu kļuva par protestu vadmotīvu, taču prasībām attiekties no striktajām ģērbšanās normām jau drīz pievienojās aicinājumi uz radikālām izmaiņām valsts sistēmā. Pēc pašreizējās statistikas protestos dzīvību zaudējuši ne mazāk kā 450 cilvēku, t.sk. apmēram 60 nepilngadīgo; vairāk nekā 18 tūkstoši protestējošo ir arestēti. Vai ģenerālprokurora Montazeri izteikumi tiešām iezīmē plaisas teokrātiskā režīma varas monolītā, pagaidām grūti spriest. Tikumības policija nav ģenerālprokuratūras, bet gan Iekšlietu ministrijas pakļautībā, un citas Irānas amatpersonas līdz šim izvairījušās apstiprināt ziņu par tās  likvidēšanu. Tiesa, tiek atzīmēts, ka kopš septembra šo pilsoņu pieskatīšanas patruļu aktivitāte ir pamanāmi mazinājusies. Tomēr daudzi novērotāji un arī protestu dalībnieki pauž viedokli, ka protestu kustība ir izvērtusies pārāk plaša, lai režīms to spētu noklusināt ar šādu piekāpšanos. Britu raidsabiedrība BBC citē kādu protestu dalībnieci sakām: „Mēs, protestētājas, vairs nedomājam par hidžābu. Mēs to nevalkājam nu jau 70 dienas. Mums tagad ir revolūcija. Hidžābs bija tās sākums, bet mēs nevēlamies neko mazāk kā diktatora nāvi un režīma maiņu.” Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šī bijusi salīdzinoši mierīgu notikumu nedēļa, ja tā drīkst teikt. Protams, ir pieredzētas dabas kataklizmas, turpinās karš Ukrainā, bijuši arī vairāk paredzami notikumi. Mēs šoreiz vērtējam to, kam citreiz neatliek laika. Vairāk vai mazāk tas arī ir saistīts ar karu Ukrainā.  Šodien, 23. novembrī, Eiropas Parlamentā, pirmdien NATO valstu Parlamentārajā asamblejā un arvien vairāk nacionālajos parlamentos deputāti balsojot deklarē, ka Krievija ir kļuvusi par terorismu atbalstošu valsti. Kādas konsekvences šādiem balsojumiem ir vai būs?  Interesējamies arī, cik izplatīti pasaulē ir militāri grupējumi, kas nepieder valsts struktūrām, bet gan ir privāti, gandrīz kā sava armija, ar ko varētu risināt paša un citu problēmas. Protams, Krievijā runa ir par tā saucamo "Vāgnera grupējumu". Ko tāda privātā armija nozīmē? Aktualitātes vērtē politologs Andis Kudors, Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Uģis Lībietis. Sazināmies ar Eiropas Parlamenta deputāti Sandru Kalnieti ("Jaunā Vienotība") un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvi majoru Jāni Slaidiņu. Kas ir privātās militārās kompānijas? Privāto militāro kompāniju jeb PMK vēsture ir mazliet vairāk nekā pusgadsimtu sena. Kā pirmā šāda kompānija tiek minēta „WatchGuard International”, kuru 1965. gadā Londonā nodibināja atvaļinātais britu armijas pulkvežleitnants, kādreizējais Britu speciālo uzdevumu vienības SAS komandieris Deivids Stirlings. Kompānija piedāvāja konsultācijas, personāla apmācību, atbalstu ieroču iegādē u.tml. pakalpojumus pamatā Persijas Līča reģiona valdībām. Laika gaitā līdzīgas kompānijas parādījās arī Savienotajās Valstīs, Austrālijā, Dienvidāfrikas Republikā, Izraēlā un citur. Visbiežāk kompāniju piedāvājumā bija jau minētie apmācības un konsultāciju pakalpojumi, bet arī personu un objektu apsardze, atmīnēšana u.tml. Kā viena no lielākajām PMK, starp citu, tiek minētā arī Latvijā labi zināmā apsardzes firma „G4S”. Straujš privāto militāro kompāniju uzplaukums sākās pēc Aukstā kara beigām, kad valdības krasi samazināja militāros budžetus, arī armiju skaitlisko sastāvu, un dažu uzdevumu veikšanai labprāt nolīga PMK. Kā norādījis amerikāņu politologs Pīters Vorens Singers, ja ap 1990. gadu profesionālo militārpersonu un PMK līgumdarbinieku skaitliskā proporcija bija apmēram 50:1, tad ap gadu tūkstošu miju tā bija jau 10:1. PMK darbības likumiskā reglamentācija pamatā liedz iesaistīt to darbiniekus starpvalstu karadarbībā, un šādos gadījumos viņi riskē nonākt nelegālu karadarbības dalībnieku statusā. Daudzās valstīs šādu kompāniju darbība un cilvēku vervēšana tajās ir pretlikumīga, un šādu valstu skaitā ir arī Krievijas Federācija. Tas var šķist paradoksāli, sastatot ar ziņām, kas nu jau vairākus mēnešus pienāk no Krievijas un Ukrainas. Ja līdz pagājušā gada nogalei tikai retumis medijos pavīdēja informācija par Krievijas PMK darbību dažās Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīs, pie kam oficiālās Kremļa amatpersonas vairījās atzīt šādu kompāniju pastāvēšanu Krievijā, tad jau drīz pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ziņas par šo vienību kaujinieku darbību frontē sāka parādieties masveidā. Karš Ukrainā ir, domājams, pirmais militārais konflikts, kurā PMK kaujinieki piedalās konvencionālā karadarbībā kā regulāras frontes vienības, un tās nepārprotami ir starp kaujasspējīgākajām Krievijas okupācijas spēku sastāvā. Sevišķi pamanāma šai ziņā ir PMK „Vāgnera grupa”, kuras dibinātājs Jevgeņijs Prigožins kļuvis par vienu no spilgtākajiem personāžiem uz Krievijas šī brīža politiskās skatuves. Viņam un viņa PMK šobrīd ir ļautas vēl līdz nesenam laikam pat Krievijā neiedomājamas darbības kā ieslodzīto masveidīga vervēšana nosūtīšanai uz fronti un organizācijas noteikumus pārkāpuša kaujinieka nogalināšana, kas tiek demonstrēta tīmeklī publiskotā video. Krievija – terorismu atbalstoša valsts Šodien, 23. novembrī, Eiroparlaments savā kārtējā plenārsesijā paredzējis balsot par rezolūciju, kura atzīst Krieviju par terorismu atbalstošu valsti. Kā zināms, nacionālo parlamentu līmenī šādas rezolūcijas līdz šim pieņēmušas Baltijas valstis un Polija, par to nobalsojusi Čehijas parlamenta apakšpalāta, pirms pāris dienām līdzīgu rezolūciju pieņēma arī NATO Parlamentārā asambleja Briselē. Galvenais rezolūcijas motivējošajā daļā ir Krievijas rīcība Ukrainā, metodiski uzbrūkot civiliem objektiem, taču tajā tiek piesaukta arī privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” darbība dažādās pasaules valstīs. Tūdaļ jāsaka, ka, līdzīgi kā gadījumā ar NATO Parlamentārās asamblejas lēmumu, arī Eiroparlamenta balsojumam nebūs tūlītēju juridisku seku. Eiropas Savienības kopējā likumdošanā līdz šim nav izstrādāti konkrēti mehānismi iedarbībai uz valstīm, kuras tiek atzītas par terorismu atbalstošām, un savienības sankcijas pret trešajām valstīm ir Eiropadomes kompetencē. Citādi tas ir Savienotajās Valstīs un Kanādā, kur likumdevēja balsojums par terorismu atbalstošas valsts statusu nozīmē konkrētus aizliegumus palīdzības sniegšanai, militārām vajadzībām izmantojamu preču, materiālu un tehnoloģiju eksportam, kā arī attiecīgās valsts kā tādas imunitātei pret kriminālām vai civilām prasībām amerikāņu un kanādiešu tiesās. Pie tam ierobežojumi attiecas ne tikai uz konkrēto terorismu atbalstošo valsti, bet arī uz trešajām valstīm, kuras ar to sadarbojas minētajās jomās. Šādu seku dēļ Savienotās Valstis līdz šim vairījušās piepulcināt Krievijas Federāciju terorismu atbalstošo valstu sarakstam, kurā šobrīd ir Irāna, Kuba, Ziemeļkoreja un Sīrija. Tomēr, kā norāda rezolūciju rosinājusī Eiroparlamenta Konservatīvo un Reformistu frakcija, arī šāda simboliska soļa nozīme nebūtu vērtējama par zemu. Tā veicinās turpmāku sankciju ieviešanu pret agresorvalsti Krieviju, savienības vēl aktīvāku atbalstu Ukrainai un nākotnē kalpos kā vēl viens arguments Kremļa režīma darbību izmeklēšanai un vainīgo sodīšanai. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Krievija meklē dažādus veidus, kā kompensēt savas militārās neveiksmes Ukrainā. Zaudējot pozīcijas Hersonas tuvumā, krievi turpina iznīcināt Ukrainas enerģētisko infrastruktūru, tajā pašā laikā mēģina sēt šaubas Ukrainas rietumu partneros. Sak' ukraiņi, piemēram, paši grib iznīcināt savu tautu, uzmetot tai kodolnetīro bumbu. Jaunas sankcijas izpelnījusies Irāna, kas lielā apjomā piegādā Krievijai savus dronus, ar ko tā veic masīvus uzbrukumus Ukrainā. Notiekošais Irānā ir atsevišķas uzmanības vērts, tur joprojām nerimst jau daudzas nedēļas ilgstošie protesti. Ko viss notiekošais nozīmē Irānas tautai tālākai nākotnei? Pievēršamies arī aktualitātēm divās Eiropas valstīs. Kopš pagājušā raidījumā ļoti strauji ir risinājušies notikumi Lielbritānijā, premjerministre Liza Trasa ir ne tikai atkāpusies, bet ir jau izraudzīts nākamais premjers, Riši Sunaks. Jauna valdība ir izveidota arī Itālijā. Aktualitātes komentē politologi Andis Kudors un Arnis Latišenko. Slepkavnieciskie ajatollas Irāna joprojām turpina noliegt, ka tā piegādā Krievijai kaujas dronus, kuru uzbrukumos pēdējās nedēļās cieš Ukrainas pilsētas, t.sk. Kijiva. Tomēr praktiski neviens vairs nešaubās, ka bezpilota lidaparāti, kurus Krievija raida pret Ukrainu ar nosaukumu „Geraņ”, tie paši Irānā ražotie „Šahed” vien ir. Pēdējās dienās parādījusies informācija, ka līdz ar droniem Krievijas okupētajā Krimā un arī Baltkrievijā ieradušies Irānas Islāma revolucionārās gvardes instruktori, lai uzlabotu krievu militāristu dronu lietošanas prasmes. Tādējādi Irāna arvien ciešāk iesaistās Krievijas agresijā pret Ukrainu, un izskan viedokļi, ka par šo iesaisti atbildīgās personas būtu ne vien pakļaujamas sankcijām, bet arī tiesājamas, ciktāl Krievijas īstenotie dronu triecieni Ukrainas civilajai infrastruktūrai tiek vērtēti kā kara noziegums. Tikām pašā Irānā joprojām nerimst kārtējais protestu vilnis. Masu protesti islāma republikā pēdējos gados ir hroniska parādība, taču līdz šim tos lielākoties izraisīja pārtikas un citu resursu trūkums un dārdzība. Protestiem, kas iesākās septembra vidū, ir daudz tiešāks sakars ar Irānas klerikālā režīma totalitāro raksturu. Tie uzliesmoja pēc tam, kad Teherānā tika arestēta un pēc tam slimnīcā mira kurdu izcelsmes jauniete Mahsa Amini. Viss liecina, ka nepilnus 23 gadus veco sievieti līdz nāvei piekāvuši policisti pēc tam, kad viņa tika aizturēta, jo nebija pienācīgi apsegusi galvu ar tradicionālo lakatu hidžābu. Protestos, kas uzliesmoja pēc viņas nāves, pamatā piedalās jaunieši, kuriem nav pieņemamas klerikālā režīma uzspiestās normas. Sievietes un meitenes demonstratīvi atsedz galvu un dedzina hidžābus. Par galvenajiem pretestības centriem šobrīd kļuvušas skolas un augstskolas. Režīms, kā ierasts, pasludinājis protestētājus par valsts ienaidniekiem un ārvalstu dienestu sakūdītajiem, vēršoties pret viņiem ar brutālu spēku. Daudzviet darbā laisti ne vien steki, pletnes un asaru gāze, bet arī šaujamieroči. Pēc cilvēktiesību organizāciju ziņām nogalināto skaits jau pārsniedz divus simtus, nepilni trīsdesmit no tiem ir nepilngadīgie. Vairākas jaunietes, kuras aizturētas protestu laikā, līdzīgi kā Mahsa Amini mirušas no varas pārstāvju necilvēcīgas apiešanās. Pēdējais šāds upuris ir sešpadsmitgadīgā Asra Panahi, līdz ar vairākām skolasbiedrenēm aizturēta par to, ka attiekusies varas organizētā mītiņā dziedāt režīmu slavinošu dziesmu. Sevišķi aktīvi Irānas režīms vēršas pret protestiem kurdu apdzīvotajos apgabalos, un septembra nogalē Islāma revolucionārās gvardes spēki vērsuši dronu un artilērijas uzbrukumu arī pret kurdu opozīcijas spēkiem otrpus robežai Irākā. Šodien, 26. oktobrī, aprit četrdesmit dienas kopš Mahsas Amini nāves, tātad noslēdzas islāmā pieņemtais pēcnāves sēru laiks, un ir sagaidāms, ka tas varētu būt jauns protestu katalizators. Maskavā meklē grēkāzi Svētdien, 23. oktobrī, pasaules medijus aplidoja kārtējā mulsinošā ziņa no Krievijas: aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu apzvanījis savus kolēģus Vašingtonā, Londonā, Parīzē un Ankarā, paziņojot, ka Ukraina grasoties karadarbības rajonā izmantot t.s. „netīro bumbu” jeb radioloģisko ieroci, lai pēc tam vainotu Krieviju kodolieroču lietošanā. Šo pašu vēstījumu pirmdien dublējis Krievijas bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieks Valērijs Gerasimovs, zvanot Savienoto Valstu un Lielbritānijas attiecīgo militāro struktūru vadītājiem. Vakar Krievija izvirzījusi šo jautājumu arī ANO Drošības padomes slēgtajā sēdē. Rietumvalstu pārstāvji vienbalsīgi noraidījuši šādas apsūdzības kā nepamatotas un absurdas. Šīs Krievijas vadošo militāristu telefonaktivitātes kārtējo reizi liek apsvērt jautājumu par Kremļa režīma stabilitāti un integritāti. Ukrainas bruņotie spēki lēni, bet mērķtiecīgi virzās tuvāk Hersonai – vienīgajam Krievijas pēc 24. februāra sagrābtajam Ukrainas administratīvā apgabala centram. Līdzšinējos mēnešos ir izskanējuši viedokļi, ka Hersonas zaudēšana varētu būt morāls trieciens, kuru prezidenta Putina vara neizturētu. Katrā ziņā ir skaidrs, ka būs nepieciešams grēkāzis, kuram uzvelt vainu par Ukrainā negūto uzvaru un Krievijas armijas nepietiekamajām spējām, un visatbilstošākie šai lomai šķiet militārā resora vadītāji. Viņu virzienā raidītas vārdiskas zalves gan no oficiozo propagandistu puses, gan no dažām citām ietekmīgām Kremļa režīma figūrām. Vispamanāmākie šai ziņā ir Čečenijas autonomijas vadītājs Ramzans Kadirovs un par „Putina pavāru” dēvētais oligarhs Jevgeņijs Prigožins, privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” un vairāku slepenās darbības struktūru dibinātājs. Abu šo vīru rīcībā ir ievērojami militārie resursi, kas tiek izmantoti Krievijas agresijā pret Ukrainu, taču var tikt likti lietā arī iekšējās varas cīņās. Kadirova resurss ir Čečenijā dislocētie Krievijas nacionālās gvardes spēki – oficiāli apmēram 12 000 vīru, taču pats Čečenijas saimnieks ir piesaucis arī vairākas reizes lielākus skaitļus. Formāli pakļauti Krievijas Iekšlietu ministrijai, faktiski šie pulki un bataljoni ir Kadirova privātā armija. „Vāgnera grupa”, kuras skaitliskais sastāvs tiek lēsts ap 8000 vīru, saskaņā ar Krievijas likumdošanu vispār ir nelegāla struktūra, tajā pat laikā tā ir, domājams, šobrīd efektīvākā vienība Krievijas spēku sastāvā Ukrainā. Abu minēto Putina režīma dižmaņu atļaušanās publiski apvainot augstākā ranga militārpersonas visdrīzāk ir signāls, ka režīms gatavojas padarīt ģenerāļus par vainīgajiem, un atliek vien jautāt, vai šie karjeras militāristi ir gatavi grēkāža lomai. Jaunās valdības Lielbritānijā un Itālijā 25. oktobrī noslēdzās rekordīsais Lielbritānijas premjerministres Lizas Trasas varas periods, vien 50 dienas ilgs. Toriju līderei liktenīga izrādījās pārrēķināšanās finanšu politikas jomā – viņas iecerētās nodokļu reformas izraisīja ārkārtīgi nervozu finanšu tirgu reakciju, britu mārciņas un valdības vērtspapīru vērtības kritumu. Jautājums par to, kurš varētu stāties demisionējušās vietā, bija aktuāls vien pāris dienas. Par spīti diezgan ievērojamajam atbalstam Parlamenta toriju frakcijā savu kandidatūru tomēr nolēma neizvirzīt jūlijā demisionējušais Boriss Džonsons, savukārt vēl viena pretendente – Penija Mordaunta – nesaņēma pietiekamu parlamentāriešu atbalstu. Tā nu pirmdien Lielbritānija ieguva savu pirmo indiešu izcelsmes premjerministru, agrāko finanšu ministru Riši Sunaku. Kā norāda komentētāji, Sunaks, kurš bija Trasas galvenais konkurents cīņā par premjera portfeli pagājušajā vasarā, bauda nozīmīgu savas partijas atbalstu. Arī problēmas, kas izraisīja Trasas demisiju, jau paspējis lielā mērā atrisināt finanšu ministrs Džeremijs Hants. Hants saglabā savu amatu arī Sunaka komandā, tāpat kā līdzšinējā Apakšpalātas vadītāja Penija Mordaunta, ārlietu ministrs Džeimss Kleverlijs, aizsardzības ministrs Bens Voless un vēl vairāki Trasas kabineta locekļi. Vairāki citi Trasas valdības ministri palikuši valdībā, saņemot citus portfeļus. Kā nozīmīgākie jaunpienācēji tiek minēti vicepremjers un tieslietu ministrs Dominiks Rābs un Olivers Daudens, kurš ieņems ceremoniālo Lankasteras kanclera amatu, kas parasti nozīmē īpašo uzdevumu ministra statusu. Savukārt Džordža Meloni, kura 22. oktobrī kļuva par Itālijas premjerministri, ir pirmā dāma Itālijas valdības vadītājas amatā. Viņas valdība tiek raksturota kā labējākā, kāda Itālijā bijusi pēc Otrā pasaules kara. Valdības koalīciju veido Meloni vadītā partija „Itālijas brāļi”, partija „Līga” ar Mateo Salvini priekšgalā un Silvio Berlukoni dibinātā „Uz priekšu, Itālija!”. Berluskoni partija tiek raksturota kā labēji centriska, savukārt abas pārējās koalīcijas dalībnieces – kā izteikti labējas, pat radikālas, pie tam „Līga” arī kā populistiska partija. Pati premjerministre gan visai daudz darījusi, lai attīrītu savas partijas reputāciju no neofašisma nokrāsas, kas tai bijusi vēsturiski. Savā inaugurācijas runā viņa steigusies kliedēt bažas par iespējamo Itālijas ārpolitiskā kursa maiņu, ciktāl Silvio Berluskoni ir labi zināms kā Kremļa saimnieka Putina personisks draugs, un simpātijas pret Putinu savulaik paudis arī Salvini. Tomēr premjere uzsvērusi, ka nevar būt ne runas par Ukrainas brīvības iztirgošanu un padošanos Krievijas enerģētiskajai šantāžai. Arī jaunais ārlietu ministrs, partijas „Uz priekšu, Itālija!” pārstāvis Antonio Tajani, kuram ir mērena un proeiropeiska politiķa reputācija, kā pirmo sazvanījis Ukrainas ārlietu ministru Dmitro Kulebu, lai apliecinātu savas valsts atbalstu cīņā pret Krievijas agresiju. Sagatavoja Eduards Liniņš.     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Ukraiņi turpina atkarot savas teritorijas. Lizas Trasas pirmās neveiksmes. Vai bulgāriem beidzot būs valdība? Aktualitātes pasaulē vērtē Eiropas lietu eksperts Jānis Kapustāns, Latvijas TV korespondente Lielbritānijā Ilze Kalve, Latvijas TV žurnāliste Ilze Nagla un Zemessardzes štāba pārstāvis, kapteinis Jānis Slaidiņš. Vai bulgāriem beidzot būs valdība? Daudzus gadus Bulgārijā pie varas bija konservatīvā partija „GERB” ar tās vadītāju Boiko Borisovu priekšgalā. Taču jau gadu pirms 2020.gada vēlēšanām valstī sākās ilgstoši un plaši protesti. Bulgāriem bija apnikusi koruptīvā sistēma, kura Borisova vadībā plauka un zēla. Atceramies, Bulgārija ilgstoši Eiropas savienībā ir bijusi viena no visnabadzīgākajām un korumpētākajām valstīm. Daudzus mēnešus ilgušajos protestos dzima vairākas politiskās partijas, kas pirms diviem gadiem kārtējās vēlēšanās ieguva plašu vēlētāju atbalstu. Bet izrādījās, ka arī protestētāju vidū valda nepārvaramas domstarpības. Tajās bija daudz populisma un grūti realizējamu ideju, un tās negribēja savstarpēji sadarboties. Nespējot vienoties par kopēju koalīciju, valstī nācās izsludināt vēl vienas ārkārtas vēlēšanas. Bet arī tās nepalīdzēja izkļūt no politiskā strupceļa. Nepilnu 20 mēnešu laikā Bulgārijā notikušas jau četras vēlēšanas. Un pamazām savu atbalstu atkal audzē bijusī varas partija „GERB”. Šajās vēlēšanās tā atguva jau 25 procentu vēlētāju atbalstu, kļūstot par reālāko spēku valdības veidošanā. „GERB” arī iepriekš ir bijusi labi pārstāvēta ievēlētajos sasaukumos, taču galvenā problēma ir tā, ka neviena no opozīcijas partijām nav piekritusi sadarboties ar „GERB” un tās vadītāju. Arī šajā reizē ir iespēja izveidot koalīciju bez „GERB”. Pats Boiko Borisovs piedāvājis kompromisu – viņš pats nepretendēs nedz uz premjera, nedz kāda ministra posteni. Borisovs 4. oktobrī aicināja pārējās partijas uz sarunām aiz slēgtām durvīm, lai meklētu kompromisus. Kā izteicies bijušais premjers, šobrīd, kad Ukrainā notiek karš, ir jāspēj rast kādu risinājumu – un valsts virzībai esot jābūt skaidrai – pret Putinu, bet ar skaidru atbalstu NATO un Eiropas Savienībai. Nav šaubu, ka valsts iedzīvotāji un arī partijas ir nogurušas no ilgstošā politiskā strupceļa, un to rāda arī vēlēšanu aktivitāte. Pēdējās vēlēšanās piedalījās vien 38 procenti iedzīvotāju. Ukraiņi turpina atkarot savas teritorijas 30. septembrī Maskavā, Sarkanajā laukumā, tika sarīkots milzīgs šovs. Ļaudis ar autobusiem bija savesti uz īpaši organizētu mītiņu, kur ar specefektu palīdzību tika radīts priekšstats par milzīgiem svētkiem Krievijā. Putins publiski tiešajā ēterā parakstīja dokumentus par četru Ukrainas apgabalu iekļaušanu Krievijas sastāvā. Bet jau nākamajā dienā viena pilsēta Doņeckā no Krievijas federācijas atkal izstājās – tas, protams, ir jāuztver ironiski – ukraiņiem izdevās atkarot stratēģiski nozīmīgo Limanu. Krievijas spēki bija nonākuši aplenkumā, un viņiem nācās bēgt. Arī nākamajās dienās seko ziņas par vairāku apdzīvoto vietu atkarošanu. Ukraiņi turpina pamazām izspiest krievus no ieņemtajām teritorijām. Bet uzmanība ir pievērsta ne tikai ziemeļaustrumiem. Arī dienvidos karaspēkam ir izdevies veiksmīgi virzīties uz priekšu, liekot krieviem atkāpties. Vakar, 4. oktobrī, Krievijas TV ziņoja par 17 apdzīvoto vietu atstāšanu. Turklāt ielaušanās notiek no divām dažādām pusēm, radot jautājumu par vēl vienu iespējamu aplenkumu. Jāpiebilst, ka informācija no frontes pienāk diezgan skopa. Ukrainas armija nesteidzas ar paziņojumiem. Primāri paniku ceļ paši krievi, rakstot trauksmainus ziņojumus sociālajos tīklos. Jau no svētdienas „Telegram” kanālos tiek pārpublicēti izmisīgi aicinājumi sūtīt papildspēkus, brīdinot, ka citādi var atkārtoties kas līdzīgs Harkivas apgabalā pieredzētajam. Bet Krievijas medijos parādās arvien nervozāki vēstījumi, meklējot atbildes uz jautājumiem, kāpēc krievi nevis uzbrūk, bet atkāpjas. Visas cerības nu tiek liktas uz daļējo mobilizāciju un tehniskajiem resursiem, kas tiekot pārsviesti no Sibīrijas tālēm. Bet kā tas ietekmēs kara gaitu, par to domas dalās. Ukraiņi pauž pārliecību, ka viņi spēs tikt galā ar visiem izaicinājumiem. Trasas pirmās neveiksmes Kad Lielbritānijā no amata atkāpās premjerministrs Boriss Džonsons, valdošajā konservatīvo partijā daudzi cerēja nākamā premjera vadībā atgūt līdzsvaru. Tomēr premjera nomaiņa partijai nav palīdzējusi. Tikai pāris nedēļas pēc stāšanās amatā, premjerministre Liza Trasa kopā ar finanšu ministru izdarījusi pirmo lielo kļūdu. Cīnoties ar ekonomiskajām grūtībām, kuras izraisījis gan karš Ukrainā, gan izstāšanās no Eiropas savienības, jaunā valdība nāca klajā ar plānu, kā stimulēt ekonomiku. Tika īstenots solījums samazināt nodokļus. Taču daudziem bija pārsteigums, ka viens no centrālajiem plāna elementiem paredzēja samazināt nodokļus tieši turīgajiem. Tiem britiem, kuri gadā pelna vairāk par 150 tūkstoš mārciņu, ienākumu nodoklis tiktu samazināts no 45 procentiem, ko viņi maksā tagad, līdz 10 procentiem, tātad četrarpus reižu. Ideja bija vienkārša – tā likās laba iespēja pievilināt Lielbritānijai investorus, kam šis varētu būt ļoti kārdinošs stimuls attīstīt biznesu tieši Britu salās. Taču tauta šo nesaprata. Turklāt esošajiem investoriem bija pamatotas bažas, ka šāda nodokļu samazināšana varētu audzēt jau tā lielo inflāciju. Tirgū radās panika, strauji kritās britu mārciņas vērtība un akciju cenas, un, lai noturētu mārciņas kursu, nācās iejaukties Lielbritānijas bankai. Kaut gan sākotnēji premjerministre centās aizstāvēt savu plānu un apgalvoja, ka ir pārliecināta par savas rīcības pareizību, viņai tomēr nācās piekāpties, jo kļuva skaidrs, ka arī parlamentā politiķi nebūs gatavi par to balsot. Pirmdien no rīta tika paziņots, ka valdība no savas ieceres atkāpjas. Notikušais ir vēl vairāk vājinājis Konservatīvo partijas pozīcijas. Pēdējās aptaujas rāda, ka partiju atbalsta labi ja virs 20 procentu vēlētāju, kamēr opozīcijā esošie leiboristi audzē savu elektorātu, un jau ap 50 procentiem aptaujāto saka, ka ir gatavi balsot par leiboristiem. Skandāls ir iedzinis pirmo nopietno ķīli Konservatīvo partijā. Turklāt šāda valdības izgāšanās pašā tās darbības sākumā liek jautāt, cik ilgi Lizai Trasai izdosies noturēties amatā. Sagatavoja Aidis Tomsons    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

#DigitālāsBrokastis tehnoloģiju ziņu gardumu augšgalā stāsts par "Bolt", kas Rīgā un Jūrmalā atklāj automašīnu nomas pakalpojumu. Jauniešiem lietas meklējot "TikTok" un "Instagram", Google uzlabo savu meklētāju. Dārta Veidera balsi turpmāk sintezēs ukraiņu jaunuzņēmuma mākslīgais intelekts. Rīgā eksperimentē ar viedo ielu apgaismojumu. Britu zinātnieki strādā pie lidojošiem 3D drukas robotdroniem. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi LSM portālā.

Vislielāko uzmanību, šķiet, Latvijā pievērsis notiekošais Ukrainā. Ukrainas armijas sekmīgais pretuzbrukums Harkivas apgabalā un Krievijas armijas visai paniskā atkāpšanās daudziem tā ir ļoti gaidīta ziņa. Mulsināja ātrums, ar kādu notikumi risinājās. Šobrīd jaunu ziņu birums pierimis, galvenais jautājums - ko varam gaidīt tālāk? Otra ziņa, kas pārņēma starptautiskos plašsaziņas kanālus, bija Lielbritānijas karalienes Elizabetes II aiziešana mūžībā. Lielbritānija turpina sērot, bēres vēl tikai būs, paralēli uzmanība pievērsta jaunajam karalim Čārlzam III. Aktuāls ir jautājums, kāda būs monarhijas loma un ietekme turpmāk Lielbritānijā un arī ārpus tās? Svarīgi notikumi risinājušies arī Zviedrijā, tur 11. septembrī notika parlamenta vēlēšanas un tās ir radījušas zināmu politisku nenoteiktību. Kreiso un labējo spēku bloka pārstāvji ieguvuši gandrīz līdzvērtīgas vēlētāju simpātijas un nav līdz galam skaidrs, kas un kā turpmāk varētu noteikt Zviedrijas politisko kursu. Aktualitātes vērtē Zemessardzes 1. Rīgas brigādes komandieris, pulkvedis Kaspars Pudāns un politologs, vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra. Pēkšņi un efektīvi – Ukrainas spēku uzbrukums pie Harkivas Nedēļas laikā Ukrainas spēki atguvuši vairāk teritorijas, nekā Krievijas spēki spējuši ieņemt vairākos mēnešos, – šis secinājums pēdējās dienās apceļojis daudzu preses izdevumu slejas.  Šie panākumi gūti karadarbības ziemeļu sektorā pie Ukrainas otras lielākās pilsētas Harkivas. Sākot pretuzbrukumu 6. septembrī, ukraiņu spēki spējuši pavirzīties uz rietumiem par apmēram septiņdesmit kilometriem, t.sk. atbrīvojot no okupantiem Izjumas pilsētu un nozīmīgo dzelzceļa mezglu Kupjansku. Krievijas spēku fronte šeit faktiski ir sabrukusi, daudzviet notikusi paniska bēgšana, pametot kara tehniku un munīcijas krājumus. Ukraiņu rokās kritušās Krievijas kara tehnikas ir tik daudz, ka Ukrainā to jau ironiski dēvē par „Krievijas lendlīzi”. Nākas secināt, ka Ukrainas bruņoto spēku vadībai izdevies apspēlēt ienaidnieku, ar aktivizēšanos frontes dienvidu sektorā pie Hersonas liekot Krievijas pusei koncentrēt savu uzmanību šim virzienam, atstājot novārtā ziemeļus. Jāteic, ka arī Ukrainas spēku darbībai dienvidos ir panākumi, kopš augusta beigām atbrīvojot vairākus desmitus apdzīvotu vietu un pievirzoties tuvāk Hersonas pilsētai. Aizvakar, 12. septembrī, Ukrainas aizsardzības spēku operatīvā štāba „Dienvidi” preses centra vadītāja Natālija Gumeņuka pavēstīja, ka atsevišķu Krievijas vienību komandieri Hersonas rajonā mēģinot uzsākt sarunas par padošanos. Krievijas konkrētā reakcija uz neveiksmēm frontē bija masveidīgi raķešu triecieni Ukrainas spēkstacijām un citai elektroapgādes infrastruktūrai svētdien, kas izraisījis elektroapgādes pārtraukumus daudziem tūkstošiem Ukrainas mājsaimniecību. Tikām straujo atkāpšanos Harkivas apgabalā Krievijas puse raksturojusi kā spēku pārgrupēšanu nolūkā stiprināt pozīcijas Donbasa reģionā. Dažas pazīmes liecina, ka šīs militārās neveiksmes ietekmē Vladimira Putina režīma pozīcijas valsts iekšienē. Arvien skaļāk dzirdamas balsis šovinistu nometnē aicina saukt pie atbildības Krievijas armijas vadību un reizumis peļ arī pašu režīma līderi Putinu. Nīgros toņos nesen izteicies Čečenijas vietvaldis Ramzans Kadirovs, piesolot, ja situācija neuzlabosies, aprunāties personiski Kremlī pār aizsardzības resora darbību. Vairāki desmiti Sanktpēterburgas un Maskavas municipālo deputātu atļāvušies nākt klājā ar publiskām vēstulēm, aicinot Vladimiru Putinu atkāpties no amata. Tikām pats Krievijas līderis joprojām nav publiski izteicies par karadarbības situāciju un rīkojas tā, it kā viss joprojām noritētu pēc plāna. Svētdien viņš piedalījies Maskavas pilsētas svētkos, atklājot pasaulē lielāko panorāmas riteni, kas jau nākamajā dienā salūzis. Lai dzīvo karalis! 8. septembrī, līdzšinējai Britu monarhijas galvai karalienei Elizabetei II noslēdzot savas šīs zemes gaitas, viņas vietā nekavējoties stājās troņmantnieks, Elizabetes un prinča Filipa ģimenes pirmdzimtais Čārlzs, kļūdams par karali Čārlzu III. Šobrīd jaunais karalis ir 73 gadus vecs, kas padara viņu par vecāko troni mantojušo, kā arī visilgāk troņmantnieka statusā sabijušo monarhu Lielbritānijas vēsturē. Kā jau ierasts karaļnama pārstāvjiem, viņš aktīvi darbojies sabiedriskajā dzīvē un labdarībā, pārstāvējis karaļnamu tā kontaktos ar kroņa domīnijām un Britu Nāciju sadraudzības valstīm, sevišķi pēdējos gados, kad daļēji pārņēmis šo funkciju no nelaiķes karalienes. Tāpat, kā atzīmē prese, Velsas princis Čārlzs visai sekmīgi pārvaldījis un vairojis viņa ziņā esošos kroņa kapitālus. Atšķirībā no saviem vecākiem, Čārlzs nevar lepoties ar nevainojamu ģimenes dzīvi, jo viņa pirmā laulība ar lēdiju Diānu Spenseri tika šķirta 1996. gadā pēc piecpadsmit gadus ilgas kopdzīves. Gadu vēlāk Diāna zaudēja dzīvību autoavārijā. 2005. gadā Čārlzs apprecējās otrreiz – ar savu ilglaicīgo attiecību partneri Kamillu Pārkeri-Boulzu, kura tagad kļuvusi par Lielbritānijas karalieni konsorti. Iepriekš minētais nav nācis par labu Čārlza III reputācijai, un vēl pirms pāris gadiem sociālās aptaujas liecināja, ka gandrīz puse britu pavalstnieku uzskata, ka Čārlzam tūdaļ pēc kāpšanas tronī būtu no tā jāatsakās par labu viņa vecākajam dēlam princim Viljamam. Tomēr salīdzinoši nesenākas aptaujas rāda, ka Čārlzu atbalsta apmēram 60% britu. Čārlzs kāpis tronī Lielbritānijai sarežģītā vēstures posmā, kad tā pametusi Eiropas Savienību un tiecas spēlēt patstāvīgāku lomu Eiropas un pasaules politikā. Šai ziņā nozīmīgākas kļuvušas Londonas globālās saites ar Britu sadraudzības valstīm un kroņa domīnijām, kurās monarhijas institūtam ir pamanāma vieta, ciktāl šo saišu pamatā ir attiecīgo valstu kādreizējā piederība Britu impērijai. Tāpat kopīgā monarhija, vismaz formāli, ir nozīmīgākais elements, kas vieno kopvalstī Angliju un Skotiju. Skotijā pastāvošās secesijas tendences līdz šim nav vaiņagojušās panākumiem, taču jaunu dinamiku tām devusi Lielbritānijas aiziešana no Eiropas Savienības. Pagājušā gada vēlēšanās Skotijas parlamentā pārsvaru ieguva partijas, kuras iestājas par atdalīšanos, un Skotijas premjerministre Nikola Stērdžena jau deklarējusi plānu nākamā gada novembrī sarīkot atkārtotu neatkarības referendumu. Zviedrijas vēlēšanas. Vai gaidāmas pārmaiņas? Svētdien, 11. septembrī, notikušo Zviedrijas Riksdāga vēlēšanu rezultāti joprojām uzskatāmi par neoficiāliem, ciktāl nesaskaitīti ir nepilni 5% balsu. Līdz šim zināmais neļauj droši spriest par tālākajām valdības perspektīvām. Kā zināms, astoņus iepriekšējos gadus Zviedrijā pie varas bija sociāldemokrāti, pie kam tās bija mazākuma valdības, kurām atbalstu parlamentā sniedza kreisie un centriskie spēki. Pati sociāldemokrātu partija šajās vēlēšanās startējusi visumā labi un palielinās savu frakciju par vairākām deputātu vietām. Tāpat nelielu pieaugumu savai frakcijai var gaidīt sociāldemokrātu agrākie koalīcijas partneri – Zviedrijas Zaļā partija. Tomēr ne sociāldemokrātiem pašiem, ne kopā ar zaļajiem vai citiem potenciālajiem partneriem nepietiek balsu vairākuma koalīcijai. Pēc visa spriežot, arī nākamā Zviedrijas valdība būs mazākuma kabinets, kura varu noteiks koalīcijā neietilpstošu parlamenta frakciju atbalsts. Un šai ziņā nedaudz lielākas izredzes šķiet sociāldemokrātu tradicionālajiem konkurentiem – mēreno jeb moderātu partijai. Moderāti, pēc visa spriežot, var rēķināties ar kristīgo demokrātu, liberāļu un, kas sevišķi svarīgi, t.s. zviedru demokrātu atbalstu. Zviedru demokrāti, kuru partijas saknes meklējamas t.sk. ultralabējās kustībās, šais vēlēšanās sasnieguši jaunu rekordu, kļūstot par otro lielāko Riksdāga frakciju pēc sociāldemokrātiem. Partijas reputācija joprojām ir tāda, ka tās iesaistīšana valdībā nav reāla, taču moderāti ir gatavi izmantot zviedru demokrātu atbalstu nākšanai pie varas. Sociāldemokrāti, savukārt, var cerēt uz līdzšinējo atbalstu no Centra partijas, Kreisās partijas un Zaļās partijas. Pašreiz abus potenciālos pēcvēlēšanu blokus šķir mazāk nekā procents vēlētāju balsu, tāpēc līdz šim vēl nesaskaitītas balsis, kas lielākoties iesūtītas pa pastu vai nodotas ārzemēs, var izrādīties izšķirošas. Jāatgādina, ka valdības apstiprināšanai Zviedrijā nav nepieciešams parlamenta vairākuma balsojums „par”; pietiek, ja vairākums nenobalso „pret”. Attiecīgi atbalstu valdības izveidei partijas var sniegt arī atturoties. Priekšvēlēšanu kampaņas asākā tēma bija migrācija, kur moderātu uzstādījumi par striktākiem ieceļošanas un patvēruma iegūšanas noteikumiem ir tuvinājusies tradicionāli pret migrāciju vērsto zviedru demokrātu pozīcijai. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Stāsta Jelgavas reģionālā tūrisma centra Torņa ekspozīciju un apsaimniekošanas nodaļas vadītāja Vineta Reknere  Ar Jelgavas vārdu var saistīt vairākus Latvijas un starpautiska mēroga notikumus, par kuriem var teikt - "tas notika pirmo reizi…" – Jelgavā pirmo reizi Latvijas vēsturē gaisā paceļas gaisa balons, pirmā augstākās izglītības iestāde, pirmā teātra ēka Latvijas teritorijā, pirmais laikraksts latviešu valodā… Jelgava kā Eiropas ģeogrāfiskais centrs, krustceles ceļā no Austrumiem uz Rietumiem, no Ziemeļiem uz Dienvidiem savas pastāvēšanas vēsturē vienmēr piesaistījusi drosmīgus, zinātkārus, aizrautīgus cilvēkus, kuri šajā pilsētā radījuši, kā mūsdienās mēdz teikt, savam laikmetam atbilstoši  progresīvus projektus. Piemēram, Latvijas Zinātņu akadēmijas Hartā un karogā pirmais gadskaitlis ir minēts 1815. gads, kas iezīmē mūsu valsts Zinātņu Akadēmijas priekšvēsturi un apliecina Latvijas zinātnes gadsimtu tradīcijas. Tas ir Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības dibināšanas gads Jelgavā, kas bija ne vien baltvāciešu zinātnisko centienu apkopojums, bet arī nopietns aizsākums latviešu nacionālās izglītības veidošanā. Šo biedrību var dēvēt par pirmo Baltijas mēroga forumu aktuālāko zinātnisko un sabiedrisko problēmu apspriešanai. Cita starpā šeit tika spriests par to, kāda nākotnes perspektīva jāiezīmē brīvajiem latviešiem un igauņiem. Biedrība centās piesaistīt sev iespējami plašu prominentu personu loku, ievēlot par biedriem gan zinātniekus, gan māksliniekus un rakstniekus, gan arī mācītājus un ierēdņus ar plašām intelektuālām interesēm, turklāt no visas Baltijas – arī no Rīgas un  Tērbatas. Biedrības sēdēs tika apspriesti dažādi dabaszinātņu, tehniskie un matemātikas pētījumi, piemēram, 1819. gadā par Baldones un Bārbeles minerālavotiem, 1820.gadā par lauksaimniecības kaitēkļiem, par jauniem ugunsdzēsības līdzekļiem, par Kurzemes ģeogrāfiju, par pirmā Latvijas teritorijā nokritušā meteorīta – Līksnas meteorīta ķīmisko sastāvu un īpatnībām u. tml. 1820. gada februāra sēdē tika nolasīta izcilā vācu matemātiķa biedrības Goda biedra F. Gausa vēstule, kurā viņš informē arī par savas pirmskaitļu teorijas tapšanu. Taču pati ievērojamākā publikācija bija Teodora Grothusa klasiskais traktāts “Par gaismas un elektrības ķīmisko darbību”, kas biedrības sēdē tika nolasīts 1818. gadā.  Šo darbu  zinātnes pasaulē atzīst par jaunas zinātnes nozares – fotoķīmijas pamatu izklāstu. Šis raksts ļāvis saglabāt pašas biedrības vārdu zinātņu vēsturē. Šī leģendārā pētnieka uzvārdu un galveno zinātnisko nopelnu uzskaitījumu atrodam daudzās universālās enciklopēdijās, fizikas un ķīmijas vēstures grāmatās. Ar Kurzemes Literatūras un mākslas biedrību cieši saistīts ir vācbaltiešu luterāņu mācītāja, latviešu etnogrāfijas un valodas pētnieka, pirmā latviešu laikraksta “Latviešu avīzes” rosinātāja un redaktora Kārļa Vatsona vārds. Tieši viņš 1817. gadā  Kurzemes Literatūras un mākslas biedrībā Jelgavā nolasīja referātu "Kas biedrībai darāms latviešu kultūras veicināšanai?", kā arī vēlākos gados citus letonikai un latviešu tautas vēsturei veltītus referātus. Šis laiks - 19. gadsimts Eiropas kultūras vēsturē bija nozīmīgs arī ar publisku muzeju dibināšanu, lai saglabātu liecības par dabas un kultūras mantojumu. Par vienu no pirmajiem Eiropas muzejiem tiek uzskatīts Britu muzejs Londonā (dibināts 1753. gadā), savukārt  Latvijas teritorijā par tādu uzskatāms Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības 1818. gadā dibinātais Kurzemes Provinces muzejs Jelgavā. Tā kā biedrības rīcībā dāvinājumu formā nonāca ne tikai grāmatas un seni dokumenti, bet arī ar dabas un kultūras vēsturi saistīti priekšmeti, to eksponēšanai izbūvēja Stefenhāgena tipogrāfijas nama otro stāvu, bet 1898. gadā Jelgavā uzcēla jaunu namu – Kurzemes Provinces muzeja ēku – pirmo speciāli muzejam projektēto ēku Latvijā.

Šoreiz raidījumā pievēršamies aktualitātēm Āzijas valstīs. Pirms pāris nedēļām plaši protesti Šrilankā piespieda līdzšinējo prezidentu Gotabaju Radžapakšu atkāpties no amata un bēgt no valsts. Tikmēr pašā Šrilankā parlaments ievēlējis jaunu prezidentu – agrāko premjerministru Ranilu Vikramasinghi. Savukārt no vēl vienas Indijas okeāna reģiona valsts Mjanmas šonedēļ pienākusi ziņa, ka tur pie varas esošā militārā hunta sodījusi ar nāvi četrus opozīcijas aktīvistus. Tikmēr pagājušajā piektdienā ilgs un sarežģīts sarunu process Stambulā noslēdzās ar vienošanos, kurai jānodrošina labības eksports no Ukrainas ostām, tādējādi mazinot pārtikas krīzes draudus Āfrikā un Tuvajos Austrumos. Kopš Krievijas izvērstā uzbrukuma Ukrainai šī gada februārī jebkāda civilo kuģu kustība Ukrainas teritoriālajos ūdeņos Melnajā jūrā nav bijusi iespējama. Un vēl par notiekošo arī Eiropas pusē - finiša taisnē nonākusi britu premjerministra amata kandidātu izvēle. Šī nedēļa sākās ar ārlietu ministres Lizas Trasas un demisionējušā finanšu ministra Riši Sunaka publiskajām debatēm. Ārvalstu aktualitātes raidījumā Divas puslodes pārrunās: laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks, Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa, kā arī Latvijas Universitātes asociētais profesors, doktora studiju programmas "Sociālās zinātnes" direktors Daunis Auers. Šrilanka un Mjanma – divi Dienvidāzijas politikas modeļi Pirms pāris nedēļām plaši protesti Šrilankā piespieda līdzšinējo prezidentu Gotabaju Radžapakšu atkāpties no amata un bēgt no valsts. Šobrīd bijušais valsts galva uzturas Singapūrā, un Dienvidāfrikā bāzētā cilvēktiesību aizsardzība organizācija „Starptautiskais patiesības un taisnīguma projekts” iesniegusi turienes varas iestādēm oficiālu pieprasījumu viņa arestam un potenciālai tiesāšanai. Bijušo prezidentu apsūdz nopietnos kara noziegumos, kurus viņš īstenojis 2009. gadā, kad bija Šrilankas aizsardzības ministrs un armija viņa vadībā likvidēja tamilu minoritātes bruņoto pretošanos valsts ziemeļdaļā. Tikām pašā Šrilankā parlaments ievēlējis jaunu prezidentu – agrāko premjerministru Ranilu Vikramasinghi. 73 gadus vecais jurists Vikramasinghe ir viens no prominentākajiem Šrilankas politiķiem ar apmēram 40 gadu ilgu pieredzi, valsts vecākā ietekmīgā politiskā spēka – Apvienotās nacionālās partijas – līderis. Tomēr opozīcija un liela daļa protestētāju uzskata viņu par Radžapakšu klanam pietuvinātu personu. Šī gada maijā, kad valstī vērsās plašumā protesti, toreizējais prezidents Radžapakša iecēla Vikramasinghi par premjerministru, savukārt nesenās protestu kulminācijas laikā protestētāji cita starpā pielaida uguni arī Vikramasinghes privātmājai. Jaunievēlētais prezidents jau paziņojis, ka nepieļaus pretlikumības, un tas rada bažas, ka protestus varētu apspiest ar militāru spēku. Protams, ļoti nozīmīga šai situācijā būs jaunieceltā prezidenta spēja mazināt Šrilankā valdošo ekonomisko krīzi, kā arī viņa gatavība izsludināt pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas. Savukārt no vēl vienas Indijas okeāna reģiona valsts Mjanmas šonedēļ pienākusi ziņa, ka tur pie varas esošā militārā hunta sodījusi ar nāvi četrus opozīcijas aktīvistus, starp kuriem ir ilggadējais disidents un rakstnieks Kjavs Mins Ju un parlamenta deputāts Pjo Zeja To. Militāristi sagrāba varu Mjanmā pagājušā gada februārī, izveidojot huntas valdību un ar militāru spēku apspiežot masu protestus. Pēc cilvēktiesību aizsardzības organizācijas “Human Rights Watch” aplēsēm militāristu akcijās kopš apvērsuma nogalināti apmēram 1700 cilvēki, apmēram 13 000 arestēti. Karadarbība etnisko minoritāšu rajonos izraisījusi vairāk nekā pusmiljona cilvēku došanos bēgļu gaitās. Tomēr militāristu vara ne tuvu nav ieguvusi kontroli visā valsts teritorijā, un šobrīd tai pretojas vairāk nekā desmit dažādu bruņotu opozīcijas organizāciju. Huntas padzītā parlamenta deputātu grupa izveidojusi trimdas valdību. Līdz šim rietumvalstis bijušas diezgan atturīgas, nosakot sankcijas pret Mjanmas huntu, ciktāl tās līderi deklarējuši vēlmi noregulēt situāciju mierīga dialoga ceļā. Spriežot pēc pēdējiem Vašingtonas u.c. demokrātisko valstu paziņojamiem, pēc nesenajiem nāvessodiem šī politika varētu mainīties. Ar raķetēm apzīmogota vienošanās Pagājušajā piektdienā ilgs un sarežģīts sarunu process Stambulā noslēdzās ar vienošanos, kurai jānodrošina labības eksports no Ukrainas ostām, tādējādi mazinot pārtikas krīzes draudus Āfrikā un Tuvajos Austrumos. Sarunu process nenotika tieši starp Ukrainu un agresorvalsti Krieviju, bet gan ar Turcijas un Apvienoto Nāciju organizācijas starpniecību, tāpat arī panāktās vienošanās ir slēgtas ar šiem starpniekiem. Kopš Krievijas izvērstā uzbrukuma Ukrainai šī gada februārī jebkāda civilo kuģu kustība Ukrainas teritoriālajos ūdeņos Melnajā jūrā nav bijusi iespējama. Vairākas Ukrainas ostas kritušas Krievijas rokās vai atrodas tiešā sauszemes karadarbības zonas tuvumā, savukārt lielāko labības eksporta centru Odesu un citas mazākas ostas tās tuvumā bloķē Krievijas jūras spēki. Ukrainas puse, savukārt, mīnējusi pieeju šīm ostām. Panāktā vienošanās nosaka kārtību, kādā turpmāk īstenojama civilo transportkuģu kustība karadarbības zonā. To koordinēs Stambulā izvietots īpašs centrs, kurā darbosies Krievijas, Ukrainas, Turcijas un Apvienoto Nāciju organizācijas pārstāvji. Viens no šī centra uzdevumiem būs arī nodrošināt, lai ar tirdzniecības kuģiem Ukrainas ostās netiktu nogādāti ieroči u.c. kara materiāli. Plaša ostu akvatorijas atmīnēšana nenotiks, Ukrainas puse organizēs civilo kuģu kustību pa īpašiem drošiem koridoriem. Kā kompensāciju par piekrišanu nolīgumam Krievijas puse saņēmusi garantijas, ka tiks atceltas sankcijas tās pārtikas un minerālmēslu eksportam. Nepagāja gan ne diena pēc Stambulas vienošanos parakstīšanas, kad Krievijas bruņoto spēku rīcība lika šaubīties par agresorvalsts gatavību patiešām pildīt nolīgto. Uz Odesas ostu tika izšautas četras „Kaļibr” tipa spārnotās raķetes, no kurām divas sasniedza mērķi, nodarot zināmus postījumus ostas infrastruktūrai. Sākotnēji Krievijas puse noliedza savu atbildību, bet vēlāk atzina, ka raķešu trieciens tiešām noticis, un apgalvoja, ka tā mērķis bijis Ukrainas jūras spēku kuģis. Ukrainas puse jau raksturojusi Krievijas raķešu triecienu kā spļāvienu sejā Stambulas līguma parakstītājiem – ANO ģenerālsekretāram Guterrešam un Turcijas prezidentam Erdoganam. Savu nosodījumu un šaubas par Krievijas gatavību pildīt vienošanos par labības eksportu jau paudis arī ģenerālsekretārs Guterrešs, kā arī Savienoto Valstu, Eiropas Savienības u. c. valstu pārstāvji. Britu premjerministra amata kandidāti finiša taisnē Šī nedēļa sākās ar britu premjerministra amata kandidātu – ārlietu ministres Lizas Trasas un demisionējušā finanšu ministra Riši Sunaka – publiskajām debatēm. Pirmdien abi sastapās nacionālās raidsabiedrības BBC 1. telekanāla tiešraidē, savukārt 26. jūlijā notikušo tiešraidi, kuru organizēja izdevums “The Sun” un telekanāls “TalkTV”, nācās pārtraukt, jo moderatore, “TalkTV” politikas sadaļas redaktore Keita Makkenna tiešajā ēterā paģība. Kā ziņo, viņa gan ātri atguvusies un viņas pašsajūta bijusi normāla, tomēr telekanāls nolēmis tiešraidi neturpināt. Šīm debatēm jāveido viedoklis apmēram 160 tūkstošiem Konservatīvās partijas biedru, kuri augusta nogalē balsos par nākamo partijas līderi, respektīvi – premjerministru. Kas attiecas uz līdzšinējiem rezultātiem, pēc vairuma mediju un aptaujāto skatītāju viedokļa, Liza Trasa ir pārliecinošāka par savu sāncensi. Pretēji agrākajiem spriedumiem, viņa spēj savaldīgi reaģēt uz oponenta nereti uzbrūkošo un izkāpināto manieri. Asāko domstarpību centrā ir jautājums par nodokļu likumdošanu, respektīvi – valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām, kuru pacelšanu Sunaks īstenojis, būdams finanšu ministrs. Trasa pauž viedokli, ka šāds solis ir pārāk apgrūtinošs vidusmēra britiem, kuri jau tā cieš no pārtikas cenu kāpuma. Sunaks argumentē, ka vaļība budžeta jautājumos nozīmēšot valsts finanšu saistību pieaugumu, tā pārliekot slogu uz nākotnes nodokļu maksātāju pleciem. Kas attiecas uz ārpolitikas jautājumiem, abu kandidātu pozīcijas ir diezgan tuvas, liecinot par konsekventu un pēctecīgu britu konservatīvo politiku. Tomēr Lizas Trasas pozīcija šķiet striktāk un nepārprotamāk definēta. Vienīgais aspekts, kurā aptaujātie Riši Sunaku vērtējuši nedaudz augstāk nekā viņa konkurenti, ir ārējais izskats. Debatēs gan līdz šim vēl maz skartās tādas sāpīgas tēmas kā Nacionālā veselības dienesta stāvoklis vai noziedzības līmenis valstī. Informāciju sagatavoja: Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Stāsta dārznieks Aivars Lukevics Vietas dižgars jeb Ģēnijs (latīniski - Genius Loci) varētu būt dzimis Nīlas ielejā pirms 5000 gadiem. Senajā Romā katrs cilvēks piedzimstot ieguva savu aizbildniecības ģēniju, kurš gādāja par viņa likteni mūža garumā. Ģēnijam veidoja mājas altārus un to gleznoja uz sienām kā vīru ar spārniem. Kad rūķi un milži sargāja klintis, bet elfi - svētos mežus, Skandināvijas ļaudis rakstīja likumus, ka jebkurai laivai, pirms ienākšanas ostā ir jānoņem visi pūķa galvas grebumi, lai nesadusmotu vietējos Zemes garus. "Gan zināja Meža māte, / Kas katram piederēja: / Lāčam sieksta, briežam blīgzna, /  Zaķam sīki žagariņi". Citu latviešu Vietas garu saimē Dārza māte minēta jau Historia Lettica tekstā par latviešu dzīvi 1649. gadā. Viduslaikos mitoloģiskie zvēri, kuri pirms kristietības sargāja svētvietas, biežāk kļuva par dēmoniem - lieliem pūķiem, kas šņāca elles ugunis un apsargāja dārgumus, bet kristīgie bruņinieki  devās tos pievārēt. Cilvēki no Zemes gariem sāka baidīties, līdz pamazām pilsētas dzīve viņiem palīdzēja atbrīvoties no dabas pasaules terora. 17. gadsimtā iekarsa strīdi, vai Vietas garu - Genius Loci var mākslīgi izveidot, vai arī tas nemaināms un dzīvo katrā no vietām? Ainavu dārznieki labprāt turējās pie dzejnieka Aleksandra Poupa ieteikuma: "Lūdz padomu šīs vietas Ģēnijam it visā; / Tas ūdeņiem liek celties, gāzties liek tiem dziļā lejā; / Gan milzkalnus ar debess plašumiem tas ļauj mums samērot, / Gan cieši skautas skatuves ļauj dziļās ielejās no augšas apbrīnot."   Turpretim arhitekts Viljams Čembers, cildinādams Ķīnas dārznieku ieskatus,uzstāja, ka Anglijas dārzos ir jāvalda nepārtrauktām intrigām, un aiz līkumotu celiņu pagrieziena prāts ir jāpārsteidz ar patīkamo vai ar briesmīgo. Britu intelektuāļi viņu asi kritizēja par svešās zemes valdnieka Genius Loci cildināšanu. Taču gadsimtu vēlāk Vecās Eiropas dārznieki jau bija cieši savijuši angļu ainavu dārzus ar modē nākušajām eksotisku krāšņumaugu joslām līdzās noslēpumainiem japāņu dārzu ornamentu brīnumiem. Vēl pēc simts gadiem Latvijas Likteņdārzā mūsu Genius Loci tulkos un Kokneses ainavā iemitinās japāņu mūks un ainavu dārznieks Šunmjo Masuno, taču tobrīd 1898. gadā nomātajās barona pļavās latvju zemnieks Pēteris Zelmenis visus mūža spēkus un senču darba tikumu velta senajam arāja sapnim - "Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes" Jāņa Purapuķes stāstā. Šveiciešu fitosociologs Brauns-Blankē izcēla to, ka starp augiem taču ir tādas pašas attiecības kā starp cilvēkiem, un 20. gadsimta dārzos Vietas Ģēnijs iesoļoja tautas tērpā: “Ir jāatrod dārziem mūsu vācu stils, kam dizains būtu aizgūts no Vācijas ainavām”, tā 1900. gadā teica Villijs Lange. Bet Viljams Robinsons meklēja īsto angļu dārzu, André Verā meklēja tipisko franču dārzu, bet  amerikāņi tiecās pēc dārziem, kas būtu brīvi no Vecās Eiropas iespaida. Britu Palestīnas zemēs tika veidots Bībeles ainavas rezervāts Neot Kedumim, kur Vietas gars iemieso Bībeles vērtību panorāmu un spēku, bet tobrīd Eduarda Virzas "Straumēnu" dārzos saimei pusdienas atpūta bija kā  Dieva atpūta pēc pasaules radīšanas: ik pavasari, ik gadu no jauna, ar mājām un lauku rīkiem, ar saimes vienoto veselumu un hierarhiju veidoja noslēgtu, gadiem noslīpētu pasaules kārtību, kur cilvēka pienākums ir tai pakļauties un to uzturēt nemainīgu. Zviedru nacionālā ainava 20. gadsimta sākumā aprakstīta kā "vētrā bangojoši viļņi, kas  sitas pret varenām klintīm" vai kā skarbi "sniegiem klāti kalnu gali". Taču gadsimta vidū zviedru nacionālā ainava mainījās uz ziedošu puķu pļavu, jo īstenos zviedrus nu vienoja došanās atvaļinājumā, īsajā Skandināvijas vasarā, no laimīgās bērnības prātā palikušajās pļavās. Kad modernā fizika izcēla laika un telpas svarīgumu, vieta kļuva par laiktelpas nabadzīgu otro brālēnu. Uzplauka unikāls bezpajumtniecības veids un sajūta, ka visur var justies kā mājās. Arī dārzos universālais Vietas gars kļuva uzdrukājams jebkurai iežu vai ūdeņu virsmai pasaulē. Jaunajā tūkstošgadē tam sīvi stājās pretī dzirnavu guļbūves "Lido" pagalms un tā līdzinieki, latvisko lauku gara ainas gleznojot pilsētas bruģa rāmīšos. 2008. gadā tika pieņemta Kvebekas deklarācija par Vietu gara saglabāšanu, pieprasot valdībām ņemt vērā Genius Loci visos tiesību aktos, bet vietās ar dažādiem Vietas gariem paredzēt konfliktu risināšanas stratēģiju. Lai labi sekmējas apjaust Vietas ģēniju un lolot dārzu kā vērtīgu Vietas īpašību!

Stāsta dārznieks Aivars Lukevics Vai zini, kas ir pteridomānija? Tā ir aizraušanās ar papardēm Viktorijas laikmetā Anglijā! Akmeņogļu gabalus kā gliemežvākus varēja salasīt jūras krastā, kur viļņi bija atseguši Anglijas krastu iežus. Kurināja, un no cepļiem un pavardiem izvējoja ogļu degšanas sīvo slimo gaisu – Miasmu. Kad Džeims Vats 1769. gadā izgudroja universālo tvaika dzinēju, nu varēja nebeidzami izsūknēt ūdeni no ogļu raktuvēm, piekļūt ogļu slāņiem arvien dziļāk un dziļāk, bet ogles ļāva cilvēku smagākos darbus pārcelt uz tvaika mašīnu pleciem. Akmeņogles kļuva apbrīnotas un cildinātas, kā sveicieni no sena laikmeta paparžu mežiem – kā Ēdenes dārzs, kas izgaist, sadedzinot akmeņogles gabaliņu. Ogles ir senas papardes - dārzeņi, kas īsti nav dārzeņi. Noslēpumainās papardes, kam nav ne ziedu, ne sēklu; augi, kurus pētniekiem līdz šim nebija izdevies pavairot, bet nu ar ogļu dzinēju tvaikoņiem tika vesti no Britu impērijas jaunajām zemēm. Vienlaikus, aizvien plašāks kļuva ļaužu loks, kuri varēja  nodoties dabas pētīšanai un dārzkopībai savu pilsētas māju skaistuma pagalmos. Taču apbrīnotie augi pilsētās cieta no ogļu un petrolejas lampu kvēpiem. Kad ārsts Nataniels Vards tauriņu kolekcijas kūniņas centās pasargāt aizlīmētā stikla pudelē, viņš drīz atklāja, ka vienā paraugā uz mitrās kūniņas noslēgtajā pudelē ir izaugusi maza papardīte. Viņš vēroja, kā no dīgsta izelpotā mitruma pudele noraso, tad mitrums notek, un paparde no jauna to uzņem. Vards izmēģināja kā dažādas papardes aug lielākos stikla traukos, un drīz jaunais audzēšanas veids bija katrā paparžu aprakstu izdevumā. Agrākās caurumotās dēļu kastes augu transportēšanai kuģos nu tika izoderētas ar stikla loksnēm, un nosauktas par Varda lādēm. Viktorijas laika Anglijā bija pārliecība, ka dabas likumību izzināšana vedīs augšup pie Lielā Dabas Dieva. Paparžu izpētes grāmatas izdeva garīdznieki un Kristīgo zināšanu biedrības. Ilustrētu paparžu katalogu izdošana kļuva par sieviešu aizraušanos, atbildībā pret svarīgāko, ar ko jāiepazīstina citas sievietes. Avīžraksti mudināja doties vākt papardes vismaz dažas stundas nedēļā, uzsverot dabas pastaigu morāles stiprināšanas nozīmi. Skārda kastītēs tirgoja paparžu rokamo lāpstiņu komplektus ar pamācībām, kā papardes nebojātas izrakt, vai izvilkt no akmeņu spraugām. Kaislībām turējās līdzi izdevniecības – tās veidoja albumus ar biežāk sastopamo paparžu nosaukumiem un paraugiem, bet atvēruma apakšpusē atstāja vietu atmiņu piierakstiem par paparžu meklēšanā lieliski pavadīto dienu kopā ar labākajiem draugiem. Drīz varēja iegādāties arī dāvināmus herbārijus  tiem, kuri dabā nedevās nekad. Jauno dzelzceļa līniju attālās stacijās paparžu medniekus sagaidīja lauku bērni, nopelnot kabatas naudu par ceļa rādīšanu līdz populārākajām paparžu vietām, un rūpīgi slēpjot neparastāko paparžu atradnes. Jūsmojošie ceļotāji mēdza papardes nest pilniem groziem, kaut arī mājupceļā lielākā daļa kļuva par siena klēpi. Uzplauka paparžu pasūtīšanas pakalpojumi kā no dabas, tā arī no aizvien jaunām audzētavām paparžu novados. Vienlaikus - varas iestādes steidza rakstīt jaunus likumus, sargājot paparžu vietas no neprātīgas postīšanas. Papardes bija jebkurā dzīves jomā. Smalki un detalizēti paparžu silueti rotāja jaunu namu fasādes, papardes bija uz trauku servīzēm, uz mēbelēm, matu lentām, pat  zobu birstēm. Populāri kļuva arī “spoku pušķi” stikla kupolos no paparžu lapu izbalinātiem dzīslu skeletiem. Paparžu audzētavu katalogos stādu ilustrācijas mijās ar vinješu ieskautiem daudzveidīgiem Varda  lādes paraugiem, nostiprinot priekšstatu, ka papardes un Varda lādes pastāv nešķirami kopā. Stikla kupoli un Varda augu lādes istabās kļuva par izsmalcinātu formu ‘kristāla pilīm' uz grezni kaltām kājām un porcelāna pamatnēm. Augus apsildīja petrolejas lampas vai karsta ūdens skārda spilveni. Novietoti viesistabās vai slimnieku palātās, augi parasti nonāca sieviešu rūpju lokā. 20. gadsimta sākumā dārzkopības mode pārcēlās uz atvērtām lodžijām ar svaigu gaisu un papardes kļuva par daļu no jaunas aizraušanās ar japāņu sūnu dārziem. Bet pirmā Pasaules kara laikā bija zudušas paparžu audzēšanas prasmes , arī paši dārznieki. Paparžu mājas palika novārtā, pamazām tās izzuda, un interese par papardēm bija niecīga līdz pat 20. gadsimta vidum. Bet gadsimta beigās angļu dārzus pārņēma jauns  kokveida eksotisko paparžu stādīšanas vilnis, atjaunojās interese par vietējo paparžu audzēšanu un Varda lādēm modernajos interjeros.  

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Samoa jeb oficiāli – Samoa Neatkarīgo Valsti. Atrodas tā Klusā Okeāna vidū. Šo Okeānijas salu nevajadzētu jaukt ar relatīvi netālu esošo Amerikāņu Samoa jeb ASV Samoa, kas ir neinkorporētā ASV teritorija. Par šiem principiem un teritorijām runājām arī raidījumā par Puertoriko. Samoiešu etniskā grupa arī veido gandrīz pilnīgi visu 205 tūkstošus lielo valsts iedzīvotāju skaitu. Starp citu, saomiešu grupai pa pusei pieder arī Kalifornijā dzimušais pasaulslavenais cīkstonis un aktieris Dveins Džonsons. Pa pusei tādā ziņā, ka viņa mamma ir samoa tautības. Viņš vienmēr ir lepojies ar savu izcelsmi un saistībā ar to jau 2004. gadā viņam Samoa valsts galva piešķīra goda titulu un jaunu vārdu Seiuli. Samoa tauta 19. gadsimta pilsoņu kara un tam sekojošā kolonizācijas procesa rezultātā tika sadalīta divās daļās. Proti, 20. gadsimtā rietumu Samoa salu daļa piederēja Vācijai, kamēr austrumu daļa tika amerikāņiem. Vācu Impērijai piederošo Samoa rietumu daļu, sākoties Pirmajam pasaules karam, okupēja jaunzēlandieši. Britu uzdevumā jaunzēlandieši šo operāciju veica un noturēja varu Samoa līdz pat 1962. gadam, kad valstij tika iedota neatkarība un tā kļuva par Rietumu Samoa. Nosaukums uz tagadējo versiju tika nomainīts tikai 1997. gadā. Viena no bēdīgākajām lappusēm jaunzēlandiešu pārvaldes laikā bija jau pēc Pirmā pasaules kara, kad nemākulības dēļ Samoa iedzīvotāji tika aplipināti ar grupu. Pandēmijas rezultātā nomira apmēram 25 procenti valsts iedzīvotāju un tas uz ilgiem laikiem stiprināja pārliecību, ka valstij jāatgūst neatkarība. Ne tikai neatkarības jautājums ir būtisks. Šis traģiskais notikums ir tik ļoti iespiedies tautas kolektīvajā atmiņā un apziņā, ka burtiski pagājušajā nedēļā valsts reģistrēja pirmo Covid gadījumu un ieviesa stingru mājsēdi. Un tas ir situācijā, ka apmēram 90 procentu Samoa iedzīvotāju ir potēti. Samoa, līdzīgi kā vēl dažas Okeānijā atrodamās valstis, atrodas uz Starptautiskās Datuma līnijas jeb Datuma maiņas līnijas. Un politisku apsvērumu dēļ – lai būtu mentāli un laika ziņā tuvāka Austrālijai un Jaunzēlandei – 2011. gadā valsts burtiski “izlaida 30. decembri” un pārlēca veselu dienu uz priekšu. Pagājušā gada rudenī Samoa arī atteicās no vasaras un ziemas laika sistēmas. Amerikāņu Samoa, protams, dzīvo vēl iepriekšējā dienā, jo ekonomiski ir tuvāka ASV. Samoa Neatkarīgās valsts lēmumi par laika zonām ir piemērs tam, cik laika skaitīšana patiesībā ir subjektīva lieta un pakļauta ekonomiskajām vajadzībām. Bet par ekonomiku runājot, Samoa saskaras ar līdzīgām problēmām kā kamiņvalstis Kiribati vai Fidži. Proti, postošas Klusā okeāna vētras, kā arī zemestrīces un cunami ir būtiskas problēmas infrastruktūras un ekonomiskās darbības nepārtrauktības uzturēšanai. Piemēram 2009. gada septembrī notikusī zemestrīce smagi ietekmēja gan Samoa, gan Amerikas Samoa. Tika sabojāta ne tikai transporta un loģistikas infrastruktūrā, bet arī elektrības ražošana. Papildus vēl arī simtiem cilvēku gāja bojā. Līdzīgi 2012. gada tropu ciklons Evans nopostīja apmēram pusotru tūkstoti māju. Ņemot vērā, ka valstī arī nav daudz derīgo izrakteņu, Samoa ekonomika ir ļoti trausla un no dabas labvēlības un klimata atkarīga. Vēl precīzāk – tā ir atkarīga no ārvalstu sniegtās attīstības sadarbības programmu finanšu palīdzības un naudas, ko lielā samoa diaspora pasaulē sūta uz mājām. Protams, arī tūrisma industrija, lauksaimniecība un zvejošana ir būtiska. Galvenie tirdzniecības partneri ir Amerikāņu Samoa, Jaunzēlande, ASV, Fidži. Un starp eksporta produktiem ir ne tikai zivis, sulas un kokosriekstu eļļa, bet arī alus. Tieši Samoa ražotais „Vailima Beer” tiek uzskatīts par labāko Okeānijas reģionā. Bet, par dzērieniem vēl turpinot, nevar neparunāt par „Coca-Cola” negatīvo ietekmi uz vidi. Proti, „Coca-Cola” nesenais lēmums mazināt stikla pudeļu ražošanu un palielināt plastmasas pudeļu ražošanu. Kā tas viss ietekmē Samoa salas ekosistēmu, vairāk stāsta Samoa Vides Saglabāšanas Sabiedrības viceprezidents Džeimss Atertons.

Pēdējo nedēļu laikā vairākos raidījumos runājam par Ukrainu un Krieviju, jo karš ir vissāpīgākā aktualitāte visās sfērās. Raidījumā Divas puslodes pievēršamies plašākai politisko procesu analīzei. Londonā šonedēļ satikās tā saukto Apvienoto Reaģēšanas spēku valstu līderi. Premjeri pārrunāja, kā saskaņot kopīgo politiku cīņā pret Krievijas agresiju. Ko šī tikšanās ir devusi, par ko tā liecina un cik svarīga ir šāda valstu kooperēšanās? Savukārt Romā satikās ASV un Ķīnas delegāciju pārstāvji. Nav noslēpums, ka starp abām lielvalstīm ir pamatīga spriedze. Protams, tikšanās nebija tik augstā politiskā līmenī, bet pati tikšanās ir svarīga. Kādi ir rezultāti, kādas ir iespējas atturēt Ķīnu no Krievijas kara finansēšanas, atbalstīšanas? Kas notiek Baltkrievijā? Publiskajā telpā nonāk pretrunīga informācija par to, cik lielā mērā Lukašenko režīms iesaistās karā pret Ukrainu, kāda spriedze valda Baltkrievijas iekšpusē un kā Baltkrievija mēģina pretoties Krievijas spiedienam būt aktīvākai šajā "brāļu karā". Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta asociētā pētniece Elizabete Vizgunova. Ierakstos uzklausām Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu un baltkrievu vēsturnieku Iharu Meļņikovu. Eiropas ziemeļi stiprinās pret agresorvalsti Apvienotie Reaģēšanas spēki ir desmit Eiropas ziemeļdaļas valstu veidota militāri politiska alianse. 2014. gadā, Krievijai izvēršot pirmo agresijas fāzi pret Ukrainu, izgaismojās NATO bloka nesagatavotība šādām krīzes situācijām, t.sk. reakcijas gausums. Viena no pieejām problēmas mazināšanai ir ciešāka sadarbība mazāku valstu grupu ietvaros, un Apvienotie Reaģēšanas spēki šai ziņā ir viens no spilgtākajiem piemēriem. Lielbritānija kā tā dēvētā ietvarnācija – jeb „Framework Nation” – ap sevi apvienojusi NATO dalībvalstis Nīderlandi, Dāniju, Norvēģiju, Islandi, Latviju, Lietuvu un Igauniju, kā arī Ziemeļatlantijas līgumorganizācijā neietilpstošās Somiju un Zviedriju. Kā par šo aizsardzības projektu izteicies Britu jūras kara flotes komodors Džeimss Pārkins: „Apvienotie Reaģēšanas spēki var rīkoties, kamēr NATO vēl domā.” Ģeogrāfiski alianses uzmanība pamatā koncentrējas Eiropas galējo ziemeļu, Ziemeļatlantijas un Baltijas jūras reģionos. Saprotams, ka tagad – kopš risinās Krievijas plaša mēroga karš pret Ukrainu – par nozīmīgāko jautājumu kļuvusi ar agresorvalsti robežoto alianses locekļu, sevišķi Baltijas valstu, drošība. Šonedēļ alianses dalībvalstu valdību vadītāji tikās Londonā. 15. martā publiskotais tikšanās komunikē pauž visstingrāko nosodījumu Krievijas agresijai, apņēmību atbalstīt Ukrainu un panākt, lai Krievijai un tās vadonim nāktos atbildēt par starptautisko normu ignorēšanu un iebrukuma laikā pastrādātajiem noziegumiem. „Putinam jācieš neveiksme,” pauž komunikē. Tiešsaistē dalībniekus uzrunāja arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, atkārtojot daudzkārt izskanējušo tēzi, ka Ukraina šobrīd karo par visas Eiropas demokrātijas nākotni. „Krievijas propagandisti,” norādīja Zelenskis, „nebeidz atkārtot, ka karš Ukrainā ir tikai sākums. Viņi turpina iebiedēt, un tagad saka, ka sekošot citas Eiropas valstis, pie tam piesaucot daudzus no jums, kas mani šobrīd uzklausāt.” Ķīna – trešais spēks Šīs nedēļas sākumā Romā notika tikšanās starp augsta līmeņa Savienoto Valstu un Ķīnas pārstāvjiem: prezidenta Baidena padomnieku nacionālās drošības jautājumos Džeiku Salivanu un Ķīnas kompartijas centrālkomitejas Ārlietu grupas atbildīgo sekretāru, kādreizējo Ķīnas ārlietu ministru Janu Czeči. Šī tikšanās tika ieplānota vēl pirms vairākām nedēļām, taču kara gaita Ukrainā nepārprotami ietekmēja to saturu. Ja sākotnēji bija plānots apspriest arī abu valstu ekonomiskās attiecības, tad, cik var spriest, absolūti dominējošais temats tajā bija Ķīnas iespējamais ekonomiskais un arī militārais atbalsts agresorvalstij Krievijai. Ziņas par to, ka Krievija lūgusi šādu Ķīnas atbalstu, t.sk. kara tehnikas piegādes, pagājušonedēļ izplatīja aģentūra „Associated Press”, atsaucoties uz anonīmu avotu Savienoto Valstu administrācijā. Gan Ķīnas, gan Krievijas pārstāvji šādus apgalvojumus ir noraidījuši kā nepatiesus, tomēr amerikāņu puse jau pirms sarunām Romā pauda, ka Ķīna tiks brīdināta par nopietnām sekām, ja tā pildīs kādus tamlīdzīgus Kremļa lūgumus. Tas ietekmēšot ne vien Ķīnas attiecības ar Savienotajām Valstīm, bet arī globāli. Pēc septiņas stundas ilgušo sarunu noslēguma padomnieks Salivans tās raksturoja kā „intensīvas” un „atklātas”.  Savukārt Ķīnas puse pēc sarunām atkārtoja vispārīgas frāzes, aicinot karojošās puses uz mierīgu risinājumu, saudzīgu attieksmi pret civiliedzīvotājiem, kā arī vēlreiz apstiprināja savu uzticību ikvienas valsts suverenitātei un teritoriālajai nedalāmībai. Vai Lukašenko karu grib? Kopš Krievijas iebrukuma sākuma Ukrainā Baltkrievijas pašpasludinātais prezidents Lukašenko allaž uzsvēris, ka Baltkrievijas bruņotie spēki šai karadarbībā nepiedalīsies. Līdzīgus paziņojumus viņš paudis ar zināmu regularitāti, tomēr jo ilgāk turpinās kaujas Ukrainā, un, attiecīgi, aug Kremļa vajadzība pēc karaspēka rezervēm, parādās arvien jaunas spekulācijas par baltkrievu karavīru iespējamu iesaistu šai karadarbībā. Šai ziņā eļļu ugunij pielējis nesen notikušais incidents, Krievijas kara lidmašīnai no Ukrainas puses ielidojot Baltkrievijas gaisa telpā un izšaujot raķetes. Daudzi to uztver kā provokāciju, lai šādi attaisnotu baltkrievu karavīru ierašanos kaimiņvalsts teritorijā. Nepārprotami var lēst, ka Krievijas vadonis Putins šai ziņā izdara pamatīgu spiedienu uz Lukašenko, ar ko pēdējam nav viegli tikt galā, ievērojot, cik atkarīgs viņš kļuvis no Kremļa saimnieka. Piektdien Lukašenko atkal viesojās Maskavā, kur, cita starpā saņēma apsolījumu par jauna bruņojuma piegādi Baltkrievijas bruņotajiem spēkiem. Tomēr sūtīt Baltkrievijas armiju uz Ukrainu, kur to noteikti gaida zaudējumi, Minskas diktatoram būru liels risks. Baltkrievijas armija līdz šim nekad nav piedalījusies karadarbībā, un, kā rāda aptauju dati, karošanu Ukrainā atbalsta vien 3% Baltkrievijas iedzīvotāju. Sagatavoja Eduards Liniņš   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.      

Rubrikā "Viesture latgalīša acim" viesturis doktorants Arņs Slobožanins stuosteis par Ludzys kopūs apglobuotū Lelbritanejis Monarhu dinastejis piecnuocieju Stuartu. „Stuartu piecnuocieja atdusys vīta Ludzys kopūs” – taida publikaceja ir atrūnama 1937. goda izdavumā „Latgolys viestness”.  Roksta teksts ir itaids: „ Ludzys evangeliski ļutariskuos draudzis kopsātā apglobuots vīns nu Anglejis bejušuo karaliskuo Stuartu noma piecnuocieju Rūdolfs Aleksandrs fon Struarts. Nalaikis dzimts 1856. godā i mirs 1908. goda 23. martā. Izaudzs Līpuojā, studiejs Tērbatā i sovā laika bejs Ludzys aprinča prīšknīks.  Dzeivuojs vīnkuoršai i ar latvīsim sasarunuojs latviski. Jam iz kopa izcalts gleits malna granita pīmineklis.” Stuarti beja nu Skotejis aristokratu cālusēs dzymta, kas vaļdeja Lelbritanejā 17. i 18. godu symtā. Vaira nakai symta godu. Itymā laikā Anglejā rysynuojās piļsūņu kars i daudzi cyti politiski konflikti. Kaba izbāgtu nu vuojuošonys, daudzi Stuarti pameta Britu solys, tūs vydā Aleksandra fon Stuarta seņči, kuri apsameta niulinejā Latvejis teretorejā. Stuosts par Stuartu dzymtys piecnuociejim Ludzā vēļreiz pīruoda tū, ka pasauļa i Latgolys viesture ir cīši savīnuotys sovā storpā. Ir zinis, ka Stuarts beja sarakstejs poemu par Ludzu vuocu volūdā, bet nav īspiejs publicēt. 

Covid pandēmija ir izgaismojusi vienu no mūsu sabiedrības īpatnībām spilgtāk nekā jebkurš cits notikums līdz šim. Šis fenomens ir ārkārtīga sabiedrības sašķeltība teju ikvienā jautājumā. Ar atšķirīgiem viedokļiem un dažādām patiesībām ir pilni sociālie tīkli un tie sniedzas pāri vakcinēšanās un epidēmijas jautājumiem. Tie skar gan 5G tīklu, gan vēlēšanas, pat mūsu planētas forma ir apspriesta. Vai tas nozīmē, ka dzīvojam laikā, kad ikviens viedoklis pretendē uz patiesību, pilnīgi degradējot simtiem gadu kaltos zinātnes pierādījumos bāzētos principus un vai tas nozīmē, ka šie viedokļi ir jācenzē – jādzēš un jābloķē, analizē Dezinformācijas izmeklētāja Baltijas valstīs digitālajā izpētes laboratorijā "DFR-Lab" Nika Aleksejeva un komunikācijas zinātnes doktore, biznesa konsultante Olga Procevska. Britu zinātnieki mudina necenzēt tādus ierakstus sociālajos tīklos, kas balstās nepatiesos faktos vai pseidozinātnē. Tā vietā labāk izveidot algoritmus, kas neļauj šim saturam sasniegt lielu auditoriju un pelnīt.  Nika Aleksejeva atzīst, ka nevajag cenzēt ierakstus sociālos tīklos, arī ne līdz galam pārbaudītai kvalitatīvai informācijai ir vieta informatīvajā telpā. „Ir nepieciešams saglabāt vārda brīvību, vienlaikus darot visu, lai uzlabotu informācijas kvalitāti,” norāda Nika Aleksejeva. Zinātnē visu laiku kaut kas mainās, kas ir bijusi patiesība vakar, var mainīt rīt. „Saprotu vēlmi cenzēt, jo arī pašu kaitina visas muļķības, kas jālasa. Bet tas ir neefektīvi un kaitīgi zinātnei,” atzīst Olga Procevska. „Neefektīvi, jo dezinformācija ir kā upe, ja noslēdz vienu gultni, tā atradīs citu un vienalga aizplūdīs pie cilvēkiem, kas to informāciju meklē. Kaitīga tajā ziņā, ka tas nerespektē zinātnes procesu, kas ir tāds, ka iepriekšējās patiesības visu laiku tiek izaicinātas un diezgan bieži tiek pierādīts pretējais. Kas bija absolūti zinātniski šķietami pierādīts un cieta patiesība vakar, var izrādīties nepatiesība rīt. Ko tad mēs darīsim, cenzēsim katru iepriekšējo?” Viņa vērtē, ka saprātīgākais risinājums ir izglītot cilvēkus, mācīt kritisko domāšanu, lai dezinformācija, kas ir publiskajā telpā, atrod mazāk dzirdīgas ausis, kā tas ir šobrīd. Olga Procevska uzskata, ka satura marķēšana, norādot, kā kādi tvīti vai video ir pseidozinātniski, ir neefektīva un izdara zinātnei lāča pakalpojumu, no sazvērestību teoriju piekritēju viedokļa: ja zinātnei ir vajadzīga politiska aizmugure, tā zinātne ir vāja, tur ir kaut kāda problēmā. Tas vēl vairāk diskreditē zinātni.   „Par cenzūru maldīgi uzskata, ka faktu pārbaudītāji nodarbojas ar cenzēšanu. Tā nav. Ja pieņemam, ka ir tiesības būt dezinformācijai informatīvajā telpā, un ir faktu pārbaudītāji, tās ir tādas pašas tiesības,” atzīst Nika Aleksejeva. „Tā ir normāla diskusija, ko cilvēki, kam pārmet dezinformāciju, uztver saasināti un sūdzas par to savai auditorijai.”   Nika Aleksejeva skaidro, ka cenzēšana ir tas, kā strādā tradicionālie mediji - ir redaktors, kāds „vārtu sargs”, kas nosaka, kāda informācija nokļūst publiskajā telpā. Mūsdienās, ja runājam par sociālajiem tīkliem, to dara algoritmi. Informācija mērķtiecīgi tiek nodota cilvēkiem, atbilstoši viņa interesēm, kā cilvēks to nemaz nevar izdarīt. „Jautājums, kā algoritmam vajadzētu ierobežot kādas informācijas parādīšanos. Algoritma uzdevums ir piedāvāt saturu, kas patīk. Tas var būt arī saturs, kas izraisa dusmas smieklus, pārsteigumu. Kaut kas jauns, kaut kas nedzirdēts, tāpēc arī rodas stāsti, kas neatstāj vienaldzīgu un sociālajiem tīkliem tie ir izdevīgi,” norāda Nika Aleksejeva. „Jautājums, vai tam tā vajadzētu turpināties. Ja uzraugām un regulējam medijus, vai tāpat nevajadzētu uzraudzīt arī algoritmu darbību? Varbūt sociālajiem tīkliem jābūt algoritmiskai atbildībai?” Facebook sadarbojas ar faktu pārbaudītājiem. Saturu nenoņem no platformas, tikai parādās uzraksts, ka tas ir maldinošs vai manipulatīvs.  Daudzi, kas Latvijā bijuši marķēti ar šādu atzīmi, aicina cilvēkus pāriet uz citām platformām, piemēram, Telegram, kur šādas kārtības nav. „Algoritmi ir relatīvi jauna lieta, bet ticība sazvērestībām un nepatiesībām ir veca kā pasaule. Cilvēki vienmēr ir stāstījuši šādus stāstus, un, visticamāk, tā ir daļa no tā, kā strādā mūsu prāts. Mūsu prāts meklē sakarības tur, kur to nav, mūsu prāts grib interesantus stāstus un barojas no tā, kā baktērijas no cukura. Mūsu prāts domā, ka mūs visu laiku kāds ved ap stūri un jāatrod kāda patiesība,” atzīst Olga Procevska.  Viņa ir skeptiska par satura marķēšanu, jo uzskata, ka tie kas grib, atradīs marķētu vai nemarķētu saturu tajā vai šajā platformā. „Ppat tad, ja algoritmi dara, kā mēs gribētu, tie vienalga paliek nepārredzami, tā ir necaurspīdīga sistēma, kas darbojas pēc biznesa loģikas lielā mērā. Tas joprojām paliek problemātiski. Domāju, ka risinājums ir nevis informācijas piedāvātāju pusē, bet patērētāju pusē, proti, informētāks, gudrāks, kritiski domājošāks patērētājs mūs varētu glābt,” bilst Olga Procevska. Neitrāla un objektīva žurnālistika mūsdienās Ja mēs paraugāmies uz dažiem pēdējā laika notikumiem, piemēram, bēgļu krīzi uz Baltkrievijas un Polijas robežas, militārajiem konfliktiem Ukrainā vai arī nogurdinošo Covid-19 pandēmiju, tad šos notikumus mēs simboliski varētu salīdzināt ar virpuļviesuli. Tie traucas cauri sabiedrībai, paraujot līdzi virkni emociju, un ļoti bieži šajā virpulī tiek ierauti arī mediji un žurnālistika, precīzāk izsakoties, - cilvēku skatījums uz medijiem. Aktuālo notikumo kontekstā medijiem piedēvēti daudzi apzīmējumi, tie saukti par “valdības ruporu”, daļa teiktu, ka mediji ir uzpirkti un tie nav ne uzticami, ne objektīvi, ne arī neitrāli. Šiem apzīmējumiem arī pievēršamies sarunā, lai saprastu, vai un cik lielā mērā žurnālistika var būt neitrāla un ko nozīmē objektivitāte. Stāsta Vidzemes augstskolas asociētais profesors Jānis Buholcs. Viņš norāda - jautājumus par to, ko žurnālistika var dot sabiedrībai un ko sabiedrība sagaida no žurnālistikas, aktualizē pat ne tik daudz viens konkrēts notikums vai krīze, tie drīzāk ir pastāvīgi jautājumi, arī šobrīd. Novērojams, ka dažkārt kopā tiek sajaukti vārdi “uzticams, objektīvs, neitrāls” medijs, lietojot tos kā sinonīmus, lai gan katrs apzīmē ko atšķirīgu. Piemēram, ja runājam par uzticamību, tad nesens Baltijas Mediju izcilības centra pētījums apliecinājis, ka pandēmijas laikā Baltijas valstu iedzīvotāji sabiedriskos medijus atzinuši par uzticamāko informācijas avotu, bet Latvijā no visām trim Baltijas valstīm uzticība sabiedriskajiem medijiem ir zemākā. Jānis Buholcs norāda, ka objektivitātes jēdziens kopumā ir ļoti diskutabls. Ja pieturamies pie definīcijas, tad objektīvs - tas nozīmētu kaut ko tādu, kas atbilst īstenībai un ir patiess. Un te rodas jautājums - vai mēs, būdami cilvēki, katrs ar savu pieredzi un vērtību sistēmām vispār varam kaut ko objektīvi pieredzēt? Tāpēc svarīgi paturēt prātā principu, pēc kura mediji darbojas.

Vācijas ārlietu ministres vizīte Maskavā nemazina spriedzi. Skandināvu reakcija uz Krievijas manevriem pasaulē. Britu parlamenta opozīcija pieprasa premjera atkāpšanos. Notikumus pasaules politikā komentē Latvijas Universitātes asociētais profesors Daunis Auers. Vai Borisam beigta balle? Borisa Džonsona valdība šūpojas uz naža asmens – tāda ziņa pagājušajā nedēļā izplatījās pasaules medijos. Atklājies, ka 2020. gada maijā, kad Lielbritānijā bija izsludināta pirmā mājsēde un ierindas britiem bija atļauts satikties tikai ar vienu personu, kas nepieder pie viņu mājsaimniecības, premjerministra biroja dārzā Dauningstrītā notikusi ballīte, kurā piedalījušies apmēram 100 biroja darbinieki, premjeru ieskaitot. Tas kļuvis zināms procesā, kurā valsts civildienesta pilnvarotie izmeklē vairākus gadījumus, kad britu valdības ierēdņi pandēmijas ierobežojumu laikā rīkojuši saviesīgas sanākšanas, traktējot tās kā „darba pasākumus”. Tādu pašu argumentu lietoja arī premjerministrs, kad pagājušo trešdien, 12. Janvārī, skaidrojās par šo notikumu Parlamenta Apakšpalātā. Opozicionārās Leiboristu partijas līderis Keirs Stārmers pēc tam pauda, ka šādi skaidrojumi esot smieklīgi tiktāl, ka aizvainojot britu sabiedrību. Arī vairāki prominenti Konservatīvās partijas pārstāvji – Skotijas toriju līderis Duglass Ross, bijusī ministre Kerolaina Nouksa un viens no Parlamenta komiteju vadītājiem Viljams Rags – izteikušies, ka pēc notikušā Džonsonam vajadzētu demisionēt. Izmeklēšanas vadītāja Sū Greja jau nodēvēta par „ietekmīgāko personu, par kuru līdz šim nekas nav dzirdēts”. Ja viņas atklātās pretlikumīgo ballīšu detaļas būs pietiekami iespaidīgas, Borisam Džonsonam var nākties vai nu demisionēt, vai piedzīvot neuzticības izteikšanu Parlamentā. Tādā gadījumā Konservatīvo partijas īpašai komitejai būs jāizraugās nākamais partijas līderis un premjerministra kandidāts. Kā iespējamie pretendenti tiek minēti ārlietu ministre Elizabete Trasa, finanšu ministrs Rišijs Sunaks, iekšlietu ministre Pritija Patela un bijušais ārlietu ministrs Džefrijs Hants. Zviedrija un Somija uz NATO sliekšņa Pagājušajā nedēļā Zviedrijas bruņotie spēki izplatīja ziņu, ka tiek palielināts karalistes armijas kontingents Gotlandē – Zviedrijai piederošā salā Baltijas jūras viducī, kas, cita starpā, atrodas vien apmēram 300 km attālumā no Krievijai piederošā un pamatīgi militarizētā Kaļiņingradas apgabala. Tā ir reakcija uz spriedzi Baltijas jūras reģionā, kas strauji augusi, Krievijai šeit kāpinot savu militāro potenciālu un pagājušā gada nogalē uzstādot ultimatīvas prasības Ziemeļatlantijas aliansei un Savienotajām Valstīm par NATO tālāku nepaplašināšanos un militāro spēku neizvietošanu agrākajā Padomju Savienības varas sfērā. Gadījumā, ja sāktos militāra konfrontācija starp NATO un Krieviju, Gotlandes okupācija būtu vairāk nekā loģisks militāri stratēģisks solis no Krievijas puses. Krievijas agresīvā retorika par NATO nepaplašināšanos uz austrumiem skārusi arī līdz šim neitrālo valstu Somijas un Zviedrijas iespējamo pievienošanos aliansei un likusi šīm valstīm, no savas puses, atgādināt agresīvajam kaimiņam par savas suverēnās izvēles tiesībām. Tās savās Jaungada uzrunās akcentējis gan Somijas prezidents Sauli Nīnaste, gan premjerministre Sanna Marina.  Kā zināms, aukstā kara periodā abas ziemeļvalstis bija blokiem nepiederošas. Zviedrijas neitralitātei ir senas saknes, un mūsdienās šis statuss kļuvis par nacionālās identitātes elementu. Tomēr aukstā kara periodā Zviedrijas slepeni sadarbojās ar NATO, un pastāvēja pat plāni par alianses iejaukšanos, ja Padomju Savienība uzbruktu Zviedrijai. Somijas neitralitāti noteica Padomju Savienības uzspiestās līgumsaistības Otrā pasaules kara noslēgumā. Tomēr laikā pēc padomju sistēmas sabrukuma Somija un Zviedrija turpinājušas uzturēt savas aizsardzības spējas salīdzinoši labā līmenī, pie tam savstarpēji koordinējušas aizsardzības plānus, un to iestāšanās NATO varētu dot pamanāmu pienesumu alianses ziemeļaustrumu flanga stiprumam. Diplomātiskais duelis Maskavā Vācijas ārlietu ministres Annalēnas Bērbokas pirmā vizīte Maskavā tika gaidīta ar pamatīgu interesi, ciktāl tikšanās aci pret aci ar Krievijas ārlietu resora vadītāju un pasaules diplomātijas vecmeistaru Sergeju Lavrovu nav viegls uzdevums nevienam Rietumu diplomātam. Lai atceramies kaut vai Eiropas Savienības ārlietu vadītāja Žozepa Borela dārdošo izgāšanos Maskavā pagājušā gada februārī, kad Lavrovs kopīgajā preses konferencē atļāvās burtiski gānīties par Eiropas Savienības ārpolitiku, tādējādi Borela personā pazemojot visu viņa pārstāvēto valstu kopību. Tūdaļ jāsaka: jaunā Vācijas ārlietu resora vadītāja no Zaļās partijas šo eksāmenu ir izturējusi pārliecinoši, un, kā atzīmē pēc vakardienas sarunām notikušās preses konferences vērotāji, tad šoreiz apguris un sašļucis izskatījies Sergejs Lavrovs. Ar rutinētu pieskaņu viņš uzskaitīja Kremļa pārmetumus, sākot ar žēlošanos par gāzesvada Nord Stream 2 „neproduktīvo politizēšanu” un diskriminējošo attieksmi pret Krievijas valdības uzturēto telekanālu RT, kuram Vācijā nesen anulēta licence, beidzot ar apgalvojumu, ka Krievija nevienu neapdraudot, bet gan pati jūtot draudus no rietumiem. Annalēnas Bērbokas atbildes bija izturētas, taču bez mazākās cenšanās notušēt pretrunas. Tā, telekanāla RT licences sakarā viņa norādīja, ka Vācijas konstitūcija aizliedz valsts apmaksātu raidorganizāciju darbību neatkarīgi no tā, vai šī valsts būtu Vācija, vai Krievija. Savukārt Krievijas pieprasīto drošības garantiju sakarā ministre teica: „Mēs esam gatavi nopietnam dialogam par savstarpējiem līgumiem un soļiem, kas sniegs lielāku drošību ikvienam Eiropā. Drošību cilvēkiem Rīgā, drošību cilvēkiem Bukarestē, drošību cilvēkiem Berlīnē, drošību cilvēkiem Sanktpēterburgā.” Kā atzīmē novērotāji, spilgts bijis arī preses konferences noslēgums, kurā viešņa nepacentās veltīt drūmajam namatēvam nedz pateicības vārdus, nedz kādu cieņpilnas atsveicināšanās žestu. Var piebilst, ka gluži citādā atmosfērā dienu iepriekš notika Annalēnas Bērbokas vizīte Kijevā, tiekoties ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski un ārlietu ministru Dmitro Kulebu. Tās laikā Vācijas ārlietu resora vadītāja apliecināja, ka eiropeiskās solidaritātes vārdā Vācija ir gatava maksāt augstu ekonomisko cenu, ieviešot jaunas sankcijas pret Krieviju, ja tā izvērstu jaunu agresiju pret Ukrainu. Šāda iespēja un attiecīgi rīcības scenāriji bija galvenais temats arī sarunās starp Vācijas kancleru Olafu Šolcu un NATO ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu. Tāpat šodien paredzama Savienoto Valstu valsts sekretāra Entonija Blinkena vizīte Kijevā, kam sekos tikšanās ar Vācijas, Lielbritānijas un Francijas kolēģiem Berlīnē. Sagatavoja Eduards Liniņš.                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

2022. gada pirmais raidījums veltīts Apvienotajai Karalistei vai kā mēs to bieži saucam – Lielbritānijai. Nereti dzirdam arī terminu Anglija piemērotu visai valstij, bet tas nebūs, protams, korekti, jo tā ir tikai viena no federālās valsts četrām daļām.  Te patiesībā arī jāpaskaidro smalkā nosaukumu nianse. Nosaukumu iemesls un atšķirība starp tiem ir saistīts ar Britu salu garo un sarežģīto vēsturi. Starp citu, kas interesanti – terminu “liels” pievienoja salas nosaukumam franči puses viduslaikos, lai atšķirtu Bretaņas reģionu no Britānijas salas. Mūsdienās “Lielbritānija” ir ģeogrāfiskās salas nosaukums un politiskais nosaukums, kas apvieno Angliju, Skotiju un Velsu. Lai arī nosaukumu Lielbritānija lieto jau kopš 15. gadsimta, tikai 1707. gadā to sāka lietot oficiāli kā Lielbritānijas Karalisti. Savukārt, nosaukums Apvienotā Karaliste ir saistīts ar Īrijas faktoru. Kopš 12. gadsimta tā faktiski bija angļu kolonija, un pēc Lielbritānijas parādīšanās tā palika Lielbritānijas kroņa ietekmē. 1801. gadā tā oficiāli tika iekļauta britu pārvaldībā un kļuva pazīstama kā Lielbritānijas un Īrijas Apvienotā Karaliste vai saīsināti Apvienotā Karaliste. Šis valstiskais veidojums gan pastāvēja tikai līdz 1922. gadam, kad Īrija (izņemot sešus apgabalus ziemeļos) atdalījās. Īrija drīz kļuva par suverēnu republiku, un tās bijušais pārvaldītājs ieguva oficiālo nosaukumu Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste. Tādējādi iekļaujot šos sešus Ziemeļīrijas apgabalus. Svarīgi neaizmirst, ka Apvienotā Karaliste vēl 19. un 20. gadsimtā bija pasaules vēsturē pati lielākā impērija un politiskais hegemons. Uzreiz pēc Pirmā pasaules kara Apvienotās Karaliste kontrolēja apmēram ceturto daļu no pasaules sauszemes teritorijas – un tas bija situācijā, kad visas mūsdienās zināmās sauszemes teritorijas vispār bija atklātas. Apvienotajai Karalistei vēl aizvien pieder 13 aizjūras teritorijas, no kurām zināmākās, par kurām jau esam stāstījuši iepriekšējos raidījumos - Folklenda salas un Bermudu salas, kā arī pastāv Nāciju sadraudzība, kurā ietilpst 54 mūsdienu valstis, no kurām 15 valstīs Elizabete II ir valsts galva. Pirms runājam par mūsdienām, vēl nedaudz par 19. gadsimta britu militārās varenības relatīvi komisku piemēru. 1896. gada augustā Apvienotā Karaliste un Zanzibāras sultanāts cīnījās apmēram 40 minūtes, padarot to par īsāko karu, kāds jebkad noticis vēsturē. Tikai viens britu jūrnieks tika ievainots, bet otrā galā upuru skaits sasniedza 500. Bet par šodienu runājot, Apvienotā Karaliste ir kodolvalsts, kurai pēc 2021. gada datiem ir, apmēram 225 kodolgalviņas. Apvienotā Karaliste ir arī viena no G7 valstīm, un 2021. gadā tur aizvadīja prezidentūru, tā ir arī viena no ANO Drošības padomes pastāvīgajām dalībvalstīm, ka arī NATO dibinātājvalsts, kas tērē 2,1 no IKP. Tā ir piektā pasaulē lielākā ekonomika ar IKP izmēru apmēram 2,5 triljoni eiro. Eiropas Ekonomiskajai kopienai jeb mūsdienu Eiropas Savienībai Apvienotā Karaliste pievienojās 1973. gadā. Tomēr 2016. gada 23. jūnijā Apvienotās Karalistes pilsoņi nobalsoja par izstāšanos no ES. To motivēja gan valsts vēsturiskās varenības sentiments, gan arī masveida migrācija uz valsti, tostarp ap 100 tūkstošu latviešu, gan dezinformācija, gan maldi. Apvienotā Karaliste kļuva par pirmo valsti, kas izstājās no ES 2020. gada 31.janvārī. Brexit bija dienaskārtībā vairākus gadus un bija politiskiem sarežģījumiem apvīts un, patiesībā, mēs no tā nekur neesam aizbēguši. Joprojām notiek sarunas, diskusijas par Ziemeļīriju, strīdi ar Franciju un nemaz neizskatās, ka tik drīz viss varētu atrisināties. Par to, kā tad šobrīd ir dzīve divus gadus pēc „Brexit”, komentārā lūdzām pastāstīt arī Latvijas Republikas bijušajai prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai.  

Eiropu satrauc jaunā vīrusa paveida omikrona straujā izplatīšanās. Valdības ar bažām gaida Jauno gadu, un katra valsts meklē savus risinājumus, kā stāties pretī jaunajam izaicinājumam. Tikmēr plašumā vēršas protesta akcijas pret ierobežojumiem. Raidījuma laikā sazināmies ar cilvēkiem vairākās valstīs, lai saprastu, cik sarežģīta un raiba ir pašreizējā situācija. Etiopijā nerimst asiņainais pilsoņu karš un cīņa arī nežēlīgi visās frontēs, gan militārajā, arī informatīvajā. Kas tur īsti notiek, kāda ir realitāte valstī, reizēm ir pat grūti pateikt, jo ziņas, kas mūs sasniedz, bieži vien ir pretrunīgas. Aktualitātes komentē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Sazināmies arī juristi Inesi Ejugbo Lielbritānijā, Vitu Kalniņu Austrijā un komponisti Gundegu Šmiti Grieķijā. Iekšējais konflikts Etiopijā nenorimst Tā sauktais Tigrajas karš ir iekšējs konflikts, kas kopš pagājušā gada novembra risinās Etiopijā. Pirms 30 gadiem, kad valstī tika gāzta marksistiskā hunta, izšķiroša loma šais notikumos bija Tigrajas Tautas atbrīvošanās frontei. Attiecīgi turpmākajās desmitgadēs šai organizācijai bija ļoti liela ietekme Etiopijas politikā, kas izraisīja citu valsts etnisko grupu neapmierinātību. 2018. gadā par premjerministru ievēlētais Abijs Ahmeds īstenoja izmaiņas politiskajā ainavā, izveidojot jaunu politisko spēku – Labklājības partiju. Arī šī partija organizēta uz etniski reģionāliem pamatiem, tomēr ir orientēta uz konsolidētāku politikas modeli, vienotas etiopiešu nacionālās identitātes un pilsoniskas sabiedrības veidošanu. Tigrajas tautas atbrīvošanās frontes līderi, saredzot šais pārmaiņās savas ietekmes mazināšanos, atteicās iekļauties jaunveidojamajā spēkā un sāka īstenot no centrālās valdības faktiski neatkarīgu politiku Tigrajas reģionā. Pretstāvei pāraugot bruņotā konfliktā, valdības spēki izvērsa iebrukumu Tigrajā, taču, saskārušies ar sekmīgu Tigrajas Aizsardzības spēku pretestību, līdz šī gada jūlijam bija spiesti pamest provinces teritoriju. Nākamajos mēnešos Tigrajas Aizsardzības spēki izvērsa uzbrukumu kaimiņos esošajos Amharas un Afaras reģionos, novembra sākumā nonākot 190 kilometru attālumā no galvaspilsētas Adisabebas. Premjerministrs Ahmeds izsludināja ārkārtas stāvokli un personīgi uzņēmās pretuzbrukuma vadību, kas izrādījās sekmīgs. 20. decembrī Tigrajas spēki atstāja pēdējās teritorijas ārpus provinces robežām un pauda gatavību uzsākt pamiera sarunas, taču pagaidām šķiet, ka centrālā valdība nav noskaņota šādām sarunām. Visa bruņotā konflikta laikā no karadarbības zonas pienākušas ziņas par daudziem abu pušu veiktiem noziegumiem: civiliedzīvotāju masu slepkavībām, izvarošanām, spīdzināšanām, etnisko tīrīšanu, civilo objektu bombardēšanu un apšausi ar artilēriju. Tiek lēsts, ka konflikta laikā dzīvību zaudējuši vismaz 10 000 civiliedzīvotāju, taču Tigrajas puse min pat piecreiz lielāku skaitli. Vēl lielāks var izrādītes bada un slimību upuru skaits, jo pārtikas, medikamentu un citu preču piegāde konflikta reģionam ir ierobežota. Tiek ziņots, ka apmēram pieci miljoni cilvēku šobrīd izjūt pārtikas trūkumu, apm. 350 000 no viņiem cieš badu. Ir ziņas, ka Etiopijas valdības spēku pusē Tigrajā darbojušās arī kaimiņvalsts Eritrejas armijas vienības. Savukārt Tigrajas Tautas atbrīvošanās fronte novembrī vienojusies ar deviņām citām pretošanās grupām dažādos Etiopijas reģionos, izveidojot pret centrālo valdību vērsto Etiopijas federālistu un konfederālistu spēku apvienoto fronti. Eiropa omikrona zīmē Vīrusa Covid-19 paveids omikrons, kas novembra nogalē tika konstatēts Dienvidāfrikas Republikā, strauji izplatījies pārējā pasaulē un nu jau konstatēts 85 valstīs. Šis vīrusa paveids izplatās daudz straujāk nekā delta versija, pie tam biežāk inficē vakcinētus un jau pārslimojušus pacientus. Ir gan zināms pamats spriest, ka omikrons izraisa mazāk smagu saslimšanu, tomēr straujā izplatība liek bažīties, ka tas tomēr var kļūt par jaunu pārbaudījumu veselības aprūpes sistēmām. Pirmā Eiropas valsts, kur šis paveids sāka strauju izplatību, bija Lielbritānija, un kā šodien ziņo britu raidsabiedrība BBC, vakar no jauna reģistrēto Covid-19 inficēšanās gadījumu skaits valstī pirmoreiz pārsniedzis 100 000. Francijas valdība paudusi bažas, ka līdzīga notikumu attīstība varētu būt gaidāma arī šajā valstī; par jaunu konstatēto gadījumu skaita rekordu jau paziņojusi Spānija. Britu valdība neplānojot ierobežojumus līdz Ziemassvētkiem, taču tādi, visdrīzāk, tiks ieviesti tūlīt pēc tam. Tāpat par ierobežojumiem tūlīt pēc Ziemassvētkiem paziņojušas Vācija un Portugāle. Savukārt Nīderlandes valdība jau 19. decembrī izsludināja ierobežojumus, pie kam tie ir stingrāki nekā jebkad iepriekš. Slēgts vairums veikalu, ēdināšanas vietas, sporta un kultūras iestādes, ierobežota iedzīvotāju pulcēšanās, t.sk. privātās viesībās. Valdības lēmumi izraisījuši protestus, kuru dalībnieki iesaistījušies sadursmes ar policiju un postīšanā. Mazāka apjoma ierobežojumus izsludinājusi Dānijas valdība, zināmi ierobežojumi ēdināšanas uzņēmumu darbībā ap Ziemassvētkiem stāsies spēkā arī Zviedrijā un Somijā. Austrijas valdība ir pagaidām vienīgā Eiropā, kura noteikusi konkrētus termiņus visu iedzīvotāju obligātai vakcinēšanai; līdzīgi plāni publiskoti arī Vācijā, bet atsevišķu iedzīvotāju grupu vai strādājošo kategoriju obligātu vakcinēšanos noteikušas daudzas Eiropas valstis. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Ja nevara radīt dabisku pļavu laukos, varam mēģināt to darīt pilsētā. Latvijas Dabas fonds šogad Rīgas apkaimēs ierīkoja dabiskas pļavas. Vai pilsētas apstākļi ir labvēlīgi dažādu augu augšanai un kāpēc pilsētām vajag dabiskos zālājus, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro zālāju eksperte Latvijas Dabas fonda pilsētpļavu projekta vadītāja Rūta Sniedze-Kretalova. Pētniece stāsta, ka Rīgā katrai pilsētas pļavai piemeklēts īpašs sēklu sastāvs, jo ir atšķirīgi gaismas apstākļi dažādās vietās, piemēram, Brasas apkārtnē ir ēnaina pļava, kurā nav vērts sēt saulmīļus augus. Savukārt Bolderājas apkaimē zāliens izveidots uz kāpas, tā ir sausa vide, kur jāsēj citi augi. Katrai vietai ir kaut kas specifisks. Kopā 20 pilsētas pļavu gabaliņi aizņem 2,6 ha zemes. Vietas, kur ierīkot pļavu, pieteica paši apkaimju iedzīvotāji. Skaistās rudzupuķes un magones gan šajās pļavās neredzēs, jo tās nav dabisko pļavu puķes. "Šobrīd varam var nopirkt tikai ārzemju sēklu maisījumus pļavu puķēm. Lielās platībās ārpus sava dārziņa nevajadzētu sēt ārzemju sēklu maisījumus ar magonēm un rudzupuķēm, jo nezinām, kā tās uzvedīsies un tās var apdraudēt Latvijas augu daudzveidību," skaidro Rūta Sniedze-Kretalova. Pilsētas pļavā gan neko ļaunu arī neizdarītu iesētā magone vai rudzupuķe, bet tās iznīktu, jo nebūtu piemērota augsne. "Pļavu augi ir daudzgadīgi, kuru attīstība ir diezgan lēna. Paši bijām gaidījuši, ka ar akciju "Iesēj savu kvadrātmetru" tie kvadrātmetri būs ziedošāki un skaistāki. Cilvēki teica, nekas tur nav izdīdzis, un es atnāku un saskaitu 20 sugas, 3-4 no paciņām, ko atsūtījām. Bet viņas nezied, jo pat tādai pīpenei ir vajadzīgs laiks, lai pietiekami labi attīstītos, lai varētu raisīt ziedus. Nākamgad varbūt ziedēs pagājušā gadā sētie kvadrātmetri, pilsētas pļavās izmaiņas varētu pamanīt pēc pāris gadiem vēl. Ne visas sēklas uzreiz izdīgst, ir sēklas, kurām zemē ir jāpavada ilgāku laiku," norāda Rūta Sniedze-Kretalova. Vilku populācija Latvijā Pēdējā laikā ir daudz dzirdēts par cilvēku sastapšanos ar lāčiem, kuri dažkārt kļūst pat bezbailīgi. Bet kāda šī situācija izskatās ar citu meža zvēru – vilku? Pagājušajā gadsimtā notikušas vairākas vilku izšaušanas, un par vilka un cilvēka attiecībām spēcīgu nospiedumu joprojām atstājusi pasaka par Sarkangalvīti. Vilku skaita izmaiņas dažādos laikos un vilka sadzīvošanu ar cilvēku skaidroja Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš. Attālinātā sarunā tiekoties ar pētnieku Jāni Ozoliņu, uzreiz top skaidrs, ka nav precīzi iespējams pateikt, cik vilku senāk mums bijis, cik to ir pašlaik un cik būs nākotnē. Taču ir zināmas aptuvenās aplēses cipariem un skaidri ir zināms tas, kādi faktori pagājušajā un vēl šajā gadsimtā ietekmējuši vilku populācijas izmaiņas. Sugas regulācija notikusi vairākkārt, un ar to iepazīstina Jānis Ozoliņš. Jānis Ozoliņš norāda, ka laikā starp Pirmo un Otro pasaules karu daudzās citās Eiropas valstīs salīdzinājumā ar Latviju vilku sen jau nav bijis, piemēram, Britu salās tie pārstājuši eksistēt jau 16.-17. gadsimtā. Bet, ja runājam par regulēšanu, tad jāmin, ka ir valstis, kur vilka nogalināšana nav bijusi tikai mednieka darbības rezultāts. Vilku savairošanos ietekmējis arī tas, ka cilvēks ir savairojis vilku barību, un tie ir pārnadžu kārtas dzīvnieki – stirnas, staltbrieži, aļņi, mežacūkas, tā ka vilku populācijas blīvums pie mums ir daudz lielāks nekā, piemēram, Krievijā, kur vilkiem barības ir mazāk. Jānis Ozoliņš piebilst, ka tik daudz pārnadžu Latvijā kā šobrīd vēsturiski nekad nav bijis. Savukārt pārnadžu skaits saistīts ar to, ka tiek kāpināta kultūraugu ražība, ar ko šie dzīvnieki barojas. Tādā veidā sanāk ķēde: cilvēks – kultūraugi – pārnadži – vilki. Par vēl vienu labvēlīgu faktoru dzīvniekiem turpina Jānis Ozoliņš, un tā ir intensīvā mežizstrāde. Tā kā automašīnas vilkam nav apdraudējums, daudz šīs sugas pārstāvju tiek arī sabraukts uz ceļiem, un par sabrauktiem dzīvniekiem aicinājums nepalikt vienaldzīgiem un ziņot Valsts meža dienestam.

Stāsta mākslas zinātniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Laikmetīgās kolekcijas glabātāja un docente Latvijas Kultūras akadēmijā Astrīda Rogule  Vai zini, kas saista vienu no pašlaik slavenākajiem britu dziedātājiem un dziesmu autoriem Edu Šīranu ar latviešu izcelsmes gleznotāju Laimoni Mieriņu? Viens no pašlaik slavenākajiem britu dziedātājiem un dziesmu autoriem Eds Šīrans jau no bērnības ir zinājis, kas ir latvieši, kādi viņi ir, un ir bijis ciešā sakarā ar latviešu mākslu. Eds un viņa brālis Metjū ir dzimuši mazā miestiņā Hebdenbridžā. Viņu vecāki ir mākslas zinātnieki, kuri izveidojuši savu mākslinieku konsultāciju biroju. Turpat netālu Jorkšīrā, Šiplejā, dzīvojis latviešu izcelsmes gleznotājs Laimonis Mieriņš (1929–2011). Viņš savulaik ieguvis brīnišķīgu izglītību Londonā un strādājis par zīmēšanas skolotāju Līdsas mākslas skolā, kas pazīstama ar saviem revolucionārajiem uzskatiem. Mieriņš, dodoties pensijā, izdomājis, ka savas pensijas uzkrājumus izmantos, lai popularizētu savus mākslinieciskos centienus, un vērsies pie Džona Šīrana, iecerot veidot izstādes gan Rīgā, gan Bredfordā...    

Britu rakstnieka, dzejnieka un tulkotāja Alana Holinghērsta (1954) romāns "Dailes līnija" iznāca 2004. gadā un jau nākamajā gadā tika apbalvots ar Bukera prēmiju. Stāsts par Oksfordas absolventu Niku un viņa centieniem izprast savu homoseksualitāti sākotnēji ir ievietots Mārgaretas Tečeres "valdīšanas" sākumposmā, kad ne tikai Lielbritānija, bet arī pārējā pasaule brieda jaunām pārmaiņām un jaunam laikmetam. Šis ir raidījums, kurā Toms un Svens par izlasīto darbu nav vienisprātis.

Šonedēļ mūsu ceļi ved uz pasaulē piekto apdzīvotāko valsti. Šājā valstī ir ap 230 miljoniem iedzīvotāju un kura ir viena no ietekmīgākajām un nozīmīgākajām Tuvo Austrumu valstīm, arī tādēļ ka tā ir viena no tām, kura ir bruņota ar kodolieročiem. Un tā ir Pakistānas Islāma Republika. Mūsdienu Pakistānas teritorijas vēsture ir iespaidīga, jo šī zeme ir bijusi tik daudzu impēriju un civilizāciju sastāvā. Runa ir par Indas ielejas civilizāciju, gan Maķedonijas Aleksandra impērijas daļiņu, gan Ahemenīdu jeb Pirmās Persiešu impērijas sastāvdaļu, gan Sikhu impērijas daļu, gan, protams, piedzīvoja arābu kultūras uzplaukumu, gan arī bija Britu impērijas sastāvdaļa vēl pavisam relatīvi nesen. Pakistāna neatkarību tieši no šiem kolonizatoriem ieguva līdzās tik daudzām citām pasaules valstīm 20. gadsimta dekolonizācijas periodā 1947. gadā, līdz ar Indijas neatkarības atgūšanu. Indijai atgūstot neatkarību, atšķēlās musulmaņu Pakistāna kā patstāvīga valsts. Kā jau daudzas vietas pēc Otrā pasaules kara un dekolonizācijas procesu rezultātā, arī Pakistāna un Indija piedzīvoja milzīgas migrācijas plūsmas – cilvēku pārvietošanos, kas ne vienmēr bija bez nelaimēm un daudzu cilvēku bojāejas. Visu šo procesu rezultātā mums pasaulē ir arī valsts Bangladeša un arī strīdīgais Kašmiras reģions, ko pārvalda Indija, Ķīna un Pakistāna kopīgiem spēkiem. Pakistānas sabiedrība un kultūra visu vēsturisko procesu rezultātā ir visnotaļ daudzveidīga. Apmēram 45 % etniski ir pandžabi, kamēr puštuni ir 15 %, sindi vēl 14 % un tā tālāk. Arī valodu lietojums valstī sadalās līdzīgi. Bet, kas ir būtiski – pie šīs daudzveidības no politiskā viedokļa ir jābūt kam tādam, kas valsti tur kopā, kas ir vienojošie elementi. Un pirmais vienojošais – angļu valodas lietojums kā oficiālā valsts valoda. Oficiālā valoda ir arī urdu valoda, kura ir indoāriešu grupas un tiek nereti dēvēta kā persiešu pārveidota hindu valoda. No politiskā viedokļa – šī ir vēl viena valsti veidojošā un sabiedrību vienojošā iezīme – tiekties veidot savu, nevis paturēt bijušo kolonizatoru lietoto, pat, ja tas ir ērtāk. Otra un nozīmīgākā Pakistānas sabiedrību vienojošā lieta, protams, ir islāms. Ap 85 % Pakistānas iedzīvotāju ir sunnītu musulmaņi, apmēram 10 % ir šiītu musulmaņi un citas reliģiskās grupas veido vien atlikušos 5 %. Tieši musulmanisms ir centrālā lieta, kas tur kopā un organizē Pakistānas sabiedrību. Islāms Pakistānā ienāca ar iekarotājiem 711. gadā mūsu ērā. Un kas interesanti – modernās Pakistānas valdība šo gadu arī datē kā Pakistānas izveidošanas gadu. Vienlaicīgi pats vārds Pakistāna radās tikai 19. gadsimtā un mūsdienu Pakistānas izveidē lielu lomu, protams, spēlēja jau iepriekš pieminētā Britu impērija. Līdz pat 1839. gadam, kad ar ostas pilsētiņas Karači pilsētas iekarošanu sākās Pakistānas teritorijas pakļaušana, eiropieši nebija ieguvuši nozīmīgu un paliekošu ietekmi Pakistānas teritorijā. Te jāpiemin, ka mūsdienās Karači ir lielākā pilsēta Pakistānā un divpadsmitā lielākā pilsēta pasaulē ar vairāk nekā 15 miljoniem iedzīvotāju. Galvaspilsēta gan ir Islamabada, kas ir vien devītā lielākā pilsēta Pakistānā. Vienlaicīgi jāņem vērā, ka Pakistāna ir liela valsts. Un lielas valsts pārvaldībai ir nepieciešami arī resursi. Sevišķi, ja tā ir tik daudzveidīga. Līdzīgi kā ar etniskās, reliģiskās, kultūras, lingvistiskās un domu dažādību risināja impērijas, kuras valdīja Pakistānas teritorijā, tāpat savi izaicinājumi ar šķeltniekiem, atsevišķiem grupējumiem un pašdarbniekiem ir arī Pakistānai. Pakistānas iekšpolitika un ārpolitika ir ļoti savijušās, jo valsts bieži tiek vainota teroristu netiešā atbalstīšanā vai bezdarbībā to apkarošanā. Runa ir arī pasaulē bēdīgi slaveniem grupējumiem kā “Al Qaeda” un “Taliban”. Savdabīgi, ka “Taliban” ir "vainīgi" arī pie fakta, ka Pakistāna var lepoties ar pasaulē jaunāko Nobela prēmijas ieguvēju. Malala Jusafzai Nobela prēmiju par cīņu par bērnu, konkrēti meiteņu, tiesībām uz izglītību ieguva 17 gadu vecumā, un tas notika 2014. gadā. Viņu sieviešu nīdēju grupējuma “Taliban” locekļi sašāva 2012. gadā, cenšoties pusaudzi nogalināt par blogiem, ko Malala rakstīja kopš 11 gadu vecuma. Bet “Taliban” šobrīd biežāk dzirdam saistībā ar tieši Afganistānu. Tādēļ, par Afganistānas Talibu situācijas ietekmi uz kaimiņvalsti Pakistānu komentē atvaļinātais Latvijas armijas pulkvežleitnants un politikas doktora zinātņu kandidātas Rīgas Stradiņa universitātē Uģis Romanovs.  

Iesākot jaunu grāmatu meklējumu ciklu, Toms un Svens uz sarunu ir aicinājuši tulkotāju Ingūnu Beķeri. Viņas devumu ārzemju literatūras iepazīšanā visspilgtāk iezīmē ilggadīgais darbs pie japāņu autora Haruki Murakami darbu tulkošanas. Drīzumā gaidāms vēl viens šī populārā rakstnieka īsprozas krājums Ingūnas tulkojumā. Raidījuma pamattēma: vai tulkotājs kādā brīdī var kļūt par darba līdzautoru? Un, ja tas tomēr nav iespējams, kā valodas pārnesējam realizēt arī savas mākslinieciskās ieceres? Īpašs ir stāsts Ingūnas Beķeres stāsta par Salmana Rušdi darbu "Sātaniskās vārsmas" un Britu bibliotēkas Apaļo lasītavu.

Viena no Cēsu Mākslas festivāla virsotnēm šogad solās būt vācu romantisma mūzikas pīlāra Riharda Vāgnera operas "Valkīra" trešā cēliena koncertuzvedums 14. augustā Cēsu Pils parka estrādē, ko "Klasika" piedāvās klausīties tiešraidē. Līdzās mūsu opermāksliniekiem Brunhildes lomā uz skatuves kāps arī pasaulē pieprasītā angļu dziedone, dramatiskais soprāns Ketrīna Fostere (Catherine Foster). Mēģinājumu un Rīgas vēstures iepazīšanas starplaikā māksliniece atrada laiku sarunai ar "Klasiku". Edgars Raginskis: Liels prieks un pagodinājums, ka esat atgriezusies Latvijā, lai ar savu dziedājumu kuplinātu Cēsu Mākslas festivāla mūzikas programmu! Kā jūsu dzīve ritējusi pēdējā pusotra gada saspringtajā un neziņas pilnajā atmosfērā? Ketrīna Fostere: Rīgu apciemoju 2011. gadā, kad piedalījos Vāgnera operas "Dievu mijkrēslis" iestudējumā. Burāju pa dzīvi līdz aizvadītā gada martam, kad dzīve, kā mēs to pazīstam, vienkārši apstājās. Paliku bez darba, kaut gan kopš pērnā gada novembra neregulārā režīmā strādāju Vīsbādenē, kur gatavojām "Nībelunga gredzena" tetraloģiju. Galu galā pandēmijas dēļ to atskaņojām nevis ar orķestra, bet klavieru pavadījumu. Biju ārkārtīgi pateicīga par iespēju vispār kāpt uz skatuves, jo dzīvot bez dziedāšanas un cilvēciska kontakta ir grūti. Pērn sākām Riharda Štrausa "Elektras" kostīmu mēģinājumus, taču tālāk netikām, jo Anglijā sākās mājsēdes periods. Tā nu es lidoju mājup uz Vāciju un gaidīju, kad situācija mainīsies. Vēl tagad notiek darba grafika pārkārtošana - ir operizrādes un koncerti, kuri no pagājušā gada ir pārcelti uz nākamo, 2022. gadu. Katram no mums, protams, ir sava pieredze un savi iespaidi, bet, kad novembrī atsāku strādāt, sākums bija emocionālu pārdzīvojumu un stresa pilns. Atrasties citu cilvēku vidū, kamēr mums vēl nebija vakcīnu… Protams, mums regulāri un rūpīgi veica Covid-19 testus, un šis process turpinās, tostarp nevakcinēto kolēģu dēļ. Nevēlos izvērst šo tēmu, jo tā ir pārāk polarizējoša. Uz Rīgu atlidoju kopā ar meitu Gabiju, kura tikko pabeigusi vidusskolu, un viņai aizvadītais pusotrs gads bija pilnīgas sociālas izolācijas periods – mācību process noritēja attālināti, draugus satikt viņa nevarēja. Un tagad atgriezties nosacīti normālā režīmā nozīmē teju vai pārvarēt neredzamu barjeru un noticēt, ka varu socializēties, nesatraucoties par to, vai tikai kāds no draugiem nav sasirdzis, vai es drīkstu doties turp un darīt šo, to vai ko citu. Mums jāatrod iespēja ar radušos situāciju sadzīvot un virzīties uz priekšu. Daudz problēmu radies piespiedu izolācijas dēļ, jo mēs esam sociālas būtnes. Tādēļ, atkal varot strādāt, jūtos fantastiski. No maija līdz jūlijam vairākkārt esmu piedalījusies "Nībelunga gredzena" izrādēs ar klavierpavadījumu, Budapeštā koncertēju kopā ar orķestri, un nevaru jums izstāstīt, cik ļoti tas mani saviļņoja. Tūliņ satikšu jūsu orķestri, un es nevaru vien sagaidīt, jo Budapeštas koncerts bija jūnijā, un pirms tam uz skatuves ar orķestri kāpu… pagājušā gada martā. Man tā visa pietrūkst, muzicēšana ir manas dvēseles sastāvdaļa, kuru pusotru gadu it kā ieliku kastītē un gaidīju.  Gaidīšanu vieglāku padarīja mans dārzs. Man ir ļoti neliels dārziņš, kurš martā bija gluži tukšs, taču tagad tajā zied puķes, un tas ir dažnedažādu krāsu piepildīts. Tas ir mans pēdējo divu gadu projekts, kura ietvaros pavasarī un vasarā nodarbinu sevi. Man ir pat pašapputeksnējošies tomāti, kurus audzēju vecā vannā! Ij neatceros, no kurienes tos atvedu, bet interesanti, pēc kā garšos rezultāts. Tātad pandēmija jums iemācījusi, ka varat būt pašpietiekama, bet labprātāk tāda neesat. Nē, es nevarētu būt pašpietiekama, jo tas ir tikai viens vienīgs tomātu stāds, turklāt nedomāju, ka es varētu izdzīvot, ēdot tikai tomātus vien (smejas). 2020. gadā apritēja 150 gadi kopš "Valkīras" pirmizrādes, taču pandēmija jubilejas svinības lika pārcelt uz šo gadu. Var teikt, ka šosestdien Cēsīs svinēsim "atliktu un aizturētu" gadadienu. Jā, tām vajadzēja notikt jau pērn, taču drošības apsvērumu dēļ svinības pārcēlām uz šo gadu, un tas bija pareizs lēmums. Jūtu, ka koncertuzvedums man būs ļoti nozīmīgs brīdis. Cēsis pagaidām esmu redzējusi tikai fotoattēlos, un tie ir ļoti krāšņi, bet piektdien šo pilsētu iepazīšu klātienē. Vai ievērojamās un nozīmīgās gadadienas jums nozīmē ko īpašu vai priecājaties par jebkuru uzstāšanos? Hmm, tā taču ir kā dzimšanas diena, vai ne!? Tu īpaši svini savu pilngadību, bet priecājies par katru dzimšanas dienu. Jubilejās varbūt ir vairāk ciemiņu un pompozuma, taču man svētki ir katrs iznāciens klausītāju priekšā. Palasot Vāgnera "Valkīras" libretu, šķiet, ka tur ir viss – incests, infanticīds, seksisms. 21. gadsimtā tas tikpat labi varētu būt, teiksim, Kventina Tarantīno filmas scenārijs… Tā ir dzīve. Tas pasaulē arī notiek. Manuprāt, ir interesanti, ka Vāgners ar šo stāstu tika sveikā cauri, jo tas tika integrēts vēsturiski mitoloģiskā kontekstā. Man tā ir ģimenes sāga, pilnīgi sačakarētas ģimenes stāsts, taču, ja jūs palasīsiet libretu rūpīgāk, tad sapratīsiet, ka tie nav tikai pastāsti, bet reālas ģimenes dzīve, kas norit aiz aizvērtām durvīm, un mēs par šiem notikumiem parasti neko neuzzinām. "Valkīra" ir cīņa par varu un ietekmi. Esmu piedalījusies šīs operas uzvedumos, kuros darbība reducēta līdz ģimenes sāgai, un arī iestudējumos, kuri reflektē par pasaules mēroga norisēm. Jebkur pasaulē atrodamas "Valkīrā" atainotās situācijas – jūs varat adaptēt šo stāstu jebkuram gadsimtam, laikmetam vai ģeogrāfiskajai vietai. Es šo īpatnību uztveru kā atslēgu operas dzīvotspējai laikā un telpā. Atceros, kā 2010. gadā piedalījos "Gredzena" iestudējumā Šanhajā, un turienes publika bija ārkārtīgi atsaucīga. Neatkarīgi no tā, ar kuru operas tēlu izvēlaties identificēties, katrā "Valkīras" personāžā ir kāda šķautne, kurai just līdzi – meita, māte, tēvs, brālis, māsa. Pirms pāris dienām lasīju stāstu par diviem cilvēkiem, kuri satikās, iemīlēja viens otru, apprecējās, un tad atklājās, ka viņi ir brālis un māsa, kuri izšķirti adopcijas rezultātā. Jā, šajā operā ir potenciāls cilvēciskam līdzpārdzīvojumam. Jā, tās notikumi nav pareizi, protams, ka tie nav pareizi! Bet galu galā tas ir stāsts. Kādas vērtības vai simbolus manifestē operas galvenie tēli, piemēram, Votāns un Brinhilde? Votāns "Valkīrā" meklē varoni, kurš spētu viņu izglābt un sniegt dievu valdniekam to, ko viņš vēlas. Tas, ko Votāns neapzinās, un kas ir visnotaļ mūsdienīgs pavērsiens, ir apstāklis, ka cilvēks, kuru viņš meklē, ir sieviete. Šī sieviete ir valkīra Brinhilde. Votāns manā skatījumā iemieso varaskāri (love of power), savukārt Brinhildei viņš ir iemācījis saprast un just mīlestības spēku (power of love). Tās ir divas galējības, divi pretstati un arī paradokss – dievu valdnieks, kurš alkatīgi tiecas pēc varas, iemāca savai meitai rīkoties mīlestības vārdā un allaž aizstāvēt to. Gan operā, gan dzīvē tie, kuri kāro pēc visaptverošas varas un kontroles, nekad neuzvar. Savukārt, tie, kuri pasauli uzlūko caur mīlestības spēka prizmu, iztur visus pārbaudījumus. Operas un visa cikla nobeigums varbūt nav tāds, kādu klausītāji varētu vēlēties, taču tajā iekodēta cilvēces izdzīvošana un atjaunotne. Mans "Nībelunga gredzena" ceļojums, kas sācies 2006. gadā, ir bijis un turpina būt filosofisku atklāsmju pilns. Jo vairāk es iedziļinos operas tekstā, jo stingrāk manī stabilizējas pārliecība, ka valdonīgums un tieksme dominēt nenes laimi un mieru. Brinhilde to redz, apzinās un spēj pacelties pāri šai dziņai, tā vietā izvēloties mierpilni nest savu upuri un likteņa nenovēršamību. Tas ir interesants paradokss – varaskārs cilvēks, kurš iemāca mīlestības uzupurēšanās spēju savai meitai. Jūsu skaidrojums varētu palīdzēt skatītājam labāk saprast operas norišu cēloņsakarības, nevis tulkot tās kā varoņu mirkļa iegribas. Protams, jo neviens cilvēks nav absolūti ļauns vai absolūti labs. Es esmu savu iepriekšējo pieredžu kulminācija, savu iepriekšējo lēmumu un izvēļu, interakciju un vērtējumu kombinācija. Tādēļ mīlu sava darba blakni – ceļošanu – tā mani bagātina. Piemēram, šodien ar meitu gida pavadībā izstaigājām Vecrīgu, un daudz uzzināju par jūsu galvaspilsētas un Latvijas vēsturi. Jūsu sabiedrība etniski ir tik heterogēna, jūs esat tik interesants kultūru sajaukums, jūsu valsts ir tik jauna salīdzinājumā ar Lielbritāniju, no kuras nāku es. Varu tikai iztēloties, kāds iekšējais spēks ir bijis nepieciešams jūsu nācijai, lai pārvarētu visas grūtības, kas gadsimtu gaitā radušās, esot simboliskai minoritātei pašu zemē dažādu varu ietekmē. Jums ir brīnišķīga valsts! Mazliet par jūsu mūziķes sākotni. Bērnībā spēlējāt virkni mūzikas instrumentu... Ak, es spēlēju visus pēc kārtas – ģitāru, klavieres, trompeti, trombonu, tubu. Man nepavisam nepatika. (smejas) Un tad dziedājāt solo baznīcas korī. Kāpēc neturpinājāt mūzikas studijas? Tāpēc, ka man šāda doma pat neienāca prātā. Tas taču nebija "īsts" darbs. Nāku no strādnieku ģimenes, un man bija jāizvēlas nopietns darbs. Gribēju kļūt par medmāsu, un kļuvu arī. Skolas gados darbmācības skolotāja mūs aizveda ekskursijā uz apģērbu fabriku un parādīja ražošanas līniju, kurā pie džinsu biksēm šuva kabatas. Vaicāju, kāpēc mēs esam atvesti šurp, un saņēmu atbildi, ka kaut kas taču nākotnē būs jāstrādā. Pie sevis nodomāju: "Tātad jūsuprāt manu spēju virsotne ir visu mūžu šūt klāt kabatas džinsu biksēm? Nedomāju vis!" Tu esi tikai tik ierobežots savā izvēle, cik tu atļauj sev būt. Es izaugu kriminogēni nelabvēlīgā vidē, mācījos skolā, pie kuras tirgoja narkotikas, un bērni uz skolu nāca ar nazi kabatā. Labi, es tā nedarīju. Man bija divas aizstāves, pamatīgas meitenes, kuras neļāva man darīt pāri, jo biju klusa un atturīga. Vēl joprojām nezinu, kāpēc viņas uzņēmās par mani šefību, bet esmu par to pateicīga. Nokārtoju IQ testu un mani uzņēma medmāsu skolā, vēlāk kļuvu par vecmāti. Bet dīvaini – allaž zināju, ka dzīvē darīšu divas lietas, viena no tām būs medicīna, bet otra būs dziedāšana. Un tieši dzemdību pieņemšana man palīdzēja atrast manu vokālo pedagoģi. Sieviete, kura dzemdēja, ieteica mani viņai. Protams, vecāki manas dzīves izvēles nesaprata un uzskatīja, ka esmu jukusi, tomēr mani atbalstīja. Kad Lielbritānijā nevarēju atrast darbu kā dziedātāja, pārcēlos uz Vāciju, kaut gan vāciski mācēju tikai kafejnīcā pasūtīt kafiju. Par laimi, Veimārā, kur sākumā nonācu, neviens nerunāja angliski, un biju spiesta apgūt vācu valodu. Pirmais gads bija ļoti sarežģīts gan valodas barjeras dēļ, gan sadzīves apstākļu ziņā, ļoti ilgu laiku man pat nebija savas virtuves. Tikai 2007. gadā, sešus gadus pēc ierašanās Vācijā, es varēju atļauties īstu virtuvi ar īstu plīts virsmu ēst gatavošanai. Tā ka es zinu šo to par dzīves grūtībām, bet zinu arī – ja tev ir sapnis, tad tev ir visas iespējas to piepildīt. Vēl viena operdziedones dzīves blakusparādība ir nepārtraukta ceļošana. Kā jūs tiekat galā ar šo ikdienas aspektu? Tas ir ļoti nogurdinoši, un daudzi no mums neatzīst sava izsīkuma patiesos apmērus, kaut gan ir nepieciešams pamatīgs atelpas periods. Man pandēmija šādu iespēju deva – atgūties, atkopties un savest kārtībā savu veselību. 11 gados, kopš nemitīgi ceļoju, man reiz gadījās pamosties viesnīcā pilnīgā neizpratnē, kur atrodos. Gulēju gultā pilnīgi dezorientēta, līdz sakopoju domas – tā, vakar braucu ar auto līdz Berlīnei, tur kāpu lidmašīnā, lai lidotu uz koncertu Romā. Jā, pareizi, es esmu Romā. Tā ka šī ir blakne, bet no otras puses – ir iespēja tik daudz ko redzēt! Atgriežoties pie Vāgnera, kas jūsuprāt "Valkīrā" ir vokāli un aktieriski grūtākais uzdevums Brinhildes lomas atveidotājai? Hojotoho! operas sākumā! Tev ir jābūt pilnīgi iesildījušamies tam dziedājumam. Pēc tam viss tālākais ir kā bezrūpīga pastaiga parkā. Es dievinu "Valkīras" trešo cēlienu un tajā atainotās meitas-tēva attiecības. Brinhilde mēģina saprast tēva dusmu iemeslu, jo viņa taču ir rīkojusies saskaņā ar mācīto. Un tas, ko Votāns pavēlējis viņai darīt, ir pretrunā ar to, ko pats pirms tam meitai mācījis – sekot mīlestībai, meklēt varoni. Situāciju tālāk sarežģī Frika, kura netic Votāna meliem un viņu atmasko. Mana teorija ir šāda – Votāns jūtas apkaunots, un kauns ir viena no ļaunākajām emocijām, kādas mēdz valdīt pār cilvēku. Ja kāds ir jūtas apkaunots, tad viņš reaģēs ar nesalīdzināmi spēcīgāku niknumu, nekā ja viņš ir vienkārši sadusmots. Brinhilde nepaklausa tēva pavēlei, sieva atklāj viņa apmānu, un Votāns ir šaušalīgi sadusmots, tādēļ viņš saka: "Ņem manu zvērestu!" Brinhilde ir šokā par šādu notikumu pavērsienu, bet pieņem likteņa lēmumu. Lasot Vāgnera tekstu, top skaidrs, ka viņš, par spīti visiem saviem trūkumiem, visai labi ir sapratis cilvēku dabu un psiholoģiju. Turklāt es varu kļūdīties, bet mani novērojumi liecina, ka teju vai katrā Vāgnera operā situācijas glābēja galu galā izrādās sieviete. Cēsīs jūs dziedāsiet kopā ar latviešu opermūziķiem. Kopā ar Votāna lomas atveidotāju Egilu Siliņu jau esat uzstājusies iepriekš. Gadījumos, kad Votāna lomas tēlotāji ļauj vaļu ārišķīgām emocijām, man sevi jātur grožos, lai spētu viņu aktierspēli līdzsvarot. Egils ir ļoti mierīgs un nosvērts Votāns, tādēļ mana Brinhilde viņa klātbūtnē var atļauties vairāk emocionālu uzplaiksnījumu. Viņš bija "mans" Votāns 2009. gadā Esenes operā, esam dziedājuši kopā gana daudz, un pazīstam viens otra skatuves uzvedības dinamiku, un spējam dabiski mijiedarboties. Tikko kopā ar Egilu Siliņu dziedāju trīs "Gredzena" izrāžu sērijas Vīsbādenē, tas bija ļoti interesanti, un pie sevis nodomāju: "Jā, man patīk dziedāt kopā ar viņu!" Vai varat dot kādus ceļavārdus ar opermūziku nepazīstamiem klausītājiem, kā atkodēt Vāgnera mūzikas valodu, kā tai pietuvoties? Vienkārši atnāciet uz izrādi un ļaujiet mūzikai runāt. Nav nepieciešams nekas vairāk, jo mūzika ir neticami skaista. Ja varat atrast un iepazīties ar operas libretu, tad, protams, izlasiet šo brīnišķīgo stāstu. Bet arī, ja nezināt vācu valodu, nebaidieties, mūzika ir pāri visam!

Aizvadītajā nedēļā notika attālināta konference “Dizains un pilsēta”, kuru rīkoja Starptautiskās dizaina asociācijas SEGD Londonas un Rīgas nodaļas sadarbībā ar dizaina biroju H2E. Tikšanās bija pieredzes apmaiņa par jēgpilna dizaina radīšanu gan darba vidē, gan pilsētu un reģionu infrastruktūrās. Kādi ir dizaineru izaicinājumi neskaidras nākotnes apstākļos? Britu dizaineris Saimons Džordans pārstāv Londonā bāzēto dizaineru, arhitektu un inženieru studiju “Jump Studios” runās par pieredzes veidošanu, kura strādā ar tādiem zīmoliem kā Google, Red Bull, Marks&Spencer un Levi’s. Saimona pieredzē būtiska ir tā dēvētā zīmolpieredze jeb ‘brand experience’. Kā viņš skaidro, zīmolpieredze savā labākajā izpausmē rada sensoru, tātad, sajūtās balstītu vidi, kurā rasties jēgpilnām un ilglaicīgām attiecībām starp zīmolu un tā lietotāju. Īpaši šobrīd cilvēki vēlas paņemt pauzi no ikdienas rutīnas – viņi vēlas tikt izklaidēti un gūt iespēju aizmirsties. Taču kā lai globalizētajā pasaulē, kurā arvien vairāk pazūd laika un telpas robežas, šo pieredzi ar zīmoliem izveido patiesi jēgpilnu un oriģinālu? Viena konkrēta atbilde piektdien notikušajā attālinātajā konferencē netika noformulēta, tomēr tika risināti vairāki jautājumi, kā tai pietuvoties. Sevišķi jau šādos apgrūtinātos apstākļos, kuros nākotne, protams, izskatās cerīgāka, bet vēl arvien – neskaidra, stāsta Saimons Džordans. Ar dažiem projektiem konferencē iepazīstināja dizaneru birojs "H2E" un dizainere Laura Lorence. Piemēram, makšķerēšanas un atpūtas vietas pie Alūksnes ezera ir interpretācija par ezeru piekrastēs sastopamo ūdensaugu Purva cūkausi. Zem dizaineru veidotajām platajām cūkausīša lapām iespējams rast aizsegu no saules un lietus, savukārt uz zemākajām lapām ir integrēta informācija par ezera zivīm un teikas par Alūksni. Makšķeru novietošanai paredzēti makšķerkātu turētāji. Šis projekts pirms diviem gadiem saņēma SEGD Starptautiskā dizaina Īpašā godinājuma balvu. Laura Lorence stāsta par to, kuri dizaina aspekti šobrīd viņai ir svarīgi.

Krievijas Covid diplomātija: Arvien vairāk valstis Eiropā domā par Sputnik V vakcīnu iegādāšanos. Vai Krievija un Ķīna vakcīnas pret Covid-19 izmanto savas ietekmes palielināšanai? Kāpēc kaimiņos - Igaunijā - tik dramatiski pieaugusi saslimstība ar Covid - 19? Megana Mārkla britu karaļnamam pārmet rasismu. Aktualitātes komentē politologs, Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Veiko Spolītis, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītājs Jānis Sārts un žurnālists Madis Muust no Igaunijas. Igaunija atgriežas pie striktiem ierobežojumiem No 11.marta Igaunijā ieviesti vēl striktāki ierobežojumi nekā pagājušajās pāris nedēļās noteiktie, un tie mūsu kaimiņvalstī būs spēkā vismaz mēnesi. Tā Igaunijas valdībai nākas reaģēt uz straujo koronavīrusa infekcijas gadījumu pieaugumu kopš februāra nogales. 24. februārī diennaktī fiksēto inficēšanās gadījumu skaits pirmoreiz pārsniedza tūkstoti un kopš tā laika turpināja pieaugt, 6. martā sasniedzot līdz šim augstāko līmeni – 1540 gadījumus diennaktī. Pagājušās nedēļas beigās veselības aprūpes eksperti ziņoja, ka situācija Igaunijas slimnīcās, sevišķi Tallinā un valsts ziemeļdaļā, tuvojoties kritiskai gultasvietu trūkuma robežai. Nacionālā raidorganizācija vakar publiskojusi Igaunijas Veselības padomes vadītāja Illara Lanno sacīto, ka, saglabājoties šādam saslimstības tempam, tikai dažas dienas šķir Igaunijas veselības sistēmu no augstākā līmeņa ārkārtas situācijas izsludināšanas. Tas notiktu pirmoreiz valsts vēsturē, un nozīmētu visu plānveida operāciju atcelšanu, sniedzot tikai neatliekamo palīdzību. Viens no pašreizējās krīzes iemesliem varētu būt Igauniju sasniegušā lipīgākā t.s. britu koronavīrusa paveida izplatība, tomēr daļa atbildības jāuzņemas arī Kajas Kallasas valdībai, kura janvārī, pēc nākšanas pie varas, diezgan būtiski atlaida ierobežojumu grožus. Tas bija zināmas politiskas inerces rezultāts, jo, līdz tam esot opozīcijā, Kallasas vadītā Reformu partija kritizēja iepriekšējo valdību par pārāk striktiem ierobežojumu žņaugiem. Kas attiecas uz pašreizējiem ierobežojumiem, tad praktiski visi politiskie spēki atzīst tos par situācijai atbilstošiem, un kritika lielākoties izskan par to, ka tie ieviesti novēloti. Vairāki Centra partijas politiķi, tai skaitā bijušais premjerministrs Jiri Ratass un Tallinas mērs Mihails Kolvarts izteikušies, ka, iespējams, valstī vajadzētu izsludināt ārkārtas situāciju, kā tas notika pagājušā gada pavasarī. Tomēr premjerministre Kallasa norādījusi, ka pagaidām tas neesot nepieciešams, jo kopš pavasara pieņemtie likumdošanas grozījumi ļauj noteikt ierobežojumus bez ārkārtas situācijas izsludināšanas. Gatavību sniegt palīdzību Igaunijai jau paudušas Latvija un Lietuva. Krievijas „vakcīnu diplomātija” Kad pērnvasar Krievija paziņoja, ka tai kā pirmajai valstij pasaulē izdevies izstrādāt vakcīnu pret koronavīrusa Covid-19 infekciju, šis paziņojums tika uztverts visai skeptiski. Taču tagad, kad Rietumu farmācijas kompānijas acīmredzami netiek galā ar pieprasījumu pēc vakcīnu devām, interese par krievu „Sputņik V” aug augumā, un ne tikai attīstības valstu vidū. Ungārija bija pirmā Eiropas Savienības valsts, kura jau janvārī reģistrēja Krievijas izstrādājumu izmantošanai savā teritorijā. 1. martā 200 000 dozu tika piegādāti Slovākijai, savukārt Čehijas prezidents Milošs Zemans paziņojis, ka personiski vērsies pie Vladimira Putina ar lūgumu pēc „Sputņika” piegādes viņa valstij, kurā šobrīd ir vieni no augstākajiem saslimstības rādītājiem Eiropā. Tāpat šo Krievijas vakcīnu jau masveidā izmanto Argentīnā, Baltkrievijā, Serbijā, Apvienotajos Arābu emirātos; miljonus dozu pasūtījušas vairums Āzijas un Latīņamerikas valstu. Noslēgti līgumi par vakcīnas licencētu ražošanu Brazīlijā, Dienvidkorejā un Indijā. Kā uzsver eksperti, tie ir panākumi, uz kādiem Krievijas vakcīnas izstrādātāji sākotnēji pat neesot varējuši cerēt. Un, nepārprotami, ieguvumi ir ne tikai komerciāli, bet arī politiski. „Sputņik V” ir lielisks maigās varas instruments, un apritē jau parādījies termins „vakcīnu diplomātija”. Pirmkārt, Krievija sevi šādi apliecina kā pietiekami attīstīta valsts ar joprojām spēcīgu zinātnes potenciālu. Otrkārt, lētā „Sputņika” piegādāšana trūcīgajām valstīm, kuras Rietumu farmācijas lielražotāji atstājuši pabērna lomā, ļauj šodienas Krievijai iejusties drauga un labdara lomā, kāda savulaik t.s. Trešās pasaules valstīs piederēja Padomju Savienībai. Tas nozīmē daudz nopietnāku pieteikumu uz Krievijas ietekmes sfēras izplešanu Āfrikā, Latīņamerikā, Balkānos un citur. Skeptiķi gan pauž, ka Krievijas spēja saražot vakcīnas pietiekamā daudzumā, lai apmierinātu pašreizējo pieprasījumu, ir apšaubāma, un Kremļa saimnieki varot atļauties pašreizējo dāsnumu lielā mērā tāpēc, ka pašu valstī izplatīti aizspriedumi pret vakcinēšanos un, attiecīgi, samērā mazs pieprasījums. Drāma Britu karaļnamā Gandrīz pusotru stundu garā intervija, kuru amerikāņu telesabiedrības CBS sarunu šova vadītājai Oprai Vinfrijai pagājušās nedēļas nogalē sniedza Saseksas hercogpāris – princis Harijs un Megana Mārkla –, bija pirmā, kopš laulātie draugi atteicās no Britu karaļnama locekļu funkcijām un pameta Lielbritāniju. Saprotams, ka intervijas saturs grozījās ap šī lēmuma iemesliem un motīviem. Tas, ka hercogiene Megana, kura nav aristokrātiskas izcelsmes, tā arī nespēja iedzīvoties karaliskajā ģimenē, bija visumā zināms jau iepriekš, taču saruna ar Opru Vinfriju atklāja vairākas spilgtas detaļas. Visaktīvāk tiek apspriesta epizode, kurā Megana piemin, ka pirms viņas pirmdzimtā – dēla Ārčija – nākšanas pasaulē karaliskajā ģimenē cirkulējušas runas par to, vai jaundzimušais nebūšot pārāk tumšādains, lai būtu karaļnama cienīgs. Ievērojot baltā rasisma tēmas saasināto uztveri šībrīža pasaulē, šāda atklāsme ir, nepārspīlējot, ļoti skaudra. Hercogpāris gan steidzās apliecināt, ka šie rasistiskie mēļotāji neesot nedz karaliene Elizabete, nedz viņas vīrs, Edinburgas hercogs Filips. Tomēr nelabvēlīgā attieksme, kuru hercogiene izjutusi pret sevi un savu gaidāmo bērnu no galma aparāta puses, viņu novedusi izmisumā un pat likusi domāt par pašnāvību. Karaliskā ģimene viņai atklājusies kā salta institūcija, kurā viņa jutusies kā slazdā notverta, un pakāpeniski šai izjūtai pievienojies arī princis Harijs. Visai nozīmīga loma spriedzes kāpināšanā bijusi arī britu presei, kurai hercogiene Megana jau sākotnēji kļuvusi par nemīlamu personu. Taisnības labad jāsaka, ka dažas no britu laikrakstu publikācijām, kuras pēc CBS intervijas no jauna aktualizētas, patiešām rada mērķtiecīgi veidotas negācijas iespaidu. Pēdējais spilgtais akords hercogpāra un mediju attiecību sāgā ir britu telekanāla ITV rīta raidījuma „Labrīt, Lielbritānija” vadītāja Pīrsa Morgana demaršs. Pēc CBS intervijas pārraidīšanas Lielbritānijā Morgans, kuram savulaik īslaicīgi bijušas tuvas attiecības ar Meganu Mārklu, veltījis viņai neglaimojošus izteikumus, t.sk. paziņojot, ka neticot ne vārdam no viņas teiktā par pašnāvības domām. Nākamajā dienā viņu tiešajā ēterā par šo tematu asi kritizēja otrs raidījuma vadītājs Alekss Beresfords, pēc kam Morgans raidījuma vidū pameta studiju, un vēl dienu vēlāk tika paziņots, ka viņš pārtrauc darbu programmā „Labrīt, Lielbritānija”.  

Gana bieži savos raidījumos stāstam par arheoloģiskajiem pētījumiem un atklāto izrakumos Latvijas teritorijā. Šoreiz, izmantojot iespēju, ka aizvien mūsu studija ir virtuāla un attālums tai nav šķērslis, uz sarunu esam aicinājuši arheoloģi, kas savus pētījumus veikusi Tuvajos Austrumos un Karību reģionā. Mūsu ciemiņš - Britu muzeja un Bonnas Universitātes pētniece Dita Auziņa. "Irāka ir sapnis, kur arheologam strādāt, liels laimes un veiksmes faktors, ka izdevies tur nokļūt strādāt," darbu šumeru senpilsētā Tello Girsu, Irākā, raksturo Dita Auziņa.  Dita Auziņa ir arheoloģe, ainavu arheoloģijas, arheoloģiskās kartēšanas un apzināšanas speciāliste. Vadījusi arheoloģiskās kartēšanas projektus Nikaragvā, Dominikānas Republikā un Irākā. Viņas darbs ir saistīts ar lazerskeneriem un droniem un šīs prasmes bija vajadzīgas projektā Irākā un pati atzīst, ka bijusi īstajā laikā un īstajā vietā, lai varētu piedalīties projektā. Tāpat projekta ietvaros Dita Auziņa kopā ar kolēģiem māca Irākas jaunos arheologus, jo Irākā daudzi pieminekļi ir izpostīti un iznīcināti apzināti Irākas kara laikā kā valdošajai ideoloģijai neatbilstoši, kā arī senlietas un arheoloģiskās vērtības daudz nonākušas melnajā tirgū, lai iegūtu līdzekļus kara darbībai. "Irāka un Tuvie Austrumi ir reģions, kurā nekad nebeigsies ko pētīt. Tur ir tūkstošiem gadu vecas senvietas. Šobrīd viņu darbība fokusējas uz mantojuma saglabāšanu, ne pētīšanu. Situācija ir bēdīga, jo 50.-60. gados Bagdādes Universitāte un seno laiku pētniecība Bagdādē bija pasaules līmenī. Beidzamās desmitgadēs kara darbība ir pilnībā iznīcinājusi infrastruktūru," skaidro Dita Auziņa.  Jaunās paaudzes arheologi ir bez kārtīgas akadēmiskas izglītības, bet entuziasti un vēlas mācīties. Kopā ar jaunajiem Irākas arheologiem viens no objektiem, kurā strādā Dita Auziņa, ir Tello Girsu senpilsēta.  "Tello Girsu ir 400 ha liela senvieta. Tā visa  visa ir noklāta ar keramiku, ar ķīļraksta plāksnītēm, dažādām senlietām. Nav tā, ka tie objekti ir liels atklājums, tu vienkārši ej pa tiem 400 hektāriem un ar katru soli kāp virsū keramikas gabaliem, kas ir līdz pat 5000 gadus veci. Tā bagātība ir neaprakstāma," stāsta Dita Auziņa. "Es nāku no Latvijas, kur katrs keramikas gabals, katrs atradums ir tik liela vērtība, tas bija šoks, kam vēl joprojām nespēju tikt pāri, kad tur aizbraucu." Tāpat Dita Auziņa ir piedalījusies arheoloģiskajos izrakumos Karību piekrastē. Tā ir maz pētīta. "No vienas puses ir lieli sarežģījumi, bet ir arī ļoti viegli, jo cilvēki atbalsta un grib zināt par savu reģionu, izprast savu vēsturi, grib palīdzēt. Tā ir aizraujoša sajūta un lieli izaicinājumi, jo vienmēr ir kādi iemesli, kāpēc neviens arheologs nav strādājis konkrētā reģionā," atzīst Dita Auziņa. Nikaragvas piekrastē problēma ir smagie darba apstākļi pētniekiem, un vēsturiski tās ir bijušas pirātu ostas, kas mūsdienās ir saglabājušas savu funkciju kā narkotiku izplatīšanas un pārvadāšanas ostas. Līdz ar to ir arī bīstami. Arheoloģiskajos izrakumos Karību piekrastē Dita Auziņa cenšas izprast agro kolonizācijas periodu. 2021. gada arheoloģiskais piemineklis - Aizkraukles pilskalns Latvijas Arheologu biedrība, atzīmējot izcilā arheologa Vladislava Urtāna simtgadi, par šī gada arheoloģisko pieminekli ir izraudzījusies Aizkraukles pilskalnu un senpilsētu – senākie atradumi tur datēti ar trešo gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Vairāk par faktiem, kas liecina par dzīvi rosīgā ostas pilsētiņā pie Daugavas un viduslaiku pili stāsta Latvijas arheologu biedrības valdes priekšsēdētāja vietnieks un Latvijas gada arheoloģijas pieminekļa projekta koordinators arheologs Mārcis Kalniņš. Tieši Aizkraukles pilskalnā Vladislavs Urtāns vairākus gadus ir veicis izrakumus. Pateicoties Vladislava Urtāna sistemātiskiem izrakumiem, kas tur noritēja pagājušā gadsimta 70. gados, ir izpētīta Daugavas lībiešu senpilsēta un senkapi un viduslaikos celtā mūra pils un baznīca. Kā teic Mārcis Kalniņš te ir bijis viens no nozīmīgākajiem Daugavas lībiešu zemju centriem, kas, ņemot vērā tā atrašanās vietu unlielo importa priekšmetu atradumu skaitu izrakumos, ir bijusi nozīmīga Daugavas ūdens ceļa sastāvdaļa. Šobrīd no to laiku liecībām nekas vairs nav acij redzams, tik muzejos nodotie artefakti, bet Aizkrauklē skatam atklājas ar zāli noaudzis reljefs paugurs, kurš īpaši gleznains izskatās no upes puses.

Vai zinājāt, ka ar Latvijas mākslas kolekcijām ir saistīti divi Rembranta mātes portreti? Stāsta Mākslas muzeja "Rīgas Birža" vadītāja Daiga Upeniece. Pirmais no tiem atradies Kurzemes un Zemgales hercoga Pētera Ernsta fon Bīrona (1724-1800) īpašumā. Kā zināms, viņš ir bijis kaislīgs mākslas kolekcionārs, kuram piederējis pat Rembranta (Rembrandt Harmenszoon van Rijn, 1606-1669) darbs. Lai jūs nemulsina  gleznas nosaukums “Simeons un Anna templī ” - klasisks Kunga prezentācijas sižets, kurā attēlots tas īpašais brīdis, kad Simeons un Anna uz templi atnestajā Jēzus bērnā atpazīst Pestītāju. Rodas jautājums, kur tad ir māte Nēlthena fan Zeitbrūka (Neeltgen Willemsdr. van Zuytbroeck, ap1568–1640)? Te nu jāveido neliela atkāpe. Glezna “Simeons un Anna” ir  Rembranta agrīnā perioda darbs, kas datēts ar 1627. gadu. Šajā laikā Rembrants vēl dzīvoja Leidenē pie vecākiem, dzirnavnieka ģimenē.  Iztika bija pietiekoša, bet ne tik liela, lai apmaksātu modeļus. Līdz ar to  Rembrants daudz zīmēja un  gleznoja pats sevi .Viņš zīmēja arī tēvu un mammu, jo vecāki bija pieejamākie un pacietīgākie modeļi. Piemēram,  gleznā “Simeons un Anna”, iespējams, tieši māte pozē cienījamos gados esošās pravietes Annas tēlam. Pat vēl vairāk - Anna tiek gleznota arī atsevišķā portretā. No šīs gleznas gan ir saglabājusies tikai Hovarta Flinka (1615 –1660) kopija, kas šobrīd atrodas Kunsthistorische Museum Vīnē. Diemžēl hercoga Pētera kolekcija ar laiku tika izkomplektēta un citu mājvietu atrada arī glezna “Simeons un Anna”. Labā ziņa, ka glezna līdz mūsdienām ir saglabājusies un ir skatāma Hamburgas Kunsthalles ekspozīcijā. Savukārt Latvijā, Mākslas muzejā Rīgas Birža glabājas vēl viens Rembranta "Mātes portrets", kas arī ir agrīnā perioda darbs (1628).  Šī mazā, oforta un sausās adatas tehnikā veidotā grafika, pēc visa spriežot,  pašam Rembrantam bijusi ļoti mīļa, jo viņš to ik pa laikam līdz pat 1640. gadam aizvien uzlabojis.  Uz plates iegravēts 1628. gads. Līdz ar to izšķir divus darba stāvokļus. Pirmais attiecas uz 1628. gadu, vēl nepabeigto ofortu. Tajā ir tikai mātes sejas atveidojums, bet nav paraksta un datējuma. Šis variants tikpat kā nav saglabājies. Viens no tā novilkumiem atrodas Britu muzejā Londonā. Savukārt Mākslas muzejā Rīgas Birža glabājas 1640. gadā pabeigtais darbs – oforta otrais stāvoklis. Kopā ar šo grafikas darbu, MMRB glabājas vēl 11 Rembranta oforti, kas ik pa laikam tiek izlikti apskatei. Pēdējo reizi tie bija apskatāmi projekta „Baltijas ozoli” ietvaros. Tā kā tas bija salīdzinoši nesen, tad acīmredzot, līdz nākamai reizei būs jāgaida vēl vismaz pieci gadi, jo tik sens papīrs ir gaismas jūtīgs un starp divām eksponēšanas reizēm vēlams vismaz pieci gadi to paturēt tumsā. Kad jums būs iespēja apmeklēt Hamburgu, aizejiet uz  Kunsthalli  apskatīt Rembranta agrīnā perioda gleznu “Simeons un Anna templī”. Jūs varat arī aizvērt acis un iedomāties , cik labi tā kādreiz izskatījusies Rundāles pilī! Kāda tad bija šī glezna, ko iegādājās hercogs Pēteris? Krēslainajā templī ar augstajām, majestātiskajām kolonnām, iespīd saules staru kūlis, apgaismojot sirmajam Simeonam uz ceļiem gulošo, autiņos ietīto Jēzus bērnu. Pa kreisi, lūgšanā saliktām rokām ceļos nometusies Marija .Viņai blakus atrodas Jāzeps, tērpts pavisam vienkāršā tumšbrūnā kamzolī, kailām,  lielceļu putekļos sabristām pēdām. Viņš ir pilnībā pievērsies Marijai, mēs redzam tikai viņa siluetu no mugurpuses. Aiz Svētās ģimenes stāv Anna, priekā paceltām rokām lūkojoties uz bērnu, kuru viņa un Simeons ir tik ilgi gaidījuši . Bet pār visu šo, Rembrantam tik raksturīgajos, brūnajos toņos ieturēto daudzfigūru kompozīciju, spīd zeltaina gaisma. Pasaules gaisma. Tā apvieno visu. 

Aizvadīta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta rīkotā zinātniskā un radošā konference "Pieredze un redzējumi: dzejniecei Veltai Sniķerei 100", kurā zinātnisku pētījumu priekšlasījumi mijās ar apsveikumiem un radošiem priekšnesumiem. Pati apaļā jubileja – 25. decembrī, Kultūras Rondo sazinājās ar Veltu Sniķeri Londonā. Veltas Sniķeres daiļrade pēdējos gados lasītājiem bijusi pieejama, pateicoties apgādam Mansards – tajā iznācis gan krājums “Husks” un Veltas darinātie dainu atdzejojumi, gan krājums “Pieredze”, kurš iznācis tieši pirms 10 gadiem. Rakstnieks Anšlavs Eglītis Veltas Sniķeres dzejoļus reiz nodēvējis par buramvārdiem. Vai tas nozīmētu daudz ciešāku savu sakņu izjūtu, iedziļināšanos arhetipiskajos motīvos, pasaules kņadu un aktuālās norises atstājot nostāk? Velta Sniķere dzimusi 1920. gada 25. decembrī, uzaugusi neatkarīgajā Latvijā, taču kopš 1946. gada dzīvo Londonā. Studējusi filozofiju un vēsturi Latvijas Universitātē un salīdzinošās reliģijas King’s College Londonā. Bijusi Rama Gopala indiešu dejas trupas dalībniece, aktīvi darbojusies starptautiskajā PEN klubā un Britu līgā Eiropas brīvībai (British League of European Freedom). Viena no organizācijas British Wheel of Yoga dibinātājām. 2004. gadā saņēmusi Pasaules Brīvo Latviešu apvienības Kultūras fonda balvu, 2007. gadā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni, pērn saņēmusi Latvijas Literatūras Mūža balvu.

Kā solījām, atkal runājam par valsti, kurā militāristiem ir pārāk liela politiskā nozīme. Dodamies uz Mjanmas Savienības Republiku. Starp citu, 1989. gadā tieši militārā hunta mainīja Birmas nosaukumu uz Mjanmu. Šādu nosaukuma maiņu atzina ANO, taču ASV un Apvienotā Karaliste joprojām valsti turpina dēvēt par Birmu. No vienas puses, pašā Mjanmā tiek lietotas abas formas – Birma ikdienā, Mjanma – oficiālajos dokumentos. Tas arvien ir diez gan politizēts jautājums. Valsts teritorijas ziņā ir aptuveni 10 reizes lielāka par Latviju un tajā dzīvo nepilni 55 miljoni cilvēku. No šiem iedzīvotājiem lielākā etniskā grupa ir bamari – aptuveni 68%. Un tad ir aptuveni 135 citas dažādas etniskās minoritātes. Pārliecinošs vairākums – gandrīz 90 procenti ir budisti, kamēr pārējie ir kristieši musulmaņi. Reliģijas nozīme, it sevišķi budistu un musulmaņu savstarpējās mijiedarbības jautājums ir bijis viens no noteicošajiem Mjanmas politikā pēdējās desmitgadēs. Uzskata, ka Mjanmas iekšienē notiekošie bruņotie konflikti turpinās jau kopš 1948. gada, kad valstij tika garantēta neatkarība no Britu impērijas, tādējādi padarot to par pasaulē ilgāko, joprojām notiekošo pilsoņu karu. Patiesībā tie pat ir vairāki nelieli pilsoņu kari, kuros dažādas etniskās grupas cīnās pret Mjanmas bruņotajiem spēkiem par pašnoteikšanos.  IKP uz vienu iedzīvotāju (pēc pirktspējas paritātes) Mjanmā ir nepilni 5 tūkstoši eiro, kas ir gandrīz reizes piecas mazāk nekā Latvijā. Bet vienlaicīgi valstī ir daudz dažādu dārgakmeņu atradņu, ir atrodama nafta, dabasgāze un citi minerāli, turklāt tiek uzskatīts, ka šajā valstī ir arī reģionā lielākais saules enerģijas potenciāls. Pat nabadzīgākajos ciematos gandrīz uz katras bambusa būdas jumta ir saules paneļi, jo tradicionālo elektrību vienkārši cilvēki nevar atļauties un tā arī ne visur ir pieejama. Pusi no valsts nacionālā kopprodukta veido lauksaimniecības preces un Mjanmā ir arī viena no lielākajām ekonomiskajām nevienlīdzībām pasaulē.  Spilgts piemērs ir stāsts par to, ka nelielu dzīvokli galvaspilsētā Jangonā var izīrēt par 250 dolāriem mēnesī. Vienlaicīgi var izīrēt arī bungalo – par 10 tūkstošiem dolāru mēnesī. Bet, piemēram, šūšanas fabrikās cilvēki vidēji pelna pa 3-4 eiro dienā. Tomēr mūsdienu Mjanmu nevarēs saprast, ja runā tikai par ekonomiskajiem izaicinājumiem, bet jārunā arī par budismu. Interesants ir fakts, ka katram vīrietim Mjanmā divreiz dzīvē būtu jākļūst par budistu mūku. Pirmo reizi mūka apģērbu vīrieši uzvelk vecumā no desmit līdz 20 gadiem, kad viņi kļūst par mācekļiem. Kad viņiem paliek 20 gadi, viņi jau uz klosteri dodas kā pilntiesīgi mūki. To uzskata par par lielu privilēģiju. Cik ilgu laiku pavadīt kā mūkam, tā ir katra paša vīrieša izvēle - dažas dienas, mēnešus, gadus vai visu dzīvi. Vidēji valstī ir pusmiljons mūku. Otra Mjanmai raksturīgā lieta pilnīgi neasociējas ar mieru sludinošo budismu. Tas ir radikālais budisms jeb budistu ekstrēmistiem. Budistu nacionālisms ir īpaši izteikts kļuvis pēdējo 10 gadu laikā, turklāt arī militārā vara ir kultivējusi šo Birmas budistu pārākumu, bet rohindžiem parasti tiek atvēlēta grēkāžu loma. Šis ir pasaules medijos visplašāk atspoguļotais Mjanmas konflikts – tā saucamais Rohindžu konflikts.  Komentāru par situāciju Mjanmā sniedz kanādiešu eksperte Kellija Flina, kura Mjanmā ir dzīvojusi un strādājusi vairāk nekā desmit gadus un arī aktīvi līdzdarbojusies dažādos miera veidošanas centienos šajā valstī.    

Dodamies uz Āfriku, lai apskatītu Ēģiptes Arābu Republikas piramīdas. Dodamies uz vienu no nedaudzajām transkontinentālajām valstīm, jo Ēģipte vienlaicīgi atrodas gan Āfrikā, gan Āzijā. Raidījumā Diplomātiskās pusdienas saruna tieši par Ēģipti, jo ka tur parlamenta vēlēšanas notiek jau mēnesi un turpināsies vēl apmēram mēnesi. Ēģipte "tehniski" skaitās visvecākā valsts mūsdienu pasaulē. Tās izveidošana tiek datēta ar apmēram 3100. gadu pirms mūsu ēras, lai arī faktiski runa ir par apmēram 6000. gadu pirms mūsu ēras. Senajai Ēģiptei ar mūsdienu Ēģipti gan vairāk ir tikai arheoloģiska saistība. Iedzīvotāji cieši seko vēl līdzi valsts vēsturei un respektē to, jo statuss “pasaules civilizācijas šūpulis” ir valstiskuma izpratnes uzturēšanai un iedzīvotāju pašlepnuma sekmēšanai ļoti efektīvs faktors arī mūsdienās. Mūsdienās pilnu neatkarību no Britu impērijas Ēģipte ieguva 1952. gadā tikai. Ēģiptē ir vairāk nekā 100 miljonu iedzīvotāju, kas to padara arī par apdzīvotāko musulmaņu valsti pasaulē. Gandrīz visi valsts iedzīvotāji etniski identificē sevi kā ēģiptieši, bet pēc reliģijas 90 procenti ir sunītu musulmaņi. Ēģiptes Arābu republika tika izveidota 1971. gadā, izņemot īsus brīžus valsts tomēr ir bijusi militāru diktatūru pārvaldīta valsts. Arī šā brīža prezidenta Abdela Fataha al Sisi vadība arvien biežāk tiek kategorizēta kā autoritārs režīms, nevis patiesa demokrātija. ` Novembra sākumā kārtējiem 59 Musulmaņu brālības pārstāvjiem tika piespriests 15 gadus ilgs cietumsods par 2013. gada sēdošajām protesta akcijām. Protesta akcijas toreiz izcēlās pēc tam, kad tā brīža bruņoto spēku virspavēlnieks un pašreizējais prezidents Abdels Fatahs al Sisi gāza pirmo demokrātiski ievēlēto prezidentu Mohamedu Morsi. Policija toreiz izdzenāja protestus, nogalinot vairāk nekā 800 cilvēku. Kopš tā laika ir notikusi ne tikai Musulmaņu brālības, kas tagad pasludināta par teroristu organizāciju, līderu apcietināšana, arī nāvessodu piespriešana un ilgu cietumsoda piespriešana, bet arī vēršanās pret ierindas atbalstītājiem. Neskatoties uz notiekošajām parlamenta vēlēšanām, milzīga vara Ēģiptē ir tieši militāristu rokās. Jau kopš pagājušā gadsimta 50. - 60. gadiem Ēģiptes ekonomikā un politikā lielu lomu ir spēlējuši bruņotie spēki. Kopš 2013. gada militārā apvērsuma tas ir sasniedzis vēl nebijušu augstumu. Armijai ir pilnīgas vai daļējas nodokļu atlaides, priekšroka pieejā valdības kontraktiem un pieejams iesaukto karavīru brīvais darbaspēks. 2013. gadā pēc apvērsuma tika izsludināts likums, kas ļāva valdībai dažādu steidzamu projektu īstenošanai izvēlēties jebkuru kompāniju. Tādējādi militāristi pārņēma kontroli pār būvniecības un nekustamo īpašumu nozari. 2019. gadā armija esot uzraudzījusi 2300 dažādu projektu, iesaistot vairāk nekā 5 miljonus cilvēku. No militāristu darbībām iegūtā peļņa netiek dalīta ar sabiedrību. Viss finansējums nonāk armijas kontos un  pie augstu stāvošajām militārpersonām. Kopš Abdela Fataha al Sisi nākšanas pie varas valdība ir uzsākusi vairākus mega projektus, kuriem ir bijis nepieciešams aizņemties milzīgas summas. 2015. gadā prezidents paziņoja par jaunas galvaspilsētas celšanu tuksnesī uz austrumiem no Kairas. Jaunā administratīvā galvaspilsēta būs aptuveni tikpat liela kā Singapūra. Šis projekts ir vairāk nekā 50 miljardus eiro vērts, taču daudzi investori no tā  jau ir izstājušies. Ēģiptieši uz Jauno Kairu nemaz netiecas pārvākties. Ierēdņi nealkst turp doties. Un arī pilsēta nav ne tuvu pabeigta. Šobrīd tikai Iekšlietu ministrija ir oficiāli pārcelta uz to, neskatoties uz faktu, ka Jaunā Kaira atrodas apmēram 25-30 kilometru attālumā no Kairas. Galvenais iemesls – augstās nekustamā īpašuma cenas, kuras arī vidējā līmeņa valsts darboņi nemaz nevar atļauties, nerunājot par jaunākajiem.  Ēģiptes nākotni analizē un lielākos ārpolitiskos un ekonomiskos izaicinājumus vērtē Ahmeds el Hashemi, Ēģiptes Tuvo austrumu pētījumu centra vecākais analītiķis.

1918. gada 11. novembrī toreizējais Latviešu Pagaidu nacionālās padomes (LPNP) pārstāvis Londonā Zigfrīda Anna Meierovica saņēma Lielbritānijas ārlietu ministra lorda Balfūra rakstisku apliecinājumu, ka britu valdība atzīst padomi kā de facto neatkarīgu latviešu nāciju pārstāvošu institūciju. Tiesa gan, latviešu politiķu aprindās Rīgā šo ziņu tobrīd nebūt neuzņēma ar nedalītu entuziasmu. Šodien mēs varam tikai priekšstatīt, kādas izjūtas piedzīvoja tobrīd 31 gadu vecais Latviešu Pagaidu nacionālās padomes emisārs Londonā Zigfrīds Anna Meierovics (attēlā), kad 1918. gada 11. novembrī saņēma sūtījumu no britu ārlietu ministrijas. Milzīgā pilsēta tobrīd šalkoja gavilēs: no kontinenta bija pienākusi sengaidītā ziņā, ka vairāk nekā četrus gadus ilgušais, nežēlīgais un mokošais karš ir noslēdzies ar uzvaru. Savukārt Meierovicam tieši šai dienā Lielbritānijas ārlietu resora galva lords Arturs Džeimss Balfūrs paziņoja, ka Viņa majestātes valdība ir gatava atzīt padomi, kā bija teikts vēstulē, „par de facto neatkarīgu institūciju” un viņu pašu – kā Latviešu Pagaidu valdības neoficiālu pārstāvi. Šo ziņu varēja traktēt kā Latvijas neatkarības atzīšanu de facto. Tagad nu vajadzēja steigt paziņot vēsti uz Stokholmu, no kurienes tā tālāk sasniegs Rīgu. Jau kopš 1918. gada oktobra, kad Vācijā sāka izvērsties revolūcijas procesi un vācu okupācijas vara Latvijā atslāba, dzimtenē sāka atgriezties tie Latviešu Pagaidu nacionālās padomes darbinieki, kuri līdz tam bija atradušies Padomju Krievijā, uzturot sakarus ar Antantes valstu diplomātiem un Krievijā joprojām lielā skaitā esošajiem latviešu bēgļiem. Tomēr, atgriežoties, viņi priekšā neatrada gluži tukšu vietu. Praktiski visu vācu okupācijas laiku Rīgā bija darbojusies politisko partiju apvienība Demokrātiskais bloks. Okupācijas varas apstākļos bija iespējama tika nelegāla darbība, tomēr bloka politiķiem bija izdevies iedibināt kontaktus ar atsevišķām vācu sociālistu aprindām un caur tām iespēju robežās pretdarboties Vācijas aneksijas plāniem Latvijā. Oktobra vidū divi Demokrātiskā bloka pārstāvji – zemsavietis Miķelis Valters un sociālists revolucionārs Eduards Traubergs – caur Stokholmu devās uz Berlīni. Gan presē Stokholmā, gan notā, kas Berlīnē tika iesniegta nesen ieceltajam Vācijas parlamentārās valdības vadītājam Bādenes princim Maksimiliānam, abi pārstāvji kā latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesību īstenotāju pieteica kādu „Latviešu nacionālo komiteju”. Praksē gan šāda institūcija nepastāvēja, taču kā tās dalīborganizācijas abi minēja Demokrātisko bloku veidojošās politiskās partijas. Savu deklarāciju Vācijas valdībai nosūtīja arī Latviešu Pagaidu nacionālā padome, kad Rīgā oktobra nogalē ieradās Reihstāga loceklis Šulcs-Gevernics. Nebija tā, ka Demokrātiskais bloks un Latviešu pagaidu nacionālā padome viens par otra darbību neko nezinātu. Abas organizācijas daļēji veidoja vienu un to pašu politisko partiju pārstāvji, un ir liecības, ka abu institūciju dalībnieki vismaz kopš novembra sākuma regulāri pulcējušies kopīgās apspriedēs. Tomēr galīgā apvienošanās tobrīd vēl nenotika, un vainīgas pie tā bija ne tikdaudz kādas individuālas ambīcijas, bet gan konceptuāli jautājumi. Proti, Demokrātiskā bloka politiķi uzskatīja, ka institūciju, kas pasludinātu Latvijas neatkarību un izveidotu pagaidu valdību, jāveido tikai politisko partiju pārstāvjiem. Tam negribēja piekrist vadošie Latviešu pagaidu nacionālās padomes darbinieki – tobrīd bezpartejiskie Arveds Bergs un Voldemārs Zāmuels, ciktāl padomi bija dibinājušas arī sabiedriskās organizācijas. 1918. gada 12. novembrī, kad Meierovica no Londonas sūtītā ziņa par de facto atzīšanu sasniedza Rīgu, kompromiss vēl nebija rasts. Nacionālās padomes Finanšu nodaļas priekšnieks Ādolfs Klīve, šai dienā sastapis savu partijas biedru un vienu no Demokrātiskā bloka līderiem Kārli Ulmani, un steidzies pasniegt viņam šo „karsto” jaunumu, uzklausījis visai skābu reakciju: Latviešu Pagaidu nacionālā padome un Meierovics ar visu viņa atzīšanas rakstu esot vien „gadījuma faktori”.   Stāstījums sagatavots, izmantojot Jāņa Tomaševska darbu „Neatkarības čuksti: Latviešu pagaidu nacionālās padomes vēsture”.

Šajā muzikālajā epizodē Annija, Mārtiņš un Roberts pastāstīja kārtīgu veču jokus, iznāca no skapja par dažādām šokējošām lietām un oficiāli pieņēma interna kārtā producenti Antru. Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/ Seko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/ Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418 Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Pret citiem mēs esam daudz izpalīdzīgāki un piedodošāki, ir pārliecināta psihoterapeite Brita Šave (Britta Schawe), tāpēc viņa savā praksē koncentrējas uz to, kā kļūt jaukākiem pašiem pret sevi. Brita strādā Berlīnē, un daudzi viņas klienti ir no LGBTQ kopienas.    Ļoti patika podkāsts? Pastāsti par to saviem draugiem un kļūsti par patronu! Piesakies jaunumiem, seko mums Facebook:  spied like un šēro; apskati Supersieviešu lapu.  Klausies mūs Patreon, iTunes, PodBean, Spotify, YouTube un Delfi.    Mēs atbalstām centru MARTA un aicinām to darīt arī Tevi.  Izmantotā mūzika:   A. A. Aalto, Corps Of Discovery Chad Crouch, Wilsons Snipe Doctor Turtle, You Um I'll Ah Komiku, Disco Cat RoccoW, Musicisexpressionofartthroughthemediumofsound RoccoW, Nontinde Vendor Theme 17, Action Fight   Foto un skaņa: Marta Herca

Kam ir jāiziet cauri mainot dzīves vietu, mainot valstis. Kam iziet cauri tava personība? Ko tu iegūsti? Vai varbūt zaudē? Kopā ar Arturasu Burke mēs apspriedīsim šos jautājumus. Viņš ir profesionāls mūziķis, balss un elpošanas vingrinājumu speciālists, pedagogs un ļoti liels kino mākslas entuziasts, viņš pat ir iesaistijies Britu industrijā kā palīg-aktieirs, lai iegūtu pieredzi, kontaktus un liktenīgas tikšanās. Ko tas nozīmē? Un ko tu no tā vari iegūt? Spied " Play" un klausies nost! Seko mums līdzi: https://www.instagram.com/pirmaislatvietisuzmeness Arturas Burke: https://arturasburke.com

Grupas izstāde “Nervozā gara faktūra”, kura 3.septembra vakarā atklāsa laikmetīgās mākslas centrā “Kim?” ir veltījums nemiera garam franču filozofa Mišela Fuko nodēvētajā “postoptiskajā” laikmetā. Šis gars, lai arī lielā mērā ietver nostalģiju pēc pirmstehnoloģiju ēras, arvien vairāk izpaužas kā noteiktas uzvedības modelis, kādu indivīds izspēlē uz šodienas realitātes fona. Kā tas risināts jaunās izstādes kontekstā? Grupas izstādes “Nervozā gara faktūra” strāvojums ir kluss, bet nepiekāpīgs. Ir skaidrs tikai tas, ka nekas nav skaidrs – nepārliecinātības un pārmaiņu mehānismi ir ierasta mākslas interešu un vajadzību sastāvdaļa, bet šoreiz kā neatņemams fons ir globālā nedrošība, kurai var pieskaitīt gan Covid-19, gan politisko saasinājumu radītos satricinājumus. Nozīmīgs izstādes tēmas balstījums ir Voldemārs Matvejs – mākslinieks un mākslas zinātnieks, autors pirmajam krievu avangarda mākslinieku manifestam, kura virsraksts bija "Krievu secesija". Matvejs daudz nodarbojās ar primitīvās mākslas pētījumiem, no 1907.-1914. gadam daudz ceļoja, pētīdams etnogrāfiju; vēlāk pētījumu rezultātu apkopoja darbos "Lieldienu salas māksla" un "Nēģeru māksla". Nodzīvodams tikai 36 gadus, Voldemārs Matvejs ir atstājis spilgtu kultūras mantojuma ieloci mūsu kopīgajā vēsturē, un daļa no viņa savāktajiem pētījumiem ir arī ekspozīcijas sastāvdaļa. Ar izstādes ieceri iepazīstina tās kuratore un laikmetīgās mākslas centra “kim?” vadītāja Zane Onckule. Britu mākslinieka Merlina Kārpentera klātbūtne izstādē šobrīd iespējama tikai attālināti, ar viņam norīkotās asistentes Amandas Ziemeles palīdzību. Amandas vārds jau agrāk ir izskanējis “Kultūras Rondo” mākslas apskatos, un šobrīd māksliniece gatavojas grupas izstādei Lodzas Laikmetīgās mākslas centrā. Taču “kim?” izstādes kontekstā viņas uzdevums bijis salīdzinoši vienkāršs – sagatavot audeklus Merlina Kārpentera veidotajai ekspozīcijas daļai. Mākslinieks, kurš par savu pseidonīmu izmanto ciparu rindu 0.0.01.0.0 ir izmantojis iespēju realizēt to, par ko reiz samaksājis administratīvā pārkāpuma protokolā norādīto summu. Viņa metode ir nepārtrauktas rokas un ķermeņa kustības jeb “graffitti fitness”  un tā veidotie sienu gleznojumi. Vai šis gadījums jaunajam autoram ir kalpojusi kā simboliska paraugstunda, ka personīgās un idealizētās ieceres mēdz kapitulēt skarbās ikdienas realitātes priekšā, tādējādi veidojot divu pasauļu sadursmi? Māksliniece Elza Sīle turpina sevis attīstīto mentālo attēlu metodi. Proti, viņa cenšas atveidot prāta kontrukciju darbību vizuālā veidā, izmantojot automātiskas, uz mirklīgiem un spontāniem impulsiem balstītas kustības, kuras no sākotnējas nejaušības pāriet apzinātā formveidē. Šīs izstādes kontekstā par pamata materiālu Elza ir izvēlējusies alumīniju. Grupas izstāde“Nervozā gara faktūra” laikmetīgajā mākslas centrā “kim?” skatāma līdz 1.novembrim.

Šoreiz Diplomātiskajās pusdienās “ēdienkartē” ir Mongolija. Valsts, kura pēc iedzīvotāju skaita ir gandrīz Lietuvas izmērā. Un par to jau nu gan dzirdējuši ir visi. Un tāpat kā Lietuva – arī Mongolija šobrīd ir diezgan maza valsts, bet ar iespaidīgu impērisku vēsturi. Bet dzirdēts par Mongoliju ir visticamākais, Čingishana un 13.-14. gadsimta Mongoļu impērijas dēļ. Tā, starp citu, ir otra lielākā pasaules vēsturē pēc Britu impērijas, ja rēķina no zemeslodes sauszemes kontroles viedokļa. Tas ir iespaidīgs rādītājs no mūsdienu viedokļa raugoties, lai arī daudzi teiktu, ka ASV faktiski arī nodrošina līdzvērtīgu, lai arī ne tik tiešu ietekmi pasaulē šodien kā vismaz Britu impērija. Stepju zeme Mongolija ar nedaudz vairāk par trim miljoniem iedzīvotāju ir visretāk apdzīvotā pasaules valsts. Divi cilvēki uz kvadrātkilometru. Pat Latvija ar tās izdaudzināto nepatiku pret kaimiņiem, ir daudz ciešāk apdzīvota. Izvēlējāmies gan runāt par Mongoliju ne tikai tās iespaidīgās vēstures dēļ, bet arī tās tuvojošos parlamenta vēlēšanu dēļ. Proti, šī pusprezidentālā, parlamentārā republika mūs piesaistīja ar to, ka mūsu Jāņos tai ir paredzētas parlamenta vēlēšanas. Valsts Lielajā Huralā (Ulsin Ikh Hural) ir 76 deputātu vietas, kuras ir jāaizpilda vēlēšanās 24. jūnijā. Un valstij ir vesela virkne ekonomisko un sociālo izaicinājumu, kurus parlamentam nākotnē būs jārisina.

1. Starteris UL: Labdien, esiet sveicināti “Diplomātiskajās pusdienās”! Kā katru nedēļu, šajā laikā ar jums sarunājamies mēs – žurnālists Uģis Lībietis, un politikas zinātņu doktors, Rīgas Stradiņa Universitātes docents un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis. UL: Pēc pagājušās nedēļas raidījuma par Kanādu, šodien dosimies uz pilnīgi otru pasaules pusi? Bet arī otrā pasaules pusē ir valsts, kurā pamata valoda ir angļu valoda, un līdzīgi kā Kanādai, valsts galvas funkcijas tajā pilda Lielbritānijas karaliene Elizabete Otrā. Proti, dodamies uz Jaunzēlandi. KB: Jā, dosimies pusdienot uz Jaunzēlandi, kas līdzīgi kā Kanāda ietilpst Nāciju Sadraudzībā (Commonwealth of Nations vai British Commonwealth), kas ir brīvprātīga un no 54 valstīm sastāvoša neatkarīgu valstu savienība, lielāko daļu no kurām vieno tas, ka tās ir bijušas Lielbritānijas impērijas sastāvā. Un Elizabete Otrā valsts galva, starp citu, ir 16. no šīm valstīm. Reāla politiskā vara gan karalienei Jaunzēlandē nav, bet šis skaidri parāda vēsturisko mantojumu, kad Britu impērija vēl tieši pirms simt gadiem - 1920. gadā kontrolēja 24 procentus no zemeslodes sauszemes. UL: Un, starp citu, Nāciju Sadraudzībā ietilpst ne tikai Jaunzēlande un Kanāda, bet arī mūsu raidījumos iepriekš aplūkotās Dienvidāfrikas Republika un Trinidada, un Tobago. Bet to, ko Latvijas iedzīvotāji un mūsu radījuma klausītāji zina par Jaunzēlandi mēs mēģinājām noskaidrot telefonintervijās. Klausāmies, kas bija sakāms. 2. pamatēdiens UL: Gribētos teikt, ka klausītāju viedokļi ir interesanti un pat ļoti korekti. Es gan biju cerējis, ka kāds pieminēs arī Jaunzēlandē filmēto “Gredzenu pavēlnieka” triloģiju un tam sekojošo tūrisma bumu. KB: Jā šī ar Jaunzēlandes skatiem bagātā filma tiešām ir iemesls milzīgam tūristu pieplūdumam valstī – aptuveni seši procenti no visiem tūristiem “Gredzenu pavēlnieku” min kā vienu no galvenajiem iemesliem, lai apmeklētu Jaunzēlandi. Var tikai cerēt, ka pierunāsim kādu nākotnē pasaulē ļoti populāru filmu nofilmēt arī Latvijā, lai informācija un zināšanas par mūsu valsti iegūtu kaut pusi no tām aprisēm, ko ieguva Jaunzēlande. Bet runājot par pašu salu valsti – pamatiedzīvotāji, maori, tajā sāka ierasties tikai 13. gadsimtā, ap laiku, kad Latvijas teritorijā vēl turpināja ienākt vācu krustneši. Un 19. gadsimta četrdesmitajos gados Jaunzēlande tika iekļauta Britu impērijas sastāvā. UL: Par valsts neatkarības dienu vēl notiek diskusijas, bet principiālu likumdošanas neatkarību no Apvienotās Karalistes valsts ieguva 1947. gadā, lai arī, kā minējām, Elizabete Otrā vēl jo projām ir valsts galva un to Jaunzēlandē pārstāv ģenerālgubernatore, lēdija (Dame) Patrīcija Lī Redija. Bet faktiskā vara pieder arī klausītāju pieminētajai premjerministrei Džasindai Ardērnai, par kuru mēs ari detalizētāk runāsim tālāk. KB: Vēsturiskās attiecības starp Jaunzēlandi un eiropiešiem gan atspoguļojas arī etniskajā sastāvā, kur ap 65 procentiem iedzīvotāju ir eiropieši un tikai ap 17 procentiem ir maori. Starp citu, kas interesanti - puse Jaunzēlandes iedzīvotāju nepieder reliģiskajām grupām. Ļoti līdzīgi kā sekulārajās Igaunijā un Latvijā. UL: No ekonomiskā viedokļa raugoties šīs nepilnus 5 miljonus iedzīvotāju lielās valsts nominālais dzīves līmenis ir par apmēram trešdaļu augstāks par Latvijas rādītājiem un IKP sastāda apmēram 35 tūkstoš eiro uz vienu iedzīvotāju. Bet kā jau dzirdējāt arī vienas klausītājas teiktajā – dārdzības līmenis ir ļoti augsts.   KB: Pēdējos četrdesmit gados Jaunzēlandes ekonomika ir transformējusies no izteikti agrāras uz industriālu. Vienlaicīgi gan valsts galvenie eksporta produkti vēl jo projām ir lauksaimnieciskie – piena produkti un gaļa. Arī kokmateriāli, augļi, nafta, un daudziem zināmais Jaunzēlandes vīns. Lielākais importa un eksporta partneris? Blakus esošā kaimiņvalsts Austrālija ir tikai otrajā vietā. Pirmajā vietā ir Ķīnas Tautas Republika. UL: Ne tikai valsts ārējā tirdzniecībā, bet Jaunzēlandes ārpolitikā kopumā Ķīna un Austrālija spēlē nozīmīgu lomu. Jaunzēlande, kā katra maza valsts, cenšas koncentrēties tikai uz saviem tuvākajiem ārpolitiskajiem jautājumiem. Iespējams, ka tāpēc tradicionāli tā arī ir bijusi mazāk skaļa starptautiskajā vidē un tiekusies atgādināt par cilvēktiesību jautājumu nozīmīgumu. Tendences starptautiskajā politikā pēdējos gados gan ir mainījušas arī Jaunzēlandes ārpolitikas toni un uzsvarus, tiem kļūstot tiešākiem un skarbākiem. KB: Jā, valsts ārpolitikā dominē labas attiecības ar kaimiņvalsti Austrāliju, tostarp pašas valsts skaidri paustā piederība Rietumu pasaulei. Vienlaicīgi nepieciešamība balansēt Ķīnas augošo aktivitāti Okeānijā liek sarosīties arī Jaunzēlandei. Valsts ārpolitika ir kļuvusi balansējošāka, apzinoties Ķīnas kā drošības drauda aspektu un vienlaicīgi cenšoties saglabāt jau minētās tirdzniecības saiknes. Valsts savu drošību redz kā daļu no Rietumu pasaules un tādēļ ne tikai valsts ir piedalījusies savu karaspēku konfliktos Irākā un Afganistānā, bet arī uzmanīgi seko līdzi breksita sarunām, jo Lielbritānijas iespējas piekļūt ES tirgum tieši ietekmēs arī Jaunzēlandes uzņēmumus. UL: Un par Jaunzēlandes ārpolitikas izaicinājumiem tuvākajos gados un sevišķi jau attiecībām ar Austrāliju lūdzām komentēt arī Velingtonas Viktorijas Universitātei piederīgā Pārvaldības un Politikas studiju institūta direktoram Saimonam Čaplam. Mūsu attiecības ar Austrāliju ir līdzīgas kā ASV un Kanādai. Mēs esam nedaudz ēnā, bet mēs arī ļoti savā starpā sacenšamies. Taču Austrālija atšķiras ar to, ka tur ir federāla sistēma, bet mums nav. Viņiem ir divas parlamenta palātas, mums viena. Tāpēc situācijās, kad nākas saskarties, piemēram, ar Covid-19, mēs varam reaģēt nedaudz ātrāk un spējam koordinēt lietas nedaudz labāk nekā Austrālijā. Un tas arī viss. Runājot par ārpolitikas izaicinājumiem – tie ir tādi paši kā pārējai pasaulei. Mums visiem ir grūtības tikt galā ar ASV un Donaldu Trampu, kā arī ar aizvien pārliecinātāko un strauji savu ietekmi vairojošo Ķīnu. Jaunzēlandē ķīnas radītie izaicinājumi ir ļoti sarežģīti, jo Ķīna ir lielākais tirdzniecības partneris. Mums ir arī ievērojama ķīniešu imigrantu kopiena, kuru Ķīnas valdība ļoti aizrautīgi vēlas kontrolēt, lai arī viņi jau ir jaunzēlandieši. Ķīna arī strauji paplašinājusi savu ietekmi Klusā okeāna dienvidaustrumu daļā, kas vienmēr ir bijusi Jaunzēlandes interešu zonā. Tāpat Ķīna aizvien palielina savu interesi arī par Antarktīdu, kas arī ir Jaunzēlandes interešu sfērā, jo mēs esam bāzes punkts ceļā uz Antarktīdu. Arī iekšpolitkā izaicinājumi ir tādi paši  kā daudziem citiem – kā tikt galā ar Covid krīzes radīto ekonomisko lejupslīdi. Jaunzēlandē īpaši lieli zaudējumi ir radušies no ārvalstu tūristu trūkuma. Ja tagad pie mums viesojas vien daži simti cilvēku, tad parasti tie ir vairāk nekā pieci miljoni tūristu gadā. Un ar to mums nāksies tikt galā. UL: Šos un daudzus citus jautājumus jau risina un būs jārisina esošajai premjerministre Džasindai Ardērnai, kura vairāku iemeslu dēļ, sevišķi jau savas personības dēļ, ir kļuvusi atpazīstama tālu pasaulē, tostarp arī Latvijā. Sevišķi COVID-19 krīzes ietvaros, kur Jaunzēlande kļuva par pirmo valsti, kas uzveica šo slimību pašmājās, politiķes līderība ir tikusi atzinīgi vērtēta. KB: Ardērnas kundze ir jaunākais premjerministrs Jaunzēlandē 150 gadu laikā un tobrīd 37 gadu vecumā arī jaunākā sieviete-premjere pasaulē. Viņa bija arī pirmā premjerministre pasaulē, kurai, esot amatā, piedzima bērns. Šobrīd viņas popularitāte pašas valstī ir ļoti augsta, un vairāk nekā 70 procentu iedzīvotāju uzskata, ka valsts attīstās pareizajā virzienā. Augstākais rādītājs kopš 1991. gada. UL: Ardērnas popularitāti noteikti veicināja apņēmīgā cīņa ar COVID, bet tas nebija vienīgais. Jau pagājušā gada 15. marta terorakti Kraistčērčā, kur terorists divās mošejās nogalināja piecdesmit vienu cilvēku, bija zīmīgs mirklis premjerministres vadītajā valstī. Premjerministres reakcija bija neviltotu simpātiju un atbalsta izrādīšana musulmaņu kopienai un vēršanās pret slavu alkstošā noziedznieka popularizēšanu masu medijos. Ardērnas uzstāšanās un izteikumi sociālajos medijos ieguva lielāku popularitāti nekā terorista Facebook tiešsaistē pārraidītie kadri no slepkavībām. KB: Savas slavenās runas ietvaros viņa pateica tikai vienkāršu patiesību – slepkavošanu popularitātes un atpazīstamības dēļ var izbeigt tikai tad, ja noziedznieku vārdus iemin zemē un aizmirst. Ja tos nepiemin un to vārdus ne tikai aizmirst, bet pat neuzzina, tādējādi apelējot ne tikai pie sabiedrības, bet arī masu mediju pieejas slepkavu glorificēšanai un pakaļdarītāju motivācijas izskaušanas. Interesanti, cik slepkavības pasaulē nebūtu notikušas, ja Norvēģijas 2011. gada masu slepkavas vārdu mēs nekad nezinātu? Un cilvēku dzīvību iznīcināšana globālas personīgas popularitātes dēļ nebūtu kļuvusi tik pievilcīga. UL: Bet viedokli par premjeres Ardērnas popularitātes iemesliem skaidrojumu mēs lūdzām arī Jaunzēlandes Ārpolitikas institūta izpilddirektorei Melānijai Torntonei. Es personiski viņu apbrīnoju. Manuprāt viņa ir sevi lieliski parādījusi gan šīs krīzes, gan pērnā gada teroristu uzbrukuma laikā. Viņa labi izskatās, viņa ir dabiska, patiesa un ļoti, ļoti iejūtīga. Taču laikam visīpašākā lieta ir tā, ka viņa spēj lieliski komunicēt ar cilvēkiem. Viņa runā ļoti skaidri un tieši, necenšas izlocīties. Viņa ir arī ļoti stingra, īpaši jau Covid-19 laikā. Mūsu valdība varbūt sākumā rīkojās nedaudz lēni, taču pēc zinātnieku un Pasaules veselības organizācijas padomu uzklausīšanas tika izstrādāts un ieviests dzīvē ļoti saprotams plāns. Viņa ir vadījusi šo valsti ļoti patiesi, saprotot, ka ļoti daudzi cilvēki cieš. Viņa neslēpjas no tā, ka daudzi cilvēki ir zaudējuši darbu un ienākumus. Viņas atbildes reakcija ir bijusi diezgan unikāla. Es dažreiz pasekoju viņas Facebook profilam – viņa pēc smagas dienas ar daudzām sapulcēm vēlās vakara stundās sazinās ar daudziem cilvēkiem un runājas, it kā tie būtu viņas labākie draugi. KB: Rezumējot var sacīt, ka Jaunzēlandes ārpolitiskie un ekonomiskie izaicinājumi ir līdzīgi lielākās daļas citu mazu valstu izaicinājumiem. Un spēja būt drosmīgiem un izlēmīgiem pašmājās var veicināt valsts pasaules mēroga atpazīstamību ne mazāk kā pasaulē populāru Holivudas filmu uzņemšana savā teritorijā. 3. deserts UL: Atzīšos, ka man desertā nu ļoooti gribējās kaut ko no “Gredzenu Pavēlnieka”, bet, tā kā mēs tomēr vairāk koncentrējamies uz valstīm, tad tur būtu nepieciešams atsevišķs raidījums, piemēram, par Viduszemi, Šīru, Mordoru, Gondoru vai Rohanu. Tāpēc šoreiz piedāvāsim jums desertu asortus, lai nebūtu jārunā tikai par aitām, kuru esot pa 9 uz katru iedzīvotāju. Ja parēķinām, tad sanāk, ka valstī ir ap 45 miljoniem aitu. KB: Arī automašīnas Jaunzēlandē ir vairāk nekā parastā daudzumā, proti valstī uz pieciem miljoniem iedzīvotāju ir apmēram 4 miljoni automašīnu. UL: Mēs zinām par Jaunzēlandi un regbiju, bet Jaunzēlandē proporcionāli tiek uzskatīts, ka ir arī lielākais skaits golfa laukumu, ap četriem simtiem. Spēlēt ainaviskās vietās pilnīgi noteikti ir patīkami. KB: Par citām ainaviskām vietām runājot. Jaunzēlandietis sers Edmunds Hilarijs kopā ar šerpu bija pirmais cilvēks, kurš 1953. gadā uzkāpa Everestā. UL: Tad par kalniem runājot – lielākais vulkāniskais izvirdums pēdējos 70 tūkstošos gadu notika tieši Jaunzēlandē. KB: Vēl, kas notika vissenāk – Jaunzēlande bija pirmā valsts pasaulē, kurā sievietēm tika piešķirtas bezierobežojumu vēlēšanu tiesības parlamenta vēlēšanās. Tas gan notika diemžēl tikai 1893. gadā. UL: Un tā mēs varētu turpināt un turpināt. Bet mūsu raidījums ir pietuvojies izskaņai. Nākamnedēļ mēs dosimies uz citu vizuāli gleznainu valsti tepat pie mums, Ziemeļeiropā – uz Islandi.

Aiova un Kapitolija Dienvidu spārns – 3. un 4. februāris Šonedēļ Savienotās Valstis nepārprotami ir pasaules uzmanības centrā, ciktāl katra no aizvadītajām nedēļas dienām nesusi Amerikas un līdz ar to arī visas pasaules turpmākajai politiskajai attīstībai nozīmīgu notikumu. Pirmdien, 3. februārī notika priekšvēlēšanu sapulces Aiovas štatā. Atšķirībā no vairuma citu Savienoto Valstu štatu, Aiovā partiju kandidātus nākamajām prezidenta vēlēšanām izraugās nevis reģistrēto vēlētāju balsojumā, bet slēgtās partijas biedru un atbalstītāju sapulcēs, angliski sauktās par "caucus". Priekšvēlēšanu sapulces Aiovā tradicionāli iesāk partiju kandidātu sacensību Savienoto Valstu štatos un, kā tiek uzsvērts, uzdod toni visai turpmākajai priekšvēlēšanu kampaņai. Ja republikāņu priekšvēlēšanu sapulču rezultāti bija absolūti prognozējami un izvirzīja par kandidātu esošo prezidentu Donaldu Trampu, tad Demokrātu partijas sapulces radīja intrigu, kas joprojām nav atrisinājusies. Šobrīd, kad saņemti apmēram 97% priekšvēlēšanu sapulču rezultātu, Aiovas demokrātiem joprojām ir divi favorīti – senators  Bērnijs Sanderss vai bijušais mērs Pīts Būtedžadžs. Republikāņu aprindās šo situāciju jau nodēvējuši pat „haosu”, savukārt komentētāji atzīst, ka abi kandidāti personificē demokrātu vēlētāju prasību pēc pārmaiņām ierastajā politiskajā konjunktūrā. Savukārt otrdiena, 4. februāris, nāca ar ikgadējo Savienoto Valstu prezidenta uzrunu abu Kongresa palātu kopsapulcei, kopš pagājušā gadsimta 30. gadiem dēvēta par „Uzrunu par Savienības stāvokli” – „State of the Union Address”. Kā jau ierasts, prezidenta Trampa šīgada uzruna bija izcili iestudēts šovs, kuru pavadīja biežas un kaismīgas Republikāņu frakcijas stāvovācijas un tikpat uzsvērta Demokrātu frakcijas salta atturība. Runas saturā dominēja Amerikas atgūtās varenības motīvs, pamatots ar izciliem ekonomiskās izaugsmes rādītājiem, piesauktām militārajām un tehnoloģiskajām iespējām. Runājot par ārpolitiku, prezidents, cita starpā, pauda apņemšanos izvest amerikāņu spēkus no Afganistānas un apkarot sociālisma reliktus Rietumu puslodē, atjaunojot sankcijas Kubai un atbalstot prezidenta Maduro pretiniekus Venecuēlā. Venecuēlas opozīcijas līderis un daudzu valstu atzītais likumīgais valsts galva Huans Gvaido, starp citu, bija klāt un tika sveikts ar ilgiem aplausiem. Runas noslēguma daļā orators paziņoja, ka Savienotās Valstis apņēmušās īstenot pirmo cilvēka lidojumu uz Marsu. Neiztika arī bez jau ierastajām negācijām: stāstiem par nelegālo imigrantu pastrādātajiem noziegumiem un kritikas ASV administratīvajām vienībām, kuras īsteno federālajai pretēju patvēruma politiku. Tomēr par neaizmirstamāko 4. februāra šova elementu kļuva savstarpējās attieksmes demonstrējums starp prezidentu un Kongresa Pārstāvju palātas priekšsēdētāju, demokrātu līderi Nensiju Pelosi. Pirms uzstāšanās Tramps ignorēja Pelosi sasveicinoties pastiepto roku, savukārt runas finālā, izskanot prezidenta frāzei „Dievs, svētī Ameriku!”, Pelosi sāka demonstratīvi plēst savu runas teksta eksemplāru.   Kapitolija Ziemeļus spārns – 5. februāris Atšķirībā no pastāvīgajām ovācijām, kuras pavadīja prezidenta Trampa uzstāšanos otrdien Kapitolija Dienvidu spārnā – Kongresa sēžu zālē – majestātiskās celtnes Ziemeļu spārns, ASV Senāta mītne, trešdien sagaidīja prezidentu pārnopietnā klusumā. Kārtība nosaka, ka impīčmenta debašu laikā senatoriem liegts jebkādi paust savu piekrītošo vai noliedzošo attieksmi. Debatēs runājušo pozīcija un argumentācija skaidri iezīmēja partejiskās robežšķirtnes. Demokrāti, bieži piesaucot un citējot valsts pamatlicējus un citus izcilus pagātnes valstsvīrus, atgādināja esošā prezidenta nodarījumus, mēģinot iespaidot juridiskos procesus Ukrainā sev vēlamā un savam politiskajam konkurentam Džo Baidenam nevēlamā virzienā, un pēc tam mēģinot slēpt notikušo no likumdevējiem un sabiedrības. Attaisnojot prezidentu, viņuprāt, Senāts radīs precedentu prezidenta juridiskai nesodāmībai un stāvēšanai pāri likumam. Republikāņu pretargumenti raksturoja visu impīčmenta procesu kā politiski motivētu, pieņēmumos un pārspīlējumos balstītu un juridiski neadekvātu, vainojot pašus tā iniciatorus valsts tiesisko pamatu graušanā. Par vienīgo pārsteigumu parūpējās viens no redzamākajiem republikāņu senatoriem Mets Romnijs, gan savā runā, gan balsojumā atzīdams prezidentu Trampu par vainīgu varas ļaunprātīgā izmantošanā. Citādi viss notika kā prognozēts: 45 demokrātu un 2 neatkarīgie senatori balsoja par Trampa vainīgumu, savukārt 52 republikāņi – par viņa attaisnošanu. Tā kā vainu apstiprinošam impīčmenta spriedumam nepieciešamas divas trešdaļas senatoru balsu, respektīvi – 67, tad Donalds Tramps tika attaisnots abos apsūdzības punktos: par varas ļaunprātīgu izmantošanu un Kongresa maldināšanu.     Eiropas Savienība un Lielbritānija – kā dzīvosim tālāk? Pirmdien Lielbritānijai piedāvāto brīvās tirdzniecības vienošanos Eiropas Savienības galvenais sarunvedis Mišels Barnjē raksturo kā „ļoti ambiciozu”. Bijušajai dalībvalstij tiek piedāvāta no tarifiem un kvotām brīva preču aprite, taču arī nosacījumu pakete ir visai iespaidīga. Londonai jāievēro Eiropas standarti valsts atbalsta pasākumos, attiecīgi nodrošinot savienības institūciju pārraudzību. Tāpat jāievēro savienības normas vides un strādājošo tiesību aizsardzībā. Nozīmīga loma tālākajā attiecību regulēšanā būtu Eiropas Savienības Tiesai, kuru Lielbritānijas „breksitisti” allaž uzlūkojuši kā vienu no galvenajiem Briseles diktāta instrumentiem. Reakcija uz šo piedāvājumu no kontinenta bija premjerministra Borisa Džonsona pirmdien teiktā runa, kuru daudzi uzlūko kā taktisku demonstrāciju. Uzstādamies Griničas Vecās Karaliskās jūras koledžas barokāli majestātiskajās telpās, aiz katedras, kuru rotāja uzraksts „Lielbritānijas potenciālu atraisot”, premjers paziņoja, ka negrasās pakļauties Briseles uzstādītajiem noteikumiem. Sarunu neizdošanās gadījumā, viņš teica, Lielbritānija šī gada beigās, noslēdzoties pārejas periodam, varētu turpināt tirdznieciskās attiecības ar savienību „uz Austrālijas nosacījumiem”. Otra versija esot balstīties esošajā vienošanās par izstāšanos. Kā zināms, Austrālijai ar Eiropas Savienību nav brīvās tirdzniecības līguma, taču tā šobrīd aktīvi cenšas panākt šādu vienošanos. Kas attiecas uz izstāšanās vienošanos, tad tās pēdējā versija, atšķirībā no Terēzas Mejas varianta, praktiski neregulē Lielbritānijas un Eiropas Savienības ekonomiskās attiecības. Pagājušā gada priekšvēlēšanu kampaņā Džonsons britu vēlētājiem gan solīja, ka līdz gada beigām bez grūtībām noslēgs ar Eiropas Savienību tādu pat brīvās tirdzniecības līgumu, kāds ir Kanādai. Kā jau varēja sagaidīt, Briselē Džonsona izteikumi uzņemti ar skepsi un neizpratni. Britu lauksaimnieku organizāciju pārstāvji jau norādījuši, ka „Austrālijas variants” viņiem draud ar 7–8 procentu ražošanas apjoma kritumu. Reaģējusi arī britu mārciņa, savā vērtībā pret amerikāņu dolāru noslīdot zem viena dolāra un 30 centu robežas. Tas gan ir salīdzinoši augsts kurss, salīdzinot ar zemāko punktu pagājušā gada augustā, kad mārciņa bija mazāk nekā dolāru un 21 centu vērta.

Autobiogrāfiskajā romānā "Dullā Daukas piezīmes", kuru laidis klajā apgāds "Madris", teātra un kino aktieris un režisors Vilis Lapenieks vēstī par Latvijas 20.gadsimta vēstures sarežģītajiem līkločiem. Autors atklāj daudzus patiesus notikumus un faktus un dalās ar plašākai auditorijai, iespējams, līdz šim nezināmām liecībām. Grāmatu caurvijošais pavediens ir kino – galvenokārt latviešu – un tā gaitas no pašiem pirmsākumiem, sava loma autora atmiņās arī trimdas perioda kino nozares norisēm. Uz sarunu par Viļa Lapenieka personību un dažādiem viņa darbības periodiem aicinājām kinozinātnieci Ingu Pērkoni. Vilis Jānis Lapenieks dzimis 1908. gadā Liezērē, mūžībā devies 1983. gadā Dienvidkalifornijā. Skolojies Liezēres pamatskolā. Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā, Zeltmata un Ernesta Feldmaņa vadītajos dramatiskajos kursos. Bijis Ziemeļblāzmas, Ziemeļlatvijas un Latvijas Nacionālā teātra aktieris. Pēc iecelšanas Sabiedrisko lietu ministrijas Filmu nozares režisora amatā top lielākais un pazīstamākais darbs - filma "Zvejnieka dēls", kura tiek uzņemta 1939. gadā pēc rakstnieka Viļa Lāča romāna motīviem.  1944. gada oktobrī Lapenieks dodas bēgļu gaitās uz Vāciju, strādā Britu militārās pārvaldes dienestā. Blombergā izveido latviešu mākslas centru un turpina darboties kā filmu režisors.  1952. gadā izceļo uz Amerikas Savienotajām Valstīm, gadu nostrādā Bahamu salās, bet kopš 1953. gada dzīvoja Dienvidkalifornijā, izveidoja savu fotouzņēmumu Holivudā, piedalījās amerikāņu filmās kā aktieris un režisora palīgs, aktīvi iesaistījās latviešu kultūras dzīvē. 

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un politologs Ojārs Skudra, no Briseles stāsta - Eduards Liniņš. Atvadas no Lielbritānijas Tas nu ir noticis. Vakar vakarā apmēram pusseptiņos pēc Briseles laika Eiropas Parlaments ar 621 balsi par, 49 balsīm pret un 13 deputātiem atturoties apstiprināja vienošanos par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Līdz ar to ir noslēdzies process, kuru iesāka 2016. gada 23. jūnijā Lielbritānijā notikušais referendums par izstāšanos, un kas ieguvis vispārzināmo apzīmējumu breksits. Līdz ar 31. janvāra pēdējo sekundi Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste pārstās būt Eiropas Savienības sastāvdaļa. Vakardienas debatēs pirms balsojuma daudzi runātāji pateicās saviem aizejošajiem kolēģiem, visiem britu politiķiem un britu nācijai par teju pusgadsimta laikā doto pienesumu savienības veidošanā un attīstīšanā. Daudzi citi pauda pārmetumus britu politiskās elites un arī mediju bezatbildībai, veicinot sabiedrībā antieiropeiskas tendences. Sevišķi skaudras bija daudzu Lielbritānijas pārstāvju – Liberāldemokrātiskās partijas, Skotijas Nacionālās partijas, Velsas partijas "Plaid Cymru", Ziemeļīrijas "Sinn Féin" un Ziemeļīrijas alianses partijas – uzrunas, kurās cita starpā skanēja apņemšanās atgriezties. To pašu viņiem vēlēja arī daudzi kolēģi. Protams, triumfa un zvaigžņu stunda šī bija Naidželam Farāžam un viņa „Breksita partijai”, taču līdz ar to viņu loma kā Eiropas, tā Lielbritānijas politikā ir izspēlēta. Britu deputātiem pametot Eiropas Parlamentu, tā vietu skaits samazināsies no 751 uz 705. Lielākā zaudētāja no britu aiziešanas ir liberāli centriskā alianse „Atjaunot Eiropu”, kura līdz ar britu liberāldemokrātiem zaudēs 17 vietas, bet vietā iegūs tikai sešas. Arī vairuma citu parlamenta apvienību bilance šai ziņā ir negatīva. Vienīgās grupas, kuras no šīm pārmaiņām iegūst, ir labēji centriskā Eiropas Tautas partija un nacionālistu, populistu un eiroskeptiķu grupa „Neatkarība un demokrātija”. Tomēr būtiskas izmaiņas politisko spēku samērā Eiropas Parlaments nav piedzīvojis. Protams, līdz ar vakardienas balsojumu nekas nebeidzas – priekšā ir sarunas, veidojot savienības partnerattiecības ar bijušo dalībvalsti. Un, kā savā noslēguma uzrunā uzsvēra Eiroparlamenta priekšsēdētājs Dāvids Sassoli, šis process nebūt nebūs viegls. Pēc balsojuma Eiroparlamenta deputāti vienojās dziesmā. Tā bija senā skotu balāde „Auld Lang Syne”, 18. gs. Roberta Bērnsa literārajā apdarē, kuru Lielbritānijā un arī citur Eiropā mēdz dziedāt, Jaungadu sagaidot. Protams, ka šis kopkoris nebija iepriekš ne plānots, ne samēģināts, un tas tikai vēlreiz apliecināja arī debatēs daudzkārt izskanējušo: Lielbritānija pamet Eiropas Savienību, bet tā ir un paliek Eiropā. Konservatori un reformisti Eiropas Konservatīvo un Reformistu politiskā grupas aizsākumi meklējami ap 2005. gadu, kad arvien nozīmīgākas pretrunas iezīmējās starp Lielbritānijas Konservatīvo partiju un tās partneriem labēji centriskajā Eiropas Tautas partijas koalīcijā. Britu konservatīvo vidē nobrieda ideja par nepieciešamību veidot savu Eiroparlamenta grupu, piesaistot līdzīgas ievirzes labējās partijas. Tajā pat laikā nobrieda krīze toreizējā grupā „Savienība par nāciju Eiropu”, kad to pameta vairākas ietekmīgas partijas. Brūkošās „Savienības par Nāciju Eiropu” dalībnieki, tai skaitā toreizējā „Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”, kļuva par potenciālajiem britu konservatīvo sabiedrotajiem jaunas politiskās grupas veidošanā. Lūk, kā šos notikumus atceras viens no galvenajiem Eiropas Konservatīvo un Reformistu grupas iniciatoriem, britu eirodeputāts Džefrijs Van Ordens: Britu konservatīvie jutās arvien neērtāk Eiropas Tautas partijas aliansē. Viens no Eiropas Tautas partijas programatiskajiem principiem ir Eiropas politiskā integrācija, kam mēs pašos pamatos nepiekrītam. Tā vēlējās arī veidot Eiropas armiju, Eiropas Federālo izmeklēšanas biroju, Eiropas tiesnešu institūtu, radīt Eiropas pārstāvja posteni Apvienotajās Nācijās. [..] Tā nu vairākus gadus mēs mūsu partijas iekšienē un arī ar citu partiju pārstāvjiem apspriedām jaunas politiskās grupas izveides iespēju. Parlamenta noteikumi paredz nosacījumu slieksni jaunas grupas izveidei: grupā jābūt vismaz 25 deputātiem, kuri pārstāv vismaz ceturtdaļu no savienības dalībvalstīm. Pirmo nosacījumu izpildīt nebija grūti, jo konservatīvo partijai Eiropas Parlamentā tolaik bija 36 deputāti, bet citu valstu piesaiste bija daudz grūtāks uzdevums. ETP, tiklīdz uzdzirdēja, ka mēs grasāmies veidot jaunu grupu, ņēmās pārliecināt attiecīgo valstu valdības, ka tas būtu negurds solis, ka tām vajadzētu distancēties no šīs ieceres u.t.t. t. Atradās gan eiroparlamentārieši, kuri gribēja mums pievienoties, bet tiklīdz viņi ar šo ideju vērsās pie savām nacionālajām valdībām, durvis aizcirtās. [..] Ledus sakustējās līdz ar Deivida Kamerona stāšanos Lielbritānijas Konservatīvās partijas priekšgalā. Viņš piekrita mūsu aiziešanai no Eiropas Tautas partijas un jaunas grupas veidošanai, ja vien viņu ievēlēs par partijas vadītāju, un, ieņēmis šo amatu, viņš pildīja savu apņemšanos. Mēs izveidojām jaunu grupu 2009. gadā. Man tajā visā bija nozīmīga loma, es pavadīju daudz laika, apbraukājot Eiropas galvaspilsētas, tiekoties ar deputātiem šeit, [..], līdz bijām piesaistījuši nepieciešamo septiņu nāciju deputātus. Tad Viljams Heigs ieradās Eiropas Parlamentā pie Tautas partijas frakcijas priekšsēdētāja un paziņoja, ka briti aiziet. Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas izveidi Džefrijs Van Ordens raksturo kā britu konservatoru mēģinājumu mainīt, viņuprāt, pārāk eirointegratīvo ievirzi Eiroparlamentā un visā Eiropas Savienībā. Šīs politiskās līnijas attīstība noveda pie Lielbritānijas referenduma par izstāšanos no Eiropas Savienības, kas, kā zināms, pēc vakardienas balsojuma Eiroparlamentā vaiņagosies ar Lielbritānijas aiziešanu jeb Breksitu. Savukārt Konservatīvo un Reformistu grupai šis process nesa eiroskeptiska spēka reputāciju. Britu konservatīvajiem Breksita procesā zaudējot lielāko daļu eirodeputātu vietu Naidžela Farāža „Breksita partijai”, par vadošo spēku politiskajā grupā kļuva Polijas valdošā partija „Likums un Taisnīgums”. Šīs partijas pārstāve, bijusī Polijas ārlietu ministre Anna Fotiga piesaukto eiroskepticisma jautājumu komentē šādi: Es biju antikomunistiskās kustības dalībniece; mana pirmā darba vieta bija kustībā „Solidaritāte”. Taisnību sakot, es vienmēr atbalstīju Polijas iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO, un vispār – pievienošanos Rietumu pasaulei. Tā bija „Solidaritātes” ideja izvērst šo attīstību arī uz mūsu kaimiņvalstīm austrumos. Tas būtu patiešām dīvaini, ja es sevi dēvētu par eiroskeptiķi. Bet kā persona, kas bijusi iesaistīta antikomunistiskajā kustībā un cīnījusies par manas valsts neatkarību, es esmu vienkārši piesardzīga, atsakoties no kādas savas valsts suverenitātes daļas. Es allaž izvērtēju piedāvātās izmaiņas dalības līgumos. Es teiktu, ka es vienkārši nemēdzu rīkoties sasteigti, pieņemot kādus Eiropas līmeņa pasākumus. [..] Mēs, manuprāt, esam pozitīvi domājoši. Mēs vienkārši gribam rīkoties konsekventi, profesionāli, lai pārliecinātu mūsu Eiroparlamenta kolēģus ievērot mūsu uzskatus. Tas arī nosaka mūsu atsevišķās politiskās grupas saglabāšanas nepieciešamību. Esot kādā no dominējošajām politiskajām grupām – tādā kā Tautas partija – jums nākas vienkārši saplūst, sajaukties, balstīt vairuma uzskatus, un vairuma uzskats konkrētajā gadījumā ir ātra virzība uz integrāciju. Bet es domāju, ka par šo jautājumu ir jāpareflektē. Ne visas ievirzes šai ziņā ir pareizas, un mēs jau esam pamatojuši, ka turpmāki lēmumi vairākās jomās ir atliekami un arī iepriekš pieņemtie lēmumi ir pārskatāmi. Arī Eiropas Konservatīvo un Reformistu grupas vēsture lielā mēra apliecina eirodeputātes Annas Fotigas sacīto. Grupa allaž centusies sevi pozicionēt kā mērenu un konstruktīvu opozīciju idejiski tuvajai labēji centriskajai Eiropas Tautas partijas grupai – ietekmīgākajam spēkam Eiroparlamentā. Cita starpā, kad pēc 2014. gada vēlēšanām grupai pievienojās nacionālpopulistiskā partija „Alternatīva Vācijai”, pēc pāris gadiem tās deputātus palūdza no grupas aiziet. Iemesls bija „Alternatīvas Vācijai” sadarbība ar vēl radikālāko Austrijas Brīvības partiju un nikni uzbrukumi kancleres Merkeles īstenotajai bēgļu politikai. Līdzīgas nostādnes, raksturojot Eiropas Konservatīvo un Reformistu pašreizējo politiku, pauž arī viens no prominentākajiem grupas deputātiem, partijas „Nacionālā Apvienība” pārstāvis Roberts Zīle.   Trampa miera plāns Otrdien ASV prezidents Donalds Tramps prezentēja savu Tuvo Austrumu miera plānu. Šim notikumam veltītā preses konference notika kopā ar Izraēlas premjeru Benjaminu Netanjahu un Tramps paziņoja, ka Izraēla ir spērusi lielu soli miera virzienā un šī esot, iespējams, pēdējā palestīniešu iespēja izveidot savu valsti. Plāna galvenās sastāvdaļas ir sekojošas: Jeruzaleme paliek kā Izraēlas galvaspilsēta, un daļa no Austrumjeruzalemes kļūst par Palestīnas galvaspilsētu; Izraēla anektēs trešdaļu okupēto palestīniešu Rietumkrasta teritoriju, kas tiks "kompensētas" ar diviem tuksneša rajoniem līdzās robežai ar Ēģipti. Palestīnas bēgļiem nebūs tiesību atgriezties dzimtajās zemēs, kas iepriekšējos konfliktos tika pievienotas Izraēlai; Palestīnai jābūt demilitarizētai valstij. Šis nav pirmais mēģinājums atrisināt Izraēlas - Palestīnas konfliktu, taču iepriekš jautājumi par palestīniešu bēgļiem, abu valstu robežām, ebreju apmetnēm Rietumkrastā un Jeruzalemes statusu tika atstāti abu valstu divpusējām sarunām. Šoreiz tiek piedāvāts risinājums arī šiem strīdīgajiem jautājumiem, un, kā norāda analītiķi, piedāvājums spēlē par labu Izraēlai, un daži analītiķi pat norādījuši, ka šis plāns ir nevis mieram, bet Netanjahu pārvēlēšanai. Lieki piebilst, ka Palestīnas puse šo plānu jau noraidījusi. Bet ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutjērrešs otrdien paziņoja, ka Apvienotās Nācijas joprojām atbalsta palestīniešu un izraēliešu konflikta risinājumu saskaņā ar ANO rezolūcijām, starptautiskajām tiesībām un divpusējiem līgumiem.

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un portāla "Delfi" žurnālists Filips Lastovskis. Normandijas formāta samits Pirmdien Parīzē pie Francijas prezidenta Emanuela Makrona ieradās Vācijas kanclere Angela Merkele, Krievijas prezidents Vladimirs Putins un Ukrainas līderis Volodimirs Zelenskis. Pēc vairāku gadu pārtraukuma 4 valstu vadītāji tikās Normandijas formāta ietvaros, lai meklētu risinājumu ieilgušajam konfliktam Ukrainas austrumos. Tikšanos pavadīja ukraiņu nepārprotamas norādes savam valsts prezidentam nepiekāpties Krievijas pārmērīgām prasībām. Vairāki tūkstoši pulcējās galvaspilsētas Kijevas ielās gan pirms samita, gan samita laikā, tādējādi sūtot Zelenskim ziņu, ka nepieļaus Ukrainas interešu nodevību. Četrpusējā tikšanās ilga divas stundas, un tajā klāt bija arī Krievijas un Ukrainas enerģētikas nozares amatpersonas. Kā zināms, abu valstu konfliktu pavada strīdi arī saistībā ar dabasgāzes piegādēm un tranzītu. Tomēr pamatā uzmanība bija pievērsta karadarbības apturēšanai un miera atjaunošanai Ukrainas austrumos. Tas arī bija minimums, par ko pusēm izdevās vienoties. Apņemšanās paredz līdz šī gada beigām panākt pilnīgu pamieru, bet līdz martam atvilkt militārās vienības no konflikta zonām. Ukrainas Austrumos paredzēts izveidot trīs papildus nošķirošas zonas. Tāpat vēl šajā mēnesī nolemts veikt pilnīgu gūstekņu apmaiņu. Kaut runa bija arī par tālāko vēlmi Ukrainai atgūt kontroli pār zaudētajām teritorijām, šajā jautājumā pavirzīties uz priekšu neizdevās. Galvenais strīds ir par to, kādā secībā būtu tālāk jārīkojas. Ukraina vēlas kontrolēt robežu ar Krieviju, un tikai tad rīkot vietējās vēlēšanas. Savukārt Krievija uzstāj, ka vispirms ir jāīsteno vēlēšanas, un tikai tad tā būs gatava atdot ukraiņiem kontroli pār robežām. Sarunas turpināšoties. Francijas prezidents Emanuels Makrons pēc tikšanās sacīja, ka tuvāko četru mēnešu laikā sarīkos jaunu samitu par situāciju Ukrainā. Pēc  četrpusējās tikšanās Putins un Zelenskis satikās arī divatā. Tā bija viņu pirmā tikšanās, kopš Zelenskis kļuvis par Ukrainas prezidentu. Taču šī saruna nebija gara. Francūži ziņoja, ka tikšanās ilgusi vien 10 līdz 15 minūtes. Krievu ziņu aģentūra “Interfax" gan vēstīja, ka viss bijis daudz garāk – viņi runājušies gandrīz stundu. Putins pēc tikšanās turklāt teicis, ka ir priecīgs par sarunām ar Zelenski. Jāpiebilst, ka kopumā šajos gados Ukrainas austrumos dzīvību zaudējuši 13 000 cilvēku, bet teju trīs miljoni devušies bēgļu gaitās.   ASV prezidentam Donaldam Trampam izvirzītas apsūdzības impīčmenta procesā Demokrāti ASV Pārstāvju palātas Tieslietu komitejā otrdien paziņoja par divām apsūdzībām impīčmenta procesā pret Donaldu Trampu. Tramps apsūdzēts prezidenta amata pilnvaru ļaunprātīgā izmantošanā un Kongresa darba traucēšanā. Mūsu prezidentam ir augstākā sabiedrības uzticība. Kad viņš nodod šo uzticību un nostāda sevi virs valsts, viņš apdraud konstitūciju, viņš apdraud mūsu demokrātiju un viņš apdraud mūsu nacionālo drošību, - tā otrdien paziņoja Tieslietu komitejas priekšsēdētājs demokrāts Džerijs Nādlers. Oficiālajā rezolūcijā Tramps apsūdzēts varas ļaunprātīgā izmantošanā, aizkavējot palīdzību Ukrainai, ja tā nepaziņos par izmeklēšanu saistībā ar Trampa sāncensi. Tramps arī apsūdzēts par Kongresa darba traucēšanu, liekot federālajām amatpersonām ignorēt pavēstes, ar kurām tās izsauktas liecināt impīčmenta izmeklēšanā. Visā šajā prezidents Tramps rīkojies pretrunā tai uzticībai, kas dāvāta viņam kā prezidentam, un graujoši attiecībā uz konstitucionālo valdību, radot lielu kaitējumu likuma un taisnīguma lietai, kā arī nodarot kaitējumu Savienoto Valstu tautai, -teikts rezolūcijā. Kā zināms, Tramps visas viņa virzienā vērstās apsūdzības noliedzis. Arī Ukrainas prezidents Zelenskis nostājies Trampa pusē, sakot, ka viņam nekādas vienošanās ar Trampu nav bijis, un viņš Trampa teikto kā spiedienu nav izjutis.  Tomēr demokrāti apgalvo, ka gūti daudzi pierādījumu par to, ka Tramps ļaunprātīgi izmantojis amata pilnvaras un traucējis izmeklēšanai. Tieslietu komiteja, iespējams, apsūdzībās vēl izdarīs kādas izmaiņas, pirms tās tiks nodotas balsošanai Pārstāvju palātā. Pats balsojums kongresā paredzēts nākamnedēļ. Tā kā tajā vairākums ir demokrātu, domājams, ka kongress par prezidenta atstādināšanu nobalsos, un tad process nonāks republikāņu kontrolētajā Senātā. Visticamāk, ka tur debates par impīčmentu sāksies nākamā gada sākumā. Tomēr, kā norāda komentētāji, nav gandrīz nekādu cerību, ka Trampa pretiniekiem izdotos pārliecināt vairāk nekā 20 republikāņu senatorus nostāties pret savu prezidentu. Līdz ar to impīčmenta process tur visticamāk apstāsies. Taču daži komentētāji norāda, ka demokrāti impīčmenta procesu, kam ir lemts izgāzties, vēlas izmantot, lai mobilizētu dusmīgus vēlētājus nākamā gada prezidenta vēlēšanās.   Lielbritānijā notiek ārkārtas vēlēšanas Šodien Lielbritānijas iedzīvotājiem jau atkal jādodas pie vēlēšanu urnām, lai balsotu ārkārtas parlamenta vēlēšanās. Šīs ir jau trešās vēlēšanas piecu gadu laikā. Britu premjerministrs Boriss Džonsons ar šīm vēlēšanām cer iegūt parlamentāro vairākumu, kas spētu īstenot breksitu jau janvārī. Savukārt, leiboristu līderis Džeremijs Korbins breksita jautājumā sola jaunu vienošanos un referendumu, kurā dotu cilvēkiem izvēli starp izstāšanos ar leiboristu panākto vienošanos vai palikšanu ES. Tiesa leiboristi savā manifestā uzsvaru liek uz sociālām problēmām, nevis breksitu. Priekšvēlēšanu maratonā redzamākās personas bijušas abu lielāko partiju līderi, un jāsaka, ka šādā "līderu cīņā" Džonsonam ir zināmas priekšrocības - viņš ir mazāk nepopulārs nekā viņa sāncensis Korbins. Vēl pirms nedēļas aptaujas rādīja, ka konservatīvie varētu iegūt stabilu vairākumu parlamentā, turklāt lielāko toriju vairākumu kopš 90.gadu sākuma. Tomēr, tuvojoties vēlēšanu dienai, pieaudzis atbalsts leiboristiem. Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, britu mažoritārā jeb vienmandāta vēlēšanu sistēma ir ļoti jūtīga - pagājušajās vēlēšanās bija apgabali, kur mandātu ieguva vien ar divu balsu pārsvaru. Ne velti toriji satraucās par sava premjera Džonsona nespēju izrādīt empātiju pret četrgadīga zēna ciešanām, stundām guļot uz slimnīcas grīdas sakrautos mēteļos, gaidot ārstu palīdzību. Tas var maksāt torijiem mandātus. Otrkārt, Liberāldemokrātu partija pēdējās dienās savus atbalstītājus aicinājusi balsot taktiski un izvēlēties leiboristu kandidātu, ja ir skaidrs, ka citādi balsis izšķīstu starp leiboristiem un liberāldemokrātiem un parlamentā iekļūtu torijs. Liberāldemokrāti vēlas panākt, ka jāveido koalīcijas valdība, un, kā norāda komentētāji, iespēja, ka parlamentā nebūs nevienas partijas ar vairākumu, ir pavisam reāla. Ja šis scenārijs tiešām piepildīsies, ļoti iespējams, ka Džeremijam Korbinam izdosies izveidot antitoriju valdību.

Studijā notikumus komentē LU asoc.prof. Daunis Auers un maģistrants Jurģis Kalniņš, kā arī Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga. Spēku atvilkšana Austrumukrainā 29. oktobrī Ukraina uzsākusi savu bruņoto spēku atvilkšanu no frontes līnijas ar pašpasludināto Luhanskas Tautas republiku Zolotes pilsētas apkaimē. Abpusēja spēku atvilkšana trīs frontes līnijas punktos ir priekšnoteikums no Maskavas puses, lai notiktu tikšanās tā dēvētajā „Normandijas formātā”, turpinot sarunas par situācijas noregulējumu Ukrainas austrumos. Jau vasarā atvilkšana notika Staņicas Luhanskas pilsētciematā, savukārt Petrovskes pilsētā tā vēl nav uzsākta. Atvilkšana Zolotē aizkavējās apmēram par mēnesi, jo vairākkārt tika pārkāpta vienošanās par nedēļu ilgu uguns pārtraukšanu pirms atvilkšanas sākuma. Stāvokli Ukrainas pusē sarežģī bijušo brīvprātīgo Ukrainas armijas karavīru un citu patriotisko organizāciju dalībnieku ierašanās spēku atvilkšanas zonā. Tiek izteikti pretrunīgi apgalvojumi par to, vai šie aktīvisti šobrīd ir bruņoti. 26. oktobrī, uzturoties Zolotē, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis iesaistījās asā sarunā ar vienu no šiem brīvprātīgajiem, kas vēlāk guva plašu rezonansi Ukrainas medijos un sabiedrībā. Brīvprātīgo līderis un partijas „Nacionālais korpuss” vadītājs Andrijs Biļeckis brīdinājis valdību nemēģināt risināt šo problēmu ar spēku, jo uz to tikšot atbildēts ar vēl lielāka skaita bruņotu aktīvistu iesaisti. Netiešu atbalstu brīvprātīgo aktivitātēm paudis Ukrainas iekšlietu ministrs Arsens Avakovs. Spēku atvilkšana ir aptuveni mēnesi ilgs process, kuru kontrolē Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas novērotāji. Globālie protesti Protestu uzbangojums, kuru pasaule piedzīvojusi pēdējās nedēļās, savā apjomā ir lielākais kopš šīs desmitgades sākuma, kad „Arābu pavasara” masu demonstrācijas sakrita ar Occupy kustību Rietumu finanšu centros. Pašreizējiem protestiem dažādās valstīs un reģionos ir atšķirīgi motīvi, un atšķirīga ir arī varas reakcija. Joprojām turpinās jau mēnešiem ilgie protesti Honkongā, lai gan to tiešais iemesls – personu izraidīšanas likumprojekts – 23. oktobrī tika atsaukts. Spānijas Augstākās tiesas lēmums, piespriežot reālus un ilgus cietumsodus vairākiem Katalonijas secesijas kustības līderiem, izraisīja vairākas dienas ilgus vardarbīgus protestus Barselonā un citās Katalonijas pilsētās. Čīles galvaspilsētā Santjago protestu konkrētais iegansts ir braukšanas maksas palielinājums sabiedriskajā transportā, taču tajos izpaužas neapmierinātība ar vispārējo sociālo situāciju, tai skaitā zemo izglītības kvalitāti valstī. Neapmierinātība ar valdības sociālo un ekonomisko politiku ir iemesls protestiem Haiti un Ekvadorā, pēdējā gadījumā panākot valdības piekāpšanos un atteikšanos no Starptautiskā Valūtas fonda iniciētās taupības pasākumu paketes. Vairāk politiska satura ir protestiem Tuvajos Austrumos – Irākā, Libānā un Ēģiptē. Šeit ielās izgājušie sociālekonomisko problēmu cēloņus saskata politiskajā sistēmā un, attiecīgi, prasa konstitucionālas izmaiņas vai pie varas esošo spēku nomaiņu. Kamēr Libānā vara ir salīdzinoši gatava dialogam, Irākā pret demonstrantiem raidīts bruņots spēks, kā rezultātā 21 cilvēks zaudējis dzīvību. Ēģiptes militārā diktatūra izvērsusi striktus drošības pasākumus, apslāpējot protestu kustību, pirms tā izvērsusies plašumā. Komentētāji saskata līdzīgas iezīmes visos šajos protestos: sakritību protesta formās, sociālo tīklu ietekmi un – kas visnozīmīgāk – protestētāju vecumu. Kā atzīmē izdevuma The Guardian apskatnieks Džeks Šenkers: Vairums no šobrīd protestējošajiem ir finanšu krīzes bērni – paaudze, kas pieaugusi dīvainajos un drudžainajos gados pēc ekonomiskās un politiskās konvencijas sabrukuma un pirms iezīmējusies jauna, kas varētu aizstāt bojāgājušo.   Gaidāmās vēlēšanas Lielbritānijā  Otrdien Lielbritānijas Parlaments reto reizi darīja pa prātam premjerministram Borisam Džonsonam, ar pārliecinošu balsu vairākumu apstiprinot ne vien viņa rosinātās ārkārtas vēlēšanas, bet arī to datumu – 9. decembri. Ar šīm vēlēšanām premjers cer iegūt Parlamentu, kas noteiktāk atbalstīs viņa breksita plānu, kura īstenošana atlikta līdz nākamā gada 31. janvārim. Tomēr šo gaidu piepildīšanās nepavisam nav garantēta. Pašreizējās aptaujas gan liecina, ka Konservatīvajai partijai ir solīds pārsvars pār tās galvenajiem konkurentiem leiboristiem, tomēr vai šis pārsvars saglabāsies līdz vēlēšanām un vai tas konvertēsies atbilstošā deputātu vietu skaitā, to, kā atzīmē apskatnieki, grūti prognozēt. Vēl tiek uzsvērts fakts, ka abu tradicionālo britu politikas smagsvaru, konservatīvo un leiboristu, kopējais svars politiskajā spektrā ir sarucis līdz nepieredzēti zemam līmenim – apmēram 60%. Nav īsti skaidrs, kā šajās vēlēšanās varētu izpausties „Breksita partijas” atbalstītāju piedalīšanās, ciktāl nacionālajā līmenī eiroskeptisko spēku ieguvumi līdz šim bijuši niecīgi. Savu ietekmi noteikti palielinās Liberāldemokrātiskā partija, kura konsekventi iestājas par breksita atsaukšanu, taču nav droši lēšams, cik tieši eirooptimistu balsu tā varētu atņemt saviem konkurentiem. Droši vien konservatīvo galvenais konkurents arī gaidāmajās vēlēšanās būs Leiboristu jeb Darba partija, taču šīs partijas izredzes nebūt nevairo tās aptuvenā pozīcija breksita jautājumā, kas ir un paliek nozīmīgākais šajās vēlēšanās. Tiek minēts arī, ka vēlēšanu rezultātus varētu nozīmīgi iespaidot vēlētāju tendence balsot par ticamāko uzvarētāju un pat slikts laiks, kas daudzus varētu atturēt doties pie urnām.

Studijā notikumus pasaulē komentē LTV žurnāliste Ina Strazdiņa un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis. Premjers Džonsons vēlas apturēt Parlamenta darbību Jauns pavērsiens britu politikā iezīmējās vakar no rīta, kad trīs karalienes Elizabetes II slepenpadomnieki no Konservatīvās partijas ieradās majestātes Skotijas rezidencē Balmoralas pilī ar premjerministra Džonsona lūgumu izsludināt Lielbritānijas Parlamenta darbības pārtraukšanu ne vēlāk kā 12. septembrī uz vairāk nekā mēnesi – līdz 14. oktobrī paredzētajai Karalienes runai. Šī runa, kuru britu monarhs saka abu Parlamenta palātu kopīgā sanāksmē, iesāk jaunu Parlamenta sesiju un deklarē valdības programmu likumdošanas jomā. Runas autors ir valdība – monarham šai gadījumā piekrīt tikai formāla izsludinātāja loma. Tradicionāli pirms monarha runas Parlaments uz ilgāku vai īsāku laiku pārtrauc darbu, taču par šī pārtraukuma ilgumu lemj paši likumdevēji. Šajā gadījumā premjers Džonsons, izmantodams savas likumiskās tiesības, vēlas noteikt ļoti ilgu darbības pārtraukumu. Savu lēmumu valdības vadītājs motivē ar nepieciešamību sagatavot Parlamentu jaunajam likumdošanas ciklam pēc izstāšanās no Eiropas Savienības, taču vairums ir vienisprātis, ka tas darīts, lai mazinātu likumdevēju iespējas aizkavēt Breksitu, ja līdz izstāšanās datumam – 31. oktobrim – netiktu panākta jauna vienošanās. Kā zināms, Boriss Džonsons ir apņēmības pilns 31. oktobrī pamest savienību par katru cenu – arī bez vienošanās. Lielākās opozīcijas partijas – leiboristu – līderis Džeremijs Korbins jau nodēvējis šo Džonsona rīcību par demokrātijas nolaupīšanu, bet Skotijas pirmā ministre Nikola Stērdžena sacīja, ka šādai rīcībai nav sakara ar demokrātiju, bet gan diktatūru. Vairākas politiķu grupas uzsākušas tiesvedības procedūras nolūkā apstrīdēt Džonsona lūgumu karalienei, taču šī iespēja šķiet apšaubāma, ciktāl karaliene jau paziņojusi, ka premjera lūgums tiks izpildīts, un britu likumdošana neparedz iespēju tiesas ceļā apstrīdēt šādus monarha rīkojumus. Šajā situācijā Parlamentam ir tika viena iespēja nepakļauties valdības nolemtajam: nobalsot par neuzticību Borisa Džonsona konservatīvo kabinetam. Tad vai nu divu nedēļu laikā tiktu apstiprināta jauna valdība, vai arī notiktu ārkārtas Parlamenta vēlēšanas.   G7 samits Šī gada septiņu industriāli attīstītāko Rietumu demokrātiju līderu samits no 24. līdz 26. augustam notika Francijas Atlantijas piekrastes kūrortā Biaricā. Namatēvs, Francijas prezidents Emanuels Makrons, sanākšanas priekšvakarā pauda, ka šoreiz tā varētu noslēgties bez gala komunikē. Iemesls nepārprotami bija iepriekšējā gada pieredze, kad pēc samita Kvebekā Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps no prezidenta lidmašīnas paziņoja, ka atsauc savu parakstu zem gala dokumenta. Beigu beigās samita deklarācija tomēr tapa – daži desmiti frāžu, kas pauž apņemšanos reorganizēt Pasaules Tirdzniecības organizāciju, aktivizēt tā dēvēto Normandijas formātu, mēģinot risināt Krievijas un Ukrainas attiecību problēmas, neļaut Irānai iegūt kodolieročus, atbalstīt politisku risinājumu meklējumus iekšējam konfliktam Lībijā un aicinājumu izvairīties no vardarbības pret Honkongas masu protestu dalībniekiem. Īpašu samita uzmanību izpelnījās šogad nepieredzēti plašie ugunsgrēki Amazones baseina lietus mežos, kuru dzēšanai operatīvi tika piešķirti 20 miljoni dolāru. No Eiropas līderu puses izskanēja nepārprotami aizrādījumi Brazīlijas valdībai par tās bezatbildīgo vides politiku, uz ko klāt nebijušais prezidents Žairs Bolsunaru atbildēja ar personīgi aizskarošiem izteikumiem sociālajos tīklos prezidenta Makrona un viņa dzīvesbiedres virzienā. Kā auksta duša pārējiem Biaricas viesiem bija nākamā gada samita rīkotāja Donalda Trampa paziņojums, ka viņš grasoties ieaicināt viesos pirms pieciem gadiem no šī demokrātiju kluba izraidīto Krievijas līderi Vladimiru Putinu ar domu pakāpeniski atgriezt viņu G7 apritē. Kopumā jāsaka, ka Biarica ir apstiprinājusi bažas, kuras jau pirms sanākšanas pauda Eiropas Savienību šeit pārstāvējušais Eiropadomes prezidents Donalds Tusks – G7 līderu vidū vērojams politiskās vienprātības zudums, kas traucē rast risinājumus arvien sarežģītākajām globālajām problēmām. „Laikmeta beigu izjūta” – tā Biaricas notikumu raksturo izdevuma "The Guardian" apskatnieks Džulians Bordžers, salīdzinot šībrīža Eiropas līderus ar Vecās pasaules karaļnamu galvām Pirmā pasaules kara priekšvakarā.     Itālijas valdības krīze Četrpadsmit mēnešus ilgais Itālijas premjera, partijas „Pieczvaigžņu kustība” pārstāvja Džuzepes Kontes valdības cikls noslēdzās 20. augustā, kad savu atbalstu viņa kabinetam atsauca otra koalīcijas partija – labēji radikālā „Līga”. „Līgas” līdera Mateo Salvini nolūks bija visai nepārprotams – iniciēt ārkārtas parlamenta vēlēšanas, kuras viņa partija, spriežot pēc reitingiem, varētu vairot savu ietekmi. Šis aprēķins gan izrādījies aplams, jo „Pieczvaigžņu kustība” operatīvi uzsāka sarunas par jaunas koalīcijas izveidi ar kreisi centrisko Demokrātisko partiju. Redzot šo attīstību, Salvini uzsāka politiskus manevrus, solot atjaunot koalīciju, ja Konti premjera amatā nomainītu „Pieczvaigžņu kustības” priekšsēdētājs Luidži di Maijo, taču pēdējais neizrādījās šādi uzpērkams. Tad nu „Līgas” vadonim šobrīd atliek vienīgi pravietot, ka itāliešu tauta celšoties sodīt savus principus nodevušo „Pieczvaigžņu kustību” un demokrātus, kuri raujoties pie varas „pret tautas gribu”. Te gan jāpiebilst, ka „Līgas” frakcija parlamentā nav neko daudz lielāka kā Demokrātiskajai partijai. Demokrātiem, kas pārstāv klasiski sociāldemokrātisko ievirzi, ir diezgan daudz saskares punktu ar „Pieczvaigžņu kustību” vides aizsardzības jautājumos, un arī partiju sociālās programmas varētu būt salāgojamas. Vakar abas partijas vienojās par koalīcijas izveidi un šodien savu mandātu Džuzepes Kontes otrās valdības veidošanai deva arī Itālijas prezidents Serdžio Matarella. Jāpiebilst, ka jauno valdību gaida nopietns pārbaudījums, apstiprinot nākamā gada budžetu, kuru Eiropas Savienība vēlas redzēt sabalansētāku nekā līdz šim.

Eiroparlamenta vēlēšanas Vairs tikai mēnesis mūs šķir no 25. maija, kad Eiropas Savienības balsstiesīgie pilsoņi tiek gaidīti pie vēlēšanu urnām, lai ievēlētu pēc skaita devīto Eiropas Parlamentu. Pie tam joprojām nav gluži skaidrs, vai vēlēšanas notiks 27 vai 28 dalībvalstīs, un vai, attiecīgi, potenciālo vēlētāju būs aptuveni 512 miljoni vai par kādiem 45 miljoniem mazāk. Šādu bezprecedenta intrigu šā gada Eiroparlamenta vēlēšanām ir sagādājis iestrēgušais Breksita process, ciktāl joprojām pastāv teorētiska iespēja, ka atlikušā mēneša laikā Lielbritānija akceptēs pagājušā gada novembrī panākto izstāšanās līgumu un pametīs savienību. Tomēr pēc pēdējās izstāšanās termiņa atlikšanas daudzkārt ticamāka ir iespēja, ka maija trešajā dekādē Apvienotā Karaliste joprojām būs Eiropas Savienības dalībvalsts, piedalīsies vēlēšanās, un līdz ar to nenotiks arī plānotā Eiroparlamenta deputātu skaita samazināšana un mandātu pārdale starp dalībvalstīm. Kā britu vēlētāji varētu uzvesties šajās vēlēšanās, kuras daži jau nodēvējuši par „maigo referendumu par palikšanu savienībā”? Ir skaidrs, ka nekas labs negaida britu konservatīvos, kuri likuši vilties striktā breksita piekritējiem. Šo toriju elektorāta daļu ir izredzes pārņemt Naidžela Farāža šā gada janvārī nodibinātajai Breksita partijai. Salīdzinoši lielākas cerības uz panākumiem liek Leiboristu partija, kuras līderi atbalsta maigāku breksita versiju. Tiek pat lēsts, ka leiboristu panākumi varētu mainīt spēku samēru Eiroparlamentā starp divām spēcīgākajām frakcijām – labēji centrisko Eiropas Tautas partiju grupu un kreisi centrisko Sociālistu un demokrātu progresīvo aliansi. Lielbritānijas vēlēšanu perspektīvas iekļaujas dziļākā un jau vairākus gadus aktuālā intrigā: kā mainīsies spēku samēri starp populistiskajām, t.sk. eiroskeptiskajām un proeiropeiskajām partijām. 8. sasaukuma Eiroparlamentā populistu īpatsvars tika lēsts uz apmēram 150 deputātiem jeb 20%. Ir diezgan skaidrs, ka nākamajā sasaukumā šādas ievirzes parlamenta locekļu būs vairāk, ciktāl tādām partijām kā „Alternatīva Vācijai”, Itālijas „Pieczvaigžņu kustība” un „Ziemeļu līga”, Austrijas Brīvības partija starplaikā izdevies nozīmīgi palielināt savu ietekmi nacionālā līmenī. Nav izslēgts, ka šajā nometnē varētu pāriet arī tādi līdz šim mērenākiem blokiem piederīgi spēki kā Ungārijā valdošā "Fidezs" un Polijā valdošā „Likums un taisnīgums”. Izskan pat viedokļi, ka eiroskeptiķu un populistu bloks varētu kļūt par lielāko Eiroparlamentā un radikāli mainīt savienības politiskos pamatus. Atsevišķu šīs ievirzes partiju arsenālā ir tādas radikālas idejas kā Eiropas Komisijas likvidācija, atteikšanās no vienotās valūtas eiro, ekonomiski vājāko dalībvalstu izslēgšana no savienības u.c. Tomēr starp šīm partijām ir arī gana daudz idejisku un taktisku pretišķību, tāpēc tiek apšaubīta to spēja izveidot vienotu Eiroparlamenta bloku. Lieldienu terorakti Šrilankā Šrilanka, kas savu neatkarību no Britu impērijas ieguva 1948. gadā, nesenā pagātnē ir piedzīvojusi asiņainus iekšējus konfliktus. Smagākais no tiem bija 26 gadus ilgušais pilsoņu karš, kurā salas ziemeļu un austrumu provincēs dominējošās tamilu minoritātes militārā kustība „Tamililamas atbrīvošanas tīģeri” cīnījās par suverēnas tamilu valsts izveidi. 2009. gadā karš noslēdzās ar valdības spēku uzvaru. Islāma terorisms līdz šim Šrilanku bija skāris samērā nenozīmīgi, tāpēc Lieldienu svētdienā notikušās sešas eksplozijas, kurās nepārprotami bija saskatāmi radikālā islāma motīvi, šokēja kā vietējo, tā starptautisko sabiedrību. Terora akti bija vērsti pret katoļu dievnamu un trīs viesnīcām galvaspilsētā Kolombo, kā arī vēl diviem katoļu dievnamiem citās pilsētās. Sprādzienos dzīvību zaudējuši vairāk nekā 350 cilvēku, vairāk nekā 500 guvuši ievainojumus. Atbildību par uzbrukumiem uzņēmusies vietējā džihādistu grupa „Nacionālā monoteisma organizācija”, un savu līdzdalību apliecinājis arī starptautiskais terorisma tīkls "Daīš" jeb "Islāma valsts". Teroraktu vēriens un organizācijas līmenis liek domāt, ka šī shēma – vietējā marginālā grupa kā izpildītājs un "Daīš" kā iedvesmotājs un organizētājs – ir visai ticama. Kā izsakās mediju resursa Bloomberg analītiķis Džeimss Stavridis, Lieldienu uzbrukums Šrilankā iezīmē jaunu – trešās paaudzes terorisma ēru. Otrās paaudzes reģionālās teroristu organizācijas – tādas kā Al-Qaeda un Boko Haram – ir nomainījis trešās paaudzes fenomens: „Islāma valsts" – globāli izplatīta, ļoti asinskāra, finansiāli jaudīga, augsti inovatīva organizācija. Kamēr Rietumi spējuši nomākt tās teritoriālo ekspansiju, efektīvi izspiežot to no ģeogrāfiskā kalifāta Irākā un Sīrijā, tā ir mutējusi par globālajā tīmeklī bāzētu organizāciju, kas turpina veikt komplicētus uzbrukumus un iedibināt šūniņas visā pasaulē.” Jaunais Ukrainas prezidents Zeļenskis Tas, ko vēl gluži nesen ļoti daudzi uzskatīja par neiespējamu, ir noticis – pērnajā svētdienā notikušajā Ukrainas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā spīdošu uzvaru svinēja Volodimirs Zeļenskis, 41 gadu vecs aktieris, scenārists un producents, kurš līdz pat pagājušā gada beigām politikā darbojies visai margināli. Viņa pārstāvētā partija „Tautas kalps” (sākotnēji dēvēta par „Izšķirīgo pārmaiņu partiju”) Ukrainas politisko spēku reitingos parādījās 2017. gada sākumā, šī gada februārī kļūstot par populārāko ar 25%. Partijas tagadējais nosaukums patapināts no Zeļenska iecerētā un producētā komiskā teleseriāla, kurā viņš spēlējis arī galveno lomu – vēstures skolotāju Goloborodjko, kurš „kā uz burvja mājienu” kļūst par valsts prezidentu. Tagad šī populisma pasaciņa īstenojusies dzīvē. Pie tam kā jaunizceptā prezidenta, tā viņa partijas politiskā programma joprojām ir izplūdusi un vāji komunicēta. Zeļenska līdzšinējā darbība un izteikumi vedina domāt, ka Ukrainas ārpolitikai kardinālajā Krievijas agresijas un Krimas aneksijas jautājumā viņš neplāno radikālu kursa maiņu, respektīvi – piekāpšanos apmaiņā pret mieru. Katrā ziņā Krievija pēdējās nedēļās spērusi vairākus soļus mazākās kaimiņvalsts ietekmēšanai: aizliegts naftas produktu eksports uz Ukrainu, ar 1. jūniju tiks aizliegts arī ogļu eksports, būtiski paplašināti ierobežojumi Ukrainas ražojumu importam Krievijā, atvieglota separātisko Doņeckas un Luhanskas pašpasludināto „republiku” iedzīvotāju pāriešana Krievijas pilsonībā.

Studijā notikumus komentē starptautisko attiecību eksperts, Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns. Lielās piektdienas vienošanās Tā dēvētā Lielās piektdienas jeb Belfāstas vienošanās tika noslēgta 1998. gada 10. aprīlī apmēram pulksten pussešos no rīta. Tā vaiņagoja vismaz desmit gadus ilgušās Lielbritānijas un Īrijas valdību sarunas, kā arī Ziemeļīrijas politisko spēku centienus izbeigt vardarbības un terora ēru, kas Ziemeļīriju un visas Britu salas satricināja kopš 60. gadu beigām. Ziemeļīrijas konflikta saknes meklējamas pagājušā gadsimta 20. gados, kad Īrijas republika ieguva neatkarību no Britu impērijas, taču salas ziemeļaustrumu daļa – Olstera, kur nelielā vairākumā bija protestantu iedzīvotāji, palika Lielbritānijas sastāvā. Lai nodrošinātu savu dominējošo lomu Ziemeļīrijā, protestanti ieviesa sev izdevīgu vēlēšanu sistēmu, kā arī īstenoja diskrimināciju pret katoļiem izglītības, profesijas izvēles un sociālā atbalsta jomās. Katoļu pilsoņtiesību kustības aktīvā kampaņa par diskriminācijas izbeigšanu izraisīja asu un vardarbīgu protestantu organizāciju un varas iestāžu reakciju, katoļu mazākums nepalika parādā, un savstarpēja vardarbība strauji vērsās plašumā. Kopumā konflikta desmitgades prasīja teju 3500 cilvēku dzīvību. Lielās piektdienas vienošanās būtība ir: Ziemeļīrijai paliek Lielbritānijas sastāvā, bet tā tiek maksimāli integrēta ar pārējo Īrijas salas daļu, resp. Īrijas republiku. Šādā nolūkā tikušas izveidotas vairākas pastāvīgas sadarbības organizācijas, tai skaitā Ziemeļu-Dienvidu ministru padome un Lielbritānijas un Īrijas padome. Abas līgumslēdzējas valstis atzina Ziemeļīriju par strīdus teritoriju, paredzot mehānismu iespējamai tās valstiskā statusa maiņai, apvienojoties ar Īrijas republiku. Visiem Ziemeļīrijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem ir automātiskas tiesības uz abu valstu pilsonību. Varas dalījuma, Ziemeļīrijas likumdevējas institūcijas – Asamblejas – un izpildvaras sistēmā tika iestrādāti principi, kas novērš iespējamu vienas kopienas dominēšanu, diskriminējot otru kopienu. Vitāli svarīga Lielās piektdienas vienošanās īstenojumam bijusi brīva cilvēku un preču kustība pāri Īrijas un Ziemeļīrijas robežai. Šāda robežas atvērtība bija pašsaprotama tikām, kamēr gan Īrija, gan Lielbritānija bija Eiropas Savienības dalībvalstis, un tā izrādījusies nozīmīgākais klupšanas akmens breksita procesam. Ietekmīgākās Ziemeļīrijas īru nacionālistu partijas "Sinn Fein" prezidente Mērija Lū Makdonalda pat postulējusi, ka „Breksits un Lielās piektdienas vienošanās ir nesavienojami”. Cita starpā Lielās piektdienas vienošanās paredz iespēju Ziemeļīrijai referenduma ceļā pamest Lielbritānijas un Ziemeļīrijas apvienoto karalisti un pievienoties Īrijas republikai. Cik reāls varēt būt šāds attīstības scenārijs? Viedokli pauž Mārtina Andersone, Lielbritānija (Ziemeļīrija), no partijas "Sinn Fein": Tā ir likumiski apstiprināta metode, kas paver Ziemeļīrijas ļaudīm ceļu atpakaļ uz Eiropas Savienību. To jo sevišķi uzsver īru republikāņi, ka Lielās piektdienas vienošanās paredz: gadījumā, ja Ziemeļīrijas konstitucionālā statusa maiņa varētu būt ticama, tad Ziemeļīrijas valsts sekretārei britu valdībā ir jāizspriež, vai rīkot t.s. border poll – referendumu par Ziemeļīrijas valstiskās piederības maiņu. Cita pēc citas ir bijušas aptaujas, kuras rāda „tektonisko plātņu” pārbīdi Ziemeļīrijā. Šobrīd turienes cilvēki jau uzlūko šo jautājumu tā: vai palikt savienībā ar Lielbritāniju un pamest Eiropas Savienību, vai arī viņi grib palikt Eiropas Savienībā un atkalapvienot Īriju. Šobrīd notiek šī konstitucionālā diskusija, kuras pamatā ir leģitīma un demokrātiska klauzula, kuru satur Lielās piektdienas vienošanās. Tā atzīst, ka Īrijas salas tautai, un tikai tai, savstarpēji vienojoties abām šīs salas daļām, un bez šķēršļiem no ārienes, ir tiesības īstenot savu pašnoteikšanos, uz abpusējas, brīvi un līdztiesīgi paustas piekrišanas pamata, Ziemeļiem un Dienvidiem izveidojot vienotu Īriju. Tādējādi Lielās piektdienas vienošanās ietver breksita problēmas risinājumu Eiropai. Viedokli pauž Braiens Heizs, Īrija, no partijas "Fine Gael":   Lielās piektdienas vienošanās paredz iespēju, ka var notikt šāds referendums jeb apvienošanās balsojums, bet tam ir divi priekšnoteikumi. Pirmais – ir jābūt nozīmīgiem pierādījumiem, ka Ziemeļīrijas sabiedrības vairākums gribētu mainīt Ziemeļīrijas konstitucionālo statusu un no Apvienotās Karalistes sastāvdaļas kļūt par daļu no Īrijas republikas. Tiem jābūt būtiskiem un pastāvīgiem pierādījumiem. Pagaidām nekas par to neliecina. Otrs noteikums ir, ka Ziemeļīrijas valsts sekretāram – par Ziemeļīriju atbildīgajam britu kabineta loceklim, arī jāpiekrīt šim viedoklim. Pašreizējā valsts sekretāre vairākkārt ir apliecinājusi, ka viņa nav tādās domās. Atbalsts apvienošanās balsojumam, kuru pauž tādas radikālnacionālas partijas kā "Sinn Fein", par labu nenāk. Mums Īrijā ir nepieciešama vienošanās starp katoļiem un protestantiem, lai izlīdzinātu mūsu strīdus un rosinātu samierināšanos. No Īrijas valdības viedokļa šāda apvienošanās balsojuma ideja ir destruktīva. Viss, kas mums vajadzīgs, ir lai Ziemeļīrijas Asambleja un Ziemeļīrijas valdība darbotos un panāktu vienošanos. Tā, es domāju, ir prioritāte.    Krievijas „suverēnais internets” Pirms nedēļas Krievijas Federācijas Valsts Dome otrajā lasījumā apstiprināja likumprojektu, kas paredz iespēju būtiski ierobežot globālā tīmekļa pieejamību šajā valstī. Tas paredz, ka tīmekļa sakaru operatoriem būs jāuzstāda īpašas ierīces, kas ļauj valsts institūcijām īstenot datu plūsmas kontroli. Ja līdz šim nevēlamu tīmekļa resursu bloķēšanu pēc varasiestāžu pieprasījuma veica operatori, tad jaunā likuma ietvaros to tieši īstenos Federālais uzraudzības dienests sakaru, informācijas tehnoloģiju un masu komunikāciju jomā, plašāk pazīstams kā „Roskomnadzor”. Medijos šis projekts ieguvis apzīmējumu „suverenais internets”. Kā oficiālais likuma mērķis tiek definēta Krievijas nacionālā tīkla darbības nodrošināšana hipotētiskā situācijā, kad kādas „naidīgo Rietumu” akcijas rezultātā tas tiktu atslēgts no globālā tīmekļa. Tomēr likuma saturs nepārprotami liecina, ka faktiskais mērķis ir drīzāk ieviest radikālu informācijas aprites kontroli, kas daudzējādā ziņā atgādina kārtību padomju totalitārisma periodā. Apliecinājums tam ir arī prezidenta Putina izteikumi, raksturojot jauno likumdošanas iniciatīvu. Raksturojot globālo tīmekli kā Rietumu specdienestu izgudrojumu, Putins paudis „Viņi taču tur sēž [..] un visu noklausās, redz un lasa, ko jūs runājat, un uzkrāj aizsardzības informāciju. Bet tā – vairs nevarēs.” Eduards Liniņš to pārrunā ar politologu un orientālistu, Civilizāciju dialoga institūta zinātnisko pētījumu vadītāju Alekseju Malašenko: Es domāju, tā ir Krievijas valdošo aprindu gluži dabiska vēlme, kas atspoguļo šo aprindu bailes. Bailes no jebkādām neatkarīgām sarunām, informācijas. Tas ir viens no kopējās stratēģijas virzieniem. Tajā nav nekā pārsteidzoša. Pats šis lēmums interneta sakarā ir turpinājums tai politikai, kas sākās, manuprāt, 2012. gadā, taču toreiz runa bija par satura ierobežošanu – par sarunām, par domām kā tādām. Savukārt tagad runa jau ir par triecienu pašai infrastruktūrai, tās padarīšanu par kontrolējamāku. Formāli, kad šis jautājums tika apspriests Valsts Domē, tika pausts, ka tā ir reakcija uz 2018. gadā Amerikā pieņemto kiberdrošības stratēģiju. Es teiktu, ka tas ir diezgan viltīgi izvēlēts iegansts. Es pat teiktu – diezgan adekvāti izvēlēts. Tomēr tas viss notiek Krievijai nevēlamā iekļūšanas ierobežošanas politiskajā kontekstā. Oficiāli tiek runāts par ārējo draudu novēršanu, bet faktiski tā ir valdošajām aprindām nevēlamas informācijas novēršana. Vēl ir tāds jauks apzīmējums kā „trafika filtrācija”. Viņi tagad to filtrēs, kas, gluži acīmredzami, ierobežos kādas iespējas. Bet, no otras puses, nav jau tie laiki, kad varēja slāpēt BBC radiopārraides. Starp citu, tais padomju laikos bija brīnišķīgs sakāmvārds:  „Ir Krievzemē ieraža naktīs klausīties BBC.” Es domāju, ka katram tādam aizliegumam tiks atrasta pretinde, un, patiesību sakot, atslēgt Krieviju no interneta ar šo „suverenizāciju” ir praktiski neiespējami. Jā, var ļoti apgrūtināt, var pamatīgi kaitēt, bet es nevaru iedomāties, kā to varētu pilnīgi nogriezt. Pat Ziemeļkorejā tas līdz galam neizdodas, bet tur, paši saprotat, ir drusku cits režīms. Nu – paskatīsimies. Šobrīd gan speciālisti, gan citi ļaudis, kuri pastāvīgi izmanto internetu un tam visam seko, pauž bažas. Bet izjūta ir tāda, ka līdz galam neizdosies. Jā – ir uzstādīts mērķis, bet patiesībā tas ir praktiski neiespējami. Ed.L. Vai te nav klātesošs gluži materiālās ieinteresētības moments? Attiecīgā projekta īstenošanai domātā tehnika kādam ir jāpiegādā, jāuzstāda – tie ir lieli ieguldījumi, kuri pasūtījumu saņēmējiem nesīs labu peļņu. A.M.: Nenoliedzami, ir arī kāda materiāla ieinteresētība, bet šajā gadījumā es to liktu otrajā vietā. Mūsdienu Krievijā nekāda materiālā ieinteresētība bez politiskā konteksta nedarbosies. Starp citu, jūs ļoti pareizi uzstādījāt jautājumu. Ir gan politiskais mērķis, gan arī ļaudis ar to mēģina pelnīt un, protams, nopelnīs. Ed.L.: Vai pastāv iespēja, ka šis lēmums tomēr tiktu apturēts – ka likumprojektu neapstiprinātu Federācijas Padome vai neparakstītu prezidents? A.M.: Nē, atpakaļceļa nav. Var būt tikai kādas korekcijas, bet ciktāl šobrīd ir ļoti modē runāt par hakeriem, par kiberdrošību u.t.t., es domāju, tas viss tiks novests līdz galam. Jautājums ir tikai par to, kā tiks meklēta pretinde, bet to jau meklē. Varu tikai atkārtoties: BBC noslāpēt varēja, un arī tad ne līdz galam. Noslapēt internetu un padarīt to pilnīgi bezzobainu neizdosies. Nav vairs tie laiki un tā tehnika. Parlamenta vēlēšanas Somijā Mēs esam lielākie zaudētāji, tas jāatzīst. Tauta ir paudusi savu gribu, tā pēc svētdien notikušajām Somijas parlamenta vēlēšanām izteicies līdzšinējais Somijas premjerministrs un Centra partijas līderis Juha Sipile. Viņa vadītais politiskais spēks zaudējis apmēram 2/5 vietu parlamentā, no pirmās pozīcijas noslīdot uz ceturto. Kā galvenais neveiksmes iemesls tiek minēta Sipiles labēji centriskās valdības nepopulārā taupības politika. Līderpozīcijās tagad nonākusi arodbiedrību līdera Anti Rinnes vadītā Sociāldemokrātu partija. Tomēr par galveno šo vēlēšanu veiksminieku jāuzskata labēji konservatīvais un populistiskais spēks „Somu partija” un tā līderis Jusi Halla-aho. Līdz 2017. gadam „Somu partija” ietilpa valdības koalīcijā, taču, kad par partijas līderi tika ievēlēts Halla-aho, kuram ir etniskā un rasu naida kurinātāja reputācija, koalīcijas partneri atteicās no tālākās sadarbības. No „Somu partijas” atšķēlies mērenākais spārns izveidoja partiju „Zilā reforma”, kas palika koalīcijā un ļāva saglabāt Sipiles kabinetu. Vēl pagājušā gada nogalē „Somu partijas” izredzes nebija īpaši spožas, taču tad Somiju satricināja kriminālprocess, kurā grupa imigrantu tiek apsūdzēta par dzimumnoziegumiem pret nepilngadīgām meitenēm. Antiemigrācijas noskaņojuma vilnis padarīja Hallu-aho par vispopulārāko somu politiķi un ļāva viņa partijai saglabāt otras spēcīgākās parlamenta partijas statusu, tikai par vienu mandātu atpaliekot no sociāldemokrātiem. Kopumā šis Somijas parlaments tiek raksturots kā nepieredzēti fragmentēts, attiecīgi tiek prognozēts arī visai smags koalīcijas izveides process. Vēlēšanu rezultātu un koalīcijas sarunas komentē Somijas sabiedriskā medija politiskā korespondente Marija Stenroosa:      Centra partija zaudēja, rezultāts viņiem bija katastrofa. Viņi bija vienīgā partija, kas zaudēja vēlētājus. Es domāju, ka galvenais iemesls bijušā premjera partijas neveiksmei ir tas, ka partijas prezidents [Juha] Sipila bija ļoti norūpējies par nodarbinātību un viņš ļoti rūpīgi uzklausīja uzņēmējus, bet aizmirsa Centra partijas tradicionālos vēlētājus- parastos cilvēkus no lauku reģioniem, priekš kuriem šī partija tika veidota. Viņš zaudēja kontaktu un zaudēja arī vēlēšanas. Un tad bija sociālās un veselības sistēmas reforma, kas bija neveiksmīga reforma, kuras dēļ premjers pats izgāza savu valdību pāris nedēļas pirms vēlēšanām un izskatījās pēc zaudētāja. Sociāldemokrāti, manuprāt, ieguva no tā, ka valdība izgāzās dēļ šīs reformas. Manuprāt, cilvēki par sociāldemokrātiem balsoja, jo viņi vēlas pārmaiņas. Iepriekšējā valdība īstenoja skarbas reformas, lai paaugstinātu nodarbinātību, viņi smagi strādāja, bet tam bija augsta maksa- tas iespaidoja cilvēku algas. Cilvēki vēlējās pilnīgi citu valsts vadīšanas veidu. Koalīcijas sarunas tūlīt sāksies. Situācija izskatās ļoti sarežģīta, jo Sociāldemokrātiem ir ļoti mazs pārsvars. Visām trim partijām, kas ieguva visvairāk balsu, vēlēšanās bija 17-ar astīti procenti balsu. Izskatās, ka sarunas būs ļoti grūtas, tāpēc, ka otrā vieta ir populistu partijai - Somu partijai, un neviens nopietni nerunā ar viņiem. Trešās vietas ieguvēji - Nacionālās koalīcijas partija- viņi ir labā spārna partija, un viņu ekonomiskā politika ļoti atšķiras no sociāldemokrātiem, un tur jau būs jāvienojas par daudziem kompromisiem. Es domāju, ka mums būs koalīcija ar daudzām partijām, vismaz 4 vai 5, un, ja mums būs tik daudz partijas, būs ļoti grūti vienoties. Mums ir bijusi valdība ar 6 partijām, un beigās viņi neko nespēja izdarīt, divas partijas pameta koalīciju. Ir ļoti grūti par kaut ko vienoties, ja koalīcijā ir vairāk nekā 3 vai 4 partijas. Sociāldemokrāti tagad mēģinās veidot valdību, tas varētu aizņemt mēnesi, varbūt divus. Ir arī iespēja, ka pēc tam mēģina nākamie. Bet tā kā tie ir populisti, ar kuriem šobrīd neviens nav gatavs strādāt, ir iespēja, ka pēc tam mēģina arī trešā lielākā partija. Bet ir skaidrs, ka sociāldemokrāti ļoti smagi strādās pie tā, lai viņiem izdotos izveidot koalīciju, jo viņi nav bijusi valdošā partija jau 20 gadus, viņiem ir ļoti svarīgi iegūt premjera krēslu.   Par Lielās piektdienas vienošanos runā: Braiens Heizs, Īrija, partija Fine Gael Mārtina Andersone, Lielbritānija (Ziemeļīrija), partija Sinn Fein    

Par notikumiem pasaulē: vēlēšanām Izraēlā, Eiropas Savienības un Ķīnas samitu un breksitu. Studijā notikumus komentē žurnāla "IR" komentētājs Pauls Raudseps. Izraēlas parlamenta – Kneseta – vēlēšanas 9. aprīlī notikušajās 21. Kneseta vēlēšanās Izraēlas pilsoņi piešķīra mandātus 120 likumdevējiem. Vēlēšanas notika priekšlaikus pēc tam, kad pagājušā gada nogalē iekšēju nesaskaņu dēļ izjuka ilggadējā premjerministra Benjamina Netanjahu vadītā labējās koalīcijas valdība. Gluži matemātiski lielākie panākumi vēlēšanās ir centriskajam blokam „Kahol Lavan” – tulkojumā „Zili baltais”, vietu skaita ziņā panākot premjerministra partiju „Likud”. Tomēr kopējais labējā spārna partiju pārsvars šķiet pietiekams, lai nodrošinātu harizmātiskajam premjerministram Netahjahu palikšanu varas virsotnē. Savukārt smagāko zaudējumu vēlēšanās piedzīvojusi Darba partija, kas savulaik – Izraēlas valsts pastāvēšanas pirmajās trīs desmitgadēs – bija nemainīgs valdošais spēks. Eduarda Liniņa saruna ar Dmitriju Dubovu, Izraēlas raidorganizācijas „9. kanāls” (Девятый канал) Ziņu dienesta galveno redaktoru. Ed.L.: Vai mēs varam teikt, ka tas ir sabiedrības uzticības mandāts esošajam premjeram un viņa partijai, un kas ir tā politika, par kuru sabiedrība ir balsojusi? DD: Tas, ziniet, ir ļoti sarežģīts jautājums. No vienas puses, protams, kad mēs apspriežam vēlēšanu rezultātus, mēs apspriežam pilsoņu gribas izpaudumu. No šī viedokļa 35 mandāti, kurus pēc šībrīža datiem saņem partija „Likud”, protams, liecina par to, ka tas ir noteiktas sabiedrības daļas atbalsts. Iepriekšejās vēlēšanās „Likud” saņēma par pieciem madātiem mazāk. No otras puses, mums jāparaugās uz tiem 35 mandātiem, kurus saņēmis partiju bloks „Kahol Lavan”, un jāsaprot, ka te ir runa drīzāk nevis par sabiedrības uzticības mandātu, bet gan par, es nebaidīšos teikt, zināmas sabiedrības sašķeltības faktu. Sabiedrība šodien ir sadalīta – kā bija sadalīta arī iepriekš – divās lielās nometnēs: tie ir, nosacīti, labējie un, nosacīti, centriskie un kreisie. Vienkārši šodien šī sašķeltība ir dziļāk izjūtama uz tā fona, ko veido pēdējo gadu opozīcijas nesekmīgie mēģinājumi izmainīt situāciju. Nu jau desmit gadus Netanjahu ir premjerministra postenī, un visus šos gadus nevienam Izraēlas politiskajam spēkam tā arī nav izdevies viņam šo amatu atņemt. Viņam ir ļoti stingrs atbalstītāju kodols, šeit, Izraēlā, to ir pieņemts dēvēt angliskajā terminā the base. Tie ir viņa atbalstītāji, kuri par viņu basos, neatkarīgi no tā, vai pret viņu tiek ierosinātas krimināllietas, kādi viņam ir īpašumi, vai viņu nopratina, vai nenopratina. Kā zināms, jūlijā ir noliktas divas tiesas izskatīšanas pret viņu ierosinātām krimināllietām. Bet viņa partijas piekritējus visi šie jautājumi vienkārši neuztrauc, un viņi turpina balsot par partiju „Likud”, pie tam vienotā ierindā. Tajā pat laikā kreisajā flangā tāda konsekventa opozīcija nav vērojama. Ik pa dažiem gadiem rodas kāds jauns spēks, kas pretendē uz to, lai kļūtu par alternatīvu un padzītu „Likud” no varas. Un šiem spēkiem tas neizdodas, kas, diemžēl, tikai diskreditē pašu parlamentārās opozīcijas ideju. Arī tagad es varu piesaukt šo partiju bloku „Kahol Lavan”. Šī bloka nākotne ir vairāk nekā miglaina, ciktāl viņu dienaskārtībā būtībā bija tikai viens jautājums – dabūt prom no varas premjerministru; un tas viņiem neizdevās. Ja šīs vēlēšanas arī ir mūsu pilsoņu gribas izpaudums, tad es teiktu, ka jārunā drīzāk nevis par uzticības mandātu, bet gan par sabiedrības sašķeltību. Ed.L.: Ja pieņemam, ka koalīcijas sastāvs paliks līdzšinējais, tajā savas pozīcijas nedaudz ir nostiprinājušas t.s. reliģiskās – respektīvi tradicionālistiskās, labējās partijas. Vai ir sagaidāmas kādas izmaiņas valdības politiskajā ievirzē? DD: Tas patiešām ir ļoti svarīgs jautājums. Jums ir pilnīga taisnība. Koalīcijā vairāk mandātu nekā līdz šim ir ieguvušas divas ultrareliģiskās partijas – ebreju aškenazu partiju bloks „Yahadut HaTorah” un ebreju sefardu partija „Shas”. Katrai no tām ir pa astoņiem mandātiem, un tas, protams, ir elektorāls spēks, kas ļaus tām tirgoties ar premjerministru un izvirzīt striktas prasības, sevišķi kas attiecas uz sestdienas svētīšanas ievērošanu, esošās situācijas saglabāšanu Izraēlā. Tas viss notiek uz arvien pieaugošu sabiedrības sekularizētās daļas savu tiesību pieprasīšanas fona. Piemēram, ne tik sen tika pieņemts likums, kas aizliedz maziem veikaliņiem un bodītēm tirgoties sestdienās. Nav jau tā, ka ļoti daudzi šos pakalpojumus izmantotu, bet pats fakts, ka notiek šāda sekularizētās sabiedrības daļas tiesību sašaurināšana, šeit tiek uztverts ļoti sāpīgi. Šai ziņā fakts, ka jaunajā koalīcijā ultraortodoksālajām partijām būs lielāks deputātu skaits, liek mums secināt, ka viņi izvirzīs Netanjahu vēl striktākas prasības, un jau tāpēc vien kreisā, sekularizētā nometne saprot, ka tā ir cietusi diezgan jūtamu sakāvi. Ed.L.: Un kā ir ar ārpolitiku? DD: Ārpolitika nemainīsies. Ārpolitika Izraēlā ir tikai un vienīgi premjerministra prerogatīva. Šai ziņā aizsardzības un ārlietu ministri pilda drīzāk tehniskas funkcijas, lai gan viņiem, protams, ir zināma patstāvība. Premjerministrs ir pirmais un pēdējais, kurš nosaka valsts ārpolitisko vektoru. Kas attiecas uz Netanjahu, tad viņam ļoti patīk sevi pozicionēt kā spēcīgu līderi, kurš vienlaicīgi tiekas gan ar Putinu, gan Trampu, aizstāv savas intereses, teiksim, panāk Irānas kodolvienošanās atcelšanu. Ārpolitika ir viņa trumpis. Viņš ir lieliski izglītots, izcili runā angliski, un pasaulē viņu arī uztver kā autoritatīvu līderi. Man ne reizi vien ir nācies vērot reakciju kaut vai ANO Ģenerālās asamblejas sēžu zālē, tur klātesot, burtiski sajust gaisotnes maiņu. Viņam piemīt pamanāma personiskā harizma. Partijas „Likud” ārpolitiskais vektors ir nemainīgs jau daudzus gadus, un tā kā Netanjahu paliks premjera postenī, var secināt, ka Izraēlas ārpolitika paliks tāda pati kā bijusi. Ja mēs to raksturojam, tad mums jākoncentrējas uz mūsu reģiona problēmām, un vispirmām kārtām tā ir Irānas klātbūtne Sīrijā. Tādā sakarā Netanjahu šobrīd uz Maskavu lido biežāk nekā uz jebkuru citu galvaspilsētu, jo viņam nākas salāgot mūsu armijas darbību ar Sīrijā esošajiem Krievijas spēkiem. Tās, ziniet, ir nepieciešamības diktētas vizītes. Netenjahu galvenā un vissvarīgākā problēma ir Irānas ietekme, Irānas kodolprogramma, šīs ietekmes pieaugums un izplatīšanās visā reģionā, tai skaitā Sīrijā, mūsu valsts ziemeļu robežu tiešā tuvumā.   Eiropas Savienības un Ķīnas samits Eiropas Savienības un Ķīnas Tautas Republikas samits, kas 9. aprīlī notika Briselē, ir jau 21. šāda galotņu tikšanās. Savienības delegāciju samitā vadīja Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers un Eiropadomes prezidents Donalds Tusks, Ķīnas delegāciju – tautas republikas premjers Li Kecjans. Ķīna ir Eiropas otrs lielākais eksporta tirgus ar 198 miljardu eiro ikgadējo apgrozījumu un lielākais importa avots ar 375 miljardiem ikgadējā apgrozījuma. Acīmredzami nesabalansētas tirdzniecības saldo ir viena no pamanāmākajām problēmām šajā partnerībā. Sarunu priekšvakarā analītiķi atzīmēja izmaiņas Eiropas Savienības retorikā – tajā parādījušās saltākas notis, biežāk dēvējot Ķīnu par sistēmisku sāncensi globālajos ekonomiskajos procesos. Tikšanās priekšvakarā izskanēja pat pieņēmumi, ka šis samits varētu noslēgties bez kopīgas deklarācijas pieņemšanas, taču šie pieņēmumi nepiepildījās. Samita noslēguma dokumentā abas puses no jauna apliecinājušas savu visaptverošo stratēģisko partnerību, apņemoties kopīgi darboties „mieram, labklājībai un ilgtspējīgai attīstībai”, saglabājot uzticību daudzpusīgi efektīvu attiecību un starptautisko normu regulētas tirdzniecības principiem. Kā samita noslēgumā paziņoja Donalds Tusks: Sarunas bija sarežģītas, bet iznākumā auglīgas. Mums izdevās vienoties par kopīgu noslēguma deklarāciju, kas nosaka mūsu partnerības virzību, balstoties savstarpīgumā. Tie bija mūsu kopīgi pūliņi, un šis ir mūsu kopīgs panākums. Eduards Liniņš to pārrunā ar Alesju Mariju Mosku no Itālijas, kura pārstāv Demokrātisko partiju/ Eiropas Demokrātu un sociālistu progresīvo aliansi  Ed. L: Kādas ir mūsu gaidas šajā dialoga procesā ar Ķīnu?  A.M.M.: Mums ir nozīmīgas gaidas tai ziņā, ka ir visu interesēs kopīgi veidot jaunu pasaules kārtību. Mēs sastopamies ar globāliem izaicinājumiem, un neviens nevar rīkoties, neesot vienots ar pārējiem. Viens no lielākajiem un konkrētākajiem izaicinājumiem ir klimata izmaiņas, un šai ziņā mums ar Ķīnu jau ir konstruktīvs dialogs. Sākot no tādiem soļiem kā šis, es domāju, mēs varam attīstīt šo dialogu, kas mūs var savest kopā pie viena galda un ļaut atrast konstruktīvākos risinājums nākotnes problēmām.  Ed.L.: Kāds iespaids uz šo dialogu ir Savienoto Valstu un to prezidenta pašreizējai pieejai?  A.M.M.: Tas ir viens no iemesliem, kāpēc daudzpusēji efektīvas attiecības dažos pēdējos gados ir izrādījušās apdraudētas. Godīgi sakot, pašreizējais ASV prezidents paātrināja procesu, kas jau attīstījās daudzus gadus. Tas tikai deva papildu spiedienu sistēmā, kas jau tā nedarbojās pienācīgi. Bet tāda nu tā situācija ir, un tādēļ, es domāju, tie jaunie kanāli, kurus mēs iedibinām ar citiem partneriem, visi ir ļoti svarīgi, jo šādi visiem ir jāreaģē, lai nezaudētu visu, kas pagātnē sasniegts, bet lai pamatīgi un dziļi reformētu sistēmu pozitīvā virzienā un rastu labākos risinājumus mūsu pilsoņiem. Ed.L.: Tad mēs varam uzskatīt, ka Ķīna savā ziņā ir mūsu potenciāls sabiedrotais, pretdarbojoties „trampisma” politikai? A.M.M.: Es neuzlūkoju Savienotās Valstis kā ienaidnieku. Gluži otrādi – ASV joprojām ir mūsu primārs sabiedrotais, Eiropas Savienībai joprojām ir īpaši ciešas attiecības ar Savienotajām Valstīm, jo mums ir kopīga vērtību sistēma. Neviens prezidents dažos mēnešos nevar atcelt to, ko mēs kopīgi esam veidojuši desmitgadēm ilgi. Mūsu attiecības ar Savienotajām Valstīm ir un būs ciešas. Protams, mums dažā ziņā nav pieņemama esošā prezidenta pieeja, taču prezidenti nāk un iet, taču attiecības ar valstīm, ar kurām mums ir kopīgas vērtības, turpināsies daudz ilgāk nekā viena prezidenta pilnvaru termiņš. Ed.L.: Ievērojot šo visu – vai kaut kad nākotnē ar Ķīnu ir iespējama kāda līdzīga vienošanās tai, kas ir noslēgta ar Kanādu vai Japānu?  A.M.M.: Ir pāragri spriest, ka mums ar Ķīnu varētu izdoties kas līdzīgs tam, kas pastāv ar Kanādu vai Japānu. Ar Ķīnu mums tagad jāīsteno pakāpeniskas attīstības pieeja. Šobrīd mums ir svarīgi noslēgt investīciju līgumu, par ko mēs pašreiz vedam ilgstošas sarunas. Ja šajā ziņā būs progress, tad nākotnē mēs varam apsvērt arī kaut ko citu un ambiciozāku, bet pagaidām ir svarīgi apliecināt gribu panākt progresu tajā, kas jau ir aktuāls.   Eduards Liniņš sarunājas arī ar Helmūtu Šolcu no Vācijas, kas pārstāv Kreiso partiju (Die Linke) / Eiropas Apvienotā kreiso un Ziemeļvalstu zaļo kreiso spēku konfederatīvā grupa. Ed.L.: Ko abas puses sagaida no šī dialoga procesa? H.Š.: Ķīna ir stratēģisks partneris, konkurents un, noteiktā ziņā, arī stratēģisks sāncensis. Ķīna ar savu ekonomisko attīstību šodien, protams, ir pilnvērtīgs globāls spēlētājs starptautiskajā politikā un ekonomikā. Es domāju, tādai arī jābūt pamatpieejai no Eiropas Savienības puses: ķīnieši ir jāuzlūko kā eiropiešu ļoti nozīmīgi partneri globālajā spēku izkārtojumā, kas ietekmē politisko, ekonomisko, sociālo un ekoloģisko attīstību. Šāds partneris ir svarīgs Eiropas Savienībai, attīstot pašas Eiropas spēju ietekmēt globālo politiku un arī ekonomiku. Novērtējot šīs partnerības priekšnoteikumus, ķīnieši ir noteiktā ziņā pārāki savas ekonomikas iespējās, jo Ķīna darbojas kā kompakta vienība, kamēr Eiropai joprojām pietrūkst vienotas ekonomiskās politikas, vienotas ekonomiskās stratēģijas pieejas. Tas iespaido tehnoloģisko iespēju izvēršanu, visaptverošākas organizatoriskās pieejas izveidi, kas sniegtos tālāk par atsevišķo 28 dalībvalstu ekonomisko politiku, kavējot šādas stratēģijas attīstību. No otras puses, es teiktu, abiem partneriem ir ļoti svarīgi izdiskutēt, kāda sistēmiska sāncensība kavē viņu sadarbību. Es personīgi domāju, ka stratēģija, ka Ķīnu uzlūko kā sāncensi, kas attīsta konfrontācijas kursu, nenesīs Eiropas Savienībai sevišķus panākumus un ieguvumus. Ed.L.: Cik lielā mērā Eiropas Savienību uztrauc Ķīnas arvien lielākā ietekme Āfrikā? H.Š: Es teiktu, tā ir daļa no sistēmas. Protams, zināmā momentā attīstības valstīm jāraugās perspektīvā, kā tirgus ekonomika var kalpot ļaužu interesēm. Tas nozīmē milzīgu spriedzi globālo resursu jautājumā. Ķīna nekad nav īstenojusi tādu politiku, kur politiskie, sociālie un ekoloģiskie mērķi būtu priekšnoteikums investīcijām, kur tie ietekmētu sadarbību. Tikmēr mums Eiropas Savienībā ir ļoti svarīgi iekļaut šos jautājumus ekonomiskās un politiskās sadarbības shēmās. Un tas ir jautājums, kas mums ar ķīniešiem ir jādiskutē Pasaules Tirdzniecības organizācijā un Apvienoto Nāciju sistēmā. Mums ir jāprasa, lai ķīnieši ievēro, ka Āfrikā viņi nedrīkst sekot tīri ekonomiskām interesēm, bet ka viņiem ilgtspējīgā veidā jāiegulda ļoti dažādo un, es teiktu, problemātiskā līmenī esošo Āfrikas valstu ekonomikā, veicinot šo ekonomiku vispārējo attīstību. Breksit turpinās Arī nākamsestdien briti joprojām modīsies kā Eiropas Savienības dalībvalsts pilsoņi. Tāds rezultāts ir Eiropas Padomes sanāksmei Briselē, kas noslēdzās pagājušajā naktī, piešķirot Lielbritānijai vēl pusgadu sava ceļa meklējumiem prom no apvienotās Eiropas. Britu premjerministre Terēza Meja bija apņēmības pilna īstenot izstāšanos līdz 30. jūnijam, kamēr Eiropadomes prezidents Donalds Tusks aizstāvēja ideju par vismaz gadu ilgu pagarinājumu, zemtekstā diezgan nepārprotami paužot cerību uz Breksita nenotikšanu. Viņa galvenais oponents bija Francijas prezidents Emanuels Makrons, kura Eiropas Savienības reformu iecerēm pusizstāšanās stāvoklī esošā dalībvalsts ir pavisam nevēlams kavēklis. Tad nu Lielbritānijai ir dots laiks līdz 31. oktobrim, ar noteikumu, ka 23. maijā tajā notiek Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un ka tā pirms izstāšanās nemēģinās aizkavēt kādus nozīmīgus savienības lēmumpieņemšanas procesus. Un tad nu 31. oktobrī, ar vienošanos vai bez, bet – ārā! Nez – kāds tam tā īsti tic?